Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 194. pantu, kurā ir noteikts, ka jebkuram ES pilsonim un fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, ir tiesības iesniegt lūgumrakstus,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu, kurā ir noteikts, ka Eiropas Savienība ievēro pamattiesības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un ka tā nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu tās mērķus un īstenotu tās politiku,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   ņemot vērā trešās faktu vākšanas misijas Spānijā ziņojuma ieteikumus, ko Lūgumrakstu komiteja apstiprināja 2007. gada 11. aprīlī, un šīs misijas izmeklēšanu, atbildot uz daudzu lūgumrakstu apsūdzībām par Eiropas pilsoņu likumīgo tiesību uz īpašumu pārkāpumiem un konkrētām bažām par ilgtspējīgu attīstību, vides aizsardzību, ūdens piegādi un kvalitāti un publisko iepirkumu parasti saistībā ar urbanizācijas procesa nepietiekamu kontroli vietējās un reģionu iestādēs;

B.   ņemot vērā tā 2005. gada 13. decembra rezolūciju par Valensijas zemes īpašuma likuma vai Ley Reguladora de la Actividad Urbanistica (LRAU - likums un attīstības darbības) nepareizu piemērošanu un tās ietekmi uz Eiropas pilsoņiem(1);

C.   tā kā ir iegūta informācija par korupciju saistībā ar liela apjoma urbanizācijas projektiem, kad vietējās amatpersonas un vēlēti politiķi ir arestēti un apsūdzēti;

D.   tā ka Spānija nesen ieviesusi jaunus zemes īpašumtiesību un izmantošanas valsts tiesību pamataktus, kas stāsies spēkā 2007. gada 1. jūlijā;

E.   tā kā Komisija ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūru pret Spāniju par to, ka tā attiecībā uz urbanizācijas programmām Valensijā nepiemēro ES direktīvas par publisko iepirkumu,

1.   uzskata, ka pienākums cedēt likumīgi iegūtu privātīpašumu bez atbilstošas procedūras un kompensācijas un pienākumu maksāt patvaļīgi noteiktas summas par nepieprasītu un bieži nevajadzīgu infrastruktūras attīstību, ir personas pamattiesību pārkāpums atbilstīgi Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei (skatīt, piemēram, Aka pret Turciju(2)) un ES līgumā;

2.   pauž dziļu nožēlu par to, ka šāda prakse ir plaši izplatīta dažādos Spānijas autonomajos reģionos un it īpaši Valensijā un citos Vidusjūras piekrastes reģionos, kā arī, piemēram, Madrides apkārtnē;

3.   pauž dziļu nosodījumu par būvniecības uzņēmējsabiedrību un nekustamo īpašumu attīstītāju lielajiem urbanizācijas projektiem, kam nav sakara ar attiecīgo pilsētu un ciematu patiesajām vajadzībām, kas vides prasību ziņā ir ilgt nespējīgi un kam ir graujoša ietekme uz skarto reģionu vēsturisko un kultūras identitāti;

4.   nosoda dažu pilsētu domes par to, ka tās klusējot piekritušas tādu objektu būvniecībai, kas vēlāk atzīti par nelikumīgiem un tiek nojaukti vai arī draud to nojaukšana, tas ir, tādu īpašumu, ko Eiropas pilsoņi ir labticīgi iegādājušies, izmantojot īpašumu komerciālo attīstītāju un tirdzniecības aģentu pakalpojumus;

5.   atzinīgi vērtē Komisijas centienus nodrošināt to, ka Spānija ievēro direktīvas par publisko iepirkumu, taču uzskata, ka Komisijai īpaši jāpievēršas dokumentāli pierādāmiem gadījumiem par direktīvu pārkāpumiem tādās jomās kā vide, ūdens un patērētāju politika;

6.   uzskata, ka jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu ūdens resursu pamatdirektīvas(3) pienācīgu piemērošanu un īstenošanu saistībā ar lieliem urbanizācijas projektiem;

7.   mudina Padomi un Komisiju, kā arī dalībvalstis nodrošināt Kopienas tiesību un pamattiesību pareizu ievērošanu attiecībā pret visiem ES pilsoņiem un iedzīvotājiem;

8.   aicina Spānijas valsts un reģionālās pārvaldes iestādes, tostarp īpaši Valensijas valdību, kā pienākums ir ievērot un piemērot ES līgumu un ES tiesību aktus, atzīt personas likumīgās tiesības uz likumīgi iegādātu īpašumu un likumos precīzāk noteikt kritērijus, kā piemērot Spānijas Konstitūcijas 33. pantu par sabiedrības interesēm, lai novērstu un aizliegtu īpašumtiesību ļaunprātīgu izmantošanu pašvaldību un reģionu iestāžu lēmumos;

9.   apšauba pilsētattīstītāju un īpašumu attīstītāju izraudzīšanās metodes un bieži pārmērīgās pilnvaras, ko viņiem piešķir dažas pašvaldības uz to vietējo kopienu un pilsoņu rēķina, kuriem tur ir mājas un likumīgi iegādāti īpašumi;

10.   mudina pašvaldības apspriesties ar to teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem un iesaistīt viņus pilsētattīstības projektu apspriešanā, lai veicinātu pieņemamu un ilgtspējīgu pilsētattīstību vietējo kopienu interesēs, nevis tikai īpašumu attīstītāju, nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu un citu interesēs;

11.   stingri nosoda dažu īpašumu attīstītāju slēpto praksi, izmantojot viltīgus paņēmienus, piemēram, iejaucoties zemes īpašuma reģistrācijas sistēmā, apdraudēt Eiropas pilsoņu likumīgās īpašumtiesības un aicina attiecīgās pašvaldības iestādes izveidot atbilstošu tiesisku nodrošinājumu pret šādām darbībām;

12.   aicina reģionālās iestādes izveidot īpašas administratīvās komisijas, iesaistot attiecīgā līmeņa tiesībsargu, kam jāsaņem informācija no neatkarīgās izmeklēšanas dienestiem, jābūt pilnvarotam lemt par strīdiem saistībā ar urbanizācijas projektiem un jābūt pieejamam bez maksas tiem, kurus tieši ietekmē urbanizācijas programmu īstenošana, tostarp tiem, kuri saistībā ar pilsētattīstību ir nelegālu darījumu ar īpašumiem upuri;

13.   uzskata, ka gadījumos, kad par īpašuma zaudēšanu tiek pieprasīta kompensācija, to piešķir pienācīgā apmērā un atbilstīgi Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei;

14.   aicina Komisiju sākt to Eiropas pilsoņu informēšanas kampaņu, kas pērk nekustamos īpašumus dalībvalstīs, kurās viņi nedzīvo;

15.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Spānijas varasiestādēm un reģionu valdībām.

(1) OV C 286 E, 23.11.2006., 225. lpp. (2) 1998. gada 23. septembra spriedums. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.)