Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2006/2184(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0182/2007

Iesniegtie teksti :

A6-0182/2007

Debates :

PV 20/06/2007 - 19
CRE 20/06/2007 - 19

Balsojumi :

PV 21/06/2007 - 8.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2007)0286

Pieņemtie teksti
PDF 235kWORD 72k
Ceturtdiena, 2007. gada 21. jūnijs - Strasbūra
Patvērums: praktiskā sadarbība, kopējā Eiropas patvēruma sistēmā pieņemto lēmumu kvalitāte
P6_TA(2007)0286A6-0182/2007

Eiropas Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūcija par patvērumu: praktiskā sadarbība, kopējā Eiropas patvēruma sistēmā pieņemto lēmumu kvalitāte (2006/2184(INI))

Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 63. panta 1. un 2. punktu,

‐   ņemot vērā Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvu 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu(1),

‐   ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstpiederīgos vai bezpavalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu(2),

‐   ņemot vērā Padomes 2003. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm(3),

‐   ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai(4),

‐   ņemot vērā Hāgas programmu, ko pieņēma 2004. gada 4. un 5. novembrī,

‐   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 27. septembra nostāju par grozīto priekšlikumu Padomes direktīvai par obligātiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu(5),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Par praktiskās sadarbības pastiprināšanu ‐ jaunas struktūras un pieejas: lēmumu pieņemšanas kvalitātes uzlabošana vienotajā Eiropas patvēruma sistēmā" (COM(2006)0067),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļā ietverto noteikumu pielāgošanu saistībā ar Tiesas kompetenci, lai nodrošinātu efektīvāku tiesisko aizsardzību" (COM(2006)0346),

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0182/2007),

A.   tā kā pilnīgi jāievēro starptautiskās konvencijas, tostarp Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un vienmēr jārīkojas pēc neizraidīšanas principa;

B.   tā kā, pieņemot EK līguma 63. panta 1. punktā paredzētos četrus instrumentus, ir pabeigts kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveides pirmais posms; tā kā ir jāpārvar gan politiskas, gan tehniskas grūtības, lai sasniegtu kopējās Eiropas patvēruma sistēmas otrā posma mērķi izveidot kopīgu patvēruma piešķiršanas procedūru un piešķirt vienotu statusu personām, kurām ir tiesības uz patvērumu vai papildu aizsardzību; un tā kā tiek sagaidīts, ka tiks ievērots šā posma pabeigšanas termiņš ‐ 2010. gads;

C.   tā kā Parlaments jau ir atbalstījis Padomes Direktīvā 2004/83/EK minēto jēdziena "bēglis" definīciju, un līdz ar to šī definīcija ir izmantojama arī šajā rezolūcijā;

D.   tā kā direktīvu pieņemšana ir tikai pirmais posms kopēju standartu ieviešanā un tā kā pēc šā posma jānotiek Kopienas mērogā pieņemtu noteikumu pienācīgai īstenošanai visās dalībvalstīs; tā kā būtisks uzdevums ir Komisijas veikta īstenošanas posma uzraudzība un līdz ar to šā uzdevuma veikšanai ir jāpiešķir atbilstīgi līdzekļi;

E.   tā kā ar līdz šim pieņemtajiem patvēruma politikas instrumentiem ir noteikti tikai obligātie standarti un, ņemot vērā, ka ir jāpārvar tendence vienoties par zemāko kopsaucēju, lai izvairītos no pēc iespējas zemāku standartu noteikšanas, pazeminot aizsardzības līmeni un uzņemšanas, procedūru un aizsardzības kvalitāti;

F.   tā kā Eiropadome ar 2004. gada 4. un 5. novembra Hāgas programmu aicināja Padomi un Komisiju izveidot piemērotas struktūras, iesaistot dalībvalstu patvēruma dienestus, lai veicinātu praktisko sadarbību, un tā kā šādas praktiskās sadarbības, informācijas un pārbaudītu procedūru apmaiņas veicināšana starp dalībvalstīm ir svarīgs instruments, lai sasniegtu mērķi ‐ izveidot kopīgu patvēruma piešķiršanas procedūru un noteikt vienotu statusu;

G.   tā kā kopējas patvēruma sistēmas izveides stūrakmens ir savstarpēja uzticība un tā kā šīs uzticības radīšanas labākā metode ir praktiska un regulāra sadarbība starp vienlīdz kompetentiem dalībvalstu dažādiem pārvaldes līmeņiem; tā kā savstarpējas uzticības vairošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu kvalitāti un paaugstinātu sabiedrības uzticību patvēruma politikas pārvaldīšanai, tādējādi novēršot procesa pretrunas un uzlabojot tā efektivitāti;

H.   tā kā patvēruma politikas efektīva īstenošana paredz vairākus papildu mērķus, piemēram, lēmumu pieņemšanas kvalitātes uzlabošanu, patvēruma pieteikumu ātru un drošu izskatīšanu un informācijas kampaņu organizēšanu izcelsmes un tranzīta valstīs, lai izskaidrotu legālas imigrācijas piemērošanas jomu, bēgļa statusa vai humānās aizsardzības piešķiršanas kārtību, brīdinātu par iespējamo cilvēku tirdzniecību, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nepilngadīgiem bez pavadības, kā arī izskaidrotu sekas, kādas rada nelegāla imigrācija un atteikums piešķirt bēgļa statusu;

I.   tā kā nolūkā uzlabot patvēruma pieteikumu izskatīšanas kvalitāti, tādējādi samazinot tiesvedības un nolēmumu novilcināšanas gadījumu skaitu, ir lietderīgi izmantot tādu organizāciju atbalstu kā ANO Augstā komiteja bēgļu jautājumos, kas ir izstrādājusi metodi, lai uzlabotu lēmumu pieņemšanas kvalitāti iestādēs (Kvalitātes iniciatīva);

J.   tā kā Tieslietu un iekšlietu padome 2006. gada 27. un 28. aprīlī paziņoja par nepieciešamību ieviest vienotu procedūru, lai novērstu novilcināšanas gadījumus un tādējādi sniegtu praktisku ieguldījumu procedūru efektivitātes uzlabošanā;

K.   tā kā dalībvalstis joprojām veic pasākumus vai pieņem lēmumus, kas ietekmē citas dalībvalstis, jo īpaši attiecībā uz starptautiskas aizsardzības piešķiršanu, lai gan pastāv vienots patvēruma piešķiršanas pasākumu pamatkopums, kas ir pieņemts kopš Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā;

L.   tā kā Direktīvas 2005/85/EK 29. pantā ir paredzēts izveidot to trešo valstu minimālo kopējo sarakstu, kuras uzskata par drošām izcelsmes valstīm, un atzīmē, ka, no vienas puses, šāds saraksts joprojām nav izveidots, un, no otras puses, Padome minētās direktīvas pieņemšanā neņēma vērā Parlamenta nostāju, un tādēļ pašreiz Eiropas Kopienu Tiesā (Tiesā) tiek izskatīta lieta par Direktīvas 2005/85/EK atcelšanu; tā kā šāds saraksts ir jāapstiprina koplēmuma procedūrā; tā kā valsts iekļaušana minētajā sarakstā nenozīmē to, ka šīs valsts patvēruma meklētājiem automātiski atteiks piešķirt patvērumu, bet gan to, ka saskaņā ar Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļa statusu, kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra Protokolu (Ženēvas Konvencija), katru pieteikumu patvēruma saņemšanai izskata individuāli;

M.   tā kā negatīvi ir jāvērtē tas, ka Padome neuzskatīja par vajadzīgu izmantot koplēmuma procedūru saistībā ar drošu izcelsmes valstu saraksta izveidi, un tā kā ar interesi tiek gaidīts Tiesas spriedums šajā lietā;

N.   tā kā dalībvalstu rīcībā ir jābūt sevišķi kvalitatīvai informācijai par pašreizējiem apdraudējumiem izcelsmes valstīs, lai dalībvalstis varētu garantēt drošu un taisnīgu procedūru piemērošanu, nodrošinot patvēruma meklētāju tiesību ievērošanu;

O.   tā kā vardarbība un vardarbības draudi pret sievietēm pārkāpj tiesības uz dzīvību, drošību, brīvību, cieņu un fizisko un emocionālo veselumu, kā arī tie būtiski apdraud šādas vardarbības upuru fizisko un garīgo veselību;

P.   tā kā, lai gan pastāv tehniskas un politiskas grūtības, kas traucē izmantot konfidenciālu informāciju par izcelsmes valstīm, katrā ziņā ir jāizveido kopīga datu bāze par izcelsmes valstīm, lai visas individuāla pieteikuma izskatīšanas procedūrā iesaistītās personas varētu izmantot vienādu informāciju;

Q.   tā kā ir jāuzlabo lēmumu pieņemšanas procedūras, attiecīgi ir jāpaaugstina lēmumu pieņemšanā iesaistīto ierēdņu kvalifikācija;

R.   tā kā vispiemērotākā procedūra, kas Tiesai ļauj garantēt Kopienas tiesību vienotību, ir EK līguma 234. pantā paredzētā prejudiciālā nolēmuma procedūra, un tā kā šīs procedūras pamatelements ir princips, ka jebkuras dalībvalsts tiesa var lūgt Tiesu sniegt nolēmumu; tā kā, pamatojoties uz EK līguma 68. pantā noteikto atkāpi no šā principa, Tiesa, diemžēl, ir pilnvarota interpretēt noteikumus patvēruma jomā tikai pēc apspriešanās ar dalībvalsts pēdējās instances tiesu,

1.   atzinīgi vērtē paveikto, lai uzlabotu praktisko sadarbību saistībā ar kopējo Eiropas patvēruma sistēmu; uzskata, ka procedūru un lēmumu kvalitātes uzlabošana ir gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs;

2.   atkārtoti apstiprina vajadzību pēc visaptverošas ES kopējās patvēruma politikas, pamatojoties uz pienākumu uzņemt patvēruma meklētājus un nerepatriēšanas principa ievērošanu; šajā ziņā atgādina stingras kopējās ārpolitikas un drošības politikas būtisko nozīmi demokrātijas un pamattiesību veicināšanā un aizsardzībā;

3.   atkārtoti uzsver kopējas patvēruma sistēmas ieviešanas galveno mērķi ‐ nodrošināt augstu kvalitāti aizsardzībai, individuālo patvēruma pieteikumu izskatīšanai un procedūrām, kuras rezultāts ir pienācīgi pamatoti un taisnīgi lēmumi; norāda, ka lēmumu pieņemšanas kvalitātes uzlabošanai ir jānodrošina, ka tie, kam vajadzīga aizsardzība, var droši ieceļot ES, un ka viņu pieteikumi tiks pienācīgi izskatīti, kā arī jānodrošina starptautisko cilvēktiesību un bēgļu tiesību stingra ievērošana, jo īpaši attiecībā uz nerepatriēšanas principu;

4.   nosoda to, ka Komisijas rīcībā nav pietiekamu līdzekļu, lai uzraudzītu dažādo, patvēruma jomā pieņemto direktīvu īstenošanu, un mudina dalībvalstis atvieglot Komisijas uzdevumu, sistemātiski iesniedzot tai atbilstības tabulas, skaidri norādot, kādi pasākumi ir veikti, lai īstenotu konkrētus minēto direktīvu noteikumus;

5.   aicina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai visās dalībvalstīs ieviestu vienotu procedūru taisnīgai un efektīvai lēmumu pieņemšanai, nodrošinot, ka bēgļa statuss pēc iespējas drīz tiek piešķirts visiem tiem, kuriem ir tiesības uz šādu statusu;

6.   norāda, kamēr attiecībā uz starptautiskās un jo īpaši papildu aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem un procedūrām patvēruma jomas tiesību aktu pamatā tiks noteikti pēc iespējas zemāki kopējie standarti, joprojām saglabāsies atšķirības starp dalībvalstīm un "tirgošanās ar patvērumu";

7.   atgādina, ka viens no patvēruma jomā pieņemto instrumentu mērķiem ir tā dēvētās "sekundārās" kustības ierobežošana; mudina dalībvalstis veikt praktiskus pasākumus, lai panāktu pēc iespējas lielāku patvēruma politikas konverģenci dalībvalstīs;

8.   uzskata, ka lielākas solidaritātes labad vienam no ES patvēruma sistēmas uzlabojumiem jābūt patvēruma sloga taisnīgākai sadalei, jo īpaši attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuru robeža ir arī ES ārējā robeža, un ar interesi sagaida Komisijas izvērtējumu attiecībā Dublinas II Regulu, kā arī iespējamos priekšlikumus šajā jomā;

9.   uzskata, ka pienācīga vērība ir jāpievērš to ierēdņu atbilstīgai kvalifikācijai, kuri ir kompetenti pieņemt lēmumus par bēgļa statusa piešķiršanu, pamatojoties uz Eiropas izglītības programmu un paredzot iespēju noteikt obligātas kvalifikācijas vai kvalifikācijas līmeņa prasības;

10.   aicina izcelsmes un tranzīta valstīs organizēt informācijas kampaņas, lai potenciālajiem migrantiem sniegtu informāciju gan par riskiem un sekām, kas saistīti ar nelegālo imigrāciju un atteikumu piešķirt bēgļa statusu, gan par legālas migrācijas piemērošanas jomu un iespējām lūgt patvērumu pamatotos gadījumos, kā arī par apdraudējumu, kas saistīts ar cilvēku tirdzniecību, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nepilngadīgiem bez pavadības;

11.   aicina ‐ pēc visu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas‐ ātri un godīgi īstenot pasākumus, kas piemērojami personām, kurām atteikts piešķirt bēgļa statusu vai kurām atņemts bēgļa statuss, attiecībā uz repatriējamām personām pilnībā ievērojot cilvēka cieņas un pamattiesību aizsardzības principu; turklāt aicina pēc iespējas drīz izstrādāt ES repatriācijas procedūru;

12.   aicina ātri un godīgi īstenot pasākumus, kas piemērojami personām, kurām piešķirts bēgļa statuss vai humānā aizsardzība, lai veicinātu pienācīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu, efektīvu integrāciju sociālajā un politiskajā dzīvē un aktīvu līdzdalību vietējās kopienas lēmumu pieņemšanā;

13.   aicina Komisiju pēc iespējas drīz novērst tehniskās un politiskās problēmas, kas saistītas ar kopīgas datu bāzes izveidošanu, kurā iekļauta informācija par izcelsmes valstīm; uzskata, ka ES datu bāzei jādarbojas kā atvērtai sistēmai, lai visas individuāla pieteikuma izskatīšanas procedūrā iesaistītās personas varētu izmantot vienādu informāciju; sagaida, ka daudzvalodības problēmu iespējams atrisināt pragmatiski;

14.   atzīmē, no vienas puses, iepriekšējos Komisijas centienus izveidot drošu izcelsmes valstu sarakstu saskaņā ar Direktīvas 2005/85/EK 29. pantu, bet, no otras puses, atgādina, ka Tiesa vēl nav pasludinājusi spriedumu lietā par minētās direktīvas atcelšanu, un tādēļ šāda saraksta izveidošana ir apturēta, kā arī aicina Padomi ņemt vērā šos pretrunīgos faktus un pieņemt attiecīgus lēmumus; turklāt norāda, ka trešās valsts atzīšana par drošu neatbrīvo dalībvalstis no starptautisko tiesību saistībām, jo īpaši no Ženēvas Konvencijā paredzētajiem noteikumiem, kuros ietverts nerepatriēšanas un katra patvēruma pieteikuma individuālas izskatīšanas princips;

15.   uzskata, ka ar praktisko sadarbību patvēruma jautājumos saistītajiem koordinācijas pasākumiem joprojām jābūt Komisijas uzdevumam, kura veikšanai jānodrošina atbilstīgi līdzekļi; aicina Komisiju šo viedokli atbalstīt ziņojumā par pasākumu pirmajā posmā panākto attīstību, ko tā iesniegs 2008. gada sākumā, un gadījumā, ja Komisijai ir cits viedoklis, pamatot jaunas struktūras "Eiropas Atbalsta birojs" izveides nepieciešamību, ņemot vērā izmaksu un ieguvumu attiecību; uzskata, ka gadījumā, ja Komisija nolemj izveidot Eiropas Atbalsta biroju, jāparedz stingri noteikumi, ar kuriem garantē minētās struktūras darba pārredzamību un pārskatatbildību;

16.   aicina dalībvalstis cieši sadarboties ar ANO Augsto komiteju bēgļu jautājumos, sniegt tai pienācīgu atbalstu un īstenot Kvalitātes iniciatīvu, kā arī publicēt īstenošanas rezultātus, lai sabiedrību iepazīstinātu ar starptautiskas aizsardzības lūgumu izskatīšanas labāko praksi, kā arī mudinātu šādu praksi izmantot;

17.   uzskata, ka nav pieļaujams patvēruma meklētājus turēt apstākļos, kuri tiem atņem personisko brīvību;

18.   uzsver vajadzību izveidot uzņemšanas centrus, paredzot atsevišķas telpas ģimenēm, sievietēm un bērniem, kā arī piemērotas telpas gados vecākiem patvēruma meklētājiem un invalīdiem; aicina novērtēt uzņemšanas apstākļus, kas būtu daļa no Direktīvas 2003/9/EK īstenošanas pasākumiem; šajā sakarā uzsver vajadzību pilnībā izmantot jaunizveidotā Eiropas Bēgļu fonda iespējas;

19.   atzinīgi vērtē Komisijas paredzētos pasākumus to dalībvalstu atbalstīšanai, kurās patvēruma problēma ir īpaši aktuāla, lai tās spētu atrisināt jautājumus saistībā ar patvēruma meklētāju uzņemšanu un patvēruma pieteikumu izskatīšanu; sevišķi atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot un nosūtīt ekspertu grupas, iekļaujot tajās dažādu dalībvalstu pārstāvjus;

20.   uzsver, ka patvēruma jomā pieņemto direktīvu piemērošanas uzraudzība ir Komisijas uzdevums un ka pašreiz šim mērķim atvēlēto līdzekļu apjoms ir nepietiekams, lai sekmīgi veiktu tik apjomīgu uzdevumu; uzskata, ka no šā uzdevuma veikšanas ir atkarīga paļāvība uz Eiropas Savienību šajā jomā un kopējās patvēruma politikas nākotne;

21.   mudina Komisiju atvieglot piekļuvi tādiem finanšu instrumentiem kā Eiropas Bēgļu fonds un Rīcības programma administratīvai sadarbībai ārējo robežu, vīzu, patvēruma un imigrācijas jomā (ARGO programma), lai ārkārtas situācijās dalībvalstis varētu ātri iegūt līdzekļus;

22.   norāda, ka patvēruma politikas jomā pieņemtais Kopienas tiesību kopums ir vienādi jāinterpretē un jāpiemēro visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka saskaņošana patvēruma politikas jomā uzlabosies un paātrināsies, ja Tiesā turpmāk varētu vērsties arī citas tiesas, ne tikai dalībvalstu pēdējās instances tiesas, kā tas ir pašlaik; tādēļ aicina Padomi pilnā apjomā atjaunot Tiesas pilnvaras sniegt prejudiciālus nolēmumus, kuras tai paredzētas EK līguma IV sadaļā; atzinīgi vērtē Tiesas darba dokumentu par to jautājumu izskatīšanu, kas iesniegti nolūkā saņemt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu(6), un mudina debatēt par tādas procedūras nepieciešamību, kas būtu pielāgota lietu īpašajam raksturam patvēruma un imigrācijas jomā;

23.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)1 OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp.
(2)2 OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.
(3)3 OV L 50, 25.2.2003., 1. lpp.
(4)4 OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp.
(5)5 OV C 227 E, 21.9.2006., 46. lpp.
(6) Padomes dokuments 13272/06

Juridisks paziņojums - Privātuma politika