Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 95. un 153. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par pakalpojumu sniedzēju saistībām (COM(1990)0482),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par jauniem virzieniem attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju saistībām (COM(1994)0260),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(1) (Pakalpojumu direktīvu),

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (COM(2006)0744),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par ES patērētāju politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam (COM(2007)0099),

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pakalpojumu drošību patērētājiem (COM(2003)0313),

–   ņemot vērā 2007. gada marta pētījumu par pārrobežu pakalpojumu sniedzēju pienākumiem, kuru pieprasīja Eiropas Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. janvāra atbildi uz Eiropas Parlamenta deputātes Diana Wallis rakstisko jautājumu(2),

–   ņemot vērā izmeklēšanas komitejas ziņojumā iekļautos 2007. gada 19. jūnija ieteikumus saistībā ar "Equitable Life Assurance Society" krīzi(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0294/2007),

A.   tā kā ES ekonomiskā un sociālā attīstība lielā mērā ir atkarīga no pastāvīgi pieaugošās pakalpojumu nozares, kas veido gandrīz 70 % no ES IKP;

B.   tā kā Eiropas patērētāju uzticība pārrobežu patēriņam ir zema, ko apliecina fakts, ka 2006. gadā tikai 6 % patērētāju veica pārrobežu pasūtījumu tiešsaistē;

C.   tā kā pārrobežu pakalpojumu tirdzniecības rādītāji salīdzinājumā ar preču tirdzniecības rādītājiem ir ārkārtīgi zemi;

D.   tā kā 1985. gadā tika pieņemta direktīva par atbildību par produktiem ar trūkumiem(4) un 2001. gadā ‐ direktīva par produktu vispārēju drošību(5);

E.   tā kā pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā patērētāju drošības statuss un patērētāju aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, savukārt attiecībā uz precēm gan starptautiskajā līmenī, gan Kopienas līmenī tiek nodrošināta pienācīga patērētāju aizsardzība;

F.   tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eirobarometra datiem 33 % patērētāju ir saskārušies ar situāciju, kad uzņēmums atsakās pārdot vai sniegt pakalpojumus, tādēļ ka patērētājs nav tās valsts iedzīvotājs, kurā uzņēmums atrodas;

G.   tā kā patērētāju politika ir tikpat svarīga kā konkurences politika, jo labi informēti patērētāji rada konkurences spiedienu tirgos;

H.   tā kā pašreizējais ES patērētāju acquis ir sadrumstalots, jo saskaņā ar līgumos paredzētajām kompetencēm ES ir izstrādājusi konkrētus noteikumus tikai atsevišķās nozarēs vai atsevišķiem pakalpojumiem, piemēram, attiecībā uz distances līgumiem, negodīgu komercdarbības praksi, patēriņa kredītiem, kompleksām brīvdienām un daļlaika īpašuma tiesībām;

I.   tā kā ir pierādījumi, kas liecina, ka pašreizējā tiesību aktu sadrumstalotība var atturēt patērētājus no iesaistīšanās pārrobežu darījumos un sniegt nevajadzīgas iespējas pārrobežu mēroga krāpšanai un blēdībām;

J.   tā kā Zaļā grāmata par patērētāju acquis pārskatīšanu nepievēršas jautājumam par pakalpojumu sniedzēju pienākumiem;

K.   tā kā ne patērētājs, ne pakalpojumu sniedzējs ne vienmēr spēj skaidri noteikt, kurš tiesiskais režīms piemērojams katram viņa darbības aspektam, proti, vai piemērojamas uzņemošās valsts vai savas valsts tiesības un uzņemošās valsts vai savas valsts regulatīvais režīms;

L.   tā kā dažās dalībvalstīs privāto uzņēmumu sniegto pakalpojumu izmantotāji ir labāk aizsargāti nekā valsts uzņēmumu sniegto pakalpojumu izmantotāji;

M.   tā kā pašreizējie tiesību akti lielākoties neietver pakalpojuma sniedzēja pamatpienākumus, kā arī nenodrošina patērētājiem konkrētus aizsardzības līdzekļus, turpretī attiecībā uz preču brīvu apriti ES šādi pasākumi ir pieņemti;

N.   tā kā, nepastāvot Kopienas līmeņa juridiskai struktūrai, kas ļautu patērētājiem dažādās valstīs īstenot kopīgu cīņu pret krāpniekiem un sliktu pakalpojumu sniedzējiem, rodas gan regulatīvā režīma nepilnības, gan ‐ vēl būtiskāk ‐ šķērslis patērētājiem rentablā veidā saņemt pārrobežu tiesisko aizsardzību un kompensāciju;

O.   tā kā dažās dalībvalstīs nav kompetentu iestāžu, kuras varētu sniegt palīdzību strīdu risināšanā ārpustiesas ceļā, savukārt Kopienas līmenī pastāvošās struktūras, proti, ECC-Net (Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkls) un FIN-NET (Ārpustiesas ceļā risināmo pārrobežu sūdzību tīkls attiecībā uz finanšu pakalpojumiem Eiropas Ekonomiskajā zonā) ir maz pazīstamas un nepietiekami finansētas,

Iekšējais pakalpojumu tirgus

1.   aicina izstrādāt pasākumus, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi pakalpojumu jomā;

2.   ir pārliecināts ‐ lai turpinātu sekmēt viengabalaina iekšējā pakalpojumu tirgus attīstību, pakalpojumu tirgum arvien vairāk paplašinoties pārrobežu mērogā, ir vajadzīga vienotāka pakalpojumu sniedzēju pienākumu sistēma;

3.   apzinās, ka Pakalpojumu direktīvai, kas visām dalībvalstīm jātransponē savos tiesību aktos līdz 2009. gada 28. decembrim, būtu jāatstāj būtisks iespaids uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, taču atzīmē, ka šajā direktīvā nav aplūkoti pakalpojumu sniedzēju pamatpienākumi;

4.   uzskata, ka, precizējot ES pakalpojumu sniedzēju pienākumu juridisko sistēmu, palielināsies konkurence un patērētājiem būs lielākas izvēles iespējas, taču tam nevajadzētu radīt nepamatotus šķēršļus pakalpojumu brīvai apritei iekšējā tirgū;

5.   uzskata, ka atšķirības dalībvalstu likumos un noteikumos, kā arī administratīvās prakses dažādība izraisa nedrošību un nepietiekamu pārredzamību gan pakalpojumu sniedzējiem, gan patērētājiem un apgrūtina ES kopīgo resursu izmantošanu, taču vienlaikus rada iespēju sacensties par labāku patērētāju aizsardzību;

6.   pauž nožēlu par pašreizējo tiesisko instrumentu "maisījumu", ko veido kolīziju normas un iekšējā tirgus instrumenti, un par to, ka šo tiesisko instrumentu savstarpējā mijiedarbība nav skaidri definēta, jo līdz ar to ne patērētājiem, ne pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr ir skaidrs, kurš tiesiskais režīms piemērojams katram viņu darbības aspektam, proti, vai piemērojamas uzņemošās valsts vai savas valsts tiesības un uzņemošās valsts vai savas valsts regulatīvais režīms;

7.   ir pārliecināts ‐ ja patērētāji nejūtas pārliecināti par pakalpojuma drošību un kvalitāti, viņi sliecas uz psiholoģiskas barjeras radīšanu pret ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, tādējādi atturot sevi no pārrobežu pakalpojumu izmantošanas, un ja patērētājiem bijusi negatīva pieredze, tā bieži vien tiek nepelnīti attiecināta uz visiem ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem;

8.   norāda, ka patērētājus, kuri saņem pakalpojumus, Kopienas acquis aizsargā mazāk nekā patērētājus, kuri iegādājas preces;

9.   tomēr izsaka iebildes pret to, ka Pakalpojumu direktīva vēl nav pilnībā īstenota, šajā sakarā gaidot jaunus tālejošus horizontālos instrumentus, lai pabeigtu iekšējā pakalpojumu tirgus izveidi;

10.   apzinās, ka pakalpojumiem bieži vien piemīt sarežģīta struktūra, kas saistīta ar cilvēku savstarpēju mijiedarbību un izvēli;

11.   pauž pārliecību, ka ne tikai patērētāji, bet jo īpaši arī mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kuri sniedz vai saņem pārrobežu pakalpojumus, varētu gūt labumu no papildu juridiskās noteiktības, vienkāršākas sistēmas un zemākām izmaksām;

12.   atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību pārrobežu pakalpojumus var sniegt daudzos un dažādos veidos (piemēram, īstenojot tirdzniecību tiešsaistē, ierodoties citā valstī, lai saņemtu pakalpojumus, vai pakalpojumu sniedzējam ierodoties patērētāja valstī), un šo aspektu vajadzētu ņemt vērā;

13.   atzīmē, ka izskatīšanā pašreiz vēl atrodas vairākas likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniedzēju tiesībām un jo īpaši pienākumiem, proti, priekšlikums regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ("ROMA I") (COM(2005)0650), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr.864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām ("ROMA II")(6) un Zaļā grāmata par patērētāju acquis pārskatīšanu;

14.   norāda, ka regulas priekšlikuma "ROMA I" 5. pantam ir būtiska nozīme, lai noteiktu, vai attiecībā uz patērētāju aizsardzību piemērojami izcelsmes (pakalpojumu sniedzēja) valsts vai klienta (pakalpojumu saņēmēja) valsts tiesību akti; uzsver, ka ir svarīgi sagaidīt šīs likumdošanas procedūras rezultātu;

15.   ir pārliecināts ‐ lai izveidotu iekšējo pakalpojumu tirgu, kura tiesiskais regulējums ir balstīts uz Līgumā un Pakalpojumu direktīvā noteiktajiem dibinājumbrīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatprincipiem, ir nepieciešams, lai attiecīgie pasākumi būtu skaidri gan tiesiskajā, gan praktiskajā skatījumā;

Valsts sektora un privātā sektora pakalpojumu sniedzēji

16.   aicina Komisiju neaizmirst, ka attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju pienākumiem nav jānošķir valsts un privātā sektora pakalpojumu sniedzēji, jo direktīvas par patērētāju aizsardzību uz tiem attieksies vienādā mērā;

17.   atzīst ‐ kaut arī spēkā esošajos ES tiesību aktos, piemēram, Pakalpojumu direktīvā un Negodīgas komercprakses direktīvā(7) nav īpašu noteikumu par pakalpojumu sniedzēju pārrobežu atbildību, šiem tiesību aktiem var būt netieša ietekme uz valstu tiesību aktiem attiecīgajā jomā;

18.   aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to spēkā esošo un vēl topošo horizontālo un nozares tiesību aktu pārņemšanu un īstenošanu, kuri attiecas uz pārrobežu pakalpojumu sniedzēju atbildību;

19.   aicina Komisiju izskatīt iespēju izmantot tādus pasākumus kā ES mēroga standartu ieviešana, lai uzlabotu pakalpojumu drošību un nodrošinātu patērētāju tiesību ievērošanu dalībvalstu sniegto pārrobežu pakalpojumu jomā;

20.   aicina Komisiju turpināt attīstīt, apgādāt ar resursiem un sekmēt ECC-Net un FIN-NET darbību un, ja dalībvalstu svarīgākajās pakalpojumu nozarēs vēl joprojām nepastāv alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas, apsvērt iespēju vismaz nākt klajā ar ieteikumu saistībā ar šo jautājumu;

21.   aicina Komisiju turpināt aktīvi apsvērt iespēju izveidot Kopienas līmeņa juridisku instrumentu, ar kura palīdzību veicināt patērētāju kopīgu rīcību pārrobežu mērogā, lai tādējādi atvieglotu tiesiskās aizsardzības saņemšanu;

22.   atzīst, ka visās dalībvalstīs, kaut arī atšķirīgā mērā, bet tomēr pastāv pakalpojumu sniedzēju atbildības režīmi, tomēr uzskata, ka skaidrības un patērētāju uzticības gūšanas labad ir nepieciešama zināma konverģence ‐ jo īpaši svarīgākajās pārrobežu nozarēs; uzskata arī, ka vajadzības gadījumā jābūt ciešākai dalībvalstu regulatīvo iestāžu un profesionālo organizāciju sadarbībai;

Priekšlikuma pieprasījums horizontālam instrumentam saistībā ar pakalpojumu sniedzēju pienākumiem

23.   aicina Komisiju turpināt darbu pie nozarēm un to galvenajām jomām un 12 mēnešu laikā iesniegt rīcības programmu, lai pienācīgi novērtētu iekšējā tirgus pašreizējo un topošo tiesību aktu ietekmi uz pārrobežu pakalpojumu sniedzēju pienākumiem un lai novērtētu iespējamo vajadzību pēc plaša horizontāla instrumenta pārrobežu pakalpojumu sniegšanas noteikumu saskaņošanai, lai tādējādi nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni;

24.   uzskata, ka, veicot šādu novērtējumu, jāizskata iespējami plašs instruments, kurā būtu paredzēti vismaz vispārēji pamatnoteikumi attiecībā uz atbilstīgu informāciju par cenām, līguma noteikumiem un aizsardzības līdzekļiem gadījumos, ja pakalpojumiem ir trūkumi vai ja tie ir novēloti;

25.   aicina Komisiju skaidri definēt starptautisko privāttiesību un iekšējā tirgus instrumentu mijiedarbību, lai nerastos šaubas par gadījumiem, kad piemērojami izcelsmes valsts vai uzņemošās valsts tiesību akti vai regulējums, un lai pēc iespējas novērstu visas nepilnības pakalpojumu sniedzējiem piemērojamajā atbildības režīmā;

26.   uzskata, ka Komisijai ir jāņem vērā ikvienas iniciatīvas ietekme uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

27.   aicina visus Komisijas ģenerāldirektorātus, kas iesaistīti pakalpojumu nozares tiesību aktu izstrādē, piedalīties pašreiz notiekošajā kopīga tiesību modeļa izveidē, lai iekļautu tajā daļas par pakalpojumu līgumiem, jo īpaši attiecībā uz jomām, kurās jau notiek vai, visai iespējams, notiks pārrobežu darījumi, piemēram, finanšu pakalpojumu un medicīnas pakalpojumu jomā;

28.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (2) P-4797/05. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0264. (4) Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīva 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.). (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.). (6) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem iekšējā tirgū ("Negodīgas komercprakses direktīva") (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).