Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A6-0278/2007),

Diskriminācijas apkarošana

A.   tā kā ES ir politisks projekts, kura pamatā ir tādas kopīgas vērtības kā cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība, kā noteikts ES līguma 6. pantā un Pamattiesību hartā, kā arī ES politika un tiesību akti, pamatojoties uz EK līguma 13. pantu, veicina vienlīdzību un nediskrimināciju;

B.   tā kā ir svarīgi, lai politiski paziņojumi par diskriminācijas apkarošanu atbilstu politikas un tiesību aktu pakāpeniskai izstrādei un pilnīgai un pareizai īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz diskriminācijas novēršanas direktīvām un tādiem līdztiesību veicinošiem projektiem kā Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem;

C.  Rasu līdztiesības direktīvas ieviešana

C. tā kā Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra 2006. gada ziņojumā apstiprināts, ka diskriminācija joprojām ir nopietna dalībvalstu problēma;

D.   tā kā nesenajā Eirobarometra pētījumā konstatēts, ka 64 % no 25 dalībvalstīs aptaujātajiem iedzīvotājiem uzskata, ka diskriminācija etniskās piederības dēļ joprojām ir plaši izplatīta;

E.   tā kā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1), pieņemšana jāuzskata par būtisku pasākumu, lai palielinātu to personu aizsardzību, kas cieš no diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ, nodrošinot viņiem labākas iespējas saņemt tiesisko aizsardzību;

Pierādīšanas pienākums

F.   tā kā noteikums par pierādīšanas pienākumu ir minētās direktīvas galvenais aspekts, jo tas veicina paredzētās aizsardzības efektīvu piemērošanu;

G.   tā kā tiesu prakse saistībā ar pierādīšanas pienākumu liecina, ka starp dalībvalstīm joprojām pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz to, ko tiesas pieņem kā sākotnēji šķietami ticamu pierādījumu; tā kā līdz ar to dalībvalstis ir jāmudina apmainīties ar viedokļiem šajā jautājumā, lai noskaidrotu, vai ir iespējams savstarpēji saskaņot juridiskās procedūras;

H.   tā kā līdztiesības principa efektīva īstenošana būtu vieglāka, ja noteikumu jomā par pierādīšanas pienākumu civillietās un administratīvās lietās iekļautu arī tiesiskos noteikumus pret viktimizāciju;

Līdztiesības uzraudzības iestādes

I.   tā kā pašlaik gandrīz visās dalībvalstīs ir izveidotas līdztiesības uzraudzības iestādes vai jau esošajām iestādēm ir piešķirtas pilnvaras šādu iestāžu funkciju veikšanai;

J.   tā kā visas dalībvalstis ir jāmudina pieņemt sevišķi konstruktīvu lēmumu un paplašināt līdztiesības uzraudzības iestāžu pilnvaras, aptverot arī cita veida diskrimināciju, ne tikai diskrimināciju rases vai etniskās piederības dēļ;

K.   tā kā līdztiesības uzraudzības iestādēm pietiekamā apjomā jābūt gan cilvēkresursiem, gan finansējumam;

L.   tā kā līdztiesības uzraudzības iestādēm ir jādarbojas neatkarīgi no valdības un tās jāuzskata par neatkarīgām iestādēm, t.i. tādām, kuras neietilpst valdības struktūrā;

M.   tā kā vairākās dalībvalstīs reģistrēto sūdzību skaits joprojām ir mazs, lai gan pastāv specializētas struktūrvienības diskriminācijas novēršanai un līdztiesības īstenošanai;

N.   tā kā līdztiesības uzraudzības iestādes diemžēl tikai retos gadījumos vēršas tiesā gan finanšu līdzekļu, gan cilvēkresursu trūkuma dēļ; tā kā bieži vien tieši NVO ir tās struktūras, kuras sniedz atbalstu no diskriminācijas cietušajiem visā tiesvedības procesā;

O.   tā kā izšķiroša nozīme ir ierēdņu apmācībai minētās direktīvas mērķu sasniegšanai, jo viņu kompetencē ietilpst šīs direktīvas īstenošana;

Piemērošanas joma

P.   tā kā ne vienmēr ir iespējams nodalīt diskrimināciju rasu vai etniskās piederības dēļ no diskriminācijas reliģiskās piederības, pārliecības vai tautības dēļ;

Q.   tā kā ne vienmēr ir viegli noteikt, vai diskriminācija ir dzimuma, etniskās piederības, rases, sociālo apstākļu, seksuālās orientācijas vai citu faktoru dēļ;

Informācijas izplatīšana un izpratnes veidošana

R.   tā kā nesenajā Eirobarometra pētījumā apstiprināts, ka izpratne par pretdiskriminācijas tiesību aktu pastāvēšanu ES ir samērā zema, un aptuveni tikai viena trešdaļa no ES iedzīvotājiem apgalvo, ka zina savas tiesības gadījumā, ja pret viņiem veiktu diskriminējošas darbības;

S.   tomēr tā kā atsevišķas dalībvalstis ir veikušas plašus informēšanas un izpratnes veidošanas pasākumus (izmantojot tīmekļa vietnes, kampaņas, reklāmas televīzijā un laikrakstos);

T.   tā kā atsevišķas dalībvalstis ir īstenojušas nozīmīgu iniciatīvu, valsts tiesību aktos paredzot pienākumu darba devējiem informēt darbiniekus par pretdiskriminācijas tiesību aktiem;

U.   tā kā atsevišķas specializētas iestādes dalībvalstīs ir izveidojušas palīdzības dienestus, kas sniedz informāciju un atbalstu no diskriminācijas cietušām personām;

V.   tā kā vairākās dalībvalstīs veiktā informēšana un izpratnes veidošana ir bijusi samērā ierobežota un atsevišķās valstīs tāda nav veikta vispār;

W.   tā kā gan ES iestādēm, gan dalībvalstīm, jo īpaši saistībā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem, ir būtiski jāpalielina centieni informēt iedzīvotājus par viņu tiesībām un tā kā dalībvalstīm ir jānodrošina, lai 2007. gadā ierosinātie pasākumi, tiktu turpināti 2008. gadā, kas pasludināts par Eiropas starpkultūru dialoga gadu;

Datu vākšana

X.   tā kā datu vākšana ir būtisks diskriminācijas apkarošanas līdzeklis, un pēc etniskā principa vākti statistikas dati var būt nozīmīgi, lai atklātu netiešo diskrimināciju, informētu policiju un izstrādātu konstruktīvas rīcības stratēģiju, taču vienlaikus tā ir saistīta ar vairākiem ētiskiem un tiesiskiem aspektiem;

Y.   tā kā šāda datu vākšana nedrīkst aizskart personas privātumu, atklājot viņa individuālo identitāti, vai kļūt par pamatu iedalījumam pēc etniskās piederības vai rases;

Tiesiskā aizsardzība

Z.   tā kā alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām nevajadzētu mazināt iespējas griezties tiesā,

AA.   tā kā liels skaits no diskriminācijas cietušo dažādu iemeslu dēļ, tostarp izmaksu dēļ un baidoties no atriebības, neiesniedz prasību tiesā;

AB.   tā kā diskriminācijas apkarošanas mērķus var sasniegt tikai tad, ja juridiskus pasākumus apvieno ar konstruktīvu rīcību ES un dalībvalstu mērogā;

AC.   tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras uzdevums ir vākt un analizēt ar pamattiesībām saistītu informāciju un datus, kas ir atbilstoši, ticami un salīdzināmi,

1.   atkārtoti uzsver Direktīvas 2000/43/EK nozīmi;

2.   atgādina, ka Direktīva 2000/43/EK ir obligāts standarts, un līdz ar to tai jābūt visaptverošas pretdiskriminācijas politikas pamatam;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu par 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (COM(2006)0643), piemērošanu, kuras mērķis ir radīt sistēmu ar rasi un etnisko piederību saistītas diskriminācijas apkarošanai, lai visās dalībvalstīs nostiprinātu tādus principus kā vienlīdzība likuma priekšā, vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīga attieksme, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu un dažādas valstu tradīcijas un procedūras; pauž atzinību par Komisijas ziņojumā sniegto šīs direktīvas īstenošanas pārskatu, taču atzīmē, ka lietderīgs būtu arī sīks izklāsts par to, kā Direktīvas 2000/43/EK noteikumi ir transponēti dalībvalstu tiesību aktos, kā tas šajā direktīvā ir norādīts; vēlreiz atgādina, ka Komisija ir apņēmusies ne tikai apkopot precīzu informāciju, bet to iesniegt arī Eiropas Parlamentam un Padomei, un ka Eiropas Parlaments 2006. gada 14. jūnija rezolūcijā "Par nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visiem ‐ pamatstratēģija"(2) aicināja Komisiju "steidzami pārbaudīt to likumu kvalitāti un saturu, ar kuriem īsteno pretdiskriminācijas direktīvas";

4.   mudina dalībvalstis pēc iespējas drīz transponēt visus Kopienas pretdiskriminācijas tiesību aktus un izmantot visus pieejamos instrumentus, tostarp konstruktīvus pasākumus, lai līdztiesību nodrošinātu praksē;

5.   uzsver, ka minētā direktīva attiecas ne tikai uz darba iespējām, pašnodarbinātību un nodarbošanos, bet arī uz tādām jomām kā izglītība, sociālā aizsardzība, tostarp sociālā drošība un veselības aprūpe, sociālās priekšrocības un preču un pakalpojumu saņemšana, lai veidotu demokrātisku un iecietīgu sabiedrību, kurā nodrošināta visu personu līdzdalība, neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības;

6.   ar gandarījumu konstatē, ka lielākajā daļā no dalībvalstīm ir veikti pasākumi, lai īstenotu minēto direktīvu, taču pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir pienācīgi un pilnībā transponējušas visus direktīvas noteikumus;

7.   norāda, ka daudzās dalībvalstīs nepareizi ir transponēti atsevišķi direktīvas noteikumi, kas attiecas uz definīcijām par tiešo un netiešo diskrimināciju, uzmākšanos un pierādīšanas pienākumu;

8.   aicina īpaši rūpīgi uzraudzīt noteikuma piemērošanu, ar ko paredz pierādīšanas pienākuma pārnešanu, kas ir ļoti efektīvs noteikums ar darba tiesībām saistītu strīdu gadījumā;

9.   pauž bažas, ka dalībvalstis no minētās direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgušas vairāk darbības jomu nekā būtu vēlams vai attaisnojams;

10.   atgādina, ka direktīvu pieņēma 2000. gada jūnijā un ka dalībvalstīm to vajadzēja ieviest līdz 2003. gada jūnijam, kas bija pietiekams laiks, lai pieņemtu nepieciešamos īstenošanas pasākumus; aicina Komisiju īstenot aktīvāku pieeju, piemēram, sniedzot skaidrojošus paziņojumus un īstenošanas pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilnā mērā un pareizi īsteno direktīvu; prasa Komisijai arī turpmāk rūpīgi uzraudzīt minētās direktīvas pareizu īstenošanu, pēc iespējas drīz publicēt tās novērtējuma pētījumu un vajadzības gadījumā ne vēlāk kā 2007. gada beigās bez kavēšanās sākt pienākumu neizpildes procedūras;

11.   atkārto, ka sankcijām, kas piemērojamas par saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK pieņemto dalībvalsts noteikumu pārkāpumiem, ir jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām;

12.   aicina dalībvalstīs izveidot valsts integrēto rīcības plānu, lai efektīvi apkarotu visu veidu diskrimināciju;

13.   aicina dalībvalstis, īstenojot vai ieviešot valsts rīcības plānus rasisma un diskriminācijas apkarošanai, iekļaut komponentus, kas aptver datu vākšanu, pārbaudi un uzraudzību tādās politikas pamatjomās kā nediskriminācija un vienlīdzība, sociālā integrācija, Kopienas kohēzija, integrācija, dzimumu līdztiesība, izglītība un nodarbinātība;

14.   aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei īpašu rīcības plānu par mehānismiem un metodēm saistībā ar valsts mēroga īstenošanas pasākumu ietekmes novērošanu un aprakstīšanu; uzsver, ka ir būtiski izstrādāt mehānismus ar diskrimināciju saistīto datu vākšanai, jo īpaši darba attiecību jomā, galveno uzmanību pievēršot nelegālam, nedeklarētam, zemi apmaksātam un neapdrošinātam darbam un ievērojot datu aizsardzības tiesību aktus, jo datu vākšana ir lietderīgs instruments, lai izstrādātu, kontrolētu un pārskatītu diskriminācijas apkarošanas politiku un procedūras, vienlaikus ievērojot valstu integrācijas modeļus; aicina Komisiju noteikt vienotus datu standartus, lai sniegto informāciju varētu efektīvi salīdzināt; norāda, ka, izskatot īstenojamos tiesību aktus, ir jāņem vērā ne tikai to saturs, bet arī efektivitāte;

15.   aicina Komisiju pieprasīt, lai dalībvalstis ikgadējos ziņojumos par Direktīvas 2000/43/EK īstenošanu iekļautu analīzi par pretdiskriminācijas tiesību aktu efektivitāti, izskaužot sistemātiskas minoritāšu un sieviešu segregācijas gadījumus, jo īpaši izglītības nozarē un attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, veselības aprūpei, kā arī precēm un pakalpojumiem, un turpmākajos ziņojumos iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumu, lai izskaustu dažādos diskriminācijas veidus, no kuriem cieš daudzas personas;

16.   atgādina Komisijai, ka Parlaments vēlētos saņemt dokumentu, kurā būtu uzskaitītas dalībvalstu tiesību aktos paredzētās atkāpes, lai varētu organizēt sabiedriskas diskusijas par šādām atkāpēm;

17.   atgādina, ka dalībvalstīm jāveic neatkarīgas pārbaudes attiecībā uz dalībvalstu noteikto termiņu ietekmi un aizsardzības pret viktimizāciju efektivitāti;

18.   pauž bažas par dalībvalstu iedzīvotāju zemo izpratnes līmeni attiecībā uz pretdiskriminācijas tiesību aktiem un aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt centienus, lai šo izpratnes līmeni paaugstinātu;

19.   uzskata, ka romu kopienai un arī citām apsekotām etniskām kopienām ir nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība, jo īpaši pēc paplašināšanās, jo ir aktualizējušās šo kopienu ekspluatācijas, diskriminācijas un atstumtības problēmas;

20.   uzsver, ka tiesību akti ir efektīvi tikai tad, ja iedzīvotāji izprot savas tiesības un tiesas ir viegli pieejamas, jo minētajā direktīvā paredzētā aizsardzības sistēma ir atkarīga no iedzīvotāju iniciatīvas;

21.   atgādina, ka minētās direktīvas 10. pantā noteikts pienākums dalībvalstīm izplatīt sabiedrībā informāciju par attiecīgajiem direktīvas noteikumiem, izmantojot visus piemērotos līdzekļus;

22.   mudina dalībvalstis apstiprināt obligāto standartu kopumu atbilstīgi atklātajai koordinācijas metodei, lai mazākumtautību bērniem un jo īpaši meitenēm garantētu augstas kvalitātes izglītības pieejamību un līdzvērtīgus nosacījumus, kā arī pieņemt konstruktīvus tiesību aktus, ar kuriem par obligātu noteiktu segregācijas likvidēšanu skolās, un izstrādāt detalizētus plānus, lai izskaustu tādu sistēmu, kas sniedz nošķirtu, zemākas kvalitātes izglītību mazākumtautību zēniem un meitenēm;

23.   atgādina dalībvalstīm par viņu pienākumu sabiedrībā izplatīt atbilstīgu informāciju, kā arī sekmēt un atbalstīt izpratnes veidošanas kampaņas saistībā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un tām struktūrām, kas iesaistītas diskriminācijas izskaušanā;

24.   mudina dalībvalstis nodrošināt, lai visām mazākumtautību personām un jo īpaši sievietēm nodrošinātu primārās, profilaktiskās un neatliekamās veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī izstrādāt un īstenot politiku, lai pat atstumtākajām sabiedrības grupām nodrošinātu brīvu piekļuvi veselības aprūpes sistēmai, un organizēt mācības un izpratnes veicināšanas kursus veselības aprūpes darbiniekiem, lai kliedētu viņu aizspriedumus;

25.   mudina dalībvalstu valdības nodrošināt vienādu attieksmi un iespējas saskaņā ar nodarbinātības un sociālās integrācijas politiku, risināt ārkārtīgi augstā bezdarba līmeņa problēmu, kas sevišķi izteikta ir mazākumtautību sieviešu vidū, un īpaši pievērsties nopietnajiem šķēršļiem, ko rada tieša diskriminācija, pārkāpjot darbā pieņemšanas procedūras;

26.   ir cieši pārliecināts, ka ir būtiski svarīgi izglītot ierēdņus minētās direktīvas mērķu un noteikumu jomā, ņemot vērā ierēdņu kompetenci direktīvas īstenošanā sabiedrībā kopumā, un lai pašās valsts iestādēs novērstu jebkādus institucionālā rasisma riskus; aicina dalībvalstis ieguldīt līdzekļus šādā izglītībā un mudina tās un Komisiju izveidot Eiropas mēroga apmaiņas programmas starp dažādām valsts administratīvajām iestādēm;

27.   aicina dalībvalstis vākt, apkopot un ik gadu publicēt visaptverošus, precīzus un ticamus statistikas datus pa dzimumiem attiecībā uz šādām jomām: darba tirgus, izglītība un apmācība, veselība un sociālie pabalsti, publiska piekļuve precēm un pakalpojumiem, kriminālās tiesvedības sistēma, pilsoniskā un politiskā līdzdalība, kā arī izvirzīt skaidrus kvantitatīvus mērķus un rādītājus attiecībā uz nodarbinātību un sociālās integrācijas pamatnostādnēm, kas dotu iespēju noteikt, vai ir uzlabojusies migrantu un/vai minoritāšu situācija;

28.   iesaka dalībvalstīm savām līdztiesības uzraudzības iestādēm piešķirt līdzekļus un pilnvaras atbilstīgā apjomā, lai tās efektīvi varētu veikt savas nozīmīgās funkcijas un, ja šīm līdztiesības uzraudzības iestādēm ir būtiskas pilnvaras, iesaka tās izmantot pilnā mērā;

29.   iesaka dalībvalstīm piešķirt resursus un pilnvaras tām NVO, kas aktīvi darbojas iedzīvotāju informēšanas un juridiskās palīdzības sniegšanas jomā diskriminācijas jautājumos;

30.   norāda, ka, informējot iedzīvotājus un sniedzot tiem juridisku palīdzību, NVO veic nesamērīgi grūtu uzdevumu, no dalībvalstu iestādēm nesaņemot attiecīgu statusu un finansējumu;

31.   iesaka Komisijai rūpīgi uzraudzīt līdztiesības iestāžu neatkarības nodrošināšanu, kā atsauci izmantojot principus par valsts iestāžu statusu (Parīzes principus), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma tās 1993. gada 20. decembra rezolūcijā 48/134, kurā iekļauti principi šādu iestāžu pienācīgai finansēšanai;

32.   atgādina Komisijai Parlamenta nostāju, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai neatkarīgo iestāžu rīcībā būtu pienācīga apjoma finanšu līdzekļi, lai tās varētu nodrošināt vismaz to personu sūdzību izskatīšanu bez maksas, kurām nav attiecīgi finanšu līdzekļi, un aicina Komisiju diskutēt ar dalībvalstīm par šā mērķa īstenošanas iespējām;

33.   iesaka dalībvalstīm izmantot citu dalībvalstu labāko praksi, piemēram, iespēju līdztiesības uzraudzības iestādēm sākt tiesvedību no diskriminācijas cietušo personu vārdā vai kā amicus curiae piedalīties tiesas procesos;

34.   iesaka datus par sūdzībām un tiesu, specializēto iestāžu, citu iestāžu vai tiesu attiecīgo procedūru rezultātus apkopot atbilstīgi diskriminācijas veidiem, kas uzlabotu tiesību aktu īstenošanas efektivitātes novērtēšanu, jo īpaši valstīs, kurās specializētās iestādes un/vai tiesas izskata lietas saistībā ar visu veida diskrimināciju;

35.   iesaka dalībvalstīm piešķirt līdztiesības uzraudzības iestādēm pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai tās varētu efektīvi pildīt savas nozīmīgās funkcijas, kurās ietilpst arī attiecīgas palīdzības sniegšana no diskriminācijas cietušajiem; uzskata, ka šādām iestādēm ir jāpiešķir arī nepieciešamās pilnvaras lietu izmeklēšanai;

36.   mudina dalībvalstis veidot ciešāku dialogu ar NVO, kuras piedalās visu diskriminācijas veidu apkarošanā, un iesaistīt tās ciešāk politiskā darbībā par vienlīdzīgas attieksmes principa veicināšanu;

37.   uzsver, ka personām, kas cietušas no diskriminācijas, ir jāsniedz atbalsts tiesas procesos, un šajā sakarā atgādina, ka reālu palīdzību šajā ziņā varētu nodrošināt valsts vai nevalstiskās organizācijas;

38.   aicina dalībvalstis vākt atbilstīgu, ticamu un salīdzināmu informāciju un datus un iesniegt tos Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai (Pamattiesību aģentūra);

39.   iesaka dalībvalstīm pienācīgā apjomā nodrošināt šādu valsts un nevalstisko organizāciju finansēšanu;

40.   prasa Komisijai rūpīgi izpētīt dažādos tiesiskos jautājumus un aspektus saistībā ar datu vākšanu un iesniegt priekšlikumus par to, kā uzlabot ziņošanu par diskriminācijas gadījumiem, tostarp nodrošinot, lai šāda datu vākšana nepārkāptu personas privātumu, atklājot viņa individuālo identitāti vai iedalot pēc etniskās piederības vai rases; šāda nodrošināšana jāveic, paredzot iespēju iegūt salīdzināmu datu kopas no visām dalībvalstīm; pašlaik šie dati par visam dalībvalstīm nav pieejami, un bez salīdzināmiem datiem nav iespējams nodrošināt stabilu politikas veidošanas pamatu;

41.   uzsver ar rasi un etnisko piederību saistītu datu apstrādes delikātumu un atgādina par datu aizsardzības direktīvu piemērojamību, apstrādājot datus, kas nepieciešami šīs direktīvas piemērošanai; uzsver, ka attiecībā uz datiem par rasi un etnisko piederību ir jāsniedz papildu garantijas, jo šie dati varētu tikt izmantoti citiem nolūkiem tieslietu un iekšlietu jomā, piemēram, veidojot iedalījumu pēc etniskās piederības; atkārto prasību pieņemt pamatlēmumu par datu aizsardzību, kā arī garantēt, lai uz visu datu apmaiņu starp pirmā un trešā pīlāra jomu attiektos stingri datu aizsardzības noteikumi;

42.   iesaka dalībvalstīm, izmantojot piemērotus personas datu aizsardzības līdzekļus, lai nepieļautu iedalīšanu pēc etniskās piederības, apsvērt iespēju vākt statistikas datus par tautību un rasu grupu pārstāvību dažādos sabiedrības slāņos, tostarp valsts un privātajā sektorā, un, pamatojoties uz šiem datiem, izstrādāt politiku, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas tādās jomās kā nodarbinātība, pašnodarbinātība, profesija, izglītība, sociālā aizsardzība un sociālā drošība, sociālie pabalsti un preču piegāde un saņemšana;

43.   aicina Komisiju veikt pētījumu un noteikt, kurās dalībvalstīm pastāv noteikumi, kas ietver konstruktīvu rīcību, kādas pārbaudes ir jāveic, kā šos noteikumus ir piemērojušas praksē valsts iestādes un nevalstiskās organizācijas un kāda ir bijusi to efektivitāte;

44.   aicina dalībvalstis publiskot detalizētus statistikas datus par rasistiskiem pārkāpumiem un izstrādāt pārskatus par pārkāpumiem un/vai cietušajiem, apkopojot kvantitatīvus un salīdzināmus datus par personām, kuras cietušas no rasistiskiem pārkāpumiem;

45.   aicina Komisiju izpētīt dažādus diskriminācijas veidus un sniegt par tiem datus;

46.   prasa Komisijai rūpīgi uzraudzīt slēpto diskrimināciju, kas izriet no "īstas un izšķirīgas prasības attiecībā uz profesiju" un no mijiedarbības starp diskrimināciju, kuras pamatā ir šā izņēmuma piemērošana reliģisku apsvērumu dēļ Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvā 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(3), un tā ietekmi saistībā ar rasi un etnisko piederību, kā arī pievērst īpašu uzmanību diskriminācijai izglītības jomā;

47.   atkārtoti pauž uzskatu, ka aizsardzības hierarhijas pārtraukšana attiecībā uz dažādiem diskriminācijas veidiem ir vēlama no politiskā, sociālā un tiesiskā viedokļa, un šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt priekšlikumu par Direktīvas 2000/43/EK piemērošanas jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā visus pārējos diskriminācijas veidus, kā tas paredzēts likumdošanas programmā 2008. gadam; līdz ar to sagaida, ka Komisija sāks sagatavošanas darbus jau šogad, lai savu priekšlikumu pieņemtu pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā 2008. gada beigās;

48.   atzinīgi vērtē Komisijas interesi par dažādiem diskriminācijas veidiem, kā arī tās sākto pētījumu par šo tēmu; aicina Komisiju pieņemt izvērstu koncepciju par dažādiem diskriminācijas veidiem, ņemot vērā to, ka persona vienlaikus var tikt diskriminēta uz vairāku iemeslu pamata;

49.   aicina dalībvalstis lielākā mērā ņemt vērā pierādījumus par diskrimināciju; iesaka, lai tās seko pamatnostādnēm attiecībā uz pierādījumiem par diskrimināciju, kuras izstrādājusi Starptautiskā Darba organizācija saskaņā ar Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra ierosinājumu, un izglītot cilvēkus par pierādījumu sniegšanu tādās pamatjomās kā nodarbinātība un darbavietas, izglītība, mājokļi un izmitināšana, veselības aprūpe, preču un pakalpojumu saņemšana un rasistiski pārkāpumi;

50.   aicina Komisiju iesaistīt Pamattiesību aģentūru Kopienas diskriminācijas novēršanas tiesiskajā regulējumā saskaņā ar šīs iestādes kompetenci, piešķirot tai lielu ietekmi un regulāri piegādājot precīzu jaunāko informāciju, kas nepieciešama, lai izstrādātu turpmākos tiesību aktus;

51.   mudina ES iestādes arī turpmāk kā kritēriju novērtējumam par kandidātvalstu gatavību pievienoties Eiropas Savienībai noteikt mazākumtautību situāciju, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nepilngadīgajiem;

52.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (2) OV C 300 E, 9.12.2006., 259. lpp. (3) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.