Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 2. pantu, 3. panta 2. punktu un 141. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Par sieviešu un vīriešu līdztiesību – 2007. gads" ("Komisijas ziņojums par līdztiesību") (COM(2007)0049),

–   ņemot vērā Kopienas pamatstratēģiju par dzimumu līdztiesību (2001–2005) (COM(2000)0335) un Komisijas 2000., 2001., 2002., 2004., 2005. un 2006. gada ziņojumus (COM(2001)0179, COM(2002)0258, COM(2003)0098, COM(2004)0115, COM(2005)0044 un COM(2006)0071),

–   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko 2006. gada martā pieņēmusi Eiropadome,

–   ņemot vērā kopējo deklarāciju, kuru 2005. gada 4. februārī pieņēma ES dalībvalstu ministri, kas atbildīgi par dzimumu līdztiesības politiku,

–   ņemot vērā Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006–2010 (COM(2006)0092),

–   ņemot vērā atzinumu par darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem, kuru 2007. gada 22. martā pieņēma Padomdevēju komitejā par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem,

–   ņemot vērā Dzimumu līdztiesības darbības plānu, ko 2005. gada 22. martā pieņēma Eiropas sociālie partneri,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas(1) 23. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A6-0290/2007),

A.   tā kā Komisija un dalībvalstis nesen ir atsākušas apņēmīgi stiprināt dzimumu līdztiesību, proti, ar iepriekš minēto Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumos un Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu;

B.   tā kā demogrāfiskajai problēmai, ar ko saskaras Eiropas Savienība, ir izteikts dzimumu līdztiesības aspekts un tā kā dzimumu līdztiesības politikas īstenošana ir galvenais veids, kā risināt šo problēmu;

C.   tā kā integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai praksē nozīmē novērtēšanu, kā politiskā un administratīvā darbība un pasākumi sociālajā jomā ietekmē gan sieviešu, gan vīriešu dzīvi un stāvokli, un vajadzības gadījumā atbildības uzņemšanos šos pasākumus pārskatīt, lai veicinātu dzimumu līdztiesību;

D.   tā kā profesionālās, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana gan sievietēm, gan vīriešiem ir būtiska, lai veicinātu sieviešu pastāvīgu iesaistīšanos, atgriešanos un palikšanu darba tirgū, un tā kā atbildībai par bērniem ir jābūt abu vecāku kopīgai atbildībai neatkarīgi no dzimuma;

E.   tā kā joprojām pastāv segregācija izglītībā, plaši izplatīti dzimumu stereotipi studiju jomu izvēlē un meiteņu un jaunu sieviešu diskriminācija izglītībā, un tam ir negatīvas sekas attiecībā uz sieviešu stāvokli atsevišķos darba tirgus sektoros salīdzinājumā ar vīriešiem, jo īpaši ar augstu tehnoloģiju, zinātni, pētniecību un tehniskiem pētījumiem saistītās nozarēs;

F.   tā kā 2006. gada marta sanāksmē Eiropadome vēlreiz atzina, ka pamatnostādnes dzimumu līdztiesības politikā ir svarīgi ekonomiskās izaugsmes instrumenti;

G.   tā kā Lisabonas programmā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai ir noteikta kā viena no galvenajām prasībām un tā kā šo pieeju joprojām nepiemēro pietiekami, un tā bieži pat nav iekļauta dalībvalstu rīcības plānos saistībā ar nodarbinātību un sociālo integrāciju;

H.   tā kā Komisijas ziņojumā par līdztiesību ir atzīmēti pozitīvie rezultāti, kas sasniegti saistībā ar sieviešu nodarbinātības līmeni, proti, ka sešos miljonos no astoņiem miljoniem darbavietu, kas radītas ES kopš 2000. gada, strādā sievietes, taču vienlaikus norāda, ka ir ievērojamas atšķirības nodarbinātības līmeņos starp dažādām vecuma grupām, kā arī starp profesijām un ka sieviešu nodarbinātības līmenis ir paaugstinājies galvenokārt tajos sektoros, kuros sievietes jau bijušas dominējošais darbaspēks, un tā kā ir nožēlojami, ka vairākumā sieviešu jauno darbavietu tiek piedāvāts darbs nepilnā slodzē un dažās no tām darba apstākļi ir nedroši un nenodrošināti, kā arī darba samaksa ir zema un lēni pieaugoša;

I.   tā kā Komisijas ziņojumā par nodarbinātību Eiropā 2006. gadā konstatēts, ka 32,3 % nodarbināto sieviešu ES strādā nepilnu darba slodzi, turpretī vīriešu vidū tādu ir tikai 7,4 %;

J.   tā kā salīdzinājumā ar iepriekšējo ziņojumu nav būtiskas izaugsmes attiecībā uz dzimumu samaksas atšķirību (kura visā ES vidēji ir 15 % un saglabājas līdz 30 % dažās Eiropas valstīs), kas skaidri norāda, ka nav sasniegti reāli rezultāti saistībā ar līdzvērtīga atalgojuma principu attiecībā uz līdzvērtīgu padarīto darbu, ko ieviesa pirms trīsdesmit gadiem ar Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz vienlīdzīgas samaksas principa vīriešiem un sievietēm nostiprināšanu(2), un tā kā arī resursu sadale vīriešiem un sievietēm nav vienlīdzīga;

K.   tā kā 2003. gada Eurobarometer pētījums parādīja, ka galvenie faktori, kas attur tēvus vairāk uzņemties mājas un ģimenes pienākumus, ir ne vien finansiāla rakstura, bet arī saistīti ar bailēm no negatīvām sekām uz profesionālo izaugsmi;

L.   tā kā ilgtermiņa bezdarba līmenis proporcionāli ir augstāks sieviešu vidū, un tā kā bezdarba līmenis sievietēm, kuras audzina bērnus vecumā līdz 5 gadiem, ir augstāks salīdzinājumā ar sievietēm bez bērniem;

M.   tā kā atbilstīga pieeja aprūpes pakalpojumiem bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un citiem apgādājamiem ir būtiska pilnīgai un līdztiesīgai vīriešu un sieviešu dalībai darba tirgū;

N.   tā kā dalībvalstīs, kuras ir pieņēmušas darba un ģimenes dzīves apvienošanas politikas pamatnostādnes attiecībā gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem, ir augstāki dzimstības rādītāji, procentuāli lielāks sieviešu skaits darba tirgū un augstāki nodarbinātības rādītāji;

O.   tā kā sociālajiem partneriem ir svarīga loma, nosakot dzimumu līdztiesības pasākumus Eiropas, valstu, reģionālā, nozaru un korporatīvā līmenī, un tā kā sekmīgai darba un ģimenes dzīves apvienošanas politikai ir vajadzīga darba devēju, darba ņēmēju un valsts iestāžu partnerība;

P.   tā kā paraugprakse parāda, ka darba un ģimenes dzīves apvienošanas pasākumi mikroekonomikas līmenī samazina darbinieku maiņu un darba kavēšanu, rada lielāku ieinteresētību un produktivitāti un piesaista efektīvu un motivētu darbaspēku;

Q.   tā kā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(3), 16. panta 1. daļā noteikts, ka dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina, ka dažādos šo fondu īstenošanas posmos tiek veicināta vīriešu un sieviešu līdztiesība un dzimumu līdztiesības integrēšana,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas centienus pastiprināt pasākumus, kas veicina sieviešu un vīriešu līdztiesību;

2.   atzinīgi vērtē to, ka Komisijas ziņojumā par līdztiesību uzsvērti ar nodarbinātību saistīti jautājumi, kuri apskatīti direktīvās, piemēram, par darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem, darba un ģimenes dzīves apvienošanas politiku un vienlīdzīgu attieksmi, jo sieviešu ekonomiskā neatkarība ir viena no Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā prioritātēm;

3.   atzinīgi vērtē pieeju līdztiesības jautājumam Eiropas Savienībā, tostarp Komisijas pieņemtajā Ceļvedī sieviešu un vīriešu līdztiesībā un Eiropadomes pieņemtajā Dzimumu līdztiesības paktā, un pieprasa tās reālu īstenošanu, veicot konkrētus pasākumus un piešķirot finanšu līdzekļus;

4.   uzsver, ka jāvelta papildu centieni un jāveic pasākumi novecojušu lēmumu pieņemšanas metožu un uzvedības prakses pārskatīšanai, jo īpaši pārvaldes sektorā, lai uzlabotu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu visās politikas jomās;

5.   norāda, ka dzimumu līdztiesības nodrošināšana ES līmenī notiek, izmantojot divpusēju stratēģiju, ar kuru, no vienas puses, cenšas īstenot vīriešu un sieviešu līdztiesību visās politikas pamatnostādnēs un lēmumu pieņemšanas jomās un, no otras puses, izvirza mērķus, lai ierobežotu diskrimināciju pret sievietēm;

6.   aicina Komisiju papildus izstrādātajai integrētajai pieejai dzimumu līdztiesībai iesniegt priekšlikumus īpašu pasākumu kopumam, tostarp izpratni veicinošām kampaņām, labākās prakses apmaiņai, dialogam ar pilsoņiem, kā arī valsts un privātā sektora partnerības iniciatīvām;

7.   atzīst sociālās kohēzijas politikas iespējas veicināt līdztiesību;

8.   uzsver nepieciešamību izveidot skaidru un pastāvīgu saikni starp ikgadējiem ziņojumiem par dzimumu līdztiesību un prioritātēm, kas definētas Ceļvedī, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesības politikas pamatnostādņu efektīvu plānošanas, uzraudzības un novērtēšanas ciklu; aicina Komisiju strādāt pie šāda cikla izveides;

9.   atgādina par tā 2006. gada 2. februāra rezolūcijā par sieviešu un vīriešu līdztiesību(4) pausto prasību, ka Komisijai jāuzrauga, lai dalībvalstis ievēro acquis communautaire sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā visās ES politikas pamatnostādnēs, it īpaši attiecībā uz nodarbinātību, kā arī preču un pakalpojumu pieejamību un sniegšanu; tāpēc aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā dalībvalstis īsteno Kopienas tiesību aktus līdztiesības jomā, un uzsākt attiecīgus pasākumus nesekmīgas transponēšanas vai pārkāpumu gadījumā;

10.   aicina dalībvalstis atbalstīt Komisiju valstu pasākumu īstenošanas uzraudzībā, lai novērtētu politikas pamatnostādņu efektivitāti un līdztiesības principa ievērošanu, it īpaši attiecībā uz likumā noteiktajām tiesībām, kā arī pensiju un sociālās drošības shēmām;

11.   aicina dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, lai apkarotu sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, ko izraisa pārtrauktie nodarbinātības modeļi, kuri jo īpaši radušies maternitātes atvaļinājuma dēļ vai atvaļinājuma apgādājamā kopšanai dēļ, un samazināt negatīvo ietekmi uz profesionālo darbību, darba samaksu un tiesībām uz pensiju, kā arī veidot dzimumneitrālu algu un pensiju sistēmu; aicina Komisiju rast attiecīgus līdzekļus, lai cīnītos ar dzimumu segregāciju darba tirgū un veicinātu sieviešu iesaistīšanos netradicionālos sektoros;

12.   aicina Komisiju veikt analīzi pa dzimumiem un pilnveidot integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai šajā jomā, lai noteiktu, kā pensiju reformas ietekmē sieviešu dzīvi ES, un ar mērķi individualizēt pensiju tiesības un sociālo nodrošinājumu, kā arī nodokļu sistēmas;

13.   atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto konsultāciju procedūru ar sociālajiem partneriem, lai uzlabotu gan tiesiskos, gan juridiski nesaistošos regulējumus par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu; mudina Komisiju bez kavēšanās uzsākt konsultāciju otro posmu;

14.   aicina Komisiju apkopot informāciju un izplatīt labāko pieredzi saistībā ar darba vides politiku, kas ļauj efektīvi apvienot darba un privāto dzīvi, kā arī saistībā ar pasākumiem, kas veicina vīriešu lielāku iesaistīšanu ģimenes dzīvē; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veikt nepieciešamos pasākumus, lai varētu aizkavēt seksuālu un morālu uzmākšanos, gan attiecīgā gadījumā iejaukties, risinot šo problēmu darba vietā; uzstāj, ka sievietes viņu profesionālajā darbībā ir jāatbalsta; mudinaKomisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem un lai veicinātu to, ka vīrieši izmanto gan bērna kopšanas atvaļinājumu, gan paternitātes atvaļinājumu;

15.   atzīmē, ka darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai ir svarīga loma un tā ir viens no priekšnoteikumiem nodarbinātības palielināšanai un tā sloga samazināšanai, ko izraisa demogrāfiskā novecošanās; norāda, ka visas politikas pamatnostādnes šajā jomā jābalsta uz personas brīvas izvēles principu un jāpiemēro dažādiem dzīves posmiem;

16.   pauž nožēlu par to, ka Komisija nekonsultējās ar sociālajiem partneriem, izstrādājot Zaļo grāmatu par darba likumdošanas modernizēšanu (COM(2006)0708);

17.   atzīmē, ka globalizācija ir labvēlīgs spēks, kas sievietēm visā pasaulē dod iespēju attīstīt spējas, proti, izmantojot uzlabotu piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei; taču atzīmē arī, ka tirdzniecības liberalizēšanas rezultātā ir vienlaikus radušās pretrunīgas tendences, kas, no vienas puses, efektīvi veicina darba attiecību formalizēšanu vairākās jomās un, no otras puses, paplašina neformālo ekonomiku ar jauniem nodarbošanās veidiem un ienākumiem sievietēm, piemēram, mājās veicams darbs, apakšuzņēmumu līgumu slēgšana un mikrouzņēmumi;

18.   atzīmē, ka pastiprinātas globalizācijas ietekmē nabadzībai vairāk pakļautas sievietes un ka nepieciešama rūpīga izpēte, lai noteiktu globalizācijas kopējo ietekmi uz sieviešu iespējām nopelnīt iztiku;

19.   aicina Komisiju nodrošināt, ka, slēdzot visus turpmākos tirdzniecības nolīgumus, piemēram, PTO ietvaros, tiek arī pārbaudīts, kā tajos ievērota dzimumu līdztiesība;

20.   aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šķēršļiem, kas neļauj sievietēm piekļūt vadošiem un atbildīgiem amatiem, lai tā novērtētu šīs parādības strukturālo dimensiju; tādēļ atzinīgi vērtē pasākumus, ar kuriem veicina sieviešu un vīriešu līdzvērtīgu iesaistīšanos darba tirgū un sieviešu uzņēmējdarbību, un uzstāj, ka svarīgi ir novērst pastāvošos stereotipus un dzimumu diskrimināciju attiecībā uz sieviešu konkurētspēju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši saistībā ar atbildīgiem amatiem;

21.   uzsver nepieciešamību risināt smago demokrātijas deficīta problēmu attiecībā uz nepietiekamo sieviešu pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanā un aicina dalībvalstis izpētīt situācijas, kurās sieviešu pilna dalība politikā un valsts pārvaldes atbildīgos amatos visos līmeņos tiek kavēta, un veikt pasākumus, lai cīnītos ar šādiem gadījumiem;

22.   prasa sevišķu uzmanību veltīt pie etniskām minoritātēm piederošo sieviešu un sieviešu imigranšu stāvoklim, jo viņu sociālo atstumšanu pastiprina daudzējādā diskriminācija gan viņu kopienās, gan ārpus tām; iesaka izstrādāt dalībvalstu integrētos rīcības plānus, lai efektīvi risinātu daudzējādo diskrimināciju, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kur ar diskriminācijas jautājumiem nodarbojas dažādas struktūrvienības;

23.   norāda, ka ir svarīgi nodrošināt, ka Eiropas Savienībā ieceļojošie imigranti izprot uzņemošās valsts sabiedrībā pastāvošās vērtības, spēkā esošos likumus un sociālās konvencijas attiecībā uz dzimumu līdztiesību, lai izvairītos no diskriminējošām situācijām attiecīgās kultūras izpratnes trūkuma dēļ;

24.   aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt labākās pieredzes apmaiņu par nediskrimināciju darba tirgū, lai veicinātu efektivitātes dinamiku līdztiesības jomā atbilstīgi katras valsts īpatnībām;

25.   aicina dalībvalstis izstrādāt īpašus mērķus un uzdevumus dzimumu līdztiesības jomā ES sociālās integrācijas stratēģijas ietvaros, lai cīnītos ar nabadzību un sociālo izstumšanu, tostarp izstrādājot pasākumu kopumu šīs politikas jomā, lai atbalstītu tās sieviešu grupas, kuras ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumšanas riskam, piemēram, migrantes, bēgles, etnisko minoritāšu pārstāves, vecāka gadagājuma sievietes un sievietes invalīdes;

26.   mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai savāktu atbilstīgus datus un pastiprinātu pasākumus, kas varētu novērst cilvēku tirdzniecību seksuālai izmantošanai un piespiedu darbam;

27.   aicina Komisiju pievērst uzmanību juridisku instrumentu un mehānismu izveidei, lai novērstu migrējošo darba ņēmēju ekspluatāciju un lai atzītu un ievērotu nelegālo migrantu cilvēku pamattiesības, nevis balstītos uz apspiešanu;

28.   mudina dalībvalstis izlīdzināt maternitātes un paternitātes atvaļinājumu pabalstu izmaksas, lai nodrošinātu, ka sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem nav vairs dārgāks darbaspēks;

29.   mudina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem cīnīties ar diskrimināciju pret sievietēm grūtniecēm darba tirgū un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu mātēm augsta līmeņa aizsardzību; aicina Komisiju precīzāk novērtēt atbilstību Kopienas tiesību aktiem šajā jomā un noteikt, vai nepieciešams tos pārskatīt;

30.   ar bažām atzīmē, ka, lai gan sasniegti zināmi rezultāti, sievietes, jo īpaši vecāka gadagājuma sievietes un vientuļās mātes, joprojām ir pakļautas atstumšanas un nabadzības riskam;

31.   aicina dalībvalstis un sociālos partnerus īstenot mērķi dot iespēju visām sievietēm, kuras meklē darbu pilnā slodzē, to saņemt ‐ nevis piedāvājumu strādāt nepilnā slodzē, veicot bieži vien nedrošu un nenodrošinātu darbu;

32.   atzinīgi vērtē Komisijas centienus dot jaunu stimulu, īstenojot 2002. gadā Barselonas Eiropadomē noteiktos mērķus, lai likvidētu šķēršļus sieviešu un vīriešu vienlīdzīgai līdzdalībai darba tirgū, un līdz 2010. gadam ieviestu bērnu aprūpi 90 % bērnu no trīs gadu vecuma līdz obligātajam skolas vecumam un aprūpi vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trim gadiem, jo īpaši, izmantojot struktūrfondus; mudina Komisiju 2008. gadā, kā plānots, iesniegt paziņojumu, kurā noteikti turpmāki pasākumi, kas jāveic visos līmeņos, lai īstenotu šos mērķus; uzskata, ka jāizvirza mērķis dot visiem bērniem tiesības uz augstas kvalitātes aprūpi, kurā būtu ietverts izglītojošs aspekts;

33.   uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai ikvienam, kuram vajadzīga geriatriska aprūpe vai aprūpe slimības vai spēju traucējumu dēļ, nodrošinātu piekļuvi augstas kvalitātes aprūpei vai ārstēšanai;

34.   uzstāj, ka pamatnostādnēs īpaša vērība jāpievērš cīņai ar dzimumu stereotipiem izglītības sistēmā no skolas gaitu sākuma, tostarp izskaužot tos no skolas mācību programmām un mācību grāmatām, kā arī nodrošinot apmācību izpratnes veidošanai skolotājiem un izglītojamiem un iedrošinot zēnus un meitenes izmantot netradicionālus izglītošanās veidus;

35.   aicina Komisiju nodibināt dialogu ar plašsaziņas līdzekļiem un tos atbalstīt, ievērojot to ietekmīgu lomu sociālās atbildības jomā, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un izvairītos no stereotipiem sieviešu un vīriešu raksturošanā;

36.   iesaka pilnveidot Eiropas mēroga pasākumus, lai veicinātu sabiedrības izpratni par to, ka nav pieļaujama iecietība pret apvainojumiem, kas balstīti uz dzimumaizspriedumiem, kā arī pret degradējošu sievietes atainojumu plašsaziņas līdzekļos un reklāmā;

37.   iesaka izglītības jomā vairāk pievērsties atšķirīgajām vajadzībām zēnu un meiteņu attīstībā un šajā procesā vērsties pret stereotipiem;

38.   uzskata, ka vairākumā ES dalībvalstu darba tirgus situācija pienācīgi neatspoguļo ne sieviešu izglītības līmeņa pārākumu, ne labākus akadēmiskos rezultātus;

39.   ierosina strādāt tā, lai nodrošinātu, ka skolas izglītība veicina zināšanas un ievieš jēgpilnus kritērijus, kas ļautu sasniegt brīvību, individuālo neatkarību un līdztiesību, lai īstenotu sieviešu sociālo integrāciju; turklāt uzskata, ka jo īpaši sievietēm nepieciešams veicināt tā saukto pamatprasmju attīstību, piemēram, uzņēmējdarbības domāšanas veidu un ar zinātni un tehnoloģijām saistītu pieeju;

40.   uzsver, ka bērna kopšanas atvaļinājuma laikā jābūt pieejamiem pasākumiem tālākizglītībā, lai palīdzētu sievietēm piemēroties mainīgām prasībām profesionālajā jomā;

41.   norāda, ka svarīgi ir iegūt atbilstīgus salīdzināmus statistikas datus, un saistībā ar to pauž nožēlu, ka Eiropas statistikā atsevišķas personu kategorijas netiek atspoguļotas, piemēram, ģimeņu saimniecībās strādājoši dzīvesbiedri, kas, ja tās ir sievietes, parasti tiek reģistrētas kā mājsaimnieces; aicina Eurostat iekļaut statistikā šo kategoriju, lai palielinātu sieviešu darba sabiedrisko nozīmi;

42.   uzsver, ka lauksaimniecībā sievietes bieži veic ievērojamu kopējā veicamā darba daļu kā ģimenē strādājošas personas; uzskata, ka arī šo darbu varētu atbilstīgi ņemt vērā lauku attīstības politikā;

43.   vērš uzmanību uz to, ka ģimenes saimniecībās strādā liels skaits dzīvesbiedru (galvenokārt sievietes), un daudzās dalībvalstīs šo sieviešu juridiskais statuss ir nenoteikts, un tādēļ var rasties noteiktas finansiālas un juridiskas problēmas saistībā ar tiesībām uz maternitātes atvaļinājumu, slimības atvaļinājumu, pensijas uzkrāšanu un sociālo drošību, kā arī šķiršanās gadījumā;

44.   uzsver, ka ir jāuzlabo lauksaimniecībā nodarbināto sieviešu juridiskais statuss gan attiecībā uz sociālo drošību, garantējot sievietēm tiešu piekļuvi tai, gan attiecībā uz sieviešu lomu pašās saimniecībās, īpaši uzsverot iespēju būt par ģimenes saimniecību līdzīpašniecēm, iespēju saņemt aizdevumus, kā arī izmantot mantojuma tiesību aktos paredzētās sieviešu tiesības;

45.   šajā sakarā vērš uzmanību uz 1997. gada 21. februāra rezolūciju par to personu stāvokli, kas palīdz pašnodarbinātiem dzīvesbiedriem(5), kurā tas aicināja uzlabot to dzīvesbiedru apstākļus, kas palīdz lauksaimniecības darbos, šajā nolūkā pastiprinot Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību(6), tajā paredzot juridisku statusu dzīvesbiedriem, kas palīdz saimniecībā, kuri tādējādi tiktu atzīti par strādājošiem un kļūtu par sociālās drošības sistēmas dalībniekiem ar tiesībām uz slimības, invaliditātes un nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī tiesībām uz vecuma pensiju;

46.   norāda uz vajadzību veikt efektīvus pasākumus, lai sievietēm nodrošinātu līdzvērtīgas iespējas, kam jābūt par galveno mērķi saistībā ar visiem kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) un citu attiecīgo Kopienas politikas jomu pasākumiem;

47.   uzskata, ka ir svarīgi uzlabot lauku rajonos dzīvojošo sieviešu dzīves kvalitāti, nodrošinot viņām labāku piekļuvi izglītībai un profesionālajai apmācībai, mūžizglītībai, jaunai plašsaziņas līdzekļu infrastruktūrai, efektīviem nepieciešamajiem vietējiem sabiedriskās veselības pakalpojumiem un bērniem un ģimenēm paredzētai vietējai infrastruktūrai, tai skaitā mazbērnu novietnēm, bērnudārziem, skolām, mākslas centriem un iepirkšanās vietām;

48.   uzsver, ka Eiropas Sociālajam fondam jāatbalsta īpaši pasākumi, kas uzlabo sieviešu piekļuvi darba tirgum un līdzdalību tajā, kā arī integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai; uzskata, ka reģionālajos fondos jāparedz pozīcija saistībā ar dzimuma aspektu (dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā), lai finansētu pasākumus, kuru mērķis ir veicināt dzimumu līdztiesību, kā arī izpēti par to politisko pamatnostādņu ietekmes novērtējumu, kas attiecas uz sieviešu stāvokli;

49.   atgādina par vajadzību iekļaut jaunas pieejas un novatoriskus instrumentus reģionālās attīstības stratēģijās, kā arī uzsver, ka nepieciešams paredzēt mācības lēmējiem reģionālā un vietējo pašvaldību līmenī par dzimumu līdztiesības nodrošināšanas metodoloģiju un līdzekļiem; aicina Komisiju turpināt vadlīniju izstrādi pārvaldes sektoram par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai struktūrfondu piešķiršanas nolūkā;

50.   aicina Komisiju, izmantojot Dzimumu institūta palīdzību, turpmākajos gada ziņojumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību iekļaut faktus un statistikas datus par pievienošanās dalībvalstīm un kandidātvalstīm;

51.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (2) OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp. (3) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (4) OV C 288 E, 25.11.2006., 73. lpp. (5) OV C 85, 17.3.1997., 186. lpp. (6) OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.