Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda (izvēlēts)
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Kopīga lauksaimniecības tirgu organizācija * |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Apspriežu procedūra) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2006)0822)(1), – ņemot vērā EK līguma 36. un 37. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C6-0045/2007), – ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, – ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0171/2007), 1. apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu; 2. aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu; 3. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam; 4. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu; 5. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Labības tirgus kopīgā organizācija * |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Apspriežu procedūra) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2006)0755 )(1), – ņemot vērā EK līguma 37. pantu, saskaņā ar ko Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C6-0044/2007 ), – ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, – ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0141/2007), 1. apstiprina Komisijas grozīto priekšlikumu; 2. aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu; 3. aicina Padomi paziņot Parlamentam, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam; 4. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu; 5. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Beniamino Donnici pilnvaru pārbaudi |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā 1976. gada 20. septembra Aktu par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās(1), – ņemot vērā Reglamenta 3., 4. un 9. pantu un I pielikumu, – ņemot vērā oficiālo saziņu ar Itālijas valsts iestādēm attiecībā uz Beniamino Donnici ievēlēšanu par Eiropas Parlamenta deputātu, – ņemot vērā no Achille Occhetto 2007. gada 25. martā saņemto vēstuli, kurā viņš apstrīd to, ka ir spēkā Beniamino Donnici ievēlēšana Eiropas Parlamentā, – ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0198/2007), A. tā kā 1976. gada 20. septembra Akta 7. panta 1. un 2. punktā ir precizēts, kuri pienākumi nav savienojami ar Eiropas Parlamenta deputāta statusu; B. tā kā saskaņā ar Reglamenta 9. pantu un I pielikumu Eiropas Parlamenta locekļu pienākums ir sīki deklarēt savu profesionālo darbību, kā arī jebkurus citus algotus pienākumus vai darbību; C. tā kā Reglamenta 3. panta 5. punktā ir noteikts: "ja kādu deputātu pilnvaro tāpēc, ka tajā pašā vēlēšanu sarakstā esošie kandidāti ir atteikušies, komiteja, kurai uzdots pārbaudīt pilnvaras, nodrošina, lai atteikšanās noritētu saskaņā ar 1976. gada 20. septembra Akta burtu un garu, kā arī saskaņā ar Reglamenta 4. panta 3. punktu"; D. tā kā valsts tiesību aktiem par Eiropas vēlēšanu procedūru ir jāatbilst Kopienas tiesību sistēmas pamatprincipiem, Kopienas primārajiem tiesību aktiem un 1976. gada Akta garam un burtam; tā kā tādēļ valsts kompetentajām likumdošanas, administrācijas un tiesu iestādēm, piemērojot un/vai interpretējot valsts noteikumus par Eiropas vēlēšanu procedūru, pienācīgi jāņem vērā Kopienas vēlēšanu likuma principi; E. tā kā tas, vai Achille Occhetto atteikšanās ir noritējusi saskaņā ar 1976. gada Akta burtu un garu, ir jāizvērtē, ņemot vērā Akta 4. pantu, kurā noteikts, ka Eiropas Parlamenta deputātiem "nav saistoši nekādi norādījumi", tādējādi Parlamenta deputātu brīvību un neatkarību definējot kā autentisku pamatprincipu; F. tā kā Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma (kas stāsies spēkā 2009. gadā) 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka "deputāti ir brīvi un neatkarīgi", un šā paša panta otrajā punktā, kas tieši izriet no pirmā punkta, turklāt ir noteikts: "vienošanās par atteikšanos no deputāta pilnvarām pirms vai pilnvaru laika beigās nav spēkā"; G. tā kā minētā nolikuma noteikumos vārds vārdā ir pārņemts 1976. gada Aktā formulētais brīvības un neatkarības princips, kas nolikumā nepārprotami nostiprināts Eiropas Parlamenta un tā deputātu aizsardzības nolūkā; H. tā kā kaut gan Eiropas Parlamenta deputātu nolikums stāsies spēkā tikai nākamā parlamenta sasaukuma sākumā 2009. gadā, tas saskaņā ar pašreizējo Kopienas tiesību sistēmu, ir primāro tiesību aktu instruments, kuru Eiropas Parlaments pieņēma ar Padomes nedalītu atbalstu, un atbilstīgi publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī; I. tā kā Eiropas Parlamentam un valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par to kā īsteno un/vai interpretē valsts noteikumus par Eiropas vēlēšanu procedūru, ir pienācīgi jāņem vērā deputātu nolikuma principi un noteikumi un, cita starpā, ievērojot EK Līguma 10. panta principu par uzticamu sadarbību, jāatturas no tādu pasākumu vai noteikumu pieņemšanas, kas ir pretrunā ar minēto nolikumu; J. tā kā deputātu nolikuma principi un noteikumi neapšaubāmi ir daļa no 6. pantā minētajiem principiem Līgumā par Eiropas Savienību un Eiropas Savienības pamatprincipiem (tostarp demokrātijas un tiesiskuma idejām), un kurus Eiropas Savienībai ir jāievēro kā Kopienas tiesību vispārējos principus; K. tā kā 1976. gada Akta 6. panta juridiskā darbības jomā attiecas uz kandidātiem, kuri, oficiāli ir iekļauti vēlēšanu rezultātā ievēlēto kandidātu sarakstā, un tas ir Parlamenta interesēs, jo šie kandidāti ir potenciālie Eiropas Parlamenta locekļi; L. tā kā Achille Occhetto atteikšanās pamatā ir vienošanās, kas pirms Eiropas Parlamenta 2004. gada 12. un 13. jūnija vēlēšanu rezultātā ievēlēto kandidātu pasludināšanas noslēgta ar citu kandidātu no "Società civile Di Pietro-Occhetto" saraksta, un tādējādi ir uzskatāms, ka atteikšanās nav noritējusi saskaņā ar 1976. gada Akta burtu un garu un ka atteikšanās tātad nav spēkā; M. tā kā, ja uzskatāms, ka Achille Occhetto atteikšanās nav spēkā, viņa aizstājēja Beniamino Donnici pilnvarām nav nedz tiesiska, nedz faktiska pamata; N. tā kā 2006. gada 21. jūlija nolēmumā Lacio reģiona Administratīvā tiesa (pirmās instances tiesa šajā lietā) nosprieda, ka Achille Occhetto atteikšanos, kas veikta pirms ievēlēto kandidātu pasludināšanas, nevarēja uzskatīt par atteikšanos no savas vietas vēlēšanu rezultātā ievēlēto kandidātu sarakstā, pamatojoties uz to, ka vēlēšanu rezultātus mainīt nedrīkst, jo ir jārespektē tautas griba, un ka šī atteikšanās nerada sekas attiecībā uz jebkuru aizstāšanu nesavienojamības, zaudētu civilo tiesību vai tiesību neesamības gadījumā, ja no iecelšanas amatā atsakās vai no amata atkāpjas persona, kurai uz to sākotnēji ir bijušas tiesības; tā kā secināms, ka kandidātam, kurš nevēlas ieņemt amatu, kurā ievēlēts, aizstāšanas gadījumā ir tiesības anulēt savu atteikšanos, lai ieņemtu amatu, ko paredzēts aizpildīt aizstāšanas kārtībā; O. tā kā Itālijas Valsts padome (Consiglio di Stato), pieņemot galīgo nolēmumu, anulēja pasludināto Achille Occhetto ievēlēšanu Eiropas Parlamentā; P. tā kā saskaņā ar 1976. gada Akta 12. pantu tikai un vienīgi Eiropas Parlamentam ir pienākums pārbaudīt tā deputātu pilnvaras, kuri ir ievēlēti vispārējās vēlēšanās; tā kā šo Eiropas Parlamenta pamata prerogatīvu nedrīkst ne apstrīdēt, ne vēl jo vairāk atzīt par spēkā neesošu valsts iestāžu pieņemtais lēmums, skaidri pārkāpjot attiecīgos Kopienu tiesību noteikumus un principus, pat ja šo lēmumu pieņēma attiecīgās valsts augstākā tiesu iestāde, kā tas notika Itālijas Valsts padomes nolēmuma gadījumā, par kuru ir runa šajā dokumentā; tā kā Eiropas Kopienu Tiesas juridikatūrā ir apstiprināts šīs prerogatīvas likumīgums, tostarp attiecībā uz galīgajiem valstu spriedumiem, kuri pārkāpj Kopienas tiesības, un ir noteikta valsts atbildību; Q. tā kā Eiropas Parlamentam ir likumīgas tiesības gan atteikties apstiprināt Beniamino Donnici pilnvaras, gan neņemt vērā Itālijas Valsts padomes nolēmumu, pamatojoties uz to, ka minētais nolēmums ir pretrunā 1976. gada Akta burtam un garam, un tādējādi uzturēt spēkā Achille Occhetto deputāta pilnvaras, 1. pasludina Beniamino Donnici, par kura ievēlēšanu paziņoja valsts iestādes, Eiropas Parlamenta deputāta mandātu par spēkā neesošu; 2. apstiprina, ka ir spēkā Achille Occhetto deputāta mandāts; 3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Itālijas valsts iestādēm, kā arī Beniamino Donnici un Achille Occhetto.
| ||||||||||
| Nigērija |
| ||||||
Eiropas Parlaments, ‐ ņemot vērā Eiropas Savienības Vēlēšanu novērošanas misijas Nigērijas Federatīvajā Republikā 2007. gada 23. aprīļa paziņojumu par sākotnējiem atzinumiem un secinājumiem, ‐ ņemot vērā Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem un Starptautisko vēlēšanu novērotāju rīcības kodeksu, ko 2005. gada 27. oktobrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija, ‐ ņemot vērā Komisijas 2000. gada 11. aprīļa paziņojuma par ES palīdzību vēlēšanās un to uzraudzību (COM(2000)0191), ‐ ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu, A. tā kā 2007. gada valsts un federālās vēlēšanas Nigērijā neatbilda starptautiskajiem un reģionālajiem demokrātisku vēlēšanu standartiem un tās nevar uzskatīt par ticamām, brīvām un godīgām; B. tā kā šīs vēlēšanas neattaisnoja Nigērijas iedzīvotāju cerības, lai gan viņi aktīvi iesaistījās vēlēšanu procesā un bieži balsoja ļoti sarežģītos apstākļos, tādējādi demonstrējot apņēmību piedalīties vēlēšanās un izmanot savas demokrātiskās tiesības, neskatoties uz vēlētāju nedrošības un baiļu atmosfēru daudzos rajonos; C. tā kā Eiropas Savienības Vēlēšanu novērošanas misija konstatēja, ka vēlēšanas bija nepilnīgas, ko izraisīja sliktā organizācija, pārredzamības trūkums, izplatītie procesuālie pārkāpumi, vērā ņemamie pierādījumi par krāpšanu, it īpaši rezultātu apkopošanas laikā, balsstiesību atņemšana procesa dažādos posmos, kā arī nevienlīdzīgi apstākļi visiem konkurentiem; D. tā kā Nigērijas valdība un vēlēšanu amatpersonas aktīvi iesaistījās krāpšanā un vardarbībā vai vismaz ignorēja cilvēktiesību pārkāpumus no vadošās partijas atbalstītāju un citu personu puses, nevis nodrošināja pilsoņu pamattiesības brīvi balsot; E. tā kā valsts vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirkņus atvēra ļoti vēlu vai vispār neatvēra, tie nebija pietiekoši apgādāti ar materiāliem un tiem trūka vēlēšanu amatpersonu, vairākums no kurām nebija atbilstoši apmācītas; F. tā kā aizklāta balsošana bieži nebija nodrošināta balsošanas kabīņu trūkuma un vēlēšanu iecirkņu sliktā izvietojuma dēļ, procedūras netika precīzi ievērotas, neatkarīga novēršana bija daļēji traucēta un tika novērots, ka balso arī nepilngadīgie; G. tā kā ES novērotāji ziņoja par pārkāpumiem balsu skaitīšanas un rezultātu apkopošanas laikā, tostarp arī par procesa pārtraukšanu, balsu neskaitīšanu un rezultātu neatbilstību, turklāt vēlēšanu iecirkņu rezultāti netika publiskoti nevienā vēlēšanu pārvaldes līmenī visā valstī; H. tā kā šīs problēmas izraisīja vardarbību, kuras rezultātā, laikposmā līdz valsts vēlēšanām 2007. gada 14. aprīlī un pēc tām, vismaz piecdesmit cilvēkus nogalināja un daudzus ievainoja, pusei no nāves gadījumiem notiekot Nigēras deltas rajonā, un haosu, tostarp arī gadījumus, kad bandītu grupas nolaupīja vēlēšanu kastes; I. tā kā starp 2007. gada 14. aprīlī un 21. aprīlī notikušajām vēlēšanām bija iespējams novērst dažas no nepilnībām un tā kā politiskās partijas un policija varēja veikt konkrētus pasākumus, lai radītu mierīgu un stabilu vidi; J. tā kā federālo vēlēšanu dienā ES novērotāji kļuva par lieciniekiem tādiem pašiem pārkāpumiem kā 2007. gada 14. aprīlī, galvenokārt vēlēšanu rezultātu falsifikācijai, oficiālo rezultātu formu izmainīšanai, sensitīvu vēlēšanu materiālu zagšanai, balsu pirkšanai un nepilngadīgo dalībai vēlēšanās; K. tā kā gala rezultāts abos gadījumos bija vadošās Tautas demokrātiskās partijas (TDP) uzvara ar lielu balsu pārsvaru, turklāt dažos gadījumos par TDP tika nodoti 100 % balsu; L. tā kā par vēlēšanu gaitu nopietnas bažas pauda politiskās partijas, pilsoniskā sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi; M. tā kā Pārejas posma uzraudzības grupa, kas ir lielākā vietējā novērotājorganizācija Nigērijā, aicināja atkārtoti organizēt prezidenta vēlēšanas; N. tā kā Neatkarīgā valsts vēlēšanu komisija (INEC) nebija labi sagatavojusies vēlēšanām un neiemantoja vēlētāju uzticību attiecībā uz tās spējām un objektivitātei; O. tā kā vēlēšanu sagatavošanas posmos atklājās trūkumi saistībā ar taisnīgu pamatnosacījumu nodrošināšanu opozīcijai, pārredzamību, vēlētāju reģistrāciju un tiesiskuma ievērošanu, prezidentam Olusegun Obasanjo cenšoties nepieļaut kandidātu piedalīšanos vēlēšanās; P. tā kā O. Obasanjo savas prezidentūras laikā guva ievērojamus panākumus un aizstāvēja demokrātiju visā Āfrikā, tomēr šobrīd ir vajadzīgs nostiprināt šos pozitīvos sasniegumus un organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas atbilstoši starptautiskajiem standartiem; Q. tā kā sievietes nav pietiekami pārstāvētas starp kandidātiem un vēlēšanu pārvaldē; R. tā kā vispārīgās vēlēšanas bija iespēja valstij pirmo reizi tās vēsturē pieredzēt varas pāreju no vienas civilās vadības uz citu, tādējādi nostiprinot demokrātiju; S. tā kā šīs vēlēšanas bija vislielākās no Āfrikā jebkad rīkotajām vēlēšanām, ņemot vērā, ka Nigērijā ir 140 miljoni iedzīvotāju, kas veido 250 etniskās grupas un dzīvo 36 štatos, katram no kuriem ir savs gubernators un likumdevēja vara, un 64 miljoni reģistrētu vēlētāju; T. tā kā vēlēšanu pārredzamība un ticamība būtiski ietekmē Nigērijas starptautisko stāvokli, kā arī divpusējo attiecību un ekonomiskās sadarbības kvalitāti; U. tā kā lai vēlēšanas būtu veiksmīgas un ticamas, ir vajadzīga nekavējoša un aktīva nacionālā, reģionālā un plašāka starptautiskā līdzdalība, lai vēlēšanu gaitā novērstu vardarbības izpausmes un manipulācijas; V. tā kā par spīti profesionālajam darbam, ko paveica ES Vēlēšanu novērošanas misija, lai kopumā vairotu vēlētāju uzticēšanos, norādot uz trūkumiem, novēršot krāpšanu un iesakot, kā uzlabot vēlēšanu procesu, uzticību ES negatīvi ietekmēja konsekventas pēcvēlēšanu politikas trūkums, risinot problēmas saistībā ar neveiksmīgajām vēlēšanām; W. tā kā stabilitāte Nigērijā ir apdraudēta, 1. aicina attiecīgās iestādes un ieinteresētās puses nekavējoties uzsākt koriģējošas darbības, lai atjaunotu nosacījumus ticamu un pārredzamu vēlēšanu rīkošanu Nigērijā; 2. mudina Nigērijas iestādes nekavējoties rūpīgā un pārredzamā veidā izmeklēt pārkāpumus vēlēšanu laikā un nekavējoties pieņemt pasākumus, lai labotu situāciju un sauktu pie atbildības šo pārkāpumu veicējus; 3. aicina veikt konkrētus pasākumus, lai izveidotu patiesi neatkarīgu vēlēšanu pārvaldi, kura būtu pilnībā spējīga organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas; 4. apstiprina, ka Nigērijas iedzīvotājiem ir tiesības uz jaunām un ticamām vēlēšanas, kuras jārīko patiesi patstāvīgas un efektīvas INEC vadībā; uzsver to, ka pašlaik INEC nav spējīga risināt organizatoriskās un materiālās problēmas, ar kurām tā saskaras; 5. pauž nožēlu, ka 2006. gada vēlēšanu likums vēl joprojām neatbilst pārredzamības pamatprasībām, it īpaši saistībā ar rezultātu apkopošanu un publicēšanu, un aicina šo likumu grozīt; 6. atzīmē, ka varētu izveidot komiteju, kurā iekļautu pie visām partijām piederošus Pārstāvju palātas un Senāta locekļus, ar mērķi izanalizēt vēlēšanu procesu un izvirzīt priekšlikumus saistībā ar jaunām un ticamām vēlēšanām; 7. pauž nožēlu, ka par spīti uzlabotajiem apstākļiem, kuros kampaņas laikā tika ievērota vārda un pulcēšanās brīvība un tiesas pildīja kopumā pozitīvu neatkarīgu iestāžu lomu, un cilvēki pauda atbalstu demokrātijai, vēlēšanas nevar uzskatīt par ticamām; 8. ar patiesu nožēlu atzīmē, ka par spīti valdības pasākumiem ar mērķi plaši iesaistīt policijas dienestu, armiju un valsts drošības dienestu vēlēšanas izraisīja nāves gadījumus pat pirms balsu skaitīšanas un dažreiz pat pirms balsu nodošanas un vismaz 200 cilvēkus, tostarp kandidātus un policijas darbiniekus, nogalināja ar vēlēšanām saistītos incidentos; 9. aicina Nigērijas iestādes, INEC un politiskās partijas izmeklēt visus vardarbības gadījumus un saukt pie atbildības vainīgos par šādiem vardarbības aktiem; 10. nosoda nesodāmības atmosfēru saistībā ar pārkāpumiem vēlēšanu gaitā, izpildvaras imunitāti un bandītu algošanu, lai tie īstenotu vardarbības aktus vēlēšanu laikā, un aicina veikt konkrētus pasākumus šajā jomā; 11. aicina Nigērijas valdību neiejaukties, ja vēlēšanu process tiek apstrīdēts, un mudina opozīcijas politiskās partijas izmantot vēlēšanu procesuālo kārtību, atturēties no vardarbības un atbalstīt Āfrikas Savienības un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ĀS - RVEK) kopīgo starpniecību jaunu un ticamu vēlēšanu organizēšanā, lai tādējādi rastu risinājumu dramatiskajai situāciju pēc vēlēšanām; 12. atzinīgi vērtē apelācijas tiesu izveidotos mehānismus, lai vienkāršotu un laicīgi izskatītu pēcvēlēšanu lūgumrakstus, bet pauž nožēlu, ka cietušās opozīcijas partijas, kuras iesniedza lūgumrakstus Vēlēšanu lūgumrakstu tiesā, divas nedēļas pēc prezidenta vēlēšanām vēl joprojām gaidīja uzklausīšanas sākumu; 13. aicina plaši ieviest efektīvas pilsoņu tiesības un izglītojošus pasākumus saistībā ar vēlēšanām un uzsver vajadzību cīnīties pret analfabētismu, kas neļauj Nigērijas iedzīvotājiem piekļūt drukātai presei un kas ir arī viens no galvenajiem šķēršļiem dalībai, jo īpaši sieviešu, vēlēšanās; 14. atbalsta Eiropas Savienības Vēlēšanu novērošanas misijas secinājumus; 15. aicina Komisiju iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņotu un efektīvu priekšlikumu par ES pēcvēlēšanu politiku, ievērojot attiecīgās valsts iedzīvotāju tiesības uz brīvu izvēli, un pauž bažas par to, ka pašreizējā politika, problēmas risinot "kā parasti", nodara kaitējumu un grauj ES Vēlēšanu novērošanas misijas uzticamību; 16. uzsver, ka līdz brīdim, kad tiks organizētas jaunas un ticamas vēlēšanas, ES atbalstu Nigērijai nevajadzētu piešķirt federālajām un valsts iestādēm; uzsver, ka labums no šāda atbalsta ir jāgūst Nigērijas iedzīvotājiem un tāpēc tā jāizmanto labai pārvaldībai, demokratizācijai, vēlētāju izglītošanai un pamata sociālajiem pakalpojumiem kopienā, jo īpaši ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju palīdzību; 17. aicina Komisiju un tās delegāciju Nigērijā nodrošināt, ka valdība nav iesaistīta projektu izvēlē un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta līdzekļu ieguldīšanā, jo šis instruments ir skaidri paredzēts darbībai bez saņēmējvalsts piekrišanas; 18. mudina federālo valdību cīnīties pret korupciju, vardarbību un nesodāmību, jo tas nelabvēlīgi ietekmē pārvaldi valsts lielākajā daļā, jo īpaši valsts un vietējā līmenī, un nolemj vairākumu Nigērijas iedzīvotāju dzīvei nabadzībā un liedz viņiem piekļuvi veselības aprūpes un izglītības pamatpakalpojumiem, kā arī aicina ievērot cilvēktiesības; 19. aicina Nigērijas iestādes uzsākt sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem par Nigēras deltas rajona nākotni, jo īpaši par tā sociālo, ekonomisko un vides attīstību; 20. atzīmē, ka Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana ir demokrātijas galvenais elements un veicina sociālā taisnīguma un ekonomiskās attīstības uzlabošanos; 21. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas valdībai, ĀKK un ES Kopējās parlamentārās asamblejas priekšsēdētājiem, Āfrikas Savienības Komisijas un Izpildu padomes priekšsēdētājiem un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas Komisijai un Ministru padomei. | |||||||
| Starptautiskā tirdzniecība ar apdraudēto savvaļas sugu dzīvniekiem un augiem (CITES) |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konferences 14. sanāksmi, kas no 2007. gada 3. līdz 15. jūnijam notiks Hāgā, Nīderlandē, – ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu, A. tā kā CITES šobrīd ir plašākā globālā vienošanās par savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību, kas novērš pārāk intensīvu starptautisko tirdzniecību ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām un kurai ir pievienojušās 171 Konvencijas puses, tostarp 27 Eiropas Savienības dalībvalstis; B. tā kā Zemes bioloģiskās daudzveidības samazināšanās galvenie cēloņi ir dabas resursu patēriņš cilvēka vajadzībām, biotopu iznīcināšana, klimata pārmaiņas, savvaļas sugu pārmērīga izmantošana un nelikumīga tirdzniecība ar savvaļas dzīvniekiem un augiem; C. tā kā saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem klimata pārmaiņas palielinās bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un pasliktinās apdraudēto sugu stāvokli; D. tā kā sabiedrības informēšana patērētājās valstīs ir bijis un paliek izšķirošs jautājums, lai būtu iespējams kontrolēt malumedniecību un nelegālu starptautisku tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām; E. tā kā nelegāla tirdzniecība būtiski apdraud ilgtspējīgas vides un attīstības vispārējās programmas īstenošanu; F. tā kā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija paredz sistēmu atbildīgai un ilgtspējīgai dabas resursu pārvaldībai; G. tā kā 2005. gadā Apvienotās Karalistes prezidentūras organizētā seminārā, kas notika no 2005. gada 25.-27. oktobrim, par ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības tiesību ieviešanas koordinēšanu tika izstrādāts plaši atbalstīts rīcības plāna projekts savvaļas dzīvnieku un augu (2006-2010); H. tā kā CITES ir papildinoša nozīme ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas un citu starptautisku struktūru darbā, lai saglabātu jūras sugas, ko var apdraudēt starptautiskā tirdzniecība; I. tā kā Starptautiskā vaļu medību komisija (SVMK), kas CITES ir atzīta par struktūru, kura ir pilnvarota reglamentēt noteikumus par vaļu saglabāšanu un pārvaldību, ir izsludinājusi vispasaules moratoriju attiecībā uz vaļu medībām komerciālos nolūkos; J. tā kā Japāna Pušu konferences 14. sanāksmes 51. dokumentā ir ierosinājusi, lai visus I pielikumā uzskaitītos vaļveidīgos, kurus pārrauga SVMK, iekļautu sarakstā, uz kuru attiecas pielikumos paredzētā periodiskā pārskatīšana, kā arī ierosināts, lai tiktu grozīta CITES rezolūcija Conf. 11.4, ar ko nosaka attiecības starp SVMK un CITES, un lai SVMK sniegtu zinātniskus datus un ieteikumus attiecībā uz CITES uzskaitītajām vaļu sugām; K. tā kā Eiropas Parlaments tā 2005. gada 7. jūlija rezolūcijā par ES Rīcības plāna saistībā ar tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību meža nozarē (FLEGT) īstenošanas paātrināšanu(1) pauda neapmierinātību par "ārkārtīgi lēno īstenošanas virzību" FLEGT procesā; tā kā nepastāv obligāti un visaptveroši noteikumi par nelegāli un neilgtspējīgi iegūtas koksnes ievešanas aizliegumu ES, CITES iniciatīvas ir būtisks elements, lai reglamentētu starptautisko tirdzniecību ar koksnes veidiem; L. tā kā pretēji Eiropas Parlamenta ieteikumam Pušu konferences 12. sanāksmē pieņēma lēmumu, ar ko, piemērojot zināmus nosacījumus, Botsvānai, Namībijai un Dienvidāfrikai atļāva veikt valdības īpašumā esošo ziloņkaula krājumu vienreizēju pārdošanu, un tā kā šajos lēmumos paredzētie tirdzniecības nosacījumi joprojām nav izpildīti; M. tā kā pēc Pušu konferences 13. sanāksmes būtiski ir pieaudzis nelikumīgi iegūta ziloņkaula konfiscēšanas gadījumu skaits, un tiek lēsts, ka ik gadu nogalina 20 000 vai vairāk ziloņu; tā kā ziloņkaula tirdzniecības atsākšanai būs negatīva ietekme uz jau tā noplicināto un izkliedēto ziloņu populāciju citās Āfrikas un Āzijas valstīs; N. tā kā baltā haizivs ir iekļauta Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību I un II pielikumā, tā kā 2001. gadā Austrālija šo sugu ir iekļāvusi CITES III pielikumā, attiecinot izņēmumus uz Norvēģiju un Japānu, un Starptautiskā dabas un dabas resursu saglabāšanas savienība (IUCN) kā mazaizsargātu sugu to ir iekļāvusi IUCN apdraudēto sugu Sarkanajā grāmatā jau kopš 1996. gada; O. tā kā aizvien apdraudētāka ir Āzijas lielo kaķveidīgo populācija un vilšanos rada nepietiekamais progress, veicot stingrus pasākumus, lai apturētu tīģeru un citu lielo kaķveidīgo skaita samazināšanos; P. tā kā 2005. gada maijā tika ieviestas vispārējas prasības kaviāra marķēšanai, lai regulētu kaviāra tirdzniecību; Q. tā kā, pieņemot lēmumus par iekļaušanu sarakstā, jāpamatojas uz sugu aizsardzības apsvērumiem un tā kā, īstenojot lēmumus par iekļaušanu sarakstā, jāņem vērā ietekme uz cilvēku iztikas nodrošināšanu; R. tā kā nekas nekavē ES pieņemt stingrākus iekšējus pasākumus attiecībā uz savvaļas dzīvnieku importu, pamatojoties uz sugu saglabāšanas vai citiem mērķiem, piemēram, rūpēm par dzīvnieku labturību, 1. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot piesardzības principu kā galveno principu visos lēmumos par darba dokumentiem un sarakstu veidošanas priekšlikumiem un ņemt vērā principu "patērētājs maksā", ekosistēmu aizsardzības pieeju un tradicionālos saglabāšanas principus; 2. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka lēmumi, kas vērsti uz ciešāku sadarbību starp CITES un pārējām ar bioloģisko daudzveidību saistītām konvencijām, neapdraud CITES globālās aizsardzības nolīguma raksturu vai tajā ietvertos stingros aizsardzības pasākumus; 3. asi iebilst pret aizklātās balsošanas izmantošanu un izsaka sarūgtinājumu par to, ka CITES pastāvīgā komiteja neierosināja aizliegt aizklāto balsošanu, pieņemot ar Konvenciju saistītus lēmumus; 4. atzinīgi vērtē Kenijas un Mali ierosinājumu noteikt 20 gadu ilgu moratoriju jebkādai ziloņkaula tirdzniecībai, ko atbalsta arī Togo un Gana, kā arī 19 Āfrikas valstu parakstīto Akras Deklarāciju, ar ko aicina aizliegt ziloņkaula tirdzniecību; 5. atgādina, ka ierosinātajam moratorijam nevajadzētu ietekmēt Pušu konferences 12. sanāksmē pieņemto lēmumu atļaut Botsvānai, Namībijai un Dienvidāfrikai veikt vienreizēju valdības īpašumā esošu ziloņkaula krājumu pārdošanu, ievērojot attiecīgus nosacījumus; 6. uzsver, ka Kenijas un Mali ierosinājuma atbalstīšana dotu laiku pilnveidot ziloņu nelikumīgas nogalināšanas uzraudzību (MIKE) un ļautu starptautiskai sabiedrībai vairāk pievērsties ne tik daudz diskusijām par ziloņkaula tirdzniecību, kā patiesiem draudiem ziloņiem un to dzīvotnēm; 7. prasa, lai Āfrikas valstu valdības kopā ar nevalstiskām organizācijām pilnībā izpildītu Pušu konferences 13. sanāksmē lēmumu par rīcības plāna īstenošanu attiecībā uz Āfrikas ziloņu ziloņkaula tirdzniecību, tostarp prasības par pārskatu sniegšanu; 8. aicina Komisiju atbalstīt centienus uzlabot un uzraudzīt tīģeru saglabāšanu, piemēram, noskaidrojot juridiskās nepilnības, īstenošanas grūtības, ieviešanas trūkumus un resursu nepietiekamību; 9. aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par paveikto, īstenojot prasības kaviāra marķēšanai, lai mudinātu citas lielākās ražošanas un patēriņa valstis Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā ieviest marķēšanas sistēmu un stiprinātu kārtību, ar kuru nosaka ilgtspējīga eksporta kvotas, pamatojoties uz uzticamāko un jaunāko zinātnisko informāciju; 10. mudina ES Pušu konferencē atbalstīt šādus priekšlikumus:
11. prasa Komisijai un dalībvalstīm noraidīt:
12. izprot, ka CITES vislabāk var palīdzēt nabadzīgo iztikai, nodrošinot Konvencijas ieviešanu un izpildi un novēršot neregulētu un nelegālu tirdzniecību, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis atsaukt Pušu konferences14. sanāksmes dokumentu Nr. 14. "CITES un iztikas nodrošināšana"; 13. aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt starptautisko sadarbību CITES īstenošanā, veidojot stratēģiju, kurā būtu noteikti svarīgākie uzdevumi, lai atvieglotu īstenošanu, sniedzot jaunus ierosinājumus un finanšu atbalstu, it īpaši apmācībai un tehniskai palīdzībai sugu identifikācijā un īstenošanas pasākumu veikšanā; 14. atgādina, ka Eiropas Savienība ir viens no lielākajiem savvaļas dzīvnieku un augu nelegālas tirdzniecības tirgiem un ka situācija visās dalībvalstīs nav vienāda, un aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināti saskaņot īstenošanas centienus attiecībā uz ES tiesību aktiem par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem; 15. mudina tās līgumslēdzējas puses, kas ir pievienojušās CITES, bet nav ratificējušas Gaborones grozījumu, ratificēt to, tādējādi ļaujot Eiropas Kopienai kļūt par CITES līgumslēdzēju pusi; 16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, CITES līgumslēdzējām pusēm un CITES sekretariātam.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Inovācijas stratēģija |
| |||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Zināšanu izmantošana praksē. Plaša mēroga inovācijas stratēģija ES" (COM(2006)0502), ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Investīcijas pētniecībā: darbības plāns Eiropai" (COM(2003)0226), ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Kopienas Lisabonas programmas īstenošanu "Pētniecības un inovācijas sekmēšana ― ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai: kopēja nostāja" (COM(2005)0488) un ar to saistītos Komisijas darba dokumentus (SEC(2005)1253 un SEC(2005)1289), ‐ ņemot vērā 2006. gada 20. janvāra ziņojumu "Novatoriskas Eiropas izveide" ("E. Aho ziņojums"), ko sniedza neatkarīgu ekspertu grupa pētniecības un attīstības un inovācijas jautājumos, kas izveidota pēc Hemptonkortas augstākā līmeņa sanāksmes 2005. gada 27. oktobrī, ‐ ņemot vērā prezidentūras secinājumus, kas izdarīti Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas sanāksmē, ar kuriem paredz Eiropu izveidot par konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, un prezidentūras secinājumus, kas izdarīti Eiropadomes 2005. gada 22. un 23. marta un 2006. gada 23. un 24. marta Briseles sanāksmē, ‐ ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2006. gada 4. decembra 2769. sanāksmes secinājumus, ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu pavasara Eiropadomei "Sadarbība izaugsmei un darbavietu attīstībai. Jauns posms Lisabonas stratēģijā" (COM(2005)0024), ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Kopīgi pasākumi izaugsmei un nodarbinātībai: Kopienas Lisabonas programma" (COM(2005)0330), ‐ ņemot vēra Komisijas paziņojumu "Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: MVU izaugsmes finansēšana - ES pievienotā vērtība" (COM(2006)0349), ‐ ņemot vērā dalībvalstu iesniegtās valstu reformu programmas (VRP), dalībvalstu 2006. gada rudens ziņojumus par VPR īstenošanu un Komisijas ikgadējā progresa ziņojumā sniegto novērtējumu par VRP īstenošanu (COM(2006)0816), ‐ ņemot vērā Padomes 2005. gada 12. jūlija Ieteikumu 2005/601/EK par dalībvalstu un Kopienas vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2005–2008)(1) un Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmumu Nr. 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(2), kas kopā veido "Integrētās pamatnostādnes izaugsmei un darbavietām", ‐ ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads)(3) (FP7), ‐ ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu Nr. 1639/2006/EK, ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads)(4) (KIP), ‐ ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Tehnoloģijas institūta izveidi (COM(2006)0604), ‐ ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Kopienas patentu (COM(2000)0412) un tās prezidentūras pārskatīto tekstu, ‐ ņemot vērā Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai(5) un Komisijas paziņojumu "Par efektīvāku P&A nodokļu atvieglojumu piemērošanu" (COM(2006)0728), ‐ ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu "2006. gada ziņojums par Eiropas konkurētspēju" (SEC(2006)1467) un Komisijas paziņojumu "Ekonomikas reformas un konkurētspēja: galvenās atziņas 2006. gada ziņojumā par Eiropas konkurētspēju" (COM(2006)0697), ‐ ņemot vērā 2006. gada progresa ziņojumu par inovāciju Eiropā, kas nepārprotami liecina, ka ASV un Japāna joprojām apsteidz ES inovācijas jomā, ‐ ņemot vērā ESAO 2006. gada pārskatu "Zinātnes, tehnoloģijas un rūpniecības perspektīvas", ‐ ņemot vērā tā 2006. gada 5. jūlija rezolūciju par Kopienas Lisabonas programmas īstenošanu: pētniecības un inovācijas sekmēšana ‐ ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai. Kopējā nostāja(6), ‐ ņemot vērā tā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par turpmāko Eiropas patentu politiku(7), ‐ ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju(8), ‐ ņemot vērā ekspertu grupas 2004. gada jūlija ziņojumu "Iestāžu darba pilnveidošana zinātnes radīto tehnoloģiju nodošanai uzņēmumiem", ‐ ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pašiniciatīvas atzinumu "Ieguldījumi zināšanās un inovācijā" (CESE 40/2007, INT/325), ‐ ņemot vērā i2010. iniciatīvu un jo īpaši Komisijas paziņojumu "i2010. e-pārvaldības rīcības plāns: paātrināt e-pārvaldību Eiropā par labu visiem" (COM(2006)0173), ‐ ņemot vērā Komisijas 2006. gada novembra darba dokumentu par inovācijām pakalpojumu nozarē, ‐ ņemot vērā tā 2007. gada 10. maija rezolūciju par nākotnes reģionālās politikas devumu Eiropas Savienības inovācijas iespējām(9), ‐ ņemot vērā Reglamenta 45. pantu, ‐ ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6-0159/2007), A. ņemot vērā Lisabonas stratēģijas īstenošanas gaitu un attiecīgi to nozīmi, kāda pasaules konkurences ziņā ir visaptverošai inovācijas stratēģijai; B. tā kā inovācijas rezultātā panāktā dažādība ir viens no veidiem, kā ES risināt globalizācijas problēmas; C. tā kā ir jāpalielina gan akadēmisko rezultātu nodošana, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), gan izpētes rezultātu pieejamība, jo īpaši saistībā ar sociāli orientētām inovācijām, un tā kā ir jāpievēršas jautājumam par inovāciju platformu ģeogrāfisko koncentrēšanos, lai varētu izmantot dažādos ES reģionos pastāvošās iemaņas un daudzveidību; D. tā kā netiek pietiekami izmantotas plašās speciālās zinātniskās zināšanas, kas uzkrātas ES pētniecības centros; E. tā kā inovāciju atbalsta jomā vide nav konkurētspējīga un tajā trūkst taisnīgi un pārskatāmi nosacījumi, kas būtu vienādi visiem inovācijā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp, maziem novatoriskiem uzņēmumiem un tehnoloģisko jauninājumu centriem; F. tā kā tradicionālā pieeja inovācijas attīstībai, apvienojot tehnoloģisko progresu un pieprasījuma "vilcējspēku", nav pietiekama un vienlaikus ir vajadzīga labvēlīgu tirgus apstākļu radīšana, lai varētu veidot inovāciju sekmējošu normatīvo vidi; G. tā kā jaunās Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(10) atbalstītais sekmīgi funkcionējošais iekšējais tirgus rada labvēlīgu vidi inovācijai, palielinot konkurenci plašākā un stabilākā ekonomiskajā zonā, piesaistot lielākas ieguldījumus un veicinot darbaspēka pārvietošanos; H. tā kā vienotajā tirgū joprojām pastāv šķēršļi, kas kavē preču, pakalpojumu un darbaspēka brīvu pārvietošanos, liedzot Eiropas uzņēmumiem sasniegt tādu līmeni, kas vajadzīgs, lai gūtu atdevi no ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā; I. tā kā inovācijas galvenais uzdevums ir palielināt ES konkurētspēju un uzlabot tās iedzīvotāju dzīves kvalitāti; J. tā kā izcilības princips, kas galvenokārt ir piemērots prioritāras zinātniskās pētniecības atbalstam, apgrūtina veselīgu konkurenci inovācijas atbalsta jomā un mazākus dalībniekus (novatoriskus uzņēmumus, tehnoloģisko jauninājumu centrus, pētniecības centrus) izslēdz no dalības atbalsta programmās; K. tā kā inovācija dod iespēju saglabāt tradicionālās nozares; L. ņemot vērā inovācijas nozīmi dalībvalstu sociālo modeļu izveidē; M. tā kā inovācija var sekmēt tādu sociālo grupu kā invalīdu integrāciju; N. tā kā preču, pakalpojumu un apstrādes jomā ES inovācijas potenciāls nav pietiekami izmantots; O. ņemot vērā institucionālā atbalsta nozīmi attiecībā uz inovācijas un zināšanu jomas autortiesību pārvaldību; P. ņemot vērā inovācijas politikas finansēšanu, kā arī publiskā iepirkuma un valsts un privātā sektora partnerības pieaugošo nozīmi; Q. tā kā inovācijas priekšnosacījums ir izglītība, tostarp starpdisciplīnu izglītība, kas aptver tradicionālo zināšanu jomas, un inovācijai ir jābūt visu līmeņu izglītības neatņemamai daļai; R. tā kā mūžizglītība var palielināt zināšanas par inovāciju un tā kā informācijas sabiedrības veidošana palīdz novērst noslāņošanos darba tirgū; S. tā kā Eiropas kvalitātes standartu un normu izveide attiecībā uz jaunās paaudzes produktu un pakalpojumu izstrādes pirmo fāzi var būt inovācijas avots; T. tā kā Septītajai pamatprogrammai jāsekmē spēcīgākas un plašākas Eiropas pētniecības telpas izveide, nosakot konkrētus uzdevumus; U. tā kā ESAO Oslo rokasgrāmatā dotā inovācijas definīcija tiek plaši interpretēta un ir kļuvusi par Kopienas iestāžu standartu, 1. atbalsta Komisijas priekšlikumu uzsākt jaunu vadošo tirgu iniciatīvu, lai atvieglotu jaunu, novatorisku produktu un pakalpojumu laišanu tirgū jomās, kurās ES var kļūt par pasaules līderi; uzskata, ka jaunā vadošo tirgu iniciatīva, kurā galvenā uzmanība jāpievērš jaunu, novatorisku preču un pakalpojumu izveidei un ieviešanai tirgū, jāievieš it īpaši tajās jomās, kurās pastāv liels pieprasījuma potenciāls, vienlaikus nodrošinot mazāk attīstītu reģionu iekļaušanu; 2. norāda, ka, izstrādājot inovācijas atbalsta politiku, ir svarīgi pievērst uzmanību inovācijas plašākai izpratnei, lai tajā ietvertu gan pakalpojumu sniegšanas jomu, tostarp tūrismu, gan arī netehnoloģisku inovāciju, citiem vārdiem sakot, ‐ inovāciju tirgvedības un pārvaldības jomā; pilnībā atbalsta Konkurētspējas padomes 2006. gada 4. decembra secinājumus, kuros Komisija aicināta izstrādāt politikas pamatnostādnes attiecībā uz inovāciju pakalpojumu jomā un netehnoloģisko inovāciju, un aicina Komisiju apspriedēs par pamatnostādnēm jo īpaši iesaistīt organizācijas, kas pārstāv mazos un mājamatniecības uzņēmumus; 3. atzīmē, ka, lai gan MVU, organizāciju, uzņēmumu, universitāšu un pētniecības centru kopām un sadarbībai ir īpaša nozīme novatorisku risinājumu ieviešanā, tostarp sektoros, kuros tehnoloģiju attīstība ir zema un vidēja, taču uz pārredzamiem nosacījumiem balstīts un sistemātisks valsts atbalsts ir nepietiekams; tomēr atzinīgi vērtē jauno sistēmu valsts atbalstam pētniecībai, attīstībai un inovācijai, kurā paredzēti īpaši pasākumi MVU novatorisko darbību atbalstam; 4. mudina dalībvalstis atdzīvināt Eiropas uzņēmējdarbības vidi un inovācijas potenciālu, samazinot birokrātiju un tādējādi uzlabojot regulējuma kvalitāti, vienlaikus samazinot administratīvos šķēršļus; ir cieši pārliecināts, ka labāks regulējums, konkrēti tāds, kas MVU atbrīvotu no nevajadzīgā normatīvā sloga, sekmēs labvēlīgāku tirgus apstākļu veidošanos un veicinās jaunu novatorisku preču un pakalpojumu ieviešanu vadošajos tirgos, kā arī labāks regulējums uzlabos patērētāju uzticību un paļāvību un sekmēs tādu iniciatīvu ieviešanu kā ierosinātā programma Eurostars; 5. atzinīgi vērtē to, ka ir sākta plaša mēroga inovācijas stratēģijas īstenošana, kas ir paredzēta maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kuru inovācijas potenciāls, jo īpaši attiecībā uz zema un vidēja līmeņa tehnoloģiju, kā arī netehnoloģisko inovāciju, līdz šim nav bijis pietiekami atzīts un izmantots; tomēr pauž nožēlu, ka iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā par zināšanu izmantošanu praksē attiecībā uz šādiem uzņēmumiem nav ierosināti rīcības pasākumi; tādēļ aicina Komisiju un Padomi šādu uzņēmumu īpašās iezīmes un vajadzības iekļaut visaptverošas inovācijas stratēģijas desmit pamatpunktos un mudina Komisiju sadarbībā ar šādu uzņēmumu pārstāvības organizācijām iesniegt Padomei un Parlamentam īpašu programmu inovācijas vispārējai attīstībai šādos uzņēmumos neatkarīgi no to darbības jomas; 6. uzsver zinātnes, tehnoloģijas un inovācijas nozīmi izglītībā un kultūrā; uzsver vajadzību izglītības programmās paredzēt pasākumus un iniciatīvas, lai jauniešos radītu interesi par zinātni un inovāciju; uzskata, ka ir jāuzlabo mūžizglītības programmu kvalitāte un apjoms un ka ir jāsekmē informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) izmantošana, lai radītu zināšanu sabiedrību, kas sniegtu ieguldījumu Eiropas inovācijas attīstībā; 7. ierosina Komisijai un dalībvalstīm izvērtēt uzticamas Eiropas tālākizglītības sistēmas izveidošanu, kas palīdzētu veidot spēcīgāku Eiropas darba tirgu; 8. uzskata, ka ES, reģionu un vietējā līmenī ir vajadzīgi pasākumi, lai palielinātu absolventu skaitu, it īpaši sieviešu īpatsvaru dabaszinātņu, inženierzinātņu un tehnisko zinātņu studiju programmās, kā arī fundamentālajā pētniecībā, it sevišķi izmantojot īpašo programmu "Cilvēki", ar ko tiek īstenota Septītā pamatprogramma, piešķirot finansiālu atbalstu, balvas un cita veida stimulus un ar pieredzes nodošanas projektu palīdzību un cita veida atbalstu, iedrošinot sievietes dibināt novatoriskus uzņēmumus; 9. ierosina izveidot tehnoloģisko un zinātnisko infrastruktūru, kas vajadzīga novatorisku risinājumu izstrādei esošajās augstākās izglītības iestādēs, lai pētījumu centriem nodrošinātu izaugsmes iespējas; atgādina, ka ir svarīgi finansēt sevišķi kvalitatīvu materiālo un tehnoloģisko infrastruktūru, lai tādējādi piesaistītu ieguldījumus un veicinātu darbaspēka mobilitāti; 10. uzsver, ka inovatīvajiem procesiem ir vajadzīga piemērota teritoriālā struktūra, veidojot jaunus attiecību modeļus starp uzņēmumiem, pētniecības centriem un universitātēm (piemēram, veidojot kopas, apgabalus, platformas), un norāda uz pozitīvo ietekmi, kādu inovācijas jomā var nodrošināt organizatoriskie procesi; aicina dalībvalstis izmantot struktūrfondus, lai veidotu jaunu un uzlabotu esošo tehnisko infrastruktūru inovācijas attīstībai, veidojot inovācijas centrus, tehniskās jaunrades centrus un pētniecības un izstrādes centrus reģionos, kuros ir atbilstīgs jaunrades un zināšanu potenciāls; uzskata, ka viens no priekšnoteikumiem inovācijas iespēju palielināšanai ES ir bezmaksas vai izmaksu ziņā izdevīga piekļuve platjoslām, kas ļautu attīstīt uz zināšanām balstītu uzņēmējdarbību; atzinīgi vērtē centienus sekmēt zināšanu apmaiņu starp universitātēm, citām publiskām pētniecības organizācijām un nozari; 11. aicina dalībvalstis apsvērt un ieviest tādus nodokļu atvieglojumus, kas mudinātu uzņēmumus veikt lielākus ieguldījumus pētniecībā, attīstībā un inovācijā, vajadzības gadījumā pārskatot spēkā esošo mehānismu un atvieglojumu struktūru; 12. aicina dalībvalstis kopīgi darboties, lai strauji pilnveidotu iekšējo tirgu un mēģinātu panākt politisku vienošanos par leģislatīvajiem un neleģislatīvajiem pasākumiem tajās jomās, kurās joprojām ir barjeras, kas kavē preču, pakalpojumu un darbaspēka brīvu apriti, liedzot uzņēmumiem kapitalizēt to ieguldījumus inovācijā; 13. uzskata, ka ir jāsamazina iekšējā tirgū esošie šķēršļi brīvai ražošanas faktoru un izstrādājumu kustībai, tādējādi panākot gan vieglāku piekļuvi riska kapitālam, gan pētnieku un tehnoloģiski novatorisku preču un pakalpojumu mobilitāti, kā arī nodrošinot uzlabotu zināšanu plūsmu, jo šie procesi palīdz Eiropā radīt patiesi inovatīvu telpu; uzskata, ka ir plašāk jāapsver noderīgi, pakalpojumu nozarei raksturīgi novatoriski risinājumi un ka inovācija tiks stimulēta, turpinot novērst šķēršļus, kas kavē preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību, dibinājumbrīvību, kā arī personu, tostarp strādnieku, pārvietošanās brīvību; 14. atzīmē Eiropas tehnoloģiju platformu (ETP) labvēlīgo ietekmi un EUREKA kopu iesaistīšanu šajās platformās un aicina dalībvalstis atbalstīt šīs platformas un veicināt citu ETP tīklu veidošanu; turklāt kā konstruktīvu vērtē Padomes lēmumu par Eiropas kopīgām tehnoloģiskām iniciatīvām nozarēs, kas ir izšķirošas Eiropas inovācijas attīstībai, piemēram, ierosināto programmu Eurostars, un to, ka šīs iniciatīvas īstenos ar publiskā un privāta sektora partnerības atbalstu; 15. aicina dalībvalstis noteikt inovācijas jomas, kuras tās uzskata par nozīmīgākajām gan attiecībā uz lietišķajiem pētījumiem un tehnoloģiju, gan attiecībā uz tādiem netehnoloģiskiem procesiem kā vadībzinības teorija vai administratīvā vadība, un papildus pašu noteiktajām prioritātēm aicina atbalstīt ETP paredzētās prioritātes inovācijas jomā; 16. aicina Komisiju sekmēt paraugprakses apmaiņu un veicināt negatīvas pieredzes apzināšanu un apmaiņu ar šādā pieredzē gūtām atziņām, lai jo īpaši sekmētu kopīgu tehnoloģisko iniciatīvu labāka regulējuma izstrādi, pamatojoties uz publiskā un privātā sektora partnerību konkrētās jomās, kas stimulētu inovāciju arī mazāk attīstītos ES reģionos; 17. vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz to, ka, ja tiktu izveidots Eiropas Tehnoloģijas institūts (ETI), tā mērķis būtu izpētīt attiecības starp izglītības un zinātnes iestādēm un uzņēmumiem, galveno uzmanību pievēršot inovācijai, un papildus tā koordinēšanas funkcijai zināšanu trijstūrī tas palīdzētu palielināt konkurenci novatorisma jomās, tādējādi būtiski veicinot Eiropas inovācijas potenciāla īstenošanu praksē; 18. atzīmē Eiropas Pētniecības padomes izveidošanu un aicina, lai iespēja praktiski realizēt izvēlētos projektus un inovācijas būtu svarīgi kritēriji pētniecības tēmu izvēlē; 19. uzsver, ka Lisabonas stratēģijā noteiktais mērķis 3 % no IKP atvēlēt pētniecības un attīstības izdevumiem ir zemākais vajadzīgais līmenis; 20. saprot, ka pētniecības un attīstības jomai raksturīgās neskaidrības mazina finanšu tirgu vēlmi ieguldīt pētniecības un attīstības projektos; atzinīgi vērtē Komisijas piedāvājumu izveidot riska dalīšanas finanšu mehānismu, lai ar aizdevumiem un garantijām atbalstītu augsta riska pētniecības un attīstības projektus; 21. atzīmē KIP, ar ko paredz piemērotus finanšu instrumentus, kā arī iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par MVU izaugsmes finansēšanu, kurā paredzēti konkrēti pasākumi, lai palielinātu riska kapitāla ieguldījumus; 22. uzsver, ka MVU, mikrouzņēmumiem un individuāliem uzņēmējiem piekļuve līdzekļiem ir izšķiroša, lai paaugstinātu pētniecības un attīstības līmeni, izstrādātu jaunas tehnoloģijas un ieviestu novatoriskus risinājumus tirgū; šajā ziņā uzsver, ka vajadzīgs finansējums gan darbības uzsākšanas posmā, gan arī pietiekami ilglaicīgs finansējums darbības nostiprināšanas posmā; tomēr uzsver, ka pašreizējā riska kapitāla sistēma neapmierina mērķa grupas vajadzības pēc finansējuma, jo īpaši attiecībā uz netehnoloģisko inovāciju; tādēļ aicina dalībvalstis izmantot valsts finansējumu, tostarp struktūrfondus, lai, sadarbojoties publiskajam un privātajam sektoram, sāktu veidot riska kapitāla fondus reģionos un jomās, kurās ir inovācijas potenciāls un labs zināšanu pamats; turklāt mudina Komisiju, Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Investīciju fondu (EIF) paredzēt piemērotus finansējuma veidus, nosakot riska kapitāla apjomu vai, ja vajadzīgs, izstrādājot novatoriskus finanšu instrumentus; 23. aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās kopienas saistībā ar KIP paredzēt novatoriskus, videi draudzīgus risinājumus, kā arī vērš uzmanību uz to, ka MVU pastāv iespējas izmantot finansiālu atbalstu, ko nodrošina, piemēram, programma JEREMIE; mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes izmantot tādus pētniecībai inovācijas jomā paredzētus finanšu atbalsta atjaunojamus avotus kā "inovācijas sertifikātu" sistēmu; aicina reģionu atbildīgās personas izmantot struktūrfondu finansējumu arī eksperimentāliem, līdz ar to riskantiem pasākumiem; 24. aicina reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgās personas radīt labvēlīgus apstākļus un panākt, lai inovācijas veicināšana ir viens no darbības programmu pamatjautājumiem, un paredzēt investīcijām zinātnē, inovācijā un tālākizglītībā nozīmīgu daļu no struktūrfondu līdzekļiem, tādējādi panākot daudzus konstruktīvus rezultātus, tostarp radot jaunas darbvietas, veicinot nodarbinātību un ierobežojot intelektuālā darbaspēka emigrāciju un apdzīvotības sarukšanu; turklāt aicina dalībvalstis atbalstīt šos mērķus, investējot valsts līdzekļus augstākajā izglītībā, lai veicinātu apdāvinātu personu izaugsmi; 25. prasa Komisijai izvērtēt sasniegtos rezultātus, izvērtējot projektu un pasākumu kvalitatīvos, kvantitatīvos un finansiālos rādītājus, lai tādējādi laika gaitā uzlabotu turpmāko darbību efektivitāti; 26. paredz, ka lielāka konkurence, kas veidojas iekšējā tirgū, liks uzņēmumiem palielināt izpētei un inovācijai paredzētos līdzekļus; aicina uzņēmumus ieguldīt daļu no peļņas izpētē un tehnoloģijas attīstībā; 27. uzskata, ka ekoinovācijai ir būtiska nozīme energoefektivitātes uzlabošanā, tīras un drošas energoapgādes nodrošināšanā (tostarp atjaunīgās enerģijas avotus un ekoloģiskas fosilās enerģijas nodrošināšanā), kā arī Eiropas konkurētspējas palielināšanā; tādēļ uzskata, ka ekoinovācijai ir jāpiešķir lielāka uzmanība Eiropas un dalībvalstu inovācijas programmās un ka ES ir jāievieš praksē "veiksmīgākā dalībnieka" pieeja; 28. atzīmē, ka pilsētu centriem var būt būtiska nozīme visa reģiona inovācijas stratēģijas izstrādē un ka attiecīgā gadījumā tie var ierosināt daudzsološu projektu iniciatīvas, piemēram, siltumiekārtu modernizācijas un koģenerācijas izmantošanas jomā, vai ierosināt iniciatīvas zinātnes attīstības un tehnoloģijas centru izveides jomā; 29. vērš uzmanību uz to, ka mazāk attīstītiem reģioniem ir grūtības piesaistīt privāto investoru ieguldījumus, un aicina dalībvalstis, kā arī vietējā un reģionu līmenī atbildīgās personas vairāk izmantot iespēju saņemt EIB aizdevumus, kā arī veicināt un stiprināt publiskā un privātā sektora partnerību inovatīvās darbībās, īpašu uzmanību pievēršot paraugprakses piemēriem un valsts līdzekļu lietderīgam izmantojumam; 30. uzsver vajadzību nostiprināt to ietekmi, kāda ir uzņēmumiem kā inovācijas galvenajam dzinējspēkam, nevis tikai kā inovācijas procesu un mehānismu izmantotājam; 31. atzīmē Eiropas iniciatīvu INNOVA, ar ko paredz dinamiskāku pieeju novatorisku uzņēmumu izveidei un atbalstam pakalpojumu nozarē; 32. aicina Komisiju mudināt izmantot Euro Info centru un Inovācijas atbalsta centru pārveidotos tīklus, lai reģionālā mērogā nodrošinātu plašu pakalpojumu spektru visiem inovācijas procesā iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši individuāliem izgudrotājiem un maziem novatoriskiem uzņēmumiem; mudina tādas sektorālās organizācijas un starpniekorganizācijas kā tirdzniecības palātas un citas informācijas sniegšanas iestādes sadarbībā ar Euro Info centriem un Inovācijas atbalsta centriem izveidot vienas institūcijas apkalpošanas centrus; turklāt aicina Komisiju veicināt to ietekmi, kāda ir MVU pārstāvošajām starpniekorganizācijām kā inovācijas veicinātājām un konsultantēm, sniedzot atbalstu šiem konsultatīvajiem mehānismiem; 33. mudina dalībvalstis turpināt centienus, lai mazinātu reģionu atšķirības, kas kavē izveidot Eiropas zinātnes un tehnoloģijas telpu; 34. uzskata, ka publiskajam iepirkumam ir stratēģiska nozīme novatorisku izstrādājumu un pakalpojumu izstrādes veicināšanā ar nosacījumu, ka tas sekmē efektīvāku izstrādājumu radīšanu un racionāli organizētu un izmaksu ziņā lietderīgu pakalpojumu sniegšanu; aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes, izvēloties labākos piedāvājumus, ņemt vērā to patieso novatorismu; 35. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu publicēt pamatnostādnes par vienotā tiesiskā regulējuma efektīvāku izmantošanu publiskā iepirkuma procedūrās, kas ne tikai veicina konkurenci, bet arī padara likumus pielāgojamākus, tādējādi sekmējot inovatīvu risinājumu un radošas pieejas izmantošanu; 36. aicina Padomi un Komisiju uzlabot ar pētniecību un inovāciju saistīto ekonomisko aspektu juridiskos standartus, lai, ņemot vērā starptautisko pieejamību, uzlabotu procesu, tehnoloģiju un atklājumu nodošanas aizsardzību; 37. norāda, ka inovācijai pakalpojumu jomā ir būtiska ietekme uz ekonomiku un ka Eiropā ar pakalpojumu sniegšanu saistītā intelektuālā īpašuma aizsardzība bieži vien izpaužas kā noteikšana par komercnoslēpumu; uzskata, ka maziem uzņēmumiem ir sarežģīti un dārgi vest sarunas un īstenot vienošanās par konfidencialitāti un ka tas var atturēt veidot riska kapitāla sabiedrības un piesaistīt finansējumu; 38. uzsver, ka ir jācenšas atvieglot pētniecības rezultātu izmantošanu tirgū pieprasītu preču ražošanai, īpaši tādu, ko ražo MVU (vienlaikus raugoties, lai nemazinātu fundamentālo pētniecību), un uzskata, ka ir vajadzīga holistiskāka pieeja, līdzsvarojot ciešāku sadarbību starp pētniecības un uzņēmējdarbības nozarēm ar patērētāju, pilsoniskās sabiedrības un vides interesēm un iesaistot visus vietējā tirgus dalībniekus (gan valsts, gan privātos); atzinīgi vērtē, ka Komisija plāno pieņemt Paziņojumu par zināšanu apmaiņu starp universitātēm un citām publiskām pētniecības organizācijām un nozarēm; 39. uzskata, ka konstruktīvas un uzticamas autortiesību aizsardzības un patentēšanas sistēmas ir izšķiroši elementi inovatīvas, uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas un zināšanu sabiedrības radīšanā; aicina Komisiju un EIF izpētīt iespējas nodrošināt atbilstīgu finansiālo atbalstu mazajiem uzņēmumiem, lai tie varētu iesniegt patenta pieteikumus; 40. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt pasākumus, kas būtu alternatīvi un papildinātu patentu tiesību tiesiskās aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu izgudrotājus un jaunradītos modeļus pret šantāžu un tiesību pārkāpumiem; 41. atzinīgi vērtē Komisijas jaunākās iniciatīvas attiecībā uz atklātu piekļuvi, lai uzlabotu zinātnes atziņu izplatīšanu; 42. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai kopīgie noteikumi par patentspēju būtu pielāgoti katras konkrētās nozares apstākļiem; 43. aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar jauno Kopienas patentu ierosināt procedūru, lai izskaustu maznozīmīgus patentus, kā arī nerealizētus patentus; 44. aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas standartizācijas organizācijām palielināt Eiropas standartizācijas tempu un efektīvi izmantot jau esošos standartus; 45. ir pārliecināts, ka, īsākā laikā ieviešot sadarbspējīgus Eiropas standartus, tiks atbalstīta vadošo tirgu attīstība, jo īpaši pakalpojumu un progresīvo tehnoloģiju jomā, un veicināta to izmantošana pasaules mērogā, tādējādi Eiropas uzņēmumiem nodrošinot lielākas priekšrocības nekā pārējiem pasaules tirgus dalībniekiem; 46. aicina dalībvalstis mudināt vienprātības panākšanu attiecībā uz Eiropas standartiem, jo tas, ka šajā jomā pēc iespējas drīz tiek pieņemts lēmums, ir būtiski svarīgi pienācīgai ES iekšējā tirgus darbībai, pārrobežu tirdzniecībai un attiecīgi uzņēmumu peļņai pēc līdzekļu ieguldīšanas pētniecībā un inovācijā; 47. aicina Komisiju sekmēt ne tikai Eiropas standartu pieņemšanu, bet arī to izmantošanu, proti, saprotamā veidā informējot par tiem MVU; uzskata, ka rokasgrāmatām un procedūru skaidrojumiem jābūt pieejamiem visās ES oficiālajās valodās; 48. atzinīgi vērtē ES sadarbību ar pasaules regulatīvajām iestādēm un sagaida ātru un efektīvu tehnisko inovāciju attīstību, veicot standartizāciju; 49. uzskata, ka pasaules mērogā nav vēlama standartu sadrumstalotība; iesaka Komisijai, dalībvalstīm un dažādām Eiropas un starptautiskajām standartizācijas iestādēm pēc iespējas bieži jaunu standartu noteikšanā ievērot pieeju "priekšroka starptautiskajam"; 50. atgādina Komisijas pieņemto atvērto standartu definīciju, saskaņā ar kuru i) standartu pieņem un uztur bezpeļņas organizācija un tā turpmākā uzlabošana notiek, pamatojoties uz atklātu lēmumu pieņemšanas procedūru, kas ir pieejama visām ieinteresētajām pusēm; ii) standarts tiek publicēts un tā specifikācijas dokuments ir pieejams par brīvu vai par nominālu maksu; iii) ar standartu (vai tā daļām) saistītais intelektuālais īpašums ‐ t.i. var tikt izmantoti patenti ‐ ir neatceļami noteikts kā pieejams bez atlīdzības; 51. piekrīt Komisijas viedoklim, ka svarīga dalībvalstu inovācijas politikas sastāvdaļa ir "kopu veidošanas politika", un aicina atbildīgās personas, it īpaši reģionu un pašvaldību mērogā, sekmēt kopu, kā arī inovācijas un tehnoloģijas centru veidošanu gan pilsētu centros, gan lauku apvidos, tādējādi panākot līdzsvaru starp dažādiem reģioniem; mudina dalībvalstis savā teritorijā veicināt "zināšanu reģionu" un "kopu" izveidi, ES un pārrobežu mēroga sadarbību, kā arī veicināt sadarbību ar trešo valstu ekspertiem; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi izveidot pārvaldes struktūras, lai uzlabotu sadarbību starp dažādiem kopu dalībniekiem, un aicina šīs kopas iesaistīties arī pārrobežu pasākumos, it īpaši balstoties uz eiroreģionu pieredzi pārrobežu struktūru un sociālo tīklu veidošanā; šajā sakarā varētu konsultēties ar EUREKA kopām un jumta organizācijām, kā arī iesaistīt tās sadarbībā; 52. atzīmē Reģionu komitejas iniciatīvu izveidot reģionu tīklu, kura pamatā būtu vietējo kopienu interaktīva platforma, ar mērķi salīdzināt Lisabonas stratēģijas īstenošanā gūto pieredzi, kā arī apmainīties ar šādu pieredzi; 53. aicina Komisiju novērot inovācijas procesus reģionos un izstrādāt kopējus ES mēroga inovācijas rādītājus, kas labāk atspoguļotu dalībvalstu un reģionu vēlmi iesaistīties inovācijā; 54. mudina dalībvalstis aktīvi popularizēt zinātniskās karjeras iespējas, izmantojot esošos stimulus un piešķirot tādas balvas kā Dekarta, Aristoteļa un jauno zinātnieku balvas, kā arī radot pievilcīgus apstākļus, lai Eiropai piesaistītu perspektīvākos un novatoriskākos zinātniekus; 55. mudina Komisiju un dalībvalstis, kā arī reģionālās iestādes izveidot un popularizēt valsts un Eiropas mēroga balvas par inovāciju; 56. uzskata, ka patērētāju uzticības un drošības līmeņa uzlabošanai ir vajadzīgi piemēroti patērētāju aizsardzības instrumenti, lai nodrošinātu plašāku sabiedrības atbalstu precēm un pakalpojumiem, kuri izstrādāti pētījumu rezultātā; 57. uzsver, ka inovācija nav pašmērķis, bet gan veids, kā uzlabot ES iedzīvotāju dzīves kvalitāti; šai ziņā uzskata, ka konkurence un preču un pakalpojumu liberalizācija, kas palīdz sasniegt izvirzīto mērķi inovācijas jomā, ir jāpapildina ar uzraudzību un patērētāju aizsardzības noteikumiem gadījumos, kad tas vajadzīgs sabiedrības interesēs; 58. uzskata, ka inovācijas pasākumiem lielākā mērā ir jānodrošina informācijas kampaņu atbalsts, un uzsver vajadzību apmainīties ar informāciju par paveiktajiem projektiem; vienlaikus iesaka ņemt vērā pieredzi, kas gūta neveiksmīgos projektos, piemērojot nepareizas procedūras, kā arī brīdināt citus ES reģionus, lai tie nepieļautu līdzīgas kļūdas; 59. aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes nodrošināt vispārēju iespēju strādāt ar IST, lai kopumā veicinātu e-mācības un e-darbu; 60. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.
| ||||||||||||||||||||||||||||
| Cīņa pret organizēto noziedzību |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, ‐ ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu Padomei, kuru ALDE grupas vārdā iesniedza Bill Newton Dunn par stratēģijas koncepcijas izstrādāšanu cīņai pret organizēto noziedzību (B6-0073/2006), ‐ ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Stratēģijas koncepcijas izstrādāšana cīņai pret organizēto noziedzību" (COM(2005)0232), ‐ ņemot vērā Reglamenta 114. panta 3. punktu un 90. pantu, ‐ ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0152/2007), A. tā kā nu jau 30 gadus ilgā policijas un tiesu iestāžu sadarbība, apkarojot organizēto noziedzību, ir bijusi sekmīga; B. tā kā ir gūti ievērojami panākumi tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbībā (kā to apliecina dalībvalstu, Eiropola, Eurojust un Darba grupas muitu sadarbībā (CCWG) 2005. gada ziņojums) un tā kā šī sadarbība ir pamats Eiropas mēroga efektīvai politikai organizētās noziedzības apkarošanā; C. tā ka pūliņi, kas veicināja informācijas apmaiņu un padarīja intensīvākas apmācības iniciatīvas dienestos, kuriem jādarbojas kopīgi, ir nesuši augļus – ir palielinājusies savstarpējā uzticēšanās, kas vienmēr ir bijis lielākais šķērslis sadarbībai šajā jomā; D. tā kā visām ES iestādēm un aģentūrām, kas ir iesaistītas organizētās noziedzības apkarošanā, ir pilnībā jāievēro ES un trešo valstu pilsoņu pilsoniskās brīvības un pamata cilvēktiesības, kā arī jāpiemēro augstākie standarti datu aizsardzības jomā; E. tā kā mūsdienās organizētās noziedzības apkarošana tomēr var sekmēties tikai tad, ja radikāli tiek mainītas nostādnes, lai varētu atrisināt gan iekšējās arvien sarežģītākās problēmas, gan arvien pieaugošo ārējo apdraudējumu straujākai attīstībai; F. tā kā organizētās noziedzības ģeogrāfiskā izplatība – līdz šim nepieredzēti atvērtajā Eiropā noziedzīgie grupējumi jau ir paguvuši pilnībā likt lietā jaunās pārvietošanās, tirdzniecības un saziņas iespējas, kamēr tiesībaizsardzības iestādes vēl arvien bieži izjūt juridisku, administratīvu, pat kultūras īpatnību noteiktu slogu, kas kavē to darbību ikdienā; G. tā kā organizētās noziedzīgās grupas kļūst par arvien kompleksākām un strukturētākām komercorganizācijām, kas spēj iekļauties ekonomikas un finanšu tirgos un tos izkropļot, meklējot legālu ekonomisko vidi, kurā iepludināt nelikumīgi iegūtos ienākumus, bieži vien izmantojot sarežģītus naudas atmazgāšanas paņēmienus; H. tā kā uzņēmumu dibināšana un/vai iegāde, kas bieži vien notiek ar fiktīvu uzņēmumu starpniecību jomās, kurās apritē ir milzīgas naudas summas, ir viens no organizēto noziedzīgo grupu galvenajiem instrumentiem; I. tā kā nepietiek tikai ar represīviem pasākumiem, lai apkarotu organizēto noziedzību – tiem paralēli ir jāveic rūpīga šīs parādības izplatības analīze, kā arī jāanalizē mafijas veida organizāciju spēja nostiprināties tieši tādās jomās, kurās ir vājāka sociālā struktūra; J. tā kā organizētās noziedzības apkarošana ir jāpapildina ar pētījumiem par kapitāla uzkrāšanas spēju un par legālas un nelegālas ekonomiskās darbības saikni globālā līmenī, vēršoties pret organizētās noziedzības iekļaušanos valsts pārvaldē un pret sadarbības nostiprināšanos ar iestādēm, masu organizācijām un politiķiem; K. tā kā organizētā noziedzība darbojas, panākot implicītu piekrišanu un nostiprinot noteiktas teritorijas kontroli ar nelegālu darbību palīdzību; L. tā kā organizētā noziedzība teroristiskām organizācijām dod iespēju uzsākt nelegālu tirdzniecību, izmantojot kanālus, ko tā parasti izmanto savām vajadzībām, tādējādi ļaujot gūt nelegālus ienākumus, ko ir iespējams ieguldīt teroristiskās darbībās; M. tā kā šajā cīņā ar laiku un telpu organizētās noziedzības apkarošanā noteikti jāapvieno tās rīcībā esošie līdzekļi un metodes ar prasmi iepriekš paredzēt notikumus, un šī prasme galvenokārt ir atkarīga no atbilstīgas un maksimāli plašas izlūkdatu potenciālo resursu izmantošanas; N. tā kā vienīgi proaktīva politika ļaus apturēt reāli eksistējošo dažādu noziedzīgu grupējumu ārkārtīgi izsmalcināto sadarbību ar tādas preventīvas politikas palīdzību, kura iesaista jaunus spēkus, taču pilnībā ievēro pamattiesības, kā arī novērst draudus, kas šo noziedzīgo grupējumu dēļ slīgst pār mūsu sabiedrībām; O. tā kā ir vispārēja vajadzība uzlabot zināšanas par noziedzību un tajās dalīties ar visām noziedzības apkarošanā iesaistītajām pusēm; P. tā kā sabiedrības atbalsts, kuras rīcībā parasti nav pietiekamas informācijas, ir viens no priekšnosacījumiem, lai vidējā un ilgā termiņā uzvarētu šajā cīņā; Q. tā kā Kopienas rīcībā esošie līdzekļi, proti, Eiropols un Eurojust, varēs pilnā mērā darboties tikai tad, kad tiem tiks dota iespēja darboties patiesi autonomi; tā kā tādējādi tiem ir steidzami jāpiešķir līdzekļi, kas tiem ļautu darboties brīvāk nekā tagad, un vienlaikus jānodrošina atbilstīga parlamentārā kontrole, kas ļautu izvērtēt to darbības noderīgumu un patieso pievienoto vērtību drošības jomā, kā arī to, vai pilnībā tiek ievērotas pamattiesības, kuras ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; R. tā kā ir vajadzīgs atzīmēt, ka līdz ar šogad Eiropola veikto organizētās noziedzības draudu novērtējumu (OCTA)(1) dalībvalstu rīcībā ir dokuments, kas ietver dinamisku analīzi un atvieglo stratēģisko prioritāšu noteikšanu un ka šim pirmajam solim ir jābūt kā pamudinājumam Padomei turpināt atbilstīgi strukturēt noziedzības apkarošanas jomas pagaidām nesaskaņotos aspektus, jo īpaši padziļinot iekšējās drošības nodrošināšanas koncepciju, ko uzsāka Austrijas prezidentūra, un funkcionāli attīstot savstarpējas savietojamības principu; šiem abiem elementiem, ko papildina tiesībaizsardzības metodes, kuras balstās izlūkdienestu sniegtajās ziņās (ILLE ), jāveicina jaunu sinerģiju attīstīšana un nevajadzīgas konkurences novēršana starp analītiskajiem dienestiem un/vai tiesībaizsardzības iestādēm stratēģiskā, tehniskā un funkcionālā līmenī; 1. iesniedz Padomei šādus ieteikumus:
2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Kašmira: pašreizējā situācija un nākotnes perspektīvas |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, ‐ ņemot vērā nesen pieņemtās rezolūcijas par Kašmiru, jo īpaši 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām: Stratēģiskā partnerība(1), 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Kašmiru(2), 2006. gada 18. maija rezolūciju par gadskārtējo ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiskajām nostādnēm šajā jomā(3) un 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju(4), un 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par situāciju Pakistānā(5), ‐ ņemot vērā sadarbības līgumu starp Eiropas Kopienu un Pakistānas Islāma Republiku par partnerību un attīstību(6), kura noslēgšanu Parlaments apstiprināja 2004. gada 22. aprīlī(7) ‐ ņemot vērā visas ANO Drošības padomes rezolūcijas šajā jautājumā, kas pieņemtas laika posmā no 1948. līdz 1971. gadam(8), ‐ ņemot vērā dažādu ANO Cilvēktiesību padomes un tās priekšteces ANO Cilvēktiesību komitejas darba grupu un referentu, kā arī starptautisko cilvēktiesību organizāciju paustās bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem Kašmirā; ‐ ņemot vērā 1960. gada līgumu par Indas ūdeni; ‐ ņemot vērā ziņojumu par Parlamenta ad hoc delegācijas vizītēm Džammu un Kašmirā, kuru Ārlietu komiteja pieņēma 2004. gada novembrī; ‐ ņemot vērā postošo zemestrīci, kas satricināja Džammu un Kašmiru 2005. gada 8. oktobrī, ‐ ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2005. gada 14. novembra Rezolūciju Nr. A/RES/60/13, kurā atzinīgi novērtēta valdību un cilvēku līdzdalība zemestrīces seku novēršanā un atjaunošanas pasākumos; ‐ ņemot vērā Pakistānas Islāma Republikas prezidenta Pervez Musharraf vizīti Ārlietu komitejā 2006. gada 12. septembrī, ‐ ņemot vērā ES un Indijas septīto augstākā līmeņa tikšanos, kas notika 2006. gada 13. oktobrī Helsinkos, ‐ ņemot vērā atjaunotos miera centienus Kašmirā, kopš 2003. gadā ir stājies spēkā līgums par pamieru, kam sekoja prezidenta Musharraf 2004. gada janvārī paustais solījums par to, ka Pakistānas teritoriju nevarēs izmantot pārrobežu terorisma darbībām, Indijas premjerministra Manmohan Singh nākotnes skatījumu, saskaņā ar kuru "robežas nevar atceltas, taču tās ir jāpadara nevajadzīgas", un turpmāko miera sarunu kārtu, kura sākās 2007. gada 17. janvārī, ‐ ņemot vērā prezidenta Musharraf nesen pausto četru punktu plānu Kašmiras konflikta atrisināšanai (Džammu un Kašmiras robežas netiek mainītas, brīva cilvēku pārvietošanās pāri kontroles joslai, secīga demilitarizācija un Indijas, Pakistānas un Kašmiras iedzīvotāju pārstāvēta pašpārvalde ar kopīgu uzraudzības mehānismu) un arī premjerministra Singh ierosinājumu par visaptverošu miera, drošības un draudzības līgumu, ‐ ņemot vērā Indijas ārlietu ministra Pranab Mukherjee vizīti Pakistānā no 2007. gada 13. - 14. janvārim, kuras laikā tika parakstītas četras vienošanās ar mērķi veicināt uzticēšanos, ‐ ņemot vērā Starptautiskās krīzes grupas 2006. gada 11. decembra ziņojumu Nr. 125 par Āziju, kā arī Amnesty International, Freedom House, Human Rights Watch un ASV Cilvēktiesību departamenta ziņojumus, ‐ ņemot vērā Parlamenta referentes viesošanos abās kontroles joslas pusēs 2006. gada jūnijā, ‐ ņemot vērā Reglamenta 45. pantu, ‐ ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0158/2007), A. tā kā apstrīdētās teritorijas, kas agrāk veidoja Džammu un Kašmiras Karalisko štatu, atsevišķas daļas patlaban pārvalda Indijas Republika, Pakistānas Islāma Republika un Ķīnas Tautas Republika un to kopējais iedzīvotāju skaits ir 13,4 miljoni, B. tā kā liela daļa Džammu un Kašmiras, jo īpaši Gilgita un Baltistāna, cieš no galējas nabadzības un nolaidības, tajā pastāv ārkārtējas nepilnības elementārā rakstītprasmē un skaitītprasmē, kā arī piekļuvē veselības aprūpei, nav demokrātisku struktūru un pastāv ievērojami trūkumi tiesiskumā un tieslietās; un tā kā visā Džammu un Kašmirā notiek ārkārtīga ekonomikas lejupslīde; C. tā kā Pakistānas un Indijas strīdu padziļina arī ūdens resursu jautājums, un šis jautājums ir būtiska šī strīda jebkāda galīga atrisinājuma sastāvdaļa; D. tā kā Džammu un Kašmiru jau gandrīz 60 gadus ir konflikta avots un šajā laikā ir notikušas bruņotas sadursmes starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu; tā kā šis strīds pēc neoficiāliem datiem ir prasījis vairāk nekā 80 000 dzīvību; tā kā Indijas un Pakistānas konfliktos tagad iesaistīts starptautiskais terorisms; un tā kā Ķīna, Indija un Pakistāna ir kodolvalstis, lai gan Indija un Pakistāna nav parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu; E. tā kā saskaņā ar Indijas valdības ziņojumiem kopš 2001. gada 11. septembra nemiernieku iefiltrēšanās Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmirā ir būtiski samazinājusies un tā kā Pakistānas valdībai ir nekavējoties jāpārtrauc jebkādas iefiltrēšanās darbības; F. tā kā kontroles joslā kopš 2003. gada valda pamiers, kas, neraugoties uz dažiem pārtraukumiem, turpinās, G. tā kā pamiers ir ļāvis Indijai un Pakistānai iesaistīties pastāvīgā dialogā par Džammu un Kašmiru un šis dialogs tagad sāk gūt pieticīgus panākumus; tā kā īstenoti daudzi uzticēšanās veidošanas pasākumi (UVP) kā daļa no miera procesa; tā kā Kašmiras iedzīvotāji pieliek pūles, lai varētu gūt labumu no šiem uzticēšanās veidošanas pasākumiem, un patiesi īsteno tos vietējā līmenī; tā kā Kašmiras Ķīnas puses iedzīvotāji nav iesaistīti šajā procesā; H. tā kā Indijas un Pakistānas kopīgais 2005. gada 18. aprīļa paziņojums par Kašmiru, noslēdzoties prezidenta Musharraf vizītei Indijā, ir palīdzējis padziļināt divu valstu attiecību atjaunošanas procesu, it īpaši atkārtoti apstiprinot miera procesa neatgriezeniskumu un koncentrējoties uz Kašmiras konflikta miermīlīgu atrisinājumu; I. tā kā ekonomiskā attīstība ir būtiska fiziskās un sociālās infrastruktūras veidošanai un Džammu un Kašmiras ražošanas potenciāla uzlabošanai; tā kā ES un Pakistānas 2007. gada 8. februārī pieņemtā kopīgā deklarācija ir pozitīvs jauns solis savstarpējo attiecību uzlabošanā un tā kā abas puses cer uzsākt trešās paaudzes sadarbības nolīguma īstenošanu, uzskatot, ka tas Pakistānā varētu veicināt sociāli ekonomisko attīstību un pārticību; tā kā ES un Pakistāna vēlreiz ir apstiprinājušas savu apņēmību risināt strīdus miermīlīgā ceļā atbilstīgi starptautiskajām tiesībām, divpusējiem līgumiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem; J. tā kā pašreizējam daudzpusīgajam EK un Indijas trešās paaudzes sadarbības nolīgumam, kas ir spēkā jau no 1994. gada, par institucionālo pamatu kalpo kopīgs politiskais paziņojums, kurā paredzētas gadskārtējas ministru sanāksmes un atvērtas durvis plašam politiskam dialogam; K. tā kā 2005. gada 8. oktobra rītā 7,6 balles pēc Rihtera skalas stipra zemestrīce – vispostošākā pēdējā laikā zināmā zemestrīce pasaulē – satricināja plašu teritorijas joslu, kas stiepjas no Afganistānas cauri Pakistānai un Indijai, bet visspēcīgākie grūdieni neapšaubāmi bija jūtami Džammu un Kašmirā, radot ārkārtīgus zaudējumus Azad Džammu un Kašmirā (ADžK) un Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincē (NWFP); L. tā kā dažu minūšu laikā šī zemestrīce prasīja vairāk nekā 75 000 cilvēku dzīvību ADžK, pēc tam šim skaitlim palielinoties līdz 88 000, un 6 000 cilvēku dzīvību Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmirā, Pakistānas pusē desmitiem tūkstošu cilvēku guva ievainojumus un miljoniem cilvēku nācās pilnībā mainīt dzīvesvietu, šo cilvēku grupu pamatvajadzības tiek apmierinātas minimāli, viņiem nav pastāvīgas pajumtes, darba, veselības aprūpes un izglītības; tā kā neskaitāmas pilsētas un ciemati ir daļēji vai pilnīgi sagrauti, masveidā iznīcināta lauksaimniecība un piesārņota vide; un tā kā attīstības līmenis ir ievērojami krities; M. tā kā abu valstu bruņotajiem spēkiem un opozīcijas bruņotajām grupām Kašmiras strīdā jāievēro 1949. gada Ženēvas Konvenciju 3. pants un starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā, kuri aizliedz uzbrukt civiliedzīvotājiem un kuru būtiski pārkāpumi ir kara noziegumi, par ko valstīm ir jāsauc pie atbildības; N. tā kā pēdējos desmit gados vairāk nekā 2 000 kareivju ir gājuši bojā Siačenas ledājā un tā kā kopš 2005. gada novembra Siačenas reģionā tiek gaidīts pamiers; Ievads 1. Uzsver, ka Indija, Pakistāna un Ķīna (kurai Pakistāna 1963. gadā atdeva Trans-Karakoram Tract) ir nozīmīgas ES partneres, un Indija bauda stratēģiskā partnera statusa; uzskata, ka gar kontroles joslu ieilgušā konflikta risinājumu vislabāk var rast kopīgiem spēkiem, pastāvīgi sadarbojoties Indijas un Pakistānas valdībām un iesaistot arī visu agrākā karaliskā štata daļu iedzīvotājus; tomēr uzskata, ka ES spēj piedāvāt palīdzību, pamatojoties uz agrāko veiksmīgo konfliktu risināšanas pieredzi etniski daudzveidīgā, daudznacionālā un reliģiski daudzveidīgā vidē; tādēļ piedāvā šo rezolūciju un visas tikšanās, kas var notikt saistībā ar to, kā daļu no kopīgas pieredzes, no kuras var mācīties arī ES; atkārtoti uzsver, cik nozīmīgs ir ilgstošs ES atbalsts gan Indijai, gan Pakistānai, tām īstenojot 2004. gada miera procesu; 2. vērš uzmanību uz to, ka Indija ir pasaulē lielākā sekulārā demokrātija ar attīstītām demokrātiskām struktūrām visos līmeņos, turpretī Pakistāna vēl joprojām nav pilnībā ieviesusi demokrātiju ADžK, bet Gilgitā un Baltistānā tā vēl jāveido; atzīmē, ka abas valstis ir kodolvalstis, kas nav parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu; uzsver, ka, lai gan Indijas kodoldoktrīnas pamatā ir princips "pirmai nelietot kodolieročus", Pakistānai šādas saistības vēl jāuzņemas; atzīmē arī, ka prezidents Musharraf nav spējis īstenot 1999. gadā pausto apņemšanos, ka "bruņotie spēki plāno palikt pie varas vienīgi tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai sagatavotu ceļu patiesas demokrātijas uzplaukumam Pakistānā"; 3. pauž dziļu nožēlu par negatīvo notikumu virkni, kuru izraisīja lēmums uz laiku atcelt no amata tiesas priekšsēdētāju Iftikhar Muhammed Chaudhry, un, lai gan atzīstot, ka šī atcelšana ir Pakistānā atjaunojusi debates par demokrātiju, konstitūcijas pamatprincipiem un militārpersonu lomu, pauž sarūgtinājumu par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem; uzsver, cik ārkārtīgi nepieciešama ir droša un neatkarīga tieslietu sistēma, lai varētu uzlabot sarežģīto situāciju, kādā patlaban atrodas Pakistānas, it īpaši ADžK, Gilgitas un Baltistānas, iedzīvotāji; 4. aicina gan Indijas, gan Pakistānas valdības pārstāvjus izmantot iespēju, ko sniedz Indijas premjerministra Singh un Pakistānas prezidenta Musharraf paziņojumi, lai dotu jaunu impulsu, meklējot iespējas plašākai pašpārvaldei, pārvietošanās brīvībai, demilitarizācijai un starpvaldību sadarbībai par tādiem jautājumiem, kā ūdens, tūrisms, tirdzniecība un apkārtējā vide, kā arī veicināt patiesus sasniegumus Kašmiras strīda risinājuma meklējumos; 5. atzīmē, ka zemestrīces sekas ir nopietni pasliktinājušas jau tā ārkārtīgi trūcīgās iespējas apmierināt ADžK iedzīvotāju vajadzības un ārkārtīgi vājinājušas institūciju un resursu palielināšanas potenciālu; šajā sakarā mudina Eiropas Savienību sniegt Kašmiras iedzīvotājiem palīdzību un atbalstu; 6. mudina Pakistānas un Indijas valdības pēc iespējas ātrāk risināt piekrastes iedzīvotājiem nozīmīgus jautājumus, kas skar upju iztekas un cauri Indijas pārvaldībā esošajiem Džammu un Kašmiras štatiem plūstošo upju (Indas, Dželumas, Čenabas, Rāvi, Beas un Sutledžas) izmantošanu, atsaucoties un jau pastāvošo mehānismu, kas paredzēts 1960. gada līgumā par Indas ūdeni; tomēr uzsver, ka par galveno prioritāti, kā piemēram, Manglas aizsprosta modernizācijas, vai Bagliharas aizsprosta celtniecības gadījumā, joprojām jāuzskata šo pasākumu skarto iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens lauksaimniecībai, zvejniecībai, mājlopu un cilvēku patēriņam, un vēršas pie abām valdībām, pirms pieņemt lēmumu par kāda nākamā aizsprosta projektu, uzdot sagatavot visaptverošus vērtējumus par tā ietekmi uz vidi un sociālo vidi; 7. pauž nopietnas bažas par tām negatīvajām sekām, kādas šis ieilgušais konflikts ir radījis Džammu un Kašmiras videi; šīs sekas sasniegušas tādus apmērus, ka ārkārtīgas augsnes noplicināšanas, gaisa un upju, bet viskritiskāk kopš seniem laikiem iecienītā tūrisma objekta Dal ezera (Dal Lake), piesārņošanas, kā arī mežu izciršanas un savvaļas dzīvnieku iznīcināšanas rezultātā ir apdraudēta Džammu un Kašmiras ekonomiskā nākotne, 8. atzīmē, cik svarīgi šī reģiona stabilitātei un attīstībai ir ūdens, drošība, kā arī noturīga un droša enerģijas piegāde, un šajā sakarā atzīmē, cik nozīmīga ir irigācijas un hidroelektrostaciju projektu izstrāde; uzskata, ka Pakistānas un Indijas valdībām noteikti jāturpina konstruktīvais dialogs un jāsniedz konsultācijas Kašmiras iedzīvotāju pārstāvjiem par krastmalu jautājumiem, un mudina tās ieņemt vienotu koncepciju attiecībā uz ūdens resursiem, atzīstot būtiskākās saiknes starp ūdeni, zemi, vietējiem lietotājiem, vidi un infrastruktūru; 9. uzsver Indijas un Pakistānas kopējo mantojumu, kura paraugs ir Džammu un Kašmiras senā kultūra; atzīst un ciena Džammu un Kašmiras iedzīvotāju plurālismu, kulturālās, reliģiskās un laicīgās daudzveidības raksturu un tradīcijas; kas ir saglabājušās Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmiras daļā; 10. uzskata, ka cieņa, ar kādu ES izturas pret reģionālajām teritoriālajām vienībām, un centieni nodrošināt tās lēmumu pieņemšanu visatbilstošākajā administratīvajā līmenī (t.i. vistuvāk tiem, kurus šie lēmumi ietekmēs) saskan ar Kašmiras iedzīvotāju vēlmi pēc patstāvīgu lēmumu pieņemšanas sistēmas un viņu vienreizējās kultūras identitātes atzīšanas; Politiskā situācija: iedzīvotāju centieni 11. apsveic un atbalsta Indiju un Pakistānu saistībā ar patlaban notiekošajiem miera procesiem un atzinīgi vērtē to, ka ir atsāktas divpusējās sarunas, kas tika pārtrauktas uz trim mēnešiem pēc 2006. gada jūlijā Mumbajā notikušajiem bumbu sprādzieniem; uzsver šī reģiona, ES un starptautiskās sabiedrības vajadzību atbalstīt pašreizējās divpusējās sarunas un turpināt apmaiņas nostiprināšanu saistībā ar konflikta atrisināšanu, tādējādi nodrošinot pārtikušu nākotni Džammu un Kašmiras iedzīvotājiem un viņu kaimiņiem, un rastu tādu Kašmiras strīda risinājumu, kas būtu pieņemams visām pusēm; 12. aicina Eiropas Savienību atbalstīt vietējās pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu miera procesā un, galvenokārt, spēcināt "cilvēks cilvēkam" projektus, lai veicinātu Pakistānas, Indijas un Kašmiras NVO dialogu un sadarbību; 13. ir ļoti atzinīgi vērtējis Indijas un Pakistānas uzsāktos uzticēšanās veicināšanas pasākumus, kas gūst zināmus panākumus saspīlējuma un neuzticības mazināšanā abās pusēs un ļauj apvienoties ģimenēm abās pusēs pēc gadiem ilgas atšķirtības; uzsver, ka Indijas un Pakistānas valdībām jāpastiprina centieni, lai iesaistītu Kašmiras iedzīvotājus pamatproblēmu atrisināšanā; 14. vērš uzmanību uz to, ka pēc zemestrīces izveidojušās humanitārās situācijas rezultātā vienkāršie Kašmiras iedzīvotāji tagad gūst arvien vairāk labuma no miera procesa, notiekot apmaiņām un Indijas un Pakistānas valdībām uzņemoties politiskas saistības, lai nodrošinātu personu, preču un pakalpojumu brīvu apriti (lai gan joprojām ierobežotu) pāri kontroles joslai; aicina atjaunot centienus, lai dotu Kašmiras iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu politiskās piederības, iespēju pašiem tieši iesaistīties miera procesā un uzticības veicināšanas pasākumos; 15. uzsver, ka pēdējo gadu laikā krīzes un konflikti ir nevis samazinājuši, bet gan palielinājuši ANO lomu, un ka šī organizācija vēl arvien ir svarīgs dialoga un diplomātijas forums; atgādina par daudzajām ANO Drošības Padomes rezolūcijām par Kašmiru, kuras pieņemtas laika posmā no 1948. līdz 1971. gadam ar mērķi mudināt Indijas un Pakistānas valdības veikt visus iespējamos pasākumus, kas varētu uzlabot situāciju, un kurās ir pausta pārliecība, ka šī strīda miermīlīgs risinājums visvairāk atbildīs Džammu un Kašmiras, kā arī Indijas un Pakistānas iedzīvotāju interesēm; ņemot vērā visu iepriekš teikto un daudzos pārkāpumus, kas ir pretrunā ar ANO Drošības Padomes dažādās rezolūcijās minētajiem punktiem, secina, ka pašreizējos apstākļos nav īstenoti visi priekšnoteikumi, lai varētu izmantot plebiscīdu; 16. vēlreiz apstiprina, ka saskaņā ar ANO Starptautisko paktu par pilsoņtiesībām un politiskajām tiesībām visiem cilvēkiem ir tiesības uz pašnoteikšanos, atbilstīgi kurām viņi brīvi var noteikt savu politisko statusu un brīvi īstenot savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību; vēlreiz apstiprina, ka saskaņā ar 1. panta 3. punktu visām šī pakta pusēm jāveicina pašnoteikšanās tiesību īstenošana un jāievēro šīs tiesības atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumiem; tomēr atzīmē, ka visās ANO rezolūcijās par Kašmiras strīdu nepārprotami un skaidri tiek atzītas tikai šī agrākā Džammu un Kašmiras karaliskā štata tiesības kļūt par Indijas vai Pakistānas daļu; sakarā centienos rast Kašmiras konfliktam pastāvīgu risinājumu, kas dotu milzīgu labumu visam šim reģionam, atzinīgi vērtē jaunās idejas, ko patlaban apspriež daudzpusīgajā dialogā un Indijas apaļā galda sarunās (sakarā ar kuru ļoti apsveicama ir Indijas valdības un All Parties Hurriyat Conference (APHC) dialoga atjaunošana), it īpaši jaunās idejas par to, lai uz visiem laikiem robežas padarītu par neesošām, par pašpārvaldes sistēmu, institucionāliem pasākumiem un par kopēju vai kooperatīvu pārvaldību; noteikti mudina Indiju un Pakistānu turpināt izskatīt šīs koncepcijas kopīgās diskusijās ar Kašmiras iedzīvotājiem abās kontroles līnijas pusēs, kā arī Gilgitā un Baltistānā; 17. pauž nožēlu par ieilgušo politisko un humanitāro situāciju visās četrās Džammu un Kašmiras daļās; tomēr atzinīgi vērtē daudzpusīgā miera procesa nozīmi, virzoties pretī ilgstošam Kašmiras problēmas risinājumam, kas pamatotos uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošana principiem; atbalsta "dubultā varianta" pieeju, kā arī plašāku dialogu, iesaistot ievērojamas personas, akadēmiķus un attiecīgos ekspertus no visām Kašmiras daļām, kā arī no Indijas un Pakistānas, kuri sniedz praktiskus ieteikumus sadarbības padziļināšanai; apsveic Indiju un Pakistānu par šo grupu tikšanās organizēšanu un iesaka ES piedāvāt praktisku atbalstu, kad vien abas puses to lūdz daudzpusīgā miera procesa ietvaros; 18. taču pauž nožēlu, ka Pakistāna pastāvīgi nepilda saistības ieviest jēgpilnas demokrātiskas pārstāvniecības struktūras ADžK; sevišķi atzīmē joprojām neesošo Kašmiras pārstāvniecību Pakistānas Nacionālajā Asamblejā, to, ka ADžK pārvalda Kašmiras lietu ministrija Islamabadā, to, ka Pakistānas ierēdņi dominē Kašmiras Padomē un ka pirmais sekretārs, policijas galvenais inspektors, finanšu dienesta vadītājs un finanšu sekretārs ir no Pakistānas; nepiekrīt 1974. gada Pagaidu konstitūcijas noteikumam, ar kuru aizliegta jebkāda politiska darbība, kas neatbilst doktrīnai par Džammu un Kašmiru kā Pakistānas daļu, un uzliek par pienākumu ikvienam parlamenta deputāta kandidātam ADžK parakstīt lojalitātes paziņojumu par to; pauž bažas, ka Gilgitas un Baltistānas reģionam vispār nav nekāda veida demokrātiskas pārstāvniecības; turklāt vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Pakistānas valdības 1961. gada Džammu un Kašmiras (īpašuma pārvaldība) rīkojumu federālās valdības pārziņā nodeva tās Pakistānas kontrolē atrodošās teritorijas, kuras no 1947. gada 15. augusta piederēja Džammu un Kašmirai; 19. pauž dziļu nožēlu par to pašreizējās Pakistānas valdības ilgstošo divkosīgo nostāju attiecībā uz Gilgitas un Baltistānas etnisko identitāti, jo Pakistānas prezidenta paziņojumi ir pretrunā ar valdības oficiāli sniegto informāciju; nošauboties iesaka Pakistānas valdībai atzīt un īstenot Pakistānas Augstākās tiesas 1999. gada 28. maija lēmumu, ar kuru tika apstiprinātas Gilgitas un Baltistānas iedzīvotāju vēsturiskās saites ar Kašmiru un noteikts, ka valdībai ir jāīsteno viņu pamattiesības, demokrātiskās brīvības un jānodrošina tiesas pieejamība; 20. atzīst, ka Pakistāna atrodas īpaši sarežģītā situācijā, izjūtot spiedienu no daudziem avotiem; tomēr:
21. mudina Pakistānu no jauna izskatīt demokrātiskās atbildības, minoritāšu un sieviešu tiesību koncepciju ADžK, kas tāpat kā visur citur ir risinājums iedzīvotāju apstākļu uzlabošanai un terorisma draudu apkarošanai; 22. pauž bažas par vārda brīvības trūkumu ADžK un ziņojumiem par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos vai diskrimināciju attiecībā uz bēgļiem no Indijas pārvaldītās Džammu un Kašmiras, kā arī par valdības ierēdņu korumpētību, un aicina Pakistānas valdību nodrošināt, lai ADžK iedzīvotāji var izmantot savas pilsoņu pamattiesības un politiskās tiesības, nebaidoties no piespiešanas un represijām; 23. turklāt aicina, lai Pakistāna nodrošina brīvas un godīgas vēlēšanas ADžK, ņemot vērā to, ka 2006. gada 11. jūlija vēlēšanām bija raksturīga liela mēroga krāpšanās un blēdīšanās ar balsīm un ka ikvienam kandidātam, kurš atteicās atbalstīt Kašmiras pievienošanos Pakistānai, bija aizliegts kandidēt vēlēšanās; vēl aicina Pakistānu pirmo reizi organizēt vēlēšanas Gilgitā un Baltistānā; 24. mudina Pakistānas un Indijas valdību pārvērst esošo uguns pārtraukumu, ko Siačenā ievēro no 2003. gada, par ilgstošu miera līgumu, ņemot vērā to, ka šajā pasaule augstākajā kaujas laukā katru gadu daudz vairāk kareivju mirst klimata iedarbības nevis bruņotā konflikta rezultātā; 25. aicina Eiropas Savienību atbalstīt Indiju un Pakistānu sarunās par pilnīgu karaspēka izvešanu no Siačenas reģiona, neskarot abu pušu nostāju, jo īpaši, piedāvājot palīdzību kontroles aparatūras un pārbaudes procedūru piegādē; 26. aicina kaujinieku bruņotās grupas pasludināt pamieru, kuram seko atbruņošanās, demobilizācija un iekļaušanās atpakaļ sabiedrībā; aicina, lai Pakistānas un Indijas valdības sekmē šādu pamieru; 27. mudina Pakistānas valdību slēgt kaujinieku tīmekļa vietnes un žurnālus; ierosina, lai Pakistānas un Indijas valdības apsver likuma ieviešanu par naida kurināšanu; 28. atzīmē, ka saskaņā ar Indijas Konstitūcijas 370. pantu Indijas pārvaldītajai Džammu un Kašmiras daļai ir piešķirts īpaši labvēlīgs statuss, kas tai dod lielāku autonomiju nekā pārējiem Savienības štatiem; tādēļ ar gandarījumu raugās uz nesenajiem demokrātijas nostiprināšanas pasākumiem Džammu un Kašmirā (kā to apliecina 75 % vēlētāju aktivitāte nesen notikušajās vietējās vēlēšanās) un premjerministra Singh darbību dialoga atsākšanai ar APHC; tomēr atzīmē, ka pastāv trūkumi attiecībā uz cilvēktiesībām un tiešas demokrātijas praksi, kam par piemēru var minēt apstākli, ka visiem deputātu kandidātiem Džammu un Kašmirā (kā visos pārējos štatos) ir jāparaksta zvērests par lojalitāti Džammu un Kašmiras štata konstitūcijai, kura paredz Indijas teritoriālo nedalāmību; mudina Indijas Valsts cilvēktiesību komiteju (NHRC) izmantot visas pilnvaras attiecībā uz ikvienu domājamu vai dokumentētu pārkāpumu un, lai piešķirtu tai vēl lielāku autoritāti, mudina NHRC novērst cilvēktiesību jomas profesionāļu trūkumu komitejas vadībā; cer uz lielāku progresu šajā jomā un uz pozitīviem rezultātiem, ko nodrošinās jaunie tiesību akti par bērnu darbu, sievietēm un vardarbību; pauž bažas par ziņojumiem, ka liels skaits Kašmiras iedzīvotāju tiek turēti apcietinājumā bez pienācīga tiesas procesa; 29. pauž nožēlu par Indijas bruņoto spēku veiktajiem dokumentāli pierādītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, it īpaši ja šīs slepkavības un izvarošanas gadījumi turpinās nesodāmības atmosfērā; ar bažām konstatē, ka saskaņā ar NHRC statūtiem komiteja nav pilnvarota izmeklēt Indijas drošības spēku izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus; tomēr izjūt atbalstu NHCR ieteikumā, kas arī tiek īstenots, lai armija ieceļ augsta ranga armijas virsniekus cilvēka pamattiesību un tiesiskuma ievērošanas pārraudzīšanai savās armijas vienībās; atzīmē 2005. gada septembrī Indijas valdības pausto apņemšanos, ka tā vairs necietīs cilvēktiesību pārkāpumus; mudina Indijas parlamentu (Lok Sabha) grozīt likumu par cilvēktiesību aizsardzību, lai ļautu NHRC neatkarīgi izmeklēt bruņoto spēku pārstāvju iespējamos izdarītos pārkāpumus; 30. uzsver, cik bīstami sarežģītā politiskā situācijā ir saglabāt nāvessodu, kā piemēram, strīdā par Kašmiru, kur, šķiet, nav garantētas tiesības uz taisnīgu tiesu; ar bažām atzīmē, ka Dienvidāzijāzijā joprojām ir negatīvi rādītāji saistībā ar nāves sodu, un pauž dziļu nožēlu, ka gan Indijas, gan Pakistānas valdība uzskata, ka tas ir jāsaglabā; atzinīgi vērtē, ka šajā reģionā nāvessoda atcelšanu līdz ar citām ievērojamām personām atbalsta arī prezidents Kalam un jaunieceltais Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs; atzinīgi vērtē ANO rezolūciju Nr. 2005/59 par nāves sodu un vēlreiz apstiprina ES cilvēktiesību pamatnostādnes attiecībā uz nāves sodu; mudina Indiju un Pakistānu apsvērt pievienošanos Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otrajam fakultatīvajam protokolam un citiem līdzīgiem reģionāliem tiesību aktiem par moratorija noteikšanu attiecībā uz nāves sodu, kā arī virzīties uz pilnīgu nāves soda atcelšanu; 31. šajā sakarā atzinīgi vērtē ministru prezidenta Singh nesenos paziņojumus, kuros viņš aicināja īstenot "neiecietības politiku attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem" Kašmirā un pieprasa, lai Indijas valdība pieliktu punktu visiem gadījumiem, kad notiek nogalināšana bez tiesas sprieduma, "pazušana", spīdzināšana un patvaļīga aizturēšana Džammu un Kašmirā; 32. atzīmē, ka plaši izplatītā nesodāmība veicina un pastiprina turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus visā šī štata teritorijā; aicina Indiju un Džammu un Kašmiras štata valdību atcelt visus juridiskos noteikumus, kuri sniedz efektīvu imunitāti bruņoto spēku locekļiem, un izveidot neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanas komisiju par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību nopietniem pārkāpumiem, kurus izdarījuši Indijas drošības spēki kopš konflikta sākuma; 33. mudina Indijas un Pakistānas valdību nodrošināt starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām (piemēram, Freedom House, Amnesty International un Human Rights Watch) tūlītēju un neierobežotu pieeju visām agrākā karaliskā štata daļām, lai attiecīgās organizācijas šajās teritorijās izvērtētu stāvokli cilvēktiesību jomā un regulāri sagatavotu tam veltītus neatkarīgus ziņojumus; mudina abu valstu valdības publiski uzņemties saistības pilnībā sadarboties ar šādām starptautiskām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām; 34. mudina ES ieņemt stingru nostāju demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas ievērošanā tās nolīgumos ar Indiju un Pakistānu, cenšoties panākt ciešu politisko dialogu ar abām valstīm par cilvēktiesībām, tostarp arī Kašmirā, un apsverot iespēju uzsākt ar Pakistānu īpašu dialogu par cilvēktiesībām, kā tas tika darīts ar Indiju, kā arī izveidot īpašas cilvēktiesību apakškomitejas, kuras nodarbotos ar abu valstu jautājumiem, kā tas notiek dažās citās valstīs; 35. atzīst vairāku iedzīvotāju grupu, piemēram, no Kašmiras ielejas piespiedu kārtā pārvietoto pandītu, grūtos dzīves apstākļus; mudina nekavējoties vērsties pret šo un citu grupu diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības jomā; ierosina šādām grupām mēģināt iegūt tiesības, veidojot pašu ievēlētu pārstāvju komitejas un nodrošinot, lai tajās būtu pienācīgi pārstāvētas sievietes un personas, kas jaunākas par 25 gadiem; 36. iesaka Indijai pārskatīt viedokli pat to, cik veiksmīga ir bijusi 1993. gadā Ladakhā izveidotā Autonomā kalnu padome; cer, ka ir iespējams atjaunot Kargilas–Skardu tirdzniecības ceļu, īstenojot pasākumus uzticības veicināšanai, un ka ir iespējams savienot šķirtos Ladakhas un Ziemeļu apgabalus, izveidojot pārejas punktus līdzīgi jau citur kontroles joslā izveidotajiem pārejas punktiem; 37. it īpaši atzinīgi vērtē ceļojumiem no Indijas uz Pakistānu un no Pakistānas uz Indiju izsniegto vīzu skaita vispārēju pieaugumu, kā arī autobusu satiksmes atjaunošanu maršrutā Šrinagara–Muzafarabada; atzīmē, ka, saskaņā ar jaunāko statistiku, autobusu satiksmi šajā maršrutā var izmantot mazāk nekā 400 cilvēki katrā kontroles joslas pusē; un aicina Indijas un Pakistānas iestādes atvieglot ar ceļojuma vīzu izsniegšanu saistītos ierobežojumus; 38. pauž atzinību Indijai par centieniem veicināt Džammu un Kašmiras sociāli ekonomisko attīstību, piešķirot štatam īpašas mērķdotācijas un galveno uzmanību pievēršot darbavietu radīšanai un pasākumiem tūrisma veicināšanai Džammu un Kašmirā, un ierosina izskatīt iespējas, kā (gaidāmā) ES un Indijas partnerība varētu palīdzēt radīt jaunas kvalificēta darba vietas, īpaši sievietēm un jaunatnei; mudina Eiropas Savienību atbalstīt vietējo NVO iniciatīvas, kuru mērķis ir sagatavot projektus sieviešu prasmju pilnveidošanai gan ražošanas, gan tirgvedības jomā; uzskata, ka Eiropas Savienība varētu risināt ar iespēju vienlīdzību saistītās problēmas, palielinot to preču tirdzniecību, kas tradicionāli nodrošina iztikas līdzekļus sievietēm, piemēram, tekstilpreču un rokdarbu tirdzniecību, un sekmējot pakalpojumu tirdzniecību nozarēs, kuras nodarbina sievietes; ierosina līdzīgā veidā stiprināt Eiropas Savienības un Pakistānas ekonomiskās attiecības; 39. aicina Indiju un Pakistānu izpētīt, cik būtisku ieguldījumu darbavietu izveidē un tūrisma attīstībā visā Džammu un Kašmiras teritorijā varētu dot palielināta drošība un cilvēktiesību ievērošana; Cīņa pret terorismu 40. atzīst ‐ ja nav izskausts terorisms, nav iespējama reāla virzība uz politiska risinājuma panākšanu vai iedzīvotāju saimnieciskās situācijas uzlabošanos visā Džammu un Kašmiras teritorijā; atzīmē ‐ kaut gan teroristu uzbrukumos cietušo skaits pēdējos piecos gados ir vienmērīgi samazinājies ‐ nepārtraukti mainīgo, ADžK bāzēto teroristu grupējumu, piemēram, Lashkar-e-Taiba un Harakat ul-Mujahedeen, darbības rezultātā ir gājuši bojā simtiem iedzīvotāju Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmiras daļā un ārpus tās; 41. pauž nožēlu par dokumentāli pierādītajiem Pakistānas veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp arī Gilgitā un Baltistānā, kur pēc neoficiālām ziņām 2004. gadā notika vardarbīgas sacelšanās, un par visiem pārāk biežajiem terora un vardarbība gadījumiem, ko izdara bruņotas kaujinieku grupas; mudina Pakistānu pārskatīt ADžK, Gilgitā un Baltistānā īstenotās vārda brīvības, pulcēšanās brīvības un reliģiskās pārliecības pamattiesību koncepcijas, un ar bažām atzīmē cilvēktiesību apvienību, piemēram, Amnesty International, apgalvojumus par spīdzināšana un turēšanu apcietinājumā bez tiesas sprieduma; noteikti aicina visas iesaistītās puses darīt visu iespējamo, lai novērstu šo vardarbību; atzinīgi vērtē Pakistānas valsts centienus mazināt tādu kaujinieku iefiltrēšanos kontroles joslas pretējā, kuri darbojas no tās kontrolē esošās teritorijas, taču uzskata, ka jāveic daudz stingrāki un iedarbīgāki pasākumi; mudina prezidentu Musharraf turpināt apņēmīgi iesaistīties terorisma apkarošanā, kas, pēc vispārēja atzinuma, ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums; atzinīgi vērtē un atbalsta daudzpusēju un divpusēju ES dalībvalstu atbalstu, lai palīdzētu Pakistānai terorisma apkarošanā un apņēmīgos centienos uzlabot ADžK, Gilgitas un Baltistānas iedzīvotāju dzīvi; turklāt aicina Pakistānas valdību un ES dalībvalstis pastiprināt centienus, lai atklātu un paredzētu potenciālo teroristu vervētāju ierašanos Pakistānā no ES dalībvalstīm; atzinīgi vērtē abu valdību nesen izveidoto kopīgo apakškomisiju cīņai pret terorismu un izlūkdatu apmaiņai‐ Indijas un Pakistānas kopīgo mehānismu terorisma apkarošanai, un atzīmē, ka pirmā šīs apakškomitejas sanāksme notika 2007. gada 6. martā Islamabadā; 42. noteikti atbalsta Starptautiskās krīzes grupas 2006. gada 11. decembra ieteikumus Pakistānai spert izšķirošus soļus, lai atbruņotu nemierniekus ADžK, Gilgitā un Baltistānā, slēgtu teroristu apmācību nometnes, apturētu teroristu vervēšanu un apmācību tās teritorijā, kā arī pārtrauktu Taliban un citiem ārzemju vai vietējiem nemierniekiem, kas darbojas Pakistānas teritorijā, paredzētās naudas un ieroču plūsmas; 43. atzīst un atbalsta Kašmiras iedzīvotāju vēlmi pēc ievērojami mazākas militārās klātbūtnes abpus kontroles joslai; tomēr norāda, ka mērķtiecīgu demilitarizāciju var īstenot tikai vienlaikus patiesi strādājot pie tā, lai Džammu un Kašmirā neiefiltrētos Pakistānā darbojošās kaujinieku grupas, un vienlaikus ar tādiem uzticēšanās veidošanas pasākumiem kā savstarpējus apvainojumu izbeigšana, pilnībā neierobežotas satiksmes autobusu maršrutā Šrinagara – Muzafarabada atvēršana, sakaru un tirdzniecības saiknes, ka arī citi pasākumi, kas izstrādāti, cieši sadarbojoties ar Kašmiras abu pušu iedzīvotājiem, un atzīmē šo pasākumu labvēlīgo ietekmi uz viņu, it īpaši bērnu un jauniešu garīgo veselību un drošības sajūtu; uzsver, ka šo burvju apli var pārraut tikai jaunas, uz nākotni vērtas iniciatīvas; 44. uzsver, ka ļoti būtiski novērst visus šķēršļus un traucēkļus, kas liedz Kašmiras iedzīvotājiem brīvi ceļot pa visu Džammu un Kašmiras štatu, lai šajā reģionā veidotu uzticēšanās un labas gribas atmosfēru; Uzticēšanās veidošanas pasākumi 45. ļoti atzinīgi vērtē pēdējā laikā novērotos Indijas un Pakistānas valdības atjaunotos centienus, tostarp arī ievērojamas izmaiņas politikā, lai atrisinātu Kašmiras strīdu; 46. sevišķi atzinīgi vērtē veiktos pasākumus kontroles joslas šķirto ģimeņu apvienošanai, atverot piecus robežšķērsošanas punktus; apzinās, ka tikšanās vietu atvēršana kontroles joslā raksturota kā nepārprotami lēna un neatbilstīga faktiskās situācijas steidzamībai; tomēr mudina un cer uz arvien biežāku robežšķērsošanu; vēlas, lai robežšķērsošana ir iespējama ikvienam iedzīvotājam abpus kontroles joslai, un iesaka Indijai un Pakistānai veicināt pasākumus, lai atvieglotu ceļošanu gan agrākā karaliskā štata robežās, gan uz citām valstīm, nodrošinot operatīvus administratīvos un konsulāros pakalpojumus; 47. uzskata, ka ir ļoti svarīgi pastiprināt sakaru intensitāti pāri kontroles joslai visos pilsoniskās sabiedrības līmeņos un visās dzīves jomās; iesaka veidot apmaiņas programmas starp juristu apvienībām, skolām un augstskolām un universitātēm, tai skaitā veidot kopīgu universitāti ar universitātes pilsētiņu abpus robežlīnijai; lai mazinātu abu pušu armiju savstarpējo neuzticību, iesaka uzsākt militārpersonu savstarpēju dialogu; 48. aicina Indijas un Pakistānas valdības par vienu no galvenajiem punktiem kopīgajās darbībās un rīcības plānos attiecībā uz teritorijām abpus kontroles joslai noteikt vides saglabāšanu Džammu un Kašmirā, un mudina ES un dalībvalstis sniegt spēcīgu atbalstu ikvienam šādam projektam; 49. iesaka apsvērt Indijai un Pakistānai vienotas novērošanas stacijas izveidi, kas sniegtu kopīgus datus par meteoroloģiskajām prognozēm un seismisko aktivitāti, lai garantētu agrīnu brīdināšanu abpus kontroles joslai iespējamo dabas katastrofu gadījumā; 50. politiskā līmenī iesaka izveidot Indijas un Pakistānas apvienoto parlamentāro komiteju, lai veicinātu plašākus parlamentāros sakarus un dialogu; līdzīgi ir jādibina vietējo valdību darba grupas tirdzniecības un tūrisma jautājumu izpētei; 51. mudina ES uzņēmumus apzināties investīciju un tūrisma potenciālu visā Kašmiras teritorijā, it īpaši augsti motivēta darbaspēka esamību; iesaka Eiropas uzņēmumiem dibināt kopuzņēmumus ar vietējiem uzņēmumiem un veidot investīciju apdrošināšanas sistēmas, vairojot ieguldītāju uzticību; aicina visus iesaistītās puses atbalstīt un veicināt tirdzniecības palātu pārstāvību starptautiskās tirdzniecības izstādēs Eiropas Savienībā, ļaujot tām popularizēt savas eksporta preces; 52. turpina atbalstīt Pakistānas aicinājumu attīstīt cilvēkresursus, ieguldot austākajā izglītībā, tostarp arodskolās un tehniskās koledžās federāli pārvaldītajos apgabalos, arī Gilgitas un Baltistānas apgabalā Kašmirā; 53. atzīmē, ka Indija ir vislielākais labuma guvējs no vispārējās preferenču sistēmas (VPS); mudina Komisiju pēc lielām dabas katastrofām, piemēram, zemestrīcēm, nekavējoties automātiski pārskatīt VPS+ sistēmu un citus atbilstīgus tirdzniecības pasākumus; atzinīgi vērtē Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā (SAARC) visu Dienvidāzijas valstu pausto apņemšanos ražīgi strādāt, lai Dienvidāzijas brīvās tirdzniecības nolīgumu padarītu par politisku un ekonomisku realitāti, kas četrām Džammu un Kašmiras daļām dos vislielākos ieguvumus, un aicina Pakistānas valdību izbeigt "pozitīvā saraksta" sistēmu; ar prieku atzīmē ‐ lai gan abu valstu savstarpējās tirdzniecības apjoms pēdējos desmit gadus bijis svārstīgs, kopējais oficiālās tirdzniecības apjoms starp Indiju un Pakistānu ir pieaudzis no 180 miljoniem ASV dolāru 1996. gadā līdz 602 miljoniem ASV dolāru 2005. gadā un, ņemot vērā, ka ievērojamais neoficiālās tirdzniecības apjoms liecina par apslēptu savstarpējās tirdzniecības potenciālu, ir iespējams šīs tendences turpmāks pieaugums un tas ir jāveicina; 54. uzsver, ka tūrismam ir ievērojamas iespējas atbalstīt vietējo ekonomiku; tādēļ mudina ES valstu valdības uzmanīgi sekot līdzi drošības situācijai, lai varētu sniegt aktuālas un saskaņotas konsultācijas tiem, kuri vēlas ceļot uz Džammu un Kašmiru; 2005. gada 8. oktobra zemestrīces radītā ietekme 55. noteikti uzsver, ka zemestrīce ārkārtīgi ietekmējusi Kašmiras iedzīvotāju dzīvi abās kontroles joslas pusēs, un ka ļoti smagā humanitārā situācija ir samazinājusi jau tā trauslās institucionālās spējas ADžK un Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincē; uzsver, ka šo cilvēku lielākā prioritāte ir izdzīvošana no dienas dienā; 56. pauž nožēlu, ka reizē ar ārkārtīgi lieliem cilvēku zaudējumiem ADžK infrastruktūra (slimnīcas, skolas, valdības ēkas, sakaru kanāli) un daudzos gadījumos jau tā trauslās pamatinsitūcijas un pakalpojumi ir cietuši neaprēķināmus materiālus zaudējumus; 57. pauž dziļu apbēdinājumu par to, ka zemestrīce nesamērīgi ietekmējusi bērnus, saskaņā ar ANO Bērnu fonda datiem bojā gāja 17 000 bērnu; pauž nopietnas bažas sakarā ar ziņojumiem par bērnu tirdzniecību pēc šīs katastrofas un aicina Pakistānas valdību īpaši pievērsties bērnu tiesību un bērnu aizsardzības jautājumiem ADžK, Gilgitā un Baltistānā un daudz efektīvāk vērsties pret bērnu tirdzniecību; 58. vērš uzmanību uz nožēlojamo stāvokli, kādā atrodas valsts iekšienē pārvietotās personas (VIPP), un notikušās zemestrīces rezultātā ārkārtīgā un pastāvīgā trūkumā nonākušie cilvēki; tā kā nav konvencijas par VIPP tiesībām, atzinīgi vērtē ANO ,,Pamatprincipus", kas sniedz pamatu humānai reakcijai uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus rada viltīga piespiedu pārvietošana, un pieprasa, lai visas atbilstīgās Kašmiras jautājumā ieinteresētās varasiestādes ievērotu šos principus; aicina Pakistānas valdību darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk piešķirtu zemi to ciematu iedzīvotājiem, kurus zemes nogruvumi noslaucīja no zemes virsas, lai viņi atkal varētu izveidot ciematus un atjaunot pastāvīgas mājvietas; noteikti iesaka, lai ES nepārtraukti pievērstu uzmanību augstāk minētajiem principiem, kā arī plašākiem demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jautājumiem visās četrās Kašmiras daļās; atzīmē arī to, ka abās kontroles joslas pusēs jānojauc tur jau ilgi esošās ,,bēgļu" nometnes un jāpievērš atbilstīga uzmanība to iemītnieku aizsardzībai, vajadzībām un sociālajai integrācijai, un šiem iemītniekiem pēc iespējas ātrāk jāļauj atgriezties mājās vai arī tie jāpārvieto uz pastāvīgu dzīvi kaut kur citur; atzīmē, ka starptautiskajai sabiedrībai šajā jomā jāturpina piedāvāt palīdzība; 59. uzsver, ka šī zemestrīce skāra jau konflikta un terorisma novājinātu reģionu, kurā pamatiestādes un reģionālo stabilitāti pastāvīgi grauj organizētā noziedzība un radikālo islāmistu tīkli, kuri šķērso kontroles joslu, izmantojot kalnaino apvidu; 60. ir uzraucies par to, ka minimālie dzīves apstākļi, kādos Kašmiras iedzīvotāji dzīvoja pirms zemestrīces (t.i., pārtika, ūdens, pajumte, sanitārija, skolas un tik tikko atbilstīgi veselības centri), zemestrīces rezultātā ir ārkārtīgi pasliktinājušies; mudina atbildīgās iestādes apstākļos, kad miljoni cilvēku nevar apmierināt savas pamatvajadzības, galveno uzmanību pievērst korupcijas apkarošanai, kuras rezultātā līdzekļus nesaņem tiek, kam tie paredzēti, tostarp satraucošajiem apgalvojumiem, ka zemestrīces skartajā ADžK teritorijā darbojas ANO aizliegtas teroristu organizācijas; aicina Komisiju, dalībvalstu valdības, Indijas un Pakistānas valdību, kā arī atbalsta organizācijas arī turpmāk galveno uzmanību pievērst zemestrīces upuru pamatvajadzību apmierināšanai; 61. atzīmē, ka zemestrīces apmērs un ietekme daudz vairāk izpaudās kontroles joslas Pakistānas pusē, izpostot veselu rindu vietējo pašvaldību infrastruktūru un neizbēgami aizkavējot ārkārtas situācijās nepieciešamo pakalpojumu sniegšanu; apsveic valdības, armijas un abās kontroles joslas pusēs dzīvojošos vietējos iedzīvotājus par zemestrīces izraisīto problēmu risināšanā izrādīto degsmi, noteiktību un apņēmību; Reakcija uz 2005. gada 8. oktobra zemestrīci 62. atzīst, ka starptautiskās sabiedrības, Indijas un Pakistānas reakcija uz zemestrīci konkrētajā situācijā bija strauja un pozitīva; starp Indiju un Pakistānu nekavējoties tika nodibināti sakari augstākajā līmenī; valsts un vietējā līmeņa NVO reaģēja labi, strādājot ar vietējām un centrālajām pārvaldes iestādēm; pilnībā atzīst, ka starptautiskā sabiedrība un starptautiskās NVO demonstrēja nepieredzētu solidaritāti ar šo zemestrīci pārcietušajiem cilvēkiem un tās upuriem, un atzinīgi vērtē jaunu partnerattiecību veidošanu; ierosina Eiropas Savienībai labvēlīgi uzklausīt turpmākos lūgumus piešķirt papildu palīdzību atjaunošanas darbiem zemestrīcē cietušajās teritorijās un pieprasa, lai Komisija sniedz atjauninātu informāciju par šai sakarā jau iesniegtajiem lūgumiem; 63. ar bažām atzīmē ‐ saskaņā ar postījumu un vajadzību sākotnējo novērtējumu, ko sadarbībā ar Komisiju sagatavoja Āzijas Attīstības banka un Pasaules Banka, prognozētais zemestrīces rezultātā zaudēto nodarbinātības un iztikas līdzekļu kopējais apjoms ir 29 %, kas ietekmē aptuveni 1,64 miljonus cilvēku, un tiek lēsts, ka vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 15 gadiem; atzinīgi vērtē 50 miljonus EUR vērto Komisijas projektu "Atbalsts Pakistānai zemestrīces seku drīzai likvidēšanai un atjaunošanas darbiem"; uzsver, ka galvenā uzmanība šā projekta īstenošanā ir jāpievērš vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu atbalstam īstermiņā, atjaunojot saimniecisko darbību zemestrīcē cietušajos apgabalos, tai skaitā atjaunojot mazo uzņēmumu darbību un lauksaimniecībā zaudētos līdzekļus, un ar apmācību un iemaņu pilnveidošanas programmu palīdzību veidojot nodarbinātības iespējas; iesaka ‐ iztikas līdzekļu atjaunošanas un nodrošināšanas vidējā un ilgtermiņa pasākumos ir jāietver mikrofinansējums un iemaņu pilnveidošana, turklāt mudina Komisiju ilgtermiņā atbalstīt šāda veida stratēģijas; 64. pauž gandarījumu par līdzekļiem, ko Komisija piešķīra steidzamajiem darbiem ADžK un Pakistānā notikušās zemestrīces upuru glābšanai, tomēr mudina Attīstības un humānās palīdzības komisāru uzklausīt ADžK premjerministra lūgumu piešķirt papildu līdzekļus rehabilitācijai un atjaunošanai, kas būs liels ieguldījums šīs cilvēku pārciestās katastrofas seku novēršanā. 65. pauž atzinību visiem, kuri strādā, lai noskaidrotu un apmierinātu zemestrīcē izdzīvojušo veselības aizsardzības vajadzības nometnēs, kur, neraugoties uz grūtībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens un piemērotu sanitārijas iekārtu nodrošināšanu situācijā pēc katastrofas, nav novēroti ar ūdeni izplatītu slimību ievērojami uzliesmojumi; pauž atzinību Pakistānas valdībai par pajumtes un uzturlīdzekļu nodrošināšanu vairāk nekā diviem miljoniem pārvietoto personu, palīdzot viņiem pārciest ziemu, un pauž atzinību Indijas valdībai par jaunu mājvietu nodrošināšanu 30 000 cilvēku, kuri palika bez pajumtes kontroles joslas Indijas pusē; pauž bažas par to, ka ziņojumos minēti tūkstošiem cilvēku, kuri joprojām dzīvo teltīs, par ko 2006. gada 15.–22. decembra vizītē pārliecinājās uz ADžK nosūtītā Parlamenta SAARC delegācija; 66. atzīmē, ka jau dažas dienas pēc katastrofas Pakistāna izveidoja Federālo palīdzības komisiju meklēšanas, glābšanas un palīdzības operāciju koordinēšanai; tomēr pauž nožēlu, ka Pakistāna nespēja pieņemt Indijas piedāvātos helikopterus to pilotu tautības dēļ, kā arī par kopīgām palīdzības operācijām pāri kontroles joslai, medicīniskās palīdzības brigādēm un tālruņu infrastruktūru labošanu, kas būtu ievērojami palīdzējis mazināt zaudējumus; tādēļ pauž nožēlu, ka situācijā pēc zemestrīces netika izmantota iespēja demonstrēt politisko gribu, lai piešķirtu prioritāti Kašmiras iedzīvotāju humānās palīdzības vajadzībām un lai pārvarētu politiskās domstarpības; 67. atzinīgi vērtē līdzekļus, ko tik ātri piešķīra Pakistānas kaimiņvalstis (Indija, Ķīna, Irāna, Afganistāna) un plašākā reģionālā mērogā Turcija un Islāma konferences organizācija (OIC), kā arī starptautiskā sabiedrība kopumā; pauž atzinību Eiropas Komisijai un jo īpaši Eiropas Komisijas Humānās palīdzības ģenerāldirektorātam, kurš jau ir pārstāvēts Pakistānā, par tūlītēju un efektīvu reakciju; mudina līdzekļu devējus pēc iespējas ātrāk pildīt savus sākotnējos solījumus; 68. jo īpaši pauž atzinību Komisijai par tās turpmākā finansējuma programmu zemestrīces seku likvidēšanai, kuras ietvaros jau piešķirti EUR 48,6 miljoni, ko izdala ar NVO, Sarkanā Krusta un ANO aģentūru palīdzību; aicina ES arī turpmāk uzņemties saistības attiecībā uz Kašmiras atjaunošanu; 69. uzsver, ka ievērojama daļa rekonstrukcijai paredzēto līdzekļu jāveltī iniciatīvām atlikušo mežu saglabāšanai, it īpaši nodrošinot alternatīvu kurināmā avotu pieejamību, apmežošanu, vides izglītības programmas un, iespējams, ieviešot kompensācijas sistēmas, kas ļautu ADžK valdībai sniegt kompensāciju par ienākumu samazināšanos sakarā ar koksnes tirdzniecības apjomu ierobežošanu; 70. pauž nožēlu par Pakistānas valdības uzstājīgo prasību pirms izsniegšanas noņemt Indijas marķējumu ikvienam no Indijas saņemtam humānās palīdzības sūtījumam; 71. uzsver, ka Pakistānas bruņoto spēku sākotnējā vilcināšanās tūlīt pēc katastrofas sākt palīdzības sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem radīja tukšumu, ko izmantoja tādas kaujinieku organizācijas kā Jamaat-i-Islami un Jamaat-ud-Dawa, iepriekš saukta Lakshar-e-Tayyaba (2002. gadā Musharraf valdība to atzina par teroristu organizāciju un aizliedza), kuras ātri kļuva par faktiskajām pārtikas, pajumtes, bērnu izglītības un atraitņu labklājības nodrošinātājām; pauž nopietnas bažas, ka tas vairojis šādu galēju uzskatu grupu uzticamību vietējo iedzīvotāju vidū, vēl vairāk mazinot jebkādas patiesi demokrātiskas pārstāvniecības iespējas; 72. mudina Indijas un Pakistānas valdību kopīgi ar starptautisko līdzekļu devēju sabiedrību darīt visu iespējamo, lai ieviestu aizsargmehānismus un stingri kontrolētu piešķirtos līdzekļus; 73. atzinīgi vērtē 2006. gada 2. maija vēsturisko nolīgumu, lai atjaunotu tirdzniecību kontroles joslā starp sadalītajiem Džammu un Kašmiras reģioniem, uzsākot smago automašīnu pakalpojumus pa Šrinagaras ‐ Muzafarabadas ceļu, kā arī izveidojot papildu autobusu maršrutu visā Kašmiras teritorijā, lai savienotu Poonch Džammu Kašmiras štatā un Ravalakotu ADžK; ierosina izveidot ceļu tīklu starp Džammu un Sialkotu, kā arī Gilgitu un Baltistānu; ierosina arī ieviest dzelzceļa līniju starp Džammu un Šrinagaru un uzlabot ceļu, kas savieno šīs pilsētas; atzinīgi vērtē premjerministra M. Singh 2006. gada 23. maija solījumu izveidot tirdzniecībai un pārvietošanai brīvāku vidi ar "mīkstām robežām", lai radītu labvēlīgus apstākļus izlīgumam Kašmiras reģionā; noteikti mudina abas puses strauji tuvināties vērā ņemamiem likumīgas tirdzniecības apjomiem; mudina nekavējoties noslēgt nolīgumu par kravu autopārvadājumu veidiem, cenšoties tos iespējami vienkāršot; ierosina izveidot integrētu tirgus attīstības plānu, kurā būtu ietvertas vairākas lauksaimniecības produktu pārstrādes vienības, saldētavu ķēdes, nelielu konteineru pakalpojumi un saistīti pārvadājumu pakalpojumi; Secinājumi 74. mudina ES un tās iestādes neaizmirst Džammu un Kašmiras iedzīvotājiem doto solījumu un nodrošināt, lai tiktu veidotas un īstenotas palīdzības un citas programmas ar nolūku ilgtermiņā atgūt zaudēto un stiprināt institūcijas; 75. uzsver ‐ ES pieredze liecina, ka viens no galvenajiem faktoriem starpvalstu attiecību uzlabošanai ir divpusēju tirdzniecības plūsmu palielināšana; uzskata, ka Džammu un Kašmirai tirdzniecība pāri kontroles joslai ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, attīstību un lai atraisītu šīs teritorijas ekonomikas potenciālu; iesaka piešķirt prioritāti transporta un infrastruktūras projektiem; 76. noteikti atbalsta abu pušu politisko organizāciju pastāvīgās ierosmes visos līmeņos un mudina šīs organizācijas piešķirt prioritāti Kašmiras iedzīvotāju vajadzībām gan materiāli, gan institucionāli, tādējādi kompensējot trūkumus, ko viņi izjūt politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā; iesaka ES būt gatavai atsaukties uz abu valdību lūgumiem; 77. atzīst, ka Komisijas delegācijas veic izcilu darbu Islamabadā un Deli; 78. atzīmē, ka dabas katastrofas dažkārt rada politiskus priekšnoteikumus miera procesam; ka daba nepazīst robežas un ka tikai ilglaicīga un kopīga Indija un Pakistānas darbība spēj dod Kašmiras iedzīvotājiem cerību uz atjaunotni nākotnē; o 79. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Indijas Republikas un Pakistānas Islāma Republikas valdībai, Indijas un Pakistānas pārvaldītās Džammu un Kašmiras kompetentajām iestādēm vai valdībām, Ķīnas Tautas Republikai un Apvienoto Nāciju Organizācijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Igaunija |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā ES prezidentūras 2007. gada 2. maija paziņojumu par situāciju pie Igaunijas vēstniecības Maskavā, – ņemot vērā tā priekšsēdētāja Hans-Gert Pöttering 2007. gada 9. maija paziņojumu un debates plenārsēdē par situāciju Igaunijā, – ņemot vērā daudzos paziņojumus, kuros Padome, Komisija, un dalībvalstu valdības pauž atbalstu Igaunijai, – ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu, A. tā kā demonstranti, kas no 2007. gada 26. līdz 28. aprīlim Igaunijas galvaspilsētā un atsevišķās vietās ziemeļaustrumu Igaunijā protestēja pret Igaunijas valdības lēmumu pārvietot padomju "pieminekli Tallinas atbrīvotājiem" no Igaunijas galvaspilsētas centra uz Igaunijas aizsardzības spēku kapsētu dažus kilometrus tālāk, ir atbildīgi par divās naktīs notikušo vardarbību, kas sākās ar demonstrantu uzbrukumu policijai un izraisīja plašu vandālismu Tallinas centrā; B. tā kā tika novērots, ka policija izmantoja spēku tikai ārkārtējos gadījumos, un Igaunijas tieslietu kanclers nekonstatēja pārkāpumus policijas darbībās; C. tā kā Igaunijas valdība bija iepriekš izskaidrojusi tās lēmuma iemeslus Krievijas Federācijas valdībai, piedāvājot ar to sadarboties pieminekļa pārvietošanā un aicinot Krievijas pārstāvjus piedalīties mirstīgo atlieku ekshumācijā, ko Krievijas atbildīgās iestādes atteicās darīt; D. tā kā ekshumācija notika, stingri ievērojot cienīgas rīcības starptautiskos standartus un normas, un tā kā pieminekli militārajā kapsētā no jauna atklāja oficiālā ceremonijā, piedaloties antifašistiskās koalīcijas pārstāvjiem; E. tā kā vardarbīgās demonstrācijas un uzbrukumi likumībai un kārtībai tika aktīvi organizētas, sadarbojoties spēkiem ārpus Igaunijas; F. tā kā Krievijā ir izstrādātas vairākas augsta līmeņa deklarācijas, tostarp oficiāls Valsts Domes delegācijas paziņojums par tās vizīti Tallinā, aicinot atkāpties Igaunijas valdību; G. tā kā Igaunijas ministru prezidents Andrus Ansip paziņoja, ka šie notikumi veido labi koordinētu un rupju iejaukšanos Igaunijas iekšējās lietās; H. tā kā tūlīt pēc nemieriem Tallinā Igaunijas vēstniecības normālu darbību Maskavā septiņas dienas bloķēja naidīgi noskaņoti demonstranti, kas pārstāvēja Krievijas valdību atbalstošo jauniešu organizāciju "Nashi", un kā rezultātā pret Igaunijas un Zviedrijas vēstniekiem tika vērsti fiziski uzbrukumi, draudēts sagraut vēstniecības ēku, norauts vēstniecības teritorijā esošais Igaunijas karogs un Igaunija nodēvēta par "fašistu" valsti; I. tā kā sistemātiski kiberuzbrukumi tika organizēti galvenokārt ārpus Igaunijas nolūkā mēģināt bloķēt oficiālās saziņas līnijas un Igaunijas administrācijas tīmekļa vietnes, tā kā šie uzbrukumi tika veikti no Krievijas administrācijas IP adresēm un tā kā internetā turpinājās intensīvi propagandas uzbrukumi un uz mobilajiem tālruņiem īsziņu veidā tika sūtīti aicinājumi uz bruņotu pretošanos un turpmāku vardarbību; J. tā kā tikai dažas dienas pēc notikumiem Tallinā tika ieviesti plaša mēroga ierobežojumi Igaunijas eksportam uz Krieviju, uzņēmējsabiedrībām Krievijā apturot līgumus ar Igaunijas firmām, tika apdraudēta Igaunijas energoapgāde un no 2007. gada jūnija beigām tiek pārtraukta vilcienu satiksme starp Igauniju un Sanktpēterburgu; K. tā kā Krievijas varasiestādes, tostarp Krievijas Valsts Domes delegācija, diemžēl noraidīja dialoga uzsākšanu ar Igaunijas iestādēm un pat atteicās piedalīties kopīgā preses konferencē ārlietu ministrijā; L. tā kā Igaunijas Pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta metropolīts Cornelius paziņoja, ka nav pamata starpkopienu konfliktam un ka neredz iemeslu, kāpēc šie nemieri jāuzskata par konfliktu starp igauņu valodā un krievu valodā runājošām kopienām; M. tā kā situāciju vēl vairāk sarežģīja Krievijas plašsaziņas līdzekļu izplatītā dezinformācija, kas izraisīja turpmākus protestus; N. tā kā tikai ļoti neliela etnisko krievu iedzīvotāju daļa piedalījās demonstrācijās un izlaupīšanā un ievērojams skaits policistu bija krievu izcelsmes, kuri teicami pildīja savus pienākumus, un tā kā lielais vairākums aptaujāto atbalstīja Igaunijas valdības rīcību; O. tā kā Igaunija ir neatkarīga ES un NATO dalībvalsts, un tai ir suverēnas tiesības novērtēt savu neseno traģisko pagātni, sākot ar neatkarības zaudēšanu 1939. gada Hitlera un Staļina pakta rezultātā un beidzot ar 1991. gadu; P. tā kā rietumu demokrātijas padomju okupāciju Baltijas valstīs un to aneksiju nekad nav atzinušas par likumīgu; Q. tā kā Eiropas Parlaments 2005. gada 12. maija rezolūcijā par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā(1) secināja, ka "dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība" un apsveica Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis, kuras atguvušas brīvību "pēc daudziem gadu desmitiem, kas pavadīti padomju kundzībā vai okupācijā"; R. tā kā tikai Krievijas Federācija, kura ir Padomju Savienības juridiskā mantiniece, joprojām noliedz faktu par Baltijas valstu okupāciju un to prettiesisko iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, 1. pauž atbalstu un solidaritāti demokrātiski ievēlētajai Igaunijas valdībai un tās centieniem nodrošināt mieru un stabilitāti, kā arī tiesiskumu visiem Igaunijas iedzīvotājiem; 2. uzskata, ka uzbrukumi vienai no vismazākajām ES dalībvalstīm ir pārbaudījums Eiropas Savienības solidaritātei; 3. uzskata par nepieļaujamiem Krievijas iestāžu dažādos mēģinājumus iejaukties Igaunijas iekšējās lietās; 4. pauž satraukumu par to, ka Krievijas iestādes atbilstīgi neapsargāja Igaunijas vēstniecību Maskavā, un par fiziskajiem uzbrukumiem Igaunijas vēstniecei no "Nashi" demonstrantu puses; aicina Krievijas valdību bez jebkādiem izņēmumiem respektēt 1961. gada Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām; 5. nosoda Krievijas centienus izdarīt uz Igauniju ekonomisku spiedienu kā ārpolitikas līdzekli, un aicina Krievijas valdību atjaunot normālas ekonomiskās attiecības starp abām valstīm; 6. atgādina Krievijas iestādēm, ka nekontrolēta un atklāti naidīga retorika, ko tās izmanto pret Igauniju, ir klajā pretrunā ar korektas starptautiskas rīcības principiem un ietekmēs ES un Krievijas attiecības kopumā; 7. aicina Komisiju un visas dalībvalstis sniegt atbalstu kiberuzbrukumu Igaunijas tīmekļa vietnēm analizēšanā, un izstrādāt pētījumu par to, kā šāda veida uzbrukumus un draudus varētu novērst ES līmenī, aicina Krieviju sniegt pilnīgu atbalstu šo pētījumu izstrādē; 8. aicina Krievijas valdību uzsākt atklātu dialogu bez aizspriedumiem ar Austrumeiropas un Centrālās Eiropas demokrātiskajām valstīm par 20. gs. vēsturi, kā arī par noziegumiem pret cilvēci, tostarp, totalitārā komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem; 9. atzinīgi novērtē Igaunijas prezidenta Toomas Hendrik Ilves vārdus, kuros uzsvērts, ka personas, kas Igaunijā ieradās Padomju Savienības laikos un tagad dzīvo Igaunijas Republikā, viņu bērni un mazbērni – visi ir Igaunijas tautieši, un ka visiem Igaunijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir pašiem sava ļoti sāpīga vēsturiskā pieredze, pēdējā gadsimta laikā pārdzīvojot trīs secīgas okupāciju varas, un ka ir jāspēj saskatīt un izprast citu traģēdijas, un kurš turklāt atgādināja visām ieinteresētajām pusēm, ka tādēļ ir jāpadziļina dialogs Igaunijā tā, lai samazinātu plaisu starp dažādām kopienām un turpinātu radīt jaunas iespējas iedzīvotāju, jo īpaši krievu valodā runājošo tautiešu, integrēšanai; 10. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam.
| ||||||||||
| Venecuēlas "Radio Caracas TV" lieta |
| ||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu, A. tā kā mediju plurālisms un vārda brīvība ir būtisks demokrātijas balsts; B. tā kā mediju brīvībai ir ļoti svarīga nozīme demokrātijā un pamatbrīvību ievērošanā, ņemot vērā tās ievērojamo lomu viedokļu un ideju paušanas brīvības nodrošināšanā, kā arī tās ieguldījumu, lai veicinātu indivīdu aktīvu līdzdalību demokrātiskajos procesos; C. tā kā tas, ka netika atjaunota 2007. gada 27. maijā spēku zaudējošā apraides licence privātajai audiovizuālajai grupai Radio Caracas Televisión (RCTV), var izraisīt to, ka šis medijs, kurā strādā 3 000 darbinieku, pārstās darboties; D. tā kā šī audiovizuālā medija, kas ir viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem Venecuēlas medijiem, licences neatjaunošana, lielai daļai auditorijas liedz saņemt informāciju par dažādiem viedokļiem, kā arī traucē presei prasīt iestādēm atbildēt par savu darbību; E. tā kā Venecuēlas prezidents Hugo Chávez paziņojis, ka nedomā atjaunot RCTV apraides licenci, kuras derīguma termiņš beidzas 2007. gada 27. maijā; F. tā kā Radio Caracas Televisión, atbilstīgi Venecuēlas valdības paziņojumiem, ir vienīgais medijs, kuram nav pagarināta licence; G. tā kā Venecuēlas konstitūcijas 57. un 58. pants nodrošina vārda, saziņas un informācijas brīvību; H. tā kā Venecuēla ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām brīvībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī Amerikas Cilvēktiesību konvenciju; I. tā kā Augstākā tiesa, kurai iesniegta RCTV prasība nav ievērojusi likumīgo lēmuma pieņemšanas termiņu; J. tā kā nostāja, par kuru ir izteikti pārmetumi RCTV direkcijai, ir pamats parastai tiesvedībai, ja iestādes to uzskata par nepieciešanu; K. tā kā paziņojums par šo lēmumu, ko 2006. gada 28. decembrī publiskoja pats valsts vadītājs, ir satraucošs precedents attiecībā uz vārda brīvību Venecuēlā; 1. atgādina Venecuēlas valdībai tās pienākumu ievērot vārda brīvību, kā arī nodrošināt vārda brīvības, viedokļu paušanas brīvības un preses brīvības ievērošanu, atbilstīgi valsts Konstitūcijai, Visamerikas Demokrātijas hartai, Starptautiskajam pilsoņu un politisko tiesību paktam, kā arī Amerikas Cilvēktiesību konvencijai, ko tā ir parakstījusi; 2. prasa Venecuēlas valdībai nodrošināt valsts taisnīguma principa vārdā, vienādu juridisko attieksmi pret visiem medijiem, gan valsts, gan privātiem, neatkarīgi no jebkādiem politiskiem uzskatiem vai ideoloģijas; 3. aicina uz Venecuēlas valdības un privāto mediju dialogu, tai pat laikā izsakot dziļu nožēlu par to, ka Venecuēlas iestādes nav atvērtas dialogam vispār, un jo īpaši – dialogam ar RCTV; 4. tādēļ prasa kompetentajām Eiropas Parlamenta delegācijām un komitejām ņemt savā pārziņā šo jautājumu; 5. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Mercosur parlamentam, kā arī Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai. | |||||||
| Sīrija |
| |||||||||||||||
Eiropas Parlaments, ‐ ņemot vērā Apvienot Nāciju organizācijas 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ‐ ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 1. punktu, kurā cilvēktiesību veicināšana noteikta kā viens no kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķiem, un EK līguma 177. pantu, ar kuru izveido Eiropas Kopienas, ‐ ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju un Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem un tā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju, kurā iekļauts ieteikums Padomei noslēgt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses(1), ‐ ņemot vērā ES prezidentūras paziņojumu 2007. gada 14. maijā par inteliģences pārstāvim Michel Kilo un politiskajam aktīvistam Mahmoud Issa Sīrijā piespriesto sodu, ‐ ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Sīrija ratificēja 1969. gada 21. aprīlī, ‐ ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu, A. tā kā cilvēktiesību ievērošana ir būtiski svarīga Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības sastāvdaļa, kas iekļauta sadarbības nolīgumā starp ES un Sīriju, kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumā starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm no vienas puses un Sīrijas Arābu Republiku no otras puses, kas vēl nav pabeigts; B. tā kā Eiropas Parlaments un tā priekšsēdētājs jau vairākkārt ir iejaukušies, lai panāktu Sīrijas cietumos ieslodzīto cilvēktiesību aktīvistu, politiķu un parlamenta deputātu atbrīvošanu; C. tā kā aktīvo demokrātijas aizstāvi un rakstnieku Michel Kilo arestēja 2006. gada 14. maijā galvenokārt viņa nostājas dēļ saistībā ar Beirūtas un Damaskas deklarāciju, un Mahmoud Issa 2007. gada 13. maijā piesprieda trīs gadus ilgu cietumsodu; D. tā kā vienam no aktīvākajiem Nacionālās demokrātiskās kopienas biedriem Suleiman Al-Shamar un Kurdu nākotnes kustības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājam Khalil Hussein piesprieda desmit gadus ilgu cietumsodu par "valsts ētikas vājināšanu" un "sazvērestību ar citu valsti"; E. tā kā Sīrijā darbojošos cilvēktiesību organizāciju biedri Faek El Mir un Aref Dalila uz sešiem gadiem pašlaik ieslodzīti vieninieku kamerās; F. tā kā Sīrijas drošības spēki arestēja ārstu un Demokrātiski liberālās kustības līdzdibinātāju Kamal al-Labwani 2005. gada 8. novembrī, kad viņš atgriezās no ceļojuma pa Eiropu, ASV un Ēģipti, un uz politiskas apsūdzības pamata viņam šobrīd ir piespriests 12 gadus ilgs cietumsods slēgtā darba nometnē; G. tā kā vienu no Sīrijas cilvēktiesību organizācijas dibinātājiem un juristu, kas specializējas cilvēktiesību jautājumos, Anwar Al Bunni 2006. gadā arestēja uz ielas Damaskā īsi pirms tam, kad viņam bija jāsāk pildīt Eiropas Savienības finansētā cilvēktiesību centra direktora pienākumi un viņam ir piespriests piecus gadus ilgs cietumsods par "nepatiesas informācijas izplatīšanu, kaitējot valstij", 1. pauž nopietnas bažas par nesenajiem spriedumiem, kas pieņemti Sīrijas politieslodzīto un cilvēktiesību aktīvistu lietās, kas skārušas ikvienu politiskās opozīcijas kustību; 2. pauž nopietnas bažas par Mahmoud Issa, Fayek El Mir, Aref Dalila, Kamal al Labwani, Anwar Al Bunni, Michel Kilo, Suleiman Al-Shamar un Khalil Hussein ierobežošanu un pret viņiem celtajām apsūdzībām par to, ka viņi ir izmantojuši savas demokrātiskās tiesības un iesaistījušies miermīlīgās aktivitātēs; 3. mudina Sīrijas valsts iestādes stingri ievērot starptautiskās cilvēktiesības, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu, ko Sīrija ratificējusi attiecīgi 1969. un 2004. gadā; 4. aicina Sīriju ievērot uzskatu brīvību un tiesības uz taisnīgu tiesu; 5. mudina Sīrijas valsts pārvaldes iestādes ņemt vērā ANO Cilvēktiesību komitejas paustās bažas un:
6. mudina attiecīgās Sīrijas iestādes atcelt iepriekšminētos spriedumus un atsaukt apsūdzības lietās, kas vēl ir izskatīšanā Damaskas militārajā tiesā, un atbrīvot visus iepriekšminētos dēļ pārliecības ieslodzītos un politieslodzītos; 7. aicina atcelt ārkārtas stāvokli Sīrijā, kas tika noteikts vairāk kā 40 gadus atpakaļ; 8. jo īpaši aicina Kopienas institūcijas, izmantojot Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu un nesen pieņemto Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, sniegt visu nepieciešamo atbalstu Sīrijas pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, tostarp nekavējoties īstenojot tā saucamos ad hoc pasākumus, kas paredzēti cilvēktiesību aizstāvjiem; 9. aicina Sīriju, kurai varētu būt ievērojama loma miera veicināšanā šajā reģionā, uzlabot un atbalstīt cilvēktiesību un vārda brīvības ievērošanu valstī; 10. aicina Sīriju atbalstīt starptautiska rakstura sodu tribunāla izveidi, līdzko ANO starptautiskās neatkarīgās izmeklēšanas komisijas komisārs un tiesnesis Brammertz ir pabeidzis izmeklēšanu Libānā; 11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī Sīrijas valdībai un Sīrijas Arābu Republikas parlamentam
| ||||||||||||||||
| Cilvēktiesības Sudānā |
| |||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu, A. tā kā centrālās Sudānas Gaziras štata Managilas provinces krimināltiesa, kuru vadīja tiesnesis Hatim Abdurrahman Mohamed Hasan piesprieda nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem, Sadia Idriss Fadul (22 gadus veca sieviete no Fur etniskās grupas Dārfūrā) un Amouna Abdallah Daldoum (23 gadus veca sieviete no TAM etniskās grupas Darfūrā) attiecīgi 2007. gada 13. februārī un 2007. gada 6. martā par laulības pārkāpšanu; B. tā kā nomētāšana ar akmeņiem ir cietsirdīgs un necilvēcīgs soda veids un tā kā tik barga soda piespriešana par laulības pārkāpšanu neatbilst cilvēka pamattiesībām un starptautiskajām saistībām, kuras apņēmusies pildīt Sudāna; C. tā kā Sadia Idriss Fadul un Amouna Abdallah Daldoum ir pārsūdzējušas spriedumu; D. tā kā saskaņā ar vēstuli, kuru nosūtīja Sudānas Republikas vēstniecība Briselē, nāvessodi tika atcelti, jo Sadia Idriss Fadul un Amouna Abdallah Daldoum tiesas laikā nebija nodrošināta "nepieciešamā juridiskā aizsardzība", un krimināltiesa pārskatīs lietu, "ņemot vērā apelācijas tiesas juridiskās piezīmes"; E. tā kā Nialas krimināltiesa Dāfūras dienvidos 2007. gada 3. maijā lietā par slepkavības mēģinājumu, izdarot tīšus miesas bojājumus, un laupīšanu notiesāja uz nāvi pakarot sešpadsmitgadīgos vīriešus Abdelrhman Zakaria Mohamed un Ahmed Abdullah Suleiman; F. tā kā Sudāna ir ratificējusi ANO Konvenciju par bērna tiesībām, saskaņā ar kuru valdība apņēmusies nesodīt ar nāvi noziedzniekus, kas jaunāki par 18 gadiem; G. tā kā Sudānas valdība 2000. gada 23. jūnijā ir parakstījusi Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses(1) (Kotonū nolīgums), un ES sadarbības ar ĀKK valstīm pamatā ir cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošana; H. tā kā Sudānas Republika ir parakstījusi Kotonū nolīguma cilvēktiesību klauzulu un Starptautisko paktu par civiltiesībām un politiskajām tiesībām; I. tā kā Āfrikas hartā par cilvēku un tautas tiesībām, kuru ratificējusi Sudānas Republika, iekļauti noteikumi, kas aizsargā tiesības uz dzīvību un aizliedz spīdzināt, kā arī nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojošu sodīt vai izturēties pret kādu personu, bet tā kā nāvessods, pēršana, amputācija un citi miesassodi arvien tiek izmantoti kā sods par dažādiem kriminālpārkāpumiem; J. tā kā Eiropas Komisija 2007. gada 14. martā paziņoja par papildu humānas palīdzības EUR 45 miljonu apmērā piešķiršanu Sudānai (kopā EUR 85 miljoni 2007. gadā), tādējādi izrādot ES rūpes par cilvēkiem Sudānā; 1. atzinīgi vērtē nāvessodu atcelšanu – ja to patiešām apstiprinās tiesa – un aicina Sudānas valdību nodrošināt Sadia Idriss Fadul un Amouna Abdallah Daldoum fizisko un psiholoģisko neaizskaramību; 2. aicina Sudānas valdību atcelt Abdelrhman Zakaria Mohamed un Ahmed Abdullah Suleiman piespriesto nāvessodu un garantēt viņu fizisko un psiholoģisko neaizskaramību; 3. uzsvērti norāda Sudānas valdībai, ka nāvessoda piemērošana nepilngadīgiem noziedzniekiem ir aizliegta saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem; 4. aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis:
5. aicina Sudānas valdību atbilstoši pārskatīt tās tiesu sistēmu un ratificēt Starptautiskajam paktam par civiltiesībām un politiskajām tiesībām pievienoto otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu; 6. aicina Sudānas valdību pievienoties 2003. gada 11. jūlijā Maputu, Mozambikā pieņemtajai Āfrikas hartai par cilvēku un tautas tiesībām pievienotajam protokolam par sieviešu tiesībām Āfrikā un Āfrikas Savienības Tiesas protokolam; 7. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībam un parlamentiem, ĀKK – ES Ministru padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Āfrikas Savienības un ANO Ģenerālsekretāriem un Sudānas valdībai.
| ||||||||||||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |