Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 28. novembra Zaļo grāmatu par Eiropas Savienības pilsoņu diplomātisko un konsulāro aizsardzību trešās valstīs (COM(2006)0712),

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0454/2007),

A.   tā kā dalībvalstis trešās valstīs ir pārstāvētas ļoti nevienlīdzīgi;

B.   tā kā jo īpaši tikai trijās pasaules valstīs (Ķīnā, Krievijā un ASV) ir ikvienas Eiropas Savienības dalībvalsts diplomātiskā un konsulārā pārstāvniecība, tā kā 107 valstīs ir pārstāvētas ne vairāk kā 10 valstis un tā kā tādās bieži apmeklētās vietās kā Maldīvu salas pārstāvniecību nav vispār;

C.   tā kā, ņemot vērā strauji pieaugošo to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kuri ceļo (2006. gadā pārdoti 180 miljoni transporta biļešu) vai dzīvo ārpus Eiropas Savienības, Eiropas klātbūtni, kas izpaužas kā Eiropas Komisijas delegāciju klātbūtne, varētu ņemt vērā kopējos pūliņos vienlīdzīgi sadalīt līdzekļus, lai kompensētu dalībvalstu konsulāro un diplomātisko tīklu ierobežojumus,

D.   tā kā šajā jomā Kopienas tiesību aktu kopums ir ļoti ierobežots un ietver vienīgi Padomes sanāksmē pieņemto dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmumu 95/553/EK (1995. gada 19. decembris) par Eiropas Savienības pilsoņu aizsardzību diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās(1) un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm COCON, Eiropas Savienības Padomes darba grupā, kura ir atbildīga par konsulāro sadarbību un kuras uzdevums ir organizēt informācijas apmaiņu par dalībvalstu paraugpraksi;

E.   tā kā Komisijas Zaļajā grāmatā paredzēta iniciatīva piešķirt konkrētu saturu samērā mazpazīstamajam EK līguma 20. pantam, kurā noteikts, ka ikvienam Eiropas pilsonim tādu trešo valstu teritorijā, kurā nav viņa izcelsmes valsts vēstniecības vai konsulārās pārstāvniecības, ir tiesības saņemt jebkuras citas tādas dalībvalsts diplomātisko un konsulāro aizsardzību, kura ir pārstāvēta šajās trešajās valstīs, ievērojot diskriminācijas nepieļaušanas principu un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem;

F.   tā kā, to darot, Komisija:

G.   tā kā pastāvošo tiesisko regulējumu līdz šim tomēr interpretēja ierobežojoši, strikti iekļaujot diplomātisko un konsulāro aizsardzību starpvaldību attiecībās, ko reglamentē 1963. gada Vīnes konvencija, nevis Līguma 20. pants;

H.   tā kā diplomātisko un konsulāro aizsardzību nedrīkst jaukt ar civilstāvokļa reģistrēšanas un notāra pienākumiem, kurus konsulārajiem pārstāvjiem bieži jāpilda;

I.   tā kā starp diplomātisko un konsulāro aizsardzību pastāv faktiskas un strukturālas atšķirības, un atšķirīga ir arī attiecīgo procedūru uzsākšana, jo konsulārā aizsardzība vismaz dažos gadījumos var būt obligāta, bet diplomātiskās aizsardzības gadījumā iestādes vienmēr var rīkoties pēc saviem ieskatiem, un tādēļ attiecīgajos juridiskajos instrumentos konsulārā aizsardzība skaidri jānošķir no diplomātiskās aizsardzības;

J.   tā kā Māstrihtas līgums turpretim radīja Eiropas Savienības pilsonību, kas izriet no dalībvalstu pilsonības, un tā kā, veidojot tās saturu, būtu vēlams panākt, lai visi ES pilsoņi neatkarīgi no savas valstspiederības varētu saņemt salīdzināmu aizsardzību;

K.   tā kā no šāda viedokļa ir nekavējoties jārada apstākļi, lai pārskatītu Lēmumu 95/553/EK ar mērķi to paplašināt un tā jomā skaidri un nepārprotami iekļaut diplomātisko aizsardzību;

L.   tā kā dalībvalstis jau ir uzņēmušās tādas iniciatīvas kā, piemēram, "Izmēģinājuma valsts" un kopēji simulācijas uzdevumi, kuras ļauj labāk reaģēt krīzes un/vai ārkārtas apstākļu gadījumā un kurās Komisija varētu sniegt ieguldījumu novērtējuma veidā;

M.   tā kā pastāv pagaidām nepietiekami izmantoti tīkli, piemēram, Goda konsulu tīkls, kas tomēr ir vērā ņemami resursi un kam ir jāpiešķir nepieciešamais atbalsts;

N.   tā kā ar Lisabonas līguma projektu tiks izveidots Eiropas Ārlietu dienests, kuram būs noteikta kompetence un atbildība;

1.   pilnībā atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas noraida interpretāciju mazināt EK līguma 20. panta nozīmi un paredz iedibināt reālas saskaņotas pamattiesības uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību ikvienam Eiropas Savienības pilsonim;

2.   aicina Komisiju nodot tās Juridiskajam dienestam izskatīšanai jautājumu, vai EK līgumā un ES līgumā ir juridisks pamats, lai tuvinātu dalībvalstu noteikumus par diplomātisko un konsulāro aizsardzību;

3.   atbalsta Komisiju saistībā ar pasākumiem, lai ieviestu vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju, kuras galvenie elementi būs informācija un saziņa;

4.   iesaka Komisijai papildus tās pienākumam reizi trijos gados atbilstīgi EK līguma 22. pantam iesniegt ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību nekavējoties ierosināt Padomei pieņemt kopējas koncepcijas un saistošas pamatnostādnes, kas sekmētu kopēju konsulārās aizsardzības standartu izveidi;

5.   mudina Komisiju jau tagad sākt veidot racionalizētu struktūru, kas ļaus nekavējoties vienlīdzīgi sadalīt resursus un pastiprināt apmaiņu ar paraugpraksēm, apzinot visus attiecīgos valsts un privātos līdzekļus, kas ir pieejami un ko var piesaistīt šajā jomā, kā arī īstenot dažādu sadarbību starp daudzajiem iesaistītajiem dalībniekiem (dalībvalstis, kā arī Goda konsuli, pašvaldības un NVO), kas, konsultējoties ar Komisiju, ir brīvprātīgi piedāvājuši sniegt ieguldījumu šajā projektā;

6.   prasa Komisijai pastiprināt pasākumus saziņas un informācijas jomā, it īpaši:

7.   prasa Komisijai izstrādāt ieteikumu dalībvalstīm, aicinot tās reproducēt EK līguma 20. pantu šo valstu valstspiederīgo pasēs;

8.   prasa tai pēc Lisabonas līguma ratifikācijas iesniegt priekšlikumu Lēmuma 95/553/EK grozīšanai, lai tajā skaidri iekļautu:

9.   mudina Komisiju paplašināt konsulārās aizsardzības darbības jomu, attiecinot to arī uz Eiropas Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, kā arī uz atzītiem bēgļiem, bezvalstniekiem un citām personām bez valstspiederības, kuras pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī un kurām šī dalībvalsts izsniegusi ceļošanas dokumentu;

10.   aicina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu juridisko palīdzību ES pilsoņiem, ja tie aizturēti vai apcietināti kādā trešā valstī, un padarītu šo palīdzību vēl efektīvāku;

11.   pilnībā atbalsta jau M. Barnier ziņojumā pausto iniciatīvu izveidot "kopīgus birojus" četrās "izmēģinājuma" zonās – Karību, Balkānu, Indijas okeāna un Rietumāfrikas reģionā – un mudina Komisiju līdz ar šo "kopīgo biroju" ieviešanu uzsākt informācijas kampaņu ES valstspiederīgajiem, kas uzturas šajās teritorijās, lai viņi tur varētu veikt nepieciešamās reģistrācijas formalitātes;

12.   uzskata, ka līdz brīdim, kad tiks izveidoti kopīgie biroji, kuri uzņemsies vissvarīgākās konsulārās funkcijas (vīzu izsniegšanu, dokumentu legalizāciju utt.), Komisijai ir jāsniedz ieguldījums dalībvalstu veiktajos pasākumos, lai uzlabotu to sadarbību, it īpaši:

13.   aicina Komisiju iespējami vairāk izmantot izglītību un tehnoloģijas, lai novērstu noteiktas nepilnības un/vai labāk izmantotu noteiktus joprojām nepilnīgi izmantotus resursus; no šāda viedokļa Komisijai it īpaši ir jāmobilizē resursi, lai finansētu īpašas mācības pieredzējušu dalībvalstu diplomātu un konsulāro darbinieku vadībā Goda konsuliem, kuri jau ir apmetušies uz dzīvi trešās valstīs; šīs mācības vēlāk tiks nodrošinātas arī Eiropas Savienības valstu darbiniekiem, tiklīdz "kopīgie biroji" un pēc tam ES delegācijas uzņemsies atbildību par konsulārajām funkcijām, kuras pašlaik veic dalībvalstu pārstāvniecības;

14.   atzīmē, ka finansiālā atbalsta piešķiršanas procedūras daudzos gadījumos apgrūtina nepieciešamība ievākt dažādas ziņas, tādējādi radot papildu grūtības brīdī, kad Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri trešā valstī nonākuši ārkārtas situācijā, būtu nepieciešams saņemt tūlītēju palīdzību; aicina Komisiju izskatīt iespējas racionalizēt un standartizēt šāda atbalsta sniegšanai nepieciešamās procedūras;

15.   aicina Komisiju analizēt, kādas iespējas un ietekmi konsulārās un diplomātiskās aizsardzības jomā radītu Lisabonas līguma projektā paredzētā Eiropas Ārlietu dienesta izveidošana;

16.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 314, 28.12.1995., 73. lpp.