Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām pārskatīšanu (COM(2006)0729),

-   ņemot vērā Komisijas 1986. gada 22. decembra ieteikumu 87/63/EEK par noguldījumu garantiju sistēmu ieviešanu Kopienā(1),

-   ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 1992. gada 22. septembra atzinumu par priekšlikumu Padomes direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām(2),

-   ņemot vērā Parlamenta 1993. gada 10. marta nostāju pirmajā lasījumā(3) un 1994. gada 9. marta nostāju otrajā lasījumā(4) par Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai par noguldījumu garantiju sistēmām,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām(5),

-   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām 4. panta 1. punktā noteiktās eksporta aizlieguma klauzulas piemērošanu (COM(1999)0722),

-   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā veic par garantiju līmeņa izlīdzināšanu, kas noteikta Direktīvas par noguldījumu garantiju sistēmām (94/19/EK) 4. panta 2.–5. punktā (COM(2001)0595),

-   ņemot vērā Eiropas Banku uzraugu komitejas 2005. gada 30. septembra ziņojumu "Tehniskās konsultācijas, pārskatot ar noguldījumu garantiju sistēmām saistītus jautājumus" (CEBS/05/81),

-   ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2007. gada februāra ziņojumu: "Iespējamību analīze ‐ ietekmes izvērtējums, mainot ES noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanas mehānismu",

-   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par minimālās garantijas līmeni noguldījumu garantiju sistēmās Direktīvā 94/19/EK,

-   ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam (COM(2005)0629) un Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par šo jautājumu(6),

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu (A6-0448/2007),

A.   tā kā noguldījumu garantiju sistēmas ir drošības tīkla svarīga sastāvdaļa,

B.   tā kā noguldījumu garantiju sistēmas kalpo personu un darbības aizsardzībai, kā arī nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

C.   tā kā pašreizējā situācija banku nozarē, kuru izraisījusi "riskanto klientu" krīze ASV, un tās ietekme uz finanšu tirgiem norāda, cik nepieciešamas ir noguldījumu garantiju sistēmas;

D.   tā kā atšķirības starp valstu noguldījumu garantiju sistēmu struktūrām varētu būt saistītas ar dažādiem iestāžu nosacījumiem dalībvalstīs;

E.   tā kā pārliecība, ka ir nodrošināta finanšu tirgus stabilitāte un godīgas konkurences apstākļi, ir svarīgs pamats visam iekšējam tirgum;

F.   tā kā jaunākie pētījumu ļauj secināt, ka arvien vairāk ES pilsoņu apsver iespēju iegādāties finanšu produktus ārzemēs;

G.   tā kā kredītiestādes arvien vairāk veic pārrobežu darījumus un, mainoties Eiropas banku uzraudzības struktūrām, rodas jautājumi par sadarbību, koordinēšanu un atbildības dalīšanu krīzes situācijās starp izcelsmes un saņēmēju valsti;

H.   tā kā drošības tīklam, izmantojot finanšu tirgus pieaugošo integrāciju, atbilstoši jāpilda savi uzdevumi pārrobežu krīzes situācijās,

1.   atzīst noguldījumu garantiju sistēmu nozīmi un Direktīvas 94/19/EK lietderību patērētājiem un finanšu tirgus stabilitātei; tajā pašā laikā uzsver, ka ir svarīgi novērst iespējamos tirgus izkropļojumus, ja par to liecina izvērtējumu rezultāti;

2.   piekrīt Komisijas vērtējumam par to, ka juridiskas izmaiņas Direktīvā 94/19/EK jāveic tikai pēc tam, kad ir pieejami turpmāko pētījumu rezultāti, jo īpaši pārrobežu riska un krīžu pārvaldības jomā; uzskata, ka ir svarīgi risināt jautājumu par nopietniem konkurences izkropļojumiem, ja to apstiprina izvērtējumu rezultāti;

3.   uzskata, ka noteiktā obligātā drošība ir jāsaskaņo augstākā līmenī, taču šādu paaugstinājumu cieši jāsaista ar atbilstošu ekonomisko attīstību, jo dažas dalībvalstis savas makroekonomiskās situācijas dēļ vēl nespēj nodrošināt Direktīvā 94/19/EK noteikto obligātās aizsardzības līmeni; šajā sakarā skaidri norāda, ka turpmāka aizsardzības līmeņa pazemināšana saistībā ar inflāciju jāizbeidz vēlākais, nākamo reizi grozot direktīvu;

4.   atbalsta Komisijas vērtējumu, ka noguldījumu garantiju sistēmu darbību varētu uzlabot ar pašregulācijas, jo īpaši pārrobežu, pasākumiem;

5.   šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto sadarbību ar Eiropas noguldījumu apdrošinātāju forumu (EFDI) un Kopīgo pētniecības centru, kā arī Komisijas uzsākto plašo dialogu par pašregulācijas pasākumu izstrādi; aicina Komisiju informēt Parlamentu par grafiku un sasniegtajiem rezultātiem šajā sakarā;

6.   uzskata, ka jānodrošina, lai klienti saņemtu vairāk informācijas un, pamatojoties uz šo informāciju, varētu izvēlēties starpniekus, kuriem uzticēt savus uzkrājumus, un ka ar šādu pieeju nepārtraukti jāuzlabo starpnieku spējas darboties pāri robežām un sekmēt tirgus integrāciju; uzskata, ka šajā sakarā svarīga nozīme varētu būt pašregulējumam un jo īpaši Eiropas noguldījumu apdrošinātāju foruma (EFDI) iespējamajam atbalstam;

7.   uzskata, ka ir jāpārskata atšķirīgie pastāvošās noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanas veidi saistībā ar iespējamajiem konkurences izkropļojumiem, tostarp vienlīdzīgu izturēšanos pret klientiem un radītajām izmaksām, jo īpaši attiecībā uz ietekmi uz darbību pārrobežu krīzes situācijās;

8.   uzsver to, ka ex-post noguldījumu garantiju sistēmām jānodrošina klientiem aizsardzības un drošības līmenis, kas ir līdzvērtīgs tam, ko nodrošina ex-ante noguldījumu garantiju sistēmas;

9.   uzskata, ka, dalībvalstīs pastāvošais nodalījums starp uzraudzību un noguldījumu garantiju sistēmām rada regulējuma problēmas; aicina Komisiju analizēt šādas situācijas iespējamo negatīvo ietekmi;

10.   uzskata, ka krīzes situācijās atmaksāšanas termiņus noguldītājiem var ievērojami samazināt, pamatojoties uz inovāciju milzīgo apjomu komunikāciju tehnoloģiju jomā kopš Direktīvas 94/19/EK pieņemšanas; uzskata, ka uzlabojumi galvenokārt jāpanāk, izmantojot līdzekļus, kam nav nepieciešami tiesību akti, piemēram, vienošanās, paraugprakses, uzlabotu datu kvalitāti, kā arī precīzu banku atbildības noteikšanu attiecībā uz informācijas apstrādi un to saistībām;

11.   uzskata, ka gadījumā, ja atmaksāšanu veic divas noguldījumu garantiju sistēmas, izcelsmes valsts sistēmu atmaksāšanas termiņš noguldītājam nedrīkst pārsniegt atmaksāšanas termiņu, ko piemēro saņēmējas valsts sistēmas;

12.   atbalsta pieeju, ka attiecīgā dalībvalsts pieņem lēmumu par maksājumu, ko kredītiestāde ieskaitījusi garantiju sistēmās, iespējamo atmaksāšanu vai pārskaitījumu gadījumā, ja noguldījumu garantiju sistēmas dalībnieks pārtrauc līdzdalību tajā;

13.   atbalsta Komisijas vērtējumu par to, ka jauni noteikumi par garantiju sistēmās ieskaitīto maksājumu atmaksāšanu vai pārskaitījumu nedrīkst vājināt fondu darbību, ne arī nepieļaujami vairot riskus;

14.   uzskata, ka ilgtermiņā ir jārisina jautājums par noguldījumu garantiju sistēmu harmonizēšanu saistībā ar to finansēšanu un kompetenci, kā arī par pārvaldes iestādes nozīmi, izmantojot kopēju visaptverošu pieeju, ja pieprasītajos pētījumos konstatēti konkurences izkropļojumi, nevienlīdzīga izturēšanās pret klientiem vai negatīva ietekme uz pārrobežu risku pārvaldību;

15.   atzinīgi vērtē Ekonomikas un finanšu komitejas un Finanšu pakalpojumu komitejas darba grupu izveidi, lai pārskatītu un izstrādātu ES pasākumus finanšu tirgus stabilitātes nodrošināšanai un uzraudzības regulēšanai;

16.   skaidri norāda, ka banku sektorā novērotā tendence aizstāt meitasuzņēmumus ar filiālēm arī ir saistīta ar jaunām prasībām dalībvalstu iestāžu sadarbības jomā krīzes situācijās;

17.   uzskata, ka Komisijai kopā ar dalībvalstu finanšu ministriem, centrālajām bankām un Eiropas noguldījumu apdrošinātāju forumu pirms un pēc iespējamās krīzes situācijas jāanalizē dalītās atbildības iespējamās priekšrocības un trūkumi un jāinformē Eiropas Parlaments par rezultātiem;

18.   uzskata, ka iepriekš jānosaka procedūras un visu iesaistīto pušu sadarbība iespējamā pārrobežu krīzes situācijā un Komisijai kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem, centrālajām bankām un Eiropas noguldījumu apdrošinātāju forumu ir jāplāno un jānosaka procedūras un sadarbība, kā arī par to atbilstoši jāziņo Parlamentam;

19.   aicina Komisiju izstrādāt standartus, lai garantiju sistēmās uzlabotu riska agrīnu noteikšanu; saskata iespēju izmantot sistēmu riska agrīnai noteikšanai, lai noteiktu iemaksu lielumu, pamatojoties uz riskiem;

20.   uzskata, ka ir ieteicams uzsākt plašāku pētījumu, lai noteiktu vispārēju riska novērtēšanas metodi;

21.   skaidri norāda, ka galvenā atbildība par riska ierobežošanu ir bankām;

22.   uzskata, ka ir jāizstrādā pārrobežu riska un krīzes pārvaldības principi, lai samazinātu spekulatīvo izmantotāju problēmu un morālā kaitējuma risku

23.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV L 33, 4.2.1987., 16. lpp. (2) OV C 332 E, 16.12.1992., 13. lpp. (3) OV C 115, 26.4.1993., 91. lpp. (4) OV C 91, 28.3.1994., 85. lpp. (5) OV L 135, 31.5.1994., 5. lpp. Direktīva, kurā jaunākie grozījumi veikti ar Direktīvu 2005/1/EK. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0338.