Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā to, ka 2007. gadā tiek atzīmēta vergu tirdzniecības izbeigšanas divsimtgade,

-   ņemot vērā Starptautisko konvenciju par sieviešu tirdzniecības un bērnu tirdzniecības aizliegšanu (1921. gads), ko Japāna parakstījusi,

-   ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas 29. Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu (1931. gads), ko Japāna ratificējusi,

-   ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību,

-   ņemot vērā ANO īpašās ziņotājas Gay McDougall ziņojumu par sistemātisku izvarošanu, seksuālu verdzību un verdzībai līdzīgu praksi militāru konfliktu laikā (1998. gada 22.  jūnijs),

-   ņemot vērā ANO Spīdzināšanas izskaušanas komitejas 38. sesijas secinājumus un ieteikumus (2007. gada 9.-10. maijs),

-   ņemot vērā ziņojumu par Nīderlandes valdības dokumentu izpēti par nīderlandiešu sieviešu piespiedu prostitūciju Nīderlandes Austrumindijas teritorijā Japānas okupācijas laikā, Hāga (2004. gads),

-   ņemot vērā ASV kongresa 2007. gada 30. jūlija rezolūcijas par sievietēm, kas tika izmantotas kā seksa verdzenes, kā arī Kanādas parlamenta rezolūcijas, kas pieņemtas 2007. gada 29. novembrī,

-   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā Japānas valdība Āzijas un Klusā okeāna salu teritoriju kolonizācijas un militārās okupācijas laikā 30. gados līdz 2. Pasaules kara beigām oficiāli uzdeva iegūt jaunas sievietes, kas pasaulei kļuva zināmas kā ianfu jeb sievietes – seksa verdzenes, lai kalpotu Imperatora armijā;

B.   tā kā 20. g.s. plašākajā cilvēku tirdzniecības sistēmā, kas izmantoja sievietes kā seksa verdzenes, ietilpa kolektīvā izvarošana, piespiedu aborti, pazemošana un seksuāla vardarbība, kuras rezultātā tika apgraizīti dzimumorgāni, iestājās nāve vai eventuāli tika izdarītas pašnāvības,

C.   tā kā desmitiem sieviešu seksuālās paverdzināšanas gadījumu, kas tika izskatīti Japānas tiesā, beidzās ar sūdzību un kompensāciju pieprasījumu noraidīšanu, lai gan tiesas spriedumos tika atzīta Imperatora armijas tieša un netieša iesaistīšanās, kā arī valsts atbildība;

D.   tā kā lielāka daļa sieviešu, kas tika izmantotas kā seksa verdzenes, ir mirušas, bet pēdējām dzīvi palikušajām ir 80 vai vairāk gadu;

E.   tā kā pēdējos gados daudzi augsti stāvoši Japānas valdības locekļi un ierēdņi ir izteikuši atvainošanos par sieviešu izmantošanu seksuālai paverdzināšanai, kaut gan daži Japānas ierēdņi nesen izteica nožēlojamu vēlmi mīkstināt vai atcelt šos izteikumus;

F.   tā kā Japānas valdība vēl nekad nav pilnībā atklājusi seksuālās verdzības apmēru; tā kā dažās Japānas skolām domātās lasāmajās grāmatās ir mēģinājums mazināt sieviešu – seksa verdzeņu traģēdiju un citus Japānas kara noziegumus 2. Pasaules kara laikā;

G.   tā kā Āzija Sieviešu fonda, kas ir valdības iniciēts privātais fonds, kura mērķis ir ieviest programmas un projektus, lai kompensētu sieviešu – seksa verdzeņu ļaunprātīgu izmantošanu un ciešanas, pilnvaras izbeidzās 2007. gada 31. martā,

1.   atzinīgi vērtē lieliskās Eiropas Savienības un Japānas attiecības, kuru pamatā ir kopīgas daudzpartiju demokrātijas vērtības, likuma vara un cilvēktiesību ievērošana;

2.   pauž savu solidaritāti ar sievietēm, kuras bija sieviešu seksuālās paverdzināšanas sistēmas upuri 2. Pasaules kara laikā;

3.   atzinīgi vērtē valdības sekretāra Japānas ministru kabinetā Yohei Kono izteikumus 1993. gadā un tā laika premjerministra Tomiichi Murayama izteikumus 1995. gadā saistībā ar sieviešu seksuālo paverdzināšanu, kā arī Japānas parlamenta (Diet)1995. un 2005. gada rezolūcijas, kurās pausta atvainošanās kara upuriem, tostarp sieviešu seksuālās paverdzināšanas upuriem;

4.   atzinīgi vērtē Japānas valdības ierosmi 1995. gadā izveidot pašreiz darbību beigušo Āzijas Sieviešu fondu, kas ir valdības plaši finansēts privāts fonds, kurš izmaksāja "izpirkšanas maksu" dažiem simtiem seksuāli paverdzināto sieviešu, taču uzskata, ka šī humanitārā ierosme nevar apmierināt upuru prasības par tiesisku atzīšanu un reparāciju atbilstīgi starptautiskajām publiskajām tiesībām, kā norādīts ANO īpašās ziņotājas Gay McDougall iepriekš minētajā 1998. gada ziņojumā;

5.   aicina Japānas valdību oficiāli nožēlot, kā arī atvainoties un skaidri un nepārprotami uzņemties juridisku atbildību par to, ka Imperatora armija piespiedu kārtā seksuāli paverdzināja jaunas sievietes, ko pasaule zina kā sievietes–seksa verdzenes Āzijas un Klusā okeāna salu teritoriju kolonizācijas un militārās okupācijas laikā no 30. gadiem līdz 2. Pasaules kara beigām;

6.   aicina Japānas valdību ieviest efektīvus administratīvus mehānismus, lai izmaksātu reparācijas sieviešu seksuālās paverdzināšanas sistēmas upuriem, kā arī mirušo upuru ģimenēm;

7.   aicina Japānas parlamentu piemērot tiesiskus pasākumus, lai Japānas tiesās novērstu esošos šķēršļus reparāciju saņemšanai; jo īpaši valsts likumos skaidri jāatzīst cilvēku tiesības pieprasīt no valdības reparāciju, ņemot vērā dzīvi palikušo vecumu, prioritāte jāpiešķir lietām, kas attiecas uz reparācijām dzīvi palikušajiem seksuālās verdzības upuriem, kas starptautiskajās tiesības atzīta par kriminālnoziegumu,

8.   aicina Japānas valdību publiski atspēkot jebkurus apgalvojumus par to, ka sieviešu seksuālā pakļaušana un paverdzināšana nav notikusi;

9.   aicina Japānas tautu un valdību turpmāk veikt darbības, lai atzītu visu savas nācijas vēsturi, kas ir visu valstu morālais pienākums, kā arī, lai Japānā sekmētu izpratni par tās rīcību 30. un 40. gados, tostarp arī attiecībā uz sievietēm, kas tika seksuāli paverdzinātas; aicina Japānas valdību izglītot pašreizējo un nākamās paaudzes par šiem notikumiem;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Japānas valdībai un parlamentam, ANO Cilvēktiesību padomei, ASEAN valstu valdībām, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas, Korejas Republikas, Ķīnas Tautas Republikas, Taivānas un Austrumtimoras valdībām.