Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūcija par Starpvaldību konferences sasaukšanu: Eiropas Parlamenta nostāja (Līguma par Eiropas Savienību 48. pants) (11222/2007 – C6-0206/2007 – 2007/0808(CNS))

P6_TA(2007)0328 A6-0279/2007

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C6-0206/2007),

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā Līgumu par Konstitūciju Eiropai, kas 2004. gada 29. oktobrī parakstīts Romā (turpmāk tekstā ‐ Konstitucionālais līgums),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas 2000. gada 7. decembrī parakstīta un pasludināta Nicā,

–   ņemot vērā 2001. gada 15. decembrī pieņemto Lākenes Deklarāciju par Eiropas Savienības nākotni,

–   ņemot vērā 2007. gada 25. martā pieņemto Berlīnes Deklarāciju sakarā ar Romas līgumu parakstīšanas piecdesmito gadadienu,

–   ņemot vērā tā 2005. gada 12. janvāra rezolūciju par Līgumu par Konstitūciju Eiropai(1) un 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par ceļvedi Eiropas Savienības konstitucionālajā procesā(2),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 30. maija rezolūciju par ceļvedi Eiropas Savienības konstitucionālajā procesā un Reģionu komitejas 2007. gada 6. jūnija atzinumu par Eiropas Savienības reformu procesa atsākšanu, gatavojoties 2007. gada 21. un 22. jūnija Eiropadomei,

–   ņemot vērā apvienoto parlamentāro sanāksmi par Eiropas nākotni, kas 2007. gada 11. un 12. jūnijā notika Briselē,

–   ņemot vērā prezidentvalsts izdarītos secinājumus 2007. gada 21. un 22. jūnija Briseles Eiropadomē, kuros noteiktas Starpvaldību konferences pilnvaras,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A6-0279/2007),

tā kā:

A.   divi pārdomu gadi par Eiropas nākotni ir apliecinājuši to, ka ir jāsaglabā un jāuzlabo jauninājumi Konstitucionālajā līgumā attiecībā uz demokrātiju, efektivitāti un pārredzamību, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pienācīgu darbību, stiprinātu tās pilsoņu tiesības un Savienības lomu pasaulē;

B.   šim viedoklim ir plašs atbalsts dalībvalstu parlamentos un Eiropas Parlamentā, kura pārstāvji Konventā, kuram tika uzticēts izstrādāt Pamattiesību hartu, un Eiropas Konventā izstrādāja šo jauninājumu pamatu;

C.  2007. gada jūnija Eiropadome piekritusi Starpvaldību konferences sasaukšanai, lai lielāko daļu Konstitucionālajā līgumā ietverto jauninājumu pārvērstu par spēkā esošo līgumu grozījumiem;

D.   tā kā šīs pilnvaras ir ļoti precīzas un ļauj Starpvaldību konferencē ātri vienoties par dažu Konstitucionālā līguma jauninājumu izmaiņām, neapdraudot tā būtību;

E.   šīs pilnvaras tomēr paredz atsacīties no mērķa radīt vienotu konstitucionālu līgumu, lai aizvietotu esošos līgumus, nelietot terminus, kas pilsoņiem dotu skaidru izpratni par Kopienas tiesību aktu būtību, un simbolus, kas pilsoņiem vieglāk ļautu identificēties ar Eiropas Savienību, kā arī paredz atteikuma iespējas noteiktās jomās, kurās ir apgrūtināta lēmumu pieņemšana atsevišķu dalībvalstu dēļ;

F.   pilnvarās nav pietiekami ņemti vērā jaunie uzdevumi, kas Eiropas Savienībai radušies pēc Konstitucionālā līguma parakstīšanas;

G.   tā kā Eiropas Parlaments ir vienīgā Eiropas Savienības iestāde, ko tieši ievēl pilsoņi, tā pienākums ir paust Eiropas Savienības vispārējās intereses, lai stiprinātu Eiropas veidošanas projektu un Kopienas metodi, kas vairāk nekā 50 gadu bijusi miera, stabilitātes un labklājības pamatā;

1.   atzinīgi vērtē prezidentvalsts Vācijas pūliņus 2007. gada 21.un 22. jūnija Eiropadomē panākt vienprātīgu vienošanos;

2.   pieņem zināšanai Starpvaldību konferences pilnvaras, par kurām vienojusies Eiropadome; atzinīgi vērtē to lielo precizitāti un stingro Starpvaldību konferences grafiku un aicina dalībvalstis neizvairīties no saistībām, ko tās uzņēmušās Eiropadomē; pauž labvēlīgu atzinumu par Starpvaldību konferences sasaukšanu;

3.   tomēr pauž nožēlu, ka pilnvaras paredz atteikties no dažiem svarīgiem elementiem, par kuriem vienojās 2004. gada Starpvaldību konferencē, piemēram, konstitucionālā līguma jēdziens, Eiropas Savienības simboli, Eiropas Savienības tiesību aktu saprotams apzīmējums, nepārprotama norāde par Eiropas Savienības tiesību prioritāti un definīcija par to, ka Savienība ir pilsoņu un valstu savienība; kā arī par to, ka citu šādu elementu ieviešanu paredzēts atlikt uz ilgāku laiku;

4.   pauž bažas, ka atbilstīgi pilnvarām dažām dalībvalstīm atļauts arvien vairāk atkāpties no paredzēto līgumu svarīgāko noteikumu īstenošanas, un tas var novest pie Eiropas Savienības vienotības mazināšanās;

5.   pauž nožēlu, ka atbilstīgi pilnvarām tiek atļautas dažādas redakcionālas izmaiņas Konstitucionālajā līgumā, kas rada iespaidu par neuzticēšanos Eiropas Savienībai un tās iestādēm un tādējādi negatīvi ietekmē sabiedrisko domu;

6.   pauž nožēlu par to, ka mazinās gan labā griba attiecībā uz Eiropu, gan dalībvalstu pārstāvju politiskā drosme, un pauž bažas par to, ka palielinās pretestība Eiropas solidaritātes un integrācijas idejām;

7.   uzsver, ka atbilstīgi pilnvarām var mainīt tiesību aktu nosaukumus, taču tas nenozīmē to struktūras un hierarhijas būtisku maiņu, un apliecina savu apņēmību rūpīgi pārbaudīt veidu, kā tas tiks īstenots attiecībā uz saistītajiem noteikumiem, lai nodrošinātu politisko atbildību un aizsargātu Parlamenta likumdošanas pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz deleģēto tiesību aktu kontroli;

8.   tomēr atzinīgi vērtē to, ka pilnvaras paredz saglabāt lielu daļu no Konstitucionālā līguma būtības, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Savienību kā vienotu juridisku personu un pīlāru struktūras atcelšanu, kā arī arvien plašāku kvalificētā vairākuma balsošanas kārtību Padomē un koplēmuma procedūras noteikšanu Parlamentā un Padomē, līdzdalības demokrātijas elementus, Pamattiesību hartas juridiski saistošo statusu, Eiropas Savienības ārējo darbību lielāku saskaņošanu un līdzsvarotu iestāžu sistēmu;

9.   uzskata, ka tikai no Eiropas Konventa darbības izriet visi pozitīvie sasniegumi attiecībā uz demokrātisko procedūru nostiprināšanu un pilsoņu tiesībām, kompetenču paplašināšanu un ES vērtību un uzdevumu noteikšanu;

10.   atzinīgi vērtē to, ka Ekonomikas un monetārā savienība Eiropas Savienības līgumā tiks atzīta par vienu no ES mērķiem;

11.   atzinīgi vērtē to, ka pilnvaras paredz līgumos ieviest noteiktus jaunus elementus, piemēram, skaidru norādi uz klimata pārmaiņām un solidaritāti enerģētikas jomā;

12.   atgādina, ka ES saviem pilsoņiem un visai pasaulei ir deklarējusi, ka ir vērtību kopiena, ka pamattiesības un pamatbrīvības veido šīs vērtību kopienas kodolu, ka šīs vērtības visaptveroši noteiktas Pamattiesību hartā un tās plaši atzīst ES iestādes un visas dalībvalstis; tāpēc uzskata, ka ja viena vai vairākas dalībvalstis tagad pieprasa tiesības atteikties no Pamattiesību hartas saistībām, tas nozīmē nopietnu neveiksmi un rada lielu kaitējumu ES iekšējai identitātes izjūtai; šī iemesla dēļ steidzami aicina visas dalībvalstis vēlreiz visiem spēkiem censties pārvarēt iekšējo šķelšanos un panāk konsensu par visas Pamattiesību hartas piemērošanu;

13.   aicina Starpvaldību konferenci pabeigt darbu pirms 2007. gada beigām, lai jaunais līgums varētu savlaicīgi stāties spēkā pirms 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

14.   atzinīgi vērtē 2007. gada jūnija Eiropadomē panākto vienošanos par Eiropas Parlamenta līdzdalības stiprināšanu Starpvaldību konferencē visos līmeņos;

15.   saglabā tiesības iesniegt Starpvaldību konferencei konkrētus priekšlikumus par īpašiem jautājumiem atbilstīgi tās pilnvarām;

16.   atbildēs pienācīgā laikā Eiropadomes aicinājumam savlaicīgi atrisināt jautājumu par Eiropas Parlamenta turpmāko sastāvu;

17.   pauž apņēmību rūpīgi analizēt Starpvaldību konferences rezultātus, lai novērtētu, vai sarunu gaitā panāktās reformas pietiekami atbilst tās pilnvarām Parlamenta izpratnē;

18.   aicina dalībvalstis un to pārstāvjus nodrošināt Starpvaldību konferences darba pilnīgu pārredzamību, jo īpaši publicējot visus diskusijām iesūtītos dokumentus;

19.   atkārtoti apstiprina apņemšanos līgumu pārskatīšanas gaitā turpināt ļoti ciešas attiecības ar valstu parlamentiem un ar pilsonisko sabiedrību;

20.   aicina Starpvaldību konferenci pārredzamības nolūkā nodrošināt, lai visi tās darba rezultāti tiktu publicēti arī kā līgumu konsolidētas versijas projekts;

21.   paziņo par stingru lēmumu pēc 2009. gada vēlēšanām izvirzīt jaunus priekšlikumus par Eiropas Savienības turpmāko konstitucionālo procesu, saskaņā ar līgumu pārskatīšanas klauzulu(3), jo Eiropas Savienība ir kopējs projekts, kas pastāvīgi tiek atjaunots.

22.   aicina Eiropas Savienības iestādes izvirzīt īpašus priekšlikumus, lai vēlreiz iesaistītu Savienības pilsoņus dialogā turpinot konstitucionālā procesa virzību;

23.   aicina atbildīgo komiteju apsvērt iespēju grozīt Eiropas Parlamenta Reglamentu tā, lai Eiropas Savienības karoga un Eiropas Konstitūcijā paredzētās himnas lietošanai dažādos Eiropas Parlamenta darbības veidos un darba vietās būtu oficiāls raksturs;

24.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju par Parlamenta nostāju attiecībā uz Starpvaldību konferences sasaukšanu Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, valstu un valdību vadītājiem un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV C 247 E, 6.10.2005., 88. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0234. (3) Skatīt Konstitucionālā līguma IV-443. pantu.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 78/855/EEK par akciju sabiedrību apvienošanos un Padomes Direktīvu 82/891/EEK par akciju sabiedrību sadalīšanu saistībā ar prasību par neatkarīga eksperta ziņojumu apvienošanās vai sadalīšanas gadījumā (COM(2007)0091 – C6-0082/2007 – 2007/0035(COD))

P6_TA(2007)0329 A6-0252/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0091)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 44. panta 2. punkta g) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0082/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0252/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlijā lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK, ar ko Padomes Direktīvu 78/855/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību apvienošanos, un Padomes Direktīvu 82/891/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu, groza saistībā ar prasību par neatkarīga eksperta ziņojumu apvienošanās vai sadalīšanas gadījumā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/63/EK.)

(1) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no Vispārējās programmas "Pamattiesības un tiesiskums" izveido īpašu programmu "Civiltiesības" (8699/2/2007 – C6-0179/2007 – 2005/0040(COD))

P6_TA(2007)0330 A6-0262/2007

(Koplēmuma procedūra, otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju (8699/2/2007 – C6-0179/2007),

–   ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0122)(2),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 62. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A6-0262/2007),

1.   apstiprina grozīto kopējo nostāju;

2.   vērš uzmanību uz Komisijas paziņojumju 2007. gada 11. jūlija plenārsēdē;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta otrajā lasījumā 2007. gada 11. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2007/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no Vispārējās programmas "Pamattiesības un tiesiskums" izveido īpašu programmu "Civiltiesības"

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta otrā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam 1149/2007/EK.)

(1) OV vēl nav publicēts. (2) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām (COM(2006)0921 – C6-0032/2007 – 2006/0297(COD))

P6_TA(2007)0331 A6-0174/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0921)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0032/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0174/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlija, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/.../EK.)

(1) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem attiecībā uz Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību (COM(2006)0922 – C6-0006/2007 – 2006/0287(COD))

P6_TA(2007)0332 A6-0186/2007

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (KOM(2006)0922)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. pantu, saskaņā ar kuriem Eiropas Parlamentam iesniegts Komisijas priekšlikums (C6-0006/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0186/2007),

1.   pieņem grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu, ja tā ir nodomājusi ievērojami mainīt šo priekšlikumu vai aizstāt to ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlija, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK ar ko groza Direktīvu 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem attiecībā uz Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/.../EK.)

(1) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/96/EK par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA), attiecībā uz Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (COM(2006)0914 – C6-0019/2007 – 2006/0302(COD))

P6_TA(2007)0333 A6-0188/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0914)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0019/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0188/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlija, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/96/EK par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA), attiecībā uz Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/.../EK.)

(1) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2002/95/EK par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām (COM(2006)0915 – C6-0021/2007 – 2006/0303(COD))

P6_TA(2007)0334 A6-0187/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0915)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, ar kuriem saskaņā Eiropas Parlamentam iesniegts Komisijas priekšlikums (C6-0021/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0187/2007),

1.   pieņem grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu, ja tā ir nodomājusi ievērojami mainīt šo priekšlikumu vai aizstāt to ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlija, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK ar ko groza Direktīvu 2002/95/EK par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/.../EK.)

(1) OV vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2005/32/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem, un ar ko groza Padomes Direktīvu 92/42/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/57/EK un 2000/55/EK, attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām (COM(2006)0907 – C6-0034/2007 – 2006/0291(COD))

P6_TA(2007)0335 A6-0222/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0907),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0034/2007),

–   ņemot vēra pievienoto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0222/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/.../EK ar kuru groza Direktīvu 2005/32/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem, un ar ko groza Padomes Direktīvu 92/42/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/57/EK un 2000/55/EK, attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2007/.../EK.)

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Direktīvu 97/67/EK par Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (COM(2006)0594 – C6-0354/2006 – 2006/0196(COD))

P6_TA(2007)0336 A6-0246/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0594)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 47. panta 2. punktu, 55. pantu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0354/2006),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Reģionu komitejas atzinumus (A6-0246/2007);

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/…/EK, ar ko groza Direktīvu 97/67/EK par Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 47. panta 2. punktu, 55. un 95. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ║,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

rīkojoties Līguma 251. pantā noteiktajā kārtībā(4),

tā kā:

(1)  Ar 1994. gada 7. februāra Rezolūciju par Kopienas pasta pakalpojumu attīstību(5) Padome ir noteikusi, ka viens no galvenajiem Kopienas pasta politikas mērķiem ir saskaņot pakāpenisku, vadāmu pasta tirgus atvēršanu konkurencei un vispārējo pakalpojumu sniegšanas stabilu nodrošinājumu.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopējiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai(6) paredz reglamentējošus pasta nozares noteikumus Kopienas līmenī, to skaitā pasākumus, ar ko nodrošina vispārējos pakalpojumus un nosaka to pakāpeniski un progresīvi samazināmo pasta pakalpojumu maksimālos ierobežojumus, kurus dalībvalstis drīkst rezervēt savam(-iem) vispārējo pakalpojumu sniedzējam(-iem), lai uzturētu vispārējos pakalpojumus, un termiņu lēmumu pieņemšanai par turpmāku tirgus atvēršanu konkurencei pasta pakalpojumu vienota tirgus izveides nolūkā.

3)   ║ Līguma 16. pantā ir uzsvērta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu loma Eiropas Savienības (ES) kopīgo vērtību sistēmā un to loma sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Turpat ir noteikts, ka jāgādā, lai šādi pakalpojumi balstītos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu.

(4)  Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) pozitīvā loma uzsvērta Eirobarometra 219 2005. gada oktobra īpašajā aptaujā, kura apliecināja, ka pasta pakalpojumi ir vieni no patērētāju visaugstāk vērtētajiem VTNP visā Eiropas Savienībā, ko apliecina 77 % respondentu apstiprinošas atbildes.

(5)  Tā kā pasta pakalpojumi ir svarīgs komunikācijas un informācijas apmaiņas instruments, tiem ir būtiski svarīga nozīme, īstenojot Eiropas Savienības sociālās, ekonomiskas un teritoriālās kohēzijas mērķus.

(6)  Pasākumi šajā jomā būtu jāizstrādā tā, lai to mērķi atbilstu ║ Līguma 2. pantā minētajiem Kopienas uzdevumiem, proti, visā Kopienā veicināt harmonisku, līdzsvarotu un stabilu saimnieciskās darbības attīstību, augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, noturīgu izaugsmi bez pārmērīgas inflācijas, augstu konkurētspējas un ekonomiskas konverģences pakāpi, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes celšanos, kā arī ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.

(7)  Eiropas pasta tirgū pēdējā laikā ir notikušas ievērojamas izmaiņas, ko ir veicinājuši tehnoloģiskie sasniegumi un lielāka konkurence, kas izveidojās ierobežojumu atcelšanas rezultātā. Globalizācijas dēļ ir svarīgi atbalstīt aktīvu rīcību un attīstību, lai ES iedzīvotājiem neliegtu šo pārmaiņu sniegtās priekšrocības.

(8)  Eiropadomes 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmes secinājumos saistībā ar Lisabonas stratēģijas vidusposma novērtējumu ir atkārtoti uzsvērta iekšējā tirgus kā izaugsmes sekmēšanas un jaunu un labāku darbavietu radīšanas instrumenta pilnīgas izveides nozīme, un efektīvu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu svarīgā loma konkurētspējīgā un dinamiskā tautsaimniecībā. Šie secinājumi attiecas arī uz pasta pakalpojumiem, kas joprojām ir būtisks saziņas, tirdzniecības un sociālās un teritoriālās kohēzijas instruments.

(9)  Eiropas Parlamenta 2006. gada 2. februāra rezolūcijā par pasta direktīvas piemērošanu(7) ir uzsvērta efektīvu pasta pakalpojumu sociālā un ekonomiskā nozīme un svarīgā loma Lisabonas stratēģijas kontekstā, norādot, ka līdzšinējo reformu pasākumu rezultātā ir panākta pasta nozares ievērojama pozitīva attīstība, turklāt ir augusi kvalitāte un efektivitāte un pakalpojumi ir kļuvuši vairāk vērsti uz klientu vajadzībām. Ņemot vērā dažkārt nepārprotami atšķirīgās pārmaiņas dalībvalstīs attiecībā uz vispārējo pakalpojumu izpildes saistībām, Eiropas Parlaments savā rezolūcijā aicināja Komisiju, gatavojoties perspektīvas pētījumam, īpašu uzmanību pievērst vispārējo pakalpojumu sniegšanas kvalitātei un šo pakalpojumu turpmākai finansēšanai un, ņemot vērā minēto pētījumu, ierosināt vispārējo pakalpojumu definīciju, darbības jomu un atbilstīgu finansējumu. Tajā tika arī atzīmēts, ka pasta iestāžu tīklam ir neaizstājami teritoriāli un sociāli aspekti, kas padara iespējamu vispārējo piekļuvi būtiskiem vietējiem pakalpojumiem.

(10)  Saskaņā ar Direktīvu 97/67/EK ir veikts perspektīvas pētījums, kurā saistībā ar katru dalībvalsti ir novērtēta pasta iekšējā tirgus pilnīgas izveides ietekme uz vispārējiem pakalpojumiem 2009. gadā. Turklāt Komisija ir veikusi vispusīgu Kopienas pasta nozares novērtējumu, tostarp pasūtot pētījumus par nozares ekonomisko, sociālo un tehnisko attīstību, un rīkojusi plašas apspriedes ar ieinteresētajām pusēm.

(11) █Perspektīvas pētījuma rezultātos ir pieprasīts, ka visā Kopienā līdz 2009. gadam ir iespējams sasniegt Direktīvā 97/67/EK izvirzīto pamatmērķi panākt vispārējo pakalpojumu sniegšanas stabilu nodrošinājumu, ievērojot dalībvalstu noteiktos kvalitātes standartus, un atteikties no rezervētajiem pakalpojumiem. █

(12)  Pasta tirgus progresīva un pakāpeniska atvēršana konkurencei ir devusi vispārējo pakalpojumu sniedzējiem pietiekamu laiku, ļaujot veikt modernizācijas un pārstrukturizācijas pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu ilgtermiņa dzīvotspēju jaunajos tirgus apstākļos, un ļāvusi dalībvalstīm pielāgot valsts reglamentējošos noteikumus atvērtākai videi. Turklāt dalībvalstis var izmantot iespējas, ko sniedz transponēšanas periods, kā arī ievērojamo laiku, ko prasa efektīvas konkurences ieviešana, lai pēc vajadzības turpinātu vispārējo pakalpojumu sniedzēju turpmāku modernizāciju un pārstrukturizāciju.

(13)  Perspektīvas pētījums liecina, ka rezervēto pakalpojumu nozarei vairs nav jābūt vispārējo pakalpojumu finansējuma priviliģētam risinājumam. Šajā novērtējumā ir ņemta vērā Kopienas un tās dalībvalstu ieinteresētība iekšējā tirgus pilnīgā izveidē un tā iespējās sekmēt izaugsmi un nodarbinātību un nodrošināt efektīvu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu pieejamību visiem lietotājiem. █

(14)  Pasta nozarē darbojas virkne pārmaiņu virzītājspēku, jo īpaši jāmin pieprasījums un mainīgās klientu vajadzības, organizatoriskas pārmaiņas, automatizācija un jaunu tehnoloģiju ieviešana, aizvietošana ar elektroniskiem sakaru līdzekļiem un tirgus atvēršana. Lai izturētu konkurenci un varētu apmierināt patērētāju jaunās vajadzības, kā arī nodrošinātu jaunus finansēšanas avotus, pasta pakalpojumu sniedzēji var dažādot savas darbības, sniedzot elektroniskus pakalpojumus komercattiecību jomā vai citus informācijas sabiedrības pakalpojumus.

(15)  Pasta pakalpojumu sniedzēji, tostarp izraudzītie vispārējo pakalpojumu sniedzēji, tiek mudināti palielināt to darbības efektivitāti saistībā ar tādiem jaunajiem uzdevumiem (piemēram, digitalizācija un elektroniskā saziņa) konkurences apstākļos, kuri atšķiras no tradicionālajiem pasta pakalpojumiem, un tas pats par sevi dos ievērojamu ieguldījumu konkurētspējas palielināšanā.

(16)  Pakāpeniska tirgus atvēršana, to uzmanīgi sagatavojot, var palīdzēt paplašināt pasta tirgu kopējo apjomu; ja tiks nodrošināti neitrālas konkurences apstākļi, tā var turpināt sekmēt stabilu un kvalitatīvu darbavietu saglabāšanu vispārējo pakalpojumu sniedzēju uzņēmumos un atvieglinās jaunu darbavietu radīšanu citu operatoru un jaunienācēju uzņēmumos, kā arī saistītās saimnieciskās darbības jomās. Šī direktīva neskar dalībvalstu kompetenci reglamentēt nodarbinātības nosacījumus pasta pakalpojumu nozarē, taču tam nevajadzētu novest pie negodīgas konkurences. Sagatavojot pasta tirgus atvēršanu, pienācīgi jāņem vērā sociālie apsvērumi, īpašu uzmanību veltot darbiniekiem, kas iepriekš bija iesaistīti pasta pakalpojumu sniegšanā.

(17)  Lielākai konkurencei turklāt būtu jāsekmē pasta nozares un alternatīvu sakaru veidu integrācija un jāļauj pilnveidot arvien prasīgākajiem lietotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Turpmākas tirgus atvēršanas labuma guvēji jo īpaši būs patērētāji un mazie un vidējie uzņēmumi gan kā pasta nosūtītāji, gan kā tā saņēmēji, ieviešot kvalitātes uzlabojumus, lielāku izvēli, secīgus cenu samazinājumus, novatoriskus pakalpojumu un uzņēmējdarbības modeļus. Pašreiz pasta tirgus veido daļu no lielāka tirgus ziņu nosūtīšanai, tostarp elektronisku ziņu sūtīšanai, kas jāņem vērā, novērtējot šo tirgu.

(18)  Pasta infrastruktūras tīklam lauku rajonos, tostarp kalnu un salu reģionos, ir svarīga nozīme, lai iesaistītu uzņēmējus valsts un pasaules ekonomikā un saglabātu kohēziju sociālajā un nodarbinātības jomā. Turklāt lauku pasta nodaļas kalnu vai salu reģionos var nodrošināt būtisku infrastruktūras tīklu, kas rada vispārēju piekļuvi jauniem telekomunikāciju tehnoloģijas veidiem.

(19)  Līdzāspastāvošo sakaru tirgu attīstība ir atšķirīgi iespaidojusi dažādus Kopienas reģionus un iedzīvotāju grupas, un pasta pakalpojumu izmantošanu. Teritoriālā un sociālā kohēzija būtu jāuztur, un ņemot vērā, ka, piemērojot Direktīvā 97/67/EK paredzēto elastīgumu, dalībvalstis var pielāgot atsevišķus konkrētu pakalpojumu elementus atbilstīgi vietējam pieprasījumam, ir lietderīgi pilnīgi saglabāt minētajā Direktīvā paredzētos vispārējos pakalpojumus un ar tiem saistītās kvalitātes prasības. Lai nodrošinātu, ka tirgus atvēršana turpina nākt par labu visiem lietotājiem un jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, dalībvalstīm ir jāuzrauga un jāpārrauga tirgus attīstība. Dalībvalstīm pienācīgi jāīsteno Direktīvā paredzētie regulatīvie pasākumi, lai nodrošinātu, ka pasta pakalpojumu pieejamība turpina atbilst lietotāju vajadzībām, tostarp pēc vajadzības nodrošinot vienā piekļuves vietā pieejamu pakalpojumu minimumu un īpaši, lai nesamazinās to piekļuves punktu blīvums, kuros sniedz pasta pakalpojumus lauku un attālākajos reģionos. Vienlaicīgi dalībvalstīm jāievieš un jāpiemēro attiecīgas pakalpojumu sniedzējiem piemērojamās sankcijas gadījumos, ja tie nepilda savas saistības.

(20)  Direktīvā 97/67/EK paredzētie vispārējie pakalpojumi garantē vienu savākšanas un vienu piegādes reizi ikvienas fiziskas vai juridiskas personas mājās vai telpās katru darba dienu, pat attālākos vai mazapdzīvotos rajonos.

(21)  Termins "lietotāji" attiecas uz individuālajiem patērētājiem un komerciālajiem uzņēmumiem, kuri izmanto vispārējo pakalpojumu, ja vien Direktīvā 97/67/EK nav noteikts citādi.

(22)  Kvalitātes ziņā augstvērtīgu pasta pakalpojumu nodrošināšana ievērojami sekmē sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanu. It īpaši attālākajiem un mazapdzīvotajiem rajonos elektroniskā tirdzniecība nodrošina jaunas iespējas iesaistīties saimnieciskajā darbībā, taču tās būtisks priekšnosacījums ir labi pasta pakalpojumi.

(23)  Direktīva 97/67/EK paredz, ka vispārējo pakalpojumu priviliģēta nodrošinājuma garantēšanas nolūkā dalībvalstis ex-ante izraugās vispārējo pakalpojumu sniedzējus. Lielākas konkurences attīstība un izvēles iespējas nozīmē, ka dalībvalstīm jādod arī elastīgākas iespējas lemt par efektīvākajiem un piemērotākajiem vispārējo pakalpojumu pieejamības garantēšanas mehānismiem, ievērojot objektivitātes, pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principu, lai ar vismazākajiem tirgus darbības traucējumiem iekšējā tirgū nodrošinātu brīvu pasta pakalpojumu sniegšanu. Dalībvalstis var atsevišķi vai savstarpēji kombinējot piemērot kādu no šādiem mehānismiem: atstāt vispārējo pakalpojumu nodrošinājumu tirgus spēku ziņā, izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, kas sniedz vispārējo pakalpojumu dažādus elementus vai apkalpo dažādus valsts reģionus, un izmantot pakalpojumu valsts iepirkumu. Gadījumā, ja dalībvalstis izraugās vienu vai vairākus uzņēmumus, kas sniedz vispārējos pakalpojumus, respektīvi, vispārējo pakalpojumu dažādus elementus, jānodrošina, ka prasības attiecībā uz vispārējo pakalpojumu kvalitāti ievēro arī citi vispārējo pakalpojumu sniedzēji.

(24)  Lietotājiem ir svarīgi būt informētiem par visiem vispārējiem pakalpojumiem, bet uzņēmumiem, kas sniedz pasta pakalpojumus, ir svarīgi būt informētiem par vispārējo pakalpojumu sniedzēja(-u) tiesībām un pienākumiem. Dalībvalstīm jānodrošina patērētāju pastāvīga un pilnīga informēšana par konkrētu pakalpojumu elementiem un pieejamību. Valsts regulatīvajām iestādēm jāuzrauga, lai visa šāda informācija ir pieejama. Tomēr saskaņā ar dalībvalstīm dotajām lielāka elastīguma iespējām, kas ļauj nodrošināt vispārējos pakalpojumus citādi, nevis ex-ante izraugoties vispārējo pakalpojumu sniedzēju(-s), lēmumus par piemērotāko veidu, kā sabiedrībai darīt zināmu šo informāciju, ir lietderīgi atstāt dalībvalstu ziņā.

(25)  Ņemot vērā veikto pētījumu rezultātus un nolūkā pilnīgi atbrīvot pasta pakalpojumu iekšējā tirgus potenciālu, ir lietderīgi pārtraukt rezervēto pakalpojumu un īpašo tiesību izmantošanu, lai nodrošinātu vispārējo pakalpojumu finansēšanu. Ņemot vērā situāciju dalībvalstīs ir ieteicams noteikt 2010. gada beigas par galīgo datumu ekskluzīvo tiesību atņemšanai pasta pakalpojumu nozarē.

(26)  Var gadīties, ka atsevišķām dalībvalstīm joprojām vajadzēs rast ārēju finansējumu, lai segtu vispārējo pakalpojumu atlikušās tīrās izmaksas. Tādēļ ir lietderīgi precīzi noskaidrot, kādas alternatīvas ir pieejamas, lai nodrošinātu vispārējo pakalpojumu finansējumu, ciktāl tas ir vajadzīgs un pienācīgi pamatots, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm izvēlēties piemērotāko finansēšanas mehānismu. Pieejamās alternatīvas ļauj izmantot valsts iepirkuma procedūras, tostarp tiešas sarunu procedūras, kā arī valsts kompensācijas un pārredzama izmaksu sadalījumu pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju starpā ar iemaksām kompensāciju fondos visos gadījumos, kad vispārējo pakalpojumu sniedzēju saistību izpilde ir saistīta ar vispārējo pakalpojumu tīrajām izmaksām un ar izraudzītajiem uzņēmumiem uzliktu negodīgu finansiālo apgrūtinājumu. Dalībvalstis var izmantot citus finansēšanas līdzekļus, ko atļauj Kopienas tiesību akti, piemēram, pieņemt lēmumu, ka peļņa, ko dod citas vispārējo pakalpojumu sniedzēju darbības, kuras neietilpst vispārējo pakalpojumu darbības jomā, pilnībā vai daļēji jānovirza, lai finansētu vispārējo pakalpojumu tīrās izmaksas, ja tās atbilst Direktīvai 97/67/EK. Neskarot dalībvalstu saistības ievērot Līguma noteikumus, ko piemēro attiecībā uz valsts atbalstu, dalībvalstīm jāpaziņo Komisijai par to plāniem finansēt jebkādas vispārējo pakalpojumu izmaksas; šāda informācija jāatspoguļo kārtējā ziņojumā, ko Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 97/67/EK piemērošanu.

(27)  No uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus, ar kuriem var aizstāt vispārējo pakalpojumu sniegšanu, jāpieprasa dot ieguldījumu vispārējo pakalpojumu finansēšanā gadījumos, ja ir paredzēts kompensāciju fonds. Lai noteiktu attiecīgus uzņēmumus, dalībvalstīm jāapsver, vai attiecīgo uzņēmumu sniegtos pakalpojumus, ņemot vērā to raksturojumu, tostarp pievienotās vērtības elementus un paredzēto izmantošanu, no lietotāju viedokļa var uzskatīt par tādiem, ar kuriem var aizvietot vispārējos pakalpojumus. Lai pakalpojumus varētu uzskatīt par tādiem, ar kuriem var aizvietot vispārējos pakalpojumus, tiem nav obligāti jāaptver visi vispārējo pakalpojumu elementi, piemēram, ikdienas piegāde vai pilnīgs valsts pārklājums ar nosacījumu, ka tie pilda vismaz vienu no funkcijām, ko veic pakalpojumus sniedzējs saistībā ar vispārējo pakalpojumu; eksprespiegāžu un kurjerpakalpojumi netiek uzskatīti par pakalpojumiem, ar kuriem var aizstāt vispārēju pakalpojumu. Lai, nosakot šo uzņēmumu ieguldījumu dalībvalstī sniegto vispārējo pakalpojumu izmaksu segšanā, ievērotu proporcionalitātes principu, dalībvalstīm jāizmanto pārskatāmi un nediskriminējoši kritēriji. █

(28)  Visiem finansēšanas mehānismiem jāturpina piemērot Direktīvā 97/67/EK paredzēto pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principu, un visi lēmumi šajā jomā ir jāpieņem, pamatojoties uz pārredzamiem, objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem. Jo īpaši vispārējo pakalpojumu tīrās izmaksas, valsts regulatīvajai iestādei uzņemoties atbildību, jāaprēķina, no izraudzītā uzņēmuma, kas pilda vispārējo pakalpojumu pienākumu, tīrajām izmaksām atņemot izraudzītā uzņēmuma tīrās izmaksas, kurās nav iekļautas vispārējo pakalpojumu pienākumu pildīšanas izmaksas. Aprēķinā ņem vērā visus pārējos atbilstīgos elementus, tostarp tirgus ieguvumu, kas rodas uzņēmumam, kurš izraudzīts vispārējo pakalpojumu sniegšanai, tiesības uz saprātīgu peļņu un rentabilitātes iniciatīvas. Lai izvairītos no juridiskas nenoteiktības un nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, Komisijai vajadzētu izdot sīki izstrādātus norādījumus attiecībā uz to, kā jāaprēķina vispārēja pakalpojuma neto izdevumi.

(29)  Ir lietderīgi piešķirt iespēju noteikt papildu divu gadu pārejas periodu ekskluzīvo un īpašo tiesību atcelšanai tām dalībvalstīm, kas iesaistījušās pasta pakalpojumu reformā vēlākā laika posmā vai kurām ir sarežģīta topogrāfija, īpaši tām, kurām ir liels salu teritoriju skaits, par ko jāpaziņo Komisijai. Ņemot vērā šo izņēmuma periodu, tāpat ir lietderīgi ierobežotā termiņā un attiecībā uz ierobežotu pakalpojumu skaitu, atļaut tām dalībvalstīm, kas pilnībā liberalizējušas savu tirgu, to teritorijā atteikt atļaujas piešķiršanu monopoluzņēmumiem, kas darbojas cita dalībvalstī.

(30)  Ir jāatļauj dalībvalstīm piešķirt vispārējas atļaujas un individuālas licences pamatoti un proporcionāli paredzētajam mērķim. Tomēr, kā uzsvērts trešajā ziņojumā par Direktīvas 97/67/EK piemērošanu, šķiet, ka nolūkā mazināt nepamatotus pakalpojumu nodrošinājuma traucēkļus iekšējā tirgū ir vajadzīga piemērojamo nosacījumu turpmāka saskaņošana. Šajā kontekstā dalībvalstis var, piemēram, ļaut uzņēmumiem, kas sniedz ar vispārējiem pakalpojumiem saistītus pakalpojumus vai pakalpojumus, ar kuriem var aizstāt vispārējos pakalpojumus, izvēlēties vai nu uzņemties pienākumu sniegt kādu pakalpojumu, vai arī veikt finansiālu ieguldījumu, lai segtu izmaksas par šo pakalpojumu, ko sniedz cits uzņēmums, bet vairs nav vienlaicīgi pieļaujama prasība piedalīties izmaksu sadales mehānismos un prasība pildīt vispārējo pakalpojumu vai kvalitātes saistības, kas paredzētas, lai kalpotu vienam un tam pašam mērķim. Tāpat ir lietderīgi paskaidrot, ka daži vispārēju atļauju un licenču piešķiršanas noteikumi nav attiecināmi uz izraudzītiem vispārējo pakalpojumu sniedzējiem.

(31)  Apstākļos, kad vispārējo pakalpojumu nozarē pakalpojumus sniedz vairāki pasta uzņēmumi, ir lietderīgi prasīt, lai visas dalībvalstis novērtētu, vai nolūkā sekmēt efektīvu konkurenci un/vai aizsargāt lietotājus un patērētājus, nodrošinot pasta pakalpojumu kopējo kvalitāti, atsevišķi pasta infrastruktūras elementi vai atsevišķi pakalpojumi, ko parasti nodrošina vispārējo pakalpojumu sniedzēji, būtu jādara pieejami citiem operatoriem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus. Ja ir vairāki vispārēju pakalpojumu sniedzēji ar reģionāliem pasta iestāžu tīkliem, dalībvalstīm jānovērtē un, ja nepieciešams, jānodrošina to iespēja savstarpēji sadarboties , lai novērstu šķēršļus ātram pasta sūtījumu transportam. Ņemot vērā, ka šo elementu un pakalpojumu tiesiskais statuss un tirgus situācija dalībvalstīs atšķiras, ir lietderīgi prasīt, lai dalībvalstis vienīgi pieņem informētus lēmumus par vajadzību pēc regulatīviem instrumentiem un par to apjomu un izvēli, tostarp atbilstīgos gadījumos par izmaksu sadalīšanu. Šis noteikums neskar dalībvalstu tiesības pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu piekļuvi valsts pasta infrastruktūras tīklam, ievērojot pārredzamības un nediskriminācijas principu.

(32)  Ņemot vērā, cik svarīgi ir sniegt pasta pakalpojumus pilnīgi vai daļēji neredzīgām personām, ir lietderīgi apstiprināt, ka konkurētspējīgā un liberalizētā tirgū jābūt pienākumam nodrošināt █dalībvalstu ieviestos bezmaksas pakalpojumus pilnīgi vai daļēji neredzīgām personām. █

(33)  Pieaugošas konkurences apstākļos ir svarīgi rūpēties, lai vispārējo pakalpojumu sniedzējiem tiek piešķirta cenu noteikšanas elastība, kas ir nepieciešama vispārējo pakalpojumu finansiāli dzīvotspējīgas sniegšanas nodrošināšanai. Tādēļ ir jārūpējas, lai tarifus, kas neatbilst principam, ka cenas atspoguļo parastu tirgus pieprasījumu un parastās izmaksas, dalībvalstis piemērotu tikai atsevišķos gadījumos. Šo mērķi var sasniegt, turpinot dalībvalstīm atļaut attiecināt vienotos tarifus uz pasta sūtījumiem, kam piemēro vienas vienības tarifus, t.i., uz pakalpojumiem, ko visbiežāk izmanto patērētāji un mazie un vidējie uzņēmumi. Sabiedrības kopējo interešu aizsardzības vārdā, piemēram, lai nodrošinātu piekļuvi kultūrai vai reģionālo un sociālo kohēziju, atsevišķām dalībvalstīm būtu jāļauj saglabāt arī dažu citu pasta sūtījumu vienotos tarifus. Princips, ka cenām jābūt saskaņotām ar izmaksām, operatoriem, kas ir atbildīgi par vispārējo pakalpojumu sniegšanu, nevar liegt piemērot vienotus tarifus par pakalpojumiem, ko tie sniedz kā daļu no šiem vispārējiem pakalpojumiem.

(34)  Ir nepieciešams, lai vispārējo pakalpojumu sniedzēji uzņēmumiem, liela daudzuma pasta sūtījumu sūtītājiem un pasta sūtījumu saņēmējiem no dažādiem klientiem nodrošinātu elastīgākus tarifu nosacījumus.

█

(35)  Pārejas periodā uz konkurencei pilnīgi atvērtu tirgu un lai nodrošinātu, ka šķērssubsīdijas no vispārējiem pakalpojumiem uz citiem pakalpojumiem nelabvēlīgi neietekmētu pēdējo konkurences priekšrocības, ir lietderīgi atstāt spēkā prasību, kas paredz, ka dalībvalstis liek vispārējo pakalpojumu sniedzējiem turpināt nošķirtu un pārredzamu grāmatvedības uzskaiti, to pēc vajadzības pielāgojot. Šai prasībai jāļauj valsts regulatīvajām iestādēm, konkurences iestādēm un Komisijai iegūt vajadzīgo informāciju, lai līdz efektīvas konkurences ieviešanai pieņemtu ar vispārējiem pakalpojumiem saistītus lēmumus un uzraudzītu godīgu tirgus nosacījumu ievērošanu. Sadarbībai valsts regulatīvo iestāžu starpā, turpinot izstrādāt kritērijus un pamatnostādnes šajā jomā, būtu jāsekmē šo noteikumu saskaņota piemērošana.

(36)  Saskaņā ar citās pakalpojumu nozarēs spēkā esošajiem noteikumiem un lai uzlabotu patērētāju aizsardzību, ir lietderīgi paplašināt sūdzību procedūru principu minimuma piemērošanas jomu, lai tā neaptvertu tikai vispārējo pakalpojumu sniedzējus. Lai palielinātu sūdzību izskatīšanas procedūru efektivitāti, ir lietderīgi, ka Direktīva 97/67/EK rosina izmantot ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras, kā to paredz Komisijas 1998. gada 30. marta Ieteikums 98/257/EK par principiem, kas piemērojami iestādēm, kuras ir atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā(8) un Komisijas 2001. gada 4. aprīļa Ieteikums 2001/310/EK par principiem attiecībā uz ārpustiesas struktūrām, kas iesaistītas patērētāju strīdu vienprātīgā atrisināšanā(9). Patērētāju interešu aizsardzību sekmētu arī labāka operatoru savietojamība, ko nodrošinātu piekļuve atsevišķiem infrastruktūras un pakalpojumu elementiem, un valsts regulatīvo iestāžu un patērētāju aizsardzības iestāžu sadarbības prasība. Lai aizsargātu pasta pakalpojumu izmantotāju intereses pasta sūtījumu zādzības vai nozaudēšanas, vai sabojāšanas gadījumā, dalībvalstīm jāievieš atlīdzības un/vai kompensāciju sistēma.

(37)  Ir lietderīgi pielāgot izpildes pilnvaru noteikumus, lai atspoguļotu izdarītos grozījumus Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(10).

(38)  Komiteja, kas pārrauga Direktīvas 97/67/EK īstenošanu, kā dalībvalstīs izstrādā pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu vispārējos pakalpojumus, it īpaši šo pasākumu pašreizējo vai potenciālo ietekmi uz sociālo un teritoriālo kohēziju. Ņemot vērā pasta pakalpojumu tirgus atvēršanas īpašo nozīmi reģionālās kohēzijas jomā, šajā komitejā vajadzētu iesaistīt ne tikai dalībvalstu pārstāvjus, bet arī vietējo un reģionālo iestāžu pārstāvjus no visām dalībvalstīm.

(39)  Valsts regulatīvajām iestādēm visticamāk joprojām būs izšķirīga loma, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kur vēl nav pabeigta pāreja uz brīvu konkurenci. Saskaņā ar regulatīvo un operatīvo funkciju nošķiršanas principu dalībvalstīm ir jāgarantē savas valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, tādējādi nodrošinot šo iestāžu lēmumu neitralitāti. Šī neatkarības prasība neskar dalībvalstu institucionālo autonomiju un konstitucionālās saistības, un neitralitātes principu attiecībā uz dalībvalstu noteikumiem, kas reglamentē īpašumu un īpašumtiesību sistēmu, kā to nosaka Līguma 295. pants. Valsts regulatīvo iestāžu rīcībā jābūt visiem tām uzticēto pienākumu izpildei vajadzīgajiem līdzekļiem, t.i., personālam, kompetencei un finanšu līdzekļiem.

(40)  Regulatīvo funkciju īstenošanā nereti ir iesaistītas dažādas valsts iestādes, tādēļ nolūkā panākt veicamo pienākumu efektīvas izpildes labāku nodrošinājumu, ir lietderīgi ieviest pārredzamu pienākumu sadalījumu un par nozares regulējumu, konkurences noteikumu piemērošanu un patērētāju aizsardzību atbildīgo iestāžu sadarbības prasību.

(41)  Ikvienai pusei, kas ir kādas valsts regulatīvās iestādes lēmuma subjekts, vajadzētu būt tiesībām pārsūdzēt šo lēmumu no šīs iestādes neatkarīgā iestādē. Tā var būt tiesu iestāde. Pārsūdzības procedūras neskar dalībvalstu kompetences jomu sadalījumu valsts tiesu sistēmā un juridisko vai fizisko personu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Lai garantētu tiesisko un tirgus drošību, gaidot šo procedūru iznākumu, ir jānodrošina valsts regulatīvo iestāžu lēmumu pagaidu statuss.

(42)  Pildot pienākumus saskaņā ar Direktīvu 97/67/EK, valsts regulatīvajām iestādēm █sava rīcība būtu jāsaskaņo ar citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm un Komisiju. Tas sekmētu pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstību un palīdzētu visās dalībvalstīs konsekventi piemērot šajā direktīvā izklāstītos noteikumus, jo īpaši jomās, kur saistībā ar attiecīgo noteikumu piemērošanu valsts tiesību akti, ar ko īsteno Kopienas tiesības, dod valsts regulatīvajām iestādēm ievērojamu rīcības brīvību. Šī sadarbība cita starpā varētu notikt ar Direktīvu 97/67/EK izveidotajā komitejā vai grupā, kur ietilpst Eiropas regulatori. Dalībvalstīm būtu jālemj, kuras iestādes saskaņā ar šo direktīvu ir uzskatāmas par valsts regulatīvajām iestādēm.

(43)  Lai efektīvi pildītu uzticētos pienākumus, valsts regulatīvajām iestādēm ir jāsaņem informācija no tirgus dalībniekiem. Informācijas pieprasījumiem jābūt proporcionāliem un tie nedrīkst nevajadzīgi apgrūtināt uzņēmumus. Šādas informācijas apkopošana var būt vajadzīga arī Komisijai, lai tā varētu pildīt pienākumus, ko paredz Kopienas tiesības.

(44)  Lai Eiropas Parlamentu un Padomi pastāvīgi informētu par pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstību, Komisijai regulāri jāsniedz minētajām institūcijām ziņojumi par Direktīvas 97/67/EK piemērošanu.

(45)  Komisijai jāpalīdz dalībvalstīm dažādos šīs direktīvas īstenošanas aspektos.

(46)  Šī direktīva neietekmē tos nodarbinātības noteikumus, tostarp attiecībā uz maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku, minimālo apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu, darba samaksas likmes, kā arī veselības aizsardzību, darba drošību un higiēnu, kurus dalībvalstis piemēro atbilstoši Kopienas tiesību aktiem, tā arī neietekmē attiecības starp sociālajiem partneriem, tostarp tiesības apspriesties par kolektīvajiem līgumiem un noslēgt tos, tiesības streikot un veikt citas darbības, kas ietekmē saimniecisko darbību atbilstoši valsts tiesību aktiem un ieražām, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību normām, kā arī to nepiemēro attiecībā uz pakalpojumiem, kurus sniedz pagaidu darba aģentūras. Ja nepieciešams, dalībvalstis var norādīt par darba apstākļiem, izsniedzot atļaujas.

(47)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek izveidoti pietiekami daudz piekļuves kontaktpunktu. kas atbilst lietotāju vajadzībām lauku apvidos un mazapdzīvotos rajonos. Dalībvalstīm būtu jānosaka minimālais piekļuves un kontaktpunktu skaits šajos apvidos, lai varētu garantēt vispārējos pakalpojumus.

(48)  Lai apstiprinātu nozari reglamentējošos noteikumus, Direktīvas 97/67/EK beigu termiņš jāsvītro. Noteikumi, kas netiek grozīti ar šo direktīvu, turpina būt spēkā. Pakalpojumi, kurus dalībvalstis var turpināt rezervēt arī pārejas periodā, ir paredzēti Direktīvas 97/67/EK 7.a pantā.

(49)  Dalībvalstis vienas pašas nespēj pietiekami sasniegt paredzētās darbības mērķus, proti, panākt pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, garantēt visiem lietotājiem vienādu vispārējo pakalpojumu līmeni un noteikt saskaņotus pasta pakalpojumu regulējuma principus, tādēļ veicamās darbības apjoma un rezultātu dēļ šos mērķus var vieglāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var apstiprināt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā izklāstīto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar turpat izklāstīto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredzētā darbība nepārsniedz to, kas ir vajadzīga, lai sasniegtu minētos mērķus.

(50)  Tādēļ Direktīva 97/67/EK būtu attiecīgi jāgroza.

(51)  Šī direktīva atbilst citiem spēkā esošajiem Kopienas juridiskajiem instrumentiem, kas regulē pakalpojumu jomu. Ja šī direktīva nonāk pretrunā ar citu Kopienas instrumentu noteikumiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par iekšējā tirgus pakalpojumiem(11), tad attiecībā uz pasta nozari prevalē un ir kopumā piemērojama šī direktīva un tās noteikumi.

(52)  Šī direktīva neskar to, kā piemēro Līguma noteikumus par konkurenci un par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Ciktāl finansēšanas mehānismi izrādās saistīti ar kādas dalībvalsts piešķirtu atbalstu vai jebkāda veida valsts atbalsta līdzekļiem Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, šī direktīva neskar dalībvalstu pienākumu ievērot Līgumā paredzētos valsts atbalsta piešķiršanas noteikumus,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvu 97/67/EK groza šādi.

1)  Direktīvas 1. panta otro ievilkumu aizstāj ar šādu:

2)  Direktīvas 2. pantu groza šādi.

3)  Direktīvas 3. panta 3. punkta pirmās daļas ievaddaļu aizstāj ar šādu:

3.  Dalībvalstis veic pasākumus, lai, izņemot apstākļus vai ģeogrāfiskus nosacījumus, ko valsts regulatīvās iestādes atzīst par izņēmumu, katru darbdienu un ne mazāk kā piecas dienas nedēļā garantētu šādus vispārējos pakalpojumus un lai nodrošinātu, ka tie ietver vismaz:

4)  Direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu:

4. pants

1.  Visas dalībvalstis nodrošina, ka vispārējie pakalpojumi ir garantēti, un informē Komisiju par pasākumiem, ko tās ir veikušas, lai izpildītu šo pienākumu. Par minētajiem pasākumiem informē saskaņā ar 21. pantu izveidoto komiteju, kas pārrauga, kā attīstās dalībvalstu pasākumi, ko tās veic, lai nodrošinātu vispārējos pakalpojumus.

2.  Dalībvalstis var nolemt izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, kas kā vispārējo pakalpojumu sniedzēji darbojas visā valsts teritorijā vai tās daļā un nodrošina dažādus vispārējo pakalpojumu elementos. To darot, tās saskaņā ar Kopienas tiesībām nosaka šo uzņēmumu pienākumus un tiesības un šos pienākumus un tiesības publisko. Dalībvalstis jo īpaši veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vispārējos pakalpojumus uzņēmumiem uztic, piemērojot nosacījumus, kuru pamatā ir objektivitātes, nediskriminācijas, proporcionalitātes un vismazāko tirgus darbības traucējumu princips, un lai nodrošinātu, ka uzņēmumu izraudzīšanās par vispārējo pakalpojumu sniedzējiem ir ierobežota laika ziņā. Par izraudzīto(-ajiem) vispārējo pakalpojumu sniedzēju(-iem) dalībvalstis informē Komisiju.

5)  Direktīvas 5. panta 2. punktā frāzi "36. un 56. pantā" aizstāj ar šādu "30. un 46. pantā".

6)  Direktīvas 6. pantu aizstāj ar šādu:

6. pants

Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietotāji un uzņēmumi, kas sniedz pasta pakalpojumus, no vispārējo pakalpojumu sniedzēja (-iem) regulāri saņem pietiekami sīki izstrādātu un atjauninātu informāciju, kas attiecas uz konkrētiem piedāvāto vispārējo pakalpojumu elementiem, īpaši norādot uz šo pakalpojumu vispārīgajiem piekļuves nosacījumiem, kā arī cenām un kvalitātes standartu līmeni. Šo informāciju attiecīgi publisko.

Dalībvalstis informē Komisiju par to, kā tās nodrošina saskaņā ar šā panta pirmo daļu publiskojamās informācijas pieejamību.

7)  Direktīvas 3. nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

NODAĻA

Vispārējo pakalpojumu garantēta finansēšana

8)  Direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu:

7. pants

1.  Sākot no 2010. gada 31. decembra dalībvalstis nepiešķir un nepatur spēkā ar pasta pakalpojumu ieviešanu un sniegšanu saistītas ekskluzīvas vai īpašas tiesības. Vispārējo pakalpojumu nodrošināšanu dalībvalstis var finansēt atbilstīgi vienai vai vairākām 3., 4. un 5. punktā minētajām iespējām vai citiem līdzekļiem, kas atbilst ar █ līgumam.

2.  Ikviena dalībvalsts nodrošina, ka vispārējo pakalpojumu finansēšanas pilnībā liberalizētā tirgū ir garantēta jebkurā laikā. Katra dalībvalsts informē Komisiju par pasākumiem, ko tā paredzējusi veikt, lai izpildītu šīs saistības.

3.  Dalībvalstis var nodrošināt vispārējos pakalpojumus, saskaņā ar spēkā esošajiem valsts iepirkuma noteikumiem izmantojot valsts iepirkuma procedūras un noteikumus, tostarp tieši vienojoties un noslēdzot pakalpojumu sniegšanas līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem.

4.  Gadījumos, kad dalībvalstis konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās vispārējo pakalpojumu saistības attiecībā uz vispārējo pakalpojumu sniedzēju(-iem) ir saistītas ar tīrajām izmaksām un negodīgu finansiālo apgrūtinājumu, tās īsteno vienu no mehānismiem, kas precīzi norādīti to valsts plānā, par kuru jāpaziņo Komisijai līdz 2010. gada 1. janvārim un kurus Komisija apstiprinājusi un kas veido daļu no Komisijas ziņojuma , ko tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Ja tīrās izmaksas sadala saskaņā ar 4. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var veidot kompensāciju fondus, kuru līdzekļus veido pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju maksājumi un kurus šim nolūkam pārvalda no labumguvēja vai labumguvējiem neatkarīgas iestādes. Dalībvalstis var noteikt, ka par atļauju piešķiršanu saskaņā ar 9. panta 2. punktu pakalpojumu sniedzējiem ir jāiegulda finanšu līdzekļi minētajos fondos vai jāpilda universālo pakalpojumu nodrošināšanas saistības. Tā drīkst finansēt tikai 3. pantā noteiktos pakalpojumus.

6.  Veidojot kompensāciju fondus un nosakot 4. un 5. punktā minēto finanšu līdzekļu apmēru, dalībvalstis nodrošina pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principa ievērošanu. Saskaņā ar 4. un 5. punktu pieņemto lēmumu pamatā ir objektīvi un pārbaudāmi kritēriji un šos lēmumus publisko.

9)  Direktīvā iekļauj šādu 7.a pantu:

7.a pants

Ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu vispārējo pakalpojumu sniegšanu, jāparedz, ka var turpināt tiešā pasta rezervēšanu iepriekšminētajās svara un cenas robežās.

10)   8. pantu aizstāj ar šādu:

8 pants

11)  Direktīvas 4. nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

NODAĻA

Nosacījumi, ar ko reglamentē pasta pakalpojumu sniegšanu un piekļuvi pasta infrastruktūras tīklam.

12)  Direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu:

9. pants

1.  Attiecībā uz pakalpojumiem, kas saskaņā ar 3. panta noteikumiem nepieder pie vispārējiem pakalpojumiem, dalībvalstis var ieviest vispārīgas atļaujas, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību pamatprasībām.

2.  Attiecībā uz pakalpojumiem, kas saskaņā ar 3. panta noteikumiem pieder pie vispārējiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, ar kuriem var aizstāt vispārējos pakalpojumus, dalībvalstis var ieviest atļauju, tostarp individuālu licenču piešķiršanas procedūras, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību pamatprasībām un lai garantētu vispārējos pakalpojumus.

3.  Atļauju piešķiršanu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav izvēlētie vispārējo pakalpojumu sniedzēji, var, ja vajadzīgs, saistīt ar pienākumu iemaksāt finanšu līdzekļus 7. pantā minētajos izmaksu sadales mehānismos.

Dalībvalstis šiem uzņēmumiem atļauj izvelēties starp saistībām izdarīt ieguldījumu izmaksu sadalīšanas mehānismā vai pildīt no vispārēja pakalpojuma sniegšanas izrietošās saistības.

4.  Procedūras, saistības un prasības, kas minētas 1. un 2. punktā, ir pārredzamas, pieejamas, nediskriminējošas, proporcionālas, precīzas un skaidras, iepriekš publiskotas un pamatotas ar objektīviem kritērijiem. Dalībvalstis nodrošina, ka pretendentiem dara zināmus pilnīga vai daļēja atļaujas atteikuma iemeslus, un nosaka pārsūdzēšanas procedūru.

5.  Dalībvalstis pieprasa, lai visi pakalpojumu sniedzēji pilnībā ievēro tādas to darba tiesības, kas uz tiem attiecas, tas nozīmē jebkurus tiesību aktu vai līgumu noteikumus attiecībā uz nodarbinātības nosacījumiem vai darba apstākļiem, tostarp arī attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā un attiecībām starp darba devējiem un nodarbinātajiem, ko dalībvalstis piemēro saskaņā ar valsts un Kopienas tiesību aktiem. Tāpat dalībvalstis pieprasa, lai izvēlētais pakalpojumu sniedzējs pilnībā ievēro sociālās nodrošināšanas likumu kopumu, kas uz tiem attiecas, un koplīgumus, kas noslēgti starp darba devējiem un darbiniekiem.

13)  Direktīvas 10. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

1.  Eiropas Parlaments un Padome, lemjot par Komisijas priekšlikumu un pamatojoties uz Līguma 47. panta 2. punktu, 55. un 95. pantu, pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai saskaņotu 9. pantā minētās procedūras, ar ko reglamentē pasta pakalpojumu sniegšanu sabiedrībai, ievērojot komerciālus noteikumus.

14)  Direktīvas 11. pantā "57. panta 2. punktu, 66. un 100.a pantu" aizstāj ar "47. panta 2. punktu, 55. un 95. pantu".

15)  Direktīvā iekļauj šādu 11.a un 11.b pantu:

11.a pants

Lietotāju interešu aizsardzības un/vai efektīvas konkurences sekmēšanas vārdā un ņemot vērā vietējos nosacījums, dalībvalstis pēc vajadzības nodrošina pārredzamus un nediskriminējošus piekļuves nosacījumus šādiem pasta infrastruktūras vai pakalpojumu elementiem: pasta indeksu sistēmai, adrešu datubāzei, pasta iestāžu pastkastēm, savākšanas un piegāžu pastkastēm, informācijai par adreses maiņu, pāradresēšanas pakalpojumiem, atpakaļnosūtīšanas pakalpojumiem.

"11.b pants

Šī direktīva neskar attiecīgos valstu noteikumus par personas datu aizsardzību, kā arī neskar dalībvalstu tiesības pieņemt pasākumus, kas , ja vajadzīgs, nodrošina piekļuvi vispārējo pakalpojumu sniedzēju pasta iestāžu tīklam vai citiem pasta infrastruktūras elementiem saskaņā ar pārredzamības un nediskriminēšanas noteikumiem.".

16)  Direktīvas 12. pantu aizstāj ar sekojošu:

12. pants

17)  Direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu:

14. pants

1.  Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka vispārējo pakalpojumu sniedzēju grāmatvedības uzskaite notiek saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.  Vispārējo pakalpojumu sniedzēji savās iekšējās grāmatvedības uzskaites sistēmās pilnīgi nošķir pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no vispārējiem pakalpojumiem un ir saistīti ar vispārējo pakalpojumu tīro izmaksu finansiālo kompensāciju saņemšanu vai maksājumiem, no vienas puses, un no █pakalpojumiem un produktiem, kas ar kompensācijām nav saistīti, no otras puses. Šādas iekšējās grāmatvedības uzskaites sistēmas darbojas, pamatojoties uz konsekventi piemērotiem un objektīvi attaisnojamiem izmaksu uzskaites principiem.

3.  Grāmatvedības uzskaites sistēmās, kas minētas 2. punktā, izmaksas, neskarot 4. punktu, sadala šādi:

4.  Citas izmaksu uzskaites sistēmas var piemērot tikai tad, ja tās ir saderīgas ar 2. punktu un ir apstiprinātas attiecīgās dalībvalsts regulatīvajā iestādē. Pirms to piemērošanas informē Komisiju.

5.  Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka atbilstību vienai no 3. vai 4. punktā aprakstītajām izmaksu uzskaites sistēmām pārbauda no vispārējo pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgas kompetentas iestādes. Dalībvalstis nodrošina, ka periodiski publicē paziņojumus, kas attiecas uz atbilstību.

6.  Valsts regulatīvajās iestādēs ir pieejama pietiekami sīki izstrādāta informācija par izdevumu uzskaites sistēmām, ko lieto vispārējo pakalpojumu sniedzēji, un pēc Komisijas pieprasījuma valsts regulatīvās iestādes iesniedz tai šo informāciju.

7.  Grāmatvedības uzskaites informāciju, kas izriet no šīm sistēmām, saskaņā ar 22.a pantu pēc pieprasījuma dara konfidenciāli pieejamu valsts regulatīvajām iestādēm un Komisijai.

8.  Ja kāda dalībvalsts nav izveidojusi nevienu no 7. pantā minētajiem atļautajiem vispārējo pakalpojumu nodrošināšanas finansējuma mehānismiem un ja šīs valsts regulatīvā iestāde ir pārliecinājusies, ka neviens no attiecīgās dalībvalsts izraudzītajiem vispārējo pakalpojumu sniedzējiem nesaņem netiešu vai citādu valsts atbalstu un ka tirgū ir pilnībā efektīva konkurence, attiecīgā valsts regulatīvā iestāde var lemt par šā panta prasību nepiemērošanu. Šo pantu tomēr piemēro attiecībā uz tirgū pārstāvētiem uzņēmumiem, kas sniedz vispārēju pakalpojumu, tik ilgi, kamēr nav izraudzīti citi vispārēja pakalpojuma sniedzēji. Valsts regulatīvā iestāde par šādiem lēmumiem iepriekš informē Komisiju.

18)  Direktīvas 19. pantu aizstāj ar šādu:

19. pants

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka visi uzņēmumi, kas sniedz pasta pakalpojumus, piemēro pārredzamas, vienkāršas un nesadārdzinātas lietotāju sūdzību izskatīšanas procedūras, jo īpaši gadījumos, kas saistīti ar zudumu, nolaupīšanu, sabojāšanu vai neatbilstību pakalpojumu kvalitātes standartiem (tostarp procedūras atbildības noteikšanai, ja ir iesaistīts vairāk nekā viens operators).

2.  Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. punktā minētās procedūras dod iespēju godīgi un ātri izšķirt strīdus, █nosakot atlīdzības un/vai kompensāciju piešķiršanas kārtību.

3.  Dalībvalstis atbalsta arī neatkarīgas ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtības izstrādi strīdu izšķiršanai starp uzņēmumiem, kas sniedz pasta pakalpojumus, un patērētājiem.

4.  Neskarot citas iespējas pārsūdzēt vai saņemt atlīdzību saskaņā ar valsts un Kopienas tiesību aktiem, dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad lietotāju sūdzības uzņēmumiem, kas sniedz vispārējo pakalpojumu nozares pakalpojumus, nav izšķirtas apmierinoši, lietotāji individuāli vai, ja valsts tiesību akti to atļauj, kopīgi ar organizācijām, kuras pārstāv lietotāju un/vai patērētāju intereses, var griezties valsts kompetentajās iestādēs.

5.  Saskaņā ar 16. pantu dalībvalstis nodrošina, ka vispārējo pakalpojumu sniedzēji un atbilstīgos gadījumos uzņēmumi, kas sniedz vispārējo pakalpojumu nozares pakalpojumus, kopā ar gada ziņojumu par darbības uzraudzību publisko informāciju par sūdzību skaitu un to izšķiršanas veidu.

19)  Direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu:

21. pants

1.  Komisijai palīdz komiteja.

2.  Ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ievērojot 8. panta nosacījumus.

║

20)  Direktīvas 22. pantu aizstāj ar šādu:

22. pants

1.  Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas pasta nozares regulatīvās iestādes, kas ir juridiski nošķirtas un funkcionāli neatkarīgas no pasta operatoriem. Ja uzņēmumi, kas sniedz pasta pakalpojumus, paliek dalībvalstu īpašumā vai kontrolē, dalībvalstis nodrošina regulatīvo funkciju efektīvu nošķiršanu no funkcijām, kas ir saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

Dalībvalstis informē Komisiju par valsts regulatīvajām iestādēm, ko tās ir izraudzījušās no šīs direktīvas izrietošo pienākumu veikšanai. Dalībvalstis viegli pieejamā veidā publisko valsts regulatīvajām iestādēm uzticētos pienākumus, jo īpaši gadījumos, kad šie pienākumi ir uzticēti vairāk nekā vienai iestādei. Atbilstīgos gadījumos saistībā ar jautājumiem, kas skar sabiedrības kopējās intereses, dalībvalstis nodrošina šo iestāžu apspriedes un sadarbību ar valsts iestādēm, kam ir uzticēta konkurences tiesību aktu un patērētāju tiesību aktu īstenošana.

2.  Īpašs valsts regulatīvo iestāžu pienākumus ir nodrošināt no šīs direktīvas izrietošo saistību izpildi, jo īpaši nosakot pārraudzības un reglamentējošas procedūras, lai nodrošinātu vispārējo pakalpojumu sniegšanu. Tām var uzdot arī nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem pasta nozarē.

Nolūkā atvieglināt šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstu regulatīvās iestādes cieši sadarbojas un savstarpēji atbalsta viena otru.

3.  Dalībvalstis gādā par efektīviem valsts līmeņa mehānismiem, kas paredz, ka ikvienam lietotājam vai uzņēmumam, kurš sniedz pasta pakalpojumus un kuru skar valsts regulatīvo iestāžu lēmumi, ir tiesības pārsūdzēt šos lēmumus no iesaistītajām pusēm neatkarīgās pārsūdzības iestādēs. Gaidot pārsūdzību procedūru iznākumu, valsts regulatīvo iestāžu lēmumi paliek spēkā, ja vien pārsūdzības iestāde nelemj citādi.

21)  Aiz 22. panta iekļauj šādu nodaļas virsrakstu:

NODAĻA

Informācijas sniegšana

22)  Direktīvā iekļauj šādu 22.a pantu:

22.a pants

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pasta pakalpojumu sniedzēji, sniedz visu informāciju valsts pakalpojumus regulējošai iestādei, tostarp finansiālu informāciju un ar vispārējo pakalpojumu sniegšanu saistītu informāciju, ║lai valsts regulatīvās iestādes varētu nodrošināt šīs direktīvas noteikumu vai saskaņā ar šo direktīvu pieņemtu lēmumu izpildi.

█

2.  Visi uzņēmumi sniedz minēto informāciju pēc pieprasījuma un konfidenciāli, ja tas ir nepieciešams, nekavējoties, noteiktajā termiņā un tik sīkā izklāstā, kā to prasa valsts regulatīvās iestādes. Valsts regulatīvo iestāžu pieprasītā informācija ir proporcionāla šo iestāžu veicamajiem pienākumiem un to drīkst izmantot tikai tiem nolūkiem, kādiem tā pieprasīta. Valsts regulatīvās iestādes informācijas pieprasījumus pienācīgi pamato.

23)  Direktīvas 23. pantu aizstāj ar šādu:

23. pants

Katru ceturto gadu un pirmoreiz vēlākais 2011. gada 31. decembrī Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, iekļaujot atbilstīgu informāciju par nozares attīstību, jo īpaši tās ekonomiskajiem, sociālajiem, nodarbinātības modeļiem un tehniskajiem aspektiem, un par pakalpojumu kvalitāti. Pēc vajadzības ziņojumam pievieno priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei.

Tiek iesniegts atsevišķs ziņojums par vispārējām nodarbinātības tendencēm un darba apstākļiem, ko piemēro visi pakalpojumu sniedzēji katrā dalībvalstī, ne vēlāk kā trīs gadus pēc tirgus pilnīgas atvēršanas konkurencei. Ziņojumā tiek ņemti vērā arī pasākumi, kas pieņemti, izmantojot likumdošanu vai apspriežoties ar sociālajiem partneriem. Ja ziņojumā tiek konstatēti konkurences traucējumi, tajā iekļauj, ja nepieciešams, arī priekšlikumus.

24)  Iekļauj šādu 23.a pantu:

23.a pants

Komisija sniedz palīdzību dalībvalstīm attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanu, tostarp līdz 2009. gada 1. janvārim sagatavo pamatnostādnes par vispārējo pakalpojumu tīro izmaksu aprēķināšanu. Dalībvalstis iesniedz Komisijai finansēšanas plānus, kā minēts 7. panta 4. punktā un var iesniegt pētījumus.

25)  Direktīvas 26. pantu svītro.

26)  Direktīvas 27. pantu svītro.

2. pants

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2009. gada 31. decembrim. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmus minēto aktu noteikumus, kā arī minēto aktu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno minēto noteikumu oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu svarīgākos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.

3. pants

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā vēstnesī".

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā - Padomes vārdā -

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV vēl nav publicēts. (2) OV C 168, 20.7.2007., 74. lpp. (3) OV C 197, 24.8.2007., 37. lpp. (4) Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija Nostāja. (5) OV C 48, 16.2.1994., 3. lpp. (6) OV L 15, 21.1.1998., 14. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar ║ Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.). (7) OV C 288 E, 25.11.2006., 77. lpp. (8) OV L 115, 17.4.1998., 31. lpp. (9) OV L 109, 19.4.2001., 56. lpp. (10) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.). (11) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (12) + OV: šīs direktīvas stāšanās spēkā datums.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem gaisa transporta pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta) (COM(2006)0396 – C6-0248/2006 – 2006/0130(COD))

P6_TA(2007)0337 A6-0178/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0396)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 80. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedza priekšlikumu (C6-0248/2006),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0178/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   prasa, lai Komisija piedāvā Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu saistībā ar Eiropas sociālajiem un darba apstākļiem aviācijas nozarē, bet līdz šā tiesību akta spēkā stāšanās brīdim prasa, lai aviopārvadātāji attiecīgā gadījumā ievēro noteikumus par darbinieku nosūtīšanu.

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2007. gada 11. jūlija, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2007, par kopīgiem noteikumiem gaisa transporta pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta)

(Teksts ar EEA nozīmi)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 80. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu║,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(4),

tā kā:

(1)  Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2407/92 par gaisa pārvadātāju licencēšanu(5), Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem(6) un Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2409/92 par gaisa pārvadājumu maksām un tarifiem(7) jāizdara vairākas būtiskas izmaiņas. Skaidrības labad minētās regulas jāpārstrādā un jākonsolidē vienā regulā.

(2)  Pieņemot minētās trīs regulas, gaisa transporta nozare Kopienā tika liberalizēta. Lai gan minētā liberalizācija sekmīgi veicināja izaugsmi, konkurenci un zemākas maksas, attiecīgo regulu nekonsekventa piemērošana dalībvalstīs traucē iekšējā aviācijas tirgus darbību.

(3)  Lai nodrošinātu efektīvāku un saskanīgāku Kopienas tiesību aktu piemērošanu iekšējā aviācijas tirgū, jāveic vairāki pašreizējā tiesiskā regulējuma pielāgojumi.

(4)  Atzīstot iespējamo saikni starp gaisa pārvadātāja finansiālo stabilitāti un drošību, jāizveido stingrāka gaisa pārvadātāju finansiālās situācijas uzraudzība.

(5)  Ņemot vērā to, ka pieaug to gaisa pārvadātāju nozīmība, kuru darbības bāzes atrodas vairākās dalībvalstīs, kā arī nepieciešamība nodrošināt šādu gaisa pārvadātāju efektīvu pārraudzību, tai pašai dalībvalstij jāuzņemas atbildība gan par gaisa kuģa ekspluatanta apliecības, gan par darbības licences uzraudzību.

(6)  Lai nodrošinātu to, ka nepārtraukti tiek uzraudzīta visu Kopienas gaisa pārvadātāju darbības licenču atbilstība prasībām, licencētājām iestādēm regulāri jāveic gaisa pārvadātāja finanšu stāvokļa novērtēšana. Tādēļ gaisa pārvadātājiem jāsniedz pietiekama informācija par savu finanšu stāvokli, it īpaši pirmajos divos darbības gados, jo tie ir sevišķi kritiski gaisa pārvadātāja darbībai tirgū. Lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem, kas rodas dažādu valsts līmeņa noteikumu piemērošanas dēļ, ir jānodrošina pārredzamība un visiem Kopienas gaisa pārvadātājiem ir jāiesniedz savi finanšu pārskati Komisijas un dalībvalstu kopējai pārbaudei.

(7)  Lai samazinātu risku pasažieriem, jāaizliedz turpināt darbību tiem Kopienas gaisa pārvadātājiem, kas neatbilst prasībām derīgas darbības licences paturēšanai spēkā. Šādos gadījumos kompetentajai licencētājai iestādei darbības licence jāaptur vai jāanulē. Gadījumos, kad kompetentā licencētāja iestāde to neveic, jāatļauj Komisijai apturēt vai anulēt darbības licenci, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu vienādu piemērošanu.

(8)  Lai nepieļautu, ka pārāk bieži tiek slēgti līgumi par trešās valstīs reģistrētu gaisa kuģu nomu, jo īpaši par gaisa kuģu nomu kopā ar apkalpi, minētā iespēja jāatļauj tikai ārkārtas situācijās, piemēram, ja Kopienas tirgū trūkst piemērotu gaisa kuģu, jānosaka stingri laika ierobežojumi un jāpieprasa atbilstība drošības standartiem, kas līdzvērtīgi Kopienas tiesību aktos paredzētajiem drošības noteikumiem.

(9)  Dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt pienācīgu Kopienas un valsts sociālo tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz tāda Kopienas gaisa pārvadātāja darbiniekiem, kurš sniedz gaisa pārvadājumu pakalpojumus no darbības bāzes, kas atrodas ārpus dalībvalsts teritorijas, kurā ir šī gaisa pārvadātāja galvenā uzņēmējdarbības vieta.

(10)  Lai nodrošinātu iekšējā aviācijas tirgus drošu un saskanīgu darbību, vēlams, lai Kopiena būtu atbildīga par sarunām ar trešām valstīm par to satiksmes tiesībām Kopienā. Tas novērstu iespējamās neatbilstību starp nosacījumiem iekšējā tirgū un atsevišķu dalībvalstu sarunās panākto vienošanos.

(11)  Lai pilnībā pabeigtu iekšējā aviācijas tirgus izveidi, jāatceļ joprojām spēkā esošie ierobežojumi, ko savstarpēji piemēro dalībvalstis, piemēram, ierobežojumi attiecībā uz sadarbības lidojumiem maršrutos uz trešām valstīm vai cenu noteikšanu maršrutos uz trešām valstīm ar nosēšanos citā dalībvalstī (sestās brīvības lidojumi).

(12)  Skaidri un nepārprotami jāizklāsta nosacījumi, ar kādiem var uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, savukārt attiecīgās konkursa procedūras jāizstrādā tā, lai ļautu konkursā piedalīties pietiekamam skaitam pretendentu. Komisijai jābūt iespējai iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai atsevišķos gadījumos varētu novērtēt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ekonomisko pamatotību.

(13)  Jāprecizē un jāvienkāršo spēkā esošie noteikumi par satiksmes sadali starp lidostām, kas apkalpo vienu pilsētu vai konurbāciju.

(14)  Ir lietderīgi nodrošināt dalībvalstīm iespēju reaģēt uz pēkšņām problēmām, ko izraisījuši neparedzēti vai nenovēršami apstākļi, kas tehniski vai praktiski apgrūtina gaisa pārvadājumu veikšanu.

(15)  Pasažieriem jābūt pieejai vienādiem tarifiem attiecībā uz tiem pašiem lidojumiem neatkarīgi no viņu dzīves vietas Kopienā vai valstiskās piederības un neatkarīgi no ceļojumu aģentūras darbības vietas Kopienā.

(16)  Pasažieriem jābūt iespējai faktiski salīdzināt dažādu aviosabiedrību tarifus. Tādēļ publiskotajiem tarifiem jāatspoguļo galīgā cena, kas jāmaksā pasažierim, ieskaitot visus nodokļus, nodevas un maksas.

(17)  Šīs regulas īstenošanai veicamie pasākumi jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(8).

(18)  Tā kā Kopienas tiesību aktu vienveidīgāku piemērošanu attiecībā uz iekšējo aviācijas tirgu dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt tāpēc, ka gaisa transports ir starptautiska nozare, un minēto mērķi pilnīgāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī regula nosaka tikai to, kas vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(19)  Tāpēc jāatceļ Regula (EEK) Nr. 2407/92, Regula (EEK) Nr. 2408/92 un Regula (EEK) Nr. 2409/92,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

1.  Ar šo regulu reglamentē Kopienas gaisa pārvadātāju licencēšanu, Kopienas gaisa pārvadātāju tiesības veikt gaisa pārvadājumus Kopienā un cenu noteikšanu gaisa pārvadājumiem Kopienā. Noteikumus par informāciju un nediskriminējošu cenu noteikšanu piemēro lidojumiem no jebkuras lidostas dalībvalsts teritorijā un lidojumiem, kurus veic Kopienas gaisa pārvadātājs, no lidostas trešā valstī uz lidostu dalībvalsts teritorijā, ja vien uz gaisa pārvadātājiem attiecīgajā trešā valstī neattiecas tādas pašas prasības.

2.  Šīs regulas III nodaļas piemērošana Gibraltāra lidostai neskar Spānijas Karalistes un Apvienotās Karalistes attiecīgo tiesisko statusu saistībā ar strīdu par tās teritorijas suverenitāti, kurā atrodas šī lidosta.

3.  Šīs regulas III nodaļas noteikumu piemērošanu Gibraltāra lidostai aptur, kamēr netiek īstenoti Spānijas Karalistes un Apvienotās Karalistes ārlietu ministru 1987. gada 2. decembra kopīgajā deklarācijā noteiktie priekšdarbi. Spānijas un Apvienotās Karalistes valdība attiecīgi informēs Padomi par šo datumu.

2. pants

Definīcijas

20)   "attiecīga dalībvalsts vai dalībvastis" ir dalībvalstis, kuru teritorijā vai starp kurām tiek veikti gaisa pārvadājumi;

21)   "iesaistītā dalībvalsts vai dalībvalstis" ir attiecīgās dalībvalstis un dalībvalstis, kurās gaisa pārvadātājs vai pārvadātāji, kas veic gaisa pārvadājumus, ir licencēti;

II nodaļa

Darbības licence

3. pants

Darbības licence

1.  Nevienam Kopienā dibinātam uzņēmumam nav atļauts Kopienā par atlīdzību un/vai nomas maksu pārvadāt ar gaisa transportu pasažierus, pastu un/vai kravu, kamēr tam nav piešķirta atbilstoša darbības licence.

Uzņēmums, kas atbilst šīs nodaļas prasībām, ir tiesīgs saņemt darbības licenci.

2.  Kompetentā licencētāja iestāde nepiešķir darbības licences, ja nav ievērotas šīs nodaļas prasības.

3.  Neierobežojot citus piemērojamos Kopienas noteikumus, valsts vai starptautiskos tiesību aktus, prasība par derīgu darbības licenci neattiecas uz šādām gaisa pārvadājumu kategorijām:

4. pants

Nosacījumi darbības licences piešķiršanai

5. pants

Finanšu nosacījumi darbības licences piešķiršanai

1.  Kompetentā licencētāja iestāde rūpīgi novērtē, vai uzņēmums, kas pirmoreiz iesniedz pieteikumu darbības licences saņemšanai, var pierādīt, ka

2.  Šā panta izpildei katrs pretendents iesniedz komercdarbības plānu vismaz pirmajiem trim darbības gadiem. Komercdarbības plānā sīki izklāsta pretendenta finansiālās saiknes ar jebkādu citu komercdarbību, kurā pretendents ir iesaistīts tieši vai ar citu saistītu uzņēmumu starpniecību. Pretendents arī sniedz visu attiecīgo informāciju, jo īpaši ziņas, kas minētas  I pielikuma 1. punktā. Katram pretendentam jāparedz noteikumi, lai izvairītos no maksātnespējas radītām negatīvām sociālām sekām vai mazinātu to ietekmi.

3.  Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro gaisa pārvadātājiem, kas darbojas vienīgi ar gaisa kuģiem, kuru maksimālā pacelšanās masa ir mazāka par 10 t un/vai kuros ir mazāk par 20 vietām. Šādiem gaisa pārvadātājiem vienmēr jāspēj pierādīt, ka to tīrais kapitāls ir vismaz EUR 100 000, vai pēc kompetentās licencētājas iestādes pieprasījuma sagādāt informāciju, kas saistīta ar  9. panta 2. punktu.

Tomēr dalībvalsts var piemērot 1. un 2. punktu attiecībā uz gaisa pārvadātājiem, kurus tā licencējusi un kuri veic regulārus pārvadājumus vai kuru gada apgrozījums pārsniedz 3 miljonus euro.

6. pants

Gaisa kuģa ekspluatanta apliecība

1.  Darbības licences piešķiršana un tās derīgums vienmēr ir atkarīgs no tā, vai ir derīga gaisa kuģa ekspluatanta apliecība (AOC), kurā norādītas darbības, ko aptver darbības licence, un kura atbilst kritērijiem, kas noteikti attiecīgos Kopienas tiesību aktos.

2.  Visas izmaiņas Kopienas gaisa pārvadātāja AOC atbilstošos gadījumos atspoguļo tā darbības licencē.

3.  Ja AOC piešķir valsts iestāde, attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestādes ir atbildīgas par Kopienas gaisa pārvadātāja AOC un darbības licences piešķiršanu, atteikšanu, anulēšanu vai apturēšanu.

7. pants

Labas reputācijas apliecinājums

1.  Ja darbības licences izsniegšanai vajadzīgi pierādījumi par to, ka personām, kas ilgstoši faktiski vadīs uzņēmuma darbību, ir laba reputācija un ka tās nav tikušas izsludinātas par maksātnespējīgām, vai pierādījumi darbības licences apturēšanai vai atsaukšanai gadījumā, kad konstatēti nopietni amatpārkāpumi vai kriminālpārkāpumi, kompetentā licencētāja iestāde kā pietiekamu pierādījumu attiecībā uz dalībvalsts pilsoņiem pieņem to, ka tiek uzrādīti dokumenti, ko izsniegušas kompetentās iestādes izcelsmes valstī vai dalībvalstī, kurā attiecīgajām personām ir pastāvīgā dzīvesvieta, par to, ka minētās prasības ir ievērotas.

2.  Ja izcelsmes dalībvalsts vai dalībvalsts, kurā ir attiecīgās personas pastāvīgā dzīvesvieta, neizsniedz dokumentus, kas minēti 1. punktā, šādus dokumentus aizstāj ar zvērestu vai ‐ dalībvalstīs, kur nav noteikumu par zvērestu, ‐ ar svinīgu solījumu, ko attiecīgā persona dod kompetentajai juridiskajai vai administratīvajai iestādei vai, vajadzības gadījumā, notāram vai kvalificētai profesionālai organizācijai izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, kurā ir attiecīgās personas pastāvīgā dzīvesvieta; šāda varas iestāde, notārs vai kvalificēta profesionāla organizācija izsniedz sertifikātu, kas apliecina zvēresta vai svinīgā solījuma autentiskumu.

3.  Kompetentā licencētāja iestāde var pieprasīt, lai dokumentus un sertifikātus, kas minēti 1. un 2. punktā, uzrādītu ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc to izsniegšanas.

8. pants

Darbības licences derīgums

1.  Darbības licence ir derīga tik ilgi, kamēr Kopienas gaisa pārvadātājs atbilst šajā nodaļā noteiktajām prasībām.

Kopienas gaisa pārvādātājam jābūt spējīgam jebkurā laikā pēc pieprasījuma demonstrēt kompetentajai licensētājai iestādei, ka tas ievēro visas šīs nodaļas prasības.

2.  Kompetentā licencētāja iestāde rūpīgi uzrauga atbilstību šīs nodaļas prasībām. Tā noteikti pārbauda atbilstību minētajām prasībām šādos gadījumos:

Ja kompetentajai licencētājai iestādei rodas aizdomas par to, ka Kopienas gaisa pārvadātāja finanšu problēmas var ietekmēt tā darbības drošību, tā nekavējoties informē iestādi, kura ir atbildīga par AOC izdošanu.

3.  Darbības licence jāiesniedz atkārtotai apstiprināšanai, ja Kopienas gaisa pārvadātājs

4.  Katru finanšu gadu Kopienas gaisa pārvadātājs sešus mēnešus pēc kontu slēgšanas dienas iesniedz kompetentajai licencētājai iestādei pārbaudītus pārskatus par iepriekšējo finanšu gadu. Pirmajos divos Kopienas gaisa pārvadātāja darbības gados I pielikuma 3. punktā minētos datus ik pēc sešiem mēnešiem atjaunina un dara pieejamus kompetentajai licencētājai iestādei.

Kompetentā licencētāja iestāde jebkurā laikā var pārbaudīt finanšu stāvokli Kopienas gaisa pārvadātājam, kuram tā piešķīrusi darbības licenci, pieprasot attiecīgu informāciju un jo īpaši I pielikuma 3. punkta minētos datus.

5.  Kopienas gaisa pārvadātājs paziņo kompetentajai licencētājai iestādei

6.  Ja kompetentā licencētāja iestāde uzskata, ka izmaiņām, kas paziņotas saskaņā ar 5. punktu, ir būtiska ietekme uz Kopienas gaisa pārvadātāja finansēm, tā papildus 4. punktā paredzētajai informācijai var pieprasīt pārskatīta komercdarbības plāna iesniegšanu, tajā ietverot minētās izmaiņas un aptverot vismaz 12 mēnešu laikposmu no tā īstenošanas sākuma, kā arī ziņas, kas minētas I pielikuma 2. punktā.

Kompetentā licencētāja iestāde pieņem lēmumu par pārskatīto komercdarbības plānu ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad tai iesniegta visa vajadzīgā informācija.

7.  Kompetentā licencētāja iestāde saistībā ar Kopienas gaisa pārvadātājiem, kurus tā licencējusi, izlemj, vai darbības licence par jaunu jāiesniedz apstiprināšanai gadījumos, kad mainījies viens vai vairāki elementi, kas skar Kopienas gaisa pārvadātāja juridisko stāvokli, jo īpaši gadījumos, kad notiek uzņēmumu apvienošanās vai pārņemšana.

8.  Šā panta 4., 5.  un 6. punktu nepiemēro gaisa pārvadātājiem, kas darbojas vienīgi ar gaisa kuģiem, kuru maksimālā pacelšanās masa ir mazāka par 10 t un/vai kuros ir mazāk par 20 vietām. Šādiem gaisa pārvadātājiem vienmēr jāspēj pierādīt, ka to tīrais kapitāls ir vismaz  EUR 100000 , vai pēc kompetentās licencētājas iestādes pieprasījuma sagādāt informāciju, kas saistīta ar  9. panta 2. punktu.

Tomēr dalībvalsts var piemērot 4., 5. un 6. punktu attiecībā uz gaisa pārvadātājiem, kurus tā licencējusi un kuri veic regulārus pārvadājumus, vai kuru gada apgrozījums pārsniedz 3 miljonus euro.

9. pants

Darbības licences apturēšana vai anulēšana

1.  Kompetentā licencētāja iestāde uz 12 mēnešiem aptur vai anulē darbības licenci, ja tai ir pamatots iemesls apšaubīt

Kopienas gaisa pārvadātāja faktisko vai iespējamo saistību izpildi.Kompetentā licencētāja iestāde uz laiku, kas nepārsniedz 12 mēnešus, var piešķirt pagaidu licenci līdz Kopienas gaisa pārvadātāja finansiālai reorganizācijai, ja netiek apdraudēta drošība, minētajā pagaidu licencē atspoguļotas visas izmaiņas AOC un ja ir reālas izredzes attiecīgajā laikposmā pietiekami uzlabot finanšu stāvokli.

2.  Ja konstatētas skaidras pazīmes par to, ka pastāv finansiālas problēmas, vai ja pret Kopienas gaisa pārvadātāju, ko licencējusi kompetentā licencētāja iestāde, celta prasība par maksātnespēju vai līdzīga prasība, tā nekavējoties veic sīku finansiālā stāvokļa novērtējumu un, pamatojoties uz tajā izdarītajiem secinājumiem, saskaņā ar šo pantu trīs mēnešu laikā pārskata darbības licences statusu.

Kompetentā licencētāja iestāde informē Komisiju par novērtēšanas procedūru un par tās secinājumiem, kā arī par lēmumu, ko tā pieņem attiecībā uz darbības licences statusu.

3.  Ja sešu mēnešu laikā pēc iepriekšējā finanšu gada kontu slēgšanas dienas informācija par 8. panta 4. punktā minētajiem pārbaudītajiem finanšu pārskatiem nav sniegta, kompetentā licencētāja iestāde pieprasa Kopienas gaisa pārvadātājam nekavējoties darīt zināmu informāciju par minētajiem pārbaudītajiem finanšu pārskatiem.

Ja informācija par pārbaudītajiem finanšu pārskatiem netiek sniegta viena mēneša laikā, darbības licenci anulē vai aptur.

Kompetentā licencētāja iestāde informē Komisiju par to, ka Kopienas gaisa pārvadātājs nav sniedzis informāciju par pārbaudītajiem finanšu pārskatiem sešu mēnešu laikposmā, un par tās veiktajām turpmākajām darbībām.

4.  Ja Kopienas gaisa pārvadātāja AOC ir apturēta vai anulēta, kompetentā licencētāja iestāde tūlīt aptur vai anulē minētā gaisa pārvadātāja darbības licenci.

10. pants

Lēmumi par darbības licencēm

1.  Lēmumus par iesniegumiem kompetentā licencētāja iestāde pieņem iespējami drīz un ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad iesniegta visa nepieciešamā informācija, ņemot vērā visus iegūstamos pierādījumus. Lēmumu dara zināmu pieteikuma iesniedzējam. Atteikumā jābūt norādītiem tā iemesliem.

2.  Kompetentās licencētājas iestādes atklātībā izziņo darbības licenču piešķiršanas, apturēšanas un anulēšanas procedūru, tās arī informē Komisiju.

3.  Sarakstu ar kompetento licencētāju iestāžu lēmumiem par darbības licences piešķiršanu, apturēšanu vai anulēšanu katru gadu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

11. pants

Apdrošināšanas prasības

Jābūt apdrošinātai gaisa pārvadātāju atbildībai nelaimes gadījumā, jo īpaši attiecībā uz pasažieriem, bagāžu, kravu, pastu un trešām personām. Attiecīgā gadījumā apdrošināšanas segums atbilst obligātajām prasībām, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 785/2004 par apdrošināšanas prasībām, kas attiecas uz gaisa pārvadātājiem un gaisa kúgu ekspluatantiem(9).

12. pants

Reģistrācija

1.  Neierobežojot 13. panta 2. punktu, gaisa kuģus, ko izmanto Kopienas gaisa pārvadātājs, reģistrē █Kopienā. Dalībvalsts, kuras kompetentā licencēšanas iestāde atbild par darbības licences piešķiršanu Kopienas gaisa pārvadātājam, var pieprasīt šāda gaisa kuģa reģistrēšanu savas valsts reģistrā.

2.  Atbilstīgi 1. punktam un saskaņā ar piemērojamajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem kompetentā licencētāja iestāde bez jebkādas diskriminējošas maksas nevilcinoties uzņem savas valsts reģistrā gaisa kuģus, kas pieder citu dalībvalstu pilsoņiem, un pārreģistrē tos no citu dalībvalstu reģistriem. Gaisa kuģu pārreģistrēšanai nepiemēro nekādu maksu papildus parastajai reģistrācijas maksai.

13. pants

Noma

1.  █Uzņēmumam, kas iesniedz pieprasījumu darbības licences piešķiršanai, ir viens vai vairāki gaisa kuģi, kas ir tā īpašumā vai nodoti viņa rīcībā, noslēdzot līgumu par nomu bez apkalpes.

Kopienas gaisa pārvadātāja īpašumā ir viens vai vairāki gaisa kuģi vai arī tie nodoti viņa rīcībā, noslēdzot līgumu par nomu bez apkalpes.

Kopienas gaisa pārvadātāja rīcībā viens vai vairāki gaisa kuģi var būt nodoti, noslēdzot līgumu par nomu kopā ar apkalpi.

2.  Īstermiņa nomas ar apkalpi, līgumu gadījumā atbilstoši Kopienas gaisa pārvadātāja pagaidu vajadzībām vai citādos ārkārtas apstākļos kompetentā licencētāja iestāde var piešķirt atbrīvojumus no 12. panta 1. punktā paredzēto reģistrācijas prasību izpildes, ja:

3.  Lai nodrošinātu drošības standartus, Kopienas gaisa pārvadātājam, kas izmanto gaisa kuģi no cita uzņēmuma vai nodod to citam uzņēmumam ar apkalpi vai bez tās, no kompetentās licencētājas iestādes jāiegūst iepriekšējs apstiprinājums šādai darbībai. Apstiprinājuma nosacījumi ietverami pušu nomas līgumā.

4.  Kompetentā licencētāja iestāde neapstiprina līgumus par gaisa kuģu nomu kopā ar apkalpi vai bez tās gaisa pārvadātājam, kuram tā piešķīrusi darbības licenci, ja vien minētā iestāde nav konstatējusi un rakstiski apstiprinājusi attiecīgajam gaisa pārvadātājam to, ka tiek ievēroti visi drošības standarti, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri paredzēti attiecīgos Kopienas tiesību aktos.

14. pants

Komisijas veiktas pārbaudes

1.  Komisija saskaņā ar 28. panta 2. punktā minēto procedūru pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas pārbauda atbilstību šajā nodaļā noteiktajām prasībām un vajadzības gadījumā pieņem lēmumu par darbības licences apturēšanu vai anulēšanu.

2.  Lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar šo pantu, Komisija var iegūt visu nepieciešamo informāciju no kompetentās licencētājas iestādes vai tieši no attiecīgā Kopienas gaisa pārvadātāja vai pārvadātājiem Komisijas noteiktā laikposmā.

15. pants

Tiesības uz aizstāvību

Kompetentā licencēšanas iestāde un Komisija nodrošina, ka, pieņemot lēmumu par Kopienas gaisa pārvadātāja darbības licences apturēšanu vai anulēšanu, attiecīgajam Kopienas gaisa pārvadātājam tiek dota iespēja tikt uzklausītam, dažos gadījumos ņemot vērā vajadzību piemērot steidzamības procedūru.

16. pants

Sociālie tiesību akti

Dalībvalsts nodrošina pienācīgu Kopienas un valsts sociālo tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz tāda Kopienas gaisa pārvadātāja darbiniekiem, kurš sniedz gaisa pārvadājumu pakalpojumus no darbības bāzes, kas atrodas ārpus dalībvalsts teritorijas, kurā ir šī gaisa pārvadātāja galvenā uzņēmējdarbības vieta.

III nodaļa

Piekļuve maršrutiem

17. pants

Gaisa pārvadājumu veikšana Kopienā

1.  Kopienas gaisa pārvadātājiem ir atļauts izmantot satiksmes tiesības Kopienas teritorijas maršrutos.

2.  Kopienas gaisa pārvadātājam nav jāsaņem atļauja vai pilnvarojums no dalībvalstīm, lai tas varētu izmantot satiksmes tiesības. Ja dalībvalstij ir iemesls apšaubīt Kopienas gaisa pārvadātājam izdotas darbības licences derīgumu, tā adresē šo jautājumu kompetentajai licencētājai iestādei. Dalībvalsts nepieprasa Kopienas gaisa pārvadātājiem iesniegt dokumentus vai sniegt informāciju, ko tie jau nodevuši kompetentās licencētājas iestādes rīcībā.

3.  Kopienas gaisa pārvadātājiem, veicot gaisa pārvadājumus Kopienā, ir atļauts tos savienot un slēgt vienošanās par sadarbības lidojumiem, neierobežojot Kopienas konkurences noteikumus, ko piemēro uzņēmumiem.

4.  Tiek atcelti visi ierobežojumi, kas attiecas uz Kopienas gaisa pārvadātāju brīvību veikt gaisa pārvadājumus Kopienā un izriet no divpusējiem dalībvalstu nolīgumiem.

5.  Neatkarīgi no dalībvalstu divpusējo nolīgumu noteikumiem un saskaņā ar Kopienas konkurences noteikumiem, ko piemēro uzņēmumiem un dalībvalstu un trešo valstu divpusējo līgumu noteikumiem, attiecīgā dalībvalsts vai dalībvalstis atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem apvienot gaisa pārvadājumus un slēgt vienošanās ar jebkuru gaisa pārvadātāju par sadarbības lidojumiem, veicot gaisa pārvadājumus no lidostas, uz vai caur lidostu to teritorijā uz jebkuru vietu vai vietām vai no jebkuras vietas vai vietām trešās valstīs.

6.  Neierobežojot spēkā esošas tiesības, kas piešķirtas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, un neatkarīgi no Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 847/2004 attiecībā uz sarunām par gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm un šo nolīgumu īstenošanu(10) ārpuskopienas gaisa pārvadātājiem nav atļauts izmantot satiksmes tiesības, apvienot gaisa pārvadājumus vai slēgt vienošanās par sadarbības lidojumiem attiecībā uz maršrutiem, kas pilnībā atrodas Kopienas teritorijā, ja vien viņiem tas nav atļauts ar nolīgumu, ko Kopiena noslēgusi ar trešo valsti.

7.  Neierobežojot spēkā esošas tiesības, kas piešķirtas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, un neatkarīgi no Regulas (EK) Nr. 847/2004 trešo valstu gaisa pārvadātājiem neatļauj tranzītā šķērsot Kopienas teritoriju, izņemot gadījumus, ja attiecīgā trešā valsts ir 1944. gada 7. decembrī parakstītā Starptautiskā Gaisa satiksmes tranzīta nolīguma puse vai arī tā šajā sakarā noslēgusi nolīgumu ar Kopienu.

18. pants

Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību vispārīgie principi

1.  Pēc apspriedēm ar citām attiecīgajām dalībvalstīm un pēc paziņošanas Komisijai, attiecīgām lidostām un gaisa pārvadātājiem, kas darbojas konkrētajā maršrutā, dalībvalsts var uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz regulāriem gaisa pārvadājumiem uz lidostu, jebkuru šādu maršrutu uzskatot par vitāli svarīgu ekonomikas un sociālās jomas attīstībai reģionā, kuru apkalpo šī lidosta. Minētās saistības uzliek vienīgi tādēļ, lai šajā maršrutā nodrošinātu regulāru gaisa pārvadājumu minimālo apjomu, kas atbilst noteiktajiem nepārtrauktības, regularitātes, cenu veidošanas standartiem, kurus gaisa pārvadātāji neievērotu, ja ņemtu vērā vienīgi savas komerciālās intereses.

Noteiktie standarti, ko piemēro maršrutam, attiecībā uz kuru uzliktas minētās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ir izstrādāti pārskatāmā un nediskriminējošā veidā.

2.  Gadījumos, kad citi transporta veidi nevar nodrošināt nepārtrauktu apkalpošanu, veicot vismaz divus reisus dienā, attiecīgās dalībvalstis var iekļaut sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībās prasību par to, ka jebkurš gaisa pārvadātājs, kas plāno darboties šajā maršrutā, garantē, ka tas darbosies šajā maršrutā noteiktu laiku, kurš jānosaka konkrēti un saskaņā ar pārējiem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību noteikumiem.

3.  Ja sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības uzliktas saskaņā ar 1. un 2. punktu, gaisa pārvadātāji tikai pasažieru vietu pārdošanu var piedāvāt vienīgi tad, ja attiecīgais gaisa pārvadājums atbilst visām prasībām, ko uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Turpmāk šo gaisa pārvadājumu pakalpojumu uzskata par regulāru gaisa pārvadājumu.

4.  Ja neviens no gaisa pārvadātājiem nav uzsācis vai vēl nav gatavs uzsākt regulārus gaisa pārvadājumus maršrutā saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kas uzliktas attiecībā uz šo maršrutu, dalībvalsts var ierobežot piekļuvi regulāriem gaisa pārvadājumiem šajā maršrutā, atļaujot to tikai vienam gaisa pārvadātājam, uz laiku līdz četriem gadiem, un pēc tam situāciju pārskata.

Minētais laikposms var ilgt arī piecus gadus, ja sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir uzliktas attiecībā uz maršrutu, kura galamērķis ir lidosta ļoti attālā reģionā, kā definēts Līguma 299. panta 2. punktā.

5.  Par tiesībām veikt 4. punktā minētos pārvadājumus vai nu atsevišķos maršrutos, vai ‐ gadījumos, kad tas ir obligāti nepieciešams darbības apstākļu dēļ, ‐ maršrutu grupā saskaņā ar 19. pantu izsludina atklātu konkursu, kurā var piedalīties visi Kopienas gaisa pārvadātāji, kas ir tiesīgi veikt šādus pārvadājumus.

6.  Ja dalībvalsts vēlas uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tai jāpaziņo Komisijai, citām attiecīgajām dalībvalstīm, attiecīgajām lidostām un gaisa pārvadātājam, kas apkalpo attiecīgo maršrutu, pilns tā dokumenta teksts, ar kuru paredzēts uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

7.  Paredzēto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību nepieciešamību un pietiekamību dalībvalstis izvērtē, ņemot vērā

8.  Diena, kad stājas spēkā sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, nepienāk drīzāk par 6. punkta otrajā daļā minētā informatīvā paziņojuma publicēšanas dienu.

9.  Uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības vairs nav spēkā, ja vairāk nekā 12 mēnešus nav veikti regulāri gaisa pārvadājumi maršrutā, attiecībā uz kuru uzliktas šādas saistības.

10.  Ja saskaņā ar 19. pantu izvēlētais gaisa pārvadātājs pēkšņi pārtrauc pārvadājumus, attiecīgā dalībvalsts, noslēdzot savstarpēju vienošanos, ko nevar atjaunot, ārkārtas apstākļos var izvēlēties citu gaisa pārvadātāju, kas pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ne ilgāk kā sešus mēnešus, saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem:

Par rīcību ārkārtas apstākļos un tās iemesliem nekavējoties informē Komisiju un dalībvalsti vai dalībvalstis. Pēc dalībvalsts vai dalībvalstu pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija var atbilstīgi 28. panta 2. punktā minētajai procedūrai apturēt šo rīcību, ja tā uzskata, ka minētā rīcība neatbilst šā punkta prasībām vai kā citādi ir pretrunā Kopienas tiesību aktiem.

19. pants

Procedūra atklātajam konkursam attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām

1.  Šīs regulas 18. panta 5. punktā paredzēto atklāto konkursu organizē saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta no 2. – 11. punktā.

2.  Attiecīgā dalībvalsts nosūta Komisijai pilnu tekstu uzaicinājumam piedalīties konkursā.

3.  Komisija uzaicinājumu piedalīties konkursā dara zināmu, publicējot informatīvu paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Termiņš konkursa pieteikumu iesniegšanai ir vismaz divi mēneši pēc šāda informatīva paziņojuma publicēšanas dienas. Ja konkurss attiecas uz maršrutu, kuram piekļuve saskaņā ar 18. panta 4. punktu jau ir ierobežota, atļaujot to tikai vienam pārvadātājam, uzaicinājumu piedalīties konkursā publicē vismaz sešus mēnešus pirms jaunas koncesijas sākuma, lai dotu iespēju izvērtēt vajadzību arī turpmāk ierobežot piekļuvi.

4.  Informatīvajā paziņojumā sniedz šādu informāciju:

a)   attiecīgā dalībvalsts,

5.  Attiecīgā dalībvalsts vai dalībvalstis nekavējoties un bez maksas dara zināmu visu attiecīgo informāciju un dokumentus, ko pieprasījušas atklātajā konkursā ieinteresētās personas.

6.  Uzaicinājums piedalīties konkursā un turpmākais līgums cita starpā ietver šādus jautājumus:

7.  Pieteikumu atlasi veic pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā pārvadājuma atbilstību, ieskaitot cenas un nosacījumus, kas var tikt piedāvāti klientiem, kā arī no attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstīm pieprasītās kompensācijas vērtību, ja tāda tiek pieprasīta.

8.  Attiecīgā dalībvalsts var kompensēt saskaņā ar 7. punktu izraudzītajam gaisa pārvadātājam to standartu ievērošanu, ko prasa saskaņā ar 18. pantu uzliktās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Šāda kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama neto izmaksu segšanai, kuras radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā ar tām saistītos gaisa pārvadātāja gūtos ieņēmumus un samērīgu peļņu.

9.  Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju par atklātā konkursa un atlases rezultātiem, sniedzot paziņojumu, kurā iekļauta šāda informācija:

10.  Pēc dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas Komisija var pieprasīt dalībvalstīm viena mēneša laikā nosūtīt tai visus attiecīgos dokumentus, kas saistīti ar gaisa pārvadātāja izraudzīšanos sabiedrisko pakalpojumu saistību pildīšanai. Gadījumā, ja pieprasītie dokumenti netiek nosūtīti noteiktajā termiņā, Komisija var pieņemt lēmumu apturēt uzaicinājumu piedalīties konkursā saskaņā ar 28. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

20. pants

Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību pārbaude

1.  Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka jebkurš lēmums, kas pieņemts saskaņā ar 18. un 19. pantu, var tikt efektīvi pārskatīts, un jo īpaši iespējami īsākā laikā, ja izrādās, ka šādi lēmumi pārkāpj Kopienas tiesības vai valsts tiesību aktus, ar kuriem īsteno Kopienas tiesības.

2.  Pēc dalībvalsts lūguma, ja šī dalībvalsts uzskata, ka 18. un 19. panta noteikumi nevajadzīgi ierobežo maršruta attīstību, vai pēc savas iniciatīvas Komisija veic izmeklēšanu un sešu mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas, pamatojoties uz visiem būtiskajiem faktoriem, saskaņā ar 28. panta 2. punktā paredzēto procedūru pieņem lēmumu par to, vai 18. un 19. pants ir joprojām piemērojams attiecīgajam maršrutam.

Līdz šāda lēmuma pieņemšanai Komisija var pieņemt lēmumu par pagaidu pasākumiem, tostarp par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību pilnīgu vai daļēju apturēšanu.

21. pants

Satiksmes sadale starp lidostām un satiksmes tiesību izmantošana

1.  Satiksmes tiesību izmantošana ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz nebīstamību, drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.

2.  Pēc apspriešanās ar attiecīgajiem gaisa pārvadātājiem un lidostām dalībvalsts bez diskriminācijas attiecībā uz galamērķiem Kopienas teritorijā vai valstisko piederību, vai gaisa pārvadātāja identitātes datiem drīkst regulēt gaisa  satiksmes sadali starp lidostām, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

Pieņemot visus lēmumus, ar ko regulē gaisa satiksmes sadali starp lidostām, ievēro proporcionalitātes un pārredzamības principu un pamatojas uz objektīviem kritērijiem.

3.  Neskarot satiksmes sadales noteikumus, kas ir spēkā pirms šīs regulas pieņemšanas, attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju par tās nodomiem regulēt gaisa satiksmes sadali vai mainīt atsevišķu spēkā esošu satiksmes sadales noteikumu.

Komisija 1. un 2. punkta piemērošanu pārbauda sešu mēnešu laikā pēc minētā lūguma saņemšanas un saskaņā ar 28. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem lēmumu par to, vai dalībvalsts drīkst piemērot pasākumus.

Komisija publicē savu lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un pasākumus nepiemēro pirms Komisijas apstiprinājuma publicēšanas.

22. pants

Ārkārtas pasākumi

1.  Dalībvalsts var atteikt vai ierobežot satiksmes tiesību izmantošanu vai paredzēt nosacījumus to izmantošanai, lai atrisinātu pēkšņas īstermiņa problēmas, kas radušās neparedzētu un nenovēršamu apstākļu dēļ. Veicot šādu pasākumu, ievēro proporcionalitātes un pārskatāmības principus un pamatojas uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

Par šādu pasākumu un tā pietiekamo pamatojumu nekavējoties informē Komisiju un citas dalībvalstis. Ja problēmas, kas rada šāda pasākuma nepieciešamību, turpina pastāvēt vairāk nekā 14 dienas, dalībvalsts atbilstīgi informē Komisiju un pārējās dalībvalstis, un ar Komisijas piekrišanu dalībvalsts var pagarināt pasākuma piemērošanu uz laiku līdz 14 dienām.

2.  Pēc attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija var atcelt šo pasākumu, ja tas neatbilst 1. punktā noteiktajām prasībām vai citā veidā ir pretrunā ar Kopienas tiesībām.

IV nodaļa

Cenu noteikšanas noteikumi

23. pants

Cenu noteikšana

24. pants

Cenu noteikšanas brīvība

1.  Neierobežojot 18. panta 1. punktu, 25. pantu, Kopienas gaisa pārvadātāji brīvi nosaka gaisa pārvadājumu maksas un tarifus gaisa pārvadājumiem Kopienā.

2.  Neatkarīgi no dalībvalstu divpusējo nolīgumu noteikumiem dalībvalstis nedrīkst pieļaut diskrimināciju, kuras pamatā ir gaisa pārvadātāju valstiskā piederība vai identitātes dati, atļaujot Kopienas gaisa pārvadātājiem noteikt maksas un tarifus attiecībā uz gaisa pārvadājumiem starp to teritoriju un trešām valstīm. Tiek atcelti visi pārējie cenu noteikšanas ierobežojumi, tostarp attiecībā uz tiem maršrutiem uz trešām valstīm, kuri izriet no dalībvalstu divpusējiem nolīgumiem.

█

25. pants

Informācija un nediskriminēšana

1.  Šo pantu piemēro lidojumiem no jebkuras lidostas dalībvalsts teritorijā un lidojumiem, par kuriem līgumu noslēdzis Kopienas gaisa pārvadātājs, no lidostas trešā valstī uz lidostu dalībvalsts teritorijā, ja vien uz gaisa pārvadātājiem attiecīgajā trešā valstī neattiecas tādas pašas prasības.

2.  Gaisa pārvadātāji, kas darbojas Kopienā, sniedz sabiedrībai izsmeļošu informāciju par gaisa pārvadājumu maksām un tarifiem saskaņā ar 2. panta 18. un 19. punktu, kā arī par saistītajiem nosacījumiem, un par visiem piemērojamajiem nodokļiem, obligātajām maksām, piemaksām un nodevām, kuras iekasē trešo pušu uzdevumā.

Gaisa pārvadājumu maksās, kas publicētas jebkādā veidā, tostarp internetā, un tieši vai netieši adresētas pasažieriem, jāiekļauj visus piemērojamos nodokļus, nodevas, piemaksas un maksas, kuras zināmas publicēšanas brīdī. Gaisa pārvadājumu maksās neiekļauj izdevumus, kurus nerada pats gaisa pārvadātājs.

Izvēles piemaksas cenai skaidri, pārskatāmi un viennozīmīgi norāda rezervēšanas procesa sākumā, un pasažieris tās izvēlas, attiecīgi norādot (opt-in). Automātiska piekrišana veikt šādas piemaksas nav spēkā.

Visas izmaksas, kuras nav ietvertas gaisa pārvadājumu maksā un kuras neiekasē gaisa pārvadātāji, kas darbojas Kopienā, detalizēti reklamē "biļešu pārdevējs" saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 14. decembra Regulas (EK) Nr. 2111/2005 par darbības aizliegumam Kopienā pakļauto gaisa pārvadātāju Kopienas saraksta izveidi un gaisa transporta pasažieru informēšanu par apkalpojošā gaisa pārvadātāja identitāti(11) 2. panta d) apakšpunktu.

3.  Gaisa pārvadātāji ļauj piekļūt informācijai par gaisa pārvadājumu maksām, nediskriminējot pasažierus atkarībā no viņu valstiskās piederības vai pastāvīgās dzīvesvietas, vai ceļojumu aģentūras darbības vietas Kopienā.

Gaisa pārvadātāji nedrīkst paredzēt noteikumus, kas praksē ierobežo pasažieru un ceļojumu aģentūru brīvu un vienlīdzīgu piekļuvi gaisa pārvadājumu maksām.

4.  Lai īstenotu 2. un 3. punktā noteiktos pienākumus, gaisa pārvadātāji publisko gaisa pārvadājumu maksas, tarifus un saistītos nosacījumus, kā arī visus piemērojamos nodokļus, nodevas, piemaksas un maksas, kuras tie iekasē trešo pušu uzdevumā, piemērojot šādas kategorijas:

5.  Pasažieriem jāsaņem lidojuma cenai pievienoto nodokļu, nodevu un maksājumu detalizēts atspoguļojums.

26. pants

Pārredzamība cenu aprēķinos

Ja cenā tiek iekļautas maksas par drošību, lidostā vai gaisa kuģī, tās pasažierim atsevišķi jānorāda uz biļetes vai citā veidā. Maksām un nodevām par drošību, kuras iekasē dalībvalstis, gaisa pārvadātāji vai iestādes, ir jābūt pārredzamām un tās drīkst izmantot tikai, lai segtu drošības izmaksas lidostās un lidmašīnā.

27. pants

Sankcijas

Dalībvalstis nodrošina šajā nodaļā izklāstīto noteikumu ievērošanu un paredz sankcijas par šo noteikumu pārkāpšanu. Noteiktās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas.

V nodaļa

Nobeiguma noteikumi

28. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz komiteja.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK║ 3. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus.

║

29. pants

Sadarbība un tiesības iegūt informāciju

1.  Dalībvalstis un Komisija sadarbojas, šīs regulas piemērošanā un uzraudzībā.

2.  Lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar šo regulu, Komisija var saņemt visu vajadzīgo informāciju no dalībvalstīm, kuras turklāt nodrošina informācijas sagādi no gaisa pārvadātājiem, kurus licencējušas to kompetentās licencētājas iestādes.

3.  Dalībvalstis saskaņā ar to tiesību aktiem veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu konfidencialitāti šīs regulas piemērošanas gaitā saņemtajai informācijai.

30. pants

Atcelšana

Atceļ Regulu (EEK) Nr. 2407/92, Regulu (EEK) Nr. 2408/92 un Regulu (EEK) Nr. 2409/92.

Atsauces uz atceltajām regulām uzskata par atsaucēm uz šo regulu, un tās lasa saskaņā ar II pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

║,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

Informācija, kas jāsniedz saistībā ar 5. un 8. pantu

1.  Ar finansiālo gatavību saistītā informācija, kas jāuzrāda pirmreizējiem pretendentiem

1.1.  Visjaunākie iekšējās vadības pārskati un, ja tādi ir pieejami, pārbaudīti grāmatvedības pārskati par iepriekšējo finanšu gadu.

1.2.  Plānotā bilance, iekļaujot peļņas un zaudējumu aprēķinu, turpmākajiem trim gadiem.

1.3.  Plānoto izdevumu un ieņēmumu pamatojums skaitliskos aprēķinos par tādiem posteņiem kā degviela, pārvadājumu maksa un tarifi, algas, ekspluatācija, amortizācija, valūtas kursa svārstības, lidostas izmaksas, apdrošināšana, u. c. Pārvadājumu/ienākumu prognozes.

1.4.  Sīkas ziņas par darbības uzsākšanas izmaksām laikā no pieteikuma iesniegšanas līdz darbības sākšanai un izskaidrojums par to, kā šīs izmaksas tiks segtas.

1.5.  Sīkas ziņas par esošajiem un plānotajiem finanšu avotiem.

1.6.  Sīkas ziņas par akcionāriem, ieskaitot valstisko piederību un piederošo akciju veidu, kā arī statūti. Ja uzņēmums ir daļa no koncerna ‐ informācija par attiecībām starp koncerna uzņēmumiem.

1.7.  Plānotās naudas plūsmas pārskats un likviditātes plāni pirmajiem trim darbības gadiem.

1.8.  Sīkas ziņas par gaisa kuģu pirkšanas/nomas finansēšanu, nomas gadījumā iekļaujot līguma noteikumus un nosacījumus.

2.  Informācija, kas jāsniedz esošo licences turētāju finansiālās gatavības noturīguma novērtēšanai, ja tiek plānots mainīt to struktūru vai darbības veidus un ja tas var būtiski atsaukties uz to finansēm.

2.1.  Vajadzības gadījumā ‐ visjaunākā iekšējā vadības bilance un pārbaudīti grāmatvedības pārskati par iepriekšējo finanšu gadu.

2.2.  Precīzas, sīkas ziņas par visām paredzētajām pārmaiņām, kā pakalpojumu veida maiņa, paredzamās pārņemšanas vai apvienošanās, pārmaiņas akciju kapitālā, kapitāla daļu īpašnieku maiņa u. c.

2.3.  Plānotā bilance ar peļņas un zaudējumu aprēķinu kārtējam finanšu gadam, ietverot visas paredzamās pārmaiņas struktūrā vai darbībās, kuras var būtiski atsaukties uz finansēm.

2.4.  Agrāko un plānoto izdevumu un ieņēmumu skaitliskie aprēķini par tādiem posteņiem kā degviela, pārvadājumu maksa un tarifi, algas, ekspluatācija, amortizācija, valūtas kursa svārstības, lidostas izmaksas u. c. Pārvadājumu/ienākumu prognozes.

2.5.  Naudas plūsmas pārskats un likviditātes plāni nākamajam gadam, iekļaujot paredzamās pārmaiņas struktūrā vai darbībā, kuras var būtiski atsaukties uz finansēm.

2.6.  Sīkas ziņas par gaisa kuģu pirkšanas/nomas finansēšanu, nomas gadījumā iekļaujot līguma noteikumus un nosacījumus.

3.  Informācija, kas jāsniedz esošo licences turētāju finansiālās gatavības noturīguma novērtēšanai.

3.1.  Pārbaudīti grāmatvedības pārskati ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc attiecīgā laikposma beigām un, ja vajadzīgs, visjaunākā iekšējās vadības bilance.

3.2.  Plānotā bilance nākamajam gadam, iekļaujot peļņas un zaudējumu aprēķinu.

3.3.  Agrāko un plānoto izdevumu un ieņēmumu skaitliskie aprēķini par tādiem posteņiem kā degviela, pārvadājumu maksa un tarifi, algas, ekspluatācija, amortizācija, valūtas kursa svārstības, lidostas izmaksas u. c. Pārvadājumu/ienākumu prognozes.

3.4.  Naudas plūsmas pārskats un likviditātes plāni nākamajam gadam.

█

II PIELIKUMS

Atbilstības tabula

(1) OV vēl nav publicēts. (2) OV C 175, 27.7.2007., 85. lpp. (3) OV C … (4) Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija Nostāja. (5) OV L 240, 24.8.1992., 1. lpp. (6) OV L 240, 24.8.1992., 8. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.). (7) OV L 240, 24.8.1992., 15. lpp. (8) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.). (9) OV L 138, 30.4.2004., 1. lpp. (10) OV L 157, 30.4.2004., 7. lpp. (11) OV L 344, 27.12.2005., 15. lpp.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūcija par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam ‐Baltā grāmata (2006/2270(INI))

P6_TA(2007)0338 A6-0248/2007

Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam (COM(2005)0629) (turpmāk tekstā ‐ Komisijas Baltā grāmata),

‐   ņemot vērā Komisijas pieņemtā Finanšu pakalpojumu rīcības plāna (FSAP) (COM(1999)0232) īstenošanu, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīga izmantošanu)(1) MiFID, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem(2), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīvu 2004/109/EK par pārredzamības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīri ir pieņemti tirdzniecībai regulētā tirgū(3), direktīvas (CRD) par prasībām attiecībā uz sākumkapitālu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta)(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādāta)(5)) un Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai par akcionāru balsstiesību izmantošanu sabiedrībās, kuru juridiskā adrese ir dalībvalstī un kuru akcijas atļauts tirgot regulētā tirgū (COM(2005)0685),

‐   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu ‐ 2006. gada ziņojumu par vienotā finanšu pakalpojumu tirgus progresu,

‐   ņemot vērā 2006. gada 7. novembra Eiropas Rīcības kodeksu par mijieskaitu un norēķiniem un priekšlikumu par eirosistēmu, lai izveidotu norēķinu sistēmu darījumiem ar vērtspapīriem, izmantojot centrālās bankas līdzekļus (Target2–Securities) (turpmāk tekstā ‐ Rīcības kodekss),

‐   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza padomes Direktīvu 92/49/EEK un Direktīvas 2002/83/EK, 2004/39/EK, 2005/68/EK un 2006/48/EK attiecībā uz procedūras noteikumiem un vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami, veicot piesardzīgu novērtējumu par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē (COM(2006)0507),

‐   ņemot vērā 2006. gada 23. februārī publicēto Finanšu pakalpojumu komitejas (FSC) 2006. gada februāra ziņojumu par finansiālo uzraudzību (T. Francq ziņojums),

‐   ņemot vērā Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) 2007. gada 26. janvārī publicēto otro starpposma ziņojumu par Lamfalussy procesa pārraudzību,

‐   ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas (CESR) 2004. gada 25. oktobrī publicēto ziņojumu ‐ "kuri pārraudzības instrumenti ES vērtspapīru tirgiem" ("Himalaju" ziņojums),

‐   ņemot vērā 2007. gada 19. jūnija Izmeklēšanas komitejas saistībā ar sabiedrības "Equitable Life Assurance Society" krīzi ieteikumu(6),

‐   ņemot vērā tā 2004. gada 15. janvāra rezolūciju par drošības fondu un atvasinājumu nākotni(7), 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par ES finanšu tirgus integrācijas pašreizējo stāvokli(8) un 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par konsolidāciju finanšu pakalpojumu nozarē(9),

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0248/2007),

1.   izsaka atzinību Komisijai par tās ieguldījumu FSAP, veidojot Eiropas kapitāla tirgu, kurš galvenokārt savas finanšu noteikumu kvalitātes un viengabalainības dēļ kļuvis par vadošo tirgu pasaulē; atzinīgi vērtē Komisijas Baltajā grāmatā noteiktās saimnieciska rakstura prioritātes, proti, konsolidēt Eiropas finanšu tirgu, likvidēt šķēršļus kapitāla brīvai apritei un uzlabot finanšu pakalpojumu uzraudzību;

2.   mudina dalībvalstis nodrošināt savlaicīgu un konsekventu FSAP īstenošanu; aicina Komisiju pārraudzīt FSAP īstenošanu un komiteju trešajā līmenī nepārtraukti uzlabot tā konsekventu piemērošanu;

3.   pauž bažas par to, ka noteiktajā termiņā dalībvalstu transponēto Kopienas tiesību aktu skaits joprojām ir neliels, un pieprasa stiprināt dalībvalstu uzraudzības iestāžu sadarbību;

4.   atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt visās dalībvalstīs saskaņotu terminoloģijas skaidrojumu; mudina Komisiju, sagatavojot jaunus tiesību aktus, nodrošināt atbilstību pašreizējai terminoloģijai gan Eiropas, gan pasaules līmenī;

5.   atzinīgi vērtētu, ja tiktu veikta FSAP pasākumu ekonomiskās ietekmes padziļināta pārbaude, ņemot vērā Lisabonas stratēģiju un reālās ekonomikas finansiālās vajadzības; lūdz Komisiju sākt šādu izpēti, vienlaikus sagatavojot tās ikgadējos progresa un īstenošanas pārraudzības ziņojumus, un iesaka pievērst īpašu uzmanību FSAP pasākumu īstenošanas ietekmei jo sevišķi tajās valstīs, kuras gūst relatīvu labumu no FSAP pasākumiem, un saņēmējvalstu ienākumiem, ko ir radījusi finanšu tirgus konsolidācija;

Tirgus koncentrācija

6.   atzīmē, ka lielajiem uzņēmumiem, galvenokārt audita firmām, kredītu vērtēšanas iestādēm (CRA) un sniegto finanšu pakalpojumu augšējā tirgus segmentā pastāv augsts tirgus konsolidācijas līmenis; mudina Komisiju un konkurenci regulējošās valstu iestādes rūpīgi piemērot iepriekšminētajiem tirgus dalībniekiem EK konkurences noteikumus, ievērot piesardzību attiecībā uz jebkuru nelikumīgu tirgus koncentrācijas risku, sniedzot pakalpojumus sarakstā iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem; uzsver nepieciešamību pēc pieejamām kompensāciju un sūdzību procedūrām; lūdz Komisiju pienācīgi ņemt vērā pakalpojumu izmantotāju skatījumu; uzsver vajadzību likvidēt šķēršļus jaunpienācējiem, kā arī atcelt tos tiesību aktus, kuri dod priekšroku tirgū pārstāvētajiem uzņēmumiem un pašreizējām tirgus struktūrām, kurās konkurence ir ierobežota;

7.   mudina īstenot ieteikumus, kas ietverti Izmeklēšanas komitejas saistībā ar sabiedrības "Equitable Life Assurance Society" krīzi ziņojumā (A6-0203/2007),

8.   pauž gandarījumu par nesen apstiprināto direktīvas priekšlikumu par izmaiņām Banku direktīvas 2006/48/EK 19. pantā, kurā grozījumi jāizdara ar topošo direktīvu par piesardzīgu novērtējumu attiecībā uz līdzdalības iegūšanu un kontrolakciju turēšanas palielināšanos finanšu sektorā, un mudina Komisiju turpināt darbības, lai novērstu šķēršļus uzņēmumu pārrobežu apvienošanai un pārņemšanai, kā tas ir noteikts Komisijas darba dokumentā par ES finanšu nozares pārrobežu konsolidāciju (SEC(2005)1398) un Parlamenta 2006. gada 4. jūlija rezolūcijā par turpmāku virzību uz konsolidāciju finanšu pakalpojumu nozarē;

9.   uzsver, ka kredītu vērtēšanas iestādēs maksājumiem ir jābūt pārredzamiem un jānošķir vērtēšanas un papildu pakalpojumi, kā arī ir jāprecizē vērtēšanas kritēriji un uzņēmējdarbības veidi; uzsver, ka, piemēram, direktīvās par prasībām attiecībā uz sākumkapitālu kredītu vērtēšanas iestādēm ir valstiska nozīme un ka tādējādi tām jāatbilst augstajiem pieejamības, pārredzamības, kvalitātes un uzticamības standartiem, kā tas noteikts regulētajai uzņēmējdarbībai (piemēram, bankām); mudina Starptautisko Vērtspapīru komisiju organizāciju (IOSCO) un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteju (CESR) rūpīgi pārraudzīt CRA atbilstību IOSCO rīcības kodeksam; atzinīgi vērtētu Eiropas partneru iesaistīšanos CRA jomā;

10.   paredz, ka pēc MiFID ieviešanas palielināsies ne tikai konkurence starp tirdzniecības platformām un finanšu starpniekiem, bet arī biržu konsolidācija; uzskata, ka ir vajadzīga stingra finanšu tirgus noteikumu un uzraudzības metožu transatlantiska konverģence, nenoraidot uz principiem balstītu pieeju un nepieļaujot eksteritoriālu noteikumu piemērošanu; uzsver, ka noteikti ir jābūt labai pārvaldei un ka īpašumtiesību maiņa nedrīkst ietekmēt ne pakalpojumu izmantotājus, ne šajā nozarē strādājošo darbinieku tiesības;

11.   aicina Komisiju izpētīt, kurš no pasākumiem ir vispiemērotākais ieinteresēto personu uzticības veicināšanai, un veicināt darbinieku līdzdalību akciju kapitālā, lai līdzsvarotu dažādu ieinteresēto personu intereses;

12.   aicinot sasniegt progresu to šķēršļu novēršanā, kuri norādīti Giovannini grupas 2001. gada novembra ziņojumā par pārrobežu mijieskaita un norēķinu kārtību Eiropas Savienībā, atkārtoti uzsver, ka sabiedrības interesēs attiecībā uz norēķinu drošību ir uzlabot pēctirdzniecības infrastruktūru, vēršot uzmanību gan uz cenu pārredzamību, gan konkurenci; atzinīgi vērtē panākto progresu, īstenojot Rīcības kodeksu, kas ļaus sasniegt izvirzītos mērķus un arī atbalstīs MiFID 34. pantu, kurā ir ietverti noteikumi par to, lai biržas nodrošina visiem lietotājiem iespēju izraudzīties norēķinu sistēmu, ar kuru viņi vēlētos veikt norēķinus par darījumiem pārrobežu akciju darījumos; šajā kontekstā ir apņēmies rūpīgi sekot līdzi ar Rīcības kodeksu saistītajiem notikumiem, kā arī projektam TARGET2–Securities, uzsverot, ka ir vajadzīga gan vadība, gan uzraudzība, lai risinātu ar interešu konfliktiem saistītus jautājumus; aicina Padomi un Komisiju nekavējoties sākt iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai valsts sektora uzraudzībā un jomās, uz kurām neattiecas Rīcības kodekss, pilnībā novērstu Giovannini grupas ziņojumā minētos juridiskos un fiskālos šķēršļus;

13.   norāda uz deleģētās balsošanas un to finanšu starpnieku pieaugošo ietekmi, kuriem netiešās akciju turēšanas sistēmu izmantošanas rezultātā turējumā ir patērētāju materiālie aktīvi; lūdz Komisiju novērtēt iespējamo risku attiecībā uz dominēšanu tirgū, tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un šādu starpnieku interešu konfliktiem un stingri uzraudzīt topošās direktīvas ietekmi uz uzņēmumu akcionāru balstiesību īstenošanu; mudina plašāk izmantot jaunos programmatūru risinājumus, tādējādi sekmējot nepastarpinātību un nodrošinot gala ieguldītājam tiešu tirgus pieejamību;

14.   atzīst, ka jaunajās dalībvalstīs ir liels skaits finanšu pakalpojumu uzņēmumu, kuri pilnībā vai daļēji pieder citas valsts uzņēmumam, un pauž bažas, ka tas, neīstenojot ciešu sadarbību, varētu apgrūtināt šo valstu pārraudzības iestāžu darbu, veicot efektīvu pārraudzību un kontroli un ievērojot jauno dalībvalstu leģitīmās intereses un vajadzības;

15.   lūdz Komisiju novērtēt to, kā tirgus augstākajā līmenī tiek īstenoti lieli apvienošanās un pārņemšanas darījumi, darījumi ar privātkapitālu un kā tiek veiktas ar šiem darījumiem saistītās emisiju izvietošanas un kreditēšanas darbības; ļoti atzinīgi vērtē uzraudzības iestāžu pastiprināto modrību attiecībā uz gadījumiem, kad notiek tirgus manipulācijas ‐ vai nu tā būtu iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana darījumos, vai citu apsteigšana; mudina Komisiju sadarbībā ar ASV regulatoriem pārbaudīt, vai vajadzīgie drošības pasākumi, piemēram, iekšējie rīcības kodeksi un "Ķīnas mūri" ir pietiekami, lai sasniegtu atbilstošu korporatīvās pārvaldības līmeni un tirgus pārredzamību un lai novērstu interešu konfliktus;

16.   uzsver, ka ar pārredzamu finansēšanas struktūru ir svarīgi nodrošināt, lai finanšu analītiķi un datu sniedzēji par finanšu tirgu ir neatkarīgi; mudina Komisiju pievērsties Direktīvas 2004/72/EK (Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas)(10) un MiFID neatrisinātajām problēmām saistībā ar atšķirību starp "finanšu analīzi" un "citu informāciju";

Alternatīvie ieguldījumu instrumenti

17.   pilnībā apzinās alternatīvo ieguldījumu instrumentu ātru rašanos (drošības fondi un privātais kapitāls), atzīst, ka tie tirgū nodrošina likviditāti un diversifikāciju un rada iespēju uzlabot korporatīvās pārvaldības efektivitāti, un pievienojas dažu centrālo banku un uzraudzības iestāžu paustajām bažām, ka tie var izraisīt arī sistēmisku risku un citu finanšu iestāžu riska darījumu līmeņa palielināšanos;

18.   aicina Komisiju apspriesties par drošības fondiem, lai sagatavotos diskusijai šajā jomā starptautiskā un Eiropas līmenī;

19.   atzinīgi vērtē Komisijas pētījumus par drošības fondiem, tomēr izsaka nožēlu, ka Komisija šajos pētījumos līdz šim ir pievērsusies tikai šādu finanšu līdzekļu palielināšanas šķēršļiem, un aicina Komisiju uzraudzīt jebkādus iespējamos politikas trūkumus; uzsver, ka šādu finanšu līdzekļu regulatoru darbs attiecīgajā nozarē, tostarp CESR un IOSCO un kompetentās iestādes tirgos, kur šādi fondi ir raksturīgi, ir jāietver ES un ASV dialogā; pieprasa plašāku un kritiskāku pieeju attiecībā uz tirgus ļaunprātīgas izmantošanas risku; aicina Komisiju pārskatīt dalībvalstu režīmu atšķirības attiecībā uz individuālo klientu piekļuvi alternatīvajiem ieguldījumiem, un it īpaši noteikt atbilstīgu kvalifikāciju izplatītājiem, kas pārdod šādus pakalpojumus individuālajiem ieguldītājiem;

20.   mudina Komisiju novērtēt uzraudzības kvalitāti ārzonas uzņēmumu atrašanās vietās un veicināt sadarbību ar attiecīgo valstu uzraudzības iestādēm; plāno sadarboties ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas Finanšu pakalpojumu komiteju, lai izpētītu, kā rīkoties, lai novērstu nevēlamu kapitāla aizplūšanu uz vietām, kuras uzskata par "nodokļu oāzēm";

21.   atzinīgi vērtē 2007. gada 19. maijā notikušā Finansiālās stabilitātes foruma precizēto ziņojumu par drošības fondu nozari; ļoti atzinīgi vērtē ziņojumā norādītos ieteikumus par to, kā novērst iespējamo sistēmisko risku un risku, kas saistīts ar drošības fondu darbību; pieprasa ciešāku sadarbību un lielāku informācijas apmaiņu starp finanšu iestāžu uzraudzības iestādēm, ņemot vērā šos ieteikumus un izplatot labu praksi, lai uzlabotu pretestību sistēmiskajam riskam; turklāt mudina kreditorus, ieguldītājus un varas iestādes būt piesardzīgiem un atbilstoši novērtēt iespējamo darījumu partneru risku, kuru atspoguļo drošības fondi;

Finanšu pieejamība mazumtirdzniecības segmentā

22.   atzīmē, ka ES mazumtirdzniecības finanšu tirgu pārrobežu integrācija ir mazāk attīstīta nekā vairumtirdzniecības jomā; atzīmē, ka patērētāji izmanto fiziskus uzņēmumus vairāk nekā virtuālos un ka tādējādi veidojas galvenokārt pašmāju finansēšanas struktūra; tomēr brīdina, ka nedrīkst mainīt valsts patērētāju aizsardzības tradīcijas un tiesiskās sistēmas, vienkārši izmantojot pieeju "viens der visiem"; uzskata, ka valsts patērētāju aizsardzības tradīcijas nedrīkst interpretēt tā, lai jaunajiem konkurentiem radītu šķēršļus vietējā tirgū; uzsver, ka nepieciešams finanšu pakalpojumu iekšējais tirgus, kas sekmīgi darbojas; atzīmē starpnieku nozīmi konkurences radīšanā dalībvalstu tirgos; uzsver Eiropas banku tirgus atklāto un plurālistisko struktūru priekšrocības patērētāju dažādo un plašo vajadzību apmierināšanā;

23.   uzskata, ka labāka ir pieeja, kas vērsta uz de facto šķēršļiem, kuri ietekmē mobilo pārrobežu pakalpojumu izmantotājus; rosina finanšu nozari pilnveidot visas Eiropas finanšu izmēģinājuma produktus, piemēram, pensiju, hipotēku, apdrošināšanas vai patēriņa kredīta produktus, un aicina Komisiju izstrādāt atbilstošu noteikumu, uzraudzības, līgumtiesību, nodokļu politikas, patēriņa kredīta un patērētāju aizsardzības sistēmu attiecībā uz tādiem produktiem, kas ir pārvietojami un kurus savstarpēji atzīst Eiropas Savienības dalībvalstis, lai vienotā, integrētā tirgū veidotu labvēlīgus darbaspēka pārrobežu mobilitātes apstākļus;

24.   uzsver, ka Eiropas finanšu produktu kopējā tirgū viena veida riskam, profilam un uzņēmējdarbības stratēģijām jāparedz vienādas drošības garantijas, un tam jānosaka atbilstošas kapitāla prasības; norāda, ka, pārredzamības nodrošināšanas un patērētāju aizsardzības nolūkā nedrīkst pieļaut, ka dalībvalstis iesaistās konkurences cīņā, kuras pamatā ir zemāki uzraudzības un drošības standarti;

25.   pievienojas Komisijas Zaļās grāmatas par Eiropas regulējuma uzlabošanu ieguldījumu fondiem (SEC(2005)0947) pielikuma 1.2.3. punktā paustajām bažām par to, ka atsevišķās dalībvalstīs garantiju fondus veido, nenosakot atsevišķas pašu kapitāla prasības, jo šajās valstīs pastāv nepietiekama patērētāju aizsardzība; tādēļ aicina Komisiju efektīvas patērētāju aizsardzības nolūkā novērst nepilnības garantiju fondu jomā, šiem fondiem nosakot vienādi stingras kapitāla pietiekamības prasības, kā arī ievērot vienlīdzīgas uzraudzības prasību principu gan riska vadības kvalitatīvo standartu, gan pašu kapitāla kvantitatīvo prasību jomā ("same risk, same capital");

26.   ir ievērojis, ka nozares pētījums par banku pakalpojumiem privātpersonām un maziem un vidējiem uzņēmumiem un maksājumu karšu sistēmām atklāj vairākas jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi; atzinīgi vērtē gaidāmo Maksājumu pakalpojumu direktīvu, kurā būs labāki konkurences priekšnoteikumi šajās jomās; tomēr brīdina, ka esošo nepilnīgo sistēmu atklāšanas rezultātā nebūtu jārodas situācijai, kad augstas tirgus konsolidācijas dēļ veidojas jaunas nepilnības un cenu ierobežojumi, kas negatīvi ietekmē Eiropas tautsaimniecības finansēšanas sistēmas vispārējo struktūru, vietējo pakalpojumu kvalitāti un MVU iespējas saņemt to vajadzībām atbilstošu finansējumu; ir ievērojis vajadzību atvērt piekļuvi kredīta reģistriem un maksājumu sistēmām, un pieprasa sīkāk paskaidrot kādas konkrētas darbības sekos šajā sakarā;

27.   atzinīgi vērtētu to, ka, ņemot vērā pašreizējos apstākļus saistībā ar SWIFT, kādas ir Eiropas Savienībā būtu sava banku karšu sistēma;

28.   uzsver, ka Vienotās eiro maksājuma zonas (SEPA) sistēmas divi stūrakmeņi, proti, kredīta pārskaitījumi un tiešais debets stāsies, spēkā 2010. gadā; atzīmē, ka trešo pīlāru ‐ karšu sistēmu ‐ ieviesīs, sākot no 2008. gada; atzīmē, ka, pamatojoties uz Maksājumu pakalpojumu direktīvas, kuru paredzēts drīzumā pieņemt, šajā biznesa līnijā, iespējams, veidosies jauni pakalpojumu sniedzēji, piemēram, mazumtirgotāji, naudas pārvedumu veicēji un mobilos operatorus; uzraudzīs, vai tā rezultātā ievērojami nemazināsies savstarpējo apmaiņu maksu un pārrobežu mazumtirdzniecības maksājumu darījumu izmaksas;

29.   pauž bažas, ka patērētāju izvēle bieži aprobežojas ar vietējā līmeņa finanšu grupu mazumtirdzniecības pakalpojumiem; uzsver dažādu patērētājiem sniegto pakalpojumu nošķiršanas svarīgumu un aicina atklāt vērtības radīšanas ķēdes izmaksas klientiem, lai radītu lielāku pārredzamību un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

30.   mudina Komisiju atsākt iniciatīvu, kuras mērķis ir noteikt savstarpējām sabiedrībām Eiropas statusu saskaņā ar 2006. gada 16. maija rezolūciju(11) par likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultātu;

31.   apzinās sabiedrības novecošanas problēmu; uzsver kolektīvo otrā pīlāra fondēto pensiju svarīgumu papildus piemērotām, uz solidaritāti balstītām pirmā pīlāra pensiju shēmām un atbalsta īpašu pensiju fondus reglamentējošu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvu 2003/41/EK(12) par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību; mudina Komisiju saistībā ar labāku likumdošanu izpētīt iespēju, kā sekmēt pārraudzības konverģenci Eiropas Savienībā un kā novērst nevienlīdzīgu attieksmi pret tirgus dalībniekiem un konkurences izkropļojumus, papildināt šo direktīvu ar saskaņotu maksātspējas noteikumu sistēmu pensiju fondiem saskaņā ar Solvency II pieeju, lai nodrošinātu progresīvas riska pārvaldības metodes un šķēršļus uzraudzības arbitrāžai, nosakot vienādas uzraudzības prasības gan riska vadības kvalitatīvo standartu, gan pašu kapitāla kvantitatīvo prasību jomā ("same risk, same capital"), ņemot vērā papildpensijas kapitāla uzkrāšanas īpašos nosacījumus; atkārto, ka otrā pīlāra fondēto pensiju tiesiskais regulējums ir jāatbalsta, saskaņojot nodokļu politiku, it īpaši pievēršot uzmanību šajā jomā nodokļa bāzei;

32.   atzīmē, ka pārāk daudziem ES pilsoņiem tiek liegta iespēja saņemt finanšu pamatpakalpojumus; secina, ka nevainojami funkcionējošiem finanšu pamatpakalpojumiem vajadzētu būt pieejamiem katram ES pilsonim; pieprasa Komisijai veikt pētījumu par tādu pakalpojumu pieejamību kā bankas kontu atvēršana, naudas izmaksas bankas automātu izmantošana, norēķināšanās ar maksājumu kartēm un aizņēmumu saņemšana ar zemu procentu likmi, kā arī sekmēt tās paraugprakses un pieredzes veicināšanu, kuru ieguvušas finanšu iestādes, lai sniegtu šādus pamatpakalpojumus;

33.   atbalsta nozares pētījuma par banku pakalpojumiem privātpersonām secinājumus, ka apmaiņai ar kredītu datiem parasti ir pozitīva ietekme uz ekonomiku, palielinot konkurenci un sniedzot priekšrocības jaunienācējiem tirgū, samazinot informācijas asimetriju starp banku un klientu, disciplinējot aizņēmējus, samazinot neveiksmīgas izvēles problēmas un veicinot klientu mobilitāti; uzskata, ka piekļuvei gan pozitīviem, gan negatīviem kredītu datiem var būt svarīga nozīme, lai veicinātu patērētāju pieeju kredītam un apkarotu finansiālu izslēgšanu;

34.   brīdina, ka pieaug specifisku finanšu pakalpojumu sniedzēju skaits, kuri nodrošina pakalpojumus migrantu grupām, veic pārskaitījumus un attīsta banku sistēmu, tostarp islāma valstīm raksturīgo banku praksi; brīdina, ka prasībām, kas izvirzītas šiem jaunās tirgus nišas dalībniekiem, ir jābūt stingrām, kā arī tādām, lai uzņēmumi nebūtu spiesti sākt darbību "pelēkajā zonā", kur to uzraudzība nav iespējama; aicina Eiropas Savienību īpaši attiecībās ar migrējošo darba ņēmēju izcelsmes valstīm sadarboties ar attiecīgām ekonomikas un monetārā jomā kompetentām vietējām iestādēm;

35.   atzinīgi vērtē arvien pieaugošo interesi par mikrokredītiem, kas kalpo par pamatu pašnodarbinātībai un uzņēmējdarbības sākšanai, piemēram, Komisijas Reģionālās politikas ĢD darbībās un Eiropas Investīciju bankas grupas JEREMIE programmā; pieprasa, lai Bāzeles noteikumi tiktu pielāgoti mikrokredītu portfeļu vajadzībām un lai tiktu samazinātas nereti pārlieku lielās mazo aizņēmumu izmaksas; mudina Komisiju, sadarbojoties ar dažādiem par šo nozari atbildīgajiem ģenerāldirektorātiem, sagatavot mikrofinansēšanas rīcības plānu, lai koordinētu dažādus politikas pasākumus un lai optimāli izmantotu Eiropas un citu valstu paraugpraksi gan Eiropas savienībā, gan ārpus tās;

Informētība par finansēm un pakalpojumu izmantotāju ieguldījums politikas veidošanā

36.   uzskata, ka vairāk tiek domāts par integrēta Eiropas finanšu tirgus izveidi, nevis par lielāku izvēles iespēju nodrošināšanu patērētājiem; uzsver, ka ir svarīgi veicināt piekļuvi vajadzīgajai informācijai, informētību par finansēm un objektīvi konsultēt par jautājumiem, kas saistīti ar investīcijām; uzskata, ka tādiem principiem kā pienākums nodrošināt labāko izpildi un piemērotības pārbaudes veikšana, sniedzot ieguldījumu pakalpojumus, ir jābūt šajā jomā strādājošo pakalpojumu sniedzēju tiesiskā regulējuma pamatā;

37.   stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu uzlabot finansiālās iespējas un aicina kā Komisiju, tā arī dalībvalstis pastiprināt centienus, iesaistot attiecīgos uzņēmumus, lai ne tikai izveidotu īpašas programmas un tīmekļa vietnes, kurās vēlētos iesaistīties attiecīgās firmas, bet arī padarītu tās par neatņemamu pamatizglītības sastāvdaļu;

38.   atzinīgi vērtē Finanšu pakalpojumu patērētāju grupas izveidi un centienus iesaistīt pakalpojumu izmantotāju pārstāvjus ekspertu grupās un savstarpējās konsultācijās; atzīmē, ka finanšu nozarē patērētāji un galalietotāji, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), savu viedokli izsaka gausi; iesaka veidot Eiropas budžeta līniju, lai finansētu patērētāju un MVU organizāciju zināšanu apguvi par finanšu tirgu, tādējādi sniedzot ieguldījumu FSAP konsultāciju procesos;

39.   aicina uzņēmumus sniegt ieguldījumu patērētāju aizsardzības jomā, nodrošinot saprotamus, viegli izmantojamus produktus, kā arī kodolīgu un patērētājiem noderīgu informāciju;

1.1.1.2.Labāka likumdošana

40.   pilnībā apzinās labākas likumdošanas, kuras pamatā ir rūpīgs, neatkarīgs un profesionāli veikts ietekmes novērtējums, mērķus un uzsver, ka šādos novērtējumos, kā arī lēmumos par politikas jomām ir jāņem vērā ne tikai finanšu apsvērumi, bet lielā mērā arī ekonomiskie, sociālie, sabiedrības, vides, kultūras un citi sabiedrības interešu aspekti;

41.   atzīmē, ka viena no labākas likumdošanas prioritātēm skar tiesisko aspektu, t. i., īstenot, pildīt un pastāvīgi vērtēt spēkā esošos tiesību aktus un turpmākām iniciatīvām stingri piemērot labākas tiesību aktu izstrādes principus;

42.   uzskata, ka apspriedēm ar ieinteresētajām personām arī turpmāk jābūt izšķirošai nozīmei, un uzsver, ka šāda apspriešanās jārīko pietiekami savlaicīgi pirms lēmumu pieņemšanas procesa, lai patiesi ņemtu vērā paustos viedokļus; aicina Komisiju arī turpmāk publicēt saistībā ar apspriešanos saņemtās atbildes, lai nodrošinātu procesa pārredzamību;

43.   atzīmē, ka saskaņā ar nolīgumu par labāku likumdošanas procesu ir jāizvērtē ikviena jauna Komisijas priekšlikuma ietekme uz nozīmīgiem jautājumiem; pauž nožēlu, ka šīs saistības līdz šim nav pienācīgi pildītas, un uzsver, ka ietekmes novērtējumu rezultātā tomēr nedrīkst pārtraukt tiesību aktu izstrādi; no jauna apstiprina Parlamenta apņemšanos nodrošināt labāku likumdošanas procesu un veikt ietekmes novērtējumu, ja likumdošanas priekšlikumi tiek būtiski grozīti;

44.   norāda, ka atbilstoša instrumenta, t. i., direktīvas vai regulas, izvēlei nav neitrāla nozīme; pieprasa sākt diskusiju par kritērijiem vadības un saskaņotības nodrošināšanai, pamatojoties uz Iestāžu uzraudzības grupas darbu;

45.   atzinīgi vērtē nesen panākto komitoloģijas vienošanos un apņemas pieņemt ar finanšu pakalpojumu jomu saistītos instrumentus; iesaka līdzīgi pārveidot pirms Lamfalussy procesa pieņemtos instrumentus; uzstāj, lai 2. līmeņa (L2) komitejās būtu ļauts piedalīties Parlamenta novērotājiem; atzīmē, ka nepieciešams radīt labi izstrādātas iestāžu darba metodes ar prakses nevis rakstisku noteikumu vai formālu vienošanos palīdzību; šajā ziņā MiFID 2. līmeņa izpildes pasākumu izstrāde varētu būt lietderīgs piemērs;

46.   apņemas visos iespējamos gadījumos veikt operatīvas likumdošanas procedūras, ja tās praksē ir pierādījušas savu lietderību, tomēr brīdina, ka nolīgumu iesniegšana pirmajam lasījumam nedrīkst ietekmēt lēmumu pieņemšanas kvalitāti vai apdraudēt demokrātijas procesu; iesaka novērtēt šos procesus un izstrādāt kārtības noteikumus, lai garantētu kolektīvo atbildību, pārskatāmību un demokrātisku uzraudzību;

47.   uzskata, ka dažādas ziņojumu prasības, kas dublē pašreizējos noteikumus, rada nevajadzīgas izmaksas un pārmērīgu administratīvo slogu, un tam var būt nelabvēlīgas sekas arī juridiskās noteiktības un tādējādi tirgus integritātes ziņā; uzsver, ka šajā gadījumā turpmākie ieguvumi var rasties, pilnveidojot, vienkāršojot un vajadzības gadījumā atceļot neefektīvos spēkā esošos noteikumus;

48.   uzskata, ka FSAP ir devusi ieguldījumu daudzu tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanā finanšu pakalpojumu jomā; tomēr ir pārliecināts, ka turpmāka saskaņošana ar konkurences noteikumu piemērošanu varētu lielā mērā uzlabot tiesiskā regulējuma vispārējo darbību un efektivitāti; norāda, ka jaunajiem tiesību aktiem būtu jānodrošina taisnīgums un konkurences vide saskaņā ar konkurences politiku;

Sistēmiskie riski

49.   ņem vērā vairākus jaunumus, kas atspoguļo gan iespējamās priekšrocības, gan iespējamos trūkumus, tostarp novatoriskus riska mazināšanas paņēmienus, atvasināto kredītu tirgu ievērojamo pieaugumu, lielu Eiropas finanšu grupu pieaugošo sistēmisko svarīgumu un privātā kapitāla un finanšu iestāžu, kas nav bankas ‐ piemēram, drošības fondu ‐, nozīmes palielināšanos;

50.   atzīmē, ka šādu tirgus pārmaiņu dēļ tiek ietekmēts arī sistēmiskā riska veids, būtība un tā nodošana un rezultātā mainās arī esošo sākotnējo risku mazināšanas līdzekļu efektivitāte; tādēļ pieprasa noteikt un novērtēt sistēmisko risku avotus un to pamatā esošās finanšu krīzes dinamiku aprakstīto pārmaiņu kontekstā;

51.   pauž bažas, ka pašreizējā valstu un uz nozarēm balstītā uzraudzības sistēma, iespējams, atpaliek no finanšu tirgus dinamikas, un uzsver, ka uzraudzības sistēmai ir jāpiešķir pietiekami resursi, tā ir jākoordinē un tai jāpiešķir juridiskas tiesības, lai nodrošinātu atbilstošu un ātru reakciju gadījumos, kad kāda nozīmīga sistēmiska krīze skar vairāk par vienu dalībvalsti;

52.   atzinīgi vērtē Ekonomikas un finanšu padomes lēmumu ieviest krīžu pārvaldību, lai pārbaudītu attiecīgo uzraudzības iestāžu, finanšu ministru un centrālo banku reakcijas atbilstību, un mudina papildus izveidot kopīgu darba grupu, lai tā sagatavotu drosmīgus secinājumus pat tad, ja tie nav politiski viennozīmīgi;

53.   atzinīgi vērtē nesen no Eiropas Komisijas saņemto ziņojumu, kurā ir novērtēta Direktīva 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (FCD) (COM (2006)0833); atzīmē Komisijas piezīmes par noslēguma ieskaita svarīgumu, lai samazinātu kredīta risku un palielinātu efektivitāti finanšu tirgos, kā arī efektīvāku pašu kapitāla sadalījumu, un mudina Komisiju izstrādāt priekšlikumu, lai uzlabotu acquis konsekvenci saistībā ar dažādiem Kopienas instrumentiem, tostarp FCD, kurā ietverti noteikumi par ieskaitu un savstarpēju pārrēķinu, iespējams, izstrādājot vienotu instrumentu, kurā būtu izklāstīti kopēji pamatprincipi katras valsts tiesiskajai kārtībai attiecībā uz noslēguma ieskaitu;

Noteikumu un uzraudzības struktūra

54.   atzinīgi vērtē Eiropas regulatoru komiteju (CESR, Eiropas Banku uzraudzības komiteja (CEBS) un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzības komiteja (CEIOPS)) veikto darbu, sniedzot padomus par jautājumiem, kas saistīti ar tirgu darbību, konsultējot Komisiju un Padomes 2. līmeņa komitejas un pats galvenais ‐ gūstot panākumus regulatoru un uzraudzības iestāžu prakses konverģencē, tomēr nepārkāpjot savas pilnvaras un necenšoties aizstāt likumdevējus; ir pārliecināts, ka šos centienus ir jāatbalsta un ka šīm komitejām ir jābūt pietiekamam daudzumam darbinieku un resursu, lai īstenoto savus uzdevumus;

55.   mudina trīs 3. līmeņa komitejas uzlabot starpnozaru noteikumu saskanību un uzraudzības noteikumus attiecībā uz lielām finanšu grupām, kas strādā ar vienādiem vai līdzīgiem produktiem, un pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām nepieciešamības gadījumā konsultēt likumdevējus par noteikumu pārskatīšanu; mudina minētās komitejas arī nodrošināt visu finanšu iestāžu darbības vienādu uzraudzību visās dalībvalstīs;

56.   aicina 2. un 3. līmeņa komitejas ierobežot valstu tiesības brīvi pieņemt lēmumus un papildu regulējošos noteikumus saskaņā ar 1. līmeņa pamata tiesību aktiem, bet iesaka ņemt vērā valstu īpatnības un it īpaši katra atsevišķa tirgus strukturālās iezīmes; Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) darba kontekstā iesaka pārbaudīt, vai būtu lietderīgi, ja 3. līmeņa komitejas pastiprinātu savu darbību, pieņemot lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu (balsošanas principi vēl jānosaka); ierosina, lai Parlaments un Padome uz gadu piešķir 3. līmeņa komitejām pilnvaras sagatavot konkrētus sadarbības un saskaņoto pasākumu īstenošanas plānus, iespējams, izmantojot ES budžeta resursus; iesaka precīzāk noteikt Lamfalussy 2. un 3. līmeņa komiteju attiecīgās pilnvaras, lai atspoguļotu nepieciešamību panākt lielāku komiteju īstenotās prakses konverģenci un lai tām ļautu savas kompetences jomās pieņemt saistošus lēmumus attiecībā uz to locekļiem, kā arī lai, apspriežoties ar nozares pārstāvjiem, saņemtu lielāku ieguldījumu no MVU un investoriem;

57.   uzsver tādu valsts un nozares uzraudzības iestāžu vienotas Eiropas sistēmas nozīmību, kuras savstarpēji sadarbojas, spēj nodrošināt gan lielu finanšu iestāžu, gan vietēja mēroga uzņēmumu efektīvu uzraudzību, kas sakņojas valstu tradīcijās; uzsver, ka visām uzraudzības iestādēm ir jāņem vērā šādas tradīcijas tik lielā mērā, cik tās palīdz tām veikt uzņēmumu uzraudzību uz vietas; atzinīgi vērtē 3. līmeņa komiteju CEBS, CESR un CEIOPS ciešāko sadarbību un to, ka tās publicē kopīgas ikgadējas darba programmas;

58.   atzīmē, ka, lai gūtu īstu ieskatu par tirgus nozīmīgāko dalībnieku sistēmiskajiem un piesardzīgajiem riskiem, pašreizējā sadarbības sistēma ir jāpastiprina, pamatojoties uz uzraudzības iestāžu pastāvošo sadarbības sistēmu, un izsaka atbalstu ciešākai sadarbībai, it īpaši saistībā ar vairākām jurisdikcijām pakļautu un starpnozaru struktūru un finanšu konglomerātu risku piesardzīgu uzraudzību; iedrošina dalībvalstis un centrālās bankas slēgt nolīgumus un izveidot rīcības kodeksus par šīs piesardzīgās uzraudzības sistēmas finansiālo atbalstu attiecībā uz atbrīvošanu no atbildības un pienākuma būt par pēdējo aizdevēju gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas dalībvalstis un vairākas uzraudzības iestādes; atzīmē, ka lai spriestu, vai pašreizējā sistēma sniedz patiesu ieskatu par tirgus nozīmīgāko dalībnieku sistēmiskajiem un piesardzīgajiem riskiem, ir jādod iespēja iesakņoties relatīvi jaunajai 2. un 3. līmeņa kārtībai un vienlaicīgi vajadzības gadījumā ir jāpēta gan vēlamība, gan iespējamība attiecībā uz turpmāko piesardzīgas uzraudzības īstenošanu ES;

59.   izprot, kāpēc dalībvalstis vēlas nogaidīt, lai jauno kārtību īstenotu un pārbaudītu, pirms apsvērt jebkādas jaunas darbības konverģences sasniegšanai; norāda, ka, ja šajā ziņā netiek panākta virzība, var pastiprināties spiediens, lai apsvērtu centralizētu uzraudzības režīmu; tādēļ uzsver, ka šādos apstākļos, ņemot vērā pastāvošās struktūras, arvien svarīgāka kļūst ciešāka uzraudzības konverģence un sadarbība starp vietējām un ārvalstu uzraudzības iestādēm;

60.   atzinīgi vērtē valstu uzraudzības iestāžu sadarbību, lai nodrošinātu uzraudzības resursu labāku izmantošanu, pilnveidotu uzraudzības praksi un atvieglotu slogu, ko uzraudzība rada attiecībā uz tirgu; pozitīvi vērtē uzraudzības iestāžu kolēģijas, kas nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar vairākām jurisdikcijām pakļautiem finanšu konglomerātiem, un CEBS nesen uzsākto informācijas tīkla izveides projektu; aicina uzraudzības iestāžu kolēģijas sekmēt Eiropas uzraudzības kultūru un precīzi noteikt brīvprātīgās sadarbības robežas faktiskas krīzes situācijās; tomēr atzīmē, ka šīm kolēģijām tomēr nav valstisku pilnvaru deleģēt kompetences, pieņemt lielāko daļu lēmumu vai vienkārši kolēģijas darbības nodrošināšanai piesaistīt pietiekamus līdzekļus un speciālistus; tādēļ uzsver nepieciešamību noteikt sadarbības tiesisko regulējumu un valstu pilnvaras un cer, ka uzraudzības iestāžu kolēģijas un operatīvo sakaru tīklu izveidošanas projekts nodrošinās praktiskos risinājumus (saprašanās memorandu) pārrobežu grupu uzraudzībai īstermiņa laika posmā;

61.   uzsver, ka izcelsmes valsts un uzņemošās valsts uzraudzības iestāžu sadarbība ir vissvarīgākais līdzeklis vienota finanšu tirgus izveidošanai; īpaši uzsver, ka uzraudzības iestāžu atzīšanas jomā attiecībā uz apvienošanās un pārņemšanas procesu ir jāpalielina centieni, lai sekmētu efektīvu finanšu konglomerātu radīšanu, kuri sekmīgi darbotos un gūtu lielākus apjomradītus ietaupījumus; uzsver, ka jāņem vērā tās valsts banku tirgus apstākļi, kurā atrodas pārņemtās finanšu struktūras domicils;

62.   uzskata, ka būtu vēlams precīzāks lomu sadalījums starp Padomi, Komisiju un 3. līmeņa komitejām; uzskata arī, ka, lai būtu spēcīga uzraudzība (īpaši gadījumos, kad ir nepārprotama sasaiste ar konkurences jautājumiem), ir vajadzīga augsta līmeņa objektivitāte un neitralitāte, ko nav iespējams savienot ar pārāk politizētu profilu; uzsver, ka dalībvalstis ir jāmudina apvienot valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras īpaši soda sankciju gadījumos; uzskata, ka lielāka uzraudzības iestāžu vienotība sekmētu to uzņēmumu darbības attīstību, kurus šobrīd uzrauga vairāk nekā viens regulators; atzīmē, ka praktiskās sadarbības ziņā lielākā problēma ir saistībā ar 3. līmeņa komitejām; šajā sakarā iesaka veidot finanšu tirgus uzraudzības iestāžu apmācību programmas un aicina Komisiju apsvērt, kāds ES standartu apmērs būtu jānosaka, apmācot valstu uzraudzības iestāžu darbiniekus, un sekmēt vienotas uzraudzības kultūras izveidi Eiropā;

63.   atzinīgi vērtē Ekonomikas un finanšu padomes lēmumu līdz 2007. gada oktobrim izveidot Finanšu pakalpojumu komitejas apakšgrupu, kas būs atbildīga par ilgtermiņa uzraudzības jautājumu risināšanu; sagaida, ka šī grupa sniegs objektīvu pašreizējās situācijas novērtējumu, kas kopā ar 2007. gada rudenī gaidāmo Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) gala ziņojumu, Eiropas Parlamenta ziņojumu un gaidāmo Eiropas Komisijas ziņojumu par turpmākajiem pasākumiem novērtējums, iespējams, kalpos par pamudinājumu izvērtēt pārējās problēmas, kas saistītas ar finanšu tiesiskā regulējuma un uzraudzības struktūras integrāciju un efektivitāti, un nodrošinās pamatu uzņemties saistības ieteikt iespējamos turpmākos pasākumus;

64.   ir stingri pārliecināts, ka uzraudzības iestāžu prakses apvienošana varētu veicināt Eiropas finanšu mazumtirdzniecības tirgus izveidošanos;

65.   aicina IIMG pievērsties grūtībām un izaicinājumiem, ar ko saskaras Eiropas uzraudzības sistēma, lai veicinātu turpmākās diskusijas, kas rudenī palīdzēs izveidot galīgos secinājumus;

Vispārējā ietekme

66.   uzskata, ka lielāks Eiropas Savienības pretsvars ASV vadībai varētu palielināt Eiropas Savienības un dalībvalstu ietekmi pasaulē attiecībā uz ASV Vērtspapīru un biržu komisijas autoritāti; ir pārliecināts, ka jāprecizē pašregulējošo iestāžu (piemēram, Starptautiskā grāmatvedības standartu padome) finansēšanas modelis un atbildības sistēma; cer, ka būs iespējams atkal padarīt Starptautisko Valūtas fondu par īstu vispasaules monetāro iestādi, ar kuras palīdzību novērst krīzes, garantēt finanšu stabilitāti un atjaunot līdzsvaru pasaulē;

67.   uzskata, ka transatlantiskā partnerība jāattīsta un jāpastiprina, palielinot tiesiskā regulējuma saskaņotību; uzsver ASV iestāžu veikto Bāzeles II prasību ieviešanas un ES un ASV grāmatvedības standartu savstarpējās atzīšanas nozīmību un pieprasa demokrātiskāk uzraudzīt sadarbību starp Eiropas Savienību un ASV, pārraugot regulatoru darbu konkrētās nozarēs saistībā ar alternatīviem ieguldījumu instrumentiem, piemēram, drošības fondiem, tostarp Starptautisko Vērtspapīru komisiju organizāciju, un kompetentajām iestādēm tirgos, kur šādi fondi ir raksturīgi un ir ietverti ES un ASV dialogā; atbalsta Vācijas Padomes prezidentūras transatlantisko ekonomisko partnerattiecību iniciatīvu, ar kuru var sekmēt transatlantiskā tiesiskā regulējuma saskaņotību un novērst nevajadzīgu pārklāšanos un, iespējams, pat nekonsekvences noteikumos, kurus piemēro finanšu tirgus dalībniekiem;

68.   uzskata, ka, ņemot vērā vairākas jaunas problēmas un riskus pasaulē, piemērota ir salīdzināmā regulatīvā reakcija galvenajos finanšu tirgos; apzinās, ka Kopienas regulēšanai ir ietekme uz attiecībām ar trešām valstīm; mudina Komisiju uzturēt intensīvu dialogu un tehnisko sadarbību starp Eiropas Savienību un jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu efektīvu un kvalitatīvu finanšu pakalpojumu tiesisko un normatīvo regulējumu visā pasaulē;

69.   atzīmē Eiropas Savienības šībrīža vadošo lomu, strādājot pie projekta "Solvency II", un paredz, kas šī loma ietekmēs vispārējo regulatoru struktūru un standartu noteikšanas pasākumus, ko īsteno Starptautiskā Apdrošināšanas regulatoru asociācija;

70.   uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpauž konstruktīva un atvērta nostāja attiecībā uz ekonomisko attīstību Dienvidaustrumu Āzijā, it īpaši Indijā, Ķīnā un Dienvidkorejā un, iespējams, jāveic aizsardzības pasākumi Eiropas vai valstu līmenī; atbalsta iniciatīvas kopēju globālo standartu izveidei finanšu pakalpojumu jomā, piemēram, ikgadējās ES un Ķīnas apaļā galda sarunās par finanšu apkalpojumiem un to regulējumu;

o
o   o

71.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejai, Eiropas Banku uzraugu komitejai un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejai.

(1) OV L 96, 12.4.2003., 16. lpp. (2) OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/31/EK (OV L 114, 27.4.2006., 60. lpp.). (3) OV L 390, 31.12.2004., 38. lpp. (4) OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2007/18/EK (OV L 87, 28.3.2007., 9. lpp.). (5) OV L 177, 30.6.2006., 201. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0264. (7) OV C 92 E, 16.4.2004., 407. lpp. (8) OV C 45 E, 23.2.2006., 140. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0294. (10) Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/72/EK, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK attiecībā uz pieņemto tirgus praksi, ar atsavinātiem preču instrumentiem saistītās iekšējās informācijas definēšanu, to personu saraksta sastādīšanu, kam ir pieejama iekšēja informācija, vadības veikto darījumu izziņošanu un paziņošanu par aizdomīgiem darījumiem. (OV L 162, 30.4.2004., 70. lpp.). (11) OV C 297 E, 7.12.2006., 140. lpp. (12) OV L 235, 23.9.2003., 10. lpp.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūcija par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas (2007/2023(INI))

P6_TA(2007)0339 A6-0247/2007

Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1948. gada Konvenciju C87 par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību apvienojoties organizācijās, SDO 1949. gada Konvenciju C98 par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu un SDO 2006. gada Ieteikumu R198 par darba attiecībām,

‐   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(1),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli, kurā atkārtoti uzsvērtas Eiropas Savienības kopējās vērtības ‐ vienlīdzība, solidaritāte, nediskriminācija un resursu pārdale(2),

‐   ņemot vērā EK Līguma 136.–145. pantu,

‐   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas(3) 15., 20. un 27.–38. pantu, jo īpaši tiesības uz aizsardzību nepamatotas atlaišanas gadījumā un taisnīgu un vienlīdzīgu darba apstākļu nodrošināšanu,

‐   ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu,

‐   ņemot vērā augsta līmeņa grupas ziņojumu par sociālās politikas nākotni paplašinātajā Eiropas Savienībā pēc 2004. gada maija,

‐   ņemot vērā Komisijas Personāla darba dokumentu "Kopienas Lisabonas programma. Tehniskās īstenošanas ziņojums un tās īstenošana" (SEC(2006)1379),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

‐   ņemot vērā dalībvalstu sagatavotās valsts reformu Lisabonas programmas,

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē" (COM(2006)0567),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005.-2008. gadam) (COM(2005)0141),

‐   ņemot vērā Prezidentūras 2000. gada marta, 2001. gada marta, 2005. gada marta un oktobra, kā arī 2006. gada marta sanāksmes secinājumus,

‐   ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par EAK, CEEP un UNICE noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku(4),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti(5),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(6),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu(7),

‐   ņemot vērā SDO 1975. gada Konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi),

‐   ņemot vērā SDO 1997. gada Konvenciju par privātām nodarbinātības aģentūrām,

‐   ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem ‐ ES ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē" (COM(2006)0249),

‐   ņemot vērā Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(8),

‐   ņemot vērā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem(9),

‐   ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē)(10),

‐   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvu 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību(11),

‐   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās(12),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem(13),

‐   ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu pielikumu " Pamatlīgums par nepilna darba laika darbu"(14),

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0247/2007),

A.   tā kā laikā, kad notiek globalizācija un strauja tehnoloģiskā attīstība, demogrāfiskas izmaiņas un pakalpojumu nozares ievērojama paplašināšanās, Eiropas darba tiesību uzlabošana attiecīgajās jomās, ja tas ir vajadzīgs, lai ņemtu vērā darba devēju un arī darba ņēmēju prasību par arvien lielāku elastīgumu, kā arī nepieciešamību paaugstināt darbinieku drošību, nodrošinās, ka gan uzņēmumi, gan darba ņēmēji būs spējīgi veiksmīgi piemēroties, tādējādi pastiprinot Eiropas sociālā modeļa vērtības;

B.   tā kā ekonomiskā izaugsme ir viens no ilgtspējīgas nodarbinātības pieauguma pamatnosacījumiem un tā kā sociālās politikas virzieni, ja tie ir pienācīgi izstrādāti, nav jāuzskata par izdevumiem un var labvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi atbilstīgi Lisabonas programmas mērķiem;

C.   tā kā Eiropas Savienība ir ne vien brīvās tirdzniecības zona, bet arī kopiena, kurai ir kopējas vērtības, un darba tiesībās šīs vērtības ir jāņem vērā, un tā kā darba tiesību pamatprincipi, kas Eiropā attīstīti, joprojām paliek spēkā; tā kā darba tiesības nodrošina juridisko noteiktību, kā arī darba ņēmēju un darba devēju aizsardzību, izmantojot vai nu tiesību aktus vai koplīgumus, vai abus paņēmienus, un tā kā tās nosaka darba ņēmēja un darba devēja varas līdzsvara tiesības, un tā kā jebkuras izmaiņas darba tiesībās gūs lielākus panākumus, ja darba ņēmēji jutīsies aizsargātāki, un tā kā šāda aizsardzība arī ir atkarīga no tā, cik viegli ir atrast jaunu darbu;

D.   norāda, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no ES pamatprincipiem, kā noteikts EK līguma 39. pantā, un tā kā šī pamatbrīvība ir efektīvi jāīsteno kopā ar noteikumiem, kas nodrošina vienādu atalgojumu par līdzvērtīga darba darbavietā,

E.   tā kā jauna veida nestandarta līgumi un elastīgi standartlīgumi (piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātības līgumi, līgumi uz noteiktu laiku, ar nodarbinātības aģentūru slēgti pagaidu līgumi, pagarināmi ārštata darbinieku līgumi un līgumi uz projekta darbības laiku), daži no kuriem nesniedz aizsardzību, pašreiz kļūst arvien populārāki Eiropas darba tirgū;

F.   tā kā šādas līgumattiecības, ja tās paredz nepieciešamās darba ņēmēju drošības garantijas, var nodrošināt uzņēmumiem vajadzīgo spēju pielāgoties, kas vajadzīga jaunajā starptautiskajā vidē, un vienlaikus tās atbilst darba ņēmēju īpašajām vajadzībām, lai saskaņotu personīgo un ģimenes dzīvi ar profesionālo apmācību;

G.   tā kā kopš 2000. gada Eiropas Savienībā nepilnas slodzes nodarbinātība ir aptuveni 60 % no jaunizveidotajām darbavietām un tā kā 68 % nepilnas slodzes darbinieku ir apmierināti ar savu darba laiku; tomēr šī apmierinātība ir cieši saistīta ar aizsardzības līmeni, ko nepilnas slodzes darbiniekiem nodrošina darba tiesības un sociālā drošība;

H.   tā kā nepilnas slodzes nodarbinātība galvenokārt ir raksturīga sievietēm, kas bieži vien ir kompromisa stratēģija, kuru sievietes izvēlas, jo trūkst pieejamu iestāžu bērnu un apgādībā esošu personu aprūpei par pieejamu cenu;

I.   tā kā spēkā esošie EK tiesību akti dzimumu līdztiesības veicināšanai līdz šim nav sasnieguši to mērķus, un Eiropas darba ņēmēju lielākās problēmas joprojām ir atalgojuma atšķirības starp dzimumiem, kā arī tas, ka nepastāv noteikumi par darba un ģimenes dzīves saskaņošanu un bērnu aprūpes sabiedriskiem pakalpojumiem;

J.   tā kā pagaidu nodarbinātība ir straujāk pieaugusi tajās dalībvalstīs, kuras ir veikušas izmaiņas attiecīgajos noteikumos, lai sekmētu pagaidu nodarbinātību, un tā kā nestandarta darba līgumi var būt lietderīgi, ja atbilst darba ņēmēju apstākļiem un ir brīvprātīgi; tomēr tā kā pašlaik liela daļa no nestandarta darba līgumiem tiek noslēgti, kad nav citas izvēlēs, un daudziem darba ņēmējiem netiek nodrošinātas darba un sociālās pamattiesības, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu;

K.   tā kā pagaidu nodarbinātības aģentūras nav iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(15) darbības jomā;

L.   tā kā 2003. gadā standarta darba līgumi bija 60 % no tiem, kuri 1997. gadā parakstīja nestandarta darba līgumus, kas liecina par to, ka 40 % nestandarta darba līgumu slēdzēju pēc 6 gadiem joprojām nav nodrošināta pilna laika nodarbinātība, tā kā tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem, kuri aizvien biežāk sāk darba attiecības, noslēdzot nestandarta darba līgumus, kas ietver zemāku aizsardzības līmeni zemāku par vidējo un kuriem ir arvien lielāks risks palikt darba tirgus perifērijā;

M.   tā kā pašreizējais nestandarta darba līgumu pieaugums ir radījis darba nosacījumu atšķirības attiecībā uz veselību un drošību, kas var pasliktināt darba apstākļus un paaugstināt nelaimes gadījumu rādītājus;

N.   tā kā, ņemot vērā, ka nevienlīdzība izraisa tiešas un netiešas ekonomiskās izmaksas un, gluži pretēji, vienlīdzīga attieksme rada konkurences priekšrocības, vienlīdzīgas attieksmes īstenošana ir galvenais stratēģiskais ieguldījums sociālajā un ekonomikas attīstībā, turklāt Eiropas Savienība nevar atļauties iztikt bez sieviešu enerģijas un produktivitātes, jo sievietes veido pusi no iedzīvotāju skaita;

O.   tā kā pašreiz sievietēm ir trīskārši pienākumi, proti, palielināt savu līdzdalību darba tirgū, dzemdēt vairāk bērnu, kā arī uzņemties arvien vairāk aprūpes pienākumu ģimenē, tā kā gandrīz vienmēr tieši sievietēm jārod kompromiss, lai apvienotu darbu ar ģimenes vajadzībām, kā arī viņām jāizjūt lielāks stress un satraukums profesionālo un ģimenes lomu apvienošanas dēļ;

P.   tā kā ir zināms, ka simtiem tūkstošu sieviešu nav citas izvēles kā pieņemt nelīdzvērtīgus nodarbinātības nosacījumus, jo viņas strādā par mājkalpotājām ārpus savas mājsaimniecības vai arī apkopj gados vecākus ģimenes locekļus;

Q.   tā kā tie darba ņēmēji, kuriem ir nestandarta darba līgumi, bieži vien var tikt pakļauti lielākam riskam nekā viņu kolēģi, kuri ir noslēguši citāda veida darba līgumus, jo viņu apmācības līmenis ir nepietiekams, kā arī viņi nepārzina riskus un nav informēti par tiesībām;

R.   tā kā visiem darba ņēmējiem ir vienādā mērā jānodrošina drošība un aizsardzība darbā, neatkarīgi no līguma noteikumiem;

S.   tā kā vairākās dalībvalstīs pārrunas par darba koplīgumu slēgšanu palīdz elastīgi darboties darba tirgum un ir darba tiesību galvenā sastāvdaļa, kā arī tās ir nozīmīgs reglamentējošs instruments; tā kā ir jāievēro darba attiecību nosacījumi, un dalībvalstīs ir atšķirīgas darba attiecību tradīcijas un arodbiedrību dalības līmenis; tā kā dalībvalstīm ir jāveicina sociālais dialogs starp sociālajiem partneriem visos līmeņos, jo tas var būt efektīvs paņēmiens, kas palīdzētu panākt noteiktas reformas darba tiesībās;

T.   tā kā Eiropas līmenī ir jāievēro dalībvalstu kompetences darba tiesību jomā, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi; un tā kā Komisijai jāierosina likumdošanas iniciatīvas, kad tas tiek uzskatīts par nepieciešams, lai izveidotu pamatu minimālu sociālo standartu sistēmai, kuru pielietos visā Eiropas Savienībā, pamatojoties uz Kopienas acquis;

U.   tā kā, lai risinātu pašreizējos ekonomikas uzdevumus, Eiropas Savienībai ir jādara viss, lai nodrošinātu dalībvalstu darba tirgu stabilitāti, rastu risinājumu apjomīgajai atlaišanai atsevišķās nozarēs un iedzīvotājiem nodrošinātu augstāku veselības aizsardzības un darba drošības līmeni darba vietā nekā iepriekš, kas ir būtiski, lai saglabātu dzīves kvalitāti atbilstīgi cilvēka cieņai un Eiropas pamatvērtībām;

V.   tā kā augsts bezdarba līmenis Eiropā ir problēma, kuras atrisināšanai ir jāveic pasākumi, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam atvieglotu piekļuvi darba tirgum, palielinot mobilitāti darba tirgū un atvieglojot darba ņēmējiem iespēju mainīt darbu, nezaudējot drošību; tā kā prioritāte ir jāpiešķir labvēlīgu apstākļu radīšanai, kas veicinātu jaunu un kvalitatīvu papildu darba vietu radīšanu;

1.   atzinīgi vērtē jauno pieeju darba tiesībām, kuras mērķis ir aptvert visus darba ņēmējus, neatkarīgi no noslēgtā līguma veida;

2.   atzinīgi vērtē diskusijas par nepieciešamību uzlabot darba tiesības, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas, kas nozīmē, ka gan darba devēji, gan darba ņēmēji pieprasa lielāku elastīgumu, un nepieciešamību nodrošināt lielāku drošību nekā pašreiz, jo īpaši nepieciešamību samazināt nedrošību, kuru dažkārt saista ar nestandarta darba līgumu veidiem, un uzlabot mazāk aizsargātu darba ņēmēju aizsardzību; lai radītu vairāk un labākas darba vietas un panāktu ciešāku sociālo kohēziju, tādējādi palīdzot sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus; uzskata, ka darba tiesību uzlabošanai jābūt saskaņā ar Pamattiesību hartas principiem, jo īpaši atsaucoties uz IV sadaļu, un ir jāievēro un jāaizsargā Eiropas sociālā modeļa vērtības un vispāratzītas sociālās tiesības;

3.   atzinīgi vērtē darba tirgū pastāvošo darba tradīciju, līgumattiecību un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību;

4.   aicina izstrādāt elastīgus un drošību garantējošus līguma noteikumus, kas atbilstu mūsdienīgai darba organizācijai;

5.   uzskata, ka starp darba tiesību reformu programmas prioritātēm dalībvalstīs ir:

6.   uzsver, ka sociālā un ekonomikas prioritāte ir panākt nodarbinātību lielākam skaitam cilvēku, kas Eiropas ekonomikai ir nepieciešams, lai konkurētu pasaules tirgū un izpildītu sociālās drošības saistības; uzsver, ka pašreizējais augstais bezdarba līmenis Eiropā mazina labklājības un nākotnes izredzes, kā arī Eiropas konkurētspēju un, kas ir vēl nozīmīgāk, rada sociālo segregāciju;

7.   tomēr pauž nožēlu, ka netika veiktas apspriedes ar sociālajiem partneriem, kā tas paredzēts EK līguma 138. pantā, uzskatot, ka Komisijas Zaļajai grāmatai "Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas" COM(2006)0708) nepārprotami ir būtiska ietekme sociālās politikas jomā;

8.   uzskata, ka darba likumdošanā, kuras mērķis ir risināt 21. gadsimta radītās problēmas, galvenā uzmanība drīzāk jāvērš uz nodarbinātības drošību, nevis atsevišķu darbavietu aizsardzību, atvieglojot ienākšanu vai palikšanu darba tirgū, un pāreju no bezdarbnieka statusa nodarbinātas personas statusā, un no viena darba uz citu, izmantojot aktīvas darba politikas, kuras galveno uzmanību pievērš cilvēkresursu attīstībai, lai uzlabotu nodarbinātības iespēju, un radot labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, kā arī uzlabojot darba vietu kvalitāti;

9.   uzskata, ka darba attiecības, kas raksturo pilsoņu nodarbinātību un profesionālo darbību, pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski mainījušās, piezīmē, ka pilna darba laika beztermiņa līgums ir vispārpieņemts darba attiecību līgums un kā tāds ir jāuzskata par atsauci nediskriminēšanas principa saskaņotai un konsekventai piemērošanai, tāpēc uzskata, ka Eiropas darba tiesībām jāatzīst beztermiņa darba līgumi kā vispārpieņemts darba līgumu veids, kuri sniedz pienācīgu sociālo drošību un veselības aizsardzību un nodrošina pamattiesību ievērošanu;

10.   šajā sakarā atzīst, ka ir nepieciešams, lai darba laika režīms būtu pietiekami elastīgs un atbilstu darba ņēmēju un darba devēju vajadzībām, un sniegtu cilvēkiem iespēju līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi, kā arī aizsargātu konkurētspēju un uzlabotu situāciju nodarbinātības jomā Eiropā, saudzējot darba ņēmēju veselību;

11.   stingri iebilst pret Komisijas Zaļās grāmatas analītisko daļu, kurā pausts, ka beztermiņa darba standartlīgums ir novecojis, palielina darba tirgus segmentāciju un atšķirības starp darba tirgū iekļuvušajiem un neiekļuvušajiem un tādēļ tas jāuzskata par šķērsli nodarbinātības un dinamiskas ekonomikas izaugsmei;

12.   uzsver, ka darba likumdošana ir efektīva, taisnīga un noturīga tikai tad, ja to īsteno visas dalībvalstis, vienādi attiecina uz visām iesaistītajām pusēm un veic regulāru un efektīvu tās kontroli; prasa, lai labākas likumdošanas iniciatīvā Komisija palielinātu Parlamenta kā Līguma pārraudzības iestādes ietekmi attiecībā uz sociālās un nodarbinātības jomas tiesību aktu īstenošanu;

13.   norāda, ka nesenajos ESAO un citu organizāciju pētījumos konstatēts, ka nav pierādījumu apgalvojumam, ka aizsardzības pret atlaišanu samazināšana un darba standartlīgumu noteikumu mīkstināšana veicina nodarbinātības izaugsmi; norāda, ka Skandināvijas valstu piemērs nepārprotami apliecina, ka spēcīga aizsardzība pret atlaišanu un augsti darba standarti ir pilnībā savietojami ar lielu nodarbinātības pieaugumu;

14.   atzīmē, ka atsevišķu veidu nestandarta darba līgumi, atkarībā no tā, cik lielā mērā atbilst darba un sociālās nodrošināšanas tiesībām, kā arī mūžizglītības un apmācības iespēju nodrošināšana var sniegt ieguldījumu Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspējas uzlabošanā un arī kalpot dažādām darba ņēmēju vajadzībām, ņemot vērā viņu vecumu un darba iespējas; tajā pašā laikā atzīst, ka šie nestandarta darba līgumi ir jāsaskaņo ar atbalstu darba ņēmējiem, kuri darba vai nodarbinātības statusa maiņas dēļ atrodas pārejas periodā; arī piezīmē, lai šo pārejas periodu padarītu straujāku un noturīgāku, galvenā uzmanība ir jāpievērš aktīvai ienākšanai darba tirgū, kas tiem darba ņēmējiem, kam ir jāatgriežas darba tirgū, ļautu pārejas periodā saņemt noteikta līmeņa ienākumus, kuri tiem ir vajadzīgi, lai kļūtu konkurētspējīgi darba tirgū, izmantojot apmācības un pārkvalifikācijas iespējas;

15.   uzsver, ka Zaļajā grāmatā galvenā uzmanība ir jāpievērš konkrēti darba tiesībām;

16.   piezīmē, ka Komisija uzmanību pievērsusi tikai individuālajām darba tiesībām, un mudina Komisiju pievērst uzmanību kolektīvajām darba tiesībām un sekmēt to attīstību, izmantojot kolektīvās darba tiesības kā vienu no instrumentiem;

17.   ir stingri pārliecināts, ka jebkura veida darba līgumos, gan nestandarta, gan citu veidu līgumos, ir jānorāda pamattiesības, neatkarīgi no nodarbinātības statusa, kas ietver vienlīdzīgu attieksmi, strādājošo veselības un drošības aizsardzību un noteikumus par darba un atpūtas laiku; biedrošanās un pārstāvniecības brīvību, pārrunas par darba koplīguma slēgšanu; kolektīvu rīcību un piekļuvi apmācībai, tajā pašā laikā uzsver, ka šādi jautājumi atbilstoši jānodrošina dalībvalstu līmenī, ņemot vērā katrā valstī atšķirīgās tradīcijas un sociālos un ekonomikas apstākļus; uzsver, ka Eiropas tiesību akti nav pretrunā ar dalībvalstu tiesību aktiem, un tie jāuzskata par papildinošiem;

18.   atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs darba tiesību pamatdaļu veido tiesības uz rūpniecisku rīcību, kā tas ir paredzēts arī Līgumā, un ka Komisija Tiesas tiesvedības procedūrās ir apstiprinājusi, ka atsevišķu ziemeļvalstu kolektīvās rīcības īpašie veidi atbilst EK līgumam, un prasa Komisijai uzskatīt koplīgumus par darba tiesību īpašu veidu, kā to ir atzinusi Tiesa;

19.   prasa, lai uz visiem darba ņēmējiem attiektos vienāds aizsardzības līmenis un lai atsevišķas grupas neizslēgtu no plašāka mēroga aizsardzības, kā tas bieži notiek ar jūrniekiem, kuģa apkalpes darbiniekiem un atklātā jūrā strādājošiem, kā arī ar autotransporta nozares darbiniekiem; prasa, lai tiesību aktus efektīvi attiecinātu uz visām personām neatkarīgi no darba vietas;

20.   uzskata, ka pārmērīgs administratīvais slogs varētu atturēt darba devējus no jaunu darbinieku pieņemšanas darbā pat ekonomiskās izaugsmes laikā, tādējādi samazinot darba iespējas un traucējot darba ņēmējiem piekļūt darba tirgum. Uzsver, ka darba vietu radīšana ir galvenais Eiropas mērķis saskaņā ar 2000. gadā Lisabonas Eiropadomes pieņemtajiem lēmumiem;

21.   nosoda aizvien lielāko ēnu ekonomikas izplatību un jo īpaši nelegāla darbaspēka ekspluatāciju un uzskata, ka labākais veids, kā izskaust šo parādību, ir pievērst galveno uzmanību ekspluatācijas novēršanas instrumentiem un mehānismiem, ietverot darba tiesību un darba standartu pilnīgāku un labāku īstenošanu, un atvieglojot legālu nodarbinātību un pievēršot uzmanību darba ņēmēju cilvēktiesībām; aicina dalībvalstis īstenot tiesību aktus, lai novērstu mazaizsargātu darba ņēmēju ekspluatāciju piespiedu darbā, un aicina parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kā arī parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

22.   ar bažām atzīmē, ka Zaļā grāmata, kaut arī atzīst, ka pašreizējie darba tirgus noteikumi rada dzimumu nelīdztiesību, piemēram, attiecībā uz vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām, kā arī norobežošanu attiecībā uz nodarbinātību un nozarēm, pilnīgi ignorē pienākumus un atbildību saistībā ar Ceļa karti sieviešu un vīriešu līdztiesībā (COM(2006)0092);

23.   ar bažām arī atzīmē, ka Zaļā grāmata, kas atzīst to, ka sievietēm ir jāpārvar profesionālās un privātās dzīves nelīdzsvarotība, tomēr tā neņemta vērā steidzamo vajadzību rīkoties, lai saskaņotu profesionālo un personisko dzīvi ar demogrāfiskajiem pārbaudījumiem, kas atbilst Eiropas Dzimumu līdztiesības paktam un Komisijas paziņojumam par Eiropas demogrāfisko nākotni(COM(2006)0571);

24.   atzinīgi vērtē darba tirgū pastāvošo darba tradīciju, līgumattiecību un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību;

25.   aicina izstrādāt elastīgus un drošību garantējošus līguma noteikumus, kas atbilstu mūsdienīgai darba organizācijai;

26.   uzsver, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir atzīti par galvenajiem nodarbinātības veicinātājiem Eiropā, kā arī par sociālās un reģionālās attīstības sekmētājiem; tādēļ uzskata, ka ir būtiski palielināt MVU ietekmi papildu darba vietu radīšanā, uzlabojot darba tiesības;

27.   uzskata, ka nolūkā efektīvāk piemērot Eiropas tiesību normas ir jānovērš pašreizējā sociālā dialoga nepilnības dažās dalībvalstīs, ņemot vērā darba ņēmēju pārstāvības trūkumu atsevišķās nozarēs, kurās ekonomisko darbību galvenokārt veic MVU, nodarbinot mazāk kā 10 cilvēkus (šis pārstāvības trūkums īpaši izteikts ir dažās dalībvalstīs);

28.   uzskata, ka pašreizējā sociālā dialoga struktūrā nav iekļauti daudzi Zaļajā grāmatā izklāstītie aspekti attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas strādā elastīgā darba režīmā un kuri nav nedz darba devēji, nedz darba ņēmēji, bet kuri obligāti ir jāiekļauj visās sociālo partneru diskusijās;

29.   atbalsta Padomes nolūku mobilizēt visus attiecīgos valsts un Kopienas resursus, lai attīstītu prasmīgu, apmācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku un darba tirgu atbilstīgi izaicinājumiem, kas rodas globalizācijas un Eiropas sabiedrības novecošanas rezultātā;

30.   atzīmē, ka darba tirgus segmentācijas rezultātā, kad darba drošība ir zema un nodarbinātība ir nestabila, daudzos nestandarta darba līgumos nav pietiekami nodrošinātas izglītības un apmācības iespējas, darba devēju pensijas un profesionālā attīstība un kopumā trūkst ieguldījumu cilvēkresursos; uzsver, ka tas palielina ekonomisko nedrošību un rada pretestību pārmaiņām un globalizācijai kopumā;

31.   atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs, kurās nepastāv pienācīga sociālās drošības sistēma, nav iespējams saņemt otrā līmeņa pensiju, kas rada papildu slogu pirmā līmeņa vecuma pensijām;

32.   ir pārliecināts, ka personiskā motivācija apvienojumā ar darba devēja atbalstu un materiāli tehniskās bāzes pieejamību ir vissvarīgākie faktori attiecībā uz līdzdalību mūžizglītības procesā, un aicina attīstīt izglītības sektoru un skolas, kas atbilst darba tirgus prasībām, kā arī darba ņēmēju un darba devēju vajadzībām; uzsver vajadzību profesionālo karjeru pienācīgi saistīt ar skolu mācību programmām;

33.   uzsver steidzamo vajadzību uzlabot Eiropas Savienības iedzīvotāju izglītības līmeni un mudina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus veikt ieguldījumus mūžizglītībā un cilvēkresursu attīstībā kā visefektīvākajā līdzeklī, lai novērstu ilgtermiņa bezdarbu, saistībā ar to vispārēja nozīme ir prasmju un kvalifikācijas paaugstināšanai, kā to kopīgi ir uzsvēruši Eiropas sociālie partneri 2006. gada Rīcības programmā kompetenču un kvalifikācijas paaugstināšanai visas dzīves garumā;

34.   uzskata, ka darba tiesību reformām ir jāveicina uzņēmumu ieguldījumi savu darbinieku prasmju attīstībā, jāstimulē darbinieki paaugstināt savas prasmes un jāgarantē sociālās drošības sistēmu ieviešana, kas nodrošinātu šādu pieeju;

35.   uzsver, ka ir svarīgi saskaņot darba tiesības, ko var panākt ar direktīvām un koplīgumiem, un ar atklātu koordinācijas metodi; mudina Komisiju ņemt vērā lielās atšķirības, kādas pastāv starp dalībvalstu darba tirgiem un kompetenci šajā jomā, bet atgādina par mērķi izveidot konkurētspējīgu, novatorisku un iesaistošu Eiropu, kā arī radīt vairāk un labākas darba vietas;

36.   piezīmē, ka pašreizējie Kopienas tiesību akti netiek pienācīgi īstenoti un ieviesti, un aicina Komisiju veikt koordinēšanas darbu starp valsts darba tiesībām un valsts darba inspekcijas iestādēm; uzsver, ka jaunajām dalībvalstīm ir nepieciešams saskaņot savus tiesību aktus veselības un drošības jomā ar Kopienas tiesību aktiem;

37.   uzskata, ka kādā citā valstī nodarbināto darba ņēmēju tiesības ir pienācīgi aizsargātas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un ka darba ņēmēju vai pašnodarbināto personu vienotas definīcijas pieņemšana Kopienas tiesību aktos ir ļoti sarežģīta, jo pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem un tradīcijām; vienlaikus uzskata, ka ir jāizstrādā iniciatīva ar mērķi panākt noteiktu konverģences līmeni, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas acquis īstenošanas lielāku saskaņu un efektivitāti, palielinot konverģences līmeni, ir jāņem vērā dalībvalstu tiesības noteikt darba attiecību veidu;

38.   uzskata, ka uzņēmumu dibinātāji un sīkuzņēmēji varētu būt ekonomiski atkarīgi, ja sākotnēji viņi iesaistās ekonomikā kā viena atbildīgā persona; tāpēc uzskata, ka patiesi pašnodarbinātas personas nevajadzētu iedalīt trešajā kategorijā starp pašnodarbinātām personām un darba ņēmējiem vai klasificēt kā darba ņēmējus;

39.   atkārtoti uzsver Parlamenta nostāju saskaņā ar Tiesas izstrādātajām pamatnostādnēm, ka visas jēdziena "darba ņēmējs" definīcijas jābalsta uz darbavietā pastāvošo faktisko situāciju un darba laika režīmu;

40.   aicina dalībvalstis veicināt to, lai dalībvalstīs īstenotu 2006. gada SDO Ieteikumu par darba attiecību piemērošanas jomu;

41.   prasa dalībvalstis ņemt vērā, ka iepriekšminētais SDO ieteikums nodrošina, ka darba tiesībām nevajag ietekmēt uzņēmējdarbības attiecības;

42.   mudina nodarbinātības un sociālās politikas jomā izmantot atklātu koordinēšanas metodi kā lietderīgu instrumentu informācijas par paraugpraksi apmaiņā, lai elastīgi un pārredzami risinātu kopīgas problēmas un ņemtu vērā dažādos nosacījumus, kuriem ir būtiska nozīme katras dalībvalsts darba tirgū;

43.   iesaka dalībvalstīm, Padomei un Komisijai atbilstīgi atvērtajai koordinācijas metodei apmainīties ar informāciju par paraugpraksi saistībā ar elastīgu darba laika organizēšanu, kā arī ņemt vērā novatorisku darba laika sakārtojumu, kas uzlabo darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;

44.   aicina Komisiju turpināt apkopot un izvērtēt informāciju par valsts darba tirgiem, lai nodrošinātu, ka informācijas par labu praksi apmaiņa saistībā ar katrā dalībvalstīs īstenoto nodarbinātības politiku ir balstīta uz ticamiem, saskaņotiem un salīdzināmiem statistikas datiem;

45.   aicina dalībvalstis pārskatīt un pieņemt sociālās drošības sistēmas un papildināt aktīvu darba tirgus politiku, jo īpaši apmācības un mūžizglītības jomā, ņemot vērā faktisko situāciju darba tirgū, atbalstot iespēju mainīt profesiju un atgriešanos darba tirgū, lai novērstu nevajadzīgu atkarību no pabalstiem un nelegālu darbu;

46.   stingri nosoda regulāra darba jebkuru aizstāšanu ar jauniem nodarbinātības veidiem, kuru rašanos nenosaka ekonomiskā nepieciešamība, nolūkā maksimāli paaugstināt īstermiņa peļņu uz sabiedrības, darba ņēmēju un konkurentu rēķina; uzsver, ka ikviena šāda rīcība pārkāpj Eiropas sociālā modeļa principus, jo tā ilgtermiņā izjauc saskaņu, taisnīgumu un uzticību starp darba devējiem un darba ņēmējiem; šajā ziņā mudina dalībvalstis un abas nozarē iesaistītās puses veikt pasākumus, lai pārtrauktu jebkuru bezatbildīgo rīcību;

47.   atgādina, ka elastīguma un drošības līdzsvars ir definēts kā elastīguma un drošības apvienošana darba tirgū tā, lai, garantējot drošību, palīdzētu palielināt darba ražīgumu un nodarbinātības kvalitāti, vienlaikus piešķirot uzņēmumiem elastīgumu, kas nepieciešams darbavietu radīšanai, mainoties tirgus vajadzībām; uzskata, ka prasības par elastīgumu un drošību nav pretrunā, bet viena otru savstarpēji papildina;

48.   uzsver, ka elastīguma un drošības līdzsvaru var panākt tikai ar efektīvām un modernām darba tiesībām, kas atspoguļo mainīgo faktisko situāciju darba tirgū; atzīmē, ka pārrunas par darba koplīgumu slēgšanu un stabili sociālie partneri ir elastīguma un drošības līdzsvara svarīga daļa; tomēr uzskata, ka pastāv dažādi elastīguma un drošības līdzsvara modeļi; arī atzīmē, ka kopēja pieejai būtu jābūt balstītai uz uzņēmumu apvienošanu un darba ņēmēju spēju piemēroties pietiekam sociālās aizsardzības līmenim, sociālajai drošībai un bezdarbnieka pabalstiem, efektīvām darba tirgus politikām un apmācības un mūžizglītības iespējām; uzskata, ka plaši sociālās labklājības noteikumi un universāla piekļuve pakalpojumiem, piemēram, bērnu un apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumiem, sniedz pozitīvu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā;

49.   uzskata, ka Kopienas Zaļajā grāmatā elastīguma un sociālās drošības līdzsvara definīcija ir pārāk šaura; tomēr piezīmē, ka Komisija publicēs paziņojumu par elastīguma un drošības līdzsvaru;

50.   uzskata, ka vecāka gadagājuma darba ņēmējiem jābūt iespējām palikt darbavietā saskaņā ar brīvprātības un elastīguma principu, darbavietā nodrošinot piemērotu apmācību un veselības aprūpi; uzsver, ka steidzami ir jāveic konstruktīvi pasākumi, lai sekmētu vecāka gadagājuma darba ņēmēju atkārtotu ienākšanu darba tirgū, kā arī ir vajadzīga elastīgāka pieeja pensiju un atvaļināšanās shēmu izvēlei;

51.   aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka darba likumdošanai ļoti spēcīga ietekme uz uzņēmumu rīcību un ka to uzticība stabilam, skaidram un drošam regulējumam ir svarīgs elements lēmumu pieņemšanā par vairāk un labāku darbavietu izveidi, un tādēļ aicina dalībvalstis ieviest un pienācīgi piemērot visas darba tirgus jomā spēkā esošās EK tiesību normas;

52.   aicina dalībvalstis gan Eiropas, gan dalībvalstu mērogā nostiprināt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu un noteikumus par bērna aprūpi, kas attiektos gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem;

53.   atzinīgi vērtē izklāstīto stratēģiju, lai apkarotu nedeklarētu darbu un ēnu ekonomiku, kas atšķirīgā apmērā pastāv dažādās dalībvalstīs un kas grauj ekonomiku, neaizsargā darba ņēmējus, nodara kaitējumu patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada negodīgas konkurences apstākļus uzņēmumiem; atbalsta Komisijas pieeju nedeklarēta darba apkarošanai, izveidojot ciešu sadarbību starp dalībvalstu izpildiestādēm, darba inspekcijām un/vai arodbiedrībām, sociālās drošības pārvaldēm un nodokļu iestādēm, un aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, pamatojoties uz dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgajiem rādītājiem un salīdzinošo novērtēšanu, lai cīnītos pret nodokļu ieņēmumu sarukšanu;

54.   aicina dalībvalstis un Komisiju ierosināt informācijas kampaņu, kuras mērķis ir vērst darba devēju un darba ņēmēju uzmanību uz ES piemērojamām obligātām normām un nosacījumiem kā un uz nelegālās nodarbinātības nelabvēlīgo ietekmi uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām, valsts finanšu līdzekļiem, godīgu konkurenci, ekonomiskās sistēmas darbību un darba ņēmējiem;

55.   aicina īpašu uzmanību pievērst gados jauniem darba ņēmējiem, kuri parasti strādā pagaidu darbu, lai nodrošinātu, ka viņu darba pieredzes trūkums neizraisa nelaimes negadījumus darbā; šajā ziņā mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi un aicina pagaidu darba aģentūras izglītot darba devējus un jaunos darba ņēmējus;

56.   uzsver sociālo partneru nozīmi darba ņēmēju un darba devēju informēšanā un izglītošanā par viņu tiesībām un pienākumiem darba attiecībās un par esošo tiesību aktu piemērošanu šai jomā un tādēļ aicina Komisiju sniegt tehnisku atbalstu sociālajiem partneriem un mudināt tos apmainīties ar zināšanām un pieredzi, lai uzlabotu darba apstākļus;

57.   uzsver sociālo partneru būtisko nozīmi atsevišķu darba tirgus reformu panākšanā attiecībā uz līgumu slēgšanu par bērna kopšanas atvaļinājumu, nepilnas slodzes darbu un līgumiem uz noteiktu laiku, kā arī tāldarbu un mūžizglītību;

58.   uzskata, ka dalībvalstīm ir jābūt atvērtām dialogam ar sociālajiem partneriem jautājumā par darba tiesību modernizēšanu un pielāgošanu 21. gadsimta uzdevumiem, ņemot vērā sociālo partneru argumentus un intereses;

59.   uzskata, ka Komisijai būtu jākonsultējas ne vien ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem, bet arī ar visām organizācijām un privātpersonām, kuras ietekmē nodarbinātības likumdošana; pašreizējā apspriežu procesā īpaši nepietiekami ir pārstāvēti MVU, kā arī arodbiedrībām nepievienojušies darba ņēmēji;

60.   norāda uz pārrunu par darba koplīguma slēgšanu pozitīvo nozīmi valsts, nozares un uzņēmumu mērogā, kāda tām var būt darba attiecībās un darba organizācijā, paaugstinot uzņēmumu ražīgumu un uzlabojot darba apstākļus, tādējādi veicinot nodarbinātības pieaugumu, un norāda uz nepieciešamību mainīt pasākumus, tā lai atbalstītu pārrunu par darba koplīgumu slēgšanu nozīmi un lai šādās pārrunās uzņēmumu mērogā ņemtu vērā risinājumus, kas sniedz ieguvumus darba ņēmējiem un darba devējiem;

61.   aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar "Labākas likumdošanas" iniciatīvu pastāvīgi sadarboties ar sociālajiem partneriem un vajadzības gadījumā ar citām pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām jautājumos likumdošanu darba tiesību vai sociālās politikas jomās, lai vienkāršotu administratīvās procedūras, ar kurām saskaras MVU un jaundibināti uzņēmumi, jo īpaši cenšoties atvieglot šo uzņēmumu finanšu stāvokli to konkurētspējas palielināšanai, lai radītu darba vietas;

62.   uzsver nepieciešamību reglamentēt pamatuzņēmumu vai galveno uzņēmumu līdzatbildību un individuālo atbildību, lai novērstu pārkāpumus apakšlīgumu un ārpakalpojumu līgumu slēgšanā ar darba ņēmējiem, un izveidot pārredzamu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu visiem uzņēmumiem, pamatojoties uz līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem attiecībā uz darba standartu un darba apstākļu ievērošanu; jo īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis skaidri, kurš apakšuzņēmēju ķēdē ir atbildīgs par atbilstību darba tiesību normām un saistīto algu izmaksāšanu, sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļiem;

63.   ir pilnīgi pārliecināts, ka nestabilu un mazapmaksātu darbavietu radīšana nav piemērots risinājums uzņēmumu pārvietošanas tendencēm, kas vērojamas aizvien lielākā nozaru skaitā; turpretī uzskata, ka ieguldījumi pētniecībā, attīstībā, apmācībā un mūžizglītībā ir tie faktori, kas veicinās zemas konkurētspējas nozaru attīstību;

64.   aicina Komisiju veicināt strīdu izšķiršanas sistēmas izveidi, lai starp sociālajiem partneriem panāktās Eiropas mēroga vienošanās kļūtu par efektīvu un elastīgu instrumentu, kas sekmētu efektīvākas normatīvās pieejas izstrādi Eiropas līmenī;

65.   aicina dalībvalstis atcelt ierobežojumus piekļuvei darba tirgiem un uzlabot darba ņēmēju pārvietošanās iespējas ES, nodrošinot vienotā tirgus un Lisabonas stratēģijas mērķu ātrāku sasniegšanu;

66.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem.

(1) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (2) OV C 305 E, 14.12.2006., 141. lpp. (3) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (4) OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp. (5) OV C 292 E, 1.12.2006., 131. lpp. (6) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0463. (8) OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp. (9) OV L 39, 14.2.1976., 40. lpp. (10) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp. (11) OV L 216, 20.8.1994., 12. lpp. (12) OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp. (13) OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp. (14) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp. (15) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.

Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūcija par Komisijas paziņojumu "Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību"

P6_TA(2007)0340 B6-0266/2007

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. aprīļa paziņojumu "Pamatnostādnes par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros" (COM(2006)0159),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. jūnija paziņojumu "Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību" (COM(2007)0304) ("Paziņojums par darba ņēmēju norīkošanu darbā"),

–   ņemot vērā tā 2004. gada 15. janvāra(2) un 2006. gada 26. oktobra(3) rezolūcijas par darba ņēmēju norīkošanu darbā,

–   ņemot vērā Komisijai iesniegto jautājumu B6-0132/2007, uz kuru sniedz mutisku atbildi, par Komisijas paziņojumu par darba ņēmēju norīkošanu darbā,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā izrādījās, ka pilnīga un konsekventa Direktīvas 96/71/EK īstenošana sagādā grūtības, jo to neīsteno pienācīgi dalībvalstīs un kompetentās iestādes nesadarbojas pietiekamā mērā;

B.   tā kā iepriekšējos Komisijas paziņojumus par šo jautājumu Parlaments uzskatīja par nepietiekamiem un tā kā tie nav atrisinājuši problēmas saistībā ar šo direktīvu; tā kā Komisijas un Parlamenta viedokļi nesakrīt tādos jautājumos kā norīkotāja uzņēmuma likumīga pārstāvja pieejamība uzņēmējvalstī un dokumentu uzglabāšana darba vietā, lai uzraudzītu atbilstību direktīvai;

C.   tā kā norīkoto darba ņēmēju aizsardzība ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu brīvu darbaspēka apriti un Līgumā paredzētos darba apstākļus, un tā kā šo aizsardzību vajadzētu uzskatīt par sevišķi svarīgu vispārējo interešu labā;

D.   tā kā Eiropas Kopienu Tiesas prakse skaidri nosaka, ka pasākumi, uz kuriem attiecas Darba ņēmēju norīkošanas direktīva, ir attaisnojami, ja to pamatā ir sabiedrības intereses, piemēram, darba ņēmēju aizsardzība,

1.   ir pārliecināts, ka Direktīvas 96/71/EK pilnīga īstenošana ir būtiski svarīga, lai panāktu pareizu līdzsvaru starp pakalpojumu brīvu apriti un darba ņēmēju aizsardzību, jo īpaši pret sociālo dempingu;

2.   ir pārliecināts, ka Komisija, nodrošinot pamatnostādnes un juridisko skaidrojumu, dažās lietās neaprobežojas tikai ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi;

3.   aicina Komisiju, pieņemot jebkādus pasākumus saistībā ar darbā norīkošanu, pilnībā ņemt vērā darba tirgus modeļu dažādību Eiropas Savienībā; aicina Komisiju ievērot to, ka dažas dalībvalstis pieprasa, lai direktīvas īstenošanas un uzraudzības nolūkos uzņēmējvalstī būtu pieejams pilnvarots un tiesībspējīgs pārstāvis; uzskata, ka šis pārstāvis varētu būt jebkura persona, kurai uzņēmums ir sniedzis skaidras pilnvaras (tostarp arī darba ņēmējs);

4.   uzskata, ka sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm līdz šim ir bijusi nepietiekama un ka šīs problēmas atrisināšana ir priekšnoteikums direktīvas veiksmīgai īstenošanai; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sniegt dalībvalstīm precīzākas pamatnostādnes par tiem uzraudzības pasākumiem norīkoto darbinieku aizsardzībai, kuri būtu pieņemami atbilstoši šai direktīvai;

5.   norāda, ka pārbaudes un uzraudzības pasākumi, kurus atbilstoši šai direktīvai veic uzņēmējas dalībvalstis, jo īpaši prasība noteiktus dokumentus uzglabāt uzņēmējvalstī, ir uzskatāmi par nozīmīgu instrumentu norīkoto darbinieku tiesību aizsardzībai; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem jābūt patiešām samērīgiem un tiem nevajadzētu traucēt izmantot tiesības brīvi pārvietoties;

6.   uzstāj, ka pašreizējā tiesu judikatūra atzīst uzņēmējas dalībvalsts tiesības pieprasīt noteiktus dokumentus, lai pārbaudītu atbilstību Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā iekļautajiem nodarbinātības noteikumiem;

7.   aicina Komisiju izstrādāt gan uzņēmumiem, gan dalībvalstīm paredzētu vadības pasākumu atbilstošu kopumu, lai tie varētu labāk izprast to tiesības atbilstoši šai direktīvai un attiecīgajai tiesu judikatūrai; lūdz Komisiju aktīvi atbalstīt ciešu sadarbību starp dalībvalstu kontroles iestādēm, nodrošinot pastāvīgu Eiropas līmeņa platformu pārrobežu sadarbībai; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka nākotnē Komisija izveidos augsta līmeņa grupu, lai tā sniegtu atbalstu un palīdzētu dalībvalstīm noteikt un apmainīties ar labu praksi, kā arī oficiāli un regulāri iesaistītu darba devējus un darba ņēmējus;

8.   uzskata, ka būtu pareizi, ja sociālie partneri tajās dalībvalstīs, kurās direktīvu īsteno ar koplīguma palīdzību, varētu tieši piekļūt informācijai par norīkotājiem uzņēmumiem, lai tādējādi tie varētu īstenot uzraudzību, kuru citās dalībvalstīs veic iestādes, kurām ir piekļuve informācijai par uzņēmumiem;

9.   atbalsta Komisijas secinājumu par to, ka uzņēmējai dalībvalstij vajadzētu būt spējīgai iegūt no pakalpojumu sniedzēja iepriekšēju deklarāciju, lai tādējādi tā varētu pārbaudīt atbilstību nodarbinātības noteikumiem;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp. (2) OV C 92 E, 16.4.2004., 404. lpp. (3) P6_TA(2006)0463.