Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) ("Ceturto kohēzijas ziņojumu"),

−   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ,,Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas" (COM(2007)0507),

−   ņemot vērā Eiropas Kopienas līguma 158. un 159. pantu un 299. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu, Leipcigas Hartu par Eiropas pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pirmo rīcības programmu Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai,

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) ziņojumu "Teritorijas attīstības izredzes – Eiropas teritoriālās attīstības scenāriji" un Eiropas Parlamenta ziņojumu "Reģionālās atšķirības un kohēzija: kādai jābūt nākotnes stratēģijai?",

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2007. gada 28. novembra atzinumu (COTER-IV-011) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 12. decembra atzinumu (CESE 1712/2007) par Ceturto kohēzijas ziņojumu,

–   ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par struktūrpolitikas ietekmi un sekām attiecībā uz Eiropas Savienības kohēziju(1)

–   ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par kohēzijas politikas lomu un efektivitāti atšķirību mazināšanā ES nabadzīgākajos reģionos(2),,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A6-0023/2008),

A.   tā kā daudzos Eiropas reģionos esošo būtisko reģionālo atšķirību un strukturālo problēmu dēļ, kuras vēl vairāk pastiprinājusi nesenā Eiropas Savienības paplašināšanās, vēl aizvien ir nepieciešama visaptverošas Eiropas kohēzijas politika;

B.   tā kā līdz ar to ES kohēzijas politika vēl aizvien ir viens no Eiropas integrācijas procesa pīlāriem un tai ir aktīva loma reģionālo atšķirību un attīstības trūkumu samazināšanā;

C.   tā kā pastāv acīmredzama saikne starp eiroskepticisma pieaugumu un teritoriālo atšķirību palielināšanos starp reģioniem un pašos reģionos, kas demonstrē vajadzību pēc ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas, lai pastiprinātu konverģenci un izveidotu stingru pamatu tādai Eiropas Savienības leģitimitātei, kuru var panākt, izmantojot attiecīgajās teritorijās pamanāmu reģionālo politiku; tā kā reģionālajām un vietējām varas iestādēm ir jāspēlē būtiska loma, lai ES aktivitātes tuvinātu tautai un īstenotu reģionālo politiku, efektīvāk publiskojot tās sasniegumus;

D.   tā kā kohēzijas politika, pateicoties tās sniegtajai pievienotajai vērtībai, katram reģionam piedāvā iespēju gūt konkrētu labumu vietējo iedzīvotāju ilgtermiņa nodarbinātības un augstāka dzīves līmeņa veidā, it īpaši atpalikušajos reģionos, un dod ieguldījumu konkurētspējas un administratīvās veiktspējas stiprināšanā, kā arī decentralizētas pārvaldības nodrošināšanā; tā kā šajā sakarībā jānoraida jebkādi centieni renacionalizēt šo politiku;

E.   tā kā Lisabonas līgums, ko dalībvalstu vadītāji apstiprināja 2007. gada 18. oktobrī un parakstīja 2007. gada 13. decembrī, teritoriālo kohēziju izvirza par vienu no Eiropas Savienības pamatmērķiem līdzās ekonomikas un sociālajai kohēzijai;

F.   tā kā nākotnē kohēzijas politikai ir jānodrošina lielāki finanšu līdzekļi, lai varētu risināt paredzamās problēmas ar būtisku teritoriālo ietekmi, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar demogrāfiskajām izmaiņām, pilsētu koncentrāciju, segregāciju, migrācijas plūsmām (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), pielāgošanos globalizācijai, klimata pārmaiņām, energoapgādi un lēno panākšanas procesu lauku apgabalos; tā kā šos uzdevumus var risināt tikai tad, ja tiek atzīta kohēzijas politikas būtiskā nozīme šajā jomā,

Kontrastējošie dati par kohēziju 27 valstu Eiropas Savienībā

1.   atzinīgi vērtē šo ziņojumu, kas ir detalizētāks nekā iepriekšējie, pamatojas uz dažādiem rādītājiem un sniedz noderīgus salīdzinošus datus par citām valstīm, tādām kā ASV, Japāna, Ķīna un Indija, atspoguļojot ES ekonomiku starptautiskā kontekstā;

2.   tomēr pauž nožēlu par krustenisku un salīdzināmu datu trūkumu par dažādiem NUTS klasifikācijas līmeņiem, kuri sniegtu labāku ieskatu par izaugsmes un konverģences ilgtspējību; tāpēc aicina izmantot labākas statistiskās analīzes metodes, piemēram, jaunos rādītājus (papildus rādītājam "IKP uz vienu iedzīvotāju"), kuri veiksmīgi izmantoti Ceturtajā kohēzijas ziņojumā un kuri ļautu precīzāk noteikt ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas līmeni attiecīgajos reģionos un vietējā līmenī veikto darbību konkrēto ieguldījumu kohēzijas politikā; uzskata, ka, lai to panāktu, ir jāpalielina ESPON veiktspēja;

3.   norāda uz kavējumiem strukturālo apropriāciju izmantošanā dalībvalstīs un aicina veikt pasākumus situācijas uzlabošanai; tomēr atzīmē, ka vēl ir pārāk agri novērtēt kohēzijas politikas īstenošanas rezultātus jaunajās dalībvalstīs; atzinīgi vērtē visus centienus veicināt kohēzijas politikas efektivitāti un samazināt pārmērīgo birokrātiju, kā arī aicina veikt sistemātisku šīs politikas novērtēšanu; atkārtoti pauž stingru atbalstu Komisijas uzsāktajai Eiropas Pārredzamības iniciatīvai, ar kuras palīdzību noteiks struktūrfondu līdzekļu saņēmējus, sākot no 2008. gada;

4.   atzinīgi vērtē to, ka bijušās kohēzijas valstis ‐ Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Īrijā ‐ ir ievērojami pietuvinājušās ES attīstītāko valstu līmenim, uzrādot iespaidīgu izaugsmes līmeni laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam, tomēr norāda, ka neraugoties uz šo izaugsmi, vēl aizvien pastāv būtiskas atšķirības starp to reģioniem, kā arī dziļi iesakņojušās strukturālās problēmas;

5.   atzinīgi vērtē augstos izaugsmes rādītājus jaunajās dalībvalstīs, tomēr atzīmē, ka to ekonomiskā konverģence ir sagaidāma tikai vidējā vai ilgtermiņā un ka tas būs ilgstošs process tāpēc, ka dažās no šīm valstīm sākotnējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija ļoti zems;

6.   atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoto apstiprinājumu tam, ka kohēzijas politikai bijusi būtiska loma, lai stiprinātu dalībvalstu spēju harmoniski attīstīties un radīt jaunas un pastāvēt spējīgas darbavietas, kā to apliecina kohēzijas politikas teicamie rezultāti daudzos 2. mērķa reģionos;

7.   pauž bažas, ka konverģence valstu starpā bieži vien slēpj aizvien pieaugošās plaisas starp reģioniem un reģionu iekšienē; atzīmē, ka šo reģionālo un vietēja līmeņa atšķirību paplašināšanās nodarbinātības, ražīguma, ienākumu, izglītības līmeņa un inovāciju spējas ziņā ir vērojama vairākos apgabalos; uzsver arī teritoriālās sadarbības nozīmi šo problēmu pārvarēšanā;

8.   uzsver, ka, piemēram, reģionu konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no ražīguma, tirgus pieejamības un darbaspēka kvalifikācijas līmeņa, kas daudz vairāk atšķiras starp reģioniem nekā starp dalībvalstīm; turklāt atzīmē, ka konkurētspējas jomā par pamatelementiem aizvien vairāk uzskata institucionālos faktorus, tostarp sociālo kapitālu uzņēmējdarbības kultūras un kopēju uzvedības normu veidā, kas veicina sadarbību, iniciatīvas uzņemšanos un valsts pārvaldes efektivitāti;

9.   šajā sakarībā atzīmē, ka daži attīstītie reģioni un pat daži mazāk attīstīti reģioni sāk saskarties ar dažādām problēmām, kam ir būtiska teritoriāla ietekme no iespējamās attīstības viedokļa: zemu ekonomiskās izaugsmes līmeni, ražīguma un nodarbinātības pazemināšanos un iedzīvotāju novecošanu;

10.   atzīmē, ka laikā, kad augstais izaugsmes līmenis atsevišķās dalībvalstīs ļāvis sasniegt pilnu nodarbinātību un GDP uz vienu iedzīvotāju palielināšanos, citās dalībvalstīs ir paplašinājušās atšķirības starp atsevišķām sociālām grupām, kas nozīmē to, ka visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām vēl aizvien ir nepieciešama sociālā integrācija;

11.   norāda uz vājo konverģenci izglītības līmeņa ziņā un reālo plaisu izglītības jomā starp Eiropas Savienību un ASV, kurās 29% personu 25–64 gadu vecuma grupā ir universitātes diploms salīdzinājumā ar tikai 16% Eiropas Savienībā; atzīmē, ka augstāko izglītību ieguvušo sieviešu skaits palielinās straujāk nekā attiecīgo vīriešu skaits;

12.   uzsver nozīmi, kāda ir dzimumu līdztiesības aspekta, vienlīdzīgu iespēju un invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku īpašo vajadzību integrēšanai kohēzijas politikas projektu īstenošanas katrā posmā;

13.   uzsver polarizācijas efektu galvaspilsētu reģionos ‐ parādību, kas ir īpaši izteikta jaunajās dalībvalstīs ‐, kuri nodrošina vidēji 32% no savas valsts IKP, lai gan to iedzīvotāji veido tikai 22% no valsts iedzīvotāju kopskaita; atzīmē, ka šī polarizācija var izraisīt lielas bezdarba līmeņa atšķirības pilsētu centros;

14.   konstatē, ka nekontrolēta urbanizācija var radīt demogrāfiskā, ekonomikas, sociālā, transporta un vides līdzsvara traucējumus ierobežotā teritorijā un novest pie priekšpilsētu veidošanās un iedzīvotāju aizplūšanas no tiem lauku apgabaliem, kuri atrodas tālu no pilsētām; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šīs problēmas risināšanai, iesniedzot konkrētus priekšlikumus;

15.   norāda uz reģionālajām atšķirībām attiecībā uz pieejamību un saikni starp centriem un perifērajiem apgabaliem, kuras rada trūkumi no ģeogrāfiskā un strukturālā viedokļa, nepietiekamie ieguldījumi transporta infrastruktūrā, kā arī potenciālo transporta tīklu diversifikācijas trūkums; it īpaši norāda uz būtiskajiem šķēršļiem kalnu un salu reģionu, kā arī perifēro un attālāko reģionu, kuri atrodas ļoti tālu no kontinentālās Eiropas, pieejamības ziņā; uzsver nepieciešamību izstrādāt pasākumus, lai palielinātu šo reģionu potenciālu un pievilcību, kā arī veicinātu to ilgtspējīgu attīstību;

16.   pauž pārsteigumu par Komisijas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā izteikto apgalvojumu, ka salu izolētība kā tāda nešķiet būtisks šķērslis attīstībai, un atzīmē salu reģionu iedzīvotāju lielo sarūgtinājumu par šo apgalvojumu, jo viņiem katru dienu nākas saskarties ar šādas izolētības negatīvo ietekmi un tās radītajām grūtībām;

Reģionālā politika un Lisabonas stratēģija

17.   norāda uz ievērojamajām atšķirībām starp valstīm pētniecībā un izstrādē ieguldīto līdzekļu ziņā un atzīmē būtiskās reģionālās atšķirības attiecībā uz inovācijām, kas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā novērtētas, izmantojot reģionālo darbības rezultātu rādītāju inovāciju jomā;

18.   atbalsta Komisijas viedokli par kohēzijas politikas sviras efektu attiecībā uz Lisabonas stratēģiju, sabiedriskos ieguldījumus novirzot tiem projektiem, kas veicina dinamiskāku, izaugsmi un inovācijas sekmējošu ekonomikas struktūru, kura balstās uz politikas jomu un programmu efektīvākas saskaņošanas rezultātā panāktu sinerģiju;

19.   pauž nožēlu, ka, neraugoties uz piešķirtajiem līdzekļiem, kohēzijas politikas īstenošanā nav atbilstīgi ņemts vērā mazo, ļoti mazo un amatnieku uzņēmumu inovāciju potenciāls, tāpēc aicina īstenot aktīvu politiku visa veida inovāciju atbalstam šajos uzņēmumos, kā arī aicina Komisiju saskaņā ar Lisabonas stratēģiju radīt iespējas sadarbībai starp uzņēmumiem, sabiedrisko sektoru, skolām un universitātēm, lai izveidotu reģionālas inovāciju kopas;

20.   norāda, ka strukturālā atbalsta sviras efektu var palielināt ar privātās līdzfinansēšanas palīdzību; aicina ātri ieviest pārredzamus noteikumus un standartrisinājumus attiecībā uz sabiedrisko un privāto partnerību, kas ļaus reģioniem privāto kapitālu izmantot sabiedrisku mērķu īstenošanā;

21.   norāda, ka principa par automātisku atbrīvošanu no saistībām ievērošana ir svarīga, lai mudinātu pārvaldes iestādes finansēt un ātri īstenot projektus; uzstāj, ka stingri jāievēro N+2 noteikuma (un jaunajās dalībvalstīs pirmajos trīs 2007.–2013. gada finanšu plāna gados N+3 noteikuma) princips;

22.   norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc kavējas struktūrpolitikas īstenošana, ir pārāk neelastīgās procedūras un ka tāpēc jāapsver šo procedūru vienkāršošana un skaidra ES un dalībvalstu pienākumu un kompetences nošķiršana;

23.   atzīmē, atsaucoties uz 2007.–2013. gada plānošanas laikposmu, ka saskaņā ar apropriāciju piešķiršanas sistēmu inovācijām tiks novirzīti 64% no 1. mērķa (konverģence) un 80% no 2. mērķa (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) līdzekļiem, t.i., par EUR 55 000 miljoniem vairāk nekā iepriekšējā laikposmā; piezīmē, ka šādu apropriāciju izmantošana ir atkarīga no mazāk attīstīto reģionu spējas pārvaldīt pietiekamu skaitu pētniecības, izstrādes un inovāciju projektu, vienlaicīgi nodrošinot, ka šie līdzekļi tiek pienācīgi izmantoti, nevis novirzīti mazvērtīgiem ieguldījumiem;

24.   aicina Komisiju izvērtēt līdzekļu piešķiršanas sistēmu un tās ietekmi uz reģionālo atšķirību novērtēšanu un pārbaudīt, vai prioritāšu noteikšanā šī sistēma neveicina pārāk centralizētu vai lejupēju pieeju; pauž cerību, ka šī izvērtēšana sāksies ar Komisijas Piektā Progresa ziņojuma par kohēziju publicēšanu 2008. gadā, kurā galvenā uzmanība tiks veltīta saiknei starp kohēzijas politiku un Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības prioritātēm visiem reģioniem;

25.   tāpēc uzsver, ka ar kohēzijas politikas palīdzību nav jāatbalsta jau pašlaik dinamiskie reģioni, kas notiktu stingras apropriāciju piešķiršanas gadījumā; atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā kohēzijas politika ietvers trīs ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, kuru darbības joma sniedzas tālāk par Lisabonas stratēģiju;

26.   aicina paplašināt Lisabonas stratēģijas darbības jomu, tajā iekļaujot teritoriālo dimensiju, kas ļautu ņemt vērā reģionu īpatnības un vienlaicīgi vecinātu Eiropas mēroga sinerģiju un sadarbību, īpašu atbalstu sniedzot izvērstām inovāciju aktivitātēm;

27.   uzsver, ka kohēzijas politiku nedrīkst ierobežot līdz Lisabonas stratēģijas mērķiem; uzskata, ka viens no priekšnosacījumiem reģionu ilgtermiņa konkurētspējai ir teritoriālās kohēzijas sasniegšana ar konverģences mērķa darbību palīdzību; tāpēc uzskata, ka 1. mērķis (konverģence) un 2. mērķis (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) nākotnē jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, tostarp arī attiecībā uz 3. mērķi (Eiropas teritoriālā sadarbība);

Teritoriālā kohēzija: atbalsts integrētai pieejai

28.   aicina Komisiju gaidāmajā Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (to paredzēts pieņemt 2008. gada septembrī) iekļaut teritoriālās kohēzijas definīciju, lai panāktu turpmāku progresu šajā Kopienas politikas jomā;

29.   uzsver nozīmi, kāda reģionālās attīstības mērķus noteikšanā un īstenošanā ir īstai partnerībai un patiesas vairāku līmeņu ‐ Kopienas, dalībvalsts, reģionālā un vietējā ‐ pārvaldības īstenošanai, apspriežoties ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un nodrošinot, ka Eiropas līmenī noteikto darbības prioritāšu loks netiek sašaurināts, kad tās tiek īstenotas dalībvalsts, reģionālā vai vietējā līmenī (augšupēja pieeja), lai izvairītos no vietējā līmeņa teritorijas attīstībā un kohēzijā iesaistīto dalībnieku izslēgšanas riska, kā tas bieži vien notiek pilsētu attīstības politikas gadījumā;

30.   ierosina prioritāti piešķirt tām politikas jomām, kuras atbalsta teritoriju patiesu policentrisku attīstību, lai mazinātu spiedienu uz galvaspilsētām un veicinātu sekundāru centru rašanos; uzskata, ka šajā sakarībā nedrīkst nenovērtēt atbalstu lauku apgabaliem un lauku apgabalos atrodošos mazo un vidējo pilsētu būtisko nozīmi;

31.   aicina arī īstenot praktiskus pasākumus, lai mazinātu atšķirības starp ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā viegli pieejamiem reģioniem un reģioniem ar strukturāliem trūkumiem, proti, salām, kalnu apgabaliem, mazapdzīvotiem apgabaliem, kā arī perifēriem un robežreģioniem, atzīstot pēdējo neizdevīgo stāvokli un veicot īpašus un pastāvīgus pasākumus to atbalstam; atkārtoti apgalvo, ka jāņem vērā attālāko reģionu specifiskie trūkumi;

32.   iesaka izveidot ciešāku saikni starp pilsētu un lauku problēmām; uzsver, ka lauku apgabalu attīstība jāsaskaņo ar darbībām, ko veic saistībā ar reģionālo politiku; šajā sakarībā apšauba atsevišķas pieejas lietderību attiecībā uz kohēziju un lauku attīstību (izmantojot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai); aicina izpētīt sekas, kādas ir lauku attīstībai paredzētā finansējuma palielināšanai ar obligātās modulācijas mehānismu palīdzību;

33.   brīdina par politikas jomu sektorizācijas risku un mudina izstrādāt integrētu pieeju, ar kuras palīdzību varētu identificēt iespējamo sinerģiju starp kohēzijas politiku un svarīgākajām nozares politikas jomām, tādām kā transports, lauksaimniecība, zivsaimniecība, lauku attīstība, vide un enerģija un pētniecība un tehnoloģija;

34.   aicina Komisiju turpmākajos ziņojumus analizēt, cik lielā mērā dažādie instrumenti un politikas jomas, tostarp kohēzijas politika, ir veicinājuši ekonomiskās un sociālās kohēzijas jomā panākto progresu; uzskata, ka sasniegumi un problēmas jāanalizē visās svarīgajās jomās, it īpaši saistībā ar Lisabonas stratēģiju;

35.   sagaida, ka pēc diskusijas par kohēzijas politiku pēc 2013. gada reģioniem, kas atrodas pie Kopienas ārējām robežām, tiks veltīta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību pārrobežu līmenī, kā rezultātā tiktu panākta ne tikai ES robežreģionu attīstība, bet arī pastiprināta visas Kopienas kohēzija un konkurētspēja;

36.   norāda, ka, cīņai pret teritoriālo segregāciju un sociālo izslēgšanu nolūkā panākt ilgtspējīgu un līdzsvarotu izaugsmi nepieciešama rūpīgi izstrādāta mājokļu politika, kas būtu ietverta plašākā vietējās attīstības, pilsētu attīstības plānošanas un vietējo sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības stratēģijā;

37.   šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka tika pieņemta rīcības programma Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai un Leipcigas Harta, lai nodrošinātu teritoriālās dimensijas labāku integrāciju visās sabiedriskās politikas jomās Kopienas, dalībvalstu un vietējā līmenī, un gaida to īstenošanas praktiskos rezultātus; uzskata, ka saistībā ar plānoto ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas paplašināšanu, iekļaujot tajā teritoriālo komponenti kā daļu no Lisabonas līguma, ir jāizstrādā teritoriālās kohēzijas satura definēšanai piemēroti rādītāji;

38.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par gaidāmo Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, kuru plānots pieņemt 2008. gada septembrī, un prasa tajā ietvert konkrētas vadlīnijas integrētās pieejas īstenošanai;

39.   apzinās nozīmi, kāda ir Parlamenta, ko attiecīgos gadījumos pārstāv Reģionālās attīstības komiteja, un Reģionu komitejas regulārai sadarbībai jautājumos par reģionālās politikas nākotni;

Jauni uzdevumi kohēzijas politikai un Eiropas Savienības vispārējais budžets

40.   uzskata, ka Eiropas Savienībai nākotnē nāksies aizvien vairāk saskarties ar jauniem uzdevumiem, kuriem būs būtiska teritoriāla ietekme, kas pastiprinās jau esošos šķēršļus reģionālajai attīstībai, piemēram, iedzīvotāju novecošanu, pilsētu koncentrāciju, migrācijas plūsmas (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), energoapgādes un klimata jautājumus un pielāgošanos globalizācijas, kā arī paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas radītajām pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver nozīmi, kāda ir izmēģinājuma projektiem, kas saistīti ar reģionu pielāgošanos šiem jaunajiem uzdevumiem;

41.   aicina pirms iespējamo turpmāko pievienošanās sarunu sākšanas regulāri analizēt gaidāmo paplašināšanās kārtu izmaksas un struktūrpolitisko ietekmi un cer ieņemt nozīmīgāku lomu paplašināšanās un kaimiņattiecību politikā, nosakot par saistošu tā līdzdalību pirmspievienošanās instrumentu izstrādē;

42.   uzsver depopulācijas problēmas nopietnību daudzās ES daļās, jo tā ir saistīta ar iedzīvotāju novecošanu, cilvēkkapitāla zudumu, kapitāla aizplūšanu, pakalpojumu sadārdzināšanos utt.;

43.   uzskata, ka demogrāfiskajiem procesiem var būt nozīmīga teritoriāla ietekme, piemēram, depopulācija atsevišķos apgabalos, it īpaši vismazāk attīstītos lauku apgabalos, pilsētu koncentrācija un novecojoša sabiedrība vai arī dzīvojamo rajonu ekonomikas attīstība citos reģionos un ka tāpēc ir jāizstrādā īpašas inovatīvas stratēģijas šo problēmu risināšanai, paredzot īpašus centienus vispārējas ekonomiskās intereses pakalpojumu saglabāšanai un augsta līmeņa universālu pakalpojumu nodrošināšanai;

44.   atzīmē, ka klimata pārmaiņām būs daudzveidīgas sekas, it īpaši biežāku un nopietnāku dabas katastrofu, piemēram, meža ugunsgrēku, sausuma un plūdu, veidā, uz kurām dažādos ES reģionos būs jāreaģē atšķirīgi un kuras reģioniem būs jārisina, pārskatot un pielāgojot savas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, lai sasniegtu ES mērķi par CO2 emisiju samazināšanu; uzskata, ka ES kohēzijas politikai jābūt klimatam nekaitīgai, tomēr atgādina, ka kohēzijas politikas iespējas šajā jomā ir ierobežotas; uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām jāparedz arī citās Kopienas politikas jomās;

45.   saistībā ar tādas efektīvas vispārējās politikas izstrādi, kura paredzēta aizsardzībai pret dabas katastrofām, atgādina arī to, cik svarīgi ir pieņemt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), kas sniegtu savlaicīgāku un piemērotāku risinājumu reģionāla mēroga dabas katastrofu gadījumos, kurām bieži vien ir postošas sekas atsevišķos reģionos to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ;

46.   uzskata, ka energoapgādes un enerģijas cenu pieauguma jautājumi var būtiski ietekmēt teritoriālo attīstību vairākuma dalībvalstu ievērojamās energoatkarības dēļ, it īpaši lauku, kalnu, salu un ļoti attālos reģionos, jo tie ir atkarīgi no transporta nozares, kas savukārt jutīgi reaģē uz enerģijas izmaksām; norāda, ka atjaunojamo enerģijas avotu attīstība un ieguldījumi energoefektivitātē un decentralizētās apgādes vienībās varētu sniegt vietēja un reģionāla līmeņa attīstības iespējas;

47.   atkārto savu prasību attiecībā uz neizlietoto apropriāciju izmantošanu saskaņā ar N+2 vai N+3 noteikumu, ko piemēro kohēzijas politikai, lai pēc iespējas palielinātu pieejamos līdzekļus;

48.   uzskata, ka kohēzijas politikas saglabāšana pēc 2013. gada ir atbilstīga reakcija uz šiem jaunajiem uzdevumiem un ka šī politika jāpiemēro diferencēti attiecībā uz visu Eiropas Savienības teritoriju; uzskata, ka saskaņā ar Līgumu un solidaritātes principu kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt Kopienas politikai, un tāpēc noraida jebkādus centienus šo politiku renacionalizēt;

49.   uzskata, ka kohēzijas politika nākotnē jāpasptiprina un ka vairāk jāuzsver tās pievienotā vērtība; tāpēc aicina kohēzijas politikai piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus Kopienas līmenī; aicina finanšu shēmas pārskatīšanu izmantot kā iespēju to budžeta līdzekļu noteikšanai, kuri nepieciešami visu Eiropas Savienības kohēzijas politikas uzdevumu risināšanai;

o
o   o

50.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0202. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0356.