Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu(1) un ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR),

-   ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2007. gada 22. novembra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā, īpaši valsts austrumu daļā, un šīs situācijas ietekmi uz reģionu,

-   ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs(2),

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu "ES atbilde uz nestabilām situācijām ‐ iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti" (COM(2007)0643) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)1417),

-   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada 24. oktobra rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada pasaules sammita rezultātiem, un īpaši 138. – 140. punktu par iedzīvotāju aizsardzības atbildību,

-   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā kopš 1998. gada konfliktā, kurš ir skāris KDR, ir gājuši bojā 5 400 000 cilvēku, un šis konflikts joprojām tieši vai netieši izraisa 1500 cilvēku nāvi katru dienu;

B.   tā kā ilgstošās cīņas starp Kongo armiju, atlaistā ģenerāļa Laurent Nkunda nemierniekiem un Demokrātisko Ruandas atbrīvošanas spēku (FDLR, pazīstams arī kā Interhamwes) kaujiniekiem jau daudzus mēnešus Ziemeļkivu reģiona civiliedzīvotājiem liek atrasties briesmīgā stāvoklī;

C.   tā kā pēdējo 18 mēnešu laikā KDR austrumos Laurent Nkunda nemiernieku spēki, kā arī FDLR kaujinieki un pati Kongo armija ir izraisījuši masu slepkavības, jaunu meiteņu, māšu un vecmāmiņu izvarošanas, civiliedzīvotāju un bērnu karavīru piespiedu vervēšanu, kā arī daudzus citus vardarbības aktus un nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus;

D.   tā kā ANO misijai Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUC)saskaņā ar ANO hartas VII nodaļu ir pilnvaras, kuras ļauj izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apturētu jebkādus mēģinājumus lietot spēku, ar kuru gan ārvalstu, gan Kongo bruņoti grupējumi, īpaši Ruandas bruņotie spēki (ex-FAR)un Interahamwe, apdraud politisko procesu, kā arī lai aizsargātu civiliedzīvotājus no nebeidzamiem fiziskas vardarbības draudiem;

E.   tā kā 2008. gada 25. janvārī ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis KDR paziņoja, ka uz KDR tiks nosūtīti novērotāji, lai uzraudzītu uguns pārtraukšanu visās teritorijās, kuras iepriekš bija okupējuši bruņoti grupējumi, kā arī tiks nostiprināts MONUC Gomas biroja militārais un civilais personāls;

F.   tā kā Gomas 2008. gada 23. janvāra miera, drošības un attīstības konferencē izteica solījumus par pakāpenisku demobilizāciju un uguns pārtraukšanu, ietverot uguns pārtraukšanu no visām karojošajām pusēm, visu nevalstisko spēku atbruņošanu, visu pārvietoto cilvēku atgriešanos un iekārtošanos no jauna KDR austrumos, kā arī uguns pārtraukšanas uzraudzības pagaidu mehānisma ieviešanu;

G.   tā kā šīs demobilizācijas praktiskie jautājumi jāprecizē Miera un drošības apvienotajā tehniskajā komitejā, līdzdarbojoties KDR valdībai un nodrošinot starptautisko atbalstu šim uzdevumam;

H.   ņemot vērā to, ka kaujās ir iesaistījušies FDLR, kuru kaujinieki meklē patvērumu šajā reģionā;

I.   tā kā Kongo armijai nav nepieciešamo cilvēkresursu, tehnisko un finanšu līdzekļu, lai veiktu uzdevumus Ziemeļkivu, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc Kongo armija iedzīvotājus drīzāk apdraud, nekā strādā iedzīvotāju un miera labā;

J.   tā kā ir steidzami jāatrod Ziemeļkivu krīzes politisks risinājums, lai nostiprinātu mieru un demokrātiju, kā arī veicinātu stabilitāti un attīstību visu Lielo ezeru reģiona tautu labklājības labā;

K.   tā kā 2007. gada 3.septembrī Kinšasā tikās Mbusa Nyamwisi un Charles Murigande, respektīvi Kongo un Ruandas ārlietu ministri, lai rastu Ziemeļkivu konflikta risinājumu;

L.   tā kā 2008. gada 28. –30. janvārī Beni notika sanāksme, kuras līdzpriekšsēdētāji bija KDR aizsardzības ministrs Chikez Diemu un Ugandas aizsardzības ministrs Crispus Kiyonga;

M.   tā kā kopš 2006. gada beigām KDR skārušais konflikts 400 000 cilvēku ir piespiedis bēgt, un ka šobrīd Ziemeļkivu reģionā ir 800 000 pārvietotu personu;

N.   tā kā pilsoņu karā, kurš notiek jau trīs gadus, valsts bagātības sistemātiski izlaupa Kongo valdības sabiedrotie un ienaidnieki;

O.   tā kā Kongo valdībai un starptautiskajai sabiedrībai būs nepieciešami vairāki gadi stabila darba un ievērojami finanšu ieguldījumi, lai KDR kopumā un īpaši Ziemeļkivu reģionā panāktu ievērojamu veselības uzlabošanos un mirstības samazināšanos;

P.   tā kā 2008. gada 3. februārī Lielo ezeru reģionu skāra pēc Rihtera skalas 6 balles stipra zemestrīce, jo īpaši Bukavu un Gomas pilsētu, kā arī to apkārtni, kuru jau bija smagi skāruši konflikti, nesot nāvi un ievainojumus, kā arī ievērojamus materiālos zaudējumus;

Q.   tā kā pēc 2007. gada beigās notikušās karadarbības daudzas humanitārās organizācijas bija spiestas pārtraukt savu darbu, un tāpēc vairs nenotiek piegādes veselības centriem vai arī darbinieki tos ir pametuši;

R.   tā kā "Ārsti bez robežām" (Médecins Sans Frontières), ir paziņojuši, ka Ziemeļkivu reģiona vietējie iedzīvotāji un pārvietotās personas tiek strauji novārdzinātas, un ka kauju turpināšanās neļauj humānās palīdzības sniedzējiem piekļūt noteiktos apgabalos, kuros ir nepieciešama steidzama pārtikas un medicīniskās aprūpes palīdzība;

S.   tā kā nepietiekams uzturs ir vēl viens aspekts, kas Ziemeļkivu reģionā pašlaik esošos iedzīvotājus padara ārkārtīgi neaizsargātus, un tā kā "Ārsti bez robežām" medicīniskās palīdzības programmu dati rāda, ka nepietiekama uztura problēma Ziemeļkivu ir bīstami samilzusi, kā arī īpašas bažas rodas par tām ģimenēm, pie kurām pārtikas palīdzība nenonāk;

1.   pauž dziļu sašutumu par masu slepkavībām un noziegumiem pret cilvēci, kuri jau pārāk daudzus gadus notiek Ziemeļkivu, un prasa visām kompetentām valstu un starptautiskām iestādēm sistemātiski vajāt un sodīt noziegumu izdarītājus, lai kas viņi būtu, un prasa ANO Drošības padomei steidzami veikt visus iespējamos pasākumus, ar kuriem var patiešām novērst turpmākus uzbrukumus civiliedzīvotājiem Ziemeļkivu reģionā;

2.   atzīmē, ka, neskatoties uz plašajām pilnvarām, MONUC nav pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu novērst šīs masu slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, civiliedzīvotāju un bērnu piespiedu vervēšanu, kā arī daudzus citus vardarbības aktus un cilvēktiesību pārkāpumus, un prasa Padomei un Komisijai nodrošināt, ka jaunākā MONUC nostiprināšana ievērojami uzlabo Ziemeļkivu iedzīvotāju drošību, bet, ja to nevar nodrošināt, steidzami lūgt ANO Drošības padomi dot MONUC līdzekļus šo uzdevumu izpildei, sākot ar efektīvas un ilgstošas civiliedzīvotāju aizsardzības nodrošināšanu reģionā;

3.   prasa neievērot ne vismazāko iecietību attiecībā uz seksuālo vardarbību, ko izmanto kā kara ieroci, pret meitenēm un sievietēm, un prasa piemērot smagus sodus šo noziegumu izdarītājiem; atgādina reproduktīvās veselības pakalpojumu pieejamības nozīmi konflikta zonās un bēgļu apmetnēs;

4.   atzinīgi vērtē Gomas miera konferences sarīkošanu, ņemot vērā nepieciešamību rast politisku risinājumu konfliktam, kurš ir skāris KDR austrumus; tomēr uzsver, ka, neskatoties uz to, ka Interhamwes (FDLR) pārstāvju klātbūtne ir ievērojami sarukusi, demobilizācijas solījumi un apņemšanās ieviest uguns pārtraukšanu, par ko vienojās 2008. gada 23. janvārī konferences beigās, ir nepārliecinoši, un tādēļ atkārtoti mudina visas konfliktā iesaistītās puses neatlaidīgi strādāt, lai panāktu mieru un pārtrauktu cilvēktiesību un starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā pārkāpumus, izbeigt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, kā arī ļaut humānās palīdzības organizācijām sniegt palīdzību civiliedzīvotājiem;

5.   atgādina, ka šīs demobilizācijas praktiskie jautājumi jāprecizē Miera un drošības apvienotajā tehniskajā komitejā, līdzdarbojoties KDR valdībai un nodrošinot starptautisko atbalstu šim uzdevumam, un prasa, lai šo komiteju izveido cik iespējams drīz, lai pabeigtu demobilizācijas jautājumu risināšanu;

6.   atzinīgi vērtē Kongo un Ruandas ārlietu ministru tikšanos 2007. gada septembrī, un prasa Ruandas varas iestādēm reāli piedalīties dažādajos centienos atrisināt Ziemeļkivu konfliktu, īpaši attiecībā uz apsūdzības procesiem, atbruņošanos, demobilizāciju un Ziemeļkivu reģionā esošo Interhamwes pārstāvju repatriāciju;

7.   aicina Padomi un Eiropas Komisiju atbrīvot līdzekļus ārkārtas gadījumiem, ņemot vērā ārkārtīgi smago humanitāro stāvokli, kurā atrodas Ziemeļkivu dzīvojošās tautas un kuru ir izraisījuši ne tikai konflikti, kuri šajā reģionā turpinās, bet arī 2008. gada 3. februāra zemestrīce, kā arī nodrošināt, ka humānās palīdzības sniedzēji var pildīt savu uzdevumu vislabākajos iespējamos apstākļos;

8.   aicina Padomi un Komisiju nekavējoties īstenot liela mēroga medicīniskās palīdzības programmas civiliedzīvotājiem KDR austrumos, lai apmierinātu iedzīvotāju neatliekamās vajadzības un ņemot vērā paredzamo un nepieciešamo reģiona rekonstrukciju;

9.   prasa izveidot efektīvus kontroles mehānismus, piemēram, kā Kimberli process, lai sertificētu to dabas resursu izcelsmi, kurus ieved ES tirgū;

10.   aicina Eiropas Savienības Padomi, kā arī katru dalībvalsti sniegt īpašu palīdzību KDR austrumu daļas iedzīvotājiem;

11.   aicina Eiropas Savienības misiju Ziemeļkivu sniegt ziņojumu par 2008. gada martā paredzēto vizīti;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Āfrikas Savienības iestādēm, ES Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei, Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, kā arī parlamentam un valdībai, un Ruandas Republikas prezidentam, kā arī parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0022. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0540.