Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 9. panta 4. punktu,

–   ņemot vērā Komisijas iesniegto Zaļo grāmatu "Eiropas pārredzamības iniciatīva" (COM(2006)0194),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Turpmākie pasākumi pēc Zaļās grāmatas "Eiropas pārredzamības iniciatīva"(COM(2007)0127),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. decembra rīcības kodeksa projektu attiecībā uz interešu pārstāvjiem,

–   ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 17. jūlija lēmumu par grozījumu Reglamentā (lobēšana Eiropas Parlamentā)(1),

–   ņemot vērā Parlamenta 1997. gada 13. maija lēmumu par grozījumu Reglamentā (rīcības kodekss lobētājiem)(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu, Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Juridiskās komitejas, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A6-0105/2008),

A.   tā kā lobēšana Eiropas Parlamentā ir ievērojami pastiprinājusies, jo ir paplašinājušās Parlamenta pilnvaras;

B.   tā kā lobēšanas mērķis ir ietekmēt ne tikai politiku un normatīvus lēmumus, bet arī Kopienas līdzekļu piešķiršanu un pārraudzību, kā arī tiesību aktu izpildi;

C.   tā kā pēc Lisabona līguma gaidāmās ratificēšanas pastiprināsies Parlamenta kā likumdevēja nozīme un tas piedalīsies gandrīz visās parastās likumdošanas procedūras jomās, tādējādi piesaistot vēl vairāk lobētājus;

D.   tā kā interešu pārstāvjiem ir būtiska nozīme atklātās un daudzpusējās sarunās, kas veido demokrātiskas sistēmas pamatu, un tie ir svarīgs informācijas avots deputātiem, tiem pildot savas pilnvaras;

E.   tā kā lobētāju grupas lobē ne tikai deputātus, bet arī cenšas ietekmēt Parlamenta lēmumus, lobējot Parlamenta komiteju sekretariāta darbiniekus, politisko grupu personālu un deputātu palīgus;

F.   tā kā saskaņā ar aprēķiniem Briselē darbojas aptuveni 15 000 individuālu lobētāju un 2 500 lobētāju organizāciju;

G.   tā kā Komisija ir ierosinājusi saistībā ar Eiropas pārredzamības iniciatīvu ieviest kopēju reģistru par interešu pārstāvjiem ES iestādēs;

H.   tā kā Parlamentam kopš 1996. gada ir savs lobētāju reģistrs(3), kā arī rīcības kodekss(4), kurā noteikta prasība lobētājiem darboties saskaņā ar augstiem ētiskiem standartiem;

I.   tā kā Parlamentā pašreiz ir reģistrēti aptuveni 5 000 lobētāju;

J.   tā kā lobētāju grupās darbojas vietējās un valsts organizācijas, par kuru darbības regulēšanu atbild dalībvalstis;

Parlamenta pārredzamības uzlabošana

1.   atzīst lobētāju grupu ietekmi uz ES lēmumu pieņemšanas procesu un tādēļ uzskata, ka Parlamenta deputātiem ir svarīgi zināt, kādas organizācijas lobētāju grupas pārstāv; uzsver, ka pārredzama un vienlīdzīga piekļuve visām ES iestādēm ir obligāts priekšnoteikums Eiropas Savienības leģitimitātei un pilsoņu uzticībai; uzsver, ka pārredzamība ir divpusējs process, kas nepieciešams gan pašu iestāžu, gan lobētāju darbībai; uzsver, ka lobētāju vienlīdzīga piekļuve ES iestādēm paplašina pašreizējo ES darbošanās pieredzi; uzskata, ka ir būtiski, lai pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu piekļuve ES iestādēm, pirmkārt, Eiropas Parlamentam;

2.   uzskata, ka deputāti paši ir atbildīgi par saskaņotas informācijas saņemšanu; uzsver, ka deputātiem jābūt spējīgiem pieņemt politiskus lēmumus neatkarīgi no lobijiem;

3.   atzīst, ka jebkurš referents, kā viņam vai viņai tas šķiet atbilstīgi (pēc brīvprātības principa), var izmantot "pirkstu nospiedumu likumdošanā", t.i., to interešu pārstāvju indikatīvu sarakstu (pievienotu Parlamenta ziņojumiem), ar kuriem notikušas apspriešanās un kuriem ir bijusi būtiska nozīme ziņojuma sagatavošanas laikā; uzskata, ka īpaši ieteicams ir pievienot šādu sarakstu normatīvajiem ziņojumiem; tomēr uzsver, ka Komisijai ir tikpat svarīgi pievienot tiesību aktu priekšlikumiem šādu "pirkstu nospiedumu likumdošanā";

4.   uzskata, ka Parlamentam ir jāpieņem pilnībā neatkarīgs lēmums par to, cik lielā mērā tas ņems vērā pilsoniskās sabiedrības sniegtos ieteikumus;

5.   ņem vērā pašreizējos noteikumus, saskaņā ar kuriem deputātiem ir jādeklarē finanšu intereses; aicina Prezidiju, pamatojoties uz kvestoru priekšlikumu, izstrādāt plānu, kā turpmāk uzlabot Parlamenta noteikumu īstenošanu un pārraudzību, nosakot, ka deputātam ir jādeklarē jebkurš saņemtais atbalsts ‐ finansiāla vai materiāla palīdzība vai pakalpojumi(5);

6.   ņem vērā pašreizējos noteikumus attiecībā uz sadarbības grupām, saskaņā ar kuriem tiek pieprasīts atklāt informāciju par finansēm; aicina ieviest turpmāku skaidrību attiecībā uz sadarbības grupām, t.i., publiskot reģistrēto un nereģistrēto sadarbības grupu sarakstu Parlamenta interneta vietnē, tostarp pilnīgu informāciju par ārējo atbalstu sadarbības grupu darbībām, kā arī paziņojumu par sadarbības grupas darbības vispārējiem mērķiem; tomēr uzsver, ka sadarbības grupas nekādā ziņā nevajadzētu uzskatīt par Parlamenta struktūrām;

7.   aicina Prezidiju, pamatojoties uz kvestoru priekšlikumu, rast iespēju ierobežot nesankcionētu piekļuvi tām Parlamenta ēku daļām, kurās atrodas deputātu darba telpas, jo publiska iekļūšana komiteju telpās ir jāierobežo tikai izņēmuma gadījumos;

Komisijas priekšlikums

8.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saistībā ar Eiropas pārredzamības iniciatīvu izveidot strukturētāku sistēmu interešu pārstāvju darbībai;

9.   atbalsta Komisijas lietotā termina "lobēšana" definīciju ‐ "darbības, ko veic ar mērķi ietekmēt ES iestāžu politikas formulēšanas un lēmumu pieņemšanas procesus"; uzskata, ka šī definīcija atbilst Reglamenta 9. panta 4. punktam;

10.   uzskata, ka visas iesaistītās puses, uz kurām attiecas šī definīcija un kuras pastāvīgi ietekmē iestāžu darbu, tostarp sabiedrisko un privāto interešu pārstāvji, ir jāuzskata par lobētājiem un pret tām attiecīgi jāizturas ‐ profesionāli lobētāji, uzņēmumu "iekšējie" lobētāji, nevalstiskas organizācijas, pētniecības iestādes, arodapvienības, arodbiedrības un darba devēju apvienības, kā arī peļņas un bezpeļņas organizācijas un juristi, ja viņu mērķis ir drīzāk ietekmēt politiku, nevis nodrošināt tiesisku palīdzību un aizstāvību tiesvedībā vai sniegt juridisku konsultāciju; tomēr uzsver, ka dalībvalstu reģioniem un pašvaldībām, kā arī politiskajām partijām dalībvalstu un Eiropas līmenī un tām iestādēm, kurām ir juridisks statuss saskaņā ar Līgumiem, nepiemēro šos noteikumus, ja tās darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajiem uzdevumiem un mērķiem;

11.   principā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot vienu centralizētu vietu, kur lobētāji var reģistrēties gan Komisijā, gan Parlamentā, un aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi noslēgt iestāžu nolīgumu par kopēja obligātā reģistra izveidi (kā tas jau ir Parlamenta gadījumā), kas būtu piemērojams visām iestādēm un kurā tiktu iekļauta pilnīga informācija par finansēm, kopējs mehānisms izslēgšanai no reģistra un vispārējs ētikas kodekss; tomēr atgādina par Komisijas, Parlamenta un Padomes iestāžu būtiskajām atšķirībām; tādēļ saglabā tiesības novērtēt Komisijas priekšlikuma galīgo variantu un tikai tad pieņemt lēmumu, vai atbalstīt to vai ne;

12.   atgādina, ka to lobētāju skaits, kuriem ir piekļuve Parlamenta telpām, jānosaka saprātīgi; tādēļ ierosina izveidot sistēmu, ar ko saskaņā lobētājiem jāreģistrējas tikai vienreiz visās iestādēs un katra iestāde var lemt par caurlaižu piešķiršanu iekļuvei tās darba telpās, tādējādi nodrošinot Parlamentam iespēju joprojām noteikt, ka katrai organizācijai/uzņēmumam var piešķirt ne vairāk par četrām caurlaidēm;

13.   aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi savstarpēji atzīt to atsevišķos reģistrus, ja nav panākta vienošanās par kopēju reģistru; ierosina ‐ kamēr iestādes nav vienojušās par kopēju reģistru, katras iestādes elektroniskajā reģistrā iekļauj saites uz citu iestāžu reģistriem, lai varētu salīdzināt lobētāju sniegto informāciju; aicina ģenerālsekretāru pārcelt Parlamenta sarakstu, kurā minēti akreditēti interešu grupu pārstāvji, uz vieglāk pieejamu vietu Parlamenta interneta vietnē;

14.   ierosina nekavējoties izveidot apvienoto darba grupu, kurā darbotos Padomes pārstāvji, Komisijas locekļi un Priekšsēdētāju konferences iecelti Parlamenta pārstāvji, lai līdz 2008. gada beigām apsvērtu, kā izveidot kopēju reģistru visiem lobētājiem, kuri vēlas saņemt atļauju apmeklēt Padomi, Komisiju vai Parlamentu, un kā izstrādāt vispārēju rīcības kodeksu; uzdod tā ģenerālsekretāram veikt attiecīgos pasākumus;

15.   mudina Padomi pievienoties paredzētajam kopējam reģistram; uzskata, ka ir rūpīgi jāizvērtē lobiju darbības attiecībā uz Padomes sekretariātu koplēmumu jautājumu kontekstā;

16.   norāda uz Komisijas lēmumu sākt ar brīvprātīgo reģistrāciju un pēc gada novērtēt sistēmas darbību, taču pauž bažas, vai pilnīgi brīvprātīga sistēma nodrošinās, ka mazāk atbildīgi lobētāji ievēro reģistrēšanās prasības; aicina minētās trīs iestādes ne vēlāk kā trīs gadus pēc kopējā reģistra izveides pārskatīt noteikumus, kas regulē lobētāju darbību, lai noteiktu, vai ar jauno sistēmu ir panākta vajadzīgā lobiju darbības pārredzamība; apzinās obligātas reģistrēšanās juridisko pamatu, ko nodrošina Lisabonas līgums, un pauž vēlmi saskaņā ar iestāžu nolīgumu pa to laiku sadarboties ar iestādēm, pamatojoties uz pašreizējiem reģistiem; uzskata, ka lobētājiem, kas vēlas pastāvīgi apmeklēt ES iestādes, ir obligāti jāreģistrējas, kā tas jau notiek Parlamentā;

17.   uzskata ‐ tā kā lobēšanas darbības laika gaitā turpina attīstīties, jebkuriem noteikumiem, kas regulē šādas darbības, jābūt pietiekami elastīgiem, lai ātri piemērotos pārmaiņām;

18.   norāda uz Komisijas izstrādāto rīcības kodeksa projektu attiecībā uz interešu pārstāvjiem; atgādina Komisijai, ka Parlamentam kopš desmit gadiem jau ir šāds rīcības kodekss, un prasa Komisijai risināt sarunas ar Parlamentu par kopēju noteikumu izveidi; uzskata, ka jebkuram kodeksam ir jāietver noteikumi par stingru lobētāju rīcības pārraudzību; uzsver, ka sankcijas ir jāpiemēro lobētājiem, kuri ir pārkāpuši rīcības kodeksu; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekami resursi (personāls un finansējums) reģistrā iekļautās informācijas pārbaudei; uzskata, ka attiecībā uz Komisijas reģistru kā sankcijas varētu izmantot reģistrācijas atlikšanu un nopietnāku pārkāpumu gadījumos svītrošanu no reģistra; uzskata ‐ tiklīdz ir izveidots kopējs reģistrs, lobētājam pārkāpuma gadījumā ir jāpiemēro sankcijas attiecībā uz piekļuvi visām iestādēm, uz kurām attiecas minētais reģistrs;

19.   uzsver, ka šim reģistram ir jāatbilst lietotāja vajadzībām un jābūt viegli pieejamam internetā ‐ ir jānodrošina sabiedrībai iespēja vienkāršā veidā atrast un meklēt vajadzīgo informāciju reģistrā, un tajā jānorāda ne tikai lobēšanas organizāciju nosaukumi, bet arī individuālo lobētāju vārdi;

20.   uzsver, ka reģistrā jābūt atsevišķām kategorijām, kurās lobētājus iedala pēc pārstāvēto interešu veida (piemēram, profesionālās apvienības, uzņēmuma pārstāvji, arodapvienības, darba devēju apvienības, juristu biroji, NVO utt.);

21.   atbalsta Komisijas lēmumu piemērot prasību pēc informācijas par reģistrēto interešu pārstāvju finansēm pēc šādiem kritērijiem:

22.   uzsver, ka prasība sniegt informāciju par finansēm ir vienādi jāattiecina uz visiem reģistrētajiem interešu pārstāvjiem;

23.   lūdz iepriekšminētajai apvienotajai darba grupai ierosināt īpašus kritērijus, kas ietvertu prasību atklāt informāciju par finansēm, piemēram, norādes par lobēšanas izdevumiem atbilstīgos lielumos (precīzas summas nebūtu vajadzīgas);

24.   aicina atbildīgo komiteju sagatavot visus nepieciešamos grozījumus Parlamenta Reglamentā;

o
o   o

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 261, 9.9.1996., 75. lpp. (2) OV C 167, 2.6.1997., 20. lpp. (3) Reglamenta 9. panta 4. punkts. (4) Reglamenta IX pielikuma 3. pants. (5) Reglamenta I pielikuma 2. pants.