Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Komisijas 23. gada pārskatu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2005. gads) (2006/2271(INI))

P6_TA(2008)0060 A6-0462/2007

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 23. gada pārskatu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (COM(2006)0416),

–   ņemot vērā Komisijas darba dokumentus (SEC(2006)0999 un (SEC(2006)1005),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Rezultātu Eiropa ‐ Kopienas tiesību aktu piemērošana" (COM(2007)0502),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A6-0462/2007),

A.   tā kā ES politikas efektivitāti lielā mērā nosaka tās īstenošana valsts, reģionālā un vietējā līmenī; tā kā ir stingri jākontrolē un jāuzrauga, vai dalībvalstis atbilstoši piemēro Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka tiem ir vēlamā pozitīvā ietekme uz pilsoņu ikdienas dzīvi,

B.   tā kā sūdzību skaits, kuras attiecas uz Kopienas tiesību pārkāpumiem, liecina, ka Eiropas pilsoņiem ir ļoti svarīga nozīme to piemērošanā un ka ES iestāžu spēja atbilstīgi risināt viņu problēmas ir svarīga, lai iegūtu ticību Eiropas Savienībai;

C.   tā kā Komisija var pielāgot līdzekļus, ko tā pielieto efektīvai savu uzdevumu veikšanai, un ieviest jauninājumus, lai uzlabotu Kopienu tiesību piemērošanu;

2005. gada pārskats un Parlamenta rezolūcijas izpildes pārbaude

1.   norāda, ka pārkāpumu izmeklēšanas procedūru kopskaitam, ko uzsākusi Komisija, iepriekšējos gados bijusi tendence pieaugt un ka 2003. gadā atklāti 2709 pārkāpumi (15 dalībvalstu ES); turklāt norāda, ka atklāto pārkāpumu skaits 2004. gadā krasi samazinājās (563 pārkāpumi) un atkal palielinājās līdz 2653 reģistrētiem pārkāpumiem (25 dalībvalstu ES) 2005. gadā, kas tomēr ir zemāks līmenis nekā 2003. gadā;

2.   tādēļ norāda, ka 10 jaunu dalībvalstu pievienošanās nav ietekmējusi reģistrēto pārkāpumu skaitu, un aicina Komisiju nepārprotami paskaidrot un atkārtoti apliecināt Parlamentam, ka šis skaits nav samazinājies tādēļ, ka netika reģistrēti visi pārkāpumi un/vai ka tas nav noticis tādēļ, ka nav pietiekami iekšējo resursu, kas Komisijā nodarbojas ar pārkāpumiem vai arī politiska lēmuma dēļ būt iecietīgākai pret šīm dalībvalstīm;

3.   atzinīgi vērtē to, ka lielākā daļa attiecīgo ģenerāldirektorātu vēlas sniegt informāciju par atvēlētajiem resursiem pārkāpumu izskatīšanai atbilstošajā jomā, kā arī par stāvokli pārkāpumu izmeklēšanas procedūrās; norāda, ka katrs ģenerāldirektorāts citādā veidā izskata jautājumus par Kopienas tiesību īstenošanu un resursu atvēlēšanu, un ka nav izstrādāts precīzs pārskats un publisks vispārējs novērtējums par to, kā darbojas šīs dažādās pieejas;

4.   apņemas atbalstīt Komisiju, piešķirot lielākas budžeta apropriācijas resursu palielināšanai, kā to pieprasījusi lielākā daļa attiecīgo ģenerāldirektorātu;

5.   atzinīgi vērtē to, ka daži ģenerāldirektorāti ir izstrādājuši īpašus mehānismus pārkāpumu izmeklēšanas procedūru papildināšanai, lai panāktu Kopienas tiesību aktu piemērošanas efektīvu pārraudzību un konsolidāciju; norāda, ka 2002. gada reglamentējošos noteikumos par elektronisko saziņu tika paredzēta paziņošanas kārtība attiecībā uz valsts tiesību aktu projektiem, padarot iespējamu īstermiņa sadarbību starp dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm un Komisiju; aicina Komisiju apsvērt šā preventīvā mehānisma sistemātisku piemērošanu citās nozarēs;

6.   uzskata, ka jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi dalībvalstu starpā, piemēram, Komisijas organizētu kompleksu sanāksmju un transponēšanas semināru veidā, lai uzlabotu Kopienas tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā iesaistīt Parlamentu šajā procesā;

7.   atzinīgi vērtē dažu Komisijas ģenerāldirektorātu, īpaši Vides ģenerāldirektorāta, centienus uzlabot attiecīgo direktīvu atbilstības pārbaudes, bet ir neapmierināts ar Komisijas atbildi par atbilstības pētījumu konfidencialitāti; vēlreiz aicina Komisiju tās tīmekļa vietnē publicēt tos pētījumus ar novērtējumu par valsts īstenošanas pasākumu atbilstību Kopienas tiesību aktiem, kas veikti dažādu ģenerāldirektorātu uzdevumā;

8.   atzinīgi vērtē to, ka gada pārskatā un tam pievienotajos pielikumos pirmo reizi ir iekļauts konkrēts un detalizēts apraksts, kā rīkoties gadījumos, ja ir pārkāpumi, kas ir saistīti ar iesniegtajiem lūgumrakstiem;

9.   mudina turpināt iesākto praksi sūtīt faktu vākšanas misijas uz dažādām dalībvalstīm, lai izpētītu lūgumrakstu iesniedzēju norādītās problēmas; uzskata, ka problēmu risināšana tiešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir pragmatisku pieeja šim jautājumam, kas atbilst pilsoņu interesēm; ir pārliecināts, ka šādas misijas ir vēl jo vairāk nepieciešamas, ņemot vērā to, ka Komisijā trūkst darbinieku, kas spētu pārbaudīt EK tiesību faktisko īstenošanu, piemēram, vides jomā;

10.   atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos turpmākajos likumdošanas priekšlikumos parasti iekļaut pilsoņu vai cilvēku ierosinājumu kopsavilkumus un pieprasa konkrētus šādu kopsavilkumu piemērus, kā arī skaidrojumu, ka tie ir neatņemama attiecīgā tiesību akta sastāvdaļa, kā tas pieprasīts Eiropas Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūcijas par Komisijas 21. un 22. gada pārskatu par Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzību (2003. un 2004. gads)(1) 19. punktā;

11.   uzskata, ka Komisijai jābūt aktīvākai, pārraugot dalībvalstu pasākumus, ar kuru starpniecību varētu atklāt Kopienas tiesību pārkāpumu; tādēļ aicina Komisiju intensīvāk izmantot pārstāvniecības, lai novērstu pārkāpumus vai labotu to sekas;

12.   aicina dalībvalstis neaprobežoties tikai ar formālu Kopienas tiesību aktu transponēšanu un, cik iespējams, izvairīties no direktīvu fragmentāras transponēšanas, lai padarītu tiesību aktus vienkāršākus un pārredzamākus;

13.   atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā ar nosaukumu "Rezultātu Eiropa ‐ Kopienu tiesību piemērošana", tā apskatījusi dažus galvenos politikas jautājumus, kas izvirzīti Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūcijā; tomēr norāda, ka daži svarīgi jautājumi joprojām nav izskatīti un pilnībā atbildēti, īpaši jautājumi, kas attiecas uz atvēlētajiem resursiem ar pārkāpumiem saistīto lietu izskatīšanai, uz pārkāpumu izmeklēšanas procedūru ilgumu un EK līguma 228. panta ļoti ierobežoto izmantošanu, kā arī uz prioritārās secības kritēriju izmantošanas novērtējumu; aicina Komisiju sniegt atbildi attiecībā uz šiem svarīgajiem jautājumiem līdz 2008. gada maijam;

Komisijas 2007. gada paziņojums "Rezultātu Eiropa ‐ Kopienu tiesību piemērošana"

14.   atzinīgi vērtē to, ka Komisijas nesen pieņemtajā paziņojumā tā atzīst Kopienas tiesību aktu piemērošanas jautājuma nozīmīgumu un pienācīgi ņem to vērā;

15.   atzīmē, ka lūgumrakstu izpētes rezultātā ir atklātas iespējamas strukturālas nepilnības procesā, kā dalībvalstis īsteno dažādas Kopienu tiesību normas; uzskata, ka, lai nodrošinātu Kopienu tiesību saskanību un vienotību, Kopienu tiesību pārkāpumi konsekventi jāizskata Eiropas Kopienu Tiesā, vismaz dalībvalstīm svarīgās lietās, kas rada precedentus valsts mēroga judikatūrai un turpmākajai praksei; uzskata, ka Komisijas konsekventa darbība šajā jomā varētu ievērojami samazināt nepieciešamību pilsoņiem arī turpmāk par analogiem jautājumiem iesniegt sūdzību Komisijai un lūgumrakstu Eiropas Parlamentam;

16.   norāda, ka galvenais šķērslis efektīvai pārkāpumu izmeklēšanas procedūras īstenošanai (EK līguma 226. un 228. pants) vēl arvien ir šīs procedūras ilgums un ierobežota 228. panta izmantošana; uzsver, ka Komisijas ierosināto vēlamo laika periodu, kas ir paredzēts transponēšanas pasākumu nepaziņošanai (ne ilgāk kā 12 mēneši no oficiālas paziņojuma vēstules nosūtīšanas līdz lietas izbeigšanai vai Eiropas Kopienas Tiesas lēmumam) un tiesvedībai, lai varētu nodrošināt iepriekšēja Eiropas Kopienas Tiesas lēmuma izpildi (no 12 līdz 24 mēnešiem) nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt, un tālab aicina Komisiju šajās laika robežās īstenot periodisku pārraudzību pār to, kā virzās pārkāpumu izskatīšanas procedūra un informēt par to pilsoņus, uz kuriem šī procedūra attiecas;

17.   aicina Komisiju būt uzņēmīgākai, piemērojot Līguma 228. pantu, lai nodrošinātu, ka Tiesas spriedumu pareizu izpildi;

18.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārveidot pašreizējās darba metodes, lai ātrāk atrisinātu problēmas un intensīvāk strādātu pie uzsākto procedūru pabeigšanas, kā arī lai dalībvalstis pārņemtu atbildību un formāli iesaistītu tās; norāda, ka atbilstīgi ierosinātajai jaunajai darba metodei Komisijā saņemtie pieprasījumi un sūdzības tiks tieši nosūtīti attiecīgajām dalībvalstīm, "ja vajadzīgs attiecīgās dalībvalsts juridiskās vai faktiskās pozīcijas precizējums dalībvalstī. (…)Dalībvalstīm tiks dots īss termiņš, kurā tām būs jāsniedz tieši saviem iedzīvotājiem vai uzņēmumiem visi vajadzīgie paskaidrojumi, informācija un risinājumi un jāinformē Komisija"(2).

19.  Konstatē, ka bieži Komisija ir vienīgā iestāde, kurā pilsoņiem atlicis vērsties, lai atmaskotu Kopienas tiesību aktu nepiemērošanu; tādēļ pauž bažas par to, ka nosūtot materiālus atpakaļ attiecīgajai dalībvalstij (kas pirmām kārtām ir par nepareizu Kopienas tiesību piemērošanu atbildīgā puse), jaunā darba metode varētu radīt risku, ka tiek vājināta Komisijas kā "līguma sarga" institucionālā kompetence nodrošināt Kopienas tiesību aktu piemērošanu, kas tai paredzēta saskaņā ar EK līguma 211. pantu;

20.   ņem vērā Komisijas paziņojumu, ka šī jaunā darba metode neaizstāj pienākumu neizpildes procedūru un ka Komisija apņemas to piemērot vienīgi pirms pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanas atbilstīgi precīzam grafikam un konkrētiem termiņiem;

21.  aicina Komisiju nodrošināt, lai šī jaunā metode neietekmētu spēkā esošās sūdzības iesniedzējam paredzētās procesuālas garantijas, un atgādina Komisijai, ka saskaņā ar Eiropas ombuda lēmumiem sūdzības nereģistrēšana uzskatāma par administratīvu kļūmi; šajā sakarā norāda, ka par sūdzību jāuzskata ikviena vēstule, kurā varēti tikt atmaskots kāds Kopienu tiesību pārkāpums vai kuru vēl citā veidā varētu klasificēt kā sūdzību;

22.  uzsver, cik tas ir svarīgi, lai Komisija šīs procedūras laikā informētu sūdzības iesniedzēju par būtiskāko visā tās sarakstē ar dalībvalstīm saistībā ar šo sūdzību, jo īpaši pirms vēl ir uzsākta pienākumu neizpildīšanas procedūra gadījumā, ja tiek izmantota šī jaunā metode;

23.  uzskata, ka dažu Komisijas iekšējās Procedūru rokasgrāmatas daļu darbības apturēšana ir apstrīdama, jo šajā izmēģinājuma projektā nav iekļautas visas dalībvalstis un nozares, un ka jaunā metode vēl pilnībā nav ieviesta; uzskata, ka tas gan iekšēji, gan attiecībās ar pilsoņiem varētu radīt apjumumu par izmantojamajām procedūrām, jo īpaši attiecībā uz līdzīgiem pārkāpumiem, kas pieļauti dažādās dalībvalstīs; pieprasa dot Parlamentam iespēju iepazīties ar Komisijas Procedūru rokasgrāmatu;

24.  piekrīt tam, cik svarīgi ir nodrošināt resursus atbilstības novērtēšanai, tomēr uzstāj, ka vairāk cilvēkresursu jāveltī pārkāpumu izskatīšanai; jo īpaši pauž bažas par to, ka pēc pievienošanās novērotā pārkāpumu skaita samazināšanās patiesais iemesls varētu būt līdzekļu trūkums pienācīgai ES tiesību aktu īstenošanas kontrolei; lūdz Komisiju sniegt Parlamentam konkrētu informāciju par to, cik daudz darbinieku un līdzekļu 2008. gada budžetā tiks atvēlēti tieši darbam ar pārkāpumiem;

25.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu, ka jaunā darba metode jāpārbauda ar izmēģinājuma projekta palīdzību; tomēr pauž bažas, ka starp dalībvalstīm, kas šajā izmēģinājuma projektā piedalās, un tām, kas tajā nepiedalās, varētu rasties zināmas pretrunas un apjukums, jo tās iekšējās procedūras darbības apturēšana, kas rodas sakarā ar jaunās metodes ieviešanu, attiecas uz visiem gadījumiem;

26.   lūdz Komisiju koncentrēt ierosināto eksperimentālo mēģinājumu uz dalībvalstīm, kurās Kopienas tiesību aktu piemērošanā vēl arvien ir problēmas, kuru cēlonis ir nepietiekama sadarbība no valsts iestāžu puses, it īpaši reģionālajā un vietējā līmenī; lūdz Komisiju, izmantojot eksperimentālo mēģinājumu, apstiprināt, vai un kur Komisijā ir vajadzīgi papildu resursi, lai izskatītu un pārvaldītu sūdzības, pēc jaunās darba metodes noteikšanas;

27.   ņemot vērā to, ka pilsoņu un uzņēmumu lūgumraksti un sūdzības veicina ļoti ievērojama skaita pārkāpumu atklāšanu, uzskata, ka jāmudina lūgumrakstu un sūdzību iesniegšana, un, lai novērstu sajukumu, tie jāizskata vispiemērotākajām struktūrvienībām; mudina Komisiju izpētīt iespēju palīdzēt pilsoņiem, izstrādājot skaidras norādes vai tiešsaisti vienas institūcijas apstiprinājumam;

28.   atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu "lielākajā daļā procesuālo stadiju paātrināt lēmumu pieņemšanas procesu, lai panāktu ātrāku progresu"; norāda, ka Komisija organizē četras ikgadējās sanāksmes, lai lemtu par pārkāpumu procedūrām, un atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu turpmāk biežāk pievērsties lēmumu pieņemšanai attiecībā uz pārkāpumiem; izsaka nožēlu, ka paziņojumā nav noteikti stingrāki politiski un organizatoriski pasākumi, lai varētu pildīt šīs jaunās saistības;

29.   izsaka nožēlu, ka Komisija nav ievērojusi savas saistības, kuras deklarētas tās 2002. gada paziņojumā "Labāka Kopienas tiesību aktu pārraudzība" un kuras paredzēja, ka "prioritārās secības kritēriju ievērošana tiks vērtēta ik gadu, kad tiek apspriests ziņojums par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību"(3) atzinīgi vērtē Komisijas jaunās saistības "sākot ar 2008. gadu, gada pārskatos raksturot un paskaidrot savu rīcību saistībā ar šīm prioritātēm"(4);

30.   norāda, ka Parlaments turpina saņemt lūgumrakstus, kuros tiek apgalvots, ka tiek pastāvīgi pārkāptas lūgumrakstu iesniedzēju cilvēktiesības un pamattiesības, un izsaka dziļu nožēlu, ka kritērijs attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, kas iekļauts nozīmīgākajos Kopienas tiesību aktos, jaunajā prioritārās secības kritēriju sarakstā ir nozudis; atgādina, ka ES līgums piešķir Parlamentam pilnvaras uzsākt šā līguma 7. panta 1. punktā paredzēto procedūru;

31.   mudina Komisiju plašāk piemērot principu par to, ka visa sarakste, kas patiešām varētu būt Kopienas tiesību aktu pārkāpuma atmaskojums, jāreģistrē kā sūdzība, neatkarīgi no tā, vai tā atbilst izņēmuma apstākļiem, kas minēti 3. punktā paziņojumā "Attiecības ar sūdzības iesniedzēju jautājumos par Eiropas Kopienu tiesību pārkāpumiem"(5); norāda, ka Eiropas ombuds nesen atzinis, ka Komisija ir atbildīga par administratīvu kļūmi, ja sūdzības nav reģistrētas saskaņā ar šo paziņojumu; mudina Komisiju informēt Parlamentu un apspriesties ar to par jebkurām izmaiņām attiecībā uz izņēmuma kritērijiem, kas paredz sūdzību nereģistrēšanu;

32.   prasa visiem Komisijas dienestiem sūdzību iesniedzējus pilnībā informēt par notikumu attīstību saistībā ar viņu iesniegto sūdzību katra iepriekšnoteiktā termiņa beigās (formāla paziņojuma vēstule, argumentēts atzinums, lietas nodošana tiesai), lai pamatotu Komisijas lēmumu un šo pamatojumu sīki izklāstītu sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Komisijas 2002. gada paziņojumā minētajiem principiem;

33.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu īstenot pasākumus, lai nodrošinātu brīvu piekļuvi tās elektroniskajai datu bāzei un mudina Komisiju cik vien iespējams drīz īstenot šo nodomu;

34.   atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sniegt apkopotu informāciju par visām pārkāpumu izskatīšanas procedūras stadijām, sākot no oficiāla paziņojuma vēstules nosūtīšanas, kamēr vien šī procedūra turpinās; uzskata, ka, lai uzlabotu pārredzamību un Kopienu tiesību piemērošanu dalībvalstu tiesās, pēc tam, kad attiecīgais jautājuma izskatīšana ir pabeigta, Komisijai jāpublisko ar dalībvalstīm notikušo sarunu saturs un termiņi;

35.   atzinīgi vērtē to, ka Komisijas publicēs paskaidrojošu dokumentu par Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru attiecībā uz prasībām par kaitējuma nodarīšanu, kas radušies Kopienu tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumu rezultātā; turklāt ierosina, ka Komisijai jāizpēta iespēja attiecīgās kaitējumu atlīdzināšanas lietās valsts tiesā iesaistīties amicus curiae statusā saskaņā ar konkrētās valsts procesuālo tiesību normām, kā jau tas notiek gadījumos, ja tiek izskatītas iekšzemes lietas, kuras ir saistītas ar EK konkurences tiesību jautājumiem(6);

Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu loma ES tiesību aktu piemērošanā

36.   uzskata, ka Parlamenta pastāvīgajām komitejām jāuzņemas aktīvāka loma Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzīšanā to kompetences jomās, un tālab tām regulāri jāsaņem Komisijas atbalsts un informācija no tās; ierosina, ka Parlamenta referentam konkrētajā lietā vai viņa ieceltam aizstājējam, kur tas vien iespējams, jānosaka galvenā un ilgstoša loma pastāvīgajā pārraudzības procesā pār to, vai dalībvalstis ievēro Kopienas tiesību aktus; norāda, ka regulāras sēdes par Kopienas tiesību aktu piemērošanu, ko organizē Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja, ir prakse, kuru vajadzētu pārņemt visām Parlamenta komitejām, un ka regulāri jāiesaista Komisija;

37.   tomēr norāda, ka Komisijas nevēlēšanās sniegt precīzu informāciju par jautājumiem, saistībā ar kuriem uzsāk pārkāpumu izmeklēšanas procedūru, ievērojami samazina sabiedrības interesi par šīm sēdēm, kā arī to efektivitāti; aicina Parlamenta komitejas apsvērt iespēju, ka attiecīgajā gadījumā ielūdzamo sarakstā uz sēdēm par Kopienas tiesību aktu piemērošanu iekļauj dalībvalstu vai Padomes pārstāvjus;

38.   uzskata, ka Parlamenta komitejām (tostarp lūgumrakstu Komitejai) jāsaņem pietiekams administratīvs atbalsts, lai tās varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus; lūdz Parlamentārās reformas darba grupu, Budžeta komiteju un citas attiecīgās Parlamenta struktūrvienības iesniegt konkrētus priekšlikumus, kas citu starpā risina ar referentu minēto pieaugošo lomu saistītus jautājumus, un novērtēt īpašas komisijas iespējamību katras komitejas sekretariātā, lai garantētu Kopienas tiesību aktu piemērošanas nepārtrauktu un efektīvu pārraudzību;

39.   aicina attīstīt sadarbību starp valstu parlamentiem, Eiropas Parlamentu un to deputātiem, lai veicinātu un pastiprinātu Eiropas jautājumu pārbaudi valsts mērogā; uzskata, ka valsts parlamentiem ir nozīmīga loma Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzībā, tādējādi stiprinot Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti un tuvinot Eiropas Savienību iedzīvotājiem;

40.   atgādina par Padomes saistībām mudināt dalībvalstis sagatavot un popularizēt tabulas, kuras atspoguļo saikni starp direktīvām un iekšzemes transponēšanas pasākumiem; uzsver, ka šādām tabulām ir būtiska nozīme, lai ļautu Komisijai īstenot īstenošanas pasākumu rūpīgu pārbaudi visās dalībvalstīs; aicina Parlamentu, kas ir viena no likumdošanas iestādēm, darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka noteikumi attiecībā šīm tabulām likumdošanas procesa gaitā netiek svītroti no Komisijas priekšlikumu teksta;

41.   norāda, ka valstu tiesām ir būtiska nozīme Kopienas tiesību aktu piemērošanā, un pilnībā atbalsta Komisijas centienus noteikt, kādās jomās būtu lietderīgi nodrošināt papildu apmācību valstu tiesnešiem, praktizējošiem juristiem un valstu iestāžu ierēdņiem;

42.   aicina Komisiju uzlabot uzraudzību pār to, vai dalībvalstu tiesu iestādes ievēro Parlamenta lēmumus par parlamentāro neaizskaramību un, ja Komisija konstatē kļūdas šo lēmumu izpildē, informēt Parlamentu, kā tā nodomājusi rīkoties šajā sakarā;

o
o   o

43.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EK Tiesai, Eiropas ombudam un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 297 E, 7.12.2006., 122. lpp. (2) COM(2007)0502, 2.2. iedaļa. (3) COM(2002)0725, 12. lpp. (4) COM(2007)0502, 9. lpp. (5) COM(2002)0141. (6) Komisijas paziņojums par Komisijas un ES dalībvalstu tiesu sadarbību, piemērojot EK (OV C 101, 27.4.2004., 54. lpp.) 81. pantu un 82. panta 17.–20. punktu.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz ražojumu tirdzniecību (COM(2007)0037 – C6-0068/2007 – 2007/0029(COD))

P6_TA(2008)0061 A6-0491/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0037),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 95. un 133. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0068/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A6-0491/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta otrajā lasījumā 2008. gada 21. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2008 par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz ražojumu tirdzniecību, un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam, Regulai (EK) Nr. .../2008.)

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ražojumu tirdzniecības vienotu sistēmu (COM(2007)0053 – C6-0067/2007 – 2007/0030(COD))

P6_TA(2008)0062 A6-0490/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0053),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0067/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6-0490/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 21. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (EK) Nr. .../2008, par ražojumu tirdzniecības vienotu sistēmu, un ar ko atceļ Lēmumu 93/465/EEK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam, Lēmumam Nr. .../2008/EK.)

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka procedūras, lai dažus valstu tehniskos noteikumus piemērotu citā dalībvalstī likumīgi tirgotiem ražojumiem, un ar ko atceļ Lēmumu 3052/95/EK (COM(2007)0036 – C6-0065/2007 – 2007/0028(COD))

P6_TA(2008)0063 A6-0489/2007

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0036),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 37. un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedza priekšlikumu (C6-0065/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6-0489/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 21. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2008, ar ko nosaka procedūras, lai dažus valstu tehniskos noteikumus piemērotu citā dalībvalstī likumīgi tirgotiem ražojumiem, un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 3052/95/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam, Regulai (EK) Nr. .../2008.)

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par stāvokli Gazas joslā

P6_TA(2008)0064 RC-B6-0066/2008

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem, jo īpaši 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par humāno krīzi Palestīniešu teritorijās un ES lomu(1), 2006. gada 16. novembra rezolūciju par situāciju Gazas joslā(2), 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par MEDA un finansiālā atbalsta Palestīnai novērtējumu, īstenošanu un pārbaudi(3), 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Tuvajiem austrumiem(4) un 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par humāno situāciju Gazā(5),

-   ņemot vērā ANO Drošības padomes 1967. gada 22. novembra Rezolūciju Nr. 242(S/RES/242) un 1973. gada 22. oktobra Rezolūciju  338(S/RES/338),

-   ņemot vērā ceturto Ženēvas konvenciju (1949. gads),

-   ņemot vērā 2007. gada 27. novembra Anapolisas deklarāciju,

-   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 28. janvāra sanāksmes secinājumus,

-   ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas politisko lietu, drošības un cilvēktiesību komitejas 2008. gada 28. janvāra deklarāciju par situāciju Gazā,

-   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2008. gada 24. janvāra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Gazas joslā (A/HRC/S-6/L.1),

-   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā cilvēku un preču kustībai noteiktais embargo, daļējs liegums piekļūt dzeramajam ūdenim, pārtikai un elektrībai un pirmās nepeiciešamības preču un pakalpojumu trūkums izraisījis humānās situācijas turpmāku pasliktināšanos Gazas joslā;

B.   tā ko robežšķērsošanas punkti, caur kuriem var nokļūt Gazā un izkļūt no tās, bijuši slēgti vairākus mēnešus, un tā kā cilvēku un preču kustībai noteiktais embargo vēl vairāk paralizējis saimniecisko dzīvi Gazas joslā;

C.   tā kā galvenie sabiedriskie pakalpojumi, tostarp veselības aprūpe un izglītības sistēma, saskaras ar ievērojamām grūtībām, jo nav to funkcionēšanai nepieciešamo svarīgāko materiālu, un tā kā, trūkstot zālēm un degvielai, lai darbinātu elektrības ģeneratorus slimnīcās Gazas joslā, tiek radīti draudi palestīniešu dzīvībai;

D.   tā kā nesen simtiem tūkstošu palestīniešu šķēŗsoja robežu starp Gazas joslu un Ēģipti, izlaužoties cauri robežas nožogojumam, lai iegūtu pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamās preces; un tā kā Ēģiptes drošības spēki pakāpeniski pārņēma kontroli pār situāciju un 2008. gada 3. februārī atkal slēdza robežu, tādējādi apturot palestīniešu brīvu pārvietošanos, kā to pieprasīja Izraēlas varas iestādes;

E.   tā kā robežas sienas un nožogojuma daļēja sagraušana ir tiešas sekas ārkārtīgi nopietnajai humānajai krīzei Gazā, kuras rezultātā palestīnieši pieprasa pamattiesības uz pārvietošanās brīvību;

F.   tā kā terorista pašnāvnieka uzbrukumā, kas nesen notika Dimonā pēc ilgāka laika, kad šādu uzbrukumu nebija, tika ievainoti un nogalināti Izraēlas civiliedzīvotāji; tā kā turpinājās raķešu raidīšana no Gazas uz Izraēlas teritoriju; tā kā Gazas joslā turpinājās Izraēlas armijas veiktās militārās operācijas, kurās tika nogalināti un apdraudēti civiliedzīvotāji, kā arī mērķtiecīgi izpildīt nāvessodus bez tiesas sprieduma;

G.   tā kā situācija Gazas joslā un jaunākie notikumi tajā var apdraudēt sarunas, kas norisinās starp Izraēlu un palestīniešiem, un centienus panākt vienošanos līdz 2008 gada beigām, kā paziņoja sarunu dalībnieki starptautiskajā konferencē Anapolisā 2007. gada 27. novembrī;

H.   tā kā Eiropas Savienība pēdējo gadu laikā palestīniešiem ir sniegusi ievērojami finansiālo atbalstu; tā kā ES pagaidu starptautiskajam mehānismam (TIM) un projektu finansējumam ir bijusi svarīga nozīme, lai izvairītos no humānās katastrofas Gazas joslā un Rietumkrastā; tā kā Komisija, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma, Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības aģentūra un Pasaules Banka apturējusi vairāku infrastruktūras projektu īstenošanu, jo nav iespējams ievest izejmateriālus; tā kā šīs humānās palīdzības iestādes, organizācijas un aģentūras, neraugoties uz šķēršļiem, turpinājušas darboties ierobežotā apjomā; tā kā Eiropas Savienība turpina sniegt humāno palīdzību palestīniešiem un tiešas dotācijas Palestīniešu pašpārvaldes darbiniekiem Gazas joslā; tā kā Palestīniešu un Eiropas kopējais mehānisms sociāli ekonomiskās palīdzības pārvaldībai (PEGASE) nodrošinās jaunu finansēšanas mehānismu ES un citas starptautiskas palīdzības sniegšanai palestīniešu teritorijām;

I.   tā kā Anapolisā notikušajā starptautiskajā konferencē visas puses pauda vēlmi sākt jaunas sarunas, lai izveidotu suverēnu un dzīvotspējīgu Palestīnas valsti blakus drošai Izraēlai;

J.   tā kā starptautiskās palīdzības sniedzēju konferences par nākamo Palestīnas valsti 2007. gada decembrī Parīzē apņēmās piešķirt 7,4 miljardus ASV dolāru Palestīniešu institūciju veidošanas atbalstam un ekonomikas atveseļošanai nākamo trīs gadu laikā;

K.   tā kā Kvarteta īpašais sūtnis identificējis četrus prioritāros projektus Palestīniešu teritorijas ekonomiskās attīstības un institūciju veidošanas nodrošināšanai, tostarp Beit Lahia notekūdeņū attīrīšanas iekārtu atjaunošanu Gazas joslas ziemeļos;

1.   atkārtoti pauž dziļas bažas par humāno krīzi Gazas joslā un turpmākajām iespējamajām smagajām sekām; uzskata, ka Gazas joslas krīzes rezultāts ir nesenie notikumi Rafā, tostarp miermīlīgas darbības un vardarbīgi akti;

2.   pauž visdziļāko līdzjūtību civiliedzīvotājiem, kurus ir skārusi vardarbība Gazā un Izraēlas dienvidu daļā;

3.   atkārtoti aicina nekavējoties izbeigt visa veida vardarbību;

4.   aicina Hamas pēc nelikumīgas Gazas joslas pārņemšanas nepieļaut, ka palestīniešu kaujinieki no Gazas joslas ar raķetēm apšauda Izraēlas teritoriju;

5.   aicina Izraēlu izbeigt militārās darbības, kurās nogalina un apdraud civiliedzīvotājus, un mērķtiecīgu ārpustiesas nāvessodu izpildi;

6.   uzskata, ka Gazas joslas izolēšanas politika ir bijusi neveiksmīga gan politiskā, gan humanitārajā līmenī; atkārtoti aicina visas puses pilnībā ievērot starptautiskās tiesības, īpaši starptautiskās humanitārās tiesības;

7.   atzinīgi vērtē Ēģiptes pozitīvo reakciju uz nekārtībām Rafā, kā rezultātā daudzas palestīniešu ģimenes varēja saņemt pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamās preces; aicina Ēģiptes valdību turpināt īstenot aktīvu nostāju miera un stabilitātes nodrošināšanā šajā reģionā;

8.   atkārtoti aicina pārtraukt blokādi un kontrolēti atvērt Gazas robežšķērsošanas punktus gan iebraukšanai, gan izbraukšanai; aicina Izraēlu nodrošināt Rafā, Karni un citās robežšķērsošanas vietās cilvēku pārvietošanās brīvību un preču apriti saskaņā ar Nolīgumu par pārvietošanos un piekļuvi; aicina atjaunot ES robežsardzes palīdzības misiju Rafā; atzinīgi vērtē ES KĀDP Augstā pārstāvja paziņojumu, ka jāapspriež jaunas Padomes pilnvaras šai misijai; tādēļ aicina palielināt starptautisko klātbūtni šajā reģionā;

9.   atzinīgi vērtē Palestīniešu pašpārvaldes priekšlikumu uzņemties robežšķērsošanas punktu kontroli, balstoties uz nolīgumu starp Ēģipti, Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi, kā arī pauž atbalstu Arābu valstu līgas nesenajai rezolūcijai šajā sakarā; tomēr aicina Palestīniešu pašpārvaldi veicināt nepieciešamo nosacījumu izpildi, lai tajā iesaistītu visas attiecīgās puses no Gazas joslas;

10.   uzskata, ka pret civiliedzīvotājiem nedrīkst vērst militāras akcijas un kolektīvu sodīšanu; aicina Izraēlu kā okupācijas varu pildīt starptautiskās saistības Gazas joslā; aicina Izraēlu garantēt humānās palīdzības un galveno preču un pakalpojumu, tostarp degvielas un energoapgādes, nepārtrauktu un pietiekamu plūsmu Gazas joslā; pauž nopietnas bažas attiecībā uz Izraēlas lēmumu par energoapgādes samazināšanu Gazas joslā par 5 % nedēļā, kas nav atbilstīgi pašreizējām minimālajām humanitārajām vajadzībām; atzinīgi vērtē 10 Izraēlas cilvēktiesību organizāciju lūgumrakstu par degvielas un elektrības piegādes pārtraukumiem Gazas joslā;

11.   uzskata, ka lai, neraugoties uz politisko strupceļu, sekmētu to varas iestāžu darbu, kas nodrošina nepieciešamākos pakalpojumus, un starptautisko humānās palīdzības biroju, aģentūru un organizāciju darbību, ar kurām cenšas uzlabot visu Gazas joslā dzīvojošo palestīniešu dzīves apstākļus, ir nepieciešams dialogs starp Palestīniešu pašpārvaldi un Hamas;

12.   uzsver lielo nozīmi, kāda ir pastāvīgiem ģeogrāfiskiem un tirdzniecības sakariem starp Gazas joslu un Rietumkrastu, kā arī šo apgabalu miermīlīgai un paliekošai politiskai apvienošanai, un aicina Hamas pārskatīt savu nostāju atbilstīgi Kvarteta principiem un starptautiskajām saistībām, par kurām iepriekš panākta vienošanās, kā arī atbalstīt miera procesu un notiekošās sarunas;

13.   atkārtoti aicina nekavējoties atbrīvot Izraēlas armijas kaprāli Gilad Shalit un visus ieslodzītos bijušos palestīniešu ministrus, likumdevējus un pašpārvaldes vadītājus, kas tiks uzskatīts par labas gribas izpausmi no Hamas puses; atzīst, ka ir svarīgi atbrīvot ieslodzītos, lai iegūtu uzticību saistībā ar pašreizējām miera sarunām;

14.   atgādina pusēm, ka tās Anapolisas konferencē uzņēmās saistības godprātīgi risināt sarunas, lai līdz 2008. gada beigām noslēgtu miera līgumu, kas atrisinātu visus neskaidros jautājumus, tostarp visus galvenos jautājumus bez izņēmuma, kā noteikts iepriekšējos nolīgumos; mudina abas puses pildīt saistības saskaņā ar miera plānu;

15.   aicina Padomi un Komisiju kopā ar starptautisko sabiedrību arī turpmāk nodrošināt Gazas joslā dzīvojošiem palestīniešiem nepieciešamo humāno palīdzību, sevišķu uzmanību pievēršot vismazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzībām; uzsver jaunā finansēšanas mehānisma PEGASE nozīmi; tomēr pauž nopietnas bažas par infrastruktūras iznīcināšanu, kuru finansēja saistībā ar humāno palīdzību vai Eiropas Savienības nodrošināto projektu finansējumu, kas mazina ES palīdzības efektivitāti un ietekmē sabiedrības solidaritāti dalībvalstīs;

16.   atzinīgi vērtē 2007. gada decembrī notikušās starptautiskās palīdzības sniedzēju konferences par nākamo Palestīnas valsti rezultātu, proti, apņemšanos piešķirt 7,4 miljardus ASV dolāru, un aicina palīdzības sniedzējus sniegt palīdzību, lai atbalstītu nākamās Palestīnas valsts veidošanu saskaņā ar premjerministra S. Fayyad sagatavoto reformu un attīstības plānu;

17.   pauž nopietnas bažas par ekoloģiskajām sekām un ietekmi uz cilvēku veselību, ko rada notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbības pārtraukums, un jo īpaši aicina visas puses sekmēt pieeju aprīkojumam, kas nepieciešams Beit Lahia attīrīšanas iekārtu remontam un rekonstrukcijai kā norādījis Kvarteta īpašais sūtnis;

18.   prasa steidzami izstrādāt paraugprojektu, lai risinātu enerģētikas problēmu Gazā, iespējams, Rafas apgabalā, lai nodrošinātu Gazas iedzīvotājiem elektroenerģijas ražošanas autonomiju un ekonomisko neatkarību, kā arī atsāļošanu;

19.   aicina Tuvo Austrumu darba grupu sadarbībā ar Komisiju un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām izpētīt infrastruktūras iznīcināšanas sekas Gazas joslā, īpašu uzmanību pievēršot struktūrām, kuras finansēja saistībā ar humāno palīdzību vai Eiropas Savienības nodrošināto projektu finansējumu;

20.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kopējās ārpolitikas un drošības politikas augstajam pārstāvim, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam, Palestīniešu likumdošanas padomei, Izraēlas valdībai un Knesetam un Ēģiptes valdībai un parlamentam.

(1) OV C 298 E, 8.12.2006., 223. lpp. (2) OV C 314 E, 21.12.2006., 324. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0277. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0350. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0430.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) septīto sesiju

P6_TA(2008)0065 RC-B6-0092/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas, kas saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisiju ir pieņemtas kopš 1996. gada, it īpaši 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC)(1) piekto sesiju, kā arī 2006. gada 16. marta rezolūcijas par iznākumu sarunām par Cilvēktiesību padomi un ANO Cilvēktiesību komisijas 62. sesiju(2), kā arī 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un ANO(3), 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par ANO reformu(4), 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ANO 2005. gada 14.–16. septembra Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu(5), 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2006. gadā un ES politiku šajā jomā(6),

–   ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. A/RES/60/251 par Cilvēktiesību padomes (UNHRC) izveidošanu,

–   ņemot vērā UNHRC iepriekšējās kārtējās un īpašās sesijas, it īpaši sesto kārtējo sesiju, kā arī 2008. gada 23.–24. janvārī notikušo sesto īpašo sesiju par "Cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisa Izraēlas militārie uzbrukumi okupētajās palestīniešu teritorijās, jo īpaši Gazas sektorā",

–   ņemot vērā 2008. gada martā gaidāmo UNHRC septīto sesiju,

–   ņemot vērā vispārējā regulārā pārskata (VRP) 1. un 2. kārtu, kas notiks 2008. gada 7.–18. aprīlī un 2008. gada 5.–16. maijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem;

B.   tā kā UNHRC nodrošina efektīvu pamatu cilvēktiesību labākai aizsardzībai un veicināšanai ANO sistēmā;

C.   tā kā UNHRC septītajai sesijai būs izšķiroša nozīme, jo tā būs pirmā sesija, kurā saskaņā ar jaunajām darba metodēm izskatīs daudzus būtiskus jautājumus, kas saistīti ar 2006. un 2007. gadā pieņemtajām iestāžu veidošanas reformām, un kurā precizēs vispārējā regulārā pārskata noteikumus;

D.   tā kā uzticība UNHRC ir atkarīga no šo reformu un mehānismu īstenošanas tādā veidā, kas stiprinās tās spēju novērst cilvēktiesību pārkāpumus visā pasaulē;

E.   tā kā tiks izveidota Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija, kas piedalīsies UNHRC septītajā sesijā tāpat kā divos iepriekšējos gados un pirms tam, kad tā piedalījās UNHRC priekšgājējas ‐ ANO Cilvēktiesību komisijas ‐ sesijās,

ANO Cilvēktiesību padomes darbība

1.   uzsver ANO Cilvēktiesību padomes būtisko nozīmi vispārējā ANO sistēmā; atkārtoti atgādina par to, ka tai jārisina galvenokārt jautājumi, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, jo jautājumus par vispārējo politisko situāciju risina citas ANO struktūras; uzsver UNHRC darba specifiku ‐ būtisko īpašo procedūru nozīmi, īpašās sesijas, VRP, interaktīvo dialogu un spējas steidzami risināt krīzes;

2.   atzīmē UNHRC darba rezultātus; atzinīgi vērtē UNHRC pieņemto vērienīgo programmu, kurā ir paredzēts pārskatīt tās izmantotās procedūras un darba metodes, it īpaši vispārējā regulārā pārskata pilnveidošanu un īstenošanu, kā arī pārskatīt īpašās procedūras;

3.   apliecina cieņu pozitīvajiem UNHRC sasniegumiem un jo īpaši ‐ tās sekmīgajai sadarbībai ar ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju (OHCHR); aicina ES, nodrošinot augstus integritātes standartus, kā prioritāti sniegt atbalstu pretendentiem jaunā UNHRC priekšsēdētāja vēlēšanās, kas notiks 2008. gada 23. jūnijā;

4.   atzinīgi vērtē īpašo sesiju rīkošanu, jo tās nodrošina būtisku saikni starp smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem un neatkarīgu ekspertu slēdzieniem; tomēr ir nobažījies par UNHRC nespēju rīkoties, lai atrisinātu daudzas no pasaules vissteidzamākajām cilvēktiesību situācijām;

5.   atzīmē, ka īpašās sesijas rīko, lai steidzami risinātu krīzes, savukārt kārtējās sesijās jārisina pastāvīgi notiekošie cilvēktiesību pārkāpumi, lai varētu veikt padziļinātu analīzi un nodrošināt ilgtermiņa risinājumus;

6.   uzsver, ka ir jāveic īpašo sesiju sagatavošanas darbs un tajās jāizmanto strukturētas darba metodes, lai panāktu pozitīvu rezultātu; šajā sakarā atzīmē galveno ES iniciatīvu panākumus;

7.   atzīmē tiešo ietekmi, kāda bija 2007. gada oktobrī Ženēvā notikušajai īpašajai sesijai par Birmu, jo šajā sesijā izteica nosodījumu valdības veiktajām represijām un tajā piedalījās īpašais ziņotājs jautājumā par cilvēktiesību situāciju Birmā; pauž nožēlu par to, ka nav veikti turpmākie pasākumi un nav pārraudzīta īpašā ziņotāja ieteikumu īstenošana, jo situācija Birmā cilvēktiesību aizsardzības jomā pasliktinās;

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas jaunu UNHRC locekļu vēlēšanas

8.   prasa 2008. gada maijā rīkot uz konkurenci balstītas vēlēšanas visos reģionos, lai ANO dalībvalstīm dotu reālas izvēles iespējas; pauž nožēlu, ka, pateicoties nevainojamai reputācijai, padomē ir ievēlētas dažas valstis, kurās ir fiksētas cilvēktiesību ievērošanas problēmas;

9.   aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk stingri pieprasīt kritēriju izveidi dalībai UNHRC vēlēšanās, tostarp pastāvīgu uzaicinājumu izsniegšanu dalībai īpašajās procedūrās, kā arī ANO dalībvalstu vēlēšanu solījumu faktiskās izpildes pārraudzību; pirms šādas reformas īstenošanas minētais noteikums ir jāpiemēro, nosakot ES dalībvalstu sniegto atbalstu UNHRC kandidātvalstīm;

Procedūras un mehānismi
Vispārējais regulārais pārskats (VRP)

10.   uzskata VRP mehānismu par potenciālu līdzekli, lai visā pasaulē uzlabotu cilvēktiesību ievērošanas saistību vispārējo pārraudzību un uzraudzītu praktiskās metodes, pret visām ANO dalībvalstīm attiecoties vienlīdzīgi un pakļaujot tās vienādai pārbaudei;

11.   norāda, ka VRP uzdevums ir nodrošināt objektīvu pārskatu par situāciju valstī, lai noteiktu jomas, kurās notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un šo situāciju varētu uzlabot, veicot pieredzes apmaiņu un uzlabojot sadarbību ieteikumu un secinājumu veidošanā; šajā sakarā aicina ES dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā minētos ieteikumus un secinājumus, lai noteiktu ES palīdzības programmu mērķus un prioritātes;

12.   prasa VRP norises 1. un 2. kārtā, kas notiks 2008. gada 7.–18. aprīlī un 2008. gada 5.–16. maijā, piepildīt līdz šim izteiktās cerības; aicina ES dalībvalstis veikt VRP pārskatāmi un objektīvi, ņemot vērā iepriekšminēto Rezolūciju Nr. 60/251; aicina tās ES dalībvalstis, par kurām veiks VRP, būt paškritiskām un neaprobežoties tikai ar valsts pozitīvo sasniegumu atspoguļošanu;

13.   atzīmē, ka vēl jārisina vairāki jautājumi, piemēram, tā sauktās "VRP trijotnes" izraudzīšanās, kura veicinās pārskatu par cilvēktiesību ievērošanu ANO dalībvalstīs; šajā sakarā mudina ES dalībvalstis nepiekrist iespējai, ka valstis, par kurām veic pārskatu, konfidenciāli atsakās no valstīm, kuras izraudzītas par to pārskata atbildīgajām valstīm;

14.   aicina UNHRC locekļus iecelt neatkarīgus ekspertus par to pārstāvjiem darba grupā, kas būs atbildīga par VRP īstenošanu; aicina ES dalībvalstis pieņemt kopīgas pamatnostādnes saistībā ar VRP noteikumiem, tādējādi uzņemoties iniciatīvu šādas pieejas veicināšanā;

15.   uzsver pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju līdzdalības, kā arī īpašo procedūru nozīmību; atkārtoti pauž uzskatu, ka to secinājumiem un ieteikumiem jābūt neatkarīga un ticama pārskata pamatā;

Mandātu pārskatīšana un īpašo procedūru pilnvaroto pušu nozīmēšana

16.   uzskata, ka īpašās procedūras ir ANO cilvēktiesību mehānisma pamats un ka tām ir izšķiroša nozīme, it īpaši Cilvēktiesību padomē; vēlreiz apliecina, ka UNHRC dalībvalstīm ir jāpilda pienākums pilnībā sadarboties saistībā ar īpašajām procedūrām;

17.   uzsver, ka UNHRC ticamība būs atkarīga no tā, ko 2008. gada martā nozīmēs par īpašo procedūru jaunajām pilnvarotajām pusēm;

18.   aicina par pilnvarotajām pusēm nozīmēt neatkarīgas, taisnīgas, godīgas un objektīvas personas ar atzītām zināšanām cilvēktiesību jomā, atbilstošu pieredzi, kā arī ar pietiekamām zināšanām par īpašo procedūru sistēmu;

19.   mudina valdības, nevalstiskās organizācijas un attiecīgās profesionālās asociācijas nosūtīt prasībām atbilstošo kandidātu vārdus, lai tos varētu iekļaut prasībām atbilstošo kandidātu publiskā sarakstā, kuru pārvalda OHCHR;

20.   aicina konsultatīvo grupu, kas izskata īpašo procedūru pilnvaroto pušu kandidatūras un iesaka Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājām personas, kuras var nozīmēt par pilnvarotajām pusēm, īstenot tās uzdevumu objektīvā un pārredzamā veidā un veikt izvēli, pamatojoties uz kandidatūru profesionālismu un godīgumu;

21.   nosoda Cilvēktiesību padomes lēmumu neatjaunot mandātu īpašajiem ziņotājiem par Baltkrieviju un Kubu;

22.   atzinīgi vērtē valsts mandātu atjaunošanu īpašajam ziņotājam par Sudānu un neatkarīgajiem ekspertiem par Libēriju, Haiti un Burundi;

23.   pauž nožēlu par ES pausto atbalstu UNHRC lēmumam pārtraukt tās ekspertu grupas par Darfūru darbu; atzīmē, ka ekspertu grupas darba turpināšanu iekļāva īpašā ziņotāja par Sudānu pilnvarās; tāpēc pauž bažas par to, ka palielinātā darba slodze var vājināt īpašā ziņotāja pilnvaras;

24.   aicina nākotnē ar lielāku piesardzību pārtraukt ekspertu grupu pilnvaras, jo šīs grupas sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību;

25.   atzinīgi vērtē līdz šim pārskatīto tematisko mandātu atjaunošanu;

26.   aicina ES dalībvalstis nodrošināt, ka tiek atjaunots mandāts īpašajiem ziņotājiem par Birmu un Korejas Tautas Demokrātisko Republiku un ka tiek pagarināts mandāts neatkarīgajiem ekspertiem par Somāliju un Kongo Demokrātisko Republiku;

27.   atzinīgi vērtē no pieciem neatkarīgiem locekļiem sastāvoša ekspertu mehānisma izveidi darbam saistībā ar pamatiedzīvotāju cilvēktiesībām;

28.   aicina pēc iespējas ātrāk un pēdējais 2008. gadā rīkot diskusijas par visu veidu vardarbību pret sievietēm visās tās izpausmēs un noteikt UNHRC turpmāko pasākumu un darba programmu prioritātes šī jautājumu risināšanai atbilstoši Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūcijai A/RES/61/143 par centienu pastiprināšanu, lai samazinātu visu veidu vardarbību pret sievietēm;

29.   atzīmē, ka 2007. gada 18. jūnijā tika pieņemts īpašo procedūru pilnvaroto pušu rīcības kodekss; aicina UNHRC šo rīcības kodeksu īstenot, ņemot vērā iepriekšminētorezolūciju Nr. 60/251 un ievērojot īpašo procedūru neatkarību;

30.   atzinīgi vērtē īpašo procedūru koordinācijas komitejas centienus, izstrādājot atbilstošu procedūru, lai rīcības kodeksu un citus būtiskus dokumentus, tostarp īpašo procedūru rokasgrāmatu, varētu ieviest pēc iespējas labāk, tādējādi stiprinot to spēju aizsargāt un veicināt cilvēktiesības; aicina īpašo procedūru koordinācijas komiteju darboties efektīvi un pārredzami, lai tādējādi nepieļautu debates par tehniskiem jautājumiem, kuras varētu aizkavēt debates par būtiski svarīgiem jautājumiem un negatīvi ietekmēt īpašo procedūru pilnvaras;

Sūdzību procedūra

31.   atzīmē, ka UNHRC darba uzlabošanas procesā izstrādātā sūdzību procedūra, liekas, ir ļoti līdzīgu bijušajai 1503. procedūrai; aicina izstrādāt jaunu procedūru, kas ļautu efektīvāk noteikt, novērst un risināt situācijas, kad nepārprotami un nopietni tiek pārkāptas cilvēktiesības;

ES līdzdalība

32.   atzīst, ka ES un tās dalībvalstis ir aktīvi iesaistījušās UNHRC darba pirmajā gadā;

33.   atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos sestās kārtējās sesijas sarežģītajās sarunās, kuru mērķis bija panākt pozitīvus rezultātus, it sevišķi attiecībā uz pilnvaru atjaunošanu saistībā ar īpašajām procedūrām;

34.   uzsver, ka ES vajadzētu būt vienotai cilvēktiesību jautājumos, tomēr svarīgi ir, lai ES nostāju paustu katra ES dalībvalsts, tādējādi šai nostājai piešķirot lielāku nozīmi;

35.  aicina ES piedāvāt risinājumu vienprātības panākšanai jautājumā par pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar Gazas sektora blokādi un raķešu uzbrukumiem Izraēlai;

36.   aicina ciešāk sadarboties ar OHCHR un nodrošināt šī biroja neatkarību, tam piešķirot atbilstošus līdzekļus;

37.   aicina arī turpmāk, nodrošinot līdzekļus un personālu, sniegt atbalstu īpašajām procedūrām; pauž atbalstu Eiropas Iniciatīvu demokrātijai un cilvēktiesībām(7) , jo tas ir nozīmīgs īpašo procedūru finansēšanas avots; atzinīgi vērtē cilvēktiesību darba grupas (COHOM) priekšsēdētāja iniciatīvas, lai veicinātu sadarbību ar īpašajiem ziņotājiem, piemēram, regulāri aicinot īpašos ziņotājus apmeklēt svarīgas sanāksmes;

38.   aicina Komisiju un Padomi pieņemt kopēju nostāju, lai tādējādi nodrošinātu, ka ES dalībvalstis automātiski paraksta un ratificē visus starptautiskos dokumentus cilvēktiesību jomā;

39.   atzīmē ES darbu, lai panāktu, ka rezolūcijas tiek pieņemtas vienprātīgi; aicina ES dalībvalstis arī turpmāk censties sadarboties ar citu reģionālo grupu valstīm, lai tādējādi nodrošinātu vispārēju atbalstu rezolūcijām, kuras aicina stiprināt un veicināt cilvēktiesības; aicina ES efektīvāk izmantot savu palīdzību un politisko atbalstu trešām valstīm, lai tās stimulētu sadarboties ar UNHRC;

40.   pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC septītajā sesijā paust šajā rezolūcijā izklāstītās bažas; aicina šo delegāciju sniegt Cilvēktiesību apakškomitejai ziņojumu par savu vizīti un uzskata, ka ir lietderīgi arī turpmāk sūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju uz attiecīgajām UNHRC sesijām;

o
o   o

41.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās Asamblejas 62. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, kā arī Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0235 (2) OV C 291, E 30.11.2006., 409. lpp. (3) OV C 96, E 21.04.2004., 79. lpp. (4) OV C 124, E 25.5.2006., 549. lpp. (5) OV C 227, E 21.9.2006., 582. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0165. (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20.decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006, ar ko izveido finansēšanas. instrumentu demokrātijas un cilvēktiesību un veicināšanai. pasaules mērogā (OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Eiropas demogrāfisko nākotni (2007/2156(INI))

P6_TA(2008)0066 A6-0024/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1997. gada 14. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā(1),

–   ņemot vērā 1998. gada 12. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu par demogrāfisko situāciju 1997. gadā(2),

–   ņemot vērā 2000. gada 15. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu "Pretim visu paaudžu Eiropai ‐ labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana"(3),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas rīcība saistībā ar novecošanas tendencēm pasaulē. Ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana novecojošā pasaulē. Eiropas Komisijas ieguldījums Otrajā Pasaules asamblejā par novecošanās jautājumiem" (COM(2002)0143),

–   ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22.–23. martā Briselē,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu "Demogrāfisko izmaiņu risināšana ‐ jauna solidaritāte paaudžu starpā" (COM(2005)0094),

-   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti(4),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. septembra ziņojumu par Eiropas nākotnes sociālo modeli(5),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas demogrāfiskā nākotne ‐ kā pārvērst problēmu par iespēju" (COM(2006)0571),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Paaudžu solidaritātes veicināšana" (COM(2007)0244),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 14. marta atzinumu "Ģimene un demogrāfiskās izmaiņas"(6) un tā galveno priekšlikumu, kas paredz, ka dalībvalstīm jāparaksta Eiropas ģimenes pakts,

–   ņemot vērā Komisijas darba dokumentu "Eiropas demogrāfiskā nākotne faktos un skaitļos" (SEC(2007)0638),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0024/2008),

A.   tā kā demogrāfiju veido vairāki faktori - dzimstība, paredzamais dzīves ilgums un migrācijas plūsmas - un tā kā pašreizējā šo faktoru dinamika dalībvalstīs liecina, ka līdz 2050. gadam Eiropas Savienībā sagaidāmas ievērojamas demogrāfiskās izmaiņas, kas galvenokārt izraisīs Eiropas iedzīvotāju novecošanu, iedzīvotāju vidējam vecumam pieaugot no 39 gadiem 2004. gadā līdz 49 gadiem 2050. gadā;

B.   tā kā saskaņā ar Komisijas novērtējumu šīs demogrāfiskās izmaiņas var būtiski ietekmēt iedzīvotāju struktūru un vecuma piramīdu, to bērnu un pusaudžu skaitam, kas ir vecumā no 0 līdz 14 gadiem, samazinoties no 100 miljoniem (1975. gada dati) līdz 66 miljoniem 2050. gadā, tādējādi maksimālais iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā (331 miljoni) būs sasniegts aptuveni 2010. gadā un pēc tam tas pakāpeniski samazināsies līdz aptuveni 268 miljoniem 2050. gadā, turpretī paredzamais dzīves ilgums laikā no 2004. līdz 2050. gadam pieaugs par sešiem gadiem vīriešiem un pieciem gadiem sievietēm, un to iedzīvotāju skaits, kuri ir vecāki par 80 gadiem, pieaugs no 4,1 % 2005. gadā līdz 11,4 % 2050. gadā;

C.   tā kā Eiropā vidējais vecumatkarības rādītājs (ko aprēķina, dalot to cilvēku skaitu, kas ir vecāki par 65 gadiem, ar cilvēku skaitu vecumā no 14 līdz 65 gadiem) pieaugs no 25 % 2004. gadā līdz 53 % 2050. gadā;

D.   tā kā tomēr demogrāfiskās slodzes koeficients (ko aprēķina, dalot ekonomiski neaktīvo cilvēku, piemēram, pensionāru, bērnu un skolnieku skaitu ar ekonomiski aktīvo darbspējīgo iedzīvotāju skaitu) ir daudz svarīgāks nekā vecumatkarības rādītājs, lai aprēķinātu sabiedrības izmaksas attiecībā uz nestrādājošiem iedzīvotājiem;

E.   tā kā demogrāfiskās izmaiņas nopietni ietekmē valsts izdevumus, kas, kā paredzams, no 2004. līdz 2050. gadam palielināsies par 10 %;

F.   tā kā demogrāfiskās izmaiņas neietekmēs Eiropas iedzīvotāju kopējo skaitu laikposmā līdz 2050. gadam, tomēr radīs būtisku teritoriālo nelīdzsvarotību, jo jau šobrīd vairākos Eiropas reģionos vērojama jaunu cilvēku, it īpaši jaunu sieviešu, spēcīga izceļošanas tendence; tā kā Eiropas iedzīvotāju daļa pasaules iedzīvotāju kopskaitā samazināsies no 15 %, kā tas bija pirms 100 gadiem, līdz 5 % 2050. gadā; tā kā šīs pārmaiņas skar ES reģionus ļoti atšķirīgā mērā, jo reģionos, no kuriem iedzīvotāji izceļo, jau tagad pārsvarā dzīvo vecākā gadagājuma cilvēki, bet ieceļošanas reģionos šis sabiedrības novecošanās process vēl nav tik izteikts, jo ieceļo galvenokārt jauni cilvēki;

G.   tā kā neauglība ir viens no demogrāfiskās lejupslīdes iemesliem un tā kā šī problēma ir jāatzīst par sabiedrības veselības problēmu un sociālo problēmu, kas skar gan vīriešus, gan sievietes; atgādina Komisijai par "aicinājumu rīkoties saistībā ar neauglību un demogrāfiju", ko 2005. gadā izteica Eiropas Parlaments, aicinot Komisiju izstrādāt ieteikumus šajā jomā;

H.   tā kā legāla imigrācija ir pozitīvs Eiropas iedzīvotāju struktūras elements, un tā ir nepieciešama demogrāfiskā līdzsvara saglabāšanai; tā kā ar legālo imigrāciju tomēr vien nepietiek, lai novērstu pakāpenisku Eiropas Savienības iedzīvotāju novecošanos un ir nepieciešami pasākumi iedzīvotāju dzimstības līmeņa palielināšanai;

I.   tā kā imigrācija ir tikai daļējs un īstermiņa risinājums demogrāfisko izmaiņu problēmai Eiropā, par kuru saistības jāuzņemas dalībvalstīm, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesības principa ievērošanu valsts un privātajā sektorā, lai aizsargātu maternitāti, ģimenēm sniegtu sociālo un ekonomisko atbalstu un veiktu pasākumus, lai uzlabotu līdzsvaru starp ģimenes un darba dzīvi gan vīriešiem, gan sievietēm;

J.   tā kā darbnespēja ir cieši saistīta ar vecumu un tā kā ir lielāka iespējamība, ka gados vecākiem cilvēkiem var rasties veselības problēmas vai darbnespēja;

Vispārējas piezīmes

1.   ar bažām ņem vērā demogrāfiskās prognozes laikposmam līdz 2050. gadam; tomēr uzsver, ka prognozes 50 gadiem nav nemainīgi paredzējumi, taču tie nopietni brīdina par jautājumiem, kas jārisina jau šodien, lai arī nākotnē varētu saglabāt Eiropas konkurētspēju, ekonomikas ilgtspēju, sociālo kohēziju, paaudžu solidaritāti un sociālo sistēmu; uzskata, ka iespējamā iedzīvotāju skaita samazināšanās līdz 2050. gadam varētu samazināt vides slogu un nodrošināt ilgtspējīgas attīstības iespējas, kas savukārt prasa aktīvu politiku, lai piemērotu teritoriālo plānošanu, mājokļus, transportu un attiecīgi arī citu veidu infrastruktūru; atzīst dalībvalstu kompetenci šajā saistībā;

2.   pirmkārt, atgādina, ka divi svarīgākie demogrāfisko pārmaiņu iemesli – dzimstības samazināšanās un iedzīvotāju novecošana ‐ ir attīstības rezultāts, ka paredzamā dzīves ilguma pieaugums ir tieši saistīts ar zinātnes, higiēnas un dzīves līmeņa uzlabošanos, ka dzimstības regulēšana ir sieviešu emancipācijas rezultāts, kas ir saistīts ar meiteņu izglītības līmeņa celšanos un sieviešu iesaistīšanos darba dzīvē un sabiedrisko pienākumu izpildē; uzskata, ka šīs parādības uzskatāmas par neatgriezeniskiem cilvēces sasniegumiem;

3.   atzīst, ka priekšnoteikums dzimstības līmeņa pieaugumam ir tāda sabiedrība, kuras politikā galvenā uzmanība ir veltīta bērniem; prasa radīt ģimenēm labvēlīgu vidi un uzlabot ģimeņu un bērnu apstākļus, kas ļautu ģimenēm īstenot viņu vēlmes;

4.   uzsver, ka vidējais dzimstības koeficients Eiropas Savienībā ir 1,5, kas ir ļoti zems rādītājs, un tas neatspoguļo ne sieviešu izvēli, ne Eiropas pilsoņu vēlmes veidot ģimeni un tādēļ var būt saistīts arī ar grūtībām savienot ģimenes un darba dzīvi (piemērotas bērnu aprūpes infrastruktūras trūkums, sociāli ekonomiskā atbalsta trūkums ģimenēm un sieviešu nodarbinātībai), nedrošiem sociāliem apstākļiem (nedrošība darbā, augstas mājokļa izmaksas) un bailēm par nākotni (jauniešu novēlota iesaistīšana darba tirgū, nodarbinātības nestabilitāte);

5.   atgādina, ka alkohola un narkotiku lietošana jauniešu vidū ir valsts nozīmes risks un tai ir ievērojamas demogrāfiskas sekas, kas inter alia samazina viņu iespējas strādāt vai veidot ģimeni; tādēļ ierosina izstrādāt mērķorientētas pamatprogrammas, lai novērstu, ka agrā jaunībā tiek lietots alkohols un narkotikas, kā arī lai cīnītos pret jauniešu atkarību no narkotikām un alkohola;

6.   uzskata, ka vidējā mūža ilguma pieaugums ir pozitīvs faktors un tas tā jāuztver; tādēļ prasa, lai dalībvalstis garantē, ka pensionāri, kuri nespēs sev nodrošināt dzīvojamo platību, aprūpēt sevi un nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus mūža nogalē, neslīks nabadzībā;

7.   mudina īstenot visaptverošus pret diskrimināciju vērstus pasākumus, jo jautājumu par Eiropas demogrāfisko nākotni nevar nošķirt no problēmas, kas saistīta ar sociāli neaizsargātām grupām, kuras dzīvo atstumtībā no sabiedrības un cieš no lielas nabadzības un kuru atrašanās nelabvēlīgā situācijā bieži vien tiek uzskatīta par pašu vainu, taču tas ietekmē ne vien bērnus, bet arī nākamās paaudzes;

8.   vērš uzmanību uz slikto izturēšanos un aprūpes trūkumu, ar ko jāsaskaras vecāka gadagājuma cilvēkiem gan savās ģimenēs, gan aprūpes iestādēs; mudina dalībvalstis un Eiropas Komisiju darīt vairāk, lai konstatētu, cik lielā mērā notiek vardarbība pret gados vecākiem cilvēkiem Eiropas Savienībā; atzīmē, ka saskaņā ar aplēsēm 10 % gados vecāku cilvēku pirms nāves saskaras ar fizisku, finansiālu vai psiholoģisku vardarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt informāciju, brīdināšanas sistēmas, kā arī sankcijas šādas izturēšanās gadījumiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2008. gadā sagatavot paziņojumu par vardarbību pret gados vecākiem cilvēkiem; aicina, pamatojoties uz šo paziņojumu, izstrādāt visaptverošu stratēģiju plašai sabiedrības izglītošanas kampaņai un pasākumiem šajā jomā (pakalpojumu sniedzēju izglītošana, kvalitātes standartu noteikšana, soda sankcijas sliktas izturēšanās gadījumos);

9.   pauž nožēlu par to, ka līdz šim nav veikti pietiekami pasākumi, lai sagatavotu Eiropas Savienību to problēmu risināšanai, kuras bija paredzamas jau vairākus gadus; īpaši pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa ES dalībvalstu nav izpildījušas Lisabonas stratēģijas mērķi un solījumus, ko 2002. gada 15. un 16. martā Barselonā devusi Eiropadome saistībā ar bērnu aprūpi, par 55 gadiem vecāku personu nodarbinātību, labāku ģimenes un darba dzīves savienojamību un sieviešu līdzdalību darba dzīvē, kā arī par to, ka visa Eiropas Savienība joprojām ir tālu no šo mērķu sasniegšanas;

10.   aicina dalībvalstis censties nodrošināt kvalitatīvu un cenu ziņā pieejamu bērnu un citu apgādājamo personu aprūpi saskaņā ar 2002. gada 15. un 16. marta Eiropadomes Barselonas sanāksmē noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm ir jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas ir jaunāki par 3 gadiem; uzskata, ka iepriekšminētiem pasākumiem ir jābūt tādiem, lai vecāki darba modeli varētu pielāgot dzīvesveidam;

11.   uzskata, ka Eiropas Savienības mērķi varētu būt plašāki par Barselonas mērķu īstenošanu attiecībā uz bērnu aprūpes centriem; uzskata, ka šādu centru pakalpojumiem jābūt vispārējiem pakalpojumiem, kas ir pieejami visiem, kuriem tie nepieciešami;

12.   uzsver to, ka daudzi mazie uzņēmumi nav pietiekami sagatavojušies, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar darbaspēka novecošanos, un šajā sakarā var būt nepieciešama dalībvalstu palīdzība;

13.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu turpināt diskusiju par šā svarīgā uzdevuma izpildi; mudina Komisiju atbalstīt paraugprakses noteikšanu un apmaiņu reģionālā un vietējā līmenī un izmantot šādu iespēju inovāciju veicināšanai Eiropas Savienībā; pievienojas tās globālajai pieejai demogrāfisko problēmu risināšanā un pieciem pamatvirzieniem, lai tādējādi panāktu solidaritāti starp paaudzēm, dzimumiem un ģeogrāfiskajiem reģioniem; norāda, ka veiksmīgai demogrāfisko problēmu risināšanai dalībvalstīm efektīvi jāīsteno Lisabonas stratēģija un dalībvalstu līmenī cieši jāsaskaņo makroekonomikas un sociālās politikas virzieni, lai nodrošinātu ES ekonomiskās sistēmas izaugsmi, konkurētspēju un produktivitāti, risinot ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas, un lai dalībvalstis spētu pildīt savas saistības attiecībā uz inovatīvas politikas plānošanu valsts finanšu, veselības aprūpes, vispārējas nozīmes pakalpojumu, imigrācijas un integrācijas jomā;

Jautājumi, kas jārisina demogrāfiskās atjaunotnes jomā

14.   atzīst, ka lēmums kļūt par vecākiem ir viens no katras sievietes un vīrieša personiskākajiem jautājumiem un tas ir jāņem vērā; uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstīs atšķirīgo dzimstības līmeni (no 1,25 līdz 2,0), atšķirīgos dzimstības koeficientus ir iespējams izlīdzināt, ja īsteno koordinētu valsts politiku, radot ģimenei un bērniem labvēlīgu materiālo un emocionālo vidi; uzskata, ka atbilstoši pamatnostādnēm, par kurām iestājas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisija savā Eiropas ģimenes pakta priekšlikumā, šos pasākumus jāīsteno ilgtermiņā un to īstenošanai jānodrošina nepieciešamā stabilitāte un aizsardzība, lai palīdzētu pieņemt lēmumu kļūt par vecākiem;

15.   aicina dalībvalstis pārņemt paraugpraksi attiecībā uz dzemdību atvaļinājuma garumu (dalībvalstīs šis atvaļinājums ir no 14 līdz 28 nedēļām) un attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, pēcdzemdību aprūpi un atbalstu, garantētiem ienākumiem grūtniecības laikā un atgriešanos iepriekšējā darbā; turklāt vēlas, lai dalībvalstis veiktu pasākumus un paredzētu sankcijas pret vardarbību un sliktu izturēšanos ģimenē;

16.   norāda uz nevienlīdzību, no kuras cieš sievietes saistībā ar darba apstākļiem un darba devēja neuzticību attiecībā uz vēlmi kļūt par mātēm; atgādina, ka sievietes tiek nodarbinātas amatos, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, un ka viņu atalgojums ir zemāks par vidējo attiecīgajā nozarē, kas ierobežo viņu ekonomisko neatkarību; aicina dalībvalstis atbilstoši īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(7), un transponēt Padomes Direktīvu 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti(8); aicina dalībvalstis saistībā ar direktīvu 92/85/EEK veikt pasākumus pret darba devējiem, kas tieši vai netieši diskriminē darbinieces, kas vēlas dibināt ģimeni;

17.   aicina dalībvalstis apsvērt pasākumus, lai pēc bērna piedzimšanas sniegtu sievietēm īpašu aizsardzību un atbalstu, jo īpaši jaunām vientuļajām mātēm, ņemot vērā aizvien lielāku to ģimeņu skaitu, kurās ir tikai viens no vecākiem un kurās 85 % gadījumu bērnu audzina sieviete, jo šīs ģimenes lielākā mērā nekā citas ir nopietni pakļautas nabadzības riskam;

18.   uzsver, ka sabiedrības interesēs ir paredzēt valsts finansējumu maziem bērniem un daudzbērnu ģimenēm, jo īpaši bērnu aprūpes centriem, kā arī vientuļo māšu un vienvecāka ģimeņu aizsardzībai, kuras ir īpaši pakļautas sociālās atstumtības, izolēšanas un nabadzības riskam; uzsver, ka šī palīdzība ir sabiedrības interesēs un veicina darba vietu radīšanu, kā arī reģionālo un vietējo ekonomisko attīstību; aicina Komisiju uzsvērt paraugprakses piemērus konkrētos dalībvalstu reģionos;

19.   tādēļ iesaka bērnu aprūpes jomā un pirmsskolas izglītības sistēmā apvienot valsts un privātā sektora ieguldījumus;

20.   uzsver, ka svarīga ir pienācīga to pakalpojumu pieejamība, kas saistīti ar aprūpes nodrošināšanu bērniem, gados vecākiem cilvēkiem, invalīdiem un citām apgādājamām personām, lai nodrošinātu vīriešu un sieviešu pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, kas ietekmēs ģimenēs pieejamās neoficiālās aprūpes līmeni;

21.   atgādina, ka sociālā dialoga rezultātā ir noslēgti pamatnolīgumi attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu un nepilna darba laika darbu, ko reglamentē Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīva 96/34/EK par pamatnolīgumu attiecībā uz bērnu kopšanas atvaļinājumu(9) un 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/81/EK par pamatnolīgumu par nepilnu darba laiku(10); tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju garantēt šo tiesību aktu īstenošanu, ievērojot subsidiaritātes principu;

22.   aicina dalībvalstis atvieglot vardarbībā cietušo bērnu, bāreņu un specializēto skolu audzēkņu uzņemšanu audžuģimenēs; aicina Eiropas līmenī apsvērt procedūru bērnu adopcijai no citas dalībvalsts vai trešās valsts un nodrošināt, ka ievēro valsts un starptautiskos tiesību aktus un attiecīgos gadījumos tos groza bērna interesēs; prasa vislielāko uzmanību pievērst visām vardarbības un cilvēku tirdzniecības izpausmēm;

23.   uzsver, ka ģimeņu modeļi mainās, un tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm, izstrādājot un īstenojot politikas pamatnostādnes, rūpīgi apsvērt reālo situāciju;

24.   uzsver vajadzību uzlabot ES paternitātes tiesības; aicina Komisiju ierosināt īpašus pasākumus, lai, piešķirot tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, veicinātu tēvu lielāku iesaistīšanos ģimenes dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tēva tiesības attiecībā uz bērnu audzināšanu un aprūpi (jo īpaši laulāto šķirtas dzīves vai šķiršanās gadījumā), lai sekmētu dzimumu līdztiesību Eiropas sabiedrībā;

25.   aicina Komisiju ņemt vērā delikāto jautājumu par neauglību, kas skar gan precētas, gan neprecētas sievietes un pārus;

26.   atzīmē, ka saskaņā ar PVO atzinumu neauglība ir slimība, kas var radīt smagas sekas, piemēram, depresiju; norāda, ka neauglības gadījumu skaits arvien pieaug, un pašreiz no tās cieš apmēram 15 % ģimeņu; tādēļ aicina dalībvalstis garantēt ģimenēm vispārējas tiesības saņemt ārstēšanu no neauglības;

27.   mudina dalībvalstis noteikt ģimenei labvēlīgu praksi un nodrošināt ģimenes pabalstu sistēmas un vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus, lai aizsargātu un atbalstītu mātes un bērnus; aicina dalībvalstis mērķtiecīgi atbalstīt jaunos vecākus, kuri vēl nav ieguvuši izglītību vai vēl studē;

28.   aicina dalībvalstis atzīt tāda neoficiālā ģimenes darba sociālo, ekonomisko un izglītības vērtību, kas saistīts ar bērnu un apgādājamo personu aprūpi, vienlaikus izskatot iespēju atzīt to personu darba ilgumu, sociālo drošību un tiesības uz pensiju, kuras veic šādu neoficiālu darbu;

29.   mudina dalībvalstis īstenot visaptverošus vecāku atbalsta pasākumus, piemēram, tiesības uz papildu vecuma pensiju un nodokļu atvieglojumi mazbērnu novietnēm uzņēmumos, kā arī aicina apkopot labāko praksi šajā jomā;

Jautājumi, kas jārisina cilvēkresursu jomā

30.   pieņem zināšanai, ka, ņemot vērā strādājošo un nestrādājošo nevienmērīgo attiecību, kas radusies demogrāfisko pārmaiņu rezultātā, Eiropas Savienībai ir pieejams milzīgs potenciāls, lai veicinātu nodarbinātību, darba tirgū iesaistot sievietes, jauniešus un vecākās paaudzes cilvēkus; atbalsta, ka pilnīgai nodarbinātībai saistībā ar Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu 2008. gadā ir jākļūst par īstermiņa mērķi;

31.   prasa veikt Eiropas pašreizējās cilvēkresursu pārvaldības reformu, kuras ietekmē liela daļa iedzīvotāju darba tirgū aktīvi piedalās tikai 30 gadus, jo nepilnīgi tiek nodarbināti jaunieši vecumā līdz 25 vai 30 gadiem un cilvēki, kas vecāki par 55 gadiem; aicina veicināt preventīvus un holistiskus nodarbinātības vecuma pārvaldības paņēmienus;

32.   aicina īstenot visaptverošu un augstas kvalitātes pieeju cilvēkresursiem un iesaka noteikt "darba mūža ciklu", kurā apvienota apmācība, mūžizglītība un formālu un neformālu zināšanu un kvalifikāciju optimizācija, kā arī karjera visam darba mūžam;

33.   atzīst, ka darba tirgus segmentācija un nedrošu darba attiecību izplatīšanās palielina nedrošību veciem cilvēkiem; uzskata, ka dalībvalstīm jāizpēta iespējas nodrošināt sociālās iemaksas visā dzīves ciklā, lai palielinātu vecu cilvēku nodrošinātību, un šajā sakarā jāapmainās ar idejām un labāko praksi;

34.   uzskata, ka, pieņemot jebkādus turpmākos pasākumus saistībā ar demogrāfiskajām izmaiņām, ir jāņem vērā visu nodarbināto iedzīvotāju produktivitātes pieaugums, proti, būtisks ir ne tikai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitu, bet arī produktivitātes pieaugums;

35.   aicina veidot padziļinātu dialogu ar sociālajiem partneriem, uzņēmumiem, universitātēm, NVO un plašsaziņas līdzekļiem, lai sagatavotos šīm demogrāfiskajām pārmaiņām; uzsver, ka ražošanas pieaugums nākotnē galvenokārt būs atkarīgs no ieguldījuma pētniecībā un izstrādē, un tehnoloģiju jauninājumos, un uzsver steidzamo nepieciešamību uzņēmumiem iepriekš paredzēt pieprasījumu pēc profesionāliem darbiniekiem, īstenojot uz nākotni vērstu darbavietu un karjeras pārvaldību un ar ieguldījumu palīdzību veicinot darbinieku mūžizglītību un kvalifikācijas paaugstināšanu;

36.   prasa izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai dotu iespēju gados vecākiem cilvēkiem ilgāk palikt darba tirgū, ja viņi to vēlas, un lai viņi varētu nodot savu darba pieredzi jauniešiem, citiem darbiniekiem un darba devējiem;

37.   mudina ieguldīt izglītībā un apmācībā, tostarp jauno tehnoloģiju izmantošanā, lai paaugstinātu visu vecumu cilvēku pamatizglītības līmeni, kas ir priekšnoteikums viņu spējai pielāgoties apstākļiem nākotnē un apgūt mūžizglītības piedāvātās prasmes, kā arī izstrādāt atbalsta pasākumus jauniešu pirmreizējai iesaistīšanai darba tirgū, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku un jutīgo iedzīvotāju grupu atkārtotai iesaistīšanai darba tirgū, lai nodrošinātu atbalstu karjerai visa darba mūža garumā;

38.   iesaka uzņēmumiem, ņemot vērā dalībvalstu tradīcijas, pēc iespējas ātri samazināt pirmspensijas shēmu piemērošanu saskaņā ar tarifu autonomiju vai apspriežoties ar uzņēmumu padomēm, un aicina dalībvalstis veicināt vecāka gadagājuma darbinieku nozīmi un sekmēt viņu pieņemšanu darbā; tomēr pieļauj, ka vecākā gadagājuma darbiniekiem (vecākiem par minimālo pensionēšanās vecumu), kuri vairs nevēlas pilna laika nodarbinātību, varētu izpētīt nepilnas darba slodzes, elastīga darba laika, tāldarba un darbavietas dalīšanas iespējas, tādējādi veidojot inovatīvu pakāpeniskas pensionēšanās formu un samazinot ar aiziešanu pensijā saistīto stresu;

39.   uzskata, ka ir pienācis laiks pievērsties "pensionāru stresa" jautājumam, jo īpaši nomāktības, nevajadzības un noraidījuma sajūtai, ko piedzīvo nodarbinātie dažas dienas pēc aiziešanas pensijā, jo viņi jūtas nevajadzīgi, pamesti, vieni un bez nākotnes;

40.   aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt priekšlikumus par stimuliem, kas jauniešiem atvieglotu darba uzsākšanu, piemēram, veicinot pensionēšanās vecumu sasniegušos darba ņēmēju iecelšanu par jauno darba ņēmēju padomdevējiem un ieviešot darbvietas dalīšanu un nepilnas slodzes darbu, lai atvieglotu paaudžu nomaiņu;

41.   aicina īstenot visaptverošu reformu attiecībā uz vecāka gadagājuma darbinieku karjeras pārvaldību, jo darbinieki, kuri vecāki par 50 gadiem, jau tagad tiek diskriminēti saistībā ar pieņemšanu darbā, viņiem nav nodrošinātas pietiekamas iespējas piedalīties apmācībā, tostarp saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, netiek atzīta viņu iegūtā pieredze un viņus reti paaugstina amatā; atgādina, ka vecuma barjeras saistībā ar prasmju apmācību ir diskriminējošas, un aicina dalībvalstis to skaidri norādīt darba devējiem un apmācību organizētājiem; šajā sakarā aicina cik drīz vien iespējams efektīvi transponēt un īstenot Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, kas nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(11), kurā noteikts, ka diskriminācija apmācībā un darbā vecuma dēļ ir nelikumīga; uzskata, ka papildus jautājumam par prasmju uzlabošanas iespējām gados vecākiem darba ņēmējiem bieži vien ir vajadzīgs atbalsts privātākās jomās, kas saistītas ar darbu, piemēram, attiecībā uz intervēšanas metodēm, uzticības veidošanu un CV sagatavošanu; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju gados vecākiem cilvēkiem paredzēt īpašas konsultācijas nodarbinātības jomā; aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstis, kuru tiesību akti vēl joprojām ir diskriminējoši attiecībā uz invaliditāti un vecumu, un veikt attiecīgus pasākumus;

42.   aicina Komisiju uzraudzīt un īstenot pasākumus attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuru tiesību akti joprojām pieļauj diskrimināciju vecuma vai invaliditātes dēļ (un tādējādi pārkāpj līgumus un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas stāsies spēkā no 2009. gada 1. janvāra un būs saistoša visā Eiropas Savienībā), lai attiecīgās dalībvalstis nekavējoties atceltu šādus tiesību aktus;

43.   aicina Komisiju vākt statistikas datus par dažādām vecuma grupām un problēmām, ar kurām šīs grupas saskaras, un par plaša spektra diskrimināciju vecuma dēļ;

44.   atgādina, ka gados vecāki cilvēki nav viendabīga grupa; jo īpaši uzsver, ka gados vecākas sievietes un gados vecāki etnisko minoritāšu pārstāvji ir pakļauti vairākiem diskriminācijas veidiem;

45.   uzsver, ka nepilnas slodzes darbs ir lietderīgs risinājums, lai atgrieztos darba tirgū; mudina dalībvalstis atbalstīt īpaši mazākus uzņēmumus nepilnas slodzes darba un elastīga darba laika veicināšanā; atkārtoti uzsver nepilnas slodzes darba pozitīvo vērtību attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem, kas varbūt vairs nevēlas strādāt pilnu darba laiku;

46.   aicina dalībvalstis sekmēt gados vecāku darba ņēmēju lomu darba tirgū, uzsverot ieguvumus no šādu darbinieku nodarbinātības un mudinot darba devējus pieņemt elastīgus darba nosacījumus, lai gados vecāki darba ņēmēji iesaistītos darba tirgū;

47.   aicina Komisiju, atsevišķi vācot datus par katru dzimumu, veikt pētījumu par nodokļu atvieglojumiem un šķēršļiem, kas pašlaik pastāv saistībā ar pieņemšanu darbā, ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos;

48.   mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties uzlabot apmācības pieejamību visas darba dzīves laikā;

49.   atgādina, ka ar likumu noteikts pensijas vecums ir viens no Eiropas sociālo sistēmu sasniegumiem un garantija tam, lai piespiedu kārtā nepārsniegtu no cilvēciskā viedokļa saprātīgu darba mūža ilgumu;

50.   atgādina, ka pensija ir tiesības, kas jānodrošina katram darbiniekam pēc katrā dalībvalstī tiesiski noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas, to saskaņojot ar sociālajiem partneriem un ievērojot vietējās tradīcijas;

51.   uzsver vidējās vīriešiem un sievietēm izmaksājamās arodpensijas lielās atšķirības, kas rodas saistībā ar darba pārtraukumiem, lai aprūpētu bērnus vai vecāka gadagājuma ģimenes locekļus; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba pārtraukumi dzemdību vai paternitātes atvaļinājuma dēļ vairs nerada neizdevīgu situāciju, aprēķinot tiesības uz pensiju; mudina dalībvalstis paredzēt pensijas paaugstinājumu sievietēm par katru bērnu un atzīt aprūpētāju svarīgo nozīmi sabiedrībā;

52.   aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos sociālās drošības un labklājības sistēmu modernizēšanas pasākumus, lai nodrošinātu šo sistēmu finansiālu dzīvotspēju un ļautu risināt ar iedzīvotāju novecošanu saistītos uzdevumus; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš situācijai, kādā atrodas vecāka gadagājuma sievietes, kuras vairāk ir pakļautas atstumtībai un nabadzībai;

53.   aicina Komisiju izstrādāt salīdzinošu pētījumu par katrā dalībvalstī sievietēm piemērojamām dažādām pensijas un sociālās drošības shēmām, lai apzinātu labāko praksi, kā palielināt sieviešu nodarbinātību un veicināt darba un ģimenes dzīves savienojamību;

54.   mudina Komisiju un dalībvalstis steidzami pievērst uzmanību nodarbinātības atbalstam, kas paredzēts gados vecākiem darba ņēmējiem, ņemot vērā, ka daudzās dalībvalstīs paredzēts paaugstināt pensionēšanās vecumu;

55.   tomēr uzskata, ka likumā noteikto pensionēšanās vecumu pārsniegušo personu situācija patlaban ir daudz cerīgāka un dzīves kvalitāte – labāka nekā jebkad; šajā sakarā uzskata, ka dalībvalstīm, saskaņojot ar sociālajiem partneriem un ievērojot vietējās tradīcijas, ir jāveicina tādu kopēju normu un noteikumu izstrāde, kuri ļautu darba ņēmējam pēc paša vēlēšanās pagarināt aktīvo darba dzīvi pēc katrā dalībvalstī tiesiski noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas un dalībvalstis nedrīkst tam likt šķēršļus ; mudina Komisiju veikt salīdzinošus pētījumus par pensijas sistēmu daudzveidību dalībvalstīs un par dalībvalstīs paredzēto reformu ekonomisko un sociālo ietekmi;

56.   aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai veicinātu sieviešu nodarbinātību un karjeras izaugsmi un cīnītos pret diskrimināciju un stereotipiem, kas joprojām skar sievietes darba tirgū un izglītības jomā; atgādina vīriešu un sieviešu līdztiesības principu un Eiropas sociālās sistēmas nepārkāpjamo principu, ka par identisku darbu identiskā amatā jāsaņem identisks atalgojums;

57.   tādēļ aicina īstenot tiesiskus pasākumus nodarbinātības jomā, lai pilnībā likvidētu šo diskriminācijas veidu, jo īpaši darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, un valsts budžeta plānošanā pielietot dzimumu līdztiesības principu;

58.   atgādina, ka labvēlīgi darba apstākļi ir svarīgs ražīguma faktors; aicina dalībvalstis veicināt tādus pasākumus darbavietā, kas samazina kaitējuma risku gados vecākiem darba ņēmējiem, jo īpaši psiholoģiskās un fiziskās darba vides uzlabošanas pasākumus, izmaiņas darba saturā un organizācijā, darba ņēmēju vispārējo veselības, labklājības un darbaspēju uzlabošanu, kā arī darba ņēmēju profesionālo spēju un prasmju uzlabošanu; aicina uzņēmumus veikt ieguldījumus, lai novērstu negadījumus darbā un arodslimības, ka arī veicinātu higiēnu un sociālo dialogu;

59.   uzsver, ka ir svarīgi, lai darbavieta būtu pieejama, tādējādi arī droša, gados vecākiem darba ņēmējiem un invalīdiem, nodrošinot saprātīgi izveidotu darbavietu un īpašu aprīkojumu, kas pielāgots šo personu individuālajām vajadzībām un prasībām; uzsver arī to, ka ērti izmantojama vide dod iespēju gados vecākiem cilvēkiem dzīvot patstāvīgi, tādējādi ietaupot valsts izdevumus par aprūpes dienestu darbu;

60.   aicina dalībvalstis ieviest tiesības pieprasīt elastīgu darba laiku vai nepilnas slodzes darbu, ko varētu izmantot ne vien bērnu vecāki, bet arī gados vecākas personas, kuru apgādībā savukārt ir citas personas;

61.   uzsver mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīmi, kas ir galvenie darbavietu nodrošinātāji Eiropas Savienībā;

62.   atzīmē, ka pakalpojumu nozare visvairāk darbavietu nodrošina sievietēm, imigrantiem un gados vecākiem cilvēkiem; prasa steidzami pabeigt iekšējā pakalpojumu tirgus izveidi;

Jautājumi, kas risināmi paaudžu un reģionu solidaritātes jomā

63.   atgādina, ka paaudžu solidaritātes princips, kas ir Eiropas sociālo sistēmu izcilības princips, paredz, ka nodarbinātās personas finansē nestrādājošo (bērnu, jauniešu, apgādājamo personu un vecāka gadagājuma cilvēku) ienākumu aizstāšanu, kā arī sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības izmaksas; uzstāj, lai pat iespējamās demogrāfiskās nelīdzsvarotības apstākļos saglabā solidaritātes principu;

64.   uzsver, ka aktīvi jāiesaista valsts iestādes, lai saglabātu solidaritātes principu, jo īpaši nodrošinot vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus ģimenēm un maziem bērniem, kā arī aprūpi un izmitināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamiem; uzskata, ka piekļuve šiem pakalpojumiem ir viena no pamattiesībām; aicina Komisiju garantēt vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu juridisko drošību Kopienas tiesību aktos, kas paredz vispārēju piekļuvi un solidaritātes principu ievērošanu;

65.   uzsver, cik svarīgi dalībvalstu starpā ir apmainīties ar informāciju un paraugpraksi par to, kā sagatavot veselības aprūpes sistēmas pieaugošajam pieprasījumam, ko rada sabiedrības novecošana; šajā sakarā atzīmē, ka sabiedrības novecošana aizvien vairāk ietekmēs valsts izdevumus veselības aprūpes jomā, jo līdz ar mūža ilguma palielināšanos strauji pieaug to gados vecāko cilvēku, īpaši ļoti vecu (vairāk nekā 80 gadu) cilvēku, skaits, kas cieš no invaliditātes un slimībām, kā arī to, ka šī iedzīvotāju segmenta pieaugums būs visstraujākais nākamajās desmitgadēs;

66.   aicina dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai nepieļautu izvairīšanos no nodokļu nomaksas un sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kas nodrošina pensiju shēmu stabilitāti; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāievieš aktīva, efektīva nodarbinātības politika un mudina šīs valstis piedāvāt elastīgas sistēmas un nodrošināt personas izvēles brīvību attiecībā uz pensionēšanās brīdi (pēc minimālā vecuma sliekšņa), izmantojot atvieglojumu sistēmas tiem darba ņēmējiem, kuri nolemj turpināt darbu;

67.   norāda uz vecāka gadagājuma cilvēku lielo ieguldījumu sociālajā kohēzijā un ekonomikā, kā arī to, ka šo cilvēku aktīva līdzdalība ģimenes un paaudžu attiecību veidošanā veicina resursu sadalījumus ģimenē; turklāt uzskata, ka viņu brīvprātīgās darbības vajadzētu veicināt un sekmēt; uzskata arī, ka preces un brīvā laika pavadīšanas, aprūpes un labklājības pakalpojumi, ko viņi patērē ir strauji augoša nozare, jauns izaugsmes avots, kuru dēvē par "sirmo zeltu"; tādēļ aicina dalībvalstis veicināt un attīstīt vecāka gadagājuma cilvēku ekonomisko un sociālo līdzdalību, īpašu uzmanību veltot viņu fiziskai labklājībai un sociālajiem un finansiālajiem dzīves apstākļiem;

68.   aicina dalībvalstis veicināt apspriešanos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai saglabātu paaudžu solidaritāti, un kopā ar partneriem vietējā līmenī atvieglot viņu piedalīšanos brīvprātīgos izglītības, kultūras vai uzņēmējdarbības pasākumos;

69.   uzsver, cik svarīgs ir brīvprātīgais darbs, kas daudziem cilvēkiem dod iespēju atgriezties darba tirgū; mudina valdības atvieglot gados vecāku cilvēku iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, saglabājot pabalstu izmaksas;

70.   atgādina, ka vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP), kas jo īpaši attiecas uz aprūpi, veselības aizsardzību un mazu bērnu audzināšanu, vecākiem atvieglo iespēju atgriezties darba tirgū un palīdz cīnīties pret nabadzību, jo īpaši vienvecāka ģimeņu gadījumā; pauž pārliecību, ka šādi pakalpojumi ir būtiski, lai ES varētu risināt demogrāfisko izmaiņu jautājumu; turklāt, radot darbavietas, VNSP veicina vietējo un reģionālo ekonomisko attīstību un palielina ES konkurētspēju; ņemot vērā šo aspektu, Eiropas Parlaments uzskata, ka ir jānosaka VNSP un jānovērtē to sociālā un ekonomiskā ietekme; aicina ieviest kvalitātes rādītājus, lai novērtētu progresu Barselonas mērķu sasniegšanā; norāda, ka VNSP, kas paredzēti vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamām personām, jāpievērš vienādi liela uzmanība un jānodrošina vienāda attieksme;

71.   uzsver, ka brīvprātīgais darbs un sociālie tīkli ievērojami palīdz nodrošināt iedzīvotāju vajadzības reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, taču tie nevar aizstāt vietējo iestāžu īpašo lomu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā reģionos; uzskata, ka šī iedzīvotāju aktivitāte ir jāatzīst un tās dalībnieki jāatbalsta kā reģionālās politikas partneri; uzsver, ka tas rosina kognitīvos procesus, lai reģioni labāk spētu risināt demogrāfisko pārmaiņu uzdevumus;

72.   mudina dalībvalstis un vietējās varas iestādes šim mērķim izmantot struktūrfondus; aicina Komisiju kā daļu no teritoriālās sadarbības atbalstīt pieredzes apmaiņu starp reģioniem, kuros "sirmgalvju ekonomikai" jau ir svarīga loma vai kur tai būs nozīmīga loma nākotnē (Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, 7. panta 3. punkts(12));

73.   aicina uzsākt plašas debates par cilvēka cienīgu pensiju visiem, kas ir priekšnoteikums vecāko iedzīvotāju maksātspējai, cieņai un sociālai integrācijai; atgādina par gados vecāku cilvēku lielo ieguldījumu sociālajā kohēzijā, ko nodrošinājis viņu brīvprātīgais darbs un sniegtā aprūpe;

74.   aicina dalībvalstis uzsākt saskaņotu diskusiju par iespējām veikt reformas, lai garantētu pensiju un sociālās sistēmas ilgtspēju, paredzot īpašus noteikumus, kas garantē sievietēm, ka aprēķinot pensijas tiesības, vērā ņems dzemdību atvaļinājumā un vecāku atvaļinājumā pavadīto laiku;

75.   aicina tās dalībvalstis, kas pagaidām nav izpētījušas sakarības starp pensiju piešķiršanu un stimuliem strādāt, jo īpaši attiecībā uz elastīgu darba laiku, izskatīt šo jautājumu, lai likvidētu šķēršļus nodarbinātības jomā;

76.   atzīmē, ka Eiropas iedzīvotāju novecošana būtiski atšķiras reģionos un ka dažkārt ir grūti noteikt vajadzību pēc infrastruktūras vai centralizēta finansējuma, jo dalībvalstu dati par demogrāfiskajam izmaiņām precīzi neparāda atšķirības reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju uzlabot statistikas datu par demogrāfiskās attīstības tendencēm kvalitāti un ticamību un aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk paātrināt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības procesu paplašinātajā Eiropas Savienībā pat līdz 2014. gadam;

77.   mudina dalībvalstis saglabāt līdzsvaru starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem dažādās pensiju shēmās, atbilstoši ievērojot subsidiaritātes principu, un atzinīgi vērtē tās dalībvalstis, kuras katru gadu veido budžeta uzkrājumus pensiju maksājumiem nākotnē;

78.   konstatē, ka demogrāfiskām pārmaiņām atsevišķos reģionos ir būtiska ietekme un ir vajadzīga atšķirīga pielāgošanās stratēģija atkarībā no tā, vai attiecīgajā reģionā vērojama imigrācija vai arī iedzīvotāju skaita samazināšanās; konstatē, ka dzīves kvalitātes vērtējums atšķiras tajos galvenokārt lauku reģionos, kur iedzīvotāju skaits samazinās, un reģionos, kuros vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums, un tādēļ uzskata, ka vajadzīgas dažādas atbalsta stratēģijas;

79.   aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā paaudžu dimensiju saistībā ar Eiropas reģionu un apsvērt pašreizējo ES demogrāfiskās attīstības tendenču svarīgāko teritoriālo ietekmi; uzsver, ka šī ietekme ir svarīga saistībā ar mājokļu un infrastruktūras jautājumu, jo īpaši pilsētās, kur vecākā gadagājuma cilvēku skaits varētu būt vislielākais un imigrantu kopienu koncentrācija visizteiktākā; uzsver arī tādas īpašās vietējā līmeņa vajadzības saistībā ar iedzīvotāju novecošanu reģionos kā ieguldījums pakalpojumu nodrošināšanā uz vieta, lai ņemtu vēra vecākā gadagājuma cilvēku specifiskās vajadzības un viņi varētu patstāvīgi dzīvot pēc iespējas ilgi; iesaka ņemt vērā šīs ieguldījumu vajadzības, piešķirot struktūrfondu līdzekļus un izmantojot ESF iespējas, lai vietējās apkalpojošās sfēras vajadzībām varētu izmantot vietējo sociālo kapitālu; Aicina saglabāt šīs iespējas arī pēc 2013. gada; norāda, ka reģioniem, kuros vērojams emigrācijas tendences, jāveic pasākumi, lai saglabātu iedzīvotāju struktūras dabīgo līdzsvaru, ieguldot nodarbinātībā, apmācībā un pasākumos, lai nodrošinātu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem;

80.   ierosina Komisijai saistībā ar teritoriālo sadarbību sekmēt Eiropas mēroga tīklus, ar kuru palīdzību reģionālās un vietējās iestādes, kā arī reģioni un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji varētu viens no otra mācīties, kā pārvarēt demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas;

81.   mudina dalībvalstis veicināt paaudžu solidaritātes projektus, kuros gados vecāki cilvēki strādā kopā ar jauniešiem, lai dalītos prasmēs un iegūtu jaunu pieredzi; aicina Komisiju atvieglot paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

82.   prasa dalībvalstīm palīdzēt reģioniem, no kuriem iedzīvotāji izceļo, garantējot augsta līmeņa vispārējas nozīmes pakalpojumus (piemēram, izglītība, tostarp bērnu un pirmsskolas vecuma bērnu aprūpe, labklājības un veselības aprūpes pakalpojumi, pasta pakalpojumi) un pieejamību (piemēram, sabiedriskais transports, transporta infrastruktūra un telekomunikāciju tīkli), kā arī nodrošināt ekonomisko līdzdalību un prasmes (piemēram, apmācība, tostarp ar mūžizglītības metodes, jauno tehnoloģiju izmantošana un ieguldījumi tajās); aicina šo uzdevumu īstenošanas praktisko sistēmu pielāgot vietējiem apstākļiem un vietējiem dalībniekiem, kā arī uzlabot viņu pielāgošanās spēju; vērš īpašu uzmanību uz stāvokli salās, pierobežas apgabalos, kalnainos un citos reģionos, kuri ir tālu no apdzīvotām vietām;

83.   atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas Integrācijas fonda izveidi; aicina ciešāk sadarboties tās kompetentās valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kuras ir atbildīgas par kohēzijas politikas un lauku attīstības politikas izstrādi un pārvaldi, lai, uzlabojot dzīves un darba apstākļus lauku reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, mudinātu cilvēkus tajos atgriezties;

84.   atzinīgi vērtē, ka Komisija Ceturtajā ziņojumā par sociālo un ekonomisko kohēziju arvien lielāko demogrāfisko nelīdzsvarotību ir atzinusi par vienu no risināmajiem uzdevumiem; ar interesi gaida sociālo konsultāciju rezultātus un to, kāda loma cīņā ar demogrāfisko pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi nākamajā plānošanas periodā būs noteikta reģionālajai politikai;

85.   atgādina dalībvalstīm par dažādiem trūkumiem, ar ko saskaras brīvprātīgie aprūpētāji, īpaši gados vecākie aprūpētāji; iesaka šīm grupām piešķirt lielāku atbalstu, lai tām būtu iespēja pārvarēt daudzos šķēršļus nodarbinātības jomā;

86.   uzskata, ka mazāk attīstīto pilsētu teritorijās, priekšpilsētās un lauku apgabalos demogrāfisko tendenču ietekmē būs novērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas būtiski ietekmēs mājokļu un infrastruktūras jomu;

87.   aicina dalībvalstis nodrošināt ģimenēm, jo īpaši vienvecāka ģimenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemērotus mājokļus, piemēram, saskaņā ar pilsētu attīstības un pilsētplānošanas iecerēm izmantojot tā dēvētos starppaaudžu projektus;

88.   uzsver, ka demogrāfiskās nelīdzsvarotības rezultātā pasaulē var saasināsies izaugsmes atšķirības un migrācijas spiediens; aicina Komisiju un dalībvalstis šos elementus ieviest imigrācijas politikā, lai veicinātu kopīgu izaugsmi;

Risināmie jautājumi integrētas imigrācijas jomā

89.   atzīmē, ka imigrācija ir un būs viens no Eiropas Savienības demogrāfijas elementiem un tas varētu būt atbalsts ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt objektīvu un saprātīgu pieeju imigrācijai, reaģējot uz ksenofobiem un rasistiskiem izteikumiem un darbībām un veicinot vispārēju un efektīvu migrantu integrāciju sabiedrībā;

90.   tomēr atzīst, ka īpaši izceļošanas reģioniem migrācija dod iespēju apturēt demogrāfisko pārmaiņu negatīvās sekas, tādēļ aicina dalībvalstis atzīt ieceļotāju integrāciju par stratēģiski svarīgu politisku pasākumu;

91.   uzskata, ka ES dalībvalstīs ir jāstiprina integrācijas politika, lai veicinātu migrantu apmešanos uz dzīvi Eiropas Savienībā; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes 2007. gada 25. jūnija Lēmumu 2007/435/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu kā daļu no vispārīgās programmas "Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība"(13) un uzskata, ka tas veicinās migrantu sociālo un ekonomisko integrāciju ES;

92.   uzsver, ka dalībvalstīm ir jāformulē un kopā jākoordinē imigrācijas politika, vienlaikus nodrošinot imigrantiem vienlīdzīgus dzīves un darba apstākļus; aicina Komisiju iespējami drīz apsvērt un iesniegt īpašu stratēģiju ekonomiskās imigrācijas jomā;

93.   uzsver, ka steidzami labāk jāsaskaņo dalībvalstu imigrācijas politika, lai garantētu iebraucēju labāku integrēšanu sabiedrībā un legālā darba tirgū un nodrošinātu viņiem juridisku un sociālu drošību, tostarp pensijas tiesības; aicina dalībvalstis stingri apkarot cilvēku tirdzniecību un nelegālā darbaspēka ievešanu un uzlikt sodus darba ņēmējiem, kas personas nelegāli nodarbina un /vai izmanto; aicina izstrādāt ES iniciatīvu pret nelegālu nodarbinātību, pret izmantošanu un apkaunojošiem dzīves apstākļiem, no kā cieš nelegālie migranti;

94.   šajā sakarā atzīst pilsētu īpašo nozīmi, jo tur dzīvo lielākā daļa imigrantu, un uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jāņem vērā imigrācijas politikas ietekme uz pilsētām un cieši jāiesaistās ar imigrāciju saistītās politikas izveidē un īstenošanā; ar interesi atzīmē Eiropas Komisijas un Eurocities 2006. gadā uzsākto procesu "Integrācija pilsētās", kā arī 2007. gada 6. novembrī parakstīto Milānas Deklarāciju attiecībā uz integrāciju, lai turpinātu dialogu par Kopējo integrācijas pamatprincipu īstenošanu pilsētu līmenī;

95.   uzsver, ka legālajai migrācijai Eiropas Savienībā būtu jābūt migrantiem labvēlīgai un tai nevajadzētu apgrūtināt izcelsmes valsti; mudina dalībvalstis paplašināt imigrantu integrācijas pasākumus;

96.   atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu iniciatīvu, kas paredz ņemt vērā imigrācijas globālo dimensiju un to, kā ekonomiskā migrācija uz Eiropas Savienību ietekmē migrantu izcelsmes valstu attīstību; uzsver, kā jāņem vērā intelektuālā darbaspēka emigrācijas risks migrantu izcelsmes valstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar trešām valstīm sākt efektīvus pasākumus, lai novērstu šīs parādības;

97.   uzstāj, ka ekonomiski apsvērumi nedrīkst nomākt imigrācijas cilvēcisko aspektu un ka iebraucēju ģimeņu integrācija ir izvēles iespēja tiem imigrantiem, kuri to vēlas; aicina cieši sadarboties Eiropas imigrācijas politikas, kā arī nodarbinātības, sociālo lietu, izglītības un reģionālās politikas jomā;

98.   atgādina, ka Eiropā dzīvojošo imigrantu sūtītie finanšu līdzekļi ir būtisks veids, kā tiek finansēta gados vecāku cilvēkus vajadzību nodrošināšana attīstības valstīs;

99.   norāda, ka imigrācijas politikai jābūt vērstai uz diskriminācijas novēršanu un tās mērķim jāparedz lielāka tiesiskā, sociālā un sabiedriskā vienlīdzība gan tiem migrantiem, kuri jau dzīvo Eiropā, gan tiem, kuri ieceļos nākotnē;

100.  uzskata, ka strādājošo imigrantu ģimenes locekļiem ir jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas un atbilstošā gadījumā ‐ darba atļaujas;

101.  uzsver būtisko nozīmi, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis integrācijas politikā viņām piešķirt atbilstošu nozīmi un garantēt visas tiesības;

102.  aicina dalībvalstis kādā no nākamo augstākā līmeņa sanāksmju dienas kārtībām paredzēt viedokļu apmaiņu par demogrāfiskajām pārmaiņām un paraugpraksi tādās jomās kā nodarbinātība mūža nogalē, jauniešu nodarbinātība, ģimenes politika un iebraucēju integrācija;

103.   atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos reizi divos gados kopā ar Eiropas Demogrāfijas forumu sagatavot ziņojumu par stāvokli šajā jomā; vēlas, lai šajā ziņojumā tiek izvērtēta arī to politisko pasākumu ietekme, kurus attiecīgajās jomās veic dalībvalstīs; atbalsta Komisijas iniciatīvu reizi divos gados vienu ziņojuma nodaļu veltīt neauglībai un tajā iekļaut nodaļu par Eiropas Savienības pasākumiem, lai sagatavotos demogrāfiskajām pārmaiņām; mudina Komisiju izveidot rādītāju sistēmu, lai uzraudzītu un analizētu demogrāfiskās attīstības sasniegumus dažādās dalībvalstīs un Eiropas Savienībā;

104.  atzīmē, ka Eiropas demogrāfiskās attīstības rezultātā radīsies jaunas problēmas saistībā ar demokrātiskiem mehānismiem un kanāliem, kurus izmantojot, dažādas Eiropas sabiedrības grupas var izteikties un tikt uzklausītas, kā arī ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu; uzskata, ka būtisks jautājums novecojošā sabiedrībā attiecas uz to nepilngadīgo personu politisko pārstāvību, kuri ir daļa no sabiedrības kopīgās nākotnes (kā arī politiskās nākotnes), bet kuriem pagaidām nav balsstiesību un kuri nevar ietekmēt lēmumu pieņemšanu; konstatē, ka dažādu iemeslu dēļ imigrantiem ‐ gan pieaugušajiem, gan bērniem ‐ nav vienkārši panākt, lai uzklausa viņu personīgo viedokli; jautājums par sociālo grupu, jo īpaši nepilngadīgo, iespējām izteikties un iegūt politisko pārstāvību, kas šobrīd viņiem nav nodrošināta, ir būtisks jautājums, par kuru jāorganizē plašas un visaptverošas debates;

105.  mudina Komisija un dalībvalstis palielināt ES iedzīvotāju informētību par demogrāfiskām izmaiņām Eiropas Savienībā, piemēram, par šo jautājumu organizējot kampaņas un izmēģinājuma projektus;

o
o   o

106.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 115, 14.4.1997., 238. lpp. (2) OV C 104, 6.4.1998., 222. lpp. (3) OV C 232, 17.8.2001., 381. lpp. (4) OV C 292E, 1.12.2006., 131. lpp. (5) OV C 305, 14.12.2006., 141. lpp. (6) OV C 161, 13.7.2007., 66. lpp. (7) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (8) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp. (9) OV L 145., 19.6.1996., 4. lpp. (10) OV L 14., 20.1.1998., 9. lpp. (11) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (12) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (13) OV L 168, 28.6.2007., 18. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par atbalsta pasākumu nozīmi, lai uzlabotu starptautisko zinātnisko sadarbību ar Āfriku

P6_TA(2008)0067 B6-0078/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2007. gada 8. un 9. decembrī notikušo ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmi, ES un Āfrikas stratēģisko partnerību un rīcības plānu (2008–2010),

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas Pētniecības telpu: jaunas perspektīvas(1),

–   ņemot vērā energotehnoloģiju nozīmi cīņā ar klimata pārmaiņām,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu;

1.   atzinīgi vērtē to, ka Āfrikas valstu politikas veidotāji arvien lielāku prioritāti piešķir zinātnei, tehnikai (ZT) un inovācijai attīstības jomā;

2.   atzīst Āfrikas attīstības jauno partnerību (NEPAD), tās ZT konsolidēto rīcības plānu un Āfrikas Savienības ZT programmas un aicina tos labāk īstenot un pilnīgāk izstrādāt, kā arī uzlabot attiecīgos pasākumus;

3.   uzsver vajadzību palielināt Āfrikas zinātnieku līdzdalību starptautiskās zinātnieku sadarbības grupās un pētniecības un izstrādes projektos, lai Āfrikā saglabātu un attīstītu zināšanas pētniecības un izstrādes jomā, jo īpaši tādās noteiktās jomās kā pārtika, veselība un enerģētika;

4.   atgādina, ka 7. Pētniecības pamatprogrammā(2) īpaša uzmanība tika pievērsta novārtā atstātām slimībām, tāpēc īpaši vajadzētu koncentrēties uz AIDS pētniecību Āfrikas valstīs;

5.   aicina stiprināt pašreizējo pētniecības infrastruktūru atbilstīgi Āfrikas Savienības un Āfrikas zinātnieku sabiedrības ieteikumiem, tostarp NEPAD Zinātnes un tehnikas biroja ieteikumiem un Āfrikas Savienības programmām un pētniecības un izstrādes projektiem, jo īpaši tādās noteiktās jomās kā pārtika, veselība un enerģētika;

6.   mudina dalībvalstis veicināt ZT sadarbību ar Āfriku, kas ļaus ātri nodrošināt faktisku un visaptverošu zināšanu un tehnoloģiju attīstību pašās Āfrikas valstīs;

7.   piezīmē, ka zinātnes attīstība veicina Tūkstošgades attīstības mērķos minēto attīstību ekonomikas un sociālajā jomā; jo īpaši aicina Eiropas Savienību ZT sadarbībā ar Āfriku prioritāti piešķirt klimata pārmaiņām, galvenokārt pievēršot uzmanību Āfrikas apjomīgajiem atjaunīgās enerģijas avotiem, jo īpaši saules enerģijai;

8.   mudina dalībvalstis sekmēt zināšanu un tehnoloģiju nodošanu starp ES un Āfriku un veicināt pētniecības un izstrādes projektus, izmantojot jaunu visaptverošu rīcības programmu, lai sasniegtu līdzsvarotas attīstības tūlītējus un ilgtermiņa mērķus, kā arī attiecīgi pielāgot politiku un līdzekļus;

9.   aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt lielāku saskaņotību starp ES starptautisko zinātnes un tehnikas politiku un Āfrikas valstu pamatvajadzībām, tādējādi izstrādājot jaunu visaptverošu zinātnes un diplomātijas sistēmu sadarbībai ar Āfriku;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

(1) Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0029. (2) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (2007/2148(INI))

P6_TA(2008)0068 A6-0023/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) ("Ceturto kohēzijas ziņojumu"),

−   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ,,Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas" (COM(2007)0507),

−   ņemot vērā Eiropas Kopienas līguma 158. un 159. pantu un 299. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu, Leipcigas Hartu par Eiropas pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pirmo rīcības programmu Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai,

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) ziņojumu "Teritorijas attīstības izredzes – Eiropas teritoriālās attīstības scenāriji" un Eiropas Parlamenta ziņojumu "Reģionālās atšķirības un kohēzija: kādai jābūt nākotnes stratēģijai?",

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2007. gada 28. novembra atzinumu (COTER-IV-011) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 12. decembra atzinumu (CESE 1712/2007) par Ceturto kohēzijas ziņojumu,

–   ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par struktūrpolitikas ietekmi un sekām attiecībā uz Eiropas Savienības kohēziju(1)

–   ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par kohēzijas politikas lomu un efektivitāti atšķirību mazināšanā ES nabadzīgākajos reģionos(2),,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A6-0023/2008),

A.   tā kā daudzos Eiropas reģionos esošo būtisko reģionālo atšķirību un strukturālo problēmu dēļ, kuras vēl vairāk pastiprinājusi nesenā Eiropas Savienības paplašināšanās, vēl aizvien ir nepieciešama visaptverošas Eiropas kohēzijas politika;

B.   tā kā līdz ar to ES kohēzijas politika vēl aizvien ir viens no Eiropas integrācijas procesa pīlāriem un tai ir aktīva loma reģionālo atšķirību un attīstības trūkumu samazināšanā;

C.   tā kā pastāv acīmredzama saikne starp eiroskepticisma pieaugumu un teritoriālo atšķirību palielināšanos starp reģioniem un pašos reģionos, kas demonstrē vajadzību pēc ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas, lai pastiprinātu konverģenci un izveidotu stingru pamatu tādai Eiropas Savienības leģitimitātei, kuru var panākt, izmantojot attiecīgajās teritorijās pamanāmu reģionālo politiku; tā kā reģionālajām un vietējām varas iestādēm ir jāspēlē būtiska loma, lai ES aktivitātes tuvinātu tautai un īstenotu reģionālo politiku, efektīvāk publiskojot tās sasniegumus;

D.   tā kā kohēzijas politika, pateicoties tās sniegtajai pievienotajai vērtībai, katram reģionam piedāvā iespēju gūt konkrētu labumu vietējo iedzīvotāju ilgtermiņa nodarbinātības un augstāka dzīves līmeņa veidā, it īpaši atpalikušajos reģionos, un dod ieguldījumu konkurētspējas un administratīvās veiktspējas stiprināšanā, kā arī decentralizētas pārvaldības nodrošināšanā; tā kā šajā sakarībā jānoraida jebkādi centieni renacionalizēt šo politiku;

E.   tā kā Lisabonas līgums, ko dalībvalstu vadītāji apstiprināja 2007. gada 18. oktobrī un parakstīja 2007. gada 13. decembrī, teritoriālo kohēziju izvirza par vienu no Eiropas Savienības pamatmērķiem līdzās ekonomikas un sociālajai kohēzijai;

F.   tā kā nākotnē kohēzijas politikai ir jānodrošina lielāki finanšu līdzekļi, lai varētu risināt paredzamās problēmas ar būtisku teritoriālo ietekmi, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar demogrāfiskajām izmaiņām, pilsētu koncentrāciju, segregāciju, migrācijas plūsmām (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), pielāgošanos globalizācijai, klimata pārmaiņām, energoapgādi un lēno panākšanas procesu lauku apgabalos; tā kā šos uzdevumus var risināt tikai tad, ja tiek atzīta kohēzijas politikas būtiskā nozīme šajā jomā,

Kontrastējošie dati par kohēziju 27 valstu Eiropas Savienībā

1.   atzinīgi vērtē šo ziņojumu, kas ir detalizētāks nekā iepriekšējie, pamatojas uz dažādiem rādītājiem un sniedz noderīgus salīdzinošus datus par citām valstīm, tādām kā ASV, Japāna, Ķīna un Indija, atspoguļojot ES ekonomiku starptautiskā kontekstā;

2.   tomēr pauž nožēlu par krustenisku un salīdzināmu datu trūkumu par dažādiem NUTS klasifikācijas līmeņiem, kuri sniegtu labāku ieskatu par izaugsmes un konverģences ilgtspējību; tāpēc aicina izmantot labākas statistiskās analīzes metodes, piemēram, jaunos rādītājus (papildus rādītājam "IKP uz vienu iedzīvotāju"), kuri veiksmīgi izmantoti Ceturtajā kohēzijas ziņojumā un kuri ļautu precīzāk noteikt ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas līmeni attiecīgajos reģionos un vietējā līmenī veikto darbību konkrēto ieguldījumu kohēzijas politikā; uzskata, ka, lai to panāktu, ir jāpalielina ESPON veiktspēja;

3.   norāda uz kavējumiem strukturālo apropriāciju izmantošanā dalībvalstīs un aicina veikt pasākumus situācijas uzlabošanai; tomēr atzīmē, ka vēl ir pārāk agri novērtēt kohēzijas politikas īstenošanas rezultātus jaunajās dalībvalstīs; atzinīgi vērtē visus centienus veicināt kohēzijas politikas efektivitāti un samazināt pārmērīgo birokrātiju, kā arī aicina veikt sistemātisku šīs politikas novērtēšanu; atkārtoti pauž stingru atbalstu Komisijas uzsāktajai Eiropas Pārredzamības iniciatīvai, ar kuras palīdzību noteiks struktūrfondu līdzekļu saņēmējus, sākot no 2008. gada;

4.   atzinīgi vērtē to, ka bijušās kohēzijas valstis ‐ Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Īrijā ‐ ir ievērojami pietuvinājušās ES attīstītāko valstu līmenim, uzrādot iespaidīgu izaugsmes līmeni laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam, tomēr norāda, ka neraugoties uz šo izaugsmi, vēl aizvien pastāv būtiskas atšķirības starp to reģioniem, kā arī dziļi iesakņojušās strukturālās problēmas;

5.   atzinīgi vērtē augstos izaugsmes rādītājus jaunajās dalībvalstīs, tomēr atzīmē, ka to ekonomiskā konverģence ir sagaidāma tikai vidējā vai ilgtermiņā un ka tas būs ilgstošs process tāpēc, ka dažās no šīm valstīm sākotnējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija ļoti zems;

6.   atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoto apstiprinājumu tam, ka kohēzijas politikai bijusi būtiska loma, lai stiprinātu dalībvalstu spēju harmoniski attīstīties un radīt jaunas un pastāvēt spējīgas darbavietas, kā to apliecina kohēzijas politikas teicamie rezultāti daudzos 2. mērķa reģionos;

7.   pauž bažas, ka konverģence valstu starpā bieži vien slēpj aizvien pieaugošās plaisas starp reģioniem un reģionu iekšienē; atzīmē, ka šo reģionālo un vietēja līmeņa atšķirību paplašināšanās nodarbinātības, ražīguma, ienākumu, izglītības līmeņa un inovāciju spējas ziņā ir vērojama vairākos apgabalos; uzsver arī teritoriālās sadarbības nozīmi šo problēmu pārvarēšanā;

8.   uzsver, ka, piemēram, reģionu konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no ražīguma, tirgus pieejamības un darbaspēka kvalifikācijas līmeņa, kas daudz vairāk atšķiras starp reģioniem nekā starp dalībvalstīm; turklāt atzīmē, ka konkurētspējas jomā par pamatelementiem aizvien vairāk uzskata institucionālos faktorus, tostarp sociālo kapitālu uzņēmējdarbības kultūras un kopēju uzvedības normu veidā, kas veicina sadarbību, iniciatīvas uzņemšanos un valsts pārvaldes efektivitāti;

9.   šajā sakarībā atzīmē, ka daži attīstītie reģioni un pat daži mazāk attīstīti reģioni sāk saskarties ar dažādām problēmām, kam ir būtiska teritoriāla ietekme no iespējamās attīstības viedokļa: zemu ekonomiskās izaugsmes līmeni, ražīguma un nodarbinātības pazemināšanos un iedzīvotāju novecošanu;

10.   atzīmē, ka laikā, kad augstais izaugsmes līmenis atsevišķās dalībvalstīs ļāvis sasniegt pilnu nodarbinātību un GDP uz vienu iedzīvotāju palielināšanos, citās dalībvalstīs ir paplašinājušās atšķirības starp atsevišķām sociālām grupām, kas nozīmē to, ka visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām vēl aizvien ir nepieciešama sociālā integrācija;

11.   norāda uz vājo konverģenci izglītības līmeņa ziņā un reālo plaisu izglītības jomā starp Eiropas Savienību un ASV, kurās 29% personu 25–64 gadu vecuma grupā ir universitātes diploms salīdzinājumā ar tikai 16% Eiropas Savienībā; atzīmē, ka augstāko izglītību ieguvušo sieviešu skaits palielinās straujāk nekā attiecīgo vīriešu skaits;

12.   uzsver nozīmi, kāda ir dzimumu līdztiesības aspekta, vienlīdzīgu iespēju un invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku īpašo vajadzību integrēšanai kohēzijas politikas projektu īstenošanas katrā posmā;

13.   uzsver polarizācijas efektu galvaspilsētu reģionos ‐ parādību, kas ir īpaši izteikta jaunajās dalībvalstīs ‐, kuri nodrošina vidēji 32% no savas valsts IKP, lai gan to iedzīvotāji veido tikai 22% no valsts iedzīvotāju kopskaita; atzīmē, ka šī polarizācija var izraisīt lielas bezdarba līmeņa atšķirības pilsētu centros;

14.   konstatē, ka nekontrolēta urbanizācija var radīt demogrāfiskā, ekonomikas, sociālā, transporta un vides līdzsvara traucējumus ierobežotā teritorijā un novest pie priekšpilsētu veidošanās un iedzīvotāju aizplūšanas no tiem lauku apgabaliem, kuri atrodas tālu no pilsētām; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šīs problēmas risināšanai, iesniedzot konkrētus priekšlikumus;

15.   norāda uz reģionālajām atšķirībām attiecībā uz pieejamību un saikni starp centriem un perifērajiem apgabaliem, kuras rada trūkumi no ģeogrāfiskā un strukturālā viedokļa, nepietiekamie ieguldījumi transporta infrastruktūrā, kā arī potenciālo transporta tīklu diversifikācijas trūkums; it īpaši norāda uz būtiskajiem šķēršļiem kalnu un salu reģionu, kā arī perifēro un attālāko reģionu, kuri atrodas ļoti tālu no kontinentālās Eiropas, pieejamības ziņā; uzsver nepieciešamību izstrādāt pasākumus, lai palielinātu šo reģionu potenciālu un pievilcību, kā arī veicinātu to ilgtspējīgu attīstību;

16.   pauž pārsteigumu par Komisijas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā izteikto apgalvojumu, ka salu izolētība kā tāda nešķiet būtisks šķērslis attīstībai, un atzīmē salu reģionu iedzīvotāju lielo sarūgtinājumu par šo apgalvojumu, jo viņiem katru dienu nākas saskarties ar šādas izolētības negatīvo ietekmi un tās radītajām grūtībām;

Reģionālā politika un Lisabonas stratēģija

17.   norāda uz ievērojamajām atšķirībām starp valstīm pētniecībā un izstrādē ieguldīto līdzekļu ziņā un atzīmē būtiskās reģionālās atšķirības attiecībā uz inovācijām, kas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā novērtētas, izmantojot reģionālo darbības rezultātu rādītāju inovāciju jomā;

18.   atbalsta Komisijas viedokli par kohēzijas politikas sviras efektu attiecībā uz Lisabonas stratēģiju, sabiedriskos ieguldījumus novirzot tiem projektiem, kas veicina dinamiskāku, izaugsmi un inovācijas sekmējošu ekonomikas struktūru, kura balstās uz politikas jomu un programmu efektīvākas saskaņošanas rezultātā panāktu sinerģiju;

19.   pauž nožēlu, ka, neraugoties uz piešķirtajiem līdzekļiem, kohēzijas politikas īstenošanā nav atbilstīgi ņemts vērā mazo, ļoti mazo un amatnieku uzņēmumu inovāciju potenciāls, tāpēc aicina īstenot aktīvu politiku visa veida inovāciju atbalstam šajos uzņēmumos, kā arī aicina Komisiju saskaņā ar Lisabonas stratēģiju radīt iespējas sadarbībai starp uzņēmumiem, sabiedrisko sektoru, skolām un universitātēm, lai izveidotu reģionālas inovāciju kopas;

20.   norāda, ka strukturālā atbalsta sviras efektu var palielināt ar privātās līdzfinansēšanas palīdzību; aicina ātri ieviest pārredzamus noteikumus un standartrisinājumus attiecībā uz sabiedrisko un privāto partnerību, kas ļaus reģioniem privāto kapitālu izmantot sabiedrisku mērķu īstenošanā;

21.   norāda, ka principa par automātisku atbrīvošanu no saistībām ievērošana ir svarīga, lai mudinātu pārvaldes iestādes finansēt un ātri īstenot projektus; uzstāj, ka stingri jāievēro N+2 noteikuma (un jaunajās dalībvalstīs pirmajos trīs 2007.–2013. gada finanšu plāna gados N+3 noteikuma) princips;

22.   norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc kavējas struktūrpolitikas īstenošana, ir pārāk neelastīgās procedūras un ka tāpēc jāapsver šo procedūru vienkāršošana un skaidra ES un dalībvalstu pienākumu un kompetences nošķiršana;

23.   atzīmē, atsaucoties uz 2007.–2013. gada plānošanas laikposmu, ka saskaņā ar apropriāciju piešķiršanas sistēmu inovācijām tiks novirzīti 64% no 1. mērķa (konverģence) un 80% no 2. mērķa (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) līdzekļiem, t.i., par EUR 55 000 miljoniem vairāk nekā iepriekšējā laikposmā; piezīmē, ka šādu apropriāciju izmantošana ir atkarīga no mazāk attīstīto reģionu spējas pārvaldīt pietiekamu skaitu pētniecības, izstrādes un inovāciju projektu, vienlaicīgi nodrošinot, ka šie līdzekļi tiek pienācīgi izmantoti, nevis novirzīti mazvērtīgiem ieguldījumiem;

24.   aicina Komisiju izvērtēt līdzekļu piešķiršanas sistēmu un tās ietekmi uz reģionālo atšķirību novērtēšanu un pārbaudīt, vai prioritāšu noteikšanā šī sistēma neveicina pārāk centralizētu vai lejupēju pieeju; pauž cerību, ka šī izvērtēšana sāksies ar Komisijas Piektā Progresa ziņojuma par kohēziju publicēšanu 2008. gadā, kurā galvenā uzmanība tiks veltīta saiknei starp kohēzijas politiku un Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības prioritātēm visiem reģioniem;

25.   tāpēc uzsver, ka ar kohēzijas politikas palīdzību nav jāatbalsta jau pašlaik dinamiskie reģioni, kas notiktu stingras apropriāciju piešķiršanas gadījumā; atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā kohēzijas politika ietvers trīs ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, kuru darbības joma sniedzas tālāk par Lisabonas stratēģiju;

26.   aicina paplašināt Lisabonas stratēģijas darbības jomu, tajā iekļaujot teritoriālo dimensiju, kas ļautu ņemt vērā reģionu īpatnības un vienlaicīgi vecinātu Eiropas mēroga sinerģiju un sadarbību, īpašu atbalstu sniedzot izvērstām inovāciju aktivitātēm;

27.   uzsver, ka kohēzijas politiku nedrīkst ierobežot līdz Lisabonas stratēģijas mērķiem; uzskata, ka viens no priekšnosacījumiem reģionu ilgtermiņa konkurētspējai ir teritoriālās kohēzijas sasniegšana ar konverģences mērķa darbību palīdzību; tāpēc uzskata, ka 1. mērķis (konverģence) un 2. mērķis (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) nākotnē jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, tostarp arī attiecībā uz 3. mērķi (Eiropas teritoriālā sadarbība);

Teritoriālā kohēzija: atbalsts integrētai pieejai

28.   aicina Komisiju gaidāmajā Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (to paredzēts pieņemt 2008. gada septembrī) iekļaut teritoriālās kohēzijas definīciju, lai panāktu turpmāku progresu šajā Kopienas politikas jomā;

29.   uzsver nozīmi, kāda reģionālās attīstības mērķus noteikšanā un īstenošanā ir īstai partnerībai un patiesas vairāku līmeņu ‐ Kopienas, dalībvalsts, reģionālā un vietējā ‐ pārvaldības īstenošanai, apspriežoties ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un nodrošinot, ka Eiropas līmenī noteikto darbības prioritāšu loks netiek sašaurināts, kad tās tiek īstenotas dalībvalsts, reģionālā vai vietējā līmenī (augšupēja pieeja), lai izvairītos no vietējā līmeņa teritorijas attīstībā un kohēzijā iesaistīto dalībnieku izslēgšanas riska, kā tas bieži vien notiek pilsētu attīstības politikas gadījumā;

30.   ierosina prioritāti piešķirt tām politikas jomām, kuras atbalsta teritoriju patiesu policentrisku attīstību, lai mazinātu spiedienu uz galvaspilsētām un veicinātu sekundāru centru rašanos; uzskata, ka šajā sakarībā nedrīkst nenovērtēt atbalstu lauku apgabaliem un lauku apgabalos atrodošos mazo un vidējo pilsētu būtisko nozīmi;

31.   aicina arī īstenot praktiskus pasākumus, lai mazinātu atšķirības starp ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā viegli pieejamiem reģioniem un reģioniem ar strukturāliem trūkumiem, proti, salām, kalnu apgabaliem, mazapdzīvotiem apgabaliem, kā arī perifēriem un robežreģioniem, atzīstot pēdējo neizdevīgo stāvokli un veicot īpašus un pastāvīgus pasākumus to atbalstam; atkārtoti apgalvo, ka jāņem vērā attālāko reģionu specifiskie trūkumi;

32.   iesaka izveidot ciešāku saikni starp pilsētu un lauku problēmām; uzsver, ka lauku apgabalu attīstība jāsaskaņo ar darbībām, ko veic saistībā ar reģionālo politiku; šajā sakarībā apšauba atsevišķas pieejas lietderību attiecībā uz kohēziju un lauku attīstību (izmantojot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai); aicina izpētīt sekas, kādas ir lauku attīstībai paredzētā finansējuma palielināšanai ar obligātās modulācijas mehānismu palīdzību;

33.   brīdina par politikas jomu sektorizācijas risku un mudina izstrādāt integrētu pieeju, ar kuras palīdzību varētu identificēt iespējamo sinerģiju starp kohēzijas politiku un svarīgākajām nozares politikas jomām, tādām kā transports, lauksaimniecība, zivsaimniecība, lauku attīstība, vide un enerģija un pētniecība un tehnoloģija;

34.   aicina Komisiju turpmākajos ziņojumus analizēt, cik lielā mērā dažādie instrumenti un politikas jomas, tostarp kohēzijas politika, ir veicinājuši ekonomiskās un sociālās kohēzijas jomā panākto progresu; uzskata, ka sasniegumi un problēmas jāanalizē visās svarīgajās jomās, it īpaši saistībā ar Lisabonas stratēģiju;

35.   sagaida, ka pēc diskusijas par kohēzijas politiku pēc 2013. gada reģioniem, kas atrodas pie Kopienas ārējām robežām, tiks veltīta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību pārrobežu līmenī, kā rezultātā tiktu panākta ne tikai ES robežreģionu attīstība, bet arī pastiprināta visas Kopienas kohēzija un konkurētspēja;

36.   norāda, ka, cīņai pret teritoriālo segregāciju un sociālo izslēgšanu nolūkā panākt ilgtspējīgu un līdzsvarotu izaugsmi nepieciešama rūpīgi izstrādāta mājokļu politika, kas būtu ietverta plašākā vietējās attīstības, pilsētu attīstības plānošanas un vietējo sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības stratēģijā;

37.   šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka tika pieņemta rīcības programma Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai un Leipcigas Harta, lai nodrošinātu teritoriālās dimensijas labāku integrāciju visās sabiedriskās politikas jomās Kopienas, dalībvalstu un vietējā līmenī, un gaida to īstenošanas praktiskos rezultātus; uzskata, ka saistībā ar plānoto ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas paplašināšanu, iekļaujot tajā teritoriālo komponenti kā daļu no Lisabonas līguma, ir jāizstrādā teritoriālās kohēzijas satura definēšanai piemēroti rādītāji;

38.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par gaidāmo Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, kuru plānots pieņemt 2008. gada septembrī, un prasa tajā ietvert konkrētas vadlīnijas integrētās pieejas īstenošanai;

39.   apzinās nozīmi, kāda ir Parlamenta, ko attiecīgos gadījumos pārstāv Reģionālās attīstības komiteja, un Reģionu komitejas regulārai sadarbībai jautājumos par reģionālās politikas nākotni;

Jauni uzdevumi kohēzijas politikai un Eiropas Savienības vispārējais budžets

40.   uzskata, ka Eiropas Savienībai nākotnē nāksies aizvien vairāk saskarties ar jauniem uzdevumiem, kuriem būs būtiska teritoriāla ietekme, kas pastiprinās jau esošos šķēršļus reģionālajai attīstībai, piemēram, iedzīvotāju novecošanu, pilsētu koncentrāciju, migrācijas plūsmas (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), energoapgādes un klimata jautājumus un pielāgošanos globalizācijas, kā arī paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas radītajām pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver nozīmi, kāda ir izmēģinājuma projektiem, kas saistīti ar reģionu pielāgošanos šiem jaunajiem uzdevumiem;

41.   aicina pirms iespējamo turpmāko pievienošanās sarunu sākšanas regulāri analizēt gaidāmo paplašināšanās kārtu izmaksas un struktūrpolitisko ietekmi un cer ieņemt nozīmīgāku lomu paplašināšanās un kaimiņattiecību politikā, nosakot par saistošu tā līdzdalību pirmspievienošanās instrumentu izstrādē;

42.   uzsver depopulācijas problēmas nopietnību daudzās ES daļās, jo tā ir saistīta ar iedzīvotāju novecošanu, cilvēkkapitāla zudumu, kapitāla aizplūšanu, pakalpojumu sadārdzināšanos utt.;

43.   uzskata, ka demogrāfiskajiem procesiem var būt nozīmīga teritoriāla ietekme, piemēram, depopulācija atsevišķos apgabalos, it īpaši vismazāk attīstītos lauku apgabalos, pilsētu koncentrācija un novecojoša sabiedrība vai arī dzīvojamo rajonu ekonomikas attīstība citos reģionos un ka tāpēc ir jāizstrādā īpašas inovatīvas stratēģijas šo problēmu risināšanai, paredzot īpašus centienus vispārējas ekonomiskās intereses pakalpojumu saglabāšanai un augsta līmeņa universālu pakalpojumu nodrošināšanai;

44.   atzīmē, ka klimata pārmaiņām būs daudzveidīgas sekas, it īpaši biežāku un nopietnāku dabas katastrofu, piemēram, meža ugunsgrēku, sausuma un plūdu, veidā, uz kurām dažādos ES reģionos būs jāreaģē atšķirīgi un kuras reģioniem būs jārisina, pārskatot un pielāgojot savas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, lai sasniegtu ES mērķi par CO2 emisiju samazināšanu; uzskata, ka ES kohēzijas politikai jābūt klimatam nekaitīgai, tomēr atgādina, ka kohēzijas politikas iespējas šajā jomā ir ierobežotas; uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām jāparedz arī citās Kopienas politikas jomās;

45.   saistībā ar tādas efektīvas vispārējās politikas izstrādi, kura paredzēta aizsardzībai pret dabas katastrofām, atgādina arī to, cik svarīgi ir pieņemt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), kas sniegtu savlaicīgāku un piemērotāku risinājumu reģionāla mēroga dabas katastrofu gadījumos, kurām bieži vien ir postošas sekas atsevišķos reģionos to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ;

46.   uzskata, ka energoapgādes un enerģijas cenu pieauguma jautājumi var būtiski ietekmēt teritoriālo attīstību vairākuma dalībvalstu ievērojamās energoatkarības dēļ, it īpaši lauku, kalnu, salu un ļoti attālos reģionos, jo tie ir atkarīgi no transporta nozares, kas savukārt jutīgi reaģē uz enerģijas izmaksām; norāda, ka atjaunojamo enerģijas avotu attīstība un ieguldījumi energoefektivitātē un decentralizētās apgādes vienībās varētu sniegt vietēja un reģionāla līmeņa attīstības iespējas;

47.   atkārto savu prasību attiecībā uz neizlietoto apropriāciju izmantošanu saskaņā ar N+2 vai N+3 noteikumu, ko piemēro kohēzijas politikai, lai pēc iespējas palielinātu pieejamos līdzekļus;

48.   uzskata, ka kohēzijas politikas saglabāšana pēc 2013. gada ir atbilstīga reakcija uz šiem jaunajiem uzdevumiem un ka šī politika jāpiemēro diferencēti attiecībā uz visu Eiropas Savienības teritoriju; uzskata, ka saskaņā ar Līgumu un solidaritātes principu kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt Kopienas politikai, un tāpēc noraida jebkādus centienus šo politiku renacionalizēt;

49.   uzskata, ka kohēzijas politika nākotnē jāpasptiprina un ka vairāk jāuzsver tās pievienotā vērtība; tāpēc aicina kohēzijas politikai piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus Kopienas līmenī; aicina finanšu shēmas pārskatīšanu izmantot kā iespēju to budžeta līdzekļu noteikšanai, kuri nepieciešami visu Eiropas Savienības kohēzijas politikas uzdevumu risināšanai;

o
o   o

50.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0202. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0356.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu ‐ Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrādi (2007/2190(INI))

P6_TA(2008)0069 A6-0028/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ES Teritoriālo pasākumu plānu ("Teritoriālais pasākumu plāns") un Leipcigas hartu par ilgtspējīgas Eiropas pilsētas koncepciju ("Leipcigas harta"), kuri abi tika pieņemti neformālajā par telpisko plānošanu un pilsētu attīstību atbildīgo ministru padomē, kas notika 2007. gada 24. un 25. maijā Leipcigā, kā arī Pirmo Eiropas Savienības Teritoriālā pasākumu plāna īstenošanas rīcības programmu, kas pieņemta neformālajā par telpisko plānošanu un pilsētu attīstību atbildīgo ministru padomē, kas notika 2007. gada 23. un 24. novembrī Ponta Delgadā, Azoru salās ("Pirmā rīcības programma"),

–   ņemot vērā ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) ("Ceturtais kohēzijas ziņojums"),

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās attīstības koncepciju (EATP), kura pieņemta par telpisko plānošanu atbildīgo ministru neformālajā padomē, kas notika 1999. gada 11. maijā Potsdamā,

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla 2006. gada programmas rezultātus,

–   ņemot vērā ierosināto Eiropas telpiskās plānošanas novērošanas tīkla programmu līdz 2013. gadam,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 158. un 159. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0028/2008),

A.   tā kā teritoriālā daudzveidība, centru lielais skaits un kompaktas pilsētas ir Eiropas Savienības teritorijas raksturīgas iezīmes;

B.   tā kā lielākā Eiropas Savienības iedzīvotāju daļa mūsdienās dzīvo pilsētās;

C.   tā kā aktuālās telpiskās attīstības problēmas Eiropas Savienībā aptver klimata pārmaiņas, pilsētu izplešanos un platības aizņemšanu, enerģijas izmantošanu, transporta infrastruktūras, demogrāfiskās pārmaiņas, tostarp lauku apvidu un citu ES reģionu apdzīvotības sarukšanu, ietekmes paplašināšanos uz sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju un nevienlīdzīgo globalizācijas teritoriālo ietekmi, tostarp atšķirību palielināšanos starp bagātiem un ne tik labklājīgiem reģioniem, kā arī pilsētu un lauku apvidu nevienlīdzīgo attīstību, kas saistīta ar strukturālām pārmaiņām;

D.   tā kā mērķi, kas noteikti teritoriālās attīstības plānā, ir policentriskas, līdzsvarotas pilsētu sistēmas izveidošana un pilsētu un lauku apvidu jaunu attiecību radīšana, novatorisku reģionālo klasteru veidošana, piekļuves paritātes nodrošināšana infrastruktūrām un zināšanām, riska pārvaldības veicināšana visas Eiropas mērogā, ilgtspējīga attīstība, turpmāko attīstību vērā ņemoša pārvaldība un dabas un kultūras mantojuma saglabāšana;

E.   tā kā Leipcigas hartā noteiktajos mērķos lielākā mērā ir izmantota integrētas pilsētu attīstības politikas pieeja, izveidojot un nodrošinot augstas kvalitātes sabiedriskās telpas, modernizējot infrastruktūras tīklus un palielinot enerģijas efektivitāti, veicinot novatorisma un izglītības politikas jomas ‐ īpaši attiecībā uz degradētu vidi ‐, veicinot ilgtspējīgu un efektīvu pilsētas transportu par izdevīgu cenu, fiziskās vides modernizēšanas stratēģiju nepārtrauktības turpināšanu, vietējās rūpniecības un vietējā darba tirgus politikas stiprināšanu, aktīvu bērnu un jauniešu izglītības un apmācības politiku;

F.   tā kā telpiskā plānošana ir piemērots instruments, lai pārvaldītu platību izmantošanu, kā arī apmešanās kultūru dalībvalstīs, reģionos un pilsētās un uz vietas noteiktu dzīves apstākļus un attīstības iespējas;

G.   tā kā papildus kohēzijas politikai, kas ir stratēģiskās pārvaldes instruments, ir nepieciešami citi pasākumi, lai īstenotu Teritoriālo pasākumu plānu un Leipcigas hartu, jo īpaši telpiskās ietekmes instrumenti, integrētā pieeja un telpiskās plānošanas novērošana;

H.   tā kā papildus kohēzijas politikai arī lauku apvidu politikai ir nozīmīga telpiska ietekme; tā kā šo divu politikas jomu integrācija ir nepietiekama, un tādēļ ir vajadzīga uzlabota sinerģija, kas izvērsīs faktiskas attīstības iespējas un palielinās lauku apvidu pievilcību un konkurētspēju, kas ir viena no iespējām, kā palīdzēt novērst apdzīvotības sarukšanu lauku apvidos;

I.   tā kā publiskās telpiskās vides, dabas un kultūrvides, kā arī arhitektūras kvalitāte būtiski ietekmē pilsētu un lauku apvidu iedzīvotāju dzīves apstākļus, un tie ir noteicoši pilsētas atrašanās vietas faktori;

J.   tā kā jaunrade un novatorisms ir noteicošie resursi, lai pārietu uz globalizētu zināšanu sabiedrību; tā kā tādēļ telpiskās vides un pilsētu attīstības ilgtspējīgi panākumi ir būtiski atkarīgi no vietējā jaunrades potenciāla attīstības;

K.   tā kā celtniecības kultūra, tas nozīmē, kultūras, ekonomikas, tehnoloģiju, sociālo un ekoloģisko aspektu apvienojums, kas ietekmē pilsētu plānošanas un celšanas kvalitāti, ir integrētās pilsētu attīstības neatņemama daļa,

L.   tā kā integrētā pieeja paredz to, ka izstrādātos projektus jāveido no saskaņotiem, ilglaicīgiem plāniem, iekļaujot ekonomikas, sociālos un vides aspektus un pilnībā iesaistot galvenos partnerus pilsētu attīstības programmu plānošanā, izpildīšanā un novērošanā;

M.   tā kā integrēto pieeju kohēzijas teritoriālajam aspektam neveido tikai zemes plānošanas un pilsētu attīstības pasākumi un politika, jo obligāts mērķis ir nodrošināt līdzsvaru attiecībā uz visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu apmešanās vietas, un tas ir mērķis, kuru nevar īstenot, veicot vienīgi zemes plānošanu,

1.   uzskata, ka Teritoriālā pasākumu plāna un Leipcigas hartas mērķus var sasniegt, ja tiek ievērota daudzpusīgi izstrādāta, visas nozares aptveroša un viengabalaina attīstības stratēģija, ar kuru īsteno praksē integrēto pieeju;

2.   saistībā ar kohēzijas politikas termiņa vidusposma pārskatu un apsvērumiem par kohēzijas politiku laika posmam pēc 2013. gada ierosina integrētās pieejas īstenošanu padarīt par obligātu priekšnoteikumu programmu plānošanā un struktūrfondu projektu izvēlē; tālab aicina lēmējus brīvprātīgi ieviest jaunas sadarbības metodes;

3.   atzinīgi vērtē par pilsētu attīstību atbildīgo ES ministru neformālajā sanāksmē 2007. gada 24. un 25. maijā Leipcigā pieņemto lēmumu par starpvaldību grupas izveidošanu ar Vāciju priekšgalā, lai identificētu un izskaidrotu dažādus jautājumus, kas saistīti ar Eiropas apvienotā atbalsta noturīgiem ieguldījumiem pilsētu teritorijā (JESSICA) iniciatīvas īstenošanu;

4.   atzinīgi vērtē Komisijas iekšējo dienestu grupas izveidošanu, kura nodarbojas ar priekšlikumu izskatīšanu par integrētas pieejas īstenošanu un aicina Komisiju strādāt, cieši sadarbojoties ar visiem ekonomiskajiem, vides aizsardzības sfēras un sociālajiem partneriem; lūdz Komisiju informēt Parlamentu par šīs grupas darba rezultātiem;

5.   prasa, lai, izstrādājot kohēzijas politiku laika posmam pēc 2013. gada, īpaši tiktu ņemtas vērā telpiskās vides īpatnības un vajadzības, kā arī ar to pamatota reģioniem atbilstoša diferencēšana; iesaka izmantot uz īstenošanu orientētus plānošanas instrumentus, kā tas norādīts Leipcigas hartā, pamatojoties un pētniecību un pastāvīgu novērošanu;

6.   aicina Komisiju un Padomi saistībā ar kohēzijas politikas termiņa vidusposma pārskatu labāk izmantot sinerģiju ar Eiropas lauksaimniecības fondu lauku apvidu attīstībai, lai attīstītu teritoriju kā vienotu kopumu; ierosina, ņemot vērā apsvērumus par kohēzijas politiku laika posmam pēc 2013. gada, cieši koordinēt kohēzijas politiku ar lauku apvidu attīstības politiku, lai palielinātu iespējas uzlabot dzīves līmeni lauku apvidos,

7.   norāda, ka ne tikai lielajās galvaspilsētās ir novatorisma potenciāls, bet arī dažas perifēras teritorijas un lauku apvidi atzīstami par līderiem Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā; prasa, lai Komisija intensīvāk nekā līdz šim pievērstos šo teritoriju panākumu faktoram, tādējādi izstrādājot attīstības modeļus vidējām un mazpilsētām lauku apvidos;

8.   uzsver, cik svarīga ir partnerība un uzdevumu sadalīšana starp pilsētām un lauku apvidiem, lai panāktu līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību visā teritorijā kopumā; aicina vietējās iestādes pilsētās un lauku apvidos, sadarbojoties ar visām ieinteresētajām aprindām gan publiskajā, gan privātajā sektorā, identificēt kopējās vērtības un izstrādāt vienotas reģionālas un apakšreģionālās attīstības stratēģijas, lai nodrošinātu labākus dzīves apstākļus un dzīves līmeni visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem; aicina turpmākās prezidentūras organizēt par teritoriālo plānošanu un pilsētu attīstību atbildīgo ministru neformālas sanāksmes, lai izskatītu šos jautājumus;

9.   aicina Komisiju un Padomi saistībā ar ES budžeta pārskatīšanu ņemt vērā Teritoriālo pasākumu plānu un Leipcigas hartu, kā arī īstenot kvalitatīvus pielāgojumus, kas ļautu teritoriālās kohēzijas mērķus efektīvāk iekļaut ES politikas jomās; uzskata, ka turpmākajos dažos gados jāizstrādā tiesību akti, lai to panāktu;

10.   aicina Padomi, pārskatot Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas (ilgtspējīgas attīstības stratēģija) augstākā līmeņa sanāksmē 2008. gada pavasarī, ar teritoriālajām un pilsētu interesēm saistīto politiku noteikt kā attīstības mērķi;

11.   mudina dalībvalstis veikt steidzamas darbības, lai īstenotu Teritoriālo pasākumu plāna mērķus un Leipcigas hartu;

12.   aicina Padomi un dalībvalstis patiesā daudzpakāpju pārvaldības garā, kas paredz ņemt vērā Eiropas Savienības teritoriālo daudzveidību, kā arī respektēt subsidiaritātes principu, pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp pārrobežu valsts iestādes, un, ievērojot partnerības principu, rīcības programmās, kas paredzētas Teritoriālā pasākumu plāna un Leipcigas hartas īstenošanai, iesaistīt ekonomiskos un sociālos partnerus, attiecīgās nevalstiskās organizācijas un ieinteresētās aprindas no privātā sektora, un nopietni atbalsta šos centienus; uzver, ka nepieciešamība strādāt kopā visām iesaistītajām pusēm jāuztver pozitīvi, jo pieredze apliecina, ka saskaņota sadarbība ir efektīva;

13.   atgādina par to, cik izšķiroša nozīme attiecībā uz reģionu nākotnes attīstības izredzēm ir piekļuvei informācijas un sakaru tehnoloģijām, un tādēļ ierosina, kā tas norādīts Teritoriālajā pasākumu plānā, iekļaut jaunajās transporta un saziņas programmās tādu infrastruktūru kā, piemēram, platjoslas kabeļus;

14.   aicina Komisiju veikt nozarēm atbilstošu ES politikas jomu sistemātisku analīzi, izpētot šo politikas jomu teritoriālo ietekmi, kā par to vienojušās dalībvalstis saskaņā ar Pirmās rīcības programmas 2. pasākumu, kā arī īstenot seku novērtēšanu telpiskajā aspektā, uzsākot attiecīgas jaunas likumdošanas procedūras; šajā sakarā norāda uz to novērtēšanas metožu potenciālu, kuras izstrādātas ar Eiropas telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) starpniecību;

15.   apstiprina, ka augstas kvalitātes pirmsskolas un skolas izglītībai, mūžizglītībai, universitātēm un citām pētniecības iestādēm ir būtiska nozīme pilsētu un reģionu attīstībā nākotnē;

16.   atgādina, ka Natura 2000 ir nozīmīgs instruments Eiropas teritoriālajai attīstībai; uzstāj, ka Natura 2000 prasības ir pilnībā jāievēro un ka starp aizsargājamajām teritorijām ir jāveido ainaviski koridori un neierobežotu platību tīkli, lai augi varētu brīvi izplatīties un dzīvnieki ‐ brīvi pārvietoties, tādējādi nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos;

17.   prasa izstrādāt jaunradi ietverošu ekonomikas nozaru atbalstīšanas politiku telpiskās un pilsētu attīstības plānos ar mērķi, izmantojot pieejamos instrumentus (kohēzijas politika, telpiskā un pilsētu plānošana), izstrādāt pamatnosacījumus radošas un novatoriskas darbības iespēju uzlabošanai;

18.   ņemot vērā demogrāfisko attīstību, uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot pilsētu un reģionu pielāgošanās spēju, īpašu prioritāti piešķirot patstāvīgai attīstībai un brīvprātīgo darba stiprināšanai;

19.   uzsver, ka demogrāfiskās tendences rada jaunas problēmas darba tirgū, kā arī saistībā ar piekļuvi sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, mājokļiem un attiecībā uz plānošanu kopumā; norāda, ka iedzīvotāju populācijas novecošanu var uzskatīt par iespēju radīt jaunas darba vietas augošā tirgū, kā arī jaunus ražojumus un pakalpojumus, kas uzlabo gados vecāku cilvēku dzīves līmeni; uzsver, ka vietējā un reģionālā līmenī ir svarīga tā dēvētās "sudraba ekonomikas iniciatīvas" attīstība;

20.   aicina dalībvalstis visos apgabalos to teritorijā bez jebkādiem nosacījumiem nodrošināt eksistenciāli nepieciešamu pakalpojumu pieejamību, piekļuvi un sasniedzamību, lai cilvēkiem visdažādākajos reģionos dotu iespēju izmantot šo reģionu, kuros viņi dzīvo, īpašās priekšrocības un potenciālu; aicina īpaši ņemt vērā nelabvēlīgākā situācijā esošo grupu, piemēram, invalīdu, imigrantu, mazākumtautību, ilgstošo bezdarbnieku un cilvēku ar nelielu kvalifikāciju vajadzības, kā arī sieviešu īpašās vajadzības; aicina Komisiju tās pamatnostādnēs reglamentējošo noteikumu piemērošanai par eksistences nodrošināšanu un par publisko līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu apgabalu vietējām pašvaldībām ļaut lielākā mērā ņemt vērā vietējas vajadzības un vietējos tirgus dalībniekus un palielināt viņu piemērošanās spēju;

21.   ņemot vērā jauno Kopienas kompetenci, kas paredzēta Lisabonas līgumā telpiskās plānošanas jomā, aicina Komisiju izstrādāt paziņojumu par Eiropas mēroga pamatsistēmas izstrādāšanu telpisko seku novērtēšanai projektu līmenī, izmantojot Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla darba rezultātus;

22.   norāda, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā saistībā ar Teritoriālā pasākumu plāna Pirmās rīcības programmas īstenošanu jāpastiprina sadarbība un koordinācija starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju;

23.   īpaši atzinīgi vērtē, ka Lisabonas līgumā par tā mērķi līdzās ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai izvirzīta arī teritoriālā kohēzija un ka tajā paredzētas dalītas likumdošanas pilnvaras Eiropas Savienībai un dalībvalstīm šajā jomā; norāda, ka Lisabonas līgumā ir atzīts tas, ka ir jārisina teritoriālās problēmas, kas ietekmē salu, kalnu, pierobežu reģionus un attālas un mazapdzīvotas teritorijas, jo šīs problēmas negatīvi ietekmē ES ekonomikas vispārējo konkurētspēju; aicina Komisiju papildināt Pirmo rīcības programmu ar konkrētiem priekšlikumiem par ES pasākumiem un iniciatīvām;

24.   uzsver to, ka pašreiz vēl nav panākta vienošanās par kopēju teritoriālās kohēzijas definīciju; tāpēc aicina Komisiju precīzi definēt teritoriālās kohēzijas jēdzienu un uzskaitīt teritoriālās attīstības mērķus Eiropas Savienībā turpmākajā Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju; cer, ka īpašu prioritāti piešķirs mērķim, kas paredz nodrošināt, ka visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, kurā vietā ES tie dzīvo, tiks piedāvātas līdztiesīgas attīstības un piekļuves iespējas;

25.   ierosina turpināt attīstīt Eiropas telpiskās attīstības koncepciju un aicina pilnībā iesaistīt jaunās dalībvalstis šajās politikas vadlīnijās;

26.   uzskata, ka ir svarīgi regulāri novērtēt, kādi panākumi sasniegti Teritoriālā pasākumu plāna īstenošanā; aicina Padomi, Komisiju un visas ieinteresētās aprindas šajā sakarā novērtēt ne tikai panākumus Pirmās rīcības programmas atsevišķu pasākumu īstenošanā, bet arī šo pasākumu ietekmi uz ilgtspējīgu telpisko attīstību Eiropā un to, kā tie veicina šo attīstību;

27.   aicina Padomi, cik vien iespējams īsā laikā, vienoties par vienkāršiem un izskaitļojamiem rādītajiem, ar kuru starpniecību paredzēts novērot telpisko attīstību ES; ierosina izmantot gadam paredzēto platības aizņemšanu par telpiskās attīstības rādītāju;

28.   norāda, ka šos rādītājus varētu izmantot kā mērķus telpiskās attīstības pamatnostādnēm; ierosina, lai Padome un Komisija šos rādītājus izmanto dalībvalstu salīdzinošai novērtēšanai un paraugprakses datu bāzes izveidošanai;

29.   atbalsta Padomes nodomu katrā neoficiālajā Ministru padomē sagatavot ziņojumu par Pirmās rīcības programmas īstenošanu; ierosina Padomei apsvērt iespēju par programmu, kas paredz savstarpēju izglītošanos (Mutual Learning Programme, MLP) Eiropas telpiskās attīstības jomā, kuras mērķis būtu pieredzes un paraugprakses apmaiņa dalībvalstu starpā;

30.   uzsver, cik svarīgi uzlabot koordināciju starp Teritoriālo pasākumu plānu un Leipcigas hartu; izsaka nožēlu saistībā ar to, ka Padome vēl nav pieņēmusi rīcības programmu Leipcigas hartas mērķu īstenošanai un aicina turpmākās prezidentūras atgūt nokavēto šajā jomā, nodrošinot, ka sistemātiski tiek īstenoti turpmāki pasākumi, kas izriet no Leipcigas hartas;

31.  atzinīgi vērtē Slovēnijas prezidentūras iniciatīvu sagatavot un veicināt pasākumus, kas stiprina koordināciju starp telpiskās vides un pilsētu attīstību, ņemot vērā Teritoriālā pasākumu plāna un Leipcigas hartas mērķu ciešāku sasaistīšanu;

32.   atsaucas uz Ceturtajā ziņojumā par kohēziju izdarītajiem secinājumiem, kuros pilsētas un pilsētu teritorijas tiek uzskatītas par iedzīvotāju koncentrēšanās, ekonomikas potenciāla un jauninājumu centriem; atzinīgi vērtē priekšlikumus par novatorisku reģionālo un pilsētu klasteru radīšanu un aicina, lai šie klasteri tiktu veidoti arī uz ES iekšējām un ārējam robežām;

33.   aicina Komisiju un Padomi, īpaši ņemot vērā Urban Audits darba rezultātus, noteikt rādītājus pilsētu ilgtspējīgas attīstības salīdzinošai novērtēšanai atbilstoši Leipcigas hartai, piemēram, enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju, vietējā publiskā transporta izmantošanas daļa no visas transporta plūsmas un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija uz vienu iedzīvotāju;

34.   uzsver pilsētu izšķirošo nozīmi Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā un tādēļ aicina izstrādāt visaptverošu un labi koordinētu pilsētu attīstības stratēģiju, kura tiek atbalstīta visos pārvaldes līmeņos, kā arī privātajā sektorā;

35.  lūdz Komisiju pastiprināti nodarboties ar pilsētu izplešanās jautājumiem; ņemot vērā dalībvalstu problēmas, kas saistītas ar ainavu sagraušanu un nepārtrauktu zemes platības arvien lielāku aizņemšanu pilsētu palielināšanās rezultātā, aicina tās, izmantojot efektīvus pasākumus un stratēģijas, panākt, ka tiek ierobežota platību aizņemšana;

36.   ierosina dalībvalstīm piešķirt lielāku prioritāti pilsētu iekšējai, nevis ārējai attīstībai, citiem vārdiem sakot, priekšroku dot esošās apbūves pielietojuma mainīšanai vai jauna pielietojuma noteikšanai, galvenokārt, ar ilgtspējīgas platību pārvaldības palīdzību tā vietā, lai apbūvētu jaunas zemes platības;

37.   atzinīgi vērtē to, ka Leipcigas hartā liela nozīme piešķirta transporta veidu savstarpējiem savienojumiem; uzsver integrētas un ilgtspējīgas transporta sistēmas nozīmi un svarīgo lomu, kāda var būt uzlabotai infrastruktūrai, kas paredzēta riteņbraucējiem un gājējiem, jo īpaši lielās pilsētās; aicina Komisiju izpētīt, vai ir efektīvi mehānismi vietējo iestāžu atbalstam stratēģiju izstrādāšanai attiecībā uz integrētiem transporta tīkliem, īpaši mazāk attīstītos reģionos;

38.   uzskata, ka vietējām pašvaldībām ir nekavējoties jānodrošina tehnisko iekārtu atbilstība Eiropas standartiem, lai efektīvi izpildītu pieaugošās ar augstāku dzīves kvalitāti pilsētās saistītās prasības; uzskata, ka dzeramā ūdens piegāde (piemēram, uzlabojot izplatīšanu vai palielinot izplatītā ūdens kvalitāti), notekūdeņu attīrīšana (piemēram, nojaucot tīklus vai būvējot jaunus tīklus) un jebkuras analogas iekārtas ir jāpielāgo visīsākajā laikā jaunajiem regulatīviem nosacījumiem;

39.   izsaka nožēlu, ka pieaug sociālās un ekonomiskās atšķirības, īpaši Eiropas galvaspilsētu reģionos un pilsētās, bet arī lauku apvidos; aicina dalībvalstis risināt šo problēmu un to vairāk ņemt vērā programmu plānošanā attiecībā uz struktūrfondu līdzekļu piešķiršanu;

40.   uzskata, ka pilsētām ir īpaša atbildība ES klimata aizsardzības mērķu īstenošanā, jo tām ir īpašas iespējas ierosināt potenciālos risinājumus, lai dotu ieguldījumu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu globālas emisijas samazināšanā; mudina dalībvalstis iekļaut klimata aizsardzību pilsētu attīstības plānos kā horizontālu mērķi;

41.   uzsver to, ka ieguldījumi videi nekaitīgās tehnoloģijās, piemēram, novatoriskos profilakses, risku mazinošos un pielāgošanas pasākumos, rada ievērojamas uzņēmējdarbības iespējas ilgtermiņā;

42.   norāda, ka pilsētu teritorijas vairāk cieš klimata pārmaiņu iedarbības rezultātā, ja svaiga gaisa koridoru trūkums izraisa papildu sasilšanu un piesārņojuma koncentrāciju;

43.   uzsver, ka jāpastiprina centieni, lai uzlabotu integrāciju un sociālo kohēziju, īpaši pārvarot trūkumus apbūvētajā vidē un uzlabojot vides apstākļus, kā arī īstenojot līdzsvarotu pilsētu teritoriju attīstības politiku, proti, stabilizējot kvartālus ar īpašām problēmām un nodrošinot pievilcīgus dzīvokļu, darba un brīvā laika pavadīšanas piedāvājumus;

44.   prasa uzlabot nelabvēlīgā situācijā esošu pilsētas kvartālu integrāciju; lūdz dalībvalstu kompetentās iestādes identificēt pazīmes, kas liecina, ka konkrēti pilsētas kvartāli panīkst, un palielināt centienus sociālās integrācijas politikas īstenošanai, lai samazinātu nevienlīdzību un novērstu sociālo atstumtību; uzsver, cik svarīga loma ir maziem un vidējiem uzņēmumiem ekonomikas attīstībā un teritoriālās konkurētspējas nodrošināšanā ne tikai nelabvēlīgā situācija esošos pilsētas kvartālos, bet visās pilsētu teritorijās;

45.   aicina Komisiju saistībā ar turpmākajām finansēšanas programmām, tostarp Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem, pastiprināti atbalstīt projektus, kas veicina attīstību un pieredzes apmaiņu attiecībā uz ilgtspējīgu pilsētu pārvaldību, pilsētu vides problēmu risināšanu, kā arī veicina pilsētu ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām;

46.   uzskata, ka pilsētu identitātes stiprināšana un aktīva pilsoniskā sabiedrība pilsētās var dot ieguldījumu Leipcigas hartas veiksmīgā īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt teritoriālu dialogu, lai veicinātu sabiedrības līdzdalību pilsētu teritoriju atjaunošanas un attīstības plānošanā;

47.   aicina dalībvalstis, kā arī to reģionus un pilsētas turpmāk lielāku uzmanību pievērst augstas kvalitātes celtniecības vides kultūras radīšanai ("Celtniecības kultūra"), kā arī pienācīgu mājokļu pieejamībai par pieņemamām cenām, kas ir izšķiroši faktori sociālās iekļaušanas un pilsētu dzīves kvalitātes nodrošināšanai saistībā ar pilsētu ilgtspējīgu attīstību, vienlaicīgi pievēršot īpašu uzmanību publiskā sektora kvalitātei, sevišķi attiecībā uz arhitektoniskā veidojuma kvalitāti, tādējādi nodrošinot Eiropas iedzīvotāju lielāku labklājību;

48.   aicina Padomi, jo īpaši Slovēnijas un Francijas prezidentūras, attīstīt Vācijas un Portugāles prezidentūras laikā panākto attiecībā uz teritoriālo kohēziju un turpināt pieņemt priekšlikumus šajā sakarā; atsaucoties uz lielo uzmanību, kas līdz šim pievērsta pilsētām, attiecībām starp pilsētām un lauku apvidiem, zemes plānošanas jautājumiem, uzskata, ka turpmākajās iniciatīvās lielāka uzmanība jāpievērš mazāk attīstīto reģionu vajadzībām, piemēram salu, kalnu, pierobežas teritorijām, kā arī attālām un mazapdzīvotām teritorijām;

49.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Austrumtimoru

P6_TA(2008)0070 RC-B6-0079/2008

Eiropas Parlaments,

—  • ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Austrumtimoru,

—  • ņemot vērā ANO ģenerālsekretārā īpašā pārstāvja paziņojumu Drošības padomei (5432. sanāksme),

—  • ņemot vērā ziņojumu no Ana Gomes vadītās Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegācijas Austrumtimoras Demokrātiskajā Republikā laika posmā no 2007. gada 27. jūnija līdz 2007. gada 2. jūlijam,

—  • ņemot vērā paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Austrumtimorā, ko 2007. gada 5. jūlijā Eiropas Savienības vārdā veica Portugāles prezidentūra,

—  • ņemot vērā 2008. gada 11. februāra paziņojumu, kurā ANO Drošības padome nosoda uzbrukumu Austrumtimoras prezidentam Jose Ramos-Horta,

—  • ņemot vērā ES Augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Havjera Solanas 2008. gada 11. februāra deklarāciju, kurā pauž nosodījumu attentāta mēginājiem Austrutimorā,

—  • ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā 600 karavīru atlaišana no karadienesta 2006. gada aprīlī (pēc šo karavīru sūdzībām) valstī izraisīja nopietnu drošības krīzi, kuru raksturoja bruņotas sadursmes (starp bruņotajiem spēkiem un atlaisto karaspēku, kā arī ar policijas spēkiem), policijas dezorganizācija, nemieri un vispārējas vardarbības izpausmes no bandu puses, kā rezultātā vairāki desmiti cilvēku tika nogalināti, vēl vairāk cilvēku tika ievainoti un 150 000 tūkstoši cilvēku pameta savas mājas, turklāt puse no viņiem atrodas nometnēs;

B.   tā kā šī drošības krīze izraisīja arī ministru prezidenta Mari Alkatiri vadītās valdības sabrukumu 2006. gada jūnijā un José Ramos Horta vadītas pagaidu valdības nozīmēšanu;

C.   tā kā 2007. gada 9. maijā ministru prezidentu un Nobela prēmijas laureātu José Ramos Horta ievēlēja par Austrumtimoras prezidentu un pēc 2007. gada 30. jūnija parlamenta vēlēšanām bijušais prezidents Kay Rala Xanana Gusmão 2007. gada 6. augustā kļuva par valsts ministru prezidentu, tādējādi dodot cerību, ka situācija valstī pilnībā stabilizēsies un demokrātiskās iestādes tiks pienācīgi respektētas;

D.   tā kā politiskā nestabilitāte Austrumtimorā turpinājās, neskatoties uz brīvajām un miermīlīgajām prezidenta un parlamenta vēlēšanām, kā arī starptautiskās kopienas ciešāku iesaistīšanos ANO uzraudzībā pēc Austrumtimoras iestāžu lūguma;

E.   tā kā šo nestabilitāti daļēji izraisīja tas, ka no tiesiskuma ievērošanas atteicās neapmierināto karavīru vadītājs bijušais majors Alfredo Reinado, kurš 2006. gadā izbēga no cietuma un iedvesmoja vardarbīgi noskaņotas jauniešu bandas valsts galvaspilsētā;

F.   tā kā nemiernieku grupas, organizējot atsevišķus, bet vienlaikus koordinētus uzbrukumus pret valsts vadību un iestādēm, 2008. gada 11. februārī sašāva un nopietna ievainoja Austrumtimoras prezidentu Ramos Horta, kurš kritiskā stāvoklī atrodas kādā Austrālijas slimnīcā, kā arī atklāja uguni uz ministru prezidentu Xanana Gusmão;

G.   tā kā Austrumtimoras parlaments izsludināja ārkārtas stāvokli, kurš vēl joprojām nav atcelts; tā kā valdība ir lūgusi palīgspēkus 1600 starptautiskajiem miera uzturētājiem, kuri jau ir izvietoti Austrumtimorā;

H.   tā kā šie vardarbīgie uzbrukumi Austrumtimoras galvenajām valsts iestādēm un demokrātiski ievēlētajiem valsts vadītājiem vēl aizvien ir 2006. gada krīzes sekas, kā rezultātā top skaidrs, ka neskatoties uz valsts iestāžu, ANO integrētās misijas Austrumtimorā (UNMIT) un starptautisko spēku centieniem, efektīva valsts drošības sistēma un tiesiskums valstī vēl nepastāv;

I.   tā kā kvalificēti novērotāji ir vērsuši uzmanību uz to, ka UNIPOL un citi starptautiskie spēki savlaicīgi un atbilstošā veida neatbildēja uz 2008. gada 11. februāra uzbrukumiem un ka tikai Portugāles Republikas nacionālā gvarde, saņemot attiecīgu uzaicinājumu, efektīvi iejaucās;

J.   tā kā uzbrukumi notika pēc tam, ka prezidents Ramos Horta pats personīgi centās vienoties par risinājumu ar nemierniekiem; tā kā precīza notikumu hronoloģija nav skaidra un jautājums par valsts un starptautisko drošības spēku lomu vēl joprojām ir neatbildēts;

K.   tā kā, neskatoties uz valsts ienākumiem no naftas, Austrumtimoras ekonomikas sliktais stāvoklis, kad 40 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un 60 % iedzīvotāju ir 18 gadus veci un jaunāki, vispārējais bezdarbs apmēram 80% līmenī, kā arī augstie analfabētisma rādītāji rada ļoti nestabilus sociālos apstākļus un palielina civilo nemieru iespēju;

L.   tā kā gan ES, gan ANO ir publiski apņēmušās atbalstīt neatkarību, demokrātiju un tiesiskumu Austrumtimorā, kam ir nepieciešama valsts iestāžu stiprināšana, laba pārvaldība, valsts līdzekļu pareiza izmantošana, lai cīnītos pret nabadzību un bezdarbu un veicinātu attīstību un sociālo taisnīgumu, kā arī nevainojama uzvedība no Austrumtimoras kaimiņvalstu puses;

M.   tā kā Austrumtimora ir ĀKK valstu grupas pilntiesīga locekle un šī iemesla dēļ ES ir īpaši atbildīga par ieguldījuma sniegšanu demokrātiskas pārvaldes stiprināšanā šajā valstī, un tāpēc tai ir jāatbalsta Austrumtimoras iestāžu ievērojamie centieni palielināt to veiktspēju;

N.   tā kā būtu jāņem vērā Austrumtimoras iedzīvotāju neatņemamās suverenās tiesības, jo īpaši uz savas valsts dabas resursiem,

1.   stingri nosoda mēģinājumu nogalināt prezidentu J. Ramos Horta un novēl, lai viņš pilnīgi atveseļotos un ātri pārņemtu valsts vadību;

2.   stingri nosoda tajā pašā laikā notikušo uzbrukumu ministru prezidentam Xanana Gusmão, kurš par laimi netika skarts, un cer, ka Austrumtimoras valdība kopā ar valsts prezidentu un Austrumtimoras parlamentu spēs novērst šos ievērojamos draudus Austrumtimoras stabilitātei un sadarbosies, lai nodrošinātu likumu un kārtības ievērošanu un demokrātisko iestāžu normālu fukcionēšanu atbilstoši konstitūcijai;

3.   aicina visas iesaistītās puses Austrumtimorā atturēties no vardarbības un iesaistīties visaptverošā dialogā, kā arī piedalīties demokrātiskajā procesā, ievērojot tiesiskos un konstitucionālos principus, tādējādi sniedzot ieguldījumu sociālās un politiskās stabilitātes atjaunošanā;

4.   pauž bažas par to, ka Austrumtimoras iestādes, UNMIT un starptautiskie drošības spēki, cenšoties panākt iekšēju izlīgumu un ieņemot nenoteiktu nostāju attiecībā uz personām, kurām ir jāstājas tiesas priekšā, var likt noprast, ka nesodāmība un tiesiskuma neievērošana ir pieļaujama;

5.   nosoda visus, kas mēģinās izmanot nestabilo situāciju Austrumtimorā pēc 2008.gada 11. februāra uzbrukumiem, un aicina visas puses ar cieņu izturēties pret politiskajām iestādēm, kuras izveidoja pēc 2007. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām, un sadarboties ar šīm iestādēm;

6.   aicina veikt visaptverošu izmeklēšanu, ievērojot Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas konstitucionālo un tiesisko regulējumu, sadarbojoties ar starptautisko kopienu un saņemot tās atbalstu, lai ar šīs izmeklēšanas palīdzību noskaidrotu visu, kas saistīts ar šo acīmredzamo valsts apvērsuma mēģinājumu un valsts drošības sistēmas nespēju nodot tiesai par šiem uzbrukumiem atbildīgās personas; atzinīgi vērtē to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas un Austrumtimoras policija uzsāka uzbrukumu kopēju izmeklēšanu;

7.   mudina galvenos Austrumtimoras politiskos spēkus, kuri atrodas gan pie varas, gan opozīcijā, iesaistīties visu pušu kopējo centienos, lai valstī pēc iespējas ātrāk panāktu vienošanos par galvenajiem jautājumiem, kas saistīti ar valsts darbību, piemēram, bruņoto spēku lomu, policiju un tiesu sistēmas stiprināšanu; piedāvā atbalstīt Austrumtimoras parlamenta partiju centienus šajā nolūkā;

8.   atzīmē, ka starptautiskās sabiedrības un jo īpaši ANO un tās Drošības padomes lomai ir liela nozīme Austrumtimoras valsts, tās neatkarības un suverenitātes, kā arī šīs jaunās valsts demokrātijas stiprināšanas procesā;

9.   uzsver, cik svarīga ir Austrumtimoras kaimiņvalstu uzvedība, tām ievērojot un veicinot Austrumtimoras sabiedrības stabilitāti un tās valsts demokrātisko iestāžu stiprināšanu; atzinīgi vērtē Indonēzijas pozitīvo nostāju pēc Austrumtimoras neatkarības atzīšanas, kā arī Austrālijas un citu valstu lēmumu sniegt palīdzību;

10.   aicina Padomi un Komisiju mudināt Austrumtimoras iestādes un UNMIT aizliegt, izformēt un atbruņot visas paramilitārās grupas, bruņotās bandas un bruņotos civiliedzīvotājus, kā arī visās oficiālajās sanāksmēs un augstākajā līmenī darīt zināmas Apvienoto Nāciju Organizācijai un Austrumtimoras valdībai ES bažas par valsts spējām nodrošināt drošību un par tiesiskuma ievērošanu;

11.   aicina starptautiskās organizācijas sniegt lielāku atbalstu, uzsākot plašu apspriežu procesu un izvēloties sistemātisku un visaptverošu pieeju, kā tas ieteikts ANO Drošības padomes rezolūcijā 1704(2006) un secīgi pieņemtajos ANO ziņojumos, lai tādējādi Austrumtimora varētu reformēt tās nestabilo un politizēto drošības nodrošināšanas jomu, jo tas ir būtiski svarīgi demokrātiskas un drošas valsts pilnīgai funkcionēšanai; aicina Austrumtimoras valdību šo uzdevumu padarīt par prioritāti; aicina izmantot ANO Drošības jomas atbalsta vienības pieredzi, valstī īstenojot apspriedes par drošības jomas reformu; aicina Padomi, Komisiju un citus starptautiskos palīdzības sniedzējus izveidot mehānismu, lai ar to uzlabotu drošības jomā sniegtā atbalsta saskaņošanu; aicina UNMIT piešķirt Drošības jomas atbalsta vienībai līdzekļus un personālu, kas nepieciešams apspriežu procesa un visaptveroša pārskata īstenošanai;

12.   iesaka Austrumtimoras iestādēm cieši ievērot un pilnībā īstenot tiesu lēmumus un pavēles, nepieciešamības gadījumā izmantojot valstī atrodošos starptautisko spēku atbalstu;

13.   aicina Austrumtimoras iestādes un UNMIT atbalstīt tiesiskumu, cīnīties pret nesodāmību par noziegumiem un nodrošināt, ka visur Austurmtimorā, jo īpaši policijas un bruņotajos spēkos, tiek ievēroti starptautiskie cilvēktiesību standarti,

14.   atkārtoti atzīst, ka Austrumtimorai ir nepieciešams politiskais, tehniskais un finansiālais atbalsts, lai tā varētu veidot infrastruktūru un administratīvās struktūras, kurām ir liela nozīme Austrumtimoras attīstības plāna īstenošanas atsākšanā, kā arī lai spēcinātu Austrumtimoras ekonomiku un veicinātu nodarbinātību; aicina starptautisko kopienu sniegt pastāvīgu atbalstu nabadzības novēršanai Austrumtimorā un nodrošināt palīdzību, lai atjaunotu valsts ekonomiskajai attīstībai nepieciešamās fiziskās un administratīvās struktūras;

15.   aicina ES un starptautisko kopienu, jo īpaši Austrumtimoras kaimiņvalstis un ASEAN dalībvalstis, arī turpmāk sniegt un palielināt atbalstu, kas nepieciešams, lai stiprinātu demokrātiju un demokrātisko kultūru Austrumtimorā, galveno uzmanību veltot daudzpartiju kultūrai, vārda brīvībai un iestāžu ‐ proti, parlamenta, valdības, tiesu sistēmas, drošības, aizsardzības un tiesībaizsardzības aģentūru ‐ veidošanai, un nodrošināt palīdzību, lai visā valstī steidzamā kārtā tiktu izplatīti informācijas nesēji un lai tiktu stiprinātas izglītības un veselības aizsardzības sistēmas, kā arī mājokļu, sanitāro sistēmu un ūdens piegādes infrastruktūra;

16.   aicina Komisiju paātrināt un pabeigt pilnībā funkcionējošas delegācijas izveidi Dili;

17.   iesaka nosūtīt uz Austrumtimoru ad hoc Parlamenta delegāciju, lai tā vēlreiz novērtētu politisko situāciju, paustu solidaritāti ar demokrātiskajiem spēkiem un iestādēm un vēlreiz piedāvātu Eiropas Parlamenta palīdzību Austrumtimoras parlamenta demokrātiskas darbības nodrošināšanai;

18.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai Austrumtimoras valsts prezidentam, parlamentam un valdībai, ES Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, ĀKK valstu valdībām, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Austrālijas un Indonēzijas valdībām, ASEAN ģenerālsekretāram un sekretariātam, ANO ģenerālsekretāram, ANO ģenerālsekretāra īpašajam pārstāvim Austrumtimorā un ANO Drošības padomei.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Baltkrieviju

P6_TA(2008)0071 RC-B6-0081/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Baltkrievijā, īpaši 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par situāciju Baltkrievijā pēc 2006. gada 19. marta prezidenta vēlēšanām(1),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 21. novembra deklarāciju par Eiropas Savienības gatavību saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku atjaunot attiecības ar Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem;

–   ņemot vērā Saharova balvu par domas brīvību, ko 2004. gada 14. decembrī piešķīra Baltkrievijas Žurnālistu apvienībai un 2006. gada 13. decembrī Aleksandram Miļinkēvičam;

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā Eiropas Parlaments ir vairākkārt asi nosodījis neveiksmīgās prezidenta, parlamenta un pašvaldību vēlēšanas Baltkrievijā,

B.   tā kā tas ir aicinājis Padomi un Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai starptautiskās organizācijās turpinātu izdarīt spiedienu uz A. Lukašenko režīmu un ir pieprasījis īstenot specifisk un uz mērķi vērstu sankciju kopumu, kas stingri sodītu apspiešanā vainīgās personas, nepasliktinot Baltkrievijas iedzīvotāju situāciju;

C.   tā kā tas ir jo īpaši nosodījis to, ka Baltkrievijā netiek ievērota un tiek ignorēta vietējā demokrātija, kas ir jebkuras demokrātiskas valsts pārvaldes stūrakmens un kas pauž vienkāršo iedzīvotāju vēlmi piepildīt savas patiesākās cerības un vēlmes;

D.   tā kā nepārtrauktais politiskais un administratīvais spiediens uz Baltkrievijas nevalstiskajām organizācijām apdraud šo organizāciju pastāvēšanu un mazina viņu neatkarību;

E.   tā kā 2008. gada janvārī Minskā notika vairākas uzņēmēju rīkotas protesta akcijas un šo demonstrāciju vadītāji tika aizturēti un nereti sisti;

F.   tā kā nesen ir notikuši pozitīvi pavērsieni saistībā ar Eiropas Komisijas delegācijas Minskā atvēršanu,

1.   pauž dziļu nožēlu par to, ka situācija demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jomā Baltkrievijā neuzlabojas; norāda, ka aizvien notiekošie patvaļīgie pilsoniskās sabiedrības locekļu un opozīcijas aktīvistu aresti, īpaši Aleksandra Miļinkēviča pagaidu arests, un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu darbības aizliegums ir pretrunā nesenajiem Baltkrievijas valdības apgalvojumiem par vēlmi uzlabot attiecības ar Eiropas Savienību;

2.   pauž dziļu nožēlu par to, ka žurnālistam Aliaksandr Zdvizhkov ir piespriesti trīs gadi cietumsoda, uzskatot, ka sods ir pārāk bargs, un aicina Baltkrievijas valdību pārskatīt šo lēmumu;

3.   ņem vērā to, ka nesen atbrīvoti vairāki demokrātiskās opozīcijas aktīvisti, tostarp Baltkrievijas Tautas frontes jauniešu kustības un Jaunās frontes (Malady Front) vadītāji, bet nosoda to, ka pēc 2008. gada 16. janvāra Minskā notikušās manifestācijas, kuras mērķis bija demonstrēt solidaritāti ar apcietinājumā esošajiem Baltkrievijas opozīcijas aktīvistiem un bez vēsts pazudušo pazīstamo baltkrievu ģimenēm, šie aktīvisti tika arestēti, 15 dienas atradās apcietinājumā un viņiem draudēja izslēgšana no universitātes;

4.   mudina Baltkrievijas valsts iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot vēl neatbrīvoto politieslodzīto Alyaksandr Kazulin un pārtraukt izmantot iebiedēšanu, vajāšanu, mērķtiecīgus arestus un politiski motivētas kriminālvajāšanas pret demokrātiskās opozīcijas aktīvistiem un Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību;

5.   atzinīgi vērtē nesenos pavērsienus attiecībā uz nolīgumiem par Eiropas Komisijas delegācijas izveidi Minskā, uzskatot to par pozitīvu soli ceļā uz dialoga ar Eiropas Savienību atjaunošanu; aicina Komisiju pilnībā izmantot visas iespējas, ko piedāvā delegācijas atvēršana;

6.   atgādina, ka Eiropas Savienība 2006. gada 21. novembrī paziņoja par gatavību saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku atjaunot attiecības ar Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem, tiklīdz Baltkrievijas valdība var pierādīt, ka tā ievēro demokrātiskas vērtības un Baltkrievijas iedzīvotāju pamattiesības;

7.   uzsver, ka, lai varētu iesaistīties vērā ņemamā dialogā ar ES, Baltkrievijai ir jāīsteno atlikušie nosacījumi, kas ietverti neoficiālajā dokumentā "Ko ES var sniegt Baltkrievijai", tostarp jāatbrīvo politieslodzītie, jāaizliedz nāvessods, jānodrošina neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbība un vārda brīvība, tiesu iestāžu neatkarība un demokrātisko vērtību un Baltkrievijas iedzīvotāju pamattiesību ievērošana;

8.   nosoda to, ka Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā vēl aizvien tiek piespriests nāvessods, kas ir pretrunā Eiropas vērtībām;

9.   mudina Baltkrievijas varas iestādes atcelt 2008. gada 8. februāra Dekrētu Nr. 70, kura noteikumi pārkāpj Baltkrievijas iedzīvotāju tiesības uz piekļuvi izglītībai un rada šķēršļus iestāties augstākās izglītības iestādēs;

10.   mudina Baltkrievijas varas iestādes, organizējot 2008. gada 28. septembrī paredzētās parlamenta vēlēšanas, ievērot Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas (EDSO) standartus; aicina valdību nodrošināt demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem iespēju piedalīties vēlēšanu apgabalu komisijās, ļaut reģistrēties visiem deputātu kandidātiem un novērotājiem un neradīt šķēršļus plašu un pilnīgu starptautisko vēlēšanu novērošanas misiju īstenošanai;

11.   aicina Padomi un Komisiju veikt tālākus pasākumus, lai atvieglotu un liberalizētu vīzu režīmu Baltkrievijas pilsoņiem, jo tikai šāda rīcība var palīdzēt izpildīt galveno ES politikas mērķi saistībā ar Baltkrieviju, proti, atvieglot un veicināt cilvēku savstarpējos kontaktus un panākt valsts demokratizāciju; tādēļ aicina apsvērt iespēju atcelt maksu par vīzu tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kas ieceļo Šengenas zonā, jo tas ir vienīgais veids, kā nepieļaut Baltkrievijas un tās iedzīvotāju tālāku izolāciju;

12.   aicina Šengenas zonas dalībvalstis izmantot pieejamos līdzekļus (valsts nodeva par vīzu), lai atvieglotu Baltkrievijas pilsoņu pārvietošanos attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

13.   aicina Padomi, Komisiju un starptautisko kopienu sniegt lielāku atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai un jo īpaši palielināt finansiālo palīdzību neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām un ārzemēs studējošajiem Baltkrievijas studentiem; atzinīgi vērtē Komisijas finansiālo atbalstu Eiropas Humanitārajai universitātei Viļņā, Lietuvā; aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju sniegt finansiālu atbalstu tiem pastāvošajiem projektiem, kuru mērķis ir radīt neatkarīgu Baltkrievijas televīzijas kanālu Belsat;

14.   pauž solidaritāti Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai un šīs kustības līderim Aleksandram Miļinkēvičam, kā arī visiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri tiecas pēc neatkarīgas, atvērtas un demokrātiskas Baltkrievijas, kurā valda tiesiskums; aicina opozīcijas vadītājus demonstrēt vienotību un apņēmību gaidāmajās parlamenta vēlēšanās;

15.   nosoda Baltkrievijas varas iestāžu lēmumu ne reizi vien pēdējo gadu laikā nepiešķirt ieceļošanas vīzas Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem; aicina Baltkrievijas varas iestādes turpmāk vairs neradīt šķēršļus Eiropas Parlamenta delegācijai attiecībām ar Baltkrieviju apmeklēt valsti un gūt nepastarpinātu pieredzi un novērojumus Baltkrievijā;

16.   nosoda Baltkrievijas varas iestāžu radītos ierobežojumus ārvalstu garīdzniekiem, kuru mērķis ir ierobežot viņu iekļūšanu valstī, lai darbotos reliģiskās organizācijās, un aicina Baltkrievijas varas iestādes atcelt šos ierobežojumus;

17.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram EDSO Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomei un Baltkrievijas varas iestādēm.

(1) OV C 293 E, 02.12.2006., 304. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Ziemeļkivu reģionu

P6_TA(2008)0072 RC-B6-0080/2008

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu(1) un ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR),

-   ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2007. gada 22. novembra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā, īpaši valsts austrumu daļā, un šīs situācijas ietekmi uz reģionu,

-   ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs(2),

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu "ES atbilde uz nestabilām situācijām ‐ iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti" (COM(2007)0643) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)1417),

-   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada 24. oktobra rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada pasaules sammita rezultātiem, un īpaši 138. – 140. punktu par iedzīvotāju aizsardzības atbildību,

-   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā kopš 1998. gada konfliktā, kurš ir skāris KDR, ir gājuši bojā 5 400 000 cilvēku, un šis konflikts joprojām tieši vai netieši izraisa 1500 cilvēku nāvi katru dienu;

B.   tā kā ilgstošās cīņas starp Kongo armiju, atlaistā ģenerāļa Laurent Nkunda nemierniekiem un Demokrātisko Ruandas atbrīvošanas spēku (FDLR, pazīstams arī kā Interhamwes) kaujiniekiem jau daudzus mēnešus Ziemeļkivu reģiona civiliedzīvotājiem liek atrasties briesmīgā stāvoklī;

C.   tā kā pēdējo 18 mēnešu laikā KDR austrumos Laurent Nkunda nemiernieku spēki, kā arī FDLR kaujinieki un pati Kongo armija ir izraisījuši masu slepkavības, jaunu meiteņu, māšu un vecmāmiņu izvarošanas, civiliedzīvotāju un bērnu karavīru piespiedu vervēšanu, kā arī daudzus citus vardarbības aktus un nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus;

D.   tā kā ANO misijai Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUC)saskaņā ar ANO hartas VII nodaļu ir pilnvaras, kuras ļauj izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apturētu jebkādus mēģinājumus lietot spēku, ar kuru gan ārvalstu, gan Kongo bruņoti grupējumi, īpaši Ruandas bruņotie spēki (ex-FAR)un Interahamwe, apdraud politisko procesu, kā arī lai aizsargātu civiliedzīvotājus no nebeidzamiem fiziskas vardarbības draudiem;

E.   tā kā 2008. gada 25. janvārī ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis KDR paziņoja, ka uz KDR tiks nosūtīti novērotāji, lai uzraudzītu uguns pārtraukšanu visās teritorijās, kuras iepriekš bija okupējuši bruņoti grupējumi, kā arī tiks nostiprināts MONUC Gomas biroja militārais un civilais personāls;

F.   tā kā Gomas 2008. gada 23. janvāra miera, drošības un attīstības konferencē izteica solījumus par pakāpenisku demobilizāciju un uguns pārtraukšanu, ietverot uguns pārtraukšanu no visām karojošajām pusēm, visu nevalstisko spēku atbruņošanu, visu pārvietoto cilvēku atgriešanos un iekārtošanos no jauna KDR austrumos, kā arī uguns pārtraukšanas uzraudzības pagaidu mehānisma ieviešanu;

G.   tā kā šīs demobilizācijas praktiskie jautājumi jāprecizē Miera un drošības apvienotajā tehniskajā komitejā, līdzdarbojoties KDR valdībai un nodrošinot starptautisko atbalstu šim uzdevumam;

H.   ņemot vērā to, ka kaujās ir iesaistījušies FDLR, kuru kaujinieki meklē patvērumu šajā reģionā;

I.   tā kā Kongo armijai nav nepieciešamo cilvēkresursu, tehnisko un finanšu līdzekļu, lai veiktu uzdevumus Ziemeļkivu, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc Kongo armija iedzīvotājus drīzāk apdraud, nekā strādā iedzīvotāju un miera labā;

J.   tā kā ir steidzami jāatrod Ziemeļkivu krīzes politisks risinājums, lai nostiprinātu mieru un demokrātiju, kā arī veicinātu stabilitāti un attīstību visu Lielo ezeru reģiona tautu labklājības labā;

K.   tā kā 2007. gada 3.septembrī Kinšasā tikās Mbusa Nyamwisi un Charles Murigande, respektīvi Kongo un Ruandas ārlietu ministri, lai rastu Ziemeļkivu konflikta risinājumu;

L.   tā kā 2008. gada 28. –30. janvārī Beni notika sanāksme, kuras līdzpriekšsēdētāji bija KDR aizsardzības ministrs Chikez Diemu un Ugandas aizsardzības ministrs Crispus Kiyonga;

M.   tā kā kopš 2006. gada beigām KDR skārušais konflikts 400 000 cilvēku ir piespiedis bēgt, un ka šobrīd Ziemeļkivu reģionā ir 800 000 pārvietotu personu;

N.   tā kā pilsoņu karā, kurš notiek jau trīs gadus, valsts bagātības sistemātiski izlaupa Kongo valdības sabiedrotie un ienaidnieki;

O.   tā kā Kongo valdībai un starptautiskajai sabiedrībai būs nepieciešami vairāki gadi stabila darba un ievērojami finanšu ieguldījumi, lai KDR kopumā un īpaši Ziemeļkivu reģionā panāktu ievērojamu veselības uzlabošanos un mirstības samazināšanos;

P.   tā kā 2008. gada 3. februārī Lielo ezeru reģionu skāra pēc Rihtera skalas 6 balles stipra zemestrīce, jo īpaši Bukavu un Gomas pilsētu, kā arī to apkārtni, kuru jau bija smagi skāruši konflikti, nesot nāvi un ievainojumus, kā arī ievērojamus materiālos zaudējumus;

Q.   tā kā pēc 2007. gada beigās notikušās karadarbības daudzas humanitārās organizācijas bija spiestas pārtraukt savu darbu, un tāpēc vairs nenotiek piegādes veselības centriem vai arī darbinieki tos ir pametuši;

R.   tā kā "Ārsti bez robežām" (Médecins Sans Frontières), ir paziņojuši, ka Ziemeļkivu reģiona vietējie iedzīvotāji un pārvietotās personas tiek strauji novārdzinātas, un ka kauju turpināšanās neļauj humānās palīdzības sniedzējiem piekļūt noteiktos apgabalos, kuros ir nepieciešama steidzama pārtikas un medicīniskās aprūpes palīdzība;

S.   tā kā nepietiekams uzturs ir vēl viens aspekts, kas Ziemeļkivu reģionā pašlaik esošos iedzīvotājus padara ārkārtīgi neaizsargātus, un tā kā "Ārsti bez robežām" medicīniskās palīdzības programmu dati rāda, ka nepietiekama uztura problēma Ziemeļkivu ir bīstami samilzusi, kā arī īpašas bažas rodas par tām ģimenēm, pie kurām pārtikas palīdzība nenonāk;

1.   pauž dziļu sašutumu par masu slepkavībām un noziegumiem pret cilvēci, kuri jau pārāk daudzus gadus notiek Ziemeļkivu, un prasa visām kompetentām valstu un starptautiskām iestādēm sistemātiski vajāt un sodīt noziegumu izdarītājus, lai kas viņi būtu, un prasa ANO Drošības padomei steidzami veikt visus iespējamos pasākumus, ar kuriem var patiešām novērst turpmākus uzbrukumus civiliedzīvotājiem Ziemeļkivu reģionā;

2.   atzīmē, ka, neskatoties uz plašajām pilnvarām, MONUC nav pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu novērst šīs masu slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, civiliedzīvotāju un bērnu piespiedu vervēšanu, kā arī daudzus citus vardarbības aktus un cilvēktiesību pārkāpumus, un prasa Padomei un Komisijai nodrošināt, ka jaunākā MONUC nostiprināšana ievērojami uzlabo Ziemeļkivu iedzīvotāju drošību, bet, ja to nevar nodrošināt, steidzami lūgt ANO Drošības padomi dot MONUC līdzekļus šo uzdevumu izpildei, sākot ar efektīvas un ilgstošas civiliedzīvotāju aizsardzības nodrošināšanu reģionā;

3.   prasa neievērot ne vismazāko iecietību attiecībā uz seksuālo vardarbību, ko izmanto kā kara ieroci, pret meitenēm un sievietēm, un prasa piemērot smagus sodus šo noziegumu izdarītājiem; atgādina reproduktīvās veselības pakalpojumu pieejamības nozīmi konflikta zonās un bēgļu apmetnēs;

4.   atzinīgi vērtē Gomas miera konferences sarīkošanu, ņemot vērā nepieciešamību rast politisku risinājumu konfliktam, kurš ir skāris KDR austrumus; tomēr uzsver, ka, neskatoties uz to, ka Interhamwes (FDLR) pārstāvju klātbūtne ir ievērojami sarukusi, demobilizācijas solījumi un apņemšanās ieviest uguns pārtraukšanu, par ko vienojās 2008. gada 23. janvārī konferences beigās, ir nepārliecinoši, un tādēļ atkārtoti mudina visas konfliktā iesaistītās puses neatlaidīgi strādāt, lai panāktu mieru un pārtrauktu cilvēktiesību un starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā pārkāpumus, izbeigt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, kā arī ļaut humānās palīdzības organizācijām sniegt palīdzību civiliedzīvotājiem;

5.   atgādina, ka šīs demobilizācijas praktiskie jautājumi jāprecizē Miera un drošības apvienotajā tehniskajā komitejā, līdzdarbojoties KDR valdībai un nodrošinot starptautisko atbalstu šim uzdevumam, un prasa, lai šo komiteju izveido cik iespējams drīz, lai pabeigtu demobilizācijas jautājumu risināšanu;

6.   atzinīgi vērtē Kongo un Ruandas ārlietu ministru tikšanos 2007. gada septembrī, un prasa Ruandas varas iestādēm reāli piedalīties dažādajos centienos atrisināt Ziemeļkivu konfliktu, īpaši attiecībā uz apsūdzības procesiem, atbruņošanos, demobilizāciju un Ziemeļkivu reģionā esošo Interhamwes pārstāvju repatriāciju;

7.   aicina Padomi un Eiropas Komisiju atbrīvot līdzekļus ārkārtas gadījumiem, ņemot vērā ārkārtīgi smago humanitāro stāvokli, kurā atrodas Ziemeļkivu dzīvojošās tautas un kuru ir izraisījuši ne tikai konflikti, kuri šajā reģionā turpinās, bet arī 2008. gada 3. februāra zemestrīce, kā arī nodrošināt, ka humānās palīdzības sniedzēji var pildīt savu uzdevumu vislabākajos iespējamos apstākļos;

8.   aicina Padomi un Komisiju nekavējoties īstenot liela mēroga medicīniskās palīdzības programmas civiliedzīvotājiem KDR austrumos, lai apmierinātu iedzīvotāju neatliekamās vajadzības un ņemot vērā paredzamo un nepieciešamo reģiona rekonstrukciju;

9.   prasa izveidot efektīvus kontroles mehānismus, piemēram, kā Kimberli process, lai sertificētu to dabas resursu izcelsmi, kurus ieved ES tirgū;

10.   aicina Eiropas Savienības Padomi, kā arī katru dalībvalsti sniegt īpašu palīdzību KDR austrumu daļas iedzīvotājiem;

11.   aicina Eiropas Savienības misiju Ziemeļkivu sniegt ziņojumu par 2008. gada martā paredzēto vizīti;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Āfrikas Savienības iestādēm, ES Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei, Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, kā arī parlamentam un valdībai, un Ruandas Republikas prezidentam, kā arī parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0022. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0540.