Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Daži mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumi" (COM(2007)0207) ("Komisijas ziņojums"),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvu 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu)(1),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0249/2008),

A.   tā kā personu brīva pārvietošanās ES, it īpaši ņemot vērā divas nesenās paplašināšanās kārtas un atbilstīgo Šengenas valstu grupas paplašināšanos, ir izraisījusi tādu personu un transportlīdzekļu skaita palielināšanos, kuri šķērso valstu robežas darījumu veikšanas vai privātos nolūkos;

B.   tā kā ES ir nepieciešami skaidri, precīzi un iedarbīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas tiesību akti, lai nodrošinātu aizsardzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām;

C.   tā kā Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir pausts aicinājums Komisijai sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei gan par to, kā tiek īstenoti un cik iedarbīgi ir sodi, kas noteikti valstī attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, gan arī par sodu atbilstību, un nepieciešamības gadījumā iesniegt priekšlikumus;

D.   tā kā Komisijas ziņojumā ir izpētīti sodu noteikumi dalībvalstīs, atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas efektivitāte un tas, cik pieejama ir juridisko izdevumu brīvprātīgā apdrošināšana, kuru papildus var izmantot ceļu satiksmes negadījumu potenciālie upuri;

E.   tā kā Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 4. panta 6. punktā ir noteikta pamatota piedāvājuma procedūra, saskaņā ar kuru ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir tiesības pieprasīt kompensāciju atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, kurš pārstāv apdrošinātāju un ir iecelts cietušās personas mītnes valstī;

F.   tā kā ir paredzētas sankcijas, ja trīs mēnešu laikā ceļu satiksmes negadījumā cietusī persona nesaņem pamatotu atbildi no apdrošinātāja;

G.   tā kā vēl ir nepieciešams skaidrojums par to, kā darbojas šis noteikums;

H.   tā kā Komisijai, īstenojot ES politiku, pilnībā ir jāņem vērā paplašināšanās un, galvenokārt, salīdzinoši augstās mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas izmaksas jaunajās dalībvalstīs;

I.   tā kā dalībvalstīs ir īstenoti atšķirīgi sodu noteikumi attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru;

J.   tā kā pēc apspriešanās ar valstu iestādēm, tostarp jauno dalībvalstu iestādēm, ir kļuvis skaidrs, ka pašreizējie sodu noteikumi valstīs, kurās tie ir spēkā, ir atbilstīgi un ka visā ES tos īsteno efektīvi;

K.   tā kā dažas dalībvalstis tomēr neparedz īpašas sankcijas un paļaujas tikai uz apdrošinātāju pienākumu maksāt likumā paredzētos procentus par kompensācijas summu, ja pamatots piedāvājums vai pamatota atbilde nav sniegta triju mēnešu laikā;

L.   tā kā vairākumā jauno dalībvalstu atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēma ir salīdzinoši labi zināma;

M.   tā kā Komisija, lai noskaidrotu pilsoņu informētības līmeni par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, apspriedās tikai ar dalībvalstīm un apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un šajās apspriedēs pietiekami neiesaistīja pilsoņus un patērētāju organizācijas, t.i., puses, kas ir visvairāk ieinteresētas, lai sistēma kārtīgi darbotos;

N.   tā kā liekākajā daļā dalībvalstu mehānisko transportlīdzekļu izraisītajos ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejama juridisko izdevumu apdrošināšana saistībā ar juridiskajām izmaksām, kas radītas minētajām personām; tā kā vairāk nekā 90 % no visām lietām tiek nokārtotas ārpustiesas ceļā un juridiskos izdevumus atlīdzina daudzās dalībvalstīs; tā kā juridisko izdevumu apdrošinātāji turklāt ir jau paredzējuši apdrošinājumu visās pārrobežu lietās uz vairākiem gadiem un ir izveidojuši arī nodaļas, lai apstrādātu prasības no ārvalstīm un sekmētu to ātru izskatīšanu;

O.   tā kā joprojām ir jārisina jautājums par to, vai šādas pamatotas juridiskās izmaksas būtu jāsedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visās dalībvalstīs;

P.   turklāt, tā kā pamatotas juridiskās izmaksas, kuras sedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nepārprotami nodrošina labāku aizsardzību patērētājiem Eiropā un vairo to uzticību;

Q.   tā kā apdrošināšanas tirgus jaunajās dalībvalstīs nepārtraukti pilnveidojas; tā kā vairākās no šīm dalībvalstīm juridisko izdevumu apdrošināšana tomēr ir relatīvi jauns produkts, kurš jāreklamē, jo sabiedrības informētība par juridisko izdevumu apdrošināšanu ir salīdzinoši niecīga;

R.   tā kā ar juridisko izmaksu obligāto apdrošināšanu būtu jāsekmē patērētāju uzticība sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, it īpaši gadījumos, kad ir vajadzīga tiesiskā aizsardzība, jo daudzās jaunajās dalībvalstīs patērētājus uztrauc augstā juridisko pakalpojumu maksa, kuru segtu obligātā apdrošināšana;

S.   tā kā juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs papildu un daudz sarežģītāka darba slodzi tiesu iestādēs, kā arī, iespējams, tiks kavēta strīdu izšķiršana un nepamatotu prasību skaits procentuāli palielināsies;

T.   tā kā sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai un juridisko izdevumu apdrošināšanai ir atšķirīgi mērķi un tā kā arī to izmantošana atšķiras, proti, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ļauj patērētājam segt izmaksas saistībā ar prasībām, kas vērsta pret viņu pēc ceļu satiksmes negadījuma, savukārt juridisko izdevumu apdrošināšana sedz juridisko pakalpojumu izmaksas, kas saistītas ar prasības celšanu pret trešo personu pēc ceļu satiksmes negadījuma;

U.   tā kā valstu iestāžu, apdrošināšanas nozares pārstāvju un patērētāju organizāciju rīkotās sabiedriskās kampaņas ir svarīgas, lai valstu tirgus spētu pilnveidoties,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un uzsver to, cik svarīgi apspriežu norisē par ES politikas izstrādi šajā jomā ir pilnībā un efektīvi iesaistīt visas ieinteresētās personas, it īpaši patērētājus;

2.   tādēļ prasa, lai patērētāju organizācijas, kuras pārstāv galvenokārt ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas, regulāri iesaistītos dalībvalstīs spēkā esošo sistēmu efektivitātes novērtēšanas procesā;

3.   atzinīgi vērtē tiesību aktu izvērtēšanu pēc to spēkā stāšanās, lai pārliecinātos, vai likumi darbojas kā paredzēts, un lai konstatētu to neparedzētu nepareizu piemērošanu;

4.   uzsver, ka ir būtiski palielināt patērētāju uzticību mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas politikai saistībā ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri Eiropas Savienībā šķērso dalībvalstu robežas, turklāt jo īpaši svarīgi tas ir transportlīdzekļu vadītājiem no vecajām dalībvalstīm, kuri ceļo uz jaunajām dalībvalstīm un otrādi;

5.   uzskata, patērētāju uzticība mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai palielināsies, ja tiks sekmēti pašreizējie tiesiskie un tirgus virzītie risinājumi, ar kuriem patērētājs tiek aizsargāts;

6.   uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas arī par valsts apdrošināšanas sistēmu labu darbību saistībā ar ES tiesību aktiem par pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru un par ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām radītajām juridiskajām izmaksām;

7.   aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt tirgus mehānismu efektīvu darbību un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

8.   uzskata, ka apdrošinātājam izvirzītā prasība maksāt likumā paredzētos procentus kavējuma gadījumā nav sodīšanas paņēmiens un ka Komisijai šī iemesla dēļ ir jāīsteno lielāka uzraudzība un šajā sakarā jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tirgu darbība ir raita un patērētāji tiek efektīvi aizsargāti;

9.   uzsver, ka ir jāstiprina darba attiecības starp Komisiju, valstu iestādēm, apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un patērētājiem, lai regulāri tiktu sniegti precīzi dati par izpildes sistēmām valstīs;

10.   uzsver, ka ir ne tikai jāņem vērā vispārējā ES pieeja attiecībā uz sankcijām, bet arī ir jāpiemēro subsidiaritātes princips, un ka nav nepieciešams saskaņot valstīs spēkā esošos sodu noteikumus;

11.   uzskata, ka valstu regulatīvās iestādes ir piemērotākas, lai patērētājiem nodrošinātu augstāko iespējamo aizsardzības līmeni valstu tirgū;

12.   tādēļ, atsaucoties uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, iesaka ļaut dalībvalstīm pašām noteikt sankcijas un izvēlēties piemērotāko soda veidu un stingrības pakāpi;

13.   aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sodu piemērošanu gadījumos, kad nav ievērots triju mēnešu termiņš, kurā jāsniedz argumentēta atbilde uz prasību atlīdzināt zaudējumus vai arī argumentēts atlīdzības piedāvājums;

14.   uzskata, ka ir lietderīgi pirms sodu piemērošanas uzmanīgi apsvērt apdrošināšanas sabiedrību kavēšanās iemeslus, īpaši ņemot vērā tos iemeslus, kuri nav atkarīgi no šīm sabiedrībām; pauž cerību, ka Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu tirgus, piedāvājot palīdzību tām valstu iestādēm, kuras lūdz Komisijas atbalstu;

15.   atkārto, ka ir svarīgi vairot pilsoņu uzticību atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmai un popularizēt to, organizējot sabiedriskās kampaņas un īstenojot citus atbilstīgus pasākumus;

16.   aicina dalībvalstis un Komisiju vairot patērētāju uzticību, īstenojot atbilstīgus pasākumus, lai palielinātu informētību par dalībvalstu apdrošināšanas informācijas centriem un veicinātu šo centru izmantošanu, proti, pieprasot, lai apdrošinātāji informācijā, kura jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, ietvertu informācijas centra kontaktinformāciju attiecīgajā dalībvalstī;

17.   turklāt aicina dalībvalstis no apdrošinātājiem pieprasīt, lai tie papildus informācijai, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas, patērētājiem sniegtu izsmeļošu informāciju par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas darbību, tās izmantošanas iespējām un priekšrocībām, ko minētā sistēma sniedz apdrošinātajai pusei;

18.   mudina Komisiju turpināt uzraudzīt sistēmas darbību un gadījumos, kad tas nepieciešams vai kad valstu iestādes lūdz palīdzību, veikt koordinējošas darbības un sniegt palīdzību;

19.   turklāt uzskata, ka saistībā ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs nepārprotamu bremzējošu efektu prasību atrisināšanai ārpustiesas ceļā, palielinās tiesā izskatāmo lietu skaitu un, visbeidzot, nepamatoti palielināsies darba slodze tiesās, tādējādi radot pašreizējā un topošā juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas tirgus darbības destabilizācijas draudus;

20.   tādēļ uzskata, ka iespējamo priekšrocību varētu būt mazāk nekā negatīvo seku, kuras rada juridisko izdevumu obligātās apdrošināšanas iekļaušana sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā;

21.   mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt turpmākos nepieciešamos pasākumus, lai, galvenokārt jaunajās dalībvalstīs, palielinātu informētību par tiesiskās aizsardzības apdrošināšanu, kā arī citiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību pievēršot patērētāju informēšanai par priekšrocībām, kuras sniedz iespēja iegādāties un izmantot viena vai cita veida apdrošināšanu;

22.   ņemot vērā šo kontekstu, uzskata, ka valstu regulatīvajām iestādēm ir izšķiroša nozīme citu dalībvalstu paraugprakses pārņemšanā un īstenošanā;

23.   tādēļ aicina Komisiju palielināt patērētāju aizsardzību, galvenokārt pieprasot, lai dalībvalstis mudinātu to regulatīvās iestādes un apdrošināšanas valsts uzņēmumus vairāk sniegt informāciju par juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas pieejamību;

24.   uzskata, ka pirms līguma slēgšanas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu varētu sniegt informāciju par iespēju iegūt juridisko izdevumu apdrošināšanu;

25.   aicina dalībvalstis mudināt valsts regulatīvās iestādes un starpniekiestādes, lai tās informē patērētājus par iespējamo risku un brīvprātīgo papildu apdrošināšanu, kas varētu patērētājam nodrošināt tādas priekšrocības kā juridisko izdevumu apdrošināšana, palīdzības apdrošināšana un apdrošināšana pret zādzību;

26.   aicina tās dalībvalstis, kuras nav izveidojušas alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas prasību apmierināšanai, apsvērt šādu sistēmu ieviešanu, ņemot vērā citu dalībvalstu paraugpraksi;

27.   prasa, lai Komisija pēc Romas II regulas(2) pieņemšanas pāragri neinterpretētu pētījumu rezultātus par miesas bojājumu diferencēšanu, kuri varētu ieteikt uz apdrošināšanu balstītu risinājumu un līdz ar to attiecīgus grozījumus Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu;

28.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 181, 20.07.2000., 65. lpp. (2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).