Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2031(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0309/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0309/2008

Debates :

PV 03/09/2008 - 14
CRE 03/09/2008 - 14

Balsojumi :

PV 04/09/2008 - 7.4
CRE 04/09/2008 - 7.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0405

Pieņemtie teksti
PDF 352kWORD 142k
Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris - Brisele
ES sankciju kā daļas no ES rīcības un politikas cilvēktiesību jomā novērtējums
P6_TA(2008)0405A6-0309/2008

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā (2008/2031(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divus tā fakultatīvos protokolus,

–   ņemot vērā ANO Statūtus un jo īpaši to 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvencija) un tās protokolus,

–   ņemot vērā Parīzes Hartu par jaunu Eiropu (Parīzes Harta),

–   ņemot vērā 1975. gada Konferences par drošību un sadarbību Eiropā noslēguma aktu (Helsinku Noslēguma akts),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6., 11., 13., 19., 21., 29. un 39. pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EK Līgums) 60., 133., 296., 297., 301. un 308. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli pasaulē,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās debates un steidzamības rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma neievērošanas gadījumiem,

–   ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanas iekļaušanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm(1),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu starptautiskās saistības, tostarp tās, kas iekļautas PTO nolīgumos,

–   ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū ("Kotonū Nolīgums")(2), un jo īpaši tā 8., 9., 33., 96. un 98. pantu, un minētā nolīguma grozījumus(3),

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. janvāra dokumentu "Ārlietu padomnieku darba grupas "Sankciju" struktūras izveide (RELEX/Sankcijas) (5603/2004)",

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 7. jūnija "Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu" (10198/1/04),

–   ņemot vērā Padomes "Pamatnostādnes par ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanu un novērtēšanu saistībā ar ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku", ko pēdējo reizi pārskatīja 2005. gada 2. decembrī (15114/2005),

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 9. jūlija dokumentu "ES paraugprakse ierobežojošu pasākumu efektīvai īstenošanai"(11679/2007),

–   ņemot vērā Kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu(4), ko Padome pieņēma 1996. gada 2. decembrī,

–   ņemot vērā Padomes kopīgo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu(5) un 2001/931/KĀDP par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu(6), kas abas pieņemtas 2001. gada 27. decembrī, un Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām(7),

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju 2002/402/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida organizācijas un Taliban locekļiem un citiem indivīdiem, grupām, uzņēmumiem un struktūrām, kas ar tām saistīti(8), un Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban(9), kas pieņemtas 2002. gada 27. maijā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu(10),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs(11),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(12),

–   ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm un šajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas,

–   ņemot vērā 1982. gada 11. oktobra rezolūciju par nozīmi un ietekmi, kas ekonomiskām sankcijām, jo īpaši tirdzniecības embargo un boikotiem, ir Eiropas Ekonomikas Kopienas ārējās attiecībās(13),

–   ņemot vērā rezolūciju par sankciju un jo īpaši embargo ietekmi uz to valstu iedzīvotājiem, kurām šos pasākumus piemēro(14), ko 2001. gada 1. novembrī Briselē (Beļģija) pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā 2007. gada 6. septembra rezolūciju par cilvēktiesību dialogu un apspriežu norisi ar trešām valstīm(15),

–   ņemot vērā rezolūciju 1597 (2008) un ieteikumu 1824 (2008) par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes un Eiropas Savienības "melnajiem sarakstiem", kuru 2008. gada 23. janvārī pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī un kas domājams stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un atzinumus (A6-0309/2008),

A.   tā kā Līguma par ES 11. pantā cilvēktiesību ievērošana ir atzīta par vienu no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem un tā kā Līguma par Eiropas Savienību jaunais 21. pants, ko ieviestu ar Lisabonas Līguma 1. panta 24. punktu, nosaka, ka "Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana",

B.   tā kā sankcijas tiek piemērotas, īstenojot konkrētus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā un kas cita starpā ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu;

C.   tā kā iepriekšminētie Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu ir pirmais pragmatiskais dokuments, kas nosaka sistēmu, ar kuru saskaņā ES piemēro sankcijas, lai gan ES šādas sankcijas piemēro kopš 1980. gadu sākuma un jo īpaši pēc Līguma par ES stāšanās spēkā 1993. gadā; tā kā šis dokumentus oficiāli nosaka, ka sankcijas ir KĀDP instruments, un tādējādi ir uzskatāms par sākuma punktu ES politikai sankciju jomā;

D.   tā kā šīs sankciju politikas pamatā galvenokārt ir šādi pieci mērķi: aizsargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, galvenās intereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar ANO Statūtu principiem; visos veidos nostiprināt Eiropas Savienības drošību; saglabāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO un Helsinku Noslēguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

E.   tā kā pieaug starptautiskais konsenss attiecībā uz to, ka ikviens smags un apzināts pārkāpums pret vidi rada kaitējumu starptautiskajam mieram un drošībai un ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu;

F.   tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj vienošanās trūkums starp tās locekļiem; šajā sakarā uzsverot gan ANO, gan ES pienākumu piemērot sankcijas atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

G.   tā kā ES sankciju politika tādējādi ietver ANO Drošības padomes sankcijas, bet tās apjoms un mērķi ir plašāki nekā ANO Drošības padomes politikai (starptautiskais miers un drošība),

H.   tā kā sankcijas ir viens no tiem instrumentiem, ko ES var izmantot, lai īstenotu savu cilvēktiesību politiku; atgādinot, ka sankciju izmantošanai jāatbilst kopējai Eiropas Savienības stratēģijai šajā jomā, tai jābūt pēdējam mēģinājumam prioritāšu sarakstā, lai sasniegtu KĀDP konkrētos mērķus; tā kā sankciju efektivitāte ir atkarīga no to vienlaicīgas piemērošanas visās dalībvalstīs;

I.   tā kā ne starptautiskās tiesības, ne ES/EK tiesību akti neietver autoritatīvu definīciju par to, kas ir sankcija; tā kā tomēr saskaņā ar KĀDP sankcijas vai ierobežojošus pasākumus uzskata par pasākumiem, ar kuriem pilnībā vai daļēji pārtrauc diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm un kuru mērķis ir panākt izmaiņas noteiktās darbībās vai politikā, piemēram, saistībā ar starptautisko tiesību aktu vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai politiku, saskaņā ar ko trešo valstu valdības, nevalstiskas struktūras, fiziskas vai juridiskas personas neievēro tiesiskumu vai demokrātijas principus;

J.   tā kā ierobežojošie pasākumi ietver tādus dažādus pasākumus kā ieroču embargo, tirdzniecības sankcijas, finansiālās/ekonomiskās sankcijas, aktīvu iesaldēšanu, lidojumu aizliegumus, uzņemšanas ierobežojumus, diplomātiskās sankcijas, sporta un kultūras pasākumu boikotus un sadarbības pārtraukšanu ar kādu trešo valsti;

K.   tā kā atbilstīgi ES vispārējai praksei šajā rezolūcijā termini "sankcijas" un "ierobežojoši pasākumi" tiek lietoti ar vienādu nozīmi; tā kā šajā rezolūcijā ir pieņemta definīcija, kas attiecīgajiem pasākumiem sniegta Kotonū Nolīguma 96. pantā(16),;

L.   tā kā pašām ES sankcijām ir dažādi juridiskie pamati atkarībā no ierobežojošo pasākumu konkrētā veida un no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv ar attiecīgo trešo valsti, kā arī no attiecīgajām nozarēm un mērķiem; tā kā šie faktori nosaka gan procedūru sankciju pieņemšanai ‐ kam bieži, bet ne vienmēr ir nepieciešama KĀDP kopējā nostāja un tādējādi vienprātība Padomē ‐, gan normatīvo procedūru, kas jāievēro, lai sankcijas padarītu juridiski saistošas un piemērojamas, un tā kā parasti izmanto to procedūru, kas izklāstīta EK Līguma 301. pantā;

M.   tā kā aizliegumi un ieroču embargo ir kļuvuši par visbiežāk piemērotajām KĀDP sankcijām un ir viens no pirmajiem pasākumiem ES sankciju secībā; tā kā abi šie pasākumi ir vienīgie, ko tiešā veidā īsteno dalībvalstis, tā apstākļa dēļ, ka tiem nav nepieciešami īpaši sankciju tiesību akti saskaņā ar EK Līgumu; tā kā, no otras puses, finansiālajām sankcijām (aktīvu iesaldēšana) un tirdzniecības sankcijām ir nepieciešama īpašu sankciju tiesību aktu pieņemšana,

N.   tā kā saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem Pamatprincipiem par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm mērķtiecīgas sankcijas ir noteikti vēlamas pretstatā vispārīgākām sankcijām, pirmkārt tādēļ, ka tās ļauj novērst iespējamas kaitīgas sekas attiecībā uz plašākām cilvēku grupām, un otrkārt tādēļ, ka tās tiešā veidā skar atbildīgās personas vai personas, kurām pieder vara, un tādējādi tās var būt efektīvākas attiecībā uz politikas izmaiņu panākšanu;

O.   tā kā ir pasākumi, ko nesauc par "sankcijām", lai gan Padome tos pieņēmusi prezidentūras secinājumos, un kas tajā pašā laikā atšķiras no citiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri minēti kā KĀDP līdzeklis,

P.   tā kā ekonomiskās attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē nozaru divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri Eiropas Savienībai, piemērojot sankcijas, ir jāievēro; tā kā, attiecīgos gadījumos Eiropas Savienībai attiecīgais nolīgums tādēļ ir jāaptur vai jādenonsē pirms ekonomisko sankciju piemērošanas, kuras nav saderīgas ar tiesībām, kas attiecīgajai trešai valstij piešķirtas ar pastāvošo nolīgumu,

Q.   tā kā attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri ļauj vienai no pusēm veikt atbilstošus pasākumus gadījumos, ja otra puse ir pārkāpusi kādu būtisku nolīguma sastāvdaļu, proti, cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu (cilvēktiesību klauzula), ‐ šajā ziņā labs piemērs ir Kotonū Nolīgums,

R.   tā kā ierobežojošu pasākumu ieviešanai un īstenošanai ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, tostarp taisnīgu procesu un tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī samērīgumu, un saistībā ar tiem ir jāparedz atbilstoši atbrīvojumi, lai ņemtu vērā to personu humānās pamatvajadzības, pret kurām vērsti šādi pasākumi, piemēram, piekļuve pamatizglītībai, dzeramajam ūdenim, kā arī primārajai veselības aprūpei un pamata medikamentiem; tā kā saistībā ar sankciju režīmu ir pilnībā jāņem vērā Ženēvas Konvencijā, Konvencijā par bērnu tiesībām, Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām noteiktie standarti, kā arī ANO rezolūcijas saistībā ar civiliedzīvotāju un bērnu aizsardzību bruņotajos konfliktos;

S.   tā kā uzticamība ES un tās atsevišķām dalībvalstīm tiek kompromitēta, kad ES sankcijas šķietami netiek ievērotas, un tā kā Roberts Mugabe tika uzaicināts piedalīties ES un Āfrikas sammitā Lisabonā 2007. gada 8. – 9. decembrī par spīti tam, ka viņam bija oficiāli aizliegts uzturēties visās ES dalībvalstu teritorijās saskaņā ar 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP, ar ko tika atjaunoti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz Zimbabvi(17) kurā jaunākie ierobežojumi ieviesti ar 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP(18)

Vispārēji apsvērumi ceļā uz efektīvu ES sankciju politiku

1.   pauž nožēlu par to, ka līdz pat šai dienai nav veikts neviens vērtējums, ne ietekmes pētījums par ES sankciju politiku un ka tādēļ ir ārkārtīgi grūti noteikt to ietekmi un efektivitāti uz vietas un izdarīt vērā ņemamus secinājumus; aicina Padomi un Komisiju veikt šādu novērtējumu; tomēr uzskata, ka sankciju politika, ko izmanto pret Dienvidāfriku, ir izrādījusies efektīva, jo tā palīdzēja izbeigt aparteīdu;

2.   uzskata, ka atšķirīgie juridiskie pamati ES sankciju politikas īstenošanai, kuri paredz dažādus lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un kontroles līmeņus, rada šķēršļus ES sankciju politikas pārskatāmībai un konsekvencei un tādējādi arī tās uzticamībai;

3.   uzskata, lai sankcijas būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai Eiropas un starptautiskā sabiedriskā doma, kā arī to valstu sabiedriskā doma, kurās tiek gaidītas izmaiņas, uzskatītu, ka to piemērošana ir leģitīma; uzsver, ka apspriešanās ar Parlamentu lēmuma pieņemšanas procesā pastiprina šo leģitimitāti;

4.   atzīmē arī, ka sankcijām var būt simboliska nozīme, paužot ES morālo nosodījumu un tādējādi veicinot tās ārpolitikas uzskatāmības un uzticamības nostiprināšanu; tomēr brīdina, ka, pārlieku uzsverot ideju par sankcijām kā simboliskiem pasākumiem, tās var pilnībā zaudēt savu vērtību;

5.   uzskata, ka sankciju izmantošana jāparedz tādas iestāžu vai nevalstisku struktūru, vai fizisku un juridisku personu rīcības gadījumos, kas rada nopietnu kaitējumu personu drošībai un tiesībām, vai gadījumos, kad tiek konstatēts, ka trešās puses dēļ ir izsmeltas un izlietotas visas līgumiskās un/vai diplomātiskās attiecības;

6.   uzskata, ka jebkāda apzināta un nelabojama vides pasliktināšana ir apdraudējums drošībai, kā arī smags cilvēktiesību pārkāpums; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija jebkādu apzinātu un nelabojamu kaitējumu videi iekļautu starp iemesliem, kuru dēļ var pieņemt sankcijas;

7.   atzīst, ka kopumā ES sankciju instrumenti tiek piemēroti elastīgi un saskaņā ar to, kas vajadzīgs katrā atsevišķā gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES savu sankciju politiku bieži vien ir piemērojusi nekonsekventi, izturoties pret trešām valstīm atšķirīgi, lai gan to rīcība cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir līdzīga, un tādējādi izraisījusi kritiku par "dubultstandartu" izmantošanu;

8.   uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

9.   pauž nožēlu, ka iekšējās nesaskaņas ES par politiku, kāda politika nepieciešama attiecībā uz to vai citu valsti, piemēram, Kubu, vai dalībvalstu atturīgā attieksme, lai nesadusmotu lielos darījumu partnerus, piemēram, Krieviju, noveda pie tā, ka prezidentūras secinājumos tika pieņemtas tikai "neoficiālas sankcijas", kas izsaka to, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošana ir nelīdzsvarota un nekonsekventa; tomēr atzīst, ka pasākumi, kas iekļauti Padomes secinājumos, piemēram, nolīgumu parakstīšanas atlikšana ar dažām valstīm, piemēram, Serbiju, var būt spiediens uz trešām valstīm, lai tās pilnībā sadarbotos ar starptautiskajiem mehānismiem;

10.   atgādina, ka saistībā ar Kubu iepriekšminētā 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja, kas tiek periodiski atjaunota, atspoguļo to plānu, kas veicinās mierīgu pāreju uz demokrātiju, joprojām ir spēkā un neizraisa Eiropas Savienības iestāžu domstarpības; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākti nekādi nozīmīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atzīmē Padomes 2008. gada 20. jūnija Lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu, vienlaikus pieprasot visu politisko ieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu, atvieglot piekļuvi cietumiem, kā arī ratificēt un īstenot Starptautisko pilsoņu un politisko brīvību paktu; atzīmē, ka Padome pēc gada lems, vai tā turpina politisko dialogu ar Kubu, atkarībā no tā ir vai nav būtiski uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atgādina, ka Padomes nostāja ir saistoša arī Eiropas Savienībai attiecībā uz dialogu ar Kubas valsts iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz A. Saharova balvas laureātiem, Oswaldo Payá Sardiñas un grupu, kas zināma kā "Damas de Blanco" (Sievietes baltā);

11.   uzskata, ka argumentu par sankciju "neefektivitāti" nevar izmantot, lai tās atceltu, šī neefektivitāti jāizmanto pašas sankcijas pārorientēšanai un pārvērtēšanai; turklāt uzskata, ka tam, vai sankcijas turpināt vai ne, ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgo no tā, vai ir sasniegti sankciju mērķi, savukārt to veidu var pastiprināt vai mainīt atkarībā no to novērtējuma; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

12.   uzskata, ka sankciju efektivitāte jāanalizē vairākos līmeņos ‐ gan pasākumu tiešās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz spēju ietekmēt to personu privāto vai profesionālo darbību, pret kurām tie vērsti kā pret konkrēta režīma locekļiem, vai spēju ietekmēt paša konkrētā režīma darbību, gan to politiskās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz to, vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti, lai veicinātu to darbību vai politiku izbeigšanu vai mainīšanu, kuru dēļ tie tika pieņemti;

13.   uzskata, ka sankcijas efektivitāte ir atkarīga no ES spējas to saglabāt visu laika posmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par tādu noteikumu kā "termiņa izbeigšanās klauzulu" izmantošanu, kas paredz sankciju automātisku atcelšanu;

14.   neatbalsta vispārīgu, nekritisku sankciju piemērošanu jebkādām valstīm, jo šādas pieejas rezultātā de facto tiek pilnībā izolēti iedzīvotāji; uzskata, ja vien tās nav saskaņotas ar citiem politiskajiem instrumentiem, ekonomiskās sankcijas var būt sekmīgas tikai, ja ir lielas grūtības veicināt politiskās reformas attiecīgajā režīmā; tādēļ uzsver, ka jebkāda sankciju piemērošana pret valsts iestādēm ir sistemātiski jāpapildina ar atbalstu attiecīgās valsts pilsoniskajai sabiedrībai;

Sankcijas kā daļa no vispārējas cilvēktiesību stratēģijas

15.   norāda, ka lielāko daļu ES sankciju piemēro drošības apsvērumu dēļ; tomēr uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumiem jābūt pietiekamam pamatam sankciju piemērošanai, jo arī tie apdraud drošību un stabilitāti;

16.   norāda, ka sankciju galvenais mērķis ir panākt politikas vai darbību izmaiņas atbilstoši KĀDP kopīgās nostājas mērķiem vai Padomes pieņemtajiem secinājumiem, vai starptautiskiem lēmumiem, kas ir sankciju pamatā;

17.   uzsver, ka Padome, pieņemot iepriekšminētos Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, ir uzņēmusies saistības izmantot sankcijas kā daļu no visaptverošas un integrētas politiskas pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja vienlaikus paredz politisko dialogu, stimulus un nosacījumus un ka tā varētu kā galējo līdzekli ietvert arī piespiedu pasākumu izmantošanu, kā noteikts Pamatprincipos; uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, vispārējo preferenču sistēma un attīstības atbalsts jāizmanto kā šādas visaptverošas un integrētas politiskās pieejas rīki;

18.   uzsver, ka cilvēktiesību klauzulas īstenošanu nevar uzskatīt par pilnīgi autonomu vai vienpusēju ES sankciju, jo tā tiešā veidā izriet no attiecīgā divpusējā vai daudzpusējā nolīguma, kas nosaka savstarpējas saistības ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka atbilstoši pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo klauzulu, attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā nolīguma īstenošanu, nodrošinot katrai pusei likumīgu pamatu apturēt vai atcelt nolīgumu; tādēļ uzskata, ka cilvēktiesību klauzulu īstenošana un autonomas vai vienpusējas sankcijas katrā ziņā ir savstarpēji papildinoši aspekti;

19.   tādēļ atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu sistemātisku iekļaušanu un uzstāj, lai konkrēts īstenošanas mehānisms tiktu ietverts visos jaunos divpusējos nolīgumos, tostarp īpašos nozaru nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm; šajā sakarā atgādina ieteikumu nozīmi, kas pieņemti, lai efektīvāk un sistemātiski iekļautu klauzulu, proti, mērķu un atsauces kritēriju noteikšanā, kā arī regulārā novērtēšanā, atkārtoti pauž aicinājumu ieviest cilvēktiesību klauzulas, izmantojot pārskatāmākas pušu, tostarp Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības apspriežu procedūras, sīki izklāstot izmantojamos politiskos un juridiskos mehānismus gadījumā, ja izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, neievērojot starptautiskās tiesības; atbalsta Kotonū nolīgumā izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (Kotonū nolīguma 8. pants) un apspriežu (Kotonū nolīguma 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

20.   mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

21.   uzskata, ka atbilstīgu vai ierobežojošu pasākumu nepiemērošana tādā situācijā, ko raksturo pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi, nopietni apdraud Savienības cilvēktiesību stratēģiju, sankciju politiku un uzticamību;

22.   uzskata, ka sankciju politika būs daudz efektīvāka, ja to iekļaus konsekventā cilvēktiesību stratēģijā; atgādina savu prasību Padomei un Komisijai katrā valsts stratēģijas dokumentā un visos tāda paša veida dokumentos iekļaut konkrētu stratēģiju attiecībā uz cilvēktiesībām un stāvokli demokrātijas jomā;

23.   uzskata, ka sankciju piemērošanas gadījumā cilvēktiesību dialogos un apspriešanās procesos ir katrā ziņā sistemātiski jāiekļauj diskusijas par progresu, kas panākts, īstenojot mērķus un kritērijus, kuri noteikti ierobežojošo pasākumu pieņemšanas laikā; vienlaikus uzskata, ka mērķi, kas sasniegti dialogos par cilvēktiesībām un apspriešanās procesos, nekādā gadījumā nevar aizstāt to mērķu sasniegšanu, kuri ir attiecīgo sankciju pamatā;

Starptautiskās sabiedrības koordinēta rīcība

24.   uzskata, ka koordinētai starptautiskās sabiedrības rīcībai ir spēcīgāka ietekme nekā izkliedētai un nevienmērīgai valstu vai reģionālo struktūru rīcībai; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES sankciju politikas pamatā arī turpmāk jābūt domai par priekšroku ANO režīmam;

25.   aicina Padomi, ja nav ANO Drošības padomes sankciju, sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas piemēro sankcijas, dalīties ar informāciju, un koordinēt rīcību starptautiskā līmenī, lai novērstu izvairīšanos no sankcijām, un maksimāli palielinātu ES un citu sankciju efektivitāti un īstenošanu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām; strādāt pie kopīga.. vai citi pasākumi

26.   uzskata, ka ES ir jāmēģina sadarboties ar citām reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), lai veicinātu cilvēktiesības un nodrošinātu ar sankcijām saistītu darbību koordināciju;

27.   aicina ES sistemātiski attīstīt dialogu ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, lai panāktu kopēju nostāju attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, jo īpaši reģionālā līmenī; norāda, kā liecina Birmas/Mjanmas gadījums, ka sankcijas bieži nenodrošina vajadzīgās izmaiņas politikā vai darbībās, ja starptautiskā sabiedrība nav vienota un ja to īstenošanā nav iesaistīti nozīmīgākie dalībnieki;

28.   aicina Padomi un Komisiju to politisko dialogu darba kārtībā, kurus īsteno ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, sistemātiski iekļauj jautājumu par to lomu un ietekmi uz attiecīgo režīmu vai nevalstiskajiem dalībniekiem, pret kuriem vērstas sankcijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir indivīdi, organizācijas vai arī uzņēmumi;

29.   uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanas perspektīva ar reģionu, kurā ir valsts, pret kuru vērstas sankcijas, jāizmanto kā "burkāns" un spiediena izdarīšanas līdzeklis un ka jebkurā gadījumā šāds nolīgums nedrīkst attiekties uz valsti, kurai piemēro sankciju režīmu;

Skaidru lēmumu pieņemšanas procesu, mērķu, kritēriju un pārskatīšanas mehānismu izveide

30.   uzsver nepieciešamību veikt padziļinātu analīzi par katru konkrēto situāciju pirms sankciju pieņemšanas, lai novērtētu dažādu sankciju potenciālo ietekmi un noteiktu, kuras no tām ir visefektīvākās, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus un līdzīgu pieredzi; uzskata, ka šāda iepriekšēja analīze ir pamatota vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc tam, kad sankciju process jau ir uzsākts, ir grūti spert soli atpakaļ, nekaitējot ES uzticamībai vai tā atbalsta izpausmei, kas Eiropas Savienībai jāsniedz iedzīvotājiem trešā valstī, pret kuru vērstas sankcijas, ņemot vērā šīs valsts iestāžu iespēju izmantot ES lēmumu savā labā; šajā sakarā atzīmē pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru ierosināto sankciju piemērotību, veidu un efektivitāti apspriež Padomē, pamatojoties uz attiecīgās valsts misiju vadītāju novērtējumu, un aicina šādā novērtējumā iekļaut neatkarīga eksperta ziņojumu;

31.   tomēr uzsver, ka šādu analīzi nedrīkst izmantot, lai aizkavētu sankciju pieņemšanu; šajā sakarā uzsver, ka divu posmu procedūra sankciju piemērošanai saskaņā ar KĀDP nodrošina steidzamas politiskas reakcijas iespēju, sākotnēji pieņemot kopējo nostāju, ko sagatavo pēc padziļinātas regulas analīzes, kurā precizēts sankciju konkrētais veids un piemērošanas joma;

32.   aicina juridiskajos instrumentos sistemātiski iekļaut skaidrus un konkrētus kritērijus kā nosacījumus sankciju atcelšanai; jo īpaši uzstāj, ka, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertīzi, ir jāizveido atskaites kritēriji un ka tos nedrīkst laika gaitā grozīt atbilstoši politiskajām pārmaiņām Padomē;

33.   aicina Padomi un Komisiju izveidot sankciju pārskatīšanas tipveida procesu, jo īpaši ieviešot tādu pārskatīšanas klauzulu sistemātisku iekļaušanu, kas paredz sankciju režīma pārskatīšanu, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un novērtējumu par to, vai ir sasniegti izvirzītie mērķi; norāda uz to, ka deklarācijas par nodomu vai vēlmi ieviest noteiktas procedūras, kas varētu nodrošināt pozitīvus rezultātus, jāvērtē atzinīgi, bet uzsver, ka, novērtējot sankcijas, tās nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt reāla un patiesa progresa sasniegšanu, lai tiktu izpildīti konkrētie kritēriji;

34.   uzskata, ka Ķīnai piemērotais ieroču embargo ilustrē ES saskaņotību un konsekvenci , ņemot vērā to, ka lēmumu par šo embargo sākotnēji pieņēma pēc slaktiņa Tjaņmeņas laukumā 1989. gadā un ka ES līdz šim nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par šo slaktiņu, un ka tādēļ nav iemesla atcelt šo embargo;

35.   aicina Ārlietu padomnieku darba grupas "Sankciju" struktūru (RELEX/Sankcijas) pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši uzsver, ka pirms sankciju pieņemšanas ir jāveic iepriekšēja izpēte un ka pēc to pieņemšanas regulāri jāsniedz atjaunināta informācija par notiekošajām izmaiņām, un ir jāattīsta paraugprakse attiecībā uz ierobežojošu pasākumu īstenošanu un piemērošanu;

36.   atzīst, ka valstīm, tāpat kā starptautiskām un reģionālām organizācijām ir jāuzņemas atbildība par starptautisku prettiesisku rīcību piemērojot sankcijas un uzsver, šajā sakarā, ka ir nepieciešams tiesisks kontroles mehānisms, lai garantētu sankciju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un humanitārajām tiesībām;

37.   prasa iesaistīt Parlamentu visās sankciju procesa stadijās: lēmumu pieņemšanas procesā par sankcijām, attiecīgajai situācijai vispiemērotāko sankciju atlasē, kā arī kritēriju noteikšanā un to izpildes novērtēšanā saskaņā ar pārskatīšanas mehānismu un sankcijas atcelšanu;

Mērķtiecīgas sankcijas kā efektīvāks instruments?

38.   pauž nožēlu par to, ka novērtējuma trūkuma dēļ nav iespējams spriest par mērķtiecīgu pasākumu efektivitāti, taču atzīst ES spēcīgos humānos apsvērumus, kuru dēļ tā ir atteikusies no vispārējām ekonomiskām sankcijām, kā agrāk tika darīts Irākas gadījumā, un izmanto mērķtiecīgākas, "viedas" sankcijas, kas vērstas uz to, lai panāktu maksimālu ietekmi uz tiem, kuru rīcību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot humāno ietekmi vai negatīvas sekas personām, pret kurām attiecīgās sankcijas netiek vērstas, vai kaimiņvalstīm;

39.   uzskata, ka ir ārkārtīgi maza iespēja, ka ekonomiskās sankcijas izolēti no citiem politiskajiem instrumentiem varētu piespiest režīmu, pret kuru tās vērstas, īstenot ievērojamas politiskās izmaiņas; turklāt uzsver, ka tālejoši ekonomiski ierobežojumi var izraisīt pārāk lielas ekonomiskās un humānās palīdzības izmaksas, un tādēļ atgādina savu aicinājumu piemērot rūpīgāk izstrādātas un mērķtiecīgākas ekonomiskās sankcijas, kas izstrādātas tā, lai pirmkārt skartu galvenos to režīmu līderus, pret kuriem vērstas sankcijas, un tos, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus;

40.   uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei;

41.   atbalsta mērķtiecīgu finansiālu sankciju izmantošanu pret attiecībā uz to režīmu galvenajiem līderiem, pret kuriem vērstas sankcijas, lai tās tiešā veidā skartu to personu ienākumus, kam piemērotas sankcijas; uzsver, ka šīs sankcijas ir jāpapildina ar atbilstīgiem pasākumiem pret ES uzņēmējiem, kas sadarbojas ar šādām personām; uzsver, ka mērķtiecīgas preču sankcijas, kas vērstas pret konkrētu vai svarīgu režīma ienākumu avotu, rada risku, ka var rasties plašākas sekas, kas vienādā mērā skar arī iedzīvotājus, un var veicināt "melnās ekonomikas" attīstību;

42.   uzskata, ka ekonomiskās un finanšu sankcijas, pat ja tās ir mērķtiecīgas, ir jāpiemēro visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ES, tostarp trešo valstu pilsoņiem, kā arī ES pilsoņiem vai juridiskajām personām, kas ir reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar ES dalībvalsts tiesību aktiem un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ārpus ES;

43.   aicina ierobežot "ārkārtas atbrīvojumu" piemērošanu aktīvu iesaldēšanai; aicina izveidot īpašu procedūru iebildumu iesniegšanai gadījumā, ja kāda dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumu no aktīvu iesaldēšanas, jo šādas procedūras trūkums mazina ierobežojošo pasākumu efektivitāti, tā kā dalībvalstīm par šādu atbrīvojumu ir tikai iepriekš jāpaziņo Komisijai;

44.   aicina rīkoties, lai pilnveidotu ES mērķtiecīgo finansiālo sankciju piemērošanu, lai nodrošinātu, ka šādi pasākumi praksē visaptveroši liedz noteiktajām personām un struktūrām piekļūt visiem finanšu pakalpojumiem ES jurisdikcijā, tostarp tiem, kas šķērso ES norēķinu centrus vai kādā citādā veidā izmanto finanšu pakalpojumus ES jurisdikcijā; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka elastība saistībā ar sankciju sarakstu izplatīšanu ES un dalībvalstīs visām tām personām, uz kurām attiecas pienākumi, kas noteikti trešajā Naudas atmazgāšanas direktīvā(19); ierosina katrai dalībvalstij iecelt vienu iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas izplatīšanu;

45.   aicina Padomi pastiprināt sadarbību ar SWIFT vadību un akcionāriem Eiropā, lai panāktu labākus rezultātus to kontu iesaldēšanā, kuri iekļauti "melnajos sarakstos", un nepieļautu naudas pārskaitījumus no/uz šādiem kontiem;

46.   aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas un veidus, kā konstruktīvā veidā izmantot to iestāžu ienākumu iesaldēšanu, pret kurām vērstas sankcijas, piemēram, tos piešķirot cilvēktiesību pārkāpumu upuriem vai attīstības vajadzībām atbilstīgi ANO Hartas VII sadaļai;

47.   atzīmē, ka ieroču embargo ir sankciju veids, kas paredzēts, lai izbeigtu ieroču un militārā aprīkojuma plūsmu uz konfliktu apgabaliem vai režīmiem, kas tos varētu izmantot iekšējai apspiešanai vai agresijai pret kādu ārvalsti, kā noteikts Rīcības kodeksā par ieroču eksportu;

48.   aicina starp dalībvalstīm un Komisiju koordinēt sadarbību attiecībā uz ES ieroču embargo īstenošanu, kurus piemēro katra dalībvalsts;

49.   aicina dalībvalstis pieņemt kopēju nostāju par ieroču embargo, kas pastāvošo Rīcības kodeksu par ieroču eksportu padarītu juridiski saistošu;

50.   mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai pilnveidotu ANO uzraudzības un īstenošanas iespējas, un pauž atbalstu viedoklim, ka ir jāizveido pastāvīga ANO grupa, kas vērtētu tirdzniecību ar konfliktu izraisošām precēm un saistībā ar tiem piemēroto sankciju vērtību;

51.   atgādina, ka ierobežojumi attiecībā uz uzņemšanu (ceļošanas aizliegumi, vīzu aizliegumi) ir viens no pirmajiem soļiem ES sankciju secībā, kas paredz aizliegumu "melnajos sarakstos" iekļautajām personām vai nevalstiskām struktūrām piedalīties oficiālās ES sanāksmēs, kā arī aizliegumu doties uz ES privātu iemeslu dēļ;

52.   ar bažām atzīmē, ka tas, kā dalībvalstis ievēro ES vīzu aizliegumus, nav bijis pilnībā apmierinoši; aicina dalībvalstis pieņemt kopēju pieeju, ceļojumu ierobežošanas un attiecīgo izņēmuma klauzulu piemērošanā;

Cilvēktiesību ievērošana, mērķtiecīgas sankcijas piemērojot cīņā pret terorismu

53.   atzīmē, ka gan par autonomām ES pretterorisma sankcijām, gan par ES īstenotām ANO Drošības padomes pretterorisma sankcijām ir ierosinātas vairākas lietas EK Tiesā un Pirmās instances tiesā;

54.   atgādina dalībvalstu pienākumu sankcijas izstrādāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kurš nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzsver, ka pašreizējās "melnā saraksta'" veidošanas procedūras gan ES, gan ANO līmenī juridiskās noteiktības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu aspektā ir nepilnīgas; mudina Padomi izdarīt visus nepieciešamos secinājumus un pilnīgi piemērot visus Pirmās instances tiesas spriedumus attiecībā uz ES autonomajām sankcijām;

55.   aicina Padomi un Komisiju pārskatīt pašreizējo procedūru iekļaušanai "melnajā sarakstā" un svītrošanai no tā, lai tiktu ievērtas "melnajā sarakstā" iekļauto personu un struktūru procesuālās un materiālās cilvēktiesības, jo īpaši starptautiskās normas attiecībā uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespēju neatkarīgā un objektīvā tiesā un taisnīgu izskatīšanu tiesā, tostarp tiesības tikt informētiem par apsūdzību, kas izvirzīta pret konkrētu personu vai struktūru kā arī par pieņemtajiem nolēmumiem un tiesībām uz kompensāciju par jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; šajā pašā sakarībā prasa, lai ES dalībvalstis veicinātu šādu pārskatīšanu ANO mehānismos ar mērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kad tiek piemērotas mērķtiecīgas sankcijas cīņā pret terorismu;

56.   uzskata, ka Līguma par ES darbību, 75. pants būtu izdevība, kas Eiropas Parlamentam ir jāizmanto, lai novērstu trūkumus, kuri pašlaik pastāv attiecībā uz iekļaušanu "melnajā sarakstā", un pauž atbalstu visam Parlamenta pašreizējam darbam, ko paredzēts iekļaut 2009. gada likumdošanas programmas darba kārtībā;

57.   pauž nožēlu par to, ka neviena tiesībsargājošā struktūra nevar izvērtēt "melno sarakstu" atbilstību, jo pierādījumi, kuru dēļ iekļauj "melnajā sarakstā", balstās galvenokārt uz informāciju, kas ir slepeno dienestu rīcībā, kuri ipso facto darbojas slepeni; tomēr uzskata, ka šāda būtiska piesardzība nav jāpārveido par nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbu; uzskata šajā sakarā, ka ir nepieciešams Parlamentu iesaistīt dalībvalstu jau esošās Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

58.   tomēr atkārtoti norāda, ka pretterorisma sarakstu sistēma, ja tā ievēro jaunāko EK tiesas praksi, ir efektīvs instruments ES pretterorisma politikā;

59.   uzsver, ka terorisms apdraud drošību un brīvību, un tādēļ mudina Padomi pārskatīt un atjaunināt teroristisko organizāciju sarakstu, ņemot vērā to darbību visos kontinentos;

Dažāda sankciju politika

60.   atzīmē, ka ES vienmēr sekmējusi pozitīvu pieeju sankciju pielietošanā, lai sekmētu izmaiņas; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi piešķirt prioritāti integrētiem vispārējiem pasākumiem, izmantojot progresīvu spiediena un pamudinājumu stratēģiju;

61.   uzskata, ka atvērtības politika un sankciju politika viena otru neizslēdz; tādēļ uzskata, ka ES sankciju politika var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību ievērošanu valstī, uz kuru attiecas sankcija, ja tā tiek pārskatīta ar skaidru nolūku ieviest pozitīvas rīcības politiku; šajā sakarībā atzīmē sankciju ciklu, ko laikā no 2007. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim piemēroja Uzbekistānai: lai gan Padome vienu gadu turpināja piemērot sankcijas, kas tika noteiktas par to, ka netika pildīti sākotnējie kritēriji attiecībā uz Andižānas slaktiņa izmeklēšanu un cilvēktiesību ievērošanu, tā tomēr nolēma apturēt vīzu aizlieguma īstenošanu, dodot Uzbekistānas valdībai sešus mēnešus, lai izpildītu noteiktu cilvēktiesību kritēriju kopumu, un draudot automātiski atjaunot vīzu aizliegumu; atzīmē, ka saistību un sankciju apvienošana radīja dažas pozitīvas izmaiņas, pateicoties iespējamajai sankciju automātiskai atjaunošanai un precīzu nosacījumu noteikšanai; uzsver, ka jāspēj šos nosacījumus izpildīt ierobežotā termiņā un ka tiem jābūt saistītiem ar vispārējo sankciju režīmu; tomēr pauž nožēlu, ka nav bijušas pozitīvas izmaiņas un ka joprojām netiek veidota sadarbība ar Uzbekistānas valdību;

62.   mudina, lai saskaņā ar daudzpusīgu stratēģiju sankcijas tiktu sistemātiski papildinātas ar pastiprinātiem pozitīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību aizstāvjiem un visu veidu projektiem, kas veicina cilvēktiesības un demokrātiju; aicina nodrošināt, lai tematiskās programmas un instrumenti (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva(20), nevalstiskie dalībnieki, ieguldījumi cilvēkos) pilnā mērā veicinātu šī mērķa sasniegšanu;

63.   aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija un tai sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide, lai nodrošinātu atbilstības palielināšanu starp dažādajiem ES ārējās darbības instrumentiem, kas ir galvenais aspekts ES sankciju politikas efektivitātes panākšanai nākotnē;

Ieteikumi attiecībā uz ES iestādēm un dalībvalstīm

64.   aicina Padomi un Komisiju veikt ES sankciju politikas visaptverošu un padziļinātu novērtējumu, lai noteiktu politikas ietekmi un nepieciešamos pasākumus tās stiprināšanai; mudina Padomi un Komisiju iesniegt šādu pasākumu programmu; aicina Padomi un Komisiju novērtēt sankciju ietekmi uz minēto valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

65.   aicina Komisiju nodrošināt to, lai attīstības atbalsta stratēģijas, kuras nosaka Attīstības sadarbības instruments (ASI) un Eiropas Attīstības fonds (EAF), atbilstu esošajiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem, būtu nepārprotami saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

66.   aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija, Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos iecelšana ‐ kurš vienlaikus būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu Padomes priekšsēdētājs ‐ un tam sekojošā EĀDD izveide, lai ES ārējo darbību padarītu konsekventāku un saskaņotāku, uzlabotu to ES attiecīgo dienestu pieredzi, kuri strādā sankciju jomā, un pastiprinātu sadarbību starp dažādajiem dienestiem;

67.   vienlaikus aicina īstenot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu konsekventāku un efektīvāku īstenošanu;

68.   aicina dalībvalstis, kas ir ANO Drošības padomes locekles, sistemātiski censties panākt, lai ES noteiktās sankcijas tiktu atzītas starptautiskā līmenī, saskaņā ar Līguma par ES 19. pantu;

69.   aicina dalībvalstis, kad tās darbojas ANO Drošības padomē, nepārkāpt saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

70.   uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

71.   aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu, lai atbilstīgi situācijai Padomei iesniegtu vispiemērotākos ierobežojošos pasākumus, sagatavotu regulārus ziņojumus par izmaiņām, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un mērķiem, kā arī, ja nepieciešams, ieteiktu veidu, kā uzlabot sankciju ieviešanu; uzskata, ka šāda tikla izveide uzlabos pārskatāmību un diskusijas par sankcijām vispār, kā arī stiprinās sankciju ieviešanu un pastāvīgu pārraudzību īpašos gadījumos; vienlaikus uzskata, ka Komisijai jādarbojas vairāk proaktīvi, nosakot skaidru ES sankciju politiku;

72.   uzskata, ka ES sankciju politikas leģimitāte, kas ir svarīga un jūtīga KĀDP sastāvdaļa, ir jānostiprina, Parlamentu iesaistot visās procedūras stadijās saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, un jo īpaši sankciju izstrādē un īstenošanā, sistemātiski apspriežoties ar Padomi un Komisiju un saistībā ar to sniegtiem ziņojumiem; uzskata, ka Parlaments ir arī jāiesaista uzraudzībā par to, kā tie, kuriem piemērotas sankcijas, pilda noteiktos kritērijus; uzdod Cilvēktiesību apakškomitejai sistematizēt un pārraudzīt darbu šajā jomā attiecībā uz visām sankcijām, kuru mērķi un kritēriji ir saistīti ar cilvēktiesībām;

o
o   o

73.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes ģenerālsekretāriem.

(1) OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp.
(2) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(3) OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp.
(4) OV L 322, 12.12.1996., 1. lpp.
(5) OV L 344, 28.12.2001., 90. lpp.
(6) OV L 344, 28.12.2001., 93. lpp.
(7) OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.
(8) OV L 139, 29.5.2002., 4. lpp.
(9) OV L 139, 29.5.2002., 9. lpp.
(10) OV C 98, 18.4.2008., 1. lpp.
(11) OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.
(12) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
(13) OV C 292, 8.11.1982., 13. lpp.
(14) OV C 78, 2.4.2002., 32. lpp.
(15) OV C 187 E, 24.7.2008., 214. lpp.
(16) 2000. gada 23. jūnija Kotonū Nolīguma 96. pants ir šāds:"Pamatelementi: apspriežu procedūra un atbilstoši pasākumi, kas attiecas uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu1. Šā panta nozīmē termins "Puse" attiecas uz Kopienu un Eiropas Savienības dalībvalstīm, no vienas puses, un katru ĀKK valsti, no otras puses.2.a) Ja, neskatoties uz politisko dialogu, kas regulāri notiek starp Pusēm, kāda Puse uzskata, ka otra Puse nav izpildījusi pienākumu, kas izriet no cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanas, kas minēts 9. panta 2. punktā, tā, izņemot īpaši steidzamos gadījumos, sniedz otrai Pusei un Ministru padomei būtisku informāciju, kas nepieciešama situācijas pamatīgai pārbaudei, lai meklētu Pusēm pieņemamu risinājumu. Šim nolūkam tā uzaicina otru Pusi organizēt apspriedes, kas pievēršas pasākumiem, kurus attiecīgā puse veikusi vai kuri tai jāveic, lai uzlabotu situāciju.Apspriedes veic līmenī un veidā, kas tiek uzskatīts par vispiemērotāko risinājuma atrašanai. Apspriedes sākas ne vēlāk kā 15 dienas pēc uzaicinājuma un turpinās ar savstarpēju vienošanos noteiktu laika periodu atkarībā no pārkāpuma veida un smaguma. Jebkurā gadījumā apspriedes turpinās ne ilgāk kā 60 dienas.Ja apspriedes nenoved pie abām Pusēm pieņemama risinājuma, ja apspriede tiek noraidīta, vai īpašas steidzamības gadījumos var veikt atbilstošus pasākumus. Šos pasākumus atceļ, tiklīdz vairs nepastāv iemesli to veikšanai;b) termins "īpašas steidzamības gadījumi" attiecas uz kāda no 9. panta 2. punktā minētā pamatelementa īpaši nopietnu un smagu pārkāpumu izņēmuma gadījumiem, kuri prasa tūlītēju rīcību.Puse, kas izmanto īpašas steidzamības procedūru, par to informē atsevišķi otru Pusi un Ministru padomi, ja vien tai ir laiks to darīt;c) "Atbilstoši pasākumi", kas minēti šajā pantā, ir pasākumi, ko veic saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un kas ir samērīgi ar pārkāpumu. Izvēloties šos pasākumus, priekšroka jādod pasākumiem, kuri vismazāk traucē šā nolīguma piemērošanu. Apturēšana tiek saprasta kā pasākums ļaunākajā gadījumā.Ja pasākumi tiek veikti īpašas steidzamības gadījumos, par tiem nekavējoties ziņo otrai Pusei un Ministru padomei. Pēc attiecīgās Puses pieprasījuma tad var sasaukt apspriedes, lai pamatīgi pārbaudītu situāciju un, ja iespējams, atrastu risinājumus. Šīs apspriedes veic atbilstīgi pasākumiem, kas izklāstīti a) punkta otrajā un trešajā daļā."
(17) OV L 50, 20.2.2004., 66. lpp.
(18) OV L 43, 19.2.2008., 39. lpp.
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309. 25.11.2005., 15. lpp.).
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (OV L 386, 29.12..2006., 1. lpp.)

Juridisks paziņojums - Privātuma politika