Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 2001. gada 6. septembra rezolūciju "25 gadu ilga Kopienas tiesību aktu piemērošana lauksaimniecībai kalnu apvidos"(1),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 16. februāra rezolūciju par ES mežu stratēģijas īstenošanu(2),

–   ņemot vērā tā 2008. gada 12. marta rezolūciju par KLP "veselības pārbaudi"(3),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas patstāvīgo atzinumu "Par Zaļo grāmatu: Ceļā uz Eiropas Savienības kalnu apvidu politiku: Eiropas redzējums kalnu apvidiem"(4),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0327/2008),

A.   tā kā kalnu apvidi aizņem 40 % no Eiropas teritorijas un tur dzīvo 19 % Eiropas iedzīvotāju;

B.   tā kā kalnu apvidi dažās dalībvalstīs, piemēram, Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē aizņem vairāk nekā 50 % no valsts teritorijas un lauku iedzīvotājiem šajos apvidos joprojām ir nozīmīga loma,

C.   tā kā kalnu apvidus (jo īpaši augstkalnu apvidus un augstienes) veido kultūrainavas, kas atspoguļo harmonisku mijiedarbību starp cilvēku un biosistēmām un pieder pie dabas mantojuma;

D.   tā kā kalnu apvidus ļoti ietekmē klimata pārmaiņas un ekstremāli laika apstākļi, piemēram, sausums un ugunsgrēki;

E.   tā kā kalnu apvidi nav vienveidīgi, bet ļoti atšķiras pēc kalnu formas un augstuma (augstkalnāji, augstienes, ledāji, neauglīgi apgabali);

F.   tā kā kalnu apvidi ar savām īpatnībām (virsmas slīpums, atšķirīgs augstums, nepieejamība, augu sega, īsāks veģetācijas laiks, zema augsnes kvalitāte, laika un īpaši klimata apstākļi) atšķiras no citām dabas sistēmām Eiropas Savienībā un tā kā tie daudzējādā ziņā pastāvīgi atrodas nelabvēlīgos dabas apstākļos, un tā kā dažos kalnu apvidos tas pamazām noved pie šo apvidu pārtuksnešošanās un lauksaimnieciskās ražošanas apjoma samazināšanās;

G.   tā kā kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ir liels potenciāls būt vai tie varētu būt paraugs kvalitatīviem produktiem, augstvērtīgiem pakalpojumiem un atpūtas teritorijām, bet to ilgtspējīgu attīstību var garantēt tikai ar integrētu un ilgtermiņā vērstu resursu un tradīciju izmantošanu;

H.   tā kā kalnu apvidos ražotai lopkopības produkcijai ir īpaša kvalitāte un tās ražošanas gaitā vispusīgi un ilgtspējīgi izmanto dabas resursus, ganības un īpaši pielāgotas ganību augu varietātes, kā arī tradicionālus lauksaimniecības paņēmienus;

I.   tā kā kalni (jo īpaši augstkalnāji un augstienes) ir "daudzfunkcionāla" dzīves telpa, kurā lauksaimniecība un ekonomika ir cieši saistīta ar sociālajiem, kultūras un ekoloģiskajiem aspektiem, un tāpēc šo apvidu atbalstam ir jāpiešķir pienācīgs finansējums;

J.   tā kā pastāvīgo strukturālo nepilnību dēļ kalnu apvidu ekonomika ir īpaši jutīga pret ekonomikas cikla svārstībām un ilgtermiņā ir atkarīga no ražošanas procesu daudzveidības un specializācijas;

K.   tā kā jau pastāv Eiropas konvencijas atsevišķu kalnu apvidu aizsardzībai - 1991. gada 7. novembra Konvencija par Alpu aizsardzību (Alpu konvencija) un 2003. gada 22. maija Pamatkonvencija par Karpatu aizsardzību un ilgstpējīgu attīstību (Karpatu konvencija), - kas savukārt ievērojami palīdz veidot vienotu politiku attiecībā uz kalnu apvidiem, lai gan šie instrumenti vēl nav pilnībā ratificēti un ieviesti;

L.   tā kā kalnu apvidu ekonomika, kas balstās uz zemes, mežu un ganību izmantošanu un kurai bieži vien ir daudznozaru raksturs, ir ekoloģiskā līdzsvara paraugs, ko nedrīksētu neņemt vērā;

M.   tā kā lauku saimniecības kalnu apvidos lielākoties ir ģimenes uzņēmumi ar paaugstinātu finansiālo risku,

1.   vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstu centieni saistībā ar kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ievērojami atšķiras un nav vērsti uz ekonomikas vispārēju attīstību, bet uz atsevišķu nozaru attīstību, kā arī nepastāv integrēts ES regulējums (kā tas ir attiecībā uz jūras apvidiem: COM (2007)0574);

2.   uzsver, ka ar Lisabonas līgumu grozītā EK līguma 158. pantā par kohēzijas politiku ir norādīts, ka kalnu reģioni pastāvīgi piedzīvo nopietnas dabīgas grūtības, vienlaikus atzīstot to daudzveidību, un aicina pievērst tiem īpašu uzmanību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija par spīti vairākkārtējām Parlamenta prasībām vēl joprojām nav izstrādājusi visaptverošu stratēģiju, lai efektīvi atbalstītu kalnu apvidus un citus reģionus, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības;

3.   uzsver, ka ir labāk jākoordinē dažādi Kopienas politikas virzieni, lai nodrošinātu vienmērīgu attīstību, jo īpaši tādos reģionos kā kalnu apvidi, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības; šajā sakarībā pauž bažas par to, vai pašreizējā 2007.–2013. gada plānošanas laikposmā ir lietderīgi nodalīt Kopienas kohēzijas politiku no lauku attīstības politikas, kas izriet no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai integrācijas Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP); uzskata, ka šī jaunā pieeja ir stingri jāuzrauga, lai novērtētu tās ietekmi uz reģionālo attīstību;

4.   norāda, ka kalnu apvidi piedzīvo grūtības, kas lauksaimniecības nozarei traucē pielāgoties konkurence apstākļiem un rada papildu izmaksas, kuru dēļ nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgus produktus par zemām cenām;

5.   ierosina, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā 2008. gada rudenī paredzamo Zaļās grāmatas par ES teritoriālo kohēziju pieņemšanu, kā arī teritoriālās attīstības programmas un Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvas mērķus, pieņem teritoriālo pieeju, lai risinātu problēmas dažādās kalnu teritorijās, un paredz šos pasākumus nākamajā struktūrfondu politikas tiesību aktu paketē;

6.   vēlas, lai Komisija izveido patiesi vienotu ES stratēģiju attiecībā uz kalnu apvidiem, un uzskata, ka pirmais nozīmīgais solis šajā virzienā būs Zaļās grāmatas par kalnu reģioniem publicēšana; aicina Komisiju sākt plašu sabiedrisku apspriešanu, iesaistot reģionālās un vietējās varas iestādes, sociālekonomiskās un vides jomas dalībniekus, kā arī dalībvalstu un Eiropas līmeņa asociācijas, kuras pārstāv kalnu apvidu reģionālās varas iestādes, lai labāk izprastu stāvokli šajos reģionos;

7.   atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju kā pieeju dažādiem Eiropas Savienības reģioniem un šajā sakarībā aicina veidot KLP, kas ietver pirmo un otro pīlāru, lai, ņemot vērā Eiropas Savienības starptautiskos izaicinājumus, atbilstīgi veidotu dzīvotspējīgas un daudzfunkcionālas kalnu lauksaimniecības ekonomisko vidi, kurai vajadzīgi arī ar ražošanu saistīti instrumenti, tostarp saistībā ar piena transportu;

8.   vienlaikus mudina Komisiju sešu mēnešu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas savas kompetences robežās izstrādāt integrētu ES stratēģiju kalnu apvidiem attiecībā uz to ilgtspējīgu attīstību un resursu izmantošanu (ES stratēģija kalnu apvidiem); turklāt, ņemot to par pamatu, aicina izstrādāt valsts rīcības programmas ar konkrētiem īstenošanas pasākumiem, sadarbojoties ar reģionālajām varas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kas pārzina un aizstāv vietējās intereses un vajadzības (piemēram, atkarībā no dažādiem kalnu apvidiem), attiecīgi ņemot vērā esošās reģionālās iniciatīvas;

9.   uzsver kalnu apvidu dalījuma nozīmi, kas ir priekšnoteikums, lai īstenotu mērķtiecīgus pasākumus, jo īpaši kalnu lauksaimniecības jomā, kā arī to, ka ir jāveic kalnu apvidu pienācīga diferenciācija atkarībā no nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmes, kas dalībvalstīm ciešāk jāuzrauga, izmantojot esošās kartes ar reģionu dalījumu;

10.   aicina Komisiju zināšanu nodošanas un inovāciju veicināšanas nolūkā sagatavot pārskatu par finansētajām programmām un projektiem par tematiem, kas attiecas uz kalnu apvidiem;

11.   aicina Komisiju saistībā ar Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīklu īpašu uzmanību pievērst to reģionu stāvoklim, kuri cieš no pastāvīgām dabīgām grūtībām, piemēram, kalnu apvidiem; uzskata, ka pareiza un pilnīga informācija par kalnu apvidu stāvokli ir ļoti svarīga, lai izstrādātu diferencētus pasākumus, kas ļauj labāk risināt minēto reģionu problēmas;

12.   uzsver kalnu lauksaimniecības nozīmi ražošanā, ainavu visaptverošā saglabāšanā un izmantošanā, kas kalpo arī par citu ekonomikas nozaru multifunkcionālu pamatu un tradicionālo kultūrainavu un sociālās iekārtas raksturīgu elementu;

13.   norāda, ka daudzi kalnu apvidi, ņemot vērā to pievilcību tūristu acīs, ir pakļauti urbanizācijas spiedienam un vienlaikus cenšas saglabāt tradicionālās ainavas, lai tās nezaudētu savu ekosistēmai svarīgo lauksaimniecisko raksturu, pievilcību un vērtību;

14.   atzīmē, ka dabas apstākļu un riska dēļ lauksaimniecība kalnu apvidos (jo īpaši augstu kalnos) prasa smagāku darbu (kas paredz arī lielāku darba intensitāti un roku darbu) un lielākas izmaksas (arī īpašu tehniku un paaugstinātas transporta izmaksas);

15.   aicina turpmākajās KLP reformās īpašu uzmanību pievērst kalnu lauksaimniecības daudzfunkcionalitātei un, pielāgojot lauku attīstības un valsts programmu pamatdirektīvas, ņemt vērā kalnu apvidu zemnieku lomu, kas ir ne tikai ražotāji, bet arī rada ekonomiskus priekšnosacījumus citu nozaru attīstībai, kā arī veidot apstākļus sinerģiskai sadarbībai (kas ietver arī ekotūrisma programmu finansēšanu un kvalitatīvu produktu laišanu tirgū); jo īpaši norāda, ka ir jāparedz finansiāla atlīdzība par kalnu lauksaimniecības ekoloģiskumu;

16.   augstu vērtē zemnieku darbu kalnu apvidos; atzīmē, ka darba apstākļus kalnu lauksaimniecībā (pirmām kārtām tas attiecas uz papildu ienākumiem, darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru un ģimenes veidošanas iespējām) nedrīkst apgrūtināt ar birokrātiju, bet tie ir jāatvieglo, izmantojot dažādu nozaru politikas sinerģiju; aicina Komisiju un atbildīgās komitejas (komitoloģijas procedūra) pārskatīt spēkā esošos un varbūtējos noteikumus (it īpaši attiecībā uz obligātiem reģistriem), ievērojot "labāka regulējuma" iniciatīvu, un/vai padarīt tos vienkāršākus, lai visnotaļ atvieglotu administratīvās procedūras;

17.   uzsver, ka kompensācijas maksājumi kalnu apvidos (jo īpaši augstkalnu apvidos) arī turpmāk būtu jāizlieto, lai tikai atlīdzinātu nelabvēlīgos dabas apstākļus un nelabvēlīgu saimniecisko apstākļu radītās papildu izmaksas, ka šie maksājumi ir attaisnojami ilgtermiņā, jo nepastāv ražošanas alternatīvas, un ka pilnīga nosacījumu atcelšana pakāpeniski novedīs pie ekonomiskās aktivitātes sašaurināšanās, kas skars visas nozares; uzsver, ka kalnu apvidu vajadzības nevar apmierināt, izmantojot tikai finansējumu lauku attīstībai;

18.   aicina sniegt lielāku atbalstu jauniem lauksaimniekiem un panākt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm (jo īpaši nodrošinot ģimenēm labvēlīgus pasākumus, pilna un nepilna darba laika regulējumu, jaukta atalgojuma modeļus, papildu nodarbinātības iespējas, pienācīgu darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru, ģimenes veidošanas iespējas), kas ir noteicošie faktori cilvēku dzīvē; aicina Komisiju meklēt jaunus risinājumus, iesaistot ieinteresētās personas "elastdrošības" apspriešanā un projektu izstrādē;

19.   aicina rūpēties par demogrāfisko līdzsvaru lauku apvidos, kas bieži saskaras ar iedzīvotāju masveida izceļošanas problēmām;

20.   pauž pārliecību, ka pietiekama iedzīvotāju blīvuma nodrošināšana kalnu apvidos ir prioritāte un ir jāparedz pasākumi, lai novērstu pārtuksnešošanos un piesaistītu jaunus iedzīvotājus;

21.   uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt augsta līmeņa pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, uzlabot piekļuvi kalnu apvidiem un to savstarpējo savienojamību, kā arī nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru, jo īpaši pasažieru un kravas pārvadājumu, izglītības, uz zināšanām balstītas ekonomikas un sakaru (tostarp platjoslas piekļuves tīklu) jomā, lai sekmētu kalnu reģionu tirgus un pilsētu kontaktus; aicina atbildīgās iestādes šajā nolūka veicināt publiskā un privātā sektora partnerību;

22.   uzsver, ka ražotāju apvienības, zemnieku kooperatīvi, lauksaimnieku kolektīvas tirdzniecības iniciatīvas un starpnozaru partnerība, kas, īstenojot integrētu attīstības plānu (piemēram, Leader grupas), veido reģionu pievienoto vērtību un saskaņā ar ilgtspējīgas lauksaimniecības stratēģiju ievērojami veicina lauksaimnieciskās ražošanas ienesīgumu un drošību tirgū un tas attiecīgi vēl vairāk jāatbalsta;

23.   prasa īpašu finansiālu palīdzību piena nozarei (piensaimniekiem un piena pārstrādātājiem), kurai trūkstošu ražošanas alternatīvu dēļ kalnu apvidos ir izšķiroša nozīme (jo īpaši augstkalnu apvidos); aicina piena kvotu reformas gaitā kalnu apvidos izvēlēties "mīkstās nosēšanās" stratēģiju, kā arī paredzēt papildu pasākumus (īpašus maksājumus) negatīvu seku mīkstināšanai, kas ļauj veikt pielāgojumus, šādi saglabājot lauksaimniecības pamatus; aicina paredzēt papildu līdzekļus no pirmā pīlāra, jo īpaši piemaksas par piena govīm;

24.   aicina dalībvalstis, pievēršot īpašu uzmanību ilgtspējīgas un kalnu apvidiem pielāgotas lauksaimniecības atbalstam, paredzēt papildu hektārmaksājumus par bioloģisko lauksamniecību un ganību ekstensīvu izmantošanu, kā arī atbalstīt investīcijas lauksaimniecības dzīvnieku labturībā;

25.   norāda, ka uzņēmumi kalnu apvidos, mūsdienu apstākļos izmantojot tradicionālās zināšanas un ražošanas paņēmienus, ražo kvalitatīvus produktus un ir galvenie darba devēji nodarbinātības jomā, tādēļ tiem jāpiemēro ES atbalsta režīms;

26.   aicina veikt īpašus atbalsta pasākumus, pamatojoties uz lielākām izmaksām un ieguldīto darbu, jo īpaši piegādājot pienu un piena produktus ieleju iedzīvotājiem; šajā sakarā atkārtoti aicina kalnu apvidos ieviest piemaksas par piena govīm;

27.   uzsver tipiski reģionālo un tradicionālo (kvalitatīvo) ražojumu nozīmi arī saistībā ar citām nozarēm; aicina ES kalnu apvidu stratēģijā paredzēt pasākumus, lai aizsargātu šos ražojumus un to ražošanas paņēmienus, kā arī veicinātu to sertificēšanu (piemēram, saskaņā ar Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 509/2006 par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām(5) un Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību(6)) un nepieļautu pakaļdarinājumus; aicina ES atbalsta programmās paredzēt īpašus nosacījumus kvalitatīviem pārtikas produktiem (piemēram, produktiem no kalnu ganībām un mājas siera ražotnēm, kā arī kvalitatīvai gaļai);

28.   aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt lauksaimnieku grupām un vietējām kopienām ieviest reģionālo kvalitātes marķējumu 27. punkta nozīmē; ierosina sniegt atbalstu , uzlabojot lauksaimnieku un vietējo pārtikas pārstrādātāju informētību un attiecīgi apmācot viņus, kā arī piešķirot finansiālu atbalstu par vietēju pārtikas pārstrādes uzņēmumu izveidi un par aģitācijas kampaņu uzsākšanu;

29.   aicina izveidot fondu nelabvēlīgiem apvidiem, tostarp kalnu apvidiem, piemēram, piešķirot līdzekļus no otrā pīlāra, ja tie paliek neizmantoti trūkstoša valsts līdzfinansējuma dēļ;

30.   aicina mērķtiecīgi sniegt īpašu finansiālu palīdzību kalnu apvidiem saskaņā ar Padomes 2003. gada 29. septembra Regulas (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar KLP un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem(7) 69. pantu, nodrošināt konkrētu kārtību, kā bez birokrātiskiem šķēršļiem piekļūt šai palīdzībai, kā arī par 20 % paaugstināt augšējo robežu līdzekļiem, kas piešķirami saskaņā ar 69. pantu;

31.   norāda, ka kalnu apvidos var ražot kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju, kas nodrošina lielāku lauksaimniecības produktu dažādību Eiropas tirgū, tajos joprojām saglabājas noteiktas dzīvnieku un augu sugas, tradīcijas un attīstās rūpniecība un tūrisms, kā arī notiek pasākumi, kas vērsti pret klimata pārmaiņām, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un samazinot CO2 līmeni ar pastāvīgām zālaugu un mežu platībām, bet ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ļaus ražot enerģiju no koksnes atliekām;

32.   aicina dzīvnieku veselības, aizsardzības un selekcijas veicināšanas noteikumos (piemēram, ciltsdarba programmās, ciltsgrāmatu uzturēšanā, atbilsmes pārbaudēs) ievērot lauksaimniecības dzīvnieku (jo īpaši vietējo šķirņu) audzētāju un turētāju intereses kalnu apvidos, ņemot vērā pašreizējos riska faktorus un spiedienu, ko tie izjūt;;

33.   uzstājīgi uzsver, ka Komisijas rīcība konkurences un starptautiskās tirdzniecības politikas jomā ietekmē kalnu apvidu attīstību; šajā sakarībā aicina Komisiju aktīvāk un mērķtiecīgāk reaģēt uz šo apvidu vajadzībām, piedaloties turpmākajās sarunās, jo īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros, par elastīgiem valsts atbalsta nosacījumiem, ņemot vērā vispārējas nozīmes pakalpojumus saistībā ar konkurences tiesībām;

34.   aicina pievērst īpašu uzmanību dzīvnieku audzētājiem ugunsgrēku skartajos apvidos, jo šajos apvidos ganību izmantošana nākamajos piecos gados būs ierobežota un prasīs lielu piesardzību;

35.   mudina šajā stratēģijā pievērsties kalnu apvidu ainavām (kalnu ganībām, aizsargājamiem mežiem, augstkalnājiem un augstienēm, pļavām, augstas ainaviskās vērtības teritorijām), lai kalnu ganībām, zālājiem, mežiem un citām apdraudētām un jutīgām teritorijām izstrādātu ilgtspējīgas izmantošanas koncepcijas un radītu stimulus to apsaimniekošanai, atjaunošanai, kā arī saprātīgas ūdensapgādes veicināšanai, cīņai pret eroziju un citām nevēlamām parādībām kā ganību apsaimniekošanas pārtraukšanu ar tai sekojošu aizaugšanu vai pārmērīgu izmantošanu;

36.   attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu norāda, ka ir jāizveido vietējo augu un dzīvnieku sugu, jo īpaši vietējo lauksaimniecības dzīvnieku un augstkalnu floras, ģenētiskā materiāla datubāzes; aicina Komisiju izvērtēt starptautiskas iniciatīvas iespējamību un kādā veidā sākt īstenot rīcības plānu;

37.   uzsver, ka dažos Eiropas Savienības kalnu apvidos, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, pieaug depopulācijas un vietējo kopienu sociālās aktivitātes mazināšanās risks, kā arī lauksaimnieciskās darbības apsīkuma vai pat pārtraukšanas risks, kas var ietekmēt ainavas un radīt izmaiņas ekosistēmā;

38.   uzsver, ka zālaugu platībmaksājumiem ir liela nozīme lauksaimnieciskās darbības saglabāšanā kalnu apvidos un tāpēc tie ir jāturpina;

39.   uzsver mežsaimniecības ilgtermiņa stratēģijas svarīgumu, kurā ņem vērā klimata pārmaiņu ietekmi, meža ekosistēmu dabīgo ciklu un sastāvu, radot mehānismus, kā izvairīties no krīzes situācijām, novērst tās un likvidēt to sekas (piemēram, pēc vētras), kā arī radot stimulus integrētai meža apsaimniekošanai; norāda uz koksnes un kokmateriālu ilgtspējīgas pārveidošanas un uzlabošanas iespējām kalnu apvidos (ņemot vērā kvalitatīvus izstrādājumus ar zemām transporta izmaksām un CO2 emisijas samazinājumu, kā arī būvmateriālus un otrās paaudzes biodegvielu);

40.   uzsver ūdens resursu apsaimniekošanas nozīmi kalnu apvidos un aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās varas iestādes ievērot lejteces un augšteces ūdens resursu lietotāju intereses, cita starpā piešķirot atbilstīgu finansējumu, lai atbalstītu ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu šajos apvidos ;

41.   uzsver, ka kalnu apvidi ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, un aicina Komisiju, dalībvalstis un kompetentās reģionālās un vietējās iestādes veicināt tūlītēju pasākumu īstenošanu, lai aizsargātu šos apvidus pret dabas katastrofām, jo īpaši pret meža ugunsgrēkiem;

42.   norāda, ka kalnu apvidos ir vajadzīgi jauni pasākumi, lai aizsargātos pret plūdiem (pirmkārt, lai tos nepieļautu), tikmēr lauksaimnieki un mežsaimnieki var atbalstīt preventīvus pretplūdu pasākumus ar tiešiem platībatkarīgiem maksājumiem, kurus tie saņem saskaņā ar KLP;

43.   norāda, ka ir jānodrošina rūpīga un visaptveroša augsnes un ēku aizsardzība pret eroziju un pazemes ūdeņu saglabāšana un ka šiem pasākumiem ir jābūt lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību sastāvdaļai, lai samazinātu plūdu un augsnes erozijas draudus un nepieļautu sausumu un meža ugunsgrēkus, kā arī lai lauku apvidos palielinātu gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu krājumus;

44.   uzsver, ka lapkoku un skujkoku mežiem kā ekonomikas nozarei ir vajadzīga īpaša kopšana, jo tie kalpo kā atpūtas zona un biotops, un ka neilgtspējīga mežu izmantošana rada ekoloģiskas un drošības problēmas (akmeņu nogruvumi un dubļu lavīnas), tāpēc ir jāveic preventīvi pasākumi;

45.   atgādina ierosinājumu 2006. gada 16. februāra rezolūcijas 15. punktā, ka kalnu apvidos ir jācenšas nodalīt mežus no ganībām un jāievieš prasība izmantot takas, kas jādara ne tikai vispārēju drošības apsvērumu dēļ;

46.   norāda, ka kalni rada dabīgus šķēršļus un bieži vien veido arī valstu robežas, līdz ar to pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībai un tās veicināšanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā kopīgās problēmas (piemēram, klimata pārmaiņas, dzīvnieku slimības, bioloģiskās daudzveidības sarukšana);

47.   atzinīgi vērtē centienus attīstīt ilgtspējīgu tūrismu un prasmīgi izmantot dabu kā "ekonomisko priekšrocību", vienlaikus izmantojot ilgtspējīgus un tradicionālus atpūtas un sporta veidus, kas balstās uz vietējām īpatnībām; uzsver to cilvēku nopelnus, kuri "izmanto" dabu savai veselībai, vienlaikus saudzējot dabas vidi;

48.   mudina labāk koordinēt lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt kopējas programmas;

49.   rosina apvienot lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt vienotas programmas;

50.   uzsver, cik svarīgi ir ieviest vienotu pieeju lēmumpieņemšanas un administratīvajām procedūrām, piemēram, reģionālajai plānošanai, būvniecības projektu licencēšanai un mājokļu renovācijai, izmantojot pasākumus vides aizsardzības, kultūras mantojuma un pilsētplānošanas jomā, lai nodrošinātu noturīgu attīstību kalnu apvidos. iesaka izmantot kalnu apvidu potenciālu, lai veicinātu visaptverošu tūrisma attīstību un inovāciju izmantošanu zemes apbūvē, un šajā nolūkā mudina nākt klajā ar vietējām un decentralizētām iniciatīvām un īstenot sadarbību starp dažādiem kalnu apvidiem;

51.   uzsver, ka apstrādāšanai un ražošanai nepiemērotu zemi jāizmanto mežu uzturēšanai, ilgtspējīgām medībām un zvejai, un šo aktivitāšu veicināšanai, lai nepieļautu tās aizaugšanu, ugunsgrēku risku, eroziju un bioloģiskās daudzveidības sarukšanu;

52.   atgādina kalnu (jo īpaši augstkalnu) apvidu nozīmi dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības un biotopu saglabāšanā, bet īpaši norāda, kā ir jāturpina attīstīt lauksaimniecība un mežsaimniecība "Natura 2000" teritorijās un dabas rezervātos, un aicina vēl ciešāk saliedēt šos apvidus, nosakot minimālu īpatsvaru ekoloģiski līdzsvarotām zemes platībām lauksaimniecības teritorijās (aptuveni 5 %);

53.   aicina Komisiju pilnībā atbalstīt kalnu apvidu iekļaušanu pasaules dabas mantojuma sarakstā un izmantot visas esošās starptautiskās iespējas, lai aizsargātu minētos apvidus;

54.   norāda uz kalnu apvidu unikālajiem ūdens resursiem, ko var ilgtspējīgi izmantot dabīgai apūdeņošanai, kā dzeramā ūdens un enerģijas avotus un ārstnieciskām ūdens procedūrām; uzsver, ka augšteces un lejteces apvidiem ir savstarpēji jāvienojas par šo resursu apsaimniekošanu; šajā sakarā un lai izvairītos no iespējamiem konfliktiem, norāda, ka ir jārod kopīgi risinājumi ūdens resursu izmantošanai katrā attiecīgajā apvidū;

55.   aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Alpu konvencijas institūcijām turpināt īstenot Alpu konvencijai pievienoto Protokolu par kalnu lauksaimniecību, pēc iespējas atbalstot kalnu apvidu lauksaimniecības saistību ar citām politikas jomām, un šajā sakarībā veikt vajadzīgos pasākumus, lai panāktu Alpu konvencijas protokolu (kas vēl neietilpst acquis communautaire) ratificēšanu un Eiropas Savienības kā līgumslēdzējas puses pievienošanos Karpatu konvencijai;

56.   uzsver brīvprātīgo kustības nozīmi pakalpojumu sniegšanā (it īpaši veicot glābšanas darbus, katastrofu seku novēršanu un labdarību kalnos), kā arī kultūras un dabas mantojuma saglabāšanā kalnos;

57.   atzinīgi vērtē ar kalnu apvidiem saistīto organizāciju un pētniecības institūtu darbu un uzsver, ka to pieredze un motivācija ir jāņem vērā, izstrādājot ES kalnu apvidu stratēģiju un tamlīdzīgus pasākumus;

58.   norāda uz daļlaika profesionālās pamatizglītības un tālākizglītības, kā arī mūžizglītības iniciatīvu un projektu nozīmi, kuru mērķis ir dažādot profesionālās prasmes un iespējas;

59.   uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi vietējos tālākizglītības centros, kur var apgūt kalnu apvidu lauksaimniecības ekonomiku, tādējādi sagatavojot speciālistus, kas spēj strādāt kalnu vidē, aizsargāt dabu un attīstīt lauksaimniecību;

60.   aicina pievērst īpašu uzmanību ainavu saglabāšanai, kā arī infrastruktūras attīstībai un modernizēšanai grūti nošķirtos kalnu apvidos, aizpildīt esošo informatīvo plaisu un padarīt pieejamus pētniecības pamatprogrammu (piemēram, e-pārvaldes) rezultātus;

61.   norāda, ka apdzīvotības saglabāšanai un konkurētspējai ir vajadzīgi efektīvi vietējie dienesti; aicina mērķtiecīgi atbalstīt vietējās struktūras, kas darbojas publisko pakalpojumu jomā;

62.   uzsver nepieciešamību pievērsties ilgtspējīgiem mobilitātes risinājumiem un integrētai pieejai starpvalstu (tranzīts, tālsatiksmes koridori) un vietējām prasībām (piemēram, piekļuve apvidiem, kas atrodas ļoti atšķirīgā augstumā, mobilitāte pilsētās);

63.   prasa atbalstīt kalnu apvidus, ierobežojot satiksmi, troksni, saglabājot ainavas, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti un nodrošinot ilgtspējīgu tūrisma attīstību, veicot pasākumus, lai atslogotu autoceļus (piemēram, atbalstot "jutīgās zonas" direktīvā par infrastruktūras izmaksām)(8);

64.   uzsver līdzenumu un kalnu apvidu "pārejas zonu" nozīmi, lai nodrošinātu augstvērtīgu privātos un publiskos infrastruktūras objektus un pakalpojumus (piemēram, universitātes, lidostas, slimnīcas);aicina sniegt atbalstu, lai uzlabotu šādu objektu pieejamību, jo īpaši izmantojot sabiedrisko transportu;

65.   uzsver, ka kalnu apvidi ar visdažādāko enerģijas avotu saprātīgu izmantošanu ir diversificēta enerģijas patēriņa, energoefektīvu būvniecības risinājumu un otrās paaudzes biodegvielas izmantošanas "paraugs" un ka ir jāatbalsta pētniecības darbs šajās jomās; tomēr norāda, ka nedrīkst pieļaut, ka otrās paaudzes biodegvielas ražošana rada konkurenci starp teritorijām, kurās iegūst izejvielas (papuves, jaunaudzes u tml.), un ganību teritorijām;

66.   iesaka dalībvalstīm uzlabot kalnu apvidu attīstībai paredzētās finansiālās palīdzības nodrošināšanas struktūru un procedūras un vienlaikus vienkāršot administratīvās procedūras un piekļuvi līdzekļiem, kas paredzēti, lai aizsargātu un ilgtspējīgi izmantotu šo teritoriju vērtības ‐ kultūras mantojumu un dabas un cilvēku resursus;

67.   uzskata, ka kalnu apvidos ir vajadzīga noturīga, mūsdienīga un daudzfunkcionāla lauksaimniecība, lai turpinātu citu uzņēmējdarbību, piemēram, biomasas izmantošanu un lauku tūrisma attīstību, tādējādi palielinot vietējo iedzīvotāju ienākumus, un aicina Komisiju un Padomi KLP un reģionālajā politikā īpaši ņemt vērā kalnu apvidu vajadzības ‐ jaunu lauksaimnieku piesaisti, papildu izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar apgrūtinātu piekļuvi, piemēram, saistībā ar piena savākšanu, pakalpojumu nodrošināšanu lauku apvidos un transporta infrastruktūras izveidi;

68.   norāda uz kalnu un šļūdoņu atkarību no klimata pārmaiņām, kas saistītas ar to topogrāfiskajām īpatnībām un nelabvēlīgo struktūru, kā arī uz iespēju tos izmantot kā "izmēģinājumu laboratoriju", lai pārbaudītu inovatīvus klimata aizsardzības paņēmienus, kas atdarina dabas parādības; aicina Komisiju izstrādāt kalnu apvidiem diferencētu klimata stratēģiju, balstoties uz jau pieejamām zināšanām (piemēram, Alpu konvenciju un Karpatu konvenciju); aicina veikt pētniecības darbu un paredzēt pārejas posma pasākumus šajos apvidos;

69.   aicina funkcionāli saistīt koordinācijas pasākumus kalnu apvidos un mazāk labvēlīgos apvidos ar KLP un otro pīlāru (lauku attīstība);

70.   uzsver, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un kalnu apvidu attīstība ir nozīmīga ne vien šo konkrēto apvidu, bet arī tiem piegulošo apvidu (piemēram, zemieņu) iedzīvotājiem un ka ES lauku apvidu stratēģijai ir jāietekmē arī šo kaimiņapvidu ilggtspējība attiecībā uz ūdensapgādi, vides stabilitāti, bioloģisko daudzveidību, iedzīvotāju līdzsvarotu sadalījumu un kultūras daudzveidību; aicina Komisiju, formulējot ES kalnu apvidu stratēģiju, izvērtēt, kā esošās iniciatīvas integrēt kalnu apvidus ar to kaimiņapvidiem varētu iekļaut šajā stratēģijā;

71.   uzdod Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai sekot rezolūcijas pieņemšanas gaitai Padomē un Komisijā;

72.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 72 E, 21.3.2002., 354. lpp. (2) OV C 290 E, 29.11.2006., 413. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0093. (4) Reģionu komiteja, 23–2008. (5) OV L 93, 31.3.2006., 1. lpp. (6) OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. (7) OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp. (8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīva 2006/38/EK, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV L 157, 9.6.2006., 8. lpp.).