Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par Eiropas Savienības 2008. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 2/2008 projektu, III iedaļa - Komisija (9190/2008 – C6-0192/2008 – 2008/2080(BUD))

P6_TA(2008)0225 A6-0188/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 272. pantu un Euratom līguma 177. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(1), un it īpaši tās 37. un 38. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada vispārējo budžetu, ko galīgi apstiprināja 2007. gada 13. decembrī(2),

–   ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada budžeta grozījuma Nr. 2/2008 provizorisko projektu, kuru Komisija iesniedza 2008. gada 14. martā (COM(2008)0150),

–   ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 2/2008 projektu, ko Padome sagatavoja 2008. gada 14. maijā (9190/2008 – C6-0192/2008),

–   ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un tā IV pielikumu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0188/2008),

A.   tā kā Eiropas Savienības 2008. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 2 projektā ir iekļauti šādi jautājumi:

B.   tā kā budžeta grozījuma Nr. 2/2008 projekta mērķis ir šos budžeta pielāgojumus oficiāli iekļaut 2008. finanšu gada budžetā,

1.   pieņem zināšanai budžeta grozījuma Nr. 2/2008 provizorisko projektu;

2.   apstiprina budžeta grozījuma Nr. 2/2008 projektu bez grozījumiem;

3.   atgādina, ka 2008. gada budžetā daļu no administratīvajiem izdevumiem, kas saistīti ar struktūrfondiem un lauku attīstību, tas iekļāva rezervē, lai paātrinātu darbības programmu apstiprināšanu;

4.   atzīmē, ka saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē teritoriālās darbības programmas, sešus mēnešus tos pārvaldīs Komisija;

5.   atzīmē, ka 2007. gadā 1.b un 2. izdevumu kategorijā netika izlietotas saistību apropriācijas EUR 3525 miljonu apmērā, no kuriem EUR 1491 miljons tika pārnests uz 2008. gadu un EUR 2034 miljoni jāpārnes uz vēlākiem gadiem saskaņā ar Iestāžu nolīguma 48. punktu;

6.   ar gandarījumu atzīmē, ka tika apstiprinātas visas Eiropas Sociālā fonda darbības programmas;

7.   atzīmē, ka dažas no ERAF darbības programmām nepārvaldīja Komisija;

8.   pauž bažas par kavēšanos lauku attīstības, kas ir viena no Parlamenta politiskajām prioritātēm, darbības programmu apstiprināšanā;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK, Euratom) Nr. 1525/2007 (OV L 343, 27.12.2007., 9. lpp.). (2) OV L 71, 14.3.2008. (3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp., Nolīgums grozīts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2008/29/EK (OV L 6, 10.1.2008., 7. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par rūpniecības politikas termiņa vidusposma pārskatu – Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā (2007/2257(INI))

P6_TA(2008)0226 A6-0167/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Rūpniecības politikas termiņa vidusposma pārskats – Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā" ((COM(2007)0374) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)0917),

–   ņemot vērā 2007. gada 22. un 23. novembra Konkurences padomes secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) būtiskā nozīme, lai veicinātu lielāku izaugsmi un vairāk darbavietu – mūsdienīgās MVU politikas pārskats" (COM(2007)0592),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Vadošā tirgus iniciatīva Eiropai" (COM(2007)0860),

–   ņemot vērā 2006. gada 5. jūlija rezolūciju par politikas pamatu ES ražošanas stiprināšanai – ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai(1),

–   ņemot vērā 2006. gada 30. novembra rezolūciju "Laiks paātrināt gaitu – Eiropas mēroga uzņēmējdarbības un izaugsmes bāzes veidošana"(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A6-0167/2008),

A.   tā kā Komisijas rūpniecības politikas vidusposma pārskatā ir izvērtēts progress, kas panākts, līdz 2005. gadam rūpniecības politikā īstenojot integrēto pieeju, un noteikti pasākumi, kas jāveic turpmākajos gados;

B.   tā kā rūpniecībai ES tiek izmantoti vairāk nekā 80% no privātā sektora pētniecības un attīstības izdevumiem un tās ražotie inovatīvie produkti veido 73% no ES eksporta, tai ir būtiska loma ES pārveidošanā par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām;

C.   tā kā salīdzinājumā ar citiem reģioniem, piemēram, ASV vai Āziju, rūpniecība ES vēl joprojām salīdzinoši lēni pielāgojas mainīgajām tirgus realitātēm un jaunu tehnoloģiju attīstībai smagnējo normatīvo aktu dēļ;

D.   tā kā tādas tendences kā globalizācija, tehnoloģiju maiņa un ilgtspējīga attīstība piedāvā svarīgas un pagaidām neizmantotas iespējas rūpniecības nozarei ES,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā tiek izvērtēts integrētas rūpniecības politikas īstenošanā panāktais progress, un uzsver, ka rūpniecības nozaru veiksmīga darbība ir īpaši svarīga, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus;

2.   norāda, ka progress ir panākts gan ar horizontāliem, gan ar attiecīgai nozarei īpašiem pasākumiem, un atzinīgi vērtē jaunās nozaru iniciatīvas pārtikas apstrādē un elektrotehnikā;

3.   pauž nožēlu par vājo saikni starp ES un valstu rūpniecības politiku un atbalsta Komisijas un dalībvalstu iniciatīvas šīs saiknes stiprināšanai;

4.   uzskata, ka ES rūpniecības politikas svarīgākais uzdevums ir nodrošināt atbilstošus apstākļus uzņēmumu attīstībai, investīcijām rūpniecībā, jauninājumiem un darbavietu radīšanai, īpašu vērību pievēršot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) vajadzībām;

5.   uzskata, ka atvērts un konkurētspējīgs pakalpojumu un rūpniecības iekšējais tirgus veicina jauninājumu potenciāla pieaugumu un uzlabo rūpniecības nozaru konkurētspēju; uzskata, ka konkurences politikai ir izšķirīga nozīme, lai patērētāji gūtu labumu no atvērta Eiropas tirgus;

6.   uzsver efektīva publiskā iepirkuma režīma nozīmi Eiropas rūpniecības konkurētspējai; uzskata, ka pirmskomerciāls publisks iepirkums ir nozīmīgs līdzeklis, lai palielinātu Eiropas uzņēmumu novatoriskumu; līdz ar to mudina dalībvalstis pārskatīt savus publiskā iepirkuma politikas virzienus un aicina Komisiju veicināt apmaiņu ar paraugpraksēm šajā jomā;

7.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus nostiprināt Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgu un uzlabot ES aizsardzības nozares konkurētspēju pasaulē;

8.   aicina Komisiju intensīvāk uzraudzīt rūpniecības un patēriņa preču piegādes ķēdi, tostarp nākamā posma tirgus izplatītājus un mazumtirgotājus, lai nodrošinātu konkurences apstākļus visos piegādes ķēdes posmos;

9.   aicina Komisiju palielināt tās centienus, lai samazinātu nevajadzīgos administratīvos slogus, kas apgrūtina piekļuvi iekšējam tirgum, vienkāršotu un uzlabotu normatīvo vidi un samazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem, cita starpā, nodrošinot, ka progress tiek panākts 13 prioritārajās jomās, kas noteiktas Komisijas rīcības plānā attiecībā uz administratīvā sloga samazināšanu, kā arī īstenojot paātrināti veicamo pasākumu otro paketi administratīvā sloga likvidēšanai;

10.   mudina dalībvalstis panākt progresu, izvirzot un sasniedzot tālejošus valstu mērķus administratīvā sloga samazināšanai, jo sevišķi tādus, kas sekmē MVU izaugsmi un attīstību, piemēram, vienkāršotas atskaitīšanās prasības un izņēmumi;

11.   mudina Komisiju izmantot saskaņotu pieeju MVU visās ES politikas jomās, pareizi piemērojot principu "vispirms jādomā par mazākajiem";

12.   stingri atbalsta iniciatīvu "Mazo uzņēmumu akts" Eiropai; uzskata, ka to ir jāizstrādā kā likumdošanas priekšlikumu un tajā jāiekļauj jaunas, konkrētas iniciatīvas, lai, piešķirot atvieglojumus, samazinātu regulējuma slogu MVU, sekmētu šo uzņēmumu piekļuvi iekšējam tirgum un valsts iepirkumu procedūrām un nodrošinātu atbilstošu piekļuvi finansējuma avotiem un pētniecības infrastruktūrai;

13.   uzsver Bāzeles II nolīguma(3) nozīmi banku darbības ietekmēšanā un banku vēlmi dot aizdevumus salīdzinoši augsta riska patērētājiem, tostarp MVU; uzskata šo attīstību par noderīgu MVU atbalstam ieguldījumu un uz uzņēmējdarbību vērstas pētniecības veikšanai;

14.   atzinīgi vērtē tādas Komisijas izveidotas partnerattiecību grupas kā CARS 21 un Augsta līmeņa grupa tekstilpreču ražošanā; uzskata, ka šīs grupas ir nozīmīgs forums ES rūpniecības politikas stiprināšanai;

15.   uzsver, ka ir steidzami jāizveido ES līmeņa riska kapitāla tirgus, likvidējot esošās normatīvās un nodokļu barjeras riska kapitāla investīcijām Eiropas visnovatoriskākajos mazajos uzņēmumos;

16.   atgādina par mūsdienīgu standartizācijas sistēmu nozīmi un mudina Komisiju paātrināt jaunu standartu ieviešanu, ievērojot MVU vajadzības un stiprinot MVU pārstāvju līdzdalību;

17.   uzskata, ka ES mērķi vides jomā nav jāuztver kā drauds rūpniecībai, bet gan kā iespēja izmantot iniciatora priekšrocības un padarīt ES rūpniecību par pasaules līderi videi draudzīgu un sociāli pieņemamu tehnoloģiju, ražojumu un pakalpojumu jomā; tomēr uzsver, ka, sākot izmantot jaunas tehnoloģijas, ir jāpieņem pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt Eiropas uzņēmumu starptautisko konkurētspēju;

18.   uzskata, ka nozaru attīstība ir cieši saistīta ar efektīvu transporta infrastruktūru visā Eiropā, ka pienācīgi funkcionējoša transporta infrastruktūra ļauj attīstīties industriālajām zonām, tostarp tām, kas atrodas ārpus pilsētām, un ka dalībvalstīm ir jābūt iespējai izmantot reģionālās attīstības fondus, lai veidotu industriālos un tehnoloģiju parkus konurbācijām blakus esošajās lauku teritorijās;

19.   uzskata, ka Komisijas piedāvātajā rīcības plānā par ilgtspējīgas rūpniecības politiku jāievieš noteikumi pakāpeniskai pārejai uz zemas oglekļa koncentrācijas un enerģijas un resursu ziņā efektīvāku rūpniecību, kas veicinās Eiropadomes 2007. gada 8. un 9. martā formulēto mērķu sasniegšanu enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā; uzskata, ka saistībā ar to liela nozīme varētu būt "vadošā tirgus" iniciatīvai un standartizācijas rīcības programmai;

20.   it īpaši uzsver vajadzību pēc ilgtspējīgas un saskaņotas attīstības visā ES - gan ģeogrāfiski, gan attiecībā uz projektu mērogu; uzskata, ka patiesi saskaņota pieeja ir vienīgais veids, kā stimulēt rūpniecības attīstību ES, nodrošināt jaunas darbavietu radīšanas iespējas un sekmēt pārticīgu reģionu veidošanos ES; uzskata, ka "uzņēmumu kopu" iniciatīva var spēcīgi motivēt jaunradi un ilgtspējīgu reģionālo attīstību;

21.   atzinīgi vērtē būtisko kohēzijas politikas ieguldījumu, nodrošinot konkurenci rūpniecības nozarē, un mudina dalībvalstis turpināt koncentrēt ieguldījumus Eiropas Reģionālās attīstības fondā un Eiropas Sociālajā fondā jomās, kuras veicina cilvēkkapitāla, pētniecības, jauninājumu, uzņēmējdarbības izaugsmi, un palīdzības sniegšanā MVU;

22.   norāda, ka ir steidzami jāņem vērā vides tiesību aktu ietekme uz ES energoietilpīgo nozaru starptautisko konkurētspēju, lai izvairītos no oglekļa dioksīda noplūdēm un bezdarba; saistībā ar to mudina Komisiju aktīvi veicināt un atbalstīt globālu nozaru nolīgumu izveidi, kas var samazināt atsevišķu nozaru ietekmi uz vidi visā pasaulē, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

23.   atbalsta Komisijas soli plaši un stingri izvērtēt visus tiesību aktu priekšlikumus attiecībā uz to ietekmi, it īpaši izskatot, vai attiecībā uz ilgtspējības principu neviens priekšlikums negatīvi neietekmē iekšējā tirgus darbību vai Eiropas uzņēmumu konkurētspēju;

24.   vērš uzmanību uz pašreizējiem sasniegumiem saistībā ar piekļuvi izejvielām; norāda, ka ES pilnībā ir atkarīga no vairāku metālu importa; aicina Komisiju ierosināt integrētu pieeju izejvielu ilgtspējīgas piekļuves nodrošināšanai, uzlabojot efektīvu resursu izmantošanu un atbalstot šādu resursu izpētes tehnoloģiju attīstību; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un paātrināt tādu projektu īstenošanu, kuri saskaņā ar Eiropadomes paziņojumu ir Kopienas interesēs energodrošības un ES enerģijas avotu dažādošanas jomā;

25.   atgādina par ievērojamām strukturālām pārmaiņām, kuras radīja darbinieku skaita pieaugums ar ražošanu saistītu pakalpojumu nozarē; tādēļ atbalsta plānoto rūpniecības un pakalpojumu iniciatīvu, kurā tiks analizētas pakalpojumu nozares un to ietekme uz rūpniecisko konkurētspēju; it īpaši vērš Komisijas uzmanību uz rūpniecības pakalpojumu, sevišķi uz zināšanām balstītu uzņēmējdarbības pakalpojumu, kvalitātes, produktivitātes un vērtības uzlabošanu;

26.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par strukturālajām pārmaiņām, kas veicinās dalībvalstu apmaiņu ar labas prakses piemēriem; noteikti mudina Komisiju, pārskatot savu paziņojumu "Pārstrukturēšana un nodarbinātība Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme" (COM(2005)0120), atbalstīt liela mēroga ES līmeņa partnerību, kā arī dalībvalstu ekspertu apmaiņai ar informāciju un labas prakses piemēriem paredzētu tīklu izveidi;

27.   vērš uzmanību uz nepieciešamību arī turpmāk par prioritāti uzskatīt investīcijas izglītībā, apmācībā un pētniecībā, kā arī ņemt vērā atkarību no ražošanas attīstības un ES ražojumu konkurētspējas atkarību no cilvēkresursu kvalitātes un jauno ražojumu inovācijas pasaulē;

28.   uzsver, ka inovatīvi izstrādājumi ievērojami stiprina ES konkurētspējas priekšrocības, veidojot 73% no ES eksporta; taču norāda, ka ES vēl joprojām atpaliek no Amerikas Savienotajām Valstīm un Japānas inovāciju jomā, īpaši attiecībā uz uzņēmējdarbību pētniecības un attīstības jomā; tādēļ uzskata, ka ir pilnībā jāizmanto tādas Kopienas finansējuma programmas kā septītā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējuma pasākumiem un konkurētspējas un inovācijas pamatprogramma, kā arī Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts; saistībā ar to atzinīgi vērtē "vadošā tirgus" iniciatīvu un standartizācijas rīcības programmu kā ieguldījumu tirgus potenciāla atvēršanai inovatīviem produktiem un pakalpojumiem īpašās, sabiedrībai svarīgās jomās; prasa Komisijai paust apņēmību panākt labāku administratīvo praksi un brīdina nedot priekšroku noteiktiem tehnoloģiskiem risinājumiem;

29.   uzskata, ka, lai veicinātu jauninājumus visā ES, ir svarīgi atbalstīt ar izgudrojumiem saistītus pasākumus un aizsargāt šajos pasākumos radītos izstrādājumus; tādēļ norāda, ka svarīga ir pārredzama, vienkāršota intelektuālā īpašuma tiesību politika, kas jau tiek īstenota; aicina Padomi rīkoties, lai pēc iespējas ātrāk ieviestu Kopienas patentu, un aicina Komisiju turpināt apkarot viltošanu un turpināt darbu, lai šajā jomā atrastu globālu risinājumu, kas galvenokārt balstīts uz Eiropas modeļiem;

30.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 303 E, 13.12.2006, 646. lpp. (2) OV C 316 E, 22.12.2006, 378. lpp. (3) Kapitāla aprēķināšanas starptautiskā konverģence un kapitāla prasība, pārskatītā sistēma,Bāzeles Banku uzraudzības komiteja, 2004. gada jūnijs.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Izglītības fondu (pārstrādāta versija) (COM(2007)0443 – C6-0243/2007 – 2007/0163(COD))

P6_TA(2008)0227 A6-0131/2008

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0443),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 150. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C6-0243/2007),

–   ņemot vērā iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(1),

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas 2008. gada 24. janvāra vēstuli Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai atbilstīgi Reglamenta 80.a panta 3. punktam,

–   ņemot vērā Reglamenta 80.a un 51. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A6-0131/2008),

A.   tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi kā vienīgi tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai to kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina iepriekš minēto grozīto Komisijas priekšlikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   prasa Komisijai vēlreiz iesniegt priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 22. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2008, ar ko izveido Eiropas Izglītības fondu (pārstrādāta versija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 150.  pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu║,

ņemot vērā Eiropas  Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(4),

tā kā:

(1)  Padomes 1990. gada 7. maija Regula (EEK) Nr. 1360/90, ar ko izveido Eiropas Izglītības fondu, vairākas reizes ir būtiski grozīta(5). Skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā, jo jāveic turpmāki grozījumi.

(2)  Eiropadomes 1989. gada 8. un 9. decembra sanāksmē Strasbūrā Padome tika aicināta, atbildot uz Komisijas priekšlikumu, 1990. gada sākumā pieņemt nepieciešamos lēmumus par Eiropas Izglītības fonda izveidi Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tāpēc 1990. gada 7. maijā Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 1360/90, ar ko izveidoja minēto Fondu.

(3)  Saskaņā ar lēmumu, kas pieņemts kopējā līgumā starp dalībvalstu valdību pārstāvjiem valsts vadītāju un valdību līmeņa sanāksmē Briselē 1993. gada 29. oktobrī(6), Fonda galvenā mītne atradīsies Turīnā, Itālijā.

(4)  Padome 1989. gada 18. decembrī pieņēma Regulu (EEK) Nr. 3906/89 par ekonomisko palīdzību Ungārijas Republikai un Polijas Tautas Republikai(7), kas nodrošina palīdzību jomās, ieskaitot mācības, lai atbalstītu ekonomiskās un sociālās reformas procesu Ungārijā un Polijā.

(5)  Pēc tam Padome ir  paplašinājusi  šādu atbalstu attiecībā uz citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm saskaņā ar atbilstīgiem tiesību aktiem.

(6)  Padome 1994. gada 27. jūlijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 2063/94(8), ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1360/90, lai Eiropas Izglītības fonda darbības attiecinātu arī uz valstīm, kas saņem atbalstu saskaņā ar ║ TACIS programmu.

(7)  Padome 1998. gada 17. jūlijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1572/98(9), ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1360/90, lai Eiropas Izglītības fonda darbības attiecinātu arī uz Vidusjūras reģiona valstīm, kas nav dalībvalstis, un teritorijām, kas ║ ir sociālo un ekonomisko struktūru reformas pavadošo finansiālo un tehnisko pasākumu saņēmējvalstis saskaņā ar MEDA programmu.

(8)  Padome 2000. gada 5. decembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 2666/2000(10) par palīdzību Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Horvātijai, Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai un Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai un par grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 1360/90, lai Eiropas Izglītības fonda darbības attiecinātu arī uz Rietumbalkānu valstīm, uz kurām šī regula attiecas.

(9)  Ārējās palīdzības programma valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Izglītības fonda darbībās, jāaizstāj ar jauniem ārējo attiecību politikas instrumentiem, kas galvenokārt izveidoti ar Padomes 2006. gada 17. jūlija Regulu (EK) Nr. 1085/2006, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA)(11), un instrumentu, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai (ENPI)(12).

(10)  Atbalstot cilvēkkapitāla  attīstību ārējo attiecību politikas jomā, ES sniedz ieguldījumu šo valstu ekonomiskajā attīstībā, nodrošinot vajadzīgās prasmes, lai veicinātu ražīgumu un nodarbinātību un atbalstītu sociālo kohēziju, sekmējot pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

(11)  Minēto valstu centienos pārveidot to ekonomiskās un sociālās struktūras jo īpaši svarīga ir cilvēkkapitāla  attīstība, lai panāktu ilgtermiņa stabilitāti un labklājību, jo īpaši sociālekonomisko līdzsvaru.

(12)  Eiropas Izglītības fonds var dot nozīmīgu ieguldījumu ES ārējo attiecību politikas jomā, uzlabojot cilvēkkapitāla  attīstību, jo īpaši izglītību un apmācību mūžizglītības perspektīvā.

(13)  Lai dotu savu ieguldījumu, Eiropas Izglītības fondam būs jāizmanto gan Eiropas Savienībā  iegūtā pieredze saistībā ar izglītību un  apmācību mūžizglītības perspektīvā, gan arī to iestāžu pieredze, kas iesaistītas šajā darbībā.

(14)  Kopienā un trešās valstīs, tostarp valstīs, uz kurām attiecas Eiropas Izglītības fonda darbības, pastāv reģionālās un/vai valsts, valsts un/vai privātās iestādes, kuras var aicināt sadarboties efektīvā atbalsta nodrošināšanā cilvēkkapitāla  attīstības jomā, jo īpaši izglītībā un apmācībā mūžizglītības perspektīvā.

(15)  Eiropas Izglītības fonda statusam un struktūrai būtu jāatvieglo elastīga atbilstība īpašajām un atšķirīgajām to atsevišķu valstu prasībām, kam tiek sniegts atbalsts, un jāļauj tam pildīt savas funkcijas ciešā sadarbībā ar esošajām valstu un starptautiskajām iestādēm.

(16)  Eiropas Izglītības fondam būtu jāpiešķir juridiskas personas statuss, uzturot ciešas korporatīvas attiecības ar Komisiju un ievērojot Kopienas un tās iestāžu vispārējo politisko atbildību un ar darbību saistītos pienākumus.

(17)  Eiropas Izglītības fondam būtu jāveido ciešas saiknes ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru, Eiropas Mobilitātes projektu universitātes studijām (Tempus) un visām citām Padomes izveidotām atbalsta sniegšanas programmām izglītības jomā valstīm, uz kurām attiecas Fonda darbības.

(18)  Eiropas Izglītības fondam būtu jābūt atvērtam to valstu dalībai, kas nav Kopienas dalībvalstis un kas uzņēmušās Kopienas un dalībvalstu saistības attiecībā uz atbalsta nodrošināšanu valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Izglītības fonda darbības cilvēkkapitāla attīstības jomā, jo īpaši izglītībā un apmācībā mūžizglītības perspektīvā, saskaņā ar kārtību, kas jānosaka līgumos starp Kopienu un šīm valstīm.

(19)  Eiropas Parlamentam, Komisijai un visām dalībvalstīm vajadzētu būt pārstāvētām valdē, lai efektīvi pārraudzītu Fonda funkcijas.▌

(20)  Lai nodrošinātu Fonda pilnīgu autonomiju un neatkarību, tam būtu jāpiešķir autonoms budžets, kura ienākumus galvenokārt veido Kopienas iemaksas. Kopienas budžeta procedūra būtu jāpiemēro attiecībā uz Kopienas iemaksu un visām citām subsīdijām, ko piešķir no Eiropas Savienības vispārējā budžeta. Finanšu revīzija būtu jāveic Revīzijas palātai.

(21)  Fonds ir iestāde, ko izveidojušas Kopienas 185. panta 1. punkta nozīmē Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (turpmāk tekstā – Finanšu regula)(13), un attiecīgi Fonds pieņem finanšu noteikumus.

(22)  Komisijas 2002. gada 19. novembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(14), būtu jāattiecina uz Fondu.

(23)  Lai apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regulas (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF)(15), noteikumus bez ierobežojumiem vajadzētu attiecināt uz Fondu.

(24)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas(16) dokumentiem būtu jāattiecina uz Fondu.

(25)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti(17) būtu jāattiecina uz Fonda veikto personu datu apstrādi.

(26)  Tā kā vajadzīgo darbības mērķi, proti, palīdzēt trešām valstīm attīstīt cilvēkkapitālu, ▌nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(27)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības, kas ▌iekļautas ▌ Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši ▌ tās 43. pantā,

  IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

Valstis, kas minētas a), b) un c) punktā, turpmāk tekstā minētas kā "partnervalstis".

Šajā regulā cilvēkkapitāla attīstību definē kā "darbu", kas, uzlabojot profesionālās izglītības un mācību sistēmas, veicina katra indivīda prasmju un kompetences attīstību visa mūža garumā.

2. pants

Funkcijas

3. pants

Vispārīgi noteikumi

1.  Fonds ir juridiska persona. Katrā dalībvalstī tam ir visplašākā ║tiesībspēja, kāda tiek piešķirta juridiskām personām saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem; tas var, jo īpaši, iegūt vai atsavināt kustamu un nekustamu īpašumu un būt par pusi tiesas prāvās. Fonds ir bezpeļņas organizācija.

2.  Fonda galvenā mītne ir Turīnā, Itālijā.

3.  Fonds ar Komisijas atbalstu sadarbojas ar citām attiecīgām Kopienas iestādēm. Kopējās gada programmas ietvaros, kas pievienota katras aģentūras gada darba programmai; Fonds jo īpaši sadarbojas ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop), lai veicinātu sinerģiju un komplementaritāti starp abu aģentūru darbībām.

4.  Vajadzības gadījumā Fonda darbā var uzaicināt piedalīties tādu Eiropas līmeņa sociālo partneru pārstāvjus, kas jau darbojas Kopienas iestādēs, un tādu starptautisko organizāciju pārstāvjus, kas darbojas apmācības jomā.

5.  ▌Fonda administratīvo pārbaudi veic Eiropas ombuds atbilstīgi EK Līguma 195. panta nosacījumiem.

6.  Fonds var izveidot sadarbības nolīgumus ar citām attiecīgām struktūrām, kas darbojas cilvēkkapitāla attīstības jomā ES un starptautiskā līmenī. Valde pieņem šādus nolīgumus, pamatojoties uz direktora iesniegto nolīguma projektu, pēc tam, kad Komisija ir sniegusi savu atzinumu. Projektā norādītajiem sadarbības noteikumiem jāatbilst Kopienas tiesību aktiem.

4. pants

Pārredzamība

1.  Fonds darbojas, nodrošinot augstu pārredzamības līmeni, un atbilst 2. līdz 4. punktā minētajiem noteikumiem.

2.  Fonds sešu mēnešu laikā pēc valdes izveides publisko

3.  Valde var atļaut attiecīgos gadījumos ieinteresēto personu pārstāvjiem kā novērotājiem piedalīties Fonda iestāžu sanāksmēs.

4.  Fonda rīcībā esošajiem dokumentiem piemēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001║.

Valde paredz praktiskus pasākumus, lai piemērotu minēto regulu.

5. pants

Konfidencialitāte

1.  Neskarot 4. panta 4. punktu, Fonds neizpauž trešām pusēm ║saņemto konfidenciālo informāciju, attiecībā uz ko ir pieprasīta un pamatota konfidencialitāte.

2.  Uz valdes locekļiem un direktoru attiecas konfidencialitātes prasība, kas minēta EK Līguma 287. pantā.

3.  Uz informāciju, ko Fonds apkopojis saskaņā ar pamattiesību aktu, attiecas Regula (EK) Nr. 45/2001║.

6. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Fonda pieņemtie lēmumi, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. pantu, var būt ombudam iesniegtas sūdzības vai Eiropas Kopienu Tiesā iesniegtas prasības priekšmets atbilstīgi attiecīgi Līguma 195. un 230. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

7. pants

Valde

1.  Fondam ir valde, kurā ir dalībvalstu pārstāvji saskaņā ar Lisabonas līgumā minētajiem rotācijas nosacījumiem par Komisijas locekļu iecelšanu, trīs Komisijas pārstāvji, kā arī trīs Eiropas Parlamenta iecelti eksperti.Turklāt trīs partnervalstu pārstāvji drīkst piedalīties valdes sanāksmēs kā novērotāji. Pārstāvjus var aizstāt viņu aizstājēji, kurus ieceļ tajā pašā laikā.

2.  Gan dalībvalstis, gan Komisija ieceļ un maina savus pārstāvjus valdē.

Partnervalstu pārstāvjus ieceļ Komisija, ņemot vērā attiecīgo valstu ierosināto kandidātu sarakstu un viņu pieredzi un speciālās zināšanas Fonda darbības jomās.

Dalībvalstis, Eiropas Parlaments un Komisija cenšas nodrošināt, lai valdē būtu līdzsvarots vīriešu un sieviešu skaits.

3.  Pārstāvju pilnvaru termiņš ir pieci gadi. Pilnvaras var atjaunot vienreiz.

4.  Valdes priekšsēdētājs ir viens no Komisijas pārstāvjiem. Priekšsēdētāja pilnvaru termiņš beidzas, kad beidzas viņa dalība attiecīgajā valdē.

5.  Valde pieņem savu reglamentu.

8. pants

Balošanas noteikumi un priekšsēdētāja uzdevumi

1.  Katram dalībvalstu pārstāvim ▌valdē ir viena balss. Visiem Komisijas pārstāvjiem kopā ir viena balss.

Valdes lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams divu trešdaļu balsstiesīgo valdes locekļu balsu vairākums, izņemot gadījumus, kas minēti 2. un 3. punktā.

2.  Ar vienbalsīgu valdes balsstiesīgo locekļu lēmumu ║valde pieņem noteikumus, kas reglamentē valodu lietošanu Fondā, ņemot vērā vajadzību ieinteresētām pusēm nodrošināt pieeju Fonda darbam un dalību tajā.

3.  Priekšsēdētājs sasauc valdi vismaz vienreiz gadā. Papildu sanāksmes var sasaukt tad, ja to pieprasa ▌vienkāršs valdes balsstiesīgo locekļu vairākums.

Priekšsēdētājs atbild par valdes informēšanu par citām Kopienas darbībām, kas attiecas uz tās darbu, un par Komisijas iecerēm saistībā ar Fonda darbībām nākamajā gadā.

9. pants

Valdes pilnvaras

10. pants

Direktors

1.  Valde ieceļ Fonda direktoru uz pieciem gadiem, ▌pamatojoties uz Komisijas iesniegto vismaz trīs kandidātu sarakstu. Pirms iecelšanas amatā Eiropas Parlamenta kompetentā(-s) komiteja(-s) uzaicina valdes izvēlēto kandidātu nākt klajā ar paziņojumu un atbildēt uz komitejas(-u) locekļu jautājumiem.

Valde pēc Komisijas priekšlikuma, ║ņemot vērā novērtējuma ziņojumu, var vienreiz pagarināt direktora amata pilnvaru termiņu, bet ne ilgāk par trim gadiem, un vienīgi tādā gadījumā, ja to pamato Fonda pienākumi un prasības║.

Valde informē Eiropas Parlamentu par to, ka tā plāno pagarināt direktora amata pilnvaru termiņu. Mēneša laikā pirms direktora amata termiņa pagarināšanas Eiropas Parlamenta kompetentā(-s) komiteja(-s) var uzaicināt direktoru nākt klajā ar paziņojumu un atbildēt uz komitejas(-u) locekļu jautājumiem.

Ja amata pilnvaru termiņu nepagarina, direktors pilda savus pienākumus, kamēr neieceļ viņa amata pilnvaru pārņēmēju.

2.  Direktoru ieceļ amatā, ņemot vērā nopelnus, administratīvās un vadības prasmes un speciālās zināšanas un pieredzi Fonda darbības jomā.

3.  Direktors ir Fonda likumīgais pārstāvis.

4.  Direktoram ir šādas funkcijas un pilnvaras:

5.  Direktors ir atbildīgs par savu rīcību valdei║, kas pēc Komisijas priekšlikuma var atstādināt direktoru no pienākumu pildīšanas pirms amata pilnvaru termiņa beigām.

11. pants

Sabiedriskās intereses un neatkarība

Valdes locekļi un direktors rīkojas sabiedrības interesēs un ir neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. Tāpēc katru gadu viņi iesniedz rakstiskas deklarācijas par saistībām un interesēm.

12. pants

Gada darba programma

1.  Gada darba programma atbilst Fonda priekšmetam, darbības jomai un funkcijām, kā noteikts šīs regulas 1. un 2. pantā.

2.  Minēto programmu izstrādā četriem gadiem paredzētas daudzgadu darba programmas ietvaros sadarbībā ar Komisijas dienestiem un ņemot vērā gan ārējo attiecību politikas prioritātes konkrētajās valstīs un reģionos, gan pamatojoties uz pieredzi, kas iegūta izglītības un apmācības jomā Kopienā.

3.  Gada darba programmas projektiem un pasākumiem pievieno nepieciešamo izdevumu tāmi un personāla un budžeta resursu apropriācijas.

4.  Direktors iesniedz darba programmas projektu valdei pēc tam, kad Komisija ir sniegusi savu atzinumu.

5.  Valde vēlākais līdz 30. novembrim pieņem gada darba programmas projektu nākamajam gadam. Darba programmas galīgā apstiprināšana notiek katra gada sākumā.

6.  Vajadzības gadījumā programma var tikt pielāgota gada laikā, izmantojot to pašu procedūru, lai nodrošinātu Kopienas politiku ║lielāku efektivitāti.

13. pants

Gada darbības pārskats

1.  Gada darbības pārskatā direktors ziņo valdei par savu sniegumu.

2.  Pārskatā ir informācija par finansēm un vadību, norādot darbību rezultātus ar atsauci uz gada darba programmu un noteiktajiem mērķiem, ar minētajām darbībām saistītos riskus, sniegto resursu izlietojumu un informāciju par iekšējās pārbaudes sistēmas darbību.

3.  Valde izstrādā gada darbības pārskata analīzi un novērtējumu par iepriekšējo finanšu gadu.

4.  Valde pieņem direktora gada darbības pārskatu un ne vēlāk kā līdz 15. jūnijam nodod to kopā ar pārskata analīzi un novērtējumu kompetentām struktūrām Eiropas Parlamentā, Padomē, Komisijā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā un Revīzijas palātā. Pārskatu nodod arī dalībvalstīm un informācijai partnervalstīm.

5.  Fonda direktors uzstājas par Fonda darbības pārskatu attiecīgajās Eiropas Parlamenta komitejās un Padomes sagatavošanas grupās.

14. pants

Saiknes ar citiem Kopienas pasākumiem

Komisija sadarbībā ar valdi nodrošina saskaņotību un savstarpēju papildināmību starp Fonda darbu un citiem pasākumiem Kopienas līmenī gan Kopienā, gan sniedzot atbalstu partnervalstīm.

15. pants

Budžets

1.  Visu Fonda ienākumu un izdevumu tāmi sagatavo katram finanšu gadam un norāda Fonda budžetā, kas ietver arī štatu sarakstu, un katrs finanšu gads atbilst kalendārajam gadam.

2.  Fonda budžetā norādītie ieņēmumi un izdevumi ir līdzsvarā.

3.  Neierobežojot cita veida ienākumus, Fonda ienākumi ietver subsīdijas no kopējā Eiropas Kopienu budžeta, maksājumus, kas veikti kā atlīdzība par sniegtiem pakalpojumiem, kā arī finansējumu no citiem avotiem.

4.  Budžets arī ietver sīkas ziņas par jebkuru finansējumu, kas pieejams partnervalstīm projektiem, ko atbalsta no Fonda finansiālās palīdzības.

16. pants

Budžeta procedūra

1.  Katru gadu valde, pamatojoties uz direktora sastādīto projektu, izstrādā Fonda ieņēmumu un izdevumu tāmi nākamajam finanšu gadam. Šo tāmi, kas ietver štatu saraksta projektu, valde nodod Komisijai ne vēlāk kā līdz 31. martam.

2.  Komisija pārbauda sastādīto tāmi, ņemot vērā ārējām attiecībām paredzētās kopējās summas robežas, un ieraksta provizoriskajā Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektā tāmes, kuras tā uzskata par vajadzīgām štatu sarakstam un subsīdiju apjomam, ko sedz vispārējais ES budžets (turpmāk tekstā – vispārējais budžets).

3.  Komisija tāmi iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei (še turpmāk "budžeta lēmējinstitūcija") kopā ar provizorisko Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektu.

4.  Budžeta lēmējinstitūcija nosaka apropriācijas Fonda subsidēšanai.

Budžeta lēmējinstitūcija pieņem Fonda štatu sarakstu.

5.  Valde pieņem budžetu un štatu sarakstu. Tas kļūst par galīgo variantu pēc vispārējā budžeta pieņemšanas galīgā variantā. Attiecīgā gadījumā budžetu un štatu sarakstu  atbilstīgi precizē.

6.  Valde iespējami īsā laikā paziņo budžeta lēmējinstitūcijai par saviem nodomiem īstenot tādus projektus, kuriem var būt ievērojamas finansiālas sekas tās budžeta finansēšanā, jo īpaši, ar īpašumu saistīti projekti, piemēram, ēku noma vai iegāde. Tā par tiem informē Komisiju.

Ja kāda no budžeta lēmējinstitūcijas daļām ir paziņojusi par nodomu sniegt atzinumu, tā nodod savu atzinumu valdei sešu nedēļu laikā no projekta paziņojuma saņemšanas dienas.

17. pants

Budžeta izpilde un kontrole

1.  Ne vēlāk kā līdz 1. martam pēc katra finanšu gada Fonda grāmatvedis iesniedz pagaidu pārskatus Komisijas grāmatvedim kopā ar pārskatu par budžeta un finanšu vadību šim finanšu gadam. Komisijas grāmatvedis apvieno iestāžu un decentralizēto struktūru pagaidu pārskatus saskaņā ar Finanšu regulas 128. pantu.

2.  Ne vēlāk kā līdz 31. martam pēc katra finanšu gada Komisijas grāmatvedis nodod Fonda pagaidu pārskatus Revīzijas palātai kopā ar pārskatu par budžeta un finanšu vadību šim finanšu gadam. Pārskatu par budžeta un finanšu vadību šim finanšu gadam nodod arī Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.  Par Fonda budžeta izpildi atbild tā direktors.

4.  Pēc Revīzijas palātas apsvērumu saņemšanas par Fonda pagaidu pārskatu, ievērojot Finanšu regulas 129. pantu, direktors sastāda galīgos pārskatus uz savu atbildību un nodod tos Valdei atzinuma izteikšanai.

5.  Valde sniedz atzinumu par Fonda galīgajiem pārskatiem.

6.  Ne vēlāk kā līdz 1. jūlijam pēc katra finanšu gada direktors šos galīgos pārskatus nodod Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai kopā ar valdes atzinumu.

7.  Galīgos pārskatus publicē.

8.  Fonda direktors nosūta Revīzijas palātai atbildi par tās apsvērumiem ne vēlāk kā līdz 30. septembrim. Šo atbildi direktors nosūta arī Valdei.

9.  Direktors iesniedz Eiropas Parlamentam, ja tas pieprasa, jebkādu vajadzīgo informāciju budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras netraucētai piemērošanai attiecīgajam finanšu gadam, kā paredzēts Finanšu regulas 146. panta 3. punktā.

10.  Eiropas Parlaments pēc Padomes ieteikuma, kas pieņēmusi lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, līdz N + 2. gada 30. aprīlim atbrīvo direktoru no atbildības par budžeta izpildi N gadam.

11.  Vajadzības gadījumā, direktors veic visus nepieciešamos pasākumus, kas minēti lēmumam par budžeta izpildi pievienotajos apsvērumos.

18. pants

Eiropas Parlaments un Padome

Neskarot iepriekšminētās pārbaudes un jo īpaši budžeta un tā izpildes procedūru, Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā ▌var pieprasīt direktora uzklausīšanu par jebkuru jautājumu saistībā ar Fonda darbībām.

19. pants

Finanšu noteikumi

1.  Fondam piemērojamos finanšu noteikumus pieņem valde pēc apspriešanās ar Komisiju. Tie nedrīkst atkāpties no║Regulas (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 ja to nepieprasa Fonda darbība un bez Komisijas iepriekšējas piekrišanas.

2.  Saskaņā ar Finanšu regulas 133. panta 1. punktu Fonds piemēro grāmatvedības noteikumus, ko pieņēmis Komisijas grāmatvedis, lai Fonda pārskatus varētu konsolidēt ar Komisijas pārskatiem.

3.  Regulu (EK) Nr. 1073/1999 piemēro Fondam pilnībā.

4.  Fonds ievēro 1999. gada 25. maija Starpiestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Kopienu Komisiju attiecībā uz iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF)(18). Valde ▌pieņem vajadzīgos pasākumus, lai palīdzētu OLAF veikt šādas iekšējas izmeklēšanas.

20. pants

Privilēģijas un neaizskaramība

Fondam piemēro Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās.

21. pants

Personāla noteikumi

Fonda personālu reglamentē noteikumi un normas, kas ir piemērojamas Eiropas Kopienu amatpersonām un citiem darbiniekiem.

Fonds izmanto pār savu personālu pilnvaras, kas nodotas iecēlējai iestādei.

Valde, vienojoties ar Komisiju, pieņem attiecīgus īstenošanas noteikumus saskaņā ar kārtību, kas minēta Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 110. pantā un Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbinātības kārtības 127. pantā.

Valde var pieņemt noteikumus, lai varētu pieņemt darbā tos dalībvalstu vai partnervalstu ekspertus, kuri no iepriekš minētajām valstīm norīkoti strādāt Fondā.

22. pants

Atbildība

1.  Fonda līgumisko atbildību reglamentē ║attiecīgajam līgumam piemērojamie tiesību akti║.

2.  Attiecībā uz ║ārpuslīgumiskām║ saistībām Fonds saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, atlīdzina jebkurus Fonda vai tā darbinieku pienākumu izpildes laikā radītos zaudējumus.

Strīdi par šādu zaudējumu atlīdzināšanu ir Tiesas piekritībā.

3.  Darbinieku personīgās saistības ar Fondu reglamentē attiecīgi noteikumi, kas piemērojami Fonda personālam.

23. pants

Trešo valstu dalība

1.  Fonds ir atvērts to valstu dalībai, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, bet kuras tāpat kā Kopiena un tās dalībvalstis ir apņēmušās sniegt atbalstu cilvēkkapitāla  attīstības jomā 1. pantā minētajām partnervalstīm saskaņā ar kārtību, kas jānosaka nolīgumos starp Kopienu un šīm valstīm, ievērojot Līguma 300. pantā paredzēto procedūru.

Nolīgumi tostarp nosaka raksturu, apmēru un sīki izstrādātus noteikumus šo valstu līdzdalībai Fonda darbībā, ieskaitot noteikumus par finanšu ieguldījumu un personālu. Šādi nolīgumi nedrīkst paredzēt to, ka trešās valstis ir pārstāvētas valdē ar balsstiesībām, vai ietvert noteikumus, kas nav saskaņā ar personāla noteikumiem, kuri izklāstīti 21. pantā.

2.  Šo valstu dalību ad hoc darba grupās valde var atzīt par nepieciešamu bez īpašas vienošanās.

24. pants

Novērtējums

1.  Saskaņā ar Regulas (EK. Euratom) Nr. 2343/2002 25. panta 4. punktu ║Fonds regulāri veic savu darbību provizorisko un retrospektīvo novērtējumu, ja šādas darbības rada būtiskus izdevumus. Minēto novērtējumu rezultātus paziņo valdei.

2.  Komisija, konsultējoties ar valdi, ik pēc četriem gadiem veic minētās regulas, Fonda sasniegto rezultātu un tā darbības metožu īstenošanas novērtējumu saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem mērķiem, pilnvarām un funkcijām. Novērtējumu veic neatkarīgi eksperti. Šā novērtējuma rezultātus Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas  Ekonomikas un sociālo lietu komitejai .

3.  Fonds veic visus atbilstošos pasākumus, lai risinātu jebkādas problēmas, kas var atklāties novērtēšanas procesā.

25. pants

Pārskatīšana

Pēc novērtējuma Komisija vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumu šīs regulas noteikumu pārskatīšanai. Ja Komisija uzskata, ka Fonda pastāvēšana vairs neatbilst tam noteiktajiem mērķiem, tā var ierosināt atcelt šo regulu.

26. pants

Atcelšana

I pielikumā norādītā Padomes Regula (EEK) Nr. 1360/90, Regula (EK) Nr. 2063/94, Regula (EK) Nr. 1572/98, Regula (EK) Nr. 1648/2003 un ║Padomes Regulas (EK) Nr. 2666/2000 16. pants ir atcelts.

Atsauces uz atceltajām regulām uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar II pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

27. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā  dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

..,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

Atceltā regula un secīgie grozījumi

Padomes 1990. gada 7. maija Regula (EEK) Nr. 1360/90

(OV L 131, 23.5.1990., 1. lpp.)

Padomes 1994. gada 27. jūlija Regula (EK) Nr. 2063/94

(OV L 216, 20.8.1994., 9. lpp.)

Padomes 1998. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1572/98

(OV L 206, 23.7.1998., 1. lpp.)

Padomes 2000. gada 5. decembra Regulas (EK) Nr. 2666/2000 16. pants

(OV L 306, 7.12.2000., 1. lpp.)

Padomes 2003. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 1648/2003

(OV L 245, 29.9.2003., 22. lpp.)

II PIELIKUMS

Atbilstības tabula

(1) OV C 77, 28.3.2002., 1.lpp. (2) OV C ... (3) OV C.... (4) Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija nostāja. (5) OV L 131, 23.5.1990., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar ║Regulu (EK) Nr. 1648/2003 (OV L 245, 29.9.2003., 22. lpp.). (6) OV C 323, 30.11.1993., 1. lpp. (7) OV L 375, 23.12.1989., 11. lpp. (8) OV L 216, 20.08.1994., 9. lpp. (9) OV L 206, 23.7.1998., 1. lpp. (10) OV L 306, 7.12.2000., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2112/2005 (OV L 344, 27.12.2005., 23. lpp.). (11) OV L 210, 31.7.2006., 82. lpp. (12) OV L 310, 9.11.2006., 1. lpp. (13) OV L 248, 16.09.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1525/2007 (OV L 343, 27.12.2007., 9. lpp.). (14) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp. (15) OV L 136, 31.5.1999., 1. lpp. (16) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (17) OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp. (18) OV L 136, 31.5.1999., 15. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par situāciju Libānā

P6_TA(2008)0228 RC-B6-0271/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem, jo īpaši 2003. gada 16. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīguma slēgšanu ar Libānas Republiku(1), 2005. gada 10. marta rezolūciju par situāciju Libānā(2), 2006. gada 7. septembra rezolūciju par situāciju Tuvajos Austrumos(3), 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Tuvajiem Austrumiem(4) un tā 2007. gada 29. novembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru piešķir makroekonomisku palīdzību Libānai(5),

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes 2004. gada rezolūciju Nr. 1559, 2005. gada rezolūciju Nr. 1636, 2006. gada rezolūciju Nr. 1680 un 1701 un 2007. gada rezolūciju Nr. 1757,

–   ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstunolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses(6) (Asociācijas līgums),

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 10. decembra Lēmumu 2007/860/EK, ar ko piešķir makrofinansiālo palīdzību Libānai(7),

–   ņemot vērā ES Augstā pārstāvja Javier Solana 2008. gada 16. maija paziņojumu par stāvokli Libānā,

–   ņemot vērā deklarāciju par Tuvajiem Austrumiem, ko 2008. gada 14. martā Eiropas Savienības vārdā pieņēma prezidentūra,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   paužot milzīgu satraukumu par vardarbības palielināšanos Libānā un izjūtot nopietnas bažas par iestāžu situāciju Libānā pēc neveiksmīgām prezidenta vēlēšanām;

B.   tā kā nesenajās sadursmēs starp Hezbollah un citu grupējumu kaujiniekiem, kuras notika Beirutā un citās Libānas daļās pēc Libānas valdības 2008. gada 6. maijā pieņemtajiem lēmumiem, un vardarbīgās sadursmēs pēc tam, kad atlaida par lidostas drošību atbildīgo ģenerāli un aizliedza Hezbollah saziņas sistēmas, tika nogalināti desmitiem cilvēku un vēl simtiem cilvēku tika ievainoti;

C.   tā kā Libānas valdība, lai pārtrauktu sadursmes, ir anulējusi lēmumus, kas izraisīja vardarbību, un nodevusi atbildību par krīzes atrisināšanu Libānas armijai;

D.   tā kā Libānas parlaments nepildīja savu konstitucionālo lomu pat pirms 2007. gada novembra, kad beidzās Libānas Republikas prezidenta pilnvaru termiņš, un tā kā valstī ir sabrukusi iestāžu sistēma, nopietni apdraudot valsts demokrātisku funkcionēšanu;

E.   tā kā Hezbollah nav tikai opozīcijas partija, bet arī bruņots grupējums, kura kontrolē ir ievērojama Libānas teritorijas daļa, tostarp šiītu kopienas apdzīvotais reģions;

F.   tā kā ieinteresētās puses, balstoties uz Arābu valstu līgas iniciatīvu, 2008. gada 15. maijā panāca vienošanos, lai nekavējoties pārtrauktu bruņotās sadursmes, atjaunotu nacionālo dialogu, koncentrējoties uz jautājumiem par nacionālas vienotības valdību un jaunu vēlēšanu likumu, un atjaunotu normālu dzīvi un tādu situāciju, kāda bija pirms nesenajiem notikumiem;

G.   tā kā pašreizējais politiskais strupceļš Libānā paralizē valsts pareizu darbību; tā kā šī politiskā krīze ievērojami apdraud trauslo stabilitāti Libānā un visā reģionā kopumā; tā kā stabila, pilnīgi suverēna, vienota un demokrātiska Libāna ir ārkārtīgi svarīga visu Tuvo Austrumu stabilitātei un miermīlīgai attīstībai;

H.   tā kā Libānai ir ciešas politiskās, ekonomiskās un kultūras saiknes ar Eiropu un tā ir nozīmīgs Eiropas Savienības partneris Tuvajos Austrumos; tā kā suverēnai un demokrātiskai Libānai var būt izšķiroša loma, izveidojot ciešu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerību;

I.   tā kā Asociācijas nolīguma 2. pantā ir paredzēts, ka pušu attiecības saistībā ar to, kā arī visi paša Nolīguma noteikumi balstās uz demokrātijas principu un cilvēka pamattiesību ievērošanu, ka noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, pēc kuras tās vadās savā iekšpolitikā un starptautiskajā politikā un kas veido būtisku šā nolīguma sastāvdaļu; tā kā izmantojot nolīgumā paredzēto parasto politisko dialogu, Asociācijas padome ir pilnvarota veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu Eiropas Parlamenta un Libānas parlamenta sadarbību;

J.   tā kā ANO Drošības padomes 2007. gada rezolūcija Nr. 1757 izveidoja starptautisku tribunālu, lai tiesātu personas, kas ir atbildīgas par kādreizējā premjerministra Rafik Hariri slepkavību un citām politiskajām slepkavībām, kas izdarītas Libānā;

K.   tā kā Libānā pastāv ievērojamas finanšu un tautsaimniecības problēmas; tā kā Libānas iestādes 2007. gada 4. janvārī pieņēma visaptverošu sociālekonomisko reformu programmu; tā kā Eiropas Savienība ir piedāvājusi finansiālu palīdzību EUR 80 miljonu apmērā, kuras mērķis ir atbalstīt Libānas iekšējās pūles veikt pēckara rekonstrukciju un īstenot ilgtspējīgu tautsaimniecības atveseļošanos, un tādējādi mazināt finanšu ierobežojumus saistībā valdības ekonomiskās programmas īstenošanu;

L.   tā kā vairāk nekā 300 000 palestīniešu bēgļu vēl arvien sliktos apstākļos dzīvo Libānā; tā kā vardarbības uzliesmojumi un sadursmes ar armiju, kas notiek dažās palestīniešu bēgļu nometnēs, ir saasinājušas situāciju valstī;

M.   tā kā vēl joprojām neatrisināts ir jautājums par Šebā saimniecībām,

1.   atzinīgi vērtē Dohā panākto vienošanos par ģenerāļa Michel Sleiman ievēlēšanu valsts prezidenta amatā jau tuvākajās dienās, par jaunas nacionālās vienotības valdības izveidi un vēlēšanu likuma pieņemšanu; aicina vienošanās puses pilnībā īstenot šo vienošanos; uzsver to, cik nozīmīga ir starptautiskās sabiedrības labvēlīgā reakcija; apsveic Libānas partijas ar panākto vienošanos, kā arī Katāru un Arābu valstu līgu - ar sekmīgo starpniecības darbību;

2.  uzsver Libānas stabilitātes, suverenitātes, neatkarības, vienotības un teritoriālās integritātes nozīmi; norāda, ka politisku stabilitāti Libānā jāpanāk ar uzticības atjaunošanu visu pušu starpā, attiekšanos no vardarbības un ārējas ietekmes noraidīšanu;

3.   atzinīgi vērtē armijas un drošības dienestu devumu, lai izbeigtu nesenos notikumus; aicina visas iesaistītās puses atbalstīt Libānas armiju, lai tā varētu pilnībā garantēt iestāžu darbību, drošību, likuma varu un kārtību, suverenitāti un stabilitāti Libānā;

4.   tādēļ uzskata, ka valsts un visu Libānas iedzīvotāju drošība ir atkarīga no visu bruņoto grupu, jo īpaši Hezbollah atbruņošanas un ieroču tirdzniecības kontroles Libānā; uzskata, ka ir būtiski, lai visus importētos ieročus Libānā virzītu tikai uz oficiālo Libānas armiju; atkārto aicinājumu Libānas valdībai sadarbībā ar ANO Pagaidu spēkiem Libānā (UNIFIL) īstenot pilnīgu valsts suverenitāti un šajā sakarībā efektīvu valsts robežu un teritorijas kontroli; šajā sakarībā aicina visas puses atteikties no vardarbības, pilnībā pieņemt demokrātijas noteikumus un atzīt visas demokrātiski ievēlētās valsts varas iestādes un institūcijas neatkarīgi no to etniskās, reliģiskās vai partiju piederības un izcelsmes;

5.   atgādina, ka Asociācijas nolīgumā ir paredzēts politiskais dialogs starp Eiropas Parlamentu un Libānas parlamentu, pamatojoties uz politiskās sadarbības izveidi starp šīm divām institūcijām;

6.   atkārtoti uzsver nozīmīgo UNIFIL lomu; uzskata, ka ir svarīgi, lai Libānas valdībai būtu pilna suverenitāte un, veicot visas darbības, kas atrodas valsts jurisdikcijā, tās efektīvā kontrolē atrastos valsts robežas un teritorija, tā, lai tiktu garantēta valsts un tās pilsoņu drošība;

7.   atkārtoti aicina visas attiecīgās puses atbalstīt starptautiskā tribunāla darbu, lai tiesātu personas, kas ir atbildīgas par kādreizējā premjerministra Rafik Hariri slepkavību un citām politiskajām slepkavībām, kas izdarītas Libānā, un mudina Sīriju pilnībā ar to sadarboties;

8.   mudina Libānas varas iestādes darīt visu iespējamo, lai pārtrauktu jebkādu diskrimināciju pret palestīniešu bēgļiem; atkārto aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai palielināt palīdzību, lai sasniegtu noturīgu izlīgumu;

9.   aicina Sīriju atturēties no jebkādas iejaukšanās, kas var negatīvi ietekmēt Libānas iekšējās ietas, un konstruktīvā veidā tiekties uz valsts stabilitāti; vēršas pie Irānas un Sīrijas rīkoties konstruktīvi; aicina visas attiecīgās puses atbilst prasībām, kas ietvertas ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1559 (2004) un rezolūcijā Nr. 1701 (2006), attiecībā uz Libānas neatkarības, suverenitātes ievērošanu un tās drošības un stabilitātes neapdraudēšanu, atgādinot aizliegumu pārdot ieročus bruņotiem kaujinieku grupējumiem;

10.   atkārtoti pauž atbalstu Eiropas Savienības darbībām, lai palīdzētu Libānai pārstrukturēt ekonomiku; aicina Padomi un Komisiju turpināt centienus atbalstīt Libānas atjaunošanu un tautsaimniecības atveseļošanu, kā arī nodibināt ciešāku sadarbību ar pilsonisko sabiedrību valstī, lai veicinātu valsts tālāku demokratizāciju;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstajam pārstāvim, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Libānas valdībai un parlamentam, Sīrijas prezidentam un valdībai un Irānas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 38 E, 12.2.2004., 307. lpp. (2) OV C 320 E, 15.12.2005., 257. lpp. (3) OV C 305 E, 14.12.2006., 236. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0350. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0550. (6) OV L 143, 30.5.2006., 2. lpp. (7) OV L 337, 21.12.2007., 111. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs

P6_TA(2008)0229 RC-B6-0217/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā, ka šogad tiek atzīmēta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadiena un ka šīs deklarācijas 25. panta 1. punktā ir minētas tiesības uz pārtiku,

–   ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas sammita secinājumus un mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš no bada,

–   ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kura parakstītājpuses ir visas Eiropas Savienības dalībvalstis, jo īpaši šā pakta 11. pantu par tiesībām uz pārtiku,

–   ņemot vērā to, ka 2008. gada 22. maijā Ženēvā jānotiek ANO Cilvēktiesību padomes īpašajai sesijai ar nosaukumu "Pasaules pārtikas krīzes, kuru cita starpā izraisīja augošās pārtikas cenas, negatīvā ietekme uz tiesību uz pārtiku īstenošanu",

–   ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības humāno palīdzību "Eiropas Konsenss par humāno palīdzību"(1),

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā pašreiz notiekošo "Kopējās lauksaimniecības politikas veselības pārbaudi",

–   ņemot vērā Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD) par pārtikas ražošanu pasaulē, ko ierosināja un veica ar ANO Attīstības programmas, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO), Pasaules Bankas un citu starptautiskās sabiedrības struktūru atbalstu;

–   ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumus,

–   ņemot vērā Dohas attīstības sarunu kārtas ietvaros notiekošās sarunas,

–   ņemot vērā 2007. gada 22. novembra Kigali deklarāciju par attīstības mērķiem atbilstošu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu izstrādi, kuru pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā pēc gadiem ilgas patēriņa preču statisku vai krītošu cenu tendences kviešu cenu pieaugums pasaulē 3 gadu laikā pirms 2008. gada februāra sasniedza 181 %, rīsu cenas kopš 2008. gada janvāra ir palielinājušās par 141 % un pārtikas preču vispārējās cenas pasaulē ir palielinājušās par 83%;

B.   tā kā cenu pieaugums par 7 gadiem aizkavējis nabadzības samazināšanas mērķu sasniegšanu un tā kā pēc Pasaules Bankas aprēķiniem pārtikas cenu svārstību dēļ vairāk nekā 100 miljoni cilvēku jaunattīstības valstīs varētu nonākt vēl lielākā trūkumā;

C.   tā kā visā pasaulē 854 miljoni cilvēku cieš no bada vai pārtikas trūkuma (nepietiekamas nodrošinātības ar pārtiku), turklāt katru gadu šo grupu papildina 4 miljoni cilvēku; tā kā 170 miljoni bērnu cieš no nepietiekama uztura un katru gadu 5,6 miljoni bērnu mirst pārtikas trūkuma dēļ;

D.   tā kā pašreizējo pārtikas krīzi izraisīja arī pastiprinātās spekulācijas ar lauksaimniecības un pārtikas precēm;

E.   tā kā atbilstoši ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem jaunattīstības valstīs 60–80 % patērētāju izdevumu ir saistīti ar pārtikas iegādi, savukārt industrializētajās valstīs šis rādītājs ir 10–20 %; tā kā pārtikas cenu pieaugums visnopietnāk ietekmē mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem;

F.   tā kā beidzamo desmitgadu laikā Pasaules banka, Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Tirdzniecības organizācija ir attīstības valstīm uzspiedusi tirdzniecības liberalizāciju, lai panāktu plaša mēroga un uz eksportu orientētas lauksaimniecības izveidi uz pārtikas ilgstpējīgas vietējās ražošanas un vietējo pārtikas tirgu rēķina;

G.   tā kā cenu celšanās saasina pieejamības problēmas, jo īpaši iedzīvotajiem ar zemiem vai neesošiem ienākumiem;

H.   tā kā, palielinoties pasaules iedzīvotāju skaitam, palielinās arī pieprasījums pēc pārtikas, jo īpaši jaunās tirgus ekonomikas valstīs, piemēram, Indijā un Ķīnā; tā kā uz planētas, kura saskaņā ar FAO informāciju var pabarot 12 miljardus cilvēku, kopumā pārtikas trūkums nepastāv; atgādinot, ka kviešu un rīsu raža 2007. gadā bija ļoti laba; tā kā visticamāk, ka tikai 1,01 miljardus tonnu no 2007. gada ražas izlietos pārtikai cilvēkiem, savukārt lielu ražas daļu izmantos dzīvnieku barošanai (760 miljonus tonnu) un aptuveni 100 miljonus tonnu ‐ biodegvielu ražošanai; tā kā saskaņā ar jaunākajām aplēsēm pasaulē saražotās labības daudzums 2008. gadā palielināsies par 2,6 %, sasniedzot rekordskaitli ‐ 2164 miljardus tonnu; tā kā šīs prognozes tomēr ir atkarīgas no labvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem;

I.   tā kā daudzas jaunattīstības valstis neražo to pārtikas daudzumu, ko tās varētu; tā kā, ņemot vērā, ka jaunattīstības valstīs netiek veikti ieguldījumi lauksaimniecībā, lauku attīstībā un lauksaimnieku apmācībā un šādus ieguldījumus neveic arī starptautiskās finanšu iestādes, mazie lauksaimniecības uzņēmumi ir īpaši pakļauti negodīgai konkurencei, kas ir palielinājusi to nabadzību un neaizsargātību un mazinājusi to spēju saražot pietiekami daudz pārtikas;

J.   tā kā viens no nopietniem šķēršļiem, kas kavē lauksaimniecības produkcijas apjoma pieaugumu jaunattīstības valstīs, ir tas, ka sīkzemniekiem bieži vien nav iespējas saņemt aizdevumus vai mikrokredītus, lai iegādātos labāku sēklu materiālu, mēslošanas līdzekļus un apūdeņošanas mehānismus, kā arī nepieciešamos līdzekļus kultūraugu aizsardzībai pret kaitēkļiem un slimībām, dažkārt tāpēc, ka viņiem nav pašiem savas zemes, tātad ‐ nav aizdevuma nodrošinājuma;

K.   tā kā Pasaules pārtikas programmā (PPP) norādīts, ka līdz šim ir dots stingrs solījums nodrošināt tikai 260 miljonus no 750 miljoniem ASV dolāru, kas nepieciešami 2008. gada vajadzību apmierināšanai;

L.   tā kā patēriņa preču cenu kāpums destabilizē pasaules ekonomiku un jau ir izraisījis nemierus vairākās valstīs;

M.   tā kā pieaugošo pārtikas cenu dēļ pastiprināti nepieciešama visaptveroša politiska atbilde un politiska stratēģija, lai risinātu ar pārtiku saistītās problēmas,

Tiesības uz pārtiku

1.   uzsver tiesību uz pārtiku fundamentālo būtību, kā arī nepieciešamību uzlabot piekļuvi pietiekamam pārtikas daudzumam visiem cilvēkiem un jebkurā laikā, kas ļautu dzīvot aktīvi un veselīgi; uzsver, ka valstu pienākums ir aizsargāt, ievērot un piemērot šīs pamata cilvēktiesības; uzsver, ka fakts, ka 2 miljardi cilvēku vēl joprojām dzīvo galējā nabadzībā un 850 miljoni cilvēku katru dienu cieš no izsalkuma, ir starptautiskajās cilvēktiesībās paredzēto tiesību uz pārtiku sistemātisks pārkāpums; tāpēc aicina veikt piemērotus pasākumus, lai īstenotu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas nosacījumus saistībā ar tiesībām uz pārtiku; mudina Padomi nodrošināt, ka ar pārtiku saistīta politika valstu un starptautiskajā līmenī ir saskaņota ar pienākumiem, kuri izriet no tiesībām uz pārtiku;

2.   tāpēc aicina Padomi steidzami apliecināt savu apņemšanos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), atkārtoti apstiprinot finanšu saistības un Eiropadomes jūnija sanāksmē pieņemot ES TAM rīcības programmu; uzskata, ka šajā ES rīcības programmā ir jānorāda konkrēti starpposma mērķi un pasākumi, un to izpildes termiņi tādās galvenajās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, ūdensapgāde, lauksaimniecība, izaugsme un infrastruktūra, kas palīdzēs līdz 2015. gadam sasniegt TAM, lai, cita starpā, līdz 2015. gadam izskaustu badu;

3.   pauž bažas par to, kā spekulācijas ar pārtikas precēm, tostarp patēriņa preču riska ieguldījumu fondi, veicina badu un nabadzību; aicina Komisiju izpētīt spekulāciju ar pārtikas cenām ietekmi un, pamatojoties uz šo pētījumu, ieteikt piemērotus pasākumus;

4.   uzsver, ka pārtikas krīze ir cieši saistīta ar finanšu krīzi, kuras laikā skaidras naudas iepludināšana, ko centrālās bankas veica bankrotu novēršanai, iespējams izraisīja spekulatīvus ieguldījumus pirmās nepieciešamības precēs; aicina SVF un Finanšu stabilitātes forumu novērtēt šo blakusparādību un to ņemt vērā, iesakot vispārējus risinājumus;

5.   atgādina, ka no šīs krīzes visvairāk cieš mazāk aizsargāti iedzīvotāju slāņi un tāpēc uzsver, ka ir nepieciešama efektīva sociālā politika, lai sniegtu lielākas iespējas nabadzīgajiem vai trūcīgajiem iedzīvotājiem un mīkstinātu pašreizējās pārtikas krīzes ietekmi;

Ilgtspējīga pārtikas ražošana

6.   uzsver ‐ nedrīkst būt svarīgāka mērķa par pārtikas nodrošināšanu ikvienam cilvēkam visā pasaulē; uzsver, ka atbilstoši EK līguma 33. pantam pārtikai jābūt pieejamai par samērīgām cenām;

7.   atgādina par nepieciešamību nodrošināt iekšēju un pasaules līmeņa lauksaimniecības tirgu regulējumu, lai sniegtu labumu patērētājiem, palielinātu lauksaimnieku ienākumus, veicinātu pārstrādes rūpniecību un nodrošinātu ilgtspējīgu ES pārtikas politiku;

8.   atgādina, ka KLP primārais mērķis ir garantēt tirgus stabilizāciju, piegādes drošību un saprātīgas cenas patērētājiem un uzsver, ka KLP būs nepieciešama arī pēc 2013. gada, lai nodrošinātu Eiropas Savienībā ilgtspējīgu pārtikas politiku, vienlaikus nodrošinot lauksaimniecības produktu ilgtspēju, drošību un kvalitāti;

9.   uzsver, ka izejvielu izmaksas veido salīdzinoši niecīgu daļu no daudzu pārtikas preču kopējām izmaksām; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt neatbilstību starp lauku saimniecību un lielāko mazumtirgotāju noteiktajām cenām;

10.   tāpēc aicina veikt ietekmes novērtējumu saistībā ar mazumtirgotāju nozīmi pārtikas produktu apritē, jo, salīdzinot ar dzīves dārdzību, pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas ir augušas nesamērīgi; aicina mazumtirgotājus piedāvāt ražotājiem taisnīgu cenu, vienlaikus nodrošinot patērētājiem pārtikas produktus par saprātīgām cenām;

11.   norāda, ka pašreizējo ES labības krājumu pietiktu tikai 30 dienām, un apšauba to, vai ir nodrošināti atbilstīgi pārtikas krājumi, jo īpaši, ja ņem vērā iespējamās krīzes situācijas; aicina Komisiju izstrādāt stratēģijas pārtikas krājumu izveidei, lai nākotnē novērstu krīzes;

12.   prasa precīzāk prognozēt lauksaimniecības produkcijas apjomu, lai krietni agrāk varētu noteikt pasaules pārtikas nodrošinājuma dominējošās tendences;

13.   uzsver, ka ir jāņem vērā ES lauksaimnieku ienākumu stāvoklis; norāda, ka, pieaugot dzīvnieku barības, enerģijas, mēslošanas līdzekļu un citām sākotnējām izmaksām un ieguldot arvien vairāk līdzekļu atbilstības standartu izpildei, lauksaimniekiem jāredz, ka viņu ieņēmumi ievērojami palielinās, lai viņi arī turpmāk varētu nodrošināt pieprasījumu pēc pārtikas; norāda, ka lauku saimniecību ienākumu pieaugums ir niecīgs un ka dažās dalībvalstīs lauksaimnieki jau ir pārliecinājušies, ka viņu ienākumi faktiski samazinās;

14.   prasa ilgtspējīgas lauksaimniecības politikas veicināšanu iekļaut visos paplašināšanās un kaimiņattiecību instrumentos;

15.   prasa trešo valstu uzņēmējus pakļaut tikpat stingrai kontrolei, kādu piemēro ES ražotājiem, taču atzīst, ka ir jāpalīdz jaunattīstības valstīm nodrošināt atbilstību ES fitosanitārajiem standartiem;

16.   atzinīgi vērtē ES lauksaimniecības ministru lēmumu apstiprināt Komisijas priekšlikumu pārtraukt zemes obligāto atstāšanu atmatā 2008. gadā un atzīmē Komisijas aplēses, ka saskaņā ar šo lēmumu labības audzēšanai papildus būs pieejami aptuveni 2,9 miljoni hektāru un šā gada raža pieaugs par aptuveni 10 miljoniem tonnu;

17.   aicina Komisiju veikt pašreizējās ES politikas ietekmes uz nodrošinātību ar pārtiku novērtējumu tādās jomās kā kopējā lauksaimniecības politika, atjaunīgās enerģijas mērķi, attīstības palīdzība un starptautiskās tirdzniecības nolīgumi, lai uzlabotu vispārējo nodrošinātību ar pārtiku;

18.   uzsver, ka prioritāra nozīme jāpiešķir pārtikai un nevis degvielai un ka biodegvielas ražošanai jānosaka stingri ilgtspējības kritēriji; atzīmē, ka šie kritēriji jāievēro, cenšoties panākt ieteiktos mērķus saistībā ar biodegvielas izmantošanu;

19.   atzīst, ka vairs nav pamata ES subsidēt biodegvielas ražošanai paredzētus kultūraugus, taču stingri un nepārprotami uzsver, ka šāda veida ražošanai pašlaik tiek izmantoti tikai 2–3 % ES lauksaimniecības zemes un plašsaziņas līdzekļu apgalvojumi, ka pašreizējo krīzi pārtikas apritē radījusi biodegvielas ražošana, vismaz attiecībā uz ES, ir pārspīlēti; tomēr piekrīt, ka tādu valstu kā ASV īstenotā politika, kur vairāk zemes tiek atvēlēts, lai audzētu bioetanola ražošanai paredzētu kukurūzu, ir spēcīgi ietekmējusi kukurūzas un citu graudaugu cenu un pieejamību pasaules pārtikas tirgū;

20.   tomēr aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk sekmēt otrās paaudzes bioenerģijas izmantošanu un ražošanu, ko nodrošina galvenokārt kūtsmēslu un lauksaimniecības atkritumu, bet ne lauksaimniecības pirmproduktu pārstrāde;

21.   īpaši uzsver, ka sevišķi prioritāra nozīme piešķirama sadzīves atkritumu, kā arī lauksaimniecības un mežu izstrādes pārpalikumu savākšanai un to pārvēršanai gāzveida stāvoklī; norāda, ka tas ļautu attīstīt piemērotas tehnoloģijas un dotu laiku pārtikas ražošanas un enerģijas ražošanas savienojamības izpētei;

22.   ar nopietnām bažām atzīmē, ka milzīgā barības graudu deficīta dēļ barības maisījumu cena ir pieaugusi par EUR 75 tonnā un turpina pieaugt un ka līdz ar to par EUR 15 miljardiem palielinās ES lopkopības un putnkopības nozares izmaksas;

23.   uzskata ‐ ņemot vērā pašreizējo krīzi, ES iestādēm un dalībvalstīm nekavējoties un pamatīgi jāapspriež, kā ar mūsdienu biotehnoloģijas palīdzību varētu nodrošināt, lai pastāvīgi tiktu ražoti pārtikas produkti par saprātīgām cenām;

Labāka attīstības politika

24.   uzskata ‐ lai īsteni cīnītos pret badu, ir nepieciešama vispārēja ilgtspējīgas attīstības politika, lai jaunattīstības valstis varētu pietiekamā daudzumā saražot ūdeni un pārtiku un nodrošināt ar šiem resursiem iedzīvotājus;

25.   atbalsta jaunattīstības valstu centienus nodrošināt vietējiem iedzīvotājiem pārtikas pieejamību; uzskata, ka arī turpmāk jāstiprina valsts politiskās rīcības iespējas, lai varētu pieņemt valsts tiesību aktus un pasākumus šīs nozares attīstībai; par pozitīvu jaunattīstības valsts piemēru uzskata Malāviju, kurā pārtikas produktu ražošanas apjoms pēdējos trijos gados ir divkāršojies, un uzsver, ka ES ir būtiska loma šī progresa atbalstīšanā; aicina Komisiju sniegt palīdzību, informējot par šo parādību, lai tā kalpotu par piemēru citām jaunattīstības valstīm;

26.   aicina dalībvalstis un starptautisko sabiedrību atsaukties uz PPP pausto ārkārtas aicinājumu sniegt steidzamu atbalstu un palīdzēt tai tikt galā ar jauniem pārbaudījumiem, cīnoties pret badu; tomēr uzskata, ka ir jāsamazina atkarība no pārtikas atbalsta operācijām, un tādēļ uzsver, ka, lai novērstu vēl postošākas sekas un šīs krīzes pamata cēloņus, ir nepieciešamas vidēja termiņa un ilgtermiņa darbības;

27.   aicina jaunattīstības valstīs steidzami un ievērojami palielināt ieguldījumus lauksaimniecībā, lauku attīstībā un lauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgajiem zemniekiem un mazajām saimniecībām, kas balstās uz ekoloģisku pārtikas produktu ražošanas sistēmām; atgādina, ka lauku apvidos dzīvo 75 % pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, bet lauksaimniecībai ir paredzēti tikai 4 % no oficiālās attīstības palīdzības; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis to attīstības politikas kontekstā efektīvāk risināt ar lauksaimniecību saistītos jautājumus, ciešā sadarbībā ar jaunattīstības valstīm veicināt 10. Eiropas Attīstības fonda (EAF) pielāgošanu un pārskatīt valstu stratēģiskos dokumentus, lai lielāka nozīme tiktu piešķirta lauksaimniecībai; uzsver NVO un vietējo varas iestāžu lomu inovatīvu lauksaimniecības jautājuma risinājumu rašanā partnerībā ar jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt to projektus;

28.   uzsver, ka ir jānodrošina nabadzīgo valstu sīkzemnieku, kuri galvenokārt ir sievietes, piekļuve zemei, finanšu pakalpojumiem un kredītiem, augstas ražības sēklām, kā arī apūdeņošanas sistēmām un mēslošanas līdzekļiem; uzsver, ka ieguldījumi lauksaimniecības nozarē vairāk jānovirza apūdeņošanai, lauku ceļiem, pētniecībai un vietējām zināšanām, apmācībai un paraugprakses apmaiņai efektīvu un ilgtspējīgu augkopības sistēmu izstrādes nolūkos, tīram dzeramajam ūdenim un izglītībai, kā arī vietējās ražošanas un tirdzniecības veicināšanai; tādēļ aicina Komisiju savās darbībās šīm jomām veltīt pastiprinātu uzmanību un atbalstīt ražotāju organizācijas, mikrokredītu un citas finanšu pakalpojumu programmas, kā arī palielināt ieguldījumus lauksaimniecībā;

29.   aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) apzināt iespējas nekavējoties izveidot garantijas fondu, lai atbalstītu valsts mikrokredītu un aizdevumu shēmas un riska ierobežošanas shēmas, kas darbotos vietējo pārtikas ražotāju interesēs, jo īpaši nabadzīgākajās jaunattīstības valstīs;

30.   uzsver, ka ir nepieciešama ES un jaunattīstības valstu sadarbība klimata pārmaiņu jomā un it īpaši tehnoloģiju nodošana un veiktspējas palielināšana; uzsver, ka klimata pārmaiņas jāizvirza par vienu no pamatjautājumiem visās ES attīstības sadarbības programmās un ka daži vienkārši aizsardzības pasākumi palīdzētu lauksaimniekiem pasargāt ražu no sausuma un citām katastrofām, un aicina Komisiju veikt šādu pasākumu izpēti; aicina starptautisko sabiedrību aktīvāk cīnīties pret pārtuksnešošanos, augsnes degradāciju un sausumu, lai uzlabotu nodrošinājumu ar pārtiku un piekļuvi ūdens resursiem, sevišķi nabadzīgajās valstīs;

31.   uzsver, cik liela nozīme ir atbilstīgiem ieguldījumiem pētniecības jomā, lai palielinātu ražīgumu visos pasaules reģionos;

32.   it īpaši prasa rūpīgi sekot līdzi visiem jaunākajiem notikumiem un publiskajām debatēm ĢMO jomā;

33.   uzskata, ka valstīm ir jābūt tiesībām uz pārtikas suverenitāti un nodrošinātību un ka tām ir tiesības aizsargāt savu tirgu pret subsidētu produktu importu; uzskata, ka šāda lauksaimniecības produktu subsidēšana eksportam destabilizē vietējos tirgus jaunattīstības valstīs;

Taisnīga starptautiskā tirdzniecība

34.   uzskata, ka lauksaimniecības preču tirgu atvēršanai jābūt pakāpeniskai, ievērojot katras jaunattīstības valsts sasniegto progresu un pamatojoties uz sociāli taisnīgiem un videi draudzīgiem tirdzniecības noteikumiem; atzīmē, ka, lai novērstu nelabojamu kaitējumu vietējiem ražotājiem, pilnīgu liberalizāciju nedrīkst piemērot paaugstināta riska produktiem, kas ir pirmās nepieciešamības preces cilvēkiem jaunattīstības valstīs vai ir īpaši svarīgi saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku un lauku attīstību šajās valstīs; uzsver, ka tirdzniecības sarunās ar jaunattīstības valstīm ES ir jāveicina preferenču un asimterijas sistēma, lai ļautu tām savos tirgos saglabāt atsevišķus piegādes un pārvaldības un dažus citus attīstības instrumentus; norāda, ka vismazāk attīstītajām valstīm ir nodrošināta no kvotām un tarifiem brīva piekļuve ES tirgum saskaņā ar "Viss, izņemot ieročus" (EBA) nolīgumu;

35.   uzsver, ka pašreizējās sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN) Komisijas galvenajam uzdevumam jābūt ņemt vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu izteiktās vajadzības saistībā ar attīstību; atgādina, ka, lai atrisinātu šo uzdevumu EPN jāpapildina ar apsolīto jauno finansējumu tirdzniecības atbalstam (EUR 2 miljardi gadā līdz 2010. gadam) un reģionālās integrācijas veicināšanu;

36.   uzsver, ka ir nepieciešams, lai Dohas attīstības sarunu kārtas iznākums būtu veiksmīgs, līdzsvarots un taisnīgs; uzsver, ka Dohas sarunu kārtas rezultātiem jāsniedz jaunattīstības valstīm stimuls ieguldīt lauksaimniecībā un pārtikas produktu ražošanā; aicina Komisiju atbalstīt priekšlikumus pašreizējā PTO sarunu kārtā iekļaut darbību saistībā ar pārtikas pamatproduktu cenām;

37.   atkārtoti aicina Komisiju un Padomi veicināt godīgu tirdzniecību, lai sniegtu ieguldījumu sociālo un vides standartu paaugstināšanā un atbalstītu mazos un sociāli atstumtos ražotājus jaunattīstības valstīs;

Demokrātijas veicināšana

38.   uzsver, ka pašreizējā pārtikas krīze apliecina nepieciešamību veicināt politisko stabilitāti, reģionālo integrāciju, demokrātiju un cilvēktiesības ne tikai ES, bet arī visā pasaulē; tāpēc aicina visas ieinteresētās puses, risinot jautājumu par pašreizējo pārtikas krīzi un problēmas, kas saistītas ar ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku, veicināt cilvēciskās un demokrātiskās vērtības un tiesiskumu;

o
o   o

39.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pasaules Bankai, G8 valstīm, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0480.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sarunām attiecībā uz atbrīvojumu no vīzu prasības (vīzu režīma atcelšana)

P6_TA(2008)0230 B6-0233/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ES līguma 2., 6., 24. un 29. pantu un EK līguma 62., 63., 286. un 300. pantu, kas ir juridiskais pamats Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpai un starptautiskām sarunām ar trešām valstīm un organizācijām,

–   ņemot vērā Padomes un Komisijas 2008. gada 6. marta un 2008. gada 21. aprīļa paziņojumus Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai,

–   ņemot vērā Reglamenta 83. pantu un 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā 1999. gadā Padome nosaka vīzu noteikumus, tostarp to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem vajadzīga vīza, un to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņi no šīs prasības ir atbrīvoti (EK līguma 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) ievilkums);

B.   tā kā Kopienas kompetence vīzu jautājumos ietver nosacījumus bezvīzu režīma piešķiršanai trešo valstu pilsoņiem un tā kā šiem nosacījumiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visiem ES pilsoņiem ne tikai attiecībā uz bezvīzu statusa piešķiršanu vai atteikumu, bet arī attiecībā uz noteikumiem par šāda statusa piešķiršanu vai nepiešķiršanu dažādām ES dalībvalstīm no trešo valstu puses;

C.   tā kā kopš 2001. gada Padome ir atbrīvojusi ASV pilsoņus no vīzu režīma(1); tā kā līdzīgs atbrīvojums diemžēl nav attiecināts uz visiem ES pilsoņiem, jo ASV joprojām saglabā vīzu režīmu dažu dalībvalstu (pašlaik Bulgārijas, Kipras, Čehijas, Igaunijas, Grieķijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Rumānijas un Slovākijas) pilsoņiem,  cita starpā arī tādēļ, ka lielākajai daļai šo valstu vīzu atteikumi, kas pamatojas uz nepārredzamiem kritērijiem, pārsniedz 3 % no pieteikumu skaita (pie zināmiem nosacījumiem ‐ 10 %);

D.   tā kā kopš 2005. gada savstarpīguma mehānismu var ierosināt Kopienas līmenī(2) pēc dalībvalsts paziņojuma, Komisijas saziņas ar attiecīgo trešo valsti un Komisijas ziņojuma Padomei, kura tad var nolemt "par vīzu prasības pagaidu atjaunošanu attiecībā uz konkrētās trešās valsts pilsoņiem";

E.   tā kā, lai gan savstarpīgums ir panākts ar vairākām trešām valstīm, tas vēl nav noticis ar ASV, tādēļ Komisija 2006. gadā ierosināja "vīzu režīma atjaunošanu uz laiku [ASV] diplomātisko un dienesta/oficiālo pasu turētājiem, lai veicinātu progresu savstarpības principa īstenošanā"(3); tā kā šo simbolisko ierosinājumu Padome tomēr neņēma vērā;

F.   tā kā vairākas dalībvalstis ir turpinājušas tiešu divpusēju saziņu ar ASV administrāciju, neņemot vērā Kopienas neapstrīdamo kompetenci šajā jautājumā;

G.   tā kā situācija juridiski sarežģījās, kad ASV 2007. gada 3. augustā stājās spēkā Likuma par 9/11 komisijas rekomendāciju īstenošanu 711. sadaļa(4), proti, Drošas ceļošanas un pretterorisma partnerības 2007. gada akts, kas reformēja vīzu režīma atcelšanu, pievienojot septiņus drošības uzlabojumus(5), lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis, kas vēlas piedalīties vīzu režīma atcelšanas programmā (VWP), piekrīt parakstīt divpusēju saprašanās memorandu un tā saistošos īstenošanas noteikumus;

H.   tā kā, lai gan šo tā saukto īstenošanas noteikumu saturs ES iestādēm joprojām nav zināms, no saprašanās memoranda ir skaidrs, ka daži no jaunajiem "drošības uzlabojumiem" ir Kopienas kompetencē (piemēram, attiecībā uz vīzu piegādi un Ceļošanas elektronisko sistēmu autorizācija (ESTA) turpmākajiem papildu pienākumiem), daži ir ES kompetencē (piemēram, attiecībā uz nozagtām pasēm(6), pasažieru datu reģistru un Šengenas datiem saistībā ar noziegumiem) un atlikušie uzlabojumi ‐ katras dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē (piemēram, saistībā ar attiecīgās valsts pilsoņu sodu reģistru un attiecībā uz drošības darbinieku klātbūtni transatlantiskos lidojumos);

I.   tā kā, lai atrisinātu šo jautājumu un visas dalībvalstis 2009. gadā piedalītos reformētā ASV vīzu režīma atcelšanā, Padome 2008. gada 18. aprīlī pieņēma lēmumu par divpusēju pieeju:

J.   tā kā pat attiecībā uz jautājumiem, kuri ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē, lojālas sadarbības principu var apdraudēt divpusēji nolīgumi, kuros ir atšķirīgi nosacījumi par bezvīzu statusa piešķiršanu dažu dalībvalstu pilsoņiem, kā rezultātā vīzu jomā iespējama atšķirīga attieksme pret dažādu dalībvalstu pilsoņiem; tā kā Komisijai būtu jānodrošina lojālas sadarbības princips;

K.   tā kā, lai labāk aizsargātu ASV un ES pilsoņus no terorisma draudiem, transatlantiskajai sadarbībai vajadzētu uzlabot: a) draudu identifikāciju, izmantojot kopīgu analīzi un plašu informācijas apmaiņu, tostarp apmaiņu ar labāko praksi, ievērojot stingru datu aizsardzības pasākumu sistēmu, b) tiesībaizsardzības iestāžu un izlūkdienestu koordināciju ES un transatlantiskā līmenī, vienlaikus ievērojot tiesiskumu, pamattiesības un privātumu un c) darbības spējas, izmantojot ES un ASV tiesībaizsardzības iestāžu un izlūkdienestu ciešāku sadarbību, pamatojoties uz dziļāka līmeņa savstarpēju uzticēšanos starp dažādām aģentūrām un iestādēm,

L.   tā kā, ASV Iekšzemes drošības departaments līdz 2009. gada janvārim plāno personām, kuras izceļo pa gaisa un jūras ceļiem, piemērot biometriskās pārbaudes procedūras; izceļošanas procedūru programma tiek uzskatīta par pamatnoteikumu, lai efektīvi pārvaldītu vīzu režīma atcelšanas programmu; ASV varas iestādes plāno neattiecināt (VWP) uz lielāku skaitu ASVsabiedroto valstu, ja ierosinātās izceļošanas procedūras netiek ieviestas, vēlākais, līdz 2009. gada 30. jūnijam;

1.   uzskata, ka jebkāda veida tieša vai netieša diskriminācija starp Eiropas pilsoņiem, tostarp, pamatojoties uz viņu valstspiederību, ir jāaizliedz ne tikai Eiropas Savienībā, kā paredzēts EK līguma 12. pantā, bet arī ārpus ES, it īpaši tad, ja šāda diskriminācija ir sekas ES iestāžu un dalībvalstu koordinācijas trūkumam starptautiskās sarunās;

2.   atzīmē to, ka pirmo reizi ASV ir atzinušas Kopienas kompetenci veikt sarunas par starptautiskiem vīzu politikas nolīgumiem tieslietu un iekšlietu ministru trijotnes sanāksmē 2008. gada 13. martā, kopīgā paziņojumā piekrītot ievērot divpusēju pieeju; norāda, ka paziņojumā teikts, ka "jautājumi, kas attiecas uz valstu atbildības jomām, tiks apspriesti ar valstu iestādēm, bet jautājumi, kas attiecas uz ES atbildības jomām, tiks apspriesti ar ES iestādēm"; uzskata, ka saskaņā ar šo paziņojumu ASV turpmāk jāveic sarunas:

3.   atkārtoti pauž, ka visiem nolīgumiem, kurus noslēdz EK/ES, ir jāatbilst pamattiesībām un individuālajām brīvībām, kā paredzēts ES līguma 6. panta 2. punktā, tostarp privātumam un datu aizsardzībai, kā paredzēts:

4.   mudina Komisiju sarunās iekļaut jautājumu par to Eiropas iedzīvotāju neizslēgšanu no (VWP), kuri ir inficēti ar CIV, un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES iedzīvotājiem; piekrīt Komisijas viedoklim, ka ceļošanas aizliegumu piemērošana personām, kuras ir inficētas ar CIV, nav objektīvi pamatota (kā norādīts Komisijas 2008. gada 19. februāra atbildē uz Parlamenta uzdoto jautājumu E-6038/07);

5.   apstiprina pilnvaras, ko Padome sniegusi Komisijai, lai veiktu sarunas par nolīgumu, kas nodrošinātu vīzu režīma atcelšanu visiem ES pilsoņiem, kuri dodas uz ASV teritoriju, kā tas jau ir ASV pilsoņiem, kuri dodas uz ES teritoriju; aicina Komisiju informēt attiecīgo Parlamenta komiteju pēc katras sarunu sanāksmes (vajadzības gadījumā konfidenciāli);

6.   uzskata, ka sarunas jāpabeidz pirms 2009. gada jūnija un ka no tā brīža nav pieļaujama nekāda diskriminācija starp ES pilsoņiem;

7.   piekrīt viedoklim, ka dalībvalstīm Padomes norādījumi(8) jāievēro saskaņā ar EK līguma 10. pantā paredzēto lojālas sadarbības principu, kas saskaņā ar EK Tiesas judikatūru (C-105/03 un AETR lieta (22/70)) attiecas arī uz ES līgumā paredzēto pienākumu izpildi; it īpaši uzsver, ka:

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas Savienoto Valstu Kongresam un Amerikas Savienoto Valstu Tēvzemes drošības sekretāram.

(1) Skatīt Padomes Regulas (EK) 539/2001 II. pielikumu. (2) Skatīt Padomes Regulas (EK) 539/2001 1. panta 4. punktu (konsolidētā versija). (3) Otrais ziņojums par savstarpīgumu ‐ 2006. gada 3. oktobra COM(2006)0568. (4) Pieejams: http://www.ise.gov/docs/nsis/Implementing911_Act.pdf. (5) Četri no tiem ir obligāti: 1) elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēma (ESTA), 2) pastiprināti drošības datu apmaiņas pasākumi, 3) prasība laicīgi ziņot par neaizpildītu vai izdotu pasu pazaudēšanu vai nozagšanu un 4) garantijas, ka vīzu režīma atcelšanas programmas valstis piekrīt savu pilsoņu repatriācijai gadījumā, ja tos izraida no ASV. Ir arī trīs neobligāti pastiprinātas drošības faktori, kas jāņem vērā, nosakot, vai prasību par 3 % vīzu atteikuma procentu var atcelt: 1) lidostu drošības standarti, 2) programmas par drošības darbiniekiem lidmašīnās un 3) valsts ceļošanas dokumentu standarti. (6) Skatīt 2005. gada 24. janvāra Kopējo nostāju 2005/69/TI par konkrētu datu apmaiņu ar Interpolu, OV L 27, 29.1.2005., 61. lpp. (7) Nolīgums par "atvērtajām debesīm" (OV L 134, 25.5.2007., 4. lpp.). (8) http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/08/st07/st07337.en08.pdf

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par traģisko stāvokli Birmā

P6_TA(2008)0231 RC-B6-0244/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Birmu,

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 13. maija ārkārtas sanāksmes secinājumus par humanitāro stāvokli Birmā/Mjanmā,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra rezolūciju Nr. 60/1 par Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem, kuras 139. punktā ir atbalstīta iespēja veikt kopēju saskaņotu rīcību pret atsevišķām valstīm, kurās "attiecīgo valstu varas iestādes nepārprotami nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci",

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā 2008. gada 2. un 3. maijā ciklons Nargis smagi skāra Birmas dienvidu rajonus, tostarp valsts galveno pilsētu Rangūnu un Irrawaddy upes deltas teritoriju, kur dzīvo gandrīz puse no Birmas iedzīvotājiem;

B.   tā kā Birmas valsts masu informācijas līdzekļi ziņo, ka līdz šim ir apzināti 77 738 bojā gājušie un 55 917 cilvēki ir bez vēsts pazuduši, bet neatkarīgie novērotāji un starptautiskās palīdzības aģentūras uzskata, ka kopējais bojā gājušo skaits sasniedz vismaz 100 000 cilvēku; tā kā pēc ANO aprēķiniem smagi cietuši ir no 1,6 līdz 2,5 miljoniem cilvēku un tiem nekavējoties vajadzīga palīdzība;

C.   tā kā valdošā Valsts Miera un attīstības padome ignorēja brīdinājumus un ārkārtīgi lēni reaģēja uz šiem ārkārtas apstākļiem un ārvalstu palīdzības piedāvājumiem ‐ līdz šim brīdim tā ir atļāvusi valstī ievest tikai ļoti ierobežotu daudzumu starptautiskās humānās palīdzības sūtījumu, uzstājot, ka šie sūtījumi ir jāizdala ar armijas palīdzību, un joprojām kavējas izsniegt vīzas ANO un citu glābšanas dienestu un loģistikas ekspertiem;

D.   atgādina humanitārajās tiesībās iestrādāto noteikumu, ka humānās palīdzības piegādei jābūt neitrālai un neatkarīgai;

E.   tā kā hunta turpināja darbu pie 2008. gada 10. maijā paredzētā referenduma organizēšanas, neskatoties uz ciklona postošās darbības skarto desmitiem tūkstošu cilvēku nožēlojamo stāvokli, izņemot vissmagāk skartajos reģionos, kur referendums tika atlikts uz 2008. gada 24. maiju, lai gan ANO Humānās palīdzības nodaļas ģenerālsekretāra vietnieks aicināja šo referendumu atcelt vai pārcelt uz vēlāku laiku;

F.   tā kā Birmas valdība bloķē starptautiskos centienus sniegt palīdzību, pilnībā ignorējot to, ka tīra ūdens, pārtikas un medicīniskās aprūpes trūkums iespējams izraisīs infekcijas slimību pieaugumu, ievērojami palielinot upuru skaitu;

G.   tā kā deltas reģionā dzīvojošās etniskās tautas, jo īpaši kareni, kas jau tā ir pakļautas pārmērīgai diskriminācijai un trūcīgiem dzīves apstākļiem, ir smagi cietušas posta skartajā deltas teritorijā;

H.   tā kā humānās palīdzības sniegšanai paredzētā ekspluatācijas vide jau ir ļoti ierobežota, kopš Birmas valdība 2006. gada februārī izdeva jaunās pamatnostādnes, apgrūtinot ārvalstu darbinieku ceļošanas un uzraudzības kārtību;

I.   tā kā divas dienas pēc ciklona Komisija piešķīra 2 miljonus EUR, lai palīdzētu dabas katastrofas skartajā zonā izdzīvojušajiem cilvēkiem apmierināt savas pamatvajadzības; tā kā ES patlaban ir apņēmusies palīdzībai atvēlēt 17 miljonus EUR un to varētu vēl palielināt par vairāk nekā 13 miljoniem EUR, ja Birmas valdība atļautu sniegt starptautisku palīdzību;

J.   tā kā par attīstības jomu atbildīgajam Komisijas loceklim netika ļauts apmeklēt posta vissmagāk skartos apvidus, un viņa lūgumi nodrošināt palīdzības sniegšanas darbiniekiem labāku piekļuvi Irrawaddy deltai tika ignorēti;

K.   tā kā vairākas valdības, tostarp ES dalībvalstis, ir aicinājušas attiecībā uz Birmu piemērot ANO izstrādāto principu "pienākums aizsargāt", lai glābtu genocīda un noziegumu pret cilvēci upurus,

1.   izsaka visdziļāko līdzjūtību Ķīnai par bojāgājušo lielo skaitu un pauž solidaritāti ar Ķīnas iedzīvotājiem; pauž līdzjūtību visiem, kuri ir cietuši zemestrīcē;

2.   stingri nosoda to, cik nepieņemami lēni uz šo ārkārtīgi smago humāno krīzi reaģēja Birmas varasiestādes, kurām varas saglabāšana ir svarīgāka par valsts pilsoņu izdzīvošanu;

3.   stingri pieprasa Birmas valdībai par svarīgāko uzskatīt cilvēku dzīvības un ļaut ciklona skartajos apgabalos sniegt starptautisko humāno palīdzību, nekavējoties izsniegt vīzas palīdzības darbiniekiem, ļaut ANO un starptautiskajām humānās palīdzības organizācijām izdalīt palīdzību tieši trūkumcietējiem un ļaut apkārtējām valstīm piegādāt palīdzību pa gaisu vai jūru tiem cietušajiem, kurus nav iespējams ātri sasniegt kādā citā viedā;

4.   pauž nožēlu par šā režīma sagrozītajām prioritātēm, kurš turpina organizēt šo tā saukto referendumu par viltus konstitūciju, un noraida tā neuzticamos rezultātus, laikā, kad liela valsts daļa ir izpostīta un miljoniem cilvēku cieš no tā, ko pareizi apzīmē kā dabas katastrofu, kas pārvērsta par cilvēku radītu katastrofu;

5.   atkārtoti uzsver, ka valsts suverenitātes vārdā nedrīkst pārkāpt valsts iedzīvotāju cilvēktiesības, kā tas noteikts ANO principā "pienākums aizsargāt", aicina Apvienotās Karalistes valdību, jo AK maijā ir ANO Drošības padomes prezidentvalsts, nekavējoties rīkoties, lai Drošības padomes dienas kārtībā iekļautu Birmas jautājumu, un aicina Padomi izpētīt, vai palīdzības sūtījumus uz Birmu var atļaut pat bez Birmas militārās huntas piekrišanas;

6.   atzinīgi vērtē 2008. gada 19. maijā notikušās Dienvidaustrumu Āzijas valstu apvienības (ASEAN), Indijas un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmes laikā panākto vienošanos par to, lai ļautu ASEAN koordinēt starptautiskos centienus katastrofu seku likvidēšanā, kā arī lēmumu kopīgi ar ANO 2008. gada 25. maijā Rangūnā organizēt starptautisku donoru konferenci ar mērķi vākt līdzekļus palīdzības sniegšanai cietušajiem;

7.   šajā sakarā aicina ANO aizbildnībā steidzami izveidot īpašu fondu, kas šajā valstī veicinātu palīdzības sniegšanas efektivitāti;

8.   mudina Ķīnas un Indijas valdības izmantot savu ietekmi uz Birmas varasiestādēm, lai Birma nekavējoties ļautu sniegt visu iespējamo humāno palīdzību;

9.   uzsver, ka šī palīdzība nekavējoties jāsniedz cietušajiem iedzīvotājiem, jo laika apstākļi cietušajos apgabalos pasliktinās musonu dēļ, kas vēl vairāk apdraudēs izdzīvojušo cilvēku stāvokli; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai cietušie zemnieki saņemtu palīdzību un spētu savlaicīgi iestādīt rīsus, nepieļaujot vēl vienu katastrofu;

10.   pauž atbalstu ES, ANO atsevišķu valstu un citu starptautisku un nevalstisku organizāciju centieniem nodrošināt palīdzības darbiniekiem piekļuvi cietušajiem un uzsver, ka gadījumā, ja Birmas varasiestādes pilnīgā nesadarbosies, ir liela iespēja, ka šī traģēdija vēl tikai pasliktināsies; ļoti cer, ka ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-mūna gaidāmā vizīte Birmā, kuru uzaicinājušas Birmas varasiestādes, dos pozitīvus rezultātus; mudina ANO ģenerālsekretāru izmatot savu ietekmi uz Birmas varasiestādēm, lai Birma nekavējoties ļautu sniegt visu iespējamo humāno palīdzību;

11.   uzskata, ka Birmas varasiestādes turpina kavēt to, lai palīdzība sasniegtu apdraudzētos cilvēkus, Starptautiskajai Krimināltiesai ir jātiesā šīs varasiestādes par noziegumiem pret cilvēci; aicina ES dalībvalstis izdarīt spiedienu, lai tiktu pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija, par to, ka šo lietu nodod ICC prokuratūrai izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES īpašajam sūtnim Birmā, Birmas Valsts Miera un attīstības padomei, ASEAN un ASEM dalībvalstu valdībām, ASEAN Parlamentu augstākā līmeņa sadarbības grupai Birmas jautājumos, Aung San Suu Kyi, NLD, ANO Ģenerālsekretāram, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ANO Īpašajam referentam par cilvēktiesību jautājumiem Birmā.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par dabas katastrofu Ķīnā

P6_TA(2008)0232 RC-B6-0242/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 13. maija ārkārtas tikšanās secinājumus un Komisijas paziņojumu par situāciju Sičuānas provincē Ķīnā,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā 2008. gada 12. maijā Ķīnas dienvidrietumu daļu satricināja 7,8 baļļu pēc Rihtera skalas spēcīga zemestrīce;

B.   tā kā zemestrīces rezultātā un it īpaši tās epicentrā Sičuānas provincē ir gājuši bojā desmitiem tūkstoši cilvēku un daudzi cilvēki ir pazuduši bez vēsts;

C.   tā kā ģeogrāfiskie apstākļi Sičuānas provincē pašlaik ir tādi, kas apgrūtina glābšanas darbu veikšanu;

D.   tā kā Ķīnas valdība izmanto ārkārtas resursus zemestrīces seku likvidēšanai un personālu, tostarp karavīrus un mediķus, kas strādā zemestrīcē cietušajā teritorijā;

E.   tā kā Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness federācija ir izteikusi ārkārtas aicinājumu sniegt palīdzību,

1.   izsaka visdziļāko līdzjūtību Ķīnai par bojāgājušo lielo skaitu un pauž solidaritāti ar Ķīnas iedzīvotājiem; pauž līdzjūtību visiem, kuri ir cietuši zemestrīcē;

2.   atzinīgi vērtē Ķīnas iestāžu ātro darbību, veicot ārkārtas pasākumus zemestrīces seku likvidēšanā;

3.   atzinīgi vērtē Ķīnas gatavību pieņemt ārvalstu palīdzību; aicina Ķīnas valdību sekmēt humānās palīdzības un brīvprātīgo organizāciju darbu palīdzības sniegšanā un nodrošināt palīdzības pieejamību visiem, kam tā ir nepieciešama;

4.   mudina Komisiju un Padomi sniegt ārkārtas palīdzību, tehnisko palīdzību un atbalstu zemestrīcē cietušās teritorijas atjaunošanai;

5.   uzsver, ka steidzami ir jāsniedz primārā ārkārtas humānā palīdzība, izmantojot Eiropas Kopienas Humānās palīdzības biroja programmu, nodrošinot to ar pietiekami lielu un atbilstīgu budžetu; atzīmē Komisijas humānās palīdzības eksperta ierašanos Ķīnas pilsētā Čengdu, lai novērtētu, kādas ir vajadzības;

6.   atbalsta ieguldījumu, ko piedāvā ES dalībvalstis, izmantojot civilās aizsardzības mehānismu, kuru koordinē Komisija, kā arī citus ieguldījumus, ko sniedz starptautiskā sabiedrība, lai atvieglotu centienus katastrofas seku likvidēšanā;

7.   atzinīgi vērtē to, ka Ķīnas un ārvalstu masu saziņas līdzekļiem ir ļauts sniegt detalizētu un precīzu informāciju par katastrofu;

8.   uzsver, ka labai pārvaldībai ir liela nozīme iespējamo dabas katastrofu novēršanā, kā arī, lai tām savlaicīgi sagatavotos; prasa izstrādāt visaptverošas un iedarbīgas agrās brīdināšanas sistēmas tehnoloģiju, lai iedzīvotāji varētu sagatavoties zemestrīcēm un citām dabas katastrofām;

9.   atzinīgi vērtē starptautiskās sabiedrības centienus dalīties ar paraugpraksi, kas saistīta ar civilo aizsardzību un glābšanas darbiem, lai palīdzētu zemestrīcē cietušajai Ķīnai un tās iedzīvotājiem; aicina iesaistītās organizācijas sniegt pietiekamu finansiālo palīdzību, lai izpildītu saistības;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Ķīnas valdībai.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par (vājināta) urāna ieročiem un to ietekmi uz cilvēku veselību un vidi – ceļā uz šādu ieroči izmantošanas aizliegumu visā pasaulē

P6_TA(2008)0233 RC-B6-0219/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par urāna (tostarp vājinātā urāna) izmantošanas konvencionālajos ieročos kaitīgo ietekmi,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runu, kas tika teikta Starptautiskajai dienai cīņā pret vides izmantošanu karā un bruņotos konfliktos veltītā pasākumā (2002. gada 6. novembrī),

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 5. decembra rezolūciju A/RES/62/30, kurā uzsvērts, ka vājināta urāna ieroču izmantošana rada nopietnu veselības apdraudējumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā mūsdienās (vājinātu) urānu plaši izmanto karadarbībā gan munīcijā, kas paredzēta nocietinātiem mērķiem lauku apvidos un pilsētās, gan bruņotai, nocietinātai aizsardzībai pret raķešu un artilērijas uzbrukumiem;

B.   tā kā visu laiku, kopš sabiedroto spēki sāka to izmantot pirmajā karā pret Irāku, ir nopietnas bažas par šādu ieroču izmantošanas pret nocietinātiem mērķiem rezultātā radīto smalko urāna daļiņu radioloģisko un ķīmisko toksiskumu; tā kā ir paustas bažas arī par to, ka mērķī netrāpījusī munīcija piesārņo augsni un gruntsūdeņus un ietekmē civiliedzīvotājus;

C.   tā kā, neraugoties uz to, ka zinātniskos pētījumos līdz šim nav pilnībā pierādīta kaitīgā ietekme, ir neskaitāmas liecības par kaitīgu un bieži vien nāvējošu šīs vielas iedarbību gan uz militārpersonām, gan uz civiliedzīvotājiem,

D.   tā kā pēdējo gadu laikā ievērojami palielinājusies informētība par vājināta urāna radītajiem draudiem videi un veselībai un tā kā ir pēdējais laiks atspoguļot to jaunajos starptautiskajos militārajos standartos;

E.   tā kā vājināta urāna izmantošana karadarbībā ir pretrunā pamatnoteikumiem un pamatprincipiem, kas nostiprināti rakstītās un paražu starptautiskajās, humanitārajās un vides tiesībās,

1.   mudina dalībvalstis ievērot iepriekš minētās ANO rezolūcijas 1. punktu un iesniegt ziņojumu, kurā pausts viņu viedoklis par vājinātu urānu saturoša bruņojuma un munīcijas izmantošanas ietekmi;

2.   iesaka ES augstajam pārstāvim iekļaut paredzētajā Eiropas Drošības stratēģijas pārskatīšanā nepieciešamību nopietni apsvērt to, vai turpināt izmantot bezvadības munīciju, kā arī kasešu bumbas, mīnas un citus ieročus, kuri ietekmē plašāku apkārtni, piemēram, vājināta urāna ieročus;

3.   prasa Padomei un Komisijai pasūtīt zinātniskus pētījumus par vājināta urāna izmantošanu visos reģionos, kuros dislocētas Eiropas un starptautisko spēku militārpersonas un civilie darbinieki;

4.   mudina dalībvalstis turpmāk neizmantot vājināta urāna ieročus Eiropas drošības un aizsardzības politikas operācijās un nesūtīt militārpersonas un civilos darbiniekus uz reģioniem, par kuriem nav garantijas, ka tajos nav ticis izmantots vai netiks izmantots vājināts urāns;

5.   mudina dalībvalstis, Padomi un Komisiju sniegt savām misijās nosūtītajām militārpersonām un civilajiem darbiniekiem pilnu informāciju par iespējamo vājināta urāna izmantošanu pagātnē vai nākotnē reģionā, kurā notiek operācijas ar viņu dalību, un veikt pienācīgus aizsargpasākumus;

6.   aicina dalībvalstis, Padomi un Komisiju izveidot vides reģistru, kurā norādītas vietas, kas piesārņotas ar vājinātu urānu (tostarp izmēģinājuma poligoni) un sniegt pilnu atbalstu, tostarp finansiālu atbalstu, projektiem, kas varētu palīdzēt upuriem un viņu radiniekiem, kā arī skarto teritoriju attīrīšanas operācijām, ja tiek apstiprināta negatīvā ietekme uz cilvēku veselību un vidi;

7.   uzstājīgi atgādina par savu prasību ES un NATO dalībvalstīm noteikt vājināta urāna ieroču izmantošanas moratoriju un pastiprināt centienus, lai panāktu šādu ieroču izmantošanas aizliegumu, kā arī sistemātiski pārtraukt šāda veida ieroču ražošanu un iegādi;

8.   ja tiek iegūti neapstrīdami pierādījumi šādu ieroču radīto kaitīgo ietekmi, aicina dalībvalstis un Padomi uzņemties vadošo lomu darbā pie starptautiska ANO vai vēlmi izrādījušo valstu koalīcijas līguma, lai aizliegtu urāna ieroču izstrādi, ražošanu, uzkrāšanu, pārdošanu, izmēģināšanu un izmantošanu, kā arī iznīcinātu vai pārstrādātu esošos šādu ieroču krājumus;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO un NATO parlamentārajai asamblejai, ANO un ANO Vides programmai, Eiropas militāro asociāciju organizācijai, Starptautiskajam Sarkanajam Krustam un Pasaules Veselības organizācijai.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par priekšlikumu Komisijas regulai, ar kuru nosaka testēšanas metodes atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH)

P6_TA(2008)0234 B6-0237/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru(1), un jo īpaši tās 13. pantu,

–   ņemot vērā priekšlikumu Komisijas regulai, ar kuru nosaka testēšanas metodes atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) (CMT(2007) 1792/7) (turpmāk - priekšlikums Komisijas regulai),

–   ņemot vērā atzinumu, kuru sniegusi minētās REACH regulas 133. pantā norādītā komiteja,

–   ņemot vērā 5.a panta 3. punkta b) apakšpunktu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko paredz Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(2),

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas iesniegto mutisko jautājumu B6-0158/2008,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā priekšlikums Komisijas regulai ir vērsts uz to, lai

B.   tā kā Komisijas regulas priekšlikums ir īpaši nozīmīgs arī citu nozaru tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz kosmētikas(4) un pesticīdu(5) nozarēm, jo ar tām saistītos tiesību aktos ir atsauces uz testēšanas metodēm, kas iekļautas tiesību aktos, kuri attiecas uz ķīmiskām vielām;

C.   tā kā 2005. gadā Eiropas Savienības dalībvalstīs izmēģinājumiem vai citiem zinātniskiem mērķiem izmantoja aptuveni 12 miljonu dzīvnieku(6), turklāt lielu daļu izmantoja ar reglamentēšanu saistītā testēšanā;

D.   tā kā Amsterdamas līgumam pievienotajā protokolā par dzīvnieku aizsardzību un labturību paredzēts, ka Kopienai un dalībvalstīm, izstrādājot un īstenojot Kopienas lauksaimniecības, transporta, iekšējā tirgus un pētniecības politikas virzienus, pilnībā jāievēro dzīvnieku labturības prasības, vienlaikus ievērojot dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus un ieražas, jo īpaši saistībā ar reliģiskiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālo mantojumu;

E.   tā kā REACH regulā ir noteikts, ka, lai izvairītos no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, izmēģinājumi ar mugurkaulniekiem šīs regulas mērķiem jāveic vienīgi gadījumos, kad nav nekādas citas iespējas, un ‐ jo īpaši attiecībā uz toksicitāti cilvēkiem ‐ kad vien iespējams, iegūstot informāciju ar citādiem līdzekļiem, nevis veicot pārbaudes ar mugurkaulniekiem, t.i., izmantojot alternatīvas metodes, piemēram, in vitro metodes, struktūru un aktivitātes sakarību kvalitātes vai kvantitātes modeļus, vai arī iegūstot informāciju par strukturāli saistītām vielām (grupēšanas vai analoģijas metode);

F.   tā kā Padomes 1986. gada 24. novembra Direktīvā 86/609/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz to dzīvnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumiem un citiem zinātniskiem mērķiem(7) paredzēts, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem neveic, ja paredzētā rezultāta sasniegšanai pastāv cita saprātīga un praktiski iespējama, zinātniski apmierinoša metode, kura neparedz dzīvnieku izmantošanu, un ka, izvēloties izmēģinājumu veidus, jāizvēlas tie izmēģinājumi, kuros izmantots vismazākais dzīvnieku skaits, kuros izmanto dzīvniekus ar viszemāko neirofizioloģiskās jutības līmeni, rada vismazāk sāpju, ciešanu, stresa vai paliekošu kaitējumu un ar kuriem visticamāk panākami apmierinoši rezultāti;

G.   tā kā Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centrs (ECVAM) 2006/2007. gadā ir veicis vairāku alternatīvu metožu validāciju(8), kuras tomēr nav iekļautas Komisijas regulas priekšlikumā;

H.   tā kā Komisijas regulas priekšlikumā turklāt paredzēta testēšanas metode ar dzīvniekiem, kura ir lieka, jo šajā regulas priekšlikumā tā paša mērķa sasniegšanai ir paredzēta arī alternatīva metode;

I.   tā kā Komisija validētu alternatīvo testēšanas metožu neiekļaušanu attaisno ar to, ka šīs metodes vēl nav apstiprinātas regulatīviem mērķiem;

J.   tā kā Komisija ir atlikusi ESAO regulatīvās apstiprināšanas procedūru trijām no piecām testēšanas metodēm;

K.   tā kā parasti ir vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai izstrādātu un publicētu ESAO testēšanas pamatnostādnes (TG), jo attiecīgo iestāžu sanāksmes notiek tikai vienreiz gadā, un ESAO testēšanas pamatnostādnes ESAO dalībvalstīs ne vienmēr īsteno vienādi;

L.   tā kā Komisija ir skaidri apliecinājusi, ka tā vienmēr vispirms cenšas panākt vienošanos ESAO; tā kā tas ir pretrunā gan ar ES tiesību aktiem, gan ar kosmētisko līdzekļu direktīvas 76/768/EEK būtību, jo tajos noteikts, ka ES procesam jābūt prioritāram;

M.   tā kā šāda prioritātes piešķiršana ESAO regulatīvās pieņemšanas procesam labākajā gadījumā ir saistīta ar ilgstošu kavēšanos vai pat var nepieļaut kādas alternatīvas metodes ieviešanu;

N.   tā kā, acīmredzot, nav atbilstīgu noteikumu, lai efektīvi veiktu provizorisku regulatīvās atbilstības analīzi, pirms Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centrs (ECVAM) veic kādas alternatīvas testēšanas metodes zinātnisko validēšanu;

O.   tā kā validācijas un juridiskās pieņemšanas pamatkoncepcijas valstu, Kopienas un starptautiskā līmenī netiek izmantotas vienotā veidā un ES tiesību aktos nav noteikta jēdziena "validācija" definīcija (vai kritēriji validācijas veicējiem) un jēdziena "regulatīvā (jeb juridiskā) pieņemšana" definīcija(9);

P.   tā kā Komisijas paziņojumā SEC(1991)1794 (galīgā redakcija) Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centram (ECVAM) piešķirtas tikai samērā nepilnīgas alternatīvu metožu validēšanas pilnvaras, kaut gan ECVAM pēdējo gadu laikā ir devis augsti vērtējamu un noderīgu ieguldījumu;

Q.   tā kā validēšanu veic arī citas valstu un starptautiskas struktūras, un tāpēc jāizvērtē un jāprecizē gan nepieciešamība pēc oficiālas validācijas, gan katrai nozarei/mērķim piemērotais validācijas/novērtēšanas veids(10);

R.   tā kā nepiemērota šķiet iekšējā regulatīvās pieņemšanas procedūra Eiropas Ķīmisko vielu birojā (ECB) pēc Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centra veiktās validācijas un pirms procedūras uzsākšanas, lai panāktu kādas testēšanas metodes iespējamu iekļaušanu tiesību aktos;

S.   tā kā apstākļi, kas nosaka potenciāli nozīmīgu lēmumu pieņemšanu šīs procedūras gaitā, piemēram, Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centra zinātniskās validācijas apšaubīšana vai validācijas un regulatīvās pieņemšanas pārcelšana ESAO līmenī, ir jāizskata katrā gadījumā atsevišķi un pārskatāmā un atbildīgā veidā politiskā līmenī;

T.   tā kā nav pieņemami, ka vēl nav iespējama savlaicīga jaunu, alternatīvu metožu, kuras validētas Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centrā (ECVAM), iekļaušana Komisijas regulas priekšlikuma projektā, jo to kavē nepārskatāmas, lēnas, apgrūtinošas un daļēji neatbilstīgas procedūras, kas attiecas uz validētu alternatīvo testēšanas metožu, kurās neizmanto dzīvniekus, regulatīvo pieņemšanu;

U.   tā kā tiesību aktos, kas attiecas uz ķīmiskām vielām, konstatētās problēmas saistībā ar alternatīvu testēšanas metožu validāciju un regulatīvo pieņemšanu var izrādīties pat vēl sarežģītākas, ja ņem vērā citas rūpniecības nozares;

1.   atturas no iebildumiem pret priekšlikuma Komisijas regulai pieņemšanu, ar kuru nosaka testēšanas metodes atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), ņemot vērā, ka Komisija 2008. gada 5. maija vēstulē oficiāli apņēmusies veikt šādus pasākumus, lai racionalizētu un paātrinātu Komisijas iekšējās procedūras jaunu, alternatīvu testēšanas metožu validācijai un regulatīvajai pieņemšanai:

2.   saprot, ka iekšējo procedūru racionalizēšana un paātrināšana attieksies uz pilnīgi visu procesa norisi, sākot no validēšanas līdz regulatīvajai pieņemšanai;

3.   aicina Komisiju visā procesa gaitā, sākot no validēšanas līdz regulatīvajai pieņemšanai, pilnībā nodrošināt visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu;

4.   mudina Komisiju līdz 2008. gada beigām nākt klajā ar priekšlikumu par šīs regulas pirmo pielāgošanu tehniskajai attīstībai, uzskatot to par būtisku rādītāju 1. punktā minēto saistību īstenošanai;

5.   aicina Komisiju līdz 2008. gada beigām iesniegt Parlamentam ziņojumu par šo saistību izpildi;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp. Labojums OV L 136, 29.5.2007., 3. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr.1354/2007 (OV L 304, 22.11.2007., 1. lpp.). (2) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmums grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.). (3) (OV 196, 16.8.1967., 1. lpp.) Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/121/EK (OV L 396, 30.12.2006., 851.- 857. lpp.). (4) Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīva 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, OV, L 262, 27.9.1976., 169. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2008/42/EK (OV L 93,4.4.2008, 13. lpp.). (5) Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, OV L 230, 19.8.1991., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2008/45/EK (OV L 94, 5.4.2008., 21. lpp.). (6) Komisijas Piektais statistikas ziņojums par to dzīvnieku skaitu, kas Eiropas Savienības dalībvalstīs izmantoti izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem COM (2007)0675. (7) OV L 358, 18.12.1986., 1. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/65/EK (OV L 230, 16.9.2003., 32. lpp.). (8) EpiDERM un EPISKIN (ECVAM/ESAC 2007. gada 27. aprīļa paziņojums), Samazināta vietēja limfmezgla noteikšana (ECVAM/ESAC 2007. gada 27. aprīļa paziņojums), Liellopu radzenes saduļķošanās un caurlaidība (BCOP) un Izolētie vistu acu (ICE) izmēģinājumi (ECVAM/ESAC 2007. gada 27. aprīļa paziņojums), Akūta toksicitāte zivīm (ECVAM/ESAC 2006. gada 21. marta paziņojums). (9) Eiropas Partnerības alternatīvu pieeju izstrādei attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem pirmais gadskārtējais progresa ziņojums, 2006. gada decembris, 19. lpp., http://ec.europa.eu/enterprise/epaa/conf_2006.htm (10) Eiropas Partnerības alternatīvu pieeju izstrādei attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem pirmais gadskārtējais progresa ziņojums, 2006. gada decembris, 19. lpp., http://ec.europa.eu/enterprise/epaa/conf_2006.htm

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par jaunu dzīvnieku veselības stratēģiju Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam (2007/2260(INI))

P6_TA(2008)0235 A6-0147/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par jaunu stratēģiju dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā (2007.–2013. gadam) (COM(2007)0539) ("Paziņojums par dzīvnieku veselību") saskaņā ar kuru "profilakse ir labāka nekā ārstēšana" un Komisijas dienestu darba dokumentu (ietekmes novērtējums un ietekmes novērtējuma kopsavilkums), kas pievienots paziņojumam (SEC(2007)1189 un SEC(2007)1190) ("Paziņojums par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā"),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0147/2008),

A.   tā kā dzīvnieku veselība ir cieši saistīta ar cilvēku veselību, ņemot vērā iespēju tieši vai netieši pārnest dažādas slimības;

B.   tā kā dzīvnieku veselība ir svarīga no ekonomiskā viedokļa, jo dzīvnieku slimības mazina dzīvnieku ražību, sekmē to bojāeju un veicina nokaušanu, tādējādi radot ekonomiskus zaudējumus;

C.   tā kā dzīvnieki ir dzīvas, jutīgas būtnes un to aizsardzība un godprātīga attieksme pret tiem ir 21. gadsimta Eiropas kultūras un civilizētības apliecinājums;

D.   tā kā plaši dzīvnieku slimību uzliesmojumi nereti var izraisīt sociālus satricinājumus un radīt sociālas problēmas lauku apgabalos;

E.   tā kā dzīvnieku labturība ir svarīgs, taču ne vienīgais faktors, kas veicina dzīvnieku veselību, un tā ir ētiski, sociāli un ekonomiski pamatota, kā arī tā jābalsta uz nopietniem zinātniskiem pamatiem;

F.   tā kā tirdzniecības mērogi kļūst arvien globālāki un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecības apjomi palielinās gan ES, gan starptautiski;

G.   tā kā dzīvnieku veselības jautājumos ir vajadzīga saskaņota sadarbība ES un pasaules līmenī;

H.   tā kā efektīva rīcība dzīvnieku veselības jautājumos ir atkarīga ne tikai no administratīviem pasākumiem, bet arī no visu ieinteresēto pušu informētības un apņēmības pilnas sadarbības;

I.   tā kā labākais veids, kā apkarot dzīvnieku slimības, ir pirmām kārtām neļaut tiem saslimt, rīkojoties atbilstoši principiem "profilakse ir labāka nekā ārstēšana" un "vakcinācija ir labāka nekā nevajadzīga nokaušana";

J.   tā kā vienlīdz kvalitatīvi produkti iegūstami gan no dzīvniekiem, kam veikta vakcinācija (ārkārtas vakcinācija), gan no nevakcinētiem dzīvniekiem, taču tirgi gan ES, gan ārpus tās var nepieņemt produktus no dzīvniekiem, kam veikta vakcinācija (ārkārtas vakcinācija), un lopkopjiem un citiem uzņēmumiem ir vajadzīgas pietiekamas garantijas, ka tirgi būs gatavi pieņemt šādus produktus, neprasot samazināt to cenu;

K.   tā kā arvien vairāk atvērtas robežas, augošais pasaules mēroga pieprasījums pēc pārtikas, tirdzniecības un personu pārvietošanās globalizācija, globālā sasilšana un nelegālā tirdzniecība saasina ar dzīvnieku veselību saistītos riskus;

1.   atzinīgi vērtē stratēģiskas pieejas izstrādi ES dzīvnieku veselības politikas jomā un atbalsta Paziņojumā par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā noteiktos vispārējos mērķus, uzdevumus un principus, kuri ES ļaus nostiprināt novēršanas mehānismus un uzlabot sagatavotību jaunu epizootisko saslimšanu gadījumā;

2.   aicina Komisiju iesniegt Paziņojumā par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā paredzēto rīcības plānu;

3.   vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz to, ka ir neiespējami ievērot Paziņojumā par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā noteikto 2007.–2013. gada grafiku, jo debates par šo paziņojumu vēl turpinās, un pamata tiesību akti tā īstenošanai nebūs pieņemti agrāk par 2010. gadu;

4.   šajā sakarā aicina Komisiju rīkoties enerģiskāk un ņemt vērā ilgtermiņa perspektīvu jaunu likumdošanas priekšlikumu iesniegšanā, ļaujot izmantot priekšrocības no citām gaidāmajām debatēm, kas ietekmēs ES budžeta resursus un nākotnes politiskās prioritātes;

5.   atbalsta pausto apņemšanos izstrādāt jaunu stratēģiju/politiku par vienotu tiesisko regulējumu dzīvnieku veselības jomā ES, ņemot vērā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) standartus un pamatnostādnes;

6.   uzsver, ka lauksaimniekiem, lopkopjiem un īpašniekiem ir īpaša loma dzīvnieku veselības uzraudzībā, saglabāšanā un veicināšanā, kā arī slimību profilaksē un atklāšanā;

7.   uzsver veterinārijas un ciltsdarba profesionāļu nozīmi, jo viņiem būtu jāuzņemas galvenā loma, izstrādājot un īstenojot specializētus un proaktīvus uzdevumus, piemēram, dzīvnieku veselības pasākumu plānošanu; pauž bažas par veterinārārstu pieejamību noteiktos ES lauku apgabalos;

8.   uzsver cilvēka lomu dzīvnieku slimību izplatīšanā sakarā ar arvien pieaugošo mobilitāti;

9.   atbalsta dzīvnieku veselības stratēģijas mērķi piešķirt lielākus līdzekļus profilaktiskiem pasākumiem un uzraudzības sistēmas nodrošināšanai, tādējādi samazinot slimību uzliesmojumu iespējamību; atbalsta principu "profilakse ir labāka nekā ārstēšana";

10.   uzsver, ka nav atšķirību starp produktiem, kas iegūti no vakcinētiem dzīvniekiem un produktiem no nevakcinētiem dzīvniekiem;

11.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visā ES varētu realizēt produktus, kas gatavoti no vakcinētiem (profilaktiski vakcinētiem) dzīvniekiem;

12.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai no vakcinētiem dzīvniekiem gatavotus produktus pieņemtu arī starptautiskā līmenī;

13.   atbalsta Komisijas Paziņojumā par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā formulēto viedokli un nolūku, atbilstoši kuram "plašas apspriedes ar ieinteresētajām personām" un "cieša apņemšanās ievērot augstus standartus dzīvnieku veselības jomā" atvieglos gan prioritāšu noteikšanu saskaņā ar stratēģiskajiem mērķiem, gan pieņemamu un atbilstīgu standartu pārskatīšanu;

14.   piekrīt Paziņojumā par stratēģiju dzīvnieku veselības jomā paustajam atzinumam, ka pastāv nedalāma saikne starp dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, un sagaida, ka abas tēmas būs saistītas arī turpmākajā politikas izstrādē;

15.   ar interesi gaida rezultātus izmēģinājuma projektam par dzīvnieku pārvadāšanas pieturvietām, kā arī rezultātus pētījumam par vajadzībām un nepieciešamajiem līdzekļiem, lai uzlabotu dzīvnieku veselību pārvadāšanas laikā un apstāšanās laikā kontrolpunktos;

16.   atzinīgi vērtē to, ka stratēģija attiecas uz visiem dzīvniekiem ES, līdz ar to arī uz savvaļā dzīvojošiem kādreizējiem mājdzīvniekiem, ja pastāv risks, ka tie var pārnest slimību uz citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem, kaut arī šie dzīvnieki dokumentā īpaši pieminēti nav;

17.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pieņemt ieinteresēto pušu un patērētāju pārvaldītu riska saziņas stratēģiju; norāda, ka, lai arī Eiropas lopkopība ir drošāka kā jebkad un to stingri uzrauga, sabiedrības viedoklis par nozari nebūt nav apmierinošs, un dažu neseno krīžu laikā uzticības zudums tirgum jau radīja problēmas;

18.   atbalsta Paziņojumā par dzīvnieku veselību minētās mērķa grupas: dzīvnieku īpašnieki, veterināro profesiju pārstāvji, pārtikas aprites uzņēmumi, ar dzīvnieku veselību saistītās nozares, interešu grupas par dzīvniekiem, pētnieki un skolotāji, sporta un atpūtas organizētāju vadošās iestādes, mācību iestādes, patērētāji, ceļotāji, dalībvalstu kompetentās iestādes un ES iestādes, un uzskata par nepieciešamu iekļaut ciltsdarba profesijas pārstāvjus;

19.   norāda, ka stratēģijai dzīvnieku veselības jomā jāattiecas arī uz darbībām, ko veic kautuves, dzīvnieku transporta un dzīvnieku barības ražošanas un piegādes uzņēmumi, vienlaikus ņemot vērā administratīvās vienkāršošanas nepieciešamību;

20.   norāda, ka stratēģijai dzīvnieku veselības jomā un tajā izmantotajai profilaktiskajai pieejai ir jāattīsta nepieciešamie juridiskie un finanšu pasākumi, lai veiktu gan mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku uzraudzību, gan novērstu zoonozes un dzīvnieku veselības problēmu izplatību; stratēģijā jo īpaši jāparedz vakcinācijas programmas un citi profilaktiski pasākumi saistībā ar klaiņojošu suņu un kaķu izplatītām slimībām, it sevišķi tajās vietās, kur vakcinācija šobrīd nav iespējama; mudina Komisiju novērtēt iespējamās ekonomiskās un sociālās sekas, kuras var rasties no zoonozes izplatības un cilvēku un viņu mājdzīvnieku mobilitātes;

21.   norāda, ka ierosinātā stratēģija var dot pozitīvus rezultātus, ja tiks paredzēti skaidri un pārredzami nosacījumi par individuālo pasākumu finansējumu, taču Paziņojumā par dzīvnieku veselību tas nav veikts; kritizē Komisiju par to, ka iepriekš minētajā paziņojumā nav nekādu norāžu par politikas finansēšanas vajadzībām;

22.   uzsver, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci, nepieciešams precizēt, kāda būs ES, dalībvalstu un lauksaimniecības nozares loma attiecībā uz to pasākumu finansēšanu, kuri saistīti ar dzīvnieku veselību, piemēram, bioloģiskās drošības nodrošināšana lauku saimniecībās, vakcinācijas programmas, zinātniskie pētījumi un augstāki dzīvnieku labturības standarti, un aicina Komisiju precizēt šos jautājumus stratēģijā dzīvnieku veselības jomā;

23.   vērš uzmanību uz to, ka kopēja dzīvnieku veselības politika ir viena no visvairāk integrētajām ES politikas jomām, un lielākā daļa tās finansējuma jāparedz no Kopienas budžeta, tomēr neatsakoties arī no dalībvalstu un lauksaimnieku finansiālās atbildības;

24.   norāda, ka tirgi gan ES, gan ārpus tās tomēr ne vienmēr ir gatavi importēt vakcinētu un profilaktiski vakcinētu dzīvnieku gaļu; uzsver, ka lopkopji un citi tirgus dalībnieki prasa garantijas savu ražojumu pārdošanai, neveicot cenu samazināšanu; uzskata šo par ļoti svarīgu un Kopienai steidzami risināmu jautājumu, lai nodrošinātu preču brīvu apriti;

25.   norāda, ka problēmas rada arvien pieaugošā baktēriju rezistence pret antibiotikām dažādās lopkopības nozarēs, kas var radīt problēmas sabiedrības veselībai; tāpēc mudina Komisiju iesniegt pētījumu par šo problēmu, nepieciešamības gadījumā papildinot to ar priekšlikumiem atbilstoši stratēģijai dzīvnieku veselības jomā;

26.   pauž neapmierinātību par norādēm, ka individuālos pasākumus finansēs no esošajiem līdzekļiem, un aicina Komisiju aizstāvēt pašreizējā veterinārā fonda iespēju paplašināšanu, sagatavojot argumentus 2009. gadā paredzamajām diskusijām par budžetu;

27.   norāda, ka ir svarīgi ES mērogā saskaņot pasākumus dzīvnieku veselības jomā, un aicina Komisiju aktīvāk nekā līdz šim īstenot savu koordinējošo lomu;

28.   vērš uzmanību uz arvien lielākiem riskiem dzīvnieku veselības jomā sakarā ar pieaugošo pasaules mēroga mobilitāti, lielāku pārtikas pieprasījumu, plašāku starptautisko tirdzniecību un klimata pārmaiņām; uzsver nepieciešamību pēc atbilstošas ārkārtas vakcinācijas stratēģijas attiecībā gan uz esošajām, gan jaunām slimībām;

1. pīlārs. Prioritātes noteikšana ES intervencei

29.   atzīst, cik svarīga loma ir riska profila noteikšanai un kategorizācijai, tostarp nosakot Kopienai pieņemamu riska līmeni un relatīvās prioritātes rīcībai riska samazināšanai; uzskata, ka jācenšas skaidri noteikt situācijas, kādās slimību risks ir palielināts un pārspēj pieņemamo līmeni, kā arī no tā izrietošās sekas;

30.   norāda, ka liels ganāmpulka blīvums intensīvas lauksaimniecības uzņēmumos var palielināt slimību izplatīšanās risku un traucēt slimību kontroli, ja ir radīti nepiemēroti slimību kontroles pasākumi, un ka tas pats var notikt arī citos lauksaimniecības uzņēmumos, ja slimību kontroles pasākumus neīsteno pietiekami labi;

31.   uzsver, ka sakarā ar epidēmisko slimību kontroli svarīgs ir attālums starp lauksaimniecības uzņēmumiem;

32.   atzīst, ka ES ir spēkā stingri noteikumi attiecībā uz dzīvnieku transportēšanu, kuri atbilst augstu dzīvnieku labturības standartu un slimību novēršanas un kontroles pasākumu prasībām; mudina šos augstos standartus pilnībā ieviest visās dalībvalstīs; uzskata, ka standarti jāievēro valstīs, no kurām dzīvnieku izcelsmes produktus eksportē uz ES, lai pasaules mērogā veicinātu un nodrošinātu dzīvnieku labturības un veselības augstus standartus; norāda uz iespējami palielināto risku, kas saistīts ar dzīvnieku pārvadāšanu lielos attālumos, jo, ja ir radīti nepiemēroti slimību kontroles pasākumi, šādi var izplatīties slimības un tikt traucēti slimību kontroles pasākumi; tāpēc uzskata, ka rūpīgi jāpārbauda sanitārie un dzīvnieku labturības noteikumi attiecībā uz dzīvnieku pārvadāšanu, un nepieciešamības gadījumā šie noteikumi ir jāpadara stingrāki; aicina steidzami ieviest Eiropas integrēto elektronisko dzīvnieku reģistrācijas sistēmu, paredzot arī kravas mašīnu izsekojamību ar globālo pozīcijas noteikšanas sistēmu; uzskata, ka dzīvnieku labturībai svarīgāka ir transportēšanas kvalitāte, nevis transportēšanas ilgums;

33.  uzskata, ka jāņem vērā arī globalizācijas, klimata pārmaiņu un cilvēku pārvietošanās faktori, kuri veicina dzīvnieku slimību izplatīšanos un padara to kontroli sarežģītāku;

34.  uzsver, ka nepieciešama saskaņota saziņas stratēģija attiecībā uz jauno stratēģiju dzīvnieku veselības jomā, paredzot ciešu sadarbību starp visām ieinteresēto pušu organizācijām ES, valstu un vietējā līmenī;

2. pīlārs. ES tiesiskais regulējums

35.  piekrīt uzskatam, ka pašreizējais ES tiesiskais regulējums attiecībā uz dzīvnieku veselību ir sarežģīts un sadrumstalots, tāpēc tas jāpadara vienkāršāks; uzskata, ka pamatnoteikumi attiecībā uz rīcību dzīvnieku veselības jomā, ja iespējams, ir jānosaka vienā tiesību aktā;

36.   turklāt uzskata, ka stratēģijas galvenajam principam jābūt pašlaik savstarpēji saistīto un savstarpēji atkarīgo politikas pasākumu nomaiņai ar vienotu tiesisko regulējumu, kurā jo īpaši ņemtas vērā OIE, kā arī Pasaules Veselības organizācijas/Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Pārtikas kodeksa ("Codex") rekomendācijas, standarti un norādījumi, vienlaikus ņemot vērā arī Eiropas Savienības noteikumus, piemēram, pārredzamību un visu ieinteresēto pušu iesaisti un nepieļaujot nekādu veselības stāvokļa pasliktināšanos ES;

37.   piekrīt, ka ir jānodrošina, lai nesaskaņotie valstu un reģionu dzīvnieku aizsardzības noteikumi neradītu šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, un jo īpaši, lai slimību izplatīšanās gadījumā piešķirtie līdzekļi būtu atbilstoši apdraudējumam un netiktu izmantoti nepamatoti diskriminējošiem pasākumiem tirdzniecībā, jo īpaši attiecībā uz produktiem, kuri iegūti no vakcinētiem dzīvniekiem;

38.   uzskata, ka ES tiesiskajam regulējumam ir skaidri un atbilstoši elastīgi jānosaka dzīvnieku īpašnieku pienākumi riska situācijās, tostarp arī attiecībā uz tādiem dzīvniekiem, kurus netur komerciālos nolūkos, turklāt tādā veidā, kas neveicina nepamatotus konfliktus un diskusijas; uzskata, ka profilakses stratēģijas svarīgs elements ir arī savvaļas dzīvnieku saslimšanas novēršana;

39.   piekrīt secinājumiem par saskaņotu izmaksu dalīšanas shēmām saistībā ar lauksaimniecības dzīvnieku epidēmiskām saslimšanām, kas bija iekļauti uzņēmuma "Civic Consulting" 2006. gada 25. jūlija priekšizpētē (saistībā ar Komisijas uzdevumā sagatavoto ziņojumu "Kopienas Dzīvnieku veselības aizsardzības politikas (CAHP) laika posmā no 1995. līdz 2004. gadam novērtējums un turpmākās alternatīvas", un kā daļu no izmēģinājuma projekta par dzīvnieku lipīgo slimību izplatīšanās novēršanu, ko Eiropas Parlaments iekļāva 2004. gada budžetā), un kuros ierosināts saskaņot dalībvalstu izstrādātās izmaksu dalīšanas shēmas; turklāt norāda, ka, tā kā izmaksu dalīšana ir cieši saistīta ar atbildības dalīšanu, šādām sistēmām ir vajadzīga visu iesaistīto pušu, tostarp dzīvnieku īpašnieku, pilnīga līdzdalība un saistību uzņemšanās, un ka jaunie mehānismi ir jāievieš, lai iesaistītās puses varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā par nozīmīgiem politikas jautājumiem;

40.   atzīst nepieciešamību pārskatīt pašreizējo līdzfinansēšanas instrumentu, lai varētu nodrošināt, ka visas iesaistītās puses uzņemas atbildību un iesaistās slimību atklāšanā un izskaušanā, un novērst dažādu dalībvalstu lauksaimnieku konkurences traucējumus; aicina turpmākajā līdzfinansēšanas sistēmā kategorizēt dzīvnieku slimības pēc to apkarošanā piemērojamo pasākumu rakstura, pēc draudiem sabiedrības veselībai un citas ārējās ietekmes; norāda, ka rezervju sistēmā balstīti kompensācijas fondi dzīvnieku īpašniekiem stiprina individuālo un dalīto atbildību;

41.  pilnībā piekrīt uzskatam, ka kompensāciju sistēmu nevar ierobežot tikai ar kompensācijām tiem īpašniekiem, kuru dzīvnieki nokauti slimības izplatīšanās dēļ, bet šī sistēma jāpapildina arī ar riska novēršanas ierosmēm, kas būtu balstītas uz iemaksu samzinājumu nacionālajos un reģinālajos dzīvnieku veselības fondos tiem lauksaimniekiem, kuri veic īpašus riska mazināšanas pasākumus un veicinot vakcināciju (ārkārtas vakcināciju) dzīvnieku skaita samazināšanas vietā, un atzīst, ka šādi var garantēt ienākumus īpašniekiem, kuru dzīvniekiem veikta vakcinācija (ārkārtas vakcinācija); uzskata, ka šis pats princips jāattiecina arī uz dalībvalstīm kā viena no ierosmēm riska līmeņa samazināšanai;

42.   atzīst, ka, ņemot vērā saspringto stāvokli pasaules dzīvnieku barības tirgū, Eiropas lauksaimniekiem steidzami vajadzīga augstvērtīga, droša, olbaltumu saturoša dzīvnieku barība par saprātīgām cenām, turklāt šajā ziņā nepietiek tikai ar zivju miltiem; vienlaikus uzsver, cik svarīgi ir konsekventi lietot piesardzības principu, atkal no jauna dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ieviešot dzīvnieku ‐ izņemot atgremotāju ‐ barībā, un līdz ar to arī kopējā barības ķēdē, stingri ievērojot dzīvnieku veselības jaunās stratēģijas vadmotīvu "Profilakse ir labāka nekā ārstēšana"; norāda uz to, ka nepieciešami papildu pūliņi, lai ieviestu efektīvus kontroles un uzraudzības mehānismus attiecībā uz visu patogēnu likvidāciju ražošanas procesā, kā arī attiecībā uz to, lai nodrošinātu izsekojamību un novērstu piesārņojumu un dažādu dzīvnieku miltu veidu sajaukšanos importētajā vai dalībvalstīs izgatavotajā dzīvnieku barībā;

43.   aicina Komisiju veikt visaptverošu analīzi par dalībvalstu kompensācijas sistēmām un uz šīs analīzes pamata izstrādāt ES līmeņa sistēmas modeli; turklāt aicina Komisiju izstrādāt tiesisko regulējumu par efektīvu izmaksu dalīšanas shēmu dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka arī nozare līdzfinansē dzīvnieku slimību izskaušanas tiešās izmaksas;

44.   norāda uz nepieciešamību sniegt ievērojamu Kopienas ieguldījumu attiecībā uz šīm nopietnajām slimībām, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un iespējas, ja attiecīgo ražotāju un valstu slogs ir pārmērīgi liels;

45.   atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iesniegt ziņojumu par iespējām izveidot efektīvu finanšu garantiju sistēmu lopbarības nozares uzņēmumiem;

46.   atbalsta nepieciešamību ES tiesiskajā regulējumā paredzēt noteikumus par iespējām segt netiešos zaudējumus, kas nav radušies tieši no slimību izskaušanas pasākumiem; norāda, ka netiešie zaudējumi nereti var būt lielāki par tiešajiem zaudējumiem un tāpēc ir jāizstrādā noteikumi par šādu zaudējumu kompensāciju; tāpēc pauž atbalstu plašāku pētījumu veikšanai par to, kā Kopiena varētu atbalstīt lopkopju izveidotu valsts apdrošināšanas instrumentu; tomēr norāda, ka noteiktos gadījumos privātā apdrošināšana var būt efektīvāks instruments šādu zaudējumu atlīdzināšanai;

47.   norāda, ka ES tiesību akti jau ir lielā mērā balstīti uz OIE/Pārtikas kodeksa standartiem un ir lietderīgi censties sasniegt pilnīgu atbilstību tiem, kā arī ES veicināt pašai savus dzīvnieku veselības standartus, lai tos pieņemtu starptautiskā līmenī; tāpēc atbalsta ES iespējamo dalību OIE, lai palielinātu ES nozīmi pārrunās ar šo organizāciju; turklāt uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt ieinteresēto pušu ieguldījumu OIE/Pārtikas kodeksa līmenī;

48.   mudina ES starptautiskajā Pasaule tirdzniecības organizācijas līmenī aizstāvēt dzīvnieku veselības un labturības augsta līmeņa standartus, lai tos paaugstinātu visā pasaulē; atzīst, ka ES ražotājiem izmaksas ir lielākas, jo ir jāievēro augstāki ES standarti, un tāpēc šie ražotāji ir jāaizsargā no ievestiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru ražošanā ievēroti zemāki standarti;

49.   atzinīgi vērtē ierosinātos pasākumus, lai Kopienas līmenī izstrādātu eksporta stratēģiju, un uzsver, ka Komisijai jāveic viss iespējamais, lai uzlabotu piekļuvi trešo valstu tirgiem un novērstu šķēršļus eksportam;

3. pīlārs. Ar dzīvniekiem saistītu apdraudējumu novēršana, uzraudzība un gatavība krīzēm

50.   norāda, ka saimniecībās ir jāuzlabo bioloģiskās drošības līmenis un visi uzņēmumi ir jāmudina paaugstināt standartus, vienlaikus atzīstot, ka infekcijas slimības var skart gan mazas, gan lielas saimniecības, gan uzņēmumus, kuros dzīvniekus tur izklaidei, gan zooloģiskos dārzus, dabas rezervātus un kautuves, kā arī tās var piemeklēt dzīvniekus pārvadāšanas un tranzīta laikā; uzskata, ka vairāki pasākumi, piemēram, lauku saimniecībā nesen ievestu dzīvnieku izolēšana, slimu dzīvnieku izolēšana un cilvēku pārvietošanās regulēšana var būtiski aizkavēt slimību izplatīšanos;

51.   norāda, ka dzīvnieku audzēšana brīvās turēšanas apstākļos ir dažādu ražošanas sistēmu noteicoša pazīme un ļoti bieži sastopama noteiktos reģionos un attiecībā uz noteiktām dzīvnieku sugām; atzīst, ka šādu praksi atbalsta gan sabiedrība, gan to veicina ar publisko finansējumu; norāda, ka šāda prakse var būt pretrunā ar bioloģiskās drošības mērķiem; uzskata, ka sabiedrībai jāatbalsta lauksaimnieki, viņiem nodrošinoties pret lielāku risku dzīvnieku veselībai, kas saistīts ar šāda veida lopkopību, un ka ir jāsaskaņo politiskie mērķi gan dzīvnieku veselības, gan dzīvnieku aizsardzības jomās;

52.   uzsver, ka lauku saimniecību pārvaldnieku un darbinieku apmācība ir ļoti svarīga dzīvnieku labturības un veselības nodrošināšanā; tāpēc atbalsta apmācības un kvalifikācijas celšanas pasākumus;

53.   sagaida, ka tiks atzītas kvalitātes vadības sistēmas, lai varētu kategorizēt ar dažādiem ražošanas sistēmu veidiem saistīto risku; pauž pārliecību, ka ar atbilstošu pārvaldību var padarīt drošākas arī tās lopkopības sistēmas, kurām dod priekšroku patērētāji un kuras rada zināmas problēmas no bioloģiskās drošības viedokļa (dzīvnieku audzēšana brīvās turēšanas apstākļos);

54.   uzskata, ka ar identificēšanas un reģistrācijas palīdzību nodrošināta izsekojamība ir īpaši svarīga dzīvnieku veselības novērošanai, saslimšanu novēršanai un pārtikas drošībai; šajā sakarā atbalsta darbības dzīvnieku obligātās elektroniskās un uz DNS analīzēm balstītās identificēšanas un reģistrācijas ieviešanai ES līmenī un mūsdienīgas un drošas dzīvnieku pārvietošanas uzraudzības sistēmas ieviešanai, taču vērš uzmanību uz šādu sistēmu izmaksām, jo īpaši lauku saimniecībām, kuras strādā ar ekonomiski neizdevīgām saimniecību struktūrām; aicina Komisiju palīdzēt lauksaimniekiem atrisināt problēmu ar lielajām izmaksām, kas saistītas ar nepieciešamo iekārtu iegādi, radot dalībvalstīm iespēju iekļaut šādus pasākumus savās lauku attīstības programmās;

55.   norāda, ka starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības attiecībā uz to liellopu skaitu, kuri nokauti sakarā ar neatbilstību ES noteikumiem identifikācijas un reģistrācijas jomā; sagaida Komisijas paskaidrojumus par šīm atšķirībām ES;

56.   uzskata, ka labāki bioloģiskās drošības pasākumi uz robežām ir īpaši svarīgi, jo ES ir pasaulē lielākais pārtikas, tostarp dzīvnieku izcelsmes produktu importētājs; uzskata, ka veterinārajai un sanitārajai kontrolei uz ES robežām jābūt īpaši rūpīgai un stingrai, ņemot vērā risku, ko rada inficētu vai slimu dzīvnieku ievešana ES, un šo kontroli jāveic nevis vienkārši pārbaudot dokumentus, bet arī novērtējot, vai dzīvnieks ir audzēts atbilstoši ES tiesību aktos noteiktajiem dzīvnieku labturības standartiem;

57.   uzsver, cik svarīgas ir dzīvnieku veselības pārbaudes trešās valstīs, un prasa palielināt finansējumu Komisijas Pārtikas un veterinārajam birojam;

58.   uzskata, ka veterinārajai un muitas kontrolei uz ES robežām jābūt īpaši stingrai, lai novērstu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu nelegālu ievešanu un tirdzniecību, ņemot vērā ar to saistīto slimību izplatīšanās risku; šajā sakarā vērš uzmanību uz nepieciešamību sniegt organizatorisku, apmācības un finanšu palīdzību veterinārajiem dienestiem uz ES ārējām robežām, tostarp jūras robežām, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, trešās valstīs, kas robežojas ar ES, un jaunattīstības valstīs; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstošus saziņas darbību plānus, lai informētu iedzīvotājus par risku, kas saistīts ar privāti veiktu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanu;

59.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt mehānismus, lai nodrošinātu labāku koordināciju starp muitas dienestiem, veterinārajiem dienestiem un ceļojumu rīkotājiem, lai veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm ES līmenī un sadarbību ar trešām valstīm;

60.   aicina Komisiju ievērojami paplašināt sadarbību ar jaunattīstības valstīm, sniedzot tām tehnisko palīdzību, lai tādējādi gan palīdzētu tām sasniegt ES sanitāros standartus, gan samazinātu dzīvnieku slimību izplatīšanās risku no šīm valstīm uz ES; uzskata, ka veterinārajā sadarbībā ar trešām valstīm priekšroka jādod valstīm, kurām ir kopīga robeža ar ES;

61.   uzsver, cik svarīga ir veterinārā uzraudzība krīzes situācijās un šādu situāciju novēršanā, sniedzot agrīnu brīdinājumu un nekavējoties noskaidrojot ar dzīvniekiem saistītus apdraudējumus; aicina Komisiju šajā sakarā izvērtēt iespēju ieviest lauku saimniecību revīzijas sistēmu attiecībā uz tām saimniecībām, kuras veterinārie speciālisti regulāri neapmeklē;

62.   uzsver nepieciešamību efektīvi apmācīt uzņēmējus, veterināro profesiju pārstāvjus un viņu palīgus, kontroles institūcijas un citas kompetentās iestādes, lai viņi varētu ātri atklāt ar dzīvniekiem saistītus apdraudējumus, kā arī aktualizēt ES minimālos standartus veterinārās apmācības jomā, sniegt šādai apmācībai un šo standartu īstenošanas pasākumiem ES līmeņa atbalstu, un cik iespējams ātri saskaņot skolu un augstskolu programmas šajā jomā; šajā sakarā norāda, ka veterināro skolu Eiropas akreditācijas sistēma var palīdzēt sasniegt mērķi ‐ augsta līmeņa veterināro izglītību;

63.   stingri atbalsta arvien plašāku ārkārtas vakcināciju (gan supresīvo, gan profilaktisko), kam jārealizējas efektīvākā slimību profilaksē un ierobežošanā saistībā ar slimību izskaušanas pasākumiem; vērš uzmanību uz to, ka efektīvas vakcinācijas sistēmas ieviešanai ir jāgarantē vakcinēto dzīvnieku īpašnieku ienākumi, jo viņiem var rasties problēmas ar vakcinēto dzīvnieku produktu pārdošanu, jānodrošina pienācīgs finansiāls atbalsts, lai mudinātu vakcīnas lietot, kā arī jāpanāk, lai no vakcinētiem dzīvniekiem iegūtiem produktiem netiktu ieviesti nekādi ierobežojumi; turklāt uzskata, ka ļoti svarīgi ir paplašināt ES vakcīnu bankas; tāpat uzskata, ka jāveic visi pasākumi, lai samazinātu veselo dzīvnieku nokaušanu un apglabāšanu, piemēram, veicot pārbaudes par patogēnu klātbūtni dzīvniekos, līdz ar to padarot iespējamu dzīvnieku normālu nokaušanu;

64.   atbalsta vakcināciju stratēģijas izstrādi par visām attiecīgajām sugām un slimībām;

65.   aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu no vakcinētiem dzīvniekiem iegūtu produktu netraucētu apriti, jo tas, ka šādi pasākumi līdz šim nav ieviesti, ir galvenais kavēklis, lai dzīvnieku lipīgo slimību izplatīšanās apkarošanai izmantotu vakcināciju; tāpēc cita starpā aicina aizliegt attiecībā uz vakcinēto dzīvnieku produktiem lietot īpašu patērētajiem paredzētu marķējumu, aicina īstenot efektīvu saziņas stratēģiju par to, ka no vakcinētiem dzīvniekiem iegūtie produkti ir nekaitīgi, kā arī starp valdībām, lauksaimnieku organizācijām, patērētāju organizācijām un mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības uzņēmumiem noslēgt līgumus par vakcinēto dzīvnieku produktu brīvu apriti;

66.   uzskata, ka saistībā ar darbībām krīzes draudu gadījumā ir ļoti svarīgi nodrošināt speciālās zināšanas un lietot humānus paņēmienus, ja vajadzības gadījumā jāveic dzīvnieku nokaušana, tādējādi aiztaupot tiem nevajadzīgas ciešanas un atzīstot, ka tie ir dzīvas un jutīgas būtnes;

67.   norāda, ka veterinārā medicīna un dzīvnieku vakcīnas ir dzīvnieku veselības elements, un tāpēc kompetences jomas Komisijā ir attiecīgi jāreorganizē;

4. pīlārs. Zinātne, jauninājumi un pētniecība

68.   uzsver zinātnisko pētījumu īpašo lomu dzīvnieku veselības sistēmā, jo tie sevišķi veicina panākumus dzīvnieku slimību novērošanā, diagnozē un kontrolē, kā arī riska analīzē, vakcīnu izstrādē un efektīvu ārstniecības metožu izveidē, kuru pamatā jābūt zinātniskām atziņām; šajā sakarā atgādina Parlamenta veikto grozījumu ES 2008. gada budžetā, palielinot apropriācijas vakcīnu (iezīmēšanas vakcīnu) un pārbaudes metožu izstrādei; aicina Komisiju efektīvi izmantot šīs palielinātās apropriācijas;

69.   vērš uzmanību uz to, ka vajadzīgi precīzāki zinātniski pētījumi par barības ietekmi uz dzīvnieku veselību un netieši ‐ arī uz cilvēku veselību;

70.   uzskata, ka pētījumi dzīvnieku veselības un labturības jomā atbilstoši 7. pamatprogrammai, kā arī citi pētījumi, kas veikti valstu un ES līmenī, palīdz efektīvāk rīkoties dzīvnieku veselības jautājumos;

71.   uzsver, ka ir jānostiprina Kopienas un valstu references laboratoriju tīkls, kas nodarbotos ar dzīvnieku slimību jautājumiem, īpaši izceļot jau esošos tīklus, kā arī pievienojas uzskatam, ka jālieto zinātniski vienveidīgas pārbaužu metodes, kuras ir "saskaņotas ar tirdzniecības vajadzībām" (metodes ir pārbaudījusi un akceptējusi OIE un tirdzniecības partneri trešās valstīs);

72.   uzsver, ka svarīgi ir apkopot zinātnisko informāciju par dzīvnieku veselību un labturību, un norāda uz nepieciešamību attīstīt ERA-NET un Eiropas tehnoloģiju platformu globālai dzīvnieku veselībai informācijas platformas; ierosina plašāk apmainīties ar informāciju par jauno un attīstībā esošo diagnostikas metožu (piemēram, Polymerase ķēdes reakcija) priekšrocībām un trūkumiem, un izmantot tās dzīvnieku un cilvēku labā gan dzīvnieku aizsardzības jomā, gan drošas pārtikas piegādē cilvēkiem visā pasaulē, jo īpaši jaunākajās dalībvalstīs;

73.   uzsver, cik svarīga ir saziņa ar patērētājiem, lai nodrošinātu viņu izpratni par dzīvnieku slimību izplatīšanos un to milzīgo ietekmi, kā arī to nozīmi saistībā ar drošas pārtikas piegādi;

74.   pauž stingru pārliecību, ka ir jāaizliedz dzīvnieku klonēšana saimnieciskos nolūkos;

75.   pauž bažas, ka Eiropas standartus varētu samazināt imports no trešām valstīm, kurās lauksaimniekiem nav tādu pienākumu attiecībā uz dzīvnieku veselību un labturību; prasa Komisijai izpētīt veidus, kā varētu novērst šādu trešo valstu konkurenci, tostarp apsverot importa pasākumus, kā arī ierosinot apspriest šo jautājumu attiecīgā PTO forumā;

76.   uzskata, ka sabiedrības uzticību ES dzīvnieku veselības režīmam var graut kavēšanās veikt pasākumus, lai nodrošinātu Brazīlijas liellopu gaļas importu tikai no tādiem liellopiem, kurus neapdraud mutes un nagu sērga;

77.   aicina Komisiju nodrošināt, lai PTO sarunu rezultāti nemazinātu Eiropas lauksaimnieku spēju saglabāt un uzlabot dzīvnieku veselības un labturības standartus; uzskata, ka iespēja attiecināt vienādas prasības gan attiecībā uz importētajiem, gan Eiropas ražojumiem ir svarīgākais faktors, lai panāktu līdzsvarotu sarunu iznākumu;

78.   aicina Komisiju nodrošināt, ka pēc PTO sarunām olas tiktu klasificētas kā paaugstināta riska ražojums, un tā tiktu saglabāti panākumi, kādi šajā nozarē gūti attiecībā uz dzīvnieku veselību un labturību;

79.   pauž bažas, ka arvien vairāk pierādījumu apliecina saistību starp augošo starptautisko tirdzniecību ar dzīviem putniem un mājputnu ražojumiem un to, ka attīstās un izplatās slimības, piemēram, putnu gripa; prasa Komisijai izpētīt šos pierādījumus un vajadzības gadījumā iesniegt priekšlikumus atbilstošiem pasākumiem;

80.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ievērot PTO saistības attiecībā uz sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem, taču uzskata, ka tam nevajadzētu traucēt iespēju ‐ un tas jo īpaši pieļaujams atbilstoši PTO Nolīgumam par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu ‐ ieviest tādus pasākumus, kuri sekmē augstākus aizsardzības standartus, ja tie ir zinātniski pietiekami pamatoti; turklāt uzskata, ka ir svarīgi mudināt pieņemt šādus pasākumus starptautiskā līmenī, lai veicinātu augšupvērstu konverģenci;

81.   uzskata, ka jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgumos ar Indiju, Koreju un Dienvidaustrumu Āzijas valstīm jābūt iekļautai līdzsvarotai sadaļai par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem un dzīvnieku labturību;

82.   aicina Komisiju visās attīstības programmās iekļaut dzīvnieku veselības un labturības jautājumus, lai nodrošinātu atbilstību gan iekšējai pieejai, gan attiecinātu šādas politikas priekšrocības arī uz partnervalstīm;

83.   mudina Komisiju noslēgt veterināros protokolus ar perspektīvajiem eksporta tirgiem, piemēram, Ķīnu;

o
o   o

84.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Orhūsas konvencijas Pušu trešo sanāksmi Rīgā

P6_TA(2008)0236 B6-0238/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1998. gada 25. jūnijā pieņemto Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem un ņemot vērā, ka 2008. gada 11.–13. jūnijā Rīgā, Latvijā, notiks konvencijas Pušu trešā sanāksme (MOP–3),

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas iesniegto mutisko jautājumu B6-0157/2008,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā 2001. gada 30. oktobrī stājās spēkā Orhūsas konvencija;

B.   tā kā 2008. gada jūnijā apritēs šīs konvencijas desmitā gadadiena;

C.   tā kā 2005. gada 17. februārī Eiropas Kopiena ratificēja Orhūsas konvenciju(1), un tā ir ratificēta visās Kopienas dalībvalstīs, izņemot vienu;

D.   tā kā patlaban Orhūsas konvencijas dalībvalstu skaits ir sasniedzis 41 valsti;

E.   tā kā Parlaments un Padome jau ir pieņēmuši trīs likumdošanas instrumentus Orhūsas konvencijas īstenošanai(2), un tā kā Padome joprojām bloķē juridiska instrumenta pieņemšanu par iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem(3);

F.   tā kā Orhūsas konvencijas mērķis ir ļaut valsts iestādēm un iedzīvotājiem īstenot individuālo un kolektīvo atbildību saistībā ar vides aizsardzību un uzlabošanu mūsdienu sabiedrības un nākamo paaudžu labklājībai un labsajūtai un tādējādi veicināt ilgtspējīgu attīstību;

G.   tā kā Protokols par piesārņojošu vielu noplūdes un izplatības reģistru(4) sekmē uzņēmumu atbildības paaugstināšanos, piesārņojuma samazināšanu un ilgtspējīgas attīstību veicināšanu;

1.   mudina ES uzņemties vadošu, pamanāmu un konstruktīvu lomu sarunās un aktīvi iesaistīties konvencijas ilgtermiņa stratēģiskajā plānā, tostarp konvencijas darbības jomas iespējamas paplašināšanas izstrādē, lai uz visiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem attiektos tādi paši pārredzamības, līdzdalības un atbildības principi;

2.   uzskata, ka MOP–3 dos labu iespēju gan pārskatīt līdz šim sasniegto, gan apspriest turpmākos uzdevumus; uzskata, ka nākotnē par prioritāro uzdevumu uzskatāma konvencijas efektīvas īstenošanas nodrošināšana;

3.   mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka MOP–3 pieņem lēmumus, ar kuriem turpina īstenot un attīstīt konvenciju, un izveido sinerģijas starp Orhūsas konvenciju un attiecīgiem daudzpusējiem vides nolīgumiem;

4.   mudina Komisiju un dalībvalstis īpaši censties nodrošināt, ka

5.   mudina Komisiju un dalībvalstis atsākt likumdošanas darbu, lai pieņemtu juridisku instrumentu, ar ko Eiropas Savienībā īstenot konvencijas 9. pantu, jo šis pēdējais "pīlārs" vēl nav pilnībā transponēts Kopienas tiesībās; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri 2008. gada jūnijā organizēt konferenci par iespēju vērsties tiesu iestādēs, lai dotu turpmāku stimulu likumdošanas darbam Kopienā;

6.   aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sinerģijas un saikni ar citām attiecīgajām starptautiskajām organizācijām un konvencijām, jo īpaši ar Kartahenas Protokolu par bioloģisko drošību; tomēr uzskata, ka atbilstīgais forums, kurā apspriest horizontālos principus saistībā ar informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību un tiesas pieejamību vides jautājumos, ir Orhūsas konvencija;

7.   aicina Komisiju, stingri īstenojot Orhūsas konvenciju, rādīt labu piemēru dalībvalstu publiskajām institūcijām;

8.   mudina valstis, kuras vēl nav ratificējušas Orhūsas konvenciju un Protokolu par piesārņojošu vielu noplūdes un izplatības reģistru, ratificēt minētos dokumentus un rosināt citas valstis, kuras nav ANO Eiropas Ekonomikas komisijas locekles, kļūt par šīs konvencijas pusēm;

9.   uzskata, ka EK delegācijas sastāvā esošie Eiropas Parlamenta deputāti var dot būtisku ieguldījumu, un tādēļ cer, ka Rīgā deputāti varēs ‐ bez uzstāšanās tiesībām ‐ piedalīties ES koordinācijas sanāksmēs;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Eiropas Ekonomikas komisijas sekretariātam, pieprasot, lai rezolūcija tiktu nosūtīta visām ārpuskopienas līgumslēdzējām pusēm.

(1) Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmums 2005/370/EK par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 124, 17.5.2005., 1. lpp.). (2) Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.); Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp.), Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.). (3) Priekšlikums direktīvai par iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (COM(2003)0624). (4) Padomes 2005. gada 2. decembra Lēmums 2006/61/EK, ar ko Eiropas Kopienas vārdā noslēdz ANO/EEK Protokolu par piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistriem (OV L 32, 4.2.2006., 54. lpp.). (5) Eiropas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu 2006/957/EK, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu grozījumus Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 386, 29.12.2006., 46. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti (2008/2048(INI))

P6_TA(2008)0237 A6-0171/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 177. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "ES rīcības kodekss attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā" (COM(2007)0072),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par Eiropas Savienības atbalstu tirdzniecībai(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ciešāku un efektīvāku sadarbību: 2006. gada ES atbalsta efektivitātes pakete(2),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka" (COM(2006)0087),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Nostiprināt Eiropas ietekmi: valsts stratēģijas dokumentu un kopējas daudzgadu programmas izstrādes vienota sistēma" (COM(2006)0088),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte ‐ uzdevumi ES atbalsta palielināšanai 2006.–2010. gadā" (COM(2006)0085),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Attīstības paātrināšana attiecībā uz tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu ‐ attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte" (COM(2005)0133),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "Attīstības politiku saskaņotība ‐ kāpināt progresu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus" (COM(2005)0134),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Īstenojot Monterrejas konsensu praksē: Eiropas Savienības ieguldījums" (COM(2004)0150),

–   ņemot vērā Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā sanākušo Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju kopējo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku "Eiropas konsenss" (Eiropas konsenss par attīstību), kas tika parakstīts 2005. gada 20. decembrī(3),

–   ņemot vērā 2003. gada 25. februāra Romas Deklarāciju par saskaņošanu, kas pieņemta Romā notikušajā augsta līmeņa forumā par saskaņošanu, un 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti, kura pieņemta Parīzē notikušajā Augsta līmeņa forumā par saskaņošanu un atbalsta efektivitāti (Parīzes augsta līmeņa forums),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās Asamblejas Rezolūciju A/RES/55/2 par ANO Tūkstošgades deklarāciju,

–   ņemot vērā Monterrejas konsensu, kas pieņemts 2002. gada 21.–22. martā notikušajā ANO Attīstības finansēšanas konferencē,

–   ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Attīstības veicināšanas komitejas (AVK) konstatējumus un ieteikumus, kas minēti Eiropas Kopienas 2007. gada salīdzinošajā pārskatā,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta Attīstības komitejas uzdevumā veiktā 2007. gada pētījuma "Cik liela ir ES atbalsta praktiskā efektivitāte?" galvenos rezultātus,

–   ņemot vērā 2007. gada ziņojumu par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0171/2008),

A.   tā kā pašreizējais uzsvars uz atbalsta efektivitāti ir novedis pie secinājuma, ka attīstības atbalsts nesniedz vēlamos rezultātus tāpēc, ka ir pārāk vāja saskaņošana atbalsta sniedzēju starpā, un pastāv pārāk daudz projektu un programmu ar atšķirīgām procedūrām;

B.   tā kā no šīs nepietiekamās rīcības izriet zems līdzdalības līmenis, mazāk efektīvas programmas un atbalsta sniedzēju pārlieku apgrūtinošas prasības jaunattīstības valstīm, dalīšana atbalsta sniedzēju t.s. "mīluļos" un "bāreņos" un nevērība pret svarīgām jomām, piemēram, veselības, izglītības un dzimumu līdztiesības programmām;

C.   tā kā ES nodrošina vairāk par pusi no visas pasaulē sniegtās oficiālās attīstības palīdzības (OAP), tai ir iespējas kļūt par visefektīvāko atbalsta sniedzēju, un tāpēc tai jāuzņemas starptautiski vadoša loma, lai veicinātu reformas, kas vajadzīgas atbalsta efektivitātes stiprināšanai;

D.   tā kā ES attīstības politikas vissvarīgākais uzdevums ir nabadzības izskaušana, pamatojoties uz jauno atbalsta sistēmu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

E.   tā kā ekonomiskā attīstība, sociālā attīstība un vides aizsardzība ir savstarpēji atkarīgi elementi, un saistīti arī ar ilgtspējīgu attīstību, kas ir pamatā centieniem uzlabot visu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā tas norādīts Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē Pekinā 1995. gada 15. septembrī pieņemtās Pekinas deklarācijas 36. punktā;

F.   tā kā vides aizsardzība ir viena no ES prioritātēm un tā kā Komisijai šis mērķis jāņem vērā visās politikas jomās, ko tā īsteno attiecībā uz jaunattīstības valstīm;

G.   tā kā Komisija vēlas ierosināt atbalsta efektivitātes darba kārtību, un attiecībā uz šo kārtību tai ir divi cieši saistīti mērķi: (i) īstenot Parīzes deklarāciju un uzlabot savu atbalsta programmu kvalitāti; un (ii) palīdzēt dalībvalstīm īstenot Parīzes deklarāciju un uzlabot to sniegtā atbalsta efektivitāti;

H.   tā kā ESAO jaunākā statistika rāda, ka ES atbalsta kopējais apjoms 2007. gadā ir būtiski samazinājies;

I.   tā kā saistībā ar ES apņemšanos sniegt lielāku un labāku atbalstu, līdz 2010. gadam paredzēts OAP atvēlēt līdz 0,56 % no nacionālā kopienākuma, izstrādāt jaunus, paredzamākus un pastāvīgākus atbalsta mehānismus un vienlaikus veicināt labāku saskaņošanu un papildināmību, sagatavojot kopēju daudzgadu plānošanu, kas pamatotos uz partnervalstu plāniem un sistēmām, kā arī turpināt atsaistīt atbalstu no tehniskās palīdzības, lai varētu atsaukties valstu prioritārajām vajadzībām; tā kā no 2006. līdz 2007. gadam OAP atvēlētā ES nacionālā kopienākuma daļa pirmo reizi kopš 2000. gada samazinājās, proti, no 0,41 % līdz 0,38 %, un tā kā ES tāpēc ir jādivkāršo pūliņi, lai izpildītu TAM noteikto mērķi ‐ līdz 2015. gadam OAP atvēlēt 0,7 % no ES nacionālā kopienākuma;

J.   tā kā EK līguma 180. pantā ir prasība, ka Eiropas Savienības un dalībvalstu attīstības sadarbības politikai ir vienai otru jāpapildina un jānostiprina, prasot dalībvalstīm un ES stiprināt atbalsta sniedzēju koordinēšanu un uzlabot darba dalīšanu, kas palīdzēs uzlabot atbalsta efektivitāti, un šī prasība pastiprināta ar Lisabonas līgumu pievienotajā 188.D pantā;

K.   tā kā pastāv risks, ka Eiropas konsensa par attīstību augstie mērķi, kā arī citi politiski mērķi, piemēram, migrācijas un tirdzniecības jomā, var vājināt uzsvaru uz attīstību un apdraudēt konsensu, kas panākts starptautiskā atbalsta darba kārtībā par nabadzības izskaušanu, jo trūkst saskaņotības starp dažādiem ES politikas virzieniem, un tā kā šajā sakarā Eiropas konsensa par attīstību 35. pantā norādīts: ".. ir svarīgi, lai ar attīstību nesaistītie politikas virzieni sniegtu palīdzību jaunattīstības valstu" centienos sasniegt TAM;

L.   tā kā intelektuālā darbaspēka emigrācija jau radījusi veselības aizsardzības jomas darbinieku un citu kvalificētu darbinieku kritisku trūkumu jaunattīstības valstīs, kas nereti liedz atbalstu īstenot praktiski;

M.   tā kā atbalsta sistēma kļūst arvien sarežģītāka, ko veicina atbalsta kanālu izplatība, atbalsta plūsmu sadrumstalotība, arvien lielāka atbalsta saistīšana ar noteiktu tā sniedzēju, un tas, ka jaunās tirgus ekonomikas valstis kļūst ietekmīgākas sadarbībā ar jaunattīstības valstīm, tādējādi radot atbalsta sadrumstalotību un atbalsta sniedzēju darbību dublēšanos pasaules, valstu vai nozares līmenī;

N.   tā kā tuvākajos gados institucionālā problēma būs saistīta ar to, kā vislabāk iesaistīt 12 jaunās ES dalībvalstis to jaunajā atbalsta sniedzēju lomā, jo dažiem no šiem atbalsta sniedzējiem ir grūtības ievērot atbalsta sistēmas attīstības sadarbības standarta pamatnostādnes, ko izvirza ESAO Attīstības veicināšanas komiteja;

O.   tā kā šāda situācija var traucēt atbalsta efektīvu sniegšanu,

P.   tā kā pašreizējā atbalsta sniegšanas sistēma bieži ir nepietiekama, jo daudzas nabadzīgās valstis un kritiski svarīgas nozares, piemēram, veselība, izglītība, sociālā kohēzija un dzimumu līdztiesība saņem mazus atbalsta asignējumus;

Q.   tā kā ES pienākums ir izskatīt jautājumu par t.s. "bāreņvalstīm" jeb novārtā atstātām valstīm un nozarēm saistībā ar iepriekš minēto rīcības kodeksu attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā, un tā sāk apsvērt asignējumus nestabilās situācijās;

R.   tā kā gan Eiropas Parlaments, izmantojot ar Regulu (EK) Nr. 1905/2006(4) (Attīstības sadarbības instrumenta (ASI) regula) iedibināto ASI pārbaudes mehānismu, gan dalībvalstis ir pauduši bažas, ka nabadzības izskaušanas galvenais mērķis ne vienmēr tiek atspoguļots praktiskajā darbībā;

S.   tā kā daudzos pētījumos apliecināts, ka efektīva atbildība par atbalsta izmantošanu ar iedzīvotāju iesaisti ir viens no galvenajiem atbalsta efektivitātes rādītājiem, taču atbalsta sniegšanā vēl arvien ir par maz pārredzamības un atvērtības; tā kā pārredzamības trūkums kavē saņēmējvalstu valdību, pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piekļuvi informācijai, tādējādi būtiski traucējot atbalsta labāku izmantošanu;

T.   tā kā atbalsts bieži tiek nodrošināts atbilstoši atbalsta sniedzēju prioritātēm un grafikam, nepietiekami ievērojot un pieskaņojoties valstu plāniem un attīstības prioritātēm vai arī šo valstu budžeta veidošanas grafikam, kas ārkārtīgi apgrūtina atbalsta saņēmēju spēju sagatavot efektīvu budžetu vai plānot turpmākās darbības, un apgrūtina parlamentu, pilsoniskās sabiedrības un citu dalībnieku spēju uzraudzīt atbalsta plūsmas un efektivitāti;

U.   tā kā valstu sistēmu izmantošana ir atbalsta efektivitātes galvenā sastāvdaļa un uzskatāma par svarīgu līdzekli, kā uzlabot partnervalstu dalību politikas veidošanā un īstenošanā; tā kā ir sagaidāms, ka valstu sistēmu izmantošana stiprinās partnervalstu attīstības stratēģijas un īstenošanas struktūras;

V.   tā kā jaunākajā pārskatā par ESAO Parīzes deklarācijas uzraudzību norādīts, ka galvenā jaunattīstības valstu valdību problēma ir tādas tehniskās palīdzības trūkums, kuras pamatā ir pieprasījums, jo tehniskā palīdzība daudzējādā ziņā joprojām ir saistīta ar noteiktu piegādātāju un ir pārāk dārga, kā arī bieži neefektīva vietējo resursu stiprināšanā, kas prasīts ASI regulas 31. pantā;

W.   tā kā valstu parlamentiem ir svarīga loma, vairojot izpratni un veicinot atbalsta sistēmas reformu, piemēram, rīkojot diskusijas un apstiprinot attīstības programmas un budžetus, piešķirot finansējumu ar nabadzību saistītām jomām, sekmējot darba dalīšanu un prasot valdībām atskaitīties par Parīzes deklarācijas īstenošanu;

X.   tā kā pašvaldības iestādes ir svarīgākais attīstības politikas elements, jo pieredze un zināšanas par vietējiem apstākļiem tām ļauj ik brīdi būt informētām par iedzīvotāju vajadzībām un nodrošināt viņu saikni ar valsti;

Y.   tā kā pilsoniskās sabiedrības loma ir ļoti svarīga, jo tā ir gan partneris politiskajā dialogā par atbalsta efektivitāti un atbalsta prioritāšu noteikšanu, gan arī uzraugs pār valdības izdevumiem;

Z.   tā kā ASI nosaka, ka ne mazāk kā 15 % no tematiskajām kredītlīnijām jāpiešķir nevalstiskiem dalībniekiem un pašvaldības iestādēm, un tā kā šī labvēlīgā tendence, atbilstoši kurai atbalsts var tikt izmantots efektīvāk, ir jāsaista ar dalībvalstu lielāku iesaisti decentralizētā sadarbībā;

AA.   tā kā ES ir jānodrošina, lai nabadzības samazināšana un ilgtermiņā ‐ tās izskaušana tiktu iekļauta atbalsta efektivitātes darba kārtībā, ko pieņems Akras Augsta līmeņa forumā par atbalsta efektivitāti 2008. gada septembrī;

AB.   tā kā atbalsta kvalitātes un apjoma palielināšana ir ļoti svarīga TAM sasniegšanai un atbalsta efektivitāte nevar būt aizbildinājums, lai dalībvalstis nepildītu savas saistības saskaņā ar iepriekš minēto Monterrejas konsensu;

AC.   tā kā Eiropas konsensā par attīstību dzimumu līdztiesība atzīta par patstāvīgu mērķi un ES prasīts visās ES attīstības sadarbības jomās stiprināt dzimumu līdztiesības aspektu, un tā kā Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei "Dzimumu līdztiesība un sieviešu līdzdalība sadarbībā attīstības jomā" (COM(2007)0100) ES atbalsta sniedzējiem prasīts nodrošināt tādu stratēģiju un pasākumu īstenošanu, kas patiesi uzlabo sieviešu stāvokli;

AD.   tā kā miera stiprināšana vietējā, valstu, reģionālā un pasaules mērogā ir panākama un nesaraujami saistīta ar sieviešu stāvokļa uzlabošanu, jo tās ir virzošais spēks ne tikai ģimenes dzīvē un bērnu izglītībā, bet arī sabiedriskās ierosmēs, konfliktu risināšanā un ilglaicīga miera veicināšanā visos līmeņos, kā norādīts iepriekš minētās Pekinas deklarācijas 18. pantā;

1.   aicina dalībvalstis un Komisiju kopīgi darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka ES pauž vienotu viedokli, lai saskaņotu atbalsta sniegšanu ar partnervalstu prioritātēm un lai padarītu savas darbības vienotākas, pārredzamākas un kopumā efektīvākas;

2.   uzsver, ka Komisijai būs jānodrošina, lai attīstības darba kārtība būtu viengabalaina, un lai galvenā uzmanība tajā būtu pievērsta svarīgākajam uzdevumam ‐ nabadzības novēršanai, kā arī uzsver prioritāru politikas jomu efektīvu īstenošanu, tostarp precīzi koncentrējoties rezultātu sasniegšanai;

3.   uzsver, ka izejvielu cenu pieaugums ir galvenais cēlonis pašreizējai pasaules pārtikas krīzei, kura draud iznīcināt visus līdzšinējos sasniegumus atbalsta efektivitātes palielināšanā, un aicina Komisiju un visas dalībvalstis atbalstīt ikvienu pasākumu, ar kuru varētu stabilizēt izejvielu cenas jaunattīstības valstīm;

4.   aicina Komisiju ar atbilstošiem mehānismiem atbalstīt jaunus dalībniekus, lai tie iesaistītos arvien vairāk saskaņotajā starptautiskajā pieejā attīstības politikai, un kopā ar jaunajām dalībvalstīm izstrādāt veidus, kā tās varētu īstenot Parīzes augsta līmeņa forumā panākto vienošanos par ES papildu uzdevumiem atbalsta efektivitātes jomā, kā arī izpētīt turpmāko rīcību saistībā ar iespējamām kopīgām programmām; šajā sakarā atgādina, ka jaunās dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2010. gadam palielināt OAP atvēlēto līdzekļu apjomu līdz 0,17 % no NKI, bet līdz 2015. gadam ‐ līdz 0,33 % no NKI, turklāt to turpmākam ieguldījumam jāstiprina ES loma attīstības sadarbībā;

5.   atzīst demokrātiskās līdzdalības un parlamentārās kontroles lomu, lai jaunattīstības valstīs nodrošinātu atbalsta efektivitāti, kā arī to, ka ES ir jāpiešķir līdzekļi un jāsniedz iestāžu darbības uzlabošanas palīdzība jaunattīstības valstu parlamentiem, lai nodrošinātu, ka tie pietiekami spēj iesaistīties kontrolē un uzraudzībā pār attiecīgās valsts valdības budžetu, tāpat atzīst, cik svarīgi ir sniegt labākus ziņojumus par rezultātiem Eiropas Parlamentam, pilsoniskajai sabiedrībai un dalībvalstīm, jo tādējādi var stiprināt uzticēšanos Kopienas programmām, palielināt atbildību un īstenot stratēģiskākus uzraudzības veidus; šajā saistībā aicina Komisiju ierosināt jaunu rādītāju, lai uzraudzītu parlamentāro kontroli;

6.   aicina Komisiju un dalībvalstis kopīgi noteikt izpildes rādītājus, kas piesaistīti TAM rādītājiem, jo īpaši attiecībā uz budžeta atbalstu, lai valstu parlamenti, pašvaldības iestādes un vietējā pilsoniskā sabiedrība, kā arī Eiropas Parlaments varētu noskaidrot ES ieguldījumu rezultātus;

7.   prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, lai ES politikas jomas, kā arī atbalsta sistēma atbilstu Parīzes deklarācijas principam par rīcību, kas vērsta uz rezultātiem, bet jo īpaši lai tiktu panākti rezultāti attiecībā uz tiem TAM, kuri šobrīd šķiet vismazāk sasniedzami atbilstoši 2007. gada ziņojumam par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, piemēram, piektais TAM;

8.   prasa Komisijai izstrādāt matricu attiecībā uz visiem tiem finanšu instrumentiem, no kuriem piešķirti līdzekļi labai pārvaldei, tostarp Eiropas attīstības fonds (EAF), ASI, ES un Āfrikas stratēģija vai līdzekļi, kas piešķirti Āfrikas valstu valdībām labai pārvaldei, lai varētu pārbaudīt politikas jomu konsekvenci un šo līdzekļu atbilstošu pārvaldību;

9.   prasa Komisijai un dalībvalstīm sniegt atbalstu novatorisku finansēšanas mehānismu izstrādei un īstenošanai, lai būtiski sekmētu TAM sasniegšanu noteiktajos termiņos; uzsver, ka šie papildu resursi nevar aizstāt jau esošās saistības saskaņā ar publisko atbalstu attīstības jomā;

10.   atbalsta Komisijas lēmumu arvien vairāk izmantot budžeta atbalstu, taču vienlaikus mudina Komisiju plašāk izpētīt ar šīs atbalsta metodes lietošanu saistītās problēmas;

11.   aicina dalībvalstis un to parlamentus veicināt darba dalīšanu programmu, jo īpaši saskaņā ar iepriekš minēto rīcības kodeksu attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikā, un izstrādāt reālus plānus šīs programmas īstenošanai, lai uzlabotu Eiropas atbalsta centienus, vienlaikus nodrošinot, ka šo programmu īsteno ne tikai atbalsta sniedzēji, bet arī partnervalstis;

12.   uzsver, ka darba dalīšanai jābūt saistītai ar valstīm, tai jābalstās uz Parīzes deklarācijas principiem un jābūt vērstai uz rezultātu sasniegšanu, kā arī jānodrošina visu nozaru finansēšana visās partnervalstīs;

13.   atbalsta Donoru atlanta iniciatīvas pārskatīšanu un paplašināšanu, lai sekmētu saskaņotāku starpvalstu politikas dialogu starp Eiropas palīdzības sniedzējiem;

14.   atgādina, ka korupcijas dēļ tiek izšķērdēti attīstībai paredzētie līdzekļi, un tāpēc korupcija ir būtisks šķērslis efektīvākam atbalstam; aicina Komisiju uzlabot pārraudzību pār attīstības atbalsta piešķiršanu un mudināt atbalsta saņēmējus gan ratificēt, gan strikti piemērot starptautiskās un reģionālās vienošanās šajā jomā;

15.   aicina Komisiju nodrošināt lielāku atbildību, kā arī valstu publisko finanšu pārvaldības sistēmu pārredzamību gadījumos, ja ir garantija, ka atbalsts tiks izmantots paredzētajiem mērķiem, lai veicinātu gan līdzdalību, gan nabadzības samazināšanu;

16.   aicina Komisiju un Padomi veikt praktiskus pasākumus, lai apkarotu korupciju, jo īpaši sniedzot atbalstu pilsoniskās sabiedrības ierosmēm par pārredzamības palielināšanu attiecībā uz ES sniegto atbalstu, kā arī mudinot visas dalībvalstis un visas partnervalstis ratificēt 2003. gada ANO Pretkorupcijas konvenciju;

17.   atbalsta Komisijas lomu dalībvalstu attīstības palīdzības saskaņošanā gan lēmumu pieņemšanas, gan praktiskās darbības vietās, un uzsver pievienoto vērtību, kas izriet no Komisijas gatavības uzņemties vadošo lomu politiskajā dialogā starp ES un partnervalstīm, balstot šo dialogu uz ES kopīgajām vērtībām, tostarp cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanu;

18.   aicina Komisiju turpināt vienkāršot procedūras, tostarp atbalsta sniegšanas procesu, lai papildus decentralizētu atbildību un nodrošinātu delegācijām pietiekamus resursus (darbiniekus un iemaņas), kā arī dot tām iespēju plašāk kontrolēt vai ietekmēt tematisko un reģionālo budžeta pozīciju apstiprināšanu, kas nepieciešamas to pienākumu pildīšanai; uzsver, cik svarīgi ir jaunveidojamajam Eiropas Ārējās darbības dienestam piešķirt pietiekami plašas uz attīstību vērstas spējas;

19.   aicina Komisiju veicināt arī regulārus kontaktus un sadarbību starp tās delegācijām un pilsonisko sabiedrību un pašvaldības iestādēm, lai labāk ņemtu vērā partnervalstu vajadzības un prioritātes, un tādējādi veicinātu labāku atbalsta izmantošanu, kas ir Parīzes deklarācijas svarīgākais uzdevums;

20.   uzsver nepieciešamību izstrādāt Parīzes deklarācijas uzraudzības pamatnostādnes un metodiku, lai uzlabotu kopējo sapratni par Parīzes augsta līmeņa forumā noteikto darba kārtību, un nodrošinātu atbilstīgu informācijas apkopošanu par rādītājiem galvenajās valstīs, kas saņem atbalstu; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka dalībvalstis izpilda atbalsta solījumus, un aicina dalībvalstis nodrošināt labāku piekļuvi attiecīgajiem datiem, lai sekmētu lielāku pārredzamību un atbildību attiecībā uz ziņojumiem par sniegto atbalstu; tāpēc uzsver nepieciešamību izmantot precīzus rādītājus, veicot starpposma novērtējumu, jo tā rezultāti ļaus precizēt un/vai pastiprināt darbības 2010. gada mērķu sasniegšanai;

21.   uzsver nepieciešamību izstrādāt vidēja termiņa uzraudzības plānu, lai izzinātu sasniegto un sekmētu uz rīcību vērstus pasākumus, ar kuriem tiktu veicināta valsts līmeņa uzraudzības izmantošana, sinerģija starp valsts un starptautiskā līmeņa uzraudzības pasākumiem un mazināta iespējamā dublēšanās, uzraugot to saistību izpildi, kuras ES uzņēmusies atbilstoši Parīzes deklarācijai;

22.   aicina Komisiju precizēt definīcijas attiecībā uz OAP piešķīrumiem pa nozarēm, lai uzlabotu rezultātu atbilstību un samazinātu darījumu izmaksas, pārvaldot Komisijas un dalībvalstu datus valsts līmenī; aicina Komisiju nodrošināt, lai OAP definīcijas netiktu paplašinātas un tās netiktu attiecinātas uz izdevumiem, kas nav saistīti ar atbalstu, piemēram, militāriem izdevumiem;

23.   aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot saistības, ko tās uzņēmās 1995. gada 5.–12. martā Kopenhāgenā notikušajā pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par sociālo attīstību, un atsaukties pilsoniskās sabiedrības organizāciju aicinājumam vismaz 20 % no atbalsta attīstības jomā atvēlēt, lai uzlabotu galvenos sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, izglītību, veselības aizsardzību, ūdensapgādi un kanalizāciju;

24.   aicina ESAO Attīstības veicināšanas komiteju, kura šajā ziņā ir atbildīgā iestāde, cik iespējams ātri formulēt attīstības sadarbības definīciju, lai pilnībā pārtrauktu atbalsta līdzekļu izmantošanu vajadzībām, kam nav nekāda sakara ar attīstību, jo šāda neatbilstoša izmantošana iespējama vien tāpēc, ka pašlaik atbalsts attīstības jomā ir definēts ārkārtīgi plaši;

25.   aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atsaistīt savu atbalstu, jo īpaši tehnisko palīdzību, pārtikas atbalstu un atbalstu pārtikas pārvadāšanā, lai nodrošinātu atbilstību ESAO Attīstības veicināšanas komitejas 2001. gada ieteikumiem attiecībā uz valstīm, kas tiesīgas saņemt atbalstu saskaņā ar Eiropas Attīstības fondu (EAF) un atbilstīgi ASI regulas 31. pantam;

26.   aicina Komisiju un dalībvalstis pakāpeniski atteikties no nosacījumiem, kas saistīti ar politikas, un jo īpaši ‐ ekonomikas politikas prasībām, tādējādi sekmējot kopēju izpratni par galvenajam prioritātēm, un izmantot savu ietekmi, lai pārliecinātu Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu atbalstīt tādu pašu nostāju; jo īpaši prasa nodrošināt, lai "tirdzniecības atbalsta" stratēģija nāktu par labu visām jaunattīstības valstīm, ne tikai tām, kuras neiebilst pret sava tirgus lielāku liberalizāciju, jo īpaši saskaņā ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem;

27.   uzsver, ka starptautiskajām finanšu institūcijām un devējām valstīm ir jāpublicē nosacījumi par attīstības atbalsta piešķiršanu, lai parlamenti, pašvaldības iestādes un pilsoniskā sabiedrība varētu īstenot patiesu demokrātisku kontroli;

28.   uzsver vajadzību sniegt atbalstu saskaņā ar partneru prioritātēm un laika grafikiem, kā arī ievērot valstu plānus un attīstības prioritātes vai valsts budžeta sastādīšanas grafiku;

29.   uzsver, ka labākai koordinācijai starp Komisiju un dalībvalstīm ir jāatrisina novārtā atstāto valstu un nozaru problēma, un šajā sakarā uzsver Donoru atlanta atjauninātā un uzlabotā varianta nozīmīgumu;

30.   uzsver to, ka īpaši nepieciešams uzlabot progresu veselības aizsardzības jomas TAM, jo īpaši nestabilitātes situācijās, kā arī Komisijas Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta (ECHO) un Attīstības ģenerāldirektorāta sadarbību humānās palīdzības posmā, pārejas posmā un attīstības posmā (saistot tūlītēju palīdzību, atjaunošanu un attīstību), kā tas norādīts, piemēram, Eiropas konsensā par humāno palīdzību(5);

31.   atzīst vajadzību pastiprināt Komisijas konsultācijas ar pilsoniskās sabiedrības partneriem galvenajā birojā un atbalsta sniegšanas vietās ar labāk strukturētu sanāksmju palīdzību politikas, stratēģiskās plānošanas un atbalsta efektivitātes jautājumos, tostarp attiecībā uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, izmaksas procedūrām, projektu finanšu kontroli, uzraudzības un novērtējuma procesiem; aicina palīdzības sniedzēju valstu un partnervalstu valdības nodrošināt pilsoniskās sabiedrības un pašvaldības iestāžu pilnvērtīgu un nozīmīgu līdzdalību attīstības budžetu un programmu plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtējumā, un sekmēt nosacījumus šādu darbību veikšanai;

32.   uzsver, ka sieviešu un sieviešu kustību iesaiste politikas jomu un programmu izstrādē, kā arī to īstenošanā, ieviešanā, uzraudzībā un novērtējumā ir jāuzskata par neatņemamu sastāvdaļu jebkurā pasākumā, kas vērsts uz patiesas līdzdalības nodrošināšanu, it īpaši ņemot vērā nabadzības neproporcionāli lielo ietekmi uz sievietēm;

33.   uzsver vajadzību iesaistīt gan dalībvalstu, gan ES partneru pašvaldības iestādes Parīzes deklarācijas mērķu sasniegšanas procesā, jo īpaši visos posmos, kas saistīti ar attīstības politikas jomu noteikšanu, to īstenošanu un novērtējumu;

34.   atgādina par izšķirošo lomu, kāda Eiropas palīdzības uzlabošanā var būt diasporu pārstāvjiem, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk iesaistīt diasporas Eiropas attīstības programmu plānošanā un īstenošanā; uzsver, ka ārzemnieku un ārzemju izcelsmes iedzīvotāju līdzdalība partnerattiecībās starp ES un viņu izcelsmes valsti ir ietekmīgs integrācijas faktors;

35.   uzskata, ka pārredzamāka informācija par sniegto palīdzību ir svarīgākais uzdevums, lai uzlabotu palīdzības izmantošanas efektivitāti un savstarpējo atbildību, nodrošinot, ka savlaicīgi tiek izplatīta pilnīga informācija par visu apsolīto, piešķirto un īstenoto palīdzību, tostarp publicējot ticamus grafikus par palīdzības saistībām un izdevumiem dažādās valstīs; tāpat automātiski, savlaicīgi un pēc savas ierosmes visām dalībvalstīm un partneriem būtu jāpublisko visi dokumenti, kas saistīti ar atbalsta stratēģiju un projektu plānošanu, īstenošanu un novērtēšanu; šai publiskošanai būtu jāparedz arī informācijas publicēšana, kas ļauj sabiedrībai piedalīties lēmumu pieņemšanā, nodrošinot šo informāciju tādās valodās un veidos, kas atbilst attiecīgo ieinteresēto pušu vajadzībām;

36.   aicina Komisiju un dalībvalstis panākt progresu šajā jomā, kopīgi ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valstu parlamentiem, pašvaldības iestādēm un starptautiskajām organizācijām sniedzot atbalstot grāmatvedības standartu izstrādei attiecībā uz ārējā atbalsta publiskošanas prasībām, tādējādi izstrādājot labu praksi par atbalsta plūsmas dokumentēšanu valstu budžetos;

37.   mudina Komisiju un dalībvalstis saskaņot savu atbalstu ar valstu sistēmām, izmantojot vispārējā un nozaru budžeta atbalstu, kam jāpamatojas uz nopietnu nabadzības mazināšanas plānu un jāstiprina valstu atbildība, un kam jābūt saistītam ar vispārējo apņēmību samazināt nabadzību un stiprināt un uzlabot uzraudzību, finanšu pārvaldību un atbildību;

38.   uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina pakāpeniski pieaugošas un prognozējamas daudzgadu (trīs gadi vai vairāk) atbalsta saistības, pamatojoties uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem un nabadzības novēršanas rezultātiem, tostarp konkrētiem mērķiem pa nozarēm, kas saskaņoti ar partnervalstīm, un kuri tiek īstenoti atbilstoši grafikam un pārredzamā veidā, lai būtu iespējams ieguldīt cilvēkresursu attīstīšanā, kas ir tik ļoti svarīga atbalsta efektivitātes palielināšanai; atzinīgi vērtē iniciatīvu par TAM līgumu noslēgšanu, lai ilgtermiņā nodrošinātu prognozējamāku budžeta atbalstu; tomēr uzsver, ka tas saistīts arī ar partnervalstu ciešu apņēmību īstenot TAM, un ka ir nepieciešama pastāvīga uzraudzība, īpaši pievēršot uzmanību rezultātiem; atzinīgi vērtē TAM līgumus kā vienu no iespējamiem veidiem atbalsta prognozējamības palielināšanai;

39.   norāda, ka lielākajā daļā jaunattīstības valstu TAM mērķus līdz 2015. gadam sasniegt neizdosies; mudina dalībvalstis sagatavot gada grafikus to saistību izpildei, kuras šīs valstis uzņēmušās;

40.   atzīst mērķu noteikšanas svarīgumu, lai pakāpeniski nodrošinātu, ka visas tehniskās palīdzības pamatā ir pieprasījums, un ka tas ir saskaņots ar partnervalstu stratēģijām;

41.   uzsver, ka tāda tehniskā palīdzība, kas plānota atbilstoši saņēmējvalstu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju paustajām vēlmēm, nevis devēju valstu prioritātēm, palielinās gan ES partneru spēju, gan vietējās apropriācijas;

42.   atzīmē, ka atbalsta reforma ir tikai viens no soļiem, kas ES jāveic vienlaikus ar tās tirdzniecības, drošības, migrācijas, lauksaimniecības, zvejniecības, enerģētikas, vides, klimata pārmaiņu un citu politikas jomu saskaņošanu ar attīstības mērķiem, lai atbalstītu jaunattīstības valstis un veicinātu godīgu starptautisko finanšu un tirdzniecības sistēmu par labu attīstībai; šajā sakarā atgādina Eiropas konsensa par attīstību 35. panta norādi: ".. ir svarīgi, lai ar attīstību nesaistītie politikas virzieni sniegtu palīdzību jaunattīstības valstu" centienos sasniegt TAM;

43.   atgādina Parīzes deklarāciju parakstījušo valstu saistības veikt vides stratēģisko novērtējumu nozaru un valstu līmenī; tāpēc aicina Komisiju īstenot šo uzdevumu, lai novērtētu politikas jomu ietekmi, jo īpaši uz klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanos un bioloģisko daudzveidību jaunatīstības valstīs;

44.   uzsver, ka centieni īstenot efektīvu atbalstu ir jāsaista ar devēju valstu iedzīvotāju labāku informēšanu par attīstības atbalsta uzdevumiem, īstenošanas metodēm un saņēmējiem;

45.   atgādina, ka Eiropas konsensā par attīstību kā īpašs mērķis uzsvērta dzimumu vienlīdzība, un tāpēc tai jābūt atbalsta efektivitātes diskusijas uzmanības centrā;

46.   atzīst, ka atbalsta apjoma un atbalsta kvalitātes darba kārtības ir nesaraujami saistītas, un ka atbalsta efektivitātes mērķu sasniegšanai ir nepieciešama pastāvīga apņēmība sasniegt tos apjoma mērķus, par kuriem vienojušās visas ES dalībvalstis; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz apliecināt savu apņēmību sasniegt kopējo mērķi līdz 2010. gadam palielināt OAP atvēlēto līdzekļu apjomu līdz 0,56% no NKI, bet līdz 2015. gadam ‐ līdz 0,7 % no NKI, turpināt palielināt atbalsta apjomu un noteikt augstus mērķus saistībā ar daudzgadu grafikiem, lai varētu noteikt atbalsta budžetu pakāpenisko pieaugumu;

47.   uzsver, cik svarīgi ir ikvienā plānošanas, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas posmā ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu;

48.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ESAO Attīstības veicināšanas komitejai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 102 E, 24.4.2008., 291. lpp. (2) OV C 306 E, 15.12.2006., 373. lpp. (3) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.). (5) Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgais paziņojums "Eiropas konsenss par humāno palīdzību", ko parakstīja 2007. gada 18. decembrī (OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par Sudānu un Starptautisko Krimināltiesu (SKT)

P6_TA(2008)0238 RC-B6-0240/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas,

–   ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas (SKT) Romas statūtus un to stāšanos spēkā 2002. gada 1. jūlijā,

–   ņemot vērā 2005. gada 31. martā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūciju Nr. 1593,

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 11. decembra un 2008. gada 30. janvāra secinājumus par Sudānu/Čadu,

–   ņemot vērā 2008. gada 31. martā pieņemto prezidentvalsts deklarāciju Eiropas Savienības vārdā sakarā ar Dārfūras/Sudānas jautājuma nodošanas SKT gadadienu,

–   ņemot vērā to, ka 2007. gada Saharova balva par centieniem aizstāvēt Dārfūras pilsoņu kara upurus piešķirta Sudānas cilvēktiesību advokātam Salih Mahmoud Osman, kurš strādā Sudānas Dārfūras reģionā,

–   ņemot vērā kampaņu "Taisnīgums Dārfūrai", ko uzsākusi liela grupa nevalstisko organizāciju, un kuras mērķis ir piespiest Sudānu sadarboties ar SKT un izpildīt tiesas izdotos aizturēšanas orderus,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā drošības situācija Dārfūrā vēl arvien ir ārkārtīgi nestabila un notikušas nopietnas sadursmes starp nemierniekiem un valdības spēkiem, kas ietekmē humānās palīdzības operācijas;

B.   būdams dziļi satriekts par simtiem tūkstošu vīriešu, sieviešu un bērnu ciešanām, kuri tiek piekauti, nogalināti, izvaroti, pārvietoti vai kā citādi kļūst par Dārfūras konflikta upuriem un konstatējot, ka stāvoklis pakāpeniski pasliktinājies kopš 2003. gada, un ka turpinās nekontrolēti uzbrukumi civiliedzīvotājiem no gaisa;

C.   tā kā ANO doktrīna "pienākums aizsargāt" nosaka, ka tad, kad valstu varas iestādes nepārprotami nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus, pārējie ir atbildīgi par nepieciešamās aizsardzības sniegšanu;

D.   tā kā ANO Drošības padome 2005. gada martā vērsās SKT par situāciju Dārfūrā, un tiesa sākusi izmeklēšanu šajā lietā;

E.   tā kā Sudāna 2002. gadā ir parakstījusi Romas statūtus, ar kuriem tika radīta SKT, taču nav tos ratificējusi;

F.   tā kā Sudānas valdībai ir jāsadarbojas ar SKT, jo Sudāna ir ANO dalībvalsts, un sadarbību nosaka 2005. gada rezolūcija Nr. 1593, ko Drošības padome pieņēma atbilstīgi VII nodaļā noteiktajām pilnvarām;

G.   pauž dziļu nožēlu par to, ka kopš aizturēšanas orderu izdošanas Sudānas valdība atkārtoti atteikusies sadarboties ar Starptautisko krimināltiesu un arvien biežāk ar necieņu izturējusies pret SKT un starptautisko sabiedrību;

H.   tā kā 2007. gada aprīlī SKT par 51 kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci gadījumu ir izdevusi divus aizturēšanas orderus attiecībā uz agrāko Sudānas iekšlietu ministru Ahmad Harun un agrāko Janjaweed nemiernieku grupējuma vadoni Ali Muhammad Ali Abd-Al -Rahman, kurš pazīstams arī ar vārdu Ali Kushayb;

I.   tā kā Ahmad Harun tagad ir humanitāro lietu ministrs un tādējādi atbildīgs par to pašu cilvēku labklājību, kuri ir viņam inkriminēto noziegumu upuri, kā arī ir atbildīgs par sadarbību ar starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem - ANO Āfrikas Savienības misiju Darfūras reģionā (UNAMID); tā kā viņš iecelts arī par vadītāju valdības komitejai, kuras uzdevums ir uzklausīt sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā Ali Kushayb aizturēšanas ordera izdošanas brīdī bija ieslodzīts cietumā sakarā ar citām apsūdzībām, taču 2007. gada oktobrī viņu atbrīvoja, neraugoties uz to, ka viņu meklēja SKT;

J.   tā kā 2007. gada jūnijā un decembrī prokurora birojs informēja ANO Drošības padomi par Sudānas valdības atteikšanos un nevēlēšanos sadarboties ar SKT un norādīja, ka nav veikti pasākumi, lai apcietinātu Ahmad Harun un Ali Kushayb ;

K.   norādot, ka 2008. gada 5. jūnijā SKT galvenais prokurors Luis Moreno Ocampo septīto reizi ziņos ANO Drošības padomei par izmeklēšanas gaitu Dārfūrā un par sadarbību ar Sudānas iestādēm;

L.   paužot apņēmību atbalstīt SKT šajā tās darbībai izšķirošajā brīdī, un paužot pilnīgu pārliecību, ka Dārfūras baismīgo noziegumu plānotāju un veicēju nesodāmībai ir jādara gals, jo tas ir svarīgs priekšnoteikums Dārfūras konflikta atrisināšanai;

M.   tā kā 2008. gada 10. un 11. maijā Taisnīguma un vienlīdzības kustības nemiernieki uzbruka Omdurman pilsētai netālu no Hartumas, nogalinot vismaz 200 cilvēku;

N.   tā kā 2008. gada 20. maijā, pēc jau iepriekšējā nedēļā notikušām kaujām, smagas sadursmes starp Sudānas armiju un Sudānas Tautas atbrīvošanās armiju izraisījās pie naftas atradnēm bagātās Abyei pilsētas, prasības uz kuru izsaka gan ziemeļu, gan dienvidu puse, un ANO aprēķini liecina, ka šo sadursmju rezultātā valsts iekšienē pārvietotas no 30 000 līdz 50 000 personu, bet vēl nenoskaidrots daudzums iedzīvotāju ir gājuši bojā;

O.   tā kā 2008. gada 4. maijā Sudānas armijas aviācija uzlidoja civiliem mērķiem Ziemeļu Dārfūrā, kā rezultātā gāja bojā divpadsmit civiliedzīvotāju;

P.   tā kā konflikts Sudānā līdz šim prasījis vismaz 300 000 cilvēku dzīvību (atbilstoši jaunākajiem ANO aprēķiniem) un 2,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē vai kļuvuši par bēgļiem, un tā kā nedrošība Dārfūras reģionā arvien palielinās;

Q.   tā kā atbilstoši UNAMID šajā reģionā pagaidām izvietoti tikai aptuveni 7 500 karavīru un mazāk nekā 2 000 policistu, kaut pavisam paredzēti 26 000 miera uzturētāju;

1.   asi nosoda Sudānas pastāvīgo nevēlēšanos sadarboties ar SKT, apcietināt un nodot SKT Ahmad Harun un Ali Kushayb, kā arī ievērot starptautiskās saistības humanitāro tiesību jomā, tādējādi izrādot klaju necieņu simtiem tūkstošu upuru, viņu tuviniekiem un miljoniem cilvēku, kuri kopš konflikta sākuma bijuši spiesti pamest savas mājas;

2.   aicina Sudānas valdību ratificēt SKT statūtus, ievērot ANO Drošības padomes 2005. gada rezolūciju Nr. 1593 un bez priekšnosacījumiem sadarboties ar SKT, nodrošinot atbilstīgu un efektīvu izmeklēšanu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kuri pastrādāti Dārfūras reģionā;

3.   mudina Hartumas iestādes bez kavēšanās apcietināt un nodot SKT divus aizdomās turamos, lai nekavējoties pārtrauktu nesodāmības gaisotni Dārfūrā, kā arī pilnībā sadarboties attiecībā uz turpmāko izmeklēšanu Dārfūrā;

4.   aicina 2008. gada 16. un 17. jūnija Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomi un 2008. gada 19. un 20. jūnija Eiropadomi apspriest SKT prokurora ziņojumu un sākt rīkoties, apstiprinot mērķtiecīgus ES represīvus pasākumus pret precīzi zināmu Sudānas amatpersonu grupu, kuri ir atbildīgi par šīs valsts nesadarbošanos ar SKT, tostarp:

5.   aicina dalībvalstis un kandidātvalstis, kuras ir ANO Drošības padomes locekles, proti, Beļģiju, Franciju, Itāliju, Lielbritāniju un Horvātiju, prokurora ziņojuma laikā 2008. gada 5. jūnijā ieņemt principiālu nostāju atbilstoši ES kopējai nostājai par SKT un sniegt pienācīgu atbildi uz prokurora atzinumu, proti, aicināt Sudānu nekavējoties ievērot ANO Drošības padomes 2005. gada rezolūciju Nr. 1593 un SKT prasības;

6.   aicina arī visas citas ANO Drošības padomē pārstāvētās valstis atbalstīt jebkurus SKT prokurora lūgumus sadarboties, kurus viņš izsaka tiesas vārdā, un īpaši aicina Ķīnu, Krieviju, Dienvidāfriku un Lībiju ievērot apņemšanās, kuras tās pašas paudušas Drošības padomes 2005. gada rezolūcijā Nr. 1593, un netraucēt Drošības padomes darbībai 2008. gada 5. jūnijā;

7.   mudina dalībvalstis un ANO Drošības padomi uzstāt, lai 2008. gada maija beigās gaidāmās ANO Drošības padomes vizītes Hartumā mandātā būtu īpaši pieminēts nesodāmības aspekts un iekļauti SKT izdotie aizturēšanas orderi;

8.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ievērojamā palīdzība attīstības jomā Sudānai netiek sniegta ar Ahmad Harun vadītās Humāno lietu ministrijas starpniecību un mudina donorvalstis oficiālā līmenī izdarīt spiedienu uz Sudānas valdību, lai tā atlaistu Ahmad Harun no ieņemamā amata;

9.   aicina ES mudināt Ķīnu, lai tā pievienotos starptautiskajiem centieniem izbeigt konfliktu un izmantotu tās ievērojamo ietekmi uz Sudānas valdību, ņemot vērā, ka Ķīna nodrošina Sudānas valdības galvenos ienākumus no naftas pārdošanas; mudina Ķīnu pārtraukt ieroču piegādi Sudānai;

10.   aicina Āfrikas Savienību un Arābu valstu līgu aktīvi iesaistīties Darfūrā, mudinot Sudānas valdību sadarboties ar SKT prokurora biroju pašreizējo un turpmāko izmeklēšanu laikā, un aicina ES prezidējošo valsti jautājumu par Sudānas sadarbību ar SKT iekļaut darba kārtībā politiskajiem dialogiem un augstākā līmeņa sanāksmēm ar galvenajiem partneriem, piemēram, Ķīnu, ASV, Āfrikas Savienību un Arābu valstu līgu;

11.   aicina Padomi un Komisiju regulāri informēt Parlamentu par to pašreizējiem un turpmākajiem centieniem, lai pamudinātu Sudānas valdību sadarboties ar SKT, kā arī sola interesēties par šo jautājumu un izmantot katru iespēju, lai to apspriestu ar Sudānas ierēdņiem un citiem partneriem;

12.   nosoda Taisnīguma un vienlīdzības kustības nemiernieku uzbrukumu Omdurman pilsētai 2008. gada 10. un 11. maijā, kā arī 4. maija Ziemeļdarfūras bombardēšanu no gaisa, kuras laikā 12 cilvēki tika nogalināti un apmēram 30 ievainoti, kā arī tika sagrauta skola, ūdens apgādes iekārta un tirgus;

13.   pauž nopietnas bažas par jaunajām sadursmēm starp Sudānas armiju un Sudānas Tautas atbrīvošanās armiju Abyei pilsētā, jo to dēļ palielinās humānās vajadzības, tiek traucētas humānās darbības, turklāt šīs sadursmes var apdraudēt 2005. gada miera līgumu;

14.   nosoda jebkādus miera un uguns pārtraukšanas nolīgumu pārkāpumus un jo īpaši jebkāda veida vardarbības izpausmes, kuras vērstas pret civiliedzīvotājiem un humānā palīdzības pasākumiem;

15.   aicina Sudānas iestādes, jo īpaši Valsts vienotības valdību, pilnībā atbalstīt rīcībai gatavu UNAMID izveidi un atbalstīt visus mēģinājumus nodrošināt stabilitāti un radīt drošu vidi;

16.   atkārtoti uzsver, ka, netiesājot nopietnus noziegumus, nav iespējams panākt ilgstošu mieru; aicina ES novērotājus, kuri piedalās miera sarunās, uzsvērt ‐ lai panāktu tiesiskuma un cilvēktiesību pastāvīgu ievērošanu Sudānā, svarīgi ir pārtraukt nesodāmību;

17.   aicina Sudānas valdību un visas bruņotās grupas ievērot cilvēktiesības un starptautiskos tiesību aktus cilvēktiesību jomā, nepieļaujot nekontrolētus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, tostarp arī seksuālu vardarbību pret sievietēm;

18.   aicina visas konfliktā iesaistītās puses atturēties no bērnu, kas jaunāki par 18 gadiem, iesaukšanas karadienestā un izmantošanas karadarbībā un aicina Sudānas varas iestādes, ievērojot atbilstošas konvencijas, aizsargāt pārvietotos bērnus, īpaši bez uzraudzības palikušos nepilngadīgos;

19.   aicina arī visas trešās puses pārtraukt ieroču piegādi visām pusēm, kas iesaistītas konfliktā šajā reģionā, un attiecībās ar Sudānu atbalstīt cilvēktiesību ievērošanu un starptautisko mieru un drošību;

20.   pauž bažas par masveida arestiem Hartumā pēc nemiernieku uzbrukuma; atgādina Sudānas valdībai par tās pienākumiem, kas izriet no Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas, saskaņā ar kuru nevienu cilvēku nevar patvaļīgi arestēt vai turēt apcietinājumā un katram cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību, kā arī tiesības tikt tiesātam saprātīgā laikā;

21.   mudina ES īpašo pārstāvi Pekka Haavisto Sudānā, ievērojot savu mandātu un ES kopējo nostāju par SKT, aktīvi darboties un izmantot katru iespēju, lai ar Sudānas kolēģiem un citiem partneriem apriestu nepieciešamību arestēt un nodot tiesai Ahmad Harun un Ali Kushayb, kā arī sadarboties ar SKT, un aicina īpašo pārstāvi regulāri ziņot citām ES iestādēm par notikumu attīstību šajā sakarā;

22.   pauž nopietnas bažas par UNAMID resursu ievērojamo nepietiekamību un aicina Āfrikas Savienības dalībvalstis un starptautisko kopienu sniegt lielāku ieguldījumu, lai Darfūrā būtu iespējams pēc iespējas ātrāk nosūtīt papildu karaspēku un aprīkojumu;

23.   mudina Sudānas valdību ņemt vērā tās apņemšanos ievērot moratoriju saistībā ar ierobežojumiem un šķēršļiem visiem humānās palīdzības darbiniekiem; uzsver, ka vardarbības palielināšanās pēdējo mēnešu laikā ietekmē arī humānās palīdzības pasākumus, jo bandītisms un laupīšanas ir izraisījušas palīdzības piegādes samazināšanos ‐ nesen pārtikas atbalsta aģentūras bija spiestas samazināt uz pusi izsniedzamo pārtikas produktu daudzumu trīs miljoniem trūcīgo iedzīvotāju Darfūrā;

24.   aicina ES un citus starptautiskos dalībniekus piemērot atbilstošus pasākumus pret vardarbības aktu veicējiem, kuri neievēro uguns pārtraukšanu vai uzbrūk civiliedzīvotājiem, miera uzturētājiem vai humānās palīdzības organizācijām, un veikt visu nepieciešamo, lai noziegumi vairs nepaliktu nesodīti;

25.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim Sudānā, Sudānas valdībai, dalībvalstu un ANO Drošības padomes locekļu valdībām, Āfrikas Savienības iestādēm, Arābu valstu līgas iestādēm un SKT prokuroram.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par politisko oponentu apcietināšanu Baltkrievijā

P6_TA(2008)0239 RC-B6-0239/2008

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Baltkrievijā, īpaši 2008. gada 21. februāra rezolūciju(1),

–    ņemot vērā Komisijas 2006. gada 21. novembra deklarāciju par Eiropas Savienības gatavību saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku atjaunot attiecības ar Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem;

–   ņemot vērā ES Prezidentūras 2008. gada 28. marta deklarāciju par Baltkrieviju,

–   ņemot vērā ES prezidentūras 2008. gada 29. aprīļa paziņojumu par atkal notiekošo politisko oponentu ieslodzīšanu un vajāšanu Baltkrievijā,

–   ņemot vērā ES prezidentūras 2008. gada 6. maija paziņojumu par izmaiņām Baltkrievijas un ASV attiecībās,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā diviem Baltkrievijas demokrātijas aizstāvjiem ‐ Andrei Kim un Siarhei Parsyukevich ir piespriesti bargi sodi par piedalīšanos miermīlīgās uzņēmēju demonstrācijās 2008. gada 10. un 21. janvārī;

B.   tā kā Aliaksandr Kazulin nebeidzamā turēšana apcietinājumā ir vēl viens piemērs tam, ka Baltkrievija ignorē savu pienākumu ievērot principus un saistības attiecībā uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Baltkrievijai esot šīs organizācijas dalībvalstij;

C.   tā kā Eiropas Parlaments ir aicinājis Padomi un Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai starptautiskās organizācijas turpinātu izdarīt spiedienu uz A. Lukašenko režīmu un ir pieprasījis īstenot konkrētu, tiešu un efektīvu sankciju kopumu, kas stingri ietekmētu apspiešanā vainīgās personas, nepasliktinot Baltkrievijas iedzīvotāju situāciju;

D.   tā kā Parlaments nosoda vardarbību un apcietināšanu vērstu pret lielu skaitu dalībnieku, kas piedalījās 2008. gada 25. marta Brīvības dienas pasākumā Minskā un citās Baltkrievijas pilsētās;

E.   tā kā Baltkrievijas valdības lēmums pasludināt 10 ASV diplomātus par personae non gratae un ASV vēstnieka Baltkrievijā piespiedu izraidīšana ir neattaisnojami pasākumi, kas kaitē Baltkrievijas iedzīvotāju interesēm;

1.   pauž dziļu nožēlu par to, ka situācija demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jomā Baltkrievijā neuzlabojas; norāda, ka aizvien notiekošie patvaļīgie pilsoniskās sabiedrības locekļu un opozīcijas aktīvistu aresti, īpaši Aleksandra Miļinkēviča nesenais pagaidu arests un prāva pret viņu, un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu darbības aizliegums ir pretrunā nesenajiem Baltkrievijas valdības apgalvojumiem par vēlmi uzlabot attiecības ar Eiropas Savienību;

2.   nosoda bargo sodu piešķiršanu Andrei Kim un Siarhei Parsyukevich 2008. gada 22. un 23. aprīlī Minskā par piedalīšanos uzņēmēju protestos 2008. gada 10. janvārī; tāpat nosoda Baltkrievijas drošības dienestu pārmērīgo spēka izmantošanu pret miermīlīgajiem iedzīvotājiem, kas bija sapulcējušies Minskā 2008. gada 25. martā, lai atzīmētu neatkarīgas Baltkrievijas Tautas Republikas dibināšanas deviņdesmito gadadienu, kā arī nosoda šo cilvēku apcietināšanu; aicina Baltkrievijas varas iestādes bez nosacījumiem atturēties no jebkāda spēka izmantošanas pret demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem;

3.   mudina Baltkrievijas valsts iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot vēl neatbrīvoto politieslodzīto Alyaksandr Kazulin un pārtraukt izmantot iebiedēšanu, vajāšanu, mērķtiecīgus arestus un politiski motivētas kriminālvajāšanas pret demokrātiskās opozīcijas aktīvistiem un Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību;

4.   atkārtoti atgādina, ka demokrātijas principu ievērošana ir galvenais jautājums, lai normalizētu attiecības ar Baltkrieviju;

5.   nosoda neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu žurnālistu apcietināšanu, kratīšanu viņu mājās un viņu piederumu konfiskāciju un iznīcināšanu, ko veica Baltkrievijas slepenie dienesti (KGB) un nosoda Baltkrievijas varas iestāžu centienus ierobežot plašsaziņas līdzekļu brīvību;

6.   pieprasa Padomei un Komisijai nodrošināt būtisku atbalstu cilvēkiem, kas cietuši no cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā; uzskata, ka jāpalielina finansiāls atbalsts pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo īpaši neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, lai veicinātu cilvēktiesības šajā valstī;

7.   atgādina, ka Eiropas Savienība 2006. gada 21. novembrī paziņoja par gatavību saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku atjaunot attiecības ar Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem tiklīdz Baltkrievijas valdība var pierādīt, ka tā ievēro demokrātiskas vērtības un Baltkrievijas iedzīvotāju pamattiesības;

8.   uzsver, ka, lai varētu iesaistīties vērā ņemamā dialogā ar ES, Baltkrievijai ir jāīsteno atlikušie nosacījumi, kas ietverti Komisijas neoficiālajā dokumentā "Ko Eiropas Savienība var sniegt Baltkrievijai", tostarp jāatbrīvo visi politieslodzītie, jāatceļ nāvessods, jānodrošina neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbība, vārda brīvība, tiesu iestāžu neatkarība un demokrātisko vērtību, un Baltkrievijas iedzīvotāju pamattiesību ievērošana;

9.   nosoda to, ka Baltkrievija ir pēdējā valsts Eiropā, kurā vēl aizvien tiek piespriests nāvessods, kas ir pretrunā Eiropas un vispārējām vērtībām;

10.   pauž dziļu nožēlu par 2002. gada Likumu par reliģijas brīvību un reliģiskajām organizācijām, kas ir pretrunā starptautiskajiem reliģiju brīvības un cilvēktiesību principiem, tostarp tiem, kas noteikti Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), un atzīst to, ka šī likuma dēļ daudzu reliģisko kopienu darbība ir tikusi ierobežota un to vadītāji pakļauti nepārtrauktai aizskaršanai, vajāšanām, naudas sodiem un ieslodzīšanai;

11.   mudina Baltkrievijas varas iestādes pilnībā īstenot EDSO standartus, organizējot nākamās parlamenta vēlēšanas, kas paredzētas 2008. gada rudenī, un radīt apstākļus, kas nodrošinātu brīvu un taisnīgu balsošanu; aicina Baltkrievijas valdību nodrošināt demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem iespēju netraucēti piedalīties vēlēšanu apgabalu komisijās, ļaut reģistrēties visiem deputātu kandidātiem un novērotājiem un neradīt šķēršļus plašu un pilnīgu starptautisko vēlēšanu novērošanas misiju īstenošanai;

12.   aicina Baltkrievijas valdību ievērot visas cilvēka pamattiesības un nodrošināt to aizsardzību, kā arī nodrošināt to atbilstību starptautiskiem standartiem un jo īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 18. panta prasībām;

13.   aicina Baltkrievijas valdību pārskatīt 2002. gada likumu par apziņas brīvību un reliģiskajām organizācijām un atjaunot procedūras, kas garantē reliģiskās pārliecības brīvību;

14.   pauž solidaritāti Baltkrievijas apvienotajai demokrātiskajai opozīcijai, kā arī visiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, kuri tiecas pēc neatkarīgas, atvērtas un demokrātiskas Baltkrievijas, kurā valdītu tiesiskums; aicina opozīcijas vadītājus demonstrēt vienotību un apņēmību gaidāmajās parlamenta vēlēšanās;

15.   aicina Padomi un Komisiju veikt tālākus pasākumus, lai atvieglotu un liberalizētu vīzu režīmu Baltkrievijas pilsoņiem, jo tikai šāda rīcība var palīdzēt izpildīt galveno ES politikas mērķi saistībā ar Baltkrieviju, proti, atvieglot un veicināt cilvēku savstarpējos kontaktus un panākt valsts demokratizāciju; tādēļ aicina apsvērt iespēju pazemināt maksu par vīzu tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kas ieceļo Šengenas zonā, jo tas ir vienīgais veids, kā nepieļaut Baltkrievijas un tās iedzīvotāju tālāku izolāciju;

16.   nosoda Baltkrievijas varas iestāžu atkārtoto atteikumu pēdējo gadu laikā piešķirt ieceļošanas vīzas Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem; aicina Baltkrievijas varas iestādes turpmāk vairs neradīt šķēršļus Eiropas Parlamenta delegācijai attiecībām ar Baltkrieviju apmeklēt valsti, lai novērotu nākamās vispārējās vēlēšanas, un gūt nepastarpinātu pieredzi Baltkrievijā;

17.   pauž solidaritāti ASV un tās diplomātiskajam dienestam un aicina Baltkrievijas valdību pārskatīt savu lēmumu un nekavējoties rīkoties, lai normalizētu Baltkrievijas un ASV attiecības, pamatojoties uz abpusēji izdevīgu sadarbību;

18.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, EDSO Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomei un Baltkrievijas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0071

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūcija par Burundi

P6_TA(2008)0240 RC-B6-0241/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi,

–   ņemot vērā Visaptveroša pamiera nolīgumu, ko Daresalamā 2006. gada 7. septembrī parakstīja Burundi valdība un Nacionālā atbrīvošanas kustība (FNL),

–   ņemot vērā 2008. gada 22. un 23. februārī Keiptaunā pieņemto rīcības plānu (rīcības plāns),

–   ņemot vērā ES Prezidentūras 2008. gada 23. aprīļa deklarāciju par uzbrukumiem Budžumburā,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2008. gada 24. aprīļa paziņojumu par situāciju Burundi,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālsekretāra Apvienotā biroja Burundi ziņojumus,

–   ņemot vērā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Human Rights Watch 2008. gada aprīļa ziņojumu "Katru rītu viņi mani sit: policijas ļaunprātības Burundi"

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā kopš 2008. gada 17. aprīļa atsākušās cīņas starp valdības karaspēku un FNL nemierniekiem Burundi, kuru dēļ tūkstošiem Burundi civiliedzīvotāju bija spiesti pamest mājas, un kuru laikā dzīvību zaudēja 50 nemiernieku kaujinieku;

B.   tā kā pēc 14 gadus ilgušā pilsoņu kara, Burundi joprojām nav iestājies noturīgs miers, toties konflikts radījis kritisku situāciju humanitārajā, sociālajā un tautsaimniecības jomā, kas apdraud stabilitāti reģionā;

C.   tā kā pēdējos divos gados starptautiskie centieni, tostarp reģionālā miera iniciatīva mieram Burundi, noslēgt miera nolīgumu starp Burundi valdību un FNL cietuši neveiksmi;

D.   tā kā Burundi valdības un FNL 2007. gada jūlija sarunas cieta neveiksmi, kad FNL izstājās no Apvienotā pārbaudes un pārraudzības mehānisma (JVMM), kas tika izveidots, lai pārraudzītu Visaptveroša pamiera nolīgumu, kas parakstīts 2006. gada septembrī;

E.   tā kā FNL nemitīgos nemierus daudzi uzskata par beidzamo šķērsli noturīgai stabilitātei Burundi, kā arī politisks risinājums ir nepieciešams, lai FNL atbruņošanu;

F.   tā kā Tanzānijas un Ugandas ārlietu ministri maija sākumā tiekoties Reģionālās miera iniciatīvas mieram Burundi aizgādnībā, mudināja FNL un citus galvenos nemiernieku vadoņus izbraukt no Tanzānijas, kur tiem ir bāzes, un doties uz Burundi, lai piedalītos miera sarunās;

G.   tā kā 2007. gada augustā tika sākti uzbrukumi to politiķu mājokļiem, kuri neatbalstīja Burundi prezidentu Pierre Nkurunziza, vai bija agrākie viņa atbalstītāji;

H.   tā kā 46 Burundi parlamentārieši, kuri nobažījušies par savu fizisko neaizskaramību, nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram, lai lūgtu ANO aizstāvību;

I.   tā kā Eiropas Savienība izvēlējusies Burundi par izmēģinājuma projektu, lai ieviestu prioritāru rīcības plānu, lai tā palīdzība, kas tiek sniegta jaunattīstības valstīm nestabilā situācijā, būtu ātrāka un efektīvāka;

J.   tā kā vairāk nekā 700 mājsaimniecību (aptuveni 3500 cilvēku) atrodas valsts iestāžu aprūpē, gaidot pārtikas un neatliekamās piegādes;

K.   tā kā pēdējās kaujas ir daļa no sadursmēm, kuru rezultātā pat vairāk mājsaimniecību (35 000 cilvēku) tika pārvietotas, tādējādi iekšzemes bēgļu skaitam sasniedzot vairāk nekā 100 000 cilvēku; tā kā Tanzānija paudusi vēlmi Burundi bēgļus nosūtīt atpakaļ uz Burundi, lai gan Burundi joprojām uzņem tūkstošiem Ruandas un Kongo bēgļu;

L.   tā kā Burundi drošības spēki pēc neoficiālām ziņām nelikumīgi aizturējuši ap 200 cilvēku, kas apsūdzēti FNL nemiernieku atbalstīšanā;

M.   tā kā 2008. gada 2. maijā Burundi valdība ziņoja, ka četri nemiernieku kaujinieki un viens Burundi karavīrs zaudēja dzīvību notikumā, kas tika aprakstīts kā FNL iniciēts pēkšņs uzbrukums no slēpņa;

N.   tā kā nesodāmības atmosfēra Burundi radījusi situāciju, ka policijas un drošības spēku veikta spīdzināšana, kā arī nelikumīga aizturēšana ir bieži sastopama parādība;

O.   tā kā Burundi nacionālās policijas spēki, ko izveidoja pārejas valdības laikā 2004. gadā, nav labi apmācīti un tos veido bijušie nemiernieki, karavīri, kā arī policijas virsnieki;

P.   tā kā UNICEF no 2004. gada līdz 2006. gadam piedalījās ap 3000 bērnu–karavīru demobilizācijā; tā kā bērni nesen izbēga no demobilizācijas centra un sāka postīt, kā arī ap 500 bērnu joprojām ir FNL rokās;

Q.   tā kā Burundi bez Ugandas un Etiopijas ir trešā valsts, kas, neskatoties uz Burundi nedrošo situāciju drošības jomā, sniedz ieguldījumu Āfrikas Vienības miera uzturēšanas kontingentā, ko dēvē par AMISOM, nosūtot 800 karavīrus uz Mogadišu Somālijā,

1.   pauž nopietnas bažas par neseno Nacionālo aizsardzības spēku un FNL militāro konfrontāciju Burundi, kuras rezultātā gāja bojā nevainīgi cilvēki;

2.   aicina visas puses ievērot Visaptveroša pamiera nolīgumu, atsākt sarunas un drīzumā uzsākt Apvienotā pārbaudes un pārraudzības mehānisma ieviešanu pēc uguns pārtraukšanas;

3.   jo īpaši mudina FNL un tā līderi Agathon Rwasa konstruktīvi iesaistīties miera procesā;

4.   aicina Burundi kaimiņvalstis nodrošināt, lai tās netiktu izmantotas kā nemiernieku kustības aizmugures bāzes un pauž gandarījumu par Tanzānijas lēmumu vairs nebūt par patvērumu FNL;

5.   prasa Komisijai sagatavot pasākumus, lai vienošanās gadījumā atvieglotu FNL kaujinieku integrāciju sabiedrībā;

6.   prasa Komisijai pastiprināt humanitāro palīdzību, tostarp to, kas paredzēta bēgļiem un iekšzemes bēgļiem, kā arī samazināt šādu palīdzību tikai to efektīvi aizstājot ar attīstības pasākumiem, lai nodrošinātu plūstošu pāreju no humanitārās palīdzības uz attīstības politiku;

7.   aicina līdzekļu devējus ievērot savas saistības un iepriekš stiprināt saskaņošanu, lai palielinātu palīdzības efektivitāti;

8.   prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumu nekavējoties un ievērojami palielināt tos finanšu līdzekļus, ko Eiropas Savienība piešķir Burundi, jo īpaši saistībā ar desmitā Eiropas attīstības fonda vidusposma pārskatīšanu;

9.   prasa Komisijai, ņemot vērā nestabilo situāciju Burundi, un saistībā ar tik nepieciešamo rīcības plānu atbalstīt galvenokārt:

10.   uzstāj, ņemot vērā situācijas steidzamību, lai galvenā vērība tiktu pievērsta konkrētiem pasākumiem, ko pamanītu Burundi iedzīvotāji;

11.   prasa Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt klātbūtni Burundi;

12.   prasa Komisijai veicināt Eiropas Savienības NVO un vietējo pašvaldību darbību Burundi pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības labā;

13.   atkārtoti apstiprina savu atbalstu palīdzībai, ko sniedz Dienvidāfrika, kā arī reģionālajai ierosmei, un joprojām kā politiskas pārvaldes sastāvdaļa ir apņēmīgs aktīvi piedalīties šķēršļu novēršanā, lai īstenotu Rīcības plānu, kā arī palīdzēt visos centienos atjaunot sarunas un stiprināt mieru Burundi; atbalsta arī ANO starpniecības pasākumus, ko veic ANO Miera nostiprināšanas komisija;

14.   atzīmē lielāku stabilitāti, kas Burundi iestājusies kopš stājusies spēkā jaunā Konstitūcija, kā arī pēc tam notikušās vispārējās vēlēšanas, taču aicina izveidot miera un samierināšanas komisiju kā uzticību veicinošu pasākumu, kas palīdzēs atjaunot uzticēšanās gaisotni un stabilitāti dažādo ieinteresēto pušu starpā, kā arī aicina dalībvalstu valdības finansiāli, kā arī loģistikas jomā atbalstīt šādu iniciatīvu;

15.   aicina Burundi valdību nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu, izbeigtu nesodāmības atmosfēru, nodrošināt, lai tie, kuri ļaunprātīgi rīkojas, tiktu tiesāti, kā arī uzlabot policijas spēku apmācību;

16.   pauž gandarījumu par 232 bērnu neseno atbrīvošanu pēc astoņu mēnešu ilgu, citu starpā, Burundi valdības, pilsoniskās sabiedrības, ANO aģentūru un citu dalībnieku sarunām ar citādi domājošo FNL frakciju;

17.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES-ĀKK valstu Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, Āfrikas Savienībai un Lielo ezeru reģiona valstu un Dienvidāfrikas valdībām un parlamentiem.