Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par mehānisma izveidi vidēja termiņa finansiālai palīdzībai attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 31. oktobra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (COM(2008)0717),
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 31. oktobra ieteikumu Padomes lēmumam, ar ko piešķir savstarpējo palīdzību Ungārijai, un priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko piešķir ES vidēja termiņa finansiālo palīdzību Ungārijai (COM(2008)0716),
– ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm(1), un Parlamenta 2001. gada 6. septembra rezolūciju par vidēja termiņa finansiālu palīdzību attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm(2),
– ņemot vērā EK līguma 100. un 119. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā Komisija iesaka piešķirt Ungārijai vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz pat 6 500 000 000 euro apmērā, pamatojoties uz Līguma 119. pantu un kopā ar SVF aizdevumu;
B. tā kā ir vēlama vispusīga pieeja vidēja termiņa finansiālai palīdzībai visām dalībvalstīm;
C. tā kā ir jāņem vērā ietekme, ko rada pašreizējā pasaules finanšu un ekonomiskā krīze;
D. tā kā to dalībvalstu ekonomikai, kuras Eiropas Savienībai pievienojušās pavisam nesen, nav priekšrocību, ko nodrošina pašām sava rezerves valūta;
E. tā kā minēto dalībvalstu valūtas pēdējā laikā ir piedzīvojušas iespaidīgas spekulatīvas darbības un tā kā pašreizējos apjomīgos ārējos traucējumus pirmām kārtām izraisījis ievērojams nevalstisku kredītu pieaugums;
F. tā kā ir vajadzīga politika, lai risinātu tieši šo dalībvalstu ekonomikas īpašās problēmas pasaules finanšu krīzes un aizvien plašākas lejupslīdes apstākļos Eiropā;
G. tā kā iespējas manevrēt, lai risinātu iespaidīgu ārējo traucējumu radītās problēmas un novērstu finanšu nestabilitāti, budžeta politikas jomā varētu būt diezgan ierobežotas, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās lejupslīdes izplatīšanos Eiropas Savienībā,
1. uzskata, ka ir jāmudina tās dalībvalstis, kuras nav pievienojušās eurozonai, vidēja termiņa finansiālas palīdzības iespējas attiecībā uz savas maksājumu bilances deficītu vispirms meklēt Kopienā un tikai pēc tam ‐ starptautiskā līmenī;
2. uzskata, ka pašreizējais stāvoklis ir vēl viens apliecinājums tam, cik euro ir nozīmīgs eurozonas dalībvalstu aizsardzībai, un aicina dalībvalstis, kuras nav pievienojušās eurozonai, to izdarīt, tiklīdz tās būs nodrošinājušas atbilstību Māstrihtas kritērijiem;
3. aicina Komisiju sīki analizēt to, kā Ungārijas maksājumu bilanci ir ietekmējusi atsevišķu banku rīcība, kuras savus aktīvus no Ungārijas pārvietoja, tiklīdz citas dalībvalstis bija pieņēmušas glābšanas plānus;
4. aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt spekulatīvās darbības (nomātu finanšu instrumentu pārdošanu nolūkā tos vēlāk nopirkt par pazeminātu cenu) to dalībvalstu valūtām, kas Eiropas Savienībai pievienojušās pavisam nesen, kā arī iespējamo rīcību, lai novērstu krasu uzticības mazināšanos šo valstu valūtām un vietējām banku sistēmām;
5. aicina Komisiju šīs analīzes rezultātus darīt zināmus Jacques de Larosière vadītajai darba grupai un Parlamenta atbildīgajai komitejai;
6. atzīst, ka ir ievērojami jāpalielina Regulā (EK) Nr. 332/2002 noteiktā maksimālā kopējā summa, ko var aizdot dalībvalstīm, jo kopš minētās regulas pieņemšanas ir krietni pieaudzis to dalībvalstu skaits, kuras nav pievienojušās eurozonai; uzsver, ka šāds palielinājums arī ļautu Kopienai elastīgāk reaģēt uz turpmākiem pieprasījumiem pēc vidēja termiņa finansiālas palīdzības, piemēram, saistībā ar pašreizējo pasaules finanšu krīzi;
7. norāda, ka šāds aizdevumu maksimālā apjoma palielinājums neietekmētu budžetu, jo attiecīgos līdzekļus finanšu tirgos aizņemtos Komisija un saņēmējām dalībvalstīm tie būtu jāatmaksā; uzsver, ka ietekme uz budžetu iespējama vienīgi tad, ja dalībvalsts nepilda savas parādsaistības;
8. atgādina, ka pirms pašreizējām Ungārijas finanšu grūtībām Regula (EK) Nr. 332/2002 ne reizi nav piemērota, kopš tā 2002. gadā tika pieņemta, un ka tiesību aktu, kuru ar šo regulu aizstāja, proti, Regulu (EEK) Nr. 1969/88(3), ar ko īstenoja Līguma 119. pantā noteikto mehānismu, piemēroja divreiz ‐ vienreiz attiecībā uz Grieķiju (1991. gadā) un vienreiz attiecībā uz Itāliju (1993. gadā) ‐, un ka Grieķija un Itālija izpildīja visas savas saistības pret Komisiju;
9. atgādina, ka Parlaments prasīja, lai Padome reizi divos gados, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu un pēc tam, kad ir apspriedusies ar Parlamentu un ir sniegts Ekonomikas un finanšu komitejas atzinums, pārbaudītu, vai izveidotais mehānisms atbilst vajadzībām, kuru dēļ tas izveidots; prasa, vai kopš Regulas (EK) Nr. 332/2002 pieņemšanas šādi ziņojumi ir sagatavoti;
10. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eirogrupas priekšsēdētājam un dalībvalstu valdībām.