Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris - Brisele
Rīcības kodekss attiecībā uz datorizētām rezervēšanas sistēmām***I
 Vidusāzijas valstu atbilstība saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK *
 Palestīniešu ieslodzītie Izraēlas cietumos
 ES sankciju kā daļas no ES rīcības un politikas cilvēktiesību jomā novērtējums
 Mātes un bērna veselības uzlabošana
 Pakalpojumu tirdzniecība
 Eiropas ostu politika
 Kravu pārvadājumi Eiropā
 Termiņa vidusposma pārskats par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010. gadam
 Valsts apvērsums Mauritānijā
 Irāna
 Albīnu slepkavības Tanzānijā

Rīcības kodekss attiecībā uz datorizētām rezervēšanas sistēmām***I
PDF 266kWORD 34k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām (COM(2007)0709 – C6-0418/2007 – 2007/0243(COD))
P6_TA(2008)0402A6-0248/2008

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0709),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 71. pantu un 80. panta 2. punktu, ar kuriem saskaņā Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0418/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0248/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 4. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2008 par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 2299/89

P6_TC1-COD(2007)0243


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (EK) Nr. 80/2009.)


Vidusāzijas valstu atbilstība saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK *
PDF 374kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Vidusāzijas valstu atbilstību saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK, ar ko Eiropas Investīciju bankai paredz Kopienas garantiju attiecībā uz zaudējumiem, ko var radīt ārpus Kopienas īstenotiem projektiem piešķirti aizdevumi un aizdevumu garantijas (COM(2008)0172 – C6-0182/2008 – 2008/0067(CNS))
P6_TA(2008)0403A6-0317/2008

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0172),

–   ņemot vērā EK līguma 181.a pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0182/2008),

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju(1),

–   ņemot vērā rezolūciju par ES stratēģiju jaunai partnerībai ar Vidusāziju, ko Eiropadome pieņēma 2007. gada 21. un 22. jūnija sanāksmē,

–   ņemot vērā Lietu C-155/07 Eiropas Parlaments pret Eiropas Savienības Padomi, kuru izskata Eiropas Kopienu Tiesa,

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0317/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu;

3.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

4.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.   aicina Komisiju atsaukt priekšlikumu, ja tiks atcelts Lēmums 2006/1016/EK, kuru pašlaik izskata Eiropas Kopienu Tiesa;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Lēmuma priekšlikums
3.a apsvērums (jauns)
(3a)  Ir konstatēts, ka EIB aizdevumi Vidusāzijā galvenokārt jāizsniedz energoapgādes un enerģijas transporta projektiem, kas atbilst arī ES interesēm enerģētikas jomā.
Grozījums Nr. 2
Lēmuma priekšlikums
3.b apsvērums (jauns)
(3b)  Attiecībā uz energoapgādes un transporta projektiem EIB finansēšanas darbībām Vidusāzijā jāatbilst ES politikas mērķiem saistībā ar enerģijas avotu diversifikāciju un Kioto protokola prasībām, kā arī vides aizsardzības uzlabošanu, un jāatbalsta šie mērķi.
Grozījums Nr. 3
Lēmuma priekšlikums
3.c apsvērums (jauns)
(3c)  Visām EIB finansēšanas darbībām Vidusāzijā jāatbilst ES ārpolitikai un jāatbalsta šī politika, tostarp īpaši reģionālie mērķi, kā arī jāpalīdz īstenot vispārējo uzdevumu saistībā ar demokrātijas un tiesiskuma ieviešanu un stiprināšanu, jāatbalsta cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas mērķis, kā arī jāsekmē to starptautisko nolīgumu izpilde vides jomā, kuros Kopiena vai dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses.
Grozījums Nr. 4
Lēmuma priekšlikums
3.d apsvērums (jauns)
(3d)  EIB būtu jānodrošina, ka individuāli projekti tiek pakļauti ietekmes novērtējumam attiecībā uz ilgtspējību, ko veic neatkarīgi no projekta sponsoriem un EIB.
Grozījums Nr. 5
Lēmuma priekšlikums
4. apsvērums
Vidusāzijas valstu makroekonomiskā situācija (īpaši ārējās finanses un parāda ilgtspējība) pēdējos gados ir uzlabojusies, pateicoties spēcīgai ekonomiskai izaugsmei un piesardzīgai makroekonomikas politikai, un tāpēc šīm valstīm būtu jādod iespēja piekļūt EIB finansējumam.
Vidusāzijas valstu makroekonomiskā situācija (īpaši ārējās finanses un parāda ilgtspējība) pēdējos gados ir uzlabojusies, pateicoties spēcīgai ekonomiskai izaugsmei un piesardzīgai makroekonomikas politikai, un tāpēc šīm valstīm būtu jādod iespēja piekļūt EIB finansējumam. Tomēr būtu jāparedz priekšnosacījumi to atbilstībai EIB aizdevumu saņemšanai. Šīm valstīm ir jāparāda, ka tiek panākti uzlabojumi tiesiskuma, kā arī vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības un NVO brīvības ieviešanā un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, kā noteikts ES partnerības un sadarbības nolīgumos. Tām nedrīkst būt piemērotas Eiropas Savienības sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem un tām vajadzētu būt panākušām reālus uzlabojumus cilvēktiesību jomā, kā prasīts Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. februāra rezolūcijā par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju1.
___________________
1 Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0059.
Grozījums Nr. 6
Lēmuma priekšlikums
5.a apsvērums (jauns)
(5a)  Aizdevumu izsniegšanai ir jāatbalsta ES politikas mērķis veicināt stabilitāti reģionā.
Grozījums Nr. 10
Lēmuma priekšlikums
1. pants
Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna ir tiesīgas saņemt EIB finansējumu ar Kopienas garantiju saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK.
Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Turkmenistāna ir tiesīgas saņemt EIB finansējumu ar Kopienas garantiju saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK. Uzbekistāna kļūs tiesīga saņemt finansējumu, tiklīdz tiks atceltas ES sankcijas pret šo valsti.
Grozījums Nr. 7
Lēmuma priekšlikums
1.a pants (jauns)
1.a pants
EIB un Komisijas noslēgtajā garantijas nolīgumā, kas paredzēts Padomes Lēmuma 2006/1016/EK 8. pantā, iekļauj sīki izklāstītus noteikumus un procedūras attiecībā uz Kopienas garantiju un nosacījumus, kuros izvirzīti skaidri kritēriji attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu.
Grozījums Nr. 8
Lēmuma priekšlikums
1.b pants (jauns)
1.b pants
Komisija, pamatojoties uz informāciju, ko tā saņem no EIB, ik gadu sagatavo novērtējumu un ziņojumus Eiropas Parlamentam un Padomei par EIB finansēšanas darbībām, kas veiktas saskaņā ar šo lēmumu. Ziņojumā jānovērtē EIB finansēšanas darbību ieguldījums ES ārpolitikas mērķu sasniegšanā un it īpaši tas, kā tas palīdz īstenot vispārējo mērķi saistībā ar demokrātijas un tiesiskuma ieviešanu un stiprināšanu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un to starptautisko nolīgumu izpildi vides jomā, kuros Kopiena vai dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses.
Grozījums Nr. 9
Lēmuma priekšlikums
1.c pants (jauns)
1.c pants
EIB nodrošina, ka pamatnolīgumus starp banku un attiecīgajām valstīm dara pieejamus sabiedrībai un ka savlaicīgi tiek nodrošināta atbilstoša un objektīva informācija, lai iedzīvotājiem būtu iespēja pilnībā iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0059.


Palestīniešu ieslodzītie Izraēlas cietumos
PDF 200kWORD 44k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Izraēlas cietumos ieslodzīto palestīniešu situāciju
P6_TA(2008)0404RC-B6-0343/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

–   ņemot vērā komisāres Benita Ferrero-Waldner 2008. gada 9. jūlija paziņojumu Parlamentam par palestīniešu ieslodzīto stāvokli Izraēlas cietumos,

–   ņemot vērā ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu un ES un Izraēlas Asociācijas padomes 2008. gada 16. jūnijā notikušās astotās sanāksmes rezultātus,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavoja Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija pēc vizītes Izraēlā un palestīniešu teritorijās (no 2008. gada 30. maija līdz 2. jūnijam), un tā secinājumus,

–   ņemot vērā Ženēvas konvencijas, jo īpaši 1949. gada 12. augusta Ceturto Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, jo īpaši tās 1. līdz 12. pantu, 27. pantu, 29. līdz 34. pantu, 47. pantu, 49. pantu, 51. pantu, 52. pantu, 53. pantu, 59. pantu, 61. līdz 77. pantu un 143. pantu,

–   ņemot vērā 1966. gada ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–   ņemot vērā Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas 2007. gada ziņojumu un jo īpaši tā sadaļu par okupētajām palestīniešu teritorijām,

–   ņemot vērā Sabiedriskās komitejas pret spīdzināšanu Izraēlā 2006., 2007. un 2008. gada ziņojumus, kas sagatavoti ar Eiropas Komisijas un vairāku dalībvalstu finansiālo atbalstu,

–   ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas par konfliktu Tuvajos Austrumos,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā pēdējos gados Izraēlā ir notikuši daudzi terora akti ar mērķi nogalināt civiliedzīvotājus un tā kā Izraēlas iestādes ir veikušas vairākus pasākumus, lai novērstu šos terora aktus, tostarp aizdomās turamo palestīniešu kaujinieku apcietināšanu, taču ar terorisma apkarošanu nav attaisnojami humanitāro tiesību pārkāpumi;

B.   tā kā šobrīd Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros atrodas vairāk nekā 11 000 palestīniešu, tostarp vairāki simti sieviešu un bērnu, un tā kā lielākā daļa šo ieslodzīto tikuši apcietināti okupētajās palestīniešu teritorijās;

C.   tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikts, ka par bērnu uzskata personu līdz 18 gadu vecumam, un Izraēla ir parakstījusi šo konvenciju; tā kā tomēr saskaņā ar okupētajās palestīniešu teritorijās spēkā esošajiem Izraēlas militārajiem noteikumiem palestīniešu bērnus uzskata par pieaugušiem no 16 gadu vecuma, un nereti viņus tur nepiemērotos ieslodzījuma apstākļos;

D.   tā kā 2008. gada 25. augustā Izraēlas valdība atbrīvoja 198 palestīniešus, šādi parādot savu labo gribu un sekmējot abpusēju uzticēšanos, un tā kā turpinās abu pušu sarunas, lai panāktu visaptverošāka nolīguma noslēgšanu par citu ieslodzīto atbrīvošanu;

E.   tā kā Izraēlas un Libānas valdība nesen veica pasākumus, lai apmainītu ieslodzītos pret Izraēlas karavīru mirstīgajām atliekām;

F.   tā kā aptuveni tūkstotis ieslodzīto tiek turēti Izraēlas cietumos, pamatojoties uz "administratīviem lēmumiem par aizturēšanu", un šiem ieslodzītajiem ir pārsūdzības tiesības, taču nav uzrādītas apsūdzības, viņi nav tiesāti un viņiem nav tiesību uz aizstāvību; tā kā šādus "administratīvus lēmumus par aizturēšanu" var gadiem ilgi pagarināt, un vairākos gadījumos tas arī ticis darīts;

G.   tā kā ziņojumos par stāvokli cilvēktiesību jomā norādīts, ka pret ieslodzītajiem palestīniešiem pielieto vardarbību un spīdzināšanu;

H.   tā kā lielākajai daļai palestīniešu ieslodzīto, kurus tur cietumos Izraēlas teritorijā, nereti ir neiespējami vai ļoti grūti īstenot tiesības uz ģimenes locekļu apmeklējumiem, lai gan Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja ir lūgusi Izraēlu tās nodrošināt;

I.   tā kā politisko ieslodzīto jautājumam ir nopietnas politiskas, sociālas un humanitāras sekas, un 48 Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātu un citu pašvaldības amatpersonu apcietināšana būtiski ietekmē okupētās palestīniešu teritorijas politisko attīstību; tā kā ieslodzīto dažādu frakciju palestīniešu politisko vadītāju 2006. gada maijā pieņemtais "ieslodzīto dokuments" ir sekmējis nacionālo izlīgumu un veicinājis nacionālās vienotības valdības izveidi;

J.   tā kā atbilstoši 2. pantam Eiropas Savienības un Izraēlas Asociācijas nolīgumā Eiropas Kopienu un Izraēlas attiecību pamatā ir cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana, kas ir būtisks šā nolīguma elements; tā kā ES un Izraēlas Rīcības plānā cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana ir skaidri uzsvērta kā viena no abu pušu kopīgajām vērtībām,

1.   atzinīgi vērtē Izraēlas valdības neseno lēmumu atbrīvot ievērojamu skaitu palestīniešu ieslodzīto, jo tas ir labvēlīgs žests, lai stiprinātu palestīniešu pašpārvaldi un atjaunotu abpusējas uzticēšanās gaisotni;

2.   aicina Hamas un Izraēlu veikt līdzīgus pasākumus, lai nekavējoties atbrīvotu Izraēlas armijas kaprāli Gilad Shalit;

3.   uzsver, ka gan palestīniešu sabiedrību, gan Izraēlas un palestīniešu konfliktu būtiski ietekmē jautājums par ieslodzītajiem palestīniešiem, un šajā sakarā aicina atbrīvot lielu daļu ieslodzīto palestīniešu, kā arī nekavējoties atbrīvot ieslodzītos Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātus, tostarp deputātu Marwan Barghouti, jo tas būtu pozitīvs solis, lai izveidotu savstarpējas uzticēšanās gaisotni, kas nepieciešama būtisku panākumu sasniegšanai miera sarunās;

4.   atbalsta Izraēlas likumīgās bažas par drošību; uzskata, ka attieksmē pret visiem ieslodzītajiem ir pilnā mērā jāievēro tiesiskums, jo tas ir ļoti svarīgs demokrātiskai valstij;

5.   aicina Izraēlu nodrošināt, lai tiktu ievēroti obligātie aizturēšanai piemērojamie standarti, izskatīt visu ieslodzīto lietas tiesā, izbeigt "administratīvā ieslodzījuma" piemērošanu un veikt atbilstošus pasākumus attiecībā uz nepilngadīgajiem un ieslodzīto apmeklējumiem, stingri ievērojot starptautiskos standartus, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem;

6.   pauž bažas par ieslodzīto palestīniešu sieviešu un citu mazāk aizsargātu ieslodzīto stāvokli, jo tiek ziņots par vardarbīgu izturēšanos pret šiem ieslodzītajiem un viņu nespēju piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem;

7.   aicina Palestīniešu pašpārvaldi veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu vardarbību un terora aktus, jo īpaši tādus, kuros iesaistīti bijušie ieslodzītie un it sevišķi bērni;

8.   pauž pārliecību, ka ES un Izraēlas turpmākās attiecības jāveido saskaņā ar to, kā Izraēla pilda visas starptautisko tiesību saistības;

9.   atzinīgi vērtē ES un Izraēlas Asociācijas padomes astotās sanāksmes lēmumu izveidot pastāvīgu Cilvēktiesību apakškomiteju, kas aizstās pašreizējo Darba grupu cilvēktiesību jautājumos; aicina aktīvi apspriesties ar cilvēktiesību organizācijām un nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas Izraēlā un okupētajās palestīniešu teritorijās, un pilnībā iesaistīt šīs organizācijas, lai novērtētu Izraēlas sasniegumus to saistību izpildē, kuras valsts ir uzņēmusies atbilstoši starptautisko tiesību aktiem;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Izraēlas valdībai, Knesetam, Palestīniešu pašpārvaldes priekšsēdētājam, Palestīnas Likumdošanas padomei, Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai.


ES sankciju kā daļas no ES rīcības un politikas cilvēktiesību jomā novērtējums
PDF 352kWORD 142k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā (2008/2031(INI))
P6_TA(2008)0405A6-0309/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divus tā fakultatīvos protokolus,

–   ņemot vērā ANO Statūtus un jo īpaši to 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvencija) un tās protokolus,

–   ņemot vērā Parīzes Hartu par jaunu Eiropu (Parīzes Harta),

–   ņemot vērā 1975. gada Konferences par drošību un sadarbību Eiropā noslēguma aktu (Helsinku Noslēguma akts),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6., 11., 13., 19., 21., 29. un 39. pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EK Līgums) 60., 133., 296., 297., 301. un 308. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli pasaulē,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās debates un steidzamības rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma neievērošanas gadījumiem,

–   ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanas iekļaušanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm(1),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu starptautiskās saistības, tostarp tās, kas iekļautas PTO nolīgumos,

–   ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū ("Kotonū Nolīgums")(2), un jo īpaši tā 8., 9., 33., 96. un 98. pantu, un minētā nolīguma grozījumus(3),

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. janvāra dokumentu "Ārlietu padomnieku darba grupas "Sankciju" struktūras izveide (RELEX/Sankcijas) (5603/2004)",

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 7. jūnija "Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu" (10198/1/04),

–   ņemot vērā Padomes "Pamatnostādnes par ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanu un novērtēšanu saistībā ar ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku", ko pēdējo reizi pārskatīja 2005. gada 2. decembrī (15114/2005),

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 9. jūlija dokumentu "ES paraugprakse ierobežojošu pasākumu efektīvai īstenošanai"(11679/2007),

–   ņemot vērā Kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu(4), ko Padome pieņēma 1996. gada 2. decembrī,

–   ņemot vērā Padomes kopīgo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu(5) un 2001/931/KĀDP par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu(6), kas abas pieņemtas 2001. gada 27. decembrī, un Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām(7),

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju 2002/402/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida organizācijas un Taliban locekļiem un citiem indivīdiem, grupām, uzņēmumiem un struktūrām, kas ar tām saistīti(8), un Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban(9), kas pieņemtas 2002. gada 27. maijā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu(10),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs(11),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(12),

–   ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm un šajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas,

–   ņemot vērā 1982. gada 11. oktobra rezolūciju par nozīmi un ietekmi, kas ekonomiskām sankcijām, jo īpaši tirdzniecības embargo un boikotiem, ir Eiropas Ekonomikas Kopienas ārējās attiecībās(13),

–   ņemot vērā rezolūciju par sankciju un jo īpaši embargo ietekmi uz to valstu iedzīvotājiem, kurām šos pasākumus piemēro(14), ko 2001. gada 1. novembrī Briselē (Beļģija) pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā 2007. gada 6. septembra rezolūciju par cilvēktiesību dialogu un apspriežu norisi ar trešām valstīm(15),

–   ņemot vērā rezolūciju 1597 (2008) un ieteikumu 1824 (2008) par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes un Eiropas Savienības "melnajiem sarakstiem", kuru 2008. gada 23. janvārī pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī un kas domājams stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un atzinumus (A6-0309/2008),

A.   tā kā Līguma par ES 11. pantā cilvēktiesību ievērošana ir atzīta par vienu no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem un tā kā Līguma par Eiropas Savienību jaunais 21. pants, ko ieviestu ar Lisabonas Līguma 1. panta 24. punktu, nosaka, ka "Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana",

B.   tā kā sankcijas tiek piemērotas, īstenojot konkrētus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā un kas cita starpā ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu;

C.   tā kā iepriekšminētie Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu ir pirmais pragmatiskais dokuments, kas nosaka sistēmu, ar kuru saskaņā ES piemēro sankcijas, lai gan ES šādas sankcijas piemēro kopš 1980. gadu sākuma un jo īpaši pēc Līguma par ES stāšanās spēkā 1993. gadā; tā kā šis dokumentus oficiāli nosaka, ka sankcijas ir KĀDP instruments, un tādējādi ir uzskatāms par sākuma punktu ES politikai sankciju jomā;

D.   tā kā šīs sankciju politikas pamatā galvenokārt ir šādi pieci mērķi: aizsargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, galvenās intereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar ANO Statūtu principiem; visos veidos nostiprināt Eiropas Savienības drošību; saglabāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO un Helsinku Noslēguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

E.   tā kā pieaug starptautiskais konsenss attiecībā uz to, ka ikviens smags un apzināts pārkāpums pret vidi rada kaitējumu starptautiskajam mieram un drošībai un ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu;

F.   tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj vienošanās trūkums starp tās locekļiem; šajā sakarā uzsverot gan ANO, gan ES pienākumu piemērot sankcijas atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

G.   tā kā ES sankciju politika tādējādi ietver ANO Drošības padomes sankcijas, bet tās apjoms un mērķi ir plašāki nekā ANO Drošības padomes politikai (starptautiskais miers un drošība),

H.   tā kā sankcijas ir viens no tiem instrumentiem, ko ES var izmantot, lai īstenotu savu cilvēktiesību politiku; atgādinot, ka sankciju izmantošanai jāatbilst kopējai Eiropas Savienības stratēģijai šajā jomā, tai jābūt pēdējam mēģinājumam prioritāšu sarakstā, lai sasniegtu KĀDP konkrētos mērķus; tā kā sankciju efektivitāte ir atkarīga no to vienlaicīgas piemērošanas visās dalībvalstīs;

I.   tā kā ne starptautiskās tiesības, ne ES/EK tiesību akti neietver autoritatīvu definīciju par to, kas ir sankcija; tā kā tomēr saskaņā ar KĀDP sankcijas vai ierobežojošus pasākumus uzskata par pasākumiem, ar kuriem pilnībā vai daļēji pārtrauc diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm un kuru mērķis ir panākt izmaiņas noteiktās darbībās vai politikā, piemēram, saistībā ar starptautisko tiesību aktu vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai politiku, saskaņā ar ko trešo valstu valdības, nevalstiskas struktūras, fiziskas vai juridiskas personas neievēro tiesiskumu vai demokrātijas principus;

J.   tā kā ierobežojošie pasākumi ietver tādus dažādus pasākumus kā ieroču embargo, tirdzniecības sankcijas, finansiālās/ekonomiskās sankcijas, aktīvu iesaldēšanu, lidojumu aizliegumus, uzņemšanas ierobežojumus, diplomātiskās sankcijas, sporta un kultūras pasākumu boikotus un sadarbības pārtraukšanu ar kādu trešo valsti;

K.   tā kā atbilstīgi ES vispārējai praksei šajā rezolūcijā termini "sankcijas" un "ierobežojoši pasākumi" tiek lietoti ar vienādu nozīmi; tā kā šajā rezolūcijā ir pieņemta definīcija, kas attiecīgajiem pasākumiem sniegta Kotonū Nolīguma 96. pantā(16),;

L.   tā kā pašām ES sankcijām ir dažādi juridiskie pamati atkarībā no ierobežojošo pasākumu konkrētā veida un no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv ar attiecīgo trešo valsti, kā arī no attiecīgajām nozarēm un mērķiem; tā kā šie faktori nosaka gan procedūru sankciju pieņemšanai ‐ kam bieži, bet ne vienmēr ir nepieciešama KĀDP kopējā nostāja un tādējādi vienprātība Padomē ‐, gan normatīvo procedūru, kas jāievēro, lai sankcijas padarītu juridiski saistošas un piemērojamas, un tā kā parasti izmanto to procedūru, kas izklāstīta EK Līguma 301. pantā;

M.   tā kā aizliegumi un ieroču embargo ir kļuvuši par visbiežāk piemērotajām KĀDP sankcijām un ir viens no pirmajiem pasākumiem ES sankciju secībā; tā kā abi šie pasākumi ir vienīgie, ko tiešā veidā īsteno dalībvalstis, tā apstākļa dēļ, ka tiem nav nepieciešami īpaši sankciju tiesību akti saskaņā ar EK Līgumu; tā kā, no otras puses, finansiālajām sankcijām (aktīvu iesaldēšana) un tirdzniecības sankcijām ir nepieciešama īpašu sankciju tiesību aktu pieņemšana,

N.   tā kā saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem Pamatprincipiem par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm mērķtiecīgas sankcijas ir noteikti vēlamas pretstatā vispārīgākām sankcijām, pirmkārt tādēļ, ka tās ļauj novērst iespējamas kaitīgas sekas attiecībā uz plašākām cilvēku grupām, un otrkārt tādēļ, ka tās tiešā veidā skar atbildīgās personas vai personas, kurām pieder vara, un tādējādi tās var būt efektīvākas attiecībā uz politikas izmaiņu panākšanu;

O.   tā kā ir pasākumi, ko nesauc par "sankcijām", lai gan Padome tos pieņēmusi prezidentūras secinājumos, un kas tajā pašā laikā atšķiras no citiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri minēti kā KĀDP līdzeklis,

P.   tā kā ekonomiskās attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē nozaru divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri Eiropas Savienībai, piemērojot sankcijas, ir jāievēro; tā kā, attiecīgos gadījumos Eiropas Savienībai attiecīgais nolīgums tādēļ ir jāaptur vai jādenonsē pirms ekonomisko sankciju piemērošanas, kuras nav saderīgas ar tiesībām, kas attiecīgajai trešai valstij piešķirtas ar pastāvošo nolīgumu,

Q.   tā kā attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri ļauj vienai no pusēm veikt atbilstošus pasākumus gadījumos, ja otra puse ir pārkāpusi kādu būtisku nolīguma sastāvdaļu, proti, cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu (cilvēktiesību klauzula), ‐ šajā ziņā labs piemērs ir Kotonū Nolīgums,

R.   tā kā ierobežojošu pasākumu ieviešanai un īstenošanai ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, tostarp taisnīgu procesu un tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī samērīgumu, un saistībā ar tiem ir jāparedz atbilstoši atbrīvojumi, lai ņemtu vērā to personu humānās pamatvajadzības, pret kurām vērsti šādi pasākumi, piemēram, piekļuve pamatizglītībai, dzeramajam ūdenim, kā arī primārajai veselības aprūpei un pamata medikamentiem; tā kā saistībā ar sankciju režīmu ir pilnībā jāņem vērā Ženēvas Konvencijā, Konvencijā par bērnu tiesībām, Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām noteiktie standarti, kā arī ANO rezolūcijas saistībā ar civiliedzīvotāju un bērnu aizsardzību bruņotajos konfliktos;

S.   tā kā uzticamība ES un tās atsevišķām dalībvalstīm tiek kompromitēta, kad ES sankcijas šķietami netiek ievērotas, un tā kā Roberts Mugabe tika uzaicināts piedalīties ES un Āfrikas sammitā Lisabonā 2007. gada 8. – 9. decembrī par spīti tam, ka viņam bija oficiāli aizliegts uzturēties visās ES dalībvalstu teritorijās saskaņā ar 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP, ar ko tika atjaunoti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz Zimbabvi(17) kurā jaunākie ierobežojumi ieviesti ar 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP(18)

Vispārēji apsvērumi ceļā uz efektīvu ES sankciju politiku

1.   pauž nožēlu par to, ka līdz pat šai dienai nav veikts neviens vērtējums, ne ietekmes pētījums par ES sankciju politiku un ka tādēļ ir ārkārtīgi grūti noteikt to ietekmi un efektivitāti uz vietas un izdarīt vērā ņemamus secinājumus; aicina Padomi un Komisiju veikt šādu novērtējumu; tomēr uzskata, ka sankciju politika, ko izmanto pret Dienvidāfriku, ir izrādījusies efektīva, jo tā palīdzēja izbeigt aparteīdu;

2.   uzskata, ka atšķirīgie juridiskie pamati ES sankciju politikas īstenošanai, kuri paredz dažādus lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un kontroles līmeņus, rada šķēršļus ES sankciju politikas pārskatāmībai un konsekvencei un tādējādi arī tās uzticamībai;

3.   uzskata, lai sankcijas būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai Eiropas un starptautiskā sabiedriskā doma, kā arī to valstu sabiedriskā doma, kurās tiek gaidītas izmaiņas, uzskatītu, ka to piemērošana ir leģitīma; uzsver, ka apspriešanās ar Parlamentu lēmuma pieņemšanas procesā pastiprina šo leģitimitāti;

4.   atzīmē arī, ka sankcijām var būt simboliska nozīme, paužot ES morālo nosodījumu un tādējādi veicinot tās ārpolitikas uzskatāmības un uzticamības nostiprināšanu; tomēr brīdina, ka, pārlieku uzsverot ideju par sankcijām kā simboliskiem pasākumiem, tās var pilnībā zaudēt savu vērtību;

5.   uzskata, ka sankciju izmantošana jāparedz tādas iestāžu vai nevalstisku struktūru, vai fizisku un juridisku personu rīcības gadījumos, kas rada nopietnu kaitējumu personu drošībai un tiesībām, vai gadījumos, kad tiek konstatēts, ka trešās puses dēļ ir izsmeltas un izlietotas visas līgumiskās un/vai diplomātiskās attiecības;

6.   uzskata, ka jebkāda apzināta un nelabojama vides pasliktināšana ir apdraudējums drošībai, kā arī smags cilvēktiesību pārkāpums; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija jebkādu apzinātu un nelabojamu kaitējumu videi iekļautu starp iemesliem, kuru dēļ var pieņemt sankcijas;

7.   atzīst, ka kopumā ES sankciju instrumenti tiek piemēroti elastīgi un saskaņā ar to, kas vajadzīgs katrā atsevišķā gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES savu sankciju politiku bieži vien ir piemērojusi nekonsekventi, izturoties pret trešām valstīm atšķirīgi, lai gan to rīcība cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir līdzīga, un tādējādi izraisījusi kritiku par "dubultstandartu" izmantošanu;

8.   uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

9.   pauž nožēlu, ka iekšējās nesaskaņas ES par politiku, kāda politika nepieciešama attiecībā uz to vai citu valsti, piemēram, Kubu, vai dalībvalstu atturīgā attieksme, lai nesadusmotu lielos darījumu partnerus, piemēram, Krieviju, noveda pie tā, ka prezidentūras secinājumos tika pieņemtas tikai "neoficiālas sankcijas", kas izsaka to, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošana ir nelīdzsvarota un nekonsekventa; tomēr atzīst, ka pasākumi, kas iekļauti Padomes secinājumos, piemēram, nolīgumu parakstīšanas atlikšana ar dažām valstīm, piemēram, Serbiju, var būt spiediens uz trešām valstīm, lai tās pilnībā sadarbotos ar starptautiskajiem mehānismiem;

10.   atgādina, ka saistībā ar Kubu iepriekšminētā 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja, kas tiek periodiski atjaunota, atspoguļo to plānu, kas veicinās mierīgu pāreju uz demokrātiju, joprojām ir spēkā un neizraisa Eiropas Savienības iestāžu domstarpības; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākti nekādi nozīmīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atzīmē Padomes 2008. gada 20. jūnija Lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu, vienlaikus pieprasot visu politisko ieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu, atvieglot piekļuvi cietumiem, kā arī ratificēt un īstenot Starptautisko pilsoņu un politisko brīvību paktu; atzīmē, ka Padome pēc gada lems, vai tā turpina politisko dialogu ar Kubu, atkarībā no tā ir vai nav būtiski uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atgādina, ka Padomes nostāja ir saistoša arī Eiropas Savienībai attiecībā uz dialogu ar Kubas valsts iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz A. Saharova balvas laureātiem, Oswaldo Payá Sardiñas un grupu, kas zināma kā "Damas de Blanco" (Sievietes baltā);

11.   uzskata, ka argumentu par sankciju "neefektivitāti" nevar izmantot, lai tās atceltu, šī neefektivitāti jāizmanto pašas sankcijas pārorientēšanai un pārvērtēšanai; turklāt uzskata, ka tam, vai sankcijas turpināt vai ne, ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgo no tā, vai ir sasniegti sankciju mērķi, savukārt to veidu var pastiprināt vai mainīt atkarībā no to novērtējuma; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

12.   uzskata, ka sankciju efektivitāte jāanalizē vairākos līmeņos ‐ gan pasākumu tiešās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz spēju ietekmēt to personu privāto vai profesionālo darbību, pret kurām tie vērsti kā pret konkrēta režīma locekļiem, vai spēju ietekmēt paša konkrētā režīma darbību, gan to politiskās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz to, vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti, lai veicinātu to darbību vai politiku izbeigšanu vai mainīšanu, kuru dēļ tie tika pieņemti;

13.   uzskata, ka sankcijas efektivitāte ir atkarīga no ES spējas to saglabāt visu laika posmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par tādu noteikumu kā "termiņa izbeigšanās klauzulu" izmantošanu, kas paredz sankciju automātisku atcelšanu;

14.   neatbalsta vispārīgu, nekritisku sankciju piemērošanu jebkādām valstīm, jo šādas pieejas rezultātā de facto tiek pilnībā izolēti iedzīvotāji; uzskata, ja vien tās nav saskaņotas ar citiem politiskajiem instrumentiem, ekonomiskās sankcijas var būt sekmīgas tikai, ja ir lielas grūtības veicināt politiskās reformas attiecīgajā režīmā; tādēļ uzsver, ka jebkāda sankciju piemērošana pret valsts iestādēm ir sistemātiski jāpapildina ar atbalstu attiecīgās valsts pilsoniskajai sabiedrībai;

Sankcijas kā daļa no vispārējas cilvēktiesību stratēģijas

15.   norāda, ka lielāko daļu ES sankciju piemēro drošības apsvērumu dēļ; tomēr uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumiem jābūt pietiekamam pamatam sankciju piemērošanai, jo arī tie apdraud drošību un stabilitāti;

16.   norāda, ka sankciju galvenais mērķis ir panākt politikas vai darbību izmaiņas atbilstoši KĀDP kopīgās nostājas mērķiem vai Padomes pieņemtajiem secinājumiem, vai starptautiskiem lēmumiem, kas ir sankciju pamatā;

17.   uzsver, ka Padome, pieņemot iepriekšminētos Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, ir uzņēmusies saistības izmantot sankcijas kā daļu no visaptverošas un integrētas politiskas pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja vienlaikus paredz politisko dialogu, stimulus un nosacījumus un ka tā varētu kā galējo līdzekli ietvert arī piespiedu pasākumu izmantošanu, kā noteikts Pamatprincipos; uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, vispārējo preferenču sistēma un attīstības atbalsts jāizmanto kā šādas visaptverošas un integrētas politiskās pieejas rīki;

18.   uzsver, ka cilvēktiesību klauzulas īstenošanu nevar uzskatīt par pilnīgi autonomu vai vienpusēju ES sankciju, jo tā tiešā veidā izriet no attiecīgā divpusējā vai daudzpusējā nolīguma, kas nosaka savstarpējas saistības ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka atbilstoši pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo klauzulu, attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā nolīguma īstenošanu, nodrošinot katrai pusei likumīgu pamatu apturēt vai atcelt nolīgumu; tādēļ uzskata, ka cilvēktiesību klauzulu īstenošana un autonomas vai vienpusējas sankcijas katrā ziņā ir savstarpēji papildinoši aspekti;

19.   tādēļ atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu sistemātisku iekļaušanu un uzstāj, lai konkrēts īstenošanas mehānisms tiktu ietverts visos jaunos divpusējos nolīgumos, tostarp īpašos nozaru nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm; šajā sakarā atgādina ieteikumu nozīmi, kas pieņemti, lai efektīvāk un sistemātiski iekļautu klauzulu, proti, mērķu un atsauces kritēriju noteikšanā, kā arī regulārā novērtēšanā, atkārtoti pauž aicinājumu ieviest cilvēktiesību klauzulas, izmantojot pārskatāmākas pušu, tostarp Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības apspriežu procedūras, sīki izklāstot izmantojamos politiskos un juridiskos mehānismus gadījumā, ja izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, neievērojot starptautiskās tiesības; atbalsta Kotonū nolīgumā izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (Kotonū nolīguma 8. pants) un apspriežu (Kotonū nolīguma 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

20.   mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

21.   uzskata, ka atbilstīgu vai ierobežojošu pasākumu nepiemērošana tādā situācijā, ko raksturo pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi, nopietni apdraud Savienības cilvēktiesību stratēģiju, sankciju politiku un uzticamību;

22.   uzskata, ka sankciju politika būs daudz efektīvāka, ja to iekļaus konsekventā cilvēktiesību stratēģijā; atgādina savu prasību Padomei un Komisijai katrā valsts stratēģijas dokumentā un visos tāda paša veida dokumentos iekļaut konkrētu stratēģiju attiecībā uz cilvēktiesībām un stāvokli demokrātijas jomā;

23.   uzskata, ka sankciju piemērošanas gadījumā cilvēktiesību dialogos un apspriešanās procesos ir katrā ziņā sistemātiski jāiekļauj diskusijas par progresu, kas panākts, īstenojot mērķus un kritērijus, kuri noteikti ierobežojošo pasākumu pieņemšanas laikā; vienlaikus uzskata, ka mērķi, kas sasniegti dialogos par cilvēktiesībām un apspriešanās procesos, nekādā gadījumā nevar aizstāt to mērķu sasniegšanu, kuri ir attiecīgo sankciju pamatā;

Starptautiskās sabiedrības koordinēta rīcība

24.   uzskata, ka koordinētai starptautiskās sabiedrības rīcībai ir spēcīgāka ietekme nekā izkliedētai un nevienmērīgai valstu vai reģionālo struktūru rīcībai; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES sankciju politikas pamatā arī turpmāk jābūt domai par priekšroku ANO režīmam;

25.   aicina Padomi, ja nav ANO Drošības padomes sankciju, sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas piemēro sankcijas, dalīties ar informāciju, un koordinēt rīcību starptautiskā līmenī, lai novērstu izvairīšanos no sankcijām, un maksimāli palielinātu ES un citu sankciju efektivitāti un īstenošanu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām; strādāt pie kopīga.. vai citi pasākumi

26.   uzskata, ka ES ir jāmēģina sadarboties ar citām reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), lai veicinātu cilvēktiesības un nodrošinātu ar sankcijām saistītu darbību koordināciju;

27.   aicina ES sistemātiski attīstīt dialogu ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, lai panāktu kopēju nostāju attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, jo īpaši reģionālā līmenī; norāda, kā liecina Birmas/Mjanmas gadījums, ka sankcijas bieži nenodrošina vajadzīgās izmaiņas politikā vai darbībās, ja starptautiskā sabiedrība nav vienota un ja to īstenošanā nav iesaistīti nozīmīgākie dalībnieki;

28.   aicina Padomi un Komisiju to politisko dialogu darba kārtībā, kurus īsteno ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, sistemātiski iekļauj jautājumu par to lomu un ietekmi uz attiecīgo režīmu vai nevalstiskajiem dalībniekiem, pret kuriem vērstas sankcijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir indivīdi, organizācijas vai arī uzņēmumi;

29.   uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanas perspektīva ar reģionu, kurā ir valsts, pret kuru vērstas sankcijas, jāizmanto kā "burkāns" un spiediena izdarīšanas līdzeklis un ka jebkurā gadījumā šāds nolīgums nedrīkst attiekties uz valsti, kurai piemēro sankciju režīmu;

Skaidru lēmumu pieņemšanas procesu, mērķu, kritēriju un pārskatīšanas mehānismu izveide

30.   uzsver nepieciešamību veikt padziļinātu analīzi par katru konkrēto situāciju pirms sankciju pieņemšanas, lai novērtētu dažādu sankciju potenciālo ietekmi un noteiktu, kuras no tām ir visefektīvākās, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus un līdzīgu pieredzi; uzskata, ka šāda iepriekšēja analīze ir pamatota vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc tam, kad sankciju process jau ir uzsākts, ir grūti spert soli atpakaļ, nekaitējot ES uzticamībai vai tā atbalsta izpausmei, kas Eiropas Savienībai jāsniedz iedzīvotājiem trešā valstī, pret kuru vērstas sankcijas, ņemot vērā šīs valsts iestāžu iespēju izmantot ES lēmumu savā labā; šajā sakarā atzīmē pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru ierosināto sankciju piemērotību, veidu un efektivitāti apspriež Padomē, pamatojoties uz attiecīgās valsts misiju vadītāju novērtējumu, un aicina šādā novērtējumā iekļaut neatkarīga eksperta ziņojumu;

31.   tomēr uzsver, ka šādu analīzi nedrīkst izmantot, lai aizkavētu sankciju pieņemšanu; šajā sakarā uzsver, ka divu posmu procedūra sankciju piemērošanai saskaņā ar KĀDP nodrošina steidzamas politiskas reakcijas iespēju, sākotnēji pieņemot kopējo nostāju, ko sagatavo pēc padziļinātas regulas analīzes, kurā precizēts sankciju konkrētais veids un piemērošanas joma;

32.   aicina juridiskajos instrumentos sistemātiski iekļaut skaidrus un konkrētus kritērijus kā nosacījumus sankciju atcelšanai; jo īpaši uzstāj, ka, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertīzi, ir jāizveido atskaites kritēriji un ka tos nedrīkst laika gaitā grozīt atbilstoši politiskajām pārmaiņām Padomē;

33.   aicina Padomi un Komisiju izveidot sankciju pārskatīšanas tipveida procesu, jo īpaši ieviešot tādu pārskatīšanas klauzulu sistemātisku iekļaušanu, kas paredz sankciju režīma pārskatīšanu, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un novērtējumu par to, vai ir sasniegti izvirzītie mērķi; norāda uz to, ka deklarācijas par nodomu vai vēlmi ieviest noteiktas procedūras, kas varētu nodrošināt pozitīvus rezultātus, jāvērtē atzinīgi, bet uzsver, ka, novērtējot sankcijas, tās nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt reāla un patiesa progresa sasniegšanu, lai tiktu izpildīti konkrētie kritēriji;

34.   uzskata, ka Ķīnai piemērotais ieroču embargo ilustrē ES saskaņotību un konsekvenci , ņemot vērā to, ka lēmumu par šo embargo sākotnēji pieņēma pēc slaktiņa Tjaņmeņas laukumā 1989. gadā un ka ES līdz šim nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par šo slaktiņu, un ka tādēļ nav iemesla atcelt šo embargo;

35.   aicina Ārlietu padomnieku darba grupas "Sankciju" struktūru (RELEX/Sankcijas) pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši uzsver, ka pirms sankciju pieņemšanas ir jāveic iepriekšēja izpēte un ka pēc to pieņemšanas regulāri jāsniedz atjaunināta informācija par notiekošajām izmaiņām, un ir jāattīsta paraugprakse attiecībā uz ierobežojošu pasākumu īstenošanu un piemērošanu;

36.   atzīst, ka valstīm, tāpat kā starptautiskām un reģionālām organizācijām ir jāuzņemas atbildība par starptautisku prettiesisku rīcību piemērojot sankcijas un uzsver, šajā sakarā, ka ir nepieciešams tiesisks kontroles mehānisms, lai garantētu sankciju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un humanitārajām tiesībām;

37.   prasa iesaistīt Parlamentu visās sankciju procesa stadijās: lēmumu pieņemšanas procesā par sankcijām, attiecīgajai situācijai vispiemērotāko sankciju atlasē, kā arī kritēriju noteikšanā un to izpildes novērtēšanā saskaņā ar pārskatīšanas mehānismu un sankcijas atcelšanu;

Mērķtiecīgas sankcijas kā efektīvāks instruments?

38.   pauž nožēlu par to, ka novērtējuma trūkuma dēļ nav iespējams spriest par mērķtiecīgu pasākumu efektivitāti, taču atzīst ES spēcīgos humānos apsvērumus, kuru dēļ tā ir atteikusies no vispārējām ekonomiskām sankcijām, kā agrāk tika darīts Irākas gadījumā, un izmanto mērķtiecīgākas, "viedas" sankcijas, kas vērstas uz to, lai panāktu maksimālu ietekmi uz tiem, kuru rīcību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot humāno ietekmi vai negatīvas sekas personām, pret kurām attiecīgās sankcijas netiek vērstas, vai kaimiņvalstīm;

39.   uzskata, ka ir ārkārtīgi maza iespēja, ka ekonomiskās sankcijas izolēti no citiem politiskajiem instrumentiem varētu piespiest režīmu, pret kuru tās vērstas, īstenot ievērojamas politiskās izmaiņas; turklāt uzsver, ka tālejoši ekonomiski ierobežojumi var izraisīt pārāk lielas ekonomiskās un humānās palīdzības izmaksas, un tādēļ atgādina savu aicinājumu piemērot rūpīgāk izstrādātas un mērķtiecīgākas ekonomiskās sankcijas, kas izstrādātas tā, lai pirmkārt skartu galvenos to režīmu līderus, pret kuriem vērstas sankcijas, un tos, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus;

40.   uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei;

41.   atbalsta mērķtiecīgu finansiālu sankciju izmantošanu pret attiecībā uz to režīmu galvenajiem līderiem, pret kuriem vērstas sankcijas, lai tās tiešā veidā skartu to personu ienākumus, kam piemērotas sankcijas; uzsver, ka šīs sankcijas ir jāpapildina ar atbilstīgiem pasākumiem pret ES uzņēmējiem, kas sadarbojas ar šādām personām; uzsver, ka mērķtiecīgas preču sankcijas, kas vērstas pret konkrētu vai svarīgu režīma ienākumu avotu, rada risku, ka var rasties plašākas sekas, kas vienādā mērā skar arī iedzīvotājus, un var veicināt "melnās ekonomikas" attīstību;

42.   uzskata, ka ekonomiskās un finanšu sankcijas, pat ja tās ir mērķtiecīgas, ir jāpiemēro visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ES, tostarp trešo valstu pilsoņiem, kā arī ES pilsoņiem vai juridiskajām personām, kas ir reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar ES dalībvalsts tiesību aktiem un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ārpus ES;

43.   aicina ierobežot "ārkārtas atbrīvojumu" piemērošanu aktīvu iesaldēšanai; aicina izveidot īpašu procedūru iebildumu iesniegšanai gadījumā, ja kāda dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumu no aktīvu iesaldēšanas, jo šādas procedūras trūkums mazina ierobežojošo pasākumu efektivitāti, tā kā dalībvalstīm par šādu atbrīvojumu ir tikai iepriekš jāpaziņo Komisijai;

44.   aicina rīkoties, lai pilnveidotu ES mērķtiecīgo finansiālo sankciju piemērošanu, lai nodrošinātu, ka šādi pasākumi praksē visaptveroši liedz noteiktajām personām un struktūrām piekļūt visiem finanšu pakalpojumiem ES jurisdikcijā, tostarp tiem, kas šķērso ES norēķinu centrus vai kādā citādā veidā izmanto finanšu pakalpojumus ES jurisdikcijā; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka elastība saistībā ar sankciju sarakstu izplatīšanu ES un dalībvalstīs visām tām personām, uz kurām attiecas pienākumi, kas noteikti trešajā Naudas atmazgāšanas direktīvā(19); ierosina katrai dalībvalstij iecelt vienu iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas izplatīšanu;

45.   aicina Padomi pastiprināt sadarbību ar SWIFT vadību un akcionāriem Eiropā, lai panāktu labākus rezultātus to kontu iesaldēšanā, kuri iekļauti "melnajos sarakstos", un nepieļautu naudas pārskaitījumus no/uz šādiem kontiem;

46.   aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas un veidus, kā konstruktīvā veidā izmantot to iestāžu ienākumu iesaldēšanu, pret kurām vērstas sankcijas, piemēram, tos piešķirot cilvēktiesību pārkāpumu upuriem vai attīstības vajadzībām atbilstīgi ANO Hartas VII sadaļai;

47.   atzīmē, ka ieroču embargo ir sankciju veids, kas paredzēts, lai izbeigtu ieroču un militārā aprīkojuma plūsmu uz konfliktu apgabaliem vai režīmiem, kas tos varētu izmantot iekšējai apspiešanai vai agresijai pret kādu ārvalsti, kā noteikts Rīcības kodeksā par ieroču eksportu;

48.   aicina starp dalībvalstīm un Komisiju koordinēt sadarbību attiecībā uz ES ieroču embargo īstenošanu, kurus piemēro katra dalībvalsts;

49.   aicina dalībvalstis pieņemt kopēju nostāju par ieroču embargo, kas pastāvošo Rīcības kodeksu par ieroču eksportu padarītu juridiski saistošu;

50.   mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai pilnveidotu ANO uzraudzības un īstenošanas iespējas, un pauž atbalstu viedoklim, ka ir jāizveido pastāvīga ANO grupa, kas vērtētu tirdzniecību ar konfliktu izraisošām precēm un saistībā ar tiem piemēroto sankciju vērtību;

51.   atgādina, ka ierobežojumi attiecībā uz uzņemšanu (ceļošanas aizliegumi, vīzu aizliegumi) ir viens no pirmajiem soļiem ES sankciju secībā, kas paredz aizliegumu "melnajos sarakstos" iekļautajām personām vai nevalstiskām struktūrām piedalīties oficiālās ES sanāksmēs, kā arī aizliegumu doties uz ES privātu iemeslu dēļ;

52.   ar bažām atzīmē, ka tas, kā dalībvalstis ievēro ES vīzu aizliegumus, nav bijis pilnībā apmierinoši; aicina dalībvalstis pieņemt kopēju pieeju, ceļojumu ierobežošanas un attiecīgo izņēmuma klauzulu piemērošanā;

Cilvēktiesību ievērošana, mērķtiecīgas sankcijas piemērojot cīņā pret terorismu

53.   atzīmē, ka gan par autonomām ES pretterorisma sankcijām, gan par ES īstenotām ANO Drošības padomes pretterorisma sankcijām ir ierosinātas vairākas lietas EK Tiesā un Pirmās instances tiesā;

54.   atgādina dalībvalstu pienākumu sankcijas izstrādāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kurš nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzsver, ka pašreizējās "melnā saraksta'" veidošanas procedūras gan ES, gan ANO līmenī juridiskās noteiktības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu aspektā ir nepilnīgas; mudina Padomi izdarīt visus nepieciešamos secinājumus un pilnīgi piemērot visus Pirmās instances tiesas spriedumus attiecībā uz ES autonomajām sankcijām;

55.   aicina Padomi un Komisiju pārskatīt pašreizējo procedūru iekļaušanai "melnajā sarakstā" un svītrošanai no tā, lai tiktu ievērtas "melnajā sarakstā" iekļauto personu un struktūru procesuālās un materiālās cilvēktiesības, jo īpaši starptautiskās normas attiecībā uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespēju neatkarīgā un objektīvā tiesā un taisnīgu izskatīšanu tiesā, tostarp tiesības tikt informētiem par apsūdzību, kas izvirzīta pret konkrētu personu vai struktūru kā arī par pieņemtajiem nolēmumiem un tiesībām uz kompensāciju par jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; šajā pašā sakarībā prasa, lai ES dalībvalstis veicinātu šādu pārskatīšanu ANO mehānismos ar mērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kad tiek piemērotas mērķtiecīgas sankcijas cīņā pret terorismu;

56.   uzskata, ka Līguma par ES darbību, 75. pants būtu izdevība, kas Eiropas Parlamentam ir jāizmanto, lai novērstu trūkumus, kuri pašlaik pastāv attiecībā uz iekļaušanu "melnajā sarakstā", un pauž atbalstu visam Parlamenta pašreizējam darbam, ko paredzēts iekļaut 2009. gada likumdošanas programmas darba kārtībā;

57.   pauž nožēlu par to, ka neviena tiesībsargājošā struktūra nevar izvērtēt "melno sarakstu" atbilstību, jo pierādījumi, kuru dēļ iekļauj "melnajā sarakstā", balstās galvenokārt uz informāciju, kas ir slepeno dienestu rīcībā, kuri ipso facto darbojas slepeni; tomēr uzskata, ka šāda būtiska piesardzība nav jāpārveido par nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbu; uzskata šajā sakarā, ka ir nepieciešams Parlamentu iesaistīt dalībvalstu jau esošās Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

58.   tomēr atkārtoti norāda, ka pretterorisma sarakstu sistēma, ja tā ievēro jaunāko EK tiesas praksi, ir efektīvs instruments ES pretterorisma politikā;

59.   uzsver, ka terorisms apdraud drošību un brīvību, un tādēļ mudina Padomi pārskatīt un atjaunināt teroristisko organizāciju sarakstu, ņemot vērā to darbību visos kontinentos;

Dažāda sankciju politika

60.   atzīmē, ka ES vienmēr sekmējusi pozitīvu pieeju sankciju pielietošanā, lai sekmētu izmaiņas; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi piešķirt prioritāti integrētiem vispārējiem pasākumiem, izmantojot progresīvu spiediena un pamudinājumu stratēģiju;

61.   uzskata, ka atvērtības politika un sankciju politika viena otru neizslēdz; tādēļ uzskata, ka ES sankciju politika var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību ievērošanu valstī, uz kuru attiecas sankcija, ja tā tiek pārskatīta ar skaidru nolūku ieviest pozitīvas rīcības politiku; šajā sakarībā atzīmē sankciju ciklu, ko laikā no 2007. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim piemēroja Uzbekistānai: lai gan Padome vienu gadu turpināja piemērot sankcijas, kas tika noteiktas par to, ka netika pildīti sākotnējie kritēriji attiecībā uz Andižānas slaktiņa izmeklēšanu un cilvēktiesību ievērošanu, tā tomēr nolēma apturēt vīzu aizlieguma īstenošanu, dodot Uzbekistānas valdībai sešus mēnešus, lai izpildītu noteiktu cilvēktiesību kritēriju kopumu, un draudot automātiski atjaunot vīzu aizliegumu; atzīmē, ka saistību un sankciju apvienošana radīja dažas pozitīvas izmaiņas, pateicoties iespējamajai sankciju automātiskai atjaunošanai un precīzu nosacījumu noteikšanai; uzsver, ka jāspēj šos nosacījumus izpildīt ierobežotā termiņā un ka tiem jābūt saistītiem ar vispārējo sankciju režīmu; tomēr pauž nožēlu, ka nav bijušas pozitīvas izmaiņas un ka joprojām netiek veidota sadarbība ar Uzbekistānas valdību;

62.   mudina, lai saskaņā ar daudzpusīgu stratēģiju sankcijas tiktu sistemātiski papildinātas ar pastiprinātiem pozitīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību aizstāvjiem un visu veidu projektiem, kas veicina cilvēktiesības un demokrātiju; aicina nodrošināt, lai tematiskās programmas un instrumenti (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva(20), nevalstiskie dalībnieki, ieguldījumi cilvēkos) pilnā mērā veicinātu šī mērķa sasniegšanu;

63.   aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija un tai sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide, lai nodrošinātu atbilstības palielināšanu starp dažādajiem ES ārējās darbības instrumentiem, kas ir galvenais aspekts ES sankciju politikas efektivitātes panākšanai nākotnē;

Ieteikumi attiecībā uz ES iestādēm un dalībvalstīm

64.   aicina Padomi un Komisiju veikt ES sankciju politikas visaptverošu un padziļinātu novērtējumu, lai noteiktu politikas ietekmi un nepieciešamos pasākumus tās stiprināšanai; mudina Padomi un Komisiju iesniegt šādu pasākumu programmu; aicina Padomi un Komisiju novērtēt sankciju ietekmi uz minēto valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

65.   aicina Komisiju nodrošināt to, lai attīstības atbalsta stratēģijas, kuras nosaka Attīstības sadarbības instruments (ASI) un Eiropas Attīstības fonds (EAF), atbilstu esošajiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem, būtu nepārprotami saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

66.   aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija, Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos iecelšana ‐ kurš vienlaikus būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu Padomes priekšsēdētājs ‐ un tam sekojošā EĀDD izveide, lai ES ārējo darbību padarītu konsekventāku un saskaņotāku, uzlabotu to ES attiecīgo dienestu pieredzi, kuri strādā sankciju jomā, un pastiprinātu sadarbību starp dažādajiem dienestiem;

67.   vienlaikus aicina īstenot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu konsekventāku un efektīvāku īstenošanu;

68.   aicina dalībvalstis, kas ir ANO Drošības padomes locekles, sistemātiski censties panākt, lai ES noteiktās sankcijas tiktu atzītas starptautiskā līmenī, saskaņā ar Līguma par ES 19. pantu;

69.   aicina dalībvalstis, kad tās darbojas ANO Drošības padomē, nepārkāpt saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

70.   uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

71.   aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu, lai atbilstīgi situācijai Padomei iesniegtu vispiemērotākos ierobežojošos pasākumus, sagatavotu regulārus ziņojumus par izmaiņām, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un mērķiem, kā arī, ja nepieciešams, ieteiktu veidu, kā uzlabot sankciju ieviešanu; uzskata, ka šāda tikla izveide uzlabos pārskatāmību un diskusijas par sankcijām vispār, kā arī stiprinās sankciju ieviešanu un pastāvīgu pārraudzību īpašos gadījumos; vienlaikus uzskata, ka Komisijai jādarbojas vairāk proaktīvi, nosakot skaidru ES sankciju politiku;

72.   uzskata, ka ES sankciju politikas leģimitāte, kas ir svarīga un jūtīga KĀDP sastāvdaļa, ir jānostiprina, Parlamentu iesaistot visās procedūras stadijās saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, un jo īpaši sankciju izstrādē un īstenošanā, sistemātiski apspriežoties ar Padomi un Komisiju un saistībā ar to sniegtiem ziņojumiem; uzskata, ka Parlaments ir arī jāiesaista uzraudzībā par to, kā tie, kuriem piemērotas sankcijas, pilda noteiktos kritērijus; uzdod Cilvēktiesību apakškomitejai sistematizēt un pārraudzīt darbu šajā jomā attiecībā uz visām sankcijām, kuru mērķi un kritēriji ir saistīti ar cilvēktiesībām;

o
o   o

73.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes ģenerālsekretāriem.

(1) OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp.
(2) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(3) OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp.
(4) OV L 322, 12.12.1996., 1. lpp.
(5) OV L 344, 28.12.2001., 90. lpp.
(6) OV L 344, 28.12.2001., 93. lpp.
(7) OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.
(8) OV L 139, 29.5.2002., 4. lpp.
(9) OV L 139, 29.5.2002., 9. lpp.
(10) OV C 98, 18.4.2008., 1. lpp.
(11) OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.
(12) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
(13) OV C 292, 8.11.1982., 13. lpp.
(14) OV C 78, 2.4.2002., 32. lpp.
(15) OV C 187 E, 24.7.2008., 214. lpp.
(16) 2000. gada 23. jūnija Kotonū Nolīguma 96. pants ir šāds:"Pamatelementi: apspriežu procedūra un atbilstoši pasākumi, kas attiecas uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu1. Šā panta nozīmē termins "Puse" attiecas uz Kopienu un Eiropas Savienības dalībvalstīm, no vienas puses, un katru ĀKK valsti, no otras puses.2.a) Ja, neskatoties uz politisko dialogu, kas regulāri notiek starp Pusēm, kāda Puse uzskata, ka otra Puse nav izpildījusi pienākumu, kas izriet no cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanas, kas minēts 9. panta 2. punktā, tā, izņemot īpaši steidzamos gadījumos, sniedz otrai Pusei un Ministru padomei būtisku informāciju, kas nepieciešama situācijas pamatīgai pārbaudei, lai meklētu Pusēm pieņemamu risinājumu. Šim nolūkam tā uzaicina otru Pusi organizēt apspriedes, kas pievēršas pasākumiem, kurus attiecīgā puse veikusi vai kuri tai jāveic, lai uzlabotu situāciju.Apspriedes veic līmenī un veidā, kas tiek uzskatīts par vispiemērotāko risinājuma atrašanai. Apspriedes sākas ne vēlāk kā 15 dienas pēc uzaicinājuma un turpinās ar savstarpēju vienošanos noteiktu laika periodu atkarībā no pārkāpuma veida un smaguma. Jebkurā gadījumā apspriedes turpinās ne ilgāk kā 60 dienas.Ja apspriedes nenoved pie abām Pusēm pieņemama risinājuma, ja apspriede tiek noraidīta, vai īpašas steidzamības gadījumos var veikt atbilstošus pasākumus. Šos pasākumus atceļ, tiklīdz vairs nepastāv iemesli to veikšanai;b) termins "īpašas steidzamības gadījumi" attiecas uz kāda no 9. panta 2. punktā minētā pamatelementa īpaši nopietnu un smagu pārkāpumu izņēmuma gadījumiem, kuri prasa tūlītēju rīcību.Puse, kas izmanto īpašas steidzamības procedūru, par to informē atsevišķi otru Pusi un Ministru padomi, ja vien tai ir laiks to darīt;c) "Atbilstoši pasākumi", kas minēti šajā pantā, ir pasākumi, ko veic saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un kas ir samērīgi ar pārkāpumu. Izvēloties šos pasākumus, priekšroka jādod pasākumiem, kuri vismazāk traucē šā nolīguma piemērošanu. Apturēšana tiek saprasta kā pasākums ļaunākajā gadījumā.Ja pasākumi tiek veikti īpašas steidzamības gadījumos, par tiem nekavējoties ziņo otrai Pusei un Ministru padomei. Pēc attiecīgās Puses pieprasījuma tad var sasaukt apspriedes, lai pamatīgi pārbaudītu situāciju un, ja iespējams, atrastu risinājumus. Šīs apspriedes veic atbilstīgi pasākumiem, kas izklāstīti a) punkta otrajā un trešajā daļā."
(17) OV L 50, 20.2.2004., 66. lpp.
(18) OV L 43, 19.2.2008., 39. lpp.
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309. 25.11.2005., 15. lpp.).
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (OV L 386, 29.12..2006., 1. lpp.)


Mātes un bērna veselības uzlabošana
PDF 229kWORD 79k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par situāciju attiecībā uz māšu mirstību saistībā ar gaidāmo ANO augsta līmeņa sanāksmi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas notiks 2008. gada 25. septembrī
P6_TA(2008)0406RC-B6-0377/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2000. gada septembrī ANO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM),

–   ņemot vērā Eiropadomes jūnija sanāksmē pieņemto ES rīcības programmu TAM sasniegšanai un tajā norādītos starpposma mērķus 2010. gadam,

–   ņemot vērā augsta līmeņa sanāksmi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas 2008. gada 25. septembrī notiks ANO mītnē, Ņujorkā,

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu "ES Tūkstošgades attīstības mērķi 2000-2004" (SEC(2005)456),

–   ņemot vērā 2004. gada 16.-17. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kurā pausta Eiropas Savienības pilnīga apņemšanās pildīt tūkstošgades attīstības mērķus un īstenot saskaņotu politiku,

–   ņemot vērā ANO 1959. gada 20. novembra Deklarāciju par bērna tiesībām, ar kuru saskaņā "[bērnam] un viņa mātei nodrošināma īpaša kopšana un aizsardzība, arī pirms un pēc dzemdībām", un ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām, ar kuru saskaņā parakstītājvalstīm jānodrošina "mātēm pienācīgus pakalpojumus veselības aizsardzībā pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā",

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "Dzimumu līdztiesība un sieviešu lomas pastiprināšana attīstības sadarbībā" (COM(2007)0100),

–   ņemot vērā Āfrikas un ES kopējo stratēģiju, kas pieņemta 2007. gada Lisabonas ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē,

–   ņemot vērā 2008. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu lomas pastiprināšanu attīstības sadarbībā(1),

–   ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības lomu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM)(2) sasniegšanā un 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem ‐ pusceļš(3),

–   ņemot vēra 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Āfrikas attīstības stratēģiju(4) un 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām(5),

–   ņemot vērā ANO ceturtās Pasaules sieviešu konferences Pekinā 1995. gada septembrī pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī sekojošajās ANO Pekina +5 un Pekina+10 īpašajās sesijās attiecīgi 2000. gada 10. jūnijā un 2005. gada 11. martā pieņemtos rezultātu dokumentus attiecībā uz turpmāko rīcību un iniciatīvām, lai īstenotu Pekinas deklarāciju un rīcības platformu,

–   ņemot vērā Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju kopīgo paziņojumu, ko pieņēma Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajā sanāksmē par Eiropas Savienības attīstības politiku: "Eiropas konsenss" (Eiropas konsenss par attīstību)(6), un ņemot vērā Eiropas konsensu par humāno palīdzību(7);

–   ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda 2005. un 2006. gada ziņojumus par pasaules iedzīvotāju stāvokli, kuru nosaukumi ir "Apsolītā līdztiesība: Dzimumu vienlīdzība, reproduktīvā veselība un Tūkstošgades attīstības mērķi" (2005) un "Cerību ceļi. Sievietes un starptautiskā migrācija" (2006),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (Attīstības sadarbības instruments (DCI))(8),

–   ņemot vērā Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikas hartai par cilvēka un tautas tiesībām, kas pazīstams arī kā "Maputu protokols", kas stājās spēkā 2005. gada 25. novembrī un Āfrikas Savienības 2006. gada septembra veselības ministru sanāksmes ārkārtas sesijā pieņemto Maputu rīcības plānu, lai uzsāktu īstenot kontinenta politikas pamatnostādnes 2007.–2010. gadam seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un tiesību jomā,

–   ņemot vērā 1994. gada septembrī Kairā notikušo ANO starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), tajā pieņemto galīgo rīcības programmu, kā arī turpmākos 1999. gadā pieņemtos dokumentus, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Kairā un piecās īpašās sesijās par turpmākiem pasākumiem, īstenojot 1999. gadā pieņemto rīcības programmu (ICPD+5),

–   ņemot vērā Briseles rīcības programmu un ieteikumus veselības jomā ilgtspējīgai attīstībai, kurus Briselē 2007. gada oktobrī pieņēma Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas veselības ministru pirmajā sanāksmē,

–   ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kurš ir spēkā kopš 1976. gada 3. janvāra, jo īpaši šā pakta 12. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 14 par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12 pantu ("Tiesības uz augstāko iespējamo veselības aprūpes līmeni"),

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas novēršanu, kas stājās spēkā 1981. gada 3. septembrī,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā mātes veselība ir TAM joma, kurā panākta vismazākā attīstība, un tādēļ 5. TAM ir viens no tiem mērķiem, ko, visticamāk, neizdosies sasniegt līdz 2015. gadam, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā;

B.   tā kā katru gadu vairāk nekā pusmiljons sieviešu mirst grūtniecības vai dzemdību laikā, un 99 % gadījumu tas notiek jaunattīstības valstīs; tā kā pēdējo 20 gadu laikā rādītāji Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša tikpat kā nav uzlabojušies, māšu mirstībai šajā reģionā samazinoties par 0,1% gadā, un viena no katrām sešpadsmit sievietēm riskē ar to, ka zaudēs dzīvību grūtniecības vai dzemdību laikā; tā kā māšu mirstība ir visdramatiskākā nevienlīdzības izpausme veselības jomā pasaulē;

C.  tā kā papildus ģeogrāfiskai nevienlīdzībai pieredze un pētījumi māšu mirstības jomā liecina par ievērojamām māšu mirstības rādītāju atšķirībām atkarībā no pārticības, rases un tautības, dzīves vietas pilsētā vai laukos, izglītības līmeņa un pat lingvistiskā vai reliģiskā dalījuma valstīs, tai skaitā rūpnieciski attīstītajās valstīs, padarot šīs atšķirības par lielāko nevienlīdzības rādītāju visā sabiedrības veselības statistikas datu kopumā;

D.   tā kā G8 apstiprināja pasākumu kopumu veselības aprūpes jomā, ar kuru saskaņā apmācīs un pieņems darbā 1,5 miljonus veselības aprūpes darbiniekus Āfrikā un 80 % māšu nodrošinās apmācīta veselības aprūpes darbinieka palīdzību dzemdību laikā; tā kā šajā pasākumu kopumā cita starpā paredzēta apņemšanās palielināt veselības aprūpes darbinieku skaitu līdz 2,3 uz 1000 cilvēkiem 36 Āfrikas valstīs, kurās jūtams būtisks šo darbinieku trūkums; tā kā tomēr nav runas par 10 miljardiem ASV dolāru, kuri pēc pilsoniskās sabiedrības aktīvistu domām būtu nepieciešami, lai katru gadu glābtu sešu miljonu māšu un bērnu dzīvības;

E.   tā kā māšu mirstība un saslimstība ir ārkārtas veselības problēma pasaules mērogā ‐ katru gadu dzemdībās mirst aptuveni 536 000 sieviešu, turklāt vienai no katrām divdesmit sievietēm bijušas smagas komplikācijas, sākot no hroniskām infekcijām līdz tādām invaliditāti izraisošām traumām kā fistulas vai invaliditātei, kas saglabājas visu mūžu;

F.   tā kā nav nekāds noslēpums, kāpēc sievietes mirst grūtniecības un dzemdību laikā, jo māšu mirstības cēloņi tāpat kā līdzekļi to novēršanai ir skaidri un labi zināmi;

G.   tā kā māšu mirstības iemeslus var novērst, nodrošinot atbilstošu aprūpi mātēm, piekļuvi efektīviem kontracepcijas līdzekļiem, legāliem un drošiem abortiem;

H.   tā kā māšu mirstību var novērst, ieviešot ģimenes plānošanas metodes un palielinot piekļuvi tām, sniedzot un nodrošinot piekļuvi drošiem un kvalitatīviem māšu aprūpes pakalpojumiem, jo īpaši grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā un dzemdību komplikāciju gadījumos, kā arī uzlabojot sieviešu veselības stāvokli, uzturu un vietu sabiedrībā;

I.   tā kā šajā profilaktiskajā pieejā ir ietverta sieviešu un veselības aprūpes speciālistu apmācība, kas palīdz atpazīt grūtniecības un dzemdību komplikāciju simptomus un sameklēt piemērotu aprūpi, virkne piemērotu veselības iestāžu, kuras var sasniegt pieņemamā laika posmā, izmantojot pieejamo infrastruktūru un transporta līdzekļus, un piemērota aprūpe, kura pieejama šajās arī lauku apvidos ātri sasniedzamajās veselības iestādēs, kuru nodrošina apmācīts personāls ar efektīvu pārvaldi un kuras sniegšanai ir pieejama elektrība, ūdens un medikamenti;

J.   tā kā saskaņā ar vairākām starptautiskām cilvēktiesību saistībām, tai skaitā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, pieļaujot novēršamu māšu nāvi, tiek pārkāptas sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tiesības uz dzīvību un tā kā māšu mirstības un saslimstības iemesli var būt saistīti ar citu cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp viņu tiesībām uz augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības aprūpi, kā arī tiesībām uz nediskriminēšanu attiecībā uz piekļuvi veselības pamataprūpei;

K.   tā kā tiesības uz pašnoteikšanos seksuālajā un reproduktīvajā jomā ietver tiesības noslēgt laulības, veidot ģimeni un labprātīgi veidot seksuālās attiecības, kā arī tiesības neciest no seksuālās vardarbības un ietekmes;

L.  tā kā valdībām ir pienākums vai nu pašām vai, uzticot to citiem, sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinot iedzīvotāju tiesību uz veselību, un tā kā ir pasākumi situācijas uzlabošanai māšu veselības aprūpē, kurus var veikt pat valdības ar ierobežotiem līdzekļiem;

M.   tā kā māšu mirstības un dzemdību traumu pamatcēloņi visticamāk ir nevis praktiski vai strukturāli, bet visdrīzāk liecina par zemo vērtību un statusu, kas tiek piešķirts sievietēm, kuras kopumā ir sabiedrības neaizsargātākā daļa, un tā kā tiek atzīts, ka valstīs ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni tiek novērots, ka jo augstāks ir sievietes statuss sabiedrībā, jo zemāks ir māšu mirstības rādītājs;

N.   tā kā sievietes grūtniecības un dzemdību laikā ir īpaši neaizsargātas dažādu diskriminācijas veidu dēļ, kuru skaitā ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība ģimenē, tradicionālās paražas, kas apdraud sievietes, vardarbība pret sievietēm, tradīcijas neļaut sievietēm kontrolēt savu reproduktīvo veselību un reproduktīvo tiesību izmantošanu, atteikšanās no jaundzimušām meitenēm un stereotipi par sievietēm kā galvenokārt tikai mātēm un aprūpētājām; tā kā Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas novēršanu (CEDAW) ir ratificējušas visas ES dalībvalstis;

O.   tā kā ANO Ģenerālā asambleja, kā vispārēju starptautiskās sabiedrības Tūkstošgades mērķi, ir iekļāvusi "vispārēju piekļuvi reproduktīvai veselībai līdz 2015. gadam" Tūkstošgades attīstības mērķu sarakstā 5. TAM, lai samazinātu māšu mirstību;

P.   tā kā starptautiskā sabiedrība starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību apņēmās piešķirt papildu līdzekļus, nosakot "reproduktīvo veselību" (tai skaitā ģimenes plānošanu un veselības aprūpes pakalpojumus mātēm) par galveno prioritāti starptautiskās attīstības centienos;

Q.   tā kā kopējais līdzekļu devēju piešķirtais finansējums ģimenes plānošanai nevis tiek palielināts, bet ir daudz mazāks par atbalstu 1994. gadā, samazinoties no 723 miljoniem dolāru 1995. gadā līdz 442 miljoniem dolāru 2004. gadā dolāru absolūtā izteiksmē;

R.   tā kā ES ir regulāri un konsekventi (pēdējo reizi iepriekš minētajā ES rīcības programmā TAM sasniegšanai) paudusi apņemšanos sasniegt 5. TAM noteikto rādītāju;

S.   tā kā par spīti šai smagajai problēmai un cilvēktiesību pārkāpumiem, māšu veselības aprūpe starptautiskajā dienas kārtībā ierindojas tālu aiz pasākumiem atsevišķu slimību apkarošanai un tā rezultātā māšu mirstības jautājums ir kļuvis margināls, savukārt augstā HIV izplatības līmeņa dēļ darbs pie māšu mirstības un saslimstības samazināšanas ir apstājies vai pasliktinājies;

1.   pauž spēcīgas bažas par faktu, ka māšu mirstība (5. TAM) ir vienīgais TAM, uz kuru attiecībā rādītāji, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā, ne tikai nav uzlabojušies kopš 2000. gada, bet ir tādi paši kā pirms divdesmit gadiem;

2.   atzīmē, ka līdztekus izglītībai iespēju sniegšana sievietēm ievērojami veicina 5. TAM (mātes veselība) īstenošanas uzlabošanu;

3.   aicina Padomi un Komisiju pirms ANO augstākā līmeņa sanāksmes par TAM sarindot darbības prioritāšu secībā, lai sasniegtu 5. TAM (mātes veselības uzlabošana);

4.   aicina Padomi un Komisiju samazināt atšķirību starp māšu mirstības rādītājiem rūpnieciski attīstītajās un jaunattīstības valstīs, palielinot ieguldījumus un darbības veselības aprūpes personāla cilvēkresursu uzlabošanai un piešķirot lielākus līdzekļus un stingrāk apņemoties stiprināt veselības aprūpes sistēmas un pamata veselības aprūpes infrastruktūras, tai skaitā piešķirot līdzekļus kontrolei, uzraudzībai, pamata sabiedrības veselības pakalpojumiem, vietējās kopienas darbībām un citu nepieciešamu atbalsta funkciju izpildei;

5.   aicina Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai izskaustu novēršamu māšu mirstību un saslimstību, izstrādājot "ceļvežus" un rīcības plānus, tos īstenojot un regulāri novērtējot, lai samazinātu globālo māšu mirstības un saslimstības nastu, un attiecībā uz tiem ievērot ilgtspējīgu pieeju, kas balstās uz taisnīgumu, sistemātiskumu un cilvēktiesībām un ko pienācīgi atbalsta un veicina ar stingriem institucionāliem mehānismiem un finansējumu;

6.   aicina Padomi un Komisiju saistībā ar primāro aprūpi paplašināt mātes veselības pakalpojumu sniegšanas jomu, balstoties uz koncepciju, ka jāsniedz sievietei iespēja izvēlēties, pamatojoties uz informāciju, kā arī izglītojot par drošu mātes stāvokli, un galveno vērību pievēršot efektīvai pirmsdzemdību aprūpei, mātes uztura programmām, piemērotai palīdzībai dzemdībās, kurā izvairās pārmērīgi izmantot ķeizargriezienus un sniedz neatliekamu palīdzību sarežģītos gadījumos, dienestiem, kas izskata ar grūtniecības, dzemdību un abortu komplikācijām saistītus jautājumus, kā arī pēcdzemdību aprūpei un ģimenes plānošanai;

7.   aicina Padomi un Komisiju veicināt piekļuvi vispusīgai informācijai un pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā visām sievietēm;

8.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt jaunus un pilnveidot jau iedibinātos rādītājus un standartus, lai samazinātu māšu mirstību (arī izmantojot oficiālās attīstības palīdzības finansējumu), un izveidot uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus, kas varētu sekmēt pastāvīgu pašreizējo politikas jomu un programmu uzlabojumu;

9.   aicina Padomi un Komisiju nodrošināt to, ka reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi ir tādi, kurus var atļauties, kuri ir pieejami un kuriem ir augsta kvalitāte, kā arī piešķirt visus iespējamos līdzekļus politikai un programmām, kas risina māšu mirstības problēmu;

10.   aicina Padomi un Komisiju nodrošināt ticamu un savlaicīgu datu apkopojumu, pēc kura vadīties, īstenojot pasākumus māšu mirstības un saslimstības novēršanai;

11.   aicina Padomi un Komisiju nodrošināt apmācību, veikstpējas palielināšanu un infrastruktūru pietiekamam skaitam apmācītu dzemdību speciālistu un radīt visām grūtniecēm piekļuvi šādiem speciālistiem, kā arī nodrošināt to, ka šis mērķis/ rezultāts tiek ietverts "ceļvežos" un valstu rīcības plānos;

12.   aicina valsts veselības programmās proporcionāli palielināt tādas darbības kā HIV noteikšana pirms grūtniecības un tās laikā, ar HIV inficētu grūtnieču antiretrovirāla ārstēšana un HIV profilakses pasākumi, piemēram, informācijas kampaņas un izglītošana;

13.   mudina ES paturēt vadošo lomu centienos atbalstīt tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, turpinot tādā pašā apjomā finansēt starptautiskās konferences par iedzīvotājiem (ICPD) rīcības programmas īstenošanu, un pauž nožēlu par faktu, ka, lai gan Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša ir augstākie māšu mirstības rādītāji, tur ir arī zemākais kontraceptīvo līdzekļu izmantošanas rādītājs pasaulē (19%) un 30% no visām mātēm šajā reģionā mirst nedrošu abortu dēļ;

14.   uzskata, ka, lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM mērķus par vispārēju piekļuvi reproduktīvai veselībai, ES finansējuma apjoms ir jāpalielina, jo pretējā gadījumā sievietes turpinās mirt grūtniecības un ar to saistītu iemeslu dēļ;

15.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt programmas un politiku, lai saistībā ar veselību ietekmējošiem pamatfaktoriem risinātu būtiskus jautājumus māšu mirstības novēršanai, piemēram, attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā par veselības jautājumiem, informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību, lasīt- un rakstītprasmi, uzturu, nediskriminēšana un sociālās normas, kas atrodas dzimumu līdztiesības pamatā;

16.   aicina Komisiju un Padomi turpināt darbu pie māšu mirstības samazināšanas, aktīvi iesaistīties tādos forumos pasaulē kā "Countdown to 2015", lai apmainītos ar paraugpraksi attiecībā uz programmām un politikām šajā jomā un veicinātu to, ka uzlabojuma temps tiek saglabāts;

17.   mudina ES dalībvalstis neizvairīties no apņemšanās piešķirt finansējumu TAM, tai skaitā 5. TAM, izpildei un aicina Padomes prezidentūru uzņemties vadību un rādīt piemēru, nodrošinot to, ka ir pieejams pietiekams, prognozējams finansējums un ka tiek pieliktas lielākas pūles, lai glābtu dzīvības;

18.   atgādina ES dalībvalstu saistības līdz 2015. gadam sasniegt OAP/NKI 0,7 % līmenī un aicina tās dalībvalstis, kuras pašreiz atpaliek no šā rādītāja, daudzkāršot centienus;

19.   aicina tās valstis, kuras vēl nav ieviesušas tādu bīstamu darbību un tradīciju aizliegumu kā sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana, veikt attiecīgus pasākumus un šajā jautājumā atbalstīt informācijas kampaņas;

20.   lūdz Komisiju nodrošināt to, ka TAM nolīgumi galvenokārt tiek slēgti veselības un izglītības sektoros;

21.   pauž nožēlu par kontracepcijas līdzekļu izmantošanas aizliegumu, ko propagandē baznīcas, jo prezervatīvu lietošana ir ļoti svarīga, lai izsargātos no slimībām un nevēlamas grūtniecības;

22.   nosoda ASV pieņemto noteikumu, kurš liedz ārvalstu NVO, kas saņem ASV Starptautiskās attīstības aģentūras USAID finansējumu ģimeņu plānošanas nolūkiem, izmantot savu, ne ASV, finansējumu, lai nodrošinātu legāla aborta pakalpojumus, medicīniskas konsultācijas vai nosūtījumus aborta veikšanai;

23.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Parlamentu savienībai un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejai.

(1) P6_TA(2008)0103.
(2) OV C 33 E, 9.2.2006., 311. lpp.
(3) OV C 146 E, 12.6.2008., 232. lpp.
(4) OV C 280 E, 18.11.2006., 475. lpp.
(5) P6_TA(2007)0483.
(6) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(7) OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.
(8) OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.


Pakalpojumu tirdzniecība
PDF 384kWORD 90k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par pakalpojumu tirdzniecību (2008/2004(INI))
P6_TA(2008)0407A6-0283/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT), kas stājās spēkā 1995. gada janvārī,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Globālā Eiropa ‐ konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā" (COM(2006)0567),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Globālā Eiropa: spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum" (COM(2007)0183,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par ekonomisko partnerattiecību nolīguma parakstīšanu un pagaidu piemērošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un CARIFORUM valstīm, no otras puses (COM(2008)0155),

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par ekonomisko partnerattiecību nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un CARIFORUM valstīm, no otras puses (COM(2008)0156),

–   ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju "Eiropa globalizācijas kontekstā ‐ konkurētspējas ārējie aspekti"(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum(2),

–   ņemot vērā 2007. gada 13. decembra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Koreju(3),

–   ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN)(4),

–   ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā(5),

–   ņemot vērā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Mercosur saistībā ar sarunām par starpreģionālo asociācijas nolīgumu(6),

–   ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par ES un ASV transatlantiskajām ekonomiskajām attiecībām(7),

–   ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par ES un Ķīnas tirdzniecības attiecību perspektīvām(8),

–   ņemot vērā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju(9),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0283/2008),

A.   tā kā Eiropas Savienība ir viskonkurētspējīgākā pakalpojumu tirgus dalībniece; tā kā Eiropas Savienība ir vislielākais eksportētājs un pakalpojumu sniedzējs pasaulē, nodrošinot vairāk nekā 28 % no pasaules kopējā eksporta, un tāpēc tā ir ļoti ieinteresēta jaunu preču, pakalpojumu un ieguldījumu tirgu atvēršanā;

B.   tā kā 2007. gadā ES 25 pakalpojumu nozares īpatsvars IKP bija vairāk nekā 75 %; tā kā pakalpojumu nozares īpatsvars IKP 2007. gadā Ziemeļamerikā bija 78 %, Āfrikā ‐ 52 % un Āzijā ‐ 60 %;

C.   tā kā pakalpojumu tirdzniecība līdz šim veidojusi 25 % no pasaules tirdzniecības kopapjoma; tā kā nozarei ir milzīgs potenciāls un tajā tiek radīts vairāk darbavietu nekā jebkurā citā ekonomikas nozarē;

D.   tā kā kvalitatīvas nodarbinātības attīstība ir saistīta ar darbavietu skaita pieaugumu; atzīmē, ka tieši pakalpojumu nozarē tiek radīts visvairāk nepilnas slodzes darbavietu un ka šīs nozares attīstības nolūkā ir jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) ieteikumi;

E.   tā kā daudzpusējas tirdzniecības sistēma, ko pārstāv Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), joprojām ir visefektīvākā sistēma godīgas un vienlīdzīgas preču un pakalpojumu tirdzniecības panākšanai globālā mērogā, izstrādājot atbilstošus noteikumus un nodrošinot to ievērošanu; tā kā attiecībā uz PTO lomu saistībā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) ir jāņem vērā pakalpojumu nozares atšķirīgais raksturs, kura dēļ nav viegli kvantitatīvi noteikt tā liberalizācijas pakāpi vai atlikušās barjeras tirdzniecībai;

F.   tā kā VVPT ir daudzpusēja pamatsistēma pakalpojumu tirdzniecības regulēšanai un tai tādai ir jābūt; tā kā tā neaizliedz valstīm un it īpaši ES vest sarunas par divpusējiem nolīgumiem ar tālejošākiem īpašo saistību sarakstiem, tomēr tām jāņem vērā tas, ka divpusēji nolīgumi var negatīvi ietekmēt daudzpusējās sistēmas attīstību un nozīmi;

G.   tā kā efektīva pakalpojumu infrastruktūra ir viens no ekonomikas sekmīgas attīstības priekšnoteikumiem; tā kā pasaules līmeņa pakalpojumu pieejamība palīdz preču un pakalpojumu eksportētājiem un ražotājiem jaunattīstības valstīs gūt labumu no savas konkurētspējas; tā kā daudzas jaunattīstības valstis, pamatojoties uz ārvalstu ieguldījumiem un kompetenci, ir spējušas sekmīgi konkurēt arī starptautiskos pakalpojumu tirgos; tā kā pakalpojumu liberalizācija tādējādi ir kļuvusi par vienu no pamatelementiem daudzās attīstības stratēģijās;

H.   tā kā tirdzniecības šķēršļi un ar valsts iekšpolitiku saistītie ierobežojumi ("behind-the-border" barriers) ne vien ierobežo preču tirdzniecību, bet arī būtiski ietekmē pakalpojumu tirdzniecību un publisko iepirkumu;

I.   tā kā, atverot pakalpojumu tirgu, ir skaidri jānošķir rūpnieciski attīstītās valstis un jaunattīstības valstis, kā arī katra atsevišķā jaunattīstības valstis, lai ņemtu vērā to dažādos attīstības līmeņus;

J.   tā kā dažām jaunattīstības valstīm un it īpaši vismazāk attīstītajām valstīm ir jānostiprina sava pārvaldība un jāizveido efektīvas institūcijas un infrastruktūra tirdzniecības veicināšanai un pakalpojumu tirgu paplašināšanai;

K.   tā kā ir svarīgi, lai Parlamentam būtu savlaicīga piekļuve dokumentiem, kas saistīti ar dažādajām Komisijai piešķirtajām sarunu pilnvarām,

Vispārējas piezīmes

1.   atzīmē, ka starptautiskai tirdzniecībai, kas vērsta uz attīstību un nabadzības samazināšanu, ir jāveicina arī sociālais progress un kvalitatīva nodarbinātība; tirdzniecības noteikumiem jāatbilst SDO sociālajiem standartiem; līdzsvarotai tirdzniecībai visu interesēs ir būtiski pasākumi nolūkā apkarot visu veidu ekspluatāciju darbavietā (aizliedzot piespiedu darbu un it īpaši bērnu darbu) un arodbiedrību brīvību ievērošana; vēlreiz apstiprina nepieciešamību pārskatīt tirdzniecības un sociālo jautājumu mijiedarbību;

2.   vērš uzmanību uz Eiropas Savienības pakalpojumu sniedzēju ārējās konkurētspējas augsto līmeni; aicina Komisiju tirdzniecības sarunās turpināt gan pakalpojumu tirgus piekļuves pakāpenisku un savstarpēju atvēršanu, gan tādas politikas īstenošanu, kura paredz noteikumu pastiprinātu pārredzamību un paredzamību, ko papildina stingri noteikumi un sankcijas cīņai pret korupciju un monopolu izveidi, lai nolīguma abu parakstītājpušu iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtu pieejams plašāks pakalpojumu klāsts;

3.   pilnībā atzīst pastāvošo atšķirību starp dažādajiem pakalpojumu veidiem, it īpaši nepieciešamību izšķirt komercpakalpojumus un nekomerciāla rakstura pakalpojumus; uzsver nepieciešamību pēc diferencētas pieejas vispārējas nozīmes pakalpojumu tirgu atvēršanā;

4.   atgādina, ka Komisijai saistību sarakstu apspriešanā jāņem vērā dažādās dalībvalstu un jaunattīstības valstu intereses un dažādu iedzīvotāju kategoriju ekonomiskā stāvokļa atšķirības;

5.   uzskata, ka pakalpojumu iekšējā tirgus efektīva darbība ir svarīga Eiropas uzņēmumu konkurētspējai pasaulē; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi savlaicīgi un pareizi īstenot un transponēt Kopienas tiesību aktus, tai skaitā Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(10);

6.   uzsver, ka pakalpojumu nozare daudzos gadījumos var sniegt risinājumu vides problēmām, un uzskata, ka pakalpojumi ir viens no svarīgākajiem ES zinātības eksporta pievienotās vērtības elementiem; uzsver, ka pakalpojumu nozares nozīme ir jāņem vērā, izstrādājot ilgtspējīgas attīstības politiku;

7.   atzinīgi vērtē Komisijas uzsvaru uz to, ka ir jānodrošina, lai globalizācijas pozitīvā ietekme sasniegtu patērētājus; uzsver, ka apvienojumā ar augstu patērētāju aizsardzības līmeni godīgai konkurencei pakalpojumu jomā ir izšķiroša nozīme, lai patērētājiem nodrošinātu izdevīgumu, ko sniedz liberalizētais Eiropas Savienības tirgus;

8.   pauž pārliecību, ka pakalpojumiem ir svarīga nozīme ikvienā ekonomikā, un uzskata, ka tāpēc pakalpojumu tirgus pieejamības paplašināšana, ņemot vērā dažādos ekonomikas procesus, ir svarīga ne tikai rūpnieciski attīstītām, bet arī jaunattīstības valstīm;

9.   uzsver, ka Eiropas Savienībai, pieprasot pakalpojumu nozares regulēšanas atcelšanu un liberalizāciju, ir jāņem vērā dažādās attīstības pakāpes, un tāpēc uzsver, ka ES nevar un tai nevajadzētu citām valstīm uzspiest "visiem viens" modeli;

10.   uzskata, ka sekmīgu rezultātu nodrošināšanas nolūkā jaunas pakalpojumu nozares liberalizācija, it īpaši jaunattīstības valstīs, jebkurā gadījumā ir jāveic vienlaikus ar jaunu noteikumu un pārraudzības un īstenošanas mehānismu ieviešanu, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem un vidi un ierobežotu jebkādu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un koncentrāciju jāievieš pakāpeniski un vienlaikus ar nepieciešamajiem palīgpasākumiem; jāierobežo līdz pakalpojumiem, kuru liberalizācija tiek uzskatīta par nepieciešamu un kurus nevar nodrošināt;

11.   apzinās, ka no jauna ierosinātās disciplīnas attiecībā uz iekšzemes regulēšanu VVPT tiks pievienotas pielikuma veidā, kā dēļ būs jāgroza šī vienošanās;aicina Komisiju pastāvīgi informēt Parlamentu par VVPT iekšzemes regulēšanas darba grupas darbu un saskaņā ar koplēmuma procedūru iesniegt Parlamentam visus lēmumus par grozījumiem VVPT;

12.   atzīst valstu suverenitāti un līdz ar to arī to tiesības regulēt visas pakalpojumu jomas, it īpaši sabiedriskos pakalpojumus, neatkarīgi no tā, vai tās ir uzņēmušās saistības VVPT ietvaros, tomēr ar nosacījumu, ka visi attiecīgie noteikumi tiek izstrādāti saskaņā ar VVPT VI pantu par iekšzemes regulēšanu; uzskata, ka pakalpojumu tirgu efektīvai darbībai nepieciešami skaidri un juridiski nepārprotami noteikumi;

13.   pieļauj domu, ka ieguvumi efektivitātes jomā saistībā ar tirgu atvēršanu pakalpojumu konkurencei, to papildinot ar iekšzemes regulatīviem pasākumiem, ļautu mazāk attīstītām valstīm nodrošināt saviem pilsoņiem plašāku pakalpojumu loku; uzsver nozīmi, kāda ir vispārēji pieejamiem un ilgtspējīgiem pakalpojumiem par pieejamām cenām un ar augstas kvalitātes standartiem;

14.   uzsver nepieciešamību pēc noteikumiem un standartiem liberalizācijas pārvaldībai; mudina saprātīgi un objektīvi ievērot vides un kvalitātes standartus, neradot nevajadzīgus šķēršļus tirdzniecībai;

15.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi Kopienas priekšlikumu kopumu saistībā ar pašreizējām VVPT sarunām; tomēr uzskata, ka Komisijai pašreizējā notikumu attīstība būtu sīkāk jāapspriež ar Parlamentu un tā atbilstīgajām komitejām;

16.   norāda, ka pakalpojumu tirdzniecība lielā mērā ir pieredzes nodošana starp valstīm un ka tādēļ pakalpojumu brīva tirdzniecība ir ikvienas attīstības stratēģijas svarīga daļa, jo tā ļauj ātri un efektīvi nodot plašu zinātību;

17.   atzīst, ka bieži vien problēmas, kas saistītas ar godīgumu un pārredzamību pakalpojumu sniegšanā dažās jaunattīstības valstīs, tiek radītas ar attīstīto valstu uzņēmumu līdzdalību;

18.   prasa Komisijai sīku pārskatu par tādām specifiskām pakalpojumu nozarēm kā programmatūras, filmu, loģistikas un finanšu pakalpojumi, kuriem ir svarīga nozīme atsevišķās jaunattīstības valstīs un kurus sniedz un izplata visā pasaulē; turklāt prasa Komisijai detalizēti analizēt šo nozaru attīstības ietekmi uz Eiropas pakalpojumu tirgu;

19.   prasa Komisijai sīku pārskatu par nozīmīgiem datizraces dienestiem, kas darbojas pasaules mērogā; turklāt prasa Komisijai sīku informāciju par pakalpojumu sniegšanas vietu, operatoriem, apjomu un kvalitāti šajā nozarē;

Dohas sarunu kārta par attīstību un VVPT

20.   atgādina VVPT XIX pantu, kas paredz, ka PTO dalībvalstis, lai pakāpeniski sasniegtu augstāku liberalizācijas līmeni, iesaistās secīgās sarunu kārtās, kas sākas ne vēlāk kā piecus gadus pēc attiecīgā PTO nolīguma spēkā stāšanās datuma un pēc tam periodiski turpinās; atgādina, ka šādas sarunas notiek saskaņā ar vienotu saistību principu un tāpēc tās jālīdzsvaro ar interesēm, kas izvirzītas citās sarunu jomās;

21.   atgādina, ka VVPT principi neaizliedz ne privatizāciju, ne atsevišķu regulējošo mehānismu atcelšanu; tāpēc uzsver, ka ikviena valsts var brīvi liberalizēt jebkuru pakalpojumu nozari; uzsver, ka VVPT saistību sarakstos ir norādītas katras PTO dalībvalsts ierobežojošās saistības pakalpojumu tirdzniecības jomā un ka ikviena PTO dalībvalsts var brīvi atvērt savu tirgu ārpus VVPT saistībām ar nosacījumu, ka tiek ievērots vislielākās labvēlības režīma princips vai VVPT II vai V pants par ekonomisko integrāciju;

22.   atgādina, ka Dohas sarunu kārtā par attīstību galvenā uzmanība jāpievērš attīstībai un līdz ar to sarunām par pakalpojumu tirdzniecību gan jāatbilst ES interesēm, gan arī jāveicina visnabadzīgāko valstu ekonomiskā izaugsme;

23.   uzsver nepieciešamību nodrošināt jaunattīstības valstīm politiskās rīcības iespējas attiecībā uz savstarpīguma līmeni tirdzniecības atvēršanā, ļaujot tām pašām lemt par liberalizācijas pakāpi un tās īstenošanas ātrumu;

24.   atzīmē jaunattīstības valstu neatlaidīgo prasību ES un ASV uzlabot priekšlikumus attiecībā uz 4. režīmu; uzskata, ka jāatrod pareizais līdzsvars, lai apmierinātu abu pušu prasības; prasa, lai Komisija to informē par jebkādām izmaiņām sākotnējos pieprasījumos;

Divpusējie un reģionālie nolīgumi

25.   mudina pašreiz un nākotnē apspriežamajos divpusējos un reģionālajos tirdzniecības nolīgumos noteikt skaidras un tālejošas saistības; uzsver, ka ir svarīgi tajos iekļaut noteikumus par cilvēktiesībām un sociālajiem standartiem;

26.   atzīmē rezultātus, kas sasniegti Ekonomiskās partnerības nolīgumā (EPN) ar ĀKK reģiona valstu Karību forumu (CARIFORUM); uzskata, ka pakalpojumu tirdzniecība ir viens no attīstību veicinošiem faktoriem ar nosacījumu, ka ir ieviesti pareizi un pārredzami iekšzemes noteikumi pakalpojumu pārvaldībai; aicina uz to, lai visiem tiktu nodrošināti vispārēji, pieejami un ilgtspējīgi augstas kvalitātes sabiedriskie pakalpojumi par pieņemamām cenām;

27.   atzīmē, ka CARIFORUM EPN ieguldījumiem veltītā nodaļa ārvalstu ieguldītājiem nodrošina cerēto peļņu, pateicoties saistībām, kas šajā nolīgumā tika iekļautas;

28.   it īpaši atbalsta vienošanos par 4. režīmu ES un CARIFORUM nolīgumā; uzskata šo vienošanos par vienu no līdzekļiem, kā novērst "smadzeņu aizplūdi";

29.   attiecībā uz sarunām par ES un ASEAN valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) uzskata, ka tajos nolīguma aspektos, kas ietekmē publisko iepirkumu, ieguldījumus un pakalpojumus, jāņem vērā ASEAN dalībvalstu atšķirīgais attīstības līmenis un jāievēro visu dalībnieku tiesības regulēt sabiedriskos pakalpojumus, it īpaši tos, kuri saistīti ar pamatvajadzībām, ‐ tam tomēr nevajadzētu atturēt privātos uzņēmumus no tukšuma aizpildīšanas gadījumos, kad attiecīgā valsts nav spējīga sniegt iedzīvotāju pieprasītos pakalpojumus;

30.   attiecībā uz sarunām par ES un Korejas BTN apzinās ārvalstu uzņēmumu grūtības piekļūt Korejas pakalpojumu, tostarp banku, apdrošināšanas, telekomunikāciju, ziņu aģentūru pakalpojumu un juridisko konsultāciju, tirgum; mudina Komisiju, kad tā risinās šo jautājumu sarunās par BTN, ņemt vērā ES pieaugošās bažas par iespējamo krīzi banku un apdrošināšanas nozarē, ja tās liberalizācija notiks bez pareiza un pārredzama iekšējā regulējuma;

31.   attiecībā uz sarunām par ES un Indijas BTN uzsver nozīmi, kāda ir ES partnerattiecībām ar Indiju, un nepieciešamību panākt tālejošu nolīgumu ar būtiskām un plašām saistībām un pēc iespējas mazākiem ierobežojumiem attiecībā uz Indijas tirgus pieejamību visos piegāžu režīmos; norāda, ka pakalpojumu tirdzniecības liberalizācijai jāaptver vismaz 90 % gan nozares pārklājuma, gan tirdzniecības apjoma ziņā saskaņa ar VVPT V panta prasību par būtisku aptvērumu; uzsver, ka īpaši stingri ierobežojumi ir tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, vērtspapīri, grāmatvedība, telekomunikācijas, apgāde, pasta un kurjerpakalpojumi un juridiskie pakalpojumi;

32.   attiecībā uz sarunām par ES un Persijas līča Sadarbības padomes BTN pauž bažas par pārredzamības un pārskatatbildības līmeni finanšu pakalpojumu un it īpaši valsts ieguldījumu fondu veikto ieguldījumu jomā;

Specifiski nozaru jautājumi

33.   atzīmē, ka neviena no PTO dalībvalstīm vēl nav uzņēmusies saistības ūdens apgādes jomā; uzsver, ka gadījumā, ja kāda valsts uzņemtos šādas saistības, tai netiktu liegtas tiesības pēc saviem ieskatiem noteikt kvalitātes, drošības un tarifu līmeni vai citus politikas mērķus un ka ārvalstu un vietējiem piegādātājiem piemērotu tos pašus noteikumus;

34.   uzsver kultūras pakalpojumu, piemēram, audiovizuālo, mūzikas un publicēšanas pakalpojumu, nozīmi gan Eiropas Savienības ekonomikā, gan arī attiecībā uz mūsu tirdzniecības partneriem; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt līdzsvaru kultūras pakalpojumu tirdzniecībā, vienlaikus ievērojot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

35.   uzsver, ka daudzu jaunattīstības valstu ekonomikā lielu ieguldījumu dod tūrisma nozare; tāpēc uzskata par būtiski svarīgu Eiropas Savienības atbalstu, kas tiek sniegts, izmantojot sadarbību attīstības jomā un tehnisko palīdzību;

36.  uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš pieņemtu pareizu un pārredzamu iekšzemes regulējumu, piesardzīga un pakāpeniska finanšu pakalpojumu tirgus atvēršana jaunattīstības valstīs var nodrošināt iedzīvotājiem un uzņēmējiem piekļuvi finanšu līdzekļiem, kas nepieciešami darbavietu radīšanai un nabadzības mazināšanai vietējā līmenī, jo tādējādi viņi vairs nav spiesti paļauties uz valsts monopoliem vai institūcijām;

37.   uzskata, ka savas ārējās konkurētspējas palielināšanas nolūkā Eiropas Savienībai jāveic tirdzniecības politikas pasākumi, lai pastiprinātu elektronisko darījumu un tirdzniecības drošību, kā arī lai uzlabotu datu aizsardzību;

38.   norāda, ka pakalpojumi, it īpaši finanšu pakalpojumi, ietekmē daudzas kompetenču jomas, un uzsver, ka šī rezolūcija attiecas galvenokārt uz pakalpojumu tirdzniecību, tas ir, uz tirgus pieejamības nodrošināšanu, brīvprātīgi atverot tirgus ar pieprasījuma un piedāvājuma sarunu metodes palīdzību; iesaka, lai finanšu pārraudzība, regulēšana un citi jautājumi, kas saistīti ar finanšu pakalpojumu dažādiem aspektiem, tiktu risināti atbilstīgā forumā;

39.   stingri atbalsta Komisijas viedokli, ka piekļuve tirgum un pakalpojumu brīva tirdzniecība ir būtiski svarīga komponente Lisabonas programmā izaugsmei un nodarbinātībai; uzsver, ka atvērti tirgi kopā ar līdzsvarotu, regulētu un brīvu pakalpojumu tirdzniecību sniegs labumu visām iesaistītajām dalībvalstīm un reģioniem;

40.   atzīmē, ka Eiropas uzņēmumi starptautiskā mērogā kļūst arvien aktīvāki, ka pasaules ekonomikas vispārējo izaugsmi lielā mērā nosaka trešās valstis un ka tādēļ labāka piekļuve tirgum veicinātu Eiropas Savienības konkurētspēju;

41.   uzskata, ka pakalpojumu tirdzniecība ir nepieciešams papildinājums preču tirdzniecībai, tomēr tās abas vajadzētu uzskatīt par savstarpēji nošķirtām;

42.   uzskata, ka pakalpojumu ekonomika ir kļuvusi par ESAO valstu ekonomiku kvantitatīvi nozīmīgāko jomu un ka apjomīgāka pakalpojumu tirdzniecība un pieejamība veicinās ekonomikas izaugsmi un veicinās uzņēmējdarbības izaugsmi un attīstību, uzlabojot citu nozaru rezultatīvos rādītājus, jo pakalpojumi sniedz nozīmīgu starpieguldījumu, it īpaši arvien vairāk savstarpēji saistītā globalizētā pasaulē;

43.   atzīst, ka pašlaik notiekošajā PTO Dohas Attīstības programmas sarunu kārtā pakalpojumu tirgus pieejamības nodrošināšana ir sarežģīts jautājums; aicina Komisiju turpināt izstrādāt līdzsvarotu kopumu ar plašu pakalpojumu piedāvājumu, it īpaši finanšu jomā, kurā šai Eiropas Savienības nozarei ir konkurētspējīgas speciālās zināšanas un liels izaugsmes potenciāls; norāda, ka jānodrošina atbilstība noteikumiem un standartiem, lai novērstu beztarifu šķēršļus, kas pakalpojumu jomā varētu būt jutīga tēma;

44.   aicina Komisiju tirdzniecības sarunās pilnībā ņemt vērā vispārējas nozīmes pakalpojumus un tirgus atvēršanas iespējamo ietekmi uz šo pakalpojumu sniegšanu;

45.   atzīmē, ka finanšu pakalpojumu jomā ES ir viens no atvērtākajiem tirgiem pasaulē, tomēr uzsver, ka Eiropas Savienībai aktīvāk un līdzsvarotāk jāpiedalās sarunās par pakalpojumu tirdzniecību un jāīsteno atklātības, attīstības un savstarpīguma principi;

46.   uzsver, ka kompetentajām finanšu pakalpojumu iestādēm ir būtiski sekot līdzi attīstībai Eiropas un pasaules finanšu pakalpojumu tirgos; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot atbilstīgos reglamentējošos noteikumus Eiropā, kā arī intensificēt Eiropas Savienības un tās tirdzniecības partneru regulējošo iestāžu dialogu nolūkā mazināt tirdzniecības šķēršļus;

47.   aicina Komisiju izskatīt trešo valstu īstenoto ārzonu praksi, kas apdraud savstarpēji izdevīgu tirgus atvēršanu;

48.   aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju strādāt pie integrētākas un saskaņotākas tirdzniecības politikas, it īpaši ieguldījumu jomā; norāda, ka dalībvalstīm nevajadzētu pārspīlēt ārzemju ieguldījumu risku, bet censties sasniegt efektīvu savas ekonomikas atvērtību un izmantot kopīgu pieeju valsts ieguldījumu fondiem; atzīmē nepieciešamību izvērtēt tādus jautājumus kā piegādes pasūtījumu drošums, it īpaši attiecībā uz ārzemju valsts uzņēmumu ieguldījumiem enerģijas nozarē, un atgādina, ka šādu novērtējumu nevajadzētu izmantot kā aizsardzības pasākumu;

49.   saistībā ar atbilstību Eiropas Savienības konkurences noteikumiem vērš Komisijas uzmanību uz iespējamu risku savstarpīguma trūkuma dēļ PTO nolīgumā par publisko iepirkumu;

50.   aicina Komisiju stingrāk vērsties pret viltošanu, it īpaši internetā, tostarp veicinot labāku sadarbību starp dalībvalstu attiecīgajām kompetentajām iestādēm un uzlabojot viltošanas uzraudzības un novērtēšanas līdzekļus; turklāt prasa Komisijai iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumu, kura mērķis būtu nodrošināt Kopienu un tās dalībvalstis ar Eiropas līmeņa kvalitatīviem un statistikas datiem par viltošanu, it īpaši internetā;

51.   piekrīt Komisijas stingrajam atbalstam daudzpusējām tirdzniecības sarunām, bet atzīmē, ka iekšējās tirdzniecības pakalpojumiem, īpaši attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, brīvās tirdzniecības līgumi būtu piemērotāki, lai panāktu piekļuvi tirgum; uzskata, ka tad, kad būs jāvienojas par pilnīgu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ar ĀKK valstīm galīgo redakciju, tie varētu attiekties ne tikai uz precēm, bet arī uz pakalpojumiem un ieguldījumiem, bet ar nosacījumu, ka šīs valstis to vēlas;

52.   uzsver, ka efektīva piekļuve finanšu pakalpojumu tirgiem rada labākas iespējas konkurencei, pārredzamībai un diversifikācijai; atzīmē, ka it īpaši jaunajās tirgus ekonomikas valstīs efektīva piekļuve tirgum varētu veicināt straujāku vietējā finanšu tirgus attīstību, kas savukārt būtu izdevīgi uzņēmumu dibināšanai, kā arī nodrošinātu patērētājiem lielāku produktu izvēli un to labāku kvalitāti;

53.   paužot bažas par ĀKK valstu vājo finansiālo, administratīvo un institucionālo veiktspēju, aicina Komisiju, slēdzot un īstenojot tirdzniecības nolīgumus ar valstīm, kuras tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm, nodrošināt starptautiskā līmenī pieņemto finanšu pakalpojumu nozares regulēšanas un uzraudzības standartu ievērošanu;

54.   uzskata, ka piekļuve finanšu pakalpojumiem (mikrokredītiem, banku kontu atvēršanai, banku pamatpakalpojumiem, hipotekārajiem kredītiem, izpirkumnomai un faktūrkreditēšanai, apdrošināšanai, pensijām un vietējiem un starptautiskiem pārskaitījumiem) ir īpaši nepieciešama jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, lai viņi varētu iesaistīties ekonomikas pamatdarbībās, un tāpēc aicina Komisiju sekmēt piekļuvi finanšu pakalpojumu tirgum jaunattīstības valstīs un veicināt pamatotu regulējumu piesardzības nolūkā, konkurētspējīgu tirgu attīstību un izglītību finanšu pakalpojumu jomā;

o
o   o

55.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pasaules Tirdzniecības organizācijai un tās dalībvalstīm.

(1) OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0053.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0629.
(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0195.
(5) OV C 293 E, 2.12.2006., 155. lpp.
(6) OV C 308 E, 161.2.2006., 182. lpp.
(7) OV C 298 E, 8.12.2006., 235. lpp.
(8) OV C 233 E, 28.9.2006., 103. lpp.
(9) OV C 306 E, 15.12.2006., 400. lpp.
(10) OV L 376, 29.12.2006., 36. lpp.


Eiropas ostu politika
PDF 225kWORD 78k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Eiropas ostu politiku (2008/2007(INI))
P6_TA(2008)0408A6-0308/2008

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas ostu politiku (COM(2007)0616),

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām" (COM(2006)0275),

-   ņemot vērā tā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par turpmāko Eiropas Savienības jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām(1),

-   ņemot vērā tā 2008. gada 11. marta rezolūciju par ilgtspējīgu transporta politiku Eiropā, ņemot vērā Eiropas enerģētikas un vides politiku(2),

-   ņemot vērā Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību(3),

-   ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(4),

-   ņemot vērā Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem(5),

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(6),

-   ņemot vērā EK līguma 299. panta 2. punktu,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0308/2008),

A.   tā kā jautājums par piekļuvi ostas pakalpojumu tirgum ir jautājums, par ko Parlamentā notika debates, mudinot Komisiju veikt plašu apspriešanos ar iesaistītajām pusēm;

B.   tā kā iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā par Eiropas ostu politiku netiek piedāvāti jauni pasākumi attiecībā uz piekļuvi ostas pakalpojumu tirgum;

C.   tā kā šīs nozares starptautiskās dimensijas dēļ tai ir piemērota Kopienas līmeņa Eiropas ostu politika, kurā tiek izmantotas ostu relatīvās ģeopolitiskās priekšrocības;

D.   tā kā ostas ir svarīgas ne vien jūras, upju un starpmodālajam transportam Eiropā, bet tām piemīt arī ekonomiskā nozīme, tās ir darbavietu avots un iedzīvotāju integrācijas faktors;

E.   tā kā, ņemot vērā tās mērķus palielināt jūras transporta konkurētspēju un sniegt augstas kvalitātes mūsdienīgus pakalpojumus, Eiropas ostu politikai būtu jāveicina šādu četru principu ievērošana: drošība, ātra apkalpošana, zemas izmaksas un draudzīgums pret vidi;

F.   tā kā Eiropas ostām nākotnē būs jārisina vairākas problēmas, jo īpaši tādās jomās kā vide, globalizācija, ilgtspējīga attīstība, nodarbinātība un sociālie apstākļi, jo īpaši attiecībā uz drošību un mūžizglītību, finansēm, piekļuvi tirgum un pārvaldību, kā arī pret konkurenci vērstiem un diskriminējošiem pasākumiem, ko attiecīgos ģeogrāfiskos tirgos veic valstis, kas nav Eiropas Savienībā;

G.   tā kā Eiropā nav potenciālu teritoriju ostu attīstībai, kā arī ir maz dabisko dzīvotņu un tās ir trauslas, uzsver, ka likumdevējam ir jāpanāk līdzsvars un juridiskā skaidrība attiecībā uz vides, ekonomiskajiem un sociālajiem pienākumiem;

H.   tā kā Eiropas ostu nozarē pastāv ievērojamas atšķirības un nākamajos gados ir paredzama spēcīga izaugsme;

I.   tā kā Panamas kanāla paplašināšanas rezultātā varētu pastiprināties pašreiz vērojamā tendence attiecībā uz kuģu izmēra palielināšanos;

J.   tā kā ir svarīgi, lai ostām būtu mūsdienīga infrastruktūra un efektīvi savienojumi ar iekšzemi un salām,

1.   atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu par Eiropas ostu politiku;

2.   pauž gandarījumu par Komisijas pieeju šī paziņojuma izstrādes laikā, jo īpaši par plašo apspriešanās procesu, kas tika īstenots, gatavojot paziņojumu;

3.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija koncentrējas uz mazāk stingriem tiesiskiem pasākumiem, piemēram, vadlīniju publicēšanu un administratīvu šķēršļu atcelšanu;

4.   uzsver ostu nozares ārkārtīgi lielo nozīmi ES ekonomiskajā, tirdzniecības, sociālajā, vides un stratēģiskajā ziņā;

5.   uzskata, ka Komisijas loma ir būtiska, lai nodrošinātu, ka visas Eiropas ostas pilnā mērā spēj sasniegt savu potenciālu;

6.   atbalsta Komisijas ieceri publicēt vadlīnijas par Kopienas ar vidi saistīto tiesību aktu piemērošanu, attīstot ostas un to infrastruktūru, ar galveno mērķi aizsargāt jūras vidi un ap ostām esošās teritorijas; mudina Komisiju publicēt šīs vadlīnijas līdz 2008. gada beigām;

7.   uzskata, ka ir iespējama ostu un dabas ilgtspējīga līdzāspastāvēšana, jo dabas izpostīšana bieži rada ekonomiskus zaudējumus citām nozarēm, piemēram, tūrismam, lauksaimniecībai un zivsaimniecībai, un tāpēc aicina transporta komisāru cieši sadarboties ar vides komisāru ES tiesību aktu un vadlīniju par ostu un vides jautājumiem izstrādē un ieviešanā;

8.   uzskata, ka šo vadlīniju mērķim jābūt novērst juridisko neskaidrību, ko rada dažas direktīvas vides jomā, un tādējādi patiesi risināt ar vides politiku saistītos jautājumus, ņemot vērā ostu īpašo raksturu Savienībā;

9.   uzsver nepieciešamību iesaistīt ostu un pašvaldību iestādes plānu izstrādē, lai nodrošinātu upju baseinu un jūras ostu ūdens kvalitāti saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK;

10.   vērš uzmanību uz vajadzību reģionālajām iestādēm atbalstīt centienus samazināt kuģu, kā arī sauszemes un gaisa transporta radīto CO2 emisiju, izstrādājot gaisa kvalitātes nodrošināšanas plānus un ievērojot Marpol konvenciju un Padomes 1996. gada 27. septembra Direktīvu 96/62/EK par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību(7);

11.   uzsver vajadzību veidot integrētu Eiropas politiku, kas, attīstot iestāžu, nozaru un reģionu partnerību, veicinās reģionu konkurētspēju un teritoriālo kohēziju visā teritorijā, ņemot vērā sociālos, vides, ekonomiskos un drošības aspektus;

12.   atzīmē, ka Komisija ir norūpējusies par jūras tirdzniecības satiksmes plūsmu sadali Eiropā, kā arī norāda uz ostu nozares dažādību un mazo un vidējo ostu izaugsmi Eiropā; turklāt uzskata, ka Komisijai ir jāņem vērā paredzamās lielās izmaiņas, ko starptautiskajos jūras pārvadājumos ienesīs tehnoloģiju un ekonomikas attīstība, Panamas kanāla paplašināšana un kuģu izmēra un jaudas palielināšana, kurām neapšaubāmi būs ievērojama ietekme uz šo nozari;

13.   vērš uzmanību uz Eiropas ostu attīstības teritoriālo dimensiju, it īpaši uz ostu blakusreģionu pārrobežu sadarbības un koordinācijas nepieciešamību; uzsver Eiropas kaimiņattiecību politikas un reģionālās stratēģijas nozīmi Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģionos; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot sarakstu, kurā tiktu problemātiskās vājās vietas starp Eiropas Savienības un kaimiņvalstu ostām;

14.   aicina Komisiju sistemātiski uzraudzīt to jauno tehnoloģiju un vadības metožu attīstību, kas tiek starptautiski izmantotas ostās un kuģu apkalpošanā, kravu, pasažieru un sauszemes transporta termināļos, lai veicinātu politikas un ierosinājumus attīstīt Kopienas ostas un palielinātu to efektivitāti un ražīgumu, kas dotu labumu sev un lietotājiem;

15.   uzskata, ka ir nepieciešama tehnoloģiju nomaiņa, lai starpniekostas varētu tikt galā ar pieaugošo satiksmi, kas atstās nozīmīgu finansiālo ietekmi uz attiecīgajiem reģioniem; uzskata, ka tādēļ šiem reģioniem jādod iespēja izmantot Eiropas struktūrfondus, it īpaši, lai finansētu tehnoloģiski modernu iekārtu iegādi, radītu darba vietas jauninājumu jomā un atjaunotu pilsētu zonas, kas atbrīvojas pēc ostu darbību pārvietošanas uz teritorijām ārpus pilsētas robežām;

16.   uzskata, ka Kopienas jūrniecības nozares tiesiskā regulējuma, kas izriet no starptautiskā tiesiskā regulējuma, juridiskā noteiktība ir atkarīga no Erika III kuģniecības tiesību aktu paketes ātras pieņemšanas;

17.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Eiropas ostu sadarbību; šajā sakarā arī uzsver ostu lomu tām pieguļošo teritoriju ekonomikā; šajā ziņā uzsver, ka ostu saskaņota attīstība ir ES integrētas jūrniecības politikas pamatelements;

18.   uzsver to, ka ostas ietekmē iekšzemes iedzīvotāju sociālos apstākļus un kultūru, un uzskata, ka ir būtiski uzlabot sabiedrības informētību par ostu kā attīstības veicinātāju nozīmi;

19.   uzskata, ka jūras un upju transportu nevar aplūkot šķirti no sauszemes un gaisa transporta un ka saiknei ar iekšzemi ir ļoti liela nozīme ostas komerciālajām sekmēm, un tāpēc jāveido sadarbība starp ostām, iekšzemes loģistikas platformām un ,,sausajām ostām"; apzinoties to, arī uzskata, ka, lai nodrošinātu saskaņotu un patiesu transporta politiku, ostām gan Eiropas transporta tīklos, gan paredzamajos Kopienas zaļajos koridoros ir jāpiedalās ar dažādiem transporta veidiem, kas nodrošinātu transporta jaudas labāku izmantošanu kabotāžas un upju transporta jomā, kā arī to savienojumus ar sauszemes un gaisa transporta veidiem;

20.   tādēļ atbalsta Kopienas ieceri 2010. gadā Eiropas transporta tīkla vidusposma pārskatā(8) izvērtēt ostu savienojumus ar iekšzemi, lai noteiktu šā brīža stāvokli, vajadzības un ietekmi uz līdzsvarotu satiksmes plūsmu sistēmu;

21.   uzskata, ka vienam no mērķiem Eiropas transporta tīkla vidusposma pārskatam 2010. gadā jābūt jūras un upju transporta integrācijai ar sauszemes transportu caur Eiropas ostām;

22.   aicina attiecīgās reģionālās varasiestādes īstenot plašāku vairākveidu pārvadājumu politiku, lai nodrošinātu, ka papildus automaģistrālēm, vairāk pārvadājumu tiek veikti pa dzelzceļu un iekšējiem ūdensceļiem, lai ostu teritorijas efektīvāk saistītu ar Eiropas transporta tīkliem un nodrošinātu ostām efektīvākus sakarus ar iekšzemi, jo īpaši izmantojot dzelzceļu un iekšējos ūdensceļus;

23.   atzīmē, ka ES ostas konkurē ar trešo valstu ostām, kurām bieži nav jāievēro tādi paši noteikumi kā Eiropas ostām, un arī saskaras ar diskriminējošu ekonomikas politiku, ko īsteno ES kaimiņvalstis, piemēram, piemērojot diskriminējošu tarifu politiku;

24.   aicina Komisiju no jauna izpētīt ostu drošības jautājumus un ņemt vērā pieaugošās izmaksas attiecībā uz Eiropas ostu konkurētspēju;

25.   atzinīgi vērtē Komisijas ieceri veikt pētījumu par problēmām, kas Eiropas ostām rodas šajā jomā, un aicina Komisiju apsvērt šo problēmu reģistra izveidi, lai konkrētā veidā risinātu jautājumus, kuri saistīti ar problēmām, ko rada konkurence ar to valstu ostām, kas nav ES, un pret konkurenci vērstie un diskriminējošie pasākumi, ko veic ES kaimiņvalstis;

26.   uzsver vajadzību attīstīt sadarbību ar trešajām valstīm, lai izstrādātu un iesniegtu programmas blakus esošo ostu attīstībai, koordinēšanai un zināšanu apmaiņai starp tām;

27.   uzskata, ka Komisijai būtu jāizskata iespēja izveidot Kopienas programmu attiecībā uz transporta kuģu atjaunošanu un jo īpaši to kuģu atjaunošanu, kuri paredzēti kabotāžai un upju transportam;

28.   uzskata, ka jaunās tehnoloģijas, jo īpaši informācijas tehnoloģija, ir pamatelementi, kas Eiropas ostām, kuras jau tagad izjūt spiedienu, ko rada konkurence ar trešo valstu ostām, kā arī ‐ dažu ostu gadījumā ‐ to, ka trūkst teritorijas ostu attīstībai, ļauj palielināt efektivitāti un rentabilitāti;

29.   mudina Komisiju un dalībvalstis ar attiecīgo struktūru palīdzību paātrināt kuģu tālvadības loča vadības sistēmu ieviešanu, lai palielinātu satiksmes vadības efektivitāti un drošību ostās, kā arī reida teritorijās;

30.   mudina Komisiju turpināt pētījumus un inovācijas šajā nozarē, īstenojot Savienības pamatprogrammas, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus tādās jomās kā drošība, lai pēc iespējas samazinātu negadījumu skaitu, un loģistika, lai uzlabotu teritorijas izmantošanu ostās, kā arī vide, lai cita starpā samazinātu CO2 emisijas un atkritumu radīto piesārņojumu;

31.   aicina Komisiju un dalībvalstis Starptautiskajā jūrniecības organizācijā atbalstīt ierosinājumus, lai līdz 2020. gadam aizstātu esošo degvielu ar dīzeļdegvielu, un iespēju iekļaut jūrniecības nozari emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā;

32.   aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ,,meklēšanas un glābšanas" (SAR) flotes un citu SAR struktūrvienību ostās pastāvīgu uzlabošanu saskaņā ar SOLAS (cilvēku dzīvības aizsardzība uz jūras) konvenciju un SAR konvenciju un turpināt uzlabot sadarbību starp jūras glābšanas koordinācijas centriem;

33.   uzskata, ka ir jāturpina programmu ,,tīrs kuģis" un ,,tīra osta" izstrāde;

34.   aicina Komisiju un šo nozari veicināt to, ka kuģniecības uzņēmumi samazina tukšu konteineru pārvadājumu skaitu un šo jaudu izmanto pilnībā, un atbalsta šajā nolūkā veiktās iniciatīvas (piemēram, ar pētniecības programmām), ņemot vērā klientu patiesās un īpašās vajadzības, kā arī ietekmes uz vidi samazināšanu;

35.   ļoti atzinīgi vērtē Komisijas ieceri iesniegt normatīvo priekšlikumu par tādas Eiropas jūras satiksmes telpas izveidošanu, kurā nav šķēršļu, un uzskata, ka šāda priekšlikuma mērķim jābūt nodrošināt godīgu konkurenci starp jūras transportu un sauszemes transportu Eiropas Savienībā;

36.   iesaka, ka preces, kam Kopienā nokārtotas muitas formalitātes, Kopienā tuvsatiksmes kuģošanā jāatbrīvo no jebkādas muitas kontroles, un arī aicina, ciktāl iespējams, izveidot atsevišķas ostu zonas Kopienas iekšējiem pārvadājumiem un starptautiskajiem pārvadājumiem, kā arī vienkāršot iekšējo transportu, standartizēt un identificēt īpašus konteinerus;

37.   aicina Komisiju pārskatīt un uzlabot politikas, lai attīstītu un uzlabotu tuvsatiksmes kuģošanu;

38.   aicina Komisiju izskatīt iespēju konteineriem Kopienā ieviest vienotu transporta dokumentu, lai racionalizētu administratīvās procedūras;

39.   aicina Komisiju izpētīt valsts institūciju finanšu plūsmas uz Eiropas tirdzniecības ostām, lai noteiktu iespējamus konkurences kropļojumus, un vadlīnijās par valsts atbalstu izskaidrot, kuri no ostu iestādēm sniegtajiem atbalsta veidiem ir uzskatāmi par valsts atbalstu; uzskata, ka valsts iestāžu iespējamie ieguldījumi ostu attīstībā nav uzskatāmi par valsts atbalstu gadījumos, kad tie ir tieši paredzēti, lai uzlabotu vidi un mazinātu sastrēgumus, kā arī mazinātu autoceļu izmantošanu preču pārvadāšanai; jo īpaši tad, kad to uzskata par būtisku, lai nodrošinātu ekonomisku, sociālu un teritoriālu vienotību (piemēram, salās), izņemot gadījumus, kad tas dod labumu tikai vienam lietotājam vai operatoram;

40.   mudina Komisiju 2008. gadā publicēt vadlīnijas par valsts atbalstu ostām un uzskata, ka šajās vadlīnijās ir jāiekļauj pati ostu teritorija, nodalot pieejas infrastruktūru no aizsardzības infrastruktūras, ar projektiem saistītu infrastruktūru no suprastruktūras, bet nenodalot dažādas ostu kategorijas;

41.   atbalsta to, ka tiks paplašināti pienākumi nodrošināt pārredzamību, kurus nosaka Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīva 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību(9), taču aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt mazāku gada ieņēmumu minimālo slieksni, nevis absolūtu pienākumu;

42.   īpaši atzīmē Komisijas veikto analīzi par ostu koncesijām un aicina Komisiju ņemt vērā to, ka ostu iestādēm šajā jomā ir nepieciešama zināma elastība, jo īpaši attiecībā uz to koncesiju pagarināšanu, kuras saistītas ar lieliem ieguldījumiem, tomēr uzskata, ka šo elastību nedrīkst izmantot, lai ostās kavētu konkurenci;

43.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru starp pakalpojumu brīva apriti un ostu īpašajām prasībām, tajā pašā laikā uzverot vajadzību valsts un privātajam sektoram sadarboties ostu modernizēšanā;

44.   mudina izmantot saskaņā ar kohēzijas politiku paredzētās Eiropas teritoriālās sadarbības programmas, kā arī saskaņā ar ES kaimiņattiecību un paplašināšanās politiku paredzētās sadarbības programmas, bet arī mudina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgās reģionālās iestādes pēc iespējas īstenot pārrobežu stratēģiju, lai, līdzfinansējot ostu infrastruktūras attīstību, izmantotu esošo jaudu;

45.   ļoti atbalsta nozīmi, kāda ir bezpeļņas tresta ostām ar vietēju kapitālu, un mudina vietējās, reģiona, valsts un Eiropas iestādes rīkoties, lai nepieļautu to nolaistību, jo sociālās, rekreatīvās un tūrisma priekšrocības, ko ostas sniedz apkārtējām kopienām, pārsniedz to sākotnējo ekonomisko funkciju;

46.   vēlas īpaši uzsvērt, ka jebkurās diskusijās par Eiropu un tās jūrniecības politiku, lai tās būtu sekmīgas, ir jāapspriež Eiropas izklaides un atpūtas nozares lielā nozīme saistībā ar vietējās ekonomikas attīstību, jo ostas ir ne tikai skatlogs uz iekšzemi un iedarbīgs līdzeklis, kas aicina apskatīt ostu un tās apkārtni, bet arī būtisks vietējās uzņēmējdarbības veicinātājs;

47.   atzinīgi vērtē uzsvaru uz dialogu ostu nozarē; mudina izveidot Eiropas sociālā dialoga komiteju un uzskata, ka tai būtu jāizskata ar ostām saistīti jautājumi, tostarp attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām, koncesijām un Starptautiskās Darba organizācijas 1979. gada Konvenciju Nr. 152 par drošību un higiēnu ostas kravu apstrādes darbos;

48.   uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt ostu darbinieku apmācību un nodrošināt to visaugstākajā iespējamajā līmenī; atbalsta Komisijas vēlmi nodrošināt ostu darbiniekiem savstarpēji atzītu pamatkvalifikāciju, lai šajā nozarē veicinātu elastību; ņemot to vērā, uzskata, ka vispirms vajadzētu salīdzināt dažādās spēkā esošās ostas darbinieku profesionālās kvalifikācijas sistēmas; tomēr uzskata, ka šī pamatkvalifikācija nedrīkst dalībvalstī samazināt ostas darbinieku kvalifikācijas vidējo līmeni;

49.   ierosina risināt profesionālās kvalifikācijas un mūžizglītības tēmu kopā ar veidojamās Eiropas sociālā dialoga komitejas sociālajiem partneriem;

50.   mudina Komisiju veicināt labas prakses vispārēju apmaiņu ostu nozarē, bet jo īpaši attiecībā uz inovācijām un darbinieku apmācību, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, konkurētspēju un piesaistīto investīciju līmeni;

51.   atzinīgi vērtē Eiropas jūras dienas noteikšanu 20. maijā, jo īpaši atbalsta "atvērto durvju" dienas noteikšanu, kas sabiedrībai ļautu labāk izprast ostu nozares darbu un nozīmi;

52.   mudina Komisiju saskaņā ar Parlamenta 2008. gada 8. maija Rezolūciju par Transatlantisko Ekonomikas padomi(10) turpināt centienus nodrošināt, ka ASV noteikums veikt 100 % ASV paredzēto kravu skenēšanu tiktu mainīts, lai nodrošinātu tādu sadarbību, kas pamatojas uz ,,atzīto uzņēmēju" un drošības standartu, kurus ir apstiprinājusi Pasaules muitas organizācija (C-TPAT, SAFE), abpusēju atzīšanu; aicina Komisiju izvērtēt potenciālās izmaksas, kuras uzņēmējiem un ES ekonomikai radītu 100 % ASV paredzēto jūras kravu konteineru skenēšana, kā arī tā potenciālo ietekmi uz muitas darbību;

53.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 175 E, 10.7.2008., 531. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0087.
(3) OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp.
(4) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.
(5) OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp.
(6) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.
(7) OV L 296, 21.11.1996., 55. lpp.
(8) Salīdziniet. 19. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulā (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārējus noteikumus Kopienas finansiāla atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā. (OV L 162, 22.6.2007., 1. lpp.).
(9) OV L 318, 17.11.2006., 17. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0192.


Kravu pārvadājumi Eiropā
PDF 215kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par kravu pārvadājumiem Eiropā (2008/2008(INI))
P6_TA(2008)0409A6-0326/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumus "ES kravu pārvadājumu programma ‐ kravas pārvadājumu efektivitātes, integrācijas un ilgtspējības uzlabošana Eiropā" (COM(2007)0606), "Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns" (COM(2007)0607), "Ceļā uz dzelzceļa tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem" (COM(2007)0608) un "Par daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā" (COM(2008)0054),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Kravu pārvadājumu loģistika Eiropā ‐ ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors" (COM(2006)0336),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas dzelzceļa kontroles, vadības un signalizācijas sistēmas ERTMS/ETCS izvietošanu (COM(2005)0298),

–   ņemot vērā 2007. gada 29.–30. novembra/3. decembra Padomes secinājumus par Komisijas paziņojumu "Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns", kā arī 2008. gada 7. aprīļa Padomes secinājums par Komisijas paziņojumu "Ceļā uz dzelzceļa tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem",

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu "Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru" (COM(2007)0551),

–   ņemot vērā 2007. gada 5. septembra rezolūciju par kravu pārvadājumu loģistiku Eiropā ‐ ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošo faktoru(1),

-   ņemot vērā 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par tēmu "Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru"(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0326/2008),

A.   tā kā transporta nozare ES rada teju 30 %, bet pilsētās ‐ pat 40 % CO2 emisiju, tā kā CO2 emisijas laikā starp 1990. un 2005. gadu ir palielinājušās par 26 %, neraugoties uz dažiem centieniem tehnisko uzlabojumu un jauninājumu jomā, savukārt citās nozarēs ar nozīmīgiem ieguldījumiem (kas mērāmi miljardos euro) ir izdevies panākt šo emisiju samazināšanos par 10 %;

B.   tā kā ilgtspējīgi un efektīvi kravu pārvadājumi Eiropā ir ļoti svarīgi, lai veidotu sekmīgu un konkurētspējīgu ekonomiku, apmierinātu patērētāju vajadzības, radītu ievērojamu daudzumu darbavietu, kā arī sekmētu Eiropas iedzīvotāju labklājību;

C.   tā kā saskaņā ar prognozi Komisijas Baltajā grāmatā "Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu" (COM(2001)0370) laika posmā no 2000. līdz 2020. gadam paredzams kravu pārvadājumu apjoma pieaugums par 50 % (tonnkilometros), un tā kā kravu pārvadājumi laikā no 1995. līdz 2005. gadam jau palielinājušies par 30 % straujāk nekā iekšzemes kopprodukts; tā kā transporta nozares izaugsmi lielākoties sekmēja straujāks autotransporta un gaisa transporta pārvadājumu pieaugums, salīdzinot ar citiem transporta veidiem;

D.   tā kā ilgtspējīgi un efektīvi risinājumi loģistikas un dzelzceļa kravu pārvadājumu sistēmu jomā, kā arī visu transporta veidu iesaistīšana vairākveidu pārvadājumu sistēmā sniedz ne tikai saimnieciskus un drošības uzlabojumus, bet arī atbilst tiem Eiropas Savienības mērķiem klimata pārmaiņu un energotaupības jomā, kuri jāsasniedz laika posmā līdz 2020. gadam;

E.   tā kā šo uzdevumu izpildei ES un dalībvalstīm būtu jāizvirza noteiktas saskaņotas prioritātes, resursi jākoncentrē ierobežotam skaitam pasākumu kravu pārvadājumu ilgtspējas un vairākveidu pārvadājumu jomā un jāņem vērā paaugstināta riska reģioni, jo budžeta resursi šobrīd ir nepietiekami;

F.   tā kā būtu labāk jāattīsta Eiropas transporta koridoru tīkls, balstoties uz jau pastāvošajiem tīkliem, esošajām struktūrām un tehnoloģijām, kā arī attiecībā uz visiem kravu pārvadājumu veidiem integrējot arī "zaļos" transporta koridorus ar to tālejošajiem ilgtspējīgajiem vides kritērijiem;

G.   tā kā minētajam Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānam jāveicina kravu pārvadājumu darbība Eiropā un ārpus tās gan visu Eiropas uzņēmumu, gan Eiropas kopējās konkurētspējas labā;

1.   uzsver, ka Eiropas kravu pārvadājumu sistēmām ir jāveic steidzami uzdevumi, lai palielinātu Eiropas kravu pārvadājumu efektīvu integrāciju un ilgtspējību, sniedzot lielāku ieguldījumu mobilitātes un energoefektivitātes uzlabošanā, degvielas patēriņa, piesārņojošu vielu emisiju un ārējo izmaksu samazināšanā, un tāpēc atzinīgi vērtē iepriekš minētos Komisijas paziņojumus un Padomes secinājumus; mudina Komisiju, dalībvalstis un nozari nākotnē atbalstīt tādu kravu pārvadājumu politiku, kura mobilitātes, vides, klimata, tautsaimniecības, drošības un sociālo vajadzību ziņā būtu ilgtspējīgāka, veicinot arvien efektīvāku loģistikas sistēmu izmantošanu pakāpeniskajā integrācijā, kas paplašinātajā Eiropas Savienībā tiek īstenota attiecībā uz prioritārajiem pārrobežu dzelzceļa kravu koridoriem, mezglu punktiem un parastajiem tīkliem, kā arī veicinot principu "maksā izmantotājs" un "maksā piesārņotājs" attiecināšanu uz visiem transporta veidiem;

2.   atbalsta Komisijas viedokli par to, ka vairākveidu pārvadājumu kombinēšana un intermodalitāte ir galvenie nosacījumi, lai attīstītu ilgtspējīgus un efektīvus kravu pārvadājumus Eiropā;

3.   tomēr konstatē, ka ES pilnvaras un līdzekļi attiecībā uz kravu pārvadājumu tirgus uzlabošanu ir ierobežoti; atzīmē, ka tīkla svarīgākos posmus jau šobrīd izmanto pilnībā; tāpēc mudina par galvenajiem Eiropas dzelzceļa kravu koridoriem atbildīgos transporta ministrus pievērsties jautājumam par ieguldījumiem infrastruktūrā un vienoties vismaz par valstu ieguldījumu plānu saskaņošanu attiecībā uz šiem koridoriem;

4.   pauž pārliecību, ka attiecībā uz kravu pārvadājumu loģistiku pilsētās ir nepieciešama īpaša pieeja; cer, ka diskusijas par jau minēto pilsētu mobilitātei veltīto Zaļo grāmatu un Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānu varētu nodrošināt labas prakses apmaiņu starp pilsētām, lai rastu ilgtspējīgus kravu pārvadājumu risinājumus pilsētās;

5.   tāpēc pieprasa, lai Komisija vēlākais līdz 2008. gada beigām ierosina programmu par sadarbības stiprināšanu starp dalībvalstīm, kuras atbildīgas par projektiem šajā jomā, un lai Komisija sekmē un izvērtē risinājumus, kā pārvarēt pašreizējos kavēkļus, pievēršot īpašu uzmanību kravu pārvadājumiem un ņemot vērā loģistikas nozares sniegto pievienoto vērtību;

6.   atbalsta ierosinājumu par kravu pārvadājumiem paredzētu transporta tīklu, tā vajadzībām izmantojot pašreizējos tradicionālos transporta tīklus, kuri kļūst arvien pieejamāki, pateicoties sasniegumiem attiecībā uz ātrgaitas vilcieniem;

7.   uzsver, ka dzelzceļa kravu tīkli būtu jābalsta uz tirgus vajadzībām visvairāk piemērotajiem kravu koridoriem, ņemot vērā esošos ERTMS (Eiropas dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēma) koridorus un TEN-T (Eiropas transporta) tīklu (t.i. nepieciešamības gadījumā to paplašinot, lai iekļautu īpašas teritorijas, kurās rodas liela apjoma satiksmes plūsma, piemēram, ostas); uzskata, ka vietās, kur tas vēl nav izdarīts, ir jāieceļ "koridoru augsta līmeņa koordinatori"; aicina par ERTMS sistēmu atbildīgo Eiropas Dzelzceļa aģentūru nodrošināt šo maršrutu savstarpējo izmantojamību;

8.   sagaida, ka Komisija atbilstoši ES tiesību aktiem, saviem mērķiem un automatizētām transporta sistēmām definēs "zaļos koridorus" kā mobilitātes un vairākveidu pārvadājumu kombinēšanas paraugprojektus kravu plūsmas novirzīšanai uz videi draudzīgiem transporta veidiem un attiecībā uz vispārējā negadījumu skaita, pārliekas noslogotības, trokšņa, vietēja mēroga toksiska un netoksiska piesārņojuma, CO2 emisiju, izmantotās zemes apjoma un enerģijas patēriņa samazināšanu, kā arī atjaunojamo enerģijas avotu (jo īpaši vēja un saules enerģijas) izmantošanas palielināšanu;

9.   šajā sakarā mudina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt spēcīgākus stimulus, lai uzlabotu visu transporta veidu ekoloģisko efektivitāti un veicinātu transporta veidu efektīvākās kombinācijas, tādējādi panākot iespējami mazāku ietekmi uz vidi, jo īpaši "zaļajos koridoros";

10.   ierosina atbalstīt reģionālās plānošanas, ražošanas procesu un tirgus struktūru integrāciju pat līdz vispārējai satiksmes intensitātes samazināšanai, kā arī veicināt īsākus maršrutus un pielāgotus braukšanas ātrumus kravu pārvadājumos; uzskata, ka kravu pārvadājumos vajadzētu izvairīties no laikietilpīgās un energoietilpīgās "brauc un stāvi" satiksmes, lietojot datorizētu braukšanas ātruma saskaņošanu;

11.   par prioritāti uzskata spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un nostiprināšanu attiecībā uz bīstamu un piesārņojošu kravu pārvadājumiem;

12.   rosina Komisiju un dalībvalstis pasteidzināt paraugprakses apmaiņu pārrobežu paaugstināta riska kalnu reģionos un aglomerācijās, kā arī pilsētās, ņemot vērā ierosinājumus minētajā rezolūcijā par mobilitāti pilsētās, kā arī pieredzi, kas gūta CIVITAS programmā par tīrāku un labāku transportu pilsētās, pastiprinot loģistikas aspektu;

13.   prasa Komisijai ES līdzfinansējumu galvenokārt izmantot dzelzceļa infrastruktūras, vairākveidu pārvadājumu mezglu punktu un visu citu kravu pārvadājumu veidu efektivitātes;

14.   aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā 2009. gadā gaidāmo Eiropas Savienības budžeta pārskatīšanu un jau sākt apsvērt transporta nozares vietu šajā budžetā, lai nepieļautu pagātnes kļūdu atkārtošanos un nodrošinātu pietiekamus nākotnes ieguldījumus stratēģiski svarīgā infrastruktūrā, tādējādi sekmējot to mērķu sasniegšanu, ko Eiropas Savienība sev izvirzījusi ilgtspējīgas attīstības un emisiju samazināšanas jomā;

15.   uzsver, ka efektīvam kravu transportam Eiropā ārkārtīgi svarīga ir savstarpēji savietojama ceļu nodevu sistēma;

16.   par svarīgu transporta infrastruktūras elementu uzskata labākus jūras un iekšējo ūdensceļu ostu savienojumus ar iekšzemes dzelzceļa un ceļu tīklu; uzsver iekšējo platformu un sauso doku svarīgo lomu;

17.  pauž pārliecību par iekšējo ūdensceļu iespējām saistībā ar kravu pārvadājumiem un aicina Komisiju nodrošināt NAIADES rīcības programmas atbilstošu īstenošanu attiecībā uz iekšējo ūdensceļu transporta veicināšanu Eiropā;

18.   uzsver, ka var elastīgi un ātri piesaistīt ieguldījumus iekšzemes termināliem, un tādējādi pārvarēt iespējamās sastrēgumu vietas kopējā vairākveidu pārvadājumu ķēdē;

19.   aicina piešķirt stratēģisku nozīmi stabilu vairākveidu pārvadājumu standartu ievērošanai vai ieviešanai attiecībā uz transportlīdzekļu, konteineru un termināļu izmēriem un svaru, lai novirzītu kravu pārvadājumu loģistiku uz dzelzceļu un ilgtspējīgiem ūdensceļiem, šādi samazinot infrastruktūras izmaksas;

20.   konstatē, ka bieži nav pietiekami standartizēti dažādie horizontālās tehnikas veidi, kam būtu jāsekmē vienkārša kravu pārkraušana no autotransporta dzelzceļa vagonos, kā arī pārkraušana gadījumos, kad jāveic pāreja no viena sliežu platuma uz citu; tāpēc prasa starptautiskajām un Eiropas iestādēm standartizēt šos tehnikas veidus, lai panāktu lielāku efektivitāti un izmaksu samazināšanu; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir ātri pieņemt vairākveidu pārvadājumu kravas vienības pasaules standartu;

21.   aicina Komisiju pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu vides jomā un atbalstu dzelzceļa transportam izstrādāt tā, lai tiktu atviegloti ieguldījumi ilgstspējīgos kravu pārvadājumos pa dzelzceļu; šajā sakarā uzsver, cik stratēģiski svarīgs ir līdzfinansējums attiecībā uz trokšņa samazināšanu arī tā rašanās vietā (kravas vagonu pārbūve), kā tas jau notiek saistībā ar ritošā sastāva aprīkošanu atbilstoši Eiropas dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēmai;

22.   pauž pārliecību, ka infrastruktūras pārvaldība un pakalpojumu sniegšana jāveic pārrobežu līmenī, nediskriminējošā un pārredzamā veidā, lai varētu nodrošināt efektīvu, savstarpēji izmantojamu un netraucētu kravu loģistiku; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir turpināt pilnveidot iekšējo transporta tirgu attiecībā uz visiem transporta veidiem; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par "Eiropas jūras transporta telpas bez šķēršļiem" izveidi un atbalsta ierosinājumu par vienotu pārvadājumu dokumentu un "vienotu koordinācijas punktu" visiem transporta veidiem;

23.   uzsver, ka tikai veiksmīgi strādājošs kravas autopārvadājumu iekšējais tirgus var palīdzēt padarīt transportu efektīvāku un samazināt tukšbraucienu skaitu; aicina Komisiju strikti īstenot Eiropas tiesību aktus par starptautiskajiem kravas autopārvadājumiem un kabotāžu; atzīst, ka dalībvalstīm noteiktos apstākļos ir tiesības ierobežot kabotāžu, taču aicina Komisiju, pildot savus Līguma sarga pienākumus, stingri iebilst pret nesamērīgiem ierobežojumiem un sankcijām, kuras dažas dalībvalstis šajā sakarā piemēro ārzemju pārvadātājiem;

24.   mudina Komisiju daudzgadu līgumos dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā iekļaut pamatnoteikumus attiecībā uz Eiropas mēroga minimālajiem kvalitātes standartiem; iesaka dalībvalstīm līdzekļu piešķiršanu dzelzceļa infrastruktūras būvniecībai, paplašināšanai un uzturēšanai saistīt ar šiem kvalitātes standartiem, un uzskatīt to par nedalāmu kopumu, lai šādi veicinātu efektivitāti un izmaksu samazinājumu;

25.  aicina Komisiju uzraudzīt un veicināt efektīvu un konsekventu paraugprakses piemērošanu attiecībā uz daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā; aicina Komisiju pamatoties uz minēto paziņojumu COM(2008)0054 un izstrādāt veidu, kā ciešā sadarbībā ar infrastruktūras pārvaldītājiem veikt infrastruktūras pakalpojumu salīdzinošo novērtēšanu un svarīgāko darbības rādītāju publicēšanu;

26.  mudina Komisiju sagatavot stingrākus ierosinājumus attiecībā uz daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes un jaudas jomā (pamatojoties uz Direktīvas 2001/14/EK(3) 6. panta pašreizējās īstenošanas pārredzamu uzraudzību); šajā sakarā aicina Komisiju mudināt dalībvalstis īstenot šīs daudzgadu finansēšanas programmas, lai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem nodrošinātu finansiālu stabilitāti attiecībā uz nepieciešamajiem uzturēšanas un atjaunošanas darbiem (ieskaitot attiecīgu publisku finansējumu);

27.   aicina Komisiju atbalstīt projektus par ātrgaitas līniju daudzveidīgu izmantošanu, piemēram, nelielu kravu transportēšanai;

28.   iesaka Komisijai izveidot pārskatu par tiem preču vagoniem Eiropas Savienībā, kuri aprīkoti ar satelītnavigācijas līdzekļiem, lai tā pārbaudītu šo sistēmu savstarpējo pārrobežu izmantojamību un savietojamību ar jau esošām tehniskām sistēmām, ieviest jauno vagonu savstarpēji izmantojamu satelītnavigāciju un veicināt esošo vagonu aprīkošanu ar šādām sistēmām; atbalsta paraugprakses pārņemšanu attiecībā uz iekraušanas paņēmieniem, tādējādi vairākveidu pārvadājumu ķēdi no tās sākuma līdz pārkraušanas vai izkraušanas beigām veidojot tā, lai sekmētu visas nozares iespējami lielāko efektivitāti;

29.   uzsver, ka ir nepieciešams standartizēt un vienkāršot administratīvās procedūras kravu pārvadājumu tirgū iesaistītajās iestādēs, vienlaikus vienkāršojot muitas noteikumus un procedūras uz robežām; īpaši atzinīgi vērtē lēmumu par Eiropas jūras transporta telpas bez šķēršļiem izveidi, mudina Komisiju lūgt attiecīgās starptautiskās asociācijas un organizācijas vairākveidu pārvadājumiem izstrādāt vienotu dokumentu;

30.   uzsver, ka augstskolas nepiedāvā labas izglītības iespējas loģistikas jomā, tāpēc aicina dalībvalstis piešķirt pilnīgu prioritāti augstākajai izglītībai un tālākizglītībai loģistikas un kravu pārvadājumu nozarē;

31.   mudina Komisiju atbalstīt projektus, zinātnisko izpēti un darbības attiecībā uz standartizētām informācijas plūsmām, lai nodrošinātu dažādu transporta veidu integrāciju un savietojamību datu apstrādes līmenī;

32.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 187 E, 24.7.2008., 154. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0356.
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp.).


Termiņa vidusposma pārskats par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010. gadam
PDF 233kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par termiņa vidusposma pārskatu par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010. gadam (2007/2252(INI))
P6_TA(2008)0410A6-0260/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par termiņa vidusposma pārskatu par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010. gadam (COM(2007)0314),

–   ņemot vērā 2005. gada 23. februāra rezolūciju par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.–2010.gadam (1),

–   ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2007. gada 27. jūlija paziņojumu "Veselības risku novērtēšanas principi attiecībā uz bērniem, kas pakļauti ķīmisku vielu iedarbībai",

–   ņemot vērā EK līguma 152. un 174. pantu, kurā ir paredzēts augsts cilvēka veselības un vides aizsardzības līmenis;

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam)(2);

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0260/2008),

A.   tā kā kopš 2003. gada Eiropas Savienība savu veselības aizsardzības politiku balsta uz ciešāku sadarbību starp veselības, vides un pētniecības nozarēm, kas beidzot ļauj cerēt uz konsekventas un integrētas Eiropas stratēģijas ieviešanu vides veselības jomā,

B.   tā kā Savienības pirmā vides un veselības rīcības plāna 2004.–2010. gadam ietvaros (COM(2004)0416) pašlaik īstenotās vadlīnijas, proti, izstrādāt rādītājus, izstrādāt integrētu uzraudzību, vākt un novērtēt svarīgos datus, kā arī paplašināt pētījumus, ļaus labāk saprast mijiedarbību starp piesārņojuma avotiem un to ietekmi uz veselību, lai gan tās ir acīmredzami nepietiekamas, lai samazinātu ar vides faktoriem saistīto slimību pieaugošo skaitu,

C.   tā kā ir gandrīz neiespējami sastādīt termiņa vidusposma bilanci iepriekšminētajam rīcības plānam, jo tajā nav noteikts skaidrs un skaitļos izteikts mērķis, turklāt rīcības plānam paredzētais kopējais budžets nav precīzi nosakāms un ir katrā ziņā nepietiekams tā efektīvai īstenošanai,

D.   tā kā veselības programmā (2008–2013) ir noteikts mērķis ietekmēt tradicionālos veselību noteicošos faktorus ‐ pārtiku, atkarību no smēķēšanas, alkohola un narkotiku lietošanu, tad šajā rīcības plānā (2004–2010) būtu jāpievēršas vairākiem jauniem uzdevumiem veselības uzlabošanas jomā un jāņem vērā svarīgi vides faktori, kas ietekmē cilvēka veselību, kā piemēram, āra un iekštelpu gaisa kvalitāte, elektromagnētiskie viļņi, nanodaļiņas un bīstamas ķīmiskās vielas (vielas, kas klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai toksiskas reproduktīvajai funkcijai (CMR), endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītāji), kā arī riskam, ko rada klimata pārmaiņas,

E.   tā kā elpošanas ceļu slimības ir otrajā vietā Eiropas Savienībā starp nāves cēloņiem un saistībā ar incidenci, prevalenci un izmaksām un tās ir galvenais par 5 gadiem jaunāku bērnu nāves cēlonis, un tās turpina attīstīties īpaši āra un iekštelpu gaisa piesārņojuma dēļ,

F.   tā kā atmosfēras piesārņojums, īpaši tas, kurš saistīts ar sīkām daļiņām un ar ozonu augsnes līmenī, ir nopietns apdraudējums cilvēka veselībai, kas ietekmē bērnu pareizu attīstību un samazina dzīves ilgumu Eiropas Savienībā(3);

G.   tā kā attiecībā uz pilsētas vides veselību, jo īpaši attiecībā uz gaisu iekštelpās, Kopienai, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, ir aktīvāk jācīnās pret iekštelpu piesārņojumu, jo vidusmēra Eiropas iedzīvotājs 90 % laika pavada telpās,

H.   tā kā PVO 2004. un 2007. gada ministriju konferencēs par vidi un veselību ir uzsvērta kombinētā kompleksā saikne starp ķīmisko piesārņotāju ietekmi un noteiktu skaitu hronisku kaišu un slimību, īpaši attiecībā uz bērniem; tā kā šīs problēmas ir ņemtas vērā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas (ANVP) un Starpvaldību foruma par ķīmisko vielu drošību (SFĶD) oficiālajos dokumentos,

I.   tā kā ir arvien vairāk zinātnisku pierādījumu, ka dažus vēža veidus, piemēram, urīnpūšļa, kaulu, plaušu, ādas, krūts vēzi un arī citus izraisa ne vien ķīmisko vielu iedarbība, radiācija, gaisa pārnēsātas daļiņas, bet arī citi vides faktori;

J.   tā kā paralēli šīm problemātiskajām izmaiņām vides veselības jomā pēdējo gadu laikā ir parādījušās jaunas slimības vai slimību sindromi, tādi kā multipla hipersensibilitāte pret ķīmiskām vielām, zobu amalgamas sindroms, elektromagnētiskā hipersensibilitāte, veselībai nelabvēlīgu ēku sindroms vai bērnu uzmanības deficīts un hiperaktivitāte (Attention deficit and hyperactivity syndrome),

K.   tā kā piesardzības princips kopš 1992. gada ir skaidri ierakstīs līgumā un Eiropas Kopienu Tiesa ir vairākkārt precizējusi šī Kopienas tiesību principa saturu un darbības jomu, jo tas ir viens no Kopienas vides un veselības aizsardzības politikas pamatiem(4);

L.   tā kā Komisijas 2000. gada 2. februāra paziņojumā par piesardzības principa izmantošanu (COM(2000)0001) izvirzītie kritēriji ir ārkārtīgi stingri un pat neīstenojami,

M.   tā kā cilvēka biomonitorings ir nozīmīgs līdzeklis, lai noteiktu, cik lielā mērā Eiropas iedzīvotāji ir pakļauti piesārņojuma ietekmei un tā kā vairākkārt ir izteikta vēlme paātrināt biomonitoringa programmas ieviešanu Savienības mērogā gan Eiropas Parlamenta jau iepriekšminētās 2005. gada 23. februāra rezolūcijas 3. punktā, gan arī Padomes 2007. gada 20. decembra secinājumos par vidi,

N.   tā kā ir pilnībā atzīts, ka klimata izmaiņas var būtiski ietekmēt vairāku slimību smagumu un incidenci un ka īpaši biežie karstuma uzplūdi, plūdi un ugunsgrēki, kas ir visbiežāk sastopamās dabas katastrofas ES, var izraisīt slimību skaita palielināšanos, radīt sliktus higiēniskos apstākļus un jaunus nāves gadījumus, bet paralēli jāatzīst, ka pasākumi, kuri paredzēti klimata pārmaiņu seku mazināšanai pozitīvi ietekmē veselību;

O.   tā kā klimata pārmaiņām būs ievērojama ietekme uz cilvēka veselību, cita starpā veicinot noteiktu infekcijas un parazitāru slimību uzliesmojumu galvenokārt temperatūras un mitruma izmaiņu dēļ un tās ietekmes dēļ, kas šīm izmaiņām būs uz ekosistēmām, dzīvniekiem, augiem, kukaiņiem, parazītiem, protozojiem, mikrobiem un vīrusiem,

P.   tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(5) un tai pakārtotajās direktīvās ir iekļautas skaidras ūdens masu veselības saglabāšanas un atjaunošanas normas;

Q.   tā kā vides veselības medicīna ir jauna medicīnas nozare, kuras pamatā vairākās dalībvalstīs joprojām ir pārāk fragmentāra un nevienmērīga universitārā izglītība un kura tādēļ Eiropas Savienībā būtu jāatbalsta un jāveicina;

R.   tā kā to personu skaits, kuras cieš vides faktoru dēļ, pieaug un ir jāveic epidemioloģijas apkopošana, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par slimībām, kuras pilnībā vai daļēji izraisa vides faktori,

1.   atzīst Komisijas ieguldītos pūliņus šajā jomā kopš rīcības plāna uzsākšanas 2004. gadā, galvenokārt informācijas ķēdes uzlabošanā attiecībā uz vidi un veselību, Eiropas pētījumu integrāciju un paplašināšanu šajā nozarē un sadarbību ar tādām specializētām starptautiskām organizācijām kā PVO;

2.   uzskata tomēr, ka šāds rīcības plānas jau iedīglī ir lemts daļējai neveiksmei, jo tas paredzēts tikai kā jau pastāvošo Kopienas politiku papildinājums un nebalstās uz preventīvu politiku, kuras mērķis būtu samazinātu to slimību skaitu, kuras saistītas ar vides faktoriem un tam trūkst skaidra un skaitļos izteikta mērķa;

3.   vērš Komisijas uzmanību uz to, ka viena programma jau ir īstenota PVO vadībā un ka PVO dalībvalstis saistībā ar to izstrādāja savus valsts un vietējos vides veselības rīcības plānus, kuros ir ietverti specifiski mērķi un īstenošanas plāni; tāpēc iesaka Komisijai izskatīt šo PVO programmu kā iespējamu modeli, kas varētu kalpot par paraugu Eiropas Savienībai nākotnē;

4.   izsaka dziļu nožēlu par to, ka Komisija, precīzāk, tās Pētniecības ģenerāldirektorāts, nav nodrošinājis pienācīgu finansējumu cilvēka biomonitoringam 2008. gadā, lai Savienībā izveidotu saskanīgu pieeju cilvēka biomonitoringam, kā tā bija apņēmusies dalībvalstu un Parlamenta priekšā;

5.   tāpat arī aicina Komisiju līdz 2010. gadam sniegt atbildi par diviem pamata mērķiem, ko tā izvirzīja 2004. gadā, un izstrādāt un ieviest praktiski īstenojamu saziņas stratēģiju saistībā ar šiem mērķiem, proti, pirmkārt, pievērst iedzīvotāju uzmanību vides piesārņojumam un tā ietekmei uz veselību, un, otrkārt, pārskatīt un pielāgot Eiropas risku samazināšanas politiku;

6.   stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm ievērot saistības attiecībā uz Kopienas tiesību aktu piemērošanu;

7.   atgādina, ka, vērtējot vides faktoru ietekmi uz veselību, par pamatu ir jāņem mazāk aizsargātas grupas, piemēram, grūtnieces, zīdaiņi, bērni un gados vecāki cilvēki;

8.   aicina īpašu uzmanību pievērst mazāk aizsargātām grupām, ko piesārņojošās vielas skar visvairāk, ieviešot pasākumus, lai samazinātu saskarsmi ar piesārņojošām vielām veselības aizsardzības iestāžu un skolu iekštelpās, pieņemot iekštelpu gaisa kvalitātes pārvaldības labas prakses kodeksu;

9.   mudina Komisiju, izstrādājot priekšlikumus par tiesību aktu pārskatīšanu, nevājināt pastāvošos tiesību aktus lobiju un reģionālo vai starptautisko organizāciju ietekmē;

10.  atgādina, ka ES ir jāizmanto pastāvīga, dinamiska un elastīga pieeja rīcības plānam; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi izveidot īpašu ekspertīzi vides veselības jomā, kas būtu pārredzama, multidisciplināra un neviennozīmīga, tādējādi ļaujot reaģēt uz sabiedrības vispārējo neuzticību oficiālām aģentūrām un ekspertu komitejām; norāda, ka ir svarīgi atbalstīt veselības speciālistu apmācību īpaši ar labas prakses apmaiņas palīdzību Kopienas līmenī;

11.   uzsver, ka pēdējie gadi bijuši nozīmīgi ar reāliem panākumiem vides politikā īpaši saistībā ar gaisa piesārņojuma samazināšanu, ūdens kvalitātes uzlabošanu, atkritumu savākšanas un pārstrādes politiku, ķīmisko vielu kontroli un degvielas ar svina piejaukumu aizliegumu, taču tai pat laikā konstatē, ka Eiropas politikai joprojām ir raksturīgs globālas un preventīvas stratēģijas trūkums un netiek piemērots piesardzības princips;

12.   prasa tāpēc, lai Komisija saistībā ar Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudenci pārskata kritērijus, ko tā izvirzījusi iepriekšminētajā paziņojumā un kuri attiecas uz piesardzības principa piemērošanu, lai šis rīcības un drošības princips, kura pamatā ir pagaidu un samērīgu pasākumu īstenošana, kļūtu par Kopienas politikas kodolu veselības un vides jomā;

13.   uzskata, ka pierādīšanas pienākuma par preces nekaitīgumu pāreja uz ražotāju vai importētāju ļautu veicināt uz profilaksi balstītu politiku, kā ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru(6), un šajā sakarā mudina Komisiju attiecināt šīs saistības uz Kopienas tiesību aktiem par uz visiem produktiem; uzskata, ka ir jāvairās biežāk izmantot izmēģinājumus ar dzīvniekiem, piemērojot rīcības plānu un ka ir rūpīgi jāizskata iespēja izstrādāt un izmantot alternatīvas metodes;

14.   atkārto lūgumu Komisijai nekavējoties ierosināt konkrētus pasākumus par iekštelpu gaisa kvalitāti, kas nodrošinātu augstu iekštelpu vides drošības un veselības līmeni, jo īpaši pārskatot Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem(7), un iesniegt priekšlikumu par pasākumiem, lai palielinātu ēku energoefektivitāti, kā arī to ķīmisko sastāvdaļu drošību un nekaitīgumu, kuras ietilpst aprīkojuma un mēbeļu sastāvā;

15.   iesaka Komisijai ar mērķi samazināt kaitīgo ietekmi uz vides veselību, lai tā mudina dalībvalstis ar nodokļu atlaidēm un/vai citiem ekonomiskiem stimuliem pārliecināt tirgus dalībniekus uzlabot iekštelpu gaisa kvalitāti un samazināt saskarsmi ar elektromagnētisko starojumu ēkās, filiālēs un birojos;

16.   iesaka Komisijai izstrādāt atbilstošas minimālās prasības, lai nodrošinātu iekštelpu gaisa kvalitāti jaunceļamās ēkās;

17.   iesaka, ka, piešķirot individuālu Eiropas Savienības atbalstu, Komisijai vajadzētu pievērst uzmanību iekštelpu gaisa kvalitātei, saskarsmei ar elektromagnētisko starojumu un sevišķi apdraudētu sabiedrības grupu veselībai attiecīgajos projektos līdzīgi tam, kā tā pievērš uzmanību vides aizsardzības kritērijiem;

18.   aicina saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām noteikt vides kvalitātes standartus prioritārām vielām ūdens jomā un tos regulāri atjaunināt līdz ar zinātnisko atzinumu maiņu;

19.   uzsver, ka dažas dalībvalstis ir veiksmīgi ieviesušas mobilās analīžu laboratorijas vai "zaļās ambulances", lai nodrošinātu ātru un uzticamu diagnostiku attiecībā uz vides piesārņojumu sabiedriskajās un privātajās telpās; uzskata, ka Komisija varētu izplatīt šo praksi dalībvalstīs, kurās vēl nav izveidots šāds tiešas iejaukšanās modelis piesārņotajā zonā;

20.   pauž satraukumu par konkrētu tiesību normu neesamību, kas nodrošinātu to patēriņa produktu nekaitīgumu, kuri satur nanodaļiņas, un par Komisijas bezrūpīgo attieksmi pret nepieciešamību pārskatīt tiesisko regulējumu par nanodaļiņu izmantošanu patēriņa produktos, ņemot vērā to, ka tirgū parādās arvien lielāks skaits patēriņa produktu, kas satur nanodaļiņas;

21.   kā ārkārtīgi nozīmīgu vērtē starptautisko Bioiniciatīvas ziņojumu(8) par elektromagnētiskajiem laukiem, kurā apkopoti vairāk nekā 1500 pētījumi par šo tēmu un secinājumos apskatīts kaitējums veselībai, ko var izraisīt mobilās telefonijas, piemēram, mobilā telefona radītais starojums, UMTS-Wifi-Wimax-Bluetooth starojums un fiksētās līnijas telefons DECT;

22.   konstatē, ka ierobežojumi, līdz kuriem ir atļauts pakļaut sabiedrību elektromagnētiskam laukam ir novecojuši, jo tie nav pielāgoti pēc Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikuma 1999/519/EK par ierobežojumiem plašas sabiedrības pakļaušanai elektromagnētiskajiem laukiem (0 Hz līdz 300 GHz)(9), turklāt attiecībā uz šiem ierobežojumiem acīmredzami nav ņemta vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, kā arī Eiropas Vides Aģentūras rekomendācijas vai vēl stingrākās emisiju normas, ko pieņēmušas, piemēram, Beļģija, Itālija vai Austrija, un ka saistībā ar šiem ierobežojumiem nav ņemtas vērā mazāk aizsargātas grupas, piemēram, grūtnieces, zīdaiņi un bērni;

23.   tādēļ prasa Padomei grozīt ieteikumu 1999/519/EK, lai ņemtu vērā valstu paraugprakses un noteiktu arī stingrākas iedarbības robežvērtības visām iekārtām, kas izstaro elektromagnētiskos viļņus frekvencē starp 0,1 MHz un 300 GHz;

24.   ļoti nopietni uztver dažādos draudus veselībai, ko ir izraisījusi klimata sasilšana Savienības teritorijā, un aicina uz ciešāku sadarbību starp PVO, valstu kontroles iestādēm, Komisiju un Eiropas Slimību novēršanas un kontroles centru, lai nostiprinātu agrās brīdināšanas sistēmu un tādejādi ierobežotu klimata izmaiņu negatīvo seku ietekmi uz veselību;

25.   uzsver, ka šo rīcības plānu varētu pilnveidot, ja tajā iekļautu arī klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību, izstrādājot efektīvus pielāgošanās pasākumus Kopienas līmenī, piemēram:

   sistemātiskas sabiedrības izglītošanas un informēšanas programmas;
   pielāgošanās pasākumu saistībā ar klimata pārmaiņām iekļaušana sabiedrības veselības stratēģijās un programmās, piemēram, lipīgas un nelipīgas slimības, darba ņēmēju veselība un cilvēka veselībai bīstamas dzīvnieku slimības;
   pienācīga uzraudzība ar mērķi agrīnā stadijā noteikt iespējamus slimību uzliesmojumus;
   ar veselības jautājumiem saistītas agrās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmas;
   vides datu uzraudzības tīklu koordinācija ar sanitārās uzraudzības tīkliem;

26.  aicina dalībvalstis un Komisiju pienācīgi reaģēt uz tādiem jauniem klimata pārmaiņu izraisītiem apdraudējumiem kā lielāka jaunu vīrusu un neatklātu patogēnu klātbūtne un šajā nolūkā ieviest jaunas patogēnu ierobežošanas tehnoloģijas, kas samazinātu zināmus un neatklātus vīrusus un citus patogēnus, ko pārnēsā ar asinīm;

27.   pauž nožēlu, ka paziņojuma "20 un 20 līdz 2020. gadam ‐ Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām" (COM(2008)0030) pašreizējā izmaksu, ieguvumu un ietekmes novērtējumā tiek ņemta vērā tikai pozitīvā ietekme uz veselību, ko rada gaisa piesārņojuma samazināšana, līdz 2020. gadam par 20 % samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina Komisiju nodrošināt, lai steidzami ietekmes novērtējuma ietvaros tiktu izskatīti un modelēti saistītie (sekundārie) ieguvumi attiecībā uz veselību atkarībā no pasākumu vēriena saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ieteikumiem līdz 2020. gadam par 25 %, 40 % vai pat par 50 % un vairāk samazināt mājsaimniecību siltumnīcefekta emisijas;

28.   aicina Komisiju pievērst uzmanību nopietnajām garīgās veselības problēmām, ņemot vērā pašnāvību skaitu Eiropas Savienībā, un paredzēt vairāk resursu atbilstošu profilakses pasākumu un terapiju izstrādei;

29.   atgādina, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsniedz atbalsts PVO Bērnu vides un veselības rīcības plānam Eiropā, lai to veicinātu gan ar ES, gan ar divpusējas attīstības politikas palīdzību un lai veicinātu līdzīgus procesus ārpus PVO Eiropas reģiona;

30.   aicina Komisiju savā otrajā rīcības plānā iekļaut iniciatīvu SCALE (Science, Children, Awareness, Legal instrument, Evaluation), kuras mērķis ir samazināt saskarsmi ar piesārņotājiem kā noteikts Eiropas Vides un veselības stratēģijā (COM(2003)0338);

31.   aicina Komisiju izstrādāt un piedāvāt instrumentus, kas sekmētu novatorisku risinājumu izstrādi un izplatīšanu, kā uzsvērts Lisabonas darba kārtībā, lai mazinātu lielākos veselības apdraudējumus, ko rada vides faktori;

32.   mudina Padomi nekavējoties pieņemt lēmumu par priekšlikumu regulai par ES Solidaritātes fonda izveidi, jo Parlaments savu nostāju pieņēma jau 2006. gada 18. maijā(10); uzskata, ka jaunā regula, kas kopā ar citiem pasākumiem pazeminās ES Solidaritātes fonda spēkā stāšanās sliekšņus, nodrošinās iespēju daudz efektīvāk, elastīgāk un ātrāk novērst kaitējumu, ko radījušas dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas; uzsver, ka šāds finanšu instruments ir ļoti svarīgs jo īpaši pastāvot uzskatam, ka nākotnē dabas katastrofas notiks biežāk, daļēji klimata pārmaiņu dēļ;

33.   iesaka, Komisijai, ņemot vērā to, ka MVU ir ļoti svarīga saimnieciska loma Eiropā, sniegt tehnisko atbalstu MVU, kas tiem ļautu un palīdzētu ievērot stingros tiesību aktus vides veselības jomā un tos mudinātu veikt citas izmaiņas, kas ir pozitīvas no vides veselības viedokļa un izraisa uzņēmumu darbības maiņu;

34.   iesaka Komisijai līdz 2010. gadam un gaidot vides un veselības rīcības plāna "otro kārtu" pārorientēt iniciatīvu uz mazākaizsargātajām iedzīvotāju grupām un izstrādāt jaunas riska novērtēšanas metodes, ņemot vērā svarīgāko faktoru ‐ bērnu, grūtnieču un gados vecāku cilvēku īpašo neaizsargātību;

35.   tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt profilakses un piesardzības principa priekšrocības un izstrādāt un piemērot rīkus, kas ļauj paredzēt un novērst potenciālu vides un veselības apdraudējumu; iesaka Komisijai noteikt šā rīcības plāna "otrās kārtas" izmaksas un paredzēt atbilstošu finansējumu, ņemot vērā lielāku skaitu konkrētu pasākumu, kuru mērķis ir samazināt vides ietekmi uz veselību un īstenot profilakses un piesardzības pasākumus;

36.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī PVO.

(1) OV C 304 E, 1.12.2005., 264.lpp.
(2) OV L 301, 20.11.2007., 3. lpp.
(3) Ziņojums "Vide Eiropā ‐ ceturtais novērtējums. Kopsavilkums" Eiropas Vides aģentūra (10.10.2007).
(4) 2003. gada 23. septembra spriedums lietā C-192/01, Komisija/Dānija, Recueil, I- 9693 lpp.; 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C-127/02, Landelijke Vereniging tot Behoud van de Waddenzee un Nederlandse Vereniging tot Bescherming van Vogels, Krājums, I-7405 lpp.
(5) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.
(6) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp. Labota versija OV L 136, 29.5.2007., 3. lpp.
(7) OV L 40, 11.2.1989., 12. lpp.
(8) Šo ziņojumu publicējusi neatkarīgu zinātnieku grupa 2007. gada 31. augustā. Sīkāku informāciju skatīt: www.bioinitiative.org
(9) OV L 199, 30.7.1999., 59. lpp.
(10) OV C 297 E, 7.12.2006., 331. lpp.


Valsts apvērsums Mauritānijā
PDF 200kWORD 44k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par valsts apvērsumu Mauritānijā
P6_TA(2008)0411RC-B6-0386/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā priekšsēdētāja, Padomes prezidentūras, kas pārstāv Eiropas Savienību, Kopējās ārējās un drošības politikas Augstā pārstāvja, Eiropas Komisijas, ANO Drošības padomes, Āfrikas Savienības, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienības un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas paziņojumus pēc valsts apvērsuma Mauritānijā,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Rietumāfrikā Said Djinnit otro vizīti Mauritānijā kopš valsts apvērsuma,

–   ņemot vērā ĀS dibināšanas aktu, kurā nosodīts jebkurš mēģinājums ar spēku pārņemt varu,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā valsts apvērsums Mauritānijā notika 2008. gada 6. augustā, kad Mauritānijas prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi gāza augsti stāvošu ģenerāļu grupa, kurus viņš bija atcēlis no amata tajā pašā dienā,

B.   tā kā starptautiskie novērotāji, tostarp novērotāji no Eiropas Savienības un konkrēti Eiropas Parlamenta nosūtītās vēlēšanu novērošanas misijas, uzskatīja par godīgām un pārredzamām 2006. gada novembrī un decembrī notikušās parlamenta vēlēšanas un 2007. gada janvārī notikušās senāta vēlēšanas, kā arī prezidenta Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi ievēlēšanu 2007. gada martā, garantējot šo vēlēšanu likumību,

C.   tā kā vairāk nekā divas trešdaļas Mauritānijas parlamenta deputātu ir parakstījuši atbalsta deklarāciju apvērsuma vadītājam Mohamed Ould Abdel Aziz un pārējiem ģenerāļiem; tā kā 2008. gada jūnijā likumdevēji nobalsoja par neuzticību, mudinot prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi nekavējoties veikt izmaiņas viņa valdības sastāvā, tā kā 49 deputāti atkāpās no amata pēc tam, kad prezidents Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi iecēla 12 valdības ministrus, kuri bija strādājuši īpaši nepopulārā iepriekšējā režīma laikā,

D.   tā kā lēmumus par Mauritānijas politisko, ekonomisko un sociālo nākotni var pieņemt tikai ievēlētie tautas pārstāvji un tā kā demokrātija paredz līdzsvaru starp izpildvaru un likumdošanas varu, abām šīm varām gūstot labumu no likumīgām vēlēšanām,

E.   tā kā valsts apvērsums degradējoši iejaucas ekonomikā un sabiedrībā un tā kā attīstība ir labākā veiksmes un demokrātijas garantija,

F.   atzīstot panākumus, kas sasniegti attiecībā uz bēgļu atgriešanos un tiesību akta pieņemšanu, lai valstī atzītu verdzību par kriminālnoziegumu,

G.   tā kā ES no 10. Eiropas Attīstības fonda ir sniegusi palīdzību EUR 156 000 000 apmērā pārejai uz demokrātiju un "atbalsta programmai" laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam, papildinot jau esošo palīdzību un kopš 1985. gada piešķirtos EUR 335 000 000,

H.   tā kā Pasaules Banka ir apturējusi 175 000 000 ASV dolāru vērtu palīdzību Mauritānijai un tā kā šo maksājumu apturēšana skars 17 valsts projektus Mauritānijā, kā arī tās līdzdalību Pasaules Bankas reģionālajos projektos, konkrēti lauku attīstības, veselības, izglītības, infrastruktūras, un ceļu būves jomā,

I.   tā kā demokrātiska Mauritānija būtu stabilitātes centrs īpaši jutīgā apakšreģionā, kas ir iezīmīgs, no vienas puses, ar Salāfistu sludinātāju un kaujinieku grupas (GSPC), kas ir kļuvusi par Al-Qaeda, klātbūtni Sahārā pie ziemeļaustrumu robežas ar Alžīriju un Mali un, no otras puses, ar tuaregu sacelšanos,

J.   tā kā "konstitucionālajam rīkojumam", saskaņā ar kuru hunta nosaka savas pilnvaras un kurš ļauj izdodot pārvaldes dekrētus, nav nekāda juridiska pamata,

1.   nosoda militāro valsts apvērsumu, ko veica Mauritānijas ģenerāļi un kas ir otrais apvērsums šajā valstī triju gadu laikā, un ar ko ir pārkāpta konstitucionālā likumība un demokrātiskie un starptautiski apstiprinātie vēlēšanu rezultāti; pauž nožēlu par atpakaļ sperto soli, ņemot vērā būtiskos panākumus demokrātijas un tiesiskas valsts attīstībā pēdējo gadu laikā Mauritānijā; aicina pārtraukt pašreizējo politisko spriedzi Mauritānijā ar institucionālās sistēmas starpniecību, kas izveidota pārejas laikā uz demokrātiju, un cik vien drīz iespējams atjaunot konstitucionālo kārtību un civilo pārvaldi,

2.   prasa nekavējoties atbrīvot prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi, kā arī premjerministru Yahya Ould Ahmed el-Waghef un pārējos valdības locekļus, kas joprojām atrodas mājas apcietinājumā dažādās valsts vietās;

3.   aicina pilnībā ievērot Mauritānijas prezidenta un parlamenta pilnvaru konstitucionālo likumību, kas paredz, ka prezidenta un parlamenta līdzāspastāvēšanas mehānismus un līdzsvaru starp izpildvaru un likumdošanas varu reglamentē konstitūcija, kuru var grozīt, lai nodrošinātu lielāku stabilitāti, vienīgi atbilstīgi tās noteikumiem pēc plašām debatēm, kurās piedalās visi politiskie spēki;

4.   uzskata, ka godīgām un atklātām debatēm starp galvenajiem politiskajiem spēkiem ir jānosaka konstitucionālās metodes un formas, kas vajadzīgas, lai apturētu krīzi;

5.   pauž gandarījumu par bēgļu atgriešanos, tiesību akta pieņemšanu, ar ko padara par kriminālnoziegumu verdzību, un tiesību akta priekšlikumu plašsaziņas līdzekļu liberalizācijai un pauž nožēlu par demokrātisku līdzekļu trūkumu, lai risinātu problēmas saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumu sekām, un 1990. gadā notikušajām represijām pret Mauritānijas melnādainajiem iedzīvotājiem, neskatoties uz prezidenta solījumiem izveidot izmeklēšanas komiteju;

6.   prasa, lai bēgļiem, kas ir atgriezušies Mauritānijā, tiktu atjaunotas viņu tiesības, atdodot viņiem atņemto īpašumu;

7.   prasa, lai Mauritānijas tautu, ko jau ir īpaši skārusi ekonomiskā un pārtikas krīze, neizmantotu kā ķīlnieci pašreizējā krīzē, un prasa Eiropas Komisijai ieviest atbalsta programmu pilsoniskajai sabiedrībai ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta starpniecību;

8.   pieņem zināšanai militārās huntas paziņojumu par jaunām prezidenta vēlēšanām, taču pauž nožēlu par to, ka pretēji huntai, kas bija pie varas no 2005. līdz 2007. gadam, nav bijušas nekādas apņemšanās nodrošināt neitralitāti vēlēšanās; prasa militārajiem spēkiem, kas ir pie varas, nekavējoties apņemties noteikt grafiku, lai atjaunotu demokrātiskās iestādes, sadarbībā ar politiskajiem spēkiem;

9.   atbalsta ĀF centienus, lai saprātīgi atrisinātu krīzi;

10.   prasa Komisijai uzsākt politisko dialogu atbilstīgi Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem un EK, ko parakstīja 2000. gada 23. jūnijā Kotonū(1) un grozīja 2005. gada 24. jūnijā Luksemburgā (Kotonū nolīgums) 8. pantam, lai atjaunotu konstitucionālo likumību, un informēt Parlamentu par šā dialoga rezultātiem, ja tas nav veiksmīgs , aicina no jauna aktivizēt Kotonū nolīguma 96. pantu, kas varētu novest pie palīdzības apturēšanas, izņemot pārtikas un humāno palīdzību;

11.   prasa Padomes prezidentūrai turpināt uzraudzīt politisko situāciju šajā valstī, cieši sadarbojoties ar Āfrikas Savienību, un garantēt ES valstspiederīgo drošību;

12.   prasa pēc iespējas drīzāk nosūtīt parlamentāriešu delegāciju, kas tiktos ar kolēģiem un piedāvātu atbalstu, lai apturētu krīzi;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai un dalībvalstu valdībām, kā arī Āfrikas Savienības iestādēm, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienībai, Starptautiskajai Frankofonijas organizācijai un ANO Drošības padomei.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.


Irāna
PDF 204kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Irānā
P6_TA(2008)0412RC-B6-0389/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, jo īpaši tā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi Irānā(1),

–   ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 13.  jūnija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāves soda izpildi Mohammad Hassanzadeh,

–   ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 18.  jūlija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāves soda piemērošanu Irānā,

–   ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 29. jūlija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāves soda izpildi 29 cilvēkiem Evinas cietumā Irānā,

–   ņemot vērā Prezidentūras 2008. gada 25. augusta deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Reza Hejazi pakāršanu;

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes prezidentūras paziņojumus 2008. gada 19. un 28. augustā par gaidāmo nāves soda izpildi Behnood Shojaee un Bahman Soleimanian,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas un it īpaši 2007. gada 18. decembra Rezolūciju A/RES/62/168 par cilvēktiesību situāciju Irānas Islāma Republikā un šajā pašā dienā pieņemto Rezolūciju A/RES/62/149 par moratoriju nāves soda izpildei,

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un Konvenciju par bērna tiesībām, kam Irāna ir pievienojusies,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu;

A.   tā kā saskaņā ar Amnesty international sniegtajiem datiem līdz šim izpildīto nāves sodu skaits Irānā šajā gadā ir sasniedzis vismaz 191 izpildītu nāves sodu, bet 2007. gadā Irānā tika izpildīts 371 nāves sods ‐ vairāk kā jebkur pasaulē, izņemot Ķīnu, lai gan Irānas iedzīvotāju skaits ir 18 reizes mazāks nekā Ķīnas;

B.   tā kā Evinas cietumā Teherānā 2008.gada 27. jūlijā 29 cilvēkiem vienlaicīgi tika izpildīts nāves sods;

C.   tā kā 2008. gada 10. jūnijā 16 gadus vecajam Irānas kurdam Mohammad Hassanzadeh tika izpildīts nāves sods par noziegumu, ko viņš izdarīja 14 gadu vecumā; tā kā 2008. gada 22.jūlijā nāvessodu izpildīja nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem Hassan Mozafari un Rahman Shahidi, un 2008. gada 19. augustā 19 gadus vecais Reza Hejazi tika pakārts par iespējams izdarītu slepkavību, kad viņam bija 15 gadu; tā kā 2008. gada 26. augustā 19 gadus vecajam Behnam Zare izpildīja nāvessodu par noziegumu, ko viņš bija izdarījis 15 gadu vecumā, tādējādi viņam kļūstot jau par sesto nepilngadīgo likumpārkāpēju, kuram 2008. gadā vien Irānā jau izpildīts nāvessods;

D.   tā kā nedz Behnam Zare ģimenei, nedz Reza Hejazi ģimenei, nedz arī viņu advokātiem netika paziņots par nāves soda izpildes laiku un vietu, kas ir pretrunā Irānas likumiem;

E.   tā kā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem Amir Marollahi, Behnood Shojaee, Mohammed Fadaei un Bahman Soleimanian neizbēgami draud nāves soda izpilde;

F.   tā kā nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi aizliedz starptautiskie tiesību akti, kā tas noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. panta 5. punktā un Konvencijā par bērna tiesībām; tā kā neraugoties uz Irānas juridiskajām saistībām, uz nāvi ir notiesāti vēl vismaz 130 nepilngadīgi likumpārkāpēji;

G.   tā kā mazākumtautību tiesību aizstāvjus aizvien vairāk apdraud iespēja tikt sodītiem ar nāvi, kā tas bija Yaghoub Mehrnehad lietā, kurš pēc tautības bija beludžs, Taisnības balss jaunatnes asociācijas izpilddirektors, kuru 2008. gada 4. augustā sodīja ar nāvi par to, ka viņš publiski vērsās pret vietējām amatpersonām, pieprasot, lai tās atbildētu par savu neizdarību;

H.   tā kā citu mazākumtautību tiesību aktīvistu, kurdu skolotāju Farzad Kamangar bez pierādījumiem notiesāja uz nāvi par bruņošanos nolūkā gāzt valsts varu;

I.   tā kā atzīšanās bieži vien tiek iegūtas spīdzinot, bez advokātu klātbūtnes, un tiesas nolēmumi neatbilst pat vis minimālākajiem taisnīgas tiesas standartiem;

J.   tā kā 2008. gada 5. augustā Irānas tiesu iestāžu vadītājs paziņoja par to, ka tiek apturēta nomētāšana ar akmeņiem kā nāves soda izpildes veids, kas nozīmē, ka 10 sievietes, kurām bija piespriests šāds nāves sods, netiks nomētātas ar akmeņiem;

K.   tā kā ir pamats bažām, ka Irānas opozīcijas locekļiem, kas ir pārgrupēti un tiek aizsargāti Ashraf nometnē Irākas ziemeļos saskaņā ar Ceturtās Ženēvas konvencijas 27. pantu ASV vadīto daudznacionālo spēku aizsardzībā, var draudēt izraidīšana un piespiedu atgriešana Irānā, kur viņi var tikt nežēlīgi vajāti, vai pat, iespējams, notiesāti ar nāvi;

1.   pauž visdziļākās skumjas par nesen notikušo nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi Irānā, kas padara šo valsti par vienīgo pasaulē, kur vēl aizvien 2008. gadā notiek šāda briesmīga un necilvēcīga sodīšana;

2.   īpašu uzmanību pievērš Soghra Najafpour liktenim, kas gandrīz visus 19 savas dzīves pēdējos gadus pavadījusi ieslodzījumā, gaidot nāves soda izpildi, par noziegumu, kas tika izdarīts, kad viņai bija 13 gadi;

3.   aicina tiesu iestāžu vadītāju Ayatollah Mahmoud Hashemi Sharoudi sistemātiski aizstāt nāves sodu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem ar citu soda veidu un lūdz Irānas varas iestādes jo īpaši nepieļaut Amir Marollahi, Behnood Shojaee, Mohammed Fadaei un Bahman Soleimanian sodīšanu ar nāvi;

4.   asi nosoda to, ka Irānā pieaug izpildīto nāvessodu skaits un mudina Irānas varas iestādes noteikt moratoriju nāves sodam izmantošanai, ar mērķi atcelt nāves sodu saskaņā ar ANO Ģenerālajā asamblejā 2007. gada 18. decembrī pieņemto rezolūciju;

5.   atkārto savu aicinājumu Irānas parlamenta (Majlis) deputātiem nekavējoties izdarīt grozījumus tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka nevienam, kas izdarījis noziegumu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas netiek izpildīts nāves sods, kā arī, lai palielinātu vecumu, no kura iestājās juridiskā atbildība, atbilstīgi starptautiskajiem standartiem;

6.   atbalsta likumdošanas centienus Irānā, kuru mērķis ir ieviest atsevišķu juridisku un tiesu sistēmu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un aicina Irānas parlamentu ietvert pasākumus, kuru mērķis būtu izglītot un sociāli integrēt nepilngadīgos likumpārkāpējus; aicina Komisiju atbalstīt Irānas varas iestādes jebkurā to lūgumā pēc starptautiskas sadarbības šajā jomā;

7.   asi nosoda to Irānas pilsoņu vajāšanu un ieslodzīšanu, kuri aizstāv cilvēktiesības un cīnās par nāves soda atcelšanu, un kurus bieži apsūdz "darbībās, kas vērstas pret valsts drošību"; jo īpaši aicina bez nosacījumiem atbrīvot Emadeddin Baghi un Mohammad Sadegh Kabovand, kā arī aizstāt nāves sodu ar citu soda veidu Farzad Kamangar, un atkārtoti izmeklēt viņa lietu;

8.   atzinīgi vērtē neseno paziņojumu par to, ka tiek apturēts nāves soda veids nomētājot ar akmeņiem; tomēr pauž bažas par to, ka kriminālkodeksa reformas priekšlikumā, kuru pašlaik izskata parlamentā, nomētāšana ar akmeņiem tiek saglabāts kā soda veids par noteiktiem laulības pārkāpšanas veidiem un aicina Majlis deputātus panākt, lai nomētāšana ar akmeņiem tiktu pilnīgi atcelta;

9.   aicina Irākas un ASV varas iestādes neatgriezt ar varu Irānā nevienu Irānas opozīcijas pārstāvi, bēgli un patvēruma meklētāju, kuram draudētu vajāšana un jo īpaši strādāt sadarbībā ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos un citiem, lai panāktu apmierinošu un ilgtermiņa risinājumu attiecībā uz to cilvēku situāciju, kuri pašlaik atrodas Ashraf nometnē;

10.   aicina iesniegt nākamajai ANO Ģenerālajai asamblejai rezolūciju, kurā prasa visām valstīm, kas joprojām piemēro nāvessodu, darīt ANO ģenerālsekretāram un sabiedrībai zināmu visu informāciju par nāvessoda piemērošanas gadījumiem, atceļot valsts noslēpumu saistībā ar nāvessodu, kas arī ir viens no cēloņiem, kura dēļ pieaug nāvessoda piemērošanas gadījumu skaits;

11.   aicina, lai jaunā rezolūcija paredz ģenerālsekretāra īpašā sūtņa amatu, kura uzdevums būtu uzraudzīt situāciju, nodrošinot maksimālu pārredzamību nāvessoda piemērošanas sistēmā un veicinot iekšēju procesu, kas vērsts uz to, lai tiktu īstenota ANO rezolūcija par nāvessoda izpildes moratoriju.

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Irānas Islāma Republikas parlamentam un valdībai, Padomei, Komisijai, KĀDP Augstajam pārstāvim, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, ANO Augstajam pārstāvim bēgļu jautājumos, kā arī ASV valdībai un Irākas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0314.


Albīnu slepkavības Tanzānijā
PDF 201kWORD 43k
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par albīnu slepkavībām Tanzānijā
P6_TA(2008)0413RC-B6-0387/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā un kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par Bērna tiesībām, kuru pieņēma 1989. gada 20. novembrī un kura stājās spēkā 1990. gada 2. septembrī, un kura ir saistoša un piemērojama bez izņēmumiem,

–   ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par personu, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskām minoritātēm, tiesībām,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā saskaņā ar NVO un plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem, kuros izklāstīto informāciju ir apstiprinājusi Tanzānijas valdība, Viktorijas ezera rajonā, it īpaši tādos reģionos kā Mwanza, Shinyanga un Mara, kur dzīvo liels skaits albīnu, kopš 2008. gada marta ir nogalināti un sakropļoti vismaz 25 albīni, tostarp bērni;

B.   tā kā minētie trīs reģioni ir bēdīgi slaveni ne tikai ar albīnu slepkavībām, bet arī ar tādu cilvēku nogalināšanu, kurus uzskata par raganām vai burvjiem; tā kā bieži vien pietiekams attaisnojums tam, lai saniknotu cilvēku pūlis nogalinātu cilvēku, ir tikai baumas par šā cilvēka nodarbošanos ar maģiju;

C.   tā kā, pamatojoties uz Tanzānijas varas iestāžu pausto informāciju, albīnu nogalināšanu veic pūšļotāju (sangomu) algotas organizētas noziedznieku bandas;

D.   tā kā plašsaziņas līdzekļos ir ziņots, ka Daresalamā ir arestētas 173 personas, tostarp liels skaits sangomu un viņu klientu, kuras tur aizdomās par saistību ar albīnu slepkavošanu Tanzānijā;

E.   tā kā valsts policija ir darījusi zināmu, ka sangomas pārdod atsevišķas albīnu ķermeņa daļas un viņu asinis kalnračiem un zvejniekiem, kuri tic, ka albīnu ķermeņu daļas nesīs tiem veiksmi, veselību un laimi;

F.   tā kā šie slepkavošanas gadījumi albīnu kopienā ir izraisījuši lielu neizpratni un bailes, jo viņi jūtas ļoti nedroši, un, vairoties no iespējamā apdraudējuma, baidās palikt vienatnē, kā arī kaut kur iet vai ceļot vienatnē;

G.   tā kā 36 % Tanzānijas iedzīvotāju dzīvo zem valstī noteiktās nabadzības robežas; tā kā pieejamība veselības aprūpes sistēmai ir ļoti ierobežota un tāpēc iedzīvotāji parasti vēršas pēc palīdzības pie sangomām vai dziedniekiem;

H.   tā kā albīni ir mazākums un pret albīniem vērsta diskriminācija ir nopietna problēma visā Subsahāras Āfrikā; tā kā pasaulē vienam cilvēkam no katriem 20 000 cilvēku ir albīnisms;

I.   tā kā, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) veikto pētījumu, gandrīz puse no visiem vecākiem, kuriem bērni ir albīni, ir jutuši pazemojumu, dzimstot šādam bērnam; tā kā sievietes, kurām ir albīnisms, izjūt diskrimināciju no citu sieviešu puses, un tā kā sievietes, kurām ir piedzimuši bērni-albīni, bieži vien tiek izsmietas, pret viņām izturas noraidoši un diskriminē darba tirgū; tā kā aptuveni divas trešdaļas aptaujāto vecāku apgalvoja, ka viņu bērniem-albīniem ir bijusi vajadzīga īpaša veselības aprūpe un tā ir bijusi dārga, savukārt puse no aptaujātajiem vecākiem teica, ka viņu bērniem ir nopietnas problēmas ar redzi; tā kā tomēr 83 % no vecākiem apgalvoja, ka bērnu-albīnu sekmes skolā ir tādas pašas kā citiem bērniem, kuriem nav albīnisma,

1.   stingri nosoda albīnu slepkavības Tanzānijā un spekulatīvo tirdzniecību ar albīnu ķermeņu daļām;

2.   atzinīgi vērtē to, ka Tanzānijas prezidents Jakaya Mrisho Kikwete ir izteicis nosodījumu albīnu slepkavošanai un ir solījis netaupīt pūles, lai novērstu šādus noziegumus; uzsver, ka solītais ir jāapliecina ar paveikto;

3.   izsaka atzinību par prezidenta Jakaya Mrisho Kikwete lēmumu iecelt parlamenta deputāta amatā Al-Shymaa Kway-Geer, kas tādējādi ir kļuvusi par pirmo albīni, kas sākusi darbu Tanzānijas parlamentā; šādu lēmumu Tanzānijas prezidents pieņēma, jo Al-Shymaa Kway-Geer ir apņēmības pilna cīnīties pret diskrimināciju, ko izjūt gan viņa, gan citi albīni;

4.   atbalsta un atzinīgi vērtē Tanzānijas valdības līdz šim veiktos pasākumus, piemēram, albīnu skaita apzināšanu un tādas policijas nodaļas izveidi, kas nodrošina eskortu bērniem-albīniem; atbalsta Tanzānijas parlamenta deputātu prasību, lai valdība turpinātu veikt pasākumus, ar kuriem būtu iespējams risināt problēmas cēloni un izbeigt jebkāda veida diskrimināciju pret albīniem;

5.   aicina Tanzānijas varasiestādes, pašvaldību iestādes un visu pilsonisko sabiedrību savstarpēji sadarboties, lai aizsargātu visus albīnus; mudina Tanzānijas valdību uz tūlītēju rīcību, lai uzlabotu sabiedrības informētību un sniegtu informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar albīnismu; uzskata, ka šādi pasākumi jāīsteno galvenokārt lauku rajonos, kur cilvēki nav pietiekami izglītoti un ir daudz māņticīgāki;

6.   atzinīgi vērtē to, ka iepriekšējā mēnesī ir arestētas 173 personas, ko tur aizdomās par saistību ar albīnu slepkavībām Tanzānijā; stingri mudina valsts iestādes arī turpmāk rīkoties ātri un nodot tiesai personas, kas atbildīgas par albīnu slepkavībām;

7.   ar nožēlu atzīmē, ka žurnālistei Vicky Ntetema, kas veica izmeklēšanu šajā jautājumā, nākas slēpties pēc nāves draudu saņemšanas par to, ka viņa ir atklājusi sangomu un policistu saistību ar albīnu slepkavībām; mudina Tanzānijas valsts iestādes sākt Vicky Ntetema celtās apsūdzības rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu;

8.   pauž atzinību un atbalstu Tanzānijas Albīnu asociācijai par tās veikto darbu un sniegto palīdzību albīnu kopienai; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt minēto asociāciju un tās aicinājumu akadēmisko aprindu pārstāvjiem, reliģiskajiem līderiem un cilvēktiesību aizstāvjiem informēt sabiedrību par to, ka albīnu slepkavošana ir sociāli un morāli nepieņemama rīcība;

9.   aicina Komisiju atbalstīt UNDP centienus uzlabot albīnu stāvokli Āfrikā un aizsargāt tos;

10.   uzskata, ka vislabākais veids, kā aizsargāt Tanzānijas albīnu tiesības, ir garantēt viņiem līdzvērtīgu piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei saskaņā ar integrācijas politiku un nodrošināt viņiem pienācīgu sociālo un tiesisko aizsardzību;

11.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Tanzānijas valdības, NVO un pilsoniskās sabiedrības centienus formulēt stratēģiju, lai, pamatojoties uz nediskrimināciju un sociālo integrāciju, risinātu jautājumu par albīnu vajadzībām, tiesībām un to, kā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas darba tirgū;

12.   prasa uzlabot veselības aprūpes darbinieku apmācību un rīkot skolotājiem un vecākiem paredzētus seminārus, lai mudinātu viņus censties pasargāt bērnus-albīnus no saules, jo daudzi albīni mirst no ādas vēža, pat nesasnieguši 30 gadu vecumu;

13.   uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka veselības aprūpei paredzētos līdzekļus izlieto Tanzānijas visnabadzīgāko iedzīvotāju vajadzībām; uzsver, ka steidzami jānodrošina veselības aprūpes pieejamība lauku un attālos rajonos;

14.   aicina Padomi un Komisiju stingri uzraudzīt, kā Tanzānijā tiek ievērotas albīnu cilvēktiesības;

15.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Āfrikas Savienībai, Tanzānijas valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas un ĀKK Padomes līdzpriekšsēdētājiem.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika