Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2153(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0505/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0505/2008

Debates :

Balsojumi :

PV 13/01/2009 - 6.6
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0006

Pieņemtie teksti
PDF 330kWORD 127k
Otrdiena, 2009. gada 13. janvāris - Strasbūra
Kopējā lauksaimniecības politika un vispārējā nodrošinātība ar pārtiku
P6_TA(2009)0006A6-0505/2008

Eiropas Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūcija par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku (2008/2153(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pieaugošajām barības un pārtikas cenām(1), kā arī Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par pieaugošajām pārtikas cenām Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs(2),

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu – priekšlikumu lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā(3),

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs (COM(2008)0450),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana. Norādījumi par ES rīcību" (COM(2008)0321),

–   ņemot vērā 1996. gada 13. līdz 17. novembrī Romā notikušā Pasaules pārtikas samita secinājumus un mērķi līdz 2015. gadam samazināt bada cietēju skaitu uz pusi,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības perspektīvas 2008.–2017. gadam, kuras izdevusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

–   ņemot vērā Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un attīstību veicinošu tehnoloģiju starptautiskā novērtējuma organizācijas (IAASTD) ieteikumus,

–   ņemot vērā Kopējās lauksaimniecības politikas (KAP) "veselības pārbaudes" iznākumu,

–   ņemot vērā PTO pārrunas, kas patlaban norit Dohas sarunu kārtā,

–   ņemot vērā Parīzes 2005. gada 2. marta deklarāciju par atbalsta efektivitāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A6-0505/2008),

A.   tā kā pirmo reizi kopš 1970. gadiem pasaulē valda akūta pārtikas krīze, ko izraisījuši gan strukturāli ilgtermiņa faktori, gan arī citi faktori, un kukurūzas cena kopš 2006. gada ir trīskāršojusies, kviešu cena pasaulē ir palielinājusies par vairāk nekā 180 % divu gadu periodā un vispārējais pārtikas cenu pieaugums pasaulē ir aptuveni 83 %;

B.   tā kā salīdzinoši īsā laika posmā no 2006. gada septembra līdz 2008. gada februārim ir ievērojami un neparedzēti pieaugušas pārtikas cenas un tā kā līdz ar to citu pārtikas produktu cenas pasaulē ir dubultojušās pēdējo 2 gadu laikā un sagaidāms, ka, neskatoties uz pašreiz reģistrēto cenu kritumu noteiktām graudaugu kultūrām, tās paliks tikpat augstas, par ko liecina standartizēto nākotnes darījumu tirgus;

C.  tā kā dzīvnieku barības cenas pieaugums palielina ražošanas izmaksas, un tā rezultātā var samazināties lopkopības produkcijas apjoms laikā, kad pieprasījums pēc šīs produkcijas pieaug un prognozes liecina, ka tas turpinās pieaugt, jo īpaši jaunās ekonomikas valstīs;

D.   tā kā PLO un ESAO paredz, ka, lai gan preču cenas var samazināties salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, nav gaidāma to atgriešanās līmenī, kāds bija pirms 2006. gada; tā kā dramatiskas preču cenu svārstības tomēr var kļūt par aizvien izteiktāku un ikdienišķu pasaules tirgus iezīmi; tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus lauksaimniecības ienākumus, galvenokārt ņemot vērā ātrumu, ar kādu palielinās lauksaimniecības resursu izmaksas, kā arī aizvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām;

E.   tā kā pasaules pārtikas krājumi ir kritiski samazinājušies ‐ pēc II pasaules kara krājumu pietika vienam gadam, 2007. gadā ‐ 57 dienām, savukārt 2008. gadā ‐ 40 dienām;

F.   tā kā šiem un citiem faktoriem ir tieša un nopietna ietekme uz lielu cilvēku skaitu, tā kā pārtikas cenu krīze pasaulē ir novedusi miljoniem cilvēku nabadzībā un badā, tā kā šie notikumu pavērsieni ir kļuvuši par iemeslu pārtikas dumpjiem un politiskiem nemieriem, vēl vairāk destabilizējot valstis un reģionus visā pasaulē; tā kā pat ES krājumi ir tā samazinājušies, ka ārkārtas pārtikas programmas rīcībā šobrīd nav vairs pārtikas izdalīšanai;

G.   tā kā saskaņā ar pašreizējām to organizāciju aplēsēm, kuras cīnās pret badu pasaulē, pašlaik jaunattīstības valstīs katrs piektais iedzīvotājs nesaņem pietiekamu pārtiku un cieš pastāvīgu badu un katru dienu pasaulē vairāk nekā 30 000 bērnu mirst no bada un nabadzības;

H.   tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecība nodrošina ar darbu un iztikas līdzekļiem vairāk nekā 70 %, bet daudzās Āfrikas valstīs vairāk nekā 80 % darbaspēka, un līdz ar to lauku attīstības politikai ir būtiska nozīme efektīvā nabadzības un bada apkarošanā;

I.   tā kā jaunattīstības valstīs sievietes ražo 60 % līdz 80 % pārtikas produktu, nodrošinot pusi no pasaulē ražotās pārtikas produkcijas, tā kā sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma ģimenes apgādē un viņām neapšaubāmi grūtāk nekā vīriešiem piekļūt zemei un ražošanas līdzekļiem, tādēļ sievietēm pastāvīgi jāsaņem atbalsts un palīdzība;

J.   tā kā pašreizējā krīze vissmagāk ietekmē saimniecības ar nelieliem ienākumiem gan Eiropas Savienībā, gan arī jaunattīstības valstīs, kur pārtikas vajadzībām mājsaimniecības patērē 60 līdz 80 % no kopējiem ienākumiem, savukārt ES tie ir vidēji mazāki par 20 %;

K.   tā kā Parlaments un Padome ir atkārtoti aicinājuši aktīvi reaģēt uz šo globālo problēmu, īpaši nodrošinot finansējumu, kas nepieciešams lauksaimniecības resursu un palīdzības finansēšanai, izmantojot tirgus pārvaldības instrumentus;

L.   tā kā ES aizvien ir lielākā pārtikas ražotāja, kas nodrošina 17 % no pasaules kviešiem, 25 % no pasaules piena produkcijas, 20 % no pasaules cūkgaļas produkcijas un 30 % no pasaules liellopu gaļas produkcijas, bet tā kā ES ir arī liela lauksaimniecības produkcijas importētāja, tā ne tuvu nav pašpietiekama attiecībā uz daudzu pārtikas preču sagādi;

M.   tā kā Eiropas Savienībai ir vadošā loma pārtikas ražošanas standartu noteikšanā augstākajā līmenī, koncentrējoties uz pārredzamības sistēmu "no lauka līdz galdam" un garantējot ES ražotās pārtikas drošumu;

N.   tā kā Eiropas Savienībai ir arī vadošā loma vides aizsardzības iniciatīvās, kuru mērķis ir aizsargāt dabas resursus, bet kuras arīdzan rada papildu izmaksu slogu ES lauksaimniekiem;

O.   tā kā Eiropas Savienība ir vadošā attīstības un humanitārās palīdzības sniedzēja pasaulē, bet starptautiskā līmenī kopš 1980. gadiem lauksaimniecības atbalsta ‐ jo īpaši Eiropas Savienības piešķirtā atbalsta ‐ daļa nepārtraukti samazinās;

P.   tā kā papildus dalībvalstu iemaksām ES parasti finansē aptuveni 10 % no vispasaules attīstības sadarbības; tā kā to apliecina pašreizējā iemaksa, izmantojot EK instrumentus (aptuveni EUR 1,8 miljardi ‐ EUR 1 miljards, izmantojot jauno mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs, un pārējais, izmantojot pašlaik pieejamos attīstības un humanitārās palīdzības instrumentus);

Q.   tā kā, ņemot vērā ietekmi uz dabas resursiem, tiek paredzēts, ka pārtikas pieprasījums pasaulē līdz 2050. gadam dubultosies un līdz ar to pasaulē būs nepieciešams palielināt arī pārtikas ražošanu;

R.   tā kā saskaņā ar PLO prognozēm pietiktu ieguldīt EUR 30 miljardus gadā, lai iedzīvotājiem, kuru skaits 2050. gadā sasniegs 9 miljardus, būtu garantēta nodrošinātība ar pārtiku;

S.   tā kā pašreiz spēkā esošie starptautiskie un reģionālie nolīgumi ir nepietiekami efektīvi instrumenti, lai noregulētu tirgus piegādes un tirdzniecību, un tā kā valdībām visā pasaulē nesenais pārtikas cenu pieaugums ir jāuztver kā atgādinājums, ka lauksaimniecības produkciju nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu,

1.   apstiprina, ka vispārējā nodrošinātība ar pārtiku Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, un aicina veikt tūlītējus un ilgstošus pasākumus, lai ES pilsoņiem un pasaules iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka ir svarīgi novērtēt visas pasaules lauksaimniecībā un pārtikā izmantotās kultūras; uzsver, ka pārtikai jābūt pieejamai patērētājiem par saprātīgām cenām un vienlaikus jānodrošina atbilstošs lauksaimnieku dzīves līmenis;

2.   uzsver, cik svarīga ir kopējā lauksaimniecības politika kā pārtikas nodrošināšanas līdzeklis Eiropas Savienībā; uzskata, ka KLP ir garantējusi ES pilsoņiem drošu pārtikas apgādi kopš tās pirmsākumiem 1962. gadā, kā arī lauku vides aizsardzību un uzlabošanu un ES pārtikas ražošanas standartus, kas ir augstākie pasaulē; uzsver, ka arī turpmāk Kopienas lauksaimniecībai ir jāsaglabā šī nozīme;

3.   tomēr piezīmē, ka pēdējo 25 gadu laikā daudzi KLP grozījumi ir izraisījuši lauksaimniecības produkcijas mazināšanos Eiropas Savienībā un uzsvars vairs netiek likts uz kvantitāti, bet gan uz kvalitatīvu produkciju, ko pieprasa tirgus; uzskata, ka šo izmaiņu dēļ ES ražotāji ir zaudējuši potenciālas tirgus iespējas un tās ir izraisījušas pastiprinātu paļaušanos uz pārtiku, kas ievesta no valstīm ārpus Eiropas Savienības un ražota pēc ļoti atšķirīgiem ražošanas standartiem, tādējādi radot nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus attiecībā uz ES lauksaimniecības produkciju;

Situācija un cēloņi

4.   norāda, ka pirms pēdējās pārtikas cenu paaugstināšanās vairāk nekā 860 miljoni cilvēku visā pasaulē pastāvīgi cieta badu; atzīmē, ka Pasaules Banka paredz, ka pārtikas cenu pieaugums varētu iegrūst dziļākā nabadzībā vēl 100 miljonus cilvēku;

5.   piekrīt PLO uzskatam, ka pieaugošo pārtikas cenu dēļ visvairāk cieš valstis, kuru pārtikas imports pārsniedz eksportu, un ka daudzas no šīm valstīm ir pasaules vismazāk attīstītās valstis; atkārtoti apstiprina, ka nepietiekamu nodrošinātību ar pārtiku galvenokārt rada nabadzība un atkarība no pārtikas importa; ņem vērā faktu, ka tikai daži procenti globālās pārtikas produkcijas tiek faktiski tirgoti starptautiskajos tirgos, un to dara arvien mazāks eksportētājvalstu skaits;

6.   atzīmē, ka 2007. un 2008. gada graudaugu ražas bija labas; atzīmē, ka problēmas ar pārtikas nodrošinātību 2007. gada izraisīja pamatpreču piedāvājuma samazināšanās un cenu pieaugums; pauž lielas bažas par mazajiem pasaules pārtikas krājumiem, kas šobrīd var nodrošināt pietiekami daudz graudu visai pasaulei tikai mazāk nekā 40 dienas;

7.   uzsver, ka centieni apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, jo īpaši attiecībā uz pārtiku un dzeramo ūdeni, bieži vien var kļūt par konflikta iemeslu; atzīmē, ka pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās ‐ paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaulē būs par 3 miljardiem cilvēku vairāk ‐ pastiprinās spriedzi visos pasaules reģionos; tādēļ prasa, lai turpmākās lauksaimniecības politikas izstrādē ņemtu vērā šo ģeostratēģisko aspektu;

8.   ar bažām atzīmē lauksaimniecības resursu pieaugošās izmaksas (mēslojuma, sēklu u.c. cenu pieaugums), kuru dēļ ir palielinājušies maksājumi, kas visiem lauksaimniekiem netiek kompensēti vienādā mērā (īpaši lopkopības nozarē) un kuru dēļ būtiski samazinājušies iespējamie lauku saimniecību ienākumi no preču un pārtikas cenu palielināšanās, tādējādi atņemot stimulu palielināt ražošanu; ir noraizējies, ka lielais izejvielu cenu pieaugums varētu samazināt to izmantošanu un, iespējams, samazināt produkcijas daudzumu, kas tikai padziļinātu pārtikas krīzi ES un pasaulē;

9.   atzīmē, ka pamatpreču tirgū šajā sezonā cenas ir ievērojami samazinājušās, kas rada bažas ražotājos un samazina lauksaimnieku uzticēšanos;

10.   uzsver nozīmi, kāda ir pieaugošo pārtikas cenu visaptverošai analīzei, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas galapatērētājiem, spēcīgāku laika apstākļu faktoru un palielinātu pieprasījumu pēc enerģijas saistībā ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, un aicina Komisiju sīkāk izpētīt iespējamo saikni starp augstām pārtikas cenām un pieaugošām enerģijas, jo īpaši degvielas, cenām; tāpēc uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai samazinātu lauksaimniecības atkarību no fosiliem enerģijas avotiem, šajā nolūkā efektīvāk reģenerējot enerģiju un izveidojot energoefektīvas lauksaimniecības ražošanas sistēmas;

11.   aicina izstrādāt politikas instrumentus, kuru mērķis ir nepieļaut šādas dramatiskas un postošas cenu svārstības un kuros ir iekļauta nepieciešamība nodrošināt atbilstošu ražotāju dzīves līmeni; uzskata, ka Vienotā saimniecības maksājuma sistēma dod lauksaimniekiem iespēju mainīt ražošanu atbilstoši tirgus vajadzībām, tomēr ar to var nepietikt, lai cīnītos ar dramatiskajām tirgus cenu svārstībām;

12.   pievērš uzmanību ilgāka termiņa strukturālajiem iemesliem, kuriem bija būtiska nozīme saistībā ar neseno lauksaimniecības preču cenu pieaugumu, tostarp tam, ka pieprasījums pasaulē aizvien pieauga, bet ieguldījumi lauksaimnieciskajā ražošanā pastāvīgi samazinājās; atzīmē, ka šo faktoru vidū enerģijas cenu, jo īpaši naftas cenu, pieaugumam bija lielākā ietekme uz globālo lauksaimniecības ražošanu (palielinot lauksaimniecības ražošanas un pārtikas izplatīšanas izmaksas) un pārtikas krīzēm nabadzīgajās valstīs (ietekmējot izmaksas saistībā ar pārtikas preču transportēšanu valsts iekšienē);

13.   atzīmē, ka 2007. gadā 2 % ES graudu produkcijas tika novirzīti biodegvielai salīdzinājumā ar 25 % ASV kukurūzas produkcijas, kas tajā gadā tika novirzīta spirta ražošanai; aicina globāli novērtēt šo tendenci un tās ietekmi uz pārtikas cenām un koordinēt politiku globālā līmenī, lai nodrošinātu, ka pārtikas krājumus neapdraud tiekšanās pēc atjaunojamās enerģijas ražošanas; aicina arī starptautiskajos un reģionālajos nolīgumos ietvert prasības, kas neļauj biodegvielas ražošanai piešķirtajam atbalstam apdraudēt pasaules nodrošinātību ar pārtiku, turklāt tām ir jāatbilst šiem noteikumiem, lai neizkropļotu konkurenci starp tirdzniecības partneriem; tomēr aicina Eiropas Savienību stingri apņemties sekmēt otrās paaudzes biodegvielas ražošanu;

14.  uzsver, ka ir jānodrošina līdzsvars attiecībā uz biodegvielas un bioenerģijas ražošanu, no vienas puses, un pasaules līmenī nepieciešamajiem pārtikas krājumiem, no otras puses. Palielinot biodegvielas un bioenerģijas ražošanas apjomu, var pozitīvi ietekmēt lauksaimniecību un pārtikas rūpniecību, kas patlaban izjūt, kādas sekas ir radījusi cenu palielināšana pārstrādes rūpniecībā vajadzīgajiem izejmateriāliem, piemēram, mēslojumam, dīzeļdegvielai utt. Tāpēc atjaunojamo enerģijas avotu attīstība nozīmē ekonomiski un sociāli dzīvotspējīgu alternatīvu lauku vides attīstībai, un līdztekus ‐ ilgstošu pasākumu vides aizsardzības jomā, turklāt tai ir vēl jo lielāka nozīme, ja ņemam vērā Eiropas Savienības mērķus atjaunojamās enerģijas jomā līdz 2020. gadam. Tajā pašā laikā jāņem vērā arī pasākumi, kuru mērķis ir apkarot negatīvās sekas, ko enerģētisko kultūru ražošanas apjoma palielināšana var radīt attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, pārtikas cenām un zemes izmantošanas veidiem;

15.   atzīmē, ka ES, atceļot atmatas shēmu, ir ievērojami sekmējusi lauksaimniecības pamatpreču krājumu pieaugumu;

16.   pievērš uzmanību straujajai patērētāju ēšanas ieradumu maiņai, jo īpaši jaunās ekonomikas valstīs, kur palielinās gaļas un proteīnu patēriņš, kam nepieciešams vairāk graudu; arīdzan atzīmē vēlamo faktisko ienākumu palielinājumu tādās valstīs kā Ķīna un Indija, kas arī turpmāk būs lauksaimniecības preču un pārstrādātās pārtikas pieprasījuma virzītājspēks;

17.   uzskata, ka ir jāuzrauga pieaugošā tirgus koncentrācija pārtikas mazumtirdzniecības nozarē, lai neizveidotos monopolsituācijas, jo lielo mazumtirgotāju darbības ne vienmēr ir ražotāju, pārstrādātāju vai patērētāju labākajās interesēs;

18.   vēlas panākt alternatīvu risinājumu apstiprināšanu, lai atjaunotu līdzsvaru, atbalstot mazos ražotājus, kuri nespēj risināt sarunas ar lieliem mazumtirgotājiem. Lai arī ES līmenī ir ieviests normatīvais regulējums, kas aizliedz monopolus un neļauj lielajiem ražotājiem ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli ES tirgū, joprojām nav ieviesti konkrēti noteikumi, kas ļautu apkarot monopolu darbību, ko veic daļa lielveikalu;

Eiropas Savienības atbildes reakcijas

19.   uzskata, ka KLP arī turpmāk jābūt ES nodrošinātības ar pārtiku politikas stūrakmenim tagad un pēc 2013. gada; uzskata, ka ekoloģiska funkcionālā sistēma, auglīga augsne, pastāvīgi ūdens resursi un daudzfunkcionāla lauku ekonomika ‐ tas viss ir vajadzīgs saistībā ar ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; turklāt uzskata, ka ir ļoti svarīgi vairāk izmantot KLP un citas Kopienas politikas jomas, lai pasaulē nodrošinātu pārtikas līdzsvaru;

20.   tomēr ir cieši pārliecināts, ka jāturpina pielāgot KLP, lai risinātu ar pārtikas nodrošinātību saistītās problēmas; ir vīlies, ka 2008. gada maijā ierosinātajos tiesību aktu priekšlikumos par KLP "veselības pārbaudi" Eiropas Komisija nav vēl pilnībā atzinusi sarežģīto situāciju; iebilst pret tirgus pārvaldības pasākumu atcelšanu un lauksaimniekiem paredzēto atbalsta maksājumu samazināšanu;

21.   atsaucoties uz 2008./2009. gada budžeta pārskatu, aicina noteikt stabilu un nemainīgu ES un dalībvalstu izdevumu līmeni attiecībā uz KLP, garantējot taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem; atgādina, ka lauksaimniekiem ir nepieciešama stabilas politikas vide, lai plānotu nākotni; uzsver, ka, īstenojot šādu politiku, vispirms ir jāizveido ieņēmumu "drošības tīkls", lai cīnītos pret tiem riskiem un krīzēm, ko izraisa nopietnas dabas katastrofas vai tirgus izkropļošana un cenu krišanās ārkārtīgi lielā apjomā un ilgā termiņā; šajā ziņā pievērš uzmanību faktam, ka lauksaimniecība valsts un ES ekonomikai sniedz būtisku pievienoto vērtību;

22.   norāda, ka tirgus vien nevar nodrošināt ražotāju ienākumus, kas vajadzīgi, lai turpinātu nodarbošanos ar lauksaimniecību, jo ES pārtikas ražošanas, pārtikas drošības, vides un dzīvnieku labklājības standartu ievērošana izmaksā ļoti dārgi; tomēr atzinīgi vērtē KLP pastiprinātu orientēšanu uz tirgu; no otras puses, pauž nožēlu, ka nav pilnībā sasniegti 2003. gada reformu mērķi nodrošināt augstākas tirgus cenas un mazāk birokrātijas lauksaimniekiem;

23.   uzskata, ka daudzie savstarpējās atbilstības noteikumi atbaida ražotājus un, kad vien iespējams, šie noteikumi ir jāvienkāršo; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuras paredz vienkāršot noteikumus;

24.   pauž bažas, ka ierosinātajiem ES tiesību aktiem (piemēram, par augu aizsardzības produktiem) var būt dramatiska ietekme, samazinot lauksaimniekiem pieejamo instrumentu klāstu ražas palielināšanai, un šie akti var izraisīt dramatisku ES lauku saimniecību produkcijas samazināšanos; aicina izstrādāt visu ierosināto pasākumu detalizētu ietekmes novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku;

25.   mudina Komisiju izvērtēt klimata pārmaiņu mazināšanas iniciatīvu ietekmi uz lauksaimniecības nozari; uzskata, ka lauksaimniecībai ir jāveicina cīņa pret klimata pārmaiņām, tomēr tai jāpiešķir arī līdzekļi, lai būtu iespējams pretoties klimata pārmaiņu ietekmei, jo šis sektors ir viens no tiem, kas ir visvairāk pakļauts klimata pārmaiņām, lai tādējādi šīs iniciatīvas nevājinātu ES lauksaimniecības produkciju un neizraisītu tās aizstāšanu ar importētu produkciju;

26.   uzskata, ka ir jāpārskata ES un citas starptautiskās ražošanas un tirgus uzraudzības sistēmas, lai nodrošinātu daudz ātrāku brīdinājuma mehānismu ražošanas tendenču noteikšanai; uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt pasaules mēroga pārtikas uzskaites režīmu un pasaules pārtikas krājumu sistēmu, un Eiropas Savienībai jāuzņemas vadošā loma šādas sistēmas izstrādē; mudina Eiropas Komisiju sadarboties ar pasaules mēroga partneriem un iesniegt priekšlikumu šajā sakarā;

27.   pieprasa, lai būtu pieejamas efektīvas apdrošināšanas polises, lai nodrošinātos pret lielām cenu un ienākumu svārstībām, kā arī pret laika apstākļu ietekmi uz produkciju;

28.   pieprasa Komisijai izstrādāt efektīvu ES tirgus uzraudzības sistēmu, kas spētu apkopot informāciju par izmaiņām un tendencēm saistībā ar lauksaimniecības produktu cenām un resursu izmaksām; uzsver, ka šai sistēmai jābūt pārredzamai un jāļauj dažādu dalībvalstu starpā salīdzināt līdzīgus produktus;

29.   uzskata, ka saistībā ar PLO ir jāizveido starptautisks lauksaimniecības produktu, resursu un pārtikas produktu uzraudzības centrs, lai būtu iespējams uzraudzīt šos datus starptautiskā līmenī;

30.   atzīmē, ka, veicot secīgas KLP reformas, ir risināti jautājumi par tirdzniecību kropļojošiem elementiem ES lauksaimniecības politikā, kas nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniekus jaunattīstības valstīs, tomēr tirdzniecības attiecības joprojām nav līdzvērtīgas, tādēļ ir jāveic pasākumi taisnīgākas sistēmas izveidei;

31.   tomēr atzīmē, ka ES politikas reformas, lai nodrošinātu PTO prasību ievērošanu, ir novirzījušas KLP atbalstu no maksājumiem, kas saistīti ar ražošanu, atceļot tirgus pārvaldības pasākumus un atverot tirgus, palielinot patērētāju un ražotāju neaizsargātību pret pasaules tirgus nestabilitāti; aicina KLP politikā ietvert noteikumus par nodrošinātību ar pārtiku un tirdzniecības nolīgumos paredzēt, ka partnervalstīm savā tirgus regulējumā ir jāietver līdzvērtīgas prasības, kuras neapdraud pasaules nodrošinātību ar pārtiku; aicina Komisiju PTO sarunās paust atbalstu kvalificētai tirgus piekļuvei, kas nodrošinās, ka lēta importa produkcija neapdraudēs vides kvalitātes standartus ES lauksaimniecībā un katras dalībvalsts tiesības uz nodrošinātību ar pārtiku;

32.   atzīmē, kas Eiropas Savienība pilda saistības attiecībā uz visu eksporta kompensāciju atcelšanu līdz 2013. gadam un tiek veiktas turpmākas tirgus atbalsta instrumentu reformas, izmantojot KLP "veselības pārbaudi", kā to nosaka PTO nolīgumi;

33.   uzskata, ka finanšu mehānisms ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs ir vajadzīgais pirmais solis, lai sniegtu palīdzību tiem, ko visvairāk ietekmē pārtikas krīze; tomēr uzsver, ka tas ir vienreizējs mehānisms, kas izstrādāts ar mērķi novirzīt ES vispārējā budžeta 4. pozīcijā paredzēto finansējumu maza mēroga lauksaimniecībai visvairāk ietekmētajās valstīs, kurām būs nepieciešami pastiprināti ieguldījumi arī nākotnē; uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, kā tiek tērēta nauda, un jānodrošina tās ilgstoša izmantošana tajās nozarēs, kur tā visvairāk ir vajadzīga, kā arī regulāri jāsniedz ziņojumi Parlamentam; turklāt pieprasa, lai Parlaments regulāri uzraudzītu īstenošanu, izmantojot "regulatīvo kontroles procedūru";

34.   aicina Komisiju pastiprināt tās pašreizējās programmas, kas paredzētas pārtikas nodrošinātības garantēšanai Eiropā un visā pasaulē; aicina pastiprināt Nodrošinātības ar pārtiku tematisko programmu (2007.-2010. gads), kurai pašreiz ir piešķirti 925 miljoni eiro visam plānošanas periodam; atbalsta Komisijas 2008. gada 17. septembrī iesniegto priekšlikumu palielināt budžeta līdzekļus, kas piešķirti Pārtikas izdalīšanas programmai Kopienas vistrūcīgākajām personām; aicina Komisiju pieņemt stratēģiju par visiem jautājumiem, kuri attiecas uz nodrošinātību ar pārtiku un kuri nodrošina visu ES politikas jomu konsekvenci;

35.   pauž bažas par pašreizējo pasaules finanšu krīzi, jo tā var izraisīt lauksaimniecībai pieejamā finansējuma samazināšanos; aicina Komisiju analizēt finanšu krīzes ietekmi uz lauksaimniecības nozari un apsvērt priekšlikumus nozares stabilitātes nodrošināšanai, ietverot arī pieeju aizdevumiem un kredīta garantijām;

36.   pievērš uzmanību pētījumam, kas parāda to, ka patērētāji lielākoties neapzinās būtisko ieguvumu, ko KLP sniedz attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un pārtiku par samērīgu cenu(4); aicina izstrādāt pilsoņu informēšanas politikas un atkal pievērsties vienkāršošanai, kas ļautu palielināt informētību par KLP instrumentiem un priekšrocībām; ierosina sabiedrības izvērtēšanai nodot informāciju par izmaksām, kas būtu jāsedz, ja nebūtu izveidota KLP;

37.   uzskata, ka KLP jāieņem nozīmīga vieta ES ārpolitikā un attīstības politikā, jo īpaši attiecībā uz ārpolitiku pārtikas nodrošinātības jomā; uzskata, ka KLP ne tikai nodrošina ES pārtikas ražošanu, bet tā var arī palīdzēt apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas pasaulē;

38.   atzīmē, ka bruņoti konflikti īpaši nelabvēlīgi ietekmē pārtikas ražošanu un piekļuvi tai; pauž bažas par ilgstošu konfliktu smagajām sekām uz nodrošinātību ar pārtiku, piemēram, izraisot masveida migrāciju, lauksaimnieciskās ražošanas paralīzi, radot kaitējumu svarīgai infrastruktūrai;

39.   uzskata, ka ir īpaši svarīgi izvairīties no graujošām konkurences cīņām par trūcīgiem pārtikas resursiem; tāpēc prasa efektīvāku ES koordināciju ar nevalstiskām organizācijām, PLOun citām starptautiskām aģentūrām tehniskā ziņā, kā arī ar ANO politiskā līmenī, lai veicinātu taisnīgu piekļuvi pasaules pārtikas resursiem un palielinātu pārtikas ražošanu lielajās jaunattīstības valstīs, vienlaikus konsekventi ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ilgtspējīgas attīstības kritērijus;

40.   mudina Eiropas Savienību palīdzēt valstīm, kurās draud izcelties konflikts, izstrādāt pašām savas stingras lauksaimniecības politikas pamatnostādnes, kas balstītos uz vieglu piekļuvi izejmateriāliem, kvalitatīvai izglītībai un atbilstīgam finansējumam, kā arī uz uzticamu infrastruktūru; uzskata, ka ES atbalsta mērķim jābūt jaunattīstības valstu pārtikas pašpietiekamības veicināšanai, kas uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku reģionā un pārtikas pieejamību nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem;

41.   atzīmē, ka dažas valstis, kuru ekonomika piedzīvo strauju izaugsmi, varētu plānot lielu zemes platību nomāšanu nabadzīgākajās Āfrikas un Āzijas daļās, lai audzētu labību un to nosūtītu atpakaļ uz saviem tirgiem, tādējādi uzlabojot savu nodrošinātību ar pārtiku; uzskata, ka sadarbībā ar PLO Eiropas Savienībai šī parādība ir nopietni jāņem vērā kā viens no galvenajiem draudiem nodrošinātībai ar pārtiku un efektīvai lauksaimniecības politikai uzņemošajās valstīs;

Lauksaimniecība jaunattīstības valstīs

42.   uzsver, ka pašreizējo pārtikas problēmu dēļ ir jāpalielina pārtikas ražošana, vienlaicīgi uzlabojot kvalitāti, pazeminot cenas un nodrošinot lielāku ilgtspējību, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir jāpārskata valstu politika, lai uzlabotu ražošanas metodes, krājumu pārvaldību un pasaules tirgus regulējumu;

43.   uzsver, ka nepieciešams īstenot vairāk vidēja un ilgtermiņa pasākumu lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstīšanai jaunattīstības valstīs, īpaši Āfrikā, ņemot vērā iepriekšminētos IAASTD ieteikumus; uzskata, ka lauksaimniecības attīstība valstī var aizsākt plašu ekonomikas attīstību;

44.   uzskata, ka Eiropas Attīstības fondam vairāk uzmanības jāpievērš lauksaimniecībai, īpaši mazajām lauku saimniecībām un produktu pārstrādei uz vietas, jo vairākums pasaules trūcīgo cilvēku dzīvo nomaļos reģionos, kas ir ļoti atkarīgi no lauksaimniecības produkcijas; turklāt uzskata, ka ir jācenšas izstrādāt noteikumus lauksaimniecības tirdzniecībai, kas garantētu pārtikas nodrošinājumu visās valstīs; uzskata, ka jaunattīstības valstīm jāpiešķir tirdzniecības priekšrocības, kas atbalsta nacionālās ražošanas stiprināšanu; aicina Komisiju ņemt vērā šos apsvērumus PTO sarunās, kā arī saistībā ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN), kas jāslēdz ar jaunattīstības valstīm;

45.   uzskata, ka viens nopietns šķērslis lauksaimniecības produkcijas palielināšanai jaunattīstības valstīs ir tas, ka mazajiem lauksaimniekiem nav nodrošināta pietiekama piekļuve aizdevumiem un mikrokredītiem, lai ieguldītu līdzekļus sēklu, mēslošanas līdzekļu un apūdeņošanas mehānismu uzlabošanā; turklāt uzsver, ka vairākumā gadījumu aizdevumu garantijas nav pieejamas; aicina Eiropas Investīciju banku meklēt veidus, kā nodrošināt programmas vietējiem pārtikas ražotājiem jaunattīstības valstīs un aizdevumu garantijas, kas atbalstītu piekļuvi kredītiem un mikrokredītiem;

46.   atkārtoti pauž viedokli par vajadzību pēc reģionāli integrētiem lauksaimniecības tirgiem; aicina Komisiju atbalstīt reģionālo sadarbību un integrāciju; atgādina Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupai par veiksmīgo lauksaimniecības integrāciju Eiropā un tās nodrošināto stabilitāti 50 gadu garumā; tādēļ mudina ĀKK valstu reģionālās ekonomikas kopienas pastiprināt savu darbību lauksaimniecības jomā un aicina jaunattīstības valstis mazināt tirdzniecības šķēršļus savā starpā;

47.   turklāt uzsver, ka lauksaimniecībai ir jāmainās no naturālās saimniecības uz lauku ekonomiku, kas rada jaunas darbavietas; turklāt uzskata, ka īpašs uzsvars jāliek uz atbalsta pasākumiem, kuri paredzēti jaunajiem lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, lai tādējādi attīstītu spēcīgu lauksaimniecības sektoru; uzskata, ka ES ir jāpalielina sava sadarbība un jāatbalsta centieni, lai modernizētu pārtikas piegādes ķēdes jaunattīstības valstīs, palielinot šo ķēžu efektivitāti; visbeidzot uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāatbalsta iniciatīvas, piemēram, par kopējo sēklu programmu, ko uzsāka Āfrikas Savienība ar saviem valsts un reģionālajiem partneriem;

48.   uzskata, ka, ja jaunattīstības valstis vēlas īstenot efektīvu attīstības politiku, tām jāievieš valsts vai kopēja reģionāla stratēģija lauksaimniecības attīstības jomā, kas paredzētu konkrētus ražotāju un produktu atbalsta pasākumus; uzskata, ka šajā saistībā atbalsts attīstības jomā, ko sniedz ES, nebūs fragmentārs, un tas būs ietverts valsts vai reģionālajā stratēģijā lauksaimniecības attīstības jomā, kura saņems līdzfinansējumu;

49.   pieprasa ES vispārējā budžeta 4. pozīcijā izveidot pastāvīgu pārtikas nodrošinātības fondu pasaules trūcīgāko iedzīvotāju atbalstam, kas papildinātu citus ES finansētos attīstības pasākumus;

50.   pauž atzinību par vispārējām iniciātīvām, piemēram, ANO augsta līmeņa darba grupu pasaules pārtikas krīzes jomā, un uzskata, ka ES ir jāsaskaņo savi centieni ar šo darba grupu; uzsver, cik svarīgas ir fakultatīvas pamatnostādnes, ko pieņēmušas PLO dalībvalstis, lai atbalstītu to, ka pakāpeniski aizvien labāk tiek nodrošinātas cilvēku tiesības uz pārtiku; saistībā ar valstu nodrošinātību ar pārtiku, par ko PLO dalībvalstis vienojās 2004. gada novembrī; ierosina, ka, lai nodrošinātu pārtikas pieejamību, ir jāizstrādā pasaules krājumu veidošanas pienākuma programma, kā arī labāka galvenās produkcijas glabāšanas pamatprogramma (proteīni, mēslojums, sēklas, pesticīdi), kurā galvenokārt būtu vēlams iesaistīties privātā sektora pārstāvjiem, arī lauksaimniecības kooperatīviem;

51.   ņem vērā ES saistības, ko tā uzņēmusies pret jaunattīstības valstīm un mūsu pašreizējos un turpmākos PTO pienākumus; pieprasa, lai ES atbalsta pasākumi palīdz sasniegt mērķus, kas noteikti Āfrikas valdību 2002. gada Maputo deklarācijā; aicina dalībvalstis pildīt saistības attiecībā uz ANO Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, jo īpaši 0,7 % nacionālā kopprodukta novirzīšanu attīstības palīdzībai; tomēr uzskata, ka attīstības atbalsta kvalitāte ir daudz svarīgāka, nekā piešķirtās summas;

52.   pauž nožēlu, ka ir samazināts lauksaimniecībai un lauku attīstībai piešķirtās attīstības palīdzības apjoms, kas 1980. gadā bija 17 %, bet 2006. gadā ‐ tikai 3 %; mudina Komisiju vadīt un uzraudzīt ES finanšu atbalsta nodrošināšanu lauksaimniecības vadītas attīstības panākšanai un darīt visu, lai panāktu, ka valdības tērē 10 % valsts budžeta lauksaimniecības nozarē atbilstoši tam, kā ir apņēmušās to darīt (nosakot, piemēram, mērķus, kuri orientēti uz valsts lauksaimniecības politiku);

53.   vēlreiz apstiprina, ka ĀKK valstu grupā ietilpstošajām valstīm lauksaimniecība labāk nekā citas nozares spēj nodrošināt izaugsmi nabadzīgiem lauku iedzīvotājiem, tādējādi dodot taustāmu ieguldījumu pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa ‐ galējas nabadzības un bada izskaušanas ‐ sasniegšanā, un uzsver, ka tādēļ tūlītējai rīcībai un lielāku ieguldījumu veicināšanai lauksaimniecībā un lauku attīstībā ir izšķirīga nozīme;

54.   uzsver, ka lauksaimniecības attīstības pamatā pirmām kārtām jābūt tiesībām uz pārtiku un tiesībām ražot pārtiku, dodot visiem cilvēkiem iespēju izmantot tiesības uz nekaitīgu, uzturvielām bagātu un attiecīgajai kultūrai piemērotu pārtiku, kas ražota pašu noteiktajā lauksaimniecības struktūrā, izmantojot videi draudzīgas un ilgtspējīgas metodes;

55.   aicina ES atzīt jaunattīstības valstu tiesības uz neatkarīgu pārtikas apgādi, atbalstot to ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kas paredz pirmām kārtām izmantot un attīstīt pašreizējās struktūras un resursus, piemēram, sēklas, mēslošanas un ražošanas līdzekļus, kā arī veicināt reģionālo integrāciju;

56.   aicina Eiropas Savienību tās attīstības darba kārtībā atkal galveno vietu ierādīt lauksaimniecībai, piešķirot īpašu nozīmi lauksaimniecības attīstības programmām, cita starpā izvirzot skaidrus uzdevumus un sasniedzamus mērķus nabadzības mazināšanai, jo īpaši pasākumus, kas sekmē mazo lauksaimniecības uzņēmumu attīstību un pārtikas ražošanu vietējam tirgum, pamatojoties uz bioloģisko daudzveidību, sevišķu uzmanību pievēršot sīkzemnieku un sieviešu veiktspējas veicināšanai;

57.   aicina ES apvienot spēkus ar dalībvalstīm, ĀKK valstu valdībām, starptautiskām organizācijām, reģionālās attīstības bankām un privātiem fondiem, nevalstiskām organizācijām un pašvaldībām, lai reģionālajās programmās veiksmīgāk iekļautu jaunus projektus un pasākumus straujā pārtikas cenu kāpuma ietekmes mazināšanai;

58.   aicina veikt pasākumus izglītības uzlabošanai, lai jaunieši varētu iegūt augstāko izglītību lauksaimniecības jomā, cita starpā apgūt ES sanitārās un fitosanitārās normas, kā arī radīt darba vietas lauksaimniecības augstskolu absolventiem, lai mazinātu nabadzību un migrāciju no laukiem uz pilsētām, kā arī migrāciju no jaunattīstības valstīm uz attīstītām valstīm, šādi novēršot intelektuālā darbaspēka emigrāciju;

59.   norāda uz Pārtikas krīzes novēršanas tīkla 2008. gadā izstrādāto Rīcības kodeksu pārtikas krīzes novēršanai un pārvaldībai, kā arī aicina to ieviest un ievērot kopējā lauksaimniecības politikā; turklāt pauž atbalstu un mudina iesaistīt pilsonisko sabiedrību un ievērot sieviešu, nelielu lauksaimnieku kooperatīvu un ražotāju sabiedrību intereses, lai nodrošinātu pārtikas apgādi un neatkarību pārtikas apgādes jomā;

60.   pauž lielas bažas par to, ka daudzos gadījumos militārais un aizsardzības budžets ir lielāks nekā budžets lauksaimniecībai un pārtikai;

61.   uzskata, ka nelielās lauku saimniecības ir lauksaimniecības attīstības stūrakmens; uzsver dažas no mazo lauksaimnieku nopietnākajām problēmām jaunattīstības valstīs, piemēram, piekļuvi tirgiem, zemei, izglītībai, finansējumam, resursiem un tehnoloģijām; atgādina, ka ir svarīgi attīstīt lauku infrastruktūras un veikt ieguldījumus mazās lauku saimniecībās, kā arī tradicionālajās ražošanas metodēs, kas pielāgotas vietējiem apstākļiem un kas patērē maz resursu;

62.   atzīmē ka nepietiekama pārtikas produktu tirdzniecība ir nozīmīgs pasaules pārtikas ražošanas aspekts, piezīmē, ka pēc PLO datiem 2007. gadā pasaulē palielinājās rīsu ražošanas apjoms un vienlaicīgi samazinājās to tirdzniecība;

63.   uzskata, ka lielākas un neregulētas lauksaimniecības tirgus liberalizācijas sekas būs vēl lielāka cenu nepastāvība; uzsver, ka visvairāk cietīs neaizsargātās jaunattīstības valstis, kuras importē pārtikas produktus; uzsver, ka pasaules tirdzniecības noteikumiem nekādā gadījumā nevajadzētu būt apdraudēt valstu un reģionu tiesības atbalstīt lauksaimniecības nozari, lai saviem iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku;

64.   uzskata, ka saistībā ar pašreizējo pārtikas nodrošinātības krīzi pasaulē lauksaimniecības produktu tirgu atvēršanas politika atbilstīgi PTO un divpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem ir būtiski veicinājusi pārtikas nodrošinātības zudumu daudzās jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju attiecīgi atkārtoti novērtēt brīvā tirgus pieeju attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību;

65.   aicina lielās pārtikas eksportētājvalstis (Brazīliju, Argentīnu, Taizemi u.c.) būt uzticamiem pamatproduktu piegādātājiem un nepiemērot eksporta ierobežojumus, kuriem var būt katastrofālas sekas, jo īpaši nabadzīgajās valstīs, kuras importē pārtikas produktus;

66.   pauž satraukumu par pašreizējo pasaules finanšu krīzi, kuras rezultātā varētu samazināt finansējumu, kas pieejams saistībā ar valsts atbalstu attīstības jomā; aicina Komisiju izanalizēt finanšu krīzes ietekmi uz attīstības atbalstu un arī turpmāk izstrādāt priekšlikumus, kuru mērķis ir atbalstīt visnabadzīgāko valstu lauksaimniecību;

67.   atzīmē, ka globālā pārtikas krīze ir viena no lielajiem draudiem mieram un drošībai pasaulē; un šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunākos Komisijas centienus izpētīt, kā risināt globālo nodrošinātības ar pārtiku problēmu; aicina dalībvalstis atbalstīt šādas iniciatīvas valstu un vietējā līmenī;

Pētniecība un attīstība

68.   apstiprina savu apņemšanos ieguldīt līdzekļus tehnoloģijā un inovācijās lauksaimniecībā un lauksaimnieciskajā ražošanā;

69.   uzsver, cik svarīga ir valsts finansēta pētniecība, kas sekmē nodrošinātību ar pārtiku, nevis tikai nozares intereses, un kas veicina ieguldījumus ne tikai īpašu jauno tehnoloģiju pētniecības jomā, bet arī globālās lauksaimniecības ražošanas sistēmas, sekmējot ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; tādēļ uzsver galveno nozīmi, ko šajā saistībā varētu piešķirt, piemēram, ES tehnoloģiskajai platformai saistībā ar pētniecības un ekoloģiskās lauksaimniecības atbalstu;

70.   uzsver pētniecības nozīmīgumu, kā arī zināšanu nodošanu, kuras iegūtas, veicot izpēti lauksaimnieciskajā līmenī un īstenojot efektīgu lauksaimniecības popularizēšanas pakalpojumu, īpaši jaunattīstības valstī; aicina stiprināt lauksaimniecības pētniecību un zināšanu radīšanu;

71.   pauž bažas, ka ES koncentrēšanās uz savstarpējo atbilstību var kaitēt lauksaimniecības ražošanas pētniecībai un popularizēšanai; uzsver nepieciešamību pēc abiem elementiem;

72.   aicina izstrādāt saīsinātu pētniecības un attīstības programmu ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, kura būtu pielāgota vietējiem apstākļiem un atbilstīga energotaupības principam; iedrošina dalībvalstis atbalstīt pētniecību, kuras mērķis ir palielināt produktivitāti attiecībā uz lauksaimniecības pieteikumiem; ņem vērā ES patērētāju bažas;

Ilgtspējīga pasaules lauksaimniecība

73.   pauž bažas par laikapstākļu izmaiņām, kuras izraisījušas klimata pārmaiņas, kas saskaņā ar prognozēm padarīs sausumus un plūdus par ierastu parādību, kurai būs negatīva ietekme uz ražas apjomiem un globālās lauksaimniecības ražošanas paredzamību;

74.   pauž bažas, ka, īstenojot ierosinājumus par turpmāku siltumnīcefekta gāzu samazināšanu Eiropas Savienībā, tas var negatīvi ietekmēt ES pārtikas ražošanu, īpaši lopkopību;

75.   atzīst, ka lauksaimniecības nozarē, kurā tiek radīta ievērojama kopējo CO2 emisiju daļa, ir jāuzlabo energoefektivitāte;

76.   uzskata, ka biodegvielu un bioenerģijas ražošanas paplašināšana varētu labvēlīgi ietekmēt lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes nozari, kura pašlaik pārdzīvo grūtības resursu ‐  minerālmēslu, pesticīdu un dīzeļdegvielas ‐ cenu paaugstināšanās dēļ, kā arī transporta un pārstrādes izmaksu dēļ;

77.   atzīst, ka lauksaimniecības nozare nodrošina iztiku vairākumam iedzīvotāju daudzās jaunattīstības valstīs, un tādēļ mudina šīs valstis izstrādāt stabilas un pārredzamas lauksaimniecības politikas mehānismu, kas nodrošinās ilgtermiņa plānošanu un ilgtspējīgu attīstību;

78.   aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt pieaugošās bioenerģijas ražošanas ietekmi Eiropas Savienībā un trešās valstīs attiecībā uz izmaiņām zemes izmantošanā, pārtikas preču cenām un pārtikas produktu pieejamību;

79.   atkārtoti uzsver, ka stimuli enerģijas kultūru ilgtspējīgai audzēšanai nedrīkstu apdraudēt pārtikas ražošanu;

80.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un attīstību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, tostarp arī pētniecību par nākamo biodegvielu paaudzi, jo īpaši attiecībā uz tādu augstražīgu enerģijas kultūru un tādu pēc iespējas efektīvāku videi labvēlīgu mēslojumu izmantošanu, kā arī tādu jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanu, kas izraisa vismazāko negatīvo ietekmi uz zemes izmantošanu, jaunu augu tipu izveidi, kuri ir noturīgi pret klimata pārmaiņām un ar tām saistītajām slimībām, kā arī pētniecību par veidiem, kā izmantot atkritumus lauksaimniecībā;

81.   uzskata, ka nepieciešami turpmāki pētījumi lauksaimniecības jomā, lai palielinātu lauku saimniecību ilgtspējīgu ražīgumu, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, kas saistībā ar to sniegtas Eiropas Kopienas Septītajā pamatprogrammā pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrēju pasākumiem, kā arī pieņemt pasākumus, ar kuriem uzlabotu lauksaimniecisko produkciju ilgtspējīgā un energoefektīvā veidā;

o
o   o

82.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 263E, 16.10.2008., 621. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0229.
(3) OV C 297 E, 20.11.2008., 201. lpp.
(4) Agri Aware TNS/Mrbi pētījums, kas veikts Īrijā, 2008. gada augustā, Hats off to the CAP.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika