Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2178(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0485/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0485/2008

Debates :

PV 12/01/2009 - 22
CRE 12/01/2009 - 22

Balsojumi :

PV 13/01/2009 - 6.9
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0009

Pieņemtie teksti
PDF 221kWORD 71k
Otrdiena, 2009. gada 13. janvāris - Strasbūra
KZP un ekosistēmiska pieeja zivsaimniecības pārvaldībā
P6_TA(2009)0009A6-0485/2008

Eiropas Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūcija par KZP un ekosistēmisku pieeju zivsaimniecības pārvaldībā (2008/2178(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju,

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (KZP)(1),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Kopējā zivsaimniecības politika un ekosistēmas pieejas īstenošana jūras vides pārvaldībā" (COM(2008)0187),

–   ņemot vērā 2008. gada 29. un 30. septembra Eiropadomes (lauksaimniecība un zivsaimniecība) secinājumus par iepriekš minēto Komisijas paziņojumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A6-0485/2008),

A.   tā kā jebkurā ģeogrāfiskā apgabalā visi dzīvie organismi (cilvēki, augi, dzīvnieki un mikroorganismi), to fiziskā vide (piemēram, augsne, ūdens, gaiss) un dabiskie cikli, kas tos uztur, ir savstarpēji saistīti;

B.   tā kā attīstībai, mijiedarbībai un izmaiņām šādās ekosistēmās ir tieša un bieži vien negribēta vai neparedzēta ietekme uz citiem elementiem gan šo sistēmu iekšienē, gan ārpus tām un tā kā arī attīstībai, kas notiek ārpus sistēmas, var būt tūlītēja ietekme uz sistēmu;

C.   tā kā ekosistēmiska pieeja zivsaimniecībā patlaban nodrošina atbilstīgāko pamatu visaptverošas pārvaldības un lēmumu pieņemšanas sistēmai, kurā ņemtas vērā visu iesaistīto pušu intereses un attiecīgi elementi, prasības un vajadzības, kā arī ietekme uz sistēmu un tās mijiedarbībām nākotnē;

D.   tā kā zveja katras dalībvalsts ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ) ir svarīga tās suverenitātei un neatkarībai, it īpaši saistībā ar pārtiku;

E.   tā kā mūsu zināšanas par okeāniem un faktoriem, kas tos ietekmē, joprojām ir ierobežotas, taču pietiekamas, lai zinātu, ka daudzi zivju krājumi ‐ gan komerciāli, gan nekomerciāli ‐ ir noplicināti gan ES, gan citur pasaulē, un, lai gan tam ir daudz iemeslu, galvenais cēlonis tomēr ir pārzveja;

F.   tā kā zinātniski pētījumi par zivju resursu ilgtspējību jau iepriekš noraida pieņēmumus, kas balstīti uz iepriekšizveidotām idejām, un tādējādi priekšlikums par zivju resursu novērtējuma ekosistēmisku analīzi būs patiesi ekosistēmisks tikai tad, ja tā pamatā būs apstiprināti zinātniski dati;

G.   tā kā šādai ekosistēmiskai pieejai ir jābūt dinamiskai un elastīgai informācijas un lēmumu pieņemšanas procesā, ņemot vērā pastāvīgo pielāgošanas nepieciešamību, rodoties jauniem zinātniskiem secinājumiem un kopsakarībām;

H.   tā kā joprojām, kā teikts Komisijas paziņojumā "Dalībvalstu ziņojumi par nopietniem kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu pārkāpumiem" COM(2008)0670, bieži tiek izdarīti KZP noteikumu smagi pārkāpumi, kaut arī tiek veltītas pūles Kopienas flotes samazināšanai;

I.   tā kā zivju resursu novērtējums attiecas uz krājumu ilgtspējību un tā kā zvejai tas ir ļoti svarīgs, un dalībvalstu uzdevums ir aizsargāt šo ilgtspējību;

J.   tā kā zivsaimniecības politikas galvenais mērķis, ko atbalstīja visas valstis, kuras piedalījās 2002. gada Johannesburgas augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību, ir panākt maksimāli ilgtspējīgu nozveju;

K.   tā kā zvejniecības nozarē strauju ienākumu pazemināšanos ir izraisījusi daudzu komerciāli vērtīgu zivju krājumu noplicināšana, kas ir radījusi nepieciešamību noteikt zvejas darbības ierobežojumus, un pirmā pārdevuma cenu stagnācija vai kritums, ko papildina straujš ražošanas faktoru (dīzeļdegviela un benzīns) cenu kāpums, turklāt stāvoklis vēl sarežģītāks ir valstīs, kur šīs izmaksas ir augstākas, jo īpaši tāpēc, ka trūkst nozares atbalsta pasākumu vai arī tie nav piemēroti salīdzinājumā ar citās valstīs pieņemtajiem pasākumiem;

L.   tā kā Komisija ir ierosinājusi uzsākt debates par KZP iespējamo reformu,

1.   atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu par ekosistēmisku pieeju zvejas pārvaldībai un uzsver, ka šī iniciatīva ir solis uz tādas zivju resursu izmantošanas nodrošināšanu, kas veido no sociālā, vides un ekonomikas viedokļa ilgtspējīgus apstākļus;

2.   uzsver, ka ir nepieciešams, lai šāda ekosistēmiska pieeja zvejas pārvaldībai nodrošinātu dinamisku un elastīgu sistēmas pārvaldību, savstarpēju zināšanu apguvi un pētniecību, lai tā spētu iekļaut turpmākās izmaiņas, ko nākotnē varētu radīt neparedzami ietekmes faktori vai citas zinātņu disciplīnas;

3.   šajā kontekstā aicina Komisiju priekšlikumā iekļaut metodes un līdzekļus, kas sekmētu visu iesaistīto pušu savstarpēju informācijas un datu apmaiņu un pastāvīgu mācīšanās procesu, lai visas puses varētu tālāk pilnveidot ekosistēmisko pieeju ar mērķi parādīt un pierādīt, ka tā sniedz ieguvumu visiem;

4.   norāda, ka zvejniecība ir pamatnodarbošanās, kas nodrošina iedzīvotājiem pārtiku un izdzīvošanu, un uzskata, ka tas ir jebkādas zivsaimniecības politikas nozīmīgākais mērķis;

5.   vērš uzmanību uz to, ka dažās ES piekrastes kopienās zivsaimniecības nozarei ir būtiska nozīme ekonomiskajā, sociālajā un kultūras ziņā;

6.   atkārto, ka KZP būtu jāveicina zivrūpniecības modernizācija un ilgtspējīga attīstība, aizsargājot tās sociāli ekonomisko dzīvotspēju un zivju resursu ilgtspējību, garantējot zivju piegādi iedzīvotājiem un pārtikas apgādes suverenitāti un nodrošinātību ar pārtiku, darbavietu saglabāšanu un labākus dzīves apstākļus zvejniekiem;

7.   uzskata, ka ikvienai zivsaimniecības politikai būtu jāņem vērā vairāki aspekti ‐ sociālie, vides un ekonomikas, kuriem vajadzīga integrēta un līdzsvarota pieeja, kas nav savienojama ar ideju par hierarhijas veidošanu to vidū saskaņā ar a priori noteiktu prioritāšu definīciju;

8.   uzsver, ka, ņemot vērā KZP mērķus, šī politika nedrīkst būt pakļauta citiem Kopienas politikas virzieniem, kuri jau ir definēti; uzskata, ka tieši pretēji ‐ pārējiem politikas virzieniem ir jāaizsargā un jāintegrē zivsaimniecības politikas mērķi;

9.   norāda, ka konkrēta piekrastes reģiona ilgtspējīgai attīstībai ir nepieciešams sekmēt tā vides, dabas un cilvēku komponentu mijiedarbību un paaugstināt zvejnieku kopienu dzīves kvalitāti; atkārtoti apstiprina, ka zivsaimniecības politikas pirmajam principam ir jābūt zvejnieku kopienu labklājības un ekosistēmu ilgtspējības savstarpējai atkarībai, jo tās ir ekosistēmas neatņemama sastāvdaļa;

10.   saistībā ar to uzsver, ka jāatzīst mazapjoma zvejas iekšējos ūdeņos un amatieru zvejas īpašais raksturs un nozīme;

11.   tāpēc uzsver, ka, meklējot veidus, kā apmierināt ikvienas dalībvalsts vajadzības pēc pārtikas, stratēģiskās zivrūpniecības un zvejnieku kopienu dzīvotspējas aizsargāšana un vienlaikus jūras ekosistēmu ilgtspējas saglabāšana nav nesavienojami mērķi;

12.   uzskata, ka ir jānosaka maksimālais dienu skaits, ko zvejnieki drīkst pavadīt jūrā, lai pasaulē saglabātu zivju krājumus;

13.   uzsver, ka ekosistēmiskas pieejas piemērošana jūras vides pārvaldībai nosaka nepieciešamību piemērot multidisciplinārus un starpnozaru pasākumus, ietverot dažādus jūras ekosistēmas ietekmējošus pasākumus un politikas virzienus ‐ tie būtiski pārsniedz zivsaimniecības jomā pieņemtās politikas pamatnostādnes un bez tiem nebūs iespējams sasniegt šīs pieejas mērķus;

14.   atgādina, ka ir nepieciešams izvērtēt un pieņemt pasākumus saistībā ar tādiem daudzējādiem faktoriem, kas būtiski ietekmē jūras ekosistēmu ilgstspējību un zivju resursu stāvokli un tādējādi arī zvejas darbības, piemēram, piekrastes un atklātās jūras piesārņojumu, rūpniecības un lauksaimniecības notekūdeņus, upju virziena maiņu, dziļūdens bagarēšanu, ostas darbību, jūras transportu un tūrismu;

15.   uzsver, ka pastāv ievērojamas atšķirības starp dažādām jūras teritorijām un to zivju resursiem, kā arī starp dažādām flotēm un izmantotajiem zvejas rīkiem un to ietekmi uz ekosistēmām, un tāpēc ir nepieciešami daudzveidīgi, specifiski un konkrētam gadījumam pielāgoti zivsaimniecības pārvaldības pasākumi, piemēram, tīklu tehniskā modifikācija, noteiktu zvejas teritoriju slēgšana un zvejas piepūles samazināšana;

16.   uzsver nepieciešamību piemērot mehānismus, lai izmaksātu subsīdijas vai kompensācijas zvejniekiem, kurus skārušas ekosistēmu aizsardzības daudzgadu atjaunošanas un pārvaldības plānu un pasākumu ekonomiskās un sociālās sekas;

17.   norāda, ka jūras vides pārvaldības vispārējai, starpdisciplinārai un starpnozaru pieejas piemērošanai ir jānotiek pakāpeniski, tāpēc nepārtraukti ir jāuzlabo un jāpadziļina zinātniskā informācija, lai pasākumi tiktu pieņemti, pamatojoties uz apstiprinātiem zinātniskiem datiem;

18.   vērš uzmanību uz to, ka Komisijai zivsaimniecības nozare ir jāiekļauj reālā jūras vides saglabāšanas starpnozaru plānā saskaņā ar Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvu(2) ‐ Eiropas jaunās jūras politikas ekoloģisko pīlāru;

19.   uzsver, ka zinātniskie pētījumi zivsaimniecības jomā ir zivsaimniecības pārvaldības pamatlīdzeklis un tie ir nepieciešami, lai identificētu zivju resursu attīstību ietekmējošus faktorus, lai veiktu kvantitatīvu novērtēšanu un izstrādātu modeļus, kas sniedz iespēju paredzēt to attīstību, kā arī lai uzlabotu zvejas rīkus, kuģus, zvejnieku darba apstākļus un drošību līdz ar viņu zināšanām un pieredzi;

20.   ierosina veikt zinātniskus pētījumus, kas dotu iespēju identificēt zivsaimniecībā izmantoto jūras sugu pārdali, ko izraisījusi pēdējā laikā notikusī ūdens fizisko un ķīmisko parametru maiņa klimatisko pārmaiņu dēļ; uzskata, ka šiem pētījumiem jābūt par vairāku tādu zivju krājumu atjaunošanas plānu pārskatīšanas pamatu kā, piemēram, dienvidu heka un Norvēģijas omāra krājumu pie Ibērijas pussalas atjaunošanas plāns;

21.   vērš uzmanību uz to, ka jāizstrādā akvakultūras pētniecības projekti, lai atjaunotu visvairāk apdraudēto sugu krājumus;

22.   uzskata, ka tādēļ ir jāiegulda cilvēkresursu apmācībā, jānodrošina atbilstīgi finanšu līdzekļi un jāveicina dažādu valsts iestāžu sadarbība dalībvalstīs;

23.   norāda, ka zinātniskajā pētniecībā būtu jāņem vērā zvejniecības darbības sociālie, vides un ekonomiskie aspekti; uzskata, ka izšķiroša nozīme ir dažādu zivsaimniecības pārvaldības sistēmu/instrumentu ietekmes novērtēšanai attiecībā uz nodarbinātību un zvejnieku kopienu ienākumiem;

24.   norāda ‐ tā kā zveja ir darbība, kas izmanto pašatjaunojošos resursus, pirmais un galvenais zivsaimniecības pārvaldības uzdevums ir tieši vai netieši kontrolēt kopējo zvejas piepūli tā, lai sasniegtu iepriekš minētajā 2002. gada Johannesburgas augstākā līmeņa sanāksmē noteikto mērķi;

25.   mudina Komisiju pārskatīt pašreizējo kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) sistēmu un kvotas, kas ir galvenais jūras vides resursus apsaimniekošanas līdzeklis, un tās lietderību saistībā ar pašreizējiem zvejas ierobežojumiem;

26.   mudina Komisiju izpētīt un piedāvāt atvērtākas kontroles un uzraudzības sistēmas attiecībā uz krastā izkrauto lomu, nelegālu nozveju un piezvejas izmešanu jūrā;

27.   uzskata iepriekš minētos pasākumus par būtiskiem, lai kompetentas zinātniskas struktūrvienības varētu precīzi novērtēt zivsaimniecības resursu stāvokli;

28.   atzīst, ka uz kopējo pieļaujamo nozveju balstītie pastāvošie zvejas pārvaldības instrumenti tieši ietekmē nozveju un netieši ‐ zvejas piepūli; tomēr uzsver, ka zvejas piepūles pārvaldība ir vajadzīga, lai šī metode darbotos efektīvāk; mudina Komisiju izpētīt dažādos zvejas resursu pārvaldības instrumentus un nodrošināt, lai pašreizējie instrumenti netiktu mainīti, kamēr nebūs pieejami citi instrumenti, kas nodrošina atbilstīgāku zvejas resursu izmantošanu;

29.   uzsver, ka KPN sadale, ņemot vērā flotes un zvejas rīkus un ievērojot relatīvās stabilitātes principu, ir katras dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē; uzskata, ka katrā dalībvalstī kvotu sadalē būtu jāņem vērā zvejas rīku tips (tralis un citi) un attiecīgā nozveja;

30.   pauž dziļas bažas par iespējamiem KZP grozījumiem, kas veicinātu zvejas darbības koncentrēšanos, jo īpaši saistībā ar piekļuves tiesībām resursiem;

31.   norāda, ka kvotu samazinājums un koncentrācija ierobežota skaita dalībnieku rokās nebūt nenozīmē zvejas piepūles samazinājumu, bet vienīgi zivju resursu izmantošanas koncentrāciju;

32.   atzinīgi vērtē pozitīvo diskrimināciju attiecībā uz atbalstu flotes renovācijai dažos attālinātākajos ES reģionos un uzskata, ka ir būtiski šo atbalstu saglabāt pēc pašreizējās 2007.–2013. gada finanšu shēmas beigām, lai būtu iespējams nodrošināt arī pēc tam tādu zvejas veidu, kas ir ilgtspējīgs un nekaitē videi;

33.   uzskata, ka ir būtiski saglabāt izņēmumus attiecībā uz piekļuvi teritoriālo ūdeņu zonai, vismaz 12 jūdžu zonai, kā līdzekli piekrastes jūras ekosistēmu ilgtspējības, tradicionālo zvejas darbību un zvejnieku kopienu izdzīvošanas veicināšanai; prasa, lai šādi izņēmumi būtu pastāvīgi;

34.   prasa, lai teritorija, kas atbilst attālāko reģionu EEZ, tiktu pastāvīgi uzskatīta par "ekskluzīvas piekļuves zonu", lai nodrošinātu jūras ekosistēmu, zvejas darbības un vietējo zvejnieku kopienu ilgstpējību;

35.   uzskata, ka ir nepietiekami vērtēt zvejas piepūli pēc vienota parauga, neņemot vērā flotu un zvejas rīku daudzveidību; uzskata, ka, kontrolējot zvejas piepūli, jāņem vērā dažādās sugas, atšķirīgie zvejas rīki un konstatētā ietekme, kāda nozvejai ir uz katras sugas krājumiem;

36.   uzskata, ka ir lietderīgi likt uzsvaru uz zvejas piepūli, kas pamatojas uz kilovatdienām, tikai attiecībā uz zveju ar trali, taču nav atbilstīgi to piemērot citiem zvejas rīkiem;

37.   uzskata, ka teritorijas ierobežojumiem (liegumiem vai aizsargājamām teritorijām, piemēram, aizsargājamām jūras teritorijām) ir nepieciešams multidisciplinārs zinātnisks pamats to atbalstam, jo īpaši saistībā ar dažādu darbību un faktoru ietekmi, kuri reāli ietekmē ekosistēmas, un saistībā ar to izveides patiesiem ieguvumiem, iekļaujot īpašus padziļinātus pētījumus par šo teritoriju ekoloģisko un sociāli ekonomisko ietekmi uz zvejnieku kopienām;

38.   atzīmē, ka zvejas jaudas ierobežojumi galvenokārt ir īstenoti, veicinot kuģu nodošanu metāllūžņos, taču tie nav vienādi piemēroti dažādās dalībvalstīs; tāpēc uzsver, ka, pieskaņojot atšķirīgās dalībvalstu flotes zivju resursiem, jāņem vērā jau veiktais zvejas piepūles samazinājums;

39.   uzskata, ka politika, ar kuru sekmē nepārdomātu kuģu nodošanu metāllūžņos, neņemot vērā flotu un zivju resursu īpatnības, patēriņa vajadzības katrā dalībvalstī, kā arī sociāli ekonomisko ietekmi, ir nepiemērota un nepamatota;

40.   tāpēc uzskata, ka viens no galvenajiem uzdevumiem zivsaimniecības pārvaldības jomā ir zinātniski novērtēt, vai ir kādas pārmērīgi lielas flotes un pārmērīgi izmantoti resursi un kuri tie ir, lai varētu noteikt īpašus atbilstīgus pasākumus;

41.   atzīmē Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 noteikto, ka tālredzīga pieeja zivsaimniecības apsaimniekošanai nozīmē, ka "atbilstošas zinātniskās informācijas neesamību nevar izmantot par iemeslu, lai atliktu tādu apsaimniekošanas pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir saglabāt zvejojamās sugas, saistītās vai atkarīgās sugas un blakussugas un to vidi, vai lai neveiktu tos";

42.   no jauna apstiprina, cik svarīgi ir uzraudzīt zivsaimniecības pārvaldību, kas ir dalībvalstu kompetencē;

43.   prasa atbalstīt dalībvalstis, lai tās uzstādītu un modernizētu savu ekskluzīvo ekonomisko zonu novērošanas, uzraudzības un kontroles iekārtas, ņemot vērā nelikumīgas, nedeklarētas un nereglamentētas (NNN) zvejas apkarošanu, kuģošanas drošību un jūras ekosistēmu saglabāšanu;

44.   uzskata, ka ir būtiski piemērot pasākumus, kas ir jau pieņemti NNN zvejas apkarošanai, un aicina dalībvalstis pastiprināt to kontroles mehānismus;

45.   mudina Komisiju ierosināt pasākumus, lai ievestajiem zivsaimniecības produktiem, kurus pārdod iekšējā tirgū, piemērotu tādas pašas prasības, kādas piemēro zivsaimniecības produktiem dažādās dalībvalstīs;

46.   atkārtoti norāda, ka pastāvīgi jāuzlabo zvejas rīki, lai pilnveidotu to selektivitāti, jo tas būs svarīgs faktors piezveju samazināšanai un to ietekmei uz vidi; aicina Komisiju izstrādāt īpašus politikas instrumentus, lai mudinātu zvejniekus pēc iespējas veikt visus pieejamos pasākumus piezvejas samazināšanai;

47.   uzskata, ka rūpnieciskās zvejas traļa ieviešana izraisīja zivju mirstības pieaugumu, un tāpēc kļuva nepieciešams ieviest atsevišķas pārbaudes attiecībā uz šo zvejas rīku, piemēram, uzturot spēkā ierobežojumus attiecīgajos zvejas apgabalos (tuvums krastam vai attālums no krasta);

48.   mudina Komisiju sekmēt videi nekaitīgāku zvejas praksi, izmantojot selektīvākas zvejas metodes, ar kurām būtu iespējams samazināt piezveju un degvielas patēriņu zvejas periodu laikā;

49.   aicina Komisiju pēc iespējas paātrināt zivju ekosertifikāciju, lai veicinātu tīrāku un videi draudzīgāku zvejniecību;

50.   uzsver, ka zvejniecības nozares iesaistīšana dažādu KZP pasākumu izstrādē, piemērošanā un novērtēšanā ir īpaši svarīga, lai pieņemtu atbilstīgākas un efektīvākas politikas pamatnostādnes;

51.   norāda, ka svarīga loma KZP lēmumu pieņemšanas procesā var būt reģionālajām konsultatīvajām padomēm, jo tajās iesaistīti zvejnieki un pētnieki, kuri ir atbildīgi par zivju resursu novērtēšanu; uzskata, ka to darbībai ir jābūt pienācīgi finansētai;

52.   uzsver, ka saistībā ar reģionālo politiku un labu kaimiņattiecību politiku jāpastiprina sadarbība ar ārpuskopienas valstu flotēm, kuras izmanto ar ES kopīgus zivju krājumus, lai nodrošinātu šādu krājumu dzīvotspēju;

53.   uzsver, ka ir jāatbalsta zvejnieku grupas un profesionālas organizācijas, kas ir gatavas uzņemties kopīgu atbildību par KZP ieviešanu (kopīga pārvaldība);

54.   mudina palielināt KZP decentralizāciju, lai dotu iespēju vairāk iesaistīt zvejniekus, viņus pārstāvošās organizācijas un zvejnieku kopienas KZP un zivsaimniecības pārvaldībā, vienlaikus nodrošinot, lai visā Kopienā konsekventi un saskaņoti tiktu ievēroti obligātie standarti;

55.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika