Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 24. jūnija paziņojumu par publiskajām finansēm EMS 2008. gadā ‐ publisko finanšu kvalitātes loma ES pārvaldības sistēmā, (COM(2008)0387),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. jūnija paziņojumu par valsts finansēm EMS 2007. gadā ‐ SIP preventīvās daļas efektivitātes nodrošināšana (COM(2007)0316),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojumu par EMU@10 ‐ panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem (COM(2008)0238),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par valsts finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā 2006. gadā(1),

–   ņemot vērā tā 2005. gada 22. februāra rezolūciju par valsts finansēm EMS 2004. gadā(2),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par 2007. gada pārskatu par euro zonu(3),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 14. novembra rezolūciju par 2006. gada pārskatu par euro zonu(4),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada 20. februāra pavasara sanāksmes darbā attiecībā uz Lisabonas stratēģiju(5),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas interesēm: panākumi globalizācijas laikmetā(6),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 15. februāra rezolūciju par situāciju Eiropas ekonomikā: priekšziņojums par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2007. gadā(7),

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 25. oktobra paziņojumu par nodokļu un muitas politikas ieguldījumu Lisabonas stratēģijā (COM(2005)0532) un Parlamenta 2007. gada 24. oktobra rezolūciju par šo tēmu(8),

–   ņemot vērā tā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta izstrādē ‐ publisku budžetu izstrāde, ievērojot dzimumu līdztiesību(9),

–   ņemot vērā rezolūciju par ekonomikas politikas saskaņošanu EMS 3. posmā un EK līguma 109. un 109.b pantu, kas pievienota prezidentūras secinājumiem pēc 1997. gada 12. un 13. decembra Luksemburgas Eiropadomes,

–   ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmes un secinājumus par finanšu krīzes vadību, kurus pieņēma Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 16. decembra ārkārtas sanāksmē,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 4. novembra sanāksmē izdarītos secinājumus attiecībā uz starptautiskajām iniciatīvām, reaģējot uz finanšu krīzi un gatavošanos starptautiskajai augstākā līmeņa sanāksmei par krīzes jautājumiem,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. oktobra paziņojumu "No finanšu krīzes līdz augšupejai: Eiropas rīcības programma "(COM(2008)0706),

–   ņemot vērā prezidentūras secinājumus pēc 2008. gada 15. un 16. oktobra Briseles Eiropadomes par finanšu tirgus regulējuma un uzraudzības stiprināšanu,

–   ņemot vērā to Eirogrupas valstu un valdību vadītāju sanāksmi, kas notika 2008. gada 12. oktobrī ar nolūku pieņemt koordinētu glābšanas plānu ekonomikas krīzes pārvarēšanai,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē izdarītos secinājumus par reaģēšanu uz finanšu satricinājumiem un Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropadomes 2008. gada 15.–16. oktobra sanāksmi(10),

–   ņemot vērā Padomes (ECOFIN) 2008. gada 14. maija secinājumus par sociālo izmaksu efektivitātes un mērķtiecības palielināšanu un publisko finanšu kvalitātes analīzi nākotnē,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) 2007.gada 9. oktobra sanāksmes secinājumus par publisko finanšu kvalitāti ‐ publiskās pārvaldes modernizāciju,

–   ņemot vērā Padomes (ECOFIN) 2006. gada 10. oktobra secinājumus par publisko finanšu kvalitāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0507/2008),

A.   tā kā nākamo paaudžu priekšā mums ir pienākums nodrošināt kvalitatīvus un uz ilgtspējīgu attīstību orientētas publiskās finanses, un pašreizējos ievērojamu tirgus traucējumu apstākļos tas ir īpaši svarīgi;

B.   tā kā ir nepieciešams izstrādāt tādu koordinētu un uz kvalitāti orientētu publisko finanšu politiku un Kopienas līmenī un jo īpaši eurozonai, kas paredz ilgtermiņa izaugsmes sekmēšanu, reaģējot uz demogrāfisko pārmaiņu globalizācijas un klimata pārmaiņu radītajām problēmām, un kas tiek veidota un novērtēta, balstoties uz standartizētiem kopējiem instrumentiem;

C.   tā kā publiskajām finansēm jākalpo mērķim sekmēt makroekonomikas pamatnoteikumus, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un preču nodrošināšanu, kā arī pārvarēt tirgus nepilnības un ārējo ietekmi;

D.   tā kā uz izaugsmi orientēta, konceptuāla un operatīva pamatsistēma, kas par noteicošo kritēriju izvirza izaugsmi, ir cieši saistīta ar to, ka dalībvalstu budžeta un izdevumu politikai galvenokārt jāorientējas uz labklājības saglabāšanu un atjaunošanu, sociālās drošības aizsardzību un līdzekļu pārdalīšanu;

E.   tā kā valsts ieguldījumu zemais līmenis Eiropas Savienībā (mazāk nekā 3 % no IKP) un to fragmentārais raksturs negatīvi ietekmē noturīgas un ilgtermiņa izaugsmes mērķi, kura īstenošanai vajadzīga mērķtiecīga un no prioritātēm izrietoša publisko izdevumu politika;

F.   tā kā, uzsākot analizēt un novērtēt publiskās finanses un to ilgtspējības perspektīvas, jāņem vērā atbilstīgi dzimumu perspektīvas aspekti,

Ekonomisko tendenču izmaiņas 2007. un 2008. gadā, ekonomikas un finanšu krīze un izredzes

1.   atzīmē, ka situācijas analīze publisko finanšu jomā par 2007. gadu un 2008. gada pirmo pusi skaidri liecina, ka nepārprotami vērojamas ekonomikas tendenču izmaiņas un lejupslīdes tendence atbilstoši jaunākajām prognozēm vienlaikus ar nepārtrauktu inflācijas pazemināšanos un pieaugošām atšķirībām ienākumos;

2.   pauž bažas par pašreizējo sarežģīto ekonomikas un finanšu situāciju Eiropā un pasaulē, kas izraisījusi vēl nepieredzētu nestabilitātes līmeni, un norāda uz jaunām attīstības tendencēm valsts un tirgus attiecībās, kā arī izmaiņām monetārajā un ekonomikas politikā, kurā, ņemot vērā tirgus traucējumus un regulējuma un uzraudzības trūkumu, publiskā sektora iesaistīšanās atkal iegūst izšķirošu nozīmi, dažreiz izpaužoties nacionalizācijas veidā;

3.   norāda, ka krīze stratēģiskajās nozarēs un īpaši finanšu un transporta jomā sekmē valsts ieguldījumus uzņēmumu pārņemšanā, nerūpējoties par to, lai šādi glābšanas pasākumi nepārsniegtu to, kas neizbēgami nepieciešams Eiropas ekonomikas saglabāšanai un attīstībai, un būtu nodrošināts, ka tie neatspoguļo vienīgi atsevišķu valstu intereses;

4.   uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm jāsniedz atbilstīgs novērtējums par publiskā sektora atbalsta netiešo ietekmi uz publiskajām finansēm, iesaistoties lielrūpniecībā un finanšu un kredītu nozarē; uzskata arī par lietderīgu novērtēt šādu netiešo ietekmi attiecībā uz konkurenci, iekšējā tirgus darbību un līdzvērtīgu konkurences apstākļu saglabāšanu;

5.   uzsver, ka pārskatītais Stabilitātes pakts ļauj īstenot pasākumus, lai risinātu sevišķi smagas situācijas, un ka stabilitātes un konverģences plānos noteiktā finanšu konsolidācija un citi mērķi ir būtiski svarīgi attiecībā uz situācijas stabilizēšanu un izaugsmes perspektīvām; šajā ziņā pilnībā atbalsta jaunākos prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmes, uzsverot, ka straujai un stabilai ekonomikas atveseļošanai ir svarīga gan publisko finanšu elastība, gan noturība;

6.   atgādina, cik svarīga nozīme sabiedrības, nodokļu maksātāju un valsts budžeta interesēs ir koordinētai pieejai Kopienas līmenī, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un "nodokļu paradīzes", īpaši laikā, kad finanšu konsolidāciju un valstu parādus var nelabvēlīgi ietekmēt būtiski publiskie ieguldījumi, kas veikti lielāko finanšu un rūpniecības uzņēmumu atbalstam;

7.   uzsver, ka sabiedrības, nodokļu maksātāju un valstu budžeta interesēs ir arī nodrošināt, ka jebkura valsts iejaukšanās un valsts līdzekļu izmantošana finanšu iestāžu glābšanai jāsaista ar attiecīgu uzraudzību, konkrētiem uzlabojumiem pārvaldībā un uzņēmuma vai iestādes administratīvajiem darbiniekiem, operatīvajiem vadītājiem izmaksājamo summu precīziem ierobežojumiem un skaidru kontroli, ko veic valsts iestādes; uzskata, ka šajā sakarā Komisijai būtu lietderīgi veicināt vadlīniju vai pamatnostādņu ieviešanu, lai nodrošinātu dažādu valsts rīcības plānu konsekventu un koordinētu īstenošanu;

8.   uzskata, ka publiskā sektora ievērojamā iejaukšanās, ko īsteno vairākas dalībvalstis, lai glābtu un atbalstītu banku un finanšu nozari, noteikti netieši ietekmēs valstu finanses un personu ienākumus; tādēļ uzskata, ka vajadzīgs, lai nodokļu slogs atbilstīgi un taisnīgi tiktu sadalīts nodokļu maksātāju starpā, nodrošinot, no vienas puses, ka visi finanšu uzņēmumi tiek aplikti ar attiecīga līmeņa nodokļiem, bet no otras puses, ka tiek paredzēta pakāpeniska un krasa nodokļu sloga samazināšana no vidēja līdz zema līmeņa ienākumiem un pensijām, izmantojot nodokļu atskaitījumus, pārskatīšanu un kompensācijas sakarā ar finanšu politikas bremzējošo ietekmi, tā, lai samazinātu nabadzību un veicinātu patēriņu un pieprasījuma pieaugumu, tādējādi novēršot pašreizējās krīzes ciklisko ietekmi, kas liecina par gaidāmo ekonomikas lejupslīdi;

9.   uzsver, ka Eiropas makroekonomikas politikai jānodrošina ātra un koordinēta reaģēšana lejupslīdes un finanšu nestabilitātes riska apstākļos, un mudina Komisiju un dalībvalstis, īpaši eurozonas valstis, saprātīgi un sinhroni izmantot Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastību un piemērotus krīžu pretcikliskās ietekmes mehānismus, kuru mērķis ir strukturālu izmaiņu veikšana, efektīvs valsts līdzekļu sadalījums, valsts izdevumu pārstrukturēšana atbilstīgi Lisabonas programmas uzdevumiem, īpašu uzmanību veltot MVU lomai;

10.   šajā sakarā uzsver, ka nepieciešama kopēja pieeja, jo īpaši eurozonā, attiecībā uz algu politiku, kas paredz, ka algu pieaugumam jāatbilst reālajai inflācijai un ražīgumam, tā kā fiskālā un algu politika ir spēcīga un efektīva svira pieprasījuma regulēšanai un ekonomikas stabilitātes un izaugsmes veicināšanai;

11.   atzinīgi vērtē to, ka iezīmējas lēmumu pieņemšanas vietas, attiecībā uz kurām eurozonas valstu grupa ir politiskās un ekonomiskās saskaņošanas (pirmā) instance, lai vienotos par steidzamu reaģēšanu un stratēģiju, kas uzskatāma ne tikai par reaģēšanas veidu ekonomikas un finanšu krīzes gadījumā, bet arī, lai attīstītu to makroekonomisko un kopējo ieguldījumu stratēģiju, kuru mērķis ir veicināt izaugsmes perspektīvas, izvairīties no ievērojamas ietekmes uz publisko finanšu un Eiropas Savienības finanšu stabilitāti, nodrošinot labāku līdzsvaru starp dažādu ES dalībvalstu ekonomikas un finanšu politiku;

12.   uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot obligātu apspriežu un koordinācijas mehānismu starp Komisiju un (jo īpaši eurozonas) dalībvalstīm pirms nozīmīgu ekonomisko pasākumu pieņemšanas, īpaši gadījumos, ja pieņem pasākumus, kas attiecas uz energoresursu, izejvielu un pārtikas produktu cenu svārstīgumu;

Publisko finanšu ilgtspējība un Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas efektivitāte

13.   uzskata, ka publisko finanšu ilgtspējība ir priekšnoteikums un prioritāte ne tikai attiecībā uz stabilitāti, izaugsmi un katras dalībvalsts nodarbinātības, sociālās un vides aizsardzības politikas veidošanu, bet arī ekonomikas nākotni un Eiropas Savienības attīstībai raksturīgo sociālo modeli;

14.   pauž nopietnas bažas par pašreizējās starptautiskās finanšu krīzes tiešo ietekmi uz publisko finanšu ilgtspējību un kvalitāti dalībvalstīs; pauž īpašas bažas par šīs krīzes ietekmi uz ekonomiku un maksājumu bilanci jaunajās dalībvalstīs, kuras neietilpst eurozonā un kuras piedzīvo tiešo ārvalstu ieguldījumu ievērojamu samazināšanos;

15.   norāda, ka valstu budžeta deficītam un valstu parādiem ir aizvien negatīvāka ietekme uz izaugsmi, ciktāl tie ierobežo dalībvalstu rīkotiesspēju krīžu periodos; aicina dalībvalstis vairāk censties konsolidēt budžetu un samazināt valsts parādu izaugsmes periodu laikā, jo tas ir priekšnoteikums veselīgas, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas Eiropas ekonomikas attīstībai; norāda arī, ka nepareizi izstrādāti pasākumi deficīta un valsts parāda samazināšanai, piemēram, nekritiski valsts ieguldījumu samazinājumi, negatīvi ietekmē ilgtermiņa izaugsmes perspektīvas;

16.   norāda, ka sakarā ar jaunajiem apstākļiem starptautiskā līmenī, ko izraisījusi finanšu krīze un tautsaimniecības lejupslīde, kas jau sākusi ietekmēt nodarbinātības līmeni un izaugsmi eurozonā, grūti izvairīties no deficītu pieauguma; tāpēc iesaka dalībvalstīm mērķtiecīgāk izmantot Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastību, lai sekmētu tautsaimniecības atlabšanu un izaugsmi; vērš uzmanību uz pašreizējās finanšu krīzes izraisītajiem sarežģījumiem budžetā un aicina Komisiju novērtēt, kā valsts līdzekļu izmantošana nacionālo finanšu iestāžu glābšanas plānu īstenošanai ietekmē dalībvalstu finanses; ;aicina Komisiju pārbaudīt, kāda ir Stabilitātes un izaugsmes pakta kritēriju ietekme pašreizējā situācijā, kad tautsaimniecības izaugsme ir lēna un vairākas dalībvalstis apdraud ekonomikas lejupslīde, aicina novērtēt, kā pieaugošās kredītu izmaksas ietekmē dalībvalstu parādu;

17.   norāda, ka pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts darbojas atbilstoši, uzskata, ka akta preventīvā daļa pēdējos gados ir piemērota apmierinoši, un uzsver preventīvās daļas kā būtiski svarīga instrumenta nozīmi attiecībā uz dalībvalstu, jo īpaši eurozonas dalībvalstu, finanšu politikas ilgtspējību un konverģenci;

18.   piekrīt Komisijas viedoklim par to, cik nozīmīga ir Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa, par dalībvalstu atbalstīšanu un brīdināšanu, kā arī par apmaiņu ar paraugpraksi; jo īpaši piekrīt tam, ka preventīvajai daļai jābūt balstītai uz vidēja termiņa pieeju attiecībā uz budžeta politiku un koordināciju Kopienas līmenī, ņemot vērā, ka efektīvu darbību īstenošanai vajadzīga kopīga izpratne par ekonomikas un budžeta politikas uzdevumiem Eiropas Savienībā un stingras politiskas saistības, lai šos uzdevumus veiktu, izmantojot pretciklisko iejaukšanos, kas arī paredz tādus pašus uzdevumus;

19.   uzsver vidējā termiņa mērķa kā tāda īpaša budžeta mērķa nozīmi, kas skar ekonomikas, fiskālo, un ienākumu politiku un būtu jāsasniedz ar makroekonomiskā dialoga palīdzību, jāpielāgo katras dalībvalsts īpašajai situācijai un ik gadus jāpārskata; mudina dalībvalstis stiprināt vidējā termiņa mērķa uzticamību un likumīgumu gan valsts līmenī, ciešāk iesaistot valdības iestādes, parlamentus un sociālos partnerus (valstu rezidentiem piederošiem), gan vietējā līmenī (valsts finansēm pakārtotas finanses), izstrādājot reģionālus SIP un vidēja termiņa mērķus un ņemot vērā ietekmi, kāda vietējiem publiskajiem izdevumiem un ieguldījumiem ir uz valsts finansēm un dažādu valstu izaugsmes perspektīvām;

20.   uzskata, ka būtiska nozīme ir daudzgadu budžeta programmu un gada budžeta izveidošanas un īstenošanas konsekvencei; aicina dalībvalstis izrādīt lielāku stingrību makroekonomisko prognožu izstrādāšanā un ciešāku koordināciju, nosakot kritērijus, grafikus un mērķus daudzgadu izdevumu pamatnostādnēm, lai nodrošinātu budžeta un makroekonomiskās politikas lielāku efektivitāti Kopienas līmenī;

21.   norāda, ka dalībvalstīm vajadzīgas papildu strukturālās reformas un stingrāka budžeta disciplīna, kā arī pretcikliska fiskālā politika, samazinot budžeta deficītu ekonomiskās izaugsmes periodos, lai nodrošinātu labāku sagatavotību pret negatīviem ārējiem triecieniem;

22.   uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt makroekonomiskos plānus ārēju triecienu pārvarēšanai (piemēram, ASV nekustāmo īpašumu finanšu krīze), tajos ņemot vērā ne tikai situāciju eurozonā, bet arī Eiropas Savienības dalībvalstīs, kuru tautsaimniecības cenšas panākt attīstītāko dalībvalstu līmeni;

Publiskās finanses ‐ plašākas un visaptverošākas ekonomiskās pieejas būtisks faktors

23.   norāda, ka būtiskais mērķis nodrošināt pareizu un konsolidētu publisko finanšu pārvaldību ir jānosaka, ņemot vērā jaunajā Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētās saistības un vienlaikus Lisabonas stratēģijas attīstību, izaugsmes un konkurētspējas perspektīvas, kuru sekmēšanai jāveic strukturālas reformas, kā arī publisko izdevumu un nodokļu iekasēšanas iestādes, kas veicinās ieguldījumus (cilvēkresursos, pētniecībā un jauninājumu jomā, izglītībā un apmācībā, tostarp augstākajā izglītībā, veselības aizsardzībā, infrastruktūrā, vides aizsardzībā, drošības un tieslietu jomā), kā arī ienākumu pārdali sociālās kohēzijas, izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanai;

24.   uzsver, ka publisko finanšu mērķiem, kas izstrādāti saskaņā ar jaunā Lisabonas cikla saskaņotajām pamatnostādnēm, ir konsekventi un loģiski jāsasaista stabilitātes un konverģences plāni ar valstu reformu plāniem; uzskata, ka veselīgu un uz izaugsmi orientētu Eiropas publisko finanšu pievienotajai vērtībai jo īpaši eurozonā ir jāizpaužas Eiropas publiskās infrastruktūras ieguldījumu politikā, kas formulēta un saskaņota atbilstīgi kopējiem mērķiem, kurus var finansēt ne vien no dalībvalstu budžeta un (daļēji) no ES budžeta, bet arī, izmantojot jaunos Eiropas finanšu instrumentus (piemēram, Eurobond vai Eiropas Investīciju fondu), kuru mērķis ir nodrošināt ES un eurozonas izaugsmes, ražīguma un konkurētspējas ilgtspējību starptautiskā mērogā;

25.   uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot obligātu mehānismu, kas paredzētu apspriešanos ar valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu, ņemot vērā koordinētu Stabilitātes un konverģences programmu izstrādāšanu saskaņā ar stabilitātes un izaugsmes paktu un valsts reformu programmas saskaņā ar integrētajām Lisabonas pamatnostādnēm, tās sasaistot un iesniedzot kopā, iespējams, katra gada rudenī;

26.   piekrīt, ka demogrāfisko izmaiņu dēļ strukturālā reforma ir aizvien vairāk nepieciešama, it īpaši attiecībā uz pensiju shēmām, sabiedrības veselības aizsardzību un ilgtermiņa aprūpi, un norāda, ka nebūtu pareizi pievērst uzmanību tikai sabiedrības novecošanās tendencei (un dzimstības samazināšanās tendencei), neņemot vērā globalizācijas ietekmi, tostarp neapstādināmo imigrantu plūsmu no trešām valstīm, ko izraisa ne tikai ekonomiski faktori, bet arī bēgšana no kara zonām un klimata katastrofām;

27.   norāda uz nodarbinātības un sociālās iekļaušanas politiku nozīmi, kurās pienācīgi jāņem vērā dažādu paaudžu, dzimumu un tautu vajadzības un to izstrādē jāpamatojas uz elastīgas drošības principiem un tādējādi visaptverošiem pasākumiem algu un ienākumu sekmēšanai ar sociālā dialoga starpniecību, piešķirot prioritāti ražīguma paaugstināšanai, taču neaizmirstot par pasākumiem pensiju aizsardzībai, jo nepienācīga apmēra pensijas ir ne tikai sociāla problēma, bet arī izraisa sociālā nodrošinājuma izmaksu palielināšanos un līdz ar to lielākas publisko finanšu izmaksas;

28.   uzskata, ka finanšu tirgus un pakalpojumus, uz kuriem attiecas Lisabonas stratēģijā apskatītās politikas jomas, vajadzētu piesaistīt finanšu stabilitātei un uzraudzības mehānismiem, sniedzot aizsardzības garantijas pret negatīvu netiešo ietekmi uz izaugsmi un publiskajām finansēm; pauž bažas par norādēm, ka atvasinātos un jaunos finanšu instrumentus īpaši izmanto vietējās pašvaldības, kas šīm pašvaldībām varētu radīt nopietnas problēmas;

29.   uzskata, ka ir vajadzīgs pieņemt tādu jaunu pieeju attiecībā uz publiskajam finansēm, kas ir sistemātiska un koordinēta visās dalībvalstīs un jo īpaši eurozonas valstīs, un kuras mērķis ir sekmēt ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, kā arī izaugsmes potenciālu un kura galvenokārt balstās uz daudzdimensionālu pamatsistēmu publisko finanšu kvalitātes formulēšanai un vērtēšanai, kas ļaus Eiropas ekonomikai adekvāti reaģēt uz ārējiem triecieniem, demogrāfiskajām un starptautiskās konkurences radītajām problēmām un nodrošināt sociālo taisnīgumu un kohēziju;

Publisko finanšu kvalitāte ‐ ieņēmumi un izdevumi

30.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis censtos īstenot tādu publisko finanšu kvalitātes politiku, kura ir konverģenci veicinoša un kuras pamatā ir novērtējuma metode, kas ietver rādītājus un mērķus, kuru noteikšanā un formulēšanā ir jāpiedalās Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem; uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir labs un atbalsta budžeta politiku novērtēšanas sistēmu, kurā galvenā uzmanība pievērsta tādiem īpašiem aspektiem kā publisko izdevumu struktūra un efektivitāte, ieņēmumu sistēmu struktūra un efektivitāte, publiskās pārvaldes efektivitāte un kvalitāte, pareiza budžeta pārvaldība un publisko finanšu kvalitātes politiku saskaņošana dalībvalstīs; aicina nodrošināt valstu budžetu labāku salīdzināmību, lai īstenotu iepriekš minētos mērķus;

31.   mudina dalībvalstis īstenot publisko finanšu kvalitātes politiku un budžeta politiku novērtēšanas sistēmu, piemēram, uz darbības rezultātiem balstītu budžeta izstrādi (pamatojoties uz ESAO modeli), kuras mērķis ir uzlabot publisko izdevumu kvalitāti, stiprinot saikni starp resursu piešķiršanu un sasniegtajiem rezultātiem; atzīmē, ka dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta izstrādē ir labs uz darbības rezultātiem pamatotas budžeta izstrādes piemērs un ka šo metodi ir ierosinājis un sekmējis Eiropas Parlaments, to dažādā mērā piemēro dažādu dalībvalstu vietējā un centrālā līmenī un to vajadzētu īstenot konsekventāk, tostarp Kopienas līmenī; aicina Komisiju izstrādāt uz darbības rezultātiem balstītas budžeta izstrādes metodes, pamatnostādnes un rādītājus, lai būtu iespējams salīdzināt un saskaņot dalībvalstu finanšu un makroekonomikas politikas, un atzīst, ka tam vajadzīga lielāka iesaistīšanās un tādēļ lielāka labi informētas sabiedrības atbildība;

32.   atzinīgi vērtē Komisijas aizsākto apspriešanos par kvalitātes, efektivitātes un mērķtiecības nodrošināšanu ieņēmumu sistēmā; uzskata, ka dalībvalstu nodokļu sistēmu reforma tikai tad izraisīs izaugsmes palielināšanos, ja reformas būs pielāgotas institucionālās un administratīvās sistēmas, ražošanas nozaru un darba tirgus (it īpaši nodarbinātības līmeņa un ēnu ekonomikas apmēra) īpašajiem apstākļiem katrā dalībvalstī;

33.   norāda uz pastāvošajām atšķirībām dalībvalstīs attiecībā uz nodokļu slogu un iestādēm; atzīst, ka ir sarežģīti izstrādāt viendabīgas nodokļu sistēmas reformu, kas izraisa izaugsmes palielināšanos, ņemot vērā to, kādas priekšrocības (plašāka nodokļu bāze) un trūkumi (progresivitātes principa vājināšanās) ir pārejai no tiešajiem nodokļiem uz netiešiem, uz patēriņu balstītiem nodokļiem; tomēr uzsver, ka vairāki kopīgi nodokļu reformas pasākumi varētu būtiski uzlabot nodokļu sistēmas un ienākumu no nodokļiem efektivitāti, paaugstināt nodarbinātības līmeni, samazināt traucējumus, kā arī palielināt izaugsmi Kopienas līmenī, tostarp jo īpaši:

34.   vērš uzmanību uz to, ka nodokļu reformas, kuru mērķis ir panākt pareizu publisko finanšu pārvaldību, izaugsmi, efektivitāti, vienkāršošanu, traucējumu mazināšanu, izvairīšanās no nodokļiem un "nodokļu paradīžu" apkarošanu, būs efektīvākas, ja dalībvalstis, jo īpaši eurozonas valstis, tās saskaņos un konsolidēs, ņemot vērā iekšējā tirgus attīstības un konkurētspējas potenciālu;

35.   vērš uzmanību uz publisko izdevumu sadalījumu, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību, un uzsver, ka Eiropas ekonomikas ražīguma un konkurētspējas palielināšanos sekmē ieguldījumu infrastruktūrā un cilvēkresursos kvalitāte un efektivitāte, prioritāti piešķirot vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kuru pamatā ir iedzīvotāju vajadzību un sastāva iepriekšējs izvērtējums, un īpašu uzmanību pievēršot dzimumu līdztiesības politikai un demogrāfiskajām izmaiņām; atzīmē, ka spiedienu uz sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, ko izraisa iedzīvotāju novecošana, var mazināt, veicot ieguldījumus veselības izglītībā; uzsver, ka publiskie izdevumi ir jāpārstrukturē, paredzot budžeta pozīcijas izaugsmi veicinošām nozarēm, izmantojot publiskos resursus efektīvāk un mērķtiecīgāk un izveidojot atbilstošu un saskaņotu valsts un privātās partnerības tīklu;

36.   uzsver vajadzību reformēt un modernizēt publiskās pārvaldes iestādes, kas ir publisko izdevumu un ieņēmumu sistēmas centrā, un nodrošināt, ka tās atbilst efektivitātes, ražīguma, atbildības un rezultātu novērtēšanas kritērijiem, kas pielāgoti dalībvalstu publiskās pārvaldes un valsts un vietējo iestāžu struktūrai, un to darīt, pienācīgi ņemot vērā no Eiropas Savienības darbības izrietošās saistības un iespējas un nodrošinot, ka publisko sektoru saista ar pareizu budžeta pārvaldību un ka tas sekmē tautsaimniecības konkurētspēju;

37.   uzsver pareizas budžeta pārvaldības svarīgo nozīmi, kuras pamatā ir noteikumu un procedūru kopums ar mērķi noteikt, kā vidējā termiņā ir jāsagatavo, jāīsteno un jāuzrauga valsts budžets, ņemot vērā dalībvalstu budžetu konsolidāciju un valsts izdevumu reorganizāciju, kā arī konteksta analīzes metodi (Kopienas, valstu un vietējā līmenī) un mērķu noteikšanu, tostarp iepriekšēju un vēlāku ietekmes novērtējumu, darbības un rezultātu pārbaudes un novērtējumu, kā arī uz darbības rezultātiem balstītas budžeta izstrādes pielāgošanas mehānismus; uzskata, ka būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka fiskālās pārvaldības noteikumi dalībvalstīs, jo īpaši eurozonas valstīs, ir viendabīgi un apstākļiem atbilstoši attiecībā uz termiņiem un mērķiem; uzskata arī, ka šie fiskālās pārvaldības noteikumi būtu jāsaista ar tautsaimniecības pārvaldību, lai sekmētu kopējas, budžeta veicinātas un vienādiem mērķiem pielāgotas tautsaimniecības un ieguldījumu iespējas efektivitātes palielināšanai un dažādošanai un sasniegtu būtiskus rezultātus, kas vēl jo vairāk ir vajadzīgi sarežģītos ekonomiskos apstākļos, kādi ir patlaban; uzskata, ka pastāv briesmas, ka nekoordinēti ekonomikas augšupejas valsts plāni var neitralizēt cits citu; ņemot to vērā, norāda, ka valsts budžeti jāizstrādā, balstoties uz kopīgām tautsaimniecības perspektīvām un analīzi;

38.   ņemot vērā minēto, aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot koordinācijas mehānismu, lai uzraudzītu un novērtētu, cik kvalitatīva ir dalībvalstu budžeta politika, kas ir cieši saistīta ar Stabilitātes un izaugsmes pakta mehānismiem un ar ko īsteno Lisabonas stratēģijas saskaņotās pamatnostādnes, pamatojoties uz sistemātisku kvalitātes ziņojumu sagatavošanu, publisko finanšu kvalitātes novērtējumu atbilstīgi uz darbības rezultātiem balstītas budžeta izstrādes principiem un periodisku publisko finanšu kvalitātes pārskatīšanu;

o
o   o

39.   uzdod Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OJ C 74 E, 20.3.2008, p. 780. (2) OJ C 304 E, 1.12.2005, p. 132. (3) OV C 175 E, 10.7.2008., 569. lpp. (4) OV C 314 E, 21.12.2006., 125. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057. (6) OV C 282 E, 6.11.2008., 422. lpp. (7) OV C 287E, 29.11.2007., 535. lpp. (8) OV C 263 E, 16.10.2008., 441. lpp. (9) OJ C 74E, 24.3.2004, p.746. (10) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0506.