Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Šrilanku ‐ 2000. gada 18. maija rezolūciju(1), 2002. gada 14. marta rezolūciju(2) un 2003. gada 20. novembra rezolūciju(3) ‐ un 2005. gada 13. janvāra rezolūciju par neseno cunami katastrofu Indijas okeānā(4) un 2006. gada 18. maija rezolūciju par situāciju Šrilankā(5),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2006. gada 29. maija lēmumu(6) oficiāli pasludināt ārpus likuma atbrīvošanas kustību "Ilamas tamilu tīģeru atbrīvošana" (LTTE),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības prezidentūras 2006. gada 17. augusta paziņojumu par Šrilanku,

–   ņemot vērā Tokijas 2003. gada 10. jūnija deklarāciju par Šrilankas atjaunošanu un attīstību, ar kuru finansētāju sniegtais atbalsts tika piesaistīts miera procesa norisei,

–   ņemot vērā Šrilankas valdības un LTTE parakstīto Vienošanos par pamieru, kas stājās spēkā 2002. gada 23. februārī,

–   ņemot vērā Oslo 2002. gada decembra deklarāciju, ar ko Šrilankas valdība un LTTE vienojās rast risinājumu, kura pamatā ir federāla iekārta vienotas Šrilankas teritorijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā kopš valdības militārās ofensīvas sākuma 2008. gada oktobrī LTTE ir atkāpusies uz ziemeļu reģioniem, piespiežot civiliedzīvotājus doties dziļāk savā kontrolētajā teritorijā, un tā rezultātā simtiem cilvēku ir zaudējuši dzīvību, bet apmēram 250 000 civiliedzīvotāju Mullaitivu reģionā nonākuši nāvējošas Šrilankas armijas un LTTE separātistu apšaudes krustugunīs;

B.   tā kā Šrilanka jau apmēram 25 gadus cieš no LTTE (tamilu tīģeri) bruņotas sacelšanās un valdības reakcijas uz to, kā rezultātā šajā laikā gājuši bojā vairāk nekā 70 000 cilvēku;

C.   tā kā atbrīvoto teritoriju civiliedzīvotājiem ir nepieciešama humānā palīdzība un, lai gan valdības aģentūras tagad spēj reaģēt uz viņu vajadzībām, daudzi tūkstoši civiliedzīvotāju konflikta skartajās teritorijās vēl aizvien ir pakļauti lielām briesmām un netiek apmierinātas viņu pamatvajadzības;

D.   tā kā ir lielas bažas par apšaudi drošības zonā, kas tika vērsta pret slimnīcu un apmetni, kurā uzturējās Apvienot Nāciju Organizācijas darbinieki, kurā gāja bojā un tika ievainoti daudzi civiliedzīvotāji;

E.   tā kā saskaņā ar organizācijas Amnesty International teikto gan valdības spēki, gan LTTE ir pārkāpuši kara likumus, pārvietojot civiliedzīvotājus un neļaujot viņiem bēgt uz drošākām vietām;

F.   tā kā starptautiskā preses brīvības misija Šrilankā norāda uz trim tendencēm, kas vērojamas attiecībā uz ziņošanu par konfliktu, proti, preses pārstāvjiem nav piekļuves konflikta zonai un tajā nav neatkarīgas informācijas plūsmas, žurnālisti, kas atspoguļo konfliktu, ir pakļauti uzbrukumiem un iebiedēšanai un plašsaziņas līdzekļos vērojama pašcenzūra;

G.   tā kā kopš 2009. gada beigām galvenā redaktora Lasantha Wickramatunga nogalināšana un uzbrukums populāram neatkarīgam televīzijas kanālam ir paralizējies plašssaziņas līdzekļu kopienu;

H.   tā kā kopš 2006. gada ir nogalināti 14 žurnālisti un vēl daudzi citi nolaupīti vai arestēti un tā kā organizācija Reporters Without Borders savā preses brīvības indeksā ierindoja Šrilanku 165. no 173 vietām;

I.   tā kā visu konfliktā iesaistīto pušu pamatpienākums ir nodrošināt cilvēktiesības un humanitārās normas, ne tikai reaģējot uz situācijas pasliktināšanos, bet kā pamatu taisnīgam un ilgtspējīgam konflikta atrisinājumam;

J.   tā kā Tokijas palīdzības sniedzēju konferences līdzpriekšsēdētāji (Norvēģija, Japāna, ASV un ES) ir kopīgi aicinājuši LTTE apspriest ar Šrilankas valdību kārtību konflikta izbeigšanai, tostarp ieroču nolikšanu, vardarbības pārtraukšanu, Šrilankas valdības piedāvātās amnestijas pieņemšana un līdzdalība politiskas partijas statusā procesos taisnīga un ilgtspējīga politiskā atrisinājuma panākšanai;

K.   tā kā Tokijas palīdzības sniedzēju konferences līdzpriekšsēdētāji ir kopīgi aicinājuši Šrilankas valdību un LTTE pasludināt pamiera periodu, lai būtu iespējams evakuēt slimos un ievainotos un sniegt humāno palīdzību civiliedzīvotājiem,

1.   uzskata, ka nesenie notikumi var kļūt par pavērsienu Šrilankas krīzē, piekrīt Tokijas palīdzības sniedzēju konferences līdzpriekšsēdētāju paziņojumiem un cer, ka valstī drīz valdīs miers un stabilitāte;

2.   uzskata, ka ar militāru uzvaru pār LTTE kā to iecerējusi Šrilankas valdība nebūs iespējams izvairīties no nepieciešamības rast politisku risinājumu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu mieru;

3.   aicina Šrilankas valdību un LTTE ievērot kara noteikumus, līdz minimumam samazināt militāro operāciju laikā civiliedzīvotājiem nodarīto kaitējumu un nekavējoties ļaut tūkstošiem civiliedzīvotāju, kas ir ieslodzīti konflikta zonā, pamest to drošā veidā un saņemt humāno palīdzību;

4.   atzinīgi vērtē Šrilankas valdības solījumu nodrošināt pilnīgu, atklātu un pārredzamu preses brīvības pārkāpumu izmeklēšanu, lai novērstu nesodāmības kultūru un vienaldzību par žurnālistu nogalināšanu un uzbrukumiem žurnālistiem Šrilankā;

5.   uzsver to, ka starptautiskajiem novērotājiem ir jānovērtē, kādas humanitārās vajadzības ir ceturtdaļai miljona cilvēku, kas ieslodzīti Vanni reģionā, un jānodrošina pareiza pārtikas un citas humānās palīdzības sadale, īpaši apstākļos, kad kaujas tuvojas šajā reģionā ieslodzītajiem civiliedzīvotājiem;

6.   atkārtoti nosoda šausminošo bērnu izmantošanu, iesaucot bērnus armijā, kas ir kara noziegums, un aicina visus nemiernieku grupējumus pārtraukt šo praksi, atbrīvot iesauktos bērnus un apņemties turpmāk neiesaukt armijā nevienu bērnu;

7.   mudina Šrilankas valdību steidzami pievērst uzmanību sauszemes mīnu iznīcināšana, kuras ir nopietns šķērslis valsts un ekonomikas atjaunošanai; šajā sakarā aicina Šrilankas valdību spert ļoti pozitīvu soli un parakstīt Otavas Konvenciju (Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un šo mīnu iznīcināšanu);

8.   atzinīgi vērtē Šrilankas valdības apņemšanos veikt pamatīgu provinču decentralizāciju, kas ļaus galvenokārt tamilu kontrolētajiem, bet arī citiem reģioniem aktīvāk pārvaldīt šos reģionus vienotā valstī; aicina Šrilankas valdību nekavēties ar šī plāna īstenošanu, tādējādi nodrošinot to, ka visiem Šrilankas pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības;

9.   aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstu valdības pastiprināt centienus, lai palīdzētu nodrošināt stabilu un taisnīgu mieru Šrilankā un atjaunot drošību un labklājību šajā valstī;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Norvēģijas valdībai un citiem Tokijas palīdzības sniedzēju konferences līdzpriekšsēdētājiem, Šrilankas prezidentam un valdībai un citām konfliktā iesaistītajām pusēm.

(1) OV C 59, 23.2.2001., 278. lpp. (2) OV C 47 E, 27.2.2003., 613. lpp. (3) OV C 87 E, 7.4.2004., 527. lpp. (4) OV C 247 E, 6. 10.2005., 147. lpp. (5) OV C 297 E, 7.12.2006., 384. lpp. (6) Padomes 2006. gada 29. maija Lēmums 2006/379/EK ar kuru īsteno Regulas (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2005/930/EK (OV L 144, 31.5.2006., 21. lpp.).