Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulaiar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos (COM(2007)0619 – C6-0359/2007 – 2007/0216(COD))

P6_TA(2009)0015 A6-0500/2008

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0619),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0359/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0500/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   apstiprina tam pievienotos kopīgos paziņojumus;

3.   prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2009, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja pirmajā lasījumā atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (EK) Nr. 444/2009.)

PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgs paziņojums attiecībā uz nepieciešamību palielināt pasu un ceļošanas dokumentu drošību, izmantojot drošus avota dokumentus

Neierobežojot dalībvalstu pilnvaras izsniegt pases un citus ceļošanas dokumentus, Eiropas Parlaments un Padome uzsver, ka pasu drošības pastiprināšanas mērķis var būt apdraudēts, ja pases izsniedz, pamatojoties uz neuzticamiem avota dokumentiem.

Pase pati par sevi ir tikai viena saikne drošības ķēdē, kas sākas ar avota dokumentu iesniegšanu un biometrisko datu ievākšanu un beidzas ar salīdzināšanu robežkontroles punktos. Šīs ķēdes drošums ir atkarīgs no tās vājākā posma drošuma.

Eiropas Parlaments un Padome atzīmē, ka dalībvalstīs pastāv liela situāciju un procedūru dažādība attiecībā uz to, kuri avota dokumenti ir jāuzrāda, lai pieprasītu pases izsniegšanu, un ka parasti šiem dokumentiem ir mazāk drošības iezīmju nekā pašai pasei, un ir lielāka iespēja, ka tos var viltot un atdarināt.

Tādēļ Padome dalībvalstīm sagatavos aptauju, lai varētu salīdzināt procedūras un to, kuri dokumenti katrā dalībvalstī tiek pieprasīti, lai izsniegtu pasi vai ceļošanas dokumentu. Šajā analīzē jāizvērtē, vai ir vajadzība izstrādāt kopējus principus vai pamatnostādnes par paraugpraksi šajā jomā.

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgs paziņojums attiecībā uz 5. a punktā minēto pētījumu

Eiropas Parlaments un Padome atzīmē, ka Komisija veiks vienreizēju pētījumu saskaņā ar šīs regulas 5. a pantu un Regulas [priekšlikuma], ar ko groza Kopīgo konsulāro instrukciju, 2. pantu.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, kā drošības un aizsardzības jomā atsevišķos gadījumos ir koordinējamas publisko iepirkumu procedūras, noslēdzot publiskus būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumus (COM(2007)0766 – C6-0467/2007 – 2007/0280(COD))

P6_TA(2009)0016 A6-0415/2008

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0766),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 47. panta 2. punktu, 55. pantu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedza priekšlikumu (C6-0467/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A6-0415/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/.../EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, nostāja pirmajā lasījumā atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2009/81/EK.)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/769/EEK attiecībā uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem (Dihlormetāns) (COM(2008)0080 – C6-0068/2008 – 2008/0033(COD))

P6_TA(2009)0017 A6-0341/2008

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0080),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0068/2008),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0341/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2009/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/769/EEK attiecībā uz dihlormetāna tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja pirmajā lasījumā atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 455/2009/EK.)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Kopienas interesēs ratificēt Starptautiskās darba organizācijas 2007. gada konsolidēto Konvenciju par darbu zvejniecībā (Konvencija Nr. 188) (COM(2008)0320 – C6-0218/2008 – 2008/0107(CNS))

P6_TA(2009)0018 A6-0423/2008

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2008)0320),

–   ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas 188. konvenciju par darbu zvejniecībā, ko pieņēma 2007. gada 14. jūnijā,

–   ņemot vērā EK līguma 42. pantu un 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

–   ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0218/2008),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 83. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas atzinumu (A6-0423/2008),

1.   apstiprina priekšlikumu Padomes lēmumam;

2.   prasa visām dalībvalstīm nekavējoties uzsākt Konvencijas ratifikāciju un īstenot tās saturu pirms ratifikācijas procesa noslēgšanas.

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra rezolūcija par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam (2007/2145(INI))

P6_TA(2009)0019 A6-0479/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta), kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī un parakstīta 2007. gada 12. decembrī,

–   ņemot vērā mērķus veidot Eiropas Savienību par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kā arī īstenot brīvības, demokrātijas, pamattiesību ievērošanas un tiesiskuma principus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienības (ES) 6. un 7. pantā,

–   ņemot vērā jauninājumus, par kuriem dalībvalstis vienojās 2007. gada 13. decembrī, parakstot Lisabonas līgumu, un pirmām kārtām tos, ar kuriem Hartu padara par juridiski saistošu dokumentu un nosaka pienākumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1), Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2) un Eiropas Padomes Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju,

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru(3) (turpmāk – Aģentūra),

–   ņemot vērā Aģentūras un Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra, kā arī attiecīgo nevalstisko organizāciju (NVO) pārskatus,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus,

–   ņemot vērā gada pārskatus par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā, kurus sagatavojis neatkarīgu ES speciālistu tīkls,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes struktūru pārskatus, it īpaši Parlamentārās asamblejas un cilvēktiesību komisāra pārskatus par stāvokli cilvēktiesību jomā,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par iepazīšanos ar aizturēšanas centriem, kas paredzēti imigrantiem, kuru stāvoklis ir neskaidrs,

–   ņemot vērā EP rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām,

–   ņemot vērā daudzas sabiedriskās apspriešanas un viedokļu apmaiņas, ko, gatavojot šo rezolūciju, ir organizējusi EP Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, it īpaši ņemot vērā viedokļu apmaiņu 2007. gada 8. oktobrī ar konstitucionālo un augstāko tiesu tiesnešiem, 2008. gada 19. maijā ar Eiropas Padomes komisāru cilvēktiesību jautājumos, kā arī 2008. gada 6. oktobrī ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras komitejas atzinumu (A6-0479/2008),

A.   tā kā ES līguma 6. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības pamatā ir vērtību kopība un to pamattiesību respektēšana, kuras nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kuras izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām;

B.   tā kā Parlaments, būdams Savienības pilsoņu tieši vēlēta pārstāvības institūcija un viņu tiesību aizstāvis, šo principu īstenošanu uzskata par sevišķi svarīgu savu pienākumu, it īpaši tāpēc, ka Līgumi, kādi tie ir pašreiz, lielā mērā ierobežo pilsoņu tiesības vērsties Kopienas tiesu iestādēs un pie Eiropas ombuda;

C.   tā kā, 2000. gada 7. decembrī pieņemot Hartu, bija nepieciešams noteikt uzraudzības procedūru, lai pārbaudītu tiesību aktu priekšlikumu atbilstību šim dokumentam, un tā kā Komisija šo nepieciešamību ir atzinusi, 2001. gadā pieņemot attiecīgus noteikumus, kā arī Parlaments sev to ir atgādinājis, pieņemot 2007. gada 15. marta rezolūciju par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās: Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai(4);

D.   tā kā ratifikācijai nodotajā Lisabonas līgumā ir tieša atsauce uz Hartu un tai ir piešķirta tāda pati juridiska nozīme kā līgumiem;

E.   tā kā gadījumā, ja Hartu iekļauj ES primārajos tiesību aktos, tajā noteiktās tiesības kļūst saistošas, pieņemot sekundāros tiesību aktus par šo tiesību īstenošanu;

F.   tā kā Harta neatkarīgi no tās juridiskā statusa gadu gaitā ir kļuvusi par atsauces avotu Eiropas jurisdikcijas tiesu praksē, piemēram, Pirmās instances tiesā un Eiropas Kopienu Tiesā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā un daudzās konstitucionālajās tiesās;

G.   tā kā, lai Eiropas Savienībā veidotos patiesa pamattiesību kultūra, ir jāattīsta vispārēja šo tiesību uzraudzības sistēma, kas aptver Padomi un lēmumus, kuru pieņemšana ir daļa no valdību sadarbības, jo pamattiesību aizsardzība nozīmē ne tikai noteikumu formālu ievērošanu, bet galvenokārt šo tiesību aktīvu veicināšanu un iejaukšanos, ja tās tiek pārkāptas vai dalībvalstu pasākumi nav pietiekami;

Ievads

1.   uzskata, ka efektīva pamattiesību aizsardzība un veicināšana ir demokrātijas pamats Eiropā un būtisks nosacījums brīvības, drošības un tiesiskuma telpas konsolidācijai;

2.   norāda, ka pamattiesību aizsardzība ietver pasākumus dažādā līmenī (starptautiskā, Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā), un uzsver, ka šo tiesību īstenošanā un veicināšanā nozīmīga loma var būt vietējām un reģionālām iestādēm;

3.   pauž nožēlu, ka dalībvalstis turpina izvairīties no Eiropas Savienības līmeņa uzraudzības attiecībā uz politiskajām nostādnēm un praksi, ko tās īsteno cilvēktiesību jomā, kā arī cenšas sašaurināt šo tiesību aizsardzību kā tikai iekšēju jautājumu, tādējādi kaitējot Eiropas Savienības aktīvajai pasaules mēroga rīcībai, ko tā veic kā cilvēktiesību aizstāve, un mazina ES ārpolitikas uzticamību pamattiesību aizsardzības jomā;

4.   atgādina, ka saskaņā ar ES līguma 6. panta 2. punktu EKT uzdevums ir nostiprināt pamattiesības, kādas tās izriet gan no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, gan arī no citiem starptautisko tiesību dokumentiem;

5.   uzsver, ka ES līguma 7. pantā ir paredzēta ES procedūra, kuras mērķis ir nodrošināt, ka Eiropas Savienībā nenotiek sistemātiski un būtiski cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpumi, taču uzsver arī to, ka šī procedūra nekad nav izmantota, kaut gan dalībvalstīs šādi pārkāpumi ir notikuši, ko pierāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi; aicina ES iestādes izveidot uzraudzības mehānismu un objektīvu kritēriju kopumu ES līguma 7. panta īstenošanai;

6.   uzsver, ka gadījumā, ja EKT dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas var izmantot kā atsauces avotu savā tiesu praksē attiecībā uz pamattiesībām, Harta ir obligāti ievērojamo tiesību kopējais pamats, un ka dalībvalstis nevar atsaukties uz to, ka Hartā atsevišķām tiesībām būtu noteikts aizsardzības līmenis, kas zemāks par šo valstu konstitūcijās noteiktajiem aizsardzības pasākumiem, lai tādējādi samazinātu šo savu aizsardzības pasākumu līmeni;

7.   atzinīgi vērtē Hartas 53. pantu, kas EKT dod iespēju padziļināt savu tiesu praksi pamattiesību jomā, nodrošinot tām juridisko pamatu, kas ir svarīgi Saveinības tiesību attīstībai;

8.   uzsver, ka tiesu iestādēm dalībvalstīs ir būtiska nozīme cilvēktiesību nostiprināšanā; mudina valstis ieviest valsts tiesnešu tālākizglītības programmu, lai viņus izglītotu par pamattiesību aizsardzības sistēmām;

Vispārēji ieteikumi

9.   uzskata, ka pamattiesību īstenošana jāpadara par visu ES politikas virzienu mērķi; uzskata, ka šajā nolūkā visām Eiropas Savienības iestādēm tās aktīvi jāveicina un jāaizstāv, kā arī pilnībā jāievēro, izstrādājot un pieņemot tiesību aktus;

10.   atzinīgi vērtē Aģentūras izveidošanu, kas ir pirmais solis, lai izpildītu Parlamenta prasības izveidot integrētu normatīvo un institucionālo sistēmu, kuras uzdevums ir efektīvi ieviest Hartu un nodrošināt tās saskaņotību ar sistēmu, kas izveidota, īstenojot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju; tomēr atgādina, ka līdz 2005. gadam publicētajā ikgadējā pārskatā par visām cilvēktiesībām, kuru sagatavojis neatkarīgu ES speciālistu tīkls, ir izvērtēta Hartā atzīto tiesību kopuma īstenošana katrā dalībvalstī, un šajā sakarā pauž bažas par to, ka Aģentūras ierobežoto pilnvaru dēļ un tādēļ, ka minētā tīkla darbība ir pārtraukta, regulārai uzraudzībai vairs netiek pakļautas vesela virkne nozīmīgu cilvēktiesību politikas jomu Eiropā;

11.   uzsver, ka, runājot par Aģentūras ierobežotajām pilnvarām, ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus nevar mākslīgi sadalīt kā piederīgus pirmajam, otrajam vai trešajam pīlāram, kā dalībvalstis vēlas noteikt Eiropas Savienības kompetenču jomu, jo pamattiesības ir nedalāms kopums un šīs tiesības ir savstarpēji atkarīgas; uzskata, ka turpmāk Komisijai un Padomei sadarbībā ar Aģentūru vispirms jāizveido pārskats par dalībvalstīs vērojamām problēmām cilvēktiesību jomā ārpus skaidri noteiktās ES sistēmas, neaprobežojoties ar aktuālajiem Eiropas Savienības jautājumiem vai tās juridiskajiem instrumentiem un konkrētiem politikas virzieniem, un, to darot, jāidentificē pastāvīgās un pašreizējās cilvēktiesību problēmas dalībvalstīs un jāņem vērā visi spēkā esošie starptautiskie un ES pasākumi;

12.   aicina Komisiju un Padomi izmantot informāciju, kas kļuvusi pieejama tāpēc, ka Aģentūra, Eiropas Padome, ANO uzraudzības struktūras, valstu cilvēktiesību institūcijas un nevalstiskās organizācijas veic pārraudzību Eiropas Savienībā, un to iekļaut pasākumos, kuri labotu situāciju, vai profilaktiskā juridiskā sistēmā;

13.   patur tiesības uzraudzīt Aģentūras darbu Eiropas Savienībā un risināt ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus, kas nav Aģentūras kompetencē, un aicina Komisiju rīkoties tāpat saskaņā ar tās Līgumu sargātājas funkciju;

14.   vērš uzmanību uz to, ka aktīva politika tiesību jomā nevar aprobežoties ar gadījumiem, kas gūst plašu publicitāti, un ka publiskā veidā kritiski netiek vērtēti nopietni tiesību pārkāpumi slēgtās nepilngadīgo, vecāka gadagājuma cilvēku un ārstniecības iestādēs vai cietumos; uzsver, ka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai gan noteikumos, gan praksē jānodrošina kvalificēta uzraudzība, lai vērtētu dzīves apstākļus šādās slēgtās iestādēs;

15.   aicina Padomi tās nākamajos gada pārskatos par cilvēktiesībām pasaulē iekļaut analīzi gan par stāvokli pasaulē, gan katrā dalībvalstī; uzskata, ka tāda divējāda analīze apliecinātu, ka Eiropas Savienības saistības cilvēktiesību aizsardzības jomā ir vienādas gan pašā ES, gan ārpus tās robežām, tādējādi izvairoties no tā, ka attieksme ir atkarīga no situācijas (dubulti standarti);

16.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai piešķirtu dotācijas valsts cilvēktiesību institūcijām, kas saskaņā ar ANO t. s. Parīzes principiem dibinātas kā iestādes, kuras nav atkarīgas no izpildvaras un kuru finanšu resursi ir pietiekami, it īpaši ņemot vērā to, ka viens no šo struktūru pienākumiem ir pārskatīt politiku cilvēktiesību jomā, lai novērstu trūkumus un ierosinātu uzlabojumus, pieņemot, ka efektivitātes vērtējumā svarīgāka ir problēmu nepieļaušana, nevis to risināšana; mudina dalībvalstis, kas vēl nav to izdarījušas, izveidot iepriekš minētās valsts cilvēktiesību institūcijas;

17.   uzstāj, lai Padome pārveido savu pamattiesību un pilsonības ad hoc darba grupu par pastāvīgu darba grupu, kas strādātu saskaņā ar Cilvēktiesību darba grupu (COHOM), un mudina Komisiju uzticēt pienākumus cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā vienam Komisijas loceklim;

18.   atgādina savu nostāju, ka, vienkāršojot vai pārgrupējot Kopienas acquis, no politiskā viedokļa būtiski ir pamattiesību veicināšanas jēdzienu iekļaut īstenojamos mērķos; aicina visiem jauniem politikas virzieniem, tiesību aktu priekšlikumiem un programmām pievienot ietekmes novērtējumu par pamattiesību ievērošanu un šo novērtējumu iekļaut priekšlikuma pamatojumā un pauž cerību, ka dalībvalstis, Kopienas tiesību aktus vēlāk transponējot savas valsts tiesību aktos, arī izveidos līdzīgus ietekmes novērtēšanas instrumentus;

Sadarbība ar Eiropas Padomi, kā arī citām starptautiskām iestādēm un organizācijām, kas atbildīgas par pamattiesību aizsardzību

19.   atzinīgi vērtē iespēju, ka Eiropas Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, pat ja pēc šīs pievienošanās nenotiek nekādas būtiskas izmaiņas, jo "kad EKT izskata lietas, kas saistītas ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktajām tiesībām un brīvībām, šī konvencija (jau) tiek uzskatīta par reālu Eiropas Savienības juridiskās sistēmas sastāvdaļu"(5);

20.   atgādina, ka cilvēktiesību jomā liela nozīme ir Eiropas Padomes institūcijām un pārraudzības mehānismiem, kā arī dažādām tās konvencijām; neatlaidīgi aicina dalībvalstis, ES iestādes un Aģentūru likt lietā šo pieredzi un ņemt vērā šos mehānismus, lai tos iekļautu tīkla darba procedūrās, kā arī izmantot Eiropas Padomes izstrādātās normas un citus konkrētos tās darba rezultātus; mudina izvērtēt visas iespējas, ko paver Eiropas Padomes un Eiropas Savienības saprašanās memorands;

21.   aicina gan Eiropas, gan starptautiskā mērogā pastiprināt to dažādo institūciju un organizāciju sadarbību, kuras atbildīgas par pamattiesību aizsardzību;

22.   vēlreiz uzsver – lai pasaulē stiprinātu uzticamību Eiropas Savienībai, tai ļoti svarīgi ir nerīkoties pēc dubultstandartiem, kas ārpolitikā un iekšpolitikā atšķirtos;

23.   uzskata – kaut gan šajā jomā Eiropas Savienība kopumā nav līgumslēdzēja puse, taču, ja lielākā daļa tās dalībvalstu ir pievienojušās konvencijām vai citiem starptautiskiem tiesību aktiem pamattiesību aizsardzības jomā, tas Eiropas Savienībai uzliek pienākumu pakļauties šo tiesību aktu noteikumiem un, ja vajadzīgs, ieteikumiem, kurus izstrādājušas struktūras, kas izveidotas saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ja vien Savienības tiesības nepiedāvā līdzvērtīgu vai labāku aizsardzību; aicina EKT atbalstīt šādu pieeju visā savā tiesvedībā;

24.   iesaka Eiropas Savienībai noslēgt sadarbības nolīgumus ar starptautiskām iestādēm un organizācijām, kas atbildīgas par pamattiesību aizsardzību, un it īpaši ar ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju un citām ietekmīgām šīs organizācijas struktūrām, kā arī ar Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroju un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos;

Cilvēktiesības, brīvība, drošība un tiesiskums

25.   uzsver, ka ir jānovērtē un pilnībā jāievēro pamattiesības un personiskās brīvības atbilstīgi Savienības kompetenču attīstībai; tāpēc uzskata, ka šie divi mērķi – ievērot pamattiesības un nodrošināt kopējo drošību – ir ne tikai savienojami, bet arī savstarpēji atkarīgi un ka, īstenojot atbilstīgu politiku, var novērst represīvas pieejas radītus draudus personiskajām brīvībām;

26.   uzskata, ka, pilnveidojot Eiropas tiesiskuma telpu, kuras pamatā likts savstarpējas atzīšanas princips, ir jābalstās uz visā ES līdzvērtīgām procesuālām garantijām un pamattiesību ievērošanu, kā uzsvērts ES līguma 6. pantā; aicina dalībvalstis, kas to vēl nav panākušas, drīz pieņemt atbilstīgu tiesību aktu par privātpersonu tiesībām kriminālprocesā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas apcietinājuma orderi un citus savstarpējās atzīšanas līdzekļus piemēro atbilstīgi ES cilvēktiesību normām;

27.   uzstājīgi atgādina, ka ikvienai aizturētajai personai ir tiesības izmantot visas juridiskās garantijas, kā arī, ja vajadzīgs, tās valsts diplomātiskās pārstāvniecības palīdzību, kuras valstspiederīgais ir šī persona, un neatkarīga tulka pakalpojumus;

28.   ir norūpējies par daudzajiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas pārkāpumiem, kuros iesaistītas dalībvalstis, kā arī mudina tās izpildīt attiecīgos spriedumus un novērst strukturālās nepilnības un sistemātisku cilvēktiesību pārkāpšanu, īstenojot vajadzīgās reformas;

29.   ir nobažījies, ka starptautiskā sadarbība cīņā pret terorismu bieži vien samazina cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības līmeni, proti, pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, datu aizsardzību un diskriminācijas nepieļaujamību, un uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu starptautiski reaģēt stingrāk, lai veicinātu reālu stratēģiju, kuras pamatā būtu starptautisko normu un cilvēktiesību jomā pieņemto saistību pilnīga ievērošana, kā arī personas datu un privātās dzīves aizsardzība saskaņā ar Hartas 7. un 8. pantu; tāpēc mudina Padomi saskaņā ar Parlamenta ieteikumiem par augstākām normām pieņemt pamatlēmuma projektu par tādu personas datu aizsardzību, kuras apstrādā saistībā ar policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās; uzskata, ka šādā stratēģijā jāņem vērā nepieciešamība tiesu iestādēm efektīvi uzraudzīt izlūkdienestus, lai novērstu to, ka tiesvedībā, tostarp izmeklēšanas laikā, kā pierādījumus izmanto informāciju, ko iegūst spīdzinot vai varmācīgi izturoties, vai citos apstākļos, kuri neatbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām;

30.   neatlaidīgi aicina ES iestādes un dalībvalstis īstenot ieteikumus, kas minēti Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūcijā par iespējamo CIP (ASV Centrālās izmeklēšanas pārvaldes) veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus1(6); šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunievēlētā ASV prezidenta paziņojumu par Gvantanamo cietuma slēgšanu un ieslodzīto nodošanu tiesai; aicina dalībvalstis apliecināt gatavību kopīgi rast risinājumu pārējo ieslodzīto problēmai;

31.   pauž nozēlu, ka ES neizpilda Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra un 2008. gada 4. decembra lēmumus, kā arī Lielbritānijas Apelācijas tiesas 2008. gada 7. maija lēmumu, kuri bija labvēlīgi Irānas Tautas modžahedu organizācijai (PMOI);

Diskriminācija
Vispārīgi apsvērumi

32.   uzsver, ka pastāv atšķirības starp minoritāšu aizsardzību un nediskriminācijas politiku; uzskata, ka vienlīdzīgas iespējas ir nevis privilēģija, bet pamattiesību princips, kas attiecas uz visām personām, ne tikai uz atsevišķas dalībvalsts pilsoņiem; uzskata, ka tāpēc jebkurš diskriminācijas veids ir jānovērš vienlīdz apņēmīgi;

33.   aicina dalībvalstis un Komisiju rīkoties pilnīgā saskaņā ar Aģentūras ieteikumiem, kuri formulēti tās pirmā gada pārskata 7. nodaļā(7);

34.   ar bažām konstatē, ka neapmierinoši tiek īstenota diskriminācijas novēršanas politika, un šajā sakarībā atbalsta vērtējumu, kas pausts Aģentūras 2008. gada pārskatā; mudina dalībvalstis, kas to līdz šim vēl nav izdarījušas, konkretizēt savu politikas virzienu īstenošanu, it īpaši to, kas paredzēti Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2000/78/EK, kā arī atgādina, ka šajās direktīvās ir noteiktas obligātās prasības un, pamatojoties uz tām, ir jāizstrādā visaptveroša politika par diskriminācijas novēršanu;

35.   aicina dalībvalstis, kas to līdz šim vēl nav izdarījušas, ratificēt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 12. protokolu(8), ņemot vērā, ka tajā ir noteikts vispārējs jebkāda veida diskriminācijas aizliegums, garantējot, ka neviena valsts iestāde nedrīkst diskriminēt nevienu personu nekāda iemesla dēļ; šāda noteikuma pašreiz nav ne Eiropas Savienības, ne Eiropas Padomes spēkā esošajos tiesību aktos;

36.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426), lai paplašinātu Direktīvas 2000/43/EK darbības jomu, tajā iekļaujot visus citus diskriminācijas veidus un tādējādi īstenojot Hartas 21. pantu, kurā noteiktas plašākas manevrēšanas iespējas nekā EK līguma 13. pantā, jo Hartā papildus ir minēti tādi diskriminācijas iemesli kā ādas krāsa, sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, politiskie vai citi uzskati, piederība nacionālai minoritātei, īpašums vai izcelsme;

37.   pauž nožēlu, ka direktīvas priekšlikumā noteikumiem par juridisko aizsardzību pret diskrimināciju ir būtiski trūkumi, ko īpaši rada daudzie izņēmumi attiecībā uz sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību un sabiedrības veselību, uzņēmējdarbību, civilstāvokli vai ģimenes stāvokli un reproduktīvajām tiesībām, izglītību un reliģisko pārliecību; pauž bažas, ka šīs izņēmuma klauzulas nevis novērsīs diskrimināciju, bet drīzāk var būt pamats pašreizējās diskriminatīvās prakses apkopošanai; atgādina Komisijai, ka šai direktīvai ir jāatbilst pastāvošai tiesību praksei attiecībā uz sievietēm un lesbietēm, gejiem, biseksuālām un transseksuālām personām (LGBT) tiesību jomā, īpaši spriedumam Maruko lietā(9);

38.   aicina Komisiju pret diskrimināciju vērsto Kopienas tiesību aktu izstrādē Aģentūru iesaistīt tā, lai dotu tai iespēju veikt nozīmīgu darbu, regulāri nodrošinot atjaunotu un izvērstu informāciju, kas noderīga turpmāko tiesību aktu izstrādē, un aicinot Aģentūrai sniegt atzinumu tiesību aktu projektu sagatavošanas posmā;

39.   atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmums 2008/913/TI par cīņu pret konkrētiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, izmantojot krimināltiesības(10); atgādina savu 2007. gada 29. novembra atzinumu(11), kurā šis priekšlikums novērtēts atzinīgi; aicina Komisiju pēc apspriešanās ar Aģentūru iesniegt priekšlikumu līdzīgam tiesību aktam par cīņu pret homofobiju;

40.   pauž bažas par zemo izpratnes līmeni dalībvalstīs attiecībā uz pretdiskriminācijas tiesību aktiem un atzīmē, ka Savienības pilsoņiem, lai īstenotu savas tiesības, ir jāizmanto uz šo jomu attiecīgie ES tiesību akti; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai šo izpratnes līmeni paaugstinātu; tajā pašā laikā uzsver, ka likumdošana ir efektīva tikai tad, ja pilsoņiem ir labas iespējas izmantot tiesu iestādes, ņemot vērā, ka diskriminācijas novēršanas direktīvās paredzētā aizsardzības sistēma ir atkarīga no cietušo personu izrādītās iniciatīvas;

41.   uzskata, ka cīņā pret diskrimināciju svarīgi ir ne tikai juridiskie instrumenti un pārsūdzības iespējas, bet tās pamatā noteikti jābūt izglītībai, labākās prakses veicināšanai un informatīvām kampaņām, kas paredzētas plašai sabiedrībai, kā arī tām teritorijām un nozarēm, kur šāda diskriminācija notiek; aicina valsts iestāžu un pašvaldību pārstāvjus izmantot izglītojošus instrumentus, ko sagatavojusi Aģentūra un Eiropas Padome, kad tās īsteno pasākumus, lai izglītotu par pretdiskriminācijas politiku vai veicinātu to;

42.   uzsver, ka labvēlīgas rīcības jēdzienu, kas nozīmē atzīt, ka atsevišķos gadījumos efektīva rīcība diskriminācijas novēršanai prasa varas iestāžu aktīvu iejaukšanos, lai atjaunotu nopietni apdraudētu līdzsvaru, nedrīkst vienkāršot līdz kvotu idejai; uzsver, ka šāda rīcība var izpausties visdažādākajos veidos, piemēram, kā garantētas darbā pieņemšanas intervijas, prioritāras iespējas iegūt tādu izglītību, kas ļautu iegūt darbu, kurā atsevišķas kopienas ir maz pārstāvētas, darba piedāvājumu izplatīšana pirmām kārtām noteiktās kopienās un uzmanības pievēršana profesionālai pieredzei, nevis tikai kvalifikācijai;

43.   uzskata, ka svarīgi ir vākt datus par minoritāšu un nelabvēlīgā situācijā esošu grupu stāvokli, kā tas uzsvērts Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra un Aģentūras secīgajos pārskatos; aicina dalībvalstis publiskot detalizētus statistikas datus par rasistiskiem noziegumiem un veidot tādus pārskatus par noziegumiem un/vai cietušajiem, kuri dod iespēju apkopot kvantitatīvus un salīdzināmus datus par šo noziegumu upuriem;

Minoritātes

44.   uzskata, ka pēc nesen notikušajām ES paplašināšanās kārtām minoritāro iedzīvotāju grupu skaits, kas 15 dalībvalstu Eiropas Savienībā jau bija ap 50, ir papildinājies ar apmēram 100 jaunām šādām grupām, un uzsver, ka Centrālās Eiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs imigrācijas un integrācijas politika ir nošķirta no politikas minoritāšu jautājumos, jo tajās ir mazs imigrantu, bēgļu un ārvalstnieku – trešo valstu valstspiederīgo – īpatsvars un ir raksturīgas pamatiedzīvotāju (tradicionālās) minoritātes;

45.   uzsver, ka, kaut gan minoritāšu aizsardzība ir viens no Kopenhāgenas kritērijiem, Kopienas politikā nav nedz kopēja kritērija, nedz obligāto normu par nacionālo minoritāšu tiesībām un – vēl jo vairāk – nav Eiropas Savienībai kopējas definīcijas par piederību nacionālai minoritātei; iesaka šādu ES līmeņa definīciju izstrādāt, pamatojoties uz Eiropas Padomes 1993. gada ieteikumu Nr. 1201; aicina visas dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas un ratificējušas Eiropas Reģionālo un mazākumtautību valodu hartu un Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju, to izdarīt;

46.   šajā sakarībā uzsver, ka aizvien vairāk ES pilsoņu dodas no vienas dalībvalsts uz citu un ka viņiem vajadzētu pilnībā izmantot tiesības, ko viņiem nodrošina līgumi un kas saistītas ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu, it īpaši tiesības piedalīties vietējās un Eiropas vēlēšanās un brīvi pārvietoties; aicina dalībvalstis pilnībā ievērot Direktīvu 2004/38/EK par brīvu pārvietošanos un ES iestādes veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu Savienības pilsoņu tiesību aizsardzību visā ES teritorijā;

47.   atzīmējot, ka tiesības runāt un izglītību iegūt personas dzimtajā valodā ir viena no būtiskākajām pamattiesībām, uzsver, ka svarīgi ir aizsargāt un veicināt reģionālās vai mazākumtautību valodas; atzinīgi vērtē dalībvalstu pasākumus dažādu kultūru un reliģiskās pārliecības cilvēku dialoga atbalstīšanai, kas ir būtiski, lai izmantotu kultūras un reliģisko minoritāšu tiesības;

48.   uzskata, ka subsidiaritātes un pašpārvaldes principu ievērošana ir visefektīvākais veids, kā risināt mazākumtautībām piederošo iedzīvotāju tiesību problēmas saskaņā ar Savienības labāko praksi; mudina izmantot atbilstīgus pašpārvaldes risinājumu veidus, vienlaikus pilnībā respektējot dalībvalstu suverenitāti un teritoriālo integritāti;

49.   uzsver, ka ES daudzvalodības politikai reģionālās un mazākumtautību valodas jāaizsargā un jāatbalsta ar mērķfinansējumu un īpašām programmām, kas papildina Mūžizglītības programmu;

50.   uzskata, ka bezvalstnieki, kas dalībvalstīs dzīvo pastāvīgi, Eiropas Savienībā ir īpašā stāvoklī, dažās dalībvalstīs viņiem ir izvirzītas prasības, kas nav pamatotas vai patiešām nepieciešamas, un tas viņus diskriminē salīdzinājumā ar mažoritārās grupas pilsoņiem; tāpēc aicina visas attiecīgās dalībvalstis ratificēt ANO konvencijas par bezvalstnieku statusu (1954. gads) un par bezvalstnieku skaita samazināšanu (1961. gads); aicina dalībvalstis, kas 90. gados ieguva jaunu suverenitāti vai atguva iepriekšējo, pret visām personām, kuras dzīvoja to teritorijā pirms tam, attiekties bez jebkādas diskriminācijas un aicina šīs valstis regulāri izstrādāt taisnīgus, starptautisku organizāciju ieteikumus respektējošus risinājumus problēmām, ar ko saskaras visas personas, kuras cieš diskriminējošas rīcības dēļ; īpaši nosoda praksi Eiropas Savienībā no reģistriem apzināti svītrot tur iekļautos pastāvīgos iedzīvotājus un aicina attiecīgās valdības veikt efektīvus pasākumus, lai atjaunotu šo bezvalstnieku statusu;

Romi

51.   uzskata, ka romu kopienai vajadzīga īpaša aizsardzība, jo pēc Savienības paplašināšanās tā ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām minoritātēm Eiropas Savienībā; uzsver, ka šī minoritāte vēsturiski ir bijusi izstumta un aizvien lielāku diskriminācijas, aizspriedumainas izturēšanās un atstumtības problēmu dēļ tai ir bijusi traucēta iespēja pilnveidoties atsevišķās svarīgās jomās;

52.   uzskata, ka romu kopienu sociālā izstumšana un diskriminācija ir neapstrīdams fakts, kaut gan ir ES līmenī ir izstrādāti juridiski, politiski un finansiāli instrumenti šo parādību novēršanai; atzīmē, ka epizodiskie un nekoordinētie Savienības un dalībvalstu pasākumi līdz šim nav radījuši strukturālus un stabilus romu stāvokļa uzlabojumus, it īpaši tādās būtiskās jomās kā izglītības iegūšanas, veselības aprūpes un mājokļu iegūšanas un nodarbinātības iespējas, un šī neveiksme tagad ir publiski atzīta;

53.   pauž nožēlu, ka trūkst vispārējas un integrētas politikas par to, kā novērst romu diskrimināciju, lai risinātu galvenās problēmas, ar kurām viņi sastopas un kuras identificētas, īstenojot vairākus cilvēktiesību ievērošanas pārraudzības pasākumus, tostarp Komisijai novērtējot pirmsiestāšanās situāciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesai pieņemot nolēmumus un Aģentūrai sagatavojot pārskatus; apstiprina, ka tā ir Savienībai kopēja atbildība – risināt šīs problēmas, kas ir viens no plašākajiem un sarežģītākajiem cilvēktiesību jautājumiem, un ka šajā darbā ir jāiesaistās apņēmīgi;

54.   uzsver, ka vajadzīga vispārēja, uz rīcību vērsta diskriminācijas novēršanas koncepcija, kuras pamatā būtu cilvēktiesības un kurā būtu iekļauts Eiropai raksturīgais romu diskriminācijas aspekts; uzskata, ka Eiropas Savienības pamatstratēģijā jāparedz risinājumi pastāvošajām problēmām, dalībvalstu vajadzībām izstrādājot plānu, kurā būtu noteikti mērķi un prioritātes un kurš atvieglotu notiekošo procesu uzraudzību un novērtēšanu šādos aspektos:

Iespēju vienlīdzība

55.   aicina dalībvalstis vairāk ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības, kas noteiktas ANO Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, un aicina dalībvalstis atsaukt savas atrunas un ratificēt šīs konvencijas Papildprotokolu(12); vienlaikus uzsver, ka ir stingri jāievēro valstu saistības, kas ietvertas ANO deklarācijā un 1995. gadā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē pieņemtajā rīcības programmā;

56.   aicina dalībvalstis un ES ar efektīviem pasākumiem novērst gan tiešas, gan netiešas sieviešu diskriminācijas izpausmes visās jomās (arī saistībā ar laulībām, partnerattiecībām un citām ģimenes attiecībām) un vairāku iemeslu radītu diskrimināciju (saistībā ar dzimumu atšķirībām un vienlaikus citu iemeslu dēļ);

57.   prasa sevišķu uzmanību veltīt pie etniskām minoritātēm piederošo sieviešu un sieviešu imigranšu stāvoklim, jo viņu sociālo atstumtību pastiprina vairāku iemeslu radīta diskriminācija gan viņu kopienās, gan ārpus tām; iesaka pieņemt integrētus valstu rīcības plānus, lai efektīvi risinātu vairāku iemeslu radītu diskrimināciju, it īpaši tajās dalībvalstīs, kurās ar diskriminācijas problēmām nodarbojas dažādas struktūras;

58.   uzsver, ka Savienības un dalībvalstu mērogā ir jāatzīst un jānovērš vardarbība, kurai sievietes ir pakļautas viņu dzimuma dēļ, it īpaši vardarbība ģimenē, jo vardarbība dzimuma dēļ ir izplatīta un bieži vien pietiekami nenovērtēta sieviešu tiesību pārkāpšana, un tāpēc aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus un efektīvus pasākumus, lai garantētu sievietēm dzīvi bez jebkādas vardarbības, pienācīgi ņemot vērā Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(13);

59.   aicina dalībvalstis un ES atzīt, ka pastāv seksuāla ekspluatācija, un risināt šo problēmu visos tās izpausmes veidos; ir jāsauc pie atbildības dalībvalstis, kas neievēro saskaņotos ES tiesību aktus par cilvēku tirdzniecības apkarošanu(14); dalībvalstīm ir jāratificē Protokols par cilvēku tirdzniecības, īpaši tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu, kurš papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, un Eiropas Padomes Konvencija par rīcību pret cilvēku tirdzniecību. mudina Komisiju īstenot Rīcības plānu cīņai pret cilvēku tirdzniecību;

60.   uzsver, ka jāpalielina sabiedrības izpratne par tiesībām uz reproduktīvo un seksuālo veselību, un aicina dalībvalstis nodrošināt sievietēm apstākļus, lai tās varētu pilnībā izmantot šīs tiesības, ieviest pienācīgu seksuālo audzināšanu, informēšanu un konsultatīvos uzticības dienestus, kā arī padarīt pieejamākus kontracepcijas līdzekļus, lai novērstu visas nevēlamās grūtniecības un nelegālos un riskantos abortus, kā arī cīnīties pret sieviešu ģenitāliju kropļošanas praksi;

61.   uzsver, ka jāatvēl sabiedriskais finansējums etnisko minoritāšu sievietēm neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, lai viņas varētu izmantot drošus, vienlīdzīgus, kultūras īpatnības respektējošus veselības aprūpes pakalpojumus un atbilstīgās tiesības, īpaši attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām; ir jāpieņem Eiropas juridiskais regulējums, lai nodrošinātu jaunu meiteņu fizisko neaizskaramību pret sieviešu ģenitāliju kropļošanu kopienās, kur to dara;

62.   uzsver, ka, neraugoties uz jau panākto progresu sieviešu nodarbinātībā un viņu augsto izglītības līmeni, vēl aizvien sievietes ir vairāk nodarbinātas atsevišķās profesijās un, veikdamas tādu pašu darbu kā vīrieši, ir zemāk atalgotas, mazāk ieņem amatus, kur tiek pieņemti lēmumi, kā arī darba devēji uz viņām skatās ar aizdomām, baidīdamies no grūtniecības un maternitātes; atbildīgi jārisina problēma par dzimumu darba samaksas atšķirībām, lai garantētu sieviešu ekonomisko neatkarību un sieviešu un vīriešu vienlīdzību darba tirgū;

63.   aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu seksuālu un morālu uzmākšanos darbavietās;

64.   uzsver, ka jāatbalsta sieviešu profesionālā karjera, tostarp izstrādājot tālredzīgu politiku par privātās, darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt dalītus bērna kopšanas atvaļinājumus un paternitātes atvaļinājumus, kā arī savstarpēji izlīdzināt maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma izmaksas tā, lai sievietes vairs nebūtu dārgāks darbaspēks nekā vīrieši; uzsver, ka ir vajadzīgas informētības veicināšanas kampaņas, lai izvairītos no ģimeņu attiecībām, kuru pamatā ir dzimumu stereotipi, un vērš uzmanību uz to, ka svarīgi ir nodrošināt elastīgus darba apstākļus, palielinot iespējas izmantot bērnu aprūpes pakalpojumus un garantējot sievietēm ar bērniem pilnīgu iesaistīšanos pensiju shēmās;

65.   aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem novērst grūtnieču diskrimināciju darba tirgū un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai mātēm nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību; aicina Komisijai sīkāk novērtēt dalībvalstu noteikumu atbilstību Kopienas tiesībām šajā jomā un, ja vajadzīgs, sagatavot atbilstīgu priekšlikumu par Kopienas tiesību aktu pārskatīšanu;

66.   pievērš uzmanību tam, ka neatkarīgiem darba ņēmējiem (visvairāk lauksaimniecībā) ir liels skaits tādu partneru (lielākoties tās ir sievietes), kuru juridiskais stāvoklis daudzās dalībvalstīs ir neskaidrs, un ka tas var radīt konkrētas finansiālas un juridiskas problēmas attiecībā uz grūtniecības un slimības atvaļinājumu, pensiju kapitāla uzkrāšanu un iespējām izmantot sociālo nodrošināšanu, kā arī šķiršanās gadījumā;

67.   atzīst, ka sieviešu nevienlīdzīgās iespējas izmantot darba tirgus saimnieciskos resursus mazina viņām sociālās aizsardzības pieejamību, īpaši tiesības uz pensijas, tāpēc sievietēm vecumā nabadzības risks ir lielāks nekā vīriešiem; lai novērstu sieviešu diskrimināciju, ļoti svarīgi ir sociālās aizsardzības sistēmās garantēt tiesību individualizāciju, nevis izmantot ģimenes vienotības principu; laiks, kad oficiāli nav strādāts, lai varētu audzināt bērnus, ir jāpieskaita piešķirtajiem "kredītlaika" punktiem, ko varētu ņemt vērā, aprēķinot pilnas pensijas tiesības;

68.   uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt, lai trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas Eiropas Savienības teritorijā, un Savienības pilsoņi zinātu spēkā esošos likumus un sociālās normas vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā, lai izvairītos no diskriminējošām situācijām, kuras rodas, trūkstot izpratnei par juridisko un sociālo kontekstu;

69.   aicina dalībvalstis noraidīt aizbildināšanos ar paražām, tradīcijām vai jebkuriem reliģiskiem apsvērumiem jebkādas pret sievietēm vērstas diskriminācijas, apspiešanas vai varmācības attaisnošanai vai atteikties no tādas politikas pieņemšanas, kura var apdraudēt viņu dzīvi;

70.   aicina Komisiju veikt pētījumu par vienas personas mājsaimniecību diskrimināciju, īpaši attiecībā uz nodokļu piemērošanu, sociālo drošību, publiskajiem pakalpojumiem, veselības aprūpes pakalpojumiem un mājokli;

Dzimumorientācija

71.   uzskata, ka naidam un varmācībai labvēlīga augsne ir reliģisku, sabiedrības un politisku īderu diskriminējošās piezīmes par homoseksuāļiem, un aicina attiecīgās pārvaldes iestādes tās nosodīt;

72.   šajā sakarībā pilnībā piekrīt Francijas iniciatīvai, kuru atbalsta visas dalībvalstis, par vispārēju kriminālsoda piemērošanas atcelšanu homoseksualitātes dēļ, jo 91 valstī tā joprojām tiek uzskatīta par kriminālpārkāpumu un dažkārt pat par tādu pārkāpumu, par kuru pienākas nāvessods;

73.   atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts Aģentūras pirmais tematiskais pārskats, kurš sagatavots pēc EP aicinājuma un kura temats ir "Dalībvalstīs vērojamā homofobija un diskriminācija dzimumorientācijas dēļ", un prasa, lai dalībvalstis un ES institūcijas steidzami ievēro Aģentūras ieteikumus vai norāda iemeslus, kāpēc tās to nedara;

74.   atgādina visām dalībvalstīm, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi pulcēšanās brīvību var īstenot pat tad, ja to personu uzskati, kuras izmanto šo brīvību, nesakrīt ar vairākuma viedokli, un ka līdz ar to diskriminējošais gājienu aizliegums, kā arī jebkāda nespēja izpildīt pienākumu nodrošināt pienācīgu aizsardzību tiem, kas gājienā piedalās, ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību tiesas garantētajiem principiem, ES līguma 6. pantu par kopīgām ES vērtībām un principiem un Hartas principiem;

75.   aicina dalībvalstis, kas ir pieņēmušas tiesību aktus par viena dzimuma partnerību, atzīt citu dalībvalstu pieņemtos noteikumus, kuriem ir līdzīgas sekas; aicina šīs dalībvalstis izstrādāt priekšlikumu pamatnostādnēm par spēkā esošo tiesību aktu savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, lai nodrošinātu to, ka tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā uz viena dzimuma pāriem attiecas tādā pašā mērā kā uz heteroseksuāliem pāriem;

76.   mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, nodrošinot, ka dalībvalstis piemēro savstarpējās atzīšanas principu homoseksuālajiem pāriem neatkarīgi no tā, vai viņi ir laulāti vai viņiem ir reģistrētas civilas partnerattiecības, it īpaši, kad viņi izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar ES tiesību kopuma;

77.   aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, saskaņā ar vienlīdzības principu izstrādāt tiesību aktus tādas diskriminācijas novēršanai, ar kādu nācies saskarties dažiem viena dzimuma pāru;

78.   aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis piešķir patvērumu personām, kas bēg no vajāšanas seksuālās orientācijas dēļ savā izcelsmes valstī, nākt klajā ar iniciatīvām divpusējās un daudzpusējās attiecībās, lai izbeigtu personu vajāšanu seksuālās orientācijas dēļ, un sākt pētījumu par transseksuālu personu situāciju dalībvalstīs un kandidātvalstīs, it īpaši attiecībā uz uzmākšanās un varmācības riskiem;

Ksenofobija

79.   mudina Padomi un Komisiju, kā arī dažāda līmeņa vietējās, reģionālās un valsts varas iestādes dalībvalstīs koordinēt pasākumus antisemītisma apkarošanai un tādu uzbrukumu novēršanai, kuru mērķis ir minoritāšu grupas, tostarp dalībvalstīs esošie romi, tradicionālo mazākumtautību pārstāvji un trešo valstu valstspiederīgie, lai šādi liktu ievērot iecietības un nediskriminācijas principus un veicinātu sociālu, saimniecisku un politisku integrāciju; aicina visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, pasludināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Rasu diskriminācijas novēršanas komitejas kompetenci saņemt un izskatīt individuālus paziņojumus saskaņā ar ANO Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu;

80.   mudina dalībvalstis konsekventi izmeklēt jebkādus naidīgus izteikumus rasistiskās plašsaziņas līdzekļu programmās un rakstos, kas izplata neiecietīgus izteikumus, naidpilnos noziegumos, kuri vērsti pret romiem, imigrantiem, ārvalstniekiem, tradicionālo mazākumtautību pārstāvjiem un citām minoritārām grupām, vai naida izpausmes mūzikas grupu repertuārā un neonacistiskas ievirzes koncertos, kam bieži ļauj notikt pilnīgi atklāti, turklāt neseko nekāda reakcija; mudina arī politiskās partijas un kustības, kam ir būtiska ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem, atturēties no naidīgiem izteikumiem un ES minoritāšu grupu goda aizskaršanas Savienībā;

Jaunatne, vecāka gadagājuma cilvēki un invalīdi

81.   aicina dalībvalstis sekmēt vēl lielāku sociālo partneru iesaistīšanu pasākumos, lai novērstu diskrimināciju invaliditātes vai vecuma dēļ un būtiski uzlabotu jauniešu, vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu iespējas darba tirgū un mācību programmu pieejamību; aicina visas dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, ratificēt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu;

82.   mudina Komisiju garantēt, ka finansējums, kas piešķirts dalībvalstīm, lai nodrošinātu aprūpes iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, atbilst kritērijiem, kuri minēti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, un ka finansējumu piešķir attiecīgajiem uz kopienu/ģimeni orientētiem pakalpojumiem un iespējām neatkarīgas dzīves nodrošināšanai;

83.   uzskata, ka svarīgi ir visiem, kam vajadzīga geriatriska aprūpe, ar slimību vai invaliditāti saistīta aprūpe, nodrošināt aprūpi un ārstēšanu, un norāda, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš jauniešu ar invaliditāti aprūpes un aizsardzības nodrošināšanai;

Kultūra

84.   uzsver plašsaziņas līdzekļu nozīmi dažādības, kultūru daudzveidības un iecietības veicināšanā; mudina visus plašsaziņas līdzekļus izvairīties no tāda satura, kas varētu veicināt rasismu, ksenofobiju, neiecietību vai jebkura veida diskrimināciju;

85.   atbilstoši ES Eiropas starpkultūru dialoga gadam (2008. gads) mudina dalībvalstis sadarboties ar daudzām ieinteresētajām pusēm, it īpaši ar nevalstiskajām organizācijām, lai veicinātu starpkultūru dialogu, un it īpaši jauniešu vidū vairotu izpratni par kopējām vērtībām un cieņu pret kultūras, reliģiju un valodu dažādību;

86.   uzsver sporta būtisko nozīmi iecietības, savstarpējas cieņas un izpratnes veicināšanā; mudina valstu un Eiropas sporta organizācijas turpināt cīņu pret rasismu un ksenofobiju un rosina uzsākt jaunas, stingrākas un daudz tālejošākas iniciatīvas, lai nostiprinātu jau esošos pasākumus;

87.   uzsver, ka visu ES pilsoņu taisnīgu un vienlīdzīgu izglītības iespēju kontekstā svarīga nozīme ir plašsaziņas līdzekļu lietotprasmei;

88.   aicina dalībvalstis nodrošināt, lai ES dalībvalstu izglītības sistēmās efektīvi integrētu jaunienācējus, it īpaši bērnus un jauniešus no valstīm, kas neietilpst Eiropas Savienībā, un palīdzēt tiem, sekmējot viņu kultūras daudzveidību;

Bruņotie spēki

89.   atgādina, ka pamattiesības ir spēkā arī aiz kazarmu durvīm un ka tās pilnībā attiecas arī uz formastērpos ģērbtiem pilsoņiem, un iesaka dalībvalstīm nodrošināt pamattiesību ievērošanu arī bruņotajos spēkos;

Migranti un bēgļi
Starptautiskās aizsardzības un legālās imigrācijas iespējas

90.   ir satriekts par to personu traģisko likteni, kuri iet bojā, cenzdamies sasniegt Eiropas teritoriju, vai kuri nonāk pārvadātāju vai cilvēku tirgotāju rokās;

91.   aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest efektīvas un ilgtermiņa politikas nostādnes migrācijas jomā un nodrošināt reālu piekļuvi ES teritorijai un procedūrai, kā arī ieviest elastīgākus un saskaņotākus noteikumus patvēruma meklētājiem, nevis visas pūles veltīt nelikumīgās imigrācijas novēršanai, aizvien vairāk izvēršot robežkontroles pasākumus, kam trūkst nepieciešamo mehānismu, lai pie ES robežām identificētu potenciālos patvēruma meklētājus, un tā rezultātā tiek pārkāpts neizraidīšanas princips, kas iekļauts 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu;

92.   aicina dalībvalstis, īstenojot spēkā esošās Kopienas direktīvas patvēruma jomā, piemērot ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pamatnostādnes dzimumu līdztiesības jomā (2002. gads);

93.   aicina Padomi precīzāk noteikt pienākumus, kādi ir Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) un kādi – dalībvalstīm, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu robežkontroles laikā; uzskata, ka steidzami ir jāpaplašina FRONTEX pilnvaras, lai tajās iekļautu glābšanu jūrā; aicina ieviest Parlamenta demokrātisku pārraudzību attiecībā uz FRONTEX darbību nolīgumu slēgšanā ar trešām valstīm, it īpaši bēgļu atgriešanas kopējas organizācijas jomā;

94.   aicina Padomi un Komisiju piešķirt aģentūrai FRONTEX tiesības veidot izvērstu sadarbību ar Aģentūru un ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNCHR), lai vienkāršotu darbības, kuras veicot, tiek ņemta vērā cilvēktiesību aizsardzība;

95.   ir nobažījies par to, ka, pastiprinoties tendencei aizvien vairāk attālināt robežkontroli no ES ģeogrāfiskajām robežām, kļūst ļoti grūti kontrolēt, kas notiek, kad personas, kuras cenšas iegūt bēgļa statusu, un personas, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība, nonāk saskarē ar trešo valstu iestādēm;

96.   pieprasa, lai Komisija un it īpaši Padome steidzami un enerģiski virza mērķtiecīgu Eiropas stratēģiju patvēruma jomā uz II posma īstenošanu, tostarp pārskatot Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvu 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu(15), un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EKpar obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība(16), šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, kā arī izveidojot Eiropas Patvēruma atbalsta biroju;

Uzņemšana

97.   aicina Komisiju arī turpmāk stingri vērtēt Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai(17) transponēšanu, lai direktīvas netransponēšanas vai daļējas transponēšanas dēļ vairākās dalībvalstīs neveidotos situācija, kas būtu sliktāka, nekā prasa direktīvā noteiktie obligātie standarti;

98.   atgādina, ka arī migranti, kas neiesniedz pieteikumu piešķirt patvērumu, ir jāuzņem piemērotās un pielāgotās vietās, kur viņi var iegūt informāciju – ar šādam darbam sagatavotu tulku un vidutāju starpniecību – par tiesībām un iespējām, kas viņiem paredzētas uzņēmējvalsts tiesību aktos, Kopienas tiesību aktos un starptautiskajās konvencijās;

Migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu bērni

99.   aicina īpašu uzmanību pievērst stāvoklim, kādā atrodas bērni, kas ir bēgļi, patvēruma prasītāji un migranti, un bērni, kuru vecāki ir bēgļi, patvēruma prasītāji vai personas bez dokumentiem, lai nodrošinātu, ka katrs bērns var pilnībā izmantot savas tiesības, kas noteiktas ANO Bērnu tiesību deklarācijā un kas aptver arī tiesības uz nediskrimināciju, visos pasākumos pirmām kārtām ņemot vērā bērna intereses, tādējādi atzīstot vecāku nozīmīgo lomu un atbildību; vērš uzmanību uz dubultas izglītības sistēmas veidošanu dažās dalībvalstīs un uzsver, ka atšķirīgi aprūpes un palīdzības noteikumi pilsoņu bērniem un bērniem, kas nav valstspiederīgie, nedrīkst būt diskriminējoši un ilgstoši un to pamatā jābūt izglītības uzlabošanai visiem bērniem, cita starpā mītnes zemes valodā;

100.   aicina īpašu uzmanību pievērst nepilngadīgajiem un bērniem, kas ir šķirti no vecākiem, ierodoties Savienībā kā nelegāliem imigrantiem, un uzsver dalībvalstu pienākumu nepilngadīgajiem un šādiem bērniem sniegt palīdzību un īpašu aizsardzību; aicina visas iestādes – vietējās, reģionālās, valsts – un ES iestādes pastāvīgi sadarboties, lai šos bērnus pasargātu no jebkāda veida vardarbības un ekspluatācijas, nodrošināt tūlītēju aizbildņa iecelšanu, sniegt viņiem juridisku palīdzību, meklēt viņu ģimeni un uzlabot viņu uzņemšanas apstākļus, proti, sagādāt piemērotu mājokli, atvieglot veselības aprūpes, izglītības un mācību iespējas, it īpaši attiecībā uz uzņēmējvalsts oficiālās valodas mācīšanos, arodizglītību un pilnīgu iekļaušanos izglītības sistēmā;

101.   atgādina, ka bērniem nedrīkst piemērot administratīvo aizturēšanu un ka bērnus, kas ir kopā ar savu ģimeni, saskaņā ar 3. pantu un 37. panta b) punktu ANO Konvencijā par bērna tiesībām var aizturēt tikai patiešām ārkārtējos apstākļos, uz iespējami visīsāko laiku un tikai tad, ja šāda aizturēšana ir viņu interesēs;

Integrācija

102.   aicina vairāk koordinēt valstu politikas virzienus par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju un ES iniciatīvas šajā jomā; uzsver, ka kopējiem principiem, pēc kuriem jāveido saskaņota ES sistēma šajā jomā, būtu jānodrošina, ka diskriminācijas novēršanas politika ir iekļauta integrācijas politikā, taču integrācijas politika ir plašāka un aptver vairākas jomas, piemēram, nodarbinātību, izglītību un profesionālo izglītību;

103.   aicina pilnveidot integrācijas un starpkultūru dialoga programmas, kuru mērķis ir novērst iespējamo spriedzi starp migrantiem, kas ierodas Kopienā, un pamatiedzīvotāju kopienām, ņemot vērā migrāciju pēc paplašināšanās;

104.   uzskata, ka ieceļojošām minoritātēm vissteidzamāk vajadzētu integrēties cik iespējams ātri tās valsts sabiedrībā, kurā viņi ir apmetušies uz dzīvi, tomēr nodrošinot, ka tas notiek savstarpīgi; uzskata, ka svarīgi ir arī atzīt – katra persona, kas dzimusi un dzīvo dalībvalstī, var izmantot civiltiesības; uzskata, ka ilgtermiņa rezidentu tiesības piedalīties vietējā politiskajā dzīvē veicinātu sociālo un politisko integrāciju;

105.   ir nobažījies par to, ka efektīvas integrācijas politikas trūkums neļauj profesionālajā, sociālajā un politiskajā dzīvē piedalīties simtiem tūkstošiem nepilsoņu un ārvalstnieku un traucē sasniegt ES mērķi palielināt darbaspēka mobilitāti, lai sekmētu konkurētspēju un ekonomisko labklājību; atzīst risku, ka atstumtība var nostādīt personu neaizsargātā situācijā, paverot iespējas radikālisma izpausmēm, cilvēku tirdzniecībai un citām ekspluatācijas formām;

Atgriešana

106.   uzsver, ka personas vajadzētu repatriēt tikai pēc viņu pieteikuma taisnīgas un pilnīgas izvērtēšanas; uzskata, ka gadījumos, kad atgriešana nav iespējama vai ir nehumāna tāpēc, ka izcelsmes vai tranzīta valstī situācija cilvēktiesību ievērošanas ziņā ir kritiska, dalībvalstīm, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, jāatturas attiecīgās personas nosūtīt atpakaļ;

107.   mudina dalībvalstis uzraudzīt repatriēto personu dzīves un integrācijas apstākļus izcelsmes un tranzīta valstī un rīkoties, lai šīm personām nodrošinātu pienācīgu palīdzību;

Aizturēšana un atpakaļuzņemšanas nolīgumi

108.   ir nobažījies par to, ka jau vairākus gadus palielinās ārvalstniekiem paredzētu aizturēšanas centru skaits dalībvalstīs un pie to robežām; pamatojoties uz daudziem ziņojumiem, tostarp uz Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas sagatavoto ziņojumu, kuros norādīts uz biežiem cilvēktiesību pārkāpumiem, aicina veikt turpmāk minētos pasākumus:

109.   ir nobažījies par to, ka kopš 2002. gada atpakaļuzņemšanas klauzulas ir iekļautas lielākajā daļā divpusējo nolīgumu, kas noslēgti ar trešām valstīm, tostarp tirdzniecības nolīgumos, un ka rezultātā paplašinājusies Eiropas Savienības ārpakalpojumu izmantošana migrācijas politikā, kuru raksturo nepietiekama parlamentārā kontrole gan ES, gan dalībvalstu līmenī; tāpēc aicina Komisiju un Padomi Parlamentu iesaistīt agrīnā tādu sarunu stadijā, kuras notiek par šādu nolīgumu, un regulāri ziņot Parlamentam par to personu skaitu, kas izraidīti no ES, pamatojoties uz šīm klauzulām;

Vārda brīvība

110.   aizstāv vārda brīvību kā ES pamatvērtību; uzskata, ka šī brīvība jāīsteno saskaņā ar tiesību aktiem, tai jāpastāv līdztekus personiskajai atbildībai un tās pamatā jābūt citu personu tiesību respektēšanai;

111.   atzinīgi vērtē kopumā apmierinošo situāciju attiecībā uz preses brīvību dalībvalstīs, ņemot vērā, ka visas 27 dalībvalstis ir iekļautas pirmo 56 valstu skaitā organizācijas "Reportieri bez robežām" 2007. gada pasaules preses brīvības rangu tabulā;

112.   aicina tās dalībvalstis, kurās pēdējos gados tiesu iestādes ir izmantotas, lai pārkāptu ziņu reportieru tiesības neatklāt informācijas avotu un žurnālistu un redaktoru tiesības publicēt informāciju, vai kuras plāno grozīt savus tiesību aktus šādā veidā, pilnveidot savus tiesību aktus un praksi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 27. marta nolēmumu un Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu par žurnālistu tiesībām neatklāt informācijas avotu(18), jo šo tiesību pārkāpums patlaban rada lielākos draudus žurnālistu vārda brīvībai Eiropas Savienībā un pēdējos gados šī situācija nav būtiski mainījusies;

113.   uzskata vārda brīvību un preses neatkarību par vispārējām tiesībām, ko nedrīkst apdraudēt neviens indivīds vai grupa, kas jūtas aizskarti teiktā vai rakstītā dēļ; vienlaikus uzsver, ka jābūt iespējai pēc nepatiesas ziņas publiskošanas vai neslavas celšanas gadījumā garantēt tiesības gūt gandarījumu tiesā saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem;

114.   uzskata, ka preses brīvību vienmēr vajadzētu īstenot likuma robežās, taču tajā pašā laikā ir nobažījies, ka mēģinājumi pēdējos gados aizliegt publiskas diskusijas par atsevišķiem tematiem daudzās dalībvalstīs rada neoficiālu cenzūru vai plašsaziņas līdzekļu pašcenzūru;

Bērna tiesības
Vardarbība, nabadzība un darbs

115.   nosoda jebkādu vardarbību pret bērniem un it īpaši uzstāj, ka jānovērš visizplatītākie vardarbības veidi, kas sastopami dalībvalstīs: pedofilija, seksuāla vardarbība, vardarbība ģimenē, miesassodi skolās un dažādu veidu pārkāpumi iestādēs; aicina ieviest drošus, uzticību raisošus un pieejamus pasākumus, kas dotu iespēju bērniem visās dalībvalstīs ziņot par vardarbību, un plaši informēt par šiem pasākumiem;

116.   aicina dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus, lai aizliegtu dažādus bērnu ekspluatācijas veidus, tostarp izmantošanu prostitūcijai, tādu pornogrāfisku materiālu ražošanai, kuros izmantoti bērni, narkotiku tirdzniecībai, kabatzagļu darbībai, ubagošanai un citiem ekspluatācijas veidiem;

117.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai izbeigtu praksi neoficiāli apprecināt nepilngadīgas, bieži vien ļoti jaunas, personas; uzskata, ka šāda prakse ir seksuālās varmācības veids, kas kaitē bērnu attīstībai un veicina mācību pārtraukšanu;

118.   aicina tās 13 dalībvalstis, kurām nav tiesību aktu šajā jomā, pilnībā aizliegt miesassodus saskaņā ar ANO 2006. gada pētījumu par vardarbību pret bērniem, kurā miesassodi raksturoti kā biežāk sastopamā pret bērniem vērstā vardarbība;

119.   uzsver, ka jānodrošina, lai visās politikas nostādnēs gan ES, gan dalībvalstu līmenī ņemtu vērā jebkāda bērnu darba izskaušanu; uzskata, ka pilna laika izglītība ir labākais līdzeklis problēmas risināšanai, lai novērstu gan tādus pārkāpumus, gan vēlāk pārtrauktu burvju loku "analfabētisms – nabadzība";

120.   atzīmē, ka dažās dalībvalstīs tūkstošiem bērnu ir iesaistīti grūtos darbos pilsētās un laukos, un tāpēc aicina dalībvalstis enerģiski risināt šo problēmu, stingri piemērojot savus tiesību aktus, kā arī rīkojot valsts mēroga izglītošanas kampaņas, kuru mērķauditorija ir gan vecāki, gan bērni;

121.   atgādina, ka apmēram 20% bērnu Eiropas Savienībā dzīves apstākļi ir zem nabadzības sliekšņa un ka visneaizsargātākie viņu vidū ir bērni, kam ir tikai viens no vecākiem un/vai vecāki, kuri dzimuši ārvalstīs; tāpēc uzstāj, ka jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu tiesību izmantošanas iespējas, galveno uzmanību pievēršot bērnu vajadzībām, tostarp pasākumi ģimeņu atbalstam, un aicina dalībvalstis, it īpaši tās, kurās nabadzības līmenis ir augstāks, apstiprināt tālejošus un reālus mērķus bērnu un viņu ģimeņu nabadzības samazināšanai;

122.   aicina Komisiju visās attiecīgajās attīstības stratēģijās, tostarp nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentos un indikatīvajās programmās, censties iekļaut dažādas stratēģijas, kas konkrēti risina bērnu un viņu ģimeņu nabadzības, jauniešu bezdarba un minoritāšu sociālās integrācijas jautājumus; pieprasa, lai dalībvalstis efektīvi rīkojas, apkarojot bērnu tirdzniecību, uzlabojot pārrobežu sadarbību, nodrošinot īpašu apmācību un īstenojot juridiskus standartus minētajā jomā;

123.   uzsver, cik svarīga ir bērnu aizsardzība; uzskata, ka pilnībā jāīsteno un jāturpina izstrādāt ar ES bērnu tiesību stratēģiju saistītās iniciatīvas, piemēram, tikai bērnu lietām veltīta tīmekļa vietne, īpašās palīdzības un ārkārtas tālruņa līnijas, kā arī budžeta līdzekļu piešķiršana ES bērnu atbalsta programmām;

Diskriminācija

124.   aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst dažādai jauniešu un bērnu diskriminācijai, kura bieži vien ir daudzveidīga un ar kuru īpaši saskaras bērni, kas dzīvo nabadzībā, ielu bērni un jaunieši, kuri pieder etniskām minoritātēm un migrantu grupām, kā arī jaunieši un bērni invalīdi, un kuras rezultātā bērniem tiek liegta izglītība un veselības aprūpe;

125.   aicina uz romu bērniem, it sevišķi – bet ne tikai – dalībvalstīs, kurās romi ir nozīmīga etniska minoritāte, attiecināt īpašus pasākumus, lai tādējādi darītu galu diskriminācijai, segregācijai, sociālajai atstumtībai un izstumtībai no izglītības sistēmas – parādībām, no kurām bieži cieš romu bērni; aicina it īpaši šīs dalībvalstis izskaust romu bērnu nesamērīgi lielo īpatsvaru iestādēs personām ar garīgās attīstības traucējumiem, rīkot kampaņas skolas apmeklēšanas veicināšanai un novērst to, ka daudziem romu bērniem tiek liegta identitātes karte;

126.   mudina dalībvalstis nodrošināt, lai izglītības sistēmās jau no agrīna vecuma tiktu efektīvi integrēti tie bērni, kuri nāk no nelabvēlīgas vides un ir sociāli izstumti, un rosināt paraugprakses apmaiņu šā mērķa īstenošanai;

127.   aicina dalībvalstis cīnīties pret diskrimināciju izglītībā, piemēram, pret romu bērnu segregāciju, lai nodrošinātu atbilstību Strasbūras Eiropas Cilvēktiesību tiesas nesenajam lēmumam šajā lietā(19);

Jaunatnes tiesībaizsardzība

128.   uzskata, ka nepilngadīgo likumpārkāpēju apcietināšana var būt tikai galējais līdzeklis un to var piemērot uz iespējami īsu laiku, un tāpēc aicina nepilngadīgajiem paredzēt alternatīvus pasākumus, nevis ieslodzījumu; uzstāj, ka jāīsteno pāraudzināšanas pasākumi, piemēram, darbs sabiedrības labā, lai panāktu šo jauno personu sociālo un profesionālo reintegrāciju;

129.   atzīmē, ka kriminālatbildības vecums visās dalībvalstīs nav vienāds, un ir nobažījies par to, ka dažās dalībvalstīs bērni regulāri stājas pieaugušajiem paredzētas tiesas priekšā un citās nedarbojas tiesas, kas specializējušās jauniešu lietās; aicina dalībvalstis saskaņot savas tiesu sistēmas, lai nevienu bērnu netiesātu tāpat kā pieaugušo;

130.   aicina visas dalībvalstis nodrošināt bērnu efektīvu un neatkarīgu pārstāvību visās tiesvedības vai tai pielīdzināmās procedūrās, kas uz viņiem attiecas, un nodrošināt, ka viņiem ir likumīgi iecelts aizbildnis, ja neviens ģimenes loceklis nevar rīkoties viņu vārdā; uzsver, ka valsts iestādēm visi bērni, arī tie, kas ievietoti mācību un pāraudzināšanas iestādēs, ir jāinformē par sūdzību iesniegšanas iespējām;

Palīdzība bērniem

131.   aicina dalībvalstis rīkoties tā, lai bērna tiesības garantētu ģimenei, un attiecīgi meklēt efektīvus risinājumus, lai nepieļautu vecāku un bērnu šķiršanu un bērnu pamešanu; aicina tās atteikties no politikas, kas saistīta ar lielām iestādēm, bet drīzāk reformēt, pilnveidot un nostiprināt efektīvas alternatīvās mācību iestādes, kuru pamatā ir ģimene un kopiena; attiecībā uz bērnu izvietošanas gadījumiem aicina, lai dalībvalstis paredz iespēju bērniem atgriezties savā ģimenē;

132.   mudina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, kas ļautu nodrošināt bērnu aprūpes iestāžu kvalitāti, ar to saprotot turpmāku profesionālo izglītību, labus darba apstākļus un pietiekamu atalgojumu personām, kas profesionāli aprūpē bērnus; uzsver, ka šādas iestādes un to darbinieki veido bērnos stingru pamatu viņu nākotnei un ka tas ir ieguvums arī vecākiem, it īpaši tiem, kuriem ir liela darba slodze vai ģimenēm, kurās ir viens no vecākiem, un kā šīs iestādes piedāvā alternatīvu bērniem, kam trūkst normālu ģimenes apstākļu vai tie ir nepietiekami;

Bērna līdzdalība

133.   atgādina, ka bērniem ir tiesības izteikt savu viedokli tādā veidā, kas atbilst viņu vecumam un briedumam, un ka viņiem jādod iespēja piedalīties bērnu grupā vai apvienībā tā, lai tiktos ar citiem bērniem un paustu savas domas; tāpēc aicina dalībvalstis un vietējās iestādes veicināt projektus, kas paredz bērniem radīt iespēju šādi izpausties, veidojot vietējās bērnu padomes vai parlamentus un vienlaikus nodrošinot, ka tiek iesaistīti vairāk atstumtie bērni un ka informāciju par šiem pasākumiem plaši izplata bērnu vidū;

134.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir organizējusi forumu, kurā pulcējas ES iestāžu, kā arī valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji, kas darbojas bērna tiesību jomā; uzskata, ka bērnu līdzdalība jānosaka par vienu no šā foruma galvenajiem mērķiem, un tāpēc aicina Komisiju nodrošināt bērnu piedalīšanos visos šā foruma darbības posmos;

135.   uzskata, ka svarīgi ir bērniem domāto informāciju par viņu tiesībām izplatīt viņiem pieejamā veidā un ar atbilstīgiem līdzekļiem; aicina Komisiju izstrādāt efektīvus saziņas līdzekļus, kas uzlabo bērnu zināšanas par viņu tiesībām, bērnu stāvokli dalībvalstīs un ES pasākumiem šajā jomā;

Sociālās tiesības

136.   uzskata, ka nabadzību un sociālo atstumšanu var izskaust tikai, garantējot visiem visas pamattiesības, tostarp ekonomiskās un sociālās tiesības; šajā sakarībā apstiprina lēmumu noteikt 2010. gadu par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas gadu; aicina Komisiju un dalībvalstis vienoties par vērienīgiem mērķiem šajā jomā un censties tos sasniegt;

137.   uzsver, ka ir nedalāmu un savstarpēji atkarīgu pamattiesību kopums un ka jāgarantē reāla iespēja visiem cilvēkiem izmantot šīs tiesības;

Nabadzība

138.   uzsver, ka pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 30. pants paredz tiesības uz aizsardzību no nabadzības un sociālās atstumtības, un aicina dalībvalstis to ratificēt;

139.   uzsver, ka aizvien lielāka nozīme jāpiešķir no darba tirgus atstumtu cilvēku aktīvas integrācijas politika;

140.   uzsver, ka galēja nabadzība un sociālā atstumtība ir vispārējs pamattiesību pārkāpums;

141.   vēlas, lai sociālo aspektu un pamattiesības patiesi iekļautu ES politikas nostādņu kopumā;

142.   apņemas atbalstīt sociālās un ilgtspējīgas attīstības modeli, kas atbilstu pieejai, kuras pamatā ir sociālās tiesības, un kas paredzētu galvenokārt pastiprināt sociālo kohēziju;

143.   atgādina, ka Hartas 34. un 36. pantā ir atzītas tiesības uz sociālo drošību un sociālajiem pakalpojumiem un iespēju izmantot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visi pilsoņi, tostarp visneaizsargātākie, var izmantot šīs tiesības;

144.   atgādina, ka nabadzība jāizskauž sadarbībā ar trūcīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, kurus šī problēma skar visvairāk, un tāpēc viņi vislabāk zina, kādas sekas ir nespējai izmantot tiesības un kā situāciju labot; vēlas, lai tiktu veidota līdzdalības demokrātija, īpašu uzmanību veltot cilvēkiem, ko skārusi nabadzība, atstumtība, diskriminācija un nevienlīdzība;

Bezpajumtniecība

145.   aicina Komisiju izstrādāt Eiropas mēroga bezpajumtniecības definīciju, apkopot salīdzināmus un uzticamus statistikas datus un ik gadu sniegt atjauninātus pārskatus par ES dalībvalstu veiktajām darbībām un sasniegto bezpajumtniecības izbeigšanas jomā;

146.   pieprasa, lai dalībvalstis kā daļu no plašākas stratēģijas bezpajumtniecības izbeigšanai izstrādā "ziemas ārkārtas rīcības plānus";

Mājoklis

147.   atgādina, ka Hartas 34. panta 3. punktā, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, ir atzītas tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā visiem, kam nav pietiekamu līdzekļu; attiecīgi aicina dalībvalstis nodrošināt iespējas iegūt pienācīgu mājokli;

148.   atgādina apsvērumus un principus, kas iekļauti Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra ziņojumā par pienācīgu mājokli(20);

Veselība

149.   atgādina, ka Hartas 35. pantā ikvienai personai ir paredzētas tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību; aicina dalībvalstis nodrošināt iespējas izmantot pienācīgu veselības aprūpi, it īpaši personām ar zemiem ienākumiem un personām, kuru veselības stāvoklis prasa ilgu vai dārgu intensīvu aprūpi;

150.   aicina dalībvalstis un ES nodrošināt, ka personām, kas pārmērīgi lieto narkotiskās vielas, ir pilnīga piekļuve specializētiem veselības aprūpes pakalpojumiem un alternatīvām ārstniecības metodēm un ka ar šīm personām neapietas kā ar kriminālnoziedzniekiem tikai tādēļ, ka tās lieto neatļautās narkotikas;

Darba ņēmēji

151.   uzsver, ka darba tirgus pārredzamība jāuzlabo tādējādi, lai jebkurš darbs (pagaidu, pastāvīgs, pilna vai nepilna slodze un stundu darbs) tiktu deklarēts, pienācīgi atalgots un pilnībā tiktu ņemtas vērā darba ņēmēju tiesības;

152.   atzīst, ka ne visās dalībvalstīs ir tiesību akti, kuros noteikta minimālā darba alga aicina ieviest instrumentus, kuru mērķis ir visiem garantēt iespējas gūt pienācīgus ienākumus, lai tādējādi visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienībā nodrošinātu tādu atalgojumu, ka viņi spēj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

153.   mudina dalībvalstis un pievienošanās kandidātvalstis ratificēt un pilnībā īstenot Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Starptautisko Darba organizāciju tās sistēmas un uzraudzības mehānismu stiprināšanā;

154.   mudina uzņēmumus apstiprināt atbildīgus un nediskriminējošus darbā pieņemšanas un profesionālās attīstības principus, lai sekmētu sieviešu, jauniešu un nelabvēlīgā situācijā esošu personu nodarbinātību;

155.   atgādina, ka diskriminācija ir jāuzskata par faktoru, kas ierobežo četras pamatbrīvības, it īpaši personu brīvu pārvietošanos, un kā tāda tā ir šķērslis iekšējā tirgus darbībai; aicina Komisiju sekmēt to, lai dalībvalstis pārskata pārejas posma noteikumus, ar kuriem reglamentē piekļuvi to darba tirgum, lai mazinātu atšķirīgo attieksmi pret Eiropas pilsoņiem šajā aspektā;

156.   aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka seksuālo pakalpojumu sniedzēji neatkarīgi no viņu statusa necieš no kriminālu organizāciju ekspluatācijas, ka viņiem ir garantētas pamattiesības un viņi var izmantot atbilstošus sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus;

157.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt no darba tirgus atstumto cilvēku sociālo integrāciju un rast risinājumus tā sauktajai trūcīgo darba ņēmēju problēmai; uzskata, ka šādās stratēģijās jāatrod taisnīgs risinājums jautājumiem par taisnīgu algas līmeni, pareizu profesionālās un ģimenes dzīves līdzsvaru, kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu nosacījumus, sociālo aizsardzību, nodarbinātības iespējām un darba drošību;

Neregulārie darba ņēmēji

158.   aicina dalībvalstis ratificēt ANO Konvenciju par nodarbināto migrantu tiesībām(21) un pievērš uzmanību tam, ka lielākā daļa darba ņēmēju, kas sniedz pakalpojumus bez pienācīgiem imigrācijas dokumentiem, dara legālu, ES tautsaimniecībai nepieciešamu darbu, piemēram, novāc augļus, būvē vai uztur kārtībā ēkas, aprūpē slimniekus, vecāka gadagājuma cilvēkus un bērnus;

159.   aicina ES iestādes un dalībvalstis vairs nelietot terminu "nelegālie imigranti", kam ir ļoti negatīva nokrāsa, un drīzāk izmantot terminus "neregulārs darba ņēmējs / migrants" vai "darba ņēmējs bez dokumentiem";

160.   vēlreiz atgādina, ka darba tiesības ir ieviestas, lai aizsargātu darba ņēmēju, kas darba tirgū atrodas nevienlīdzīgā situācijā, un tas nepārprotami attiecas uz darba ņēmējiem, kuriem nav dokumentu, un aicina dalībvalstis saglabāt tiesības apvienoties organizācijās visiem darba ņēmējiem, to skaitā darba ņēmējiem bez dokumentiem;

161.   aicina Komisiju vienādu prioritāti un steidzamības pakāpi piešķirt imigrācijas politikai, ko pašlaik izstrādā, un "sankcijām pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli";

162.   uzsver, ka darba inspekcijas galvenais uzdevums ir aizsargāt darba ņēmējus, un tāpēc aicina dalībvalstis:

Vecāka gadagājuma cilvēki

163.   uzskata, ka iedzīvotāju novecošanās ir problēma un tā jāvērtē kā iespēja sabiedrībā plašāk iesaistīt cilvēkus ar labu, ilgus gadus krātu pieredzi, tādējādi sekmējot arī aktīva dzīvesveida veicināšanu vecumdienās; uzskata, ka ir jāveic pasākumi gados vecāku darba ņēmēju iesaistīšanai darba tirgū;

164.   uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta vientuļām vecāka gadagājuma sievietēm, kuras ir īpaši mazaizsargāta grupa un bieži ir pirmās, kas, palēninoties ekonomikas attīstībai, cieš nabadzības dēļ;

165.   atzīmē, ka, ņemot vērā vecāka gadagājuma sieviešu neaizsargātību un aizvien pieaugošo skaitu Savienībā, ir jācīnās pret viņu diskrimināciju un jāatbalsta viņu iesaistīšanās darba tirgū (t. i., izmantojot mūžizglītības programmas);

166.   atgādina, ka Hartas 25. pantā ir apstiprinātas vecāka gadagājuma personu tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi; tāpēc iesaka saistībā ar Hartas 34. un 35. pantu paredzēt profilaktisko veselības aprūpi un sociālo drošību vecāka gadagājuma personām, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi;

167.   aicina dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, ieviest tiesību aktus par dzīvu personu testamentu izpildi, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Ovjedo parakstītās Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 9. pantu "ņem vērā tāda pacienta iepriekš izteiktās vēlmes attiecībā uz medicīnisko iejaukšanos, kurš vai kura minētās iejaukšanās laikā nav tādā stāvoklī, lai spētu paust savas vēlmes", un nodrošinātu tiesības uz cieņpilnu mūža noslēgumu;

o
o   o

168.   uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai, Ministru padomei un Parlamentārajai asamblejai, kā arī Eiropas Padomes komisāram cilvēktiesību jautājumos un atbilstīgajām Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (3) OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp. (4) OV C 301 E, 13.12.2007., 229. lpp. (5) Eiropas Padome – Eiropas Savienība: "Viens mērķis Eiropas kontinentam", Jean-Claude Juncker ziņojums, 2006. gada 11. aprīlis, 4. lpp. (6) 1 OV C 287 E, 29.11.2007., 309. lpp. (7) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2008. gada pārskats, publicēts 2008. gada 24. jūnijā. (8) Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokols, kas parakstīts 2000. gada 4. novembrī. (9) Eiropas Kopienu Tiesa lietā C–267/06 Tadao Maruko/ Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen 2008. gada 1. aprīlī ir nolēmusi, ka atteikums pārdzīvojušajam partnerim piešķirt apgādnieka zaudējuma pabalstu ir tieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, ja pārdzīvojušie laulātie un pārdzīvojušie dzīvesbiedri partneri ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz šo pabalstu. (10) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (11) OV C 297 E, 29.11.2008., 125. lpp. (12) Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu Papildprotokols, kas pieņemts 1999. gada 15. oktobrī. (13) ANO Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, kas pieņemta 1993. gada 20. decembrī. (14) Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.); Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu (OV L 203, 1.8.2002., 1. lpp.). (15) OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp. (16) OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp. (17) OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp. (18) Ieteikums R (2000)7. (19) D.H. un citi/Čehijas Republika, saistībā ar agrāko gadu gadījumiem. (20) Komisāra viedoklis "Nevienam nevajadzētu būt bezpajumtniekam –  ir tiesības uz pienācīgu mājokli" (2007. gada 29. oktobris). (21) Starptautiskā konvencija par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, kas pieņemta ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1990. gada 18. decembra rezolūciju 45/158.

Eiropas Parlamenta 2009.gada 14. janvāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā un groza Direktīvu 1999/63/EK

P6_TA(2009)0020 B6-0624/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā un groza Direktīvu 1999/63/EK (COM(2008)0422),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF)(1),

–   ņemot vērā Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā (turpmāk ‐ Konvencija), ko noslēdza Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETDF),

–   ņemot vērā to, ka saskaņā ar EK līguma 139. panta 2. punktu nolīgumā ietverts kopīgs lūgums Komisijai nākt klajā ar priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru tiktu īstenots šis nolīgums un tā A pielikums,

–   ņemot vērā Reglamenta 81. pantu,

A.   tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. pantā noteikts, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem, kā arī tiesības uz ierobežotu maksimālo darba laiku, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu;

B.   tā kā EK līguma 139. panta 1. punktā paredzēta iespēja sociālajiem partneriem Kopienas līmenī uzsākt dialogu, ja viņi to vēlas, līgumattiecību, tostarp nolīgumu, izveidei;

C.   tā kā EK līguma 139. panta 2. punktā noteikta iespēja Kopienas līmenī noslēgtus nolīgumus īstenot pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma;

D.   tā kā ‐ ja visas dalībvalstis ratificēs Konvenciju, būs sasniegta nepieciešamā robeža, lai tā stātos spēkā;

E.   tā kā Konvencijas ratifikācija būs nozīmīgs ieguldījums pienācīgas kvalitātes darba standartu sekmēšanā visā pasaulē,

1.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija nosūtījusi priekšlikumu Parlamentam un lūgusi Parlamentu sniegt atzinumu Komisijai un Padomei, lai gan EK līguma 139. panta 2. punktā nav paredzēta apspriešanās ar Eiropas Parlamentu par sociālo partneru prasībām Komisijai;

2.   atbalsta nolīgumu, ko noslēguši sociālie partneri par darba ņēmēju darba apstākļu atsevišķiem aspektiem jūrniecības nozarē, jo tas nodrošina atbilstīgu līdzsvaru starp nepieciešamību uzlabot darba apstākļus un aizsargāt jūrnieku veselību un drošību;

3.   piekrīt, ka nolīgums būtu jāiesniedz Padomei; tāpēc aicina Padomi pieņemt Komisijas priekšlikumu, lai īstenotu nolīgumu, ko noslēguši sociālie partneri, ņemot vērā dalībvalstu, un attiecīgi ES, īpašās intereses;

4.   uzskata, ka ir būtiski definēt un ieviest starptautiskus obligātus darba, veselības un drošības apstākļu minimālos standartus jūrniekiem, kuri ir nodarbināti saistībā ar jūras kuģiem vai kuri uz tiem strādā;

5.   atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā, ko noslēguši sociālie partneri, un Komisijas priekšlikumā noteiktas vienīgi minimālās prasības, sniedzot dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem rīcības brīvību tādu pasākumu noteikšanai, kuri būtu labvēlīgāki attiecīgās jomas darba ņēmējiem, kā arī pamatos atbilstu Konvencijas kodeksa par darbu jūrniecībā A daļas noteikumiem;

6.   atgādina par elastību, ko sniedz Konvencijas II panta 6. punkts tām valstīm, kuras jau ir parakstījušas šo Konvenciju;

7.   uzsver, ka sociālajiem partneriem ir būtiska loma darba ņēmēju veselības aizsardzības un darba drošības apstākļu uzlabošanā; pilnībā atbalsta sociālo partneru atbilstīgu iesaistīšanu sociālā dialoga sarunās un nolīgumu slēgšanā par darba apstākļiem;

8.   iesaka pieņemt minēto Komisijas priekšlikumu;

9.   aicina visas dalībvalstis bez kavēšanās ratificēt 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un sociālajiem partneriem.

(1) OV L 167, 2.7.1999., 33. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra rezolūcija par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā (2008/2201(INI))

P6_TA(2009)0021 A6-0498/2008

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, kas saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisiju (UNCHR) ir pieņemtas kopš 1996. gada, it īpaši 2006. gada 16. marta rezolūciju par sarunām par Cilvēktiesību padomi un ANO Cilvēktiesību komisijas 62. sesiju(1), kā arī 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un ANO(2), 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par ANO reformu(3), 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ANO 2005. gada 14.–16. septembra Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu(4), 2008. gada 21. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) septīto sesiju(5) un 2008. gada 8. maija rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2007. gadā un ES politiku šajā jomā(6),

-   ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,

-   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2005. gada 21. marta ziņojumu "Lielākā brīvībā: ceļā uz drošību, attīstību un cilvēktiesībām visiem", tam sekojošo ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/60/1 par pasaules valstu vadītāju 2005. gada sanāksmes rezultātiem, kā arī 2006. gada 7. marta ģenerālsekretāra ziņojumu "Ieguldījums Apvienoto Nāciju Organizācijā, lai to stiprinātu pasaules līmenī",

-   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju  A/RES/60/251 par ANO Cilvēktiesību padomes izveidošanu,

-   ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā pieņemto ES prezidentvalsts 2006. gada 16. marta deklarāciju par UNHRC izveidi,

-   ņemot vērā UNHRC iepriekšējās kārtējās un ārkārtas sesijas,

-   ņemot vērā rezultātus, ko guvušas UNHRC darba grupas, kuras nodarbojās ar sūdzību procedūras, vispārējā regulārā pārskata (VRP), turpmākās ekspertu konsultatīvās sistēmas, darba kārtības, gada darba programmas, darba metožu, reglamenta un īpašo procedūru mehānismu pārskatīšanas jautājumiem,

-   ņemot vērā rezultātus, kas tika iegūti 2008. gada 21. maijā ANO Ģenerālajā asamblejā notikušajās vēlēšanās, trešo reizi ievēlot dalībvalstis ANO Cilvēktiesību padomē,

-   ņemot vērā rezultātus, kas tika iegūti 2008. gada 19. jūnijā notikušajās UNHRC prezidentvalsts vēlēšanās;

-  – ņemot vērā VRP pirmo sesiju, kas notika no 2008. gada 7. aprīļa līdz 18. aprīlim, otro sesiju, kas notika no 2008. gada 5. maija līdz 16. maijam, un trešo sesiju, kas notika no 2008. gada 1. līdz 15. decembrim,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0498/2008),

A.   tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir ´Kopienas tiesību acquis neatņemama daļa un viens no ES pamatprincipiem;

B.   tā kā ES ārējās attiecības veido, pamatojoties uz cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanas principu, un tā kā ārpolitika pamatojas uz spēcīgu un nepārprotamu atbalstu efektīvai daudzpusējai sadarbībai, kā noteikts ANO Statūtos;

C.   tā kā ANO un UNHRC ir viena no vispiemērotākajām organizācijām, kas var visaptveroši risināt cilvēktiesību ievērošanas problēmas un humanitāros uzdevumus;

D.   tā kā lēmumu par UNHRC izveidi kopumā tiek vērtēts atzinīgi, uzskatot to par iniciatīvu, ar kuru, izveidojot pastāvīgu iestādi, labos UNCHR darbā pieļautās nepilnības un palielinās cilvēktiesību jautājuma nozīmi starpvaldību sarunās;

E.   tā kā UNHRC ir noteikusi vērienīgu programmu, kuru tā īstenos pirmajos trīs darbības gados un kurā ir paredzēts pārskatīt tās izmantotās procedūras un darba metodes, it īpaši to, kā tiek pilnveidots un īstenots VRP, saistībā ar ko jau ir notikušas trīs sesijas, kurās veica pārskatu par 48 valstīm, no kurām astoņas ir ES dalībvalstis, kā arī pārskatīt īpašo procedūru mehānismus;

F.   tā kā ES stingri atbalsta un aizstāv UNHRC izveidi un tā kā ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās aktīvi un pamanāmi rīkoties, lai izveidotu efektīvu iestādi, kas risinās aktuālas cilvēktiesību problēmas, un sniegtu tai atbalstu;

G.   tā kā ES ir stingri atbalstījusi pastiprināta vairākuma un dalības kritēriju noteikšanu attiecībā uz ievēlēšanu UNHRC (taču šie priekšlikumi nav saglabāti), kā arī procedūru izveidi, lai pārraudzītu ANO dalībvalstu vēlēšanu solījumu faktisko izpildi;

H.   tā kā, kaut arī ES spēja pieņemt vienotu pieeju aizvien ir ierobežota, jo īpaši tādēļ, ka valstu intereses ir atšķiras un Apvienoto Nāciju Organizācijā dalībvalstis pastāvīgi vēlas rīkoties neatkarīgi, tomēr ir konstatēts, ka to rīcība UNHRC ir saskaņotāka nekā UNCHR;

I.   tā kā ES dalībvalstis UNHRC ir skaitliskā mazākumā un tas gan būtiski apgrūtina ES iespējas ietekmēt UNHRC darba kārtību, gan rada lielas grūtības integrēt ES pozīcijas UNHRC darbā;

J.   tā kā diemžēl Amerikas Savienotās Valstis nepiedalās UNHRC un tāpēc ES kā demokrātisko valstu vadošajam spēkam cilvēktiesību jautājumos ir jāpastiprina sava nozīme;

K.   tā kā Parlaments rūpīgi seko līdzi norisēm UNHRC, regulāri nosūtot delegācijas uz UNHRC sesijām un aicinot īpašos referentus un neatkarīgos ekspertus piedalīties darbā par cilvēktiesību jautājumiem;

L.   tā kā UNHRC darba kārtība un mehānismi ir jāpārskata 2011 gadā, kā tas paredzēts iepriekš minētajā Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā A/RES/60/251,

UNHRC pirmo trīs darbības gadu vispārējs novērtējums

1.   atzinīgi vērtē līdz šim paveikto UNHRC darbu un atzīmē, ka UNHRC ir iespējas kļūt par vērtīgu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējo centienu īstenošanā cilvēktiesību jomā; tomēr pauž nožēlu, ka pirmajos trīs darbības gados jaunā struktūra nav spējusi panākt būtiskākus ANO darba uzlabojumus cilvēktiesību jomā;

2.   atzinīgi vērtē to, ka UNHRC ir pieņēmusi svarīgus dokumentus, ar kuriem nosaka cilvēktiesību standartus, tostarp Konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un ANO deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, kā arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu; atzīmē, ka pēdējais no minētajiem dokumentiem ir lēmums ar vēsturisku nozīmi, jo tajā ir noteikta fizisku personu sūdzību izskatīšanas kārtība, tādējādi veidojot mehānismu, kā starptautiskā līmenī izskatīt sūdzības, ko iesniedz personas, kuru ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir tikušas pārkāptas; aicina visas valstis bez kavēšanās ratificēt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu;

3.   pauž nožēlu par UNHRC nespēju rīkoties gadījumos, kad steidzami jārisina sarežģījumi pasaulē cilvēktiesību jomā, un daļēji tas ir tādēļ, ka palielinās vairāku UNHRC valstu nevēlēšanās iesaistīties risinājuma meklēšanā un tās iebilst gan pret valstu situāciju izskatīšanu, tostarp pret rezolūciju pieņemšanu attiecībā uz šīm valstīm, gan arī pret īpašajām sesijām un īpašo procedūru mandātu piešķiršanu valstīm, savu nostāju pamatojot ar to, ka iejaukšanās, iespējams, politizēs UNHRC; atkārtoti pauž viedokli, ka UNHRC spējām efektīvi risināt valstu sarežģījumus ir būtiska nozīme tās autoritātei un uzticamībai;

4.   atzinīgi vērtē to, ka kārtība, kādā valstis tiek ievēlētas UNHRC, ļauj izslēgt no UNHRC lielākos cilvēktiesību pārkāpējus, piemēram, Irānu un Baltkrieviju; tomēr pauž nožēlu, ka ne visas valstu ģeogrāfiskās grupas ir noteikušas īstu vēlēšanu kārtību, kādā notiek pievienošanās UNHRC; pauž nožēlu, ka brīvprātīgo saistību sistēma ir devusi ļoti neviendabīgus un nepietiekamus rezultātus, ļaujot valdībām izvairīties no starptautisko cilvēktiesību saistību pildīšanas; šajā sakarā pauž nopietnas bažas par to, ka dažas dalībvalstis taktiskos nolūkos izmanto tā sauktās saistības, un tādēļ atkārtoti apstiprina, ka cieša sadarbība ar īpašajām procedūrām joprojām ir nozīmīgākais kritērijs, lai pievienotos UNHRC;

5.   pauž nožēlu par arvien lielāko UNHRC dalīšanos reģionālajos blokos; uzskata, ka ikvienā šādā blokā valdošā mentalitāte ierobežo UNHRC spējas efektīvi, taisnīgi un objektīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē, un ka tas varētu būt patiesais UNHRC neobjektivitātes, selektivitātes un neefektivitātes cēlonis;

6.   atzīst, ka vairākas delegācijas Ženēvā nav pietiekami aprīkotas, lai pienācīgi turpinātu sarunas par cilvēktiesībām, un tāpēc tās paļaujas uz grupu līderiem, kas formulēs to nostāju; tomēr atzīmē, ka šī tendence, it īpaši Āzijas un Āfrikas valstu grupās, ir tikusi pietiekami līdzsvarota attiecībā uz dažiem tādiem būtiskiem jautājumiem kā rīcības kodekss attiecībā uz īpašajām procedūrām un situācija Dārfūrā; vienlaikus uzsver, ka nostājas, ko ES ir pieņēmusi kopā ar pievienošanās valstīm, lielā mērā ir ietekmējušas valstu blokos valdošo mentalitāti; prasa, lai Komisija iesniedz gada ziņojumus par to, kā ANO notiek balsošana par cilvēktiesību jautājumiem, analizējot, kā šo balsošanas praksi ietekmē ES, tās dalībvalstu vai citu valstu bloku politika;

7.   atzīst, ka UNHRC plašais dalībnieku loks un daudzo novērotāju līdzdalība nodrošina praktiski visu valstu iesaistīšanos UNHRC debatēs; ņemot vērā 2011. gadā gaidāmo pārskatīšanu, uzskata, ka, no vienas puses, ir jāapsver iespēja ļaut visām pasaules valstīm piedalīties UNHRC darbā, tomēr atzīst, ka no otras puses, lielākas priekšrocības varētu būt skaitliski mazākam valstu sastāvam;

8.   atzīst pašreizējās diskusijas par UNHRC un Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas attiecībām; šajā sakarā atgādina, ka Trešās komitejas uzdevums šajā struktūrā, kurā ir pārstāvētas visas ANO dalībvalstis, ir turpināt risināt svarīgākos UNHRC jautājumus; uzskata, ka šī struktūra var arī novērst UNHRC trūkumus līdzīgi, kā Ģenerālā asambleja rīkojas attiecībā uz lēmumiem, ko pieņem Drošības padome, kas ir svarīgs UNHRC un Trešo komiteju papildinošs elements; aicina ES atkārtoti apliecināt apņemšanos atbalstīt UNHRC un uzlabot tās efektivitāti, lai tā kļūtu par unikālu struktūru, kas specializējas vispārējo cilvēktiesību jautājumos, un par īpašu ANO sistēmas forumu, kurā risina jautājumus par cilvēktiesību aizsardzību;

9.   pauž dziļas bažas par to, ka cilvēktiesību universāluma principa nozīme arvien vairāk ir apdraudēta, ko it īpaši atspoguļo dažu valstu mēģinājumi noteikt ierobežojumus tādām pasaulē atzītām cilvēktiesībām kā vārda brīvība vai interpretēt cilvēktiesības atkarībā no valsts kultūras, ideoloģijas vai tradīcijām; aicina ES būt modrai attiecībā uz šiem mēģinājumiem un nepiekāpīgi aizstāvēt cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības principus;

Īpašo procedūru mehānismi

10.   uzskata, ka ANO cilvēktiesību mehānisma galvenie pamatelementi ir īpašās procedūras, un uzsver, ka uzticamība UNHRC darbībai cilvēktiesību aizsardzības jomā un šīs darbības efektivitāte ir atkarīga no sadarbības attiecībā uz īpašo procedūru mehānismiem un to pilnīgas īstenošanas, kā arī no reformu pieņemšanas tādā veidā, kas stiprina UNHRC spēju novērst cilvēktiesību pārkāpumus;

11.   uzskata, ka īpašo procedūru mehānismi, kurus var piemērot attiecībā uz stāvokli valstī, ir būtisks līdzeklis, ar kuru šajā konkrētajā valstī var uzlabot cilvēktiesību ievērošanu; uzskata, ka saskaņā ar VRP veikto valstu pārskatu veids un biežums nevar aizstāt valstu pilnvarojumus; tāpēc iebilst pret dažu valstu mēģinājumiem izmantot argumentu par īpašo procedūru mehānismu "racionalizāciju", lai atceltu šo pilnvarojumu; šajā sakarā pauž nožēlu par Baltkrievijas Republikas, Kongo Demokrātiskās Republikas un Kubas pilnvarojuma pārtraukšanu un par ekspertu grupas Dārfūras jautājumā atcelšanu;

12.   atzīmē tādu nosacījumu ieviešanu, ar kuriem atceļ Burundi valsts pilnvarojumu; atzīst, ka ir svarīgi noteikt izstāšanās stratēģiju attiecībā uz ikvienas šādas valsts procedūrām;

13.   nosoda dažu UNHRC dalībvalstu centienus ierobežot īpašo procedūru mehānismu neatkarību un iedarbību; šajā sakarā atzīmē, ka 2007. gada 18. jūnijā tika pieņemts īpašo procedūru pilnvaroto pušu rīcības kodekss; aicina UNHRC šo rīcības kodeksu īstenot, ņemot vērā iepriekš minēto Rezolūciju A/RES/60/251 un ievērojot īpašo procedūru neatkarību;

14.   prasa uzlabot piemērotu pilnvarnieku izraudzīšanos un iecelšanu īpašajām procedūrām, it īpaši cenšoties rast veidus un līdzekļus, kā uzlabot ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja (OHCHR) izveidoto pašreizējo kandidātu sarakstu un pastiprināt pilnvarnieku neatkarību, ņemot vērā kandidātu pieredzi un zināšanas un raugoties, lai būtu ģeogrāfiskā pārstāvība un dzimumu līdzsvars;

15.   uzsver, ka ir labāk jāpārrauga īpašo procedūru atzinumu un ieteikumu īstenošana, paredzot arī izveidot mehānismus ziņošanai par ieteikumu īstenošanu;

16.   uzskata, ka VRP ir instruments, kas papildina īpašās procedūras un sniedz iespēju, kā šo procedūru ziņojumus izmantot efektīvāk un nodrošināt ciešāku sadarbību un darba pārraudzību;

17.   prasa nepārtraukti atbalstīt īpašo procedūru mehānismus finanšu un cilvēkresursu ziņā;

Vispārējais regulārais pārskats

18.   atzīst VRP mehānisma iespējamo vērtību cilvēktiesību ievērošanas saistību un prakses pārraudzības uzlabošanā visā pasaulē, pret visām ANO dalībvalstīm izturoties vienādi un veicot tajās pārbaudes, kā arī sniedzot jaunas iespējas nevalstiskajām organizācijām (NVO) iesaistīties dialogā ar konkrētām valstīm;

19.   atzinīgi vērtē to, ka VRP ir pamudinājis daudzas ANO dalībvalstis apņemties īstenot starptautiskās saistības, ievērot ar ANO līgumu saistīto struktūru secinājumus un ieteikumus un īpašās procedūras, iesniegt pārskata ziņojumus ar ANO līgumu saistītajām struktūrām, atbildēt uz neizpildītajiem pieprasījumiem par īpašo procedūru mandāta turētāju uzaicināšanu, ratificēt būtiskākos līgumus un pieņemt valstu tiesību aktus, ar kuriem nodrošina atbilstību saistībām, kas izriet no līgumiem, kurus šīs valstis ir parakstījušas;

20.   pauž nožēlu, ka pirmās trīs sesijas ir likušas diezgan lielā mērā vilties attiecībā uz "objektīvu, pārskatāmu, neselektīvu, konstruktīvu, nekonfrontējošu un nepolitizētu" procesu(7);

21.   uzskata, ka šo mērķi var sasniegt tikai tad, ja pārskats ietver neatkarīgu ekspertīzi visos pārskatīšanas posmos un efektīvu paveiktā darba kontroles mehānismu, kam galvenais ir rezultāti;

22.   pauž nožēlu, ka VRP procesa laikā uzmanība netika pievērsta ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī mazākumtautību tiesībām, un prasa veltīt lielāku uzmanību šīm tiesībām nākamajās sesijās atbilstoši cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības principiem;

23.   nosoda, ka tā vietā, lai kritiski novērtētu apstākļus cilvēktiesību jomā un to aizsardzību, tiek veidotas politiskas alianses, lai pasargātu dažas valstis no pārbaužu veikšanas, tādējādi negatīvi ietekmējot galveno VRP mērķi; atzīmē, ka šāda prakse sasniedza bīstami augstu līmeni Tunisijas pārskata gadījumā un pārskatā tika ietverti paziņojumi, kuri būtiski atšķīrās no neatkarīgo ekspertu secinājumiem; tomēr atzīmē, ka šajā konkrētajā pārskatā šī tendence neatspoguļojas;

24.   atzinīgi vērtē ES lēmumu neveikt kopīgu intervenci valstu pārskatos, bet nodrošināt intervenču papildināmību, lai varētu aptvert plašu problēmu spektru; šajā sakarā uzsver ES mēģinājumus novērst ES dalībvalstu "bloku mentalitātes" veidošanos UNHRC, uzdodot jautājumus vienai par otras situāciju cilvēktiesību jomā; atzinīgi vērtē ES dalībvalstu līdzdalības līmeni pārskatu veikšanā, arī to pārskatu, kuri saistīti ar citām ES dalībvalstīm; mudina ES arī turpmāk pamatoties uz pašreizējo daļējas koordinācijas modeli un nodrošināt, lai ES dalībvalstis ar pienācīgu rūpību pārskata visas valstis un iedziļinās visos jautājumos un lai netiktu pieļauta atkārtošanās;

25.   pauž bažas, ka vairākos gadījumos VRP galīgajā ziņojumā un interaktīvajā dialogā pārskata laikā netika atspoguļota kopsavilkuma dokumentos ietvertā informācija vai pat bija pretrunā neatkarīgo ekspertu secinājumiem, tādējādi mazinot pārskata piemērotību, un ka darba grupas ziņojumos norādītie ieteikumi ir pārāk nenoteikti, un tiem nav pamatojuma, lai tos varētu īstenot; aicina VRP darba grupas locekļus nākamajos pārskatos sniegt izvērtējamus, konkrētus, reālus un upuriem noderīgus ieteikumus, pamatojoties uz neatkarīgu uzraudzības mehānismu vai NVO sniegto informāciju;

26.   pauž nožēlu, ka VRP ieteikumi nav saistoši, jo dalībvalstīm ir tiesības izvēlēties, kurus VRP ieteikumus tās pieņems; atzīmē, ka dažos gadījumos, piemēram, Šrilankā, pieņemto ieteikumu procentuālais skaits ir ļoti neliels; tomēr uzskata, ka, iespējams, ne visi ieteikumi ir piemērojami un atbilst starptautisko cilvēktiesību ievērošanas saistībām; tādēļ uzskata, ka tas liecina par to, ka dažos gadījumos VRP, iespējams, nav piemērotākais instruments, un uzsver neatkarīgu uzraudzības mehānismu un NVO secinājumu nozīmi VRP procesā, vienlaikus saglabājot UNCHR valstu mandātus;

27.   nosoda dažu UNHRC dalībvalstu mēģinājumus cenzēt nevalstisko organizāciju ieguldījumu; pauž nožēlu par ierobežoto ietekmi, kāda nevalstisko organizāciju līdzdalībai ir uz galīgo lēmumu, jo tām netiek dots pietiekams laiks, lai apspriestu VRP ziņojumu, un to atļautā iejaukšanās pakāpe ir ierobežota, proti, tās var izteikt vispārīgas piezīmes, bet nedrīkst vēlreiz apspriest jautājumus, kuri jau ir risināti darba grupās;

28.   pauž nožēlu, ka valstīs nav notikusi plaša apspriešanās, iesaistot tajā NVO, par ANO dalībvalstu ziņojumiem; visbeidzot, mudina visas tās valstis, par kurām sagatavo pārskatus, iesaistīties neatkarīgā diskusijā par situāciju, kāda šajās valstīs ir cilvēktiesību jomā, un panākt, lai šī diskusija notiktu pārredzami, iesaistot visus valdības un pilsoniskās sabiedrības sektorus un neaizmirstot, ka pārskata galvenais mērķis ir cilvēktiesību ievērošanas uzlabošana šajā konkrētajā valstī;

29.   aicina pēc pārskata visās valstīs veikt plašu apspriešanos, pamatojoties uz ieteikumiem; aicina ES turpināt pētīt, kā šos ieteikumus varētu izmantot tehniskās palīdzības programmu izstrādē;

30.   aicina UNHRC stiprināt tos centienus, kuru mērķis ir palielināt ANO dalībvalstu atbildību cilvēktiesību jomā, palielinot VRP efektivitāti, it īpaši nodrošinot stingrākas procedūras, lai novērstu apzinātu šķēršļu likšanu vai novirzīšanas taktiku, kas apdraud ANO, UNHRC un VRP mērķu sasniegšanu;

Pārredzamība un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība UNHRC darbā

31.   atgādina, ka ir svarīgi, lai pilsoniskā sabiedrība piedalītos UNHRC darbā, un mudina ES dalībvalstis ieviest efektīvus paņēmienus un līdzekļus, ar kuriem varētu nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību UNHRC darbā un ļaut izmantot prerogatīvas, ko tai piešķir konsultatīvais statuss, lai sniegtu rakstiskus un mutiskus paziņojumus;

32.   atzinīgi vērtē to, ka ir saglabāta prakse par to nevalstisko organizāciju līdzdalību, kuras darbojas cilvēktiesību aizsardzības jomā, un cer, ka nākotnē šī līdzdalība uzlabosies un pastiprināsies; atkārtoti prasa reformēt ANO NVO komiteju, lai nodrošinātu neatkarīgo NVO aktīvu līdzdalību, un norāda, ka neatkarīgiem ekspertiem ir jāsniedz ieteikumi par akreditāciju, pamatojoties uz NVO darbu un ieguldījumu;

33.   atzīmē īpašās grūtības, ko nevalstiskajām organizācijām, kuras neatrodas Ženēvā, rada apstāklis, ka UNHRC ir pastāvīga struktūra; tādēļ atzinīgi vērtē to aģentūru ieguldījumu, kuras nevalstisko organizāciju vārdā sadarbojas ar OHCHR un ANO biroju Ženēvā, lai sniegtu nevalstiskajām organizācijām informāciju par pasākumiem un sekmētu to līdzdalību UNHRC darbā;

34.   aicina līdzekļu devējus risināt jautājumu par cilvēktiesību aizsardzības organizācijām, it īpaši tām organizācijām, kuras neatrodas Ženēvā, nepieciešamo apmācību un finansējumu, nodrošinot šo organizāciju nepārtrauktu un efektīvu līdzdalību UNHRC darbā; aicina Komisiju turpināt atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas paredzētas, lai rūpīgi pārbaudītu valstu valdību politikas saistībā ar ANO cilvēktiesību jautājumiem;

35.   pauž nožēlu par sabiedrības neieinteresētību un zināšanu trūkumu par UNHRC; tādēļ atzinīgi vērtē ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt pārredzamību, proti, izdot "Neformālo sanāksmju biļetenu"; atzinīgi vērtē UNHRC sesiju straumēšanu tīmeklī, tādējādi palielinot sabiedrības informētību par tās darbu;

ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs

36.   atkārtoti apstiprina viedokli, ka ANO sistēmā OHCHR ir galvenā iestāde, jo tai ir ārkārtīgi liela nozīme cilvēktiesību aizsardzībā un atbalstīšanā, integrējot tās visā ANO sistēmā un visās attiecīgajās organizācijās, galvenokārt, saistībā ar darbībām, kuru nolūks ir miera atjaunošana vai nostiprināšana, attīstība un humānā palīdzība;

37.   atkārtoti apliecina atbalstu OHCHR un paļāvību šīs iestādes kompetences integritātei, kā arī tās neatkarībai un objektivitātei;

38.   mudina OHCHR censties pastiprināt savu klātbūtni konkrētā valstī, veidojot reģionālos birojus; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka OHCHR un Kirgizstānas Republikas iestādes ir parakstījušas saprašanās memorandu par OHCHR reģionālā biroja izveidi Biškekā; atkārtoti pauž atzinību par nozīmīgo darbu, ko OHCHR veicis, atbalstot ar ANO līgumu saistītās struktūras un īpašās procedūras;

39.   atzinīgi vērtē OHCHR vadītājas Louise Arbour darbu, tostarp izpildītās saistības un godīgumu, un ir pārliecināts, ka viņas amata pienākumu pārņēmēja Navanethem Pillay ar tādu pašu aizrautību iesaistīsies darbā un pieņems šā amata izaicinājumus;

40.   atzinīgi vērtē brīvprātīgo palīdzību, ko saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu Eiropas Komisija ilgus gadus ir sniegusi OHCHR, tostarp 2008. gadā ‐ 4 miljonus EUR; aicina ES dalībvalstis turpināt atbalstīt OHCHR, it īpaši Ģenerālās asamblejas Piektajā (administratīvo un budžeta jautājumu) komitejā, lai nodrošinātu, ka netiek mazināta OHCHR neatkarība un ka tam tiek piešķirti visi finanšu resursi, kas vajadzīgi, lai tas varētu īstenot pilnvaras;

ES nozīme UNHRC

41.   atzinīgi vērtē ES aktīvo līdzdalību pirmajos trīs UNHRC darbības gados, proti, atbalstot vai līdzatbalstot rezolūcijas, izdodot paziņojumus, iesaistoties interaktīvos dialogos un debatēs un ar panākumiem pieprasot rīkot ārkārtas sesijas par situāciju, kas cilvēktiesību jomā izveidojās Dārfūrā 2006. gada decembrī, Birmā/Mjanmā 2007. gada oktobrī un Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā 2008. gada novembrī; atzīst saistības, ko ES ir apņēmusies, lai UNHRC risinātu jautājumu par stāvokli valstīs;

42.   atzinīgi vērtē to, ka UNHRC pirmajās deviņās kārtējās sesijās un pirmajās astoņās ārkārtas sesijās ir apstiprinājusi visas ES ierosinātās vai līdzatbalstītās rezolūcijas; tomēr atzīmē, ka netika balsots par daudziem pretrunīgiem jautājumiem un tādiem jautājumiem, par kuriem nebija vienprātības;

43.   atzīmē, ka ES dalībvalstis, kas piedalās UNHRC darbā, ir sadalījušās divās reģionālās grupās, proti, Rietumeiropas valstu grupā un Austrumeiropas valstu grupā; atzīmē, ka ES ir pret sistēmu, saskaņā ar kuru katrs reģions izvirza tikai tik daudz kandidātu cik ir vietu ("tīros sarakstu" sistēma), kā rezultātā ES dalībvalstīs notiek savstarpēja konkurence par ievēlēšanu UNHRC;

44.   mudina ES arī turpmāk stingri pieprasīt kritēriju noteikšanu dalībai UNHRC vēlēšanās, tostarp pastāvīgu uzaicinājumu izsniegšanu dalībai īpašo procedūru pilnvarniekiem, kā arī ANO dalībvalstu vēlēšanu solījumu faktiskās izpildes pārraudzību; atkārto arī prasību, lai šo noteikumu piemēro, lemjot par to, vai ES ir jāatbalsta kandidātvalstis; pauž nožēlu, ka ES šo prasību vēl nav atbalstījusi;

45.   atzīmē, ka ES dalībvalstis UNHRC ir skaitliskā mazākumā un tas noteikti rada grūtības tad, ja tās vēlas tikt uzklausītas; atzinīgi vērtē Slovēnijas prezidentūras laikā ierosināto praksi par informācijas sniegšanu citām UNHRC dalībvalstīm un pienākumu sadali starp ES dalībvalstīm; aicina ES dalībvalstis pilnveidot un stiprināt šo praksi;

46.   atzinīgi vērtē to, ka papildus ES prezidentūras pienākumiem ES dalībvalstis arvien vairāk iesaistās debatēs; prasa iesaistīties debatēs vēl vairāk un aicina ES dalībvalstis nostiprināt ES nostāju, "daudzbalsīgi paužot vienotu nostāju"; mudina ES dalībvalstis turpināt izstrādāt starpreģionu iniciatīvas, kas būtu atbilstīgs veids, kā neitralizēt valstu bloku politiku; aicina ES un Islāma konferences organizācijas valstis aktīvāk censties uzlabot savstarpējo sapratni un sadarbību;

47.   atbalsta ES viedokli, ka Cilvēktiesību padomē ir jāpanāk saskaņota un kopēja nostāja; tomēr pauž nožēlu, ka, cenšoties panākt ES dalībvalstu kopēju politiku UNHRC, ES dalībvalstis bieži vien UNHRC forumā rīkojas kā mazākais kopsaucējs, tādējādi ierobežojot ES diplomātisko iespēju dinamiku attiecībā uz citām reģionālajām grupām; mudina ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augsto pārstāvi Javier Solana piešķirt pilnvaras viņa personiskajam pārstāvim demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos, nepieciešamības gadījumā nosūtot viņa personiskos sūtņus, vadīt plašas apspriedes Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā par jautājumiem, kurus izskata UNHRC, lai ANO līmeņa kopējās iniciatīvās iesaistītu valstis no citiem blokiem;

48.   pauž nožēlu, ka, pietrūkstot laikam un centieniem, kas vajadzīgi, lai panāktu kopēju nostāju, ES nav spējusi efektīvi ietekmēt plašāko ANO sistēmu; aicina ES būt elastīgākai maznozīmīgu jautājumu risināšanā, lai tā spētu rīkoties ātrāk un efektīvāk sarunu laikā par būtiskiem jautājumiem, vienlaikus joprojām cenšoties panākt kopēju nostāju;

49.   pauž nožēlu par ES izvēlēto pārāk lielās aizsardzības taktiku, ko tā īsteno UNHRC, un it īpaši par tās negribīgumu iesniegt rezolūciju priekšlikumus par situāciju valstīs, jo parasti tām aktīvi pretojas atsevišķas valstis, kā arī par tās apzināto konsensa izvēli un tendenci neizteikties tā, ka tiktu radīta pretestība, kā rezultātā savukārt tiek pieņemti kompromisi, kuros nav atspoguļotas ES vēlmes; kā piemēru var minēt 2007. gada 27. martā pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Sudānā(8) un 2007. gada 13. decembrī pieņemto rezolūciju par ekspertu grupu cilvēktiesību jautājuma Dārfūrā(9), kā rezultātā ekspertu grupu atcēla, neraugoties uz to, ka sākotnēji ES centās panākt tās saglabāšanu;

50.   aicina ES un tās dalībvalstis labāk izmantot to rīcībā esošās ietekmēšanas spējas, lai ES varētu kļūt par to demokrātisko valstu grupas līderi, kurās cilvēktiesības nepārprotami tiek ievērotas; uzskata, ka vadošo lomu vislabāk var panākt, uzlabojot partnerību ar valstīm no citām reģionālajām grupām, kā to apliecina vairākas tādas ES iniciatīvas ANO sistēmā kā Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par nāvessoda moratoriju un tiesībām uz ūdeni;

51.   aicina ES un tās dalībvalstis efektīvāk sadarboties ar citām UNHRC demokrātiskajām dalībvalstīm, tostarp ar valstīm Āfrikas un Āzijas reģiona valstu grupā un it īpaši ar demokrātiskām valstīm, kuras ievēro starptautiskos tiesību aktus; uzskata, ka pašreizējā Nigērijas prezidentūra Cilvēktiesību padomē šajā ziņā paver Eiropas Savienībai plašas iespējas;

52.   aicina ES regulāri rīkot sanāksmes ar valstīm par specifiskiem jautājumiem, kas būtu labs veids kā veidot koalīciju un nodrošināt ES nostājai iespējami lielāku atbalstu; uzsver nepieciešamību uzticēt ES dalībvalstīm Ženēvas misijas un ieguldīt diplomātiskajos resursos, nosūtot speciālistus cilvēktiesību jautājumos un augsta ranga diplomātus, kas sniegtu atbalstu UNHRC darbā;

53.   prasa ciešāku koordināciju un sadarbību starp attiecīgajām ES Padomes darba grupām Briselē, kā arī attiecīgajiem ES birojiem un dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām Ņujorkā un Ženēvā; šajā sakarā atzinīgi vērtē ikdienas lēmumu pieņemšanas efektīvu decentralizāciju, proti, lēmumus pieņemot ne tikai Briselē, bet arī Ženēvā un abām galvaspilsētām turpinot veikt svarīgo koordinācijas pienākumu;

54.   atkārtoti aicina ES efektīvāk izmantot tās sniegto palīdzību un politisko atbalstu trešām valstīm, kā arī citus instrumentus, piemēram, dialogus un apspriedes par cilvēktiesībām, nolūkā garantēt plašāku vienošanos par savām iniciatīvām vai tām iniciatīvām, kuras tā līdzatbalsta un kuras būtu jāvirza uz starptautisko tiesību aktu un vispāratzītu cilvēktiesību standartu ievērošanu un demokrātisko reformu veicināšanu; vienlaikus aicina ES dalībvalstis un Eiropas Komisiju ņemt vērā UNHRC darba rezultātus attiecībā uz konkrētu valsti, tostarp VRP ieteikumus un secinājumus, nosakot ES palīdzības programmu uzdevumus un prioritātes;

55.   pauž nožēlu, ka ES nav spējusi piedāvāt būtiskas UNHRC darba prioritātes un vairākos gadījumos ir bijusi spiesta ieņemt "zaudējumus mazinošu" nostāju, un visuzskatāmākais piemērs, kas raksturo šo situāciju, ir Āfrikas valstu grupas 2007. gadā ierosinātais rīcības kodekss attiecībā uz īpašajām procedūrām; aicina ES pieņemt proaktīvāku stratēģiju un divkāršot pūles, lai ietekmētu UNHRC darba kārtību un debates;

56.   uzskata, ka, tā kā ES dalībvalstīs stāvoklis cilvēktiesību jomā ir daudz labāks nekā vairākās citās UNHRC dalībvalstīs, ES rīcība būtu efektīvāka, ja to nevarēs vainot par dubultstandartu piemērošanu un par politikas selektivitāti cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tādēļ aicina ES pildīt saistības par cilvēktiesību aizsardzības veicināšanu visos pasaules reģionos un saistībā ar visiem izskatāmajiem jautājumiem; šajā sakarā aicina ES aktīvi iesaistīties Durbanas konferences pārskatīšanā, kas notiks 2009. gadā, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību īstenot iepriekšminēto ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembrī pieņemto rezolūciju A/RES/62/149, kurā pausta prasība visā pasaulē noteikt nāvessoda moratoriju;

57.   mudina Parlamenta delegācijas regulāri piedalīties UNHRC sesijās Ženēvā; atzinīgi vērtē Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas iniciatīvu uzaicināt piedalīties savās sanāksmēs īpašo procedūru mandātu turētājus un UNHRC prezidentvalsti un prasa turpināt šo praksi;

58.   atkārtoti apstiprina nepieciešamību pēc skaidras koncepcijas, politikas darba kārtības un ilgtermiņa stratēģijas attiecībā uz UNHRC darbību un ES dalībvalstu darbību šajā struktūrā, it īpaši attiecībā uz UNHRC darba pārskatu, kas jāveic 2011. gadā; uzskata, ka šajā stratēģijā būtu jāietver skaidri kritēriji; šajā sakarā aicina ES:

o
o   o

59.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES un UNHRC dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO ģenerālsekretāram un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojam.

(1) OV C 291 E, 30.11.2006., 409. lpp. (2) OV C 96 E, 21.4.2004., 79. lpp. (3) OV C 124 E, 25.5.2006., 549. lpp. (4) OV C 227 E, 21.9.2006., 582. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0065. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0193. (7) UNHRC 2007. gada 18. jūnija Rezolūcija Nr. 5/1. (8) Rezolūcija A/HRC/7/16. (9) Rezolūcija A/HRC/6/35.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 14. janvāra rezolūcija par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (Regulas (EK) Nr. 1049/2001 īstenošana) (2007/2154(INI))

P6_TA(2009)0022 A6-0459/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līgumu un jo īpaši tā 254. pantu par tiesību aktu publicēšanas pienākumu un 255. panta 2. punktu par ES pilsoņu un iedzīvotāju tiesībām piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem,

–   ņemot vērā EK līgumu un jo īpaši tā 207. panta 3. punktu par Padomes pienākumu reglamentā paredzēt nosacījumus, ar kādiem Padomes dokumenti ir pieejami atklātībai,

–   ņemot vērā ES līgumu un jo īpaši tā 1. pantu (atklātuma princips kā viens no vispārējiem ES principiem), 6. pantu (demokrātija), 28. panta 1. punktu un 41. panta 1. punktu (dokumentu piekļuves tiesību piemērošana dokumentiem, kuri attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku un policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību, ko paredzēts grozīt ar Lisabonas līgumu, 10. un 16. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. un 298. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 41. pantu (tiesības uz labu pārvaldību) un 42. pantu (tiesības piekļūt dokumentiem),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(1),

–   ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1700/2003, ar ko groza Regulu (EEK, Euratom) Nr. 354/83 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vēsturisko arhīva materiālu nodošanu atklātībai(2),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) un Pirmās instances tiesas judikatūru par piekļuvi dokumentiem, jo īpaši neseno Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-194/04 Bavarian Lager Co. Ltd pret Eiropas Kopienu Komisiju un EKT spriedumu apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrijas Karaliste un Maurizio Turco pret Eiropas Savienības Padomi ("EKT spriedums M. Turko lietā"),

–   ņemot vērā Eiropas ombuda un Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja darbību un sagatavotos dokumentus par dokumentu pieejamības jautājumu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 20. novembra Iestāžu nolīgumu par Eiropas Parlamenta piekļuvi Padomes slepenajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 30. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2008)0229),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes projektu konvencijai par piekļuvi oficiāliem dokumentiem,

–   ņemot vērā mutiskos jautājumus Padomei un Komisijai par EKT sprieduma M. Turko lietā īstenošanu (O-87/2008 un O-88/2008),

–   ņemot vērā Padomes, Komisijas un Eiropas Parlamenta 2006. gada ziņojumus par dokumentu pieejamību, kā arī Regulas (EK) Nr. 1049/2001 17. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 97. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0459/2008),

A.   tā kā demokrātiskai sabiedrībai, pamatojoties uz tiesiskumu, ir saistošs princips par to noteikumu publiskumu, kuri ietekmē pilsoņus, kas nozīmē atklātuma un pārredzamības pienākumu iestādēm un it īpaši to lēmumu pieņemšanas procesam, tāpēc demokrātisko likumdošanas iestāžu sanāksmes, diskusijas un balsojumi ir publiski, turklāt ir pieejami arī likumprojekti un saistītie teksti;

B.   tā kā, lai nodrošinātu demokrātiskas politiskās sistēmas atbildību un leģitimitāti, pilsoņiem ir tiesības zināt:

C.   tā kā starptautiskā sabiedrība un Eiropas Savienība, pamatojoties uz tās dalībvalstu pieredzi, arvien vairāk izprot patiesas "tiesības piekļūt dokumentiem" un "tiesības uz informāciju", kas balstās uz demokrātijas, publiskuma, pārredzamības un atklātuma principiem;

D.   tā kā gada ziņojumos sniegtie kvantitatīvie dati par to, kā iestādes piemēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001, liecina, ka piekļuve dokumentiem ir piešķirta lielākā skaitā gadījumu (vispārējs atteikumu skaita un procenta samazinājums), turklāt atteikumu iemesli iestādēs ir atšķirīgi (pirmajā vietā ir lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība), un ka attiecībā uz slepeniem dokumentiem Komisija un Parlaments savos reģistros nav iekļāvuši nevienu šādu dokumentu, bet Padome savā reģistrā iekļāvusi 79 slepenus dokumentus no 409; tā kā kvalitatīva analīze skaidri liecina, ka vairākiem šīs regulas noteikumiem iespējamas atšķirīgas interpretācijas par to, kā tās pareizi piemērot, kā rezultātā pilsoņi ir vērsušies pie ombuda un EKT;

E.   tā kā Padome pretēji Regulas (EK) Nr. 1049/2001 11. panta 2. punktam starpiestāžu atsauces numuru norāda tikai ierobežotam skaitam dokumentu, tādējādi apgrūtinot dokumentu un procedūru atbilstības noteikšanu, un vienlaikus arī samazina dokumentu nozīmību, nosaucot tos par nereģistrējamiem "aiz slēgtām durvīm pieņemtiem dokumentiem", vai uzskata tos par "diplomātiskiem" dokumentiem, līdz ar to atceļot pilsoņu tiesības uz piekļuvi šiem dokumentiem;

F.   tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 6. apsvērumu piekļuve jānodrošina arī dokumentiem, kuri izstrādāti, iestādēm darbojoties atbilstīgi deleģēto pilnvaru (komitoloģijas) procedūrai, un tā kā šī procedūra tiek izmantota, pieņemot deviņas desmitdaļas no visiem sagatavotajiem tiesību aktiem, un tādējādi šajā procesā būtu pilnībā jāgarantē adekvāta un pārredzama parlamentāra un demokrātiska kontrole;

G.   tā kā Internets ir kļuvis par galveno veidu, kā pilsoņi iepazīstas ar ES dokumentiem, bet to dokumentu skaits, kurus ES iestādes dara pieejamus tiešsaistē, ir palielinājies, radot vajadzību uzlabot ES iestāžu un dokumentu tīmekļa vietņu lietotājdraudzīgumu un savstarpējās saites un izveidot vienotu ES portālu, kurā piekļūt visiem ES dokumentiem, procedūrām un iestādēm;

H.   tā kā ES iestādēm pašlaik ir jāveic nākamie soļi ceļā uz lielāku pārredzamību, atklātumu un demokrātiju, sagatavojot "ES informācijas brīvības aktu", jo sabiedrības uzmanība ir pievērsta virknei nepilnību Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanā, ES iestādēm ir steidzami jāanalizē un jāīsteno nesenie spriedumi, bet Komisija ir sagatavojusi priekšlikumu Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanai,

1.   uzsver, ka nozīmīgajā EKT spriedumā M. Turko lietā tika secināts, ka "Regula (EK) Nr. 1049/2001 nosaka pienākumu principā publiskot Padomes juridiskā dienesta atzinumus, kas saistīti ar likumdošanas procesu"(4) un ka spriedumā tiesa nonāca pie šādiem secinājumiem:

2.   uzsver, ka EKT spriedums M. Turko lietā vēl vairāk nostiprina ES principu, saskaņā ar kuru demokrātiskām iestādēm ir pienākums nodrošināt to darbības, dokumentu un lēmumu publiskumu, kas ir nosacījums to tiesiskumam, leģitimitātei un atbildībai, pamatojoties uz ES līguma 6. pantu un EK līguma 254. un 255. pantu, un ka tāpēc dokumenti ir jāpublisko un tiem jebkurā gadījumā jābūt pieejamiem, un ka šā principa izņēmumiem jābūt ierobežotiem un šauri interpretētiem;

3.   aicina visas ES iestādes steidzami piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, ņemot vērā neseno tiesu praksi un it īpaši EKT spriedumu M. Turko lietā un visu no tās izrietošo, īpaši likumdošanas procedūrās (juridisko dienestu atzinumu publicēšana, izņēmumu šaura interpretācija, pienākums detalizēti pamatot atteikumu utt.), un aicina Padomi arī pārskatīt noteikumus, lai nodrošinātu publiskumu visiem dokumentiem un informācijai, tostarp par dalībvalstu delegāciju Padomē un darba grupu un ekspertu grupu sastāvu, un sagatavot savu publisko sanāksmju stenogrammas, jo arī uz šo jautājumu attiecas EKT secinājumi par to, ka izņēmums par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību nav tik nozīmīgs faktors kā sabiedrības ieinteresētība atklātumā, jo atšķirīgi viedokļi par tiesību aktu palielina iestāžu leģitimitāti;

4.   aicina ES iestādes izveidot kopīgus noteikumus par to, kā jāveic administratīvas procedūras un jāiesniedz, jāklasificē, jādeklasificē, jāreģistrē un jāizplata dokumenti ES iestādēs un ārpus tām, paturot prātā to, ka pārredzamības princips nav atdalāms no labas pārvaldības principa, kā Eiropas Parlaments, Padome un Komisija to ir pasludinājuši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā; tajā pašā kontekstā, pārskatot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, tā būtu arī jāapvieno ar Padomes 1983. gada 1. februāra Regulu (EEK, Euratom) Nr. 354/83 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vēsturisko arhīva materiālu nodošanu atklātībai(10), lai definētu kopīgus noteikumus par aktuālo, starpposma un vēsturisko dokumentu arhīviem, novēršot pašreizējās pretrunas ES iestāžu un dalībvalstu praksē;

5.   uzskata, ka Parlamentam jābūt ES publiskuma, pārredzamības un atklātuma avangardā un ka pirms Parlamenta vēlēšanām 2009. gadā tam jāsāk īstenot ārkārtas rīcības plānu, piemēram, pamatojoties uz e-parlamenta iniciatīvu, lai nodrošinātu, ka atklātībai tiek nodots vairāk informācijas un tā ir vieglāk pieejama Parlamenta tīmekļa vietnē, par šādiem jautājumiem:

6.   mudina Komisiju ievērot Eiropas ombuda ieteikumu (sūdzība 3208/2006/GG) par Komisijas reģistru attiecībā uz tās pienākumu "iekļaut reģistrā, ko paredz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 11. pants, atsauces uz visiem tās rīcībā esošajiem dokumentiem 3.a panta nozīmē, ciktāl tas vēl nav izdarīts";

7.   uzskata, ka dokumentus un informāciju būtu vieglāk iegūt, ja paši dokumenti tiktu iesniegti, reģistrēti un atkārtoti izmantoti atbilstoši kopīgiem standartiem (piemēram, standartiem attiecībā uz atsaucēm uz viena dokumenta citām versijām, grozījumiem, pielikumiem un kļūdu labojumiem)(14), izmantojot atklātā pirmkoda teksta apstrādes programmas, efektīvu daudzvalodību un tehnoloģijas, kas ļauj arī cilvēkiem ar invaliditāti piekļūt informācijai un dokumentiem, kā Komisija to ierosinājusi dalībvalstīm Paziņojumā par Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumiem (ISA) (COM(2008)0583) un kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvā 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(15);

8.   uzskata, ka pilsoņu piekļuve informācijai par ES iestādēm joprojām ir ļoti apgrūtināta, jo trūkst efektīvas, pilsoņu vajadzību apmierināšanai paredzētas starpiestāžu politikas pārredzamības un saziņas jomā; uzskata, ka jānodrošina iespēja ES pilsoņiem neatkarīgi no piekļuves vietas sekot līdzi konkrētai likumdošanas vai administratīvai procedūrai un piekļūt visiem dokumentiem, kuri ar to saistīti(16); kā pieprasīts jau 2001. gadā, jāizstrādā starpiestāžu vadlīnijas, lai uzlabotu, vienkāršotu un pilnveidotu ES iestāžu reģistrus un tīmekļa vietnes, un padarītu tās sadarbspējīgas; ES iestādēm, kuru mērķis ir uzņemties vadošo lomu elektroniskās pārvaldes tehniku attīstībā, jāspēj un jāvēlas izveidot īstu starpiestāžu meklētājprogrammu, kas nodrošinātu sabiedrībai lietotājdraudzīgāku piekļuvi dokumentiem un informācijai;

9.   pauž dziļu nožēlu par to, ka pretrunā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 12. panta noteikumiem, daudzi sagatavošanā esošie normatīvie dokumenti joprojām netiek reģistrēti (piemēram, "aiz slēgtām durvīm pieņemtie dokumenti", kurus galvenokārt apspriež Padomes Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper 1) izveidotajās darba grupās) un, kad tos reģistrē, tiem netiek norādīts starpiestāžu kods, tādēļ tos nav iespējams iekļaut kopīgā iestāžu reģistrā, kā bija paredzēts jau 2004. gadā uzsāktajā iestāžu izmēģinājumprojektā "Pārredzamība brīvības, drošības un tiesiskuma telpā" (Trans-Jai) attiecībā uz likumdošanas procedūrām brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; ņem vērā jauno termiņu (2010. gads), par kuru plenārsēdē paziņoja Komisijas priekšsēdētāja vietniece M. Wallström, bet uzskata, ka arī šis termiņš netiks ievērots, ja ES iestādes nekavējoties neiecels sadarbības koordinatoru, kurš varētu pievienot dokumentiem iestāžu kodu, ja tas nav minēts oriģināldokumentā; pašreizējā situācijā ne tikai tiek izšķiesti publiskie līdzekļi, bet arī pilsoņi tiek turēti atstatus no ikdienas likumdošanas darba ļoti jutīgajās jomās, piemēram, brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; mudina Komisiju paredzēt, ka šāds instruments stātos spēkā, sākoties jaunajam Parlamenta pilnvaru laikam;

10.   uzskata, ka ES iestādēm jāizveido vienots ES informācijas un dokumentu reģistrs/portāls, kas ļautu iedzīvotājiem sekot konkrētai procedūrai un piekļūt visiem ar to saistītajiem dokumentiem(17); šādam plānam jāvirzās no ES iestāžu reģistru un tīmekļa vietņu vienkāršošanas, pilnveides un starpsavienojumu izveides uz to integrēšanu vienotā ES portālā; aicina līdz nākamā parlamenta sasaukuma termiņa sākumam izveidot starpiestāžu ikdienas biļetenu, kas apkopotu ar ES likumdošanas un cita veida darbību un programmām saistīto informāciju un dokumentus, kā bija paredzēts brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pārredzamības (Trans-Jai) projektā, kas pamatojās uz 2004. gada iestāžu nolīgumu un diemžēl vēl nav uzsācis darbību;

11.   aicina ES iestādes vismaz līdz nākamā parlamenta sasaukuma termiņa sākumam nodrošināt, ka:

12.   aicina ES iestādes nodrošināt labāku pārredzamību komitoloģijas procedūrām, kā arī attiecībā uz vienošanos pirmajā lasījumā, kas panākta ES iestāžu sarunās koplēmuma procedūras gaitā (tā sauktie "trialogi"), lai nodrošinātu, ka iestāžu vienošanās pilnībā atbilst publiskuma, pārredzamības un atklātuma prasībām attiecībā uz likumdošanas procedūrām, kurās iesaistīta parlamentāra asambleja, kam ir likumā noteikts pienākums sanāksmes rīkot publiski un izskatītos dokumentus publicēt;

13.   uzsver faktu, ka spēkā esošās procedūras deleģēto likumdošanas pilnvaru izmantošanai (tā dēvētie "komitoloģijas akti"), kuras tiek piemērotas deviņām desmitdaļām juridiski saistošu dokumentu, ko katru gadu pieņem ES iestādes, jāpārskata un jāpiemēro tā, lai garantētu demokrātijas principu un pārredzamības ievērošanu, lai informāciju par komitoloģijas komiteju locekļiem, procesiem un balsošanu padarītu publiski pieejamu un lai dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta deputātiem un pilsoņiem tiktu nodrošināta tūlītēja piekļuve dokumentiem, kas atrodas komitoloģijas reģistrā, tiklīdz tie tiek nosūtīti komitoloģijas komiteju locekļiem (kā to 2001. gadā apsolīja bijušais komisārs M. Barnier); uzskata, ka lielāka pārredzamība jo īpaši jāattiecina uz noteikumu projektiem, bet Parlamentam savukārt jāorganizē šādu priekšlikumu apstrāde visatklātākajā un pārredzamākajā veidā, tādējādi izvairoties no nepārredzamām situācijām, kādas radās attiecībā uz noteikumiem par aviācijas drošību saistībā ar šķidrumu pārvadāšanu un ķermeņa skeneriem;

14.   uzskata, ka iestāžu lojālas sadarbības princips ietver pienākumu ES iestādēm, jo īpaši strādājot ar likumdošanas dokumentiem un starptautiskiem līgumiem (piemēram, ES un ASV sadarbība tieslietu un iekšlietu jomā, pasažieru datu reģistrs un datu aizsardzība) vai iecelšanas procedūrām (piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras direktora iecelšana), apmainīties ar visiem attiecīgajiem dokumentiem un informāciju, pat ja tā ir jutīga vai konfidenciāla, un ka pašreizējā prakse ir steidzami jāuzlabo;

15.   ļoti atzinīgi vērtē Eiropas ombuda darbu ES iestāžu lielākas pārredzamības nodrošināšanā un piekrīt kopā ar Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju paustajam viedoklim par līdzsvaru starp datu aizsardzību un tiesībām uz privāto dzīvi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti(18) un Regulu (EK) Nr. 1049/2001; aicina Eiropas ombudu sagatavot jaunievēlētajam Parlamentam rezolūciju par piekļuvi dokumentiem, izskatot šeit ierosinātos jautājumus;

16.   aicina ES iestādes un dalībvalstis veicināt kopīgu administratīvo kultūru, kurai raksturīga pārredzamība, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu, EKT praksi, Eiropas ombuda ieteikumiem un dalībvalstu paraugpraksi; uzskata, ka visiem ES iestāžu ģenerāldirektorātiem jānodrošina, ka dokumenti tiek iesniegti, reģistrēti, klasificēti, deklasificēti un izplatīti atbilstoši labas pārvaldības principam, Regulai (EK) Nr. 1049/2001 un attiecīgās ES iestādes reglamentam, kā tas jau notiek datu aizsardzības inspektoru gadījumā;

17.   aicina noteikt Eiropas pārredzamības gadu un 2009. gadā saistībā ar Eiropas vēlēšanām veicināt dalībvalstīs Eiropas pārredzamības kampaņas norisi, lai pilsoņi pārzinātu savas tiesības piekļūt ES dokumentiem un ES standartus attiecībā uz publiskumu, atklātību un pārredzamību;

18.   uzskata, ka dalībvalstīm ES līmeņa pārredzamība jāatspoguļo, transponējot ES tiesību aktus valstu tiesību aktos, un aicina dalībvalstu parlamentus un Eiropas Savienības parlamentu Kopienas un Eiropas lietu komiteju konferenci izskatīt šajā rezolūcijā iekļautos priekšlikumus un veicināt parlamenta un deputātu darbības ES reģistra izveidi, kas varētu palīdzēt nodrošināt un paplašināt ES, Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu savstarpējo sadarbību un apspriešanos, izmantojot arī paraugpraksi saistībā ar e-parlamentu un elektroniskās pārvaldes pārredzamību;

19.   ņem vērā bažas par Eiropas Padomes projektu konvencijai par piekļuvi oficiāliem dokumentiem, kuras Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pauž Atzinumā Nr. 270 (2008), un aicina dalībvalstis vismaz iekļaut konvencijas projektā minētās asamblejas locekļu ierosinātos grozījumus;

20.   aicina Eiropas Padomi un EKT (pēdējo attiecībā uz tās administratīvajiem pienākumiem), kuras ir vienīgās iestādes, kas vēl nepiemēro Regulas (EK) Nr. 1049/2001 noteikumus saviem dokumentiem, apsvērt šo situāciju un veikt nepieciešamos pasākumus, lai to labotu;

21.   aicina ES iestādes strādāt pie vērienīgā "ES informācijas brīvības akta", izmantojot pašreiz ierosināto Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu;

22.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas ombudam, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājam un Eiropas Padomei.

(1) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (2) OV L 243, 27.9.2003., 1. lpp. (3) OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp. (4) EKT sprieduma M. Turko lietā 68. punkts. (5) Dokumentam, uz kuru varētu attiekties izņēmums (piemēram, "juridiskam atzinumam"), jāizskata saturs, lai novērtētu, uz kurām tā daļām attiecas izņēmums; riskam, kas saistīts ar dokumenta nodošanu atklātībai, ir jābūt "saprātīgi paredzamam un nevis vienīgi hipotētiskam"; jānovērtē šāds risks un "vispārējās intereses, kuru mērķis ir padarīt šo dokumentu pieejamu, ņemot vērā priekšrocības, kuras .. izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā". (6) "Pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie var efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības," (EKT sprieduma M. Turko lietā 46. pants) un Regulā (EK) Nr. 1049/2001 uzsvērtās sevišķi svarīgās sabiedrības intereses nosaka, ka "dokumentu, .. par juridiskiem jautājumiem, kas radušies debatēs par likumdošanas priekšlikumiem, publiskošana var palielināt likumdošanas procesa pārskatāmību un atklātumu un pastiprināt Eiropas pilsoņu demokrātiskās tiesības" (EKT sprieduma M. Turko lietā 67. pants). (7) EKT sprieduma M. Turko lietā 59. punkts. (8) EKT sprieduma M. Turko lietā 69. punkts. (9) EKT sprieduma M. Turko lietā 70. punkts. (10) OV L 43, 15.2.1983., 1. lpp. (11) Piemēram, cik dienas katrs EP deputāts ir bijis Eiropas Parlamentā, par ko viņš ir parakstījies un/vai balsojis, turklāt par ko atdevis balsi, ja plenārsēdē vai komitejā notikusi balsošana pēc saraksta, kādās iestādes struktūru sanāksmēs piedalījies plenārsēdē un/vai komitejās un/vai delegācijās utt.; datiem jābūt pieejamiem, izmantojot meklēšanas kritērijus, tādus kā deputāta vārds, plenārsēde, komiteja, balsojums, apmeklējums, diena, mēnesis, gads, sasaukums utt., un saites uz šo tīmekļa vietni jāiekļauj deputātu tīmekļa vietnēs un citās attiecīgās tīmekļa vietnēs; deputātu tīmekļa vietnēs jāiekļauj šī informācija, kā arī palīgu vārdi, sagatavotie atzinumi, komitejā un plenārsēdē iesniegto ziņojumu un citu aktu grozījumi, balsojuma skaidrojumi, audio un video iestarpinājumi, parakstītās rakstiskās deklarācijas, tai skaitā visu parakstītāju sarakstu, utt. (12) Komitejas procedūras un dokumenti, piemēram, pirmais ziņojums un grozījumi, citu komiteju atzinumi, juridiskā dienesta atzinumi, plenārsēdē iesniegtie grozījumi, balsojumi pēc saraksta, iestāžu sarakste, it īpaši saistībā ar likumdošanas procedūrām, komitejām, plenārsēdēm utt. (13) Eiropas ombuda ieteikuma projekts Eiropas Parlamentam saistībā ar sūdzību 3643/2005/(GK)WP. (14) Tas tā pašlaik nenotiek, jo Komisija, Parlaments un Padome izmanto atšķirīgas procedūras. (15) OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp. (16) Piemēram, sākotnējam priekšlikumam, sanāksmju protokoliem, ziņojumiem, grozījumiem, balsojumiem, balsojumu rezultātiem, debatēm, pieņemtajam tekstam, informācijai par īstenošanu dalībvalstīs, novērtējuma ziņojumiem utt. (17) Piemēram, sākotnējam priekšlikumam, sanāksmju protokoliem, ziņojumiem, grozījumiem, balsojumiem, balsojumu rezultātiem, debatēm, pieņemtajam tekstam, informācijai par īstenošanu dalībvalstīs, novērtējuma ziņojumiem utt. (18) OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.