Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par ES līdzekļu izlietojuma kontroli Afganistānā (2008/2152(INI))

P6_TA(2009)0023 A6-0488/2008

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu, īpaši 2008. gada 8. jūlija rezolūciju(1),

-   ņemot vērā konferences, kuras notika Bonnā 2001. gadā, Tokijā 2002. gadā un Berlīnē 2004. gadā un kuru laikā ANO, Eiropas Savienība un starptautiskā sabiedrība apņēmās Afganistānai piešķirt starptautisku palīdzību kopumā vairāk nekā EUR 8 000 000 000 apmērā, un ņemot vērā Londonā 2006. gadā notikušo konferenci, kurā tika parakstīts Afganistānas nolīgums,

-   ņemot vērā valsts attīstības stratēģiju, kuru 2008. gada sākumā apstiprināja Afganistānas valdība un kura ir arī stratēģija nabadzības mazināšanai valstī,

-   ņemot vērā 2008. gada 12. jūnijā Parīzē notikušo konferenci, kuras laikā līdzekļu devējas valstis apsolīja Afganistānai palīdzību vairāk nekā USD 21 000 000 000 apmērā,

-   ņemot vērā minētajā Parīzes konferencē paustās Eiropas Savienības saistības par palīdzības efektivitāti Afganistānā, kā arī Eiropas Savienības 2007. gadā pieņemto rīcības kodeksu attiecībā uz komplementaritāti un darbu dalīšanu attīstības politikas jomā,

-   ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par Eiropas Savienības 2006. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija(2), un īpaši tā 181.–200. punktu (ārējās darbības, humānā palīdzība un attīstība),

-   ņemot vērā Valsts stratēģijas dokumentu (2003.–2006. gads), kuru Komisija pieņēmusi, vienojoties ar Parlamentu, un kurā uzmanība bija pievērsta stabilitātei un nabadzības mazināšanai,

-   ņemot vērā Valsts stratēģijas dokumentu 2003.–2006. gadam un Daudzgadu indikatīvo programmu 2007.–2010. gadam, kurus abus Komisija pieņēmusi, vienojoties ar Eiropas Parlamentu, un no kuriem pēdējā Afganistānas Islāma Republikai no 2007. līdz 2010. finanšu gadam ir paredzēti EUR 610 000 000,

-   ņemot vērā EP delegācijas vizīti Afganistānā no 2008. gada 26. aprīļa līdz 1. maijam, lai izvērtētu Kopienas un starptautiskās palīdzības sniegšanas īstenošanas apstākļus, kā arī ņemot vērā attiecīgo misijas ziņojumu,

-   ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(3), un jo īpaši tās 53. pantu,

-   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 285.–287. pantu par Revīzijas palātu, kā arī šā līguma 310.–325. pantu par finanšu noteikumiem, kas stāsies spēkā pēc tam, kad tiks pabeigts ratifikācijas process Lisabonas līgumam, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF)(4),

−   ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus un uzdevumus, kas noteikti Tūkstošgades deklarācijā, kuru ANO pieņēma 2000. gada 8. septembrī un kuru ir parakstījušas 189 valstis,

−   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (DCI)(5),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A6-0488/2008),

A.   tā kā Afganistānā jau vairākus gadu desmitus gandrīz nepārtraukti notiek bruņoti konflikti vai karš un centrālai valdībai ne tikai jācīnās pret narkotiku tirdzniecību un slēpto korupciju visos pārvaldes līmeņos, bet tai visu laiku problēmas rada arī administratīvo struktūru vājums, kā arī veiktspējas, kompetences un hronisks līdzekļu trūkums, ar valsts budžeta ieņēmumiem tik tikko spējot nosegt 30 % kopējo izdevumu;

B.   tā kā nopietnā situācija, ar ko saskaras Afganistāna, liek ātri uzlabot pārvaldību, attīstot spēcīgāku valdību, kura var nodrošināt drošību iedzīvotājiem un likumības ievērošanu, kā arī radīt valsts ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamos nosacījumus;

C.   tā kā šajos pasaules ekonomikas lēnākas attīstības apstākļos īpaši svarīgi ir nodrošināt sadarbībai attīstības jomā piešķirtā ES finansējuma efektīvu kontroli;

D.   tā kā DCI regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir definēti nosacījumi budžeta atbalsta sniegšanai partnervalstīm;

E.   tā kā saskaņā ar vairākām starptautiskām konvencijām, tostarp Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, atbildība, pārredzamība un rezultātu sasniegšanai īstenota vadība ir vieni no galvenajiem principiem, kuri veicina sadarbību attīstības jomā (Parīzes deklarācija);

F.   tā kā Afganistānai 90 % valsts finanšu nodrošina starptautiskā palīdzība, un tas liecina, ka palīdzība šai valstij ir ļoti vajadzīga un ka tā no šīs palīdzības ir ļoti atkarīga,

ES palīdzības sadalīšana

1.   uzsver, ka ES ir viena no galvenajiem attīstības palīdzībai un humānai palīdzībai paredzētu līdzekļu devējiem Afganistānā; atgādina, ka Komisija, kuras delegācija atrodas Kabulā kopš 2002. gada, laikposmā no 2002. līdz 2007. gadam kopumā piešķīrusi palīdzību EUR 1 400 000 000 apmērā (no tiem EUR 174 000 000 humānai palīdzībai) un ka šim reģionam jau ir pārskaitīti EUR 1 150 000 000, kas veido ļoti augstu izmaksas līmeni – 81,5 %;

2.   atzīmē, ka ES palīdzība sastāv no tiešas un netiešas palīdzības un ka laikā no 2002. līdz 2007. gadam Kopienas tiešo palīdzību, kas veido 70 % no kopējā apjoma (EUR 970 000 000), ir snieguši Komisijas dienesti saskaņā ar finansēšanas līgumiem, kuri noslēgti ar Afganistānas valsti, kā arī saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas, piegādes vai darba līgumiem un subsīdiju nolīgumiem, kuri noslēgti ar starptautiskām organizācijām un Eiropas vai vietējām nevalstiskām organizācijām, savukārt netiešās palīdzības sniegšanu pārvalda galvenokārt ANO un Pasaules Banka (attiecīgi 13 % un 17 % no kopējā finansējuma);

Prioritārie palīdzības virzieni

3.   atgādina, ka valsts stratēģijas dokumentā (VSD), ko Komisija izstrādāja Afganistānai laikposmam no 2003. līdz 2006. gadam, bija paredzēts radīt nepieciešamos ilgtspējīgas attīstības un nabadzības mazināšanas nosacījumus un galvenā vērība bija pievērsta šādām prioritātēm: valsts pārvaldes reforma (EUR 212 000 000); cīņa pret narkotiku tirdzniecību (EUR 95 000 000); nodrošinātība ar pārtiku(EUR 203 000 000); infrastruktūra (EUR 90 000 000); veselības aprūpe (EUR 50 000 000); bēgļi (EUR 38 000 000); atmīnēšana (EUR 47 200 000); Afganistānas VSD laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ir ierosināti divi ilgtermiņa prioritārie mērķi, proti, ilgtspējīga attīstība un nabadzības novēršana;

4.   atzīmē, ka, īstenojot šos divus laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam paredzētos ilgtermiņa prioritāros mērķus, palīdzības piešķiršanas galvenās jomas ir pārvaldība, lauku attīstība un veselības aprūpe, savukārt pārējās finansējamās jomas ir sociālā aizsardzība, reģionālā sadarbība un atmīnēšana;

5.   atgādina, ka gan Afganistānas valdības Nacionālajā attīstības stratēģijā, gan 2007.–2013. gada VSD ir atzīts, ka dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības ir būtiski jautājumi, un ir noteikts, ka dzimumu aspekts būs nozīmīgs princips, plānojot darbību iepriekš minētajās trijās galvenajās jomās;

6.   lai palielinātu piešķīrumus diviem ES ilgtermiņa prioritārajiem mērķiem Afganistānā, t. i., ilgtspējīgai attīstībai un nabadzības mazināšanai, aicina Komisiju, gatavojot daudzgadu indikatīvo programmu 2010.–2013. gadam, mainīt Kopienas līdzekļu sadalījumu starp trim galvenajām un trim pārējām jomām, kā arī piešķirt līdzekļus infrastruktūras attīstībai un alternatīviem iztikas nodrošināšanas veidiem, veicinot nabadzības mazināšanu un sekmējot pāreju no ekonomikas, kuras pamatā ir opija audzēšana, uz citu ekonomisko un sociālo sistēmu; tādēļ mudina Komisiju piešķirt vairāk līdzekļu veselības aprūpei, izglītībai un infrastruktūrai; atgādina arī ES apņemšanos attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

Pārskats par Eiropas Savienības līdzekļu izlietošanu

7.   atzīmē, ka to tikšanos laikā, kuras rīkoja iepriekš minētā EP delegācija Afganistānā, tika uzsvērti divi galvenie iemesli, kas apgrūtina starptautiskās palīdzības sadalīšanu, ‐ vāja Afganistānas absorbcijas spēja no ekonomikas un administratīvā viedokļa un nepietiekama koordinācija starp līdzekļu devējiem un Afganistānas iestādēm;

8.   uzskata, ka koordināciju kavē administratīvo iestāžu vājums un tas, ka valdībai nav īstas stratēģijas; uzskata, ka, nenoliedzami, Afganistānas iestādes un politiskās amatpersonas ir atbildīgas par valsts vispārējo jautājumu risināšanu jebkurā gadījumā ‐ gan tad, ja trūkst stratēģisko nostādņu, gan tad, ja piešķirto liela apjoma finanšu pārvaldība ir nepietiekama; turklāt atzīmē, ka līdzekļu devēju lielais skaits un viņu vēlme izcelt savu pamanāmību bieži vien ir radījuši valstu stratēģiju izolētību, kuras dēļ atsevišķos gadījumos dažādu valsts ministriju centieni pat ir nevajadzīgi dublējušies; uzskata, ka šis koordinācijas trūkums ir korupciju veicinošs faktors un tas ir kaitējis valsts rekonstrukcijai;

9.   atgādina, ka Afganistānas nolīgums, ko noslēdza starp Afganistānas Islāma Republiku un starptautisko sabiedrību 2006. gada Londonas konferencē, ir savstarpēji juridiski saistošs pamats rekonstrukcijai un valsts celtniecībai Afganistānā;

10.   pauž bažas par to, ka Afganistānas centrālā administrācija slikti pārvalda piešķirtos līdzekļus, kā arī par pārredzamības trūkumu šā atbalsta pārvaldībā; uzskata, ka ļoti svarīgi ir daudzgadu indikatīvajā programmā 2010.–2013. gadam pienācīgi ņemt vērā konkrētus rezultātus cīņā pret korupciju un attiecīgi pielāgot ES atbalstu;

11.   uzskata, ka Afganistānas valdībai par vienu no prioritātēm jāpadara tiesiskuma ieviešana, kā arī cīņa pret korupciju un narkotiku tirdzniecību; uzskata, ka bez pienācīgas pārvaldības nav iespējams panākt nekādu ilgstošu progresu Afganistānā;

12.   tomēr atzīmē, ka, neraugoties uz strukturālām nepilnībām, starptautiskās sabiedrības un Afganistānas valdības apņēmība ir ļāvusi uzlabot iedzīvotāju dzīves līmeni;

13.   atgādina, ka EP delegācija atzinīgi kā atbilstīgus ir novērtējusi ES sniegtās palīdzības pasākumus, ko īstenojusi Komisija;

14.   jo īpaši uzskata, ka kopš talibu režīma krišanas daudzsološi rezultāti ir sasniegti veselības aprūpes, izglītības un infrastruktūras (sevišķi ceļu infrastruktūras) jomā, būtiski ir samazinājusies bērnu mirstība (no 22 % 2001. gadā līdz 12,9 % 2006. gadā), augstāks ir to afgāņu īpatsvars, kuri var tieši izmantot primāro veselības aprūpi (65 % 2006. gadā salīdzinājumā ar 9 % 2001. gadā), ir vērojami pirmie pozitīvie sasniegumi izglītības jomā un dzimumu vienlīdzības iniciatīvu panākumi;

15.   atgādina, ka Afganistānā talibu režīma apstākļos sievietes tika ļoti ievērojami diskriminētas un tāpēc nosoda jebkuru juridisku praksi un kultūras vai reliģisku paražu, kas diskriminē sievietes, liedzot viņām iespēju piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un izolējot viņas ikdienā; mudina Komisiju cīnīties pret šādu praksi, īstenojot visus savus attīstības pasākumus minētajā valstī;

16.   norāda, cik svarīgi ir novērst visus bērnu darba veidus, tirdzniecību ar bērniem un vardarbību pret viņiem un uzlabot nepilngadīgo sociālo aizsardzību Afganistānā; prasa īstenot programmas, kas mudina bērnus apmeklēt skolu, tostarp nodrošina, ka tiek segta mācību maksa un nodrošinātas skolēnu ēdināšanas programmas;

17.   atzīmē Komisijas centienus panākt, ka afgāņu partneri lietderīgāk izmanto tās pasākumus; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija, pūloties noteikt projektus, nav saņēmusi gandrīz nekādu atbalstu no dalībvalstīm;

18.   ņemot vērā juridiskos noteikumus par uzraudzības sistēmu, kura attiecas uz Kopienas tiešo un netiešo palīdzību, kas iekļauta Savienības nolīgumos par Kopienas tās ārējās palīdzības pārvaldību, kuru sniedz, izmantojot ieguldījumu fondus, ko veido vairāki līdzekļu devēji (Multi-Donors Trust Fund – MDTF), uzskata, ka Komisijas rīcībā ir pietiekams juridiskais pamatojums, lai aizstāvētu Savienības finansiālās intereses Afganistānā; cer, ka Komisija izveidos šajā valstī novēroto nelikumību tipoloģijas sarakstu;

19.   atzīmē, ka Eiropas Revīzijas palāta, piemērojot tos pašus noteikumus, arī var pārbaudīt attiecīgās starptautiskās organizācijas;

20.   atgādina, ka gan ANO aģentūrām, gan Pasaules Bankai ir labi izstrādāta pārvaldības sistēma, kuru var salīdzināt ar Komisijas sistēmu un kurā ir ietvertas finanšu pārvaldībā, iekšējā revīzijā, pārbaudē, ārējā revīzijā, tirgus uzraudzībā, kā arī krāpšanas un nelikumību apkarošanā specializējušās struktūrvienības;

21.   atzinīgi vērtē to, kā pēdējā laikā ir uzlabojusies sadarbība ANO sistēmā, starp citām starptautiskajām organizācijām un Eiropas Savienības iestādēm attiecībā uz sadarbībai attīstības jomā piešķirtā finansējuma uzraudzību; prasa tuvākajā nākotnē sadarbību pilnveidot vēl pamatīgāk;

22.   uzsver ‐ ir stingrāk jāuzrauga tas, kā tiek īstenota ES sadarbība attīstības jomā; prasa, lai ANO un citas starptautiskās organizācijas, kuras nodrošina ES līdzekļu pārvaldību, pilnībā sadarbotos ar Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), kā arī ar ANO Kopīgas kontroles vienību;

23.   atbalsta Komisijas centienus palīdzēt Afganistānai un atzinīgi vērtē tās ilgtermiņa apņēmību attiecībā uz šo valsti; uzskata, ka Komisijai ciešāk jāsadarbojas ar ANO un Pasaules Banku, kā arī jābūt sadarbībai starp Komisiju, Revīzijas palātu, Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai un attiecīgajām ANO aģentūrām, lai nodrošinātu pārredzamu pārvaldību Komisijas iemaksām MDT fondos; mudina Komisiju attiecīgi informēt Parlamentu;

24.   uzsver, ka, vadību uzņemoties ANO Palīdzības misijai Afganistānā, ir jāuzlabo līdzekļu devēju darbības koordinēšana Afganistānā, un uzskata, ka Komisijai ir jāpastiprina palīdzības koordinēšana starp ES dalībvalstīm, lai uzlabotu Eiropas Savienības atbalsta efektivitāti un pamanāmību;

Ieteikumi
Starptautiskās palīdzības koordinācija un pamanāmības nodrošināšana

25.   uzskata, ka starptautiskās palīdzības jomā ir nepieciešami papildu centieni, lai atbalstītu Afganistānas valsts attīstības stratēģijas īstenošanu un pakāpeniski ieviestu labāku koordināciju un efektīvākas metodes to attīstības prioritāšu īstenošanai, kuras noteikusi pati Afganistāna; uzsver, ka Kabulas varas iestādēm jāuzņemas lielāka atbildība par attīstības projektu īstenošanu un korupcijas apkarošanu, tostarp uzlabojot publisko finanšu pārvaldību un revidentu mācības, it īpaši ministriju un vietējā līmenī;

26.   uzstāj, lai Komisija attiecībā uz ES finansiālo atbalstu Afganistānai novērš satraucošo koordinācijas trūkumu ne tikai starp dalībvalstīm un Komisiju, bet arī dalībvalstu starpā; aicina Komisiju, iesaistot līdzekļu devējus un Afganistānas iestādes, izstrādāt stratēģiju, lai uzlabotu koordināciju un saziņu to starpā;

27.   uzsver, ka ļoti nozīmīga ir līdzekļu devēju koordinēšana Afganistānā, sevišķi procedūru saskaņošana, pamatojoties uz attiecīgās valsts sistēmām; pieprasa, lai Afganistānā pilnībā īstenotu šos un citus palīdzības efektivitātes pasākumus, kas noteikti Parīzes deklarācijā;

28.   atgādina, ka palīdzības efektivitāte ir ES attīstības politikas pamatprincips; šajā sakarībā uzsver, ka liela nozīme ir Komisijas programmai palīdzības efektivitātes jomā, un pieņem zināšanai Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 26. maija secinājumus par ES palīdzības efektivitāti Afganistānā;

29.   ņemot vērā nodomu Komisijas finansējumu primārai veselības aprūpei pārskaitīt Afganistānas Veselības aizsardzības ministrijai, uzsver, ka jebkurš lielāks finansējums, kas sniegts ar Afganistānas valdības starpniecību, jāpapildina ar veiktspējas palielināšanas un skaidriem sagaidāmo rezultātu kritērijiem, tostarp ar īpašu atbalstu demokrātiskai pārvaldībai vietējā līmenī;

30.   apšauba līdzekļu virzīšanu caur Afganistānas valdības pamatbudžetu ("budžeta atbalsts") ar to MDTF palīdzību, kuros iemaksāti Kopienas budžeta līdzekļi, kaut gan vēl nevar uzskatīt, ka Afganistāna ir izpildījusi ES prasības, no kurām atkarīga tieša piedalīšanās kādā budžeta atbalsta programmā; uzskata ‐ kad attiecīgās prasības tiks izpildītas, budžeta atbalsts būs jāpiešķir konkrētām nozarēm;

31.   vērš uzmanību uz DCI regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka budžeta atbalsta programmas jāpapildina ar atbalstu partnervalstu centieniem izstrādāt parlamentāru kontroli un revīzijas iespējas, kā arī palielināt pārredzamību un publisku piekļuvi informācijai; norāda ‐ šajā jomā ir jāstrādā arī tad, ja budžeta atbalstu sniedz citi līdzekļu devēji vai MDTF, un uzsver, ka nozīmīgu ieguldījumu šāda budžeta atbalsta uzraudzībā var sniegt pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

32.   uzsver, ka svarīgi ir novērtēt kopienas sadarbību Afganistānā, kā noteikts DCI regulas 33. pantā, un ka novērtējumu pamatā jābūt stingrām pamatnostādnēm, tajos jāvērtē līdzekļu devēju koordinācija un jāņem vērā ieguldījumu pasākumi un rezultātu virkne (ieguvumi, rezultāti, ietekme); prasa novērtējumu rezultātus izmantot turpmāku sadarbības pasākumu definēšanai;

33.   ņemot vērā Kopienas palīdzības nozīmi kopējā starptautiskajā palīdzībā, uzskata, ka noteikti ir jāpalielina ES pasākumu pamanāmība gan vietējā mērogā, gan Eiropas pilsoņu vidū un ka ES ir īpaša loma attiecībās ar Afganistānas valdību, valsts un reģionālajām pārvaldes iestādēm, kā arī līdzekļu devēju starptautisko kopienu, risinot sarunas par lēmumiem, ietekmējot to nostādnes un atbalstot to pieņemšanu; cer, ka Komisija sāks vispārēju novērtēšanu par to, kā Afganistānas iestādes turpmāk pārvaldīs tiešo palīdzību;

34.   aicina Afganistānas valdību nodrošināt, ka nesen pieņemtajam Nacionālajam rīcības plānam Afganistānas sieviešu atbalstam (NAPWA) jomā tiek piešķirts pienācīgs finansējums un ka to īsteno, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un sieviešu organizācijām; aicina arī Komisiju nodrošināt, ka pasākumi, ko tā pieņēmusi dzimumu līdztiesības jomā, ir pārredzami un saskaņoti ar citiem līdzīgiem pasākumiem, kurus Afganistānā īsteno citi līdzekļu devēji; aicina Komisiju iesniegt ziņojumu, kurā izvērtētu, kādā mērā dzimumu līdztiesība līdz šim ir ņemta vērā, plānojot kopējo finansiālo palīdzību, ko sniegusi ES;

Prioritārie palīdzības virzieni

35.   mudina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastiprināt tos savas palīdzības virzienus, kas risina nozīmīgākās ikdienas dzīves, veselības aprūpes un drošības problēmas, kā arī rada iespējas izmantot sabiedriskos pakalpojumus un iegūt pamatizglītību;

36.   uzskata, ka Valsts stratēģijas dokumenta (2007.–2013. gadam) prioritātes atbilst Afganistānas sabiedrības vajadzībām; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš kriminālās tiesvedības sistēmas reformai, ietverot policiju, apcietināšanas praksi un tiesu varu, nodrošinot cilvēktiesību, it īpaši sieviešu un bērnu cilvēktiesību, ievērošanu, kā arī cīņai pret nabadzību, ietverot lauku attīstību, un tādas smagas problēmas pārvarēšanai, kāda ir opija ražošana; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu īpaši pievērsties pārvaldībai un prasa dot jaunu stimulu pārejas perioda tiesiskumam saskaņā ar Afganistānas valdības rīcības plānu mieram, tiesiskumam un saskaņai;

37.   uzsver, ka attīstības palīdzība Afganistānai ir ne tikai jāpalielina, bet tai ir jābūt arī efektīvākai; atkārtoti apstiprina, ka palīdzībai ir jāpalielina vietējā veiktspēja un tā ir taisnīgi jāsadala visā valstī atbilstoši novērtētajām sociāli ekonomiskajām vajadzībām; ņem vērā ieteikumus šā mērķa sasniegšanai, kurus paudusi Parīzes konference un Palīdzības koordinēšanas aģentūra Afganistānā; aicina Budžeta kontroles komiteju novērtēt, cik korekti un efektīvi ir izmantots finansējums ES Policijas misijai Afganistānā;

38.   vērš uzmanību, ka steidzami jārisina divi īpaši uzdevumi ‐ jāattīsta lauksaimniecība, lai novērstu potenciālu humanitāru krīzi, kas varētu pasliktināt jau tā slikto situāciju attiecībā uz drošību, un jāizstrādā politikas pamatnostādnes un programmas galveno sociālo un veselības aprūpes problēmu risināšanai, kuras rada narkomānija, it īpaši domājot par sievietēm un viņu ģimenēm;

ES finansējuma kontrole

39.   cer, ka Komisija vairāk kontrolēs ES finansiālās palīdzības pārvaldības efektivitāti, sevišķi savu ieguldījumu MDT fondos;

40.   aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam ikgadēju ziņojumu, kurā būtu iekļauts palīdzības efektivitātes un ietekmes novērtējums, pamatota ticamības deklarācija, kurā izvērtēta finansēto vai līdzfinansēto darbību likumība un pareizība katram palīdzības veidam, kā arī informācija par izdevumu pārbaužu īpatsvaru katram palīdzības veidam, par atklāto nelikumību tipoloģiju un veiktajiem pasākumiem;

41.   atgādina par Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un uzsver, ka visa informācija par krāpšanu vai nopietnām nelikumībām, kas ietekmē ES finansējumu, ir steidzami jānosūta Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF);

42.   uzstāj, ka Komisijai un OLAF ir jāizstrādā ierosinājumi par sadarbības kontaktu nostiprināšanu ar Pasaules Bankas Integritātes nodaļu, sevišķi saistībā ar finansējumu, kam izmanto MDTF, un aicina īpašu uzmanību pievērst biežākām kopīgām izmeklēšanām, ja iespējams, veicot tās sadarbībā ar ANO aģentūrām;

43.   ir ļoti norūpējies par risku, kuram pakļauts personāls, kas Afganistānā nodrošina sadarbību attīstības jomā, par ko liecina četru šādu darbinieku bojāeja 2008. gada augustā; uzskata, ka civilo palīdzības sniedzēju drošību apdraud neskaidrība par to, kā atšķiras militāro un civilo dienestu personāls, jo provincēs attīstības pasākumu īstenošanai izmanto militāras provinču atjaunotnes vienības; tāpēc prasa nodrošināt, lai atkal būtu iespējams skaidri nošķirt militāro personālu no civilā;

44.   uzskata, ka drošības mazināšanās rada nopietnas grūtības Komisijas delegācijas darbiniekiem Kabulā un palielina Komisijas atbalstīto projektu īstenošanas pārvaldības izmaksas; aicina Komisiju palielināt šīs delegācijas skaitlisko sastāvu, pieņemot darbā vairāk un kvalificētākus darbiniekus, kas, ņemot vērā situāciju Afganistānā, spētu veikt visus nepieciešamos uzraudzības, revīzijas un kontroles pasākumus;

45.   aicina attiecīgi finansēt drošības izmaksas Komisijas projektos, lai nodrošinātu, ka palīdzības sniedzēji ir aizsargāti un likumīgā drošības pārvaldība neatņem līdzekļus projektu mērķiem un palīdzības sniegšanai;

46.   īpaši atzinīgi vērtē nozīmīgo darbu, ko veikuši Komisijas Kabulas delegācijas darbinieki, un aicina būtiski pastiprināt pašreizējos drošības pasākumus, kā arī uzlabot darba apstākļus;

Palīdzība Afganistānas administrācijas veiktspējas pilnveidošanā

47.   atzinīgi vērtē Afganistānas iestāžu centienus uzlabot pārvaldības un finanšu mehānismus, kas varētu sekmēt Afganistānas ieinteresētību, taču uzskata, ka ir nepieciešami saskaņotāki centieni, lai šis process kļūtu ilgtspējīgs; uzsver, ka Afganistānas iestādēm jāturpina cīnīties pret korupciju un jāīsteno efektīva politika, lai uzlabotu iedzīvotāju sociālos apstākļus, izglītību un veselības aprūpi, kā arī jāpievērš īpaša uzmanība tam, kā lēmumu pieņemšanā iesaistīt atstumto iedzīvotāju grupas un sievietes;

48.   uzskata, ka būtiski ir pastiprināt darbības un programmas, kuru mērķis ir uzlabot Afganistānā labu pārvaldību un administrācijas efektivitāti, kā arī cīnīties pret jebkāda veida korupciju; atzīmē, ka ES Afganistānas administrācijas korupciju ir centusies novērst, daļu šīs budžeta pozīcijas finansējuma novirzot ierēdņu mācībām un atalgošanai, un aicina Komisiju veicināt ierēdņu un policijas mācību programmas;

49.   aicina Afganistānā organizēt mācības, kas līdzīgas tām, kuras Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai un EuropeAid sadarbības birojs rīkoja Āfrikas valstu ierēdņiem un kuru temats bija "Sabiedriskā finansējuma aizsardzība un optimizēšana ‐ valstu un starptautisko iestāžu sadarbība";

50.   aicina starptautisko sabiedrību pieprasīt, lai Afganistānas valdība nosaka pārredzamākus standartus par nodokļu resursu piešķiršanu provincēm, apgabaliem un pašvaldību iestādēm, šīs iestādes vairāk iesaistot valsts attīstības politikas īstenošanā, aicina, ka Afganistānas valdību sniegt pienācīgu informāciju Afganistānas parlamentam, par starptautiskās palīdzības izlietošanu;

51.   mudina Komisiju, dalībvalstis un Afganistānas valdību nodrošināt, lai to programmas un pasākumi, it īpaši provinču līmenī, būtu pilnībā saskaņoti ar Afganistānas valsts attīstības stratēģiju, kā arī atbilstu saistībām, ko visas puses apņēmušās Parīzes konferencē;

52.   atzīstot provinču atjaunotnes vienību nozīmi un Afganistānas drošības spēku darbu, tomēr norāda, ka palīdzībai jābūt efektīvai, kad tā veicina attīstību Afganistānā civilmilitāru iestāžu vadībā, un prasa maksimāli iesaistīt Afganistānas nevalstiskās un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, Afganistānas valdību un starptautiskās aģentūras;

53.   pauž nožēlu, ka nevalstisku procesa dalībnieku un Afganistānas valdības attiecības ne vienmēr ir veiksmīgas, un prasa darīt visu iespējamo, lai šīs attiecības uzlabotu; turklāt norāda, ka pēc apspriešanās ar pašiem nevalstiskajiem procesa dalībniekiem valsts līmenī ir jānosaka stingra bezpeļņas nevalstisku procesa dalībnieku definīcija;

54.   atbalsta visas iniciatīvas par EP un Afganistānas parlamenta abu palātu ‐ Pārstāvju padomes (Wolesi Jirga) un Vecajo padomes (Meshrano Jirga) ‐ parlamentāro delegāciju tuvināšanos, lai veicinātu labu parlamentāro pārvaldību;

55.   atgādina Parlamenta iniciatīvu saskaņā ar tā 2008. gada budžetu atbalstīt demokrātijas veidošanu ar trešo valstu parlamentiem un apņemas šos līdzekļus izmantot, lai uzlabotu Afganistānas parlamenta spēju darboties kā likumdevējam, uzraudzīt izpildvaru, kā arī pilnībā pārstāvēt Afganistānas tautu;

56.   uzsver, ka prioritāte jāpiešķir politisko partiju attīstības atbalstam, tematisko grupējumu izveidei valsts asamblejā, pilsoniskajā sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos; uzskata, ka starptautiskās sabiedrības pienākums ir pilnībā vai daļēji finansēt vēlēšanu budžetu un nodrošināt palīdzību, lai tiktu izpildīti visi Afganistānas Vēlēšanu likuma noteikumi, arī noteikumi par kandidātu pārbaudi;

57.   aicina Komisiju un Afganistānas valdību, ņemot vērā, ka šajā valstī attiecīgi 2009. un 2010. gadā jānotiek prezidenta un parlamenta vēlēšanām, arī turpmāk veicināt un nodrošināt pienācīgu finansējumu pasākumiem, kuru mērķis ir sekmēt sieviešu politisko emancipāciju, īpaši reģionos, jo pēdējās provinču padomju vēlēšanās nebija pietiekami daudz kandidāšu sieviešu, lai aizņemtu viņām provinču padomēs paredzētās 124 vietas;

58.   uzskata, ka Komisijai ir jāpalielina līdzekļi cīņai pret narkotiku tirdzniecību, un iesaka līdzekļu devēju kopienai darīt visu iespējamo, lai citu kultūraugu audzēšana narkotisko augu vietā nodrošinātu ražotājiem pietiekamus ienākumus, tādējādi panākot magoņu audzēšanas galīgu pārtraukšanu;

59.   atgādina Parlamenta 2007. gada 25. oktobra ieteikumu Padomei par opija ražošanu medicīnas vajadzībām Afganistānā(6), atbilstoši integrētajām attīstības programmām iebilstot pret fumigāciju kā līdzekli, lai iznīcinātu opija magones Afganistānā, un piedāvājot savu atbalstu, lai apspriestu zinātniskā izmēģinājumprojekta "Magone medicīnai" īstenošanas iespējas.

o
o   o

60.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Afganistānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0337. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0133. (3) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (4) OV L 136, 31.5.1999., 1. lpp. (5) OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp. (6) OV C 263 E, 16.10.2008., 651. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par Direktīvas 2002/73/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem, transponēšanu un piemērošanu (2008/2039(INI))

P6_TA(2009)0024 A6-0491/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanu(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0491/2008),

A.   tā kā, pamatojoties uz EK līgumā ietvertajiem demokrātijas un tiesiskuma principiem, likumdevējam ir jāpārrauga pieņemto tiesību aktu īstenošana;

B.   tā kā Parlaments ir viens no likumdevējiem un tā uzdevums pārraudzīt Direktīvas 2002/73/EK īstenošanu ir sarežģīts, jo Komisija nav sniegusi pietiekamu informāciju; tā kā šā iemesla dēļ dalībvalstu parlamentu atbildīgajām komitejām un par dzimumu līdztiesību atbildīgajām iestādēm nosūtīja vēstules ar prasību sniegt informāciju, un atbildes tika saņemtas no 27 valstu parlamentārajām asamblejām un 16 iestādēm, kas atbildīgas par dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanu;

C.   tā kā Direktīvai 2002/73/EK ir liela nozīme sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā un tādu jautājumu risināšanā, kas saistīti ar sabiedrībā kopumā pastāvošo diskrimināciju dzimuma dēļ;

D.   tā kā Direktīvā 2002/73/EK definēta tieša diskriminācija, netiešā diskriminācija, uzmākšanas un seksuāla uzmākšanās, aizliegts diskriminēt sievietes grūtniecības dēļ vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ un paredzētas tiesības pēc grūtniecības un dzemdību, kā arī paternitātes vai adopcijas atvaļinājuma atgriezties tajā pašā vai līdzvērtīgā darbā, un dalībvalstis ir atzinušas šādas tiesības;

E.   tā kā dalībvalstis, apņemoties līdz 2005. gada 5. oktobrim īstenot Direktīvu 2002/73/EK, uzņēmās izpildīt vairākas saistības, tostarp:

F.   tā kā Direktīvu 2002/73/EK īsteno lēni un nepietiekami kvalitatīvi un tādēļ pastāv risks, ka netiks sasniegti Lisabonas stratēģijas mērķi un pilnvērtīgi neattīstīsies ES spējas sociālajā jomā un ekonomikā;

G.   tā kā daudzas dalībvalstis saskārās ar grūtībām, transponējot Direktīvu 2002/73/EK, jo īpaši ieviešot to tiesību aktos īpašus un piemērotus pasākumus dzimumu līdztiesības veicināšanai un diskriminācijas samazināšanai saistībā ar darba iegūšanu, profesionālo izglītību un karjeras izaugsmi, kā arī darba apstākļiem;

H.   tā kā šajās jomās jāņem vērā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības jautājumiem;

I.   tā kā dzimumu diskrimināciju no citu sociālo un politisko aspektu viedokļa padziļina pastāvošās darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, jo īpaši atšķirības starp tā saucamajām sieviešu un vīriešu ekonomikas jomām;

J.   tā kā sieviešu ekonomiskā neatkarība ir ļoti svarīga viņu emancipācijai un tā kā darbs, kurā tiek ievērotas tiesības, ir garantija viņu personiskajai attīstībai un sociālajai integrācijai, un tāpēc ir jāuzlabo tiesību akti dzimu līdztiesības jomā,

1.   aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt Direktīvas 2002/73/EK transponēšanu un šīs direktīvas transponēšanas rezultātā pieņemto tiesību aktu atbilstību un arī turpmāk izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekami resursi, lai sasniegtu šos mērķus;

2.   atgādina par 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanu un it īpaši par Padomes apņemšanos mudināt dalībvalstis sagatavot un publiskot tabulas, kurās ir parādīta saistība starp direktīvām un dalībvalstu veiktajiem transponēšanas pasākumiem; uzskata, ka korelācijas tabulu pieejamība atvieglos Komisijas uzdevumu pārraudzīt Direktīvas 2002/73/EK transponēšanu;

3.   atzīmē, ka cieša dalībvalstu parlamentu atbildīgo komiteju un Eiropas Parlamenta sadarbība, pārraugot tiesību aktu par dzimumu līdztiesību transponēšanu un īstenošanu, veicinātu pilsoņu izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību;

4.   pauž gandarījumu par lielo skaitu izsmeļošo atbilžu, kuras īsā laikā sniedza dalībvalstu parlamenti un par dzimumu līdztiesību atbildīgās iestādes un kurās izklāstīts, kāda ir pašreizējā situācija attiecībā uz īstenošanu un kādas ir ar to saistītās problēmas;

5.   pauž nožēlu, ka vēl nav iespējams iepazīties ar Komisijas ziņojumu, kurš jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei un kurš jāsagatavo, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju;

6.   pauž nožēlu par to, ka vairāku dalībvalstu tiesību aktos nav pietiekami skaidri un nepārprotami formulēti tādi jēdzieni kā "tieša diskriminācija", "netieša diskriminācija", "uzmākšanās" un "seksuāla uzmākšanās";

7.   pauž bažas, ka vairākās dalībvalstīs aizliegto diskriminācijas veidu joma nav noteikta pietiekami plaši un tāpēc neatbilst Direktīvai 2002/73/EK; atgādina, ka aizliegtie diskriminācijas veidi skar gan privāto, gan valsts sektoru;

8.   pauž nožēlu, ka dažu dalībvalstu tiesību akti ir pretrunā principam par iedarbīgām, samērīgām un preventīvām sankcijām, jo tajos ir noteiktas diskriminācijas upuriem izmaksājamo kompensāciju vai radīto zaudējumu atlīdzības robežvērtības;

9.   vērš uzmanību uz to, ka par diskrimināciju ir uzskatāma mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti grūtniecības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs nav nepārprotami atzītas tiesības atgriezties tajā pašā darbā vai līdzvērtīgā darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma;

10.   aicina dalībvalstis nodrošināt visu Direktīvas 2002/73/EK noteikumu pilnīgu, pareizu un efektīvu transponēšanu un pienācīgu īstenošanu;

11.   atzinīgi vērtē to dalībvalstu centienus, kuras ir paplašinājušas vai pastiprinājušas Direktīvā 2002/73/EK ietvertās prasības, un it īpaši tās iniciatīvas, ar kurām jaunos sabiedrības sektoros ir noteikta aizsardzība pret diskrimināciju;

12.   prasa dalībvalstīm veikt pasākumus, ar kuriem mudinātu darba devējus sekmēt tādus darba apstākļus, kuros nebūtu pieļaujama seksuāla uzmākšanās un uzmākšanās dzimuma dēļ, un ieviest kārtību, lai šādu uzvedību novērstu;

13.   mudina dalībvalstis radīt lielākas iespējas Direktīvā 2002/73/EK noteiktajām par dzimumu līdztiesību atbildīgajām iestādēm un nodrošināt tās ar pietiekamiem resursiem un atgādina par direktīvā ietverto prasību par šo iestāžu neatkarības nodrošināšanu;

14.   konstatē, ka Direktīvas 2002/73/EK 8.a panta īstenošanā tiek izmantotas atšķirīgas pieejas, un tāpēc uzsver, ka dalībvalstīm ir jāsadarbojas un jāapmainās ar paraugpraksi; uzskata, ka gan Komisijas izveidotais dalībvalstu dzimumu līdztiesības iestāžu tīkls, gan Equinet ir nozīmīgs līdzeklis, ar ko uzlabot dalībvalstu sadarbību un sekmēt Kopienas tiesību aktu vienādu īstenošanu, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm;

15.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2009. gadā veikt pētījumu par to, kā tiek veidotas par dzimumu līdztiesību atbildīgās iestādes; aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt, kāds ir ES iedzīvotāju zināšanu līmenis par pakalpojumiem, ko piedāvā par dzimumu līdztiesību atbildīgās iestādes, un sākt informācijas kampaņas, lai sekmētu šo iestāžu atpazīstamību;

16.   vērš uzmanību uz sieviešu nepietiekamo informētību par Direktīvā 2002/73/EK noteiktajām tiesībām, par ko liecina nelielais skaits tiesvedības gadījumu dzimumu līdztiesības jomā un nelielais iesniegto sūdzību skaits; aicina dalībvalstis, arodbiedrības, darba devējus un nevalstiskās organizācijas pastiprināt centienus un informēt sievietes par iespējām, ko var izmantot diskriminācijas upuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuri ir spēkā kopš 2005. gada;

17.   konstatē, ka diskriminācijas upuri visai maz uzticas tiesiskajai aizsardzībai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sniegtā palīdzība ir neatkarīga un bez maksas, tādējādi stiprinot diskriminācijas upuru garantijas un nodrošinot tiesisko aizsardzību personām, kuras aizstāv personu, ko aizsargā Direktīva 2002/73/EK, vai liecina šīs personas vārdā;

18.   aicina Komisiju pārbaudīt, vai dalībvalstis nodrošina, ka nepastāv juridiski vai cita veida šķēršļi (piemēram, pārāk īsi termiņi), kas traucē upuriem vai asociācijām un organizācijām, kuras ir pamatoti ieinteresētas Direktīvas 2002/73/EK ievērošanā, uzsākt tiesvedību gadījumos, kad ir pārkāpti noteikumi par aizsardzību pret diskrimināciju un par vienlīdzību, vai ‐ ja tie ir upuri ‐ ar citu administratīvu procedūru palīdzību pieprasīt Direktīvā 2002/73/EK minēto tiesību pilnīgu ievērošanu;

19.   atzīst pozitīvo ietekmi, ko rada diskriminējošas rīcības novēršana un izvērtēšana, cieši sadarbojoties par dzimumu līdztiesību atbildīgajām iestādēm un darba inspekcijām; aicina dalībvalstis panākt, ka darba inspektorus apmāca saistībā ar jaunajiem pienākumiem, kas tiem uzticēti Direktīvas 2002/73/EK transponēšanas rezultātā, un saistībā ar tādiem jauniem instrumentiem kā pierādīšanas pienākuma maiņa;

20.   uzsver nevalstisko organizāciju nozīmi palīdzības sniegšanā diskriminācijas upuriem; prasa, lai valstu iestādes piešķir līdzekļus starpniecības un palīdzības projektiem, kurus īstenot ir sarežģītāk nekā informācijas izplatīšanas kampaņas;

21.   uzsver, ka liela nozīme direktīvas īstenošanā un īstenošanas pārraudzībā ir ticamiem, salīdzināmiem un pieejamiem kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem, kā arī statistikas datiem par dzimumiem; mudina par dzimumu līdztiesību atbildīgās iestādes pastiprināt centienus veikt neatkarīgus pētījumus, publicēt neatkarīgus ziņojumus un sagatavot ieteikumus par ikvienu jautājumu, kas saistīts ar diskrimināciju; atgādina par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, kuram ir uzticēts iegūt un analizēt informāciju, kas saistīta ar dzimumu līdztiesību, palielināt ES iedzīvotāju informētību par dzimumu līdztiesības jautājumiem un izstrādāt metodoloģiskus līdzekļus, lai sekmētu integrētu pieeja dzimumu līdztiesībai;

22.   norāda, ka ir jāveicina sociālo partneru dialogs, lai vienlīdzīgas attieksmes principu piemērotu, pārraugot darbavietās pieņemto praksi, koplīgumus, rīcības kodeksus, izpēti un pieredzes un paraugprakses apmaiņu;

23.   aicina dalībvalstis ietvert tiesību aktos prasību, ka uzņēmumiem katru gadu ir jāizstrādā un jāīsteno vienlīdzības plāni un plāni attiecībā uz to sieviešu un vīriešu tiesībām, kuru aprūpē ir ģimenes locekļi, kā arī uzņēmumu valdēs jānodrošina vīriešu un sieviešu līdzsvarota pārstāvība;

24.   aicina dalībvalstis mudināt darba devējus regulāri sniegt darbiniekiem un viņu pārstāvjiem informāciju par vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret sievietēm un vīriešiem;

25.   uzstāj, ka valstīs ir jāizstrādā mehānismi, lai pārraudzītu vienāda atalgojuma principa īstenošanu un darba atsākšanu pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma, vai apgādājamo ģimenes locekļu aprūpes atvaļinājuma;

26.   atzīmē, ka vēl joprojām pastāv atšķirības starp darba algām, t.i., sievietes saņem algu, kas ir vidēji par 15 % zemāka nekā vīriešu alga, no 2000. līdz 2006. gadam šīs atšķirības tika samazinātas tikai par 1 % un sieviešu īpatsvars pārvaldības līmeņa amatos vēl joprojām ir daudz zemāks nekā vīriešu īpatsvars; uzstāj, ka ir jāveido valstu mehānismi, kuru mērķis ir vienāda atalgojuma principa īstenošanas uzraudzība, un šajā nolūkā aicina Komisiju atjaunot atbalsta pasākumu plānošanu, stingri ievērojot subsidiaritātes principu;

27.   uzsver, ka ir jāstimulē iniciatīvas, kas sekmē cilvēkresursu politikas un dzimumu līdztiesību veicinošu pozitīvu pasākumu izveidi un īstenošanu uzņēmumos; aicina dalībvalstis ietvert to tiesību aktos prasību, ka uzņēmumiem katru gadu ir jāizstrādā un jāīsteno dzimumu līdztiesības korporatīvie plāni un uzņēmumu valdēs jānodrošina abu dzimumu līdzsvarota pārstāvība;

28.   atgādina dalībvalstīm, ka, izstrādājot un īstenojot tiesību aktus, ir svarīgi arī aktīvi īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un ņemt vērā ģimenes un darba dzīves saskaņošanas problēmu;

29.   uzsver nepieciešamību novērst noteiktus šķēršļus, ar kuriem saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti un vecāki, kas audzina bērnus ar spēju traucējumiem, attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai un darba tirgum, kā arī nepieciešamību pasākumus pielāgot tādā veidā, lai dzimumu aspekts tiktu iekļauts visās politikas jomās un lai arī tiktu ņemtas vērā šo grupu īpašās vajadzības;

30.   uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku elastību saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumiem, jo īpaši vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte;

31.   aicina dalībvalstis ar mērķtiecīgu pasākumu palīdzību novērst meiteņu un sieviešu diskrimināciju pārejā no skolas uz profesionālo apmācību, no profesionālās apmācības uz profesionālo dzīvi, kā arī laikā, kad viņas atgriežas darba tirgū pēc bērnu vai ģimenes locekļu aprūpes pārtraukšanas; uzsver, ka ir nepieciešami valsts bērnu un slimnieku aprūpes dienesti, kā arī palīdzība vecāka gadagājuma cilvēkiem; vērš dalībvalstu uzmanību uz saistībām, ko tās šajā jautājumā apņēmās pildīt augstākā līmeņa sanāksmē 2002. gadā Barselonā;

32.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un par dzimumu līdztiesību atbildīgajām iestādēm.

(1) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp. (2) OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par situāciju Gazas joslā

P6_TA(2009)0025 RC-B6-0051/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem, jo īpaši 2006. gada 16. novembra rezolūciju par situāciju Gazas sektorā(1), 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Tuvajiem Austrumiem(2), 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par humanitāro stāvokli Gazā(3) un 2008. gada 21. februāra rezolūciju par stāvokli Gazas joslā(4),

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes 1967. gada 22.novembra rezolūciju Nr. 242 (S/RES/242/1967), 1973. gada 22. oktobra rezolūciju Nr. 338 (S/RES/338/1973) un 2009. gada 8. janvāra rezolūciju Nr. 1860 (S/RES/1860/2009),

–   ņemot vērā 1949. gada 12. augusta Ceturto Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā,

–   ņemot vērā to, ka atlikts balsojums par piekrišanu paplašināt Izraēlas dalību EK programmās,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada 30. decembra paziņojumu par stāvokli Tuvajos Austrumos,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā 2008. gada 27. decembrī Izraēla uzsāka militāru uzbrukumu Gazas joslā, atbildot uz Hamas grupējuma rīkotiem raķešu uzbrukumiem Izraēlas dienvidu apgabaliem kopš brīža, kad tas pārņēma kontroli Gazas joslā, kā arī atbildot uz pamiera vienošanās pārkāpšanu un atteikšanos šo vienošanos atjaunot;

B.   tā kā saskaņā ar jaunākajiem ziņojumiem Izraēlas veiktās militārās operācijas laikā Gazā līdz šim ir gājuši bojā aptuveni tūkstotis iedzīvotāju, tostarp arī daudz sieviešu un bērnu, tūkstošiem cilvēku ir ievainoti, un, Izraēlas armijai izmantojot spēku, ir izpostītas dzīvojamās ēkas, skolas un citi svarīgākie civilās infrastruktūras objekti;

C.   tā kā jau astoņpadsmit mēnešu ir slēgti robežpārejas punkti iekļūšanai Gazas joslā un izkļūšanai no tās, bet noteiktie personu pārvietošanās un preču kustības ierobežojumi ietekmē iedzīvotāju ikdienu un turpina paralizēt Gazas joslas ekonomiku, turklāt ļaujot tikai nedaudz uzlabot situāciju arī Jordānas Rietumkrastā; tā kā Gazas joslas blokāde ir kolektīvas sodīšanas paņēmiens, kas ir pretrunā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

D.   tā kā Gazas joslā un Jordānas Rietumkrastā dzīvojošo palestīniešu dzīves apstākļu uzlabošana vienlaikus ar miera procesa atjaunošanu un palestīniešu iestāžu darbības uzsākšanu ir galvenie aspekti centienos, kas vērsti uz taisnīga un ilgstoša miera nodibināšanu starp izraēliešiem un palestīniešiem;

E.   tā kā būtiskajam finansiālajam atbalstam, ko Eiropas Savienība ir sniegusi palestīniešiem, ir bijusi svarīga loma humanitārās katastrofas novēršanā Gazas joslā un Jordānas Rietumkrastā; tā kā Eiropas Savienība turpina sniegt humanitāro palīdzību Gazas joslā, tostarp izmantojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības aģentūru palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNWRA),

1.   atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2009. gada 8. janvāra Rezolūcijas Nr. 1860 pieņemšanu un pauž nožēlu, ka ne Izraēla, ne Hamas grupējums nav izpildījuši ANO prasību par karadarbības pārtraukšanu; aicina nodrošināt nekavējošu un pastāvīgu pamieru, pārtraucot gan Hamas grupējuma raķešu uzbrukumus Izraēlai, gan Izraēlas militārās darbības Gazā;

2.   piekrīt, ka nepieciešams Gazā steidzami nodrošināt ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1860 noteiktos pasākumus un garantijas, lai pamiers būtu ilgstošs, turklāt vienlaikus jāveic Izraēlas spēku atvilkšana, jānodrošina, ka robežpārejas punkti vairs netiek slēgti un jānovērš nelikumīga tirdzniecība ar ieročiem un munīciju;

3.   aicina sākt pamiera sarunas, garantējot pamieru ar starptautiskās sabiedrības izstrādātu un Tuvo Austrumu Kvarteta un Arābu valstu līgas koordinētu mehānismu, tostarp paredzot arī iespējamu daudznacionālo spēku klātbūtni atbilstoši precīzām pilnvarām, lai tādējādi Izraēlas un Gazas joslas iedzīvotājiem atjaunotu drošību un nodrošinātu pamiera ievērošanu, turklāt īpašu uzmanību pievēršot Ēģiptes un Gazas joslas robežas novērošanai, kas paredz Ēģiptei svarīgu lomu; aicina Padomi pastiprināt spiedienu, lai apturētu notiekošo vardarbību, atbalsta diplomātiskos centienus, ko līdz šim īstenojusi starptautiskā sabiedrība, bet jo īpaši Ēģipte un Eiropas Savienība;

4.   pauž dziļu apbēdinājumu par Gazas civiliedzīvotāju ciešanām; īpaši asi nosoda uzbrukumus civiliem un ANO objektiem un izsaka līdzjūtību civiliedzīvotājiem, kuri cietuši no vardarbības Gazā un Izraēlas dienvidos;

5.   stingri pieprasa Izraēlas iestādēm nodrošināt netraucētu humanitārās palīdzības sniegšanu Gazas joslā un garantēt nepārtrauktu un pietiekamu palīdzības plūsmu pa humanitārajiem koridoriem; mudina Izraēlas iestādes atļaut starptautiskās preses pārstāvjiem klātienē sekot notikumiem;

6.   aicina Izraēlu pildīt savus pienākumus atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem un ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības; aicina Hamas grupējumu pārtraukt raķešu uzbrukumus un uzņemties atbildību, iesaistoties politiskajā procesā, lai atjaunotu palestīniešu iekšējo dialogu un sniegtu ieguldījumu sarunu procesa turpināšanā;

7.   aicina ES uzņemties stingrāku un politiski vienotāku lomu un aicina Padomi izmantot iespēju sadarboties ar jauno ASV valdību, lai pārtrauktu konfliktu un panāktu nolīgumu, kura pamatā ir divu valstu risinājums, cenšoties izveidot jaunu, miermīlīgu reģionālās drošības struktūru Tuvajos Austrumos;

8.   uzsver lielo nozīmi, kāda ir centieniem panākt visu palestīniešu sabiedrības grupējumu izlīgumu, pamatojoties uz 2007. gada 8. februāra Mekas nolīgumu, kurš paredz visu agrāk panākto vienošanos atzīšanu, tostarp atzīstot arī Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu; šajā sakarā uzsver, ka ir nepieciešama Gazas joslas un Jordānas Rietumkrasta pastāvīga ģeogrāfiska saikne un miermīlīga un noturīga politiskā apvienošanās;

9.   uzsver, ka tikai patiesa virzība uz mieru un būtiska stāvokļa uzlabošanās Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā var stiprināt Palestīniešu pašpārvaldes leģitimitāti;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstajam pārstāvim, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Tuvo Austrumu miera sarunu kvarteta sūtnim, Palestīniešu pašpārvaldes priekšsēdētājam, Palestīniešu Likumdošanas padomei, Izraēlas valdībai, Knesetam, kā arī Ēģiptes valdībai un parlamentam un Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 314 E, 21.12.2006., 324. lpp. (2) OV C 175 E, 10.7.2008., 579. lpp. (3) OV C 227 E, 4.9.2008., 138. lpp. (4) Pieņemtie teksti P6_TA(2008)0064.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par stāvokli Āfrikas ragā

P6_TA(2009)0026 B6-0033/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Āfrikas raga valstīm,

–   ņemot vērā Attīstības komitejā 2008. gada 8. decembrī apstiprināto ziņojumu par misiju uz Āfrikas ragu,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā neatrisinātie Etiopijas un Eritrejas un Eritrejas un Džibutijas robežkonflikti negatīvi ietekmē mieru un drošību Āfrikas ragā; tā kā stāvoklis Somālijā ir tā pasliktinājies, ka tajā ir viena no pasaules visbriesmīgākajām humanitārajām un drošības krīzēm; tā kā stāvoklis Sudānā ir galvenais faktors, kas apdraud drošību reģionā;

B.   tā kā Etiopija un Eritreja beidza karu, parakstot starptautiskā līmenī apspriestos "Alžīras nolīgumus", kuri paredz ANO miera uzturēšanas misiju (UNMEE) un Etiopijas un Eritrejas Robežu komisijas (EEBC) izveidošanu, bet starp abām pusēm joprojām ir domstarpības nolīgumu un EEBC lēmuma īstenošanā; tā kā UNMEE mandātam bija jāizbeidzas 2008. gada 31. jūlijā, jo Eritreja kavēja misiju un Etiopija atteicās ieviest EEBC lēmumu par Badme strīdus apgabalu;

C.   tā kā 2008. gada jūnijā saasinājās vardarbība uz Eritrejas un Džibutijas robežas Rāsdumeirā, kur gāja bojā 35 cilvēki un vairāki desmiti cilvēku tika ievainoti; tā kā 2008. gada 12. jūnijā ANO Drošības padome prasīja abām pusēm pārtraukt karadarbību, atsaukt karaspēku un atjaunot agrāko status quo; tā kā, neskatoties uz to, ka šobrīd stāvoklis ir mierīgs, joprojām pastāv saspīlējuma draudi, jo karaspēki atrodas tuvumā;

D.   tā kā 2008. gada 29. oktobrī notika teroristu pašnāvnieku uzbrukums Etiopijas tirdzniecības misijai, ANO mītnei un prezidenta pilij Somālilendas galvaspilsētā Hargeisā un vienlaicīgi notika uzbrukumi Somālijas reģiona Puntlendas pilsētā Bosāso, par kuriem ir arestēti vairāki cilvēki;

E.   tā kā 2008. gada novembrī Džibutijā notika jauna sarunu kārta, kuras rezultātā Pārejas federālās valdības pārstāvji un opozīcijā esošā Somālijas un Džibutijas Atkalatbrīvošanas alianse (ARS-D) parakstīja vienošanos par varas sadalījumu, abām pusēm publiski paziņojot, ka tās atbalsta izmeklēšanas komisijas izveidi, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus Somālijā;

F.   tā kā Starpvaldību attīstības iestāde (IGAD) 2008. gada 29. oktobra konferencē Nairobi, kurā piedalījās Pagaidu federālās valdības iestāžu pārstāvji un Pārejas federālā parlamenta deputāti, pieņēma septiņu punktu plānu, lai atbalstītu miera procesu Somālijā un izveidotu mehānismu tā īstenošanas uzraudzībai;

G.   tā kā kopš 2008. gada novembra Etiopija ir pamazām atsaukusi savu karaspēku no Mogadišas un visiem pārējiem rajoniem Somālijā, kuros tas atradās; tā kā Āfrikas Savienības misija Somālijā (AMISOM), kura kopš 2007. gada marta galvenokārt bija piesaistīta Mogadišai, tagad šajā apgabalā atradīsies viena;

H.   tā kā Pagaidu federālā valdība Somālijā četru gadu laikā nav izveidojusi visaptverošu valdību; tā kā prezidents Abdullahi nesen atkāpās, pastāv faktiskas briesmas, ka konkurējošās grupas varētu atkal sākt cīņu;

I.   tā kā vēl viens ievērojams drošības apdraudējums Āfrikas raga reģionā ir pirātisms; tā kā pirātismu nevar uzveikt tikai ar militāriem līdzekļiem, bet tā uzveikšana ir atkarīga galvenokārt no sekmīgas miera, attīstības un valsts veidošanas veicināšanas Somālijā; tā kā pirātisma dēļ Pasaules pārtikas programmai (PPP) bija jāaptur pārtikas palīdzības sūtījumi Somālijai, pasliktinot jau tā bīstamo humāno stāvokli;

J.   tā kā 2008. gada 8. decembrī ES uzsāka jūras operāciju EU NAVFOR Somālija (jeb operāciju Atalanta), lai aizsargātu PPP jūras konvojus un citus tirdzniecības kuģus, kuri kursē Somālijas ūdeņos;

K.   tā kā gadījumā, ja netiks īstenots Visaptverošs miera līgums (CPA) starp Sudānas ziemeļiem un dienvidiem, var notikt šķelšanās ar militāru konfliktu par naftas ieguves vietām pierobežas reģionā; tā kā šāda šķelšanās, visticamāk, varētu novest pie valsts pilnīga sabrukuma, kad Dārfūra un austrumu daļa mēģinātu panākt neatkarību, kā arī etniskām kaujām, kuras vēl vairāk saasinātu kaimiņvalstu, tostarp Eritrejas, iesaistīšanās;

L.   tā kā Džibutijā joprojām ir milzīgas problēmas un stāvoklis tajā kļūst satraucošs sakarā ar pārtikas krīzes sākumu visā pasaulē; tā kā somāļu reģionā Etiopijā, Ogadenā, ir milzīgs sausums un iedzīvotāji nesaņem tiem paredzēto, valdības kontrolēto pārtikas palīdzību, neskatoties uz PPP nesenajiem panākumiem pārtikas palīdzības piegādē šajā reģionā, jo piegāžu kavēšanās joprojām notiek tāpēc, ka ir nepieciešama militāra atļauja iebraukšanai somāļu apdzīvotajā reģionā;

M.   tā kā ES jau daudzus gadus ir paudusi bažas par cilvēktiesību, tiesiskuma, demokrātijas un pārvaldes stāvokli visās Āfrikas raga valstīs; tā kā tiek saņemtas ticamas ziņas par patvaļīgiem arestiem, piespiedu darbu, spīdzināšanu un sliktu apiešanos ar ieslodzītajiem, kā arī par žurnālistu vajāšanu un politiskām represijām reģionā;

N.   tā kā starp cilvēktiesību pārkāpumiem Somālijā ir arī divu Itālijas katoļu mūķeņu, Maria Teresa Olivero un Caterina Giraudo, nolaupīšana;

O.   tā kā Džibutijā problemātisks jautājums ir mažoritārā vēlēšanu sistēma, kura ir ārkārtīgi neizdevīga opozīcijas partijām un kuru ieviesa 2008. gada valdības vēlēšanās, kad opozīcijas partiju Demokrātiskās atjaunotnes kustība (MRD) 2008. gada jūlijā pilnīgi nepamatoti aizliedza par it kā Eritrejas atbalstīšanu uzbrukumā Džibutijai, un Džibutijas Strādnieku arodbiedrība/Vispārējā Džibutijas Strādnieku arodbiedrība (UDT/UGTD) arodbiedrības vadītāji joprojām nav atjaunoti amatos pēc atlaišanas par darbu šajā arodbiedrībā;

P.   tā kā Etiopijā nevalstiskās organizācijas (NVO) un opozīcija atrodas baiļu varā, jo valdības kontrole ir pieaugusi un politisko brīvību ierobežo nesen pieņemtais preses likums un partiju reģistrācijas likums; tā kā Etiopijas valdības pieņemtais un parlamenta apstiprinātais likums par NVO (Likums par žēlsirdības kustību un sabiedrību reģistrāciju un regulēšanu ‐ Proclamation for the Registration and Regulation of Charities and Societies) varētu nopietni ierobežot to starptautisko un Etiopijas biedrību darbību, kuras cīnās par vienlīdzību, tiesiskumu, cilvēktiesībām un konfliktu atrisināšanu,

Reģionālā drošība

1.   aicina Etiopijas valdību oficiāli apstiprināt EEBC noteiktu demarkācijas līniju starp Eritreju un Etiopiju kā galīgu un saistošu, to norādot kartē; aicina Eritrejas valdību piekrist dialogam ar Etiopiju, kas varētu risināt karaspēka aizvešanu no robežas un fizisku robežas noteikšanu saskaņā ar EEBC lēmumu, kā arī starp abu valstu savstarpējo attiecību normalizēšanu, tostarp robežas atkalatvēršanu tirdzniecībai; aicina starptautisko sabiedrību un ES izdarīt spiedienu uz abām pusēm, lai pārvarētu pašreizējo strupceļu;

2.   aicina Padomi iecelt ES īpašo pārstāvi/sūtni Āfrikas raga reģionā;

3.   aicina Padomi un Komisiju turpināt centienus reģionālās politiskās partnerības mieram, drošībai un attīstībai Āfrikas ragā ietvaros, lai noteiktu vispārējas intereses projektus, kuri varētu veicināt reālu sadarbību starp Eritreju un Etiopiju, piemēram, energoapgādes, pārrobežu tirdzniecības un ostu jomās;

4.   aicina Eritrejas valdību vēlreiz apsvērt pašreizējo līdzdalības pārtraukšanu Starpvaldību attīstības iestādē; aicina ĀS un Starpvaldību attīstības iestādes vadītājus turpināt Eritrejas iesaistīšanu un mudina valdību no jauna pievienoties reģionālās un apakšreģionālās sadarbības centieniem;

5.   aicina Eritrejas valdību kopīgi ar Džibutijas valdību vienoties par neatkarīgas faktu vākšanas misijas nosūtīšanu, lai izpētītu stāvokli Rāsdumeirā; aicina abas puses izmantot dialogu un diplomātiskus pasākumus, lai atjaunotu abu valstu savstarpējās attiecības;

6.   aicina Padomi un Komisiju turpināt atbalstu iestāžu veidošanai Somālijā, Džibutijas miera līguma īstenošanai un IGAD centieniem miera procesā; mudina nostiprināt AMISOM un savlaicīgi izvietot ANO stabilizācijas spēkus, tiklīdz to ļauj politiskie un drošības apstākļi;

7.   nosoda aizvien biežākos uzbrukumus humānās palīdzības sniedzējiem pēdējo dažu mēnešu laikā, kuri ir smagi skāruši palīdzības operācijas un pasliktinājuši humanitāro stāvokli Somālijā; aicina ANO Humanitāro koordinatoru Somālijā apspriest humānās palīdzības pieejamību neatkarīgi no Džibutijas miera procesa, attiecībā uz vienu ģeogrāfisko apgabalu pēc otra, paātrināt pārtikas piegādi un atvieglot šausmīgo humāno stāvokli;

8.   uzsver, ka līdz ar Eiropas Savienības iesaistīšanos starptautiskās sabiedrības centienos Sudānas ziemeļu un dienvidu daļas miera līguma panākšanā šobrīd ir būtiski turpināt visus centienus, lai to ieviestu un saglabātu nepieciešamo spiedienu; tāpēc aicina Padomi un starptautisko sabiedrību pastiprināt atbalstu Sudānas ziemeļu un dienvidu daļas Visaptverošā miera līguma īstenošanai un nodrošināt ANO - AU misijas (UNAMID) pilnīgu izvietošanu Dārfūrā;

9.   aicina Padomi un Komisiju turpināt atbalstu Starpvaldību attīstības iestādei un tās centieniem izstrādāt integrācijas plānu reģionam, kā arī nostiprināt tā iestādes;

Nodrošinātība ar pārtiku un attīstība

10.   aicina Eritrejas valdību ciešāk sadarboties ar starptautiskajām organizācijām, izvērtējot nodrošinātību ar pārtiku, lai varētu iejaukties savlaicīgi un mērķtiecīgi;

11.   aicina Eritrejas valdību ļaut Komisijai neierobežoti piekļūt Komisijas finansētajiem projektiem un veicināt tās atvērtību tehniskajai palīdzībai, kura paredzēta kopīgajiem projektiem un programmām; aicina to arī pielāgot Likumu par NVO, lai atvieglotu finansiālās prasības NVO, kuras vēlas iesaistīties attīstības pasākumos ar Eritreju;

12.   aicina Etiopijas valdību ļaut humānās palīdzības organizācijām pilnīgi piekļūt Ogadenas apgabalam Somālijā un nodrošināt visus nepieciešamos apstākļus, lai palīdzība varētu nokļūt pie iedzīvotājiem visā apgabalā;

13.   aicina Komisiju turpināt atbalstu reģionālajiem pārrobežu konfliktu risinājumiem ar ES reģionālās partnerības programmu mieram, drošībai un attīstībai, un jo īpaši ūdens resursu reģionālo apsaimniekošanu kā būtisku elementu nodrošinātībā ar pārtiku;

14.   aicina Komisiju pārbaudīt, lai neviena no tās palīdzības programmām, tostarp "skaidra nauda par padarīto", netiktu īstenota ar piespiedu darbu;

Cilvēktiesības, demokrātija un pārvaldība

15.   aicina Eritrejas valdību publiski paziņot par ieslodzīto atrašanās vietām un viņu veselības stāvokli, kā arī vai nu uzrādīt apsūdzības visiem politieslodzītajiem un visiem ieslodzītajiem žurnālistiem un viņu lietas nekavējoties izskatīt tiesā, vai arī nekavējoties viņus pilnīgi atbrīvot;

16.   aicina Eritrejas valdību pilnīgi ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un apziņas brīvību;

17.   pauž nopietnas bažas par to, ka zviedru-eritriešu žurnālists Dawit Isaak joprojām atrodas ieslodzījumā Eritrejā un ir turēts cietumā kopš aresta 2001. gada septembrī bez tiesas sprieduma, un prasa nekavējoties atbrīvot Dawit Isaak un pārējos ieslodzītos žurnālistus;

18.   aicina ES no jauna apsvērt tās nostāju Eritrejas jautājumā, ja netiks panākta nekāda virzība Kotonū nolīguma pamatelementu (9. pants) ievērošanā, jo īpaši par cilvēktiesību pamatjautājumiem (Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas piekļuve cietumiem, G11 cietumnieku atbrīvošana);

19.  aicina Somālijas Pagaidu federālo valdību nosodīt divu Itālijas katoļu mūķeņu nolaupīšanu un rīkoties, lai paātrinātu viņu atbrīvošanu un turpmāk novērstu nolaupīšanu;

20.   aicina Džibutijas varasiestādes aizsargāt opozīcijas partiju un neatkarīgo cilvēktiesību organizāciju politiskās tiesības, tostarp pilnīgi ievērot preses brīvību, pulcēšanās brīvību un vārda brīvību; uzsver, ka ir nepieciešams jēgpilns dialogs starp valdību un opozīciju, kura rezultātā tiktu pieņemts vēlēšanu likums, lai panāktu politisko partiju taisnīgāku pārstāvību parlamentā; prasa Džibutijas varasiestādēm ļaut MRD opozīcijas partijai atsākt darbību un atjaunot amatā visus UDT/UGTD arodbiedrības vadītājus, kuri tika atlaisti sakarā ar viņu darbību šajā arodbiedrībā;

21.   aicina Džibutijas valdību veikt pasākumus, lai nodrošinātu arodbiedrību tiesību labāku aizsardzību ar likumu un praksē saskaņā ar attiecīgajām SDO pamatkonvencijām;

22.   pauž nožēlu, ka Etiopijas parlaments ir ratificējis Likumu par žēlsirdības kustību un sabiedrību reģistrāciju un regulēšanu; prasa veikt ievērojamus pielāgojumus, lai nodrošinātu cilvēktiesību pamatprincipus; prasa, lai šī likuma īstenošanā netiktu ierobežotas pamattiesības, un prasa Komisiju to cieši uzraudzīt;

23.   mudina Etiopijas iestādes pārskatīt preses likumu un partiju reģistrācijas likumu, kā arī vēlēšanu padomes sastāvu, lai nodrošinātu opozīcijas partiju politisko tiesību ievērošanu; mudina Etiopijas iestādes izmeklēt vajāšanas un patvaļīgu arestu gadījumus, kuri skar opozīciju un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un tiesāt atbildīgās personas;

24.   asi nosoda opozīcijas partijas Vienotība demokrātiskam tiesiskumam (UDJ) vadītājas Birtukan Midekssa ieslodzīšanu un prasa viņu atbrīvot nekavējoties un bez apsūdzības;

25.   aicina Etiopijas iestādes saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem ātri izskatīt Etiopijas Nacionālās skolotāju asociācijas (NTA) reģistrācijas pieteikumu un pārtraukt šīs asociācijas dalībnieku vajāšanu;

26.   aicina Etiopijas, Eritrejas un Džibutijas valdības, kā arī Padomi saskaņā ar Pārskatītā Kotonū nolīguma 8. pantu un VII pielikumu kopīgi vienoties par politiskā dialoga padziļināšanu saistībā ar cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu, tostarp iepriekš minētajām problēmām, lai noteiktu kritērijus un panāktu reālus rezultātus un virzību uz vietas;

27.   atzīst, ka vēlēšanām Sudānā ir jānotiek 2009. gadā, taču atzīmē, ka vēl nav grozīti likumi, kuri ierobežo vārda brīvību un indivīdu, politisko partiju un plašsaziņas līdzekļu organizēšanos un ir pretrunā ar Visaptverošo miera līgumu un Valsts pagaidu konstitūciju (INC), kā arī nav izveidota Valsts cilvēktiesību komisija; uzsver, ka šo likumu atcelšana un to aizstāšana ar tiesību aktiem, kuri atbilst CPA un INC, kā arī Valsts cilvēktiesību komisijas izveide ir priekšnoteikumi tādai videi, kurā var notikt brīvas un taisnīgas vēlēšanas;

o
o   o

28.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Āfrikas Savienības komisijas priekšsēdētājam, Āfrikas Savienības asamblejas attiecīgajam priekšsēdētājam, Āfrikas Savienības ģenerālsekretāram, Panāfrikas parlamentam, Starpvaldību attīstības iestādes dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Baltkrieviju

P6_TA(2009)0027 RC-B6-0028/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Baltkrievijā, īpaši 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par situāciju Baltkrievijā pēc 2008. gada 28. septembra vēlēšanām(1),

–   ņemot vērā Prezidentvalsts deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Padomes 2008. gada 10. novembra Kopējo nostāju 2008/844/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2006/276/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret dažām Baltkrievijas amatpersonām(2),

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 13. oktobra secinājumus par Baltkrieviju, kuros ietverts lēmums atcelt politisko kontaktu aizliegumu ar Baltkrievijas varas iestādēm un atcelt vīzu izsniegšanas aizliegumu uz sešiem mēnešiem Baltkrievijas amatpersonām, tostarp prezidentam Aleksandram Lukašenko,

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām 2008. gadā (14146/2/2008),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Austrumu partnerības iniciatīvu (COM(2008)0823),

–   ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (EDSO/ODIHR) Vēlēšanu uzraudzības misijas 2008. gada 27. novembra gala ziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā 2008. gada 28. septembrī,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā Padome iepriekšminētajos 2008. gada 13. oktobra secinājumos ir apstiprinājusi cerības pakāpeniski atjaunot sadarbību ar Baltkrieviju un gatavību attīstīt dialogu ar Baltkrievijas varas iestādēm un citiem politiskajiem spēkiem valstī, lai veicinātu patiesus uzlabojumus demokrātijas stiprināšanā un cilvēktiesību ievērošanā šajā valstī;

B.   tā kā, lai veicinātu dialogu ar Baltkrievijas varas iestādēm un demokrātijas stiprināšanai un cilvēktiesību ievērošanai paredzētu pozitīvu pasākumu pieņemšanu, Padome ir nolēmusi sešus mēnešus nepiemērot ceļošanas ierobežojumus, kas noteikti atsevišķām Baltkrievijas amatpersonām, neattiecinot šo lēmumu uz tiem, kuri ir saistīti ar 1999. un 2000. gada cilvēku pazušanas gadījumiem, un Centrālās velēšanu komisijas priekšsēdētāju, paredzot iespēju šo termiņu pagarināt;

C.   tā kā, atbildot uz Baltkrievijas spertajiem pozitīvajiem soļiem, Komisija jau ir uzsākusi pastiprinātu dialogu ar Baltkrieviju tādās nozarēs kā enerģētika, vide, muita, transports, pārtikas nekaitīgums un ir apstiprinājusi gatavību vēl vairāk paplašināt šīs tehniskā rakstura sarunas, kas ir izdevīgas abām pusēm;

D.   tā kā EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misija gala ziņojumā norādīja, ka, neskatoties uz dažiem nenozīmīgiem uzlabojumiem, 2008. gada 28. septembra vēlēšanas, kas notika stingri kontrolētos apstākļos pēc tikko pamanāmas kampaņas, raksturoja tas, ka balsu skaitīšana un rezultātu apkopošana no dažādiem vēlēšanu iecirkņiem nebija pārredzama, un galu galā atbilstība starptautiski atzītiem demokrātijas standartiem netika sasniegta; tā kā Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Lidija Jermošina atzina, ka septembra vēlēšanas nesaņēma Eiropas partneru pilnīgu un beznosacījumu atzīšanu par atbilstību starptautiskajiem standartiem, un tādēļ vēlēšanu svarīgākais mērķis nav sasniegts;

E.   tā kā Komisija ir uzsākusi Austrumu partnerības iniciatīvu, lai pastiprinātu sadarbību ar vairākām Austrumeiropas valstīm, tostarp Baltkrieviju, ar nosacījumu, ka šī valsts īstenos konkrētus ar demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu saistītus kritērijus;

F.   tā kā Baltkrievijas ārlietu ministrs Sergejs Martinovs ir paziņojis, ka "Baltkrievija pozitīvi vērtē piedalīšanos Austrumu partnerības iniciatīvā", un piebildis, ka Baltkrievija plāno piedalīties šajā iniciatīvā;

G.   tā kā Baltkrievijas varas iestādes opozīcijas aktīvistam Aleksandram Barazenkam uz gadu ir piespriedušas nosacītu notiesāšanu par viņa saistību ar 2008. gadā rīkoto demonstrāciju,

H.   tā kā Baltkrievijas iestādes liedz noturēt dievkalpojumus un izglītot garīdzniecību aizvien lielākam skaitam protestantu garīdznieku un Romas Katoļu baznīcas garīdznieku un mūķeņu,

1.   atzinīgi vērtē Baltkrievijas varas iestāžu lēmumu reģistrēt bijušā Baltkrievijas prezidenta kandidāta Aleksandra Miļinkēviča vadīto kustību "Par brīvību"; pauž cerību, ka Baltkrievijas varas iestādes uzlabos noteikumus par nevalstisko grupējumu, tostarp politisko partiju un cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Nasha Viasna" reģistrāciju un darbību;

2.   atzinīgi vērtē Baltkrievijas varas iestāžu lēmumu ļaut iespiest un izplatīt divus neatkarīgos laikrakstus "Narodnaia Volia" un "Nasha Niva"; vienlaikus norāda, ka atļauju reģistrēties joprojām gaida 13 neatkarīgi laikraksti; atzinīgi vērtē Baltkrievijas valdības lēmumu apspriest starptautiskos interneta plašsaziņas līdzekļiem paredzētos standartus un apspriest tos ar Baltkrievijas Žurnālistu apvienību; cer, ka tiks radīti piemēroti apstākļi, lai Baltkrievijā varētu darboties arī citi neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi, tostarp iespējas reklāmai;

3.   atzinīgi vērtē Baltkrievijas gatavību detalizēti apspriest EDSO/ODIHR ieteikumus par vēlēšanu likuma uzlabošanu; uzskata, ka tas ir nozīmīgs un daudzsološs Baltkrievijas solis, un sagaida tā tūlītēju īstenošanu un turpmākus pasākumus atbilstīgi ES prasībām;

4.   atzinīgi vērtē politisko ieslodzīto atbrīvošanu Baltkrievijā , bet pauž nožēlu, ka Aleksandrs Kozuļins, Sergejs Parsjukevičs un Andrejs Kims neizmanto visas pilsoņu tiesības, kuras Baltkrievijas Republikas konstitūcija garantē visiem Baltkrievijas pilsoņiem, un pauž nožēlu, ka vairākiem citiem aktīvistiem piemēro dažādas brīvības ierobežojumu formas, kā tas ir Aleksandra Barazenka gadījumā, kurš daudzas nedēļas atradās ieslodzījumā, gaidot tiesu par piedalīšanos 2008. gada janvāra demonstrācijā;

5.   atzinīgi vērtē Baltkrievijas lēmumu uz laiku atcelt aizliegumu ceļot vairākiem Černobiļas katastrofas upuriem, lai viņi varētu piedalīties atpūtas un veselības atjaunošanas programmās, un cer, ka ilgākam laika posmam ir iespējams atrast strukturālu risinājumu; mudina Čehijas prezidentūru izvirzīt par prioritāti sarunas ar Baltkrievijas varas iestādēm par nolīgumu, kas darbotos visā ES, un ar kuru atļautu bērniem ceļot no Baltkrievijas un jebkuru ES dalībvalsti, kas organizē šādās atpūtas un veselības atjaunošanas programmas;

6.   norāda, ka, lai ievērojami uzlabotu attiecības ar ES, Baltkrievijai ir: 1) jjābūt valstij, kurā nav politisko ieslodzīto; 2) jānodrošina plašsaziņas līdzekļu vārda brīvība; 3) jāturpina sadarbība ar EDSO par vēlēšanu likuma reformu; 4) jāuzlabo nevalstisko organizāciju (NVO) darba apstākļi; un 5) jānodrošina pulcēšanās un politiskās piederības brīvība;

7.   aicina Baltkrievijas valdību ievērot cilvēktiesības:

8.   uzsver, ka demokrātiskajai opozīcijai ir jābūt daļai no pakāpeniskā attiecību atjaunošanas procesa ar Baltkrieviju;

9.   aicina Padomi un Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai vienkāršotu un liberalizētu vīzu procedūras Baltkrievijas pilsoņiem, jo šādi pasākumi ir būtiski nepieciešami, lai īstenotu ES politikas galveno mērķi attiecībā uz Baltkrieviju, proti, tiešu personisko kontaktu atvieglošanu un pastiprināšanu, kā arī šīs valsts demokratizāciju; šajā sakarībā aicina tās apsvērt iespēju pazemināt maksu par vīzu un atvieglot vīzu saņemšanas procedūru tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kas ieceļo Šengenas zonā;

10.   aicina Padomi un Komisiju apsvērt selektīvu Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta(3) un Eiropas cilvēktiesību un demokrātijas instrumenta(4) piemērošanu Baltkrievijai, vairāk palielinot atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, mudināt, lai Baltkrievijas valdība, demonstrējot labu gribu un pozitīvas pārmaiņas, ļautu Baltkrievijas Eiropas Humanitārajai universitātei, kas darbojas trimdā Viļņā (Lietuvā), legāli atgriezties Baltkrievijā un atsākt darbību Minskā tās turpmākajai attīstībai piemērotos apstākļos, piešķirt finansiālu atbalstu neatkarīgajam Baltkrievijas televīzijas kanālam Belsat un mudināt Baltkrievijas valdību oficiāli reģistrēt Belsat šajā valstī;

11.   šajā sakarībā aicina Padomi un Komisiju apsvērt pasākumus, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, tirdzniecību, ieguldījumus, enerģētikas un transporta infrastruktūru, kā arī ES un Baltkrievijas pārrobežu sadarbību, tādējādi veicinot Baltkrievijas iedzīvotāju labklājību, kā arī viņu spēju brīvi sazināties ar ES un ceļot uz ES;

12.   aicina Padomi un Komisiju apsvērt Eiropas Investīciju bankas dalību ieguldījumos Baltkrievijas enerģētikas tranzīta infrastruktūrā; uzsver, ka Eiropas uzņēmumu dalība privatizācijas procesā Baltkrievijā ir nozīmīga;

13.   aicina Baltkrievijas varas iestādes jaunās atomelektrostacijas celtniecības laikā stingri ievērot starptautiskos drošības standartus un prasības; aicina Baltkrieviju ratificēt Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) Vispārējā drošības pasākumu nolīguma papildprotokolu; aicina Komisiju uzraudzīt un ziņot Parlamentam un dalībvalstīm par Baltkrievijas atbilstību IAEA ieteikumiem un prasībām, kas ietvertas Konvencijā par kodoldrošību un Kodolieroču neizplatīšanas līgumā, un par atomelektrostacijas darbības iespējamo ietekmi uz kaimiņu ES dalībvalstīm;

14.   pauž nožēlu par Baltkrievijas varas iestāžu atkārtoto atteikumu pēdējo gadu laikā piešķirt ieceļošanas vīzas Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem; aicina Baltkrievijas iestādes neradīt turpmākus šķēršļus, kuru mērķis ir neļaut Delegācijai attiecībām ar Baltkrieviju apmeklēt šo valsti;

15.   atzinīgi vērtē to, ka Baltkrievijas varas iestādes par spīti uz tām izdarītajam milzīgajam spiedienam līdz šim nav atzinušas Abhāzijas un Dienvidosetijas vienpusēji paziņoto neatkarību;

16.   nosoda to, ka Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kura joprojām paredz nāvessodu, kas ir pretrunā ar ANO vērtībām;

17.   aicina Baltkrievijas iestādes ievērot reliģiskās pārliecības brīvību; pauž nosodījumu, ka Eiropas pilsoņus, tostarp garīdzniekus, regulāri izraida no Baltkrievijas, kas ir pretrunā ar uzticības stiprināšanas procesu ar ES;

18.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, EDSO un Eiropas Padomes Parlamentārajām asamblejām, Neatkarīgo Valstu Sadraudzības sekretariātam, kā arī Baltkrievijas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0470. (2) OV L 300, 11.11.2008., 56. lpp. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai (OV L 310, 9.11.2006., 1. lpp.). (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par Srebreņicu

P6_TA(2009)0028 RC-B6-0022/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju "Balkānu nākotne desmit gadus pēc Srebreņicas notikumiem"(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā Luksemburgā noslēgto stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, kā arī iespēju pievienoties ES, ko visām Rietumbalkānu reģiona valstīm piedāvāja ES augstākā līmeņa sanāksmē, kura notika 2003. gadā Salonikos,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā 1995. gada jūlijā Bosnijas pilsēta Srebreņica, kas tajā laikā bija izolēts anklāvs, kurš ar ANO Drošības padomes 1993. gada 16. aprīļa rezolūciju bija pasludināts par aizsargātu zonu, nonāca ģenerāļa Ratko Mladić komandētu un Serbu Republikas (Republika Srpska) prezidenta Radovan Karadžić vadībā darbojošos kaujinieku rokās;

B.   tā kā pēc Srebreņicas ieņemšanas masu slepkavību laikā, kas turpinājās vairākas dienas, ģenerāļa Mladić komandēti Bosnijas serbu kaujinieki un paramilitārās vienības, tostarp neregulārās policijas vienības, kas Bosnijas teritorijā iekļuva no Serbijas puses, nekavējoties nogalināja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu, kuri meklēja drošu patvērumu šajā ANO Drošības spēku (UNPROFOR) aizsargātajā zonā; tā kā gandrīz 25 000 sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tika piespiedu kārtā deportēti, padarot šo notikumu par vienu no lielākajiem kara noziegumiem Eiropā pēc Otrā pasaule kara beigām;

C.   tā kā šī traģēdija, ko Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) nosauca par genocīda aktu, notika zonā, ko ANO pasludināja par drošu, un tāpēc tā ir simbols starptautiskās kopienas nespējai iejaukties konfliktā un aizsargāt civiliedzīvotājus;

D.   tā kā Bosnijas serbu kaujinieki daudzkārtēji pārkāpa Ženēvas konvencijas, vēršoties pret Srebreņicas civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;

E.   tā kā, neskatoties uz līdz šim īstenotajiem ievērojamajiem centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālās apbedījuma vietas un identificēt upuru mirstīgās atliekas, pagaidām veiktie meklējumi neļauj pilnībā rekonstruēt notikumu gaitu Srebreņicā un tās apkārtnē;

F.   tā kā patiess miers bez tiesiskuma nav iespējams un tā kā pilnīga un neierobežota sadarbība ar ICTY vēl joprojām ir viena no galvenajām prasībām, lai Rietumbalkānu valstu integrācija ES varētu turpināties;

G.   tā kā Bosnijas serbu armijas ģenerālis Radislav Krstić ir pirmā persona, ko ICTY atzina par Srebreņicas genocīda līdzdalībnieku un atbalstītāju, bet tā kā galvenā apsūdzētā persona Ratko Mladić gandrīz četrpadsmit gadus pēc šiem traģiskajiem notikumiem vēl joprojām atrodas brīvībā un tā kā atzinīgi vērtējams tas, ka Radovan Karadžić tagad ir nodots ICTY;

H.   tā kā piemiņas dienas ieviešana ir vislabākais veids, kā parādīt cieņu masveida slepkavošanu upuriem un nodot skaidru vēstījumu turpmākajām paaudzēm,

1.   godā visu bijušās Dienvidslāvijas karu zvērību upuru piemiņu; pauž līdzjūtību un solidaritāti ar upuru ģimenēm, daudzas no kurām dzīvo neziņā par savu radinieku likteni; atzīst, ka šīs pastāvīgās ciešanas padziļina tas, ka par šiem noziegumiem atbildīgās personas netika nodotas tiesai;

2.   aicina Padomi un Komisiju pienācīgi pieminēt Srebreņicas Potokari genocīda aktus, atbalstot to, ka Eiropas Parlaments 11. jūliju atzina par Srebreņicas genocīda piemiņas dienu visā ES, un mudināt visas Rietumbalkānu valstis darīt to pašu;

3.   aicina veikt turpmākus pasākumus, lai sauktu pie atbildības joprojām nenotvertos noziedzniekus, pauž atbalstu ICTY vērtīgajam un grūtajam darbam un uzsver, ka par masveida slepkavošanu Srebreņicā un tās apkārtnē atbildīgo personu nodošana tiesai ir nozīmīgs solis ceļā uz mieru un stabilitāti reģionā; šajā sakarā atkārtoti uzsver, ka pastiprināta uzmanība jāpievērš tiesāšanai par kara noziegumiem valsts līmenī;

4.   uzsver izlīguma panākšanas nozīmību Eiropas integrācijas procesa ietvaros; uzsver nozīmīgo lomu, kas šajā procesā piemīt reliģiskajām kopienām, plašsaziņas līdzekļiem un izglītības sistēmām, lai visu etnisko grupējumu civiliedzīvotāji varētu pārvarēt pagātnes nesaskaņas un uzsākt miermīlīgu un patiesu līdzāspastāvēšanu ilgstoša miera, stabilitātes un ekonomiskās izaugsmes labā; mudina visas valstis vairāk censties pieņemt sarežģīto un nemierīgo pagātni;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas valdībai, parlamentam un tās autonomo sastāvdaļu pārvaldei, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 157 E, 6.7.2006., 468. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par Irānu ‐ Shirin Ebadi lieta

P6_TA(2009)0029 RC-B6-0036/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši tās, kas saistītas ar cilvēktiesībām,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Irānas Islāma Republikas parlamenta Majlis trešo parlamentāro sanāksmi, kas notika Briselē 2008. gada 4. un 5. novembrī, un ar to saistīto ziņojumu,

–   ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Eiropas Savienības vārdā izdoto 2008. gada 22. decembra deklarāciju par Irānas policijas slēgto Cilvēktiesību aizsardzības centru (CAC), ko vadīja advokāte un Nobela Miera prēmijas 2003. gada laureāte Shirin Ebadi,

–   ņemot vērā Padomes prezidentvalsts 2008. gada 31. decembrī veiktos paziņojumus par Shirin Ebadi izteiktajiem draudiem,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra 2009. gada 3. janvāra paziņojumu par Shirin Ebadi apspiešanu un vajāšanu un par viņas drošību,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2008. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 63/191, par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2008. gada 1. oktobra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–   ņemot vērā 1998. gada 9. decembrī pieņemot ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kurus visus Irāna ir parakstījusi,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā vispārējais cilvēktiesību stāvoklis Irānā kopš 2005. gada ir pasliktinājies visās jomās un visādā ziņā, jo īpaši saistībā ar pilsoņu tiesībām un politiskajām brīvībām, neskaitoties uz to, ka atbilstoši vairākiem starptautiskiem dokumentiem šajā jomā Irāna ir apņēmusies veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un pamatbrīvības;

B.   tā kā 2008. gada 21. decembrī Irānas policijas un drošības dienestu darbinieki slēdza Shirin Ebadi vadīto CAC, jo šis centrs gatavojās atzīmēt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienu;

C.   tā kā 2008. gada 29. decembrī tika pārmeklēts Shirin Ebadi birojs Teherānā un atsavināti dokumenti un datori; tā kā 2009. gada 1. janvārī naidīgi noskaņots pūkis piketēja pie Shirin Ebadi mājas un biroja, skandējot pret viņu vērstus lozungus, noraujot viņas advokātu biroja izkārtni un zīmējot uz ēkas grafiti zīmējumus;

D.   tā kā kļūst aizvien skaidrāks, ka Irānas iestādes pastiprināti vajā Shirin Ebadi, jo viņa uztur sakarus ar ANO cilvēktiesību darbiniekiem un tie savukārt izmantoja viņas centra sniegto informāciju ANO 2008. gada 2. oktobra ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli Irānā;

E.   tā kā pēc tam, kad Shirin Ebadi nolēma aizstāvēt septiņus bahajiešu ticības līderus, kurus kolektīvi arestēja 2008. gada maijā, viņa saņēma nogalināšanas draudus; tā kā CAC ir protestējis arī pret iestādēm, kuras izslēdz studentus no universitātēm;

F.   tā kā 2008. gada augustā Irānas oficiālā ziņu aģentūra IRNA izplatīja nepatiesu informāciju par to, ka Shirin Ebadi meita Narges Tavasolian ir pārgājusi bahajiešu ticībā ‐ apgalvojums, kam var būt nopietnas sekas, jo bahajiešu ticības piekritēji Irānā tiek nežēlīgi vajāti;

G.   tā kā cita slavena Irānas cilvēktiesību centra ‐ Kurdistānas cilvēktiesību organizācijas (KCO) ‐ locekļus Irānas iestādes apspiež tik pat bargi un viņiem pastāvīgi draud arests; tā kā šīs organizācijas dibinātājam Mohammad Sadiq Kaboudvand ir piespriests desmit gadus ilgs cietumsods, pamatojoties uz apsūdzībām "pret valsts drošību vērstā darbībā, nodibinot KCO";

H.   tā kā Irānas valdībai un iestādēm ir skaidrs pienākums aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus; tā kā iepriekšminētajā ANO Deklarācijā par cilvēktiesību aizstāvjiem, ko ANO Ģenerālā asambleja vienprātīgi pieņēma 1998. gadā, noteikts, ka valstis "veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu kompetento [cilvēktiesību aizstāvju] organizāciju aizsardzību pret vardarbību, draudiem, atriebības, de facto vai de jure negatīvu diskrimināciju, spiediena vai jebkurām citām patvaļīgām rīcībām", kas pret viņiem vērstas, jo viņi likumīgi cenšas veicināt cilvēktiesības,

1.   stingri nosoda Shirin Ebadi apspiešanu, vajāšanu un viņai izteiktos draudus, kā arī CAC slēgšanu Teherānā un pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību aizstāvju pastiprinātu vajāšanu Irānā; norāda, ka Irānas drošības spēku reids Teherānas CAC ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt Irānas cilvēktiesību aizstāvju kopienu;

2.   pauž nopietnas bažas par pastāvīgo vajāšanu, draudiem un uzbrukumiem, kas vērsti pret Shirin Ebadi un kas apdraud ne tikai viņas, bet arī visu Irānas pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju drošību;

3.   uzsver, ka CAC slēgšana ir uzbrukums ne tikai Shirin Ebadi un cilvēktiesību aizstāvjiem Irānā, bet arī visai starptautiskajai cilvēktiesību aizstāvju kopienai, kuras ietekmīga un vadoša pārstāve ir Shirin Ebadi;

4.   mudina Irānas iestādes pārtraukt pret Shirin Ebadi vērstās represijas, vajāšanu un draudus, nodrošināt viņas drošību un sankcionēt CAC atvēršanu; aicina Irānas iestādes ļaut CAC, KCO un citām cilvēktiesību asociācijām darboties netraucēti;

5.   aicina Irānas iestādes pildīt to starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā un jo īpaši ievērot miermīlīgas pulcēšanās tiesības, kas paredzētas Irānas parakstītajā un ratificētajā Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

6.   atkāroti pauž bažas par to Irānas pilsoņu vajāšanu un arestēšanu, kuri iesaistās cilvēktiesību aizsardzībā un kuri rīko kampaņas pret nāvessodu, kā rezultātā viņi bieži tiek apsūdzēti tā saucamo pret valsts drošību vērsto darbību īstenošanā; aicina Irānu pārtraukt politisko oponentu un cilvēktiesību aizstāvju apspiešanu, iebaidīšanu un vajāšanu, tostarp atbrīvojot personas, kas arestētas patvaļīgi vai pamatojoties uz viņu politiskajiem uzskatiem, un nepieļaut nesodāmību par cilvēktiesību pārkāpumiem;

7.   ļoti kategoriski nosoda trīs nomētāšanas ar akmeņiem, kuras notika 2008. gada decembra beigās Mašhadā un kuras apstiprināja tiesu iestāžu pārstāvis, un aicina Irānas iestādes ievērot pasludināto moratoriju un nekavējoties ieviest tiesību aktus, kas aizliegtu nežēlīgus soda veidus;

8.   pauž nopietnas bažas par Mohammad Sadiq Kaboudvand veselības stāvokļa pasliktināšanos apcietinājuma laikā; uzskata Mohammad Sadiq Kaboudvand par politieslodzīto un pieprasa viņa nekavējošu un beznosacījumu atbrīvošanu un medicīniskās aprūpes nodrošināšanu viņam;

9.   pauž dziļu nožēlu par izslēgšanas no universitātes metodi, kuru vēl joprojām izmanot pret studentiem, lai viņus sodītu par atvērtām un publiskām debatēm, un aicina iestādes atbrīvot personas, kuras arestēja 2008.  gada 6. decembrī Širazas universitātē saistībā ar pēdējo gadskārtējo Valsts studentu dienu;

10.   lūdz Irānas iestādes ievērot valdības prasību ar cieņu izturēties pret reliģiskajām minoritātēm un nekavējoties atbrīvot bahajiešu līderus Fariba Kamalabadi, Jamaloddin Khanjani, Afif Naeimi, Saeid Rasaie, Mahvash Sabet, Behrouz Tavakkoli un Vahid Tizfah, jo viņi ir arestēti tikai un vienīgi viņu ticības dēļ;

11.   aicina Padomi un Komisiju turpināt izmeklēt cilvēktiesību stāvokli Irānā, 2009. gada pirmajā pusē iesniegt Parlamentam visaptverošu ziņojumu par šo jautājumu un arī turpmāk izskatīt atsevišķus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus;

12.   uzsver, ka Irānas un ES sadarbības un tirdzniecības nolīguma iespējamā noslēgšana ir atkarīga arī no cilvēktiesību stāvokļa ievērojamiem uzlabojumiem Irānā;

13.   aicina Padomes prezidentvalsti un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības Irānā nekavējoties veikt mērķtiecīgus pasākumus saistībā ar šeit izteiktajām bažām;

14.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Cilvēktiesību padomei, Irānas tiesu sistēmas augstākajai amatpersonai, kā arī Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par valsts apvērsumu Gvinejā

P6_TA(2009)0030 RC-B6-0037/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā 2008. gada 23. decembrī, dienu pēc prezidenta Lansana Conté nāves, varu sagrāba virsnieku grupa,

B.   tā kā 1984. gadā Lansana Conté, toreiz būdams virsnieks, pats sagrāba varu ar spēku pēc sava priekšgājēja prezidenta Sékou Touré nāves un to noturēja divdesmit četru gadus,

C.   tā kā armijai nevajadzētu nekādā veidā būt iesaistītai valstu pārvaldībā,

D.   tā kā nacionālās asamblejas pilnvaru laiks ir beidzies pirms diviem gadiem un kopš tā laika nav notikušas jaunas parlamenta vēlēšanas,

E.   tā kā lēmumi par Gvinejas politisko, ekonomisko un sociālo nākotni jāpieņem Gvinejas tautai un divu gadu termiņš, ko tās pārstāvjiem piedāvā militārā hunta, lai organizētu vēlēšanas, ir pārāk garš,

F.   tā kā valsts apvērsumu nosoda Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienība (ECOWAS) un Āfrikas Savienība (ĀS), kuras ir nolēmušas apturēt Gvinejas dalību to darbībā,

G.   tā kā galvenās opozīcijas partijas un dažādu arodbiedrību grupu apvienība, kas rīkoja 2006. gada jūnija un 2007. gada janvāra streikus, zina par varas pārņemšanu, bet nacionālās asamblejas priekšsēdētājs aicina atjaunot konstitucionālo likumību,

H.   tā kā pēc Pasaules Bankas ziņām katrs otrais gvinejietis pārtiek no 1 ASV dolāram ekvivalentas summas dienā un tā kā ienākumi uz vienu iedzīvotāju kopš neatkarības joprojām samazinās, kaut arī valstij ir nozīmīgi ūdens un derīgo izrakteņu resursi,

I.   tā kā organizācija Transparency International ierindo Gvineju starp korumpētākajām Āfrikas valstīm,

J.   tā kā valsts apvērsums nelabvēlīgi ietekmē ekonomiku un sabiedrību un tā kā attīstība ir labākā veiksmes un demokrātijas garantija,

K.   tā kā vairākās Gvinejas pilsētās ir atkārtoti rīkotas protesta demonstrācijas pret dzīves dārdzības celšanos un uztura pamatproduktu nepietiekamību,

L.   tā kā iepriekšējā prezidenta Lansana Conté laikā situācija attiecībā uz cilvēktiesībām ir bijusi ļoti satraucoša, ieskaitot plašu armijas un policijas spēku lietošanu pret civiliedzīvotājiem, apzināti nelikumīgas apcietināšanas un apcietināšanas bez tiesas sprieduma, kā arī vārda brīvības ierobežošanu,

M.   tā kā ir svarīgi izvērtēt politisko partiju, arodbiedrību un pilsoniskās sabiedrības organizācijas priekšlikumus, kā attīstīt nacionālo dialogu, lai vienotos par mierīgu un demokrātisku pāreju, kā arī par prezidenta un parlamentāro vēlēšanu grafiku,

N.   tā kā militārās huntas pieņemtajos lēmumos un rīkojumos, kas jo īpaši pieņemti valdības līmenī, nav respektēti tiesiskuma pamatnoteikumi,

O.   tā kā iepriekš Āfrikas Importa–Eksporta bankas atbildīgā persona Kabiné Komara ir iecelts par premjerministru un ir zināms, ka viņš bija iekļauts arodbiedrību izvirzītajā sarakstā premjerministra amatam 2007. gada februāra notikumu laikā,

P.   tā kā ir notikuši patvaļīgi atbildīgu militārpersonu un civiliedzīvotāju aresti,

1.   nosoda virsnieku grupa s izdarīto varas sagrābšanu un prasa dažu mēnešu laikā organizēt brīvas un pārredzamas parlamentārās un prezidenta vēlēšanas, ievērojot starptautiskos standartus un ar Āfrikas Savienības, ECOWAS un ES atbalstu civilas pārejas valdības uzraudzībā;

2.   prasa rīkot Gvinejā nacionālu dialogu, piedaloties visām politiskajām partijām, arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai sagatavotu ceļu demokrātiskai pārejai;

3.   prasa huntai respektēt uzskatu brīvību, vārda brīvību un biedrošanās brīvību, jo īpaši tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, kādas paredz Vispārējā cilvēktiesību deklarācija;

4.   nosoda patvaļīgos militārpersonu un civiliedzīvotāju arestus un apcietināšanas un prasa tos nekavējoties atbrīvot, ja pret tiem nav iespējams celt nekādas nopietnas apsūdzības;

5.   pieņem zināšanai Gvinejas jauno atbildīgo personu politisko apņemšanos attiecībā uz neatlaidīgu cīņu pret korupciju un pārredzamas demokrātiskas sistēmas izveidi Gvinejā; prasa respektēt šo apņemšanos;

6.   atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un ECOWAS lēmumus pārtraukt attiecības ar Gvineju, kamēr šajā valstī nebūs demokrātiski ievēlēta parlamenta un valdības;

7.   prasa saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. un 96. pantu sākt politisku dialogu starp Eiropas Savienību un pārejas iestādēm, kas pārņēmušas varu Gvinejā;

8.   prasa Eiropas Komisijai būt gatavai iesaldēt jebkuru palīdzību, izņemot humāno un pārtikas palīdzību, un, ja nenotiek demokrātiska pāreja, apsvērt mērķtiecīgu sankciju iespēju pret iestāžu locekļiem, kuri ar varu sagrābuši varu;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, ANO Drošības padomei, Āfrikas Savienības iestādēm, ECOWAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Gvinejas iestādēm.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par preses brīvību Kenijā

P6_TA(2009)0031 RC-B6-0038/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Keniju,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā piektdien, 2009. gada 2. janvārī prezidents M. Kibaki izsludinājis 2008. gada Kenijas Informācijas likumu (ar grozījumiem), ar kuru groza 1998. gada Kenijas Informācijas aktu;

B.   tā kā ar 2008. gada likumu tiek pārkāptas vārda brīvības un preses brīvības tiesības, kādas paredzētas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citās starptautiskajās konvencijās, ko Kenijas valdība ir parakstījusi un ratificējusi, tostarp Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā;

C.   tā kā divas galvenās problēmas rada 88. un 46. pants; tā kā 88. pants dod informācijas ministram ievērojamas pilnvaras likt iebrukt raidorganizāciju telpās, ja tiek uzskatīts, ka šīs raidorganizācijas rada valsts drošības apdraudējumu, un demontēt raidīšanas iekārtas; tā kā 46. pants dod valstij tiesības noteikt gan pārraižu, gan elektroniski un drukātā veidā izplatāmās informācijas saturu;

D.   tā kā Austrumāfrikas žurnālistu savienības (EAJA) preses paziņojumā norādīts, ka 2008. gada likums nozīmē tiešu valdības īstenotu plašsaziņas līdzekļu cenzūru;

E.   tā kā ministru prezidents R. Odinga arī pievienojies plašajai opozīcijai pret šo tiesību aktu; tā kā Oranžās demokrātiskās kustības vadība nesen rīkoja krīzes sanāksmi, vainojot prezidentu par atteikšanos apspriesties ar ministru prezidentu par plašsaziņas līdzekļus reglamentējošo likumu;

F.   tā kā Kenijas Nacionālā komisija cilvēktiesību lietās paudusi viedokli, ka prezidenta atbalsts minētajam tiesību aktam liecina par domstarpībām valdošajā koalīcijā;

G.   tā kā vārda brīvība ir cilvēka pamattiesības, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantā;

H.   tā kā apmēram pirms gada pēc apšaubāmām prezidenta vēlēšanām Kenijā sākās demonstrācijas, kas izvērtās nemieros un etniskos konfliktos, tiem vēlāk izplatoties pa visu valsti un prasot vairāk nekā 1 000 cilvēku dzīvības, bet vairāk nekā 350 000 cilvēku zaudēja pajumti,

1.   pauž nožēlu par to, ka prezidents M. Kibaki parakstījis Kenijas Informācijas likumu (ar grozījumiem) un nav ņēmis vērā plašos iebildumus pret šo tiesību aktu;

2.   tomēr atzinīgi vērtē prezidenta M. Kibaki nesen apliecināto gatavību pārskatīt šo likumu un ņemt vērā plašsaziņas līdzekļu pārstāvju ierosinājumus;

3.   atkārtoti apliecina atbalstu preses brīvībai, kā arī pamattiesībām attiecībā uz vārda, informācijas un pulcēšanās brīvību; uzsver, ka piekļuve tādai informācijai, kas pārstāv viedokļu daudzveidību, ir svarīgs priekšnoteikums, lai iedzīvotāji varētu izmantot savas tiesības;

4.   aicina Kenijas valdību rosināt visu ieinteresēto pušu konsultācijas, lai vienotos par plašsaziņas nozarei vispiemērotāko regulējumu, kas neapdraudētu preses brīvību; lūdz prezidentu M. Kibaki un ministru prezidentu R. Odinga darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka jaunā tiesību akta papildinātais variants atbilst vārda un informācijas brīvības principiem;

5.   uzsver nepieciešamību darīt galu nesodāmības gaisotnei Kenijā, lai varētu saukt pie atbildības tos, kuri vainojami pirms gada notikušajā pēcvēlēšanu laika vardarbībā; aicina izveidot vietējo un starptautisko juridisko ekspertu neatkarīgu komisiju, lai izmeklētu notikušo un sauktu pie atbildības vainīgos; konstatē, ka prezidents M. Kibaki un ministru prezidents R. Odinga teorētiski vienojušies par šādu komisiju, taču tā vēl nav izveidota;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Kenijas valdībai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Austrumāfrikas Kopienai, kā arī Āfrikas Savienības Komisijas un Izpildu padomes priekšsēdētājiem.