Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 158. un 159. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, jo īpaši tās 9. pantu(1),

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)(2),

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm(3),

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (2007. – 2013. gada plānošanas laikposms)(4),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības teritoriālo programmu, kā arī pirmo rīcības plānu ES Teritoriālās programmas īstenošanai,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 6. oktobra Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju - teritoriālās daudzveidības priekšrocību izmantošana (COM(2008)0616,

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ORATE) pētījumu "Teritorijas nākotne, Eiropas teritoriālās attīstības scenāriji",

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A6-0042/2009),

A.   tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) definējusi, kas ir lauku apvidus, definīcijā iekļaujot tādus raksturlielumus kā zems iedzīvotāju blīvums un pakalpojumu nepieejamība, tā kā Komisija izmanto šo definīciju, lai noteiktu un izstrādātu šo apvidu attīstības mērķus;

B.   tā kā lauku apvidi dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi un tā kā lauku apvidi dažos reģionos un dalībvalstīs ir demogrāfiski un ekonomiski attīstījušies, turpretī daudzu apvidu iedzīvotāji aizplūst uz pilsētām vai arī meklē iespēju pārkvalificēties, radot lielas problēmas lauku apvidos;

C.   tā kā lauku teritorijas veido līdz 80 % no ES teritorijas;

D.   tā kā to lauku apvidu, kas ir starpposms starp laukiem un pilsētām, kurus raksturo tāda tautsaimniecības struktūra, kas līdzīga tiem tuvējo pilsētu tautsaimniecības struktūrai, un atšķiras no to apvidu tautsaimniecības struktūras, kuri ir izteikti lauku, perifēri un izolēti apvidi;

E.   tā kā viens no Eiropas Savienības mērķiem ir veicināt ekonomisko un sociālo attīstību un augstu nodarbinātības līmeni, kā arī sasniegt līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību;

F.   tā kā ES tautsaimniecības, sociālo un teritoriālo kohēziju var stiprināt, izmantojot tautsaimniecības attīstību, nodarbinātības iespēju veicināšanu lauku un pilsētu teritorijās, kā arī nodrošinot vienādu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem;

G.   tā kā ar struktūrpolitikas reformu 2007. – 2013. gadam tika ieviestas izmaiņas fondu struktūrā, un pamats fondu abalsta piešķiršanai saistībā ar šo politiku, kā arī tika izveidots jaunais Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), kas saistīts ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), bet nav saistīts ar kohēzijas politiku;

H.   tā kā LEADER programmas pagātnē jau parādījušas, kā, izmantojot reģionālās politikas instrumentus, var veiksmīgi sekmēt lauku attīstību;

I.   tā kā ELFLA veiksmīgai darbībai ir ļoti svarīgi nodrošināt ELFLA finansētu darbību un struktūrfondu finansētu darbību savstarpēju papildināmību, kā arī atbalsta no dažādiem fondiem, jo īpaši no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Kohēzijas fonda un Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbilstošu saskaņošanu, kā arī nodrošinātu šo fondu komplementaritāti;

J.   tā kā Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) izveide, kā arī līdzekļu piešķiršanas lauku attīstībai noškiršana no kohēzijas politikas darbības jomas un reģionālās attīstības plašākas perspektīvas rezultāts nedrīkst būt, ka daži mērķi (vides aizsardzība, transports vai izglītība, piemēram) tiek dublēti vai vienkārši netiek ņemti vērā;

K.   tā kā pastāvīgs Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai naudas līdzekļu savstarpējs pārskaitījums gan lauksaimniekiem, gan lauku attīstības projektu virzītājiem rada nedrošību plānošanā;

L.   tā kā, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, pastāv risks, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļi tiek lielā mērā izmantoti, lai stiprinātu tās tautsaimniecības konkurētspēju, kas koncentrēta svarīgākajos pilsētu centros vai dinamiskākajos reģionos, savukārt ELFLA finanšu līdzekļi galvenokārt paredzēti galvenokārt lauksaimniecības konkurētspējas uzlabošanai, kas joprojām ir lauku teritoriju virzītājspēks, kā arī tādu darbību atbalstam, kas neattiecas uz lauksaimniecību, un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalstam lauku reģionos, kas rada nepieciešamību stiprināt sadarbību, lai neviens reģions nepaliktu bez līdzekļiem;

M.   tā kā MVU, it īpaši mikrouzņēmumiem un amatniecības uzņēmumiem ir svarīga nozīme sociālās un tautsaimnieciskās aktivitātes saglabāšanā lauku reģionos, kā arī to stabilitātes nodrošināšanā;

N.   tā kā lauku attīstības politikas mērķiem nav jābūt pretrunā ar Lisabonas mērķiem, ja vien šī attīstība tiek balstīta uz relatīvās konkurētspējas mehānismu (labāka izmaksu un produktivitātes attiecība), jo īpaši vietējā lauksaimniecības produktu pārstrādes rūpniecībā un saistībā ar MVU, kā arī infrastruktūru un pakalpojumu, piemēram, tūrisma, izglītības vai vides aizsardzības attīstību,

O.   tā kā būtu jāatzīst lauksaimniecības politikas un lauku attīstības politikas dabīgā saikne un savstarpējā papildināmība,

1.   uzskata, ka tradicionāli izmantotie kritērtiji lauku un pilsētu teritoriju atšķiršanai (zemāks iedzīvotāju blīvums un urbanizācijas līmenis) ne vienmēr var būt pietiekams, lai sniegtu pilnīgu ainu, tāpēc uzskata, ka jāizskata iespēja pievienot papildu kritērijus un aicina Komisiju veikt analīzi un izstrādāt konkrētus priekšlikumus šajā jomā;

2.   uzskata, ka, ņemot vērā lielās lauku apvidu atšķirības vairākās dalībvalstīs, kā arī tāpēc, ka šie apvidi veido līdz 80 % ES teritorijas, ir nepieciešams pieņemt un ieviest mērķtiecīgu un integrētu pieeju šo apvidu ilgtspējīgai attīstībai, kuras mērķis – atcelt pašreizējo nevienlīdzību un veicināt pilsētu un lauku teritoriju tautsaimniecības dinamiku; uzsver nepieciešamību piešķirt piemērotu finansējumu attiecīgai rīcībai;

3.   šajā sakarībā atgādina, ka visiem reģioniem Eiropas Savienībā vajadzētu principā būt vienām un tām pašām attīstības iespējām, lai izvairītos no visnelabvēlīgāko rajonu turpmākas teritoriālas atstumtības;

4.   uzsver, ka daudzos lauku rajonos īpaši jauniešiem un sievietēm ir ierobežotas attīstības iespējas sakarā ar grūtībām piekļūt sabiedriskajiem pakalpojumiem, darbavietu trūkumu un vecuma piramīdu;

5.   norāda, ka atsevišķās jomās dažiem lauksaimnieciskās ražošanas veidiem nav alternatīvu, tāpēc tie ir jāatbalsta par katru cenu sakarā ar vides un reģionālās politikas apsvērumiem jo īpaši attālos un kalnainos lauksaimniecības rajonos, kurus skar pārtuksnešošanās;

6.   atgādina, ka 2001. gada 15.–16. jūnija Gēteborgas Eiropadome paplašināja Lisabonas mērķus saistībā ar ilgtspējas un kohēzijas jēdzienu un ka lauku attīstības politikā ir tieši paredzēta ilgtspējīga lauksaimniecība, ar lauksaimniecību nesaistītu lauku darbību saglabāšana, vietējās attīstības potenciālu palielināšana, vides aizsardzība, līdzsvarota teritoriālā, kā arī MVU attīstība;

7.   uzskata, ka atbilstoša lauku attīstības politikas īstenošanā ilgtermiņa ilgtspējīgas lauku apvidu attīstības sasniegšanai jāņem vērā katra apvidus dabas bagātības un īpatnības, tostarp lauku apvidu mantojuma aizsardzība, stiprināšana un pārvaldība, kā arī saiknes veidošana un mijiedarbība ar pilsētu teritorijām;

8.   uzsver arī, ka ir svarīgi novērtēt alternatīvās tautsaimnieciskās aktivitātes apvidus, kā arī šo apvidu iespējas iedzīvotāju profesionālās darbības dažādošanā;

9.   uzskata, ka turpmākai lauku problēmu risināšanai ir nepieciešama līdzsvarota attīstības politika, kurā būtu iesaistīti visi sabiedriskie un ekonomiskie dalībnieki, ieskaitot mazos un mikrouzņēmumus ražošanas un pakalpojumu nozarēs, ņemot vērā šo uzņēmumu nozīmi integrētā vietējā attīstībā;

10.   uzskata, ka attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm lauku attīstības politikas mērķis ir uzlabot lauksaimniecības efektivitāti un samazināt plaisu ekonomiskajā attīstībā starp laukiem un pilsētām, atbalstot arī ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, tas ir mērķis, ko var sasniegt, izmantojot arī struktūrfondus;

11.   atzinīgi vērtē mērķus, ko izvirzīja Otrajā Eiropas konferencē par lauku attīstību, kura notika 2003. gadā Zalcburgā, bet pauž nožēlu, ka pēdējos finanšu plānos ir būtiski samazināts finansējums KLP otrajā pīlārā un līdz ar to pieaug risks, ka starp lauksaimnieku un lauku iedzīvotāju izveidosies plaisa;

12.   norāda uz vajadzību izstrādāt saskaņotu ilgtermiņa lauku attīstības stratēģiju, lai veicinātu pēc iespējas veiksmīgāku un efektīvāku visa pieejamā finansējuma izmantošanu;

13.   aicina dalībvalstis un reģionālās pārvaldes iestādes sadarbībā ar Komisiju un partnerībā ar kompetentajām iestādēm un pilsonisko sabiedrību pārstāvošajām struktūrām izstrādāt pārredzamu ilgtspējīgas lauku attīstības ilgtermiņa stratēģiju valsts un reģionu līmenī, lai skaidri noteiktu prioritātes un mērķus lauku attīstības jomā un nodrošinātu piemērotu atbalstu, ko sniedz dažādie pieejamie finansējuma avoti;

14.   aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes nodrošināt tiešu MVU, mikrouzņēmumus un amatniecības uzņēmumus pārstāvošo organizāciju līdzdalību prioritāšu noteikšanā, lai, cik iespējams, labāk ņemtu vērā šo uzņēmumu vajadzības un cerības;

15.   atzīst, ka lauku attīstības politikai ir milzīga nozīme, jo tā nosaka un risina īpašas problēmas lauku apvidos, kā arī uzskata, ka ELFLA izveide attiecībā uz KLP otro pīlāru ir mēģinājums izveidot elastīgu, stratēģisku, tematisku un integrētu pieeju, lai reaģētu uz dažādām situācijām un visiem uzdevumiem, kas jārisina ES lauku apvidiem, kā arī lai vienkāršotu finansējuma procedūras un nodrošinātu, ka finansējums paredzēts tieši šiem apvidiem;

16.   atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas pašreizējā plānošanas periodā sagatavot divus stratēģiskus dokumentus – valsts stratēģisko lauku attīstības plānu (ELFLA) unValsts stratēģisko atsauces pamatprogrammu (struktūrfondi); atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas iesaistīt sinerģiju un izstrādāt dažādu fondu operatīvas saskaņošanas mehānismus; tomēr pauž nožēlu, ka šajā procesā galvenā uzmanība pievērsta dažādu fondu un programmu nošķiršanas nodrošināšanai, nevis to sinerģijas veidošanai;

17.   uzskata, ka lauku attīstības politikas efektivitāte var tikt panākta tikai tad, ja saistībā ar ELFLA ieviestie pasākumi ir saskaņoti un tie ir savstarpēji papildinoši, lai izvairītos no dubulta finansējuma un neatbilstībām; ar bažām atzīmē šo pasākumu nepietiekamu saskaņošanu atsevišķās dalībvalstīs pašreizējā plānošanas periodā; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt reformas KLP un Struktūrfondu līdzfinansēto pasākumu plānošanas saskaņošanas uzlabošanai; atzīst, ka KLP un struktūrfondu reforma pēc 2013. gada radīs iespēju atkārtoti novērtēt lauksaimniecības politikas un kohēzijas politikas attiecības;

18.   atzīst, ka lauku attīstības politikas galvenais uzdevums ir turpināt saglabāt lauku apvidu iedzīvotāju palikšanu lauku apvidos un nodrošināt viņiem pienācīgu dzīves līmeni;

19.   uzskata, ka pieeja, kas izpaužas lauku attīstības nodalīšanā no kohēzijas politikas, izveidojot ELFLA, cieši jāpārrauga, lai varētu novērtēt tās patieso ietekmi uz lauku apvidu attīstību; atzīmē, ka jaunā sistēma tika izveidota 2007. gadā un ka ir pāragri izdarīt secinājumus attiecībā uz šo Kopienas politiku;

20.   uzsver, ka viena no lauku attīstības politikas prioritātēm ir piedāvāt tādus pasākumus, kas neliktu lauku apvidu iedzīvotājiem pamest lauksaimniecības nozari, bet kuri veicinātu cita starpā konkurētspējīgu saimniecību attīstību, ekoloģisku produktu, augstas kvalitātes tradicionālo pārtikas produktu un dzērienu ražošanu;

21.   ar interesi atzīmē, ka LEADER 3. un 4. ass saistībā ar KLP 2. pīlāru (lauku attīstības politika), kas veido 15 % no kopējām ELFLA izmaksām, attiecas uz darbībām, kas nav saistītas ar lauksaimniecību, kuras galvenokārt paredzētas lauku ekonomikas dažādošanai; uzskata, ka ņemot vērā tās intervences raksturu, ko finansē saistībā ar šīm asīm, kas līdzinās dažām darbībām, ko finansē no struktūrfondiem, pastāv šo politiku pārklāšanās risks;

22.   tomēr uzsver, ka ir nepieciešams galvenokārt ņemt vērā lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju perspektīvas, kuriem jābūt ar lauku attīstības politiku saistīto atbalsta pasākumu centrā;

23.   uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunos lauksaimniekus, lai tie paliktu savā zemē, pat ja tie nenodarbojas vienīgi ar lauksaimniecisko ražošanu, mudinot viņus attīstīt citas aktivitātes, piemēram lauku tūrismu, kā arī atbalstot MVU lauku apvidos;

24.   uzskata, ka lauku attīstības politikas galvenos mērķus var sasniegt tikai tad, ja šīs politikas īstenošanai tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, kas tiek izlietotssaskaņā ar lauku apvidiem noteiktajām prioritātēm, un ka šos līdzekļus, kas atbrīvojas modulācijas rezultātā, vajadzētu piešķirt kopienām, kas nodarbojas ar lauksaimniecību;

25.   uzskata, ka struktūrpolitikas un lauku attīstības pasākumu saskaņošana ļauj izstrādāt projektus ar lielāku Eiropas Savienības pievienoto vērtību; saskata tajā lauku apvidu ilgtspējīgas attīstības iespēju, piemēram, veidojot infrastruktūru vai veicot vides aizsardzības pasākumus;

26.   aicina Komisiju iesniegt precīzus datus un prognozes par Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un struktūrfondu izmantošanu lauku apvidos un pārbaudīt kādu sinerģiju var radīt ELFLA un struktūrfondi attiecībā uz lauku apvidiem pieejamajiem fondiem;

27.   aicina Komisiju novērtēt, vai reģionālās attistības programmas var sekmēt drošu ienākumu piedāvājumu lauksaimniekiem, piemēram, darbojoties vides un dabas aizsardzības jomā un ainavas pārvaldības jomā;

28.   uzsver, ka galvenie uzdevumi kohēzijas politikas jomā ir ilgtspējīga attīstība, ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, pieejamība un piekļuve sabiedriskajiem labumiem un pakalpojumiem un ka to visefektīvākā veidā var uzlabot, cita starpā, atbalstot tautsaimnieciskās aktivitātes lauku kopienās;

29.   aicina Komisiju un dalībvalstis ES politikā sistemātiski ņemt vērā laukus, kā arī sniegt piemērotu atbalstu cilvēkkapitāla attīstības projektiem, jo īpaši, nodrošinot apmācības iespējas lauku uzņēmējiem, kā arī uzņēmējiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību lauku apvidos, īpašu uzmanību pievēršot jaunām sievietēm, lai sekmētu nodarbinātību un darba vietu radīšanu;

30.   uzsver, ka lauku apvidu attīstībai nepieciešama lielāka uzmanība un atbalsts attiecībā uz lauku ainavu un lauksaimnieciskās darbības rezultātā izveidoto ainavu saglabāšanu, ekotūrismu, atjaunojamu energoavotu ražošanu un izmantošanu, kā arī vietējām iniciatīvām, piemēram, kvalitatīvas pārtikas piegādi un vietējo produktu tirgiem;

31.   vērš uzmanību uz mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi lauku attīstībā un ieguldījumu konverģencē reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības pievērst lielu uzmanību konkurētspējas stiprināšanai, atbalstot arī citas ražošanas nozares un veicināt uzņēmējdarbības garu lauku apvidos, jo īpaši atceļot administratīvos, juridiskos un plānošanas šķēršļus, nodrošinot atbilsotšu IT struktūru, kā arī palielinot motivāciju uzsākt uzņēmējdarbību, kā arī vairāk atbalstot ar lauksaimniecību nesaistītās nozares, vienlaikus veicinot tautsaimniecības dažādošanu šajos apvidos;

32.  atkārtoti vērš Padomes, Komisijas, dalībvalstu un vietējo pašvaldību uzmanību uz milzīgo izaicinājumu, ko rada paredzamā vairāku miljonu mazo uzņēmumu likvidācija lauku apvidos, kas ievērojami ietekmēs nodarbinātības līmeni, un tāpēc – lauku apvidu stabilitāti; aicina ciešā sadarbībā ar tautsaimniecības un sociālajiem partneriem veikt nepieciešamos pasākumus visos līmeņos;

33.   uzsver, ka grūtības lauku attīstības politikas īstenošanā izraisa tas, ka nozaru politika un teritoriālā kohēzija ir savstarpēji saistīta, līdzīgi kā abu politikas jomu tautsaimnieciskie un sociālie aspekti, kā arī tas, ka dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs atbildības noteikšanas veids un politikas saskaņošanas sistēmas, šajā sakarībā atkāroti uzsver, ka nepieciešams veidot ELFELA, struktūrfondu un kohēzijas fondu sinerģiju un aicina Komisiju palīdzēt valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm pareizi izprast tās iespējas, ko sniedz šie finanšu instrumenti, aicina dalībvalstis nodrošināt pārvaldes iestāžu dialogu, lai veidotu dažādo fondu intervences sinerģiju un palielinātu to efektivitāti;

34.   uzskata, ka pirms lauku attīstības reformas, Komisijai vajadzētu veikt visu to nozaru politiku, kuras ietekmē lauku apvidus, jo īpaši CAP un reģionālās politikas padziļinātu izpēti saistībā ar kohēzijas politiku, kā arī lai noteiktu tās paraugprakses kopumu, kas attiecas uz visu lauku attīstības politiku;

35.   aicina Padomi noorganizēt neformālu to ministru sanāksmi, kuri atbild par lauksaimniecības un reģionālo politiku, lai apspriestu labākos veidus kohēzijas politikas un lauku attīstības pasākumu saskaņošanai, kā arī uzaicināt uz šo sanāksmi ES padomdevējas struktūras (Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju), kā arī reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvjus;

36.   prasa Komisijai līdz 2011. gadam KLP "veselības pārbaudes" ietvaros izveidot augsta līmeņa darba grupu, kas izvirzītu priekšlikumus, lai nodrošinātu nākotni lauku ekonomikai un visiem lauku rajonu iedzīvotājiem pēc 2013. gada;

37.   aicina Komisiju ieviest vai stiprināt patiesu pārvaldību un partnerību visos līmeņos, tieši iesaistot visus dalībniekus, tostarp MVU un mikrouzņēmumus, tautsaimniecības un ekonomikas partnerus, lai noteiktu rīcības prioritātes, kas vislabāk piemērotas lauku teritoriju attīstībai;

38.   atzīmē, ka lauku attīstības procesā jāņem vērā piepilsētu teritoriju intereses un tas cieši jāsaskaņo ar pilsētu attīstības veicināšanu, kā arī uzsver, ka pilsētu un lauku attīstības politikas sinerģija nav ne pietiekama, ne efektīvas;

39.   atzīst lauku kopienas potenciālu, lai sniegtu pozitīvu ieguldījumu videi, iesaistoties videi draudzīgās darbībās un attīstot alternatīvus enerģijas avotus, piemēram, biodegvielas, jo īpaši ņemot vērā lauku attīstības politikā noteiktos četrus jaunos uzdevumus, kas apsvērti lauku attīstības "veselības pārbaudē", piemēram, bioloģisko daudzveidību un atjaunojamos enerģijas avotus;

40.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV L 277, 21. 10.2005., 1. lpp. (3) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp. (4) OV L 55, 25.2.2006., 20. lpp.