Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 65. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 6. marta Zaļo grāmatu par spriedumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā – parādnieku īpašumu pārredzamība (COM(2008)0128),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. oktobra Zaļo grāmatu par spriedumu izpildes efektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā: aresta uzlikšana banku kontiem (COM(2006)0618) un Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par e-tiesiskumu(2),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2008. gada 3. decembra atzinumu,

–   ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2008. gada 22. septembra atzinumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A6-0252/2009),

A.   tā kā, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, tāda Kopienas instrumenta pieņemšanu, kurš attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un kam ir pārrobežu ietekme, ir iespējams plānot tikai tad, ja var pierādīt, ka ir neiespējams valsts līmenī novērst šķērsli, kas traucē iekšējā tirgus izveidi vai darbību;

B.   tā kā parādu novēlota maksāšana vai nemaksāšana apdraud uzņēmumu un patērētāju intereses, it īpaši tad, ja kreditēšanas un izpildiestādēm nav informācijas par parādnieku vai viņu īpašumu atrašanās vietu; tā kā šo problēmu saasina pašreizējā ekonomiskā situācija, kurā naudas plūsma ir būtiska uzņēmumu izdzīvošanai;

C.   tā kā problēmas ar pārrobežu parādu atgūšanu var radīt nopietnu šķērsli brīvai maksājumu rīkojumu cirkulācijai Eiropas Savienībā, kā arī traucēt tiesiskumu; turklāt, tā kā gadījumā, ja tiesas nolēmumus nevar izpildīt, taisnīguma īstenošana ir apdraudēta kopā ar komerciālās morāles standartiem;

D.   tā kā kopumā parādu atgūšana ir liela problēma, kas ir vēl nopietnāka pārrobežu prasību gadījumā, it īpaši attiecībā uz maziem uzņēmumiem, kuru rīcībā nav specializētu advokātu vai specializētu parādu iekasēšanas dienestu un kuri bieži nonāk neapskaužamā stāvoklī, jo tiem šai problēmai ir jāatvēl personāls, mazie finanšu resursi un ‐ galvenais ‐ laiks tā vietā, lai nodarbotos ar produktīvām lietām;

E.   tā kā ir norādes uz to, ka Novēlotu maksājumu direktīva(3) netiek pietiekami ievērota vai nav zināma; tā kā šai direktīvai varētu būt nozīmīga ietekme maksājumu kavēšanas vai nemaksāšanas gadījumu samazināšanā, ja tās saturu tagad atjauninātu un to atbilstīgi īstenotu;

F.   tā kā pastāv milzīgas atšķirības starp dalībvalstu līgumu un maksātnespējas tiesību aktu dažādām sistēmām attiecībā uz to, kā kreditori līguma noslēgšanas brīdī var nodrošināt parādu, it īpaši izmantojot klauzulas par īpašumtiesību saglabāšanu vai citus šādus mehānismus, kurus šo atšķirību dēļ dažkārt apiet;

G.   tā kā, pieņemot Kopienas tiesību aktu par tiesas nolēmumu izpildi, tam ir jāattiecas uz visiem parādniekiem neatkarīgi no tā, vai parāds ir radies ļaunprātīgu iemeslu dēļ vai ne;

H.   tā kā problēmu ar izvairīšanos no parādu maksāšanas, parādu novēlotu maksāšanu un nemaksāšanu bieži saasina tas, ka puses nav bijušas pietiekami uzmanīgas pirms līguma noslēgšanas vai līguma noslēgšanas brīdī; tā kā ir vairāk jāuzsver nepieciešamība uzlabot informētību komercdarbības jomā un iespēja izmantot vienotā modeļa "Eiropas stila" fakultatīvas klauzulas, kas nodrošinātu, ka puses, sākot komercdarbības attiecības, šos jautājumus rūpīgi apsvērtu;

I.   tā kā Parlaments ir informēts par to, ka var rasties nopietna problēma pārrobežu lietās ar ļaunprātīgiem parādniekiem, proti, cilvēkiem, kas varētu nomaksāt parādus vai izpildīt saistības, bet to nedara, vai cilvēkiem, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka viņi nemaksās parādus pat tad, ja pret viņiem būs pieņemts nolēmums par piedziņu; tā kā pieredze rāda, ka šādiem cilvēkiem bieži vien pieder ievērojami īpašumi dažādās struktūrās, pilnvarotās struktūrās un ieguldījumu fondos un veiksmīgu nolēmumu izpildi nevar panākt bez nepieciešamās informācijas; tā kā bieži šādu informāciju ir nepieciešams iegūt, nebrīdinot ļaunprātīgo parādnieku, kurš bieži vien atradīsies tādā stāvoklī, lai varētu uzreiz pārvietot īpašumus uz citu valsti;

J.   tā kā Parlamentam ir arī zināms, ka atsevišķas suverēnas valstis nepilda šķīrējtiesas nolēmumus vai citu valstu tiesu nolēmumus, ko pieņem citu valstu tiesas, un tāpēc ir radušies "plēsoņu fondi", kuri iegūst šo suverēno valstu parādu par daudz zemāku cenu un pēc tam cenšas gūt peļņu no nolēmuma izpildes; tā kā labāk un taisnīgāk varētu būtu nodrošināt sākotnējiem kreditoriem līdzekļus, lai tie pašu varētu atgūt parādu;

K.   tā kā tiek apgalvots, ka ir maz valstu, kurām nepieder īpašumi ārpus valsts robežām un, ja parādniekam nav cerību panākt nolēmumu izpildi savā valstī (tikai) vai attiecīgajā valstī, vienīgais efektīvais parāda atgūšanas veids ir vērsties ārvalstu tiesās, it īpaši citu ES dalībvalstu tiesās;

L.   tā kā saskaņā ar Briseles I regulu(4) katrai dalībvalstij ir savi pagaidu pasākumi, kuri ir pielāgoti un pakļauti šīs valsts tiesību aktiem, un vienpusēji rīkojumi nav atzīstami un izpildāmi saskaņā ar šo regulu; tā kā rīkojumiem, kas pieņemti saskaņā ar inter partes procedūru un kurus saņem tiesu iestāde, ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem tiek piešķirt līdzvērtīgs efekts;

M.   tā kā pagaidu pasākumi ietver: (i) rīkojumus informācijas izpaušanai par īpašumiem, kas var būt kļuvuši par nolēmuma izpildes pasākumu subjektu, un (ii) rīkojumus, kas aizsargā īpašumus, attiecībā uz kuriem netiek gaidīta izpildes procedūra, un (iii) arī starpposma maksājumu rīkojumus, kas nodrošina kreditoram tūlītēju maksājumu, saistībā ar kuru ir gaidāma strīda risināšana;

N.   tā kā, īstenojot pagaidu pasākumus, ir jāpiemēro tie paši nosacījumi, kādus piemēro Eiropas Kopienu Tiesa, proti, kreditoram būtu jāpārliecina tiesa, ka viņam ir pamatots prasījums pēc būtības (īstenojamas tiesības, piemēram, tiesas rīkojums vai autentisks instruments, vai pierādījums prasījumam sākotnēji šķietami pamatotā lietā ‐ fumus boni juris), un būtu jāpierāda steidzamība (reāls risks, ka prasījuma izpilde var neizdoties, ja netiks īstenots pasākums (periculum in mora)), un tā kā šāda pasākumu īstenošanai var noteikt garantijas ķīlu;

O.   tā kā maza apmēra lietās, it īpaši gadījumos, kad tiesas izdevumi varētu būt ierobežojošs apstāklis, taisnīguma novilcināšana ir atteikšanās nodrošināt taisnīgumu, un tā kā liela apmēra lietās vislielākais šķērslis izrādās tieši informācijas trūkums; tā kā minēto iemeslu dēļ pievēršanās pasākumiem par pagaidu rīkojumiem varētu sniegt labu risinājumu abu veidu lietās;

P.   tā kā turklāt jebkura Kopienas rīcība padarīt informāciju pieejamu ir jāaplūko saistībā arī ar šāda veida gadījumiem, kuros informācijas trūkums rada lielu netaisnību; tā kā kreditors var izpildīt tiesas nolēmumu tikai tad, ja tam ir pieejama informācija par parādnieka (it īpašiļaunprātīga parādnieka) īpašumiem, pret kuriem var vērst piedziņu, izpildot nolēmumus;

Q.   tā kā praksē šī problēma nav saistīta tikai ar lietām, kurās jau ir pieņemts nolēmums, kas nav izpildīts ‐ tā var arī rasties, pirms prasītāji iesniedz prasības;

R.   tā kā tomēr ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt, ka visi ierosinātie pasākumi ir samērīgi; tā kā ar tiem nav vajadzības nodrošināt to pašu rezultātu, ko var sasniegt ar pašreizējiem dalībvalstu pasākumiem, tie jāattiecina uz pārrobežu prasībām un ir jāizvairās no nevajadzīgas un neatbilstošas saskaņošanas;

S.   tā kā ir paustas bažas par to, ka dažas no idejām par nolēmumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā, izmantojot parādnieku īpašumu pārredzamību, var pārkāpt pamattiesības, tostarp tiesības uz privāto dzīvi (datu aizsardzību), apdraudēt procesuālās garantijas un būt pretrunā daudzu dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām;

T.   tā kā jebkuriem izdarītajiem priekšlikumiem jābūt lietderīgiem izmaksu ziņā un integrētiem citās Kopienas politikas jomās, lai novērstu pasākumu nevajadzīgu dublēšanos,

1.   atzinīgi vērtē minēto Komisijas 2008. gada 6. marta Zaļo grāmatu, jo tā sekmē Lisabonas stratēģijas izpildi;

2.   precizē, ka tādas informācijas trūkums, kura nepieciešama, lai piespiestu debitoru pildīt saistības, ir pretrunā kopējiem labticības un finansiālās atbildības principiem; norāda, ka zināšanu trūkums par valstu tiesību aktiem saistībā ar izpildes pasākumiem vai to neefektivitāti, var kavēt vienota iekšējā tirgus izveidi un radīt nepamatotas izmaksas;

3.   norāda, ka novēloti vai nesamaksāti maksājumi un parādu atgūšanas problēma kaitē kreditoru uzņēmējdarbības un kredītu patērētāju interesēm, mazina uzticēšanos iekšējam tirgum un kavē tiesvedību;

4.   atbalsta integrētu un efektīvu stratēģiju, kuras pamatā ir "labākas tiesību aktu izstrādes" principi, un uzskata, ka kredītu atgūšanas mērķis jāsasniedz, nodrošinot, ka nebūs diskriminācijas, jutīgu datu aizsardzību un tiesiskās garantijas, izmantojot samērīgus pasākumus, kas nodrošina vajadzīgo pārredzamību un ievērojami samazina izskatīšanas un pārvaldības izmaksas;

5.   uzstāj, ka kreditoriem jābūt iespējai piekļūt ne tikai publiski pieejamai informācijai, bet – atbildīgās iestādes pārraudzībā vai ar tās starpniecību un vienkāršā veidā visā iekšējā tirgū ‐ arī tiem datiem, kas nepieciešami izpildes procedūras uzsākšanai un parāda atgūšanai;

6.   piekrīt Komisijai, ka pārrobežu parādu atgūšana ar tiesas nolēmumu izpildi ir liela iekšējā tirgus problēma, taču uzskata, ka pie Komisijas izvirzītajiem risinājumiem ir vēl jāturpina strādāt, lai tie varētu pienācīgi atrisināt vislielāko problēmu, proti, cīnīties ar ļaunprātīgiem parādniekiem;

Priekšlikums izstrādāt rokasgrāmatu par dalībvalstu tiesību aktiem un praksi izpildes jomā

7.   konstatē, ka šādas rokasgrāmatas izstrāde un satura atjaunināšana var būt darbietilpīga un dārga, un cilvēkiem, kas mēģina atgūt parādu, var būt vieglāk, ja pastāv viens režīms, un ka vairumā gadījumu kreditoriem būs jālūdz padoms juristiem attiecīgo valstu jurisdikcijā;tomēr uzskata, ka gadījumos, kad pārrobežu nolēmumu izpildes režīms nav funkcionāls, noderīga var būt vienkāršotāka versija;

8.   ir cieši pārliecināts, ka ārvalstu juristu sarakstu publicēšana, izmantojot iekšējā tirgus tiesības saskaņā ar Direktīvu 77/249/EEK(5) un 98/5/EK(6), būtu noderīga; norāda, ka Komisijas tīmekļa vietnē varētu iekļaut saiti uz šādiem dalībvalstu direktorijiem un ka šie direktoriji varētu būt papildinājums rokasgrāmatai;

Publiskos reģistros pieejamās informācijas paplašināšana un piekļuves uzlabošana tai

9.   pauž iebildumus pret nepamatotas, nediskriminējošas un patvaļīgas piekļuves nodrošināšanu visu veidu datiem par iedzīvotājiem un sociālo nodrošinājumu, kā arī nodokļu reģistriem, taču atbalsta atbilstošu un samērīgu shēmu, kas nodrošina nolēmumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā;

10.   apgalvo, ka atbilstoša piekļuve iedzīvotāju reģistriem (kur tādi ir) var būt noderīga, lai atrastu ļaunprātīgas privātās personas, kas nemaksā uzturlīdzekļus vai neatmaksā personīgos aizņēmumus, un lai novērstu reģistru ļaunprātīgu izmantošanu;

11.   uzskata – neraugoties uz to, ka atsevišķās jurisdikcijās uzlabota piekļuve sociālā nodrošinājuma un nodokļu reģistriem ir bijusi veiksmīgs jauninājums, ir arī jāievieš noteikumi par datu aizsardzību un konfidencialitāti; norāda, ka tas ir arī jutīgs jautājums sabiedrībā; turklāt norāda, ka var arī rasties tiesiskas problēmas, izmantojot informāciju citam nolūkam nekā tam, kuram informācija tika apkopota;

12.   turklāt konstatē, ka nodokļu deklarāciju un sociālā nodrošinājuma ieraksti daudzās dalībvalstīs ir konfidenciāli un ka ideja par šādu reģistru, ņemot vērā visus tā riskus saistībā ar ierakstu mainīšanu, šajā gadījumā nebūtu vēlama un tiktu uzskatīta par izpildvaras ļaunprātīgu izmantošanu;

13.   apgalvo – ja priekšlikums būtu nesamērīgs ar konkrēto mērķi, to varētu ļaunprātīgi izmantot un tas varētu izraisīt tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumus;

Informācijas apmaiņa starp izpildiestādēm

14.   uzskata, ka ideju par uzlabotu sadarbību starp valsts izpildiestādēm var būt vērts izpētīt pamatīgāk, taču norāda, ka visās dalībvalstīs šādu iestāžu nav;

Parādnieku deklarācija

15.   uzskata, ka parādnieku deklarācija var būt noderīga nolēmumu izpildes procedūras sastāvdaļa, turklāt šo procedūru var atbalstīt ar sankcijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

16.   uzskata, ka šajā jomā Kopienai nav nepieciešams rīkoties, ja vien netiek pierādīts, ka dalībvalstīs pastāvošie instrumenti ir neefektīvi;

Citi pasākumi

17.   ierosina apsvērt ideju ieviest pagaidu Kopienas pasākumu papildus dalībvalstu tiesu pasākumiem; uzskata, ka tas varētu notikt vienkāršas, elastīgas procedūras veidā, kuru varētu pieņemt visā Eiropas Savienībā, tādējādi novēršot novilcināšanu un nevajadzīgus izdevumus; uzskata, ka tas arī būtu efektīvi un taisnīgi attiecībā pret trešām personām;

18.   ierosina, ka šādu pasākumu varētu piemērot arī prasījumiem saistībā ar šķīrējtiesas procedūru, kā arī ņemt vērā sakarā ar gaidāmo Briseles I regulas pārskatīšanu;

19.   aicina Komisiju risināt šo jautājumu prioritārā kārtā un (a) detalizēti izvērtēt šo problēmu, (b) izpētīt, cik lielā mērā iespējams īstenot iespējamo Kopienas instrumentu, un (c) novērtēt ietekmi iespējamiem Kopienas tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas attiecas uz pārrobežu gadījumiem; uzskata, ka Komisijai, veicot novērtējumu, ir arī jānosaka un pietiekami jāpamato jebkura ierosinātā Kopienas instrumenta atbilstošais juridiskais pamats, un tam jāattiecas tikai uz pārrobežu jautājumiem un jāpapildina, nevis jākavē vienas valsts aizsardzības līdzekļu piemērošana šajā jomā;

20.   mudina Komisiju pilnībā ņemt vērā pirms līguma noslēgšanas un līguma noslēgšanas laikā īstenotos pasākumus, kuri varētu būt saistīti ar vienotā modeļa un jebkura papildu no šā paša modeļa izrietoša instrumenta izstrādi, lai nodrošinātu, ka Eiropas pārrobežu līgumu puses, slēdzot līgumu, ņemtu vērā maksājumu kavēšanas un nemaksāšanas aspektu;

21.   ļoti gaida Novēlotu maksājumu direktīvas pārskatīšanu un mudina Komisiju to darīt pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko klimatu;

22.   ierosina veikt pētījumu par dalībvalstu atšķirīgajām tiesiskajām pieejām attiecībā uz īpašumtiesību saglabāšanu un uz citiem līdzīgiem mehānismiem, lai nodrošinātu to abpusēju atzīšanu;

23.   ierosina, lai pusei, kuras īpašuma tiesības ir atzītas ar tiesas spriedumu, tiktu nodrošināta iespēja šīs tiesības īstenot atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz pusi, no kuras tās atgūst.

o
o   o

24.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 263 E, 16.10.2008., 655. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0637. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp.). (4) Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.). (5) Padomes Direktīva 77/249/EEK (1977. gada 22. marts) par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 78, 26.3.1977., 17. lpp.). (6) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/5/EK (1998. gada 16. februāris) par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (OV L 77, 14.3.1998., 36. lpp.).