Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2009. gada 26. marts - Strasbūra
Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu
 Pārtikas izdalīšana Kopienas vistrūcīgākajām personām (vienotās TKO regulas grozīšana) *
 ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgums
 Apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālā atbildība ražošanas ķēdēs
 Pārtikas cenas Eiropā
 Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekme uz Eiropas Savienības pilsoņu individuālajām tiesībām, vidi un ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem
 Transatlantiskais attiecību stāvoklis pēc vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs
 Drošības un pamatbrīvību nodrošināšana internetā
 ES stratēģija par kuģu labāku demontāžu

Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu
PDF 276kWORD 73k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (2008/2154(INI))
P6_TA(2009)0187A6-0123/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (COM(2008)0165) (Baltā grāmata),

–   ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Zaļo grāmatu "Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu"(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumu ar nosaukumu "ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam ‐ Patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība" (COM(2007)0099),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par konkurences noteikumu īstenošanu saskaņā ar Līguma 81. un 82. pantu(2), Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr.773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija,(3) un Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr.139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju ("EK Apvienošanās Regula")(4),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos(5), kā arī Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 622/2004(6) par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšēja tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6–0123/2009),

A.   tā kā konkurences politika vairo Eiropas Savienības ekonomikas sasniegumus un ievērojami veicina Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

B.   tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi ‐ lai nodrošinātu Līguma 81. panta pilnīgu piemērošanu, privātpersonas un uzņēmumi var lūgt uzsākt procedūras par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiem radušies Eiropas Kopienu konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ;

C.   tā kā prasību celšana zaudējumu atlīdzībai ir tikai viens no efektīvas sistēmas elementiem privāto tiesību aizstāvēšanai un tā kā alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismi attiecīgos apstākļos ir iedarbīga alternatīva kolektīvam kompensāciju mehānismam, ar to tiek nodrošināta godīga un ātra strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā un tādēļ šādus mehānismus vajadzētu veicināt;

D.   tā kā Baltajā grāmatā apskatītie jautājumi attiecas uz visām cietušo kategorijām, EK līguma 81. un 82. panta visu veidu pārkāpumiem un visām tautsaimniecības nozarēm;

E.   tā kā ar jebkuru priekšlikumu ieviest kolektīvās kompensācijas mehānismus par EK konkurences noteikumu pārkāpumiem vajadzētu papildināt, bet ne aizstāt alternatīvos aizsardzības veidus, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs (piemēram, apvienību iesniegtās prasības patērētāju interesēs un tipveida prasību iesniegšana);

F.   tā kā to zaudējumu atlīdzības prasību mērķis, kas iesniegtas balstoties uz civiltiesībām, ir atlīdzināt cietušajiem nodarīto kaitējumu un tā kā jāievēro no līgumiskām saistībām neizrietošas atbildības principi, kas no vienas puses aizliedz negodīgu iedzīvošanos un zaudējumu vairākkārtēju atlīdzināšanu, un kas no otras puses paredz izvairīties no atlīdzības, kurā iekļautas arī soda sankcijas;

G.   tā kā, neskatoties uz to, ka Komisijas un valsts konkurences uzraudzības iestāžu veiktā konkurences tiesību īstenošana balstās uz publisko tiesību principiem un tā kā valsts tiesu iestādēs privātas prasības zaudējumu atlīdzībai tiek iesniegtas reti, kaut gan dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus vai arī tos veiks, lai atvieglotu privātpersonu zaudējumu atlīdzību prasījumu izskatīšanu EK konkurences noteikumu pārkāpumu gadījumos;

H.   tā kā privātpersonu iesniegtajām prasībām zaudējumu atlīdzībai vajadzētu papildināt un atbalstīt, bet ne aizstāt iestāžu veikto konkurences tiesību īstenošanu, un, tā kā tādēļ jāpalielina konkurences iestāžu finansējums un personāls, lai varētu efektīvāk izskatīt EK konkurences noteikumu pārkāpumus;

I.   tā kā nav svarīgi, kādā veidā strīds ir izšķirts, bet ir būtiski, ka procedūras un drošības pasākumi tiek izmantoti, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret visām pusēm, vienlaikus nodrošinot, ka sistēma netiek izmantota ļaunprātīgi, kā tas notiek citās tiesību sistēmās, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs;

J.   tā kā attiecībā uz visiem priekšlikumiem, uz kuriem neattiecas Kopienas ekskluzīvā kompetence, Komisijai jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

1.   atzinīgi vērtē minēto Balto grāmatu un uzsver, ka EK konkurences noteikumi, jo īpaši šo noteikumu efektīva izpilde prasa, ka cietušajiem EK konkurences noteikumu pārkāpumu dēļ ir jāparedz tiesības pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību;

2.   konstatē, ka Komisija līdz šim nav izklāstījusi, uz kāda juridiskā pamata tā balstīs ierosinātos pasākumus, un ka papildus jāapsver, uz kādu juridisko pamatu atsaukties, lai iejauktos valsts procedūrās attiecībā uz zaudējumu nodarīšanu, kuri neizriet no līgumiskām saistībām, un valstu procesuālajās tiesībās;

3.   uzskata, ka daži šķēršļi efektīvai kompensācijai personām, kas cietušas EK konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā, piemēram, zaudējumi, kas nodarīti lielam personu skaitam, informācijas neatbilstība un citas problēmas saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu, sastopami ne tikai attiecībā uz EK konkurences tiesībām, bet arī citās jomās, piemēram, produkta drošumatbildības jomā, kā arī citās ar patērētāju saistītās prasībās;

4.   atgādina, ka individuālus patērētājus, kā arī mazus uzņēmumus, īpaši tos, kam nodarīts atsevišķs un salīdzinoši neliels kaitējums, bieži vien no individuālu prasību iesniegšanas par zaudējumu atlīdzību attur ar tām saistītās izmaksas, vilcināšanās, neskaidrības, riski un slogi; šajā sakarībā uzsver, ka kolektīvās kompensācijas, kas ļauj apkopot cietušo individuālos zaudējumu atlīdzības prasījumus par Eiropas Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumiem un uzlabo tiesas pieejamību, ir svarīgs preventīvs līdzeklis; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par mehānismiem kolektīvo kompensāciju uzlabošanai, vienlaikus izvairoties no tiesāšanās pārmērīgas izmantošanas;

5.   norāda, kā par veselību un patērētāju jautājumiem atbildīgais Komisijas ģenerāldirektorāts 2008. gada beigās publicējis divu pētījumu rezultātus ‐ pētījums par apvienoto prasību iesniegšanas mehānismiem dalībvalstīs un pētījums par iespējamiem iekšējā tirgus traucējumiem, kas izriet no atšķirīga regulējuma dalībvalstu tiesību aktos; turklāt norāda, ka Komisija publicējusi Zaļo grāmatu par Kopienas iespējamiem pasākumiem patērētāju aizsardzības tiesību jomā un paziņojusi par vēl viena cita politikas dokumenta publicēšanu 2009. gadā; uzsver, ka pasākumi Kopienas līmenī nedrīkst veicināt patvaļīgu vai nevajadzīgu valstu procesuālo tiesību sadrumstalošanu, un tādēļ vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai un kādā mērā vajadzētu izvēlēties horizontālo vai integrēto pieeju, lai veicinātu strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu; tādēļ aicina Komisiju uzsākt pārbaudi par iespējamiem juridiskajiem pamatiem un par to, vai izmantot horizontālo vai integrēto pieeju, tomēr obligāti neparedzot vienotu horizontālu instrumentu, un pagaidām neierosināt mehānismus, kas reglamentētu prasību iesniegšanu tiesību aizstāvēšanai cietušajiem saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem, ja nav paredzēta Parlamenta līdzdalība to pieņemšanā, izmantojot koplēmuma procedūru;

6.   konstatē, ka prasījumus par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem, konsekventi vajadzētu izskatīt tāpat kā citus no līgumiskām saistībām neizrietošus prasījumus, uzskata, ka horizontālā vai integrētā pieeja varētu attiekties uz procesuālo tiesību noteikumiem, kas ir kopēji kolektīvās kompensācijas mehānismiem dažādās tiesību jomās, un uzsver ka ar šo pieeju nevar novilcināt vai izvairīties no priekšlikumu un pasākumu izstrādāšanas, kas atzīti par nepieciešamiem pilnīgai Eiropas Kopienas konkurences tiesību izpildei; turklāt pieņem zināšanai uzlabotu analīzi par privātajās konkurences tiesībās paredzēto kompensāciju, informāciju par konkurences iestāžu uzlabotu sistēmu, tostarp Eiropas Konkurences tīklu, un to, ka tas, vismaz attiecībā uz dažiem jautājumiem, pamato nepieciešamību steidzīgi rīkoties, ņemot vērā, ka dažus no paredzētajiem pasākumiem varētu attiecināt arī uz jomām, kas nav saistītas ar konkurences tiesībām; uzskata, ka šādus nozarei paredzētus pasākumus varētu ierosināt, ņemot vērā īpašos sarežģījumus un grūtības, ar ko sastopas konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušie;

7.   norāda, ka ir vēlama viena un galīga izlīguma panākšana attiecībā uz visiem atbildētājiem, lai mazinātu nenoteiktību un pārspīlētu ietekmi uz tautsaimniecību, kas, iespējams, ietekmētu nodarbinātos, pakalpojumu sniedzējus, apakšuzņēmējus un citas nevainīgas iesaistītās puses; aicina izvērtēt un, iespējams, ieviest tādu ārpustiesas izlīguma procedūru lielu personu skaita apvienotajām prasībām, ko puses var vai nu ierosināt pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, vai saskaņā ar tās tiesas rīkojumu, kurā iesniegts prasības pieteikums; uzskata, ka šādas izlīguma procedūras mērķim būtu jābūt strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, cenšoties panākt juridisku apstiprinājumu izlīgumam, ko var pasludināt par saistošu attiecībā uz visiem cietušajiem, kas iesaistījušies šajā izlīguma procedūrā; uzsver, ka šāda procedūra nedrīkst ne pārmērīgi paildzināt tiesas procesu, ne arī veicināt prasījumu netaisnīgu nokārtošanu; aicina Komisiju meklēt veidus, kā panākt lielāku noteiktību, tostarp arī pārbaudot, vai prasītāji, kuri celtu prasības vēlāk, parasti necerētu iegūt lielāku kompensāciju, nekā tas paredzēts, izšķirot strīdus ar izlīguma procedūru;

8.   uzskata, ka tiešiem vai netiešiem pircējiem, iesniedzot individuālas vai sekundāras prasības, jābūt pieejamiem individuāliem, apvienību vai grupas prasības pieteikumiem, kurus var arī ierosināt kā tipveida prasījumus, bet, lai izvairītos no vienas puses vairākiem prasības pieteikumiem par to pašu prasījuma priekšmetu, izvēles izdarīšanai attiecībā uz vienu prasības pieteikumu vajadzētu atturēt pusi no piedalīšanās citā prasības pieteikumā gan vienlaicīgi, gan pēc kāda laika; uzskata, ka gadījumā, ja vairākas puses iesniedz dažādus prasības pieteikumus, jācenšas tos apvienot vai izskatīt noteiktā secībā;

9.   uzskata ‐ lai izvairītos no pārmērīgas tiesāšanās, dalībvalstīm saskaņā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(7) vajadzētu atzīt Ombuda vai kvalificētu organizāciju pilnvaras sniegt apvienību prasības patērētāju interesēs un ka vajadzētu apsvērt iespēju par ārkārtas pilnvarojuma piešķiršanu šādos pārstāvības prasījumos galvenokārt apvienībām, kas nodarbojas ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanu uzņēmumu vārdā;

10.   prasa noteikt, ka kolektīvajā atlīdzības prasībā var iesaistīties tikai skaidri noteiktu personu loks un ka šādas grupas locekļu noteikšanai jānotiek pirms kolektīvās atlīdzības prasības iesniegšanas, kurai var pievienoties patērētāji, un personu loka noteikšanai apvienību prasību iesniegšanas gadījumos, ko veic kvalificētas organizācijas, kuras ir izraudzītas iepriekš vai arī tām jau iepriekš piešķirts ārkārtas pilnvarojums, jānotiek skaidri noteiktā laika periodā bez liekas kavēšanās, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus, kas paredz vēlāku laiku; uzsver, ka vajadzētu atlīdzināt tikai patiešām ciestos zaudējumus; konstatē, ka prasījuma apmierināšanas gadījumos piespriestā zaudējumu kompensācijas summa jāizmaksā tikai identificēto personu lokam vai to nominētām personām un ka kvalificētā organizācija jebkurā gadījumā var saņemt atlīdzību tikai par izdevumiem, kas tai radušies, iesniedzot prasījumu, bet tā nevar ne tieši, ne netieši būt nominēta saņemt zaudējumu atlīdzību;

11.   uzsver, ka individuālas prasības apmierināšanas gadījumā nav izslēgta iestāžu veikta vēlāka izmeklēšana attiecībā uz EK konkurences noteikumu pārkāpumu; turklāt atkārtoti uzsver ‐ lai mudinātu uzņēmumus cik vien iespējams drīz un efektīvi atlīdzināt cietušajiem zaudējums to nelikumīgas rīcības rezultātā, no konkurences iestādēm tiek prasīts ņemt vērā izmaksāto vai maksājamo kompensāciju, nosakot uzliekamo soda naudu uzņēmumam, kas ir atbildētājs; tomēr norāda, ka tam nevajadzētu būt pretrunā ne ar cietušo tiesībām saņemt pilnu atlīdzību par kaitējumu, ne arī ar nepieciešamību saglabāt soda naudas preventīvo mērķi un ka tam nevajadzētu izraisīt ne ilgstošu nenoteiktību uzņēmumiem attiecībā uz strīda izšķiršanas galīgumu; aicina Komisiju un Padomi precīzi iestrādāt Regulā (EK) 1/2003 šos soda naudas noteikšanas principus, kā arī turpināt uzlabot un precizēt šos principus, lai tie atbilstu vispārējiem tiesību principiem;

12.   norāda, ka sagatavošanās posmu būtu jāveido sākotnējam novērtējumam par kolektīvo prasību priekšrocībām un uzsver, ka prasītāji kolektīvajās prasībās par kompensācijām nevar būt labākā, ne sliktākā situācijā kā individuālie prasītāji; prasa, lai saistībā ar kolektīvo kompensāciju mehānismiem tiek piemērots princips, saskaņā ar kuru pusei, kas iesniedz prasījumu, jāpierada tā pamatotība, ja attiecīgajās valstu tiesībās nav paredzēti atvieglojumi attiecībā uz pierādījumu iesniegšanas pienākumu vai arī atvieglotu piekļuvi informācijai un pierādījumiem, kas ir atbildētāja rīcībā;

13.   prasa Komisijai pēc izmeklēšanas pabeigšanas cietušajiem EK konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā nodrošinātu iespēju piekļūt nepieciešamajai informācijai, lai varētu sniegt prasību par zaudējumu kompensāciju, un uzsver, ka EK līguma 255. pantā un Regulā (EK) Nr. 1049/2001 noteiktas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, un iestādes to var aizliegt tikai saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti minētajā regulā un īpaši tās 4. pantā; tādēļ uzskata, ka Komisijai attiecīgi jāinterpretē Regula (EK) Nr. 1049/2001 vai jāierosina tās grozījumi; uzsver, ka gadījumos, kad iestādes atļauj piekļuvi dokumentiem, īpaša uzmanība jāpievērš atbildētāja un trešo personu komercnoslēpuma un uzņēmuma noslēpuma aizsardzībai un konstatē, ka ir vajadzīgas pamatnostādnes attiecībā uz pieteikumiem par sadarbību ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā;

14.   uzskata, ka valsts līmeņa tiesai nevar būt saistošs citas dalībvalsts konkurences iestādes lēmums, neskarot noteikumus, ar kuriem paredz, ka saistoši ir lēmumi, kurus pieņēmusi iestāde, kas ir Eiropas Konkurences tīkla locekle, piemērojot Līguma 81. un 82. pantu un attiecībā uz to pašu prasījuma priekšmetu; norāda, ka apmācības un pieredzes apmaiņas programmām vajadzētu nodrošināt lēmumu konverģenci, tādējādi, lai citas konkurences uzraudzības iestādes lēmuma akceptēšana kļūtu par normu;

15.   uzsver, ka zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanas priekšnoteikums vienmēr ir apzināta rīcība un ka EK konkurences noteikumu pārkāpumam jābūt izdarītam vismaz aiz neuzmanības, ja vien valsts tiesību akti EK konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz automātisku vainas prezumpciju vai atspēkojamu vainas prezumpciju, tādējādi nodrošinot konkurences tiesību konsekventu un saskaņotu piemērošanu;

16.   atzinīgi vērtē to, ka kompensācija paredzēta, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus, kā arī neiegūto labumu, tostarp pārmaksu un procentus, un prasa iekļaut šo zaudējumu definīciju Kopienas līmenī paredzētajos kolektīvās kompensācijas mehānismos;

17.   atzinīgi vērtē Komisijas darbu, lai izstrādātu nesaistošu orientējošu sistēmu zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai, kurā būtu lietderīgi iekļaut pamatnostādnes par nepieciešamo informāciju, lai veiktu aprēķinus, un par šo aprēķinu piemērošanu mehānismiem alternatīvai strīdu izšķiršanas izmantošanai, kad vien tas iespējams;

18.   konstatē, ka kopējas Kopienas pieejas izstrādāšanai par uzcenojuma novirzīšanu un aizstāv iebilduma pieļaujamību par uzcenojuma novirzīšanu, un uzsver, ka šis iebildums principā jāpierāda atbildētājam, tomēr tiesas var atsaukties uz praksē apstiprinātām valsts tiesību normām par cēloņsakarību un atbildību, lai nodrošinātu taisnīgus lēmumus katrā konkrētā gadījumā; iesaka, ka ierosināmajam pamatnostādnēm attiecībā apmēru, kādā netiešais pircējs un jo īpaši galīgais netiešais pircējs var balstīties uz atspēkojamu prezumpciju, ka nelikumīgā pārmaksa pilnībā novirzīta netiešo pircēju līmenī;

19.   atzinīgi vērtē to, ka noilguma termiņu ilgstoša vai nepārtraukta konkurences pārkāpuma gadījumā jāsāk skaitīt no pārkāpuma pārtraukšanas brīža vai attiecīgi ar brīdi, kad vajadzēja uzzināt par pārkāpumu atkarībā no tā, kas ir vēlāk; uzsver, ka noteikumi par noilgumu kalpo arī juridiskajai noteiktībai, un gadījumā, ja nav iesniegta publiska vai individuāla prasība, jāpiemēro piecu gadu noilguma termiņš; turklāt atzinīgi vērtē arī to, ka attiecībā uz individuāliem prasījumiem noilguma termiņš tiek noteikts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, un prasa, lai tas būtu spēkā arī attiecībā uz sekundārajiem prasījumiem; norāda, ka nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē noilguma termiņa apturēšanu vai pārtraukšanu;

20.   atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm pašām jāpieņem noteikumi par to, kas sedz ar izskatīšanu saistītās izmaksas; uzskata, ka dalībvalstu ziņā ir novērtēt to, vai nepieciešams nodrošināt, ka prasītāju un atbildētāju tiesas procesos izmantojamo līdzekļu atšķirības neattur sniegt labi pamatotas prasības par zaudējumu atlīdzību un norāda, ka tiesas pieejamība jālīdzsvaro arī ar stingriem pasākumiem tādas ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, kas, piemēram, izpaužas arī nenopietnu, apvainojošu vai šantažējošu prasību veidā;

21.   norāda, ka pieteikumi par piedalīšanos programmas sadarbībai ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā dod galveno ieguldījumu aizliegtu vienošanos atklāšanā, tādā veidā vispirms ļaujot iesniegt zaudējumu atlīdzības prasījumus, un prasa pārbaudīt iespējas, lai saglabātu ieinteresētību pieteikties dalībai sadarbības programmās pārkāpumu izmeklēšanā; uzsver, ka, neskatoties uz sadarbības programmas pārkāpumu izmeklēšanā nozīmīgumu, kategoriski jānoraida to programmas dalībnieku atbrīvošana no solidāras civiltiesiskās atbildības, kuri piekrituši sadarboties, jo tā ir pretrunā esošajai sistēmai un ierobežo EK konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā cietušo tiesības;

22.   aicina Komisiju, nevis lai ierobežotu, bet gan veicinātu cietušo tiesības iesniegt zaudējumu atlīdzības prasījumus, par prioritāti atzīt izvairīšanos no procedūru izbeigšanas, kas saistītas ar aizliegtu vienošanos noslēgšanu un konkurenci, un pienācīgi pabeigt visas šīs nozīmīgās procedūras, pieņemot skaidru lēmumu;

23.   uzsver, ka Parlamentam, izmantojot koplēmuma procedūru, jābūt iesaistītam attiecībā uz visām likumdošanas iniciatīvām kolektīvās kompensācijas jomā;

24.   aicina pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu iesniegšanas veikt neatkarīgu izmaksu un ieguvumu analīzi;

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem Kopienas līmenī.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 653. lpp.
(2) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(3) OV L 123, 27.4.2004., 18. lpp.
(4) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.
(5) OV C 298, 8.12.2006., 17. lpp.
(6) OV L 171, 1.7.2008., 3. lpp.
(7) OV L 166, 11.6.1998., 51. lpp.


Pārtikas izdalīšana Kopienas vistrūcīgākajām personām (vienotās TKO regulas grozīšana) *
PDF 425kWORD 111k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu un Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula), attiecībā uz pārtikas izdalīšanu Kopienas vistrūcīgākajām personām (COM(2008)0563 – C6-0353/2008 – 2008/0183(CNS))
P6_TA(2009)0188A6-0091/2009

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0563),

–   ņemot vērā EK līguma 37. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0353/2008),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0091/2009),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu;

3.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
1. apsvērums
(1)  Padomes 1987. gada 10. decembra Regula (EEK) Nr. 3730/87, ar ko nosaka vispārīgos noteikumus pārtikas piegādei no intervences uzkrājumiem izraudzītām organizācijām izdalīšanai Kopienas vistrūcīgākajām personām, ko pēc tam atcēla un iestrādāja Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007, jau vairāk nekā divas desmitgades ir garantējusi drošu avotu pārtikas izdalīšanai Kopienas vistrūcīgākajām personām.
(1)  Padomes 1987. gada 10. decembra Regula (EEK) Nr. 3730/87, ar ko nosaka vispārīgos noteikumus pārtikas piegādei no intervences uzkrājumiem izraudzītām organizācijām izdalīšanai Kopienas vistrūcīgākajām personām, ko pēc tam atcēla un iestrādāja Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007, jau vairāk nekā divas desmitgades ir garantējusi drošu avotu pārtikas izdalīšanai Kopienas vistrūcīgākajām personām un labvēlīgi ietekmējusi ES reģionu kohēziju, samazinot ekonomiskās un sociālās atšķirības starp reģioniem ar dažādu attīstības līmeni.
Grozījums Nr. 2
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
2. apsvērums
(2)  Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķos, kas definēti Līguma 33. panta 1. punktā, paredzēts stabilizēt tirgus, kā arī nodrošināt, lai piegādes patērētājus sasniedz par saprātīgām cenām. Gadu gaitā pārtikas izdalīšanas plāni, kas īstenoti saskaņā ar šo shēmu, ir sekmīgi palīdzējuši pildīt abus mērķus un, samazinot Kopienas vistrūcīgāko personu nedrošību par pārtiku, ir izrādījušies svarīgs līdzeklis, kas garantē pārtikas plašu pieejamību Kopienā, samazinot intervences uzkrājumus.
(2)  Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķos, kas definēti Līguma 33. panta 1. punktā, paredzēts stabilizēt tirgus, kā arī nodrošināt, lai piegādes patērētājus sasniedz par saprātīgām cenām. Gadu gaitā pārtikas izdalīšanas plāni, kas īstenoti saskaņā ar šo shēmu, ir sekmīgi palīdzējuši pildīt abus mērķus un, samazinot Kopienas vistrūcīgāko personu nedrošību par pārtiku, ir izrādījušies svarīgs līdzeklis, kas garantē pārtikas plašu pieejamību Kopienā, samazinot intervences uzkrājumus. Ar jauno Kopienas pārtikas palīdzības shēmu, kas paredzēta vistrūcīgākajām personām, būtu jāturpina garantēt KLP mērķus un jāpalīdz sasniegt kohēzijas mērķus, nodrošinot līdzsvarotu, saskaņotu un ilgtspējīgu attīstību visos reģionos.
Grozījums Nr. 3
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
5. apsvērums
(5)  Pašreizējā pārtikas izdalīšanas shēma balstās uz produktu izdalīšanu no Kopienas intervences uzkrājumiem, ko pagaidām papildina, izdarot iepirkumus tirgū. Taču KLP secīgu reformu un ražotāju cenu labvēlīgas attīstības rezultātā ir progresīvi samazinājušies intervences uzkrājumi un pieejamo produktu klāsts. Līdz ar to arī tirgus iepirkumi būtu jāpadara par pastāvīgu piegādes avotu shēmā, lai papildinātu intervences uzkrājumus, ja vēlamie intervences uzkrājumi nav pieejami.
(5)  Pašreizējā pārtikas izdalīšanas shēma balstās uz produktu izdalīšanu no Kopienas intervences uzkrājumiem, ko pagaidām papildina, izdarot iepirkumus tirgū. Taču pasaules lauksaimniecības pamatproduktu tirgū pieaugošā spriedze, pakāpeniskā ražošanas un uzkrājumu orientēšanas instrumentu likvidēšana, kas notikusi saskaņā ar vairākkārtējām KLP reformām, ir mazinājusi Eiropas Savienības pārtikas neatkarību pieejamo pārtikas produktu kvantitātes un daudzveidības ziņā, kā arī tās spēju nodrošināt vistrūcīgākās personas ar pārtikas precēm vai arī atbilstoši rīkoties pārtikas produktu krīzes vai starptautisku spekulatīvu darījumu gadījumā. Tomēr valsts vara nevar piepeši izbeigt jau sāktu programmu. Līdz ar to arī tirgus iepirkumi būtu jāpadara par pastāvīgu piegādes avotu shēmā, lai papildinātu intervences uzkrājumus, ja vēlamie intervences uzkrājumi nav pieejami. Iepirkumiem tirgū būtu jānotiek konkursa kārtībā, vienlaikus veicinot Kopienas ražojumu iepirkšanu.
Grozījums Nr. 4
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
6. apsvērums
(6)  Kopienas shēma nevar būt vienīgais risinājums pieaugošajai nepieciešamībai pēc pārtikas palīdzības Kopienā. Lai nodrošinātu ar pārtiku vistrūcīgākās personas, tikpat vajadzīgas ir valsts iestāžu īstenotas valstu politikas un pilsoniskās sabiedrības mobilizēšana. Taču Kopienas shēma ar stingru kohēzijas elementu varētu kalpot par paraugu, kā izdalīt pārtiku vistrūcīgākajām personām, palīdzēt izveidot sinerģijas un veicināt valsts un privātās iniciatīvas nolūkā palielināt trūcīgo personu nodrošinātību ar pārtiku. Turklāt ņemot vērā to, ka pieejamie samazinātie intervences uzkrājumi atrodas dažādās vietās dalībvalstīs, tas var veicināt to vislabāko izmantošanu. Tāpēc Kopienas shēma nedrīkstētu ierobežot nevienu no šādām valstu politikām.
(6)  Kopienas shēma nevar būt vienīgais risinājums pieaugošajai nepieciešamībai pēc pārtikas palīdzības Kopienā. Lai nodrošinātu ar pārtiku vistrūcīgākās personas, tikpat vajadzīgas ir valsts iestāžu īstenotas valstu politikas un pilsoniskās sabiedrības mobilizēšana. Taču Kopienas shēma ar stingru kohēzijas elementu varētu kalpot par paraugu, kā izdalīt pārtiku vistrūcīgākajām personām, it sevišķi mazāk attīstītajos reģionos, palīdzēt izveidot sinerģijas un veicināt valsts un privātās iniciatīvas nolūkā palielināt trūcīgo personu nodrošinātību ar pārtiku. Turklāt ņemot vērā to, ka pieejamie samazinātie intervences uzkrājumi atrodas dažādās vietās dalībvalstīs, tas var veicināt to vislabāko izmantošanu. Tāpēc Kopienas shēma nedrīkstētu ierobežot nevienu no šādām valstu politikām.
Grozījums Nr. 5
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
7. apsvērums
(7)  Lai pilnībā izmantotu Kopienas shēmas kohēzijas mērogu un pastiprinātu saistībā ar to izveidotās sinerģijas, un lai nodrošinātu pienācīgu plānošanu, būtu jāparedz noteikums dalībvalstīm līdzfinansēt pārtikas izdalīšanas programmu. Kopienas līdzfinansējuma maksimālās likmes būtu jānosaka un Kopienas finansiālais ieguldījums būtu jāpievieno to pasākumu sarakstā, kuriem pienākas finansējums no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF), kurš paredzēts Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 3. panta 1. punktā. Lielākas līdzfinansējuma likmes būtu jāpiemēro pārskatītās shēmas piemērošanas pirmajos gados, lai nodrošinātu liela apjoma līdzekļu nepārtrauktu piešķiršanu, pakāpenisku līdzfinansēšanas ieviešanu, lai pāreja būtu plūstoša un izvairītos no riska, ka shēma tiek izbeigta iespējamā līdzekļu trūkuma dēļ.
svītrots
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
9. apsvērums
Pieredze ir pierādījusi, ka ir vēlami daži uzlabojumi šīs shēmas pārvaldībā, jo īpaši, lai nodrošinātu dalībvalstīm un izraudzītām organizācijām ilglaicīgāku perspektīvu ar daudzgadu plānu palīdzību. Tāpēc Komisijai būtu jāizveido trīsgadu plāni shēmas īstenošanai, pamatojoties uz dalībvalstu lūgumiem, kuri jāpaziņo Komisijai, un citu informāciju, kuru Komisija uzskata par būtisku. Dalībvalstīm būtu jāpamato savi lūgumi par pārtikas produktiem, kas izdalāmi saskaņā ar jebkuru trīsgadu plānu, ar valstu pārtikas izdalīšanas programmām, kurās noteikti to mērķi un prioritātes saistībā ar pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām. Komisijai būtu jāizveido objektīva metodoloģija pieejamo līdzekļu piešķiršanai.
(9)  Pieredze ir pierādījusi, ka ir vēlami daži uzlabojumi šīs shēmas pārvaldībā, jo īpaši, lai nodrošinātu dalībvalstīm un izraudzītām organizācijām ilglaicīgāku perspektīvu ar daudzgadu plānu palīdzību. Tāpēc Komisijai būtu jāizveido trīsgadu plāni shēmas īstenošanai, pamatojoties uz dalībvalstu lūgumiem, kuri jāpaziņo Komisijai, un citu informāciju, kuru Komisija uzskata par būtisku. Dalībvalstīm būtu jāpamato savi lūgumi par pārtikas produktiem, kas izdalāmi saskaņā ar jebkuru trīsgadu plānu, ar valstu pārtikas palīdzības programmām, kurās noteikti to mērķi un prioritātes saistībā ar pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām. Komisijai būtu jāizveido objektīva metodoloģija pieejamo līdzekļu piešķiršanai. Ārkārtējos apstākļos un arī tad, ja trūcīgo personu skaits ir lielāks nekā paredzēts, dalībvalstis var lūgt Komisiju pārskatīt plānus.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 1. punkts
1.  Produktus no intervences rezervēm dara pieejamus vai pārtikas produktus iepērk tirgū, lai pārtikas produktus varētu izdalīt Kopienas vistrūcīgākajām personām ar dalībvalstu nozīmēto organizāciju palīdzību.
1.  Produktus no intervences rezervēm dara pieejamus vai Kopienas izcelsmes pārtikas produktus iepērk tirgū, priekšroku dodot vietējiem, svaigiem pārtikas produktiem, lai tos varētu izdalīt Kopienas vistrūcīgākajām personām ar dalībvalstu norīkoto organizāciju palīdzību.
Pārtikas produktus iepērk tirgū tikai tad, ja nav pieejami pārtikas izplatīšanas shēmai piemērotas intervences rezerves.
Kopienas izcelsmes pārtikas produktus iepērk tirgū tikai tad, ja nav pieejami pārtikas izplatīšanas shēmai piemēroti intervences uzkrājumi.
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 2. punkts
2.  Dalībvalstis, kas vēlas piedalīties shēmā, paziņo Komisijai par valsts pārtikas izplatīšanas programmām, nosūtot pieprasījumu par tiem pārtikas produktu apjomiem, kas jāizplata trīs gadu laikā, un citu būtisku informāciju.
2.  Dalībvalstis, kas vēlas piedalīties shēmā, paziņo Komisijai par valsts pārtikas atbalsta programmām, kurās ir ietvertas galvenās pazīmes un mērķi, norādītas attiecīgās organizācijas un pieprasījumi par tiem pārtikas produktu apjomiem, kas jāizplata trīs gadu laikā, un citu būtisku informāciju.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums – normatīvs grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 3. punkts – 2. daļa
Trīsgadu plānā paredz Kopienas ikgadējos finanšu asignējumus katrai dalībvalstij un dalībvalstu minimālos ikgadējos finanšu ieguldījumus, ko nosaka Komisija saskaņā ar metodoloģiju, kura jānosaka īstenošanas kārtībā, kas pieņemta saskaņā ar 43. panta g) punktu. Asignējumi programmas otrajā un trešajā gadā ir orientējoši. Dalībvalstis, kas piedalās shēmā, katru gadu apstiprina 2. punktā minētos pieprasījumus. Pēc šiem apstiprinājumiem Komisija katru nākošo gadu lemj par galīgajiem asignējumiem budžetā pieejamo apropriāciju ietvaros.
Trīsgadu plānā paredz Kopienas ikgadējos finanšu asignējumus katrai dalībvalstij, kurus nosaka Komisija saskaņā ar metodoloģiju, kas jāparedz saskaņā ar 43. panta g) punktu pieņemtajos īstenošanas noteikumos. Asignējumi programmas otrajā un trešajā gadā ir orientējoši. Dalībvalstis, kas piedalās shēmā, katru gadu apstiprina 2. punktā minētos pieprasījumus. Pēc šiem apstiprinājumiem Komisija katru nākošo gadu lemj par galīgajiem asignējumiem budžetā pieejamo apropriāciju ietvaros.
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 4. punkts – 3.a daļa (jauna)
Šīs organizācijas produktu izdales vietā novieto informatīvu plāksni vai ‐pārvietojamu izdales vietu gadījumā ‐ pašlīmējošu plakātu, kurā norāda, ka minētā organizācija saņem palīdzību no Kopienas pārtikas palīdzības programmas. Šādi informē saņēmējus par to, ka viņi saņem atbalstu no Kopienas.
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 5. punkts – b apakšpunkts
(b) laikus informē Komisiju par notikumiem, kas ietekmē pārtikas izplatīšanas programmu īstenošanu.
(b) informē Komisiju par notikumiem, kas ietekmē pārtikas izplatīšanas programmu īstenošanu.
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 6. punkts – 1. daļa – b apakšpunkts
(b) to pārtikas produktu izmaksas, kas iepirkti tirgū.
(b) to pārtikas produktu izmaksas, kas iepirkti tirgū konkursa kārtībā.
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 6. punkts – 2. daļa – b apakšpunkts
(b) pārtikas produktu transportēšanas izmaksas un administratīvās izmaksas, kas radušās nozīmētajām organizācijām, kuras ir tieši saistītas ar shēmas īstenošanu.
(b) pārtikas produktu transportēšanas un uzglabāšanas izmaksas un administratīvās izmaksas, kas radušās norīkotajām organizācijām, kuras ir tieši saistītas ar shēmas īstenošanu.
Grozījums Nr. 15
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 6.a punkts (jauns)
6.a Dalībvalstis, attiecīgā gadījumā ņemot vērā vietējos apstākļus, nosaka kopējo transporta, uzglabāšanas un administratīvo izmaksu (tostarp saziņas izmaksu) maksimālo apjomu, kas procentuāli atbilst iepirkto vai prečmaiņas veidā iegūto produktu daudzumam. Finansējumu dalībvalstis sadala pa šiem trim minētajiem izdevumu punktiem. Tās apropriācijas, kas nav izmantotas, var pārdalīt, lai iepirktu pārtikas produktus.
Grozījums Nr. 16
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 7. punkts – 1. daļa
7.  Kopiena līdzfinansē attaisnotās izmaksas saskaņā ar shēmu.
7.  Kopiena finansē attaisnotās izmaksas saskaņā ar shēmu.
Grozījums Nr. 17
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 7. punkts – 2. daļa − ievaddaļa
Kopienas līdzfinansējuma likme nepārsniedz:
svītrots
Grozījums Nr. 18
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 7. punkts – 2. daļa − a apakšpunkts
(a) trīsgadu plānā, kas sākas 2010. gada 1. janvārī, 75% no attaisnotajām izmaksām vai 85% no attaisnotajām izmaksām dalībvalstīs, kurām ir tiesības uz finansējumu no Kohēzijas fonda laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam, kā noteikts Komisijas Lēmuma 2006/596/EK* I pielikumā;
* OV L 243, 6.9.2006., 47.lpp.
svītrots
Grozījums Nr. 19
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 1. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
27. pants – 7. punkts – 2. daļa − b apakšpunkts
(b) nākošajos trīsgadu plānos 50% no attaisnotajām izmaksām vai 75% no attaisnotajām izmaksām dalībvalstīs, kurām ir tiesības uz finansējumu no Kohēzijas fonda konkrētajā gadā, kā noteikts Lēmuma 2006/596/EK I pielikumā un turpmākajos lēmumos.
svītrots
Grozījums Nr. 20
Regulas priekšlikums – grozījumu akts
2. pants – 3. punkts
Regula (EK) Nr. 1234/2007
184. pants – 9. punkts
"(9) vēlākais līdz . gada 31. decembrim ‐ Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā piemēro 27. pantā paredzēto pārtikas izplatīšanas shēmu Kopienas vistrūcīgākajām personām, kā arī jebkādus attiecīgus priekšlikumus."
"(9) vēlākais līdz 2011. gada 31. decembrim ‐ Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā piemēro 27. pantā paredzēto pārtikas izplatīšanas shēmu Kopienas vistrūcīgākajām personām, kā arī priekšlikumu lēmumam par shēmas turpināšanu pēc pašreizējā finansēšanas perioda un jebkādus citus nepieciešamus attiecīgus priekšlikumus."

ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgums
PDF 480kWORD 110k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgumu 2008/2135(INI)
P6_TA(2009)0189A6-0131/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2005. gada 7. septembrī parakstīto Indijas un ES stratēģisko partnerattiecību kopīgās rīcības plānu, īpaši iedaļu par tirdzniecības un investīciju veicināšanu, un tās pārskatīto variantu,

–   ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko pieņēma ES un Indijas uzņēmēju 4. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2003. gada 29. novembrī, un īpaši ES un Indijas kopīgo iniciatīvu par tirdzniecības un investīciju veicināšanu,

–   ņemot vērā secinājumus, ko pieņēma ES un Indijas apaļā galda 9. sanāksmē, kas notika Haidarabadā 2005. gada 18.–20. septembrī,

–   ņemot vērā ES un Indijas augsta līmeņa darba grupas tirdzniecības lietās ziņojumu ES un Indijas 7. augstākā līmeņa sanāksmei, kas notika 2006. gada 13. oktobrī Helsinkos,

–   ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko pieņēma ES un Indijas 9. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Marseļā 2008. gada 29. septembrī,

   ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko pieņēma ES un Indijas uzņēmēju 9. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Parīzē 2008. gada 30. septembrī,

–   ņemot vērā Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) lēmumu attiecībā uz Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem saistībā ar tirdzniecību (TRIPS) un veselības aizsardzību, ko pieņēma 2005. gada 29. novembrī,

–   ņemot vērā tā 2005. gada 1. decembra nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to patentu obligāto licencēšanu, kas ir saistīti ar farmaceitisko produktu ražošanu eksportēšanai uz tām valstīm, kurās pastāv veselības aizsardzības problēmas(1),

–   ņemot vērā saprašanās memorandu par divpusējo sadarbību starp Patentu, dizaina un preču zīmju galveno biroju, no vienas puses, un Eiropas patentu biroju, no otras puses, ko parakstīja 2006. gada 29. novembrī,

–   ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. marta paziņojumu "Partnerības izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana ‐ veidot Eiropu par izcilības paraugu uzņēmumu sociālās atbildības jomā" (COM (2006)0136),

–   ņemot vērā ESAO nodarbinātības statistiku 2008.–2007. gadā,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumu "Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās" (COM(2008)0055),

–   ņemot vērā ASV un Indijas 2004. gada nolīgumu "Turpmākie pasākumi stratēģisko partnerattiecību veicināšanai" un vienošanos par kodolenerģijas izmantošanu civiliem mērķiem, kas tika panākta 2006. gada 2. martā, prezidenta Dž. Buša Indijas apmeklējuma laikā,

–   ņemot vērā tā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas novērtējumu, kas notika pēc PTO Ministru konferences Honkongā(2),

–   ņemot vērā PTO Ministru konferences ceturtās sesijas ministru deklarāciju, ko pieņēma 2001. gada 14. novembrī Dohā, un īpaši tās 44. punktu par īpašo un diferencēto pieeju (Special and Differential Treatment ‐ SDT),

–   ņemot vērā ES un Indijas Enerģētikas augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2006. gada 6. aprīlī Ņūdeli,

–   ņemot vērā ES un Indijas enerģētikas paneļdiskusiju, kas notika 2007. gada 20. jūnijā,

–   ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām ‐ stratēģiskās partnerattiecības(3),

–   ņemot vērā pētījumu par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām ES starptautiskajos nolīgumos, kuru uzdeva veikt Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai(4),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. oktobra paziņojumu "Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē ‐ ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā" (COM(2006)0567),

–   ņemot vērā 2008. gada 19. maijā publicēto Komisijas ziņojumu par muitas konfiscētām viltotām precēm pie ES ārējās robežas 2007. gadā,

–   ņemot vērā ES un Indijas iespējamā brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN) kvalitatīvo analīzi, ko veic Reģionālās integrācijas analīzes centrs Saseksā,

–   ņemot vērā 2007. gada 15. marta ekonomisko analīzi par ES un Indijas iespējamā brīvās tirdzniecības nolīguma ekonomisko ietekmi, ko uzdeva veikt Centre d'études prospectives et d'informations internationales (CEPII) un Centre d'initiatives et de recherches européennes en Méditerrannée (CIREM),

   ņemot vērā globālās analīzes ziņojumu un starpposma ziņojuma projektu par Eiropas Savienības un Indijas Republikas BTN tirdzniecības ilgtspējības ietekmes novērtējumu, ko veica ECORYS,

–   ņemot vērā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības ekonomiskajiem un tirdzniecības sakariem ar Indiju(5),

–   ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par TRIPS nolīgumu un zāļu pieejamību(6),

–   ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos(7),

–   ņemot vērā 2007. gada 1. februāra rezolūciju par dalītu cilvēktiesībām Indijā(8),

–   ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju par Eiropu globalizācijas kontekstā ‐ konkurētspējas ārējie aspekti(9),

   ņemot vērā 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību(10),

   ņemot vērā 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par iespējamo masu kapu atrašanos Indijas pārvaldītajā Kašmiras reģionā(11),

   ņemot vērā 2008. gada 24. septembra rezolūciju par gatavošanos ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmei (2008. gada 29. septembrī Marseļā)(12),

–   ņemot vērā Indijas valsts stratēģisko plānu (2007.–2013. gadam),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta delegācijas (Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas locekļu) vizīti Ņūdeli 2008. gada novembrī,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Reģionālās attīstības komiteja atzinumus (A6-0131/2009),

A.   tā kā Eiropas Savienības prioritātei arī turpmāk ir jābūt uz noteikumiem pamatotai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, kas izveidota ar PTO atbalstu un kas sniedz labākās izredzes godīgai un taisnīgai starptautiskai tirdzniecībai, ieviešot attiecīgus noteikumus un nodrošinot atbilstību tiem;

B.   tā kā Dohas attīstības programmai (DAP) ir izšķiroša nozīme gan Eiropas Savienībā, gan arī Indijā un tā kā šāds nolīgums nepieļauj divpusējus PTO+ nolīgumus, kas var papildināt daudzpusējos noteikumus;

C.   tā kā politiskie sakari ar Indiju tiek veidoti, pamatojoties uz 2004. gadā noslēgto stratēģisko partnerattiecību nolīgumu, 2005. gada kopīgās rīcības plānu, ko pieņēma 2005. gada septembrī ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmē un pārskatīja ES un Indijas 9. augstākā līmeņa sanāksmē Marseļā, un 1994. gadā noslēgto sadarbības nolīgumu; tā kā BTN ir jāveido un jāpaplašina, pamatojoties uz sadarbību, kas jau paredzēta sadarbības nolīguma 24. pantā;

D.   tā kā Eiropas Savienība ar 2007. gadā investētajiem EUR 10, 9 miljardiem (10 900 000 000) ir Indijas lielākais ārvalstu tiešo investīciju (Foreign Direct Investment ‐ FDI) avots, tā kā 2007. gadā Indijā 65 % no visām FDI plūsmām nāca no Eiropas Savienības; un tā kā Indijas FDI Eiropas Savienībā pieauga no EUR 500 miljoniem 2006. gadā līdz EUR 9, 5 miljardiem 2007. gadā;

E.   tā kā 2000. gadā Indija bija Eiropas Savienības 17. lielākā tirdzniecības partnere, savukārt 2007. gadā ‐ 9. lielākā; tā kā laikposmā starp 2000. un 2006. gadu ES preču tirdzniecība ar Indiju pieauga aptuveni par 80 %;

F.   tā kā Indijas tirdzniecības un regulatīvā vide joprojām ir visai ierobežojoša; tā kā 2008. gadā Pasaules Banka Indiju ierindoja 122. vietā (no 178 ekonomiski attīstītākajām valstīm) uzņēmējdarbības vides pieejamības nozīmē;

G.   tā kā saskaņā ar 2007/2008 ANO Attīstības programmas ziņojumu par tautas attīstību Indija pēc sabiedrības attīstības rādītāja atrodas 128. vietā (no 177 valstīm), 35 % Indijas iedzīvotāju iztikai tērē USD 1 dienā, bet 80 % ‐ mazāk par USD 2 dienā; tā kā no 108. jaunattīstības valstīm, kurām aprēķināts nabadzības rādītājs, pēc jaunattīstības valstu sabiedrības nabadzības rādītāja Indija atrodas 62. vietā; tā kā Indijā ir viens no augstākajiem bērnu darba izmantošanas rādītājiem;

H.   tā kā ekonomiskā nelīdzsvarotība Indijas štatos un līdz ar to bagātības un nacionālo ieņēmumu nevienmērīgs sadalījums prasa pieņemt saprātīgu papildu ekonomikas politiku, arī nodokļu saskaņošanu, un koncentrēt centienus veicināt iespējas nabadzīgākajos štatos, ļaujot tiem izmantot līdzekļus;

I.   tā kā Indija ir vienīgā lielākā valsts, kas ir vispārējo preferenču sistēmas (VPS) labumguvēja; tā kā Eiropas Savienības preferenču imports no Indijas 2007. gadā sasniedza EUR 11, 3 miljardus, salīdzinot ar EUR 9, 7 miljardi 2006. gadā;

J.   tā kā abas puses ir atkārtoti apstiprinājušas savas saistības attiecībā uz tarifu samazināšanu un turpmāku uzņēmumu un pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju;

K.   tā kā piekļuvei tirgum jānotiek vienlaikus ar pārredzamiem un piemērotiem noteikumiem un standartiem, lai nodrošinātu, ka tirdzniecības liberalizācija ir izdevīga;

L.   tā kā piekļuvi tirgum apgrūtina beztarifu barjeras (BTB) tirdzniecībai, piemēram, veselības un drošības prasības, vai tehniskās barjeras, kvantitatīvie ierobežojumi, atbilstības procedūras, tirdzniecības aizsardzības mehānismi, muitas procedūras, iekšējie nodokļi, kā arī neizdošanās pieņemt starptautiskās normas un standartus;

M.   tā kā ir pienācīgi jāņem vērā faktori, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) atzīšanu, piemērotu un efektīvu aizsardzību, īstenošanu un ieviešanu, tostarp patenti, preču vai pakalpojumu zīmes, autortiesības un tamlīdzīgas tiesības, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ieskaitot cilmes vietas nosaukumus), dizainparaugi un integrālshēmu topogrāfija;

N.   tā kā Indija ir viens no lielākajiem to viltoto zāļu avotiem, ko konfiscējuši dalībvalstu muitas dienesti, veido 30 % no kopējā daudzuma; tā kā standartiem neatbilstošas un viltotas zāles veicina rezistenci pret zālēm un palielina saslimstību un mirstību;

O.   tā kā Sadarbības nolīguma 1. panta 1. punkts paredz cilvēktiesību un demokrātisko principu ievērošanu; tā kā tas ir būtisks nolīguma elements,

P.   tā kā saskaņā ar 2008. gada globālo bada rādītāju no 88 valstīm Indija atrodas 66. vietā (jaunattīstības valstis un pārejas perioda valstis); tā kā Indijas bada rādītājā konstatēts, ka neviens Indijas štats neietilpst kategorijā "zems bada līmenis" vai "mērens bada līmenis"; divpadsmit štatu ietilpst kategorijā "nopietns"; un četri štati ‐ Pendžaba, Kerala, Harjana un Asama ‐ pieskaitāmi kategorijai "smags";

Q.   tā kā BTN ir jāiekļauj saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem un ilgtspējīgu attīstību, kā arī starptautiski saskaņotu standartu efektīva īstenošana sociālajā un vides jomā kā vajadzīgs nosacījums, lai atbalstītu pienācīga darba veicināšanu, iekšzemē efektīvi ieviešot SDO būtiskākos darba standartus;

R.   tā kā Indija nav parakstījusi Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL); tā kā Kodolmateriālu piegādātājvalstu grupa atcēla embargo Indijas kodolmateriālu tirdzniecībai un ASV Kongress apstiprināja ASV un Indijas Sadarbības nolīgumu kodolmateriālu jomā;

S.   tā kā ES un Indijas 9. augstākā līmeņa sanāksmē Marseļā tika parakstīts horizontālais nolīgums par aviāciju un Indiju ierindojā 11. vietā attiecībā uz pasažieru satiksmi starp ES un citām valstīm; tā kā Eiropas Savienība un Indija pieņēma pārskatīto kopīgās rīcības plānu, paplašinot 2005. gada stratēģiskās partnerattiecības, lai iekļautu jaunas jomas, un tā kā Indijā ir izveidots Eiropas Uzņēmējdarbības un tehnoloģijas centrs,

Vispārēji jautājumi

1.   uzskata, ka BTN ir jābūt saderīgam ar PTO principiem un saistībām; uzskata, ka veiksmīga DAP joprojām ir gan Eiropas Savienības, gan arī Indijas tirdzniecības prioritāte un ka sarunas ar Indiju par BTN tādējādi papildina daudzpusējos noteikumus;

2.   atgādina, ka ES un Indijas stratēģiskās partnerattiecības tiek balstītas uz kopīgiem principiem un kopīgām vērtībām, kā norādīts 1994. gadā noslēgtajā EK un Indijas sadarbības nolīgumā un 2005. gada kopīgajā rīcības plānā; jaunajam, konkurences virzītajam BTN ir jāpapildina 1994. gadā noslēgtais sadarbības nolīgums, ar kuru tam ir jābūt juridiski un institucionāli saistītam;

3.   atzinīgi vērtē ES un Indijas 9. augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus un pārskatīto kopīgo rīcības plānu; mudina sarunu puses turpināt apspriedes ar galvenajām ieinteresētajām personām; atgādina par Eiropas Savienības un Indijas solījumu paātrināt BTN sarunas un panākt būtisku un rezultatīvu progresu, lai drīzumā noslēgtu vērienīgu, līdzsvarotu un plašu tirdzniecības un investīciju nolīgumu; pauž nožēlu par sarunu lēno gaitu; aicina abas puses līdz 2010. gada beigām noslēgt visaptverošu, vērienīgu un līdzsvarotu BTN;

4.   aicina Indijas federālās un štatu valdības saskaņot politiku un procedūras, lai palielinātu potenciālos ieguvumus;

5.   pamatojoties uz abu ekonomiku papildināmību, norāda uz iespējamo ES un Indijas tirdzniecības un investīciju apjoma pieaugumu nākotnē, kā arī uz lielajām uzņēmējdarbības iespējām, kas izriet no BTN; uzskata, ka ES un Indijas BTN kopumā ir progresīvs, taču iesaka novērtēt pašreizējās nozaru īpatnības; turklāt uzsver, ka BTN jānodrošina, lai divpusējās tirdzniecības apjoma pieaugums nāk par labu pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam un palielina Indijas ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā, tostarp novēršot vides degradāciju;

6.   mudina puses arī risināt iespējamos BTN trūkumus un veidus, kādos tautas attīstību un dzimumu līdztiesību var negatīvi skart strauja tirgu atvēršana;

7.   aicina Komisiju kā BTN būtisku daļu ietvert vērienīgu ilgtspējīgas attīstības nodaļu, uz ko attiektos standarta strīdu izšķiršanas mehānisms;

Preču tirdzniecība

8.   atzinīgi vērtē daudzo brīvās tirdzniecības simulācijas mēģinājumu rezultātus, kas liecina, ka BTN palielina vispārējos eksporta un importa apjomus gan Eiropas Savienībā, gan Indijā; uzsver, ka pašreizējos vidējā pieauguma tempos divpusējās tirdzniecības apjoms līdz 2010. gadam pārsniegs EUR 70, 7 miljardus, bet līdz 2015. gadam ‐ EUR160, 6 miljardus;

9.   atzīmē, ka Indijā piemērojamo tarifu vidējais rādītājs ir samazinājies līdz līmenim, kas pašreiz ir salīdzināms ar citām Āzijas valstīm, proti, Indijā piemērojamo tarifu vidējais rādītājs ir 14,5 %, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju 4,1 %;

10.   uzskata, ka ir svarīgi, ka BTN apstiprina Līguma par tehniskām barjerām tirdzniecībā un sanitārā un fitosanitārā nolīguma noteikumus; aicina Komisiju šajā sakarā risināt nenokārtotos jautājumus, piemēram, par dzīvnieku labturību;

11.   norāda, ka Indija pauž bažas par mikrobioloģisko standartu saskaņošanas trūkumu Eiropas Savienībā, REACH ietekmi, dārgajiem sertifikātiem augļu eksportēšanai uz Eiropas Savienību, PVN saskaņošanas trūkumu un dārgajām CE marķējuma atbilstības procedūrām, un uzsver, ka šie jautājumi ir jārisina BTN; aicina abas puses nodrošināt, ka regulējums un beztarifu barjeras tirdzniecībai (BTB) tiek vadīti, netraucējot vispārējo tirdzniecību; aicina gan Eiropas Savienību, gan Indiju sadarboties ciešāk to dažādajās darba grupās, lai panāktu tehnisko noteikumu un standartu pārskatāmāku satvaru; turklāt aicina Komisiju nodrošināt tehnisko palīdzību, lai atbalstītu Indijas ražotāju centienus sasniegt ES standartus, jo īpaši attiecībā uz veselības, vides un sociālo jomu ražošanā, tādējādi radot abpusēji izdevīgas situācijas;

12.   atzīst, ka Indijas standartu režīms joprojām tiek izstrādāts; aicina Indijas standartu biroju un Zāļu standartu kontroles galveno organizāciju paaugstināt standartus atbilstīgi starptautiskajiem standartiem un palielināt standartu noteikšanas pārskatāmību, uzlabojot testēšanas un sertificēšanas procedūras, un pauž bažas par sanitāro un fitosanitāro pasākumu un standartu īstenošanu un kontroli; aicina Komisiju sniegt atbilstošu atbalstu kapacitātes un kvalificētu cilvēkresursu nostiprināšanai Indijas regulatīvajās iestādēs;

13.   uzsver, ka BTN būtu jāiekļauj saistoši strīdu izšķiršanas mehānismi, izmantojot individuālu pieeju, starpniecības nosacījumi par BTB, antidempingam, un kompensācijas nodevu pasākumi un vispārīga izņēmuma klauzula, pamatojoties uz Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XX un XXI pantu;

Pakalpojumu tirdzniecība un uzņēmumi

14.   atzīst, ka pakalpojumi ir visātrāk augošais Indijas ekonomikas sektors; atzīmē, ka Indija aktīvi interesējas par Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) 1. režīma un 4. režīma liberalizāciju; atzīmē, ka Eiropas Savienība vēlētos pabeigt tirgus piekļuves un dalībvalstu režīmu liberalizāciju 3. režīmā lielākajai daļai pakalpojumu;

15.   norāda, ka pakalpojumu liberalizācija nekādā ziņā nedrīkst traucēt pakalpojumu, tostarp publisko pakalpojumu, regulēšanas tiesības;

16.   atzīmē, ka saskaņā ar Indijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru federācijas datiem divpusējā pakalpojumu tirdzniecība līdz 2015. gadam, kad būs ieviests pakalpojumu BTN, pārsniegs EUR 246, 8 miljardus;

17.   atzīmē, ka pakalpojumu tirdzniecība starp Eiropas Savienību un Indiju ir samērā nelīdzsvarota; ES eksportē 1,5 % savu pakalpojumu uz Indiju, kamēr Indija eksportē 9,2% no tās kopējiem eksporta apjomiem uz Eiropas Savienību;

18.   aicina Indiju izstrādāt atbilstīgus tiesību aktus datu aizsardzības jomā, kas Indijai dotu iespēju sasniegt tādas valsts statusu, kurā ir pienācīgs aizsardzības līmenis, lai ļautu pārsūtīt personas datus no Eiropas Savienības, pamatojoties uz un saskaņā ar ES tiesībām;

19.   atzīmē, ka Indijā ir piektais pasaulē lielākais telekomunikāciju pakalpojumu tirgus un ka telekomunikāciju tirgus iepriekšējo 5 gadu laikā ir pieaudzis par aptuveni 25 % gadā; atzinīgi vērtē to, ka telekomunikāciju nozarē samazinās ierobežojumi ārvalstu līdzdalībai, tomēr pauž nožēlu, ka joprojām pastāv iekšzemes politikas noteiktie ierobežojumi; tāpēc aicina atvieglot licencēšanas ierobežojumus pakalpojumu sniedzējiem un novērst politiskās nostādnes neskaidrību par tarifa un starpsavienojumu režīmiem, kā arī uzsver vajadzību aizstāt vecos nozari reglamentējošos likumus ar jauniem, progresīviem tiesību aktiem, kuros iekļauti likumi kibernētikas jomā un jauna licencēšanas kārtība; uzskata, ka telekomunikāciju un informāciju tehnoloģiju nozares ir galvenie Indijas ekonomikas virzītāji un ka Indija ir jāpadara par telekomunikāciju ražošanas centru, veicinot telekomunikāciju speciālo ekonomisko zonu attīstību; uzsver, ka ražošanas nozarē ir milzīgas iespējas;

20.   aicina attiecībā uz satelītu nozari Indiju iesaistīties dialogā ar ES uzņēmumiem un atvērt tiem savu tirgu, lai

   a) labāk atbalstītu valsts attīstības mērķus un atbilstu aizvien pieaugošajam iekšzemes pieprasījumam pēc mājsaimniecībām piegādātām (Direct-To-Home) televīzijas programmām un platjoslas pakalpojumiem, un
   b) atrisinātu drošības problēmas saistībā ar mobilo satelītu pakalpojumiem, radot jaunus tehniskos risinājumus, kas valsts iestādēm nodrošinātu piemērotāku kontroli pār mobilajiem satelītsakariem;

21.   atzinīgi vērtē Indijas solījumu ļaut ārvalstu juridiskajām firmām darboties Indijā, jo šāda atļauja sniegs ievērojamu labumu Indijas ekonomiskās un juridiskās profesijas pārstāvjiem, kā arī Eiropas juridiskajiem uzņēmumiem, kam ir pieredze starptautisko tiesību jomā, un viņu klientiem; aicina Komisiju kopā ar Indijas iestādēm izpētīt juridisko pakalpojumu liberalizācijas iespēju un apjomu BTN;

22.   atzīmē, ka visus BTN mērķus nevar sasniegt bez saistībām 4. režīmā; uzsver, ka milzīgu labumu dod visas valsts un ES mēroga profesionālo kvalifikāciju akreditācija, savstarpējas atzīšanas nolīgumi un licencēšanas prasības profesionālo pakalpojumu jomā gan ES, gan Indijā, ko viegli varētu ietvert BTN; tomēr prasa individuālu dalībvalstu rūpīgu analīzi;

23.   mudina Indiju pakāpeniski liberalizēt banku un apdrošināšanas nozari;

24.   mudina Indiju nodrošināt, ka plānotā pasta likumprojekta grozīšana nesamazinās pašreizējās tirgus piekļuves iespējas kurjerpakalpojumu sniedzējiem, un aicina Komisiju prasīt, lai Indija pilnībā izpilda saistības kurjerpakalpojumu jomā, kā arī attiecībā uz kurjerpasta kravu pārvadātāju pašapkalpošanās iespējām lidostās, lai nodrošinātu tirgus piekļuves iespējas arī nākotnē;

25.   prasa Indijai īstenot atvērtāku pieeju, piešķirot dalībvalstu pilsoņiem, uzņēmējdarbības speciālistiem un politiķiem vairākkārtējas ieceļošanas vīzas ar minimālo termiņu viens gads;

Investēšana

26.   aicina Komisiju BTN iekļaut nodaļu par investīcijām, kas investoriem varētu nodrošināt viena informācijas punkta sistēmu;

27.   atzinīgi vērtē Eiropas Uzņēmējdarbības un tehnoloģiju centra izveidošanu Deli, kura mērķis ir uzlabot Indijas un dalībvalstu starpuzņēmumu attiecības tirdzniecībā un sadarbību tehnoloģiju jomā;

28.   atgādina ‐ lai investīcijas sniegtu labumu, papildus investīcijām ir jānodrošina labi izstrādāti noteikumi un normas; šajā sakarībā norāda uz 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība(13); tāpēc aicina Komisiju atbalstīt nolīgumā noteikumus par starptautiskajiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka ieguldītāji ievēro galvenos SDO standartus, sociālos un vides paktus un starptautiskos nolīgumus, lai panāktu līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un augstākiem sociālajiem un vides standartiem;

29.   atgādina, ka, lai gan BTN nodaļās par investīcijām bieži vien ir ietvertas saistības liberalizēt kapitāla plūsmu un atteikšanās no kapitāla kontroles, šādi noteikumi nav jāizskata ar pārmērīgu piesardzību, ņemot vērā kapitāla kontroles nozīmi ‐ jo īpaši attiecībā uz jaunattīstības valstīm ‐ finanšu krīzes ietekmes samazināšanā; mudina Eiropas Savienības starptautiskos forumos veicināt ārvalstu uzņēmumu Indijā lielāku korporatīvo atbildību, kā arī vienlaicīgi mudina panākt vienošanos ar Indijas valdību ieviest efektīvu darba ņēmēju tiesību uzraudzības sistēmu vietējos un ārvalstu uzņēmumos, kas atrodas Indijas teritorijā;

30.   aicina Komisiju BTN iekļaut nodaļu par investīcijām, kas ir būtiska nolīguma daļa, lai tādējādi sekmētu investēšanas procesa attīstību abu pušu tirgos, lai šis process kļūtu vienmērīgāks, veicinot un aizsargājot investīciju darījumus, kamēr tiek pētītas tūlītējās investēšanas iespējas; norāda, ka šāds investīciju nolīgums varētu nodrošināt viena informācijas punkta sistēmas izveidi abu pušu ieguldītājiem, izskaidrojot viņiem investīciju noteikumu un prakses atšķirības un nodrošinot informāciju par visiem juridiskajiem aspektiem;

Publiskie iepirkumi

31.   pauž nožēlu, ka Indija nevēlas BTN iekļaut publiskos iepirkumus; aicina Komisiju vest sarunas par efektīvām un pārredzamām iepirkumu sistēmām; aicina Indiju piemērot pārskatāmas un taisnīgas metodes, piešķirot valsts pasūtījumus, un nodrošināt Eiropas uzņēmumu piekļuvi valsts iepirkumu sistēmām;

Tirdzniecība un konkurence

32.   aicina īstenot Indijas jauno konkurences likumu; uzskata, ka Eiropas Savienībai BTN ir jāiekļauj EK līguma 81. un 82. pants, lai nodrošinātu konkurences politikas saistību ievērošanu;

Intelektuālā īpašuma tiesības, rūpniecības un tirdzniecības politika

33.   atzinīgi vērtē Indijas apņemšanos izveidot spēcīgu IĪT režīmu un izmantot ar tirdzniecību saistīto intelektuālā īpašuma tiesību elastību, lai panāktu atbilstību savām saistībām sabiedrības veselības jomā, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi zālēm; mudina to efektīvi īstenot un ievērot; aicina Komisiju un attiecīgās Indijas iestādes saskaņot rīcību, lai efektīvi risinātu cīņu pret viltošanu un jo īpaši ‐ pret viltotām zālēm;

34.   aicina Eiropas Savienību un Indiju nodrošināt, ka BTN paredzētās saistības nekavē piekļuvi svarīgiem medikamentiem, kamēr Indijā rūpniecība tiek pārstrukturēta no vispārējas uz tādu, kas balstīta uz pētījumiem;

35.   aicina Eiropas Savienību un Indiju atbalstīt tādus pasākumus un iniciatīvas kā zāļu cenu fondi, patentu kopfondi un citus alternatīvus mehānismus, lai atbalstītu piekļuvi zālēm un jauninājumus medicīnā, jo īpaši novārtā atstātu slimību ārstēšanā;

Tirdzniecība un ilgtspējīga attīstība

36.   atzīst, ka ikviena BTN svarīgākā daļa ir nodaļa par būtisku attīstību un uz to attiecas standarta strīdu izšķiršanas mehānisms;

37.   aicina Eiropas Savienību un Indiju nodrošināt, ka tirdzniecība un ārvalstu tiešās investīcijas netiek veicinātas vai nu uz vides standartu, vai darba tiesību pamatnormu vai profesionālās veselības un drošības likumdošanas un standartu pazemināšanas rēķina;

38.   aicina ratificēt un efektīvi piemērot SDO pamatkonvencijas;

39.   pauž bažas par bērnu darba izmantošanu Indijā, jo ļoti bieži viņi tiek ekspluatēti bīstamos un neveselīgos darba apstākļos; prasa Komisijai risināt šo jautājumu BTN apspriedes laikā un prasa Indijas valdībai maksimāli palielināt centienus, lai izskaustu šīs parādības galvenos iemeslus, tādējādi likvidējot bērnu darbu;

40.   atzinīgi vērtē to, ka ir spēkā jauns, 2006. gadā pieņemts Indijas likums par bērnu darbu, kurā noteikts, ka bērnus, kuri jaunāki par 14 gadiem, ir aizliegts nodarbināt kā mājkalpotājus vai pārtikas stendos, un aicina ES arī turpmāk rosināt Indiju ratificēt SDO Konvenciju Nr. 182 par smagāko bērnu darba veidu izskaušanu, Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu pieņemšanai darbā un Konvenciju Nr. 98 par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, jo tas būtu konstruktīvs solis ceļā uz bērnu darba izskaušanu;

41.   uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāprasa, lai Indijas valdība novērstu uz parādu verdzību balstītu nodarbinātību, kas ir aktuāla miljoniem Indijas iedzīvotāju ‐ pārsvarā no dalītu un adivāsu kopienām (pamatiedzīvotāju ciltis un tautas); atzīmē, ka šis jautājums netiek pienācīgi risināts administratīvās un politiskās gribas trūkuma dēļ;

42.   mudina ES tās BTN ar Indiju iekļaut noteikumu, kas nodrošina, ka ES uzņēmumi, kuri izmanto speciālās ekonomiskās zonas, nevar neievērot darba ņēmēju pamattiesības un citas tiesības, kas izriet no SDO konvencijām, kuras Indija ir ratificējusi;

43.   uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas ir būtisks BTN elements; pauž bažas par reliģisko minoritāšu un cilvēktiesību aizstāvju ilgstošo vajāšanu Indijā un pašreizējo cilvēktiesību un drošības situāciju Indijas pārvaldītajā Kašmiras reģionā;

44.   aicina Padomi, Komisiju un Indiju nodrošināt, ka BTN nekaitē tādām neaizsargātām iedzīvotāju grupām kā dalīti un adivāsi un ka iespējamais labums no BTN tiek visiem sabiedrības locekļiem;

45.   atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un Indijas apņemšanos sadarboties civilās kodolizpētes jomā; atzīmē, ka Indija nav parakstījusi KNL un ka Kodolmateriālu piegādātājvalstu grupa Indijai ir piešķīrusi izņēmuma tiesības; aicina Indiju parakstīt KNL;

Eiropas Parlamenta nozīme

46.   sagaida, ka Padome un Komisija saskaņā ar EK līguma 300. panta 3. punkta otro daļu iesniegs BTN, lai Parlaments dotu savu piekrišanu;

47.   aicina Padomi un Komisiju apstiprināt Indijas saistības apspriest ES-BTN ar nākamo Indijas valdību pēc gaidāmajām vispārējām vēlēšanām;

Citi apsvērumi

48.   atzīmē straujo inflācijas kāpumu Indijā; atzīst ‐ lai Indija arī turpmāk būtu konkurētspējīga, turklāt aizvien nozīmīgāka Eiropas Savienības tirdzniecības partnere, tai ir jāveic būtiski ieguldījumi infrastruktūrā un ievērojami jāpalielina energoražošanas jauda; atzinīgi vērtē valdības plānu nākamajos piecos gados ieguldīt šajā jomā 500 miljardus ASV dolāru un aicina šajā vērienīgajā projektā cieši sadarboties gan privātās, gan valsts struktūras;

49.   atzinīgi vērtē Indijas premjerministra atklāto jauno Srinagaras dzelzceļa līniju, kas savieno Baramullu un Kazigandu, nodrošinot vietējiem iedzīvotājiem vairākus tūkstošus jaunu darba vietu; uzskata, ka šāda veida tautsaimnieciskas iniciatīvas vairos Kašmiras iedzīvotāju izredzes uz pārticību un mieru nākotnē;

50.   atzinīgi vērtē Indijas izaugsmi, kļūstot gan par līdzekļu devējvalsti, gan par attīstības palīdzības saņēmējvalsti;

51.   novērtē sadarbības attīstību pētniecības un izstrādes jomā, tostarp saistībā ar ES finansēto pamatprogrammu; atzinīgi vērtē to, ka liels skaits Indijas studentu ar Erasmus Mundus programmas atbalstu mācās Eiropas universitātēs;

52.   norāda ‐ ja par Eiropas Savienības un Indijas ekonomiskās sadarbības pamatu nosaka Eiropas Savienības vispārējo vērtību sistēmu, šādas attiecības var kļūt par paraugu sadarbībai ar citām valstīm;

53.   atzinīgi vērtē uzsākto konkrēto rīcību ES un Indijas sadarbībai kultūras jomā laikposmam no 2007. līdz 2009. gadam, sevišķi izglītības, studentu apmaiņas, apmācības un starpkultūru dialoga jomā;

54.   pauž bažas par preču cenu kāpumu pasaulē un šā procesa ietekmi uz nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, tostarp Indijā, jo tas apdraud stabilu izaugsmi un palielina nevienlīdzību pasaulē; aicina Eiropas Savienību un Indiju saskaņot visaptverošu stratēģiju, lai vienoti risinātu šo jautājumu;

55.   atzinīgi vērtē to, ka Indija ir guvusi ievērojamus panākumus, cenšoties nodrošināt vispārēju pamatizglītību, veiksmīgāk izskaust nabadzību un veicināt nekaitīga dzeramā ūdens pieejamību; tomēr norāda, ka Indijai joprojām neizdodas pienācīgi īstenot lielāko daļu ar veselības aprūpi saistīto TAM, piemēram, attiecībā uz bērnu mirstību, mātes veselības aprūpi, bērnu nepietiekamu uzturu, kā arī mazināt saslimstību ar malāriju, tuberkulozi un HIV/AIDS; ir noraizējies par to, ka TAM vislēnāk tiek īstenoti attiecībā uz dalītiem un adivāsiem, kuri joprojām tiek diskriminēti mājokļa, izglītības, nodarbinātības, veselības aprūpes un citu pakalpojumu pieejamības ziņā;

56.   norāda ‐ lai gan ir vērojama noturīga ekonomiskā izaugsme, joprojām pastāv milzīga nevienlīdzība, jo vairāk nekā 800 miljoniem cilvēku nākas izdzīvot ar mazāk kā 2 ASV dolāriem dienā; ir īpaši noraizējies par to iedzīvotāju grupu stāvokli, kuriem liegtas jebkādas privilēģijas, sevišķi par sieviešu, bērnu, atstumtu grupu un diskriminācijas upuru, piemēram, dalītu, adivāsu un lauku iedzīvotāju stāvokli; uzsver, ka jānodrošina, lai BTN neierobežo pilnvaras, kas Indijas valdībai vajadzīgas, izskaužot nabadzību un nevienlīdzību; aicina Padomi un Komisiju sadarboties ar Indijas valdību, lai uzlabotu šo grupu stāvokli un izvērtētu turpmākos sadarbības pasākumus, kas palīdzētu novērst dzimumu un kastu diskrimināciju, atsaucoties uz iepriekš minēto rezolūciju par dalītu cilvēktiesībām Indijā;

57.   uzsver, ka pieaugošā vides iznīcināšanas problēma Indijā kļūst arvien smagāka un tai var būt neiedomājamas ekonomiskas, sociālas un vides sekas, ko sevišķi izjutīs ļoti daudzie nabadzībā dzīvojošie indieši, un tāpēc uzsver īpašo vajadzību turpināt ES un Indijas sadarbību šajā jomā;

58.   ļoti atzinīgi vērtē ekonomiskās izaugsmes ietekmi uz attīstību dažos Indijas reģionos un aicina Komisiju atbalstīt pētniecību par galvenajiem šādas ietekmes veidiem un veicinošām valsts un vietējā līmeņa politikas stratēģijām, lai sekmētu apmācības un paraugprakses apmaiņu starp reģioniem;

59.   atzinīgi vērtē to, ka Indija ir apņēmusies palielināt valsts izdevumu daļu veselības aprūpes jomā, un mudina šo tendenci turpināt, lai nodrošinātu pienācīgu piekļuvi efektīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, jo īpaši lauku apgabalos;

60.   uzskata, ka Eiropas Savienībai īpaša uzmanība jāpievērš mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektoram Indijā, un tāpēc iesaka visās Eiropas Savienības un Indijas attīstības sadarbības programmās atbalstīt MVU ar pasākumiem, kuru mērķis ir palīdzēt finansēt uz tirgu orientētus vietējos projektus, ko ierosinājuši iedzīvotāji;

61.   atzinīgi vērtē to, ka visā Indijā aizvien vairāk ir pieejams mikrokredīts, kas atzīts par efektīvu līdzekli attīstībai, kuras virzošais spēks ir plašas tautas masas;

o
o   o

62.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Indijas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 285 E, 22.11.2006., 79. lpp.
(2). OV C 293 E, 2.12.2006., 155. lpp.
(3) OV C 227 E, 21.09.2006., 589. lpp.
(4) DGExP/B/PolDep/Study/2005/06.
(5) OV C 306 E, 15.12.2006., 400. lpp.
(6) OV C 175 E, 10.7.2008., 591. lpp.
(7) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
(8) OV C 250 E, 25.10.2007., 87. lpp.
(9) OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0407.
(11) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0366.
(12) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0455.
(13) OV C 301 E, 13.12.2007., 45. lpp.


Apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālā atbildība ražošanas ķēdēs
PDF 218kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālo atbildību ražošanas ķēdēs (2008/2249(INI))
P6_TA(2009)0190A6-0065/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā EK līguma 39., 49., 50. un 137. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko dibina vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā(2),

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli (COM(2007)0249),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par to, kā piemēro Direktīvu 96/71/EK par darbinieku norīkošanu(3) un 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darbinieku norīkošanu pakalpojumu jomā(4);

–   ņemot vērā ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem,

–   ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) trīsdaļīgo paziņojumu par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem(5),

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība(6),

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanu visiem(7),

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību(8),

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba tiesību modernizāciju, lai risinātu 21. gadsimta problēmas(9),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu 2004. gada 12. oktobra Tiesas spriedumu lietā C - 60/03 Wolff & Müller(10),

–   ņemot vērā pētījumu "Atbildība, slēdzot apakšlīgumus celtniecības nozarē Eiropā", kas veikts pēc Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda iniciatīvas,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A6–0065/2009),

A.   tā kā apakšlīgumu slēgšanu var uzskatīt par saimnieciskās darbības neatņemamu daļu;

B.   tā kā vēl nepieredzētam saimnieciskās darbības apjomam iepriekšējā gadsimta ceturksnī ir bijusi galvenā loma nodarbinātības līmeņa pieaugumā lielākajā daļā Eiropas Savienības tautsaimniecību un tā kā šī attīstība sniegusi priekšrocības gan lieliem, gan maziem uzņēmumiem, kā arī veicinājusi uzņēmējdarbību;

C.   tā kā globalizācija un palielināta konkurence kā tās loģiskās sekas izmaina veidus, kā uzņēmumi tiek organizēti, tostarp deleģējot tādas atsevišķas darbības ārpakalpojumu uzņēmumiem, kurām nav stratēģiska nozīme, kā arī ir pamatā tīklu izveidošanai un palielina apakšlīgumu izmantošanu;

D.   tā kā tādēļ saiknes starp mātessabiedrībām un to filiālēm, kā arī starp ģenerāluzņēmējiem un apakšuzņēmējiem kļūst sarežģītākas, kas apgrūtina izpratni par dažādām struktūrām, darbībām un politiku, kā arī par dažādo tirgus dalībnieku kompetencēm un atbildību ražošanas ķēdē;

E.   tā kā šīs pārmaiņas būtiski ietekmē darba attiecības, un reizēm tas sarežģī iespēju skaidri noteikt šīm attiecībām piemērojamo tiesību aktu jomu, kuras izveidojušās starp dažādiem ražošanas ķēdes elementiem, un tā kā tādējādi cenu veidošanos un darbaspēka sadalījumu vairs neregulē rūpniecību reglamentējošie noteikumi;

F.   tā kā mūsdienās ražošanas process dažādās ražošanas nozarēs notiek nodalīts pagarinātu un paplašinātu ražošanas ķēžu veidā, kas izpaužas kā loģistikas ķēdes (gan horizontālās, gan vertikālās), kā arī vērtību ķēdes, kurām ir raksturīgs saimnieciskums un ražīgums, turklāt atsevišķus uzdevumus deleģējot ārējiem uzņēmumiem ‐ maziem uzņēmumiem vai pašnodarbinātajiem, un tā kā tas ietekmē uzņēmumu grāmatvedību, aizstājot darbaspēka tiešās izmaksas ar izmaksām par apakšuzņēmuma līgumiem, pakalpojumiem vai piegādēm uz rēķinu un "komerclīgumu par pakalpojumiem" pamata;

G.   tā kā apakšuzņēmēji bieži konkurē savā starpā un tā kā tāpēc gan piegādātāju, gan apakšuzņēmēju darbinieki tiek pakļauti spiedienam saistībā ar darba apstākļiem;

H.   tā kā Parlaments jau ir uzsvēris problēmas, kas saistītas ar šķietamu pašnodarbinātību, un tā kā šī problēma izvirzās arī saistībā ar apakšuzņēmējiem;

I.   tā kā apakšuzņēmuma līgumu un ārpakalpojumu līgumu noslēgšana ar juridiski neatkarīgiem uzņēmumiem nerada neatkarību, un tā kā uzņēmumi, kas atrodas vērtību ķēdes zemākā līmenī, izņemot īpašus apakšuzņēmējus, kas darbojas progresīvo tehnoloģiju vai citās sarežģītās jomās, bieži nespēj darboties atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā ģenerāluzņēmēji;

J.   tā kā apakšlīgumu noslēgšanai gan ir daudz pozitīvu aspektu, un tā ir atļauta ražošanas jaudas palielināšanai, tā tomēr rada zināmu ekonomisko un sociālo nelīdzsvarotību darbinieku vidū un varētu veicināt darba apstākļu galēju pasliktināšanos, kas izraisa bažas;

K.   tā kā apakšlīgumu noslēgšanu var īstenot starpniecības uzņēmumi, kas nodarbojas tikai ar personāla pakalpojumiem, vai arī pagaidu darba aģentūras, un minētie dažkārt ir tā dēvētie "pastkastīšu" uzņēmumi, un tā kā daudzos gadījumos tiek piešķirts tikai atsevišķs līgums vai arī darbinieki tiek nolīgti tikai šim konkrētam nolūkam; tā kā šāda prakse raksturo celtniecības nozari kā jomu, kas ļoti strauji mainās, vienlaikus paredzot darba attiecības uz ierobežotu laiku un tādējādi bieži radot darbiniekiem nedrošību;

L.   tā kā pārrobežu kontekstā problēmas, kas saistītas ar šo nedrošo stāvokli, vēl vairāk saasinās, ja, piemēram, darbinieki tiek norīkoti uz kādu trešo dalībvalsti;

M.   tā kā darba attiecības celtniecības nozarē ir formulētas no jauna, un tajā pašā laikā samazināta "galvenā līgumslēdzēja" tiešā atbildība sociālajā jomā, jo darbaspēka nodrošināšana ir ārējo pakalpojumu sniedzēju ziņā, izmantojot apakšuzņēmējus un nodarbinātības aģentūras, kas nolīgst lētu un bieži vien neapmācītu darbaspēku ar zema līmeņa apakšlīgumu starpniecību;

N.   tā kā dažas nozares, tostarp celtniecības nozare, ir īpaši neaizsargātas pret ļaunprātīgas izmantošanas mēģinājumiem, jo apakšlīgumu noslēgšanas ķēdes bieži ir ļoti sarežģītas;

O.   tā kā jānodrošina, ka pamatprincips vienādi atalgot par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā jāattiecina uz visiem nodarbinātajiem, neatkarīgi no viņu statusa un noslēgtā darba līguma veida un ka šis princips arī jāievieš;

1.   aicina valsts iestādes un visas ieinteresētās puses darīt visu iespējamo, lai palielinātu darbinieku izpratnes līmeni par viņu tiesībām, kas paredzētas dažādos dokumentos (darba likumā, darba koplīgumos, rīcības kodeksos), kuri reglamentē darba attiecības un darba apstākļus uzņēmumos, kuru labā viņi strādā, un līgumattiecības apakšlīgumu noslēgšanas ķēdēs;

2.   aicina Komisiju uzlabot informētību par paraugpraksi, pieņemtajām pamatnostādnēm un standartiem, kā arī par uzņēmumu īstenoto sociālas atbildības praksi, neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi ir ģenerāluzņēmēji vai apakšuzņēmēji;

3.   atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu uzņēmumos, ar kuriem noslēgti apakšlīgumi, un īpaši par atbilstību galvenajiem nodarbinātības standartiem, sociālo tiesību ievērošanu, darbinieku apmācīšanu un vienlīdzīgu attieksmi pret tiem;

4.   uzsver, cik liela nozīme apakšlīgumu uzņēmumiem ir ražošanas ķēdēs, izmantojot jaunās tehnoloģijas, lai uzlabotu gan ražošanas, gan nodarbinātības kvalitāti;

5.   aicina dalībvalstu publiskās iestādes pieņemt labāk izstrādātas tiesību normas, saskaņā ar kurām publiskā iepirkuma procedūrās nevar piedalīties uzņēmumi, attiecībā uz kuriem ir konstatēts, ka tie pārkāpj darba tiesības, koplīgumus vai rīcības kodeksus;

6.   atzinīgi vērtē starptautiska tiesiskā regulējuma pieņemšanu, vienošanās par kuru panākta konkrētos daudznacionālos uzņēmumos un pasaules mēroga apvienību federācijās un kura mērķis ir aizsargāt nodarbinātības standartus daudznacionālos uzņēmumos un to apakšuzņēmumos dažādās valstīs, kā arī formulēt atkarīgu darbinieku statusu un nodrošināt to sociālo aizsardzību neatkarīgi no konkrētiem nodarbinātības noteikumiem;

7.   norāda uz nolēmumu lietā Wolff & Müller, kurā Eiropas Kopienu Tiesa konstatēja, ka Vācijas valsts atbildības sistēma nevis pārkāpj Kopienas tiesību aktus, bet gan kalpo uz ārvalstīm norīkoto darbinieku aizsardzībai;

8.   pieņem zināšanai sabiedriskās apspriešanas rezultātus par Komisijas Zaļo grāmatu "Darba tiesību modernizācija, lai risinātu 21. gadsimta problēmas" (COM(2006)0708); šajā sakarībā atbalsta Komisijas nodomu veikt nepieciešamos pasākumus to pušu tiesību un pienākumu precizēšanai, kas iesaistītas apakšuzņēmuma līgumu ķēdēs, lai novērstu to, ka nodarbinātājiem atņemtu iespējas patiešām izmantot savas tiesības;

9.   atzinīgi vērtē to, ka astoņas dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Nīderlande, Somija, Spānija un Vācija) reaģējušas uz problēmām, kas saistītas ar apakšuzņēmēju kā darba devēju pienākumiem, ieviešot atbildības sistēmu valsts mērogā; mudina pārējās dalībvalstis apsvērt līdzīgu sistēmu noteikšanu; tomēr uzsver to, ka noteikumu īstenošana attiecībā uz pārrobežu apakšlīgumu noslēgšanas procesiem ir īpaši sarežģīta, ja dalībvalstīs ir spēkā dažādas sistēmas;

10.   uzsver, ka Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumā kā viens no iemesliem pasākumu neefektivitātei minēts neliels atbildības apjoms, piemēram, atbildības ierobežošana, nosakot to tikai vienam ķēdes elementam;

11.   uzsver īpašās problēmas, ar kurām sastopas mazie uzņēmumi un aicina tos, kas pieņem politiskus lēmumus, izstrādāt atbilstīgus instrumentus, lai mazo uzņēmumu vidū panāktu labāku izpratni;

12.   atgādina visām ieinteresētajām pusēm, ka 2006. gada 26. oktobra rezolūcijā par darbinieku norīkošanu Parlaments aicināja Komisiju reglamentēt pamatuzņēmumu vai galveno uzņēmumu solidāro atbildību, lai novērstu pārkāpumus apakšlīgumu un ārpakalpojumu līgumu slēgšanā ar pārrobežu darbiniekiem un izveidotu pārredzamu un konkurētspējīgu tirgu visiem uzņēmumiem;

13.   vēlreiz atgādina par šo aicinājumu, prasot Komisijai izstrādāt konkrētu Kopienas juridisku instrumentu solidāras atbildības ieviešanai Kopienas līmenī un ņemt vērā atšķirīgās tiesību sistēmas dalībvalstīs, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

14.   aicina Komisiju īstenot ietekmes novērtējumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktu par ķēdes atbildības pievienoto vērtību un iespējamību, kas ļauj palielināt pārredzamību apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas procesos un nodrošināt Kopienas un dalībvalstu tiesību aktu labāku aizsardzību; uzsver, ka šādam novērtējumam jāaptver vairākas nozares;

15.   ir pārliecināts, ka Kopienas instruments par ķēdes atbildību ne tikai uzlabotu nodarbināto stāvokli, bet arī nāktu par labu dalībvalstu iestādēm, darba devējiem un jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem cīņā pret ēnu ekonomiku, jo skaidri un pārredzami Kopienas noteikumi atbaidītu apšaubāmus tirgus dalībniekus, tādējādi uzlabojot iekšējā tirgus darbību;

16.   norāda, ka visi pasākumi, ar kuru starpniecību nodarbinātie tiek informēti par savām tiesībām un saņem atbalstu šo tiesību īstenošanā, sniedz būtisku ieguldījumu uzņēmumu sociālās atbildības veicināšanā; aicina dalībvalstis principiāli nodrošināt, ka nodarbinātie ir informēti par savām tiesībām; šajā sakarībā uzskata, ka sociālajiem partneriem uzlikta īpaša atbildība;

17.   aicina Komisiju pielikt vairāk pūļu, lai veicinātu plašāku un labāku koordināciju un administratīvo sadarbību starp pārvaldes institūcijām, inspekcijām, valdību izpildaģentūrām, sociālā nodrošinājuma iestādēm un nodokļu iestādēm; turklāt aicina dalībvalstis ieviest stingrākas pārbaudes procedūras un veicināt ciešāku saikni starp valsts darba inspekcijām, tādējādi stiprinot sadarbību un koordināciju to starpā; aicina Komisiju izstrādāt kvalitātes standartus attiecībā uz darba inspekcijām un īstenot priekšizpēti par iespējamiem pasākumiem Kopienas Darba inspekciju tīkla izveidošanai;

18.   uzsver, ka jāveicina stimuli uzņēmumiem īstenot visus iespējamos centienus ar vislabākajiem nodomiem, piemēram, ieviešot sertifikācijas sistēmas un rīcības kodeksus, lai novērstu apakšuzņēmēju izdarītus darba likumu pārkāpumus; ar šiem centieniem saprot ziņošanu iestādēm un līguma pārtraukšanu ar apakšuzņēmēju, kas ir iesaistīts nelikumīgā darbībā ar mērķi izvairīties no solidāras atbildības par šo pārkāpumu;

19.   aicina sociālos partnerus uzņemties vadošo lomu, no vienas puses, konkrētu un vienreizēju uzdevumu apakšuzņēmuma līgumu veicināšanā, bet, no otras puses, ierobežot apakšuzņēmuma līgumu noslēgšanas izplatību un atzinīgi vērtē pamatnolīgumu izstrādāšanu, kuri papildus vajadzīgajam regulējumam ķēdēs paredz sociālo un civiltiesisko atbildību;

20.   brīdina par iespējamām normu kolīzijām, pārklāšanos un dubultošanos rīcības kodeksos un darba tiesībās, kā arī rīcības kodeksos, standartos un pamatnostādnēs, ko pieņēmušas valsts iestādes, un spēkā esošajos koplīgumos; šā iemesla dēļ uzsver nepieciešamību, lai uzņēmumi galvenokārt vadītos pēc rīcības kodeksiem, standartiem un pamatnostādnēm, ko izstrādājušas starptautiskas organizācijas (ESAO, SDO) vai arī kas izstrādātas valsts vai nozaru līmenī;

21.   atgādina visām iesaistītajām pusēm un jo īpaši darba devējiem par viņu pienākumiem informēt un uzklausīt darbiniekus, kā arī nodrošināt to līdzdalību lēmumu pieņemšanā, īpaši par pienākumiem, kas paredzēti Kopienas un valsts tiesību instrumentos;

22.   ierosina vienoties dalībvalstu līmenī nodrošināt ģimenes dzīves un darba apvienošanu attiecībā uz ražošanas ķēžu apakšuzņēmumos nodarbinātajiem un to, ka efektīvi tiek īstenotas direktīvas par maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumiem;

23.   aicina Komisiju nodrošināt efektīvu atbilstību Direktīvai 96/71/EK, tostarp vajadzības gadījumā uzsākot pienākumu neizpildes procedūras; turklāt aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot norīkoto darbinieku piekļuvi informācijai, pastiprināt koordināciju un administratīvo sadarbību dalībvalstu starpā, tostarp precizējot dalībvalstu informācijas centru lomu, kā arī atrisināt ar pārrobežu piemērošanu saistītās problēmas, kas kavē efektīvi īstenot Direktīvu 96/71/EK;

24.   uzsver, ka var veikt efektīvākus pasākumus, lai cīnītos pret apakšlīgumu noslēgšanas iespējamām negatīvām sekām, īstenojot uzlabotu dialogu starp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām;

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp.
(2) OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.
(3) OV C 313 E, 20.12.2006., 452.lpp.
(4) OV C 175 E, 10.7.2008., 411.lpp.
(5) OV C 280 E, 18.11.2006., 65.lpp.
(6) OV C 301 E, 13.12.2007., 45. lpp.
(7) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0466.
(9) OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.
(10) Lieta C–60/03, Wolff & Müller, [2004.], Recueil, I–9553.lpp.


Pārtikas cenas Eiropā
PDF 379kWORD 96k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par pārtikas cenām Eiropā (2008/2175(INI))
P6_TA(2009)0191A6-0094/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 9. decembra paziņojumu "Pārtikas cenas Eiropā" (COM(2008)0821),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 20. oktobra pētījumu par starpību starp ražotāju cenām un cenām, ko maksā patērētāji,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 28. novembra pētījumu "Eiropas pārtikas rūpniecības konkurētspēja ‐ ekonomisks un juridisks novērtējums",

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. maija paziņojumu "Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana ‐ norādījumi par ES rīcību" (COM(2008)0321),

–   ņemot vērā 2008. gada 19. februāra Deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(1),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 7. aprīļa atzinumu "Lielās mazumtirdzniecības nozare‐tendences un ietekme uz lauksaimniekiem un patērētājiem"(2),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 1997. gada 22. janvāra Zaļo grāmatu "Vertikāli ierobežojumi EK Konkurences politikā" (COM(1996)0721),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu(3),

–   ņemot vērā kopējas lauksaimniecības politikas (KLP) "veselības pārbaudi",

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0094/2009),

A.   tā kā Eiropas Savienībā un pasaulē nesen bija vērojama liela pārtikas cenu nepastāvība, dažkārt izraisot ievērojamu cenu pieaugumu un radot neviennozīmīgas sekas lauksaimniecības nozarē, dažiem ļaujot iegūt no cenu pieauguma, bet citiem ‐ galvenokārt lopkopības saimniecībām un pārtikas apstrādes uzņēmumiem ‐ radot daudz lielākas izmaksas;

B.   tā kā, pamatojoties uz tādu izejvielu cenu kāpumu kā mēslojums un augu aizsardzības līdzekļi, ievērojami palielinājās arī lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas un tā kā pašlaik, neraugoties uz ražotāju cenu strauju pazemināšanos, tam neseko ražošanas izmaksu samazināšanās tādā pašā apjomā un tajā pašā laika posmā;

C.   tā kā lauksaimniecības produktu cenu samazinājums, kam neseko ražošanas izmaksu samazinājums, rada lauksaimniekiem finanšu situāciju, kura nav ilgtspējīga, un daudzi pārtrauc ražošanu, jo tā nav rentabla;

D.   tā kā atsevišķās dalībvalstīs tika konstatēts, ka lielie ražotāji vieniem un tiem pašiem produktiem noteikuši ļoti atšķirīgas cenas;

E.   tā kā Eiropas Savienībā ir novērotas lielas atšķirības starp patērētāju un ražotāju cenām, ko dažos gadījumos nevar izskaidrot ar izmaksām, kas saistītas ar produktu pārstrādi, izplatīšanu un pārdošanu;

F.   tā kā, analizējot cenas un to veidošanos, jāņem vērā visa piegādes ķēde; tā kā pārtikas nozare ir sadrumstalota un piegādes ķēde ir ļoti sarežģīta, un tajā ir iesaistīti daudzi starpnieki;

G.   tā kā pēdējos gados atsevišķi lieli pārstrādes uzņēmumi ir palielinājuši savu tirgus daļu;

H.   tā kā pēdējo gadu laikā pārtikas piegādes ķēdes konkurences struktūrā notika būtiskas pārmaiņas un palielinājās gan pārtikas ražotāju, gan arī vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumu koncentrācijas pakāpe;

I.   tā kā visā Eiropas Savienībā ir pierādījumi, ka lielveikali izmanto savu pirktspēju, lai piegādātājiem maksātās cenas pazeminātu līdz līmenim, kas nav ilgtspējīgs, kā arī piespiestu piekrist netaisnīgiem nosacījumiem; tā kā lieli mazumtirdzniecības uzņēmumi visā Eiropā ātri kļūst par "sargiem", kas kontrolē lauksaimnieku un citu piegādātāju piekļuvi patērētājiem;

J.   tā kā patērētāju cenas Eiropas Savienībā vidēji pat pieckārt pārsniedz saimniecības cenu; tā kā pirms piecdesmit gadiem lauksaimnieki Eiropas Savienībā saņēma pusi no pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas, un pašlaik šī proporcija, vienlaikus ar ievērojumi augušo pārtikas pārstrādes pakāpi, ir ārkārtīgi samazinājusies;

K.   tā kā, lai gan KLP finansēšana gadu gaitā ir veicinājusi zemu cenu nodrošināšanu patērētājiem, tomēr ir acīmredzams, ka, neraugoties uz cenu samazināšanos lauksaimniecības nozarē, patērētāju cenas joprojām ir augstas vai nesamazinās;

L.   tā kā ES stratēģiski vēlami ir augsti saimnieciskās patstāvības rādītāji; tā kā šajā sakarībā ES primārajiem ražotājiem ir jāiegūst stingra pozīcija kā mūsu pārtikas piegādes nodrošinātājiem;

M.   tā kā neatbilstība starp lauksaimniecības produktu ražotāju un pārējās piegādes ķēdes dalībnieku spēju ietekmēt sarunu virzību rada spēcīgu spiedienu uz ražotāju peļņu lauksaimniecības nozarē,

1.   uzskata, ka saskaņā ar EK Līgumu ES sabiedrības interesēs ir saglabāt adekvātu ražotāju un patērētāju cenu līmeni un nodrošināt taisnīgu konkurenci, īpaši attiecībā uz tādām stratēģiskām precēm kā lauksaimniecības un pārtikas preces;

2.   uzskata, ka, ja konkurence patērētājiem nodrošina iespēju iegādāties pārtiku par konkurētspējīgām cenām, tad lauksaimniekiem ir jānodrošina stabili ienākumi, nosakot cenas, kas sedz ražošanas izmaksas un nodrošina viņu darbam atbilstošu atalgojumu, īpaši, lai garantētu labas kvalitātes pārtikas piegādes drošību;

3.   uzskata, ka cenu pārneses mehānismu un starpību starp ražotāja un patērētāja cenu ietekmē plašs faktoru kopums; to vidū min piegādes ķēdes dalībnieku, tostarp ražotāju, vairumtirgotāju un mazumtirgotāju tirdzniecības paradumus, ar lauksaimniecību nesaistīto izmaksu lielumu (piemēram, enerģiju un darbaspēku), likumdošanas un reglamentēšanas sistēmu, preču ātrbojību, produktu apstrādes, realizācijas, pārkraušanas un uzglabāšanas pakāpi vai patērētāju iepirkšanās izvēli;

4.   uzskata, ka no faktoriem, kas visvairāk iespaido cenu pārneses mehānismu un starpību starp patērētāju un ražotāju cenu, galvenā nozīme ir pieaugošajai koncentrācijai visā pārtikas piegādes ķēdē, produktu apstrādes pakāpei un cenu kāpumam atkarībā no citiem ārējiem izmaksu faktoriem, kā arī spekulācijām ar lauksaimniecības pamatproduktiem; tāpēc atkārto, ka tirgus regulēšanas instrumenti ir svarīgi un pašreizējos apstākļos nepieciešamāki nekā jebkad iepriekš;

5.   piekrīt Komisijai, ka piedāvājuma un pieprasījuma pilnveidošanās, kā arī trūkumi pārtikas piegādes ķēdes darbībā ievērojami veicina pārtikas cenu kāpumu; tomēr uzsver, ka to ievērojami veicinājusi arī spekulācija finanšu tirgos, kas izkropļojusi cenu veidošanās mehānismu;

6.   aicina Komisiju iespējami drīz pētījuma formā sagatavot apsekojumu par peļņas normu sadalījumu ražošanas un piegādes ķēdē, kā tas bija paredzēts 2009. gada budžetā, pamatojoties uz Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas agrāko priekšlikumu budžeta procedūras laikā; uzskata to par pirmo soli šīs ķēdes pārredzamības veicināšanā;

7.   pauž nožēlu par ES intervences pasākumu pakāpenisko atcelšanu lauksaimniecības tirgus nozarē, jo tiem ir izšķiroša nozīme lielu cenu svārstību gadījumā; uzskata, ka jāievieš jauni tirgus vadīšanas instrumenti, lai varētu nodrošināt lielāku stabilitāti attiecībā uz ražotāju ienākumiem un piedāvāt patērētājiem pieejamu cenu;

8.   uzskata, ka saskaņā ar KLP ir vajadzīgi tirgus vadīšanas instrumenti, ar ko stabilizēt lauksaimniecības nozari un lauksaimniecības pārtikas tirgu un uzturēt ilgtspējīgu ES lauksaimniecisko ražošanu ar piemērotām cenām, lai izvairītos no svārstību efekta attiecībā uz mazumtirdzniecības cenām un ražošanas faktoriem;

9.   uzskata, ka Eiropas Savienības un ASV salīdzinājums, ko Komisija veic attiecībā uz ražīgumu, ir pilnīgi pamatots, tomēr tas nevar būt par vienīgais pamats, lai nekļūdīgi noteiktu ražīguma apmēru pārtikas nozarē (galvenokārt lauksaimnieciskā ražošanā un pārstrādē) ES; uzsver, ka lauksaimniecības un pārtikas nozare Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras no ASV gan attiecībā uz paņēmieniem un jomām, ko tā aptver, gan arī attiecībā uz valdošajiem nosacījumiem un spēkā esošajām normām;

10.   uzskata, ka jāveicina primārās lauksaimniecības nozares konkurētspējas un novatorisko iespēju stiprināšana, jo no tā primārajiem ražotājiem izriet lielākas iespējas dažādot savu uzņēmējdarbības vadību un samazinās atkarība no citiem ražošanas un izplatīšanas ķēdes posmiem;

11.   uzskata, ka lauksaimniecības produkcijas piedāvājuma koncentrācija ražotāju organizācijās, kooperatīvos vai tamlīdzīgās apvienībās dotu iespēju izlīdzināt savu nozīmi pārtikas ķēdē, pastiprinot lauksaimnieku spēju ietekmēt sarunu virzību, viņu ražojumiem piešķirot lielāku pievienoto vērtību un tirdzniecības kanālus tuvinot patērētājiem;

Pārtikas preču tirgus nepilnības

12.   vērš uzmanību, ka ievērojama ietekme tirgū ir īpaši izdevīga lauksaimniecības nozarē, ņemot vērā lauksaimniecības piegāžu cenu mazo elastību, no vienas puses, un patērētāju pieprasījumu, no otras puses;

13.   pauž bažas par tādām tirdzniecības metodēm, kā preču pārdošana zem to pašizmaksas lielveikalu apmeklētības palielināšanai; atbalsta aizliegumu pārdot pārtiku zem pašizmaksas un atbalsta dalībvalstis, kuras jau ir ieviesušas šādus pasākumus; vēlas, lai ES līmenī būtu vairāk pasākumu, kas apkarotu šādu agresīvu cenu noteikšanu, kā arī citas konkurenci kropļojošas prakses, piemēram, produktu sasaistīšanu vai cita veida tirgū dominējošas pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu;

14.   uzskata, ka cenas zem pašizmaksas, kas jau par sevi nav rentablas nevienam uzņēmumam, var pielietot tikai lieli (diferencēti) uzņēmumi īstermiņā un arī tikai, lai izspiestu no tirgus konkurentus; uzskata, ka šāda prakse ilgtermiņā nav lietderīga ne patērētājam, ne tirgum kopumā;

15.   turklāt pauž bažas par citiem gadījumiem, kad tirdzniecības nozare izmanto savu ietekmi tirgū; to vidū ir pārspīlēti maksājuma termiņi, nodevas par iekļaušanu sortimentā, maksa par vietas piešķiršanu plauktos, draudi izņemt preces no sortimenta, ar atpakaļejošu datumu piemērotas atlaides pārdotām precēm, nepamatotas iemaksas mazumtirgotāju reklāmas izdevumos vai ekskluzīvas piegādes pieprasīšana;

16.   uzsver, ka dažās dalībvalstīs pastāv vienāda koncentrācija gan pircēju, gan pārdevēju tirgus daļā, tādējādi padziļinot kropļojošo ietekmi uz tirgu;

17.   uzsver, ka, ņemot vērā KLP reformu un jo īpaši atdalīšanu, lauksaimnieku lēmumus par ražošanu vairāk ietekmēs tirgus norādes, kuras nedrīkst traucēt pārmērīga koncentrācija mazumtirdzniecībā; uzskata, ka ES pārtikas importa palielināšana varētu samazināt saimniecības cenas;

18.   atzīmē, ka peļņas palielināšanai mazumtirdzniecības uzņēmumiem ir iespēja gūt labumu no tādiem marķējumiem kā "taisnīga tirdzniecība"; tādēļ, lai ierobežotu šādu praksi un kontrolētu šā marķējumu izmantošanu, aicina izstrādāt stratēģiju taisnīgas tirdzniecības atbalstīšanai un attīstīšanai visā Eiropas Savienībā;

19.   atzīst, ka īstermiņā tirgus koncentrācija dažādos pārtikas piegādes ķēdes posmos var pazemināt pārtikas preču cenu līmeni, taču vidējā un ilgā termiņā būtu jāpievērš uzmanība, lai netiktu apgrūtināta brīvā konkurence, mazie ražotāji netiktu izslēgti no tirgus un nesamazinātos patērētāju izvēle;

20.   norāda, ka daudzi MVU pārtikas nozarē ir ārkārtīgi neaizsargāti, īpaši, ja tie lielā mērā ir atkarīgi no viena liela uzņēmuma; atzīmē, ka lieli uzņēmumi pārtikas piegādes ķēdē bieži vairākiem piegādātājiem liek sacensties savā starpā par zemāko cenu, un maziem uzņēmumiem, lai turpinātu savu uzņēmējdarbību, ir jāsamazina izmaksas un peļņa, kas savukārt nozīmē mazāku samaksu lauksaimniekiem, ierobežotāku MVU piekļuvi tirgum un tirdzniecības kanāliem, mazāk darbinieku un zemākas kvalitātes preces patērētājiem;

21.   pauž bažas par spekulāciju palielināšanos ar pārtiku finanšu tirgos; aicina Komisiju uzsākt izmeklēšanu par šo jautājumu; sagaida Augsta līmeņa grupas lauksaimniecības un pārtikas industrijas konkurētspējas jautājumos secinājumus un aicina, lai šī grupa ierosinātu efektīvas darbības tirgus nelīdzsvarotības novēršanai;

22.   tāpat iebilst pret Komisijas secinājumiem, saskaņā ar kuriem spekulācijas finanšu tirgos būtiski neietekmējot cenu veidošanās procesu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu uzņemties iniciatīvu par nestandartizētu nākotnes līgumu tirgu stingrāku pārraudzību attiecībā uz lauksaimniecības pamata izejvielām;

23.   uzskata, ka Komisija pašlaik aprobežojas ar pieejamo datu vienpusīgu skaidrošanu, jo tā neņem vērā iespējamo ietekmi saistībā ar spekulatīviem ieguldījumiem nestandartizētos nākotnes līgumu tirgos, piemēram:

   galapatērētāju (ražotāju un patērētāju) cenu pieaugumu saistībā ar nepamatām cerībām par cenu attīstību;
   šķēršļu un papildu nedrošības rašanos nesen dibinātiem un maziem ražošanas uzņēmumiem, kas balstās uz lauksaimniecisko ražošanu, kā rezultātā noteiktos tirgos, iespējams, rodas šķēršļi iekļūšanai tirgū, kā arī konkurences stiprināšanas procesam;
   netaisnīgo (sociālo un ģeogrāfisko) pārpalikuma pārdali no lauksaimniecības produktu pārdošanas ar zaudējumiem lauksaimnieku/ražotājiem, bet ieguvumiem ‐ tirdzniecības starpniekiem un spekulantiem;

24.   uzsver, ka pretrunā Komisijas novērtējumam, ir vēl steidzamāk jāizskata jauni reglamentējošie noteikumi attiecībā uz standartizētiem nākotnes līgumu tirgiem, jo pazīmes liecina, ka spekulācijas jau rada problēmas ar pārtikas pamatproduktu cenām un līdz ar to problēmas tirgos un ražošanas uzņēmumos, kuri tām ir pakārtoti;

25.   uzskata, ka Eiropas Komisija pēdējo piecu gadu laikā ir uzlabojusi karteļu pārraudzību, gan ar labākiem konkurences tiesību aktiem, gan īstenojot spēkā esošos tiesību aktus; uzskata, ka tādi pasākumi, kā, piemēram, pieteikumi iecietības režīma piemērošanai, strīdu atrisināšanas procedūras un informācijas tehnoloģiju izmantošana tiesu jomā ir devuši nozīmīgu ieguldījumu; tomēr uzskata, ka dalībvalstīm joprojām ir jāuzlabo to saturs un īstenošana;

26.   norāda konkurences komisāram uz Parlamenta pieņemto minēto rakstisko deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgas varas izmantošanas novēršanu; ir neapmierināts, ka Komisija nav ievērojusi tajā ietvertos aicinājumus; pieprasa šajā sakarā veikt apsekojumu par tirgus koncentrāciju un karteļu veidošanos mazumtirdzniecībā, kā arī par sankcijām nelikumīgas rīcības gadījumos;

27.   aicina Komisiju savos gada pārskatos analizēt starpību starp ražotāju un patērētāju cenām, cenu atšķirības dalībvalstīs un cenu atšķirības attiecībā uz dažādiem lauksaimniecības produktiem;

28.   norāda, ka lieliem uzņēmumiem ir acīmredzamas un labi zināmas ekonomiskās priekšrocības (apjoma un diversifikācijas radīti ietaupījumi), kas ļauj samazināt izmaksas un līdz ar to arī cenas; tomēr uzsver, ka pasākumiem pārtikas piegādes ķēdes uzlabošanā būtu jāveicina efektīvu darbības sistēmu (piemēram, kopu, tīklu un nozaru apvienību) radīšana, lai šīs priekšrocības varētu izmantot lauksaimniecības nozare, mazinot spiedienu uz peļņas normu, ar ko uzņēmumi saskaras nākamajā posmā;

29.   pauž lielas bažas, ka Komisijas paziņojumā par pārtikas cenām Eiropā, kurā ietverts pētījums par biežāk sastopamo praksi, kas rada konkurences problēmas pārtikas piegādes ķēdē, nav minēta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana tirgū, kas novērojama gan mazumtirdzniecībā, gan arī zināmā mērā vairumtirdzniecībā; uzskata, ka konkurenci kropļojoša prakse, kas raksturīga uzņēmumiem ar lielu tirgus daļu, piemēram, ekskluzīvo tiesību līgumi vai obligāta produktu sasaistīšana liecina par būtiskiem taisnīgas konkurences traucējumiem pārtikas piegādes ķēdē;

Eiropas Savienības loma
Tirgus nepilnību novēršana

30.   atbalsta Komisijas lēmumu izstrādāt priekšlikumu efektīvai ES tirgus uzraudzības sistēmai, kas spētu reģistrēt cenu tendences un resursu izmaksas visā piegādes ķēdē; uzskata, ka šai sistēmai ir jānodrošina pārredzamība un jāļauj salīdzināt līdzīgi produkti dažādās valstīs; uzskata, ka šī sistēma ir jāizveido ciešā sadarbībā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroju un valstu statistikas iestādēm, kā arī tai jāsadarbojas ar Eiropas Patērētāju aizsardzības centru tīklu (ECC); atgādina pamatprincipu, ka ir jāievēro saprātīgas robežas attiecībā uz papildu izmaksām un apgrūtinājumiem;

31.   aicina Komisiju izstrādāt Kopienas tiesisko regulējumu, kas cita starpā ietvertu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/35/EK (2000. gada 29. jūnijs) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(4) pamatīgu pārskatīšanu un veicinātu līdzsvarotas attiecības starp dažādiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, novērstu ļaunprātīgu praksi un veicinātu tirdzniecības peļņas normas taisnīgu sadalīšanu;

32.   aicina konkurences iestādes valsts un ES līmenī izpētīt un novērtēt patērētāju cenas visā Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu konkurences noteikumu ievērošanu un noteiktu dažādo, vērtību ķēdi veidojošo tirgus dalībnieku atbildību; uzsver, ka cenu samazināšanai attiecībā uz patērētājiem ir jābūt īslaicīgai, bet ražotājiem no cenu paaugstināšanas jāiegūst ātrāk;

33.   konstatē, ka lielāku izmaksu struktūras pārredzamību var panākt, izveidojot ES datu bāzi, kura būtu viegli pieejama pilsoņiem un kurā būtu salīdzināmas cenas precēm un izejvielām, kā arī informācijas par izmaksām saistībā ar enerģiju, algām, īri, nodevām un maksājumiem visā ES; aicina Komisiju izstrādāt plānus šādai elektroniskai sistēmai, kuras pamatā būtu esošie valstu modeļi, piemēram, Francijas cenu observatorijas; turklāt uzskata, ka sadarbībā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO) ir jāizveido starptautiska lauksaimniecības produktu, resursu un pārtikas preču cenu observatorija, lai labāk pārraudzītu šos datus starptautiskā līmenī;

34.   aicina ikvienu ražošanas un izplatīšanas ķēdē iesaistīto personu kopīgi izstrādāt paraugpraksi vai progresa ziņojumus, lai veicinātu lauksaimniecības produktu cenu pārredzamību;

35.   aicina dalībvalstu iestādes un Eiropas Komisiju iesniegt sīku pētījumu un analīzi par cenu pārneses mehānismu un starpību starp saimniecības un galīgo patērētāja cenu, kā arī analīzi par lielveikalu vietu, skaitu, apgrozījumu un īpašajām izmaksām loģistikas un enerģijas patēriņa ziņā; aicina dalībvalstu iestādes un Komisiju pārbaudīt, vai kritēriji dominējošā tirgus stāvokļa noteikšanai vēl aizvien ir atbilstīgi, ņemot vērā mazumtirdzniecības tirgus attīstību; aicina izveidot Komisijas darba grupu pārtikas piegādes ķēdes jautājumos, kas strādātu kopā ar valstu konkurences iestādēm;

36.   konstatē, ka viens no iemesliem atšķirībām starp ražotāju un pārdošanas cenām ir pārtikas preču ķēdes nelīdzsvarotība un ka, neraugoties uz to, ES nav pietiekamu pasākumu ražotāju organizāciju veicināšanai ar kooperatīvu un citu organizāciju starpniecību, lai veicinātu piedāvājuma koncentrāciju; aicina Komisiju izveidot pasākumus gan saskaņā ar KLP, gan arī citās ES politikas jomās, lai veicinātu šīs organizācijas, kas ļaus radīt lielāku tirgus organizāciju un palielinās ražotāju spēju ietekmēt sarunu virzību attiecībā pret pārējiem pārtikas preču ķēdes posmiem;

37.   ierosina, lai valstu konkurences iestādes, kurām saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir plaša nozīme konkurences uzraudzībā visos pārtikas piegādes ķēdes posmos, stiprinātu savu sadarbību Komisijas pārraudzībā ar atklātās sadarbības metodi saistībā ar ražošanas izmaksu un tirdzniecības uzraudzību, lai garantētu iekšējā tirgus pareizu darbību;

38.   uzskata, ka ņemot vērā to, ka mazumtirdzniecību galvenokārt iespaido valstu tiesiskās, ekonomiskās, politiskās un kultūras iezīmes, Eiropas Konkurences tīkla (ECN) kontekstā vajadzētu lielāku informācijas apmaiņu un, iespējams, dalībvalstu sadarbību, lai ES līmenī pētītu uzņēmumu darbību, kas kropļo konkurenci;

39.   prasa, lai ar saskaņā ar Lisabonas stratēģiju atbalstītu dalībvalstu plānus, lai mazumtirdzniecības jomā samazinātu vai atceltu nepamatotu reglamentējošu iejaukšanos, kas varētu ierobežot konkurenci un vienmērīgu pārtikas piegādes ķēdes darbību, kaitējot patērētājiem;

40.   uzskata, ka iecietības modelis ir jāizmanto gan valsts, gan ES līmenī, lai atbildīgās konkurences iestādes plašāk informētu par tādiem prakses gadījumiem pārtikas piegādes ķēdē, kas ir vērsti pret konkurenci;

41.   atgādina, ka bez Kopienas konkurences noteikumiem Eiropas līmenī ir daudzi citi pasākumi, kas nosaka mazumtirdzniecības uzņēmumu darbību, cita starpā Kopienas iekšējā tirgus noteikumi, kā arī Kopienas tiesību akti patērētāju aizsardzības jomā; uzsver, ka visi šie pasākumi ir savā starpā saskaņoti un tie ir jākoordinē centrāli Eiropas līmenī, lai varētu sasniegt vislabākos rezultātus attiecībā uz patērētāju cenām;

42.   uzsver, ka arī starptautiskā līmenī ir jāreaģē uz pašreizējo pārtikas krīzi; aicina izveidot ar FAO saistītu starptautisku tīklu, lai nodrošinātu pietiekamus pārtikas preču krājumus pasaulē;

43.   aicina Komisiju vest sarunas ar PTO par nolīgumu, kas lauksaimniecībai dotu pietiekami plašas iespējas konkurēt ar trešām valstīm; uzskata, ka ar tirdzniecību nesaistītu prasību iekļaušanai ir izšķirīga nozīme, lai uzturētu spēkā Eiropas ražošanas standartus un to ievērošanu;

44.   prasa, lai attiecībā uz konkrētiem pamatproduktiem ‐ līdzīgi kā attiecībā uz naftas produktiem ‐ ES līmenī paredzētu krīzes rezerves un krājumus;

45.   aicina ieviest mehānismus, lai apkarotu finanšu tirgū novērojamās spekulācijas ar lauksaimniecības precēm, kā arī uz to balstītus finanšu instrumentus; atbalsta Komisijas nodomu pārbaudīt, kādus pasākumus varētu veikt, lai sekmētu cenu nepastāvības samazinājumu lauksaimniecības pamatproduktu tirgū;

46.   aicina veikt pasākumus nelielu lauksaimniecības ražotāju sadarbības atbalstam, lai tie varētu konkurēt ar lieliem ražošanas, apstrādes un mazumtirdzniecības uzņēmumiem; uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai ir jānodrošina dažādu tirdzniecības veidu pastāvēšana un jāizvairās un pārtikas preču tirgus liberalizācijas, kas izraisītu tālāku koncentrēšanos; aicina Eiropas Komisiju izstrādāt zaļo grāmatu par ražotāju organizāciju stiprināšanu, efektīvām pieejām saistībā ar ķēžu posmiem un lielo mazumtirdzniecības uzņēmumu ietekmi tirgū;

47.   aicina Komisiju pastiprināti uzraudzīt pārtikas produktu importu jo īpaši attiecībā uz Eiropas higiēnas un vides standartu ievērošanu, lai importa produkti nepakļautu ES patērētājus lielākam riskam;

48.   uzskata par vajadzīgu mudināt uz lielāku lauksaimniecības piedāvājuma koncentrāciju, atbalstot apvienību dažādās juridiskās formas, lai izlīdzinātu pārtikas preču ķēdes nozīmi, lauksaimnieku ražojumiem piešķirtu pievienoto vērtību un pastiprinātu viņu spēju ietekmēt sarunu virzību attiecībā uz citiem tirdzniecības aģentiem;

49.   aicina atjanot Eiropas Pārtikas ražotāju konsultatīvo dienestu, kas sniegtu padomus lauksaimniekiem un ražošanas organizācijām par preču sadali, mazumtirdzniecības tirgu un iespējām konkrētu produktu ražošanā;

50.   aicina izveidot "karsto" tālruņa līniju patērētājiem un lauksaimniecības ražotājiem, lai varētu paziņot par ļaunprātīgas rīcības gadījumiem, un varētu darīt pieejamu informāciju par salīdzināmām precēm un to cenām visā ES; šādu līniju jāizveido un tai ir jādarbojas valstu Eiropas Patērētāju aizsardzības centros;

51.   atzinīgi vērtē Patērētāju tirgus progresa ziņojuma ieviešanu kā līdzekli labākai iekšējā tirgus uzraudzībai un lielākas informācijas nodrošināšanai patērētājiem;

52.   pauž bažas par starpnieku ietekmi uz galīgo patērētāju cenu; aicina Komisiju veikt piegādes ķēdes analīzi, lai labāk saprastu katra ķēdes dalībnieka nozīmi cenu veidošanā;

Tuvinot ražotāju patērētājam

53.   atbalsta tādas politikas ieviešanu, kas veicinātu plašāku un tiešāku ražotāju un patērētāju saskarsmi, kā, piemēram, nesen pieņemtā ES programma par augļiem skolās, jo tas varētu nodrošināt nozīmīgāku ražotāju lomu tirgū, samazinot starpnieku un lielu mazumtirdzniecības uzņēmumu ietekmi, vienlaikus sniedzot patērētājiem labāku un plašāku preču izvēli; viens no šādiem pasākumiem būtu iespējas radīšana un veicināšana, lai ražotāji varētu veikt produktu tiešo tirdzniecību;

54.   aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, ar ko vienkāršot tādu ražotāju organizāciju kā kooperatīvu apvienošanos un sadarbību, tādējādi izvairoties no birokrātijas un citu ierobežojumu šķēršļiem, lai ražotāju organizācijas, palielinot savu izmēru, varētu pielāgoties piegādes noteikumiem, ko pieprasa tirgus globalizācija;

55.   uzskata, ka, lai radītu uzticēšanās atmosfēru sistēmā, ir ārkārtīgi svarīgi sniegt patērētājiem visaptverošu un izsmeļošāku informāciju, un jādara viss iespējamais, lai izglītotu, pareizi informētu patērētāju, un nodrošinātu tam neitrālu informāciju;

56.   ierosina, lai patērētājiem paredzētajā informācijā būtu īpaša norāde par to, ka ES ražotāji īpašu uzmanību pievērš Kopienas tiesību aktu ievērošanai vides, pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku aizsardzības jomā;

57.   uzsver, ka patērētāju tiesību aizsardzības politika ietver ne tikai cenas, bet arī pārtikas preču daudzveidības un kvalitātes nodrošināšanu; tāpēc ierosina, lai Komisija pārbauda, saskaņā ar kādiem nosacījumiem ir jānorāda produktu kvalitātes un daudzveidības mazināšanās pārtikas piegādes ķēdē un jo īpaši mazumtirdzniecībā;

58.   atzīmē vietējo mazumtirdzniecības veikalu pievienoto vērtību, kas nodrošina svarīgu ieguldījumu, lai novērstu plaisu starp ražotājiem un patērētājiem un uzlabotu dzīves kvalitāti laukos, radot darba iespējas un pastiprinot esošās sociālās saiknes;

59.   uzskata, ka plaši jāveicina jauno tehnoloģiju un interneta izmantošana; uzsver, ka jaunās tehnoloģijas var izmantot, lai sniegtu vairāk informācijas par dažādu preču veidu atrašanos, cenu un īpašībām; uzskata, ka tas varētu labāk atbilst konkrētam pieprasījumam un piedāvāt lielāku izvēli patērētājiem; atbalsta Eiropas lauksaimniecības, konkurētspējas un kohēzijas līdzekļu izmantošanu, lai ar modernajām tehnoloģijām un internetu atvieglotu ražotāju piekļuvi tirgum;

60.   prasa veikt pasākumus, kas dotu lielāku virzību "vietējo pārtikas preču" koncepcijai, jo īpaši pasākumus noieta veicināšanai un patērētāju informēšanai par attiecīgo produktu sevišķajām īpašībām un par labumu veselībai un ekonomikai, kas saistīts ar to lietošanu, kā arī tradicionālo tirgu un tradicionālo tirdzniecības veidu atbalstam, kuros ražotāji tieši tiekas ar patērētājiem;

61.   prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis vairāk atbalstītu bioloģisko lauksaimniecību; turklāt vēlas, lai patērētājiem būtu pieejami kvalitatīvi produkti par pieņemamām cenām, pateicoties vērienīgai politikai ar finansiālajiem stimuliem šim lauksaimnieciskās ražošanas veidam;

62.   mudina pastiprināt sadarbību starp ražotājiem vai nu tradicionālo ražotāju organizāciju veidā, vai, izveidojot jaunus lauksaimnieku tirdzniecības sadarbības veidus;

63.   aicina vairāk veicināt lauksaimniecības produktu dažādošanu kā tirdzniecības koncepciju, kas rada iespēju saskaņā ar kvalitāti noteikt dažādas cenas;

64.   pauž bažas par faktu, ka pārtikas ražotāju spēcīgā spēja ietekmēt sarunu virzību uz mazumtirgotāju rēķina, kam par iemeslu ir ietekmīgs zīmols vai produkta diferencēšana, iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā "Pārtikas cenas Eiropā" tiek raksturota nesamērīgi negatīvi, salīdzinot ar tādiem daudz svarīgākiem faktoriem kā konkurences traucējumi vai oligopoli/monopoli; uzskata, ka ietekmīga zīmola radīšana vai diferencēšana ir pieļaujama prakse un ka negodīga ir tikai iegūtā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana;

65.   aicina pastiprināt un racionalizēt Eiropas Savienības politikas virzienus, lai aizsargātu ģeogrāfiskas izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumus un citus apliecinājumus, kas parāda lauksaimniecības preču atšķirības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē diskusijas, kuras izraisīja 2008. gada 15. oktobrī publiskotā Zaļā grāmata par lauksaimniecības produktu kvalitāti - produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas (COM(2008)0641);

66.   uzskata, ka, pamatojoties uz pieejamiem paraugiem, jāizstrādā rūpīgāks pētījums par īpašu Eiropas lauksaimniecības produktu marķējumu; uzskata, ka šim marķējumam ir jānodrošina ES ražošanas standartu ievērošana, piemēram, taisnīga attieksme pret tirgus dalībniekiem visā ražošanas un izplatīšanas ķēdē; turklāt uzskata, ka šāds marķējums mudinātu patērētājus vairāk lietot ES produktus un tādējādi atbalstītu ES ražotājus;

67.   aicina Komisiju analizēt izmaksas, kas jāsedz ražotājiem, lai ievērotu Kopienas noteikumus par savstarpējo atbilstību, un to, cik lielā mērā šie standarti atšķiras dalībvalstīs, ņemot vērā, ka minētie noteikumi ir stingrāki nekā tie, kas attiecas uz importētiem produktiem;

o
o   o

68.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0054.
(2) OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.
(3) OV C 263 E, 16.10.2008., 621. lpp.
(4) OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp.


Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekme uz Eiropas Savienības pilsoņu individuālajām tiesībām, vidi un ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem
PDF 251kWORD 107k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26.marta rezolūcija par Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņu individuālajām tiesībām, vidi un ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem (2008/2248(INI))
P6_TA(2009)0192A6-0082/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā lūgumrakstus, kas saņemti saistībā ar šīs rezolūcijas priekšmetu, it īpaši Lūgumrakstu Nr. 0609/03,

–   ņemot vērā lūgumrakstu iesniegšanas tiesības, kas paredzētas EK līguma 194. pantā,

–   ņemot vērā Reglamenta 192. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0082/2009),

A.   tā kā lūgumrakstu iesniegšanas process dod Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem iespēju panākt sūdzību ārpustiesas izskatīšanu, ja šīs sūdzības attiecas uz jautājumiem, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības darbības jomām;

B.   tā kā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punkts nosaka, ka "Savienība ir dibināta, ievērojot dalībvalstu kopīgos principus ‐ brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas principu un tiesiskuma principu";

C.   tā kā ES līguma 6. panta 2. punkts nosaka, ka Savienība apņemas ievērot pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECPAK);

D.   tā kā ECPAK parakstījušo valstu pilsoņiem un iedzīvotājiem, kuri uzskata, ka ir cietuši no cilvēktiesību pārkāpumiem, ir jāvēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, paturot prātā, ka saskaņā ar ECPAK 35. pantu pirms prasības iesniegšanas šajā tiesā ir jāizmanto visas prasību izskatīšanas iespējas attiecīgajā valstī;

E.   tā kā ES līguma 7. pants nosaka procedūras, ko Savienība var īstenot 6. panta 1. punktā minēto principu pārkāpuma gadījumā un lai meklētu risinājumus;

F.   tā kā ES līguma 7. pants arī dod Parlamentam tiesības iesniegt Padomei pamatotu priekšlikumu, lai tā izvērtētu, vai ir skaidrs risks, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt vērtības, kas ir Savienības pamatā;

G.   tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants garantē privātās un ģimenes dzīves, tostarp dzīvokļa, neaizskaramību un tā kā ECPAK 8. pants piešķir tādas pašas tiesības un precizē, ka "valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības"; tā kā Parlaments, Padome un Komisija ir apņēmušies ievērot Pamattiesību hartu visā savā darbībā;

H.   tā kā tiesības uz privātīpašumu Pamattiesību hartas 17. pantā ir atzītas par Eiropas pilsoņu pamattiesībām, nosakot, ka "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam" un ka "Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju", un ka "īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs";

I.   tā kā EK līguma 18. pants nosaka, ka "Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus";

J.   tā kā saskaņā ar 295. pantu EK līgums "nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu"; tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru šajā noteikumā ir tikai atzītas dalībvalstu tiesības pieņemt noteikumus par īpašumtiesību sistēmu un tā kā Tiesas judikatūra ir apliecinājusi, ka dalībvalstu kompetence šai sakarībā vienmēr ir jāīsteno saskaņā ar Kopienas tiesību pamatprincipiem, piemēram, principiem par brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla apriti un personu pārvietošanos (skat. 1976. gada 22. jūnija spriedumu lietā C-119/75, Terrapin pret Terranova, 1976, ECR 1039);

K.   tomēr tā kā Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka, lai gan īpašumtiesības ir daļa no Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tās nav absolūtas tiesības un ir aplūkojamas no to sociālo funkciju viedokļa, un tā kā tādējādi to izmantošana var būt ierobežota, ja šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķiem un neizraisa neproporcionālu un nepieļaujamu iejaukšanos, mazinot garantēto tiesību būtību (skat. 2002. gada 10. decembra spriedumu Lietā C-491/01, British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 2002, ECR I-11453);

L.   tā kā neatkarīgi no judikatūras Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka gadījumā, ja valsts tiesību akti neietilpst Kopienas tiesību aktu darbības jomā, Kopienas jurisdikcijā nav novērtēt šo noteikumu atbilstību pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (skat., piemēram, 2005. gada 6. oktobra rīkojumu lietā C-328/04, Vajnai, 2005, ECR I-8577, 12. un 13. punkts);

M.   tā kā ECPAK Pirmā protokola 1. panta pirmā daļa nosaka, ka "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu" un "Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem"; tā kā šī panta otrajā daļā teikts, ka "Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu" un tā kā minētā protokola ratifikācijas laikā Spānija paredzēja atrunu attiecībā uz 1. pantu, ņemot vērā Spānijas Konstitūcijas 33. pantu, kurā teikts: "1. Privātīpašuma un mantojuma tiesības ir atzītas. 2. Šo tiesību sociālā funkcija nosaka robežas to saturam saskaņā ar likumu. 3. Nevienam nevar atņemt viņa īpašumu un tiesības, izņemot gadījumus, kad to attaisno sabiedriski pakalpojumi vai sociālas intereses un tas tiek pienācīgi kompensēts saskaņā ar likumu";

N.   tā kā Parlaments uzskata, ka pienākums cedēt likumīgi iegūtu privātīpašumu bez atbilstošas procedūras un pienācīgas kompensācijas un pienākumu segt patvaļīgi noteiktas izmaksas par nepieprasītu un bieži vien nevajadzīgu infrastruktūras attīstību ir personas pamattiesību pārkāpums saskaņā ar ECPAK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (skat., piemēram, Aka pret Turciju(1));

O.   tā kā 2008. gadā Spānijas varasiestādes izdeva norādījumus par 1989. gada Piekrastes likuma piemērošanu, kas tika ignorēts daudzus gadus, kuru laikā Spānijas piekrastes teritorijās ir nodarīts ievērojams kaitējums videi; tā kā pat pašreizējie norādījumi neietver skaidrus īstenošanas pasākumus, kas būtu jāievēro iesaistītajām vietējām un reģionālajām iestādēm, un tā kā ir saņemti daudzi jauni lūgumraksti, kas liecina par norādījumu retroaktīvu saturu un personu likumīgi iegūta īpašuma patvaļīgu izpostīšanu un sagraušanu, likvidējot viņu tiesības uz šo īpašumu un iespējas nodot savas tiesības mantojuma veidā;

P.   tā kā, ņemot vērā faktisko robežlīniju izvietojumu, iesaistītajām personām ir radies spēcīgs iespaids, ka tas noteikts patvaļīgi, uz ārvalstu īpašnieku rēķina, piemēram, Formentera salā;

Q.   tā kā Piekrastes likums nesamērīgi ietekmē individuālā īpašuma īpašniekus, kuru tiesības būtu pilnībā jāievēro, un vienlaikus nepietiekami skat reālos piekrastes izpostītājus, kas daudzos gadījumos ir bijuši atbildīgi par pārmērīgu pilsētu attīstību piekrastē, tostarp par brīvdienu kūrortiem, un kuriem bija pamatots iemesls uzskatīt, ka viņi aizvien rīkojas pretrunā attiecīgā likuma noteikumiem;

R.   tā kā pašreizējā parlamenta pilnvaru laikā Lūgumrakstu komiteja, pamatojoties uz ļoti daudzajiem saņemtajiem lūgumrakstiem, ir veikusi rūpīgu vairāku gadījumu izmeklēšanu, trīs reizes ir ziņojusi par ES pilsoņu leģitīmo tiesību uz likumīgi iegūtu īpašumu Spānijā pārkāpumu apmēru un ir arī paudusi bažas par apdraudējumu ilgtspējīgai attīstībai, vides aizsardzībai, ūdens kvalitātei un nodrošināšanai un valsts iepirkuma procedūrām saistībā ar urbanizācijas līgumiem un nepietiekamu urbanizācijas procedūru kontroli, ko veic daudzas vietējās un reģionālās iestādes Spānijā(2), un saistībā ar šiem jautājumiem pašlaik tiek izskatītas lietas gan Spānijas tiesās, gan Eiropas Kopienu Tiesā;

S.   tā kā ir daudz piemēru, kur visu līmeņu iestādes ‐ centrālās, autonomo reģionu un municipālās ‐ ir atbildīgas par to, ka tika īstenots neilgtspējīgas attīstības modelis, kas izraisīja ļoti nopietnu ietekmi uz vidi, kā arī sociālās un ekonomiskās sekas;

T.   tā kā Eiropas Parlaments ir saņēmis lielu skaitu lūgumrakstu no privātpersonām un dažādām organizācijām, kas pārstāv ES pilsoņus, ar sūdzībām par dažādiem urbanizācijas aspektiem un tā kā daudzos lūgumrakstos aprakstītos gadījumos nav pārkāpti Kopienas tiesību akti, par ko liecina dalībvalstīm nosūtītie paziņojumi, un šīs problēmas būtu jārisina, izmantojot visus attiecīgajā dalībvalstī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

U.   tā kā arvien biežāk tiek gūti pierādījumi tam, ka Spānijas tiesu iestādes ir sākušas risināt problēmas, ko daudzās piekrastes teritorijās izraisījusi pārmērīga urbanizācija, jo īpaši veicot izmeklēšanu un izvirzot apsūdzības pret korumpētām vietējām amatpersonām, kas ar savu rīcību ir veicinājušas vēl nepieredzētu un nekontrolētu urbanizāciju, pārkāpjot ES pilsoņu tiesības un arī nodarot neatgriezenisku kaitējumu daudzu Spānijas reģionu bioloģiskajai daudzveidībai un vides integritātei; tā kā Parlaments ir novērojis, ka šādu apsūdzību izskatīšanas procedūras tomēr tiek īstenotas ārkārtīgi lēni un ka daudzos no šiem gadījumiem piespriestos sodus nav iespējams piemērot tādā veidā, lai sniegtu gandarījumu ļaunprātīgās rīcības upuriem, un tā kā tādēļ daudziem cietušajiem ES pilsoņiem, kuri nav Spānijas valstspiederīgie, ir radies iespaids, ka Spānijas tiesu iestādes nerīkojas un/vai ir neobjektīvas; tā kā tomēr ir jāpiemin arī iespēja iesniegt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā pēc tam, kad ir izsmeltas vietējās iespējas;

V.   tā kā šāda plaši izplatīta prakse, ko veicinājušas bezatbildīgas vietējās un reģionālās iestādes, pieņemot neatbilstošus un bieži vien nepamatotus tiesību aktus, kas daudzos gadījumos ir pretrunā ar vairāku Eiropas tiesību aktu mērķiem, ir nodarījusi vislielāko kaitējumu Spānijas tēlam un tās vispārējām ekonomiskajām un politiskajām interesēm Eiropā, turklāt tādu pašu ietekmi izraisa Spānijas autonomajos apgabalos spēkā esošo pilsētplānošanas un vides tiesību aktu neatbilstoša piemērošana dažu urbanizācijas projektu gadījumos, kā arī vairāku ar to saistītu lielas korupcijas gadījumu parādīšanās;

W.   tā kā reģionu ombudi bieži vien ir strādājuši ļoti sarežģītos apstākļos, lai aizsargātu ES pilsoņu intereses gadījumos, kas saistīti ar pārkāpumiem urbanizācijā, bet dažos gadījumos autonomo apgabalu pašvaldības viņu centienus nav ņēmušas vērā;

X.   tā kā Spānijas Konstitūcijas 33. pants nosaka personas tiesības uz īpašumu un tā kā ir bijuši dažādi šā panta skaidrojumi, jo īpaši attiecībā uz īpašuma izmantošanu sabiedrības interesēs pretstatā personu tiesībām uz likumīgi iegūtām mājām un dzīvokļiem; tā kā nav pieņemts neviens nolēmums par zemes likumu darbību Valensijas reģionā;

Y.   tā kā Spānijas Konstitūcijas 47. pants nosaka, ka visiem spāņiem ir tiesības uz pienācīgu un atbilstošu mājokli, un uzliek valsts iestādēm pienākumu nodrošināt attiecīgus apstākļus un pieņemt noteikumus, lai garantētu šo tiesību īstenošanu, reglamentējot zemes izmantošanu vispārējās interesēs, lai novērstu spekulāciju;

Z.   tā kā Spānijas valdības pienākums ir piemērot EK līgumu un aizsargāt un nodrošināt Eiropas tiesību aktu pilnīgu piemērošanu Spānijas teritorijā neatkarīgi no politisko iestāžu organizācijas valstī, ko nosaka Spānijas Karalistes konstitūcija;

AA.   tā kā Komisija, izmantojot tai piešķirtās tiesības saskaņā ar EK līguma 226. pantu, Eiropas Kopienu Tiesā ir iesniegusi prasību pret Spāniju par pārkāpumiem, kas ir saistīti ar pārlieku intensīvu urbanizāciju Spānijā un tieši attiecas uz Publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanu Valensijas iestādēs(3);

AB.   tā kā Komisija pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma ir uzsākusi izmeklēšanu attiecībā uz vairāk nekā 250 urbanizācijas projektiem, par kuriem ir saņemti negatīvi atzinumi no kompetentajām ūdensapgādes un upju baseinu uzraudzības iestādēm un kuri tāpēc var būt pretrunā Ūdens pamatdirektīvai(4), it īpaši Andalūzijā, Kastīlijā-Lamančā, Mursijā un Valensijā;

AC.   tā kā daudzi no šiem urbanizācijas projektiem ir nošķirti no apvienotām pilsētu teritorijām, tādējādi izraisot ievērojamus izdevumus, lai nodrošinātu pamatpakalpojumus, piemēram, elektrību, ūdeni un ceļu infrastruktūru; tā kā investīcijas šādos projektos bieži vien ietver daļēju ES finansējumu;

AD.   tā kā saistībā ar daudziem dokumentētiem urbanizācijas problēmu gadījumiem Spānijā Komisija nav rīkojusies pietiekami efektīvi, ne tikai nenodrošinot piesardzības principa piemērošanu attiecībā uz vides tiesību aktiem, bet arī pieļaujot kompetento vietējo vai reģionālo iestāžu pieņemto noteikumu, kam ir juridiski saistošs spēks, paviršu interpretāciju, piemēram, par integrēta pilsētas attīstības plāna "pagaidu apstiprināšanu", ko veic vietējā iestāde;

AE.   tā kā Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas(5), kuras 3. pants attiecas tieši uz tūrismu un urbanizāciju, mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt ar vidi saistītu apsvērumu integrāciju plānu un programmu izstrādē un pieņemšanā, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību; un tā kā Ūdens pamatdirektīva nosaka dalībvalstīm pienākumu novērst ūdens resursu kvalitātes pasliktināšanos un veicināt saldūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

AF.   tā kā vairāku Lūgumrakstu komitejas faktu vākšanas vizīšu rezultāti rāda, ka dažas vietējās un reģionālās iestādes (ne tikai piekrastes reģionos), ierosinot vai apstiprinot plašas urbanizācijas programmas, iespējams, šos mērķus bieži pārprot; tā kā vairuma lūgumrakstos apstrīdēto urbanizācijas plānu īstenošanas laikā lauku zeme ir pārklasificēta par zemi, kas paredzēta pilsētu attīstībai, nesot ievērojamu ekonomisko labumu urbanizācijas iniciatoriem un attīstītājiem; un tā kā ir zināmi arī daudzi gadījumi, kad ir mainīts aizsargājamās zemes vai zemes, kas būtu aizsargājama apdraudētās bioloģiskās daudzveidības dēļ, statuss vai tā ir pārklasificēta, vai šādas zemes statuss netiek norādīts vispār, lai attiecīgajā teritorijā ļautu īstenot urbanizāciju;

AG.   tā kā šādu apstākļu sekas ir ļaunprātīga rīcība, kas ietekmē tūkstošiem ES pilsoņu, kas urbanizācijas iniciatoru īstenoto plānu rezultātā ir ne tikai zaudējuši savu likumīgi iegūto īpašumu, bet ir spiesti segt patvaļīgi noteiktas maksas saistībā ar negribētiem, bieži vien nevajadzīgiem un nelikumīgiem infrastruktūras projektiem, kas tieši ietekmē viņu īpašumtiesības, kā rezultātā daudzām ģimenēm ir izraisīta finansiāla un emocionāla katastrofa;

AH.   tā kā daudzi tūkstoši Eiropas pilsoņu dažādos apstākļos ir iegādājušies īpašumus Spānijā, labā ticībā sadarbojoties ar vietējiem juristiem, pilsētplānotājiem un arhitektiem, un tikai vēlāk sapratuši, ka ir kļuvuši par negodīgu vietējo iestāžu pieļautu urbanizācijas noteikumu pārkāpumu upuriem un ka viņu mājas ir jānojauc, jo tās ir uzbūvētas nelikumīgi un tādēļ ir bezvērtīgas un nav pārdodamas;

AI.   tā kā nekustamā īpašuma aģenti dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, un citi ar nekustamā īpašuma tirgu saistīti pakalpojumu sniedzēji Spānijā turpina tirgot īpašumu jaunās apbūvēs, pat ja viņi noteikti zina, ka pastāv reāla iespēja, ka konkrētais projekts netiks nedz pabeigts, nedz uzbūvēts;

AJ.   tā kā Spānijai piederošajām Vidusjūras salām un Spānijas piekrastes teritorijai pēdējās desmitgades laikā ir nodarīts ievērojams kaitējums, intensīvi apbūvējot šos reģionus ar cementa un betona ēkām un tādējādi ietekmējot ne tikai trauslo piekrastes vidi, ko parasti lielā mērā aizsargā Dzīvotņu(6)/ Natura 2000 direktīva un Putnu direktīva(7), piemēram, urbanizācijās Gatas ragā (Almērijā) un Mursijā, bet arī daudzu teritoriju sociālo un kultūras dzīvi, kas ir traģisks un neglābjams kultūras identitātes un mantojuma zudums, kā arī kaitējums vides integritātei, un tās galvenokārt ir sekas tam, ka trūkst apgabalu vai reģionāla līmeņa plānošanas vadlīniju, kas noteiktu saprātīgas robežas pilsētu izaugsmei un attīstīšanai, pamatojoties uz skaidriem vides ilgtspējības kritērijiem, un sekas noteiktu vietējo un reģionālo iestāžu un būvniecības nozares pārstāvju alkatīgajai un spekulatīvajai rīcībai, kuri no šādas darbības ir guvuši milzīgu peļņu, kuras lielākā daļa ir eksportēta(8);

AK.   tā kā šādam attīstības modelim ir negatīvas sekas arī tūrisma nozarē, jo runa ir par graujošu ietekmi uz augstas kvalitātes tūrismu, jo tiek iznīcinātas vietējās vērtības un veicināta pārmērīga urbanizācija;

AL.   tā kā runa ir par attīstības modeli, kuram ir postošs iespaids uz kultūras vērtībām un kas iznīcina Spānijas kultūras dažādības pamatvērtības un identitātes pazīmes, sagraujot arheoloģiskās iegulas, vērtīgas kultūras celtnes un vietas, kā arī to dabas un ainavisko vidi;

AM.  tā kā būvniecības nozare, kas straujās ekonomiskās izaugsmes gados guva ievērojamu peļņu, ir kļuvusi par vienu no galvenajiem nesenā finanšu tirgu sabrukuma upuriem, ko daļēji veicināja spekulatīvie darījumi mājokļu tirgū, un tā kā šī situācija skar ne tikai uzņēmumus, kuriem draud bankrots, bet arī desmitiem tūkstošu būvniecības nozarē strādājošo, kas var kļūt par bezdarbniekiem neilgtspējīgās urbanizācijas politikas dēļ, kura tika īstenota un par kuras upuriem tagad kļuvuši arī viņi,

1.   aicina Spānijas valdību un attiecīgos reģionus rūpīgi izvērtēt un pārskatīt visus tiesību aktus, kas plašas urbanizācijas rezultātā ietekmē to privātpersonu tiesības, kam pieder īpašums, lai pārtrauktu EK līgumā, Pamattiesību hartā, ECPAK un attiecīgajās ES direktīvās, kā arī citās konvencijās, kuru līgumslēdzēja puse ir ES, noteikto tiesību un pienākumu pārkāpumus;

2.   aicina Spānijas varasiestādes aizliegt visas juridiskās iespējas, kas veicina spekulāciju, piemēram, urbanizācijas aģentus;

3.   uzskata, ka kompetentajām reģionālajām iestādēm jāaptur un jāpārskata visi jaunie urbanizācijas plāni, kas neatbilst stingriem vides ilgtspējīgas un sociālās atbildības kritērijiem un kas negarantē tiesību uz likumīgi iegūtu īpašumu ievērošanu, un apturēt un atcelt visus pašreizējos projektus, saistībā ar kuriem nav ievēroti vai nav piemēroti visi ES tiesību aktos noteiktie kritēriji, jo īpaši attiecībā uz urbanizācijas līgumu piešķiršanu un atbilstību noteikumiem par ūdens un vides aizsardzību;

4.   pieprasa Spānijas varasiestādēm nodrošināt, ka neviens administratīvs akts, kas uzliktu pilsonim par pienākumu cedēt likumīgi iegūtu privātīpašumu, netiktu juridiski pamatots ar tiesību aktu, kas pieņemts pēc attiecīgā īpašuma būvniecības datuma, jo tas būtu pretrunā ar administratīvo aktu retroaktivitātes aizlieguma principu, kas ir vispārējs Kopienas tiesību princips (skat. EKT 1985. gada 29. janvāra spriedumu Lietā Nr. 234/83, Gesamthochschule Duisburg, 1985, ECR 327. lpp.), un apdraudētu pilsoņiem garantēto juridisko noteiktību, pārliecību un tiesisku paļāvību attiecībā uz aizsardzību saskaņā ar ES tiesību aktiem;

5.   aicina Spānijas varasiestādes veidot pārredzamības kultūru, kuras uzdevums būtu informēt iedzīvotājus par zemes izmantošanu un uzsākt efektīvus iedzīvotāju informēšanas un iesaistīšanas pasākumus;

6.   mudina Spānijas valdību rīkot sabiedrisko apspriešanu, kurā piedalītos arī visas administratīvās iestādes un kuras gaitā izveidota darba komiteja veiktu rūpīgu Spānijas urbanizācijas izpēti, kas ļautu veikt likumdošanas pasākumus spekulācijas un neilgtspējīgas attīstības novēršanai;

7.   mudina kompetentās valsts un reģionālās iestādes ieviest funkcionējošus tiesiskus un administratīvus mehānismus, iesaistot reģionu ombudus, kuriem ir jāpiešķir tiesības piedāvāt atlīdzinājuma saņemšanas paātrināšanas līdzekļus un nodrošināt kompensācijas urbanizācijas noteikumu pārkāpumu upuriem, kuri par tādiem ir kļuvuši spēkā esošu tiesību aktu piemērošanas dēļ;

8.   pieprasa kompetentajām finanšu un komerciālajām iestādēm, kas ir saistītas ar būvniecības un pilsētbūvniecības nozari, sadarboties ar politiskajām iestādēm, lai meklētu risinājumus problēmām, kas radušās liela mēroga urbanizācijas dēļ, kura ir ietekmējusi daudzus ES pilsoņus, kas izvēlējušies ievērot EK līguma noteikumus un ir izmantojuši savas 44. pantā noteiktās tiesības veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas nav to izcelsmes valsts;

9.   mudina kompetentās valsts, reģionālās un vietējās iestādes garantēt taisnīgu risinājumu daudzajos gadījumos, kuros ES pilsoņi ir cietuši tāpēc, ka viņu mājas celtniecība nav pabeigta dēļ sliktas plānošanas un saskaņošanas starp iestādēm un būvuzņēmumiem;

10.   norāda, ka gadījumā, ja cietušo pušu prasība netiek apmierināta Spānijas tiesā, tām būs jāiesniedz apelācijas sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo iespējamie īpašuma pamattiesību pārkāpumi neietilpst Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē;

11.   aicina ES iestādes sniegt konsultācijas un atbalstu, ja to pieprasa Spānijas iestādes, lai palīdzētu tām rast risinājumus efektīvai pārlieku intensīvās urbanizācijas negatīvās ietekmes uz pilsoņu dzīvi mazināšanai pietiekami īsā, bet saprātīgā termiņā;

12.   aicina Komisiju tajā pašā laikā nodrošināt stingru Kopienas tiesību piemērošanu un šajā rezolūcijā minēto direktīvu mērķu respektēšanu, lai nodrošinātu to izpildīšanu;

13.   pauž lielas bažas un bailes par to, ka tiesu iestādes Spānijā ir saskārušās ar grūtībām, risinot jautājumu par plašas urbanizācijas ietekmi uz iedzīvotāju dzīvi, par ko liecina tūkstošiem Parlamenta un tā atbildīgajā komitejā saņemto sūdzību saistībā ar šādiem jautājumiem;

14.   uzskata, ka lūgumrakstu iesniedzēju plaši izplatītais uzticēšanās trūkums Spānijas tiesu sistēmai kā efektīvam kompensācijas un taisnības panākšanas līdzeklim ir satraucošs;

15.   pauž bažas par direktīvas par naudas atmazgāšanu(9) neatbilstīgu transponēšanu, par ko tagad ir uzsākta Līguma pārkāpumu tiesvedība un kas ir ierobežojusi finanšu kapitāla, tostarp investīciju, nelegālās aprites pārredzamību un likumīgu vēršanos pret to atsevišķos liela mēroga urbanizācijas projektos;

16.   uzskata, ka personām, kas ir godprātīgi iegādājušās Spānijā īpašumu, bet pēc tam uzzina, ka darījums pasludināts par nelikumīgu, ir jābūt tiesībām saņemt attiecīgu kompensāciju, vēršoties Spānijas tiesā;

17.   uzskata, ka gadījumā, ja privātpersonām, kas iegādājušās īpašumu Spānijā, zinādamās iespējamo attiecīgā darījuma nelikumību, var uzlikt par pienākumu atlīdzināt riska uzņemšanās rezultātā radītos zaudējumus, šāda pieeja līdzīgā veidā a fortiori jāpiemēro šīs jomas profesionāļiem; tāpēc uzskata, ka attīstītāji, kas noslēguši līgumus, par kuru nelikumību viņiem būtu bijis jāzina, nedrīkst būt tiesīgi saņemt kompensāciju par plāniem, kas tika apturēti dēļ neatbilstības valsts un Eiropas tiesību aktiem, kā arī viņiem nedrīkst būt automātiskas tiesības saņemt atpakaļ maksājumus, kas jau veikti pašvaldībām, ja tie veikti, apzinoties noslēgtā līguma iespējamo nelikumību;

18.   tomēr uzskata, ka skaidrības, precizitātes un noteiktības trūkums attiecībā uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas regulē privātpersonu īpašumtiesības, kā arī neatbilstīga un nekonsekventa vides tiesību aktu piemērošana ir galvenie daudzu ar pilsētplānošanu saistīto problēmu cēloņi un ka tie kopā ar zināmu paviršību tiesas procesos ir ne tikai saasinājuši šo problēmu, bet arī veicinājuši endēmiskas korupcijas formas rašanos, par kuras galvenajiem upuriem kārtējo reizi ir kļuvuši ES pilsoņi un kura ir nodarījusi ievērojamus zaudējumus arī Spānijai;

19.   atbalsta secinājumus, pie kuriem nonākusi Valensijas kopienas ombude (Síndica de Greuges), kuras iestādei ar atzīta pilsoņu pamattiesību aizstāvja reputācija, par to, ka īpašnieku tiesības, iespējams, ir tikušas ietekmētas un tas noticis vai nu attīstītāja nevērības dēļ vai tādēļ, ka viņiem bija jāuzņemas attīstītāja vienpusēji uzspiestas urbanizācijas izmaksas, kas dažkārt bija pārmērīgas;

20.   uzskata, ka jau no procesa paša sākuma iedzīvotājiem jānodrošina piekļuve informācijai un iesaistīšanās urbanizācijas procesā, turklāt informācija par vides jautājumiem iedzīvotājiem jāsaņem skaidrā, vienkāršā un saprotamā veidā;

21.   uzskata, ka nedz spēkā esošie tiesību akti, kas attiecas uz urbanizāciju, nedz attiecīgās iestādes nesniedz "vispārēju interešu" definīciju un ar šo jēdzienu ir pamatota no vides viedokļa neilgtspējīgu projektu apstiprināšana, turklāt dažos gadījumos ar tā palīdzību ir ignorēti attiecīgo hidrogrāfijas konfederāciju atzinumi par negatīvu ietekmi uz vidi;

22.   atzīst un atbalsta Spānijas iestāžu centienus aizsargāt piekrastes vidi un nepieciešamības gadījumā atjaunot piekrastes vidi tā, lai būtu iespējama bioloģiskā daudzveidība un floras un faunas vietējo sugu atjaunošana; šajā kontekstā mudina tās pārskatīt un nepieciešamības gadījumā veikt grozījumus Piekrastes likumā, lai aizsargātu tiesības likumīgajiem namīpašniekiem un personām, kam pieder nelieli zemes gabali piekrastes teritorijās, kas nerada negatīvu ietekmi uz piekrastes vidi; uzsver, ka šāda aizsardzība nav attiecināma uz tādiem projektiem, kas ir izstrādāti kā spekulatīvi pasākumi un kas neievēro attiecīgās ES vides direktīvas; apņemas izskatīt par šo tematu saņemtos lūgumrakstus, ņemot vērā no Spānijas kompetentajām iestādēm saņemtās atbildes;

23.   pauž bažas par pilsētplānošanas situāciju Marveljas pašvaldībā Andalūzijā, kur desmitiem tūkstoši nelikumīgi uzbūvētu māju, kas, iespējams, ir pretrunā ar ES tiesību aktiem par vides aizsardzību un sabiedrības līdzdalību, ūdens politiku un publisko iepirkumu, tiks legalizētas līdz ar jauno pilsētas ģenerālplānu, kā rezultātā māju pircējiem, īpašumu īpašniekiem un iedzīvotājiem kopumā nav juridiskas skaidrības un aizsardzības;

24.   atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta darbu, ko veic reģionu ombudi (sindics de greuges) un viņu darbinieki, kā arī vairāk ieinteresētie prokurori (fiscales), kas pēdējā laikā ir paveikuši lielu darbu, lai iesaistītajās iestādēs atjaunotu pareizu procedūru piemērošanu šajos jautājumos;

25.   ļoti atzinīgi vērtē lūgumrakstu iesniedzēju, viņu asociāciju un vietējo kopienu asociāciju aktivitāti, kurā ir iesaistīti desmitiem tūkstošu Spānijas un citu valstu pilsoņu, kas ir pievērsuši Parlamenta uzmanību šiem jautājumiem un kuriem ir bijusi nozīmīga loma viņu kaimiņu un visu to personu, ko skārusi šī sarežģītā problēma, pamattiesību aizsargāšanā;

26.   atgādina, ka Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva(10) un Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva(11) nosaka pienākumu apspriesties ar ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem plānu sagatavošanas un izstrādes posmā, nevis ‐ kā tas bieži vien ir noticis gadījumos, kuriem pievērsta Lūgumrakstu komitejas uzmanība, ‐ pēc tam, kad plānus de facto ir apstiprinājušas vietējās iestādes; šai kontekstā atgādina, ka arī visiem būtiskiem spēkā esošo plānu grozījumiem ir jāpiemēro šī procedūra un ka plāniem ir jābūt aktuāliem un nevis statistiski neprecīziem vai novecojušiem;

27.   atgādina, ka Komisijai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1083/2006(12) 91. pantu ir tiesības apturēt maksājumus no struktūrfondiem un saskaņā ar 92. pantu apturēt maksājumus attiecīgajai dalībvalstij vai reģionam un noteikt koriģējošos pasākumus finansējuma saņemšanai saistībā ar projektiem, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie nepilnīgi atbilst noteikumiem par attiecīgo ES tiesību aktu piemērošanu;

28.   atgādina, ka arī Parlaments kā budžeta lēmējiestāde var pieņemt lēmumu līdz attiecīgās problēmas atrisināšanai novirzīt kohēzijas politikas īstenošanai paredzētos līdzekļus rezerves fondā, ja uzskata šādu lēmumu par nepieciešamu, lai pārliecinātu dalībvalsti pārtraukt nopietnos tiesību normu un principu pārkāpumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Līgumu vai ES tiesību aktiem;

29.   atgādina iepriekšējās rezolūcijās iekļautos secinājumus, kuros tiek apšaubītas urbanizācijas aģentu iecelšanas metodes un bieži vien pārlieku lielās pilnvaras, ko pilsētplānotājiem un nekustamā īpašuma projektu attīstītājiem ir piešķīrušas noteiktas vietējās iestādes uz kopienu un pilsoņu, kuru mājas atrodas attiecīgajā teritorijā, interešu rēķina;

30.   atkārtoti aicina vietējās iestādes apspriesties ar pilsoņiem un iesaistīt tos pilsētu attīstības projektos, lai veicinātu godīgu, pārredzamu un ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kad tā ir nepieciešama, ņemot vērā vietējo kopienu intereses, nevis tikai nekustamā īpašuma attīstītāju, aģentu un citas personiskās intereses;

31.   aicina iestādes, kas atbildīgas par pilsētu attīstību, paplašināt konsultāciju procedūras, iesaistot personas, kam pieder īpašums, un paredzot apliecinājumu par informācijas saņemšanu, ja tiek veiktas izmaiņas viņu īpašumu klasifikācijā, un ierosināt vietējām iestādēm izsniegt tiešus un personīgus uzaicinājumus zonējuma plānošanas un klasifikācijas izmaiņu apelācijas procedūru gadījumā;

32.   stingri nosoda dažu nekustamā īpašuma projektu attīstītāju īstenoto nelikumīgo praksi, kas apdraud ES pilsoņu likumīgās tiesības uz īpašumu, iejaucoties zemes reģistrācijā un kadastrālajā novērtēšanā, un aicina vietējās iestādes veikt atbilstošu juridiskus aizsardzības pasākumus, lai novērstu šādu praksi;

33.   atkārtoti pauž savu nostāju, ka, ja par īpašuma zaudēšanu ir jāmaksā kompensācija, tai ir jābūt atbilstīgai un tā ir jānosaka, ņemot vērā tiesību aktus un Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;

34.   atgādina, ka Negodīgas komercprakses direktīva(13) uzliek visām dalībvalstīm pienākumu nodrošināt atbilstošus līdzekļus patērētāju, kas cietuši šādas prakses dēļ, tiesiskajai aizsardzībai un kompensācijas pasākumiem un nodrošināt attiecīgu sankciju ieviešanu, lai novērstu šādu praksi;

35.   atkārtoti aicina Komisiju sākt informācijas kampaņu, kas vērsta uz ES pilsoņiem, kuri iegādājas nekustamo īpašumu dalībvalstī, kas nav to izcelsmes valsts;

36.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Spānijas Karalistes valdībai, parlamentam un autonomo reģionu valdībām un asamblejām, Spānijas valsts un reģionu ombudiem un lūgumrakstu iesniedzējiem.

(1) 1998. gada 23. septembra spriedums; skat. arī Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par faktu vākšanas misiju Andalūzijā, Valensijā un Madridē Lūgumrakstu komitejas vārdā (OV C 146 E, 12.06.2008., 340. lpp.).
(2) Skat. iepriekšminēto 2007. gada 21. jūnija rezolūciju un 2005. gada 13. decembra rezolūciju par Valensijas zemes īpašuma likuma vai Ley Reguladora de la Actividad Urbanística (LRAU ‐ Pilsētplānošanas darbības reglamentēšanas likums) iespējamu nepareizu piemērošanu un tās ietekmi uz Eiropas pilsoņiem (lūgumraksti 609/2003, 732/2003, 985/2002, 1112/2002, 107/2004 u. c.) (OV C 286 E, 23.11.2006., 225. lpp.).
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 30.04.2004., 114. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.07.2001., 30. lpp.).
(6) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas floras un faunas aizsardzību (OV L 206, 22.07.1992., 7. lpp.).
(7) Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 25.04.1979., 1. lpp.).
(8) Skat. Spānijas Bankas un organizāciju Greenpeace un Transparency International nesen sagatavotos ziņojumus.
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.), Komisijas 2006. gada 1. augusta Direktīva 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/60/EK attiecībā uz politiski ietekmējamas personas definīciju un tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību, kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos (OV L 214, 4.8.2006., 29. lpp.).
(10) Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.).
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.07.2001., 30. lpp.).
(12) Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo Fondu un Kohēzijas fondu (OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.).
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).


Transatlantiskais attiecību stāvoklis pēc vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs
PDF 333kWORD 108k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par transatlantisko attiecību stāvokli pēc vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs (2008/2199(INI))
P6_TA(2009)0193A6-0114/2009

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas transatlantisko attiecību jomā, jo īpaši divas 2006. gada 1. jūnija rezolūcijas par ES un ASV attiecību uzlabošanu Transatlantisko partnerattiecību nolīguma ietvaros(1) un par ES un ASV transatlantiskajām ekonomiskajām attiecībām(2), 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par transatlantiskajām attiecībām(3), kā arī visjaunāko – 2008. gada 5. jūnija – rezolūciju par ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmi(4),

-   ņemot vērā 1990. gada Transatlantijas deklarāciju par ES un ASV attiecībām un 1995. gada jauno Transatlantisko darba kārtību (NTA),

-   ņemot vērā Brdo 2008. gada 10. jūnijā notikušās ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus,

-   ņemot vērā ES Vispārējo lietu padomes 2009. gada 8. janvāra neformālajā sanāksmē izdarītos secinājumus par transatlantiskās sadarbības prioritātēm Čehijas prezidentūras laikā (ekonomiskā un finanšu sadarbība, energoapgādes drošība, ANO konferences sagatavošana par klimata pārmaiņām) un pastiprināts dialogs par Tuvajiem Austrumiem, Afganistānu un Irānu),

-   ņemot vērā 64. Transatlantisko likumdevēju iestāžu dialoga (TLD), kas notika Ļubļanā 2008. gada maijā, un 65. TLD, kas notika Maiami 2008. gada decembrī, kopējās deklarācijas,

-   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra secinājumus,

-   ņemot vērā Bukarestē 2008. gada 3. aprīlī notikušās Ziemeļatlantijas Padomes augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

-   ņemot vērā Parlamenta rezolūciju par ES pieeju inter alia attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem, Afganistānu, Irānu un Irāku, par ANO un Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), kā arī par energoapgādes drošību,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. noteikumu,

-   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A6-0114/2009),

A.   tā kā jaunā ASV prezidenta inaugurācija ir jauna laikmeta sākums Savienoto Valstu vēsturē, tā pasaulē tika uzņemta ar lielām cerībām un tai ir iespējas dot jaunu impulsu transatlantiskajām partnerattiecībām;

B.   tā kā aizvien palielinās Eiropas Savienības nozīme pasaulē un tā kā pēc tam, kad spēkā būs stājies Lisabonas līgums ar tā ārpolitikas instrumentiem, ES spēs īstenot spēcīgāku un saskaņotāku politiku starptautiskajā vidē;

C.   tā kā saskaņā ar aptaujām lielākā daļa eiropiešu atbalsta ideju, ka ES ir jāuzņemas svarīgāki pienākumi pasaules mērogā; tā kā vairākums eiropiešu un amerikāņu uzskata, ka Eiropas Savienībai un Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāsadarbojas, lai risinātu starptautisko draudu problēmu;

D.   tā kā daudzi eiropieši cer, ka jaunā ASV valsts pārvalde sadarbosies starptautiskajā jomā un nostiprinās ES un ASV attiecības, balstoties uz savstarpēju cieņu un izpratni par partneru ierobežojumiem un prioritātēm;

E.   tā kā Eiropas Savienības ārējās rīcības pamatā arī turpmāk ir jābūt transatlantiskajām partnerattiecībām;

F.   tā kā transatlantisko partnerattiecību pamatā ir kopējas pamatvērtības ‐ demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums un daudzpusība, kā arī tādi kopīgi mērķi kā atvērts tirgus, integrēta ekonomika un ilgtspējīga attīstība; tā kā šis pamats joprojām ir stabils, neskatoties uz dažām atšķirībām pēdējos gados;

G.   tā kā ES un ASV ir būtiska nozīme pasaules politikā un ekonomikā un tās kopīgi ir atbildīgas par miera veicināšanu, cilvēktiesību ievērošanu un stabilitāti, un tām ir jārisina dažādi globālie apdraudējumi un problēmas, piemēram, dziļā finanšu krīze, nabadzības izskaušana un citu TAM izpilde, klimata pārmaiņas, energoapgādes drošība, terorisms un kodolieroču izplatīšana;

H.   tā kā arvien globālākajā, sarežģītākajā un mainīgākajā pasaulē gan ES, gan ASV ir ieinteresētas kopīgi veidot starptautisko vidi un saskaņoti vērsties pret kopējo apdraudējumu un problēmām, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām un daudzpusējām iestādēm, jo īpaši ANO sistēmu, un aicināt citus partnerus sadarboties šajos centienos;

I.   tā kā arī jaunajiem dalībniekiem ir jāuzņemas atbildība par pasaules kārtību, jo, kā Berlīnē 2008. gada jūlijā teica tobrīd prezidenta amata kandidāts Baraks Obama, "neviena nācija ‐ neatkarīgi no tā, cik liela vai spēcīga tā ir ‐" nevar vienatnē atrisināt pasaules mēroga problēmas;

J.   tā kā, ņemot vērā ES un ASV attiecību nozīmīgumu un to atbildību par starptautisko kārtību un ņemot vērā pārmaiņas, kurām ir pakļauti abi partneri un pasaule, ES-ASV partnerattiecības ir jāveido uz stabila un atjaunota pamata, piemēram, jauna partnerattiecību nolīguma pamata;

K.   tā kā transatlantiskās partnerattiecības un NATO ir ļoti svarīgas kopējai drošībai;

L.   tā kā Transatlantiskās Ekonomikas padomes (TEP) darbs ir jāturpina, lai izveidotu reālu un integrētu transatlantisko tirgu; tā kā ir vajadzīga kopēja vadība, lai pašreizējās krīzes apstākļos varētu veikt izšķirošu starptautisko ekonomikas iestāžu reformu;

M.   tā kā ES un ASV iekšzemes kopprodukts (IKP) veido vairāk nekā pusi no visas pasaules IKP; tā kā diviem partneriem ir pasaulē lielākās divpusējās tirdzniecības un ieguldījumu partnerattiecības, un saskaņā ar Komisijas datiem ES un ASV nodrošina gandrīz 14 miljonus darbavietu, kuras ir atkarīgas no transatlantiskajiem tirdzniecības un ieguldījumu sakariem;

Divpusēji institucionālie jautājumi

1.   apsveic Baraku Obamu saistībā ar viņa ievēlēšanu par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu; atgādina viņa zīmīgo apņemšanos attiecībā uz transatlantiskajām partnerattiecībām 2008. gada jūlija runā Berlīnē, kurā viņš teica, ka "Amerikai nav labāka partnera par Eiropu", un piebilda, ka tagad ir laiks apvienoties, lai kopīgi risinātu 21. gadsimta problēmas; atkārtoti aicina prezidentu Obamu teikt runu Eiropas Parlamenta plenārsēdē viņa pirmās oficiālās vizītes laikā Eiropā;

2.   aicina Padomi, ES dalībvalstis un Komisiju pastiprināt ES politikas koordināciju un saskaņu attiecībā uz jauno ASV valsts pārvaldi;

3.   ir pārliecināts, ka ES un ASV attiecības ir Eiropas Savienībai vissvarīgākā partnerība; uzskata, ka saskaņota ES un ASV rīcība pasaules līmeņa problēmu risināšanā, ievērojot starptautiskos tiesību aktus un stiprinot daudzpusējību, ir īpaši svarīga starptautiskajai sabiedrībai; mudina Padomes prezidējošo valsti Čehiju un Komisiju kopā ar jauno ASV valsts pārvaldi izstrādāt kopēju darba kārtību īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem gan attiecībā uz divpusējiem jautājumiem, gan globāliem un reģionāliem jautājumiem un konfliktiem;

4.   ļoti atzinīgi vērtē gaidāmo augstākā līmeņa tikšanos Prāgā 2009. gada 5. aprīlī starp prezidentu B. Obamu un 27 ES dalībvalstu un to valdību vadītājiem un pauž cerību, ka šī tikšanās sniegs būtisku impulsu, lai stiprinātu transatlantiskās attiecības un izstrādātu kopīgu darba kārtību;

5.   uzsver, ka pašreizējais brīdis ir arī jāizmanto, lai uzlabotu un atjauninātu transatlantisko attiecību sistēmu; uzstāj, ka ir jāaizstāj spēkā esošā 1995. gada NTA ar jaunu transatlantisko partnerattiecību nolīgumu, nodrošinot attiecībām stabilāku un mūsdienīgāku pamatu;

6.   uzskata, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, būtu jāsāk sarunas par jauno nolīgumu, lai to varētu pabeigt līdz . gadam;

7.   ir pārliecināts, ka jaunajā nolīgumā būtu jāiekļauj TEP, jo tā ir organizācija, kas atbild par ekonomikas integrācijas un reglamentējošās sadarbības uzlabošanu; atzinīgi vērtē faktu, ka TEP ņem vērā daudzu ieinteresēto pušu, tai skaitā uzņēmējdarbības pārstāvju, viedokli, un pieprasa piešķirt līdzīgu nozīmi arodbiedrību kustības pārstāvjiem abās Atlantijas okeāna pusēs;

8.   iesaka ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes organizēt divas reizes gadā, lai nodrošinātu partnerattiecībām stratēģisko ievirzi un impulsu un lai abas puses turpinātu atbilstīgi uzraudzīt, kā tiek ieviesti iepriekš noteiktie mērķi;

9.   uzskata, ka ar jauno nolīgumu ir jāizveido struktūra regulārām augsta līmeņa apspriedēm un koordinēšanai ārpolitikas un drošības politikas jomā; iesaka šo struktūru vadīt Komisijas Augstajam pārstāvim / priekšsēdētāja vietniekam, no ES puses, un valsts sekretāram, no ASV puses, un noteikt, ka tai jāsanāk vismaz reizi trijos mēnešos, neierobežojot neoficiālus kontaktus; ierosina, ka šo mehānismu varētu saukt par Transatlantijas politikas padomi (TPC);

10.   atkārtoti apstiprina, ka ar jauno nolīgumu būtu jāpaaugstina pašreizējā TLD statuss, to pārveidojot par transatlantisku asambleju, kas darbotos kā forums parlamentārajam dialogam, mērķu noteikšanai un kopīgai pārbaudei attiecībā uz nolīguma īstenošanu, kā arī saskaņotu Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa darbu kopējas nozīmes jautājumu jomā, tostarp attiecībā uz abu pušu komiteju un referentu ciešu sadarbību; uzskata, ka minētās asamblejas plenārsēdēm būtu jānotiek divas reizes gadā un ka tajā līdztiesīgi jādarbojas gan Eiropas Parlamenta, gan ASV Kongresa deputātiem; uzskata, ka šai asamblejai būtu jāizveido darba grupas, kas veiktu priekšdarbus plenārsēžu rīkošanai; vēlreiz uzsver, ka šajā asamblejā būtu jāizveido abpusēja agrās brīdināšanas tiesību sistēma; uzskata, ka vadības komitejai būtu jāatbild par sadarbības padziļināšanu starp Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa likumdevējām komitejām un referentiem attiecībā uz tiesību aktiem, kas attiecas uz transatlantiskā tirgus turpmāku integrāciju un jo īpaši TEP darbu;

11.   uzskata, ka TEP un TPP jāinformē transatlantiskā asambleja par savu darbību, tostarp tiesībām rīkot uzklausīšanas ar šo padomju pārstāvjiem, un ka tai būtu jāspēj iesniegt priekšlikumus minētajām padomēm un ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmēm; prasa, lai tiktu palielināta Parlamenta deputātu nozīme TEP un lai abi asamblejas līdzpriekšsēdētāji tiktu uzaicināti piedalīties abu minēto padomju un ES un ASV augstākā līmeņa tikšanās atklāšanas sēdēs;

12.   aicina ASV Kongresu, pilnībā sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu, izskatīt iespēju izveidot ASV Kongresa sadarbības biroju Briselē;

13.   aicina Parlamenta ģenerālsekretāru nekavējoties sākt īstenot Prezidija 2006. gada 11. decembra lēmumu nosūtīt sadarbības koordinēšanas amatpersonu uz Vašingtonu;

14.   uzsver kopīgās darbinieku apmaiņas programmas priekšrocības un aicina Parlamenta ģenerālsekretāru kopā ar ASV Pārstāvju palātas un Senāta ierēdņiem izvērtēt iespējamu kopīgu memorandu par darbinieku apmaiņu sadarbībai, kas pastāv starp Parlamentu un ANO sekretariātu;

15.   uzsver, ka šo transatlantisko partnerattiecību pamatā ir jābūt dziļai izpratnei un ciešākai sadarbībai starp pušu pilsoniskajām sabiedrībām; uzstāj, ka ir nepieciešams palielināt abu pušu studentu, akadēmisko aprindu un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju apmaiņu, lai nodrošinātu, ka pašreizējās un nākamās paaudzes panāk savstarpēju sapratni un paliek iesaistītas šajās partnerattiecībās; uzskata, ka šīs iniciatīvas atbalsts jānodrošina no ES 2010. gada budžeta un no attiecīgajiem ASV iestāžu budžetiem, lai nodrošinātu tās efektīvu attīstību;

16.   ļoti atzinīgi vērtē Amerikas organizāciju pieaugošo pārstāvību Briselē un īpaši to ieguldījumu Eiropas Savienībā, tās iestādēs un uzlabotās ES un ASV partnerattiecībās; uzsver, ka Eiropas organizācijām jādod līdzīgs ieguldījums Vašingtonā, lai uzlabotu ES tēlu un Eiropas perspektīvas transatlantiskajos un globālajos jautājumos ASV politiskajā kopienā; apzinās, ka Eiropas iestādēm bieži nav tādu līdzekļu, kādi ir pieejami līdzīgām iestādēm Amerikā; tāpēc iesaka piešķirt līdzekļus vispirms tām Eiropas organizācijām, kuru mērķis ir uzlabot izpratni par Eiropas jautājumiem un perspektīvām Amerikas Savienotajās Valstīs;

17.   aicina ES un ASV stiprināt sadarbību kultūras jomā un turpināt veicināt kopīgos ieguvumus, ko sniedz kultūras apmaiņa;

18.   uzsver ciešākas sadarbības nozīmīgumu kosmosa programmās, jo īpaši starp ESA (Eiropas Kosmosa aģentūru) un NASA;

Pasaules mēroga problēmas

19.   mudina abus partnerus attīstīt efektīvu daudzpusēju pieeju, iesaistot topošos dalībniekus kopējā atbildībā par pasaules kārtību, starptautisko tiesību ievērošanu un kopīgu problēmu risināšanu; prasa, lai ES un ASV palielinātu savus centienus izpildīt ANO reformu programmu, tostarp ANO Drošības padomes reformu un citu daudzpusējo forumu reformas globālajā struktūrā;

20.   aicina abus partnerus savas politikas pamatā veicināt cilvēktiesību ievērošanu pasaulē; uzsver nepieciešamību intensīvi saskaņot preventīvo un krīzes diplomātiju, kā arī saskaņoti un efektīvi reaģēt pandēmijas gadījumos un ārkārtas situācijās, kas piemeklējušas cilvēkus; aicina jauno ASV valsts pārvaldi ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un pievienoties tiem; atkārto aicinājumu atcelt nāvessodu;

21.   aicina abus partnerus stingri atbalstīt TAM sasniegšanu, jo īpaši Āfrikā, ko nedrīkst pakļaut ekonomiskās krīzes briesmām, un pētīt iespējas saskaņotai rīcībai šajā jomā; aicina abus partnerus ievērot saistības, lai 0,7 % no iekšzemes kopprodukta tiktu tērēti attīstības sadarbībai;

22.   aicina abus partnerus kopīgi vadīt daudzpusējos centienus, kas uzsākti Vašingtonas konferencē 2008. gada 15. novembrī, lai risinātu pašreizējo finanšu un ekonomisko krīzi un veiktu starptautiskās finanšu sistēmas, Pasaules Bankas un SVF reformu, iesaistot jaunus spēkus un vienlaikus nepadodoties protekcionismam, un veicinot PTO Dohas sarunu kārtas veiksmīgu noslēgšanu;

23.   atzinīgi vērtē jaunā ASV prezidenta ciešo apņemšanos risināt klimata pārmaiņu problēmu; prasa ES un ASV Kopenhāgenas konferencē, kas notiks 2009. gadā, uzņemties vadību un panākt vienošanos par vērienīgu nolīgumu laikposmam pēc . gada, iesaistot visas attiecīgās valstis, kurās notiek siltumnīcefekta gāzu emisija, un liekot tām uzņemties saistošus vidējā termiņa un ilgtermiņa mērķus;

24.   aicina ES un ASV ciešāk sadarboties enerģētikas jomā; prasa kā prioritāti efektīvi saskaņot pieejas attiecībā uz ražotājām valstīm un stiprināt apgādes, resursu un transporta dažādību; atbalsta ciešāku zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību enerģētikas un energoefektivitātes jomā;

25.   vērš uzmanību uz Nacionālās izlūkošanas padomes (NIC) ziņojumu "Globālās tendences 2025. Pārveidota pasaule" un, ņemot vērā ilgtermiņa stratēģiskās domāšanas nepieciešamību par politikas jautājumiem ES iestādēs, prasa Čehijas (no 2009. gada janvāra līdz jūnijam) un Zviedrijas (no 2009. gada jūlija līdz decembrim) prezidentūrai censties izveidot NIC izmantotajai analīzes sistēmai līdzīgu sistēmu, lai varētu noteikt ilgtermiņa tendences no ES perspektīvas, cieši sadarbojoties ar ES Drošības pētījumu institūtu; ir pārliecināts, ka tas atvieglos dialogu par galvenajiem stratēģiskajiem jautājumiem, ar ko saskaras transatlantiskās partnerattiecības ilgtermiņā;

Reģionālie jautājumi

26.   uzsver, ka Tuvo Austrumu konflikta mierīgs un godīgs atrisinājums ir būtisks, un atzinīgi vērtē to, ka tas būs viena no ASV jaunās valsts pārvaldes vissvarīgākajām prioritātēm; aicina ASV valsts pārvaldi cieši sadarboties ar ES un darboties Kvartetā; atzinīgi vērtē tūlītēju ASV īpašā sūtņa iecelšanu Tuvajos Austrumos, šajā amatā apstiprinot bijušo senatoru George Mitchell; uzsver, ka abiem partneriem ir jācenšas pastiprināt sarunas, pamatojoties uz pamatnostādnēm un Anapoles konferences sasniegumiem, lai panāktu divu valstu attiecību risinājumu; mudina abus partnerus cieši sadarboties, lai stingri un ilgstoši nostabilizētu pašreizējo trauslo pamieru Gazā, iesaistot reģionālos dalībniekus un sniedzot ieguldījumu, lai sasniegtu citus ANO 2009. gada 8. janvāra Drošības padomes rezolūcijas (S/RES/1860(2009)) mērķus, piemēram, tūlītēju humānās palīdzības sniegšanu Gazas iedzīvotājiem, nelegālas ieroču un munīcijas kontrabandas novēršanu un Gazas blokādes atcelšanu; aicina transatlantiskos partnerus atbalstīt centienus izlīguma panākšanai starp palestīniešiem un norāda, ka ir būtiski uzlabot palestīniešu dzīves apstākļus gan Rietumkrastā, gan Gazā, tostarp veikt atjaunošanas darbus Gazā;

27.   mudina ES un ASV sadarboties, lai atjaunotu stratēģijas, kas veicinātu centienus stiprināt cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu Tuvajos Austrumos, pamatojoties uz savu ekonomisko un miermīlīgo ietekmi reģionā;

28.   uzsver, ka Afganistānā transatlantiskā kopiena riskē ar savām vērtībām, drošību un uzticamību; mudina ES, ASV, NATO un ANO izstrādāt jaunu kopēju stratēģisko koncepciju, kurā ir vispusīgi saskaņoti starptautiskās iesaistes elementi, lai palielinātu drošību visos reģionos, stiprinātu Afganistānas valdības un vietējās iestādes un palīdzētu veidot valsti un labklājību ciešā sadarbībā ar kaimiņvalstīm; uzskata, ka galīgajam mērķim ir jābūt atbildības par drošību un stabilitāti pakāpeniskai nodošanai Afganistānas varas iestādēm; atgādina par ANO 2008. gada 22. septembra Drošības padomes rezolūciju (S/RES/1833(2008)), kurā visas Afganistānas iesaistītās puses un grupas ir aicinātas konstruktīvi iesaistīties politiskajā dialogā un izvairīties no vardarbības izmantošanas;

29.   aicina ES un ASV izstrādāt kopīgu stratēģiju attiecībā uz Pakistānu, lai nostiprinātu tās demokrātiskās iestādes, tiesiskumu un spēju apkarot terorismu, vienlaikus mudinot Pakistānu uzņemties atbildību par stabilitāti reģionā, tostarp par Afganistānas robežas drošību un pilnīgu valdības kontroli Pakistānas pierobežas un cilšu reģionos; atzinīgi vērtē Richard Holbrooke iecelšanu par vienīgo īpašo sūtni Pakistānas un Afganistānas reģionā;

30.   uzsver, ka Irānas kodolprogramma rada būtiskus jautājumus par pašreizējās kodolieroču neizplatīšanas sistēmas funkcionalitāti un stabilitāti reģionā un pasaulē; atzinīgi vērtē prezidenta B. Obamas paziņojumu par to, ka tiks apsvērti tieši kontakti ar Irānas pusi, un atbalsta abu partneru kopīgi atbalstīto mērķi rast vienošanos sarunu ceļā ar Irānu, saskaņojot sarunas ar citiem Drošības padomes un Starptautiskās Atomenerģētikas aģentūras locekļiem; uzskata, ka jebkurai iniciatīvai, ko viens no partneriem var uzsākt attiecībā uz Irānu, ir jābūt savstarpēji cieši saskaņotai, pamatojoties uz uzticību un pārredzamību; aicina transatlantiskos partnerus pēc iespējas drīzāk vienoties par kopīgu pieeju attiecībā uz Irānu, negaidot, kad šī problēma būs jārisina steidzamā veidā;

31.   atzinīgi vērtē to, ka ir ratificēts ASV un Irākas nolīgums par ASV militāro spēku klātbūtni Irākā; uzsver ES gatavību turpināt sniegt palīdzību Irākas atjaunošanā, jo īpaši koncentrējoties uz tiesiskumu, cilvēktiesību ievērošanu, valsts iestāžu nostiprināšanu, un atbalstīt Irākas ekonomisko attīstību un tās integrāciju pasaules ekonomikā; aicina partnerus ar saskaņotiem centieniem turpināt sadarboties ar Irākas valdību un ANO, lai uzlabotu stabilitāti un nacionālo izlīgumu un atbalstītu Irākas vienotību un neatkarību;

32.   mudina abas puses cieši saskaņot savu politiku attiecībā uz Krieviju; apzinoties saistību ar Krieviju kā kaimiņvalsti, Krievijas un ES savstarpējo atkarību un tās nozīmi reģiona un pasaules mērogā, uzsver, cik nozīmīgi ir izveidot konstruktīvu sadarbību ar Krieviju attiecībā uz abpusēji svarīgām problēmām, apdraudējumiem un iespējām, tostarp drošības, atbruņošanās un ieroču neizplatīšanas jomā, ievērojot demokrātiskos principus, cilvēktiesību standartus un starptautiskos tiesību aktus; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāstiprina transatlantisko partneru un Krievijas savstarpējā uzticība un jāpadara intensīvāka sadarbība NATO un Krievijas Padomē; aicina abus transatlantiskos partnerus cieši saskaņot savu pieeju jebkurai Eiropas drošības arhitektūras reformai, vienlaikus ievērojot EDSO principus un saglabājot NATO vienotību; uzskata, ka izmaiņas šajā arhitektūrā, kurā ir arī ietverti starptautiskie līgumi, piemēram, Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā, ir jāveic dialogā ar Krieviju un citām EDSO valstīm, kas nav ES dalībvalstis;

33.   atzinīgi vērtē nesenos ASV viceprezidenta Joe Biden izteikumus Eiropas drošības konferencē Minhenē par to, ka ASV turpinās apspriesties ar NATO sabiedrotajiem un Krieviju attiecībā uz ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu, kā arī par to, ka jaunā valsts pārvalde apsvērs šīs sistēmas izmaksas un efektivitāti; norāda uz dažiem signāliem no Krievijas par to, ka tā apturēs īsa darbības rādiusa raķešu Iskander izvietošanu Kaļiņingradā;

34.   aicina ES un ASV attīstīt kopēju stratēģiju attiecībā uz sešām Austrumeiropas valstīm (Moldovu, Ukrainu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju) saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, lai sasniegtu būtiskus un noturīgus rezultātus, īstenojot jauno Austrumu partnerību un Melnās jūras reģiona sinerģiju;

35.   mudina abus partnerus īpaši pievērst uzmanību Latīņamerikai un konkrēti tās reģionālajām organizācijām, saskaņojot centienus veicināt demokrātijas stiprināšanu, cilvēktiesību ievērošanu, labu pārvaldes sistēmu, cīņu pret nabadzību, sociālās kohēzijas un tirgus ekonomikas stiprināšanu, tiesiskumu, tostarp cīņu pret organizēto noziedzību un narkotiku tirdzniecību, un atbalstot reģionālo integrāciju, kā arī sadarbību klimata pārmaiņu jomā;

36.   iesaka arī veicināt kopīgu pieeju citiem nozīmīgākajiem ģeopolitiskajiem dalībniekiem, piemēram, Ķīnai, Indijai vai Japānai, kā arī dažādajiem krīzes gadījumiem un problēmām Subsahāras Āfrikā;

Aizsardzība, bruņojuma kontrole un drošības jautājumi

37.   uzsver, ka NATO ir transatlantiskās drošības stūrakmens; atzinīgi vērtē Eiropadomes 2008. gada decembra lēmumu stiprināt stratēģiskās partnerattiecības starp ES un NATO un aicina abus partnerus paātrināt ES un NATO augsta līmeņa grupas izveidi, lai uzlabotu sadarbību starp abām organizācijām; iesaka uzsākt diskusijas par iespējamo eiroatlantisko drošības stratēģiju, kas ļautu noteikt kopīgos drošības jautājumus un intereses;

38.   uzsver Eiropas drošības un aizsardzības politikas pieaugošo nozīmi un nepieciešamību turpināt Eiropas civilo un militāro spēju uzlabošanu; atzinīgi vērtē Bukarestē 2008. gada aprīlī notikušās NATO augstākā līmeņa sanāksmes atzinumu par Eiropas pastiprinātas aizsardzības spējas nozīmi transatlantiskās drošības stiprināšanā;

39.   aicina ES un ASV pieņemt kopēju stratēģiju visos starptautiskajos forumos, jo īpaši ANO, par atbruņošanos no masu iznīcināšanas ieročiem un konvencionālajiem ieročiem; mudina jauno ASV valsts pārvaldi no jauna iesaistīties sarunās ar Krieviju par bruņojuma kontroli un atbruņošanos, pagarinot abu valstu spēkā esošos divpusējos nolīgumus; uzsver nepieciešamību ciešāk sadarboties, lai nodrošinātu progresu, sagatavojoties Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferencei 2010. gadā, atzinīgi vērtē jaunā ASV prezidenta apņemšanos ratificēt Vispārējo kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma līgumu;

40.   uzsver, ka ir būtiski stiprināt translatlantisko sadarbību cīņā pret terorismu, pamatojoties uz starptautisko tiesību un cilvēktiesību ievērošanu pilnā apjomā un atbalstot ANO pienākumus šā apdraudējuma apkarošanā; norāda, ka ir cieši jāsadarbojas gadījumos, kad ir apdraudēta ķīlnieku dzīvība;

41.   atzinīgi vērtē ASV prezidenta Baraka Obamas lēmumu pilnībā slēgt ieslodzījuma vietu Gvantanamo līcī, kā arī citus saistītos izpildrīkojumus attiecībā uz likumīgu nopratināšanu un CIP ieslodzījuma vietām, un mudina ASV administrāciju slēgt visus aizturēšanas centrus ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm, kuri neatbilst starptautiskajiem tiesību aktiem, kā arī pilnībā pārtraukt "ārkārtas pārvietošanas" politiku; aicina dalībvalstis, ja ASV valsts pārvalde to pieprasa, sadarboties katrā atsevišķā gadījumā, lai rastu risinājumus problēmai uzņemt ES dažus Gvantanamo ieslodzītos, tajā pašā laikā ievērojot pienākumu uzticami sadarboties, lai savstarpēji apspriestos par iespējamiem sabiedrības drošības aspektiem visā ES;

42.   uzsver, cik nozīmīga ir ES un ASV nolīgumu par izdošanu un juridisku palīdzību tūlītēja spēkā stāšanās, un mudina tās dalībvalstis, kuras nolīgumus vēl nav ratificējušas, izdarīt to, cik drīz vien iespējams; uzsver, ka šo nolīgumu efektīva īstenošana prasa augsta līmeņa savstarpējo uzticēšanos, kuras pamatā ir visu iesaistīto pušu cilvēktiesību saistību, tiesību uz aizstāvību un taisnīgu tiesu un vietējo un starptautisko tiesību aktu ievērošana;

43.   uzsver, ka datu un informācijas apmaiņa ir vērtīgs līdzeklis starptautiskajā cīņā pret terorismu un starptautiskajiem noziegumiem, bet uzsver, ka tai jānotiek saskaņā ar piemērotu tiesisko regulējumu, nodrošinot atbilstošu aizsardzību pilsoniskajām brīvībām, tostarp tiesības uz privātumu, un ka tās pamatā ir jābūt saistošam starptautiskam nolīgumam, par ko panākta vienošanās 2008. gada ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē;

44.   atzinīgi vērtē vīzu režīma atcelšanas programmas neseno paplašināšanu, iekļaujot tajā vēl septiņas ES dalībvalstis; tomēr prasa ASV atcelt vīzu režīmu atlikušajām piecām dalībvalstīm un izturēties pret visiem ES pilsoņiem vienādi, pamatojoties uz pilnīgu savstarpīgumu; aicina Komisiju to skatīt kā prioritāru jautājumu sarunās ar jauno ASV valsts pārvaldi;

45.   uzskata, ka ES un ASV cieša sadarbība tieslietās un iekšlietās ir arī vajadzīga, lai pakāpeniski izveidotu transatlantisko zonu brīvībai, drošībai un tiesiskumam;

Ekonomiskie un tirdzniecības jautājumi

46.   mudina partnerus pilnībā izmantot TEP iespējas, lai pārvarētu esošos šķēršļus ekonomikas integrācijai un līdz 2015. gadam izveidotu vienotu transatlantisko tirgu; prasa Eiropas Komisijai, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta apstiprinātiem un no 2007. gada budžeta finansētiem pētījumiem, izstrādāt sīkas pamatnostādnes attiecībā uz pašreizējiem šķēršļiem, kas jānovērš līdz noteiktajam datumam;

47.   uzsver, ka ir svarīgi izmantot TEP arī kā makroekonomiskās sadarbības sistēmu starp abiem partneriem, un mudina kompetentās monetārās iestādes stiprināt savstarpējo saskaņošanu;

48.   atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti pēdējos mēnešos, veicinot transatlantisko ekonomisko integrāciju; jo īpaši uzskata, ka tādās jomās kā ieguldījumi, grāmatvedības standarti, regulatīvi jautājumi, importēto produktu drošība un intelektuālā īpašuma tiesību piemērošana ar uzlaboto sadarbību jau ir gūti nozīmīgi panākumi, un tā jāturpina;

49.   tajā pašā laikā uzskata, ka transatlantiskā ekonomiskā sadarbība ir jāpadara atbildīgāka, pārredzamāka un paredzamāka; uzskata, ka galvenajām iesaistītajām pusēm ir pēc iespējas laicīgāk jāvienojas par sanāksmju grafiku, darba kārtībām, vadlīnijām un progresa ziņojumiem un tad šī informācija jāpublicē interneta vietnē;

50.   uzskata, ka Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienībai ir liels potenciāls ieņemt vienotu nostāju un uzņemties iniciatīvu starptautiskos forumos, ņemot vērā daudzās kopīgās tirdzniecības intereses, piemēram, attiecībā uz nediskriminējošu piekļuvi izejmateriāliem pasaules tirgū, intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu un patentu saskaņošanu pasaulē; norāda, ka abu pušu interesēs ir labāk izmantot šo potenciālu;

51.   pauž bažas par jauno tirdzniecību ierobežojošo ASV atjaunošanas projektu, tomēr norāda, ka tas ir grozīts, lai nodrošinātu atbilsmi PTO noteikumiem, un uzsver, ka pastāv neatliekama vajadzība kopīgi reaģēt uz pašreizējo krīzi, bet ne pieņemt pasākumus, kas ES un ASV savstarpēji nošķirtu;

52.   atbalsta finanšu tirgu pakāpenisku integrāciju ar savstarpēju atzīšanu un pašreizējo reglamentējošo noteikumu zināmu konverģenci, kā arī nosakot īpašus atbrīvojumus, kad vien tas iespējams; atgādina, ka veiksmīgas integrācijas pamatprincipi ir brīva piekļuve tirgiem, starptautiskiem standartiem atbilstoši noteikumi, šo noteikumu viendabīga piemērošana un pastāvīgs dialogs ar tirgus dalībniekiem; aicina ES un ASV iestādes, iepriekš neapspriežoties un nepanākot vienošanos, nelikt šķēršļus ārvalstu ieguldījumiem un nepieņemt tiesību aktus, kam būtu pārrobežu ietekme;

53.   atbalsta tādu šķēršļu novēršanu, kuri kavē ieguldījumus un transatlantisko pakalpojumu sniegšanu, un atbalsta ES un ASV tirgu integrācijas uzlabošanu, lai tie varētu labāk konkurēt ar jaunajiem tirgiem, ja vien ir izveidota piesardzīgu noteikumu pienācīga sistēma, lai nepieļautu, ka krīzei Atlantijas okeāna vienā pusē ir ietekme okeāna otrā pusē;

54.   norāda, ka finanšu pakalpojumu tirgu integrācija, vienlaikus nepārskatot reglamentējošos noteikumus un uzraudzības standartus, kavēs iestādes īstenot efektīvu uzraudzību; tādēļ atbalsta tādu noteikumu pieņemšanu, kuri garantētu konkurenci, nodrošinātu produktu, finanšu iestāžu un tirgu lielāku pārredzamību un efektīvu uzraudzību un ļautu izveidot kopējus riska pārvaldības modeļus, ievērojot vienošanās, kas tika panāktas G20 valstu grupas augstākā līmeņa sanāksmē 2008. gada novembrī;

55.   atzīst, ka ASV uzraudzības iestādes ir guvušas panākumus, ieviešot Bāzeles II vienošanās attiecībā uz lielām bankām, tomēr pauž kritiku par pretrunām, kuras vēl jānovērš, jo tās uzliek papildu slogu Eiropas banku filiālēm ASV, tādējādi mazinot to konkurētspēju, un atzīmē, ka ir vēl daži jautājumi (finanšu holdingi un mazās bankas), kas jāatrisina pēc iespējas ātrāk; tādēļ mudina ASV Kongresu izskatīt jautājumu par saskaņotākas uzraudzības struktūras ieviešanu banku un apdrošināšanas jomā, lai atvieglotu ES un ASV darbību saskaņošanu;

56.   mudina uzraudzības iestādes ciešāk sadarboties, uzraugot pārrobežu finanšu iestāžu darbību un nepieļaujot tādu finanšu iestāžu darbību, kuras ir reģistrētas valstīs, kas nevēlas sadarboties un ir īpaši nepārredzamas, un aicina likvidēt nodokļu oāzes;

57.   mudina ES un ASV iestādes reglamentēt kredītreitingu aģentūras atbilstoši kopīgi pieņemtiem principiem un metodēm, lai tādējādi atjaunotu uzticību šiem vērtējumiem un garantētu to noturīgumu; tomēr norāda, ka ES vajadzētu izstrādāt pašai savus reglamentējošos noteikumus, jo ASV Vērtspapīru un biržas uzraudzības komisijas standartu pārrobežu piemērošana ASV aģentūrām, kuras darbojas ES tirgū, nav pieņemama;

58.   piekrīt Komisijai, ka kredītus sniedzošajām iestādēm vajadzētu obligāti paturēt daļu no sniegtā kredīta, lai tādējādi tās būtu spiestas uzņemties daļu no nodotajiem riskiem; aicina šo jautājumu apspriest transatlantiskajā dialogā, lai saglabātu vienlīdzīgus noteikumus starptautiskā līmenī un ierobežotu sistēmiskos riskus pasaules finanšu tirgos; uzskata, ka būtu jāpanāk vienošanās par rīcības kodeksiem attiecībā uz valstu ieguldījumu fondiem;

59.   aicina jauno Kongresu grozīt ASV noteikumu, kas paredz veikt 100 % ASV ienākošo kravu skenēšanu, un mudina to cieši sadarboties ar ES, lai nodrošinātu daudzveidīgas pieejas īstenošanu, pamatojoties uz faktisko risku; norāda, ka droša tirdzniecība ir īpaši svarīga vēl integrētākā pasaules ekonomikā, taču uzskata, ka šis stingrais pasākums ir potenciāls jauns šķērslis tirdzniecībai, radot būtiskas izmaksas ekonomikas dalībniekiem, kas no piegādes ķēdes drošības viedokļa nedos nekādu labumu;

60.   uzskata, ka TEP var būt noderīgi Briselē un Vašingtonā rīkot seminārus par 100 % kravas skenēšanas jautājumu, lai veicinātu dziļāku izpratni ES un ASV likumdevēju iestāžu vidū un panāktu savlaicīgu un abpusēji pieņemamu šīs problēmas risinājumu;

61.   ierosina nākamajā TEP sanāksmē pārrunāt to, vai būtu noderīgi iekļaut TEP jomā tehniskākus jautājumus un vai plašāka sadarbība starp ES un ASV ir īpaši būtiska, lai izveidotu darboties spējīgu emisiju kvotu un tirdzniecības sistēmu; ierosina pilnveidot pašreizējos kopīgos starptautiskos kritērijus energoietilpīgām nozarēm un iekļaut tos TEP procesā;

o
o   o

62.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Amerikas Savienoto Valstu prezidentam un Kongresam.

(1) OV C 298 E, 8.12.2006., 226. un 235. lpp.
(2) OV C 298 E, 8.12.2006., 235. lpp.
(3) OV C 74 E, 20.3.2008., 670. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0256.


Drošības un pamatbrīvību nodrošināšana internetā
PDF 389kWORD 100k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta ieteikums Padomei ar Eiropas Parlamenta ieteikuma priekšlikumu Padomei par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā (2008/2160(INI))
P6_TA(2009)0194A6-0103/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā, ko PSE grupas vārdā iesniedza Stavros Lambrinidis (B6-0302/2008),

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši to pantus par personas datu aizsardzību, vārda brīvību, cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi, kā arī tiesībām uz brīvību un drošību,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(1), Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās(2), Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(3), Komisijas 2007. gada 13. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā (COM(2007)0698), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu(4), un Eiropas Kopienu Tiesas 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā C-301/06 Īrija pret Parlamentu un Padomi,

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmumu 2005/222/TI par uzbrukumiem informācijas sistēmām(5), Padomes 2001. gada 28. maija Pamatlēmumu 2001/413/TI par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem(6), Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/919/TI, ar ko groza Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu(7), Komisijas 2007. gada 22. maija paziņojumu "Vispārīgā politika cīņai ar kibernoziedzību" (COM(2007)0267), kā arī nesenās iniciatīvas par smagu noziegumu un terorisma atklāšanu (piemēram, projektu "Check the web"),

−   ņemot vērā Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un ANO darbu cīņā pret noziedzību un kibernoziedzību, pievēršoties pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai, tostarp internetā(8),

   ņemot vērā Eiropas tiesu un valstu konstitucionālo tiesu pēdējos spriedumus šajā jomā un jo īpaši Vācijas Konstitucionālās tiesas (BverfG) spriedumu, kurā ir precīzi noteiktas tiesības uz konfidencialitātes aizsardzību un informācijas tehnoloģiju sistēmu integritāti(9),

−   ņemot vērā Reglamenta 114. panta 3. punktu un 94. pantu,

−   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A6-0103/2009),

A.   tā kā interneta attīstība liecina, ka tas kļūst par neatņemamu instrumentu demokrātisku iniciatīvu veicināšanai, jaunu politisko debašu arēnu (piemēram, e-kampaņas un e-balsošana), visā pasaulē nozīmīgu instrumentu vārda brīvības nodrošināšanai (piemēram, veidojot blogus) un ekonomiskās darbības attīstīšanai, kā arī par mehānismu digitālās kompetences veicināšanai un zināšanu izplatīšanai (e-mācības); tā kā internets visu vecumu cilvēkiem ir nodrošinājis arvien vairāk iespēju, ļaujot, piemēram, sazināties ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, un tādējādi paplašinājis iespējas cilvēkiem iepazīt citas kultūras un labāk saprast citus cilvēkus un kultūras; tā kā internets ir palielinājis arī jaunu informācijas avotu dažādību, jo cilvēki tagad var brīvi piekļūt ziņām dažādās pasaules vietās;

B.   tā kā valdībām un sabiedriskajām organizācijām un iestādēm ir jānodrošina piemērots tiesiskais regulējums un atbilstīgs tehniskais nodrošinājums, lai ļautu pilsoņiem aktīvi un efektīvi piedalīties pārvaldes procesos, izmantojot e-pārvaldes lietojumprogrammas;

C.   tā kā internets pilnā mērā iemieso Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā iekļauto vārda brīvības definīciju, jo īpaši tās "neatkarīgi no valstu robežām" aspektu;

D.   tā kā pārredzamība, cieņa pret privāto dzīvi un uzticības pilna atmosfēra interneta dalībnieku vidū būtu jāuzskata par neatņemamiem elementiem ilgtspējīga drošības redzējuma veidošanā internetā;

E.   tā kā internetā vārda brīvību un privātās dzīves aizsardzību var vienlaikus gan uzlabot, gan vairāk pakļaut iejaukšanās mēģinājumiem un ierobežojumiem no privātā un valsts sektora puses;

F.   tā kā interneta sniegtās brīvības dēļ to izmanto arī kā platformu, lai izplatītu vardarbīgus ziņojumus, piemēram, apzinātus aicinājumus veikt teroristu uzbrukumus, kā arī lai izveidotu naidu kurinošas mājas lapas, kurās izteikti konkrēti pamudinājumi uz kriminālu rīcību, un tā kā plašākā nozīmē visā pasaulē ir pieauguši kibernoziegumu draudi, kas apdraud indivīdus (tostarp bērnus) un tīklus;

G.   tā kā šiem noziegumiem jādod efektīvs un izšķirošs pretspars, neatsakoties no interneta brīvības un atklātuma pamatprincipiem;

H.   tā kā demokrātiskā sabiedrībā pilsoņiem ir tiesības ikdienā uzraudzīt un vērtēt valdību un to privāto uzņēmumu rīcību un uzskatus, kuri sniedz pakalpojumus; tā kā šo principu arvien vairāk apdraud modernizētas novērošanas tehnoloģijas un atbilstīgu juridisko garantiju trūkums attiecībā uz ierobežojumiem šo tehnoloģiju izmantošanai;

I.   tā kā indivīdiem ir tiesības brīvi izteikties internetā (piemēram, lietotāju radītā saturā, blogos, sociālajos tīklos) un tā kā interneta meklētājprogrammas un pakalpojumu sniedzēji ir ievērojami atvieglojuši iespējas, kas ļauj cilvēkiem piekļūt informācijai, piemēram, par citām personām; tā kā tomēr ir tādas situācijas, kad personas vēlas izdzēst šādās datubāzēs ietverto informāciju; tā kā šī iemesla dēļ uzņēmumiem jāspēj nodrošināt, ka personām ir iespēja no datubāzēm izdzēst personīgu informāciju;

J.   tā kā tehnoloģiju straujā attīstība arvien vairāk ļauj slepus un personām praktiski nemanāmi uzraudzīt iedzīvotāju darbības internetā; tā kā novērošanas tehnoloģiju pastāvēšana automātiski neattaisno to izmantošanu un tā kā atļautās robežas un konkrētās situācijas, kad valsts iestādes vai uzņēmumi drīkst izmantot šādas tehnoloģijas, būtu jānosaka, ievērojot vispārējās pilsoņu pamattiesību aizsardzības intereses; tā kā, apkarojot noziedzību internetā un draudus atklātai un demokrātiskai sabiedrībai, kurus atsevišķas personas un organizācijas rada internetā, lai nodarītu kaitējumu pilsoņu tiesībām, nevajadzētu rasties situācijai, kad dalībvalstis izmanto tiesības pārtvert un uzraudzīt visu datu plūsmu internetā savas valsts teritorijā neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz šīs valsts pilsoņiem vai datu plūsmu no citām valstīm; tā kā noziedzības apkarošanai jābūt samērīgai ar nozieguma raksturu;

K.   tā kā identitātes zādzības un krāpšanas problēma kļūst aizvien lielāka, ko iestādes, iedzīvotāji un uzņēmumi tikai tagad sāk atzīt un kas rada nopietnas drošības problēmas saistībā ar interneta aktīvo izmantošanu ļoti dažādiem mērķiem, tostarp tirdzniecībai un apmaiņai ar konfidenciālu informāciju;

L.   tā kā būtu jāatceras, ka valsts iestādes drīkst ierobežot tādu tiesību kā vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības īstenošanu tikai tad, ja šāda rīcība atbilst tiesību aktiem, tā ir nepieciešama, samērīga un piemērota demokrātiskā sabiedrībā;

M.   tā kā internetā pastāv ievērojama varas un informētības plaisa starp korporatīvām un valdības struktūrām, no vienas puses, un individuāliem lietotājiem, no otras puses; tā kā šī iemesla dēļ ir jāuzsāk debates par nepieciešamajiem "piekrišanas" ierobežojumiem ‐ gan attiecībā uz to, kādu informāciju uzņēmumi un valdības var prasīt lietotājiem atklāt un cik lielā mērā no personām var pieprasīt atteikties no privātās dzīves neaizskaramības un citām pamattiesībām, lai viņas varētu saņemt noteiktus interneta pakalpojumus vai citas priekšrocības;

N.   tā kā interneta globālā rakstura, atklātuma un līdzdalības iespēju dēļ tajā parasti valda brīvība, bet tas nenozīmē, ka (valsts un starptautiskā līmenī, kā arī sabiedriskā un privātā vidē) nebūtu jāpievērš uzmanība tam, kā tiek nodrošināta interneta lietotāju pamatbrīvību un viņu drošības ievērošana un aizsardzība;

O.   tā kā internetā vidē ietekmēto pamattiesību kopums ietver, cita starpā, privātās dzīves neaizskaramību (arī tiesības neatgriezeniski izdzēst personas digitālos datus), datu aizsardzību, vārda, runas un biedrošanās brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesības uz politisku viedokli un darbību, diskriminācijas aizliegumu un izglītību; tā kā šādu tiesību saturu, arī to piemērošanas un darbības jomu un mērķi, tiesībās noteikto aizsardzības līmeni, kā arī aizliegumu šīs tiesības izmantot ļaunprātīgi jāreglamentē noteikumos par cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzību, ko garantē dalībvalstu konstitūcijas, starptautiskie līgumi cilvēktiesību jomā, tostarp Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Kopienas tiesību vispārējie principi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta, un/vai citi attiecīgie valsts, starptautiskie vai Kopienas tiesību akti attiecīgajās piemērošanas jomās;

P.   tā kā visām iesaistītajām pusēm, kas darbojas interneta vidē, jāuzņemas sava daļa atbildības un jāiesaistās forumos, ja tiek apspriesti steidzami un svarīgi jautājumi par interneta darbību, lai tādējādi rastu un sekmētu kopējus risinājumus;

Q.   tā kā e-analfabētisms būs 21. gadsimta jaunais analfabētisms; tā kā šī iemesla dēļ interneta piekļuves nodrošināšana visiem iedzīvotājiem nozīmē to pašu, ko izglītības piekļuves nodrošināšana visiem iedzīvotājiem, un tā kā valdības vai privāti uzņēmumi nedrīkstētu sodīt pilsoņus, liedzot šādu piekļuvi; tā kā šādu piekļuvi nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, lai veiktu nelikumīgu darbību; tā kā ir svarīgi risināt jaunas problēmas, kas saistītas, piemēram, ar tīklu neitralitāti, savietojamību, visu interneta mezglu globālu sasniedzamību un atvērtu formātu un standartu izmantošanu,

R.   tā kā interneta starptautisko, multikulturālo un jo īpaši daudzvalodības būtību globālā tīmekļa tehniskās infrastruktūras un protokoli pagaidām neatbalsta pilnībā;

S.   tā kā pašlaik notiekošajā interneta vides tiesību hartas izstrādē jāņem vērā visi attiecīgie pētījumi un pasākumi šajā jomā, tostarp arī nesenie ES pētījumi par šo jautājumu(10);

T.   tā kā dinamiskai interneta attīstībai svarīga ir ekonomiskā darbība, savukārt tā ekonomiskā efektivitāte jānodrošina ar godīgas konkurences un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības palīdzību, ja vien šāda aizsardzība ir nepieciešama, samērīga un piemērota;

U.   tā kā būtu jāsaglabā pareizais līdzsvars starp valsts sektora informācijas atkalizmantošanu, kas paver līdz šim nebijušas iespējas īstenot radošus un kultūras eksperimentus un apmaiņas, un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

V.   tā kā visā pasaulē uzņēmumi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē sastopas ar aizvien lielāku valdības spiedienu ievērot valsts tiesību aktus un politiku, kas savukārt var būt pretrunā starptautiski atzītām cilvēktiesībām, proti, vārda brīvībai un privātās dzīves neaizskaramībai; tā kā ir paveikti pozitīvi pasākumi, tostarp pasākumi, ko veikusi grupa, kas apvieno uzņēmumus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (tostarp cilvēktiesību un preses brīvības grupējumus), ieguldītājus un akadēmiķus, proti, tā ir izstrādājusi uz sadarbību vērstu pieeju, kuras mērķis ir aizsargāt un sekmēt vārda brīvību un privātumu IKT nozarē, un izstrādājusi Globālo tīkla iniciatīvu (GNI)(11);

W.   tā kā stingri datu aizsardzības noteikumi ir jautājums, kas īpaši uztrauc Eiropas Savienību un tās pilsoņus, un Direktīvas 95/46/EK par datu aizsardzību 2. apsvērums skaidri nosaka, ka tehnoloģijas (proti, datu apstrādes sistēmas) "ir paredzētas tam, lai kalpotu cilvēkam" un tām "jārespektē viņu pamattiesības un brīvības, jo īpaši privātās dzīves neaizskaramības tiesības, un jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība, tirdzniecības paplašināšana un personu labklājība",

1.   iesaka Padomei:

o
o   o

   Pilnvērtīga un droša piekļuve internetam visiem
   a) piedalīties pasākumos, lai panāktu, ka internets kļūst par svarīgu lietotāju iespēju paplašināšanas instrumentu, par vidi, kas ļauj attīstīties "augšupejošām" nostājām un e-demokrātijai, vienlaikus nodrošinot būtiskas garantijas, jo šajā jomā var rasties jaunas kontroles un cenzūras formas; interneta lietotāju brīvībai un privātās dzīves aizsardzībai jābūt patiesai, nevis šķietamai;
   b) atzīt, ka internets var būt lieliska iespēja veicināt aktīvu pilsonisko apziņu un ka šajā ziņā piekļuve tīkliem un saturam ir viens no svarīgākajiem elementiem; ieteikt turpināt šī jautājuma izpēti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka ikvienam ir tiesības piedalīties informācijas sabiedrībā un ka visu līmeņu iestāžu un ieinteresēto pušu vispārējs pienākums ir atbalstīt šo attīstību, tādējādi vēršoties pret elektronikas laikmeta divām jaunajām problēmām, proti, e-analfabētismu un demokrātisko atstumtību(12);
   c) mudināt ES dalībvalstis reaģēt uz aizvien informētākās sabiedrības vajadzībām un rast veidus, kā nodrošināt lielāku pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā, sniedzot iedzīvotajiem plašāku piekļuvi valdību uzglabātajai informācijai, tādējādi ļaujot pilsoņiem izmantot informācijas sniegtās priekšrocības; piemērot šo pašu principu Padomes informācijai;
   d) kopā ar citām iesaistītām pusēm nodrošināt, ka drošība, vārda brīvība un privātās dzīves aizsardzība, kā arī atklātums internetā netiek uztverti kā savstarpēji konkurējoši mērķi, bet gan kā mērķi, kas jāsasniedz vienlaicīgi saskaņā ar visaptverošu redzējumu, kas sniedz atbilstošas atbildes uz visām šīm prasībām;
   e) nodrošināt, ka visos attiecīgajos pasākumos, instrumentos vai lēmumos, kas attiecas uz drošības sekmēšanu un brīvību internetā, pilnībā ir atspoguļotas nepilngadīgo personu likumīgās tiesības uz aizsardzību pret kaitējumu, kā to paredz ANO Konvencija par bērnu tiesībām un kā tas atspoguļots ES tiesību aktos;
   Cieša apņemšanās apkarot kibernoziedzību
   f) aicina Padomes prezidentvalsti un Komisiju apdomāt jautājumu par kibernoziedzības apkarošanu un izstrādāt visaptverošu stratēģiju, cita starpā ievērojot Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziedzību, izpētot arī veidus, kā risināt identitātes zādzību un krāpšanas problēmu ES līmenī, sadarbojoties gan ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, gan lietotāju organizācijām, kā arī policijas iestādēm, kuru darbs saistīts ar IT noziegumu izmeklēšanu, un izstrādāt priekšlikumu par to, kā noorganizēt informēšanas kampaņas un novērst šādus noziegumus, vienlaikus visiem nodrošinot drošu un bezmaksas piekļuvi internetam; aicina izveidot ES biroju, lai sniegtu palīdzību tiem cilvēkiem, kas kļuvuši par identitātes zādzību vai identitātes krāpšanas upuriem;
   g) rosināt pārdomas par privātā un publiskā sektora dalībnieku nepieciešamo sadarbību šajā jomā un par sadarbības palielināšanu tiesībaizsardzības jomā, vienlaikus nodrošinot piemērotu apmācību tiesībaizsardzības un tiesu iestādām, tostarp apmācību par pamattiesību aizsardzības jautājumiem; atzīt, ka jāuzņemas kopīga atbildība un kopīgi jāizmanto priekšrocības, ko sniedz kopregulējums vai pašregulējums, kas ir efektīva alternatīva tradicionālajiem tiesību aktiem vai šos tradicionālos tiesību aktus papildinoši instrumenti;
   h) nodrošināt, ka projektā "Check the Web" ("Pārbaudi internetu") sāktais darbs un nesenās iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot informācijas izplatīšanu par kibernoziedzību, cita starpā izveidojot valsts brīdināšanas platformas un Eiropas brīdināšanas platformu internetā veiktu noziedzīgu nodarījumu paziņošanai (Eiropola izveidota Eiropas platforma kibernoziedzības jomā), ir nepieciešamas, samērīgas un atbilstīgas, turklāt tās papildina visas nepieciešamās garantijas;
   i) mudināt dalībvalstis atjaunināt tiesību aktus, lai aizsargātu bērnus, kas izmanto internetu, un jo īpaši lai par krimināli sodāmu padarītu iepazīšanos ar bērniem tiešsaistē seksuālos nolūkos, kā tas noteikts Eiropas Padomes 2007. gada 25. oktobra Konvencijā par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību;
   j) atbalstīt ES tiesību aktos paredzētas bērnu aizsardzībai un vecāku izglītošanai paredzētās programmas, ņemot vērā jaunos apdraudējumus elektroniskajā vidē, un veikt ietekmes novērtējumu par līdz šim īstenoto programmu efektivitāti; šajā sakarībā īpaši ņemt vērā tiešsaistes spēles, kuru mērķauditorija galvenokārt ir bērni un jaunieši;
   k) mudināt visus ES datoru ražotājus jau sākumā instalēt viegli aktivizējamu programmatūru bērnu aizsardzībai;
   l) pieņemt direktīvu par kriminālsankcijām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, pirms tam izvērtējot (ņemot vērā mūsdienu jauninājumu izpēti), cik lielā mērā tās ir nepieciešamas un samērīgas, un šajā nolūkā vienlaikus aizliegt sistemātiski uzraudzīt un novērot visu lietotāju darbības internetā un nodrošināt, lai sodi būtu proporcionāli pārkāpumiem; šajā sakarībā arī ievērot atsevišķu lietotāju vārda un biedrošanās brīvību un vērsties pret pamudinājumiem kibervidē pārkāpt intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp pret dažiem pārmērīgiem piekļuves ierobežojumiem, ko nosaka paši intelektuālā īpašuma tiesību turētāji;
   m) nodrošināt, ka kriminālvajāšanai netiek pakļauta strīdīgu politisko uzskatu paušana ar interneta starpniecību;
   n) nodrošināt, ka nav tādu tiesību aktu vai prakses, kas ierobežo vai padara par kriminālsodāmām žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu tiesības apkopot un izplatīt informāciju ziņu sniegšanas nolūkos;
   Pastāvīga uzmanības veltīšana absolūtai pamatbrīvību aizsardzībai un pastiprinātai to veicināšanai internetā
   o) ņemt vērā, ka "digitālā identitāte" arvien vairāk kļūst par personības neatņemamu daļu un ka tādēļ tā ir atbilstoši un efektīvi jāaizsargā no privātu un valsts pušu iejaukšanās ‐ ir jānosaka un jāaizsargā īpašs datu kopums, kas ir cieši saistīts ar indivīda "digitālo identitāti", turklāt visi šie elementi ir uzskatāmi par neatņemamām personas tiesībām, kurām nav ekonomiska rakstura un kuras nevar pārdot; pienācīgi ņemt vērā anonimitātes un pseidonimitātes nozīmi un vajadzību privātuma nolūkā kontrolēt informācijas plūsmas, kā arī to, ka lietotāju rīcībā vajadzētu būt efektīviem privātās dzīves aizsardzības līdzekļiem, piemēram, dažādām pieejamām privātumu nodrošinošām tehnoloģijām, un ka lietotājiem vajadzētu būt attiecīgi izglītotiem;
   p) nodrošināt, ka dalībvalstis, pārtverot un uzraugot datu plūsmas neatkarīgi no tā, vai šie dati attiecas uz attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem vai tie nāk no ārvalstīm, ievēro stingrus nosacījumus un garantijas, kas paredzētas tiesību aktos; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka attālinātā meklēšana, ja to paredz valsts tiesību akti, notiek, pamatojoties uz spēkā esošu meklēšanas orderi, ko izsniegušas kompetentās tiesu iestādes; atzīmē, ka vienkāršotas procedūras attālinātās meklēšanas gadījumā salīdzinājumā ar tiešajiem meklējumiem nav pieņemamas, jo tās pārkāpj tiesiskumu un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību;
   q) atzīt, cik bīstami var būt noteikti interneta novērošanas un kontroles veidi, kuru mērķis ir izsekot arī ikvienu personas "digitālo" soli, lai radītu lietotāja profilu un piešķirtu "punktus"; precizēt, ka šādi paņēmieni vienmēr jāvērtē, ņemot vērā to nepieciešamību un samērīgumu salīdzinājumā ar mērķiem, kurus ar tiem iecerēts sasniegt; uzsvērt arī, ka lietotāji vairāk jāinformē un jāsaņem viņu apzināta piekrišana attiecībā uz e-darbībām, kas ietver personas datu publiskošanu (piemēram, sociālo tīklu gadījumā);
   r) mudina dalībvalstis noteikt visas struktūras, kuras izmanto interneta novērošanu, un sagatavot publiski pieejamu gada pārskatu par interneta novērošanu, tādējādi nodrošinot likumīgumu, samērīgumu un pārredzamību;
   s) pētīt un noteikt, cik lielā mērā valdība vai privāti uzņēmumi var prasīt un saņemt no lietotājiem "piekrišanu" daļēji atteikties no privātuma, jo atsevišķus lietotājus un šādas iestādes acīmredzami nevar uzskatīt par līdzvērtīgiem un vienādi informētiem sarunu partneriem;
   t) stingri ierobežot, noteikt un regulēt gadījumus, kad no privātiem interneta uzņēmumiem var prasīt, lai tie izpauž datus valsts iestādēm, kā arī nodrošināt, ka valdības šos datus izmanto atbilstīgi stingrākajiem datu aizsardzības standartiem; izstrādāt šī procesa efektīvu kontroli un novērtēšanu;
   u) uzsvērt, cik svarīgi ir, lai interneta lietotāji varētu stiprināt savas tiesības panākt, ka viņu personas dati, kas uzglabāti tīmekļa vietnēs vai kādā trešās puses datu glabāšanas medijā, tiek neatgriezeniski dzēsti; nodrošināt, ka interneta pakalpojumu sniedzēji, elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu sniedzēji un informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji ievēro šādu lietotāju lēmumu; nodrošināt, ka dalībvalstis garantē pilsoņu tiesību piekļūt saviem personas datiem efektīvu piemērošanu, tostarp, šādu datu dzēšanu vai izņemšanu no tīmekļa vietnēm nepieciešamības gadījumā;
   v) nosodīt valdības uzspiestu interneta vietnēs meklējamā satura cenzūru, jo īpaši tad, ja šādiem ierobežojumiem ir atturoša ietekme uz politisko vārda brīvību;
   w) aicināt dalībvalstis nodrošināt, lai vārda brīvība netiktu pakļauta patvaļīgiem valsts un/vai privātā sektora ierobežojumiem, un nepieļaut jebkurus likumdošanas vai administratīvos pasākumus, kas varētu atstāt atturošu ietekmi uz visiem vārda brīvības aspektiem;
   x) atgādina, ka personas datu nodošanai trešām valstīm jānotiek atbilstoši, cita starpā, Direktīvas 95/46/EK un Pamatlēmuma 2008/977/TI noteikumiem;
   y) vērst uzmanību uz to, ka, aizbildinoties ar "lietiskā interneta" attīstību un radiofrekvenču identifikācijas (RFID) sistēmu izmantošanu, nedrīkst atstāt novārtā datu un pilsoņu tiesību aizsardzību;
   z) aicina dalībvalstis pareizi piemērot Direktīvu 95/46/EK par personas datiem saistībā ar internetu; atgādina dalībvalstīm, ka šī direktīva, īpaši tās 8. pants, jāpiemēro neatkarīgi no tā, kādas tehnoloģijas ir izmantotas personas datu apstrādē, un ka tās noteikumi aicina dalībvalstis nodrošināt tiesības uz tiesiskas aizsardzības līdzekli un kompensāciju noteikumu pārkāpšanas gadījumā (22., 23. un 24. pants);
   aa) rosināt interneta vides tiesību hartas pamatprincipu iekļaušanu ar internetu saistīto instrumentu un lietojumprogrammu izpētē un attīstībā un "integrētas privātās dzīves aizsardzības" principa veicināšanu, saskaņā ar kuru jauno tehnoloģiju dzīves ciklā pēc iespējas drīzāk būtu jāievieš privātās dzīves un datu aizsardzības prasības, pilsoņiem nodrošinot lietotājiem draudzīgu vidi;
   ab) atbalstīt un pieprasīt Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja un 29. panta darba grupas aktīvu iesaistīšanos to Eiropas tiesību aktu izstrādē, kuri attiecas uz tām darbībām interneta vidē, kuras var ietekmēt personas datu aizsardzību;
   Starptautiski pasākumi
   ac) aicināt visas interneta jomas ieinteresētās puses iesaistīties pašreiz notiekošajā interneta vides tiesību hartas izstrādes procesā ‐ hartas, kas pamatojas uz pastāvošajām pamattiesībām, veicina to ievērošanu un sekmē jaunu principu atzīšanu; šajā ziņā dinamiskajai interneta vides tiesību hartas koalīcijai jāieņem vadoša loma;
   ad) nodrošināt, lai šajā sakarībā tiek apsvērta vairāku līmeņu un uz procesu orientēta iniciatīva ar daudzu ieinteresēto pušu iesaisti, kā arī globālu un vietēja mēroga iniciatīvu kombinācija, lai precizētu un aizsargātu interneta lietotāju tiesības un tādējādi nodrošinātu šā procesa likumīgumu, atbildību un atzīšanu;
   ae) atzīt, ka interneta globālais un atvērtais raksturs pieprasa ieviest vispārējus standartus attiecībā uz datu aizsardzību, drošību un vārda brīvību; šajā sakarībā aicināt dalībvalstis un Komisiju uzņemties iniciatīvu izveidot vispārēju platformu šādu standartu izstrādāšanai; atzinīgi vērtē rezolūciju par steidzamo vajadzību pasaulē bez robežām aizsargāt privāto dzīvi un kopīgo priekšlikumu attiecībā uz privātās dzīves un personas datu aizsardzības starptautisko standartu izstrādi, par ko vienojās 30. Starptautiskajā personas datu un privātās dzīves aizsardzības komisāru konferencē, kura notika Strasbūrā 2008. gada 15. līdz 17. oktobrī; aicina visas ES ieinteresētās puses (gan valsts, gan privātās) iesaistītie šajā procesā;
   af) uzsvērt, cik svarīgi ir izveidot īstu tīmekļa e-forumu, kur ES pilsoņi varētu risināt interaktīvākas apspriedes ar politikas veidotājiem un citām iestāžu ieinteresētajām pusēm;
   ag) rosināt ES aktīvu piedalīšanos dažādos starptautiskos forumos par globāliem un vietēja mēroga interneta aspektiem, piemēram, Interneta pārvaldības forumā (IGF);
   ah) kopā ar visām ES ieinteresētajām pusēm piedalīties Eiropas IGF izveidē ‐ forumā, kurā tiktu analizēta valstu interneta pārvaldības forumu pieredze, kurš darbotos kā reģionāls centrs un kurš efektīvāk informētu turpmākos starptautiskos interneta pārvaldības forumus par Eiropas mēroga problēmām, viedokļiem un bažām;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.

(1) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
(2) OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.
(3) OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.
(4) OV L 105, 13.4.2006., 54. lpp.
(5) OV L 69, 16.03.2005., 67. lpp.
(6) OV L 149, 02.06.2001., 1. lpp.
(7) OV L 330, 09.12.2008., 21. lpp.
(8) Piemēram, Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvencija par kibernoziegumiem. Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencija par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi.
(9) BVerfG, 1 BvR 370/07, 27.2.2008, Absatz-Nr. (1 - 333).
(10)1 Nesenajā pētījumā "Drošības un pamatbrīvību stiprināšana internetā ‐ ES politika saistībā ar cīņu pret kibernoziedzību" cita starpā izvirzīta ideja par nesaistošas interneta vides tiesību hartas pieņemšanu.
(11) http://www.globalnetworkinitiative.org/index.php.
(12) Eiropas Padomes 2008. gada 17. septembra dokumentā "Internets - kritisks resurss ikvienam" ir uzsvērts arī, ka "objektivitātes un līdzdalības nodrošināšana internetā ir būtisks solis uz objektivitātes un piedalīšanās nodrošināšanu sabiedrībā kopumā".


ES stratēģija par kuģu labāku demontāžu
PDF 229kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par ES stratēģiju par kuģu labāku demontāžu
P6_TA(2009)0195B6-0161/2009

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 22. maija zaļo grāmatu par kuģu labāku demontāžu (COM(2007)0269),

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. maija rezolūciju par zaļo grāmatu par kuģu labāku demontāžu(1),

-   ņemot vērā 2008. gada 19. novembra Komisijas paziņojumu "ES stratēģija par kuģu labāku demontāžu" (COM(2008)0767),

-   ņemot vērā EK līguma 2. un 6. pantu, kurā teikts, ka vides aizsardzības prasības jāievieš vairākās Kopienas politikas jomās, lai veicinātu vides ziņā noturīgu ekonomisko darbību,

-   ņemot vērā EK līguma 175. pantu,

-   ņemot vērā Bāzeles Konvenciju par bīstamo atkritumu starptautiskiem pārvadājumiem (Bāzeles Konvencija), kuru ANO apstiprināja 1989. gada 22. martā kā daļu no noteikumu paketes par bīstamo atkritumu starptautiskiem pārvadājumiem,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulu (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem(2) (Atkritumu sūtījumu regula),

-   ņemot vērā diplomātisko konferenci, kuru 2009. gada maijā organizē Starptautiskās jūrniecības organizācija (SJO) saistībā ar Konvenciju par kuģu pārstrādi drošā un videi nekaitīgā veidā (Kuģu pārstrādes konvencija),

-   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā ir nopietnas bažas par to, ka, ES līmenī neveicot steidzamus regulējošos pasākumus, apstākļi, kādos Dienvidāzijā notiek kuģu demontāža, turpinās pasliktināties, un tas ir kaitīgi videi un degradējoši cilvēcei;

B.   tā kā Bāzeles Konvencijā (pēc tās apstiprināšanas Eiropadomē) tiek atzīsts, ka kuģi var uzskatīt par atkritumiem; tā kā tajā pašā laikā saskaņā ar citiem starptautiskiem noteikumiem to tomēr var definēt kā kuģi, jo lielākā daļa kuģu īpašnieku pašreiz neinformē par plānoto kuģu likvidēšanu; tā kā tādēļ kuģu īpašniekiem jāpalīdz nodrošināt, ka ir pieejama informācija par plānoto kuģu likvidēšanu vai par bīstamiem materiāliem kuģī;

C.   tā kā joprojām regulāri netiek ievērota Atkritumu sūtījumu regula un tā kā tiek atzīts, ka kuģa izdevīgā karoga valstu pienākums un nozīme ir galvenais šķērslis, lai novērstu toksisko atkritumu nelegālu eksportu;

D.   tā kā daudzu kuģu izmantošana tiek pārtraukta saistībā ar vienkorpusa tankkuģu vispārēju likvidēšanu un liels skaits veco kuģu tiek izņemti no apgrozības daļēji arī ekonomikas lejupslīdes dēļ, Dienvidāzijā nekontrolēti varētu aktivizēties pazemināta standarta uzņēmumi, un šāda prakse varētu izplatīties arī Āfrikā, ja ES nekavējoties neveiks konkrētas darbības;

E.   tā kā kuģu likvidēšanu, izmantojot metodi, kas pazīstama kā sēkļa metode (beaching), kurai atbilstoši kuģi bēguma laikā uzsēdina uz sēkļa, nosoda visā pasaulē, jo tā nenodrošina darbinieku drošību un pienācīgu jūras vides aizsardzību pret kuģu radītu piesārņojumu,

1.   norāda, ka Parlamenta iepriekš minētā rezolūcija un tajā paustie uzskati joprojām ir spēkā, un uzsver, ka šos uzskatus pēc iespējas pilnīgi jāiekļauj Kuģu pārstrādes konvencijā, kuru plānots apstiprināt 2009. gada maijā;

2.   norāda, ka kuģu pārstrāde ir jāuzskata par kuģa dzīves cikla neatņemamu sastāvdaļu, jau kuģa konstrukcijas un tā aprīkojuma plānošanas stadijā ņemot vērā pārstrādes prasības;

3.   norāda, ka nolietotie kuģi jāuzskata par bīstamiem atkritumiem, jo to sastāvā ir daudzas bīstamas vielas, tādēļ šādiem kuģiem jābūt iekļautiem Bāzeles Konvencijas darbības jomā;

4.   atzinīgi vērtē ES stratēģiju kuģu labākai demontāžai; tomēr uzsver, ka Komisijai steidzami jāķeras pie rīcības, kas pārsniedz priekšizpētes uzdevumus, un jāveic pasākumi, lai nodrošinātu Atkritumu pārvadāšanas regulas efektīvu īstenošanu; tādēļ prasa dalībvalstu ostu iestādēm pastiprināt kontroles un uzraudzību, un aicina Komisiju šajā jomā izstrādāt vadlīnijas;

5.   uzsver, ka nedrīkst kavēties un aicina veikt konkrētas regulējošas darbības ES līmenī, lai paredzētu noteikumus, kas ir stingrāki par diemžēl pielaidīgajiem Starptautiskās jūrniecības organizācijas noteikumiem;

6.   aicina īpaši aizliegt tās metodes izmantošanu, kas paredz nolietotu kuģu uzsēdināšanu uz sēkļa (beaching), un uzskata, ka tehniskā palīdzība Dienvidāzijas valstīm atbilstoši ES pamatnostādnēm jāvirza uz to, lai izbeigtu šīs ļoti ilgt nespējīgās un pilnīgi apšaubāmās likvidēšanas metodes izmantošanu;

7.   mudina Komisiju un dalībvalstis pārrunāt spēkā stāšanās noteikumus, lai nodrošinātu, ka tiešām drīz tiek piemērota Kuģu pārstrādes konvencija;

8.   aicina dalībvalstis parakstīt Kuģu pārstrādes konvenciju un iespējami ātri to ratificēt pēc tam, kad ir panākta vienošanās Starptautiskās jūrniecības organizācijas līmenī;

9.   aicina Komisiju, dalībvalstis un kuģu īpašniekus bez kavēšanās piemērot Kuģu pārstrādes konvencijas galvenos elementus, lai nodrošinātu, ka tos kuģus, kurus paredzēts demontēt tuvākajos mēnešos vai gados, tiešām pārstrādā drošā un videi saudzīgā veidā;

10.   uzsver, ka pēc Kuģu Pārstrāde konvencijas pieņemšanas 2009. gada maijā Honkongā būs jāizvērtē, vai tajā noteiktais kontroles līmenis atbilst Bāzeles konvencijai par bīstamo atkritumu starptautiskiem pārvadājumiem un šādu atkritumu apglabāšanas kontroli, kas ir iekļauta ES Atkritumu pārvadājumu regulā;

11.   atbalsta Komisijas priekšlikumus pasākumiem, lai veidotu kuģu demontāžas iekārtu neatkarīgu sertificēšanu un kontroli; uzskata, ka šādi pasākumi ir steidzami nepieciešami, un uzsver, ka Kopienas finansējumam kuģubūves nozarei jābūt atkarīgam no tā, kā saņēmējs izmantos šādas sertificētas iekārtas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Jūras drošības aģentūras izstrādātos standartus, jo tie atbalsta attīstību pareizajā virzienā, tomēr cer, ka tuvākajā nākotnē tiks veikti turpmāki uzlabojumi;

12.   aicina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus, piemēram, marķējuma shēmas drošām un tīrām pārstrādes iekārtām, zinātības un tehnoloģiju tālākas nodošanas veicināšanai, lai palīdzētu panākt Dienvidāzijas demontāžas laukumu atbilstību starptautiskajiem drošības un vides aizsardzības standartiem, un jo īpaši standartiem, kurus noteiks Kuģu pārstrādes konvencijā; uzskata, ka šis mērķis ir jāņem vērā arī plašākā mērogā ES attīstības atbalsta politikā, kas paredzēta valstīm, kuras nodarbojas ar kuģu demontāžu;

13.   mudina ES un Dienvidāzijas valsis, kurās notiek kuģu demontāža, veidot dialogu par darba apstākļiem kuģu demontāžas laukumos, tostarp par bērnu darbu;

14.   aicina veidot finansēšanas mehānismu, kura pamatā ir kuģniecības nozares ieguldījums un kurš būtu saskaņā ar ražotāju atbildības principiem;

15.   aicina Komisiju skaidri noteikt, ka atbildīgā valsts ir tā, kuras jurisdikcija attiecas uz atkritumu īpašniekiem;

16.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Turcijas, Bangladešas, Ķīnas, Pakistānas un Indijas valdībai un SJO.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0222.
(2) OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika