Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas parakstīts 2007. gada 13. decembrī (Lisabonas līgums),

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas grozīts ar Vienoto Eiropas aktu un Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1),

–   ņemot vērā tā 2003. gada 11. marta rezolūciju par budžeta procedūras reformu: iespējas Līgumu pārskatīšanas perspektīvā(2),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni(3),

–   ņemot vērā tā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par paplašinātās Eiropas Savienības politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem 2007.–2013. gadam(4),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 11. un 12. decembra secinājumus par mēģinājumiem atsākt darbu pie Lisabonas līguma,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A6-0183/2009),

A.   tā kā Lisabonas līgums ievieš būtiskas izmaiņas Eiropas Savienības finanšu jomā, jo īpaši saistībā ar iestāžu attiecībām un lēmumu pieņemšanas procedūrām,

B.   tā kā tas arī nosaka precīzu hierarhiju starp Eiropas Savienības finanšu un budžeta jautājumu galvenajiem tiesību aktiem, tādējādi nodrošinot precizējumus, kas nepieciešami lēmumu pieņemšanas sistēmai,

C.   tā kā daudzgadu finanšu shēma (DFS), kas ir izdevumu daudzgadu plāns, kurš Eiropas Savienības politiskās prioritātes atspoguļo finansiālajā ziņā un kurš nosaka Eiropas Savienības izdevumu maksimālo apjomu noteiktā laika posmā, ar Lisabonas līgumu kļūst par juridisku saistošu tiesību aktu, kurš balstās uz konkrēta juridiskā pamata izveidi DFS ietverošas regulas pieņemšanai,

D.   tā kā vienlaicīguma trūkums starp DFS, no vienas puses, un Eiropas Parlamenta un Komisijas pilnvaru termiņiem, no otras, ir līdz šim veicinājis to, ka Parlamentam tiek daļēji atņemtas tā pilnvaras budžeta jomā, jo to bieži saista finanšu shēma, par kuru sarunas veiktas un kura pieņemta iepriekšējā Parlamenta sastāva laikā,

E.   tā kā tad, ja kalendārā netiks veiktas nekādas izmaiņas, daži Parlamenta sastāvi nekad nespēs pieņemt tiem saistošus budžeta lēmumus, jo finanšu shēma, ko pieņēmuši to priekšteči, aptvers visu to pilnvaru termiņu,

F.   tā kā pašreizējās mazās rezerves, kas pieejamas katrā iedaļā, kā arī pieejamo elastības mehānismu samazinātās dotācijas ļoti apgrūtina Eiropas Savienības atbilstošu reakciju uz neparedzētiem politiskajiem apstākļiem un rada risku atņemt gada budžeta procedūrai tās būtību,

G.   tā kā Lisabonas līguma stāšanās spēkā prasa, lai par Eiropas Savienības finanšu un budžeta lēmumiem atbildīgās iestādes panāk vienošanos par optimālu pāreju uz jaunajiem juridiskajiem aktiem un jaunajām lēmumu pieņemšanas procedūrām,

H.   tā kā Ekonomikas un monetārās savienības labas darbības nodrošināšanai dalībvalstu budžeta stratēģiju saskaņošanā jāņem vērā Eiropas Savienības budžets;

I.   tā kā Eiropadome 2008. gada 11. un 12. decembrī atkārtoti pauda savu nostāju par Lisabonas līguma nepieciešamību, lai dotu iespēju Savienībai paplašināt savu darbību produktīvākā, demokrātiskākā un efektīvākā veidā, tostarp starptautiskā mērogā, un noteica šā procesa gaitu, kā arī deva juridiskas garantijas, atbildot uz Īrijas vēlētāju bažām, lai līgums varētu stāties spēkā vēl 2009. gadā, ievērojot līgumu mērķus,

Vispārējais izvērtējums

1.   atzinīgi vērtē progresu, kas ar Lisabonas līgumu sasniegts Eiropas Savienības finanšu demokrātiskas kontroles un pārredzamības jomā; norāda, ka ir nepieciešams uzlabot un piemērot mehānismus saskaņošanas nodrošināšanai starp iestādēm un iekšējās sadarbības procedūras, lai Parlaments varētu pilnībā izmantot savas jaunās pilnvaras;

Pašu resursi

2.   pauž nožēlu ‐ attiecībā uz Eiropas Savienības pašu resursiem ‐, ka dalībvalstis nav izmantojušas iespēju ieviest īstu Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu, kas būtu taisnīgāka, pārredzamāka, saprotamāka pilsoņiem un pakļauta demokrātiskākai lēmumu pieņemšanas procedūrai;

3.   pauž nožēlu jo īpaši par to, ka nav panākts nekāds progress attiecībā uz Parlamenta iesaistīšanu Eiropas Savienības rīcībā esošo pašu resursu ierobežojumu un veida noteikšanā; atgādina, ka ir saglabāts nošķīrums starp lēmumu par ieņēmumiem un lēmumu par izdevumiem;

4.   taču atzinīgi vērtē centienus, kas veikti attiecībā uz iespēju pieņemt izpildes pasākumus lēmumam par pašu resursiem, pateicoties īpašai likumdošanas procedūrai, saskaņā ar kuru Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt lēmumu tikai pēc Parlamenta apstiprinājuma;

5.   prasa Padomei maksimāli izmantot šo kārtību, lai lēmumu pieņemšanas procedūru padarītu elastīgāku;

Daudzgadu finanšu shēma

6.   atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums piešķir oficiālu statusu daudzgadu finanšu shēmai, kura kļūst par juridisku saistošu aktu; atgādina, ka DFS nosaka Eiropas Savienības izdevumu plānu un Eiropas Savienības izdevumu maksimālo apjomu noteiktā laika posmā, veicinot budžeta disciplīnas nostiprināšanu;

7.   pozitīvi vērtē to, ka regula, kas nosaka DFS, būs kopīgi jāapstiprina Parlamentam un Padomei, izmantojot īpašu procedūru;

8.   pauž tomēr nožēlu, ka Lisabonas līgumā ir saglabāta prasība, ka DFS pieņemšanai ir nepieciešams vienprātīgs lēmums Padomē, tādējādi lēmumu pieņemšanas procedūru padarot ļoti grūtu un veicinot tādu sarunu veidu, kurās tiek meklēts "mazākais kopsaucējs"; tāpēc mudina Eiropadomi, tiklīdz būs iespējams, izmantot klauzulu, kas tai ļauj ar vienprātīgi pieņemtu lēmumu pāriet uz kvalificētu balsu vairākumu DFS pieņemšanai;

9.   pauž nožēlu arī par to, ka jaunajā procedūrā Eiropas Parlamentam būs tikai apstiprināšanas tiesības, nevis patiesas koplēmuma pilnvaras; taču uzstāj uz to, ka Lisabonas līgumā ir paredzēts, ka iestādēm no procedūras paša sākuma ir jāizmanto visi līdzekļi, lai nodrošinātu tās sekmīgu īstenošanu; tāpēc aicina Padomi nodrošināt, lai no procedūras sākuma tā būtu pieejama strukturēta dialoga izveidei ar Parlamentu un lai tādējādi varētu pilnībā ņemt vērā tā prioritātes;

10.   konstatē, ka Lisabonas līgumā ir teikts, ka DFS attieksies ne vien uz "apropriāciju gada maksimālo apjomu katrai izdevumu kategorijai un gada maksimālo apjomu maksājumu apropriācijām", bet arī uz visiem citiem noteikumiem, "kas nepieciešami ikgadējās budžeta procedūras sekmīgai norisei(5)";

DFS ilgums

11.   atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu tiek nodrošināta iespēja plānot finanses uz pieciem gadiem, ja tiek ieviestas nepieciešamās izmaiņas DFS var veidot tā, lai tā iespēju robežās sakristu ar Parlamenta un Komisijas pilnvaru laiku, kā to prasa demokrātijas loģika; uzsver nepieciešamību pēc īpašiem pasākumiem, lai apmierinātu kādu konkrētu politiku vajadzības pēc ilgākiem finanšu periodiem;

12.   tāpēc atbalsta pāreju uz piecu gadu DFS, taču apzinās, ka pilnīga DFS un Parlamenta, kā arī Komisijas pilnvaru laika sakritība varētu būt grūti īstenojama, ņemot vērā to, ka vismaz vienu gadu ilgs pārrunu periods būtu nepieciešams, lai katrs jaunais Parlaments un Komisija pieņemtu jaunus lēmumus attiecībā uz finanšu politiku to pilnvaru laikā;

13.   ļoti pozitīvi vērtē DFS iekļaušanu iestāžu stratēģiskās plānošanas vispārējā sistēmā ‐koncepciju, kas nostiprināta arī Lisabonas līgumā ‐, kā ierosināts Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumā par iestāžu līdzsvaru(6);

14.   atbalsta minētajā ziņojumā formulēto ierosinājumu, kurš paredz, ka jaunajai kolēģijai, iepazīstinot ar savu "likumdošanas programmu", ir jāiesniedz priekšlikumi par finanšu shēmas pamatnostādnēm, kuras tā uzskata par nepieciešamām, lai īstenotu sava pilnvaru termiņa politiskās prioritātes, kas pēc tam, kad iestādes būs vienojušās par likumdošanas programmu, tiks attīstītas tās priekšlikumos attiecībā uz DFS;

15.   turklāt uzskata, ka debatēs plenārsēdē un uzklausīšanās Parlamenta komitejās Komisijas priekšsēdētāja kandidātam jau būtu jāspēj sniegt norādes par paredzamajām finansiālajām sekām, ko varētu radīt politiskie mērķi, kurus jaunā Komisija paredzējusi īstenot;

16.   uzsver, ka pārejai uz piecu gadu finanšu plānu, kā minēts iepriekš, varētu būt nepieciešams pagarināt līdz 2016. gadam ieskaitot un pielāgot pašreizējo DFS, lai nākamā DFS varētu stāties spēkā ne vēlāk kā 2017. gada sākumā(7); iesaka saruna par nākamo DFS jebkurā gadījumā jābeidz līdz 2016. gada pirmā ceturkšņa beigām, lai, sākot ar 2017. gadu, to varētu īstenot atbilstīgi tiem parametriem, kuri stāsies spēkā 2017. gadā;

17.   uzsver, ka sarunām jānotiek tā, lai iestādes jaunās DFS stāšanos spēkā varētu plānot jau 2116. gadā;

18.   uzskata, ka pašreizējās DFS pagarināšana jāapsver tad, kad 2010. gadā tiks izstrādāts nākamais vidusposma pārskats;

Elastība

19.   uzsver, ka DFS juridiski saistošā rakstura dēļ ir nepieciešams ieviest lielāku elastību, lai Eiropas Savienība pietiekami elastīgā un efektīvā veidā varētu reaģēt uz neparedzētām problēmām gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

20.   vērš uzmanību uz to, ka Lisabonas līgums paredz pagarināt termiņu pēdējā gada summām un atlikušajiem spēkā esošajiem DFS noteikumiem, ja jauno DFS nav izdevies pieņemt līdz iepriekšējās DFS beigām; uzskata, ka tas ir papildu arguments par labu lielākai elastībai;

21.   šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams pastiprināt elastības mehānismus katrā iedaļā un starp tām, no vienas puses, un ar īpašiem elastības līdzekļiem, ko var izmantot ārpus rezervēm, no otras puses;

22.   atgādina, ka Budžeta komitejai būs jāpauž savs viedoklis par šiem jautājumiem, kad tiks pieņemts tās ziņojums par 2007.-2013. gada DFS vidusposma pārskatīšanu;

Pāreja no iestāžu nolīguma uz DFS

23.   atgādina, ka savlaicīgi pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā starp iestādēm ir jāpanāk vienošanās par veidu, kādā pāriet no pašreizējā iestāžu nolīguma uz DFS, kas iekļauta Lisabonas līgumā paredzētā tiesību aktā; atgādina, ka valstu parlamentiem, lai izskatītu tiesību aktu projektus, ir nepieciešamas astoņas nedēļas;

24.   šajā sakarībā uzskata, ka būs jāpanāk vienošanās par to noteikumu sadalīšanu, kuri pašlaik iekļauti iestāžu nolīgumā un kuriem būs "jāpāriet" daudzgadu finanšu shēmā, par noteikumiem, kuri tiktu iekļauti nākamajā finanšu regulā, vai arī tiem, kuri attiecīgā gadījumā pamatotu iestāžu nolīguma saglabāšanu ‐ vajadzības gadījumā to papildinot ar jauniem noteikumiem ‐ par budžeta sadarbību; atgādina, ka šai pašreizējā iestāžu nolīguma noteikumu sadalīšanai būs jānotiek, ņemot vērā pašā Lisabonas līgumā noteiktos kritērijus;

Ikgadējā budžeta procedūra

25.   ļoti atzinīgi vērtē to, ka tiek atcelta obligāto izdevumu (OI) un neobligāto izdevumu (NOI) nošķiršana, no kā izriet Parlamenta tiesības vienlīdzīgi ar Padomi lemt par visiem Eiropas Savienības izdevumiem;

26.   uzsver, ka OI un NOI nošķiršanas atcelšana nerada pretrunas ar Eiropas Savienības pienākumu ievērot savas finansiālās saistības, un atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums atzīst, ka Parlamentam, Padomei un Komisijai ir jānodrošina tas, ka ir "pieejami finanšu līdzekļi, lai Savienība varētu izpildīt savas juridiskās saistības attiecībā pret trešām personām(8)";

27.   atzīmē, ka gada procedūras izmaiņām būtu jāveicina tās vienkāršošana, izveidojot tikai vienu lasījumu katrai iestādei un ieviešot vairākus mehānismus, kas paredzēti tam, lai atvieglotu vienošanās panākšanu starp abiem budžeta iestādes atzariem; uzsver, ka šīm izmaiņām būtu jāsamazina birokrātija;

Komisijas loma

28.   uzsver Komisijas lomas stiprināšanu, kas iegūst iniciatīvas tiesības budžeta jomā un var grozīt budžeta projektu līdz samierināšanās komitejas sasaukšanai;

29.   atzinīgi vērtē to, ka Līgumā ir atzīts arī tas, ka Komisijai ir jāizvirza visas iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai tuvinātu Parlamenta un Padomes nostājas samierināšanās komitejas darba laikā, aicinot to tādējādi pilnībā uzņemties tās starpnieka lomu starp Parlamentu un Padomi, lai panāktu, ka tiek noslēgta vienošanās;

Pilnīgi jauni principi

30.   vērš uzmanību uz to, ka jaunā procedūra katrai iestādei paredz tikai vienu budžeta projekta lasījumu; uzsver, ka jaunā procedūra un tās paredzētais vienīgais lasījums de facto vairs neļauj iestādēm savu nostāju grozīt otrajā lasījumā, kā bija iespējams agrāk; tādēļ ir pārliecināts, ka šīs procedūras dēļ Parlamentam būs agrāk jāprecizē savas politiskās prioritātes un attiecīgi jāpieņem tāda darba pieeja un organizācija, kas ļauj sasniegt visus izvirzītos mērķus;

31.   atgādina, ka šim lasījumam ir jāapstiprina Parlamenta politiskās prioritātes, kā arī jādot tam iespēja pēc samierināšanās komitejas darba beigām rast vienošanos ar Padomi (vai arī jādod Parlamentam iespēja par tā grozījumiem balsot no jauna ar palielinātu vairākumu gadījumā, ja Parlaments pieņem, bet Padome noraida tekstu, kas pieņemts pēc samierināšanās komitejas darba beigām);

32.   šajā sakarībā uzstāj uz to, ka ir svarīgi saglabāt pragmatisku grafiku, kas būtu līdzīgs pastāvošajam grafikam, vienlaikus aicinot savlaicīgi paredzēt saskaņošanas mehānismus; turklāt atgādina, ka neformālu iestāžu dialoga mehānismu ieviešanai ir izšķiroša nozīme tam, lai veicinātu vienošanās panākšanu pirms procedūras sākuma un pēc tam visā tās laikā;

33.   ir pārliecināts, ka grozījumu Līgums nostiprinās Parlamenta pilnvaras, ja tam būs līdzekļi, ar ko efektīvi pārvaldīt grafika saīsināšanu un lielāko nepieciešamību to paātrināt, kā paredz jaunā procedūra;

34.   uzskata, ka nākotnē Parlamenta rezolūcijai pirms pirmās saskaņošanas sanāksmes būs lielāka nozīme, jo tā ļaus Parlamentam oficiāli paziņot tā budžeta prioritātes nākamajam finanšu gadam, neievērojot taktiskus apsvērumus, kas izriet no Padomes nostājas attiecībā uz budžeta projektu; uzskata, ka minētā rezolūcija tādējādi ļaus pārējām iestādēm pirms iestāžu sarunām skaidri saskatīt Parlamenta prioritātes; piebilst, ka tas arī dos Eiropas Parlamentam iespēju sniegt zināmus sākotnējus norādījumus par izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas pasākumiem;

35.   atgādina, ka šīs prioritātes būs arī ļoti noderīgas Parlamentam kā pamatnostādnes tā lasījumam par budžeta projektu un arī kā mandāts tā delegācijai sarunās samierināšanās komitejā;

36.  uzstāj, ka ir nepieciešams jūlijā organizēt ikgadējas trīspusējas sarunas, lai ļautu katrai iestādei gūt skaidras norādes par pārējo pušu prioritātēm un ļautu Parlamentam pārējām iestādēm darīt zināmu par budžeta projektu pieņemtās jūlija rezolūcijas saturu;

37.   uzsver, ka būtu politiski lietderīgi ‐ ievērojot katra kompetenci ‐ ieviest padziļinātu dialogu ar dalībvalstu atbilstošajām komitejām par budžeta projektu un Parlamenta prioritātēm attiecībā uz gada budžeta procedūru;

Samierināšanās komiteja

38.   uzsver svarīgumu, kas nākotnē būs samierināšanās komitejai kā struktūrai, kura novērsīs politiskās viedokļu atšķirības starp abiem budžeta iestādes atzariem; atgādina, ka šīs komitejas uzdevums būs 21 dienas laikā rast vienošanos par kompromisa tekstu, kurš stāsies spēkā, ja budžeta iestāde to nenoraidīs; uzskata, ka ir jānodrošina, lai šai komitejai būtu visaugstākā līmeņa politiskais sastāvs;

39.   atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums saistībā ar minēto procedūru Eiropas Parlamentam piešķir izšķirošu lomu, proti: atzīmē, ka:

40.   uzsver, ka Parlamenta delegāciju samierināšanās komitejā katrā ziņā būs jāvada Budžeta komitejas priekšsēdētājam un papildus minētās komitejas locekļiem, kad nepieciešams un neskarot politisko raksturu, kas piemīt politisko grupu veiktajai deputātu iecelšanai, tajā būs jābūt Parlamenta specializēto komiteju locekļiem, ja tiek apspriests konkrēts jautājums, kas atbilst attiecīgai politikas jomai;

41.   aicina Padomi īsā laikā vienoties ar Parlamentu par samierināšanās komitejas darbības veidu;

42.   uzskata, no savas puses, ka samierināšanās komitejai vajadzētu būt iespējai visaugstākajā politiskajā līmenī sanākt vismaz divas reizes, ja tas nepieciešams vienošanās panākšanai, un ka pirms tās sanāksmēm būtu jārīko trīspusējas politiskās sagatavošanas sarunas saskaņā ar tradicionālo formulu; atgādina, ka ir nepieciešams, lai Padomes pārstāvjiem šajās tikšanās reizēs būtu piešķirtas politiskas sarunu pilnvaras;

43.  ierosina, ka šo darbu sagatavotu iestāžu sagatavošanas grupa, kurā no Parlamenta puses būtu galvenais referents un politisko grupu pārstāvji un tās valsts pastāvīgais pārstāvis, kura pilda prezidentūras pienākumus, paredzot iespēju, ka tam var pievienoties arī abas pārējās prezidentūras no prezidējošo valstu trijotnes;

44.   atgādina arī, ka iestādēm ir jāvienojas par sastāvu šīs komitejas sekretariātam, kurā, protams, vajadzētu būt abu budžeta iestādes atzaru amatpersonām un jāpiedalās Komisijai;

Lauksaimniecības jautājumi

45.   vērš uzmanību uz to, ka noteikums, kurš paredz, ka Komisija savu projektu vairs nevar grozīt pēc samierināšanās komitejas sasaukšanas, vairs neļauj izmantot tradicionālo rudens labojumu vēstuli, lai ņemtu vērā to, kas līdz attiecīgajai dienai paredzēts attiecībā uz lauksaimniecības politiku un atbilstošo ietekmi uz budžetu; uzskata, ka šādā gadījumā vispiemērotākā procedūra būtu tāda, ka Komisija, ja vajadzīgs, iesniegtu īpašu labojumu budžeta projektu (lauksaimniecības "LB"), tiklīdz būtu galīgā veidā noteikti visi lauksaimniecības dati;

Saikne ar likumdošanas pilnvarām

46.   uzsver, ka paralēlisma dēļ starp Parlamenta budžeta pilnvaru attiecināšanu uz visiem Eiropas Savienības izdevumiem un gandrīz vispārējo koplēmuma procedūras izmantošanu likumdošanas jomā ir nepieciešams plašāk ņemt vērā likumdošanas darbības budžeta aspektu; uzskata, ka šajā ziņā ir jāpastiprina sadarbība starp Budžeta komiteju un nozaru komitejām, lai pienācīgi ņemtu vērā Parlamenta likumdošanas darbības ietekmi finanšu jomā, jo īpaši attiecībā uz tās ietekmi uz DFS un gada budžetu; šajā sakarībā ierosina likumdošanas samierināšanās komitejās jomās, kurām ir finansiāla ietekme, iekļaut pārstāvi no Budžeta komitejas; šajā sakarībā atgādina par darbu, ko trešajā vidusposma pārskatā ir ieguldījusi Parlamenta reformas darba grupa, konkrēti jautājumā par īpašajiem sadarbības veidiem starp Parlamenta komisijām;

47.   turklāt atgādina, ka Lisabonas līgums uz visām Eiropas Savienības iestādēm attiecina pienākumu nodrošināt budžeta disciplīnas ievērošanu; atgādina, ka Parlamenta Reglaments jau tagad paredz īpašu procedūru, lai nodrošinātu šī principa ievērošanu; uzskata, ka būs jāpalielina šīs procedūras izmantošana un tās efektivitāte;

Finanšu regula

48.   atzinīgi vērtē to, ka finanšu regula kļūst par regulu, ko Parlaments un Padome pēc Revīzijas palātas atzinuma pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (koplēmums);

49.   atgādina, ka Lisabonas līgums ietver galvenos noteikumus, pēc kuriem tos pastāvošā iestāžu nolīguma kritērijus, kas jāiekļauj nākamajā iestāžu nolīgumā, jānošķir no tiem, kuri drīzāk jāiekļauj daudzgadu finanšu shēmā;

50.   tomēr atzīmē, ka finanšu regulā būtu jāiekļauj visi noteikumi, kas nepieciešami, lai procedūru nošķirtu saskaņā ar Līguma noteikumiem(9); uzskata, ka šis formulējums aptvertu samierināšanās komitejas darbību, spēkā stāšanās mehānismu un, protams, to finanšu regulas noteikumu īstenošanu, uz kuriem tiešā veidā attiecas Lisabonas līguma grozījumi (proti, OI un NOI iedalījuma atcelšana, jauna koplēmuma procedūra pārvedumiem u. c.);

51.   uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai iestādes par šiem jautājumiem savlaicīgi panāktu politisku vienošanos, lai tādējādi, tiklīdz stāsies spēkā Lisabonas līgums, varētu saskaņā ar jauno procedūru ātri ieviest finanšu regulas nepieciešamās izmaiņas un nepieciešamības gadījumā nodrošināt provizoriskas vienošanās, kas veicinātu budžeta procedūras nepārtrauktību;

52.   aicina Komisiju savlaicīgi izvirzīt priekšlikumu, kas Parlamentam un Padomei ļautu rast vienošanos par šī nošķīruma piemērošanu pašreizējā iestāžu nolīguma saturam;

53.   piekrīt, ka šo finanšu regulas pielāgošanu nedrīkst nekādā gadījumā sajaukt ar tās trīsgadu pārskatīšanu, kas paredzēta 2010. gadā;

Ar iestādēm saistīto aspektu izmaiņu un Eiropas Savienības jauno kompetenču ietekme uz budžetu

54.   atzīmē, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās ietekmēs arī Eiropas Savienības budžetu saistībā ar jauninājumiem, ko tas paredz iestāžu jomā, jo īpaši saistībā ar Eiropadomes statusa paaugstināšanu līdz iestādes līmenim, kurai tiek izveidota fiksēta prezidentūra, kā arī saistībā ar Augstā pārstāvja amata izveidi un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi, kura uzdevums būs sniegt atbalstu tā darbībai;

55.   jau tagad apstiprina savu nodomu pilnībā īstenot savas budžeta pilnvaras attiecībā uz šiem jauninājumiem iestāžu jomā un uzsver, ka ir svarīgi noteiktā laikā panākt politisku vienošanos ar Padomi par Eiropadomes finansēšanu un jo īpaši par fiksētu prezidentūru, kā arī par nākotnē paredzētā Eiropas Ārējās darbības dienesta finansējumu; uzsver, ka šī dienesta finansējumam ir jābūt pilnībā pakļautam budžeta iestādes kontrolei;

56.   norāda, ka Kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros Lisabonas līgums paredz izstrādāt jaunu kārtību, kā ātri piešķirt iespēju izmantot Savienības budžetu un izveidot darbības sākuma fondu no dalībvalstu piešķirtajiem līdzekļiem; tomēr uzsver, ka parasti visas Savienības ārējās darbības jāfinansē no Kopienas piešķīrumiem, un tikai izņēmuma kārtā ‐ ārkārtas apstākļos ‐ no līdzekļiem, kas nav Savienības budžeta līdzekļi;

57.   konstatē, ka Lisabonas līgumam būs arī ierobežota finanšu ietekme, ko radīs Eiropas Savienībai piešķirtās jaunās īpašās kompetences; paziņo, ka tad, kad būs pienācis attiecīgais brīdis, tas ir gatavs analizēt konkrētās sekas, ko radīs šo jauno kompetenču īstenošana; uzskata, ka ir skaidrs, ka visu šo kompetenču īstenošana nenotiks tūlīt pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, bet paralēli tam, kā tiks izstrādāti ar tām saistītie likumdošanas priekšlikumi; tomēr uzskata, ka to finansēšana nedrīkst notikt, kaitējot Eiropas Savienības pašreizējo darbību finansēšanai;

Saskaņošana ar valstu budžetiem

58.   vēlas aicināt dalībvalstu parlamentus katru gadu piedalīties kopīgā un publiskā diskusijā par valstu un Kopienas budžeta politikas īpatnībām, vispirms izvērtējot attiecīgos budžeta projektus, informācijas sniegšanas veidu un pamatojumu, veicinot vispārējas pārdomas par to, kā koordinēt dalībvalstu politiku šajā jomā, un ņemot vērā arī Kopienas pienesumu;

59.   atzīmē, ka lēmumu par Savienības budžeta izdevumu pārskatīšanu attiecībā uz plašākiem Eiropas Savienības mērķiem pietiekami pamatos katras dalībvalsts valsts budžeta un, iespējams, arī reģionu budžetu izdevumu pārskatu ikgadējās publikācijas par šo mērķu realizāciju;

o
o   o

60.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) OV C 61 E, 10.3.2004., 143. lpp. (3) OV C 27 E, 31.1.2008., 214. lpp. (4) OV C 124 E, 25.5.2006., 373. lpp. (5) Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. panta 3. punkts. (6) 2009. gada 18. marta ziņojums par Lisabonas Līguma ietekmi uz Eiropas Savienības institūciju līdzsvara izveidi (A6-0142/2009). (7) Atbilstīgi Budžeta komitejas 2009. gada 26. februāra ziņojuma par 2007.–2013. gada finanšu shēmas vidusposma pārskatīšanu tabulā norādītājam modelim (A6-0110/2009)___________________________________________________________________________________Gads 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016 2017 2018 2019budžeta sagat. 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020Pilnvaru termiņš 2004 / 2009 2009 / 2014 2014 / 2019CFP Pārskatīšana 2007 / 2013 2013 / 2016 2017 / 2021 (8) Līguma par Eiropas Savienības darbību 323. pants. (9) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 322. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tai ir jāietver finanšu noteikumi, "kuros jo īpaši nosaka budžeta apstiprināšanas un īstenošanas procedūru".