Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 192. panta otro daļu,

–   ņemot vērā Lisabonā 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā Līgumu par Konstitūciju Eiropai(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Lisabonas līgumu(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par pārdomu periodu: struktūra, temati un konteksts, lai novērtētu debates par Eiropas Savienību(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A6-0043/2009),

A.   tā kā ar Lisabonas līgumu ievieš Eiropas pilsoņu iniciatīvu, sakarā ar ko Eiropas Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts, ‐ Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 4. punkta "Lisabonas līguma redakcija";

B.   tā kā tādējādi viens miljons Eiropas Savienības pilsoņu iegūs tiesības pieprasīt Komisijai, lai tā iesniedz likumdošanas priekšlikumu, un šīs tiesības ir tādas pašas, kādas Padomei ir bijušas kopš Eiropas Kopienu izveidošanas 1957. gadā (sākotnēji saskaņā ar EEK līguma 152. pantu, šobrīd saskaņā ar EK līguma (EKL) 208. pantu, bet turpmāk saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 241. pantu) un Eiropas Parlamentam ‐ kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā 1993. gadā (šobrīd saskaņā ar EKL 192. pantu, turpmāk saskaņā ar LESD 225. pantu);

C.   tā kā tādējādi pilsoņi nepastarpināti piedalīsies Eiropas Savienības suverēnās varas īstenošanā, pirmo reizi tieši iesaistoties Eiropas likumdošanas priekšlikumu ierosināšanā;

D.   tā kā LES j. r. 11. panta 4. punkta mērķis ir iedibināt individuālas tiesības iesaistīties pilsoņu iniciatīvā un šīs individuālās tiesības it īpaši pamatojas uz pilsoņu tiesībām piedalīties Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē saskaņā ar LES j. r. 10. panta 3. punktu;

E.   tā kā iniciatīvas tiesības bieži vien jauc ar tiesībām iesniegt lūgumrakstu; tā kā jānodrošina, lai pilsoņi pilnībā apzinātos atšķirību starp šīm abām tiesībām, it īpaši tādēļ, ka lūgumrakstu iesniedz Parlamentam, bet pilsoņu iniciatīvu ‐ Komisijai;

F.   tā kā Eiropas Savienības iestāžu un dalībvalstu uzdevums ir radīt apstākļus, lai varētu netraucēti, pārredzami un efektīvi īstenot Eiropas Savienības pilsoņu līdzdalības tiesības;

G.   tā kā saskaņā ar attiecīgo likumdošanas kārtību Parlamentam un Padomei ar regulu ir jānosaka ar pilsoņu iniciatīvu saistītās procedūras un nosacījumi, tostarp minimālais to dalībvalstu skaits, kas iniciatīvā iesaistītajiem pilsoņiem ir jāpārstāv (LESD 24. panta pirmā daļa);

H.   tā kā tad, kad šo regulu pieņems un īstenos, ir īpaši jāaizsargā pamattiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, labu pārvaldību un tiesisko aizsardzību;

Minimālais dalībvalstu skaits

I.   tā kā minimālajam to dalībvalstu skaitam, kuras pilsoņiem jāpārstāv (LESD 24. panta pirmā daļa), ir jābūt "ievērojamam dalībvalstu skaitam" (LES j. r. 11. panta 4. punkts);

J.   tā kā, lai novērstu pretrunīgu interpretāciju, dalībvalstu minimālo skaitu nedrīkst noteikt patvaļīgi, bet gan ņemot vērā regulas nolūku un atsaucoties uz citiem Līgumu noteikumiem;

K.   tā kā regulas nolūks ir nodrošināt, lai Eiropas likumdošanas procesa sākumpunktu raksturotu nevis tikai nacionālās intereses, bet Eiropas vispārējās intereses;

L.   tā kā LESD 76. pantā ir norādīts, ka likumdošanas priekšlikumu iesniedz pēc ceturtās daļas dalībvalstu iniciatīvas, un to var uzskatīt par pietiekamu skaitu, lai būtu pārstāvētas Eiropas vispārējās intereses; tā kā tādēļ šo minimālo skaitu var uzskatīt par neapstrīdamu;

M.   tā kā regulas nolūku var īstenot tikai tad, ja tas saistāms ar to minimālo atbalsta apliecinājumu skaitu, kurus iesniegusi ikviena no šīm dalībvalstīm;

N.   tā kā LES j. r. 11. panta 4. punktā ir noteikts pilsoņu skaits ‐ viens miljons Eiropas Savienības pilsoņu, kas pārstāv aptuveni 500 miljonus iedzīvotāju ‐, var secināt, ka par pārstāvētu būtu jāuzskata 1/500 daļa iedzīvotāju;

Pilsoņu iniciatīvas dalībnieku minimālais vecums

O.   tā kā LES j. r. 11. panta 4. punkts attiecas uz visiem Eiropas Savienības pilsoņiem;

P.   tā kā tomēr ir jānodrošina proporcionalitātes princips, nosakot ierobežojumus attiecībā uz tiesībām piedalīties demokrātijas norisēs un izrādot nevienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz vecumu;

Q.   turklāt, tā kā ir vēlams novērst pretrunīgu interpretāciju, kas varētu rasties tad, ja, piemēram, būtu noteikts, ka Eiropas vēlēšanās dalībvalstī var piedalīties vēlētāji, kuri ir jaunāki par pilsoņu iniciatīvas dalībniekiem;

Procedūra

R.   tā kā, lai pilsoņu iniciatīva būtu sekmīga, Komisijai ir jāizskata pilsoņu iniciatīvā akcentētie jautājumi un jāizlemj, vai attiecīgi ir jāiesniedz tiesību akta priekšlikums un cik lielā mērā tas jādara;

S.   tā kā būtu ieteicams, lai iniciatīvas attiektos uz vienu vai vairākiem attiecīgiem juridiskiem pamatiem, kas nosaka Komisijas ierosinātā tiesību akta iesniegšanu;

T.   tā kā pilsoņu iniciatīvu var turpināt tikai tad, ja tā ir pieņemama, ciktāl:

U.   tā kā pilsoņu iniciatīva ir sekmīga, ja tā ir pieņemama, ņemot vērā augstāk minētos nosacījumus, un pārstāvēta tajā ziņā, ka to atbalsta vismaz viens miljons pilsoņu, kuri ir noteiktā ievērojamā skaita dalībvalstu pilsoņi;

V.   tā kā Komisijai ir jāpārliecinās, vai ir izpildīti nosacījumi, lai pilsoņu iniciatīva būtu sekmīga;

W.   tā kā, organizējot pilsoņu iniciatīvu, ir ļoti vēlama juridiskā skaidrība par iniciatīvas pieņemamību pirms atbalsta apliecinājumu vākšanas;

X.   tā kā Komisija pati nevar pārbaudīt atbalsta apliecinājumu autentiskumu un tāpēc šis pienākums ir jāpilda dalībvalstīm; tā kā tomēr dalībvalstu saistības, kas izriet no minētā pienākuma, attiecas tikai uz tām iniciatīvām, kas norādītas LES j. r. 11. panta 4. punktā, un nekādā gadījumā uz iniciatīvām, kuras nav pieņemamas norādīto iemeslu dēļ; tā kā tādēļ dalībvalstīm vēl pirms atbalsta apliecinājumu vākšanas ir nepieciešama juridiskā noteiktība par pilsoņu iniciatīvas pieņemamību;

Y.   tā kā Komisija var pārbaudīt pilsoņu iniciatīvas pieņemamību tikai un vienīgi, ņemot vērā iepriekš minētos juridiskos apsvērumus, un nekādā ziņā nedrīkst vadīties pēc politiskā izdevīguma; tā kā tādējādi tiks nodrošināts, ka Komisija nebūs tiesīga brīvi pieņemt lēmumus par to, vai pilsoņu iniciatīva ir vai nav atzīstama par pieņemamu, vadoties pēc saviem politiskajiem apsvērumiem;

Z.   tā kā būtu lietderīgi noteikt šādus piecus pilsoņu iniciatīvas procedūras posmus:

Pārredzamības princips

AA.   tā kā pilsoņu iniciatīva ir līdzeklis, ar kuru īsteno valsts suverēno varu likumdošanas jomā, un uz to ir jāattiecina pārredzamības princips; tā kā tas nozīmē, ka pilsoņu iniciatīvas organizatoriem ir publiski jāuzņemas atbildība par finansējumu, tostarp arī par šā finansējuma avotiem;

Norises politiskā uzraudzība

AB.   tā ka pilsoņu iniciatīvas norises uzraudzīšana ir Parlamenta politiskais uzdevums;

AC.   tā kā šis pienākums ir saistīts ar regulas par pilsoņu iniciatīvu īstenošanu, kā arī Komisijas politisko nostāju attiecībā uz prasību, kas iesniegta, pamatojoties uz pilsoņu iniciatīvu;

AD.   tā kā ir svarīgi nodrošināt saderību starp prasībām, kas iesniegtas, pamatojoties uz pilsoņu iniciatīvu, un Parlamenta demokrātiski apstiprinātām prioritātēm un priekšlikumiem;

1.   prasa, lai Komisija tūlīt pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nekavējoties iesniedz regulas priekšlikumu par pilsoņu iniciatīvu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 24. pantu;

2.   aicina Komisiju, veicot šo uzdevumu, pienācīgi ņemt vērā šīs rezolūcijas pielikumā minētos ieteikumus;

3.   prasa, lai regula ir skaidra, vienkārša un saprotama un ietver praktiskus ar pilsoņu iniciatīvu saistītus elementus, lai iniciatīvas tiesības nejauktu ar tiesībām iesniegt lūgumrakstu;

4.   tūlīt pēc šīs regulas pieņemšanas apņemas iedziļināties jautājumā par efektīvas sistēmas izveidi, lai uzraudzītu pilsoņu iniciatīvas norisi;

o
o   o

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 310, 16.12.2004., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0055. (3) OV C 287 E, 24.11.2006., 306. lpp.

IETEIKUMI PAR KOMISIJAS PRIEKŠLIKUMA SATURU EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI PAR PILSOŅU INICIATĪVAS ĪSTENOŠANU

Par dalībvalstu minimālā skaita noteikšanu

1.  Minimālais to dalībvalstu skaits, kuras pārstāv pilsoņi, kas piedalās iniciatīvā, ir viena ceturtā daļa no visu dalībvalstu skaita.

2.  Šī prasība uzskatāma par izpildītu, ja vismaz 1/500 daļa no iedzīvotājiem ikvienā attiecīgajā dalībvalstī atbalsta iniciatīvu.

Par iniciatīvas dalībnieku minimālo vecumu

3.  Pilsoņu iniciatīvā drīkst piedalīties visi Eiropas Savienības pilsoņi, kam ir tiesības piedalīties vēlēšanās saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras valstspiederīgie viņi ir.

Par procedūras noteikšanu

4.  Pilsoņu iniciatīvas procedūru veido pieci posmi:

5.  Pirmais pilsoņu iniciatīvas posms sākas ar to, ka tās organizatori reģistrē iniciatīvu Komisijā, un beidzas, kad Komisija pieņem oficiālu lēmumu par iniciatīvas sekmīgu reģistrāciju. Pirmā posma galvenās iezīmes ir šādas:

6.  Pilsoņu iniciatīvas otro posmu veido individuālo atbalsta apliecinājumu vākšana sekmīgi reģistrētās iniciatīvas atbalstam un dalībvalstu oficiāls individuālo atbalsta apliecinājumu vākšanas iznākuma apstiprinājums. Otrā posma galvenās iezīmes ir šādas:

Personas datus aizsargā personas datu aizsardzības noteikumi, kuri jāievēro attiecīgajām dalībvalstu iestādēm.

7.  Pilsoņu iniciatīvas trešā posma sākumā iniciatīvas organizatori Komisijai iesniedz pilsoņu iniciatīvu, savukārt šā posma beigās Komisija pieņem oficiālu lēmumu par to, vai pilsoņu iniciatīva iesniegta sekmīgi. Trešā posma galvenās iezīmes ir šādas: