Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2009/2534(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0155/2009

Iesniegtie teksti :

B7-0155/2009

Debates :

PV 24/11/2009 - 9
CRE 24/11/2009 - 9

Balsojumi :

PV 25/11/2009 - 7.6
CRE 25/11/2009 - 7.6
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2009)0090

Pieņemtie teksti
PDF 606kWORD 245k
Trešdiena, 2009. gada 25. novembris - Strasbūra
Daudzgadu programma 2010. - 2014. gadam saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (Stokholmas programma)
P7_TA(2009)0090B7-0155/2009

Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūcija par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Lisabonas līgumu, jo īpaši tā noteikumus saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (BDTT) un tā jauno tiesisko regulējumu pamattiesību aizsardzībai un Eiropas Savienības pilsonības stiprināšanai, Līguma par Eiropas Savienību, ko groza ar Lisabonas līgumu, 2., 6. un 7. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD), kas iekļauts Lisabonas līgumā, 8. protokolu, kas attiecas uz Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kurai ir Līgumiem līdzvērtīgs juridiskais spēks,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 10. jūnija paziņojumu "Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs" (COM (2009)0262), kurā norādītas Komisijas prioritātes saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu 2010.–2014. gadam, tam pievienoto Hāgas programmas un rīcības plāna novērtējumu (COM(2009)0263) un saistīto īstenošanas rezultātu apkopojumu (SEC(2009)0765), un ņemot vērā dalībvalstu parlamentu, pilsoniskās sabiedrības un ES aģentūru un struktūru ieguldījumu,

–   ņemot vērā Padomes prezidentvalsts 2009. gada 16. oktobra dokumenta projektu "Stokholmas programma ‐ atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu labā" (14449/09),

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas kopējos apsvērumus saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veidošana ir būtisks Eiropas Savienības mērķis; tā kā ir svarīgi atgriezties pie Tamperes programmas sākotnējā gara, kas aptvēra krimināltiesību un civiltiesību aspektus, īpaši pievēršoties tiesiskumam un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai;

B.   tā kā globalizācija ietekmē ne tikai finanšu jomu, bet aizvien vairāk arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; tā kā šī iemesla dēļ ir nepieciešama visaptverošāka politiskā pieeja un pasākumi, lai risinātu neatliekamus migrācijas un patvēruma jautājumus, un īpaši aicina nodrošināt tieslietu un iekšlietu, attīstības, starptautiskās tirdzniecības un sociālo lietu politikā iesaistīto dalībnieku padziļinātākas apmaiņas un sadarbību;

C.   tā kā Lisabonas līgums, kuru nesen apstiprināja vai nu ar parlamenta balsojuma, vai ar referenduma palīdzību, ienesīs būtiskas izmaiņas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistīto politikas jomu juridiskajos pamatos, mērķos, instrumentos un lēmumu pieņemšanas metodēs;

D.   tā kā valstu parlamentiem ar Lisabonas līgumu pirmo reizi piešķirtās tiesības un institucionālā loma pozitīvi ietekmēs BDTT attīstību un darbību, it īpaši tādēļ, ka labāk nodrošinās subsidiaritātes principa ievērošanu;

E.   tā kā daudzās tieslietu un iekšlietu politikas jomās dalībvalstu līmeņa risinājumi vairs nav piemēroti un tādēļ ir jārod Eiropas līmeņa risinājumi problēmām, kas saistītas ar starptautisko migrāciju, drošību un tehnoloģijām, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām;

F.   tā kā ES iekšējās robežkontroles atcelšana ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem;

G.   tā kā ES līmenī pilsoņi ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā, savukārt dalībvalstis Padomē pārstāv to valdības, kuras ir demokrātiski atbildīgas valstu parlamentu priekšā; tā kā līdz ar to, lai īstenotu nepieciešamo parlamentu stiprināšanu Eiropas Savienībā, no vienas puses, jāpaplašina Eiropas Parlamenta pilnvaras ES lēmumu pieņemšanas procesā, un, no otras puses, dalībvalstu parlamentiem vairāk jāuzrauga valdības;

H.   tā kā kopīgi pasākumi jāveic tikai Kopienas kompetences jomā un tā kā Eiropas līmeņa pieejas jāizvēlas tikai tad, kad tās sola būt veiksmīgākas nekā dalībvalstu līmeņa darbības;

I.   tā kā ES pilsoņu tiesības un tiesības uz aizsardzību, jo īpaši datu aizsardzību, ir jāsaglabā un tā kā arī turpmāk jānodrošina kopējās tieslietu un iekšlietu politikas parlamentārā uzraudzība;

J.   tā kā likumdošanas procesa pārredzamībai jāpiešķir vissvarīgākā nozīme un tā kā dalībvalstu parlamentiem un pilsoņiem ir jādod iespēja sekot līdzi ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistītās politikas noteikšanai un īstenošanai un uzraudzīt šo procesu;

K.   tā kā Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, ko paredz Lisabonas līgums, neietekmēs pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, pamatojoties uz hartu un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, un būs vērtīgs papildu aizsardzības elements, vienlaikus paturot prātā, ka būs jānodrošina skaidrs kompetenču sadalījums starp Eiropas Cilvēktiesību tiesu un Eiropas Kopienu Tiesu;

L.   tā kā organizētās noziedzības, krāpšanas un korupcijas efektīvas un savlaicīgas apkarošanas, kā arī ES finanšu interešu aizsardzības nolūkos jāstiprina policijas un tiesu varas iestāžu sadarbība, izmeklēšanās sistemātiskāk jāiesaista Eiropols un Eirojusts, jāizveido Eiropas Prokuratūra un jāpanāk efektīvi un izmērāmi rezultāti un tā kā ES pilsoņi vēlas, lai ES aktīvāk iesaistītos korupcijas apkarošanā;

M.   tā kā nākamajiem pieciem gadiem noteiktajām prioritātēm civiltiesību jomā jāatspoguļo vajadzības, ko pauž pilsoņi un uzņēmumi;

N.   tā kā savstarpējai atzīšanai ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpas stūrakmenim ‐ nepieciešama savstarpēja uzticēšanās un ticība citu valstu tiesību sistēmām un tā kā šīs vērtības var nodrošināt tikai ar kopīgu zināšanu un savstarpējas sapratnes palīdzību, tādējādi radot Eiropas tiesisko kultūru;

O.   tā kā Eiropas tiesiskās telpas pamatā jābūt tādai Eiropas tiesiskuma kultūrai starp juristiem, tiesu iestādēm un prokuroriem, kura ne tikai balstās uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet arī tiek izstrādāta, izmantojot savstarpējās zināšanas un izpratni par dalībvalstu tiesu sistēmām, radikāli mainot universitāšu mācību programmas, organizējot apmaiņas un mācību braucienus un kopēju apmācību ar aktīvu Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla un Eiropas Tiesību akadēmijas atbalstu;

P.   tā kā savstarpējas uzticēšanās pamatā ir arī dažādo valstu sistēmu efektivitātes un darbības rezultātu pastāvīga novērtēšana, kas notiek gan valstu, gan Eiropas līmenī; tā kā šajā sakarībā ir jāmin Eiropas Padomes struktūrā strādājošās Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisijas vērtīgais darbs;

Q.   tā kā Eiropas tīkliem dažādās tiesu sistēmas jomās (Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīklam, Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklam, Eiropas ģenerālprokuroru tīklam Eurojustice, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās, kā arī juristu tīkliem) aktīvi jāpiedalās Eiropas tiesiskuma kultūras turpmākā veidošanā un ņemot vērā Parlamenta 1991. gada 10. septembra rezolūciju par Eiropas Juridisko akadēmiju(1), 2002. gada 24. septembra nostāju saistībā ar Padomes lēmuma par Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla izveidi pieņemšanu(2), 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas juridiskajā sistēmā(3) un 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi(4);

R.   tā kā kibernoziegumu skaits pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, tādējādi radot sarežģītākas tiesiskas problēmas un noslogojot tiesas; tā kā, paturot prātā šo tendenci, ir jāizskata iespēja izveidot Eiropas Kibernoziegumu tiesu, kas specializētos ar kibernoziedzību saistītos jautājumos;

Gaidot saskaņā ar Lisabonas līgumu veidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu

1.   norāda, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jauno daudzgadu programmu, visticamāk, pieņems un īstenos saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, kuru nosaka Lisabonas līgums, tādēļ šajā programmā iepriekš jāparedz visi līgumā ietvertie jauninājumi, saskaņā ar kuriem:

   Šengenas sadarbība, kas paredz personu pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, ir apstiprināta kā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamats un Šengenas zonu ir jāturpina paplašināt;
   ikvienas personas pamattiesību aizsardzība un veicināšana, kā arī Eiropas tiesību, tiesiskuma, solidaritātes un daudzveidības telpa ir nedalāmas vērtības Eiropas dažādās politikas jomās; šīs vērtības ir Eiropas darba kārtības galvenie uzdevumi, un ES iestādes tiks aicinātas respektēt principu par vienlīdzīgām tiesībām visiem cilvēkiem;
   lēmumu pieņemšanas process tiks stiprināts, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, un EK Tiesa īstenos tiesas uzraudzību;
   ar papildu drošības līdzekļiem garantēs to, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā stingri tiks ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, nodrošinot, ka noteikts dalībvalstu parlamentu skaits varēs uzsākt "brīdinājuma procedūru", kā arī paredzot, ka arī vienai dalībvalstij būs tiesības izmantot "avārijas bremzes", ja tā uzskatīs, ka tiesiskā instrumenta projekts ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās saistītā jomā varētu ietekmēt konkrētās valsts iekšējās kārtības būtiskus elementus; pēc "avārijas bremžu" procedūras izmantošanas parasti notiks ciešāka sadarbība starp galvenajām iesaistītajām valstīm, kas vēlēsies saskaņot savu politiku;

2.   norāda, ka ES darbības būs uzticamākas, ja to pamatā būs jauns vai mainīts tiesiskais regulējums, tostarp jauni noteikumi par pamattiesību, ieskaitot mazākumtautību tiesības, aizsardzību, jauni noteikumi, lai novērstu jebkāda veida nevienlīdzību, jo īpaši starp sievietēm un vīriešiem (LESD 8. pants), vai jebkāda veida diskrimināciju (LESD 10. pants), noteikumi pārredzamības veicināšanai visās ES iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās (LESD 15. pants), noteikumi par personas datu aizsardzību pret privātu un valsts iestāžu ļaunprātīgu izmantošanu (LESD 16. pants), par konsulāro un diplomātisko aizsardzību (LESD 23. pants), par kopēju politiku patvēruma un migrācijas jomā (LESD 77. un turpmākie panti), par trešo valstu pilsoņu integrāciju (LESD 79. panta 4. punkts) un par administrācijas darbības uzlabošanu (LESD 298. pants);

3.   uzsver, cik svarīgi ir tas, ka ar Lisabonas līgumu tiek bez ierobežojumiem paplašināta EK Tiesas kompetence, lai tā varētu pieņemt prejudiciālus lēmumus visos ar BDTT saistītos jautājumos un lai Komisija varētu uzsākt pienākumu neizpildes procedūras(5);

4.   uzsver, ka dalībvalstīm sniegtā iespēja nepiedalīties noteiktos pasākumos apgrūtina un padara mazāk pārredzamu tiesas pieejamību pilsoņiem un uzņēmumiem visā Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un ka godīguma, saskaņotības un vienkāršības vārdā no tā vajadzētu pēc iespējas izvairīties;

5.   atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu koplēmuma procedūra ir ieviesta kā parastā likumdošanas procedūra ar BDTT saistītās jomās, uz kurām minētā procedūra līdz šim neattiecās, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas tieslietu un iekšlietu politikas dažādie aspekti un šajā sakarā pieņemtie pasākumi nonāk Parlamenta uzraudzībā; uzskata, ka Eiropas Parlamenta iesaistīšana starptautisko nolīgumu ratificēšanā ir tikai nepieciešamais papildinājums tām pilnvarām un atbildības jomām, kas tam tiks piešķirtas iekšējā līmenī, it īpaši attiecībā uz pašreizējā trešā pīlāra jautājumiem;

6.   uzskata, ka solidaritātes principam starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā ir īpaša nozīme un ka šai solidaritātei vajadzētu kļūt aktīvai un obligātai, jo īpaši tādos jautājumos kā robežkontrole, imigrācija, civilā aizsardzība un solidaritātes klauzula;

7.   uzsver, ka ES balstās uz brīvības principa; norāda, ka drošība, kas ir brīvības balsts, jāpanāk saskaņā ar tiesiskuma principu, un uz drošību attiecas no pamattiesībām izrietošas saistības; norāda, ka līdzsvars starp drošību un brīvību jāvērtē no šīs perspektīvas;

Saskaņotāka, pārskatamāka un demokrātiskāka daudzgadu programma

8.   uzskata, ka ar Stokholmas programmas palīdzību it īpaši:

   solidāri jārisina migrācijas problēmas;
   jācenšas uzlabot līdzsvaru starp pilsoņu drošību (piemēram, ārējo robežu aizsardzību, kriminālvajāšanu saistībā ar pārrobežu noziegumiem) un viņu individuālo tiesību aizsardzību;
   jāsniedz pilsoņiem taisnīga piekļuve tiesu varas iestādēm un
   jārisina praktiskās problēmas, ar kurām Eiropas Savienībā pilsoņi saskaras lietās, uz kurām attiecas dažādi tiesiskie regulējumi;

9.   uzskata, ka, īstenojot šo programmu, prioritāte, lojāli sadarbojoties, jāpiešķir mērķim nodrošināt, ka pilsoņi gūst labumu no līdzvērtīgas pamattiesību aizsardzības visur un visos gadījumos, kad viņi saskaras ar Eiropas Savienības, ieskaitot aģentūras un citas struktūras, un dalībvalstu īstenotu varu, un ka neviens nedrīkst būt sliktākā pozīcijā, izmantojot šīs pamatbrīvības, kuras Eiropas Savienības pilsoņiem noteiktas saskaņā ar cilvēktiesību un tiesiskuma tradīciju, kas ir kopēja visām dalībvalstīm;

Parlamentu sadarbība

10.   norāda, ka saskaņā ar Lisabonas līgumā noteikto jauno tiesisko un institucionālo regulējumu jaunas darbības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā varēs izstrādāt, tikai atbilstoši un pienācīgā veidā iesaistot Eiropas Parlamentu, dalībvalstu parlamentus un pilsonisko sabiedrību, tā veidojot atvērtas un nepārtrauktas debates;

11.   aicina ES un dalībvalstu līmenī īstenot pārredzamāku likumdošanas procesu un atzinīgi vērtē parastās likumdošanas procedūras izmantošanu, kas nodrošinās, ka lēmumu pieņemšanas procesā plaši piemēro tiesības piekļūt dokumentiem un informācijai, jo īpaši tajos gadījumos, kad priekšlikumi varētu ietekmēt atsevišķu personu vai pilsoņu tiesības neatkarīgi no tā, vai priekšlikumu iesniedz Komisija vai dalībvalstu grupa;

12.   nolūkā panākt pārredzamu likumdošanas procesu starptautiskajā līmenī, kur Komisija ir tiesīga lemt Kopienas vārdā, savukārt Parlamentam ir atstātas tikai tiesības sniegt piekrišanu, kas ir īpaši uzskatāmi novērojams saistībā ar Hāgas konferenci par starptautiskajām privāttiesībām, paziņo, ka Parlaments ir apņēmies cieši sekot notikumu attīstībai Hāgas konferencē par starptautiskajām privāttiesībām; apņemas finansiāli atbalstīt tāda parlamentāra foruma izveidi, kurā varētu piedalīties ieinteresētie Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputāti, tādējādi nodrošinot, ka deputāti ir informēti par notikumu attīstību minētajā konferencē, kā arī par tās darbu un sasniegumiem, un ļaujot apspriest dažādus jautājumus sabiedriskā forumā;

13.   atzinīgi vērtē to, ka ar Lisabonas līgumu izveido sistēmu to politikas jomu novērtēšanai, kas ir saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un aicina ieviest konkrētu uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, jo īpaši tiesiskuma jomā, galveno uzmanību veltot spēkā esošo juridisko instrumentu kvalitātei, efektivitātei un taisnīgumam, tiesvedībai un pamattiesību aizsardzībai un cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem; tādēļ:

   norāda, ka pašlaik brīvības, drošības un tiesiskuma telpā darbojas vairākas novērtēšanas sistēmas un ka tās ir jāapvieno, radot vienotu un saskaņotu sistēmu, kas aptvertu visus aspektus, sākot no iepriekšējas novērtēšanas līdz pat tiesību aktu īstenošanai;
   uzskata, ka būtu labāk jākoordinē novērtēšana, ko veic dažādas ES struktūrvienības;
   pieprasa izveidot novērtēšanas sistēmu, kura Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem sniegtu piekļuvi informācijai, kas saistīta ar šīm politikas nostādnēm (LESD 70. pants), kā arī informācijai par iekšējās drošības komitejas (COSI) (LESD 71. pants), Eiropola (LESD 88. pants) un Eurojust (LESD 85. pants), tāpat arī Frontex, EASO un Šengenas darbību; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jāpiešķir Parlamentam pilnvaras sniegt saistošu atzinumu par aģentūru direktoru iecelšanu (tā kā Parlaments ir arī budžeta lēmējinstitūcija);
   turklāt uzskata, ka, lai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā formulētu Parlamenta sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem, būtu vērts politiskajā līmenī izveidot pastāvīgu forumu, kurā darbotos parlamentu pārstāvji (2 pārstāvji no katras palātas + divi aizvietotāji), kas tiktos divas reizes gadā un strādātu kopīgās darba telpās, kur reālā laikā varētu apmainīties ar visu informāciju (tostarp arī konfidenciālu informāciju), kas saistās ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; uzskata arī, ka šiem dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem būtu jāpiešķir tiesības apmeklēt Parlamenta komiteju sanāksmes un Parlamenta ikgadējās debates par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides gaitu;

14.   uzskata, ka vispirms ir jānovērš ievērojamā neatbilstība starp Eiropas līmenī pieņemtajiem noteikumiem un politikas nostādnēm un to īstenošanu dalībvalstīs;

15.   aicina Eiropas Parlamenta gadskārtējās debatēs periodiski izvērtēt šīs daudzgadu programmas rezultātus, tajās iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un koncentrējoties uz pamattiesību aizsardzību ES; šīm debatēm par pamatu būtu jāņem Padomes, Komisijas, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumi, kā arī neatkarīgu ekspertu novērtējumi un pētījumi, pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījums un Parlamenta rezolūcijas;

Eiropa, kurā valda tiesības

16.   uzskata, ka efektīva pamattiesību aizsardzība un veicināšana ir pamats demokrātijai Eiropā un priekšnoteikums brīvības, drošības un tiesiskuma telpas konsolidācijai; tādēļ pauž stingru pārliecību, ka Padomei un Komisijai ir pienākums aktīvi ierosināt pasākumus, ar kuriem atbalsta pamattiesības;

17.   tāpat atgādina, ka Eiropas Savienība pievienojas ECTK un ka tādējādi nekavējoties ir jāsāk sarunas par Eiropas Savienības pievienošanos ECTK;

18.   aicina Komisiju turpināt darbu pie starpiestāžu nolīguma izstrādāšanas, saistot to ar Lisabonas līgumu stāšanos spēkā un sekām, ko rada izveidojusies saikne starp Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesu un ES iestādēm;

19.   prasa iesniegt skaidru un visaptverošu priekšlikumu par tiesībām, kas jānodrošina apsūdzētajiem, lai nodrošinātu viņiem godīgu tiesas procesu, un noraida pašreiz pieņemto pakāpenisko pieeju;

20.   atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta kļūs saistoša un iegūs tādu pašu spēku kā Līgumi un tā būs pilnībā piemērojama visiem pasākumiem, kurus veic brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, un šīs hartas ievērošanu kontrolēs Eiropas Kopienu tiesa; tomēr izsaka nožēlu par ieviesto protokolu, ar kuru tiek ierobežota Hartas ietekme uz divu dalībvalstu tiesību aktiem, un atkārtoti pauž bažas par nevienlīdzību starp cilvēkiem, ko šis protokols var izraisīt;

21.   prasa rūpīgi un objektīvi pārskatīt, cik nepieciešami, samērīgi un efektīvi ir pašreizējie pasākumi brīvības un tiesiskuma telpā, tostarp izvērtēt to ietekmi uz ES vērtību un principu, kā arī uz pilsoņu pamattiesību aizsardzību un veicināšanu; aicina novērtēt katras jaunas politikas, tiesību akta priekšlikuma un programmas ietekmi uz pamattiesību jomu, šādā novērtējumā skaidri norādot, kuras pamattiesības tas varētu ietekmēt un kādi pasākumi ir paredzēti šo tiesību garantēšanai saskaņā ar proporcionalitātes principu un vajadzībām; uzskata, ka, izskatot priekšlikumus tiesību aktiem pamattiesību un cilvēktiesību jomā, vajadzētu pastāvīgi apspriesties ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, un prasa Komisijai sniegt oficiālu atbildi uz katru no Pamattiesību aģentūras ziņojumiem, ieskaitot sarakstu ar pasākumiem, kas ierosināti Pamattiesību aģentūras izvirzīto jautājumu risināšanai;

22.   prasa veicināt ES vērtību īstenošanu, tostarp nepārtrauktu cilvēktiesību ievērošanu, ES nolīgumos ar trešām valstīm, kā arī visā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ārējā dimensijā, nostiprinot šīs vērtības kā pastāvīgu mērķi un jo īpaši ņemot vērā jaunās iespējas, kas paredzētas Lisabonas līgumā; atzīst, cik svarīga ir atbilstoša un saskanīga iekšpolitika cilvēktiesību jomā, lai iegūtu un saglabātu nepieciešamo ārējo uzticamību;

23.   uzskata, ka nāvessods ir nežēlīgs, nehumāns un degradējošs soda veids, un mudina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis enerģiski strādāt, lai panāktu nāvessoda atcelšanu visās pasaules valstīs;

24.   prasa brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politikas ārējā dimensijā ievērot, aizsargāt un veicināt cilvēktiesības un pamattiesības, un pastāv uz to, ka starptautiskajai sadarbībai jābalstās uz šīm vērtībām, ka nedrīkst piedot spīdzināšanu, ka pilnībā jāpārtrauc ārkārtas pārsūtīšanas un ka jāveic attiecīga šādas prakses izmeklēšana, lai šādi gadījumi nākotnē vairs neatkārtotos;

Cīņa pret diskrimināciju, integrācijas veicināšana

25.   prasa veikt pasākumus, lai pilnībā informētu ES pilsoņus un iedzīvotājus par pamattiesībām, tostarp arī informētības veicināšanas kampaņas, kas orientētas uz plašu sabiedrību un neaizsargātām grupām, neformālas izglītības iniciatīvas un nediskriminēšanas un dzimumu līdztiesības temata iekļaušanu oficiālajās izglītības programmās, kā arī veicinātu to ES un dalībvalstu iestāžu, kas aktīvi darbojas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, informētību par pamattiesību būtisko nozīmi un noteiktu veidus, kā pieprasīt kompensāciju gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī gadījumos, kad viņu tiesības tiek pārkāptas;

26.   uzsver, ka Eiropas Savienībā pieaugošā neiecietība ir jāierobežo, ne tikai pilnībā īstenojot Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(6), bet arī izmantojot turpmākus Eiropas līmeņa tiesību aktus par naida izraisītiem noziegumiem;

27.   uzskata, ka daudzveidība bagātina Eiropas Savienību un ka Savienībai jābūt drošai videi, kurā tiek ņemtas vērā atšķirības un dalībvalstu specifika, un tiek aizsargāti mazāk aizsargātie, piemēram, romi; tādēļ uzsver, ka prioritātei Stokholmas programmā jābūt aktīviem centieniem palielināt izpratni par tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā un dzimumu līdztiesību un izskaust nabadzību, novērst uz dzimumu, dzimumorientāciju, vecumu, invaliditāti, reliģisko piederību vai ticību, ādas krāsu, izcelsmi vai valsts vai etnisko piederību, rasismu, antisemītismu, ksenofobiju un homofobiju pamatotu diskrimināciju un aizsargāt bērnus un minoritātes; uzskata, ka enerģiski un pilnā apjomā jāpiemēro spēkā esošie tiesību akti un pasākumi, kas pieņemti, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm; tādēļ aicina Spānijas prezidentūru un turpmākās prezidentūras savā pilnvaru termiņā turpināt darbu attiecībā uz Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai nodrošinātu, ka šādu noziegumu upuriem visās dalībvalstīs ir vienāds aizsardzības līmenis;

28.   atgādina, ka no parasta pilsoņa viedokļa viens no lielākajiem draudiem iekšējai drošībai ir sociālā atstumtība; norāda, ka bezdarbs un citas ar ienākumiem saistītas problēmas, piemēram, pārāk lielas parādsaistības, ko pastiprina pasaules finanšu krīze, palielina atstumtības risku, un ka īpaši neizsargātas ir etniskās minoritātes, jo pastāv risks, ka arī tās var kļūt par diskriminācijas un rasistu noziegumu upuriem;

29.   aicina Pamattiesību aģentūru vākt un krāt uzticamus un salīdzināmus statistikas datus par jebkuriem diskriminēšanas iemesliem, tostarp diskrimināciju pret mazākumtautībām, un ievērot vienādu attieksmi pret šiem atšķirīgajiem iemesliem, iekļaut salīdzināmus datus par vardarbību pret sievietēm Eiropas Savienībā un publicēt šos datus skaidri saprotamā veidā un piekrīt triju Padomes prezidentvalstu (Spānijas, Beļģijas un Ungārijas) viedoklim, ka iespējami drīz ir jāveic Pamattiesību aģentūras pilnvaru iespējama pārskatīšana un ka šādas pārskatīšanas rezultātā būs iespējams padziļināt sadarbību ar Eiropas Padomi, kā arī rūpīgāk apsvērt Pamattiesību aģentūras pilnvaru, saskaņā ar kurām tai jāpēta pamattiesību stāvoklis Eiropas Savienībā, iespējamo pagarināšanu;

30.   atkārtoti apstiprina, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāveic saskaņoti centieni, lai pilnībā integrētu sabiedrībā mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas, īpaši romu kopienu, veicinot šo iedzīvotāju iekļaušanos izglītības sistēmā un darba tirgū un īstenojot pasākumus vardarbības nepieļaušanai pret šiem iedzīvotājiem;

31.   uzsver, ka par būtisku progresu nevar runāt, lai gan ES likumdevēji un politikas veidotāji ir pieņēmuši plašu likumu kopumu, lai cīnītos pret dažādām diskriminācijas izpausmēm, no kurām cieš mazākumtautību sievietes, jo īpaši romu sievietes; tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt, kā tiek īstenota jebkura politika saistībā ar vairākkārtējas diskrimināciju;

32.   uzskata, ka ir būtiski svarīgi sekmēt direktīvas un Eiropas rīcības plāna pieņemšanu jautājumā par vardarbību pret sievietēm, lai novērstu vardarbību, aizsargātu cietušās un sauktu pie atbildības vainīgos; uzskata, ka ES ir nepieciešams paredzēt mehānismus, lai nodrošinātu, ka visās ar cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu saistītajās politikas jomās tiek iekļauta dzimumu līdztiesības dimensija, kā arī, attīstot šīs politikas jomas, tiek ņemta vērā par cilvēku tirdzniecību veiktā analīze;

Eiropas Savienības pilsonība nodrošinās vairāk tiesību

33.   norāda, ka līdz ar "pilsoņu iniciatīvas" ieviešanu Lisabonas līgumā pilsoņi būs tieši saistīti ar Eiropas Savienības suverēnās varas īstenošanu, jo viņi pirmoreiz būs tieši iesaistīti ES tiesību aktu priekšlikumu ierosināšanā; nelokāmi prasa, lai šo jauno instrumentu ievieš veidā, kas reāli mudinātu cilvēkus to izmantot, un aicina Komisiju ņemt attiecīgi vērā visas iniciatīvas, kas atbilst šim tiesiskajam kritērijam;

34.   atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu iniciatīvu un mudina Komisiju, iesniedzot priekšlikumu par Lisabonas līguma īstenošanas praktiskajiem aspektiem, pienācīgi ņemt vērā Parlamenta lomu un pastāvošās tiesības iesniegt lūgumrakstus;

35.   ir paredzējis ierosināt jauna priekšlikuma izstrādi ar mērķi pašos pamatos reformēt tiesību aktus, kas reglamentē Eiropas Parlamenta vēlēšanas; atgādina savu nostāju, proti, lai pamudinātu Eiropas pilsoņus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņu pastāvīgajā dzīvesvietā, Padomei saskaņā ar kārtību, par kuru tai jau bija jālemj, jāveic pasākumi, lai veicinātu iedzīvotāju tiesības vēlēt un tapt ievēlētiem;

36.   aicina dalībvalstis pilnībā izmantot ar ES pilsonību saistītās tiesības tā, lai tās pilsoņi var īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos kopā ar ģimenes locekļiem, tā dodot viņiem iespēju ceļot, strādāt, studēt, aiziet pensijā, piedalīties politiskā un demokrātijas procesos un dzīvot ģimenes dzīvi jebkur Eiropas Savienībā bez ierobežojumiem, nodrošinot, ka šiem cilvēkiem neatkarīgi no to dzīvesvietas saglabājas tiesības saņemt visus sociālos pabalstus; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina ES pilsoņiem iespēja bez grūtībām īstenot savas balsstiesības pašvaldību vēlēšanās;

37.   neskarot valstu tiesību aktus ģimenes tiesībās, aicina dalībvalstis nodrošināt ES pilsoņu un viņu ģimeņu brīvu pārvietošanos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(7) 2. un 3. pantu, attiecinot to gan uz reģistrētās partnerattiecībās esošām personām, gan laulātajiem, kā arī izvairīties no visu veidu diskriminācijas jebkādu iemeslu dēļ, tostarp saistībā ar seksuālo orientāciju;

38.   aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, kā būtu iespējams veicināt ES pilsoņu brīvu pārvietošanos, palīdzot tiem ES pilsoņiem, kuri nolēmuši šīs tiesības izmantot, integrēties un iesaistīties tās valsts dzīvē, uz kuru viņi nolēmuši pārcelties, īstenojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā;

39.   uzskata, ka šo brīvību izmantošana jānodrošina pāri dalībvalstu robežām un ka ES pilsoņiem jādod iespēja pilnībā izmantot viņu specifiskās tiesības pat ārpus ES robežām; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi stiprināt koordināciju un sadarbību konsulārās aizsardzības jomā;

40.   aicina dalībvalstis taisnīgi un konsekventi īstenot savas saistības nodrošināt ES pilsoņu konsulāro un diplomātisko aizsardzību, īstenojot nolīgumu par minimālo konsulāro palīdzību, ko ES pilsoņi var saņemt, atrodoties ārpus ES teritorijas;

41.   aicina Padomi un Komisiju par prioritāru uzdevumu uzskatīt pārredzamības uzlabošanu un labāku piekļuvi dokumentiem, jo tas ir būtiski, lai panāktu izvirzīto mērķi ‐ iedzīvotāju interesēs darbojošos Eiropas Savienību;

42.   atzinīgi vērtē Stokholmas programmā iekļauto atsauci uz līdzdalību Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos; mudina Padomi iekļaut Stokholmas programmā īpašu sadaļu par piemērotiem pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai veicinātu sieviešu iesaistīšanos vēlēšanu kampaņās un politiskajā dzīvē kopumā, tā mazinot joprojām pastāvošo demokrātijas deficītu, kas saistīts ar sieviešu ierobežotu līdzdalību pašvaldību, valsts un Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

Migrācija

43.   uzskata, ka, izstrādājot vispusīgu pieeju migrācijas jautājumiem, jebkurā gadījumā vispirms ir jāņem vērā tie faktori, kuru dēļ cilvēki pamet savu valsti ("push factors"), un jābūt skaidriem plāniem attiecībā uz izcelsmes valstu un tranzīta valstu attīstību un ieguldījumu veikšanu šajās valstīs, jo īpaši vienkāršojot migrantu iespējas veikt naudas pārskaitījumus uz izcelsmes valsti vai īstenojot tirdzniecības un lauksaimniecības politikas pasākumus, kuri veicina ekonomiskās iespējas, kā arī attīstot demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības;

44.   uzsver, ka ir nepieciešams pastāvīgi attīstīt vērienīgas un atbilstīgi finansētas reģionālās aizsardzības programmas un tas jāveic ciešā sadarbībā ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) un iesaistītajām ārpuskopienas valstīm;

45.   mudina Kopienas integrācijas, imigrācijas un patvēruma politikas jomu pamatā likt pilnīgu pamattiesību ievērošanu un pilnībā ievērot Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, lai nodrošinātu trešo valstu valstspiederīgajiem efektīvu cilvēktiesību aizsardzību, kā arī to, ka pilnībā tiek ievērots neizraidīšanas princips; norāda, ka imigrācijas un patvēruma politikā jāpievēršas arī vismazāk aizsargāto grupu, piemēram, bēgļu un patvēruma meklētāju, jo īpaši nepilngadīgo un bez pavadības esošu nepilngadīgo, vajadzībām; prasa izveidot konsekventu un vispusīgu tiesisko regulējumu, kas sekmētu legālo migrāciju;

46.   neatlaidīgi prasa formulēt stingrāku imigrācijas politiku, kas būtu cieši saistīta ar pārējiem Kopienas politikas virzieniem, īpaši nodarbinātības politiku, lai panāktu, ka alternatīvs risinājums nelegālai imigrācijai ir legāla imigrācija, un lai nodrošinātu gan maksimālu labumu dalībvalstīm, gan labklājību pašiem imigrantiem;

47.   uzstāj, ka ir nepieciešams konsolidēt ES vispārējo pieeju migrācijas jautājumiem, sniedzot iespēju jauniem politiskā dialoga un sadarbības veidiem ar trešām valstīm, lai uzlabotu migrācijas plūsmas, nepieļautu humanitāras traģēdijas;

48.   uzsver, ka ir jāpanāk cieša migrācijas politikas sasaiste ar attīstības politiku un jāveicina intensīvāks dialogs ar izcelsmes un tranzīta valstīm, galvenokārt tādēļ, lai novērstu nelegālās migrācijas problēmu; šajā sakarībā uzsver, ka efektīva un kopīga nelegālās migrācijas apkarošana dalībvalstīm pavērs labākas iespējas legālas migrācijas veicināšanai;

Patvērums

49.   prasa turpināt attīstīt kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, lai atbilstīgi Eiropas imigrācijas un patvēruma pakta mērķiem izveidotu "patvēruma Eiropu"; vienotas procedūras izmantošanai būtu jānodrošina, ka lēmumu pieņemšana par patvēruma piešķiršanu visās dalībvalstīs ir konsekventāka un kvalitatīvāka, tā Eiropā novēršot trūkumus aizsardzības jomā;

50.   mudina Padomi un dalībvalstis ievērot bēgļa juridisko definīciju, kas noteikta Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu konvencijā;

51.   uzskata ‐ tā kā galvenajam kopējās patvēruma un imigrācijas politikas aspektam jābūt solidaritātei, šeit jāparedz arī solidaritāte ar dalībvalstīm, kuras ievēro savas starptautiskās saistības attiecībā uz bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzību, un tādēļ ir jānodrošina, ka šādi rīkojas visas dalībvalstis;

52.   atgādina, ka patvēruma tiesības jāgarantē visiem cilvēkiem, kas bēg no konfliktiem un vardarbības; nosoda uzņemšanas atteikumu no valstīm un masveida izraidīšanu uz valstīm, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības vai kuras nav parakstījušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu konvenciju;

53.   mudina īstenot sarunas par iesniegtajiem vai gaidāmajiem tiesību aktu priekšlikumiem par Eiropas instrumentiem patvēruma jomā, lai uzlabotu standartus un novērstu pašreizējā tiesiskā regulējuma nepilnības;

54.   turklāt prasa solidaritāti starp dalībvalstīm, no vienas puses, un, no otras puses, patvēruma meklētājiem un citiem bēgļiem;

55.   aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties un izrādīt centienus atbalstīt solidaritātes mehānismus, piemēram, Komisijas plānoto izmēģinājuma projektu starptautiskas aizsardzības saņēmēju iekšējai pārvietošanai, kā arī citas iniciatīvas, kuru mērķis ir patiesas ilgtermiņa solidaritātes nodrošināšana starp dalībvalstīm; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jāievieš pārredzama sistēma dalībvalstu iespējamās uzņemšanas spēju novērtēšanai un attiecībā uz to jāprecizē Eiropas Patvēruma atbalsta biroja nozīme; ņemot to vērā, prasa atklātu diskusiju par dažādām iespējām, kā izveidot obligātu mehānismu, lai nodrošinātu efektīvu solidaritāti, jo īpaši izmantojot iekšēju pārvietošanu;

56.   šajā sakarībā prasa nekavējoties formalizēt solidaritātes un atbildības godīga sadalījuma principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 80. pantā un kam būtu jāattiecas arī uz "obligātas un neatsaucamas solidaritātes" sistēmu, vienlaicīgi palielinot sadarbību ar trešām valstīm un sevišķi kaimiņvalstīm, lai palīdzētu attīstīt šo valstu patvēruma un aizsardzības sistēmas, ievērojot starptautiskās aizsardzības normas, nosakot reālus sagaidāmos rezultātus un neapdraudot vai nemēģinot aizstāt piekļuvi aizsardzībai Eiropas Savienībā;

57.   uzskata, ka ir vajadzīga pieeja, kas paredz partnerību ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai nodrošinātu, ka tām ir aktīva loma palīdzībā pārvaldīt migrācijas plūsmu, novērst nelegālo imigrāciju, informējot potenciālos migrantus par iespējamiem riskiem, un veikt efektīvas informēšanas kampaņas par iespējām likumīgi iebraukt un/vai strādāt ES dalībvalstīs;

58.   uzsver, ka visos nolīgumos ar izcelsmes un tranzīta valstīm, piemēram, Turciju un Lībiju, būtu jāiekļauj nodaļas par sadarbību imigrācijas jomā, ņemot vērā stāvokli dalībvalstīs, kurās ir vislielākā migrācijas plūsma, un uzsverot nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanu, atvieglojot Frontex darbu;

59.   prasa turpināt sadarbību un stiprināt pasākumus, kas paredzēti tam, lai nodrošinātu efektīvu un ātru to nelegālo migrantu atgriešanos, kuriem nav vajadzīga aizsardzība, dodot priekšroku brīvprātīgas atgriešanās gadījumiem;

60.   prasa pieņemt pasākumus, ar ko novērš dalībvalstīs likumīgi dzīvojošo trešo valstu pilsoņu ģimeņu apvienošanās šķēršļus;

61.   uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt migrantiem tiesas, mājokļa, izglītības un veselības aprūpes pieejamību, cita starpā saskaņā ar Starptautisko Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

62.   aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, kas paredzētu iedarbīgus pasākumus, kuri vērsti pret patvēruma piešķiršanas procedūru ļaunprātīgu izmantošanu;

63.   norāda, ka būtu jāveicina "cirkulārā migrācija", taču atgādina, ka šāda pieeja nedrīkst radīt algu un sociālo dempingu un nedrīkst neņemt vērā vajadzību īstenot integrācijas pasākumus;

Robežas un vīzas

64.   prasa pieņemt visaptverošu plānu, kurā noteikti Eiropas Savienības integrētās robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie mērķi un struktūra, lai patiesi īstenotu kopējo patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu;

65.   prasa veidot stratēģisku pieeju vīzu politikas jomā, lai saglabātu darbību, iekšējā regulējuma un ārējo saistību konsekvenci, tostarp nodrošinot trešo valstu vienādu attieksmi pret dalībvalstīm;

66.   aicina Komisiju izdarīt secinājumus par jau spēkā esošo vīzu un atpakaļuzņemšanas nolīgumu un divpusējo vietējās pierobežas satiksmes nolīgumu īstenošanu starp Eiropas Savienību un tās austrumu kaimiņvalstīm, kā arī par vīzu režīma liberalizācijas procesu Rietumbalkānos, lai katrā atsevišķā gadījumā paredzētu precīzi formulētu kritēriju kopumu pašreizējo vīzu režīma atvieglojumu nolīgumu novērtēšanai un uzlabošanai un strādātu ar mērķi izveidot bezvīzu ceļošanas zonu, kurā palielinātos cilvēku savstarpējo kontaktu līmenis;

67.   mudina Komisiju ‐ lai varētu efektīvāk īstenot vīzu režīma abpusējības principu ar trešām valstīm un šādi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES pilsoņiem ‐ vēlreiz īstenot tās stratēģiju, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, piemēram, sankcijas, un iekļaujot šo jautājumu sarunās ar attiecīgajām trešām valstīm;

68.   uzskata, ka Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) kā ES vispārējās imigrācijas stratēģijas būtiskam instrumentam ir pilnībā jāievēro migrantu cilvēktiesības; prasa nodrošināt lielāku Parlamenta kontroli pār aģentūras darbību un atbalsta tās pilnvaru pārskatīšanu, tostarp izveidojot skaidru struktūru, lai atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem īstenotu ieceļotāju atpakaļnosūtīšanas pasākumus un izveidotu reģionālus un specializētus birojus, šādi palielinot minētās aģentūras nozīmi;

69.   atgādina, ka Frontex ir pilnīgi noteikti jānodrošina iespējas izmantot dalībvalstu pārziņā nodotos līdzekļus gan atsevišķu kopējo darbību koordinēšanai, gan pastāvīgo misiju vajadzībām;

70.   aicina visas attiecīgās dalībvalstis risināt iespējamās praktiskās un/vai tiesiskās problēmas attiecībā uz to dalībvalstu resursu izmantošanu, kuras piedalās kopīgās operācijās;

71.   atgādina absolūto nepieciešamību pēc iespējas ātrāk SIS II un VIS sākt darbu; uzskata, ka SIS II sniegs ievērojamus uzlabojumus un jaunas iespējas, piemēram, tiks ieviesti biometriskie dati un savstarpēji brīdinājumu savienojumi, kas palīdzēs labāk kontrolēt ārējās robežas un uzlabos drošību;

72.   uzstāj, lai netiktu sākta jaunu robežu pārvaldības instrumentu vai liela apjoma datu uzglabāšanas sistēmu darbība, līdz pilnībā nav nodrošināta spēkā esošo līdzekļu izmantojamība, drošums un uzticamība, un prasa veikt jauno instrumentu nepieciešamības un samērīguma padziļinātu novērtējumu attiecībā uz tādām jomām kā ierašanās un došanās prom, reģistrēto ceļotāju programma, pasažieru vārdu reģistrs un iepriekšējas ceļojumu apstiprināšanas sistēma;

Bērnu aizsardzība

73.   uzsver Lisabonas līguma nozīmi, jo ar šo līgumu par tiesiski saistošu tiek padarīta harta, kuras 24. pantā tiek īpaši regulētas bērnu tiesības un kura, cita starpā, paredz, ka "visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses";

74.   uzskata, ka visos ES pasākumos, ko veic šajā jomā, ir būtiski ievērot un veicināt bērnu tiesības, kā noteikts ANO Konvencijā par bērna tiesībām un atzīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un prasa veikt pastiprinātus ES pasākumus bērnu aizsardzībai visā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā;

75.   aicina dalībvalstis ievērot un īstenot Konvencijā par bērna tiesībām paredzētās bērnu tiesības;

76.   mudina Eiropas Savienību stingrāk vērsties pret pārkāpumiem, no kuriem cieš bērni, piemēram, pret vardarbību, diskrimināciju, sociālo atstumtību un rasismu, bērnu darbu, prostitūciju un bērnu tirdzniecību, un rosināt saskaņotus centienus aizsargāt bērnus un atbalstīt bērnu tiesības, ES darbībā vadoties pēc ANO Konvencijas par bērnu tiesībām un izmantojot to par pamatu grozījumu izdarīšanai spēkā esošajos tiesību aktos;

77.   uzskata, ka ir steidzami jāpievēršas jautājumam par to, kā aizsargāt no vecākiem nošķirtus un bez pavadības esošus bērnus, ņemot vērā to, ka šie bērni ir pakļauti īpašiem riskiem;

78.   uzsver, cik svarīgi ir ievērot bērnu tiesības un imigrācijas politikā pievērst sevišķu uzmanību bērniem īpašas neaizsargātības apstākļos; uzskata, ka šajā jomā jāizstrādā vērienīga Eiropas stratēģija;

79.   mudina dalībvalstis nodrošināt, ka šai jomai veltītajā ES patvēruma un migrācijas politikā, kā arī cilvēku tirdzniecības novēršanas politikā migrantu bērni tiek pirmām kārtām un galvenokārt uzskatīti par bērniem, lai nodrošinātu viņiem pienākošos bērnu tiesību izmantošanu bez diskriminācijas, jo īpaši attiecinot to uz ģimenes apvienošanās tiesībām; tādēļ uzskata, ka jebkuram ES rīcības plānam attiecībā uz trešo valstu izcelsmes nepavadītām nepilngadīgām personām jānodrošina, ka

   a) visi nepavadītie bērni saņem īpašu aizsardzību un palīdzību, kamēr viņi uzturas ES;
   b) ES nosaka pasākumus, kas atbalsta dalībvalstis, meklējot bērna interesēs katram bērnam drošu, konkrētu un ilgtspējīgu risinājumu;
   c) sadarbībā ar atgriešanās valsti tiek īstenots atbilstošs atgriešanās un reintegrācijas process, ja bērna interesēs ir atgriezties trešā valstī; un
   d) ES sadarbojas ar trešām valstīm, lai novērstu nedrošu migrāciju un attiecīgajās valstīs bērniem nodrošinātu iespējas;

80.   aicina īpašu uzmanību pievērst nepilngadīgajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ceļo ar pieaugušajiem vai bez viņiem, lai nodrošinātu, ka viņi netiek turēti nekāda veida apcietinājumā;

81.   norāda, ka trešo valstu izcelsmes bērni var izrādīties īpaši neaizsargāti pret ekspluatējoša darba situācijām, jo īpaši valstīs, kur viņiem nenodrošina attiecīgu palīdzību un aizsardzību, jo viņi nav reģistrēti; uzskata, ka ES darba, patvēruma un migrācijas politikā, kā arī cilvēku tirdzniecības novēršanas politikā šīs realitātes jāatzīst un ar tām jārēķinās;

Datu aizsardzība un drošība

82.   atzīmē pieaugošo interneta nozīmi un norāda, ka globālo un atklāto interneta darbības principu dēļ ir vajadzīgi vispārēji datu aizsardzības, drošības un vārda brīvības standarti; aicina Padomi un Komisiju uzņemties iniciatīvu izveidot vispārēju programmu šādu standartu izstrādei; uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir stingri ierobežot, definēt un reglamentēt situācijas, kad privātam interneta uzņēmumam var pieprasīt sniegt datus valsts iestādēm, un ir jānodrošina, ka valsts iestādes šos datus izmanto, ievērojot visstingrākos datu aizsardzības standartus;

83.   kategoriski prasa garantēt, ka visos Eiropas Savienības politikas virzienos tiks ievēroti ar datu aizsardzību saistītie pamattiesību aspekti un tiesības uz privātumu;

84.   uzsver, ka personas datu aizsardzība un privātums ir jāintegrē saistībā ar tehnoloģiju pilnveidošanu un plaša mēroga informācijas sistēmu izveidi;

85.   uzskata, ka pieejai, ar kuru saskaņā privātuma principu izvirza par sistēmas izveides priekšnosacījumu ("privacy by design"), ir jābūt ikvienas tādas izstrādes būtiskai iezīmei, kura var apdraudēt fizisku personu privātos datus un sabiedrības uzticēšanos struktūrām, kuru rīcībā ir šādi dati;

86.   norāda, ka informācijas pieejamības princips var pieļaut apmaiņu ar nelikumīgi un prettiesiski iegūtiem personas datiem un ka attiecībā uz to ir vajadzīgi kopīgi noteikumi; pauž bažas par tādu operatīvo darbību veicināšanu, kurās attiecībā uz slepenām izmeklēšanām, iedzīvotāju novērošanu utt. nav paredzēta Eiropas Savienībā piemērojama definīcija un kopīgi standarti;

87.   uzskata, ka, paredzot ES pasākumus šajā jomā, vispirms ir jāpieņem skaidri kritēriji, lai novērtētu pamattiesību ierobežošanas samērīgumu un nepieciešamību; turklāt uzskata, ka pirms lēmumu pieņemšanas vienmēr ir rūpīgi jāizvērtē ikviena priekšlikuma iespējamās sekas;

88.   pauž bažas par to, ka arvien plašāk izplatās profilu veidošanas prakse, kuras pamatā ir datizraces metodes un vispārināta datu vākšana par nevainīgiem iedzīvotājiem un kura tiek īstenota preventīvos nolūkos un policijas vajadzībām; atgādina, cik svarīgi ir tas, ka tiesību aktu izpildes pasākumos jāievēro cilvēktiesības, sākot no nevainīguma prezumpcijas principa līdz tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību;

89.   atzinīgi vērtē priekšlikumu par starptautisku standartu izveidi datu aizsardzības jomā; uzsver, ka nolīgumi ar trešām valstīm par datu aizsardzību ir jāīsteno, ievērojot pilnīgu pārredzamību un attiecinot uz tiem Parlamenta demokrātisko kontroli, un norāda, ka obligāts priekšnoteikums tam, lai datu apmaiņa varētu notikt, ir Eiropas prasībām atbilstošu datu aizsardzības standartu ievērošana attiecīgajā trešā valstī;

90.   atzinīgi vērtē priekšlikumu par vispusīga datu aizsardzības režīma izveidi Eiropas Savienībā un attiecībās ar trešām valstīm; prasa rūpīgi izvērtēt visus attiecīgos tiesību aktus (terorisma apkarošana, policijas un tiesu iestāžu sadarbība, imigrācija, transatlantiskās vienošanās utt.) privātuma un datu aizsardzības skatījumā;

91.   atzinīgi vērtē to, ka Stokholmas programmā ir sevišķi uzsvērta tehnoloģiju nozīme attiecībā uz personas datu un privātuma efektīvu aizsardzību;

92.   mudina Eiropas Savienību demonstrēt savu apņemšanos visos politikas virzienos ņemt vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības;

93.   uzsver, ka ir nepieciešami skaidrāki un stingrāki ierobežojumi attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un kopējo ES reģistru izmantojumu; pauž viedokli, ka pretējā gadījumā apjomīgu ES mēroga reģistru izveide var apdraudēt personas integritāti un var mazināties šo reģistru efektivitāte, taču palielināsies informācijas noplūdes un korupcijas risks;

94.   aicina dalībvalstis stiprināt savstarpēju uzticību un paļāvību uz pārējo partneru spēju stiprināt drošību; uzskata, ka savstarpēja uzticība ir atkarīga arī no efektīva un stingra dažādu dalībvalstu darbību efektivitātes un rezultāta nepārtraukta vērtējuma;

Civiltiesības un komerctiesības ģimenēm, pilsoņiem un uzņēmumiem
Pilsoņiem un uzņēmumiem ‐ plašāku pieeju civiltiesībām

95.   uzskata, ka prioritātēm civiltiesību jomā jāatbilst galvenokārt katra atsevišķa pilsoņa un uzņēmuma vajadzību īstenošanai, tajā pašā laikā nepārtraukti vienkāršojot tiesiskuma mehānismu un veidojot vienkāršākas, skaidrākas un pieejamākas procedūras, lai nodrošinātu pamattiesību un patērētāju tiesību pienācīgu aizsardzību; tādēļ, paužot atzinību Komisijas lēmumiem sagatavot priekšlikumu par testamentiem un mantošanu, kā arī zaļo grāmatu par laulāto mantiskajām attiecībām saistībā ar laulāto šķirtu dzīvi vai šķiršanos, aicina:

   turpināt centienus, lai veicinātu alternatīvu strīdu risināšanas kārtību, jo īpaši cenšoties uzlabot tiesas pieejamību patērētājiem; ieviest Kopienas līmeņa kolektīvās tiesiskās aizsardzības pasākumus, lai tādējādi nodrošinātu labāku tiesas pieejamību pilsoņiem un uzņēmumiem, vienlaikus ņemot vērā, ka tas nedrīkst izraisīt dalībvalstu procesuālo tiesību sadrumstalotību;
   iesniegt priekšlikumus, lai izveidotu vienkāršu un autonomu Eiropas sistēmu bankas kontu arestam un noguldījumu īslaicīgai iesaldēšanai, atceltu prasības dokumentu legalizēšanai, kā arī iesniegt noteikumus, lai novērstu Romas II regulas(8) trūkumus attiecībā uz personas tiesībām un goda aizskārumu, divpusējo nolīgumu problēmas galīgo risinājumu attiecībā uz jurisdikciju un tiesas lēmumu atzīšanu un izpildi, vajadzības gadījumā sagatavojot protokolu, ko pievieno nākamajam pievienošanās līgumam; turklāt apspriest priekšlikumu par starptautisku instrumentu, kas ļautu pilnībā pārbaudīt visus trešo valstu spriedumus pirms to atzīšanas un īstenošanas kādā no dalībvalstīm; izstrādāt noteikumus, lai novērstu Kopienu Tiesas norādītos trūkumus uzņēmējdarbības tiesībās, priekšlikumu mazāk aizsargāto iedzīvotāju aizsardzībai, kā arī regulas priekšlikumu par laulību un ģimenes lietām un vecāku atbildības jomā piemērojamiem tiesību aktiem, kuru nepieciešamības gadījumā pieņemtu ciešākas sadarbības procedūrā;
   detalizēti apsvērt tāda Kopienas provizoriskā pasākuma formu, kuru varētu īstenot papildus dalībvalstu tiesu prasītajiem pasākumiem, dalībvalstu atšķirīgajai juridiskajai pieejai īpašumtiesībām un citiem līdzīgiem mehānismiem, starptautiskās adopcijas atzīšanai, kā arī papildus visiem jautājumiem saistībā ar dalībvalstu civilā statusa dokumentu savstarpējo atzīšanu;
   līdz 2013. gadam pieņemt Kopienas konfliktu kodeksu, kurā tiktu apvienoti visi Kopienas šajā jomā pieņemtie regulējumi, tādējādi atzīmējot 45. gadadienu Briseles konvencijai, kuras parakstīšana bija nozīmīgs notikums starptautiskajās privāttiesībās;
   veikt izpēti par to, kā praktiski piemērot daudzus inovatīvos tiesību aktus, kas līdz šim pieņemti saistībā ar Eiropas civilprocesu, lai šos aktus pēc iespējas vienkāršotu un kodificētu vienotā instrumentā, kurā apkopoti visi Kopienas tiesību akti, kas pieņemti šajā jomā;

96.   uzstāj, ka Briseles I regulas(9) kontekstā nav jāsasteidz ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes procedūras atcelšana un kopā ar to jāparedz pienācīgi drošības pasākumi;

97.   būtu ieinteresēts izskatīt priekšlikumus izstrādāt iespējamo 28. sistēmu par civiltiesību jautājumiem, iekļaujot pārrobežu aspektus jomās, kas skar ģimenes tiesības, personiskās tiesības un īpašuma tiesības;

98.   uzsver, ka ir jāturpina veicināt ES starptautisko pārstāvību juridiskajā jomā, piedāvājot globālus risinājumus un izmantojot daudzpusējus instrumentus; ir pārliecināts, ka sevišķi liela nozīme ir sadarbībai ar starptautiskām organizācijām, piemēram, Hāgas Starptautisko privāttiesību konferenci un Eiropas Padomi; ir pārliecināts arī par to, ka Eiropas Savienībai ir jāveicina un jāatbalsta trešo valstu, jo īpaši ES kaimiņvalstu, pievienošanās starptautiskiem nolīgumiem tieslietu jomā un ka sevišķi svarīgi tas ir ģimenes tiesību un bērnu aizsardzības jomās;

Pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības, ko dod Eiropas līgumtiesības

99.   aicina Komisiju aktivizēt darbu Eiropas līgumtiesību jomā, pamatojoties uz akadēmisko vienotā modeļa projektu, kā arī uz citiem akadēmiskiem darbiem Eiropas līgumtiesību jomā, un Parlamentu pilnībā iesaistīt atklātā un demokrātiskā procesā, kura rezultātā jāpieņem politiski noteikts vienotais modelis; uzsver, ka politiski noteikta vienotā modeļa izstrādes rezultātā tiks izveidots fakultatīvs un tieši piemērojams instruments, kas ļaus līgumslēdzējām pusēm, tostarp uzņēmumiem un patērētājiem, brīvi izvēlēties Eiropas līgumtiesības kā tiesības, ar kurām saskaņā notiek darījums;

100.   atgādina, ka vienotā modeļa projekts Komisijai būtu jādara pieejams pēc iespējas lielākā skaitā attiecīgo valodu un tas pats jādara ar citiem zinātniskajiem darbiem, lai nodrošinātu to pieejamību visiem interesentiem, un minētais projekts jau tagad Eiropas un valstu likumdevējiem būtu jāizmanto kā nesaistošs juridisks instruments; uzstāj, lai jau tagad attiecīgie vienotā modeļa projekta noteikumi ir sistemātiski un detalizēti jāņem vērā visos turpmākajos Komisijas priekšlikumos un ietekmes novērtējumos, kas ietekmē līgumtiesības;

101.   mudina Komisiju īstenot tās neseno ideju piedāvāt tipveida līgumus brīvprātīgai lietošanai konkrētās nozarēs, pamatojoties uz vienoto modeli;

Labāka likumdošana tiesību jomā

102.   uzsver, ka ES likumdošanai tiesu iestāžu sadarbības jomā jābūt pēc iespējas kvalitatīvākai un to pamatā jābūt pienācīgi veiktiem ietekmes novērtējumiem, lai sniegtu iedzīvotājiem un uzņēmumiem efektīvus instrumentus; pauž nožēlu, ka agrāk šajā jomā nav veikti pienācīgi ietekmes novērtējumi; norāda, ka pēdējā laikā situācija ir uzlabota, un apņemas vienam Komisijas ietekmes novērtējumam nākamajā periodā veikt rūpīgu analīzi;

103.   pauž stingru pārliecību, ka, lai garantētu neatkarīgu pārbaužu minimālo līmeni attiecībā uz ietekmes novērtējumu sagatavošanu, jāizveido neatkarīgu ekspertu grupa, kas, veicot izlases veida pārbaudes, uzraudzītu Ietekmes novērtējumu padomes sagatavoto atzinumu kvalitāti, un ka arī ieinteresēto pušu pārstāvjiem jābūt iespējai piedalīties to sagatavošanā;

104.   uzskata, ka juridiskā sadarbība ir galvenais paņēmiens, kā saskaņot ne tikai dažādu dalībvalstu civilprocesus, bet arī kriminālprocesus; tādēļ uzskata, ka pilsoņu procesuālo tiesību tuvināšana dalībvalstīs vienlīdz jāveicina gan attiecībā uz civilprocesu, gan kriminālprocesu;

Eiropas tiesu kultūras izveide

105.   prasa izveidot Eiropas tiesu kultūru, aptverot visus tiesību aspektus; tādēļ norāda, ka:

   augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklam, Eiropas tiesnešu korpusa padomju tīklam, Eiropas valsts un augstāko administratīvo varas iestāžu asociācijai un Eiropas ģenerālprokuroru tīklam, kā arī tiesu darbiniekiem un praktizējošiem juristiem ir daudz ko piedāvāt, koordinējot un veicinot tiesnešu korpusa profesionālo apmācību un savstarpējo izpratni par citu dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī atvieglojot pārrobežu konfliktu un problēmu risināšanu, un tādēļ šīs darbības ir jāatbalsta un jānodrošina tām pietiekams finansējums; tā rezultātā sadarbībā ar iepriekš minētajiem tiesu tīkliem un izvairoties no nevajadzīgas programmu un struktūru pārklāšanās, ir jābūt izstrādātam pilnībā finansētam plānam attiecībā uz Eiropas līmeņa apmācību tieslietās, kura mērķis būtu tādas Eiropas tiesu akadēmijas izveide, kura sastāvētu no Eiropas apmācību tīkla tieslietu jomā un Eiropas tiesību akadēmijas;
   jāizstrādā aktīva politika, kuras mērķis būtu veicināt savstarpējas zināšanas un izpratni par citu valstu tiesībām un līdz ar to panākt lielāku juridisko noteiktību un veicināt savstarpējo uzticēšanos, kas ir būtiska savstarpējai atzīšanai; šai politikai jāparedz pieredzes apmaiņa, apmaiņas braucieni, vizītes un praktizējošo juristu un tiesnešu informēšana un kursi, kā arī dalībvalstu pašreizējo tieslietu apmācības sistēmu koordinēšana ES līmenī un dalībvalstu tiesību ievadkursu nodrošināšana praktizējošiem juristiem un tiesnešiem;

106.   tādēļ aicina Komisiju veicināt to, lai universitātes, citi specializētie augstākās izglītības institūti un kompetentās profesionālās organizācijas izveidotu tiesnešiem un praktizējošiem juristiem paredzētu kopēju apmācības punktu/kredītpunktu sistēmu; aicina Komisiju izveidot visu ES aptverošu apmācīšanas tieslietās struktūru tīklu, kuras būtu akreditētas praktizējošiem juristiem un tiesnešiem regulāri sniegt ievadkursus par dalībvalstu, salīdzinošajām un Eiropas tiesībām;

E-tiesiskums ‐ iedzīvotājiem, praktizējošiem juristiem un tiesnešiem paredzēts instruments

107.   prasa vairāk pūļu veltīt e-tiesiskuma veicināšanai un attīstībai Kopienas līmenī, lai uzlabotu iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvi tiesai, un uzskata, ka:

   dalībvalstīm, kuras sadarbojas divpusējos projektos, būtu jānodrošina, ka viņu darbs tiek darīts tā, ka to var nodot tālāk Kopienas līmenī, lai izvairītos no nevajadzīgas pārklāšanās;
   spēka esošo Kopienas tiesību aktu kopums civiltiesību jomā, jo īpaši procesuālo tiesību jomā, būtu jāpadara savienojamāks ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojumu un procedūru, ko piemēro mazāk nozīmīgām prasībām, Regulu par pierādījumu iegūšanu civillietās(10) un strīdu alternatīvu risināšanu, un būtu jāveic pasākumi elektronisko tiesību aktu un parādnieku īpašumu pārredzamības jomā; par mērķi būtu jānosaka vienkāršāka, lētāka un ātrāka civilā tiesvedība pārrobežu lietās;
   jāturpina pilnveidot elektroniskos līdzekļus, piemēram Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmu (ECRIS) un Šengenas Informācijas sistēmu;

108.   uzskata, ka e-tiesiskumam būtu jāvienkāršo iedzīvotāju piekļuve juridiskajai palīdzībai, jāsaīsina procedūras un jāuzlabo tiesvedības efektivitāte, un tādēļ aicina plānotajā daudzvalodu e-tiesiskuma portālā iekļaut piekļuvi juridiskām datubāzēm, ar tiesu sistēmu saistītiem un nesaistītiem elektroniskiem aizsardzības līdzekļiem, viedām sistēmām, kas paredzētas, lai palīdzētu iedzīvotājiem uzzināt, kā risināt juridiskas problēmas, vispusīgiem reģistriem, juristu sarakstiem un viegli saprotamiem ceļvežiem par katras dalībvalsts juridisko sistēmu;

109.   uzskata, ka šis portāls būtu jāveido tā, lai to kā darba instrumentu varētu izmantot tiesneši, tiesu darbinieki, valstu tieslietu ministriju amatpersonas un praktizējošie juristi, kuriem visiem būtu tiesības uz drošu piekļuvi attiecīgajai portāla sadaļai; aicina šajā portāla sadaļā nodrošināt drošu saziņu, videokonferences un dokumentu apmaiņu gan starp tiesām, gan starp tiesām un tiesvedībā iesaistītajām pusēm (procesa dematerializācija), sniegt iespēju pārbaudīt elektroniskos parakstus un paredzēt pienācīgas pārbaudes sistēmas, kā arī nodrošināt iespēju apmainīties ar informāciju;

110.   aicina Komisiju nodrošināt, lai visi turpmākie tiesību akti civiltiesību jomā tiktu izstrādāti tā, lai tos varētu izmantot tiešsaistē, prasot ievadīt minimālu brīvā teksta apjomu; aicina rīkoties, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā palīdzība tiešsaistē tiek sniegta visās oficiālajās valodās un ka tiešsaistē ir pieejami elektroniskās tulkošanas pakalpojumi; turklāt gadījumiem, kad ir jāparedz dokumentu izsniegšana, vajadzētu iekļaut noteikumu, kas paredz, ka attiecīgos dokumentus var izsniegt un saziņu īstenot ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot elektronisko parakstu, un saistībā ar mutiskas liecības nepieciešamības gadījumiem vajadzētu veicināt videokonferenču izmantošanu; turklāt uzskata, ka visos turpmākajos priekšlikumos vajadzētu iekļaut pamatotu Komisijas paziņojumu par to, ka ir veikta pārbaude attiecībā uz atbilstību e–tiesiskuma koncepcijai;

111.   prasa ECRIS piešķirt atbilstīgu nozīmi reģistrētiem faktiem par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu;

Prioritātes krimināltiesvedības jomā

112.   prasa izveidot ES krimināltiesiskuma telpu, kas pamatotos uz pamattiesību ievērošanu, savstarpējas atzīšanas principu un nepieciešamību saglabāt valstu krimināltiesību sistēmu saskaņotību un ko attīstītu, izmantojot:

   visaptverošu krimināltiesvedības procesuālo garantiju juridisko instrumentu, kas, balstoties uz nevainīguma prezumpciju, nodrošina iespēju pilnībā izmantot tiesības uz aizstāvību;
   pamatotu tiesisko regulējumu, kas nodrošina ne bis in idem pamatprincipu un atvieglo krimināltiesvedības nodošanu starp dalībvalstīm un jurisdikcijas konfliktu atrisināšanu ar garantiju un aizstāvības tiesību augstu līmeni, kā arī nodrošina efektīvu piekļuvi šīm tiesībām un tiesiskās aizsardzības mehānismiem;
   visaptverošu tiesisko regulējumu, kas no kriminālnoziegumiem un jo īpaši terorisma aktiem, organizētajiem noziegumiem, cilvēku tirdzniecības un ar dzimumu saistītās vardarbības cietušajiem sniedz plašāko iespējamo aizsardzību, tostarp atbilstošu kompensāciju, un ko nodrošina dalībvalstu līmenī;
   vispārēju tiesisko regulējumu, kas nodrošina visplašāko aizsardzību lieciniekiem;
   minimālos standartus attiecībā uz ieslodzījuma un aizturēšanas apstākļiem un visā ES vienotu tiesību kopumu ieslodzītajiem, tostarp atbilstīgus kompensēšanas noteikumus nepamatoti aizturētām vai notiesātām personām, papildus tam noslēdzot nolīgumus starp ES un trešām valstīm par notiesāto valstspiederīgo izdošanu, pilnībā īstenojot Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā(11), un nodrošinot pietiekamu ES finansējumu gan jaunu ieslodzījuma vietu celtniecībai tajās dalībvalstīs, kuras skar pārpildītu cietumu problēma, saistībā ar reģionālajiem drošības plāniem, gan sociālo pārcelšanas programmu īstenošanai;
   Eiropas likumdošanas instrumentu, kas ļautu konfiscēt un izmantot sociāliem mērķiem starptautisku kriminālo organizāciju ienākumus un īpašumus;
   visaptverošu likumdošanas instrumentu par pierādījumu vākšanu un pieņemamību krimināltiesvedībā;
   pasākumus, lai nodrošinātu juridisko palīdzību, izmantojot pietiekamus budžeta līdzekļu piešķīrumus;
   pasākumus, lai apkarotu vardarbību, jo īpaši pret sievietēm un bērniem;

113.   uzsver, ka apkarojot nelikumīgo imigrāciju, jāņem vērā centieni apkarot cilvēku tirdzniecību un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut īpaši mazaizsargātu noziegumos cietušo personu, jo īpaši sieviešu un bērnu, sodīšanu vai viņu tiesību apdraudēšanu;

114.   uzsver, ka Eiropā no vīriešu vardarbības ir cietusi ceturtā daļa sieviešu; tādēļ aicina Komisiju nostiprināt tiesisko pamatu pašreizējās ES struktūrās, lai nodrošinātu to, ka jebkāda veida vardarbība pret sievietēm tiek skatīta, izmantojot plašu un uz dzimumu balstītu vardarbības pret sievietēm definīciju; prasa, lai, pamatojoties uz šo tiesisko pamatu, tiktu iesniegts priekšlikums direktīvai un Eiropas rīcības plānam par vardarbību pret sievietēm, nodrošinot vardarbības novēršanu, cietušo personu aizsardzību un vainīgo saukšanu pie atbildības; aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā īpašos apstākļus, kuros nonākušas imigrantes, jo īpaši tās jaunās meitenes, kuras ir sekmīgi integrējušās ES (bieži vien viņām ir dubultpilsonība) un kuras ģimenē vai uzturot intīmas attiecības, tikušas nolaupītas, nelikumīgi ieslodzītas vai pakļautas fiziskai vai psiholoģiskai vardarbībai reliģisku, kultūras vai uz tradīcijām balstītu apsvērumu dēļ, un nodrošināt to, lai tiktu pieņemti pasākumi, kas sniedz efektīvu piekļuvi palīdzības un aizsardzības mehānismiem;

115.   uzstāj, ka dzimuma jautājums jāņem vērā visos cilvēku tirdzniecības apkarošanas politikas izstrādes posmos;

Saskaņota daudzpakāpju drošības stratēģija ‐ Eiropa, kas aizsargā savus iedzīvotājus (noziedzības apkarošana, vienlaikus garantējot iedzīvotāju tiesības)

116.   kritizē to, ka trūkst gan vispusīga ģenerālplāna, kurā būtu izklāstīti ES drošības un robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie mērķi un struktūra, gan arī detalizētas informācijas par visu saistīto programmu un shēmu (neatkarīgi no tā, vai tās jau ir ieviestas, tiek sagatavotas vai atrodas politikas izstrādes stadijā) paredzēto kopdarbību un iespējām optimizēt to savstarpējo sasaisti; uzskata, ka Komisijai, apsverot ES drošības un robežu pārvaldības stratēģijas struktūru, vispirms būtu jāveic spēkā esošo tiesību aktu lietderīguma analīze, lai panāktu to optimālu sinerģiju;

117.   mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka ES turpmākajā darbībā šajā jomā tiek pilnībā ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtiskā nozīme, panākts pareizais līdzsvars starp drošību un brīvību un ka šis mērķis tiek pienācīgi uzraudzīts un racionalizēts;

118.   apņemas saistībā ar jauno Lisabonas līgumā noteikto institucionālo regulējumu sadarboties ar Komisiju un Padomi, lai koncentrētos uz ES iedzīvotāju brīvības veicināšanu, vienlaikus attīstot ES tiesisko regulējumu krimināllietās; uzskata, ka obligātā nepieciešamība aizsargāt iedzīvotājus pret terorismu un organizēto noziedzību jāpastiprina ar efektīvu likumdošanas un operatīvo instrumentu palīdzību, ņemot vērā minēto parādību globālo raksturu, un tai jābūt skaidri noteiktai tiesību aktos, ļaujot ES iedzīvotājiem pilnībā izmantot savas tiesības, tostarp tiesības apstrīdēt nesamērīgus vai neskaidrus noteikumus un likumu neatbilstīgu īstenošanu;

119.   uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpārbauda, cik lielā mērā ir iespējams panākt ES tiesiskā regulējuma izveidi krimināllietās;

120.   aicina ES atzīt no terorisma netieši cietušo personu cieņu, drosmi un ciešanas un uzsver, ka par prioritāti būtu jānosaka no terorisma cietušo personu tiesību aizstāvība un veicināšana un materiālas kompensācijas nodrošināšana; atzīst no terorisma netieši cietušo sieviešu ārkārtīgo neaizsargātību;

121.   aicina pieņemt vispusīgu tiesisko regulējumu, kas cietušajām personām ļautu saņemt pienācīgu aizsardzību un kompensāciju, proti, pieņemt projektu pamatlēmumam, ar ko tiktu grozīti spēkā esošie instrumenti par cietušo personu aizsardzību; uzskata, ka ir būtiski svarīgi izstrādāt kopīgu pieeju, kas ļautu konsekventi un pastiprināti reaģēt uz visu cietušo personu vajadzībām un tiesībām, nodrošinot to, ka pret cietušajiem izturas kā pret tādiem, nevis kā pret noziedzniekiem;

122.   atzinīgi vērtē to, ka atbalsts noziegumu upuriem, tostarp sievietēm, kas cietušas no vardarbības un seksuālas uzmākšanās, ir viens no Zviedrijas prezidentūras prioritārajiem jautājumiem; mudina Padomi iekļaut Stokholmas programmā visaptverošu Eiropas stratēģiju vardarbības izskaušanai pret sievietēm, kurā būtu ietverti profilaktiskie pasākumi (piemēram, informētība par vīriešu iespējamo vardarbību pret sievietēm), politika upuru aizsardzībai, paredzot īpašu sadaļu par noziegumu upuru tiesībām, un atbalsta palielināšana noziegumu upuriem, jo īpaši jaunām meitenēm, kuras arvien vairāk kļūst par smagu noziegumu upuriem, kā arī konkrēti pasākumi, lai tiesu sistēma varētu vērsties pret noziegumu pastrādātājiem; aicina Spānijas prezidentūru savā darbības laikā pilnībā īstenot Stokholmas programmā noteikto rīcības plānu un katru mēnesi ziņot Parlamentam par panākto progresu;

123.   uzskata, ka mērķis panākt drošu Eiropu ir likumīgs, un piekrīt, ka ir svarīgi nepārtraukti attīstīt un nostiprināt ES kopējo politiku cīņā pret terorismu, organizēto noziedzību, nelegālo imigrāciju, cilvēku tirdzniecību un seksuālo izmantošanu;

124.   aicina izstrādāt vispārēju Eiropas stratēģiju par cīņu pret organizēto noziedzību, apvienojot dalībvalstu, Eiropas iestāžu, specializēto ES aģentūru un informācijas apmaiņas tīklu centienus un resursus; uzsver, ka pašlaik organizētā ekonomiskā noziedzība, piemēram, tabakas kontrabanda, samazina ieņēmumus un vēl vairāk sarežģī jau tā nopietno budžeta situāciju daudzās ES dalībvalstīs, un aicina steidzami pieņemt efektīvus preventīvos pasākumus;

125.   uzskata, ka turpmākā darbība pret organizēto noziedzību un terorismu vairāk jākoncentrē uz pamattiesību aizsardzību un tai jānodrošina pienācīga liecinieku aizstāvība, stimuli tiem, kuri sadarbojas teroristu tīklu iznīcināšanā, kā arī novēršanas un integrācijas politika, kura attiecas galvenokārt uz personām, kas ietilpt augsta riska kategorijās, par prioritāti jebkurā situācijā izvirzot ētiskus preventīvos pasākumus ekonomiskajā un sociālajā līmenī un kompensācijas un reparācijas pasākumus terorisma upuriem;

126.   uzskata, ka ES ir ārkārtīgi svarīgi veikt nopietnus pasākumus, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību, jo tā pašlaik ir problēma, kas aizvien palielinās, un ka pret cilvēku tirdzniecību ir jācīnās gan ES, gan ārpus tās, turklāt visu pasākumu priekšlikumiem ir jāveic dzimumu aspektu analīze; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu jo īpaši cīnīties pret pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības upuriem, ieviešot sodus, izveidojot izglītojošus pasākumus un rīkojot informētības veicināšanas kampaņas; uzskata, ka cilvēku tirdzniecība seksuāliem mērķiem sastāda lielāko daļu no šī nozieguma veida (saskaņā ar ANO datiem 79 %), tādēļ jāizskaidro un jāatzīst saistība starp pieprasījumu pēc šādu pakalpojumu pirkšanas un cilvēku tirdzniecību, jāatzīst arī tas, ka, kontrolējot pieprasījumu pēc seksuālu pakalpojumu pirkšanas, mazināsies cilvēku tirdzniecības apjoms;

127.   aicina veicināt pārredzamību un integritāti un aktīvāk cīnīties pret korupciju, balstoties uz plānu ar konkrētiem mērķiem un periodisku dalībvalstu veikto pretkorupcijas pasākumu novērtēšanu, īpašu uzmanību pievēršot tādu instrumentu īstenošanai, ko izveidojusi ES un kas paredzēti tieši pārrobežu korupcijas apkarošanai; aicina arī izveidot visaptverošu pretkorupcijas politiku un periodiski pārskatīt tās īstenošanu;

128.   pieprasa aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības pretkorupcijas un integritātes pārraudzību, kā arī pilsoņu iesaistīšanos pret korupciju, ne tikai uzsākot politiskas apspriedes un nodibinot tiešus saziņas kanālus, bet arī piešķirot resursus un izveidojot programmas, lai nodrošinātu, ka pilsoņi var viegli izmantot viņiem sniegtās iespējas;

129.   uzsver to, ka palielinās identitātes zādzību skaits un mudina izveidot visaptverošu ES stratēģiju kibernoziedzības apkarošanai šajā jomā, izstrādājot to sadarbībā ar interneta pakalpojumu sniedzēju un lietotāju organizācijām, kā arī izveidot ES palīdzības dienestu, kas sniegtu palīdzību cilvēkiem, kas cietuši no identitātes zādzības vai krāpšanās ar identitāti;

130.   aicina precizēt noteikumus par piekritību un tiesisko regulējumu attiecībā uz kibertelpu, lai veicinātu pārrobežu izmeklēšanu un sadarbības nolīgumus starp tiesībaizsardzības iestādēm un operatoriem, it īpaši apkarojot bērnu pornogrāfiju internetā;

131.   pieprasa efektīvāku un uz rezultātiem orientētāku politiku, lai plašāk īstenotu policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, sistemātiskāk iesaistot izmeklēšanā Eiropolu un Eurojust, it īpaši lietās, kas saistītas ar organizēto noziedzību, krāpšanu, korupciju un citiem smagiem noziegumiem, kas apdraud ES iedzīvotāju drošību un finanšu intereses;

132.   aicina katru gadu publicēt visaptverošu ziņojumu par noziedzību Eiropas Savienībā, tajā ietverot ziņojumus par specifiskām jomām, piemēram, novērtējumu par organizētās noziedzības draudiem un Eurojust ikgadējo ziņojumu, un uzsver nepieciešamību īstenot starpnozaru pieeju un visaptverošu stratēģiju, lai novērstu tādus nozieguma veidus kā cilvēku tirdzniecība un kibernoziedzība un cīnītos ar tiem;

133.   aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties, lai apmainītos ar labas prakses piemēriem un gūtajām atziņām pretradikalizācijas politikas jomā; šajā sakarībā uzskata, ka pašvaldību un reģionālajām iestādēm ir vislabākās iespējas dalīties labas prakses piemēros saistībā ar cīņu pret radikalizāciju un polarizāciju un tādēļ aicina iesaistīt tās pretterorisma stratēģiju izstrādē;

134.   aicina veicināt policijas sadarbību starp dalībvalstīm, izmantojot savstarpējas zināšanas un uzticēšanos, kopīgas apmācības, kopīgu policijas sadarbības vienību izveidi un studentu apmaiņas programmu sadarbībā ar Eiropas Policijas akadēmiju (CEPOL);

135.   aicina Komisiju un Eiropadomi nekavējoties mainīt juridisko situāciju, kas radusies pēc tam, kad Eiropas Kopienu Tiesa pieņēma spriedumus lietās par melnajiem sarakstiem, īpaši Kadi lietā(12), un, to darot, pilnībā ievērot iesaistīto pamattiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu un tiesības saņemt kompensāciju;

136.   aicina pastiprināt Eiropas sodāmības reģistru informācijas sistēmu (ECRIS), lai būtu iespējams novērst atkārtotu noziegumu izdarīšanu citās dalībvalstīs, īpaši tad, ja runa ir par noziegumiem pret bērniem;

137.   it īpaši aicina Komisiju uzsākt diskusijas un apspriedes ar ieinteresētajām pusēm, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, par visiem aspektiem, kas saistīti ar Eiropas prokuratūru, lai apkarotu noziegumus, kas ietekmē ES finanšu intereses, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pantā;

138.   uzsver vajadzību izstrādāt visaptverošu Eiropas drošības stratēģiju, pamatojoties uz dalībvalstu sagatavotajiem drošības plāniem, ciešākas solidaritātes principa ievērošanu un ES aģentūru, tīklu un informācijas apmaiņas pievienotās vērtības objektīvu novērtēšanu; pauž apņēmību kopā ar dalībvalstu parlamentiem cieši uzraudzīt visas darbības, kuras Padome veic saistībā ar operatīvo sadarbību ES iekšējās drošības jomā;

139.   mudina Padomi un Komisiju izveidot drošības stratēģiju, kas aptvertu gan starptautiskās organizētās noziedzības un terorisma iekšējos, gan ārējos aspektus; uzstāj uz to, ka ES ir jāpieņem integrētāka pieeja Eiropas drošības un aizsardzības politikai un tieslietām un iekšlietām;

140.   aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērtēt un pārskatīt pašreizējos starptautiskos, Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktus un politiku attiecībā uz narkotikām un veicināt ļaunuma samazināšanas, novēršanas un atveseļošanās politiku, jo īpaši saistībā ar konferencēm, kas par šiem jautājumiem notiek ANO līmenī;

Operatīvās iestādes un aģentūras un tehniskie līdzekļi

141.   piešķir lielu nozīmi Eurojust un Eiropola nostiprināšanai un apņemas kopā ar dalībvalstu parlamentiem pilnībā piedalīties šo iestāžu darbības noteikšanā, novērtēšanā un uzraudzībā, it īpaši, lai izpētītu iespējas pavirzīt uz priekšu Eiropas prokuratūras izveidi;

142.   konstatē, ka jāturpina un pat jāpastiprina centieni apkarot finanšu un ekonomiskos noziegumus; šajā sakarībā konstatē, ka ir īpaši svarīgi aizsargāt eiro, kas ir Eiropas Savienības simbols; norāda, ka naudas viltošanas apkarošanai, kā arī Perikla programmas konsolidēšanai un nostiprināšanai vajadzētu būt Eiropas Savienības galvenajiem mērķiem;

143.   aicina pārskatīt Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās(13), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti(14) un Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(15) 13. pantu;

144.   aicina nodrošināt ciešāku un padziļinātāku sadarbību starp dalībvalstu pārvaldi, Eiropas aģentūrām un kopējās darbības grupām, izmantojot specializētus tīklus (piemēram, Šengenas Informācijas sistēmu II (SIS II), vīzu informācijas sistēmu (VIS), Muitas informācijas sistēmu, EURODAC - pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēma, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju - un juridiskos tīklus), kā arī specifisku sadarbību starp izmeklēšanas un policijas dienestiem dalībvalstu un Eiropas līmenī, lai cīnītos pret terorismu un organizēto noziedzību; uzskata, ka efektīvākai Eiropas policijas iestāžu sadarbībai vajadzētu nodrošināt trešās valstis un Eiropas Savienības dalībvalstis ar piemērotiem aizsardzības mehānismiem un garantēt personas datu aizsardzību pienācīgā līmenī;

145.   pauž nožēlu par progresa trūkumu Šengenas informācijas sistēmas uzlabotā II līmeņa (SIS II) un jaunizveidotās Vīzu informācijas sistēmas (VIS) ieviešanā un mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pastiprināti visi attiecīgajos līmeņos veicamie sagatavošanās darbi, lai nepieļautu turpmākus kavējumus;

146.   uzsver nepieciešamību izveidot efektīvu, ilgtspējīgu un drošu administratīvo kārtību tādām lielākajām Eiropas IT sistēmām kā SIS II, VIS un Eurodac, tā nodrošinot, ka pilnībā tiek ievēroti visi noteikumi, kas attiecas uz šādām sistēmām un ir saistīti ar piekļuves mērķiem un tiesībām, kā arī visi drošības un datu aizsardzības noteikumi; šajā sakarībā uzsver, ka ir būtiski svarīgi, lai ES būtu visaptverošs un vienots personas datu aizsardzības noteikumu kopums;

147.   atgādina, ka dažās jomās aģentūru dibināšana ir bijusi ļoti lietderīga attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, piemēram, to var teikt par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eurojust, Eiropola, Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi; uzskata, ka, ņemot vērā to, ka Šengenas līgums ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamats, ir būtiski izveidot Eiropas aģentūru šajā jomā nozīmīgu informācijas sistēmu ‐ SIS II, VIS un Eurodac ‐ pārvaldīšanai , jo šāds risinājums ir visuzticamākais;

148.   pauž nožēlu par to, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā, kad Padome un Komisija vēl nebūs pienācīgi sagatavojušas pasākumus, kas vajadzīgi brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (BDTT) "jaunam sākumam"; norāda, ka atšķirībā no EDAP jomā paveiktā, it īpaši attiecībā uz Ārējās darbības dienestu, nav veikti sagatavošanas darbi, lai īstenotu juridisko pamatu pārredzamībai (LESD 15. pants), datu aizsardzībai (LESD 16. pants) un nediskriminācijai (LESD 18. pants), un ka šāda stāvokļa rezultāts būs ilgs juridiskas nenoteiktības posms, kas īpaši ietekmēs BDTT; aicina Komisiju, ņemot vērā iepriekšminēto un atsaucoties uz LESD 265. pantu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru līdz 2010. gada 1. septembrim iesniegt šādus dokumentus:

   likumdošanas priekšlikumu pamata tiesību aktam par Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu iesaistīšanu BDTT politikas un Eiropas līmenī iesaistīto aģentūru (ieskaitot Šengenas iestādes, Eiropolu, Eirojust, Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja) novērtēšanā;
   pārskatītu Pamattiesību aģentūras mandātu, citstarp aptverot tiesu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietās;
   likumdošanas priekšlikumu par LESD 16. panta un LES 39. panta īstenošanu, it īpaši attiecībā uz datu aizsardzību gadījumos, kas saistīti ar drošības jautājumiem, un vienlaikus paplašināt darbības jomu Regulai (EK) Nr. 45/2001 attiecībā uz datu aizsardzību ES iestādēs;
   pārskatītu Eiropola un Eirojust tiesisko regulējumu, lai pielāgotos jaunajam ES tiesiskajam regulējumam;

Neatliekami jautājumi

149.   aicina Komisiju ierosināt konsolidāciju aptuveni 1200 dažādiem pasākumiem, kuri kopš 1993. gada pieņemti saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, lai ieviestu saskaņotību šajā politikas jomā, taču ņemot vērā Eiropas Savienības jaunos uzdevumus un lomu, kā arī jauno tiesisko regulējumu, kuru paredz Lisabonas līgums, sākot ar jomām, kas noteiktas par prioritārām nolīgumā ar Eiropas Parlamentu; atgādina Komisijai, ka Parlaments šīs saistības novērtēs gaidāmajās komisāru uzklausīšanās; tādēļ aicina Komisiju katrā konkrētā gadījumā skaidri norādīt, kādus priekšlikumus tā plāno kodificēt vai pārstrādāt, un patur tiesības pilnībā izmantot savas pilnvaras grozīt tiesību aktus; uzskata, ka jaunajam BDTT tiesiskajam regulējumam ir jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar vajadzību pēc nepārtrauktības vai konsolidācijas tādiem tiesību aktiem, kas tika veidoti būtiski atšķirīgā konstitucionālajā sistēmā;

150.   uzsver, ka, it īpaši attiecībā uz likumdošanas priekšlikumiem par BDTT, lēmumu pieņemšanas procesam, sākot no Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienās, vajadzētu būt pārredzamam un atbilstošam noteikumiem par:

   astoņu nedēļu periodu, kura laikā valstu parlamenti var pārbaudīt atbilstību subsidiaritātes kritērijam,
   īpašajiem noteikumiem par līdzdalību vai izņēmumiem, kas paredzēti dažām valstīm (Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Dānijai),
   un noteikumiem par jaunajām deleģētajām pilnvarām (LESD 290. pants) un īstenošanas pasākumiem, kas paredzēti LESD 291. pantā, bet kam pašlaik vēl nav juridiskā pamata;
  

uzskata, ka gadījumos, kad likumdošanas procedūra sākta saskaņā ar Nicas līgumu, kas paredz tikai apspriešanos ar Parlamentu, kā tas ir attiecībā uz daudzām brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomām, un kad ir sniegts Parlamenta atzinums, likumdošanas procedūra jāsāk no jauna ar pirmo lasījumu, ievērojot Lisabonas līgumu, lai dotu Parlamentam iespēju paust savus viedokļus atbilstīgi tā prerogatīvām;

151.   uzsver, ka atšķirībā no prezidentvalsts sagatavotajā Stokholmas programmas projektā paustā viedokļa gadījumos, kad tiek skartas pamattiesības, ES ārpolitikai ir jāatbilst ES iekšējam tiesiskajam regulējumam, bet ne otrādi; aicina Parlamentu nekavējoties informēt par plānotām vai iesāktām sarunām par starptautiskiem nolīgumiem, kuri ietekmē BDTT, it īpaši tādiem, kas pamatojas uz pašreizējā ES līguma 24. un 38. pantu; uzskata, ka īpaša prioritāte ir jāpiešķir tam, lai pirms nākamā ES un ASV samita formulētu saskaņotu kopēju stratēģiju turpmākajām attiecībām ar ASV saistībā ar BDTT, it īpaši attiecībā uz šādu nolīgumu noslēgšanu:

   par agrāko "Kopienas ceļu" ESTA vīzu režīma atcelšanas nolīgumā,
   par ES un ASV pasažieru vārdu reģistra nolīgumu,
   par ES un ASV nolīgumu par piekļuvi finanšu datiem (SWIFT), pienācīgi ņemot vērā ES un ASV nolīgumus par savstarpējo juridisko palīdzību un izdošanu,
   par ES un ASV sistēmu tādu datu aizsardzībai, kuru apmaiņa veikta saistībā ar drošības mērķiem;

152.   aicina Komisiju vienkāršot un darīt pieejamākas finansēšanas programmas, kas izstrādātas, lai atbalstītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi; tādēļ uzsver vajadzību, gatavojot jaunos finanšu plānus, ievērot solidaritāti finanšu jautājumos;

153.   patur tiesības nākt klajā ar konkrētiem ierosinājumiem attiecībā uz likumdošanas programmu, kad notiks apspriešanās ar Parlamentu;

154.   aicina līdz 2012. gada sākumam veikt Stokholmas programmas termiņa vidusposma pārskatīšanu un novērtēšanu;

o
o   o

155.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 267, 14.10.1991., 33. lpp.
(2) OV C 273 E, 14.11.2003., 99. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0352.
(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0386.
(5) Ievērojot LESD 36. protokola par pārejas noteikumiem 10. pantu un LESD 276. pantu.
(6) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
(7) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).
(9) Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.).
(10) Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp.)
(11) OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.
(12) Apvienotās lietas Nr. C-402/05 P un C-415/05 P, Kadi un Al Barakaat International Foundation pret Padomi un Komisiju [2008] ECR I-6351.
(13) OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.
(14) OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.
(15) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika