Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. oktobra paziņojumu par gada pārskatu par euro zonu (COM(2009)0527) un tam pievienoto 2009. gada 7. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu par gada pārskatu par euro zonu (SEC(2009)1313),

–   ņemot vērā 2009. gada 12. augusta Komisijas dienestu darba dokumentu par publiskajām finansēm EMS 2009. gadā (SEC(2009)1120),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos (COM(2009)0545),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra ieteikumu Padomes ieteikumam par atjauninātu 2009. gada redakciju dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm un par dalībvalstu nodarbinātības politiku īstenošanu (COM(2009)0034),

–   ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMS@10 'Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi“(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu(2),

–   ņemot vērā 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par publiskajām finansēm EMS 2007. un 2008. gadā(3),

–   ņemot vērā 2008. gada 9 jūlija rezolūciju par ECB 2007. gada pārskatu(4),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0031/2010),

A.   tā kā dalībvalstis ir piedzīvojušas vissmagāko ekonomikas un sociālo krīzi kopš Eiropas integrācijas procesa uzsākšanas;

B.   tā kā stabila valūta un pareiza fiskālā politika ir pierādījusi savu vērtību, mazinot krīzes ietekmi uz Eiropu;

C.   tā kā Eiropas ekonomikas stabilizēšanā būtiska nozīme bija fiskālajai un monetārajai politikai, kā arī stabilizācijas pasākumiem finanšu nozarē;

D.   tā kā, pateicoties G20 valstu, ES un dalībvalstu fiskālās politikas un pretkrīzes pasākumu saskaņošanai ilgākā laika periodā, bija iespējams izvairīties no turpmākas situācijas pasliktināšanās;

E.   tā kā daudzās dalībvalstīs īstenoja prociklisku fiskālo politiku;

F.   tā kā patiesa ES mēroga ekonomiskā politika ir pieņemta tikai attiecībā uz monetāro politiku un tā kā ir ierobežotas iespējas saskaņot fiskālo politiku, kas ir galvenokārt dalībvalstu atbildības jautājums;

G.   tā kā naftas, gāzes, derīgo izrakteņu un citu neatjaunojamu resursu cenas ir ārkārtīgi svārstīgas un tās bija viens no faktoriem globālas nelīdzsvarotības radīšanā un galvenais šķērslis, kas 2008. gadā neļāva samazināt inflāciju zem 2%, bet tuvu tiem, atbilstīgi ECB noteiktajam mērķim; tā kā sagaidāms, ka šīs cenas vidēji ilgā laikā pieaugs, apdraudot makroekonomisko stabilitāti euro zonā;

H.   tā kā ir paredzams, ka lielāki izdevumi, ko rada ekonomikas atbalstīšanai paredzētie automātiskie stabilizēšanas un izvēles pasākumi apvienojumā ar finanšu nozares un zemāku nodokļu ieņēmumu radīto ietekmi, 2010. gadā liks dalībvalstu budžeta deficītam strauji pieaugt līdz 7% no IKP; tā kā 2011. gadā ir gaidāma zināma situācijas uzlabošanās; tā kā dažas dalībvalstis tomēr atkārtoti neievēroja Stabilitātes pakta kritērijus vēl ilgi pirms krīzes sākuma; tā kā valsts finanšu stabilitātes atgūšana ir būtiski svarīga un kalpo kā priekšnoteikums mūsu kopējās valūtas stabilitātei;

I.   tā kā krīzes radītās izmaksas bija galvenais iemesls, kāpēc situācija valsts finanšu jomā atkal pasliktinājās, bet lielākajai daļai dalībvalstu fiskālā bilance pirms krīzes bija uzlabojusies; tā kā ir tomēr jāņem vērā, ka vairākām dalībvalstīm jau pirms krīzes bija lieli valsts parādi;

J.   tā kā valsts izdevumiem vajadzēja būt anticikliskiem, lai izvairītos no vēl pamatīgākas ekonomikas lejupslīdes, un anticikliskums joprojām ir nepieciešams, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti; tā kā pārmērīgs strukturāls budžeta deficīts un pārmērīgs valsts parāds ir nopietns šķērslis ekonomikas izaugsmei un pamatīgi ierobežo izdevumus tādās jomās kā izglītība, aprūpe, jauninājumi un komunālie pakalpojumi;

K.   tā kā euro zonas izveide, lai gan vēlama, ir radījusi situāciju, kurā vairs nav iespējams izvēlēties elastīgu valsts valūtas kursa politiku;

L.   tā kā, izstrādājot politikas plānus, ir gandrīz neiespējami paredzēt tik milzīga apmēra krīzi, Stabilitātes un izaugsmes pakts tika izstrādāts gan labvēlīgām, gan nelabvēlīgām situācijām, bet daudzas dalībvalstis nepildīja paktā paredzētos pienākumus un nesagatavojās nelabvēlīgai situācijai;

M.   tā kā globalizācijas dēļ euro zona ir spiesta aktīvi iesaistīties globālajā ekonomikas un finanšu pārvaldībā;

N.   tā kā euro potenciāls nav pietiekami izmantots pasaules līmenī, jo euro zonai nav ne skaidri noteiktas starptautiskās stratēģijas, ne arī efektīvas starptautiskās pārstāvības;

Monetārā politika

1.   pauž satraukumu par notiekošo un gaidāmo nodarbinātības samazināšanos Eiropas Savienībā, lai gan monetārās un fiskālās politikas jomā ir pieliktas ārkārtējas pūles; uzsver, ka papildus ārkārtas pasākumiem ekonomikas atveseļošanas jomā ir jāpaātrina, nevis jāpalēnina strukturālas reformas, lai padarītu Eiropas ekonomiku un darba tirgu spēcīgāku un izturīgāku pret ekonomikas satricinājumiem pasaulē;

2.   atzinīgi vērtē to, ka kopš 2008. gada oktobra ECB monetārā politika ir aktīva un elastīga, īstenojot pasākumus kredītiestāžu likviditātes veicināšanai;

3.   pauž satraukumu, ka visas bankas nav izmantojušas ECB un citu centrālo banku nodrošināto papildu likviditāti, lai atvieglotu kredītresursu trūkumu, no kura cieš ražotāji, un jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi;

4.   atzinīgi vērtē Padomes, ECB un Eurogrupas pastiprināto sadarbību;

5.   pauž bažas par to, kādu ietekmi uz euro zonas ekonomiku atstās ASV dolāra vērtības straujā krišanās, kā arī Ķīnas juaņas-renminbi vērtības straujais zudums pēc tam, kad Ķīnas valdība, nelikumīgi iejaucoties, to devalvēja; pauž bažas par iespējamo jauna aktīvu burbuļa veidošanos Āzijā; aicina pastiprināt starptautisko dialogu makroekonomikas jomā, lai pielāgotu valūtu maiņas kursus un tādējādi panāktu lielāku līdzsvaru pasaules ekonomikā;

6.   norāda, ka reālu cenu stabilitāti var panākt tikai tad, ja pienācīgi risina jautājumu par inflācijas cēloņiem; šajā sakarībā uzsver, ka pirms finanšu krīzes vērojamo inflācijas pieaugumu neradīja pārmērīgs iekšējais pieprasījums, bet gan elektroenerģijas, pārtikas produktu, preču, finanšu aktīvu un nekustamo īpašumu cenu pieaugums;

7.   uzsver faktu, ka algu mērenības pasākumi darbojas arī kā bremzējošs faktors attiecībā uz mājsaimniecības ienākumu un tādējādi arī uz privātā patēriņa izaugsmi; tādēļ brīdina, ka nevajag orientēties tikai uz mērenām algām kā uz instrumentu cenu stabilitātes panākšanai un konkurētspējas saglabāšanai; atgādina, ka aizvien lielāka konkurence pasaulē jau ir piespiedusi samazināt algas, lai gan augstākas preču cenas un energopatēriņa izmaksas ir samazinājušas ES patērētāju pirktspēju; uzsver, ka reālajām algām vajadzētu palielināties atbilstoši produktivitātes pieaugumam, lai garantētu ilgtermiņa stabilitāti ienākumu sadalē;

8.   atkārtoti aicina uzlabot koordināciju starp PTO, SVF, Finanšu stabilitātes padomi un Pasaules Bankas grupu, lai apkarotu spekulāciju un risinātu ekonomikas krīzes radītās problēmas;

9.   atgādina, ka valūtas kursu svārstības kavē pasaules ekonomikas atveseļošanos un ka ir svarīgi koordinēt monetāro politiku, lai izvairītos no finansiālas nelīdzsvarotības, kas varētu izraisīt makroekonomisku nestabilitāti; aicina, izmantojot SVF kā pasaules mēroga konsultāciju forumu monetārās politikas jautājumos, organizēt pasaules līmeņa monetāro konferenci;

Koordinācijas un sadarbības uzlabošana ekonomikas politikas jomā

10.   atbalsta Komisiju, kas pauž bažas par ievērojamo nelīdzsvarotību saistībā ar darbaspēka vienības izmaksu pieaugumu, ražīguma pieauguma tempiem, aizvien nevienlīdzīgāku ienākumu sadali un pārticību, tekošajiem norēķiniem un procentu likmju atšķirībām ES un euro zonā un pauž bažas par to, ka trūkst efektīvu mehānismu, ar ko varētu novērst šīs nelīdzsvarotības palielināšanos;

11.   kā ierosināts Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojumam “EMU@10 ‐ panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem” (COM(2008)0238) pievienotajā dienestu darba dokumentā, aicina Komisiju izstrādāt dignostikas instrumentus un rādītājus, lai efektīvāk uzraudzītu un izvērtētu attiecīgo ekonomisko attīstību dalībvalstīs, tostarp paredzot darbaspēka vienības izmaksu, patieso valūtas kursu, finanšu tirgu un konkurenci ietekmējošu politikas nostādņu daudzpusēju uzraudzību;

12.   ņem vērā bažas, ko Komisija paudusi ikgadējā paziņojumā par euro zonu 2009. gadā saistībā ar nelīdzsvarotības pieaugumu euro zonā un divus aspektus, kas saskaņā ar Komisijas pausto viedokli ir galvenie nelīdzsvarotības cēloņi ‐ no vienas puses, viegli sagraujamu izaugsmes modeli, kas balstās uz konkurētspējīgu eksporta nozari un ko neizlīdzsvaro vietējais pieprasījums, un no otras puses, to, ka dažās valstīs, kas cieta no deficīta, nelīdzsvarotība, iespējams, izpaudās kā pārmērīgs vietējais pieprasījums, mājokļu cenu pieaugums un pārāk strauja izaugsme būvniecības nozarē; tādēļ ierosina, lai Komisija izskata iespējamos veidus, kā efektīvi uzlabot euro zonas ekonomikas pārvaldīšanu, tai skaitā jaunu mehānismu izveidi, lai novērstu atkārtotu pārmērīgu šādas nelīdzsvarotības pieaugumu nākotnē un asimetriskos satricinājumus, ko tie veicina;

13.   uzsver, ka Komisija ikgadējā paziņojumā par euro zonu 2009. gadā skaidri norāda, ka izveidotais politikas koordinācijas mehānisms euro zonā krīzes laikā nedarbojās labi; tāpat kā Komisija uzskata, ka ir steidzami nepieciešama makroekonomikas uzraudzības padziļināšana un paplašināšana, lai saskaņoti reaģētu uz krīzi;

14.   atzinīgi vērtē EIB līdzekļu izmantošanu, kā arī kopējos, bet atšķirīgos dalībvalstu ieguldījumus anticiklisku valsts izdevumu nodrošināšanā krīzes laikā, ko veica, lai daļēji kompensētu Eiropas budžeta ierobežoto apmēru; tomēr brīdina, ka pārmērīga balstīšanās uz EIB palīdzību var radīt situāciju, kad tiek apieta budžeta procedūra un Eiropas Parlamentam tiek kavēts sniegt atzinumu par saistību izdevumu trajektoriju; tādēļ atgādina, ka ar EIB nebūtu jāaizstāj ES budžets;

15.   ir vienisprātis ar Komisiju, ka finanšu tirgu pārraudzība un reglamentēšana, fiskālā disciplīna un iekšējo un ārējo deficītu ierobežošana ir būtiski elementi Ekonomikas un monetārās savienības veiksmīgā attīstībā;

16.   uzsver nepieciešamību visaptveroši piemērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, vienlaikus norādot, ka šā pakta noteikumi attiecas tikai uz budžeta deficītu un valsts parādu; norāda, ka ar šo fiskālās saskaņošanas instrumentu tikai daļēji novērš galvenos euro zonas ekonomiskās nelīdzsvarotības cēloņus; tādēļ uzskata, ka fiskālā saskaņošana jāveic lielākā mērā, nekā tas paredzēts Stabilitātes un izaugsmes paktā;

17.   uzsver, ka pašreizējai ekonomikas un finanšu krīzei un pastiprinātai finanšu koordinācijai starp dalībvalstīm, kuras jau ir ieviesušas euro, nevajadzētu izraisīt euro zonas iekapsulēšanu;

18.   atkārtoti pauž viedokli par to, ka ekonomikas koordinācijai vajadzētu notikt, izmantojot integrētu Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģiju un pamatojoties uz topošo ES stratēģiju 2020. gadam, integrētajām pamatnostādnēm, ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un konverģences un stabilitātes programmām;

Valsts finanses

19.   pauž nopietnas bažas par valsts parāda kritiskajiem apmēriem un par tā prognozēto straujo pieaugumu 2010. un 2011. gadā;

20.   uzsver to, cik svarīgi ir efektīvi izmantot Līguma par Eiropas Savienības darbību 136. panta jaunos noteikumus, lai uzlabotu koordināciju ekonomikas jomā un euro zonas pārvaldību; sagaida, ka Komisija un Euro grupas priekšsēdētājs saistībā ar šo jautājumu pieņems konkrētus priekšlikumus;

21.   atzinīgi vērtē Eiropas Statistikas pārvaldības konsultatīvās padomes pirmo gada pārskatu un piekrīt arī tās secinājumam, ka jācenšas panākt valsts statistikas iestāžu profesionālās neatkarības juridiskā pamata radīšanu tajās dalībvalstīs, kurās tas vēl nav izdarīts; gaida Komisijas (Eiropas Kopienu Statistikas biroja) ikgadējo novērtējumu par atbilstību Prakses kodeksam, kā tas paredzēts Komisijas ieteikumā par valsts un Kopienas statistikas iestāžu neatkarību, integritāti un atbildību (COM(2005)0217 galīgā redakcija);

22.   pauž bažas par dalībvalstu nelielo spēju pretoties turpmākai ekonomikas lejupslīdei un ieguldīt steidzami nepieciešamos līdzekļus zināšanās, rūpniecības nozares modernizācijā un ilgtspējīgā attīstībā;

23.   piekrīt, ka, palielinot sistēmas elastīgumu, pārskatītajā 2005. gada Stabilitātes un izaugsmes paktā ir paredzēti pareizi instrumenti, ar kuriem koordinēt “izejas stratēģijas” un radīt pietiekami lielas iespējas rīkoties ekonomikas lejupslīdes situācijās, lai nodrošinātu ekonomiskās atveseļošanās konsolidāciju; tomēr uzskata, ka, tiklīdz pašreizējā lejupslīde būs beigusies, ir nepieciešams, ievērojot reformētā Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, stiprināt pakta preventīvo sadaļu, lai nodrošinātu, ka izaugsmes periodos dalībvalstis atturas no procikliskas politikas īstenošanas;

24.   uzsver, ka, izvērtējot dalībvalstu stabilitātes un konverģences programmas, Komisijai būtu jāliek lielāks uzsvars uz secinājumiem, kas iekļauti tās Paziņojumā par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos (COM(2009)0545);

25.  atbalsta to, ka Komisija izmanto pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, lai samazinātu valsts budžeta deficītu un uzsver to, cik svarīgas ir pareizā laikā ieplānotas, tālejošas, konkrētas un kvantitatīvas dalībvalstu valsts finansējuma līdzsvarošanai paredzētas programmas, kuras tiks uzsāktas 2010. un 2011. gadā;

26.   pauž ārkārtīgi lielas bažas par notikumu pavērsienu saistībā ar budžeta deficītu Grieķijā; aicina gūt mācību no šīs situācijas, turpinot euro zonas paplašināšanu, jo īpaši saistībā ar statistikas datu kvalitāti;

27.   uzskata, ka dalībvalstīm, kurām ir grūtības nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju, ir, pirmām kārtām, pašām jāuzņemas atbildība par šo grūtību novēršanu, jo īpaši īstenojot piemērotāku fiskālo politiku; aicina dalībvalstis paātrināt reformu īstenošanu, pieņemot mērķtiecīgas politikas pamatnostādnes, lai novērstu trūkumus ilgtspējībā, ko radījis augstais parādsaistību līmenis un izmaksas, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu;

28.   uzsver, ka daži trūkumi Ekonomikas un monetārās savienības izveidē un, zināmā mērā, konkrētu euro zonas dalībvalstu un trešo valstu partneru ekonomikas politika apgrūtina ES dalībvalstu spēju sakārtot savu finanšu sistēmu; atkārtoti pauž pārliecību, ka ir jāpaplašina pašreizējais euro zonā noteiktais politikas koordinācijas mehānisms īpaši, lai risinātu pašreiz euro zonā vērojamās un nākotnē iespējamās nelīdzsvarotības un noviržu radītās problēmas; saistībā ar šo pauž nožēlu, ka valdības nav pieņēmušas saistošu apņemšanos pastiprināt euro zonā koordināciju;

29.   aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par pasākumu kopumu, lai palīdzētu dalībvalstīm atjaunot līdzsvaru to norēķinu kontos un finansēt valsts ieguldījumus, iekļaujot šajos pasākumos:

30.   atkārtoti pauž viedokli, ka, nosakot savas valsts budžetu, dalībvalstu valdībām vajadzētu ņemt vērā integrētās pamatnostādnes un katrai valstij specifiskus ieteikumus, kā arī vispārējo budžeta stāvokli euro zonā; atšķirīgos valstu fiskālos kalendārus un galvenos pieņēmumus pamatprognozēs vajadzētu saskaņot, lai izvairītos no atšķirībām, kādas rodas, izmantojot atšķirīgas makroekonomikas prognozes (piemēram, par globālo izaugsmi, ES izaugsmi, naftas barela cenu un procentu likmēm) un citus parametrus;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt instrumentus, lai palielinātu dalībvalstu budžetu salīdzināmību no dažādu kategoriju izdevumu viedokļa;

32.   aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt konkrētu priekšlikumu par to, kā finanšu nozarei vajadzētu iesaistīties krīzes radīto izmaksu segšanā;

33.   aicina ECB, Komisiju un euro zonas dalībvalstis stimulēt ekonomiskās un monetārās integrācijas procesu ES un atbalstīt euro zonas paplašināšanu;

34.   aicina ECB atbalstīt euro zonā neietilpstošo dalībvalstu centienus ieviest euro, jo īpaši gadījumos, kad dalībvalstis ir pierādījušas spēju ievērot pareizu un stabilu fiskālo disciplīnu;

Resursu atkarības novēršana un jaunu darbavietu izveide modernās, ekoloģiski ilgtspējīgās ražošanas nozarēs

35.   atgādina, ka krīze nav attaisnojums, lai kavētos risināt klimata pārmaiņu un vides degradācijas problēmas; uzsver, ka kavēšanās rīkoties var maksāt dārgi gan ekonomiskā, gan ekoloģiskā ziņā un ka lielāka energoefektivitāte un resursu efektivitāte, kā arī pāreja uz ilgtspējīgu atjaunojamu resursu izmantošanu ir labākais veids, kā ierobežot atkarību no nepietiekamajiem resursiem, vienlaicīgi veidojot jaunas darbavietas modernās un ekoloģiski ilgtspējīgās ražošanas nozarēs;

36.   aicina dalībvalstis un Komisiju radikāli pastiprināt centienus šajā jomā un lūdz ECB un Komisijai iekļaut šo jautājumu regulārajos ekonomikas ziņojumos;

37.   aicina Euro grupu veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu to, ka dalībvalstis, kas vēlas pievienoties euro zonai un atbilst pievienošanās nosacījumiem, to var izdarīt;

Euro zonas ārējā pārstāvība

38.   atkārtoti norāda, ka centieni veidot kopīgu starptautisku euro zonas valstu pārstāvniecību, lai gan valda krīze, nav nodrošinājuši lielus panākumus;

39.   uzskata, ka EMS politikas darba kārtībā kā viens no jautājumiem tiks iekļauts jautājums par problēmām, ko rada Āzijas jaunās tirgus ekonomikas valstis; pauž nožēlu, ka nav gūti nekādi panākumi euro zonas valstu ārējās pārstāvības uzlabošanā, lai gan euro kā rezerves valūtas nozīme pasaulē pieaug; uzsver, ka euro zonā ir jāizstrādā starptautiska stratēģija, kas atbilstu šīs valūtas starptautiskajam statusam;

40.   norāda arī, ka jānovērš pasaules mēroga nelīdzsvarotība, kas saistīta ar valūtas, tostarp ASV dolāra, Ķīnas juaņas–renminbi un euro, maiņas kursu, lai izvairītos no turpmākām finanšu krīzēm; aicina Euro grupu, Padomi un ECB attiecīgi pastiprināt darbības koordināciju valūtas maiņas kursu politikas jomā;

41.   uzsver to, cik nozīmīgi ir G-20 valstu secinājumi par nelīdzsvarotību pasaulē un to, kas katrai ekonomiskajai zonai ir jādara, lai līdzsvarotu savu ekonomiku; uzsver to, cik liela ir valūtas maiņas kursu nozīme, gatavojoties gaidāmajai G-20 valstu sanāksmei; uzskata, ka šādam sagatavošanās darbam vajadzētu būt pārredzamākam ES iekšienē un ka Parlaments būtu par to jāinformē;

o
o   o

42.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, Euro grupai, Eiropas Centrālajai bankai un Eiropas Investīciju bankai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0543. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0123. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0013. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0357.