Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. maija paziņojumu par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku (COM(2009)0234),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 15. oktobra Zaļo grāmatu par lauksaimniecības produktu kvalitāti ‐ produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas (COM(2008)0641),

–   ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par pārtikas kvalitātes nodrošināšanu, tostarp standartu saskaņošanu vai savstarpēju atzīšanu(1),

–   ņemot vērā 1998. gada 9. oktobra rezolūciju par lauksaimniecības produktu un lauksaimniecības pārtikas produktu kvalitātes politiku(2),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada oktobra darba dokumentu par pārtikas kvalitātes sertifikācijas shēmām,

–   ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) “veselības pārbaudi”,

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (COM(2008)0040),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0029/2010),

A.   tā kā Eiropas Savienībā ir visaugstākie pārtikas produktu kvalitātes standarti pasaulē, šos augstos standartus pieprasa Eiropas patērētāji un tie ir veids, kā nodrošināt maksimālu pievienoto vērtību;

B.   tā kā atbalsts mazajām un vidējām lauku saimniecībām, kuru ražošanas un patēriņa līmenis atbilst vietējām prasībām, veicina gan tradicionālas, gan empīriskas lauksaimniecības metodes un nodrošina to piemērošanu atbilstoši visaugstākajiem kvalitātes un nekaitīguma standartiem;

C.   tā kā kvalitatīvi Eiropas produkti ir Savienības kultūras un kulinārijas dzīvā mantojuma daļa un daudzu Eiropas reģionu saimnieciskās un sabiedriskās dzīves būtiska sastāvdaļa, atbalstot darbības, kas tieši saistītas ar vietējiem apstākļiem, jo īpaši lauku rajonos;

D.   tā kā pašlaik īstenotā politika attiecībā uz izplatīšanas tīklu ietekmē mazo ražotāju iespējas piekļūt plašai mērķgrupai;

E.   tā kā patērētājus aizvien vairāk interesē ne tikai pārtikas nekaitīgums, bet arī pārtikas produktu izcelsme un ražošanas metodes; tā kā ES jau ir ņēmusi vērā šo tendenci un ieviesusi šādas četras pārtikas kvalitātes un izcelsmes shēmas: aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN), aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN), garantēta tradicionālā īpatnība (GTĪ) un bioloģiskā lauksaimniecība;

F.   tā kā patērētāji šīs sertifikācijas shēmas uzskata par augstākas kvalitātes garantiju;

G.   tā kā ir iespējams izmantot jaunās tehnoloģijas, lai sniegtu izsmeļošu informāciju par lauksaimniecības un pārtikas produktu izcelsmi un īpašībām,

Vispārīgas piezīmes

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un vairāku Parlamenta ieteikumu iekļaušanu tajā pēc pārdomu procesa, ko sāka ar Zaļo grāmatu par lauksaimniecības produktu kvalitāti; vēlas, lai pēc iespējas drīz tiktu īstenoti pasākumi, ko Parlaments ierosinājis šajā rezolūcijā, lai efektīvi izmantotu praksē atgriezenisko saiti, kas iegūta, apspriežoties ar lauksaimniekiem un ražotājiem, un lai novērtētu ierosinātā regulējuma vēlamību, nepieciešamību un samērīgumu, vienlaicīgi ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas un vajadzību neradīt ražotājiem papildu izmaksas vai šķēršļus;

2.   pauž nožēlu, ka Komisija, kā iemeslu minot vienkāršošanu, kas varētu izrādīties neproduktīva, savā paziņojumā ir tikai daļēji ņēmusi vērā prasības, ko attiecīgo nozaru pārstāvji norādījuši pēc Zaļās grāmatas publicēšanas;

3.   uzsver, ka kvalitāte ir svarīgākais elements visā pārtikas ķēdē un ievērojami sekmē Eiropas lauksaimniecības pārtikas produktu ražotāju konkurētspēju; uzskata, ka kvalitāte var nodrošināt Eiropas ražotājiem iespējas gūt ievērojamas komerciālas priekšrocības un var netiešā veidā sekmēt lauku attīstību;

4.   uzskata, ka ES kvalitātes politika var radīt lielāku konkurētspēju un pievienoto vērtību Eiropas reģionu ekonomikai un ka daudzos lauku rajonos, kur ražošanas alternatīvas ir ierobežotas, kvalitatīvu lauksaimniecības produktu un lauksaimniecības pārtikas produktu ražošana bieži ir vienīgais risinājums; turklāt uzskata, ka kvalitāte veicina produktu daudzveidību un uzlabo darbaspēka profesionālās prasmes;

5.   aicina stiprināt ES kvalitātes politiku, jo Eiropas Savienības ražotājiem tā ir nozīmīgs stimuls darbības uzlabošanai kvalitātes, pārtikas nekaitīguma un vides ziņā; uzskata, ka šī politika var palīdzēt ievērojami palielināt Eiropas Savienības lauksaimniecības pārtikas produkcijas pievienoto vērtību tirgū, kas kļūst arvien globalizētāks;

6.   ir pārliecināts, ka kvalitātes politika var viest ievērojamas pārmaiņas Eiropas lauksaimniecībā, jo ražošanas apjomi kvalitatīvu produktu jomā ir lieli ‐ attiecībā uz AĢIN vien šis apjoms jau pārsniedz EUR 14 miljardus;

7.   uzskata, ka dažādu aizsardzības līmeņu ieviešana Eiropas kvalitātes apzīmējumiem varētu radīt netaisnīgus apstākļus, jo īpaši gadījumos, kad galvenokārt tiek izmantoti ekonomiski kritēriji; tādēļ uzskata, ka visām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vajadzētu būt vienlīdz atzītām;

8.   uzskata, ka arvien atvērtāka tirgus apstākļos ir svarīgi, lai PTO sarunās ES arī turpmāk atbalstītu principu par kvalitatīvu produktu efektīvu aizsardzību, piemērojot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības mehānismus;

9.   uzsver, ka PTO sarunās Komisijai jācenšas panākt vienošanās par jautājumiem, kas nav saistīti ar tirdzniecību, kas nodrošinās, ka ievestie lauksaimniecības produkti atbilst tādām pašām ES prasībām pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku labturības un vides aizsardzības jomā kā tās, ko piemēro Savienībā ražotiem lauksaimniecības produktiem;

10.   uzskata, ka jaunajai ES kvalitātes politikai vajadzētu būt atvērtākai produktiem no jaunajām dalībvalstīm, kurām ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijas sistēma kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem; pauž viedokli, ka prasībām, kas jāievēro, lai varētu reģistrēt konkrētu produktu, vajadzētu būt pārredzamām un saprotamām ne tikai pieteikumu iesniedzējiem (ražotājiem), bet arī patērētājiem;

11.   atbalsta rūpīgāku uzraudzību un lielāku koordināciju starp Komisiju un dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka ievestie pārtikas produkti atbilst ES kvalitātes un pārtikas nekaitīguma standartiem, kā arī tās vides un sociālajiem standartiem;

12.   uzsver, ka ir vajadzīgi tādi kvalitātes standarti, kas nodrošina efektīvu saziņu ar patērētājiem par produktu ražošanas veidu un kas sniedz stimulus minēto standartu uzlabošanai, tādējādi sekmējot plašāku ES politikas mērķu sasniegšanu;

13.   uzskata, ka Eiropas kvalitātes politikai ir jābūt cieši saistītai ar KLP reformu pēc 2013. gada; uzskata, ka šīs politikas ietvaros ES ir jāsniedz finansiāls atbalsts, lai nodrošinātu augstas kvalitātes lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu; uzskata, ka šāds atbalsts ir jāīsteno veidā, kas attīsta, dažādo un veicina KLP otrā pīlāra pieejamību, jo īpaši attiecībā uz lauku saimniecību modernizāciju un mikrouzņēmumu izveidi un attīstību laukos; uzsver, ka finansiāls atbalsts produktu kvalitātes attīstībai var palīdzēt daļēji naturālajām saimniecībām pārorientēties uz tirgu; uzskata, ka ražotāju organizācijām ir vajadzīgs lielāks atbalsts, jo īpaši, lai neradītu salīdzinoši sliktākus apstākļus mazajiem ražotājiem;

14.   uzsver, ka daudzveidībai arī turpmāk ir jābūt vienai no Eiropas pamatvērtībām un ka visi kvalitatīvi produkti, kas atbilst ES noteiktajiem kritērijiem, ir jāatzīst un jāaizsargā; uzskata, ka pēc 2013. gada KLP būtu jānodrošina atbalsts kvalitātes politikai un jo īpaši ražotāju centieniem veicināt videi draudzīgākas ražošanas metodes; norāda, ka reģioniem ir KLP partneru loma un tie līdzfinansē un vada lauku attīstību; papildus norāda, ka, ģeogrāfiskā ziņā esot ciešā saistībā ar ražotājiem, reģioni ir ražotāju un jo īpaši tradicionālo un bioloģisko produktu ražotāju partneri; uzskata, ka reģioni būtu jāiesaista produktu ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, tradicionālo un bioloģisko produktu atzīšanā un to tirdzniecības veicināšanā;

ES lauksaimniecībai noteiktās prasības un tirgvedības standarti

15.   uzsver, ka ir jāpauž oficiāla atzinība Eiropas ražotāju pūlēm, kas ieguldītas, lai ievērotu ES lauksaimniecībai noteiktās prasības attiecībā uz kvalitātes, vides, dzīvnieku labturības un veselības standartiem;

16.   šajā sakarā aicina Komisiju veikt pētījumu par dažādajām iespējām, kas ir pieejamas, lai ražotāji Eiropā uz saviem produktiem varētu norādīt apņemšanos ievērot kvalitātes, pārtikas nekaitīguma prasības un visus Eiropas ražošanas standartus, tostarp izmantojot arī ES kvalitātes logotipu, kuram vajadzētu būt pieejamam tikai tām lauksaimniecības precēm, kas ir pilnībā ražotas ES, un kurš ‐ ņemot vērā, ka tas, pamatojoties uz oficiālām kontrolēm, apliecinātu atbilstību tiesību aktiem, ‐ nekādā gadījumā nedrīkstētu radīt nekādas papildu izmaksas uzņēmējiem vai jebkāda veida finansiālu vai administratīvu slogu dalībvalstīm, kas veic šādas kontroles;

17.   uzskata, ka ES lauksaimniecības produkti automātiski atbilst kādam kvalitātes standartam, jo tie ir saražoti saskaņā ar ES tiesību aktu noteikumiem par produktu kvalitāti, ilgtspējīgu ražošanu, kā arī vides un veselības kritērijiem (savstarpēja atbilstība); turklāt, kultivējot lauksaimniecības produktus, tiek saglabāta Eiropas kultūrainava; ņemot vērā šīs prasības, vajadzētu būt iespējai izmantot kvalitātes marķējumu “izaudzēts [ražots vai izgatavots] Eiropā”;

18.   uzskata, ka nozares tirgvedības standartiem ir būtiska nozīme ražošanas ķēdē un tādējādi tie būtu jāsaglabā; tie nodrošina tirgū notiekošo pārmaiņu pārredzamību, ļauj pircējiem salīdzināt produktu cenas, apjomu un kvalitāti, kā arī rada līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropā;

19.   atbalsta papildu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu ieviešanu un jo īpaši jēdzienu “kalnu”, “salu”, “vietējais” un “zemas oglekļa emisijas” precīzu definēšanu un lietošanu, kā arī ES pamatnostādņu pieņemšanu to izmantošanai; turklāt pauž atbalstu tam, lai Kopienas līmenī saskaņotu jēdzienu “kalnu”, kas pašlaik ir reglamentēts tikai dažās dalībvalstīs; aicina Komisiju veikt pētījumu par “oglekļa dioksīda emisijas ietekmes” marķējuma turpmāku pilnveidošanu, lai ieviestu visaptverošāku “ekoloģiskās pēdas” mērīšanu, jo marķējumi vai apzīmējumi, kas sniedz norādi tikai par oglekļa dioksīda līmeni, neņem vērā citus nozīmīgus vides aspektus, piemēram, ietekmi uz ūdens resursiem un bioloģisko daudzveidību;

20.   uzskata, ka ir jāveicina citu videi un dzīvniekiem draudzīgu ražošanas metožu brīvprātīga marķēšana, piemēram, “kompleksā ražošana”, “ganības” un “kalnu lauksaimniecība”;

21.   uzskata, ka vajadzētu aizsargāt produktus, kas ražoti kalnu rajonos un rajonos, kur nav ĢMO; tādēļ aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šādu rajonu produkti tiek pienācīgi aizsargāti;

22.   aicina Komisiju sākt pārdomu procesu par iespēju ieviest kvalitātes rādītājus, kas saistīti ar ražošanas sociālajiem apstākļiem, piem., ražotāju ienākumiem un ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju līgumattiecībām;

23.   uzskata ‐ lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un labāku izsekojamību, tādējādi ļaujot patērētājam veikt apzinātu pirkuma izvēli, ir lietderīgi svaigiem lauksaimniecības produktiem norādīt izcelsmes valsti un pārstrādes produktiem, kuros ir tikai viena sastāvdaļa, norādīt galaproduktā izmantotās lauksaimniecības izejvielas izcelsmes vietu;

24.   atgādina, ka “lauksaimnieciskās ražošanas vietas” marķējums tiek sekmīgi izmantots tādās valstīs kā Austrālija un Amerikas Savienotās Valstis un ka ES tā piemērošana jau ir obligāta vairākiem lauksaimniecības produktiem;

25.   norāda, ka papildu un specifiska informācija ir fakultatīva un kopējo marķējuma saturu nedrīkst pārblīvēt; uzskata, ka arī turpmāk kā prioritāte būtu jānodrošina, ka ES kvalitātes marķējums ir nepārprotami atpazīstams;

26.   uzskata, ka būtu arī jāapsver iespēja izmantot alternatīvas informācijas sniegšanas metodes, piemēram, izmantojot internetu, svītrkodus vai kases čekus;

27.   aicina Komisiju veikt padziļinātu tehnisku un ekonomisku pētījumu, lai pārliecinātos, ka jaunie tiesību akti nerada pārmērīgas izmaksas pārtikas pārstrādes nozarei, jo īpaši, mazajiem un vidējiem ražotājiem; šādā pētījumā vajadzētu izvērtēt, cik lietderīgi ir ieviest obligātu lauksaimnieciskās ražošanas vietas marķējumu pārstrādātajiem produktiem, kuri satur “būtiskas sastāvdaļas” (proti, pārtikas produkta sastāvdaļa, kuras sastāvs attiecīgajā pārtikas produkta sausnā ir vairāk par 50 %) vai “raksturīgās sastāvdaļas” (proti, pārtikas sastāvdaļa, kuru patērētāji parasti saista ar pārtikas produkta nosaukumu), kā noteikts 2. pantā ierosinātajā ES regulā par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem;

28.   prasa, lai standartu vienkāršošana un ES kvalitātes logo uzticamības palielināšana būtu kā papildinājums dalībvalstīs jau esošajiem sertifikātiem vai norādēm par vietēju, reģionālu vai valsts izcelsmi;

29.   aicina Komisiju saglabāt konsekvenci priekšlikumos par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku saistībā ar pieeju izcelsmes valsts marķējumam un ierosinātajā regulā, kas nosaka ar pārtiku saistītas informācijas sniegšanu patērētājiem; uzskata, ka lauksaimniecības produktu kvalitātes politika būtu jāīsteno tā, lai tiktu ņemtas vērā jaunas politikas īstenošanas radītās izmaksas, kā arī konkrētu nozaru, piemēram, lauksaimniecības produktu pārstrādes nozares, specifika;

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un tradicionālās īpatnības

30.   uzskata aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmu par vienu no KLP instrumentiem, kas paredzēts, lai palīdzētu attīstīt lauku rajonus, aizsargātu reģionu kultūras mantojumu un veicinātu nodarbinātības dažādošanu lauku rajonos;

31.   uzskata, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ir ievērojama nozīme Eiropas lauksaimniecībā; uzskata, ka pašreizējās trīs sistēmas, ko izmanto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijai (vīniem, stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, lauksaimniecības un pārtikas produktiem), būtu jāsaglabā to pašreizējā veidā;

32.   uzskata, ka pašreizējā ES aizsardzības sistēma produktiem ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi būtu jāsaglabā un ka visām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm būtu jāpiešķir aizsardzība ES līmenī; turklāt uzskata, ka nevajadzētu veidot paralēlas valsts vai reģionālas atzīšanas sistēmas, jo tās varētu radīt atšķirīgus aizsardzības līmeņus; uzskata, ka nav jāievieš vēl citas Kopienas mēroga pārtikas preču sertifikācijas sistēmas, jo tas mazinātu jau esošo sistēmu vērtību un radītu patērētājos apjukumu;

33.   turklāt uzskata, ka pašreizējie divi instrumenti (ACVN ‐ aizsargāts cilmes vietas nosaukums un AĢIN ‐ aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde) arī turpmāk būtu jāsaglabā, ņemot vērā to plašo atpazīstamību un sekmīgo izmantošanu; uzskata, ka patērētāju interesēs ir skaidrāk jāformulē atšķirība starp ACVN un AĢIN un ka to var veikt, īstenojot vispārējus informēšanas un veicināšanas pasākumus, iesaistot Kopienas finansiālo atbalstu gan saistībā ar starptautisko tirgu, gan trešām valstīm, tostarp palielinot Kopienas līdzfinansējuma daļu;

34.   uzskata, ka pašreiz spēkā esošie ES noteikumi par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm būtu jāpapildina, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā atzīta un veicināta to organizāciju loma, ko dalībvalstis ir izraudzījušās vai atzinušas par atbildīgām par to intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldību, aizsardzību un/vai veicināšanu, kuras ir piešķirtas ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrēšanu;

35.   uzskata, ka, pamatojoties uz ražotāju pieredzi, ir secināts, ka produktu kvalitātes vadība, izmantojot ACVN un AĢIN specifikācijas, un aizsardzības efektivitāte pret nelikumīgu nosaukuma piesavināšanos nav pietiekama, lai turpmāk izstrādātu produktus ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm; uzskata, ka ES tiesību akti būtu jāgroza, lai dalībvalstis varētu atzīt un veicināt to organizāciju lomu, kuras tās izraugās vai atzīst par atbildīgām par ģeogrāfisko norāžu un to intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldību, aizsardzību un/vai veicināšanu, kā arī ļaut šādām organizācijām pielāgot ražošanas potenciālu tirgus prasībām, pamatojoties uz godīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem;

36.   ierosina palielināt ģeogrāfisko norāžu īpašnieku konsorciju(3) lomu, lai noteiktu tiesību aktus saistībā gan ar ģeogrāfisko norāžu apjoma pārvaldību, gan to izmantošanu uz saražotajām precēm; uzskata, ka konsorcijiem jābūt iespējai piedalīties uzņēmēju koordinēšanā, lai cik vien iespējams tuvinātu saražotos un tirgū laistos daudzumus tiem daudzumiem, ko tirgus var absorbēt, kā arī lauksaimniekiem un patērētājiem paredzēto pasākumu veicināšanā; uzskata, ka tas efektīvāk nodrošinātu dažādu ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmu ilgtermiņa dzīvotspēju, kas ir svarīgi dzīvei lauku rajonos; piebilst, ka daudzuma kontrole ir viena no kvalitātes kontroles prasībām; uzskata, ka Kopienas tiesību aktos būtu jādefinē konsorciju loma; uzskata, ka dažādās ES dalībvalstīs konstatēto pieredzi un praksi varētu apkopot un izmantot, lai noteiktu konsorciju tiesības un pienākumus;

37.   uzskata, ka attiecībā uz minētajiem instrumentiem reģistrācijas procesā nevajadzētu iekļaut papildu kritērijus, bet būtu jākoncentrējas uz vienkāršošanu; norāda, ka pašreiz spēkā esošās ACVN un AĢIN reģistrācijas procedūras ir sarežģītas un laikietilpīgas; mudina Komisiju rast veidus, kā šo procesu varētu paātrināt;

38.  uzsver nepieciešamību racionalizēt reģistrācijas pieteikumu apstrādi, bet neatbalsta ideju saīsināt pārbaudes procesu, patvaļīgi noraidot pieteikumus, kurus Komisija uzskata par nepilnīgiem sākotnējā stadijā; pauž nožēlu, ka daudzos gadījumos Komisijas sākotnējais viedoklis veidojas pārsteidzīgi vai ir neatbilstošs konkrētajam gadījumam tādēļ, ka ir nepilnīga izpratne par attiecīgā produkta vai vietējā tirgus īpatnībām;

39.   prasa, lai Komisija veic pētījumu par atbilstošo informāciju (marķējums un visi citi pieejamie līdzekļi), kas ir vajadzīga produktiem ar ACVN vai AĢIN, kurus tirgo mazumtirgotājs, izmantojot savu komercnosaukumu; prasa, lai, reģistrējot ACVN un AĢIN, tiktu obligāti norādīts ražotāja nosaukums, ja produktu tirgo mazumtirgotājs, izmantojot savu komercnosaukumu;

40.   uzskata ‐ ja produkts, kas ir aizsargāts ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ir izmantots kā sastāvdaļa, par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm atbildīgajai iestādei vai kompetentajai iestādei vajadzētu būt iespējai paredzēt noteikumus par attiecīgā produkta nosaukuma izmantošanu pārstrādātu produktu tirdzniecības nosaukumos, un tām būtu jāatļauj veikt konkrētas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka ir ievērotas prasības attiecībā uz produkta ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi īpašībām, tēlu un reputāciju; uzskata ‐ lai novērstu patērētāju maldināšanu, Komisijai būtu jānosaka skaidras pamatnostādnes par pārstrādātu produktu sastāvā iekļautu produktu ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi nosaukumu izmantošanu uz pārstrādātu produktu etiķetēm;

41.   atbalsta Kopienas noteikumu ieviešanu, lai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pārvaldības iestādes varētu paredzēt noteikumus par to produktu iepakošanu, kuriem ir ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, lai nodrošinātu, ka to augstā kvalitāte nav nekādi mazinājusies;

42.   iebilst pret to, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādes varētu aizstāt ar preču zīmēm, jo tās ir principiāli atšķirīgi juridiski instrumenti; uzsver, ka ir labāk jāizskaidro atšķirības starp preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm; prasa efektīvi īstenot spēkā esošos Kopienas noteikumus, ar ko uzņēmējiem, kuri nepārstāv produktu ar ACVN vai AĢIN ražotāju organizācijas, aizliedz reģistrēt preču zīmi, kas ietver ACVN/AĢIN vai norādi uz to;

43.   turklāt pieprasa ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pilnīgu ex officio aizsardzību kā pienākumu visu dalībvalstu iestādēm; vēlas, lai minēto jautājumu īpaši risinātu, pārskatot 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību(4) un precīzāk nosakot kontroles procedūras, kas ir piemērojamas visos produktu tirdzniecības posmos ‐ gan pirms, gan pēc šo produktu laišanas tirgū;

44.   uzskata, ka ir jāsaglabā garantētu tradicionālo īpatnību (GTĪ) instruments, taču attiecīgie reģistrācijas noteikumi būtu papildus jāvienkāršo; tādēļ prasa, lai Komisija pārskata GTĪ instrumentu, izpēta iespējas paātrināt pieteikuma izskatīšanas procedūras un piedāvāt labāku produktu aizsardzību saskaņā ar šo shēmu, kā arī citus veidus, kā šo konkrēto shēmu varētu padarīt ražotājiem pievilcīgāku; atgādina, ka GTĪ ir samērā jauns instruments, kas izskaidro tā lēno attīstību; uzskata, ka ražotāji ir labāk jāinformē par šo instrumentu un tam ir jākļūst par Eiropā pazīstamu kvalitātes veicināšanas līdzekli;

45.   uzskata ‐ lai novērstu to, ka zūd zināšanās par tradicionālajiem ēdieniem un par to, kā tie ir tikuši gatavoti paaudžu paaudzēs, Komisijai vajadzētu apsvērt iespēju izveidot Eiropas zināšanu banku senām receptēm un vēsturiskiem ēdienu gatavošanas paņēmieniem;

46.   atbalsta instrumentu izstrādi tādu sīkražošanas tradicionālo, vietējo un amatniecības produktu kopējai veicināšanai un popularizēšanai, kas ir saistīti ar konkrētiem apgabaliem un kuriem ir ģeogrāfisks nosaukums, un kuriem ACVN/AĢIN saņemšanas procedūras būtu pārāk sarežģītas un dārgas;

47.   atgādina, ka atsevišķas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes trešās valstīs sistemātiski vilto; tādējādi tiek apdraudēta produktu ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm reputācija un tēls un tiek maldināti patērētāji; uzsver, ka aizsardzības nodrošināšana ģeogrāfiskās izcelsmes norādei trešā valstī ražotājiem nozīmē garu un sarežģītu procedūru, jo katrā trešā valstī var būt izstrādāta sava īpaša aizsardzības sistēma; aicina Eiropas Komisiju tehniski un finansiāli atbalstīt organizācijas, kas ir atbildīgas par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, lai palīdzētu risināt problēmas ar nelikumīgu nosaukuma piesavināšanos;

48.   aicina nodrošināt lielāku aizsardzību ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm:

49.   uzskata, ka ir svarīgi padarīt intensīvākas informācijas un veicināšanas kampaņas par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sui generis aizsardzību; aicina Komisiju turpināt veicināt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu koncepciju trešās valstīs, konkrētāk, veicot vairāk tehniskās palīdzības pasākumu kopīgi ar Eiropas ražotājiem, kas ražo produktus ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, un/vai viņus pārstāvošajām organizācijām;

Kompleksā ražošana

50.   uzskata, ka jāveicina ražošanas sistēmas, kas ir videi draudzīgas un ir balstītas uz ražošanas līdzekļu racionālu izmantošanu, kā tas ir kompleksās ražošanas gadījumā;

51.   uzsver ‐ ja tiktu ieviesti ES tiesību akti par komplekso ražošanu, tas padarītu pamanāmākus ES lauksaimnieku un lopkopju centienus pārtikas nekaitīguma, vides un dzīvnieku labturības jomā attiecībā pret ievedumiem no trešām valstīm; uzskata, ka vienlaicīgi jāorganizē Eiropas kompleksās ražošanas veicināšanas un tirgvedības kampaņa;

52.   atbalsta veicināšanas sistēmas, kuru mērķis ir kvalitatīvu pārtikas produktu ražošana, izmantojot ilgtspējīgus kritērijus, kā tas ir ar komplekso ražošanu; aicina šajā jomā paredzēt Kopienas regulējumu, lai standartizētu dažādās dalībvalstīs spēkā esošos kritērijus, un to atbalstīt ar piemērotu veicināšanas kampaņu, informējot patērētājus par to, kādas ir kompleksās ražošanas galvenās iezīmes Eiropā;

Bioloģiskā lauksaimniecība

53.   atkārtoti pauž uzskatu, ka bioloģiskā lauksaimniecība un kompleksā ražošana uzlabo patērētāju veselību, kā arī garantē, ka izmantotajā ražošanas procesā netiek nodarīts kaitējums videi, kas saistīts ar mēslošanas līdzekļu izmantošanu, kā arī sniedz Eiropas lauksaimniekiem lielas izaugsmes iespējas, lai gan tās pašas par sevi nav risinājums jautājumam par nākotnes nodrošinātību ar pārtiku pasaulē; atbalsta nesenos centienus izstrādāt jaunu ES bioloģisko produktu logotipu, kas būtu piemērojams visiem ES saražotajiem lauksaimniecības produktiem;

54.   uzskata, ka būtu nepieciešams īstens bioloģisko produktu vienotais tirgus un mērķis par obligāta Kopienas logotipa ieviešanu ir nozīmīgs ieguldījums tajā; tādēļ pauž atbalstu sistēmai, kas izveidota ar Padomes 2007. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu(5), un cer ‐ neskatoties uz to, ka tā tikai nesen ir stājusies spēkā, tā iespējami drīz īstenos visu savu normatīvo potenciālu;

55.   uzsver, ka kvalitatīvu produktu tirdzniecības veicināšana un to aizsardzība starptautiskā līmenī ir gan dalībvalstu, gan ES pienākums; šajā sakarā uzskata, ka ir stingrāk jākontrolē bioloģiskie produkti, kas nāk no trešām valstīm, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp ES un trešo valstu bioloģiskajiem produktiem;

56.   uzskata, ka, marķējot produktus, kas nav bioloģiski ražoti, tā, lai radītu iespaidu, ka produkti ir ražoti ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, tiek kavēta bioloģisko produktu vienotā tirgus attīstība ES; tādēļ pauž bažas par mēģinājumiem bioloģiskās lauksaimniecības marķējuma izmantošanu attiecināt arī uz pārtikas produktiem, kas nav ražoti saskaņā ar bioloģiskās lauksaimniecības principiem;

57.   pauž bažas par nepārtikas preču privāto bioloģiskās izcelsmes marķējumu arvien pieaugošo skaitu, kas kļūst par arvien izplatītāku praksi, uz kuru neattiecas Padomes 2007. gada 28. jūnija Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu; aicina Komisiju izvērtēt, vai noteikumi būtu jāattiecina arī uz šo jomu;

58.   atkārtoti apstiprina ‐ lai uzlabotu bioloģisko produktu iekšējā tirgus darbību:

59.   atzinīgi vērtē tradicionālo un bioloģisko produktu biroju izveidi dalībvalstu līmenī; uzskata, ka katrā dalībvalstī ir jābūt valsts vai privātām struktūrām, ko ir atzinuši ražotāji un patērētāji un kuru uzdevums ir popularizēt un apstiprināt bioloģisku un kvalitatīvu vietējo produktu ražošanu;

60.   aicina Komisiju izklāstīt, kā tā ierosina veicināt videi draudzīgu lauksaimniecības produktu vietējo tirdzniecību;

Privātās sertifikācijas sistēmas

61.   uzsver, ka pašlaik privātās sertifikācijas sistēmas nevis sniedz vairāk informācijas par attiecīgo produktu kvalitāti, bet gan bieži kļūst par finansiālu un administratīvu slogu attiecībā uz lauksaimnieku pieeju tirgum;

62.   aicina apzināt visas privātās kvalitātes sertifikācijas sistēmas, kas Eiropas ražotājiem ir jāīsteno papildus kvalitātes prasību aprakstiem, kuri tiem jau ir jāievēro saskaņā ar ES tiesību aktiem; atbalsta Kopienas tiesiskā regulējuma izveidi pamatprincipiem, lai nodrošinātu attiecīgo privāto sertifikācijas sistēmu pārredzamu īstenošanu;

63.   atbalsta Komisijas iniciatīvu izstrādāt labākās prakses pamatnostādnes par visu ar lauksaimniecības produktu kvalitāti saistīto sistēmu darbību; šīs pamatnostādnes uzņēmējiem būtu jāievēro, un tajās būtu jāiekļauj koncepciju kopums, kuru mērķis ir palīdzēt ražošanas nozarei vairot tās produktu pievienoto vērtību, stimulēt sertifikācijas sistēmu savstarpēju atzīšanu un ražošanas nozares līdzdalību šo sistēmu izveidē, kā arī ar ražotāju asociāciju starpniecību veicināt sertifikācijas administratīvā sloga vienkāršošanu, lai pēc iespējas samazinātu lauksaimnieku izmaksas;

Informācijas un veicināšanas politika

64.   pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā nav minēta nepieciešamība sekmēt veicināšanas pasākumus, jo šie pasākumi ir svarīgi, lai atmaksātos Eiropas ražotāju centieni kvalitātes, pārtikas nekaitīguma un vides ziņā; uzskata, ka ES rīcībā esošie veicināšanas instrumenti ir jāpārskata, lai uzlabotu to efektivitāti; tādēļ ierosina vīna nozarē nesen ieviesto veicināšanas atbalstu izmantot visā ES tirgū;

65.   atbalsta Eiropas pasākumus ar mērķi pēc iespējas plašāk un efektīvāk informēt par priekšrocībām, ko sniedz ES politika pārtikas kvalitātes un nekaitīguma jomā; iesaka Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt to centienus, informējot par Kopienas produktu kvalitātes un pārtikas nekaitīguma standartiem un veicinot tos;

66.   šos pasākumus saziņas un informācijas jomā saistībā ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un Kopienas preču zīmēm varētu veikt valsts un/vai privātā sektora pārstāvji, privātpersonas vai asociācijas;

67.   uzskata, ka, ņemot vērā to, cik nozīmīgs Eiropas tirgus ir ražotājiem, kas ražo produktus ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jānodrošina vairāk finanšu līdzekļu veicināšanas programmām iekšējā tirgū, vienlaikus turpinot palielināt budžetu veicināšanas kampaņām trešās valstīs;

68.   uzsver, ka informācijas politikai vajadzētu būt virzītai ne tikai uz patērētājiem, bet arī ražotājiem, jo to rīcība ir cieši saistīta ar viņu zināšanām par tirgu un par to, kā patērētāji novērtē viņu produktu kvalitāti;

69.   uzsver ES finansējuma iespējamo nozīmi šajā jomā, jo īpaši, izmantojot līdzekļus, kas pieejami no ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai); tomēr uzsver, ka nesen sākušās pasaules finanšu krīzes dēļ kreditēšanas nosacījumi mazajiem ražotājiem pašreiz ir kļuvuši stingrāki un tādējādi ievērojami ierobežo šo ražotāju piekļuvi līdzfinansējumam, kas paredzēts saskaņā ar lauku attīstības programmām; šajā sakarā ierosina, lai Komisija apsver iespēju ES līmenī saskaņot lauksaimniecības kreditēšanas sistēmu;

70.   atbalsta, ka jāveicina lauksaimniecības produktu tirgi, ko lauksaimnieki apsaimnieko paši, kā vietējo sezonas produktu tirdzniecības vietas, jo tas ir veids, kā kvalitatīviem produktiem nodrošināt godīgu cenu, vienlaikus nostiprinot saikni starp produktu un izcelsmes vietu un mudinot patērētājus izdarīt apzinātu izvēli, vadoties no kvalitātes aspektiem; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāsekmē tādu tirdzniecības vietu izveide, kurās ražotāji var tieši piedāvāt patērētājiem savu produkciju;

71.   prasa izveidot noieta veicināšanas programmas vietējam tirgum, lai atbalstītu vietējas un reģionālas pārstrādes un tirgdarbības iniciatīvas; uzskata, ka šo uzdevumu varētu veikt, piemēram, ražotāju kooperatīvi, ņemot vērā to ieguldījumu pievienotās vērtības palielināšanā lauku rajonos;

o
o   o

72.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0098. (2) OV C 328, 26.10.1998., 232. lpp. (3) Piemēram, Itālijā tos sauc par “consortium”, Spānijā ‐ par “consejo regulador” un Francijā ‐ par “organisme de défense et de gestion” jeb “détenteur d'IG”. (4) OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. (5) OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp.