Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī un 2009. gada 2. aprīlī Londonā notikušo G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi,

–   ņemot vērā G8 valstu 2009. gada 8.–10. jūlija augstākā līmeņa sanāksmi Akvilā, Itālijā,

–   ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) kā starptautiskās sabiedrības kopīgi izstrādāti mērķi, tostarp nabadzības un bada izskaušanai,

–   ņemot vērā Eiropas Konsensu par attīstību(1) un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā(2),

–   ņemot vērā Monterejas konsensu, ko pieņēma Monterejā, Meksikā, 2002. gada 18.–22. martā Starptautiskajā konferencē par finansējumu attīstībai ;

–   ņemot vērā Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti un Akras rīcības programmu,

–   ņemot vērā 2009. gada septembrī publicēto Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ziņojumu “Vispārējās finanšu krīzes sekas valstīs ar zemiem ienākumiem ‐ atjaunināta redakcija”,

–   ņemot vērā 2009. gada oktobrī publicēto SVF ziņojumu “Pasaules ekonomikas perspektīvas ‐ atlabšanas uzturēšana”,

–   ņemot vērā 2010. gada janvārī publicēto SVF ziņojumu “Pasaules ekonomikas perspektīvas ‐ atjaunināts pārskats”,

–   ņemot vērā 2009. gada septembrī publicēto Pasaules Bankas ziņojumu “Progresa nosargāšana ‐ problēmas, ar kurām pasaules ekonomiskās lejupslīdes apstākļos saskaras valstis ar zemiem ienākumiem”,

–   ņemot vērā 2009. gada jūnijā publicēto Pasaules Bankas ziņojumu “Pasaules attīstības finansēšana ‐ plānojot pasaules ekonomikas atveseļošanos 2009. gadā”,

–   ņemot vērā 2010. gada janvārī publicēto Pasaules Bankas ziņojumu “Pasaules ekonomikas perspektīvas 2010. gadā ‐ krīze, finanses un izaugsme”,

–   ņemot vērā 2009. gada oktobrī publicēto 2009. gada Eiropas ziņojumu par attīstību “Pārvarēt ekonomikas ievainojamību Āfrikā ‐ Eiropas jaunas pieejas veidošana”,

–   ņemot vērā 2009. gada oktobrī publicēto un Komisijas pasūtīto pētījumu “Palīdzības efektivitātes programma ‐ Eiropas pieejas nodrošinātie ieguvumi”, kuru sagatavoja konsultāciju uzņēmums “HTSPE”,

–   ņemot vērā 2009. gada septembrī publicēto ANO Tūkstošgades attīstības mērķu izpildes novērtēšanas darba grupas ziņojumu “Starptautiskās partnerības attīstībai stiprināšana krīzes laikā”,

–   ņemot vērā 2009. gada septembrī publicēto ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) ziņojumu par tirdzniecību un attīstību,

–   ņemot vērā UNCTAD ziņojumu “2009. gada ziņojums par vismazāk attīstītajām valstīm ‐ valsts un attīstības pārvaldība”,

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošinātību ar pārtiku(3),

–   ņemot vērā 2009. gada 8. oktobra rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību(4),

–   ņemot vērā 2009. gada 10. novembra uzklausīšanu par pasaules finanšu krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību un jo īpaši profesora Guttorm Schjelderup uzstāšanos par naudas nelegālām plūsmām un nodokļu “oāzēm”,

–   ņemot vērā 2009. gada 8. oktobra rezolūciju par G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī(5),

–   ņemot vērā 2009. gada 25. marta rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) 2007. gada pārskatiem(6),

–   ņemot vērā 2006. gada 16. februāra rezolūciju par jauniem finanšu instrumentiem, kas paredzēti attīstībai saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem(7),

–   ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2009. gada 3. decembrī Luandā pieņemto kopīgo rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz ĀKK valstīm,

–   ņemot vērā Tiesas 2008. gada 6. novembra spriedumu par Lēmuma 2006/1016/EK juridisko pamatu(8),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu(9),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 8. aprīļa paziņojumu “Atbalsts jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanā” (COM(2009)0160),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2005. gada 5. aprīļa darba dokumentu “Jauni attīstības finansēšanas avoti ‐ iespēju pārskats” (SEC(2005)0467),

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 18. un 19. maija secinājumus par palīdzību jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanā,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. septembra paziņojumu “Attīstības politikas saskaņotība ‐ politikas sistēmas izveidošana Eiropas Savienības kopējas pieejas ieviešanai” (COM(2009) 0458) un Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par politikas saskaņotību attīstības jomā un par operatīvo sistēmu attiecībā uz palīdzības efektivitāti,

–   ņemot vērā ANO konferenci par pasaules finanšu un ekonomikas krīzi un tās ietekmi uz attīstību, kā arī 2009. gada 9. jūlija Rezolūciju Nr. 63/303 par šīs konferences rezultātu apstiprināšanu ANO Ģenerālajā asamblejā,

–   ņemot vērā 2009. gada 28. un 29. maijā Parīzē notikušo konferenci par novatoriskiem finansēšanas veidiem un Dohā no 2008.gada 28. novembra līdz 2. decembrim notikušo starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētāja ekspertu komisijas starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas reformu jautājumos ieteikumus, kas publicēti 2009. gada martā,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A7-0034/2010),

A.   tā kā 2009. gadā jauno tirgus ekonomikas valstu un jaunattīstības valstu ekonomiskās izaugsmes rādītāji palielinājās tikai par 2,1 % salīdzinājumā ar 6,1 % pieaugumu 2008. gadā;

B.   tā kā sagaidāms, ka 2009. gadā pasaules preču tirdzniecība saruks par 17 % līdztekus tam, ka kredītu krīzes dēļ trūkst ieguldījumu tirdzniecībā un infrastruktūrā, un tā kā krīze īpaši smagi ir skārusi vismazāk attīstītās valstis;

C.   tā kā starptautiskās finanšu iestādes cenšas darīt visu iespējamo, lai apmierinātu jaunattīstības valstu vajadzības, un šīm iestādēm nāksies saskarties ar nopietniem aizdevumu ierobežojumiem, ja netiks piesaistīts papildu kapitāls;

D.   tā kā nedrīkst nerēķināties ar pasaules mēroga krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm ar vidējiem ienākumiem;

E.   tā kā nepilnīgs finanšu nozares regulējums, pārraudzība un kontrole un pašreizējo uzraudzības un agrā brīdinājuma sistēmu trūkumi, kā arī dažas starptautisko finanšu iestāžu politikas ir izraisījušas un pastiprinājušas sistēmisku pasaules mēroga krīzi, kuras dēļ ir jāpārskata pašreizējās paradigmas, kurās būtu jāietver tādi aspekti kā starptautiskas kompensācijas un līdzdalība problēmu risināšanā;

F.   tā kā nodokļu “oāzes” piedāvā naudas slēpšanas iespējas, stimulējot to, ka tiek apdraudēta laba pārvalde, jo īpaši nodokļu politikas un tiesiskuma jomā; tā kā nelegālā kapitāla plūsmu apjoms no jaunattīstības valstīm ir USD 641–941 miljards, tādējādi tas atbilst aptuveni desmitkārtīgam attīstības palīdzības apjomam;

G.   tā kā saskaņā ar organizācijas “Transparency International” 2008. gada ziņojumu korupcijas apjoms pasaules mērogā pašlaik ir sasniedzis USD 50 miljardus, kas ir gandrīz puse no vispasaules oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kopējā apjoma un ir to ieguldījumu summa, kas nepieciešami mērķu sasniegšanai dzeramā ūdens un sabiedrības veselības jomā;

H.   tā kā Eiropas Savienība ir lielākā palīdzības devēja, nodrošinot 60 % no visām starptautiskās palīdzības plūsmām, un Komisija paredz, ka OAP saistību maksājumiem 2009. gadā trūks USD 22 miljardi;

I.   tā kā globālās krīzes dēļ ir samazinājies attīstīto valstu saražotās produkcijas apjoms un tādēļ nenovēršami saruks OAP apjoms laikā, kad jaunattīstības valstīm ārējais atbalsts ir jo īpaši nozīmīgs;

J.   tā kā praktiski visi (99 %) ES solījumi pamatojas uz līdzšinējām saistībām, izdevumi EUR 8,8 miljardu apmērā ir veikti priekšlaicīgi, un tādēļ pastāv risks, ka nākamajos gados būs pieejams mazāks attīstības palīdzības apjoms;

K.   tā kā Eiropas pieeja atbalsta efektivitātes jomā laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam varētu sniegt efektivitātes ieguvumu EUR 3–6 miljardu apmērā katru gadu,

1.   skaidri apzinās, ka pēdējos divos gados globālās krīzes (pārtikas, enerģētikas, klimata, finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes) ir sekojušas cita citai, izraisot negatīvas sekas rūpnieciski attīstītajās un jaunajās tirgus ekonomikas valstīs un postoši ietekmējot jaunattīstības valstu nabadzīgāko iedzīvotāju grupas, kā rezultātā galēja nabadzība draud vairāk nekā 200 miljoniem strādnieku visā pasaulē un vairāk nekā viena sestā daļa pasaules iedzīvotāju cieš badu;

2.   uzsver, ka ES pienākums ir palīdzēt jaunattīstības valstīm tikt galā ar problēmām, ko rada pasaules ekonomikas krīze un klimata pārmaiņas, par ko šīs valstis nav atbildīgas; šajā sakarībā prasa dalībvalstīm pilnībā izpildīt jaunattīstības valstīm dotos solījumus par OAP;

3.   prasa pastiprināt saistības, lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM, un prasa panākt labāku rīcības koordināciju, ņemot vērā TAM 2010. gada pārskatīšanu; aicina dalībvalstis sniegt maksimālu atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada augstākā līmeņa sanāksmei par TAM un šajā sakarībā vienoties par kopēju nostāju;

4.   aicina dalībvalstis pilnībā izpildīt gan divpusējās, gan daudzpusējās OAP saistības;

5.   lūdz dalībvalstīm palielināt OAP apjomu, lai sasniegtu kopējo mērķi nodrošināt OAP 0,56 % apmērā no nacionālā kopienākuma (NKI) līdz 2010. gadam un OAP 0,7 % apmērā no NKI 2015. gadā; turklāt lūdz, lai tās paātrina centienus uzlabot atbalsta efektivitāti, īstenojot Parīzes deklarāciju un Akras rīcības programmu, un šajā nolūkā efektīvāk saskaņot savu rīcību, nodrošinot prognozējamākus un noturīgākus atbalsta mehānismus, paātrinot atbalsta sniegšanu, pārtraucot atbalsta piesaisti un palielinot atbalsta saņēmēju spēju apgūt piešķirtos līdzekļus; atzinīgi vērtē jauno starptautisko atbalsta pārredzamības iniciatīvu, kas paredzēta, lai informācijas par atbalstu būtu vairāk un tā būtu pieejamāka, šādi veicinot atbalsta leģitimitāti un nodrošinot atbalsta efektīvāko iespējamo izmantošanu nabadzības apkarošanai; aicina šai iniciatīvai pievienoties visas tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas;

6.   uzsver, ka, lai gan OAP saistību izpilde ir absolūti nepieciešama, ar to vien nepietiek, lai risinātu ārkārtas situācijas attīstības jomā, un atkārto aicinājumu Komisijai aktīvi popularizēt pašreizējos novatoriskos attīstības finansēšanas instrumentus un steidzami rast novatoriskus papildu finansējuma avotus;

7.   ar bažām norāda uz centieniem samazināt OAP sabiedrības veselības jomā, it īpaši saistībā ar seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, kas TAM sasniegšanai ir būtiska joma; norāda, ka veselīgs un stiprs darbaspēks ir viens no ekonomiskās attīstības priekšnoteikumiem;

8.   aicina Komisiju veicināt starptautiskās attīstības sadarbības reformu;

9.   uzsver, ka pašreizējās starptautiskās palīdzības sistēmas reformas dēļ nevajadzētu zust tiem panākumiem, kas jau ir sasniegti attīstības jomā, un dalībvalstis nedrīkst izmantot to kā iemeslu, lai izvairītos no savu solījumu pildīšanas;

10.   uzskata, ka attīstības palīdzības finansējuma apjoms vien nenodrošina pietiekamu pamatu, lai spriestu par ES attīstības palīdzības pasākumu efektivitāti un lietderību;

11.   uzskata, ka finanšu un ekonomikas krīzes pārvarēšanai arī turpmāk ir jābūt prioritātei;

12.   uzsver vajadzību turpināt sniegt palīdzību un pastāvīgi pielāgoties jauniem faktiem un apstākļiem;

13.   uzsver, ka pasaules ekonomikas krīze ir radījusi nepieciešamību gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi uzlabot attīstības sadarbību;

14.   uzsver, ka kredītu krīze, depresijas cikla izraisītā nenoteiktība un starptautiskās tirdzniecības, ieguldījumu un migrējošo darba ņēmēju pārskaitījumu samazināšanās ir tie kanāli, pa kuriem krīze izplatījās no rūpnieciski attīstītajām valstīm uz jaunattīstības valstīm, un visās šajās jomās ES ir jāpieņem iniciatīvas un koordinētā, vispusīgā un saskaņotā veidā jāapliecina sava klātbūtne starptautiskajā arēnā;

15.   aicina Padomi un Komisiju, uzraugot to attīstības sadarbības instrumentus un politiku, rūpēties arī par to, lai mazinātu neplānotu ietekmi uz jaunattīstības valstu ekonomiku, piemēram, pieaugošu atkarību no attīstības palīdzības pārskaitījumiem, kas negatīvi ietekmē izaugsmi, algas un nodarbinātību, un finansējuma daļu pieprasošu struktūru rašanos un korupcijas palielināšanos;

16.   aicina Padomi un Komisiju uzlabot divpusējās un daudzpusējās attīstības sadarbības koordināciju, jo trūkumi šajā jomā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mazina attīstības palīdzības efektivitāti;

17.   atzīst, ka nepilnīgs finanšu nozares regulējums, pārraudzība un kontrole, kā arī dažas starptautisko finanšu iestāžu īstenotās politikas stratēģijas neļāva novērst krīzi, tā vietā vēl vairāk saasinot tās negatīvo ietekmi; uzsver, ka pretēji tam, kas notika attīstītajās valstīs, šādi nosacījumi būtiski samazināja jaunattīstības valstu spējas reaģēt uz ekonomikas lejupslīdi, pieņemot fiskālo stimulu pasākumus;

18.   uzsver, ka atbildei uz finanšu un ekonomikas krīzi ir jābūt vispusīgai, ka ir jāreglamentē vai jāuzrauga visu finanšu iestāžu, tirgus segmentu un jurisdikciju darbība un ka visu pušu pārredzamībai un pārskatatbildībai ir jābūt jauna veida starptautiskas finanšu pārvaldības pamatā;

19.   atzinīgi vērtē uzlabotās iespējas valstīm ar zemiem ienākumiem saņemt starptautisko finanšu iestāžu aizdevumus, kas paredzēti, lai šos līdzekļus novirzītu visnabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, galveno uzmanību pievērstu nabadzības samazināšanai un finansētu izaugsmi jaunattīstības valstīs; tomēr pauž nopietnas bažas par jaunattīstības valstu parādu palielināšanās iespēju un bīstamību un par turpmāku ar parādu noturību saistītu krīzi; aicina valstu valdības steidzami veikt starptautisko finanšu iestāžu reformu;

20.   aicina Komisiju izpētīt, kā tiek īstenots Pasaules Bankas priekšlikums par fonda izveidi neaizsargātākajām valstīm, kas paredzēts, lai finansētu nodrošinātību ar pārtiku, sociālo aizsardzību un tautu attīstību;

21.   lūdz G20 valstu vadītājiem nekavējoties rīkoties, lai izpildītu 2009. gada septembrī Pitsburgas augstākā līmeņa sanāksmē doto solījumu reformēt pasaules attīstības atbalsta sistēmu, un sakarā ar to novirzīt vismaz 5 % no SVF kvotu daļām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un jaunattīstības valstīm un vismaz 3 % Pasaules Bankas balsstiesīgo akciju jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm;

22.   uzsver nepieciešamību reformēt pasaules ekonomikas pārvaldību, lai nodrošinātu labāku jaunattīstības valstu pārstāvību lēmumu pieņemšanas forumos; tādēļ ierosina paplašināt G20 valstu grupu, tajā iekļaujot vismaz vienu jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu pārstāvi, kurš varētu būt pašreizējais G77 valstu grupas priekšsēdētājs;

23.   aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanai un aizsardzībai, kā arī cīņai pret dzimumu diskrimināciju un bērnu darbu, ņemot vērā ieteikumus, ko šajā sakarībā sniegusi Starptautiskā Darba organizācija, kurai vajadzētu kļūt ietekmīgākai;

24.   uzsver nepieciešamību pāriet uz starptautisku pārvaldības sistēmu, kas aizsargās visneaizsargātākos iedzīvotājus un valstis, it īpaši tās, kuras krīze ir skārusi vissmagāk un kurās sociālās aizsardzības sistēmas ir neefektīvas vai to vispār nav;

25.   atzīmē, ka SVF dalībnieki ir apstiprinājuši USD 250 miljardu piešķiršanu īpašajām aizņēmumtiesībām un tikai USD 18 miljardi no īpašajām aizņēmumtiesībām paredzētajiem līdzekļiem tiks piešķirti jaunattīstības valstīm; prasa, lai dalībvalstis un starptautiskā sabiedrība izpētītu Sorosa priekšlikumu par to, ka bagātajām valstīm vajadzētu piešķirt savas īpašās aizņēmumtiesības fondam, kas paredzēts vispārēju sabiedrisku labumu finansēšanai, piemēram, cīņas pret klimata pārmaiņām un nabadzības apkarošanas finansēšanai;

26.   aicina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai palielinātu finansējumu starptautiskajām finanšu iestādēm, par ko tika panākta vienošanās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmē;

27.   aicina Padomi un Komisiju atbalstīt vērienīgu SVF reformu;

28.   pieprasa pastiprināt G20 valstu makroekonomisko sadarbību, palielināt ANO lomu un reformēt starptautiskās finanšu iestādes, lai nodrošinātu saskaņotu reakciju uz krīzi un tās sekām jaunattīstības valstīs;

29.   pauž nožēlu, ka finanšu nozare, neraugoties uz milzīgo līdzekļu apjomu, ko valstis ieguldīja tās glābšanai, nav pilnībā izvērtējusi šīs nepieredzētās krīzes rezultātā gūto mācību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē G20 valstu vadītāju 2009. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā pausto apņemšanos nodrošināt, ka finanšu nozare kompensē krīzes izmaksas, kuru smagums gan attīstītās valstīs, gan jaunattīstības valstīs līdz šim gūlās uz nodokļu maksātāju, citu iedzīvotāju un publisko dienestu pleciem;

30.   ir stingri pārliecināts, ka banku sistēmas aplikšana ar nodokļiem būtu taisnīgs finanšu nozares ieguldījums vispārējā sociālā taisnīguma jomā; turklāt aicina iekasēt starptautisku nodokli par finanšu darījumiem, lai nodokļu sistēmu padarītu taisnīgāku un rastu papildu līdzekļus attīstības un vispārēju sabiedrisku labumu finansēšanai, jo īpaši, lai finansētu jaunattīstības valstu spēju pielāgoties klimata pārmaiņām un to ietekmei, kā arī mazināt to sekas;

31.   prasa, lai Komisiju iesniegtu paziņojumu par to, kā ar starptautiskajiem finanšu darījumiem uzliktu nodokli varētu cita starpā palīdzēt sasniegt TAM, labot globālās nelīdzsvarotības un veicināt ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē;

32.   prasa SVF uz G20 valstu nākamo sanāksmi sagatavot ziņojumu par ieguldījumu, kas finanšu sistēmai jāveic, lai apmaksātu apgrūtinājumus saistībā ar dažādiem valdību intervences pasākumiem, izskatot visus tiešos un netiešos apgrūtinājumus valstu finansēm un jo īpaši to ietekmi uz jaunattīstības valstu budžetiem;

33.   ar lielām bažām norāda uz to, ka jaunattīstības valstīm 2010. gadā trūks USD 315 miljardu, un pieaugošā fiskālā spriedze visneaizsargātākajās valstīs apdraud USD 11,6 miljardu pamattēriņus izglītībai, veselībai, infrastruktūrai un sociālajai aizsardzībai; tādēļ uzskata par atbilstošu izpētīt iespējas vienoties ar kreditorvalstīm noteikt parāda pagaidu moratoriju atcelšanu nabadzīgākajām valstīm, lai dotu tām iespēju īstenot pretciklisku fiskālo politiku, mazinot krīzes smagās sekas; ierosina veikt pasākumus, lai nodrošinātu vienošanos par pārredzamu struktūru, kas darbotos kā šķīrējtiesa parādu jautājumos;

34.   atzinīgi vērtē dalībvalstu iniciatīvu veikt brīvprātīgus maksājumus par aviācijas un jūras transporta emisijām kā ieguldījumu to izmaksu finansēšanā, kas nepieciešamas, lai mazinātu klimata pārmaiņas, kā arī pielāgotos tām jaunattīstības valstīs, un aicina visas dalībvalstis veikt līdzīgus maksājumus;

35.   saskaņā ar savu 2008. gada 21. oktobra rezolūciju aicina dalībvalstis un Komisiju vienoties, ka Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ietvaros vismaz 25 % no ieņēmumiem par oglekļa dioksīda emisijas kvotu tirdzniecību ar publiskiem ieguldījumiem tiek piešķirti jaunattīstības valstu atbalstam to centienos efektīvi risināt klimata pārmaiņu izraisītās problēmas;

36.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt visus pasākumus, kas paredzēti cīņai pret klimata pārmaiņām, kuru ietekmi vissmagāk izjūt jaunattīstības valstis, un šajā sakarībā aicina paātrināt piemērotu tehnoloģiju nodošanu;

37.   aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību saiknei starp vides krīzi un attīstības krīzi un prasa, lai tās par ES stratēģiskajām prioritātēm noteiktu ilgtspējīgu attīstību un videi draudzīgu izaugsmi; prasa, lai ES piešķirtu papildu līdzekļus saistību izpildei attiecībā uz cīņu pret klimata pārmaiņām jaunattīstības valstīs, ņemot vērā arī to, ka joprojām palielinās to cilvēku skaits, kas dodas bēgļu gaitās vides apstākļu ietekmē;

38.   atzinīgi vērtē Eiropadomes 2009. gada oktobrī pausto apņemšanos, ka klimata pārmaiņu apkarošana nedrīkst apdraudēt TAM sasniegšanu; mudina Padomi pēc iespējas drīzāk un saistībā ar Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmes secinājumiem un G20 valstu kompromisiem vienoties par stingrām finanšu saistībām, kas jaunattīstības valstīm ļautu pielāgoties arvien sliktākiem klimatiskajiem apstākļiem, un nodrošināt, lai saistībā ar ekonomikas krīzi vajadzīgā palīdzība neizraisītu atgriešanos pie pārmērīgām ārējām parādsaistībām;

39.   uzsver, ka migrantu naudas pārvedumu kapitāla plūsmām ir izšķiroša nozīme, jo tās nonāk tieši pie mērķa grupām jaunattīstības valstīs, dodot šiem cilvēkiem iespēju nekavējoties izmantot šos līdzekļus visnepieciešamāko vajadzību apmierināšanai; lūdz dalībvalstis un saņēmējvalstis atvieglot naudas pārvedumu piegādi un darīt visu nepieciešamo, lai mazinātu ar tām saistītās izmaksas;

40.   atzinīgi vērtē G8 valstu vadītāju 2009. gada jūlija augstākā līmeņa sanāksmē Akvilā, Itālijā pausto apņemšanos piecos gados no 10 % līdz 5 % samazināt izmaksas par naudas pārvedumiem; uzskata, ka lielāka konkurence tirgū un plašāks reglamentējošais pamats ir izšķiroši pasākumi, lai samazinātu izmaksas, kas saistītas ar naudas pārvedumu darījumiem, paātrinot jaunu tehnoloģiju ieviešanu un veicinot jaunattīstības valstu nabadzīgo iedzīvotāju finansiālo integrāciju;

41.   atbalsta valsts iestāžu un valsts un privātā sektora kopīgu attīstības iniciatīvu izveidi, kuras īstenotu valsts vadībā ar privāto līdzekļu devēju atbalstu saskaņā ar partnervalstu prioritātēm, jo tas ir līdzeklis, kā jaunattīstības valstīs palielināt atbildīgus un ilgtspējīgus tiešos ieguldījumus un veicināt tehnoloģijas nodošanu;

42.   atgādina pilsoniskās sabiedrības organizāciju, pašvaldības iestāžu un decentralizētas sadarbības izšķirošo nozīmi ekonomikas krīzes seku pārvarēšanā un attīstības procesos; šajā sakarībā aicina Komisiju noteikt, ka decentralizācija ir viena no mērķnozarēm Eiropas finansiāla atbalsta piešķiršanai jaunattīstības valstīs;

43.   atzinīgi vērtē “Neaizsargātības FLEX” mehānisma apstiprināšanu, lai atbalstītu attiecīgās Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstis krīzes sociālo seku pārvarēšanā, un mudina piešķirt līdzekļus, cik drīz vien iespējams; tomēr atkārtoti pauž bažas par to, kā Komisija gatavojas kompensēt finansējuma trūkumu nākamajos gados, ņemot vērā, ka budžeta atbalsts šobrīd tiek sniegts priekšlaicīgi;

44.   uzskata, ka tirdzniecība ir viens no galvenajiem ekonomiskās izaugsmes un nabadzības mazināšanas virzītājspēkiem jaunattīstības valstīs, un aicina ES un dalībvalstis izmantot savu starptautisko ietekmi, lai attīstībai arī turpmāk būtu pievērsta galvenā uzmanība Dohas sarunu kārtā un lai panāktu tās veiksmīgu, taisnīgu un uz attīstību vērstu iznākumu, vienlaicīgi arī veicinot to, ka ES atbalsts tirdzniecībai ir vērsts uz palīdzību nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem;

45.   uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu ES ir jāraugās, lai politika tirdzniecības, drošības, migrācijas, lauksaimniecības un citās jomās saskaņoti darbotos, no vienas puses, palīdzot jaunattīstības valstīm un, no otras puses, veicinot atbilstīgu un attīstībai labvēlīgu starptautisko finanšu un tirdzniecības sistēmu;

46.   atgādina, ka attīstības politikas saskaņotības principam, kas norādīts ES Līgumos, ir būtiska loma TAM sasniegšanā; mudina ES attiecīgi izstrādāt tirdzniecības politiku, kas būtu konsekventa un saskaņota ar TAM sasniegšanu; pieprasa izstrādāt stingrus juridiskus mehānismus, lai nodrošinātu ES atbildību par saistībām attiecībā uz politikas saskaņotību;

47.   pieprasa labāk saskaņot attīstības palīdzību un ES politiku citās jomās; norāda, ka, piemēram, ES subsidētas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecība var traucēt izveidot spēcīgu tirgu nabadzīgo vietējo lauksaimnieku produkcijai un tādējādi var darboties pretēji to projektu centieniem, ar kuriem mēģina uzlabot vietējo lauksaimniecību;

48.   pauž pārliecību, ka līdzsvarots, taisnīgs un uz attīstību vērsts Dohas sarunu kārtas noslēgums palīdzētu ekonomikai atlabt pēc krīzes un varētu veicināt cīņu pret nabadzību jaunattīstības valstīs, kvalitatīvu darba vietu radīšanu un patēriņa cenu samazināšanu; tādēļ pauž dziļas bažas par to, ka Dohas sarunu kārtās nav panākts progress;

49.   norāda, ka, lai panāktu lielāku finansiālo stabilitāti un uzlabotu pasaules tirdzniecības sistēmas darbību PTO ietvaros, ir jāpanāk virzība uz jaunu starptautisku monetāro un finanšu sistēmu, kas pamatojas uz daudzpusējiem noteikumiem jaunattīstības valstu īpašo problēmu risināšanai ANO sistēmā;

50.   atgādina, ka tirdzniecības atbalsta stratēģijas mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm piedalīties sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, īstenot tos un gūt labumu no tiem, lai šīs valstis paplašinātu tirdzniecību un paātrinātu nabadzības izskaušanu; lūdz Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, lai tiktu izpildītas saistības attiecībā uz visas Eiropas mērķi ‐ līdz 2010. gadam katru gadu nodrošināt EUR 2 miljardus; lūdz, lai Komisija iesniegtu detalizētu informāciju un rādītājus par budžeta pozīcijām, kuras izmanto ar tirdzniecību saistītas palīdzības un tirdzniecības atbalsta finansēšanai (papildus 20 02 03. budžeta pozīcijai), un par visu tirdzniecības atbalsta finansējumu, ko piešķir no ES budžeta;

51.   atkārtoti apstiprina, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) būtu jāveido kā attīstību veicinoši instrumenti un tos nebūtu jāuzskata tikai par starptautiskās tirdzniecības instrumentiem; prasa, lai Komisija strauji panāktu sarunu noslēgumu, ņemot vērā arī to, kā EPN noteikumi var ietekmēt ĀKK valstu spējas risināt krīzes izraisītās problēmas;

52.   norāda, ka eksporta ieņēmumi daudzās jaunattīstības valstīs un it īpaši vismazāk attīstītajās valstīs ir būtiski samazinājušies un tādēļ ir palēninājusies dienvidu puslodes valstu izaugsme un attīstība; aicina Komisiju, piedaloties sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, it īpaši par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, un īstenojot tos, stiprināt ES attīstības politikas saskaņotību un, inter alia, veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, labklājību un jaunu darba vietu radīšanu, tirdzniecības saistībās nodrošināt atbilstošu asimetriju, pārejas laiku un ikvienas valsts prioritāšu ievērošanu, kā arī atbilstošu apspriešanos ar galvenajiem dalībniekiem un pilsonisko sabiedrību;

53.   uzskata, ka līdz šim no krīzes vissmagāk ir cietušas tās jaunattīstības valstis, kuras ir īpaši atkarīgas no attīstības sadarbības finansējuma un ir ļoti orientētas uz eksportu, jo finanšu plūsmas no ziemeļiem uz dienvidiem arvien vairāk samazinās un daudzu jaunattīstības valstu iekšējie tirgi ir pārāk vāji, lai kompensētu eksporta samazināšanos;

54.   lūdz Komisijai veikt novērtējumu par ĀKK valstu atkarību no eksporta un par to, kā tas saskan ar valstu stratēģijas dokumentos noteiktajiem attīstības mērķiem;

55.   atzīmē nolīgumu par vispārējo tirdzniecības preferenču sistēmu (GSTP), kas ir 22 jaunattīstības valstu izveidots mehānisms, lai, cenšoties uzlabot dienvidu puslodes jaunattīstības valstu tirdzniecību un padarīt to neatkarīgāku no pasaules tirdzniecības satricinājumiem, samazinātu tarifus un citus šķēršļus to preču eksportam, ar kurām tās savstarpēji tirgojas;

56.   uzskata, ka protekcionisms nav saprātīga reakcija uz krīzi, un vēl stingrāk aicina Eiropas Savienību darīt to, kas tai jādara, lai mazinātu šķēršļus tirdzniecībai un subsīdijas, tostarp arī ES subsīdijas, kuras veicina traucējumus tirgū un jaunattīstības valstīm nodara ļoti lielu postu;

57.   uzskata, ka ES attīstības politikā vajadzētu ņemt vērā gan ES, gan jaunattīstības valstu intereses, un pauž viedokli, ka tirgu savstarpēju atvēršanu nedrīkstētu īstenot uz jaunattīstības valstu ekonomiskās stabilitātes rēķina un ka šim nolūkam ir nepieciešama līdzvērtīga uzraudzības sistēma un reglamentējošie noteikumi; aicina Komisiju, Padomi un EIB par attīstības sadarbības prioritāti noteikt mikrokredītu sniegšanu MVU un sīkzemniekiem, tādējādi stiprinot ilgtspējīgas reģionālās ekonomiskās struktūras;

58.   aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu veikti pasākumi attīstības ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, vienlaikus gatavojoties sniegt ilgstošu humāno palīdzību krīzes kulminācijas posmā, kad jaunattīstības valstīm klāsies īpaši smagi;

59.   uzsver, ka finanšu krīzes mērogs, dziļums un sarežģītība atspoguļo finanšu jomas attīstības atrautību no reālās ekonomikas, arvien plašāku globālo nelīdzsvarotību veidošanos un lielākām planētas vides problēmām, kas ir jānovērš, lai ekonomisko sistēmu virzītu pa globāli ilgtspējīgas attīstības ceļu;

60.   pauž nopietnas bažas par to, ka nodokļu “oāžu” negatīvā ietekme varētu būt nepārvarams traucēklis nabadzīgo valstu attīstībai, kaitējot citu valstu suverenitātei, traucējot finanšu tirgu un līdzekļu piešķiršanas efektivitātei, apdraudot valstu nodokļu sistēmas un palielinot nodokļu politikas izmaksas, radot stimulus iesaistīties ekonomiskos noziegumos, mazinot privātus ienākumus, traucējot labai pārvaldei un ekonomiskai izaugsmei un tādējādi atturot jaunattīstības valstis no ieguldījumiem sabiedriskos pakalpojumos, izglītībā, sociālajā drošībā un cilvēku labklājībā;

61.   uzsver, ka nodokļu “oāzes” un ārzonas centri mudina uz stratēģijām (piemēram, izmantojot nepareizas pārvedumu cenas), kas saistītas ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu; it īpaši uzsver, ka krāpšana nodokļu jomā jaunattīstības valstīs ik gadu izraisa nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kas desmitkārt pārsniedz rūpnieciski attīstīto valstu piešķirto attīstības palīdzību; tādēļ mudina dalībvalstis cīņu pret nodokļu “oāzēm”, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu no jaunattīstības valstīm noteikt par vienu no īpaši svarīgām prioritātēm; šajā sakarībā atkārtoti pauž pārliecību, ka automātiska informācijas apmaiņa ir globāli jāpaplašina un jāīsteno, izmantojot daudzpusēju sistēmu;

62.   norāda, ka visā pasaulē ir desmitiem nodokļu “oāžu”, ko lieto pat daži ESAO dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas tajās jaunattīstības valstīs, kur tie gūst peļņu, vai to izcelsmes valstīs; lūdz Komisiju ziņot par to, kā varētu globāli paplašināt automātisku informācijas apmaiņu un īstenot sankcijas pret tām nodokļu “oāzēm”, kas nevēlas sadarboties, kā arī pret šo oāžu izmantotājiem, un kā ES ieviest prasību starptautiskiem uzņēmumiem ziņot par atsevišķi katrā valstī gūto peļņu un samaksātajiem nodokļiem;

63.   atzīst, ka nodokļu informācijas apmaiņas nolīgumi nelikvidē ierobežojošas nodokļu sistēmas struktūras, nerada publiskos reģistrus, kur to nav, un neveicina pārskatu iesniegšanu, revīziju vai grāmatvedības dokumentu saglabāšanu; atzinīgi vērtē G20 valstu un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) centienus veikt pasākumus cīņā pret nodokļu “oāzēm”, bet atzīmē un pauž nožēlu par to, ka ar noteiktajiem kritērijiem, nodokļu informācijas apmaiņas nolīgumiem un spēkā esošajām procedūrām nepietiks, lai atrisinātu nodokļu “oāžu” un nelegālu finanšu plūsmu problēmu; aicina ESAO, G20 valstis un ES pieņemt stingrākus kritērijus nodokļu “oāžu” noteikšanai un strādāt, lai panāktu starptautiski saistoša, daudzpusēja nodokļu informācijas automātiskas apmaiņas nolīguma noslēgšanu, kas paredzētu pretpasākumus tā noteikumu pārkāpšanas gadījumā;

64.   aicina ES, tās dalībvalstis un starptautiskās finanšu iestādes atbalstīt jaunattīstības valstis ieņēmumu iespēju attīstīšanā, kā arī atbalstīt veiktspējas palielināšanu nodokļu politikas jomā;

65.   atzīmē, ka puse no nelegālajām finanšu plūsmām no jaunattīstības valstīm ir saistītas ar tirdzniecības kļūdainu novērtēšanu, tāpēc aicina panākt jaunu, saistošu pasaules mēroga finanšu nolīgumu, atbilstoši kuram starptautiskajām uzņēmējsabiedrībām, tostarp to dažādajiem meitasuzņēmumiem, vajadzētu automātiski sniegt informāciju par katrā no valstīm gūto peļņu un samaksātajiem nodokļiem, tādējādi nodrošinot pārredzamību par noietu, ieņēmumiem un nodokļiem katrā valstī, kurā šīs uzņēmējsabiedrības darbojas;

66.   aicina Komisiju aktīvi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību un atbildību par vidi, lai varētu efektīvi kontrolēt to, kā starptautisko uzņēmējsabiedrību un to meitasuzņēmumu darbība jaunattīstības valstīs ietekmē stāvokli sociālajā, vides un cilvēktiesību jomā;

67.   ar bažām norāda, ka jaunattīstības valstu ekonomiskās labklājības turpmāka pasliktināšanās varētu izraisīt nepieņemami augstu bezdarba līmeni un lielāku ekonomisko migrāciju; piebilst, ka šādas migrācijas plūsmas varētu izraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no jaunattīstības valstīm un kaitēt to turpmākajai ekonomiskajai izaugsmei;

68.   norāda, ka ir jāveic reāli uzlabojumi jaunattīstības valstu banku sistēmās, kas ir konkrēts pasākums, lai garantētu ieguldījumus, finanšu nozares attīstību un izaugsmi, migrantu naudas pārvedumus, kā arī tirdzniecības vai citus svarīgus sakarus, cenšoties nodrošināt sociālo kohēziju un politisko un ekonomisko stabilitāti;

69.   atzinīgi vērtē ANO Noziedzības un narkotiku apkarošanas biroja un Pasaules Bankas iniciatīvu par nozagto līdzekļu atguvi (StAR), lai palīdzētu jaunattīstības valstīm cīņā pret korupciju, kriminālām darbībām un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un prasa, lai dalībvalstis ratificētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju;

70.   uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunattīstības valstis, palīdzot tām veidot efektīvas sistēmas, ar kurām šo valstu interesēs pastiprināt korupcijas apkarošanu un sekmēt tiesiskumu, valsts finanšu labu pārvaldību un pārredzamību, lai uzlabotu budžeta prognozējamību, īstenošanu un kontroli; uzsver valsts finanšu parlamentāras uzraudzības nozīmi; uzstāj, ka ir jāuzlabo starptautiskie grāmatvedības standarti, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanas praksi, tostarp pieprasot starptautiskiem uzņēmumiem sagatavot finanšu pārskatus par to darbību katrā atsevišķā valstī;

71.   atzinīgi vērtē to, ka EIB piemēro savu spēkā esošo politiku attiecībā uz ārzonas finanšu centriem; pieprasa ES, dalībvalstīm un EIB uzņemties vadošo lomu cīņā pret nodokļu “oāzēm”, pieņemot noteikumus par publisko iepirkumu un publiskā finansējuma izmaksām, kuros būtu aizliegts jebkuram nodokļu “oāzē” reģistrētam uzņēmumam, bankai vai citai iestādei gūt labumu no publiskā finansējuma; aicina EIB saistībā ar stingrākām vadlīnijām apsvērt, vai uzņēmumiem un finanšu starpniekiem būtu jāsniedz ziņojums par savu darbību katrā atsevišķā valstī;

72.   norāda, ka EIB ir centusies nodrošināt, lai tās izsniegtās garantijas un ieguldījumi netiktu īstenoti, izmantojot nodokļu “oāzes”; aicina EIB veikt nepieciešamos papildpasākumus, lai nodrošinātu, ka tas netiek darīts netieši; aicina EIB ziņot par to, kā tiek īstenota tās politika attiecībā uz ārzonas finanšu centriem; aicina EIB īpaši uzmanīgi izstrādāt nosacījumus vai nosacījumu kritērijus, lai tie būtu saskaņā ar ES politikas mērķiem un SDO koncepciju par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, tā nodrošinot atbalsta maksimizēšanu un vietējo uzņēmumu iekļaušanu un atbalstot korupcijas apkarošanu; uzskata, ka EIB vajadzētu pievērsties tādai darbā pieņemšanas politikai, kas ņemtu vērā pieredzi vides un attīstības jomā;

73.   atzīst, ka pašreiz veicamais EIB ārējo aizdevumu izsniegšanas un sadarbības pasākumu vidusposma pārskats, kurš jāpabeidz 2010. gadā un attiecībā uz kuru Parlaments ir viena no likumdevējām iestādēm, ir lieliska iespēja palielināt EIB nozīmi attīstības sadarbībā, par prioritāru uzskatot TAM sasniegšanu līdz 2015. gadam; šajā sakarībā uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir projektiem, kuru mērķis ir mazināt nabadzību;

74.   pauž nožēlu, ka ieguldījumu apjoms jaunattīstības valstu lauksaimniecībā kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir pastāvīgi samazinājies, un prasa Komisijai nodrošinātību ar pārtiku noteikt par Eiropas Savienības prioritāti attīstības politikas jomā un tādēļ palielināt atbalstu lauksaimniecībai, it īpaši pārtikas produktu ražošanai, un lauku attīstībai;

75.   uzskata, ka viens no galvenajiem šķēršļiem ekonomikas attīstībai jaunattīstības valstīs ir ierobežota aizdevumu un mikrokredīta pieejamība potenciālajiem uzņēmējiem; turklāt uzsver, ka vairākumā gadījumu nav pieejamas kredītgarantijas; tādēļ aicina Komisiju un EIB ļoti lielā mērā paplašināt kredīta un mikrokredīta pieejamības programmas;

76.   lūdz Komisijai un dalībvalstīm atbalstīt pasākumus, ar kuriem atvieglo jaunattīstības valstu piekļuvi kredītiem, tostarp īstenojot būtisku daudzpusējo attīstības banku kapitalizāciju, un ar kuriem izveido pamatsistēmu dažādu finanšu pakalpojumu sniedzēju licencēšanai, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju vajadzības;

77.   aicina Komisiju pilnībā apsvērt šajā ziņojumā paustos ierosinājumus, kad tā vidusposma pārskatīšanas noslēgumā izstrādās priekšlikumu lēmumam par EIB pilnvarām attiecībā uz ārējo aizdevumu izsniegšanu;

78.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, ANO organizācijām, SVF un Pasaules Bankai, ES dalībvalstu pilnvarotajiem SVF un Pasaules Bankā, kā arī G20 grupas valstīm.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (2) Padomes 2007. gada 15. maija secinājumi, dok. Nr. 9558/07. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0102. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0029. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0028. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0185. (7) OV C 290 E, 29.11.2006., 396. lpp. (8) Lieta C-155/07, Eiropas Parlaments / Eiropas Savienības Padome; OV C 327, 20.12.2008., 2. lpp. (9) OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp.