Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2008. gada pārskatu,

–   ņemot vērā EK līguma 113. pantu,

–   ņemot vērā Līgumam pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 15. pantu,

–   ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar ko groza ES līgumu un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā tā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko atbildību EMS trešajā posmā(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. oktobra paziņojumu “Gada pārskats par euro zonu ‐2009. gads” (COM(2009)0527) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1313/2),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada septembra ekonomikas starpposma prognozi,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu (COM(2009)0499),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku komitejas darbību (COM(2009)0500),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0010/2010),

A.   tā kā finanšu un ekonomikas krīzes laikā ir piedzīvots kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem lielākais globālās ekonomikas kritums, kura sekas turpmākos gadus turpinās būtiski ietekmēt valstu ekonomiku un sociālo struktūru;

B.   tā kā 2008. gadā finanšu un ekonomikas krīzes dēļ euro zonas valstu IKP pieauga tikai par 0,7 % un ir sagaidāms, ka 2009. gadā ir bijis ievērojams IKP samazinājums;

C.   tā kā vidējā inflācija 2008. gadā bija 3,3 %, vasarā sasniedzot pat 4,0 %, kas bija augstākais līmenis kopš euro ieviešanas, un tā kā inflācija pēc tam samazinājās līdz negatīvam līmenim 2009. gada vasarā;

D.   tā kā vidējais euro zonas valstu budžeta deficīts ir pieaudzis no 0,6 % no IKP 2007. gadā līdz 1,9 % 2008. gadā, un līdz 2009. gada oktobra vidum jau 20 dalībvalstīm tika piemērota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra;

E.   tā kā vidējais valsts parāds euro zonā ir palielinājies no 66,2 % no IKP 2007. gada beigās līdz 69,6 % 2008. gada beigās un ir sagaidāms, ka tuvākajos gados tas turpinās palielināties;

F.   tā kā 2008. gadā EUR kurss pret USD strauji svārstījās, jūlijā sasniedzot USD 1,60 par EUR 1 un oktobrī nokrītot līdz USD 1,25, bet pēc tam 2009. gada oktobrī atkal paceļoties līdz USD 1,50;

G.   tā kā ECB 2008. gada pirmajā pusgadā procentu likmes turēja nemainīgas un paaugstināja 2008. gada jūlijā par 25 bāzes punktiem līdz 4,25 %, bet 2008. gada pēdējā ceturksnī tās strauji samazināja līdz 2,5 % un 2009. gadā jau līdz 1 %;

H.   tā kā finanšu krīzes iespaidā ECB būtiski palielināja euro zonas bankām nodrošināto likviditāti un veica vairākus ārkārtējus pasākumus, lai uzlabotu valūtas tirgu darbību; tā kā līdzīgas likviditāti uzlabojošas iespējas tika radītas tikai dažām dalībvalstīm, kuras nav euro zonā;

Ievads

1.   apsveic Slovākiju ar veiksmīgo pievienošanos euro zonai;

2.   norāda, ka pievienošanās Eiropas Savienībai ir priekšnoteikums euro ieviešanai;

3.   atzinīgi vērtē to, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ECB kļūst par ES iestādi; uzskata, ka tas palielina Parlamenta atbildību, jo Parlaments ir galvenā iestāde, ar kuras starpniecību tiek īstenota ECB atbildība Eiropas pilsoņu priekšā;

ECB reakcija uz finanšu krīzi

4.   norāda, ka 2008. gads bija tāds, kurā, reaģējot uz postošo ekonomikas un finanšu krīzi un tās tālejošajām sekām, ECB bija jāpieņem vieni no vissmagākajiem lēmumiem kopš bankas izveides;

5.   norāda, ka ECB tāpat kā SVF un citām starptautiskām institūcijām savās prognozēs neizdevās paredzēt to, cik smags būs ekonomikas kritums 2008. gadā;

6.   norāda, ka ECB turpināja reaģēt uz finanšu krīzi, palīdzot dalībvalstīm saglabāt un stiprināt kredītiestāžu likviditāti; iesaka ECB likviditāti uzlabojošas iespējas nodrošināt arī ārpus euro zonas, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kas visvairāk cietušas no finanšu krīzes;

7.   pauž vilšanos, ka dažas komercbankas nesamazināja procentu likmes saviem klientiem un ka šāda pieeja bija īpaši izteikta laikā, kad ECB procentu likmes bija sasniegušas zemāko līmeni;

8.   atzinīgi vērtē to, ka ECB ir paplašinājusi savu parasto pieeju monetārajai politikai un ir veikusi vairākus īpašus pasākumus, piemēram, pielāgojusi likviditātes nodrošinājumu atbilstoši reālajam pieprasījumam un pagarinājusi tā ilgumu;

9.   norāda, ka ECB procentu likmju samazinājums bija mazāks nekā tas, ko veica citas centrālās bankas, tostarp ASV Federālo rezervju sistēma un Apvienotās Karalistes Anglijas Banka, kā arī salīdzinājumā ar to, ko daudzi ekonomikas analītiķi tolaik sagaidīja;

10.   pauž vilšanos, ka ECB nodrošinātā papildu likviditāte nepietiekami novērsa kredītresursu trūkumu, ar ko saskārās ekonomika, it īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, bet to izmantoja dažas bankas, lai uzlabotu peļņas rādītājus un segtu zaudējumus;

11.   pauž nožēlu, ka dalībvalstis nesekoja ECB ieteikumam banku atbalsta programmām piemērot kopīgi Eiropas līmenī izstrādātus nosacījumus par dividenžu un prēmiju maksājumiem, atbalstu saimnieciskajai darbībai, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un darījumiem nodokļu oāzēs;

12.   piekrīt ECB, ka finanšu instrumentu pieaugošā sarežģītība kopā ar finanšu iestāžu pārredzamības trūkumu, regulatoru neveiksmīgo uzraudzību un finanšu tirgus regulācijas nepilnībām ir veicinājuši lielāku sistēmisko risku; piebilst, ka tā ir veicinājusi arvien lielāku sabiedrības neuzticību finanšu iestādēm;

13.   pieprasa ECB viedokli par klīringa iestādes izveidi tādiem instrumentiem kā kredītriska mijmaiņas darījumiem (CDS) euro zonā;

14.   vērš ECB uzmanību uz jaunu spekulācijas “burbuļu” veidošanās risku, it īpaši preču tirgū; mudina ECB nekavējoties brīdināt valdības;

15.   piekrīt ECB jautājumā par nepieciešamību izmantot krīzes laikā gūtās atziņas, it īpaši par to, ka, lai neatkārtotos līdzīga krīze, ir jāuzlabo finanšu sistēmas riska pārvaldība un likviditāte, kā arī finanšu tirgu un iestāžu pārredzamība; atgādina, ka, lai nākotnē izvairītos no finanšu krīzēm, ir jācenšas novērst globālo nelīdzsvarotību, kas saistīta ar maiņas kursa svārstībām starp euro un trešo valstu valūtām, piemēram, ASV dolāru un renminbi juaņu;

16.   atzinīgi vērtē ECB paveikto darbu, lai ierosinātu detalizētu “izejas stratēģiju” par monetāro atvieglojumu atcelšanu, kas būtu jāīsteno atbilstoši situācijai un kad nepieciešams; uzstāj, ka šajā sakarībā ļoti svarīgi ir termiņi un dalībvalstu politikas koordinācija; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka vairums šo pasākumu automātiski beigsies, ja ekonomiskā situācija pakāpeniski uzlabosies;

17.   iesaka, ka jebkādas darbības ar mērķi palielināt procentu likmes jāveic ļoti uzmanīgi, lai neapdraudētu turpmāko ekonomikas izaugsmi;

18.   uzskata, ka dalībvalstīm jāsaglabā pašreizējie fiskālās stimulēšanas pasākumi, lai saglabātu darbavietas, veicinātu investīcijas un ekonomikas izaugsmi, un ka tie jāatceļ, tiklīdz notiek ilgtspējīga atgriešanās uz izaugsmes ceļa, kad savukārt jāpievēršas pārmērīgajam budžeta deficītam;

Ekonomikas un monetārā stabilitāte

19.   piekrīt ECB bažām par atšķirībām starp euro zonas valstīm un to, kā krīze ir ietekmējusi dažādas valstis, it īpaši tās, kurās jau bija strukturāli trūkumi, augstas darbaspēka izmaksas uz vienu vienību, tekošā konta deficīts un parāds;

20.   aicina visas euro zonas dalībvalstis ņemt vērā, ka, lai pastāvētu patiesa ekonomikas un monetārā savienība, dalību euro zonā nevar uzskatīt par pašmērķi, un uzsver nepieciešamību veikt strukturālas reformas; piebilst, ka bez šādu reformu veikšanas tiktu apdraudēta paļāvība uz Stabilitātes un izaugsmes paktu un pakta ilgtspējību;

Pārvaldība un lēmumu pieņemšana

21.   norāda, ka maiņas kursa augsta svārstīguma laikā euro ir kļuvis vērtīgāks, it īpaši pret ASV dolāru un renminbi juaņu, un pauž bažas, ka tas var negatīvi ietekmēt euro zonas konkurētspēju;

22.   iesaka ECB uzlabot darba pārredzamību, lai palielinātu tās leģitimitāti un prognozējamību, un it īpaši publicēt Bankas padomes sanāksmju protokolus līdzīgi tam, kā to dara ASV Federālo rezervju sistēma, Anglijas Banka un Japānas Banka; uzskata, ka šāda pārredzamība ir vajadzīga arī attiecībā uz iekšējiem modeļiem, ko izmanto nelikvīdu nodrošinājumu novērtēšanai, un attiecībā uz tādu konkrētu vērtspapīru vērtēšanu, kurus piedāvā kā nodrošinājumu;

23.   vēlreiz apliecina atbalstu Parlamenta un ECB ik ceturkšņa dialogam par monetārajiem jautājumiem; piebilst, ka dialogs ir svarīgs mehānisms, kā pārraudzīt ECB darbu un nodrošināt atbildību sabiedrības priekšā un pārredzamību;

24.   uzsver ECB neatkarību, ko palielina valdes locekļu iecelšanas procedūra; uzskata, ka to var uzlabot, izmantojot jauno juridisko statusu, ko ECB ieguvusi saskaņā ar Lisabonas līgumu, kā arī pašreizējos ECB Statūtus, lai par Padomes ieteiktajiem kandidātiem būtu jābalso Eiropas Parlamentam;

25.   apņemas izveidot ārējo ekspertu atlases komisiju, kura sniegtu iespēju 2010. gadā atlasīt vairākus kandidātus valdes locekļu amatiem; norāda, ka izvēlētie kandidāti tiktu uzaicināti Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārajā komitejā uz uzklausīšanu, kas formalizētu Eiropas Parlamenta konsultatīvo lomu kandidātu novērtēšanā; šā procesa beigās Eiropas Parlaments plenārsēdē pieņemtu rezolūciju, ko nosūtītu Padomei, pirms tā sniedz ieteikumu dalībvalstu valdībām;

26.   uzskata, ka krīze ir parādījusi, ka tirgiem ir nosliece uz sistēmiskiem riskiem; atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK), kas būs atbildīga par agrīnajiem brīdinājumiem saistībā ar iespējamiem finanšu tirgu riskiem un nelīdzsvarotību; norāda, ka ESRK uz sistēmisku risku jāreaģē nekavējoties un efektīvi; norāda, ka jāizstrādā kvalitatīva “sistēmiska riska” definīcija, lai ESRK varētu efektīvi strādāt; tādējādi aicina ECB izstrādāt skaidrus modeļus un definīcijas un plašākā mērogā pilnībā atbalstīt ESRK efektīvu darbu; piebilst, ka jebkādu jaunu ECB pienākumu noteikšana attiecībā uz ESRK nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt ECB neatkarību;

27.   norāda uz Euro grupas lomu ekonomikas politiku ciešākas koordinācijas nodrošināšanā euro zonā; līdz ar to atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums Euro grupai piešķir juridiskas personas statusu; iesaka ECB turpināt pilnībā piedalīties Euro grupas locekļu neformālajās sanāksmēs;

Euro ārējā dimensija

28.   atzinīgi vērtē to, ka euro ir veicinājis plašāku finanšu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu euro zonā un līdz ar to cieši integrēta valūtas tirgus izveidi;

29.   norāda, ka euro kā starptautiskas valūtas statuss turpina pieaugt, ko pierāda tas, ka 2008. gada beigās 26,5 % valūtas rezervju visā pasaulē tika glabātas euro;

30.   uzskata, ka euro statusa celšanās pasaules mērogā sniegs priekšrocības un prasīs atbildību; uzskata, ka tas arī turpmāk mudinās dalībvalstis, kas nav euro zonā, un trešās valstis censties pievienoties euro zonai;

31.   uzskata, ka Parlamentam jāsadarbojas ar ECB un citām ES iestādēm, lai monetārajos jautājumos un finanšu nozarē globālā mērogā turpinātu stiprināt euro zonas lomu;

32.   uzskata, ka, paužot nākotnes redzējumu par starptautisko monetāro sistēmu, Eiropas Savienībai būtu jāiedvesmojas no procesa, kas padarīja iespējamu euro pieņemšanu;

33.   uzskata, ka ECB, valstu centrālajām bankām un Bankas padomei jāatzīst un jāapliecina sociālā atbildība pret saviem darbiniekiem un sabiedrību kopumā, un labāk jāievēro Eiropas Centrālo banku arodbiedrību Pastāvīgās komitejas memorands par sociālajiem aspektiem;

o
o   o

34.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Euro grupai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV C 138, 4.5.1998., 177. lpp.