Eiropas Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūcija par ES stratēģiju attiecībām ar Latīņameriku (2009/2213(INI))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā deklarācijas, kas pieņemtas Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības dalībvalstu valsts un valdības vadītāju piecos samitos, kuri notika Riodežaneiro (1999. gada 28. un 29. jūnijā), Madridē (2002. gada 17. un 18. maijā), Gvadalaharā (2004. gada 28. un 29. maijā), Vīnē (2006. gada 12. un 13. maijā) un Limā (2008. gada 16. un 17. maijā),
– ņemot vērā kopīgo komunikē, kuru pieņēma Prāgas 2009. gada 13. un 14. maija Rio grupas un ES 14. ministru sanāksmē,
– ņemot vērā kopīgo komunikē, kuru pieņēma ES trijotne un Centrālamerikas valstu ministri Prāgas 2009. gada 14. maija Sanhosē dialoga ministru sanāksmē,
– ņemot vērā deklarāciju (Lisabonas deklarāciju), kuru pieņēma Ibērijas pussalas un Latīņamerikas valstu un valdību vadītāju 19. samitā, kas notika Eštorilā (Portugālē) no 2009. gada 29. novembra līdz 1. decembrim,
– Ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. septembra paziņojumu “Eiropas Savienība un Latīņamerika: globālo procesu dalībnieku partnerība” (COM(2009)0495),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par Eiropas Savienības un Latīņamerikas attiecībām,
– ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas (EuroLat) rezolūcijas un jo īpaši 2007. gada 20. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas attiecībām piektā Limas samita kontekstā un īpaši atsaucoties uz demokrātisku pārvaldi, 2009. gada 8. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas Miera un drošības hartu un 2009. gada 15. oktobra rezolūcijas priekšlikumu par Eiropas Savienības un Latīņamerikas partnerību saistībā ar sesto samitu, kas notiks 2010. gada maijā Madridē,
– ņemot vērā 2001. gada 15. novembra rezolūciju par vispārējām partnerattiecībām un kopēju stratēģiju attiecībām starp Eiropas Savienību un Latīņameriku(1), 2006. gada 27. aprīļa rezolūciju par ciešākām partnerattiecībām starp Eiropas Savienību un Latīņameriku(2), 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības piekto samitu Limā(3),
– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par zemestrīci Haiti, 2010. gada 11. februāra rezolūciju par Venecuēlu un 2010. gada 11. marta rezolūciju par pārliecības dēļ ieslodzītajiem Kubā,
– ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā(4),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Attīstības komitejas atzinumu (A7–0111/2010),
A. tā kā ES un Latīņamerikas reģionu stratēģiskām partnerattiecībām ir būtiska nozīme un abiem reģioniem ir svarīga šo partnerattiecību turpmāka padziļināšana un uzlabošana;
B. tā kā ES un Latīņamerikas attiecību stiprināšana ir viena no Spānijas ES prezidentūras, kā arī Beļģijas un Ungārijas gaidāmās prezidentūras prioritātēm;
C. tā kā ES un Latīņamerikas reģionu stratēģiskajās partnerattiecībās kopš pirmā samita 1999. gadā ir panākti ievērojami rezultāti, jo īpaši Vīnes samitā izveidotā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asambleja (EuroLat) ‐ abu reģionu stratēģisko partnerattiecību parlamentārā struktūra, taču vēl ir jāveic noteikti pasākumi un jārisina problēmas;
D. tā kā viens no galvenajiem abu reģionu stratēģisko partnerattiecību mērķiem ir reģionālā integrācija, tostarp partnerības nolīgumu noslēgšana apakšreģionu un divpusējā līmenī, kā arī stratēģisko partnerattiecību līmenī;
E. tā kā Dienvidamerikas valstu savienība (UNASUR), neskatoties uz šīs organizācijas atšķirībām dažādu kontinentālās integrācijas procesu ziņā (ACN, MERCOSUR, CAIS), var veicināt šos integrācijas procesus;
F. tā kā, domājot par Amerikas potenciālajiem iekšējiem konfliktiem tagad vai nākotnē, iesaistītajām valdībām saskaņā ar subsidiaritātes principiem būtu jāizmanto visas Latīņamerikas tiesiskās aizsardzības iespējas pirms to meklēšanas ārpus dienvidu puslodes;
G. tā kā Latīņamerikas un Eiropas militārie izdevumi pēdējos gados ir būtiski palielinājušies;
H. tā kā šo abu reģionu stratēģiskās partnerattiecības ir vēl vairāk saliedējušas abu pušu koordināciju un ir jāizstrādā kopīga darba kārtība, kā arī jāturpina saskaņot nostājas globāli svarīgos jautājumos, ņemot vērā abu pušu intereses un apsvērumus;
I. tā kā jāņem vērā Eiropas Savienības nesenā vēsturiskā veiksme, apstiprinot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un ieviešanas ieguvumi attiecībā uz vairāk nekā 60 miljonu Latīņamerikas reģionā dzīvojošu personu ar invaliditāti civilo un sociālo tiesību efektīvu īstenošanu un iespēju līdztiesības vecināšanu;
J. tā kā Amerikas Savienotajās Valstīs pie amata pienākumu izpildes ir stājušies jaunās valdības locekļi, uz kuriem ir liktas lielas cerības;
K. tā kā Latīņamerikas teritorijā dzīvo vairāk nekā 600 miljoni cilvēku un tā veido 10 % no pasaules iekšzemes kopprodukta, un tajā ir sastopami 40 % no planētas augu sugām, kā arī Latīņamerikai ir milzīgs cilvēku kapitāls;
L. tā kā ES un Latīņamerikas attiecības pamatojas uz kopējām vērtībām un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir galvenais stratēģisko partnerattiecību aspekts;
M. tā kā ES un Latīņamerikas attiecību pilnveidošana ir savstarpēji izdevīga un labumu no tās var gūt visas ES dalībvalstis un visas Latīņamerikas valstis;
N. tā kā dzimumu līdztiesības jautājuma ietveršana visos politikas virzienos var palīdzēt sabiedrībai kļūt taisnīgākai un demokrātiskākai tajā ziņā, ka vīriešus un sievietes uzskatīs par vienlīdzīgiem jebkuros dzīves gadījumos;
O. tā kā ES, Latīņamerikā un Karību jūras reģiona valstīs kopā ir vairāk nekā miljards cilvēku un tās veido trešdaļu no Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm;
P. tā kā Latīņamerikā ES ir galvenā attīstības palīdzības sniedzēja, lielākā ieguldītāja un Latīņamerikas otrā lielākā tirdzniecības partnere, bet Mercosur un Čīles gadījumā ‐ galvenā tirdzniecības partnere, un tā kā kopš abu reģionu stratēģisko partnerattiecību sākšanas 1999. gadā tā ir finansējusi projektus un programmas vairāk nekā EUR 3000 miljonu apmērā;
Q. tā kā 2010. gadā atlabšana pēc pasaules krīzes joprojām būs lēna; tā kā, neraugoties uz to, ka Latīņamerika labāk par citām attīstītajām valstīm ir pretojusies krīzei un tās vidējā izaugsme 2010. gadā būs gandrīz 3 %, atlabšana būs ļoti nelīdzsvarota un izaugsmes līmenis nebūs pietiekami augsts, lai ievērojami uzlabotu sociālos apstākļus iedzīvotājiem, kuriem joprojām ir pieejama daudz mazāka sociālā aizsardzība nekā Eiropas valstu iedzīvotājiem;
R. tā kā dažās lielākajās Latīņamerikas valstīs un ES dalībvalstīs ir augsts gados jaunu cilvēku bezdarba līmenis;
S. tā kā, neraugoties uz būtisko progresu, zīdaiņu un māšu mirstības rādītāji šajā reģionā ir nelabvēlīgi;
T. tā kā viena no šā reģiona būtiskām problēmām ir narkotiku tirdzniecība; tā kā Dienvidamerikā ir pieaugusi kokas audzēšana un tā kā ir politiskas un kultūras tradīciju atšķirības starp ANO konvencijām un rezolūcijām, kurās koka tiek uzskatīta par aizliegtu augu, un oficiālo nostāju, ko pauž dažu valstu valdības, norādot, ka šā auga kultivēšana ir vietējās kultūras sastāvdaļa;
U. ņemot vērā nabadzību, nevienlīdzību un diskrimināciju, kas vērojama daudzu Latīņamerikas valstu pamatiedzīvotāju kopienās;
V. tā kā jāpanāk būtiski uzlabojumi tādās nozarēs kā enerģētika, ūdensapgāde, infrastruktūra un sakari, pielāgojot tos uzlabojumiem, kas jau panākti telekomunikāciju nozarē;
W. tā kā Latīņamerikas reģiona attīstība un tā spēja piedalīties integrācijas norisēs būs apgrūtināta, ja netiks pareizi pielāgota infrastruktūra;
X. tā kā Latīņamerikā joprojām pastāv milzīgas bažas par ES politiku imigrācijas jomā un ir jāpanāk vienošanās, kurās ņemtu vērā Eiropas un Latīņamerikas partneru likumīgās intereses šajā ļoti delikātajā jautājumā;
Y. tā kā Eiropas Investīciju banka (EIB) darbību Latīņamerikā sāka 1993. gadā un pašreizējā pilnvaru laikā (2007–2013) tās rīcībā ir EUR 2,8 miljardi projektu finansēšanai šajā reģionā;
Z. tā kā jauninājumi un zināšanas ir būtiski instrumenti, ar kuriem izskaust nabadzību, cīnīties pret badu un panākt ilgtspējīgu attīstību, kā to konstatēja pēdējā Ibērijas pussalas un Latīņamerikas samitā;
AA. tā kā nesenajā pētījumā Ibērijas pussalas un Latīņamerikas valstu Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (OEI) un Latīņamerikas un Karību jūras valstu Ekonomikas komisija (ECLAC) ir aprēķinājusi, ka vajadzīgs EUR 55 000 miljonu liels budžets, lai 10 gadu laikā (no 2011. gada 2021. gadam) sasniegtu izglītības uzdevumus 2021. gadam, kuru mērķis ir pašreizējās milzīgās nevienlīdzības novēršana, analfabētisma izskaušana un izglītības nodrošināšana 15 miljoniem bērnu vecumā no 3 līdz 6 gadiem, kuri joprojām neapmeklē mācību iestādes, pamatīgu un efektīvu profesionālās izglītības sistēmu radīšana un universitāšu pieejamības nosacījumu ievērojama uzlabošana,
1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienība un Latīņamerika: globālo procesu dalībnieku partnerība”, kurš tika pieņemts, lai noteiktu, novērtētu un sagatavotu operatīvus priekšlikumus, kuru mērķis ir panākt pilnvērtīgas abu reģionu stratēģiskās partnerattiecības;
2. atzinīgi vērtē Spānijas prezidentūras centienus panākt ES un Centrālamerikas asociācijas nolīguma un daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu ar Kolumbiju un Peru parakstīšanu, kā arī tās skaidri pausto vēlmi un apņemšanos no jauna sākt ES un Mercosur sarunas;
3. atkārto, ka abu reģionu stratēģisko partnerattiecību pamatprincips ir atbalsts Latīņamerikas reģionālās integrācijas dažādajiem procesiem, un cer, ka minētās abu reģionu stratēģiskās partnerattiecības ļaus stiprināt nostāju saskaņošanu saistībā ar krīzes situācijām un globāli svarīgiem jautājumiem, kā arī par kopējām vērtībām, interesēm un bažām;
4. ņem vērā abos reģionos notikušās politiskās pārmaiņas un uzsver nepieciešamību pievērst uzmanību notikumu attīstībai, lai nepieciešamības gadījumā pārorientētu un pielāgotu Latīņamerikas un Eiropas Savienības politiku jaunajiem apstākļiem;
5. uzsver, ka ir svarīgi principi un vērtības, uz kurām pamatojas abu reģionu stratēģiskās partnerattiecības, piemēram, plurālisms un pārstāvības demokrātija, cilvēktiesību (politisko, ekonomisko un sociālo) un pamatbrīvību ievērošana, vārda brīvība, konstitucionāla valsts iekārta un tiesiskums, taisnīguma principa ievērošana lietu izskatīšanā, juridiskā noteiktība un jebkāda veida diktatūras un autoritārisma izpausmju noraidīšana;
6. aicina visas abu reģionu stratēģiskajās partnerattiecībās iesaistītās puses izpildīt pienākumus pārvaldības un sociālā taisnīguma jomā;
EP stratēģiskais redzējums par ES un Latīņamerikas reģionu stratēģiskajām partnerattiecībām
7. atkārtoti apstiprina, ka ES un Latīņamerikas reģionu stratēģisko partnerattiecību galvenais mērķis ir Eiropas un Latīņamerikas reģionu vispusīgu partnerattiecību telpas izveide līdz aptuveni 2015. gadam politiskajā, ekonomikas, tirdzniecības, sociālajā un kultūras jomā, tādējādi nodrošinot abu reģionu ilgtspējīgu attīstību;
Līdzekļi mērķu sasniegšanai saistībā ar Eiropas un Latīņamerikas reģionu vispusīgu partnerattiecību telpu Reģionu stratēģisko partnerattiecību politikas jomā
8. prasa, lai tiktu izmantotas jaunās iespējas, kuras abu reģionu stratēģiskajām partnerattiecībām rada Lisabonas līguma ieviešana;
9. aicina Savienības prezidenta vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt Savienības ārējās darbības vienotību, saskaņotību un efektivitāti attiecībā uz Latīņameriku, izmantojot Eiropas Ārējās darbības dienesta (EEAS) atbalstu un aktīvi piedaloties ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu samitā, kas notiks 2010. gada maijā Madridē;
10. aicina jo īpaši prezidenta vietnieci / augsto pārstāvi un Padomi, ievērojot Limā pieņemtos lēmumus, noteikt skaidras pamatnostādnes par labāko veidu, kā, cieši sadarbojoties, sekmēt efektīvu daudzpusību, saglabāt vidi un dabas resursus, cīnīties pret klimata pārmaiņām, palielināt ANO miera uzturēšanas un nostiprināšanas spējas, nodrošināt tūkstošgades mērķu sasniegšanu un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām novērst kopējos draudus mieram un drošībai, tostarp narkotiku un ieroču nelegālo tirdzniecību, organizēto noziedzību un terorismu;
11. prasa līdzīgi izveidot piemērotus iestāžu sadarbības instrumentus starp EuroLat asambleju un ES iestādēm saskaņā ar Limas samita secinājumiem;
12. atkārto, ka EEAS turpmāk ir jānodrošina, ka EP ir atbilstoši partneri ES delegācijās un jo īpaši nozīmīgos reģionos kā Latīņamerika, kuri ļauj panākt pilnīgu sadarbību ar Parlamentu;
13. ierosina pieņemt Eiropas un Latīņamerikas Miera un drošības hartu, kurā, pamatojoties uz ANO Statūtiem un saistītajiem starptautiskajiem tiesību aktiem, iekļautu kopīgas politikas un drošības rīcības stratēģijas un vadlīnijas abu reģionu stratēģisko partneru kopējo draudu pārvarēšanai;
14. pauž uzslavu UNASUR par paveikto darbu un sasniegumiem diplomātijas jomā Dienvidamerikā;
15. atkārtoti pauž cerību, ka daudzu Latīņamerikas partnervalstu iekšējā stabilitāte joprojām ir atkarīga no valsts reformas, kurā jāparedz visu pamatiedzīvotāju grupu un citu minoritāšu pilnīga un efektīva līdzdalība lēmumu pieņemšanā, lai novērstu jebkāda veida diskriminācijas izpausmes un aizstāvētu viņu kultūras tiesības un tradīcijas, kas ļaus bagātināt sabiedrību un nostiprināt demokrātisku pārvaldību;
16. norāda, ka efektīva un neatkarīga tiesu sistēma un iedarbīga politika attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu ir daļa no atbildīgas pārvaldes sistēmas, kuru pārbauda un kuras darbība ir pārredzama, un tādējādi tiks uzlabots iedzīvotāju priekšstats par drošību, palielināsies viņu uzticība pārstāvības parlamentārajai iekārtai un netiks pieļauta viņu atsvešinātība no šīs iekārtas;
17. prasa turpināt un padziļināt konstruktīvu dialogu par migrācijas jautājumiem Eiropas un Latīņamerikas jomā gan ar galamērķa, gan izcelsmes un tranzīta valstīm; šajā sakarībā atbalsta 2009. gada 30. jūnijā sākto abu reģionu strukturēto un visaptverošo dialogu par migrāciju starp ES, Latīņameriku un Karību reģiona valstīm, tādējādi dodot impulsu Limas samitā noteikto saistību īstenošanai; atzinīgi vērtē arī migrācijas darba grupas izveidi EuroLat Parlamentārajā asamblejā, lai veidotu dialoga un priekšlikumu forumu šajā jomā, ņemot vērā abu partneru apsvērumus par šo jautājumu;
18. iesaka attiecībā uz pašreiz īstenotajiem projektiem Peru, Kolumbijā un Bolīvijā palielināt subsīdijas tām programmām, kas paredzētas narkotiku audzēšanas izskaušanai ar alternatīvās attīstības palīdzību, meklējot risinājumus, kas ļautu iesaistīt attiecīgo sabiedrības daļu;
19. pauž nožēlu par dažu valstu centieniem noteikt pārmērīgi lielu finanšu līdzekļu palielinājumu militārajiem izdevumiem laikā, kad ir būtiski mazināt nepilnīgas attīstības, nabadzības, pandēmiju, nepietiekama uztura, noziedzības un dabas katastrofu izraisītās sekas;
20. prasa, lai tādi jautājumi kā klimata pārmaiņas un globālā sasilšana joprojām būtu prioritāte ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu politiskajā darba kārtībā; uzsver nepieciešamību piekrist kopējām nostājām dažādos forumos, kas veltīti vides un klimata pārmaiņu jautājumiem, jo īpaši saistībā ar ANO, vienlaikus atbalstot arī samitu, kas notiks Meksikā 2010. gada nogalē; prasa arī, lai pēc pirmās abu reģionu vides ministru sanāksmes, kas notika Briselē 2008. gada martā, šādas sanāksmes tiktu turpinātas; turklāt uzsver, ka klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas negatīvo seku pirmie upuri ir nabadzīgie iedzīvotāji un jo īpaši pamatiedzīvotāji; cer arī, ka Ieguldījumu mehānismu Latīņamerikā (LAIF) varēs tostarp vērst arī uz tādu projektu atbalstu, kuru mērķis ir apkarot klimata pārmaiņu sekas, atbalstīt vietējo sabiedrisko transportu un elektriskus automobiļus, Yasuní-ITT projektu Ekvadorā u. t. t;
Reģionu stratēģisko partnerattiecību ekonomikas un tirdzniecības jomā
21. atkārto ierosinājumu izveidot Eiropas un Latīņamerikas reģionu vispusīgu partnerattiecību telpu, kura pamatotos uz modeli, kas ir saderīgs gan ar PTO, gan reģionālu pieeju, un kuru īstenotu divos posmos;
22. lai pabeigtu pirmo posmu, stingri atbalsta sarunu atjaunošanu par ES un Mercosur asociācijas nolīgumu, ņemot vērā, ka šāda veida asociācijas nolīgums, kuram ir milzīga nozīme un kurš ietekmē 700 miljonus cilvēku, ja to noslēgs ātri, būtu pasaulē mērķtiecīgākais divu reģionu nolīgums, kā arī atbalsta sarunu pabeigšanu par ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu pirms Madrides samita, 2003. gadā noslēgtā politiskā un sadarbības līguma ar Andu Kopienu pārskatīšanu un pašreizējo ar Meksiku un Čīli noslēgto asociācijas nolīgumu pastiprināšanu; norāda, ka sarunas par daudzpusējiem tirdzniecības nolīgumiem starp ES un Andu Kopienu ir noslēgušās apmierinoši; centīsies ar pienācīgu rūpību veikt šo nolīgumu parlamentāro ratifikāciju, lai nodrošinātu, ka tiem ir pozitīva ietekme uz visiem savstarpējo apsvērumu aspektiem;
23. atgādina, ka sarunas par ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu tika sāktas, pamatojoties uz reģionu savstarpīguma pieeju, un uzsver, ka tās tāpat arī būtu jānoslēdz, rūpējoties par to, lai neviena no valstīm neatpaliktu;
24. lai īstenotu otro posmu un aptuveni līdz 2015. gadam panāktu vispusīgu reģionālo partnerattiecību nolīgumu, pieprasa abu reģionu stratēģisko partnerattiecību dažādiem aspektiem juridisku un institucionālu atbalstu un visaptverošu ģeogrāfisku pārklājumu, kā arī vispārējas darbības jomas kopēju tādu noteikumu izstrādi, kuri veicinātu dažādu brīvību izmantošanu, lai tādējādi partnerattiecības kļūtu pēc iespējas visaptverošākas, padziļinot, no vienas puses, Latīņamerikas integrācijas nolīgumus, un, no otras puses, ES partnerattiecības ar dažādām valstīm un reģionālajām grupām;
Reģionu stratēģisko partnerattiecību sociālajā jomā
25. lai darbība būtu saskaņota, iesaka koordinēt abu reģionu nostājas par to, kā, ņemot vērā 2010. gada septembrī paredzēto ANO augsta līmeņa sanāksmi, sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši tos mērķus, kuri ir saistīti ar nabadzības apkarošanu, stabilu un kvalitatīvu darba vietu izveidi, marginalizēto grupu, jo īpaši pamatiedzīvotāju grupu, bērnu, sieviešu un invalīdu sociālo integrāciju;
26. uzskata, ka Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) ir vieni no svarīgākajiem mērķiem, kas jāsasniedz līdz 2015. gadam, orientējot ieguldījumus uz visnabadzīgākajām valstīm un neaizsargātāko iedzīvotāju grupām, un aicina abus reģionus rast kopēju valodu pirms TAM augsta līmeņa sanāksmes, kas notiks 2010. gada septembrī;
27. cer, ka nopietna un stingra dialoga uzsākšana par zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju tēmām varētu veicināt Eiropas un Latīņamerikas inovāciju un zināšanu telpas izveidi par piemēru ņemot ar Čīli noslēgto inovāciju nolīgumu;
28. atgādina, ka izglītība un ieguldījumi cilvēku kapitālā ir sociālās kohēzijas un sociālās un ekonomiskās attīstības pamats un atbalsta nozīmīgo darbu un atbilstošo finansējumu, kas paredzēts analfabētisma apkarošanai, jo dažās reģiona valstīs tas joprojām ir augsts, īpaši meiteņu un sieviešu vidū, un aicina nodrošināt piekļuvi bezmaksas pamata un vidējai valsts izglītībai, kas ir ierobežota piemērotu līdzekļu trūkuma dēļ dažu valstu budžetā; šajā kontekstā atbalsta OEI izstrādāto projektu “Izglītības mērķi līdz 2021. gadam ‐ izglītība, kādu vēlamies divsimtgades paaudzei”;
29. norāda, ka, būtiski nemainoties sociālekonomiskajiem apstākļiem, Latīņamerikai nebūs iespējams kļūt par pilntiesīgu dalībnieci zināšanu sabiedrībā, kas ir galvenais attīstības stratēģiakais instruments;
30. atzinīgi vērtē tādas juridisko zināšanu un paraugprakses veicināšanas un apmaiņas iniciatīvas, kā Latīņamerikas juridiskās pētniecības, attīstības un inovāciju centra nesenā izveide, atzinīgi vērtē “100 locekļu grupas” radīšanu un uzskata, ka minētās iniciatīvas varētu būt ārkārtīgi lietderīgi līdzekļi, lai atbalstītu Komisijas darbu abu reģionu stratēģisko partnerattiecību iedibināšanā;
31. iesaka tām Latīņamerikas valstīm, kurām ir iespējami vai faktiski konflikti ar kaimiņvalstīm, vai nu tās būtu domstarpības par robežjautājumiem, vai citiem jautājumiem, censties šos konfliktus atrisināt tiesu iestādēs, kas izveidotas saskaņā ar dažādiem integrācijas procesiem vai kas nodarbojas ar Latīņamerikas lietu izskatīšanu, kā arī nepieļaut lietu nodošanu izskatīšanai tiesās, kuras neatrodas dienvidu puslodes valstīs;
32. atzinīgi vērtē centienus panākt dzimumu līdztiesību, aicina tos pastiprināt, iesaka attīstīt tādu ES un Latīņamerikas sadarbības politiku, kas veicina sieviešu juridiskā statusa nostiprināšanu, vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai un darbam, kā arī cilvēktiesības un sociālās tiesības un aicina valdības un attiecīgās sadarbības organizācijas atbalstīt šīs iniciatīvas ar piemērotiem personāla, finanšu un tehniskiem resursiem;
33. aicina attiecīgās iestādes, ievērojot stratēģisko partnerību, sniegt piemērotu finansiālu un tehnisku palīdzību tiem politikas virzieniem, kas paredzēti, lai novērstu un nodrošinātu aizsardzību pret vardarbību pret sievietēm;
34. kā precedentu visam reģionam atzinīgi vērtē Amerikas Cilvēktiesību tiesas nesen pieņemto nolēmumu Campo Algodonero lietā par sieviešu slepkavībām Meksikā; aicina ES, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu valdības turpmākajā darbā vadīties pēc minētā nolēmuma un nodrošināt, ka šīs valstis ne tikai asi nosoda vardarbību pret sievietēm, bet tām ir arī atbilstoši finansētas aizsardzības, preventīvo pasākumu un taisnīguma atjaunošanas programmas; aicina arī paust stingru apņemšanos vispārēji cīnīties pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, kā arī nodrošināt pienācīgus ieguldījumus reproduktīvās veselības aprūpei un programmām, kas izstrādātas, lai veicinātu dzimumu līdztiesību, dzimumaudzināšanu un piekļuvi ģimenes plānošanas metodēm, atbilstoši Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) Rīcības programmai (1994);
35. atzinīgi vērtē pēdējo gadu darbības sociālās kohēzijas jomā, kuras veica Eiropas Komisija, Amerikas Attīstības banka (IDB), ANO Attīstības programma (UNDP), ANO Latīņamerikas Ekonomikas komisija (ECLAC), Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Banka, un ierosina atjaunot un pastiprināt Eurosocial, URB-AL un EUrocLIMA programmas; ierosina atjaunot un pastiprināt Eurosocial, URB-AL un EUrocLIMA programmas, kā arī nodrošināt, lai turpmāk tiktu veiksmīgi īstenota ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ar mērķi veicināt iespēju vienlīdzību vairāk nekā 60 miljoniem pilsoņu ar jebkādu invaliditāti Latīņamerikas reģionā, kuriem ir liels risks nonākt sociālā atstumtībā;
36. atgādina, ka ir svarīga pieredzes apmaiņa saistībā ar jautājumiem, kuri izraisa kopīgu interesi, piemēram, sociālā kohēzija, kas ir nabadzības apkarošanas un nevienlīdzības mazināšanas līdzeklis; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu (LAK) forumu par sociālo kohēziju, kas tika rīkots ministru līmenī Limā no 2010. gada 8., 9. līdz 10. februārim un kas pievērsās tēmai “Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības sekmēšana jauniešiem ‐ sociālās kohēzijas veicināšana”, kā arī Baijas deklarāciju, ko pieņēma pēc EUROsociAL tīklu ceturtās starptautiskās sanāksmes beigām 2009. gada 25. jūnijā;
37. atzinīgi vērtē 2010. gada 13. un 14. maijā paredzēto ES un LAK valstu sanāksmi Alcalá de Henares (netālu no Madrides) par sociālās drošības sistēmu koordināciju un to, ka šajā sanāksmē tiksies par sociālās drošības jautājumiem atbildīgie ministri un augstas amatpersonas, kā arī atbalsta Ibērijas un Amerikas Sociālās drošības organizācijas (OISS) ekonomiskās un sociālās labklājības veicināšanā ieguldīto darbu, izmantojot ar sociālo drošību saistītas koordinācijas un pieredzes apmaiņas paņēmienus, un aicina ministru sanāksmi un OISS formulēt novatoriskus priekšlikumus ar mērķi attiecīgajiem iedzīvotājiem nodrošināt maksimālu sociālo segumu;
38. norāda, ka reģionu integrācijā, kuru vēlas panākt daudzu Latīņamerikas valstu valdības un kuru veicina WU, vērojamas tādas nopietnas problēmas kā infrastruktūras neesamība, nepietiekams tirdzniecības apjoms starp reģioniem un ierobežotas atsevišķu valstu politiskās, sociālās un ekonomiskās jomas vadošo pārstāvju zināšanas;
39. atgādina, ka stratēģija pamatojas uz praktiskiem prointegrācijas pasākumiem (kuri tostarp aptver ceļus, dzelzceļus, naftas un gāzes pārvadus, sadarbību atjaunīgo enerģijas veidu jomā, tirdzniecības attīstību starp reģioniem) un pasākumiem, kas paredzēti, lai palielinātu sabiedrības informētību par vadošajiem reģiona pārstāvjiem, tādējādi stimulējot integrāciju un uzlabojot kopības sajūtu reģionā;
40. uzsver, ka enerģētikas, ūdens un komunikāciju jomā ir jāpieņem saskaņota stratēģija, lai novērstu reģiona izaugsmes stagnāciju un ilgtspējīgas attīstības apstāšanos;
41. iesaka Latīņamerikas valstu valdībām ar maksimālu Eiropas Savienības atbalstu šā lielā uzdevuma veikšanai un, ņemot vērā sarežģīto sociālo stāvokli salīdzinoši labā ekonomiskajā kontekstā, pieņemt lēmumu veikt mērķtiecīgus un pastāvīgus pasākumus, piemēram, ieguldīt valsts būvdarbos, iekšējā tirgus veicināšanā, mazo un vidējo uzņēmumu aizsardzībā, kreditēšanas attīstībā, ieguldījumu nostiprināšanā veselības un izglītības jomā, pievērst lielāku uzmanību jauniešu bezdarbam un profesionālai diskriminācijai uz dzimuma pamata;
42. šajā sakarībā atgādina, ka ‐ lai gan varētu būt sarežģīti iegūt minēto mērķu atbilstīgu finansējumu ‐ ir jāveido taisnīga, objektīva un moderna nodokļu sistēma, kas stātos pretī nodokļu nemaksāšanai, taču vienlaikus ir arī jāpārskata pārmērīgie izdevumi militārajā jomā;
43. prasa, lai ES un Latīņamerikas valstis, kurās ir pamatiedzīvotāji, ciešā sadarbībā cita ar citu īstenotu iedarbīgus plānus, kā cīnīties pret badu, nepietiekamu attīstību, analfabētismu un hroniskām slimībām;
44. uzskata ‐ ES un LAK partnerattiecību sociālās kohēzijas mērķi varēs īstenot tikai tad, ja tiks nodrošināts augsts attīstības līmenis un ienākumu un bagātības taisnīga sadale, un, lai sasniegtu minēto mērķi, ir jāveic konkrēti nabadzības izskaušanas pasākumi saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem un jānostiprina tiesu sistēma LAK valstīs;
45. uzsver, cik nozīmīga LAK valstīm ir nodrošinātība ar pārtiku un atbilstošas pārtikas krājumu nodrošināšanas iespējas, lai risinātu turpmākās problēmas saistībā ar pārtikas apgādi;
46. prasa, lai ES noteiktu par pienākumu ES reģistrētām starptautiskām sabiedrībām LAK valstīs kā minimālos standartus piemērot ar starptautiskiem nolīgumiem noteiktos ekoloģiskos un sociālos standartus, piemēram, SDO Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu, un neizvairīties no šo standartu ievērošanas;
Stratēģisko partnerattiecību galveno mērķu sasniegšanas mehānismi: Institucionālie mehānismi
47. ierosina saglabāt samitu rīkošanu reizi divos gados, taču uzsver, ka attiecībām ar Latīņameriku nav jāaprobežojas ar divgadīgu redzējumu, bet gan tās jāstiprina ar ilgtermiņa redzējumu;
48. ierosina uzsākt politisku reģionu dialogu ar jaunām trīspusējām pieejām kopīgām tēmām, jomām un interesēm, aptverot ES, LAK un Āziju; ES, LAK un Āfriku, kā arī ES, LAK un ASV, lai tuvotos integrētai Eiropas un Atlantijas telpai, kurā iekļautos ASV, Latīņamerika un ES;
49. atkārto ierosinājumu izveidot Eiropas un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fondu, kura galvenajiem mērķiem būtu jābūt virzītiem uz samitu sagatavošanas veicināšanu, tajos pieņemto lēmumu un politisko rīcību vadlīniju izpildes pārraudzību, kā arī būtu jākļūst par dialoga un viedokļu saskaņošanas forumiem politisko, ekonomisko, institucionālo, zinātnes un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku kopumam (tostarp EuroLat asamblejas), kas stiprina Eiropas un Latīņamerikas attiecības starp samitiem;
50. ierosina, ka minētā fonda organizatoriskajai struktūrai vajadzētu būt līdzīgai Annas Lindas Fonda struktūrai, proti, tā priekšsēdētājam un konsultatīvajai padomei būtu pienākums izstrādāt ieteikumus par fonda stratēģisko virzību un nodot tos fonda padomei, direktoram un valstu tīkliem, kuri šos ieteikumus izplatīs tālāk visiem attiecīgajiem līmeņiem;
51. uzsver, ka fonda budžetam vajadzētu būt ierobežotam, taču pietiekamam savu uzdevumu pildīšanai, un tā finansējums jāveido no ES un Latīņamerikas valstu veiktajām iemaksām, no ES budžeta, kā arī no fonda radītiem pašu resursiem vai līdzekļiem, kurus ar Eiropas un Latīņamerikas jomu saistītas valsts sponsoru iestādes nodod tā rīcībā;
52. rosina iepriekš minēto panākt fonda uzraudzībā un koordinācijā ‐ ir jāizveido Eiropas un Latīņamerikas valstu Migrācijas novērošanas centrs, kura pienākums būtu pastāvīgi un ciešu uzraudzīt visus jautājumus, kas saistīti ar migrācijas plūsmām šajā teritorijā, Konfliktu novēršanas bireģionālais centrs, kura mērķis ir agri noteikt potenciālos cēloņus vardarbībai un bruņotiem konfliktiem, un vislabākajā veidā tos novērst, kā arī nepieļaut to iespējamu saasināšanos, un Katastrofu novēršanas bireģionālais centrs, jo īpaši ņemot vērā dramatisko situāciju pēc 2010. gada 12. janvāra postošās Haiti zemestrīces un pēc 2010. gada 27. februāra zemestrīces un cunami Čīlē, kas formulētu kopējas stratēģijas un ārkārtas brīdināšanas sistēmu, kuras mērķis būtu samazināt abu reģionu neaizsargātību pret dabas katastrofām, kuras rodas no klimata pārmaiņām vai tehnoloģiskiem cēloņiem;
53. uzsver, ka pašreiz notiek sarunas par apakšreģionu partnerattiecību nolīgumiem un ka šīs sarunas ir jānoslēdz, un pauž nožēlu par to, ka daži no šiem nolīgumiem šobrīd dažādu iemeslu dēļ netiek pildīti; tomēr brīdina, ka būtiski atšķirīgu viedokļu gadījumā ir jārod alternatīvi risinājumi, nezaudējot vispārējās stratēģijas redzējumu, lai izolācijā nenonāktu tās valstis, kas vēlas veidot ciešākas politiskās, komerciālās un sociālās attiecības ar ES;
54. atgādina par ES atbalstu reģionālās integrācijas procesiem un “valstu bloku” sarunu pieeju, ko ES īsteno, izmantojot asociācijas nolīgumus, kā, piemēram, Centrālamerikas gadījumā; tomēr atzīst ‐ nevajadzētu pieļaut, ka valstīm, kas vēlas paplašināt savas attiecības ar ES, šķēršļus rada iekšējās reģionālo integrācijas procesu problēmas, kā tas vērojams Andu Kopienas gadījumā, vai šo valstu atsevišķu daļu suverēni lēmumi neatkarīgi no tā, cik tie ir likumīgi;
Finanšu mehānismi
55. pauž atbalstu Komisijas ierosinātajam Ieguldījumu mehānismam Latīņamerikā (LAIF) kā ES taustāmai apņēmībai panākt reģionālo konsolidāciju un iekšējo integrāciju, kā arī iekšējo savienojamību Latīņamerikā, un cer, ka tas veicinās to valstu un jomu daudzveidības palielināšanos, kas saņem Eiropas investīcijas; atzīmē, ka no Kopienas budžeta līdz 2013. gadam ir paredzēts piešķirt EUR 100 miljonus neatkarīgi no citiem iespējamiem dalībvalstu papildu ieguldījumiem un subsīdijām;
56. atzinīgi vērtē 2009. gada novembrī veikto EIB un Amerikas Attīstības bankas saprašanās memoranda parakstīšanu un atbalsta EIB projektu finansēšanu Latīņamerikā, tomēr vienlaikus norāda, ka, lai spētu sasniegt savus mērķus, EIB ir vajadzīgi lielāki līdzekļi un iemaksas no ES un tās dalībvalstīm;
57. uzsver ES dažādo finanšu instrumentu svarīgumu, taču pieprasa, lai attīstības sadarbībai ar Latīņameriku nebūtu raksturīga vienīgi atbalstoša pieeja, bet attīstības sadarbības instrumenta (DCI) līdzekļi tiktu novirzīti galvenokārt nabadzīgākajām valstīm un neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kā arī ar Industrializēto valstu instrumenta (ICI+) palīdzību tiktu izstrādāti jauni sadarbības veidi ar jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un vidēju ienākumu valstīm Latīņamerikā; šajā sakarībā nekavējoties prasa, lai ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 32. pantā noteiktie kritēriji un principi tiktu ietverti Savienības sadarbības politikā ar šo reģionu, lai veicinātu un sekmētu aktīvus politikas virzienus ar mērķi īstenot šo personu efektīvu sociālo integrāciju;
58. uzsver, ka dažādu Latīņamerikas valstu finanšu sistēmu reglamentējošo un uzraudzības aspektu saskaņošanai ir liela nozīme un tā ir vēlama, lai panāktu iespējami lielāku līdzību un konverģenci ar Eiropas sistēmu, kura ir nesusi taustāmus rezultātus pārrobežu iestāžu uzlabotu uzraudzības modeļu izstrādē;
o o o
59. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Savienības prezidenta vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei un Komisijai, kā arī ES dalībvalstu, visu Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Latīņamerikas valstu parlamentam, Centrālamerikas valstu parlamentam, Andu Kopienu parlamentam un Mercosur parlamentam.