Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz vismazākajām uzņēmējdarbības vienībām groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK par noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (COM(2009)0083 – C6-0074/2009 – 2009/0035(COD))

P7_TA(2010)0052 A7-0011/2010

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0083),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 44. panta 1. punktu, pamatojoties uz kuru Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C6–0074/2009),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 50. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas 2009. gada 15. jūlija atzinumu(1),

–   ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7–0011/2010),

1.   pieņem turpmāk tekstā izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  Uzņēmējdarbības tiesību direktīvas vispārēju pārskatīšanu 2010. gadā;

3.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 10. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/.../ES, ar ko attiecībā uz mikrouzņēmumiem groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK par noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 50. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Eiropadome 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmes secinājumos uzsvēra, ka administratīvā sloga samazināšana ir būtiska, lai stimulētu Eiropas ekonomiku, un ir jāpieliek kopīgas pūles, lai mazinātu administratīvo slogu Eiropas Savienībā.

(2)  Grāmatvedība tika atzīta par vienu no svarīgākajām jomām, kurā jāmazina Kopienas uzņēmumu administratīvais slogs.

(3)  Komisijas paziņojumā par vienkāršotu uzņēmējdarbības vidi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās tā noteica iespējamus grozījumus Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtajā Direktīvā 78/660/EEK, pamatojoties uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu par noteikta veida uzņēmumu gada pārskatiem(4), tostarp tiesības dalībvalstīm atbrīvot mikrouzņēmumus no pienākuma veidot gada pārskatus saskaņā ar minēto direktīvu.

(4)  Komisijas ieteikumā 2003/361/EK(5) definēti mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi. Tomēr, apspriežoties ar dalībvalstīm, konstatēts, ka minētajā ieteikumā paredzētās robežas attiecībā uz mikrouzņēmumiem varētu būt pārāk augstas grāmatvedībai. Tāpēc mikrouzņēmumu uzņēmumu kategorijā jāievieš mikrouzņēmumu apakšgrupa, kas attiecināma uz uzņēmumiem ar zemākām kopējās bilances un apgrozījuma robežām nekā mikrouzņēmumiem noteiktās.

(5)  Mikrouzņēmumi lielākoties ir iesaistīti darījumos vietējā un reģionālā līmenī, tiem nav pārrobežu darbību vai arī tās ir ierobežotas, un to resursi ir ierobežoti, lai pildītu apjomīgās regulatīvās prasības. Turklāt mikrouzņēmumi ir svarīgi, lai radītu jaunas darba vietas, sekmētu pētniecību un attīstītu, kā arī radītu jaunas ekonomiskas darbības.

(6)  Tomēr uz vismazākajām uzņēmējdarbības vienībām nereti attiecina tos pašus pārskatu sniegšanas noteikumus, ko attiecina uz lielākiem uzņēmumiem. Minētie noteikumi vismazākajām uzņēmējdarbības vienībām rada slogu, kurš nav proporcionāls to lielumam, tādēļ neproporcionāli liels mazākajiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar lielākajiem. Tādēļ jādara iespējama vismazāko uzņēmējdarbības vienību atbrīvošana no prasības veidot gada pārskatus, arī ja šādi pārskati nodrošina statistikas informācijas avotu. Tomēr uz vismazākajām uzņēmējdarbības vienībām jāattiecina pienākums iegrāmatot komercdarījumus un fiksēt finanšu stāvokli, kas ir obligāts standarts, saglabājot dalībvalstīm brīvu izvēli noteikt papildu pienākumus.

(7)  Neatkarīgo ieinteresēto personu augsta līmeņa grupa administratīvā sloga mazināšanas jautājumos 2008. gada 10. jūlija atzinumā aicināja pēc iespējas drīz īstenot dalībvalstu tiesības atbrīvot mikrouzņēmumus no prasības veidot gada pārskatus saskaņā ar Direktīvu 78/660/EEK.

(8)  Eiropas Parlaments 2008. gada 18. decembra rezolūcijā par grāmatvedības prasībām attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem(6), mudināja Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumu, kas dalībvalstīm ļautu atbrīvot mikrouzņēmumus no Direktīvas 78/660/EEK darbības jomas.

(9)  Ņemot vērā to, ka šajā direktīvā paredzētās robežvērtības piemēros daudziem uzņēmumiem, kuri dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras, kā arī ņemot vērā to, ka vismazāko uzņēmējdarbības vienību darbības neietekmē pārrobežu tirdzniecību vai iekšējā tirgus darbību, dalībvalstīm, īstenojot šo direktīvu valsts līmenī, būtu jāievēro šo robežvērtību atšķirīgā ietekme.

(10)  Tā kā ir absolūti nepieciešams nodrošināt pārredzamību arī vismazākajās uzņēmējdarbības vienībās to atvērtības un piekļuves nodrošināšanai finanšu tirgiem, dalībvalstīm, īstenojot Direktīvu 78/660/EEK, jāņem vērā sava tirgus īpašie apstākļi un vajadzības.

(11)  Tā kā dalībvalstis nespēj pienācīgi sasniegt šīs direktīvas mērķi, proti, mazināt mikrouzņēmumu administratīvo slogu, un tādējādi tās ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto proporcionalitātes principu šī direktīva nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(12)  Tāpēc Direktīva 78/660/EEK attiecīgi jāgroza,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvas 78/660/EEK grozījumi

Direktīvā 78/660/EEK iekļauj šādu pantu."

“1.a pants

1.  Saglabājot pienākumu iegrāmatot komercdarījumus un fiksēt finanšu stāvokli, dalībvalstis vienlaicīgi var sniegt atbrīvojumu no šajā direktīva paredzētajiem pienākumiem uzņēmumiem, kuri bilances datumā atbilst diviem šādiem trim kritērijiem:

2.  Ja bilances datumā uzņēmums pārsniedz divus no trim kritērijiem, kas izklāstīti 1. punktā, divus nākamos finanšu gadus uzņēmums nevar izmantot minētajā punktā paredzēto atbrīvojumu.

Ja bilances datumā uzņēmums vairs nepārsniedz divus no trim kritērijiem, kas izklāstīti 1. punktā, tas var izmantot minētajā punktā paredzēto atbrīvojumu, ja tas divus finanšu gadus pēc kārtas nav pārsniedzis minētos kritērijus.

3.  Dalībvalstīm, kuras vēl nav ieviesušas euro, valsts valūtas summu, kura līdzvērtīga 1. punktā norādītajām summām, aprēķina, piemērojot valūtas maiņas kursu, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienā, kad stājas spēka jebkura šīs summas nosakoša direktīva.

4.  Kopējo bilanci, kura minēta 1. punkta a) apakšpunktā, veido vai nu līdzekļi, kas minēti sadaļā “Aktīvi” 9. panta A līdz E punktā, vai 10. panta A līdz E punktā minētie līdzekļi.“.

2. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs, kad tās nolemj izmantot Direktīvas 78/660/EEK 1.a pantā paredzēto iespēju, stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, īpaši ņemot vērā situāciju valsts līmenī, kas raksturo uzņēmumu skaitu, uz kuriem attiecas minētajā pantā paredzētās robežvērtības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā ― Padomes vārdā ―

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 317, 23.12.2009, 67. lpp. (2) OV C 317, 23.12.2009., 67. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta Nostāja. (4) OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp. (5) OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp. (6) OV C 45 E, 23.2.2010., 58. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par ES stratēģiju 2020. gadam

P7_TA(2010)0053 RC-B7-0151/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālo sanāksmi,

–   ņemot vērā Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par ES stratēģiju 2020. gadam un šīs apspriešanas rezultātus (SEC(2010)0116),

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Lisabonas stratēģijas izvērtējuma dokumentu (SEC(2010)0114),

–   ņemot vērā Eiropadomes dokumentu “Septiņi soļi, lai īstenotu Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju”,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā ES stratēģijai 2020. gadam būtu jāveicina ekonomiskā izaugsme un darbavietu izveide, jo IKP kritums par 4 %, rūpnieciskās ražošanas samazināšanās un vairāk nekā 23 miljoni bezdarbnieku nozīmē humanitāru un ekonomisku katastrofu;

B.   tā kā Lisabonas stratēģijas nebija pietiekami efektīva sakarā ar vāju pārvaldības struktūru, pārskatatbildības trūkumu, pārāk sarežģītu mērķi ar pārāk daudziem uzdevumiem, kas jāsasniedz, pārāk vērienīgiem mērķiem un skaidrības, koncentrēšanās un pārskatāmības trūkumu, un tā kā tāpēc Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu par ES stratēģiju 2020. gadam un pievienotos mērķus un regulējumu,

Vispārējie apsvērumi

1.   uzskata, ka ES stratēģijai 2020. gadam efektīvi jāreaģē uz ekonomikas un finanšu krīzi un jāpiešķir ES ekonomikas atlabšanas procesam jauns vēriens, kā arī jāveicina tā saskaņotību Eiropas līmenī, mobilizējot un koordinējot valsts un Eiropas līmeņa instrumentus;

2.   tā kā iepriekšējā Lisabonas stratēģijā netika sasniegti pārāk daudzi Eiropas mērķi, atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu noteikt mazāku skaitu mērķu, kas būtu skaidrāki, reālāki un kurus varētu vieglāk izmērīt;

Sociāla tirgus ekonomika

3.   uzskata, ka ilgtspējīga, pilnīga un augsti kvalificēta gan vīriešu, gan sieviešu nodarbinātība ir nozīmīgs mērķis, uz kuru jātiecas ES un kuru var sasniegt tikai tad, ja ES iestādes un dalībvalstis īsteno nepieciešamās reformas;

4.   norāda, ka, ņemot vērā krīzes ietekmi, bezdarbs ir viens no būtiskākajiem pašreiz notiekošo diskusiju tematiem; uzskata, ka, lai pilnībā pievērstos augstā un pieaugošā bezdarba līmeņa problēmas risināšanai, ES jāīsteno vērienīga sociālā programma, tostarp veicinot ilgāku un veselīgāku dzīvi, apkarojot nabadzību un sociālo atstumtību, dodot darba ņēmējiem iespēju apvienot darbu ar aprūpes pienākumiem, samazinot agrīnu skolas pamešanu, veicinot mūžizglītību, apkarojot diskrimināciju, veicinot integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, nodrošinot dzimumu līdztiesību, darba tiesību ievērošanu un tiesības uz labiem darba apstākļiem; mudina dalībvalstis risināt bezdarba problēmu, radot vairāk mācību iespēju un stažēšanās iespēju jauniešiem, vienlaikus aizsargājot viņus no negodīgas nodarbinātības prakses;

5.   uzsver, ka, lai risinātu problēmas, ko rada augstais un joprojām augošais bezdarba līmenis, ES ir jāīsteno jauna un vērienīga sociālā programma, kā arī spēcīga dzimumu integrētās pieejas stratēģiju un integrācijas politika;

6.   uzskata, ka ES ir jāizveido ietveroši un konkurētspējīgi darba tirgi, pārstrukturējot sociālās nodrošināšanas programmas un darba devējiem nodrošinot lielāku elastīgumu, apvienojumā ar pienācīgiem īstermiņa bezdarbnieka pabalstiem un atbalstu nodarbinātības atjaunošanai darba vietas zaudēšanas gadījumā;

7.   aicina ES atvieglot brīvu pārvietošanos visiem pilsoņiem, ieskaitot darba ņēmējus, speciālistus, uzņēmējus, pētniekus, studentus un pensionārus;

8.   mudina ES izpētīt Eiropas shēmas, kas ļautu “migrēt zināšanām”, novērstu Eiropas intelektuālā darbaspēka aizceļošanu un veicinātu izcilību, kā arī ļautu starptautiskā līmenī izveidot vadošo universitāšu tīklu; uzskata, ka “piektās brīvības' ‐ zināšanu brīvības izveidei būtu tas jāveicina;

9.   pauž nožēlu, ka sākotnējos priekšlikumos Eiropas stratēģijai 2020. gadam netika minēta lauksaimniecības nozare, neraugoties uz tās spēju dod lielu ieguldījumu gaidāmo nozīmīgāko uzdevumu risināšanā; pauž pārliecību, ka pareiza politiskā regulējuma un adekvātu budžeta līdzekļu gadījumā lauksaimniecībai un mežsaimniecībai var būt nozīmīga loma vispārējā Eiropas stratēģijā, lai nodrošinātu ekonomikas atveseļošanos un sasniegtu klimata jomas mērķus, vienlaikus dodot ieguldījumu ES un pasaules pārtikas drošībā, izaugsmē un darbavietu izveidē;

Spēcīga Eiropas līmeņa pārvaldība veiksmīgai stratēģijai 2020. gadam

10.   uzskata, ka ES stratēģijai 2020. gadam jānodrošina vērienīga, saskaņotāka un mērķtiecīga pieeja ekonomikas krīzei, nodrošinot lielāku saskaņotību starp stratēģijām, kuru jomas pārklājas, kā Ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), lai palīdzētu veidot taisnīgu, ilgtspējīgu un plaukstošu Eiropu;

11.   uzskata, ka Lisabonas stratēģija nesasniedza izvirzītos mērķus, jo dalībvalstīm trūka apņemšanās un tiesību īstenot pieņemtos rīcības plānus, kā arī pietiekamu stimulu un saistošu tiesību aktu ES līmenī;

12.   mudina Eiropadomi atteikties no “atklātās koordinācijas metodes”, kas pamatojas uz paraugprakses apmaiņu un “partneru spiedienu” ekonomikas politikas jomā; mudina Komisiju izmantot visus Lisabonas līgumā pieejamos pantus, piemēram, 121., 122., 136., 172., 173. un 194. pantu, lai koordinētu dalībvalstu ekonomiskās reformas un rīcības plānus;

13.   uzsver, ka Komisijai būtu jāsagatavo precīzs pārskats par šķēršļiem un jāierosina rīcība attiecībā uz šiem galvenajiem kavēkļiem, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi;

14.   aicina Komisiju, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, izvirzīt jaunus līdzekļus, kā regulas un direktīvas, un, iespējams, arī sankcijas pret dalībvalstīm, kuras neīsteno ES stratēģiju 2020. gadam, un stimulus tām, kuras to veic;

15.   atgādina, ka gan Komisija, gan Eiropadome pasvītroja Parlamenta izšķirošo lomu ES stratēģijā 2020. gadam, un tāpēc tām būtu jāievēro Parlamenta prerogatīvas, iesniedzot tam ikgadējos ieteikumus politikas izstrādei, pirms Eiropadome pieņem lēmumu; mudina Padomi un Komisiju atzīt Parlamenta izšķirošo lomu stratēģijas 2020. gadam īstenošanā; uzskata, ka ir jāsagatavo iestāžu nolīgums, lai formulētu un oficiāli noteiktu demokrātisku un efektīvu turpmāko virzību, kurā būtu jāiekļauj Padomes apņemšanās nākamajos gados bez oficiālas apspriešanās ar Parlamentu nepiekrist izmaiņām šajā stratēģijā;

16.   uzsver, ka jānodrošina labāka sadarbība ar dalībvalstu parlamentiem un pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka, vairāk iesaistot šos dalībniekus, palielināsies spiediens uz valsts pārvaldes iestādēm panākt konkrētus rezultātus;

17.   uzskata, ka dalībvalstīm ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu jāizstrādā valsts rīcības plānu projekti, tajos nosakot minimālas un maksimālās vērtības, kas ir jāpiemēro konkrētiem valsts makroekonomiskajiem rādītājiem;

18.   atzīmē, ka Eiropas Revīzijas palāta ir paudusi kritiku par Komisijas un dalībvalstu darbu ES budžeta īstenošanā; uzskata, ka, tā kā dalībvalstis pašas pārvalda 80 % no ES budžeta, Komisijai būtu jāpastiprina spiediens uz dalībvalstīm, lai tās uzņemtos politisko atbildību par šo līdzekļu pareizu tērēšanu, un jāapsver iespēja noteikt finansiālas sankcijas, ja dalībvalstis atsakās sadarboties;

19.   uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānorāda, kā tās izmanto ES līdzekļus, lai sasniegtu dažādos ES stratēģijas 2020. gadam mērķus, un ka ES finansējuma piešķiršanai būtu jābūt atkarīgai no rezultātiem un atbilstības ES stratēģijas 2020. gadam mērķiem;

Eiro vērtības aizsargāšana, pastiprinot finanšu pārraudzību

20.   uzsver, ka valsts budžeta konsolidēšanas darbības un ekonomikas politika ir rūpīgi jāsaskaņo, lai palielinātu izaugsmi, radītu darbavietas un nodrošinātu turpmāku eiro stabilitāti; uzskata, ka dalībvalstīm jāievēro Eiropas Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) kritēriji, pievēršoties līdzsvaram starp valsts deficītu, investīcijām un sociālajām vajadzībām;

21.   uzskata ‐ tas, ka vairākas eiro zonas dalībvalstis nav nodrošinājušas atbilstību SIP kritērijiem, liecina par nepieciešamību pastiprināt ekonomikas koordināciju valstu starpā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS); uzskata, ka problēmām, kas radušās eiro zonā, nepieciešams Eiropas līmeņa risinājums, un pauž nožēlu par apstākli, ka nav mehānisma, kas garantētu eiro stabilitāti;

22.   atzīmē, ka spekulatīvi triecieni valstīm, kam radušās ekonomiskas grūtības, vēl vairāk padziļina to ekonomikas problēmas un rada situāciju, ka tām naudas līdzekļu aizņemšanās ir ļoti dārga;

23.   uzsver, ka ir nepieciešama Eiropas uzraudzības iestāde mikrolīmeņa un makrolīmeņa konsultatīvai uzraudzībai, lai novērstu iespējamās krīzes nākotnē; uzsver nepieciešamību izveidot efektīvu Eiropas banku sistēmu, kura spētu finansēt reālo ekonomiku un nodrošinātu, ka Eiropa joprojām ir viens no pasaules vadošajiem finanšu centriem un ekonomikas sistēmām; uzsver, ka uzraudzība nevar palikt tikai dalībvalstu ziņā, jo tirgi ir starptautiski un finanšu iestādes darbojas pāri valstu robežām;

Eiropas iekšējā tirgus potenciāla atbrīvošana

24.   atzīmē, ka vienotais tirgus dod teicamu ieguldījumu Eiropas uzplaukumam, un atzinīgi vērtē Mario Monti uzticēto uzdevumu ‐ ierosināt jaunas un līdzsvarotas idejas, kā no jauna aktivizēt Eiropas kopējo tirgu; uzskata, ka, tā kā iekšējais tirgus ir izšķirošā joma ES 2020. gada stratēģijā, Padomei un Komisijai būtu jāierosina priekšlikumi iekšējā tirgus izveides pabeigšanai;

25.   atzīmē, ka dažas valdības īsteno ekonomisko protekcionismu, kas draud sagraut 50 gadu ilgos pūliņus panākt ekonomisko integrāciju un solidaritāti,

26.   atgādina dalībvalstīm, ka tās var izmantot ciešākas sadarbības metodi jomās, kur vienošanās process ir nonācis strupceļā;

27.   uzskata, ka ir būtiski pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, atjaunīgo enerģijas avotu integrēšanu un apgādes drošību; uzskata, ka ES dažādajos enerģijas veidos nozīmīga daļa būtu jāieņem ilgtspējīgiem enerģijas avotiem ar zemu oglekļa izmešu līmeni;

28.   uzskata, ka Eiropas rūpniecībai jākļūst par ilgtspējīgas ekonomikas un ekoloģisku mobilitātes tehnoloģiju virzītāju, izmantojot eksporta potenciālu; uzskata, ka vienlaikus tas samazinātu atkarību no resursiem un ļautu vieglāk sasniegt vajadzīgos mērķus “20-20-20” klimata pārmaiņu jomā; tomēr uzsver, ka šā mērķa sasniegšanai ES ekonomikai nepieciešami pietiekami augsto tehnoloģiju izejmateriāli;

Atbalsts MVU un nodarbinātībai

29.   uzskata, ka Komisijai būtu vairāk jāuzsver atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jo visvairāk darbavietu tiek veidotas šajā sektorā un tās inovatīvajam un tehnoloģiskajam progresam ir izšķirošā loma mūsu ekonomikas “atdzīvināšanā”; uzskata, ka ir vajadzīgs vairāk priekšlikumu, lai samazinātu birokrātiju un veicinātu inovatīvās idejas;

30.   uzsver, ka likums par mazajiem uzņēmumiem “Small Business Act” ir pirmais solis, bet tas jāturpina vērienīgāk; uzskata, ka par prioritāru ir jānosaka MVU pretimnākoša likumdošana, kas stimulē uzņēmējdarbību un uzlabotu piekļuvi finanšu līdzekļiem;

31.   uzsver ‐ lai ES stratēģija 2020. gadam būtu veiksmīga, uzmanība jāpievērš MVU un nodarbinātības atbalstam ne tikai tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā, bet arī rūpniecībā un lauksaimniecībā, jo šīm nozarēm ir izšķiroša nozīme mūsu ekonomikas darbībai nākotnē;

32.   uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju novecošanas tendences prasa mūžizglītības politiku un elastīgāku pensionēšanās vecumu (ja darbinieki izvēlas šo iespēju), lai paturētu darba tirgū pietiekošu daudzumu aktīvo iedzīvotāju un palielinātu viņu sociālo iekļautību; uzskata, ka bieži tiek atstāts bez ievērības vecāku cilvēku un strādājošo invalīdu nodarbinātības potenciāls, un cer sagaidīt ierosinājumus, kuru mērķis būtu palielināt šo potenciālu; bez tam mudina Komisiju nākt klajā ar stratēģiju cīņai pret jauniešu bezdarbu;

Budžets, kas atspoguļo viedu, ietverošu un pastāvīgu izaugsmi ‐ 21. gadsimta prioritāte

33.   uzskata, ka pašreizējā budžetā nav paredzēti pietiekami finanšu līdzekļi 21. gadsimta problēmu risināšanai; mudina Komisiju izvirzīt vērienīgu priekšlikumu, lai nodrošinātu panākumus ES stratēģijai 2020. gadam;

34.   mudina Komisiju jaunajā stratēģijā gan attiecībā uz ES, gan uz dalībvalstu budžetiem saglabāt Lisabonas stratēģijā noteikto mērķi, proti, 3 % no IKP atvēlēt pētniecībai un izstrādei; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai Eiropas lietišķie pētījumi būtu efektīvāki, uzlabojot pašreizējo struktūru saskaņošanu un gan publiskajā, gan privātajā sektorā novēršot birokrātiju un radot pētniecībai un inovācijai labvēlīgāku ieguldījumu vidi; uzskata, ka, lai panāktu zinību triādes darbību, ir būtiski uzlabot izglītību un padarīt inovāciju sistēmas strukturētākas un efektīvākas, vienlaikus atbalstot izšķirošās pamattehnoloģijas; aicina dalībvalstis lielākā mērā izmantot kohēzijas politikas līdzekļu un pētniecībai un izstrādei atvēlēto līdzekļu sinerģijas iespējas;

35.   uzskata, ka nepieciešama lielāka Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas loma, atbalstot ieguldījumus infrastruktūrā, videi saudzīgās tehnoloģijās, jauninājumos un MVU;

36.   uzsver, ka inovācija sākas ar labāku izglītību, un aicina Komisiju iedrošināt jaunas partnerības veidošanu starp uzņēmumiem, zinātni un augstskolu pētniecību;

37.   aicina īstenot vērienīgu pieeju turpmākajā ES inovācijas politikas jomā; uzskata, ka izšķirošajām pamattehnoloģijām būtu jāsaņem adekvāts finansējums, lai šajās jomās Eiropa varētu kļūt par vadošo pasaulē;

38.   uzskata, ka transporta nozare ir būtisks elements, lai sasniegtu ES stratēģijā 2020. gadam noteiktos pastāvīgās izaugsmes mērķus, un ka šī nozare ievērojami sekmē ES stratēģijas 2020. gadam īstenošanai nepieciešamo ekonomikas izaugsmi; uzskata, ka šajā ziņā ir būtiski apvienot tādus dažādus pasākumus kā dažādi enerģijas veidi, cenu veidošanas pasākumi un reālistiska pieeja ārējo izmaksu internalizācijai un ka papildus šiem pasākumiem jāizvirza skaidrāki un reālistiskāki mērķi, kas regulāri jāpārskata;

39.   atgādina, ka ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija ir viens no Eiropas projekta stūrakmeņiem, ko pašlaik nelabvēlīgi ietekmē ekonomikas krīzes radītās sekas; uzskata, ka stratēģija 2020. gadam piedāvā vēsturisku iespēju saglabāt un stiprināt Eiropas kohēziju, galvenokārt ar pārredzamu, vienkāršotu un pārdomātu kohēzijas politiku, kas pasargāta no jebkādiem centieniem to no jauna nacionalizēt, ar Eiropas komunikāciju tīkliem paredzētu ilgtermiņa ilgtspējīgu finansēšanas plānu, kā arī ar brīvu un taisnīgu pieeju informācijas un sakaru tehnoloģijām un platjoslas infrastruktūrai, kas ļautu cilvēkiem, īpaši jauniešiem, viegli un vienlaikus paškritiski izmantot mūsdienu saziņas līdzekļus;

40.   uzskata, ka rūpniecības politika ir ļoti nozīmīga, lai atvieglotu pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku; uzskata, ka ES būtu jāveicina inovācijas, lai izstrādātu videi saudzīgus ražošanas veidus, un vajadzības gadījumā jāatļauj pagaidu kompensācijas, kas ļautu Eiropas rūpniecību padarīt videi saudzīgāku pasaules tirgu kontekstā;

41.   uzskata, ka ES būtu jāuzsāk darbs pie konkrētiem ES ekonomiskajiem projektiem, piemēram, patiesas visas Eiropas energosistēmas izveides, Galileo projekta pabeigšanas, zaļās tehnoloģijas plašas izmantošanas, tostarp ES ēku atjaunošanas, e-veselības un informācijas un sakaru tehnoloģijas uzlabošanas un atjaunināšanas centieniem;

42.  Uzsver, ka uzskata šo rezolūciju par pirmo soli un līdz jūnijā paredzētajai augstākā līmeņa sanāksmei sagatavos sīkāk detalizētu rezolūciju par problemātiskajiem jautājumiem, problēmām un vadošajiem projektiem;

o
o   o

43.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par R. Goldstone ieteikumu īstenošanu attiecībā uz Izraēlu un Palestīnu

P7_TA(2010)0054 RC-B7-0136/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas vērtības, uz kurām balstās Eiropas Savienība un kuras ir noteiktas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā Ženēvas konvencijas,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. decembrī pieņemtos secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–   ņemot vērā ANO faktu vākšanas misijas ziņojumu par Gazas konfliktu,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 64/10,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2010. gada 5. februāra ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 26. februāra rezolūciju,

–   ņemot vērā, ka Hamas ir iekļauta ES izveidotajā teroristu organizāciju sarakstā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā bruņotais konflikts Gazā, kas sākās 2008. gada 27. decembrī un beidzās 2009. gada 18. janvārī, prasīja vairāk nekā 1400 palestīniešu un 13 izraēliešu nāvi un nodarīja ievērojamus postījumus civilajai infrastruktūrai;

B.   tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2009. gada 5. novembra Rezolūcijā Nr. 64/10 aicināja visas puses veikt neatkarīgu, ticamu un starptautiskiem standartiem atbilstošu izmeklēšanu;

C.   tā kā ANO ģenerālsekretārs 2009. gada 3. decembrī vērsa visu pušu uzmanību uz ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas Nr. 64/10 attiecīgajiem noteikumiem un prasīja triju mēnešu laikā iesniegt rakstisku informāciju par jebkuriem pasākumiem, ko puses varēja veikt vai veic;

D.   tā kā ANO ģenerālsekretārs savā 2010. gada 4. februāra paziņojumā aicināja puses veikt ticamas iekšējās izmeklēšanas par Gazas konflikta norisi;

E.   tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2010. gada 26. februāra rezolūcijā atkārtoti aicināja abas puses ‐ Izraēlu un Palestīnu ‐ veikt ticamas izmeklēšanas, kā arī prasīja pēc tam piecu mēnešu laikā sagatavot ziņojumus;

F.   tā kā ES starptautiskā līmeņa darbību pamatā jābūt ANO Statūtu un starptautisko tiesību aktu principu un mērķu stingrai ievērošanai; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem valstīm ir pienākums ievērot, aizsargāt un nodrošināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu;

G.   tā kā Izraēlas valdība ziņo, ka tā izmeklē 150 starpgadījus operācijas laikā Gazā;

H.   tā kā palestīniešu iestādes 2010. gada 25. janvārī izveidoja neatkarīgu izmeklēšanas komisiju;

I.   tā kā humanitārā krīze Gazas joslā ir vēl vairāk saasinājusies blokādes dēļ, kas ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums,

1.   atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir panākt taisnīgu un ilgstošu mieru Tuvajos Austrumos un jo īpaši mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; uzver, ka būtiski miera procesa pamatelementi, lai sasniegtu mērķi abām valstīm pastāvēt līdzās, dzīvojot mierā un drošībā, ir nepieciešamība visām pusēm jebkādos apstākļos ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, kā arī uzticības veidošana starp izraēliešiem un palestīniešiem;

2.   atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstis izstrādāt stingru ES kopējo nostāju par turpmāko darbu saistībā ar tiesneša R. Goldstone vadītās faktu vākšanas misijas ziņojumu par konfliktu Gazā un Izraēlas dienvidu daļā, atklāti pieprasot tajā pausto ieteikumu īstenošanu un atbildības uzņemšanos par visiem starptautisko tiesību aktu pārkāpumiem, tostarp iespējamiem kara noziegumiem;

3.   prasa abām pusēm piecu mēnešu laikā veikt izmeklēšana, ievērojot starptautiskos neatkarības, neitralitātes, pārredzamības un savlaicīguma un efektivitātes standartus atbilstīgi ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada 5. novembrī un 2010. gada 26. februārī pieņemtajām rezolūcijām; uzsver, ka būtisks priekšnoteikums taisnīga un stabila miera panākšanai Tuvajos Austrumos ir nepieciešamība visām pusēm ievērot starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

4.   atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES dalībvalstis aktīvi īstenot R. Goldstone ziņojumā ietvertos ieteikumus, apspriežoties ar ES ārējās darbības misijām un NVO, kas darbojas uz vietas; aicina šos ieteikumus un ar tiem saistītos novērojumus iekļaut ES dialogā ar abām pusēm un daudzpusējos forumos;

5.   aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izvērtēt abu pušu veikto izmeklēšanu laikā gūtos atklājumus un ziņot Eiropas Parlamentam par šiem novērtējumiem;

6.   atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas īstenotos centienus, lai panāktu atbildības uzņemšanos par visiem starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem Gazas konflikta laikā, un mudina turpināt šos centienus;

7.   uzsver, ka tiesiskuma ievērošana ir viena no pamatvērtībām gan Eiropas Savienībā, gan saistībā ar tās attiecībām ar trešām valstīm un personām; arī uzsver, ka Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbildība un uzticamība prasa pilnībā uzraudzīt šīs izmeklēšanas;

8.   prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ņemt vērā papildu izmeklēšanas un R. Goldstone ziņojuma ieteikumu īstenošanas rezultātus attiecībā uz visām šajā ziņojumā minētajām pusēm;

9.   uzsver oficiālo iestāžu un nevalstisko organizāciju sadarbības nozīmi, veicot papildu izmeklēšanu par to, kā R. Goldstone ziņojuma ieteikumus īsteno visas iesaistītās puses; pauž bažas par īstenoto spiedienu pret NVO, kuras bija iesaistītas R. Goldstone ziņojuma izstrādē un papildu izmeklēšanā, un aicina visu iesaistīto pušu iestādes atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu ierobežot šo organizāciju darbību;

10.   atzīst nepārtrauktās Gazas iedzīvotāju ciešanas, ko rada blokāde, un atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada 8. decembra aicinājumu nekavējoties, uz ilgu laiku un bez nosacījumiem atvērt pārejas punktus;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvartetam, Kvarteta sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārajai asamblejai, Izraēlas valdībai un parlamentam, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par pilsoniskās sabiedrības un mazākumtautību stāvokli Baltkrievijā

P7_TA(2010)0055 RC-B7-0134/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Baltkrievijā, īpaši 2009. gada 17. decembra rezolūciju(1),

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 17. novembra sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros iekļauta vīzu izsniegšanas aizlieguma turpmāka apturēšana dažām Baltkrievijas amatpersonām, tostarp prezidentam Aleksandram Lukašenko, un ierobežojošo pasākumu pagarināšana līdz 2010. gada oktobrim,

–   ņemot vērā Ārlietu padomes 2996. sanāksmes (2010. gada 22. februārī) rezultātus un augstās pārstāves baroneses Ashton 2010. gada 16. februāra paziņojumu par Baltkrievijas Poļu savienības (BPS) stāvokli,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 19. marta deklarāciju par Austrumu partnerību, kā arī Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 7. maija kopīgo deklarāciju,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 1995. gada 1. februāra Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju,

–   ņemot vērā starptautiskos principus un normas par mazākumtautību tiesībām, it īpaši tās, kas iekļautas starptautiskajās cilvēktiesību konvencijās, piemēram, Helsinku 1975. gada 1. augusta sanāksmes Nobeiguma aktā (1.VII punkts), 1990. gada 29. jūnijā Kopenhāgenas sanāksmē pieņemtajā dokumentā par cilvēcisko dimensiju un 1990. gada 21. novembra Parīzes Hartā jaunai Eiropai,

–   ņemot vērā debates par Baltkrieviju Eiropas Parlamentā 2010. gada 24. februārī, kā arī Eiropas Parlamenta ad hoc delegācijas braucienu uz Baltkrieviju 2010. gada 25.–27. februārī un tās atzinumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā 2010. gada 15. februārī Baltkrievijā apcietināja 40 aktīvistus, galvenokārt Baltkrievijas Poļu savienības (BPS) biedrus, viņu vidū Angelika Borys (BPS priekšsēdētāju), Igor Bancer (BPS preses pārstāvi), Mieczyslaw Jaskiewicz (priekšsēdētājas vietnieku), Andrzej Poczobut (BPS padomes priekšsēdētāju) un Anatol Lebedzka, opozīcijā esošās Baltkrievijas Apvienotās pilsoņu partijas vadītāju, lai nepieļautu viņu piedalīšanos tiesā, kas izskata lietu par poļu kopienas ēku Ivjaņecā; tā kā līdz 20. februārim visi aktīvisti bija atbrīvoti;

B.   tā kā valsts iestādes neatzīst BPS, ko vada 2005. un 2009. gadā demokrātiski ievēlētā Angelika Borys, un kopš 2005. gada pastāvīgi vērš pret organizāciju iebiedēšanu un vajāšanu un tā kā tās biedri atkārtoti vainoti nelegālā darbībā un viņiem draudēts ar kriminālvajāšanu;

C.   tā kā Baltkrievijas iestādes 2005. gadā Grodņā un 2010. gadā Ivjaņecā ir lietojušas policijas spēkus pret BPS biedriem;

D.   tā kā Baltkrievijas iestādes nav ļāvušas tiesas sēdē piedalīties BPS pārstāvjiem, kuri bija uzaicināti uz to ierasties kā BPS Ivjaņecas vietējās nodaļas priekšsēdētājas Teresa Sobol liecinieki;

E.   tā kā Angelika Borys vadītās Poļu savienības kā lielākās Baltkrievijas nevalstiskās organizācijas diskriminācija demonstrē kopējo attieksmi pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju Baltkrievijā;

F.   tā kā Angelika Borys vadītais Grodņas uzņēmums 'Polonica“ ir vienīgais BPS finansētājs, taču tagad tam uzlikts 71 miljonu rubļu liels naudassods par it kā pieļautiem nodokļu noteikumu pārkāpumiem, un nu uzņēmumam draud bankrots;

G.   tā kā Baltkrievijas iestādes par Poļu savienības likumīgo vadītāju uzskata Stanislaw Siemaszko un apliecinājušas atbalstu viņa vadītajai organizācijai, ko par nelikumīgu atzīst poļu kopiena;

H.   tā kā Eiropas iestāžu pārstāvji, tostarp Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Jerzy Buzek, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības politikas jomā baronese Ashton un iekšlietu komisāre Cecilia Malmström, kā arī Polijas parlaments un Francijas Ārlietu ministrija, ir pauduši bažas par neseno Baltkrievijas iestāžu rīcību pret BPS un ir nosodījuši policijas izmantošanu pret šīs organizācijas biedriem;

I.   tā kā šāda Baltkrievijas iestāžu rīcība ir pretrunā starptautiskajām mazākumtautību aizsardzības normām, tostarp Eiropas Padomes 1995. gada 1. februāra Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvencijā noteiktajām, un tā kā Baltkrievija pat ir sākusi aktīvāk vērsties pret šīs organizācijas biedriem;

J.   tā kā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes kopīgās deklarācijas, ko parakstījis arī Baltkrievijas Republikas premjerministra pirmais vietnieks, 1. punktā ir teikts: “Prāgas augstākā līmeņa sanāksmes dalībnieki ir vienisprātis, ka Austrumu partnerība būs balstīta uz apņemšanos ievērot starptautisko tiesību principus un pamatvērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanu”;

K.   tā kā Eiropadome 2009. gada 17. novembra secinājumos ir atzinusi, ka ir radušās jaunas iespējas veidot dialogu un padziļināt sadarbību starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju, lai sekmētu patiesu virzību uz demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, un atkārtoti ir apliecinājusi gatavību padziļināt Eiropas Savienības attiecības ar Baltkrieviju, ja būs turpmāka attīstība demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas virzienā, kā arī gatavību palīdzēt šai valstij sasniegt minētos mērķus,

1.   pauž ļoti nopietnas bažas par Baltkrievijas Republikā notikušajiem nesenajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, jo īpaši Poļu savienības biedriem, un apliecina solidaritāti ar iedzīvotājiem, kuri nevar pilnībā izbaudīt savas civiltiesības;

2.   nosoda policijas un tiesu iestāžu represīvo rīcību pret Poļu savienību un jebkādus Baltkrievijas iestāžu mēģinājumus uzspiest poļu kopienai jaunu vadību; prasa, lai Baltkrievijas iestādes no jauna leģitimizē Angelika Borys vadīto BPS un nodrošina, ka pēc iespējas ātrāk tiek atdoti šīs organizācijas;

3.   atkārto, ka ir ieinteresēts risināt atklātu un strukturētu dialogu ar Baltkrieviju, taču ar nosacījumu, ka politiskās sistēmas demokratizācija Baltkrievijā rada konkrētus rezultātus un atspoguļo cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

4.   aicina Baltkrieviju ievērot saistības par mazākumtautību tiesību ievērošanu un veicināšanu, ko tā uzņēmusies EDSO un starptautiski; vienlaikus aicina iestādes uzlabot apstākļus pilsoniskās sabiedrības darbībai, jo īpaši attiecībā uz vārda un biedrošanās brīvību, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu stāvokli, tostarp piekļuvi internetam, un NVO reģistrāciju, lai sagatavotos 2010. gada 25. aprīlī paredzētajām pašvaldību vēlēšanām un vēlēšanas varētu būt brīvas un godīgas;

5.   atgādina nesenajās rezolūcijās, īpaši tajās, kas pieņemtas 2009. gada 15. janvārī un 17. decembrī, pausto aicinājumu ievērot vārda un biedrošanās brīvību, nodrošināt iespējas brīvi reģistrēt politiskās partijas, piemēram, Baltkrievijas Kristīgos demokrātus (BKD), nodrošināt ticības brīvību un tādu apstākļu radīšanu, kas labvēlīgi pilsoniskās sabiedrības struktūru, NVO (piemēram, cilvēktiesību centra “Viasna”) un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu darbībai Baltkrievijā;

6.   mudina Baltkrievijas iestādes atbrīvot tādus politiskos aktīvistus kā Andrei Bandarenko un pārliecības dēļ ieslodzītos kā Ivan Mikhailau un Aristyom Dubski, atcelt ierobežojošos pasākumus, kas vērsti pret tādiem pilsoniskās sabiedrības kampaņas aktīvistiem kā Tatiana Shaputsko, kura darbojas Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības forumā, kā arī atturēties no pasākumiem, kuru mērķis ir kontrolēt Baltkrievijas interneta mājaslapu saturu;

7.   uzsver, ka ES un Baltkrievijas dialogs var būt abpusēji izdevīgs, un uzskata, ka ir iespējams atbalstīt Baltkrieviju, lai tā gūtu vislielāko labumu no Austrumu partnerības, it īpaši efektīvāk izmantojot līdzekļus, ko saskaņā ar šo programmu piešķir infrastruktūrai, enerģētikas un sociālajiem projektiem, kā arī piemērojot citus ES instrumentus un politikas nostādnes, ja Baltkrievijas iestādes pašas apņemas panākt reālas pārmaiņas attiecībā uz brīvībām, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību, īpaši mazākumtautību tiesību, ievērošanu;

8.   atgādina, ka Eiropas Savienība jau apliecinājusi ievērojamu gatavību veidot attiecības ar Baltkrieviju, ko apliecina arī šīs valsts iesaistīšana Austrumu partnerībā; atgādina, ka šīs iesaistīšanās panākumi ir atkarīgi no Baltkrievijas valdības veiktajiem pasākumiem virzībā uz demokratizāciju un cilvēktiesību, tostarp mazākumtautību tiesību, ievērošanu;

9.   norāda ‐ ja Baltkrievijas iestādes izpildīs galvenos cilvēktiesību un demokrātijas kritērijus, Baltkrievija gūs labumu no šādiem pasākumiem:

10.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi liberalizēt politisko un pilsonisko dzīvi Baltkrievijā, un uzsver, ka gadījumā, ja šajā valstī turpināsies cilvēktiesību un tiesiskuma principu pārkāpumi, var tikt pārskatīta ES nostāja attiecībā uz Baltkrieviju, tostarp no jauna piemērojot sankcijas;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, EDSO Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, NVS sekretariātam, kā arī Baltkrievijas parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0117.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem ‐ efektivitātes nodrošināšana

P7_TA(2010)0056 B7-0133/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par G20 augstākā līmeņa sanāksmi Londonā 2009. gada 2. aprīlī(1),

–   ņemot vērā valstu vadītāju paziņojumu, ko sniedza pēc Divdesmit valstu grupas (G20) augstākā līmeņa sanāksmes Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī,

–   ņemot vērā tā 2009. gada 8. oktobra rezolūciju par G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī(2),

–   ņemot vērā G20 finanšu ministru un centrālo banku pārvaldnieku sanāksmi Sentendrjūsā 2009. gada 7. novembrī,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmes secinājumus un jo īpaši 15. punktu,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja J. M. Barroso 2009. gada 15. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam,

–   ņemot vērā Zviedrijas finanšu ministra 2010. gada 18. janvāra vēstuli Padomes prezidentūrai par stabilitātes nodevas ieviešanu dalībvalstīs,

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvu 2008/7/EK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai(3),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumu traktējumu groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (COM(2007)0747),

–   ņemot vērā 2010. gada 24. februāra mutisko jautājumu Komisijai par nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem ‐ efektivitātes nodrošināšanu (O-0025/2010 – B7-0019/2010),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā Parlaments ir atzinīgi vērtējis pēc 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmes Pitsburgā G20 līmenī sākto izpētes darbu, lai ieviestu starptautisku sistēmu nodokļu piemērošanai finanšu darījumiem;

B.   tā kā Parlaments ir aicinājis nodrošināt straujāku attīstību, lai panāktu, ka finanšu sektors sniedz taisnīgu ieguldījumu ekonomikas atveseļošanā un izaugsmē, jo ievērojamas izmaksas un finanšu krīzes sekas gulstas uz reālo ekonomiku, nodokļu maksātājiem, patērētājiem, valsts dienestiem un sabiedrību kopumā;

C.   tā kā Eiropadome ir uzsvērusi, cik būtiski ir atjaunot ekonomisko un sociālo saikni starp finanšu iestādēm un sabiedrību, kuru šīs iestādes apkalpo, kā arī nodrošināt, ka sabiedrība laikus gūst labumu un ir aizsargāta no riskiem; tā kā šajā ziņā Eiropadome mudināja SVF savā pārskatā apsvērt visas iespējas, tostarp finanšu darījumu vispārējo nodevu; tā kā šajā ziņā Eiropadome arī aicināja Padomi un Komisiju apzināt pamatprincipus, kas būtu jāievēro, ieviešot jauno vispārējo kārtību;

D.   tā kā atsevišķas dalībvalstis ir aicinājušas piemērot nodokli finanšu darījumiem;

E.   tā kā jaunās regulatīvās iniciatīvas, tādas kā pasākumi pret nodokļu oāzēm, ārpusbilances darījumu izskaušana, prasības vērtspapīru darījumiem un darījumu repozitoriju izmantošana atvasināto instrumentu reģistrēšanai, ir nepārprotami mainījušas politiskās rīcības nostādnes šajā jomā;

F.   tā kā saistībā ar Ekonomikas un monetārās komitejas un nodokļu lietu komisāra 2009. gada 6. oktobra sanāksmē izskatītajiem jautājumiem, un kā to apstiprināja Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso 2009. gada 15. decembra paziņojumā Parlamentam, Komisija pašreiz strādā pie jautājuma par inovatīviem finansēšanas instrumentiem saistībā ar globāliem uzdevumiem, tostarp ar nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem, lai atbilstīgā laikā iesniegtu priekšlikumus;

G.   tā kā SVF pašreiz apkopo sabiedrības viedokļus jautājumā par nodokļu piemērošanu finanšu sektorā, kas ir daļa no prasībām, ko G20 izvirzīja 2009. gada 24. un 25. septembra augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā;

H.   tā kā nodokļu un nodevu piemērošana finanšu darījumiem dalībvalstīs pastāv dažādos veidos; tā kā šie valstu nodokļi un nodevas parasti attiecas tikai uz darījumiem ar atsevišķiem aktīviem; tā kā Beļģija un Francija ir pieņēmušas tiesību aktus par valūtas darījumu nodokļa piemērošanu valsts mērogā, taču tie stāsies spēkā tikai tad, ja šādus tiesību aktus īstenos ES mērogā;

I.   tā kā atšķirībā no citiem nodokļu veidiem netiešie kapitāla piesaistīšanas nodokļi, tādi kā kapitāla nodoklis, vērtspapīru zīmognodeva un pārstrukturēšanas nodoklis, rada diskrimināciju, nodokļu dubulto uzlikšanu un nevienlīdzību, kas apgrūtina kapitāla brīvu apriti;

J.   tā kā iepriekšējā desmitgadē ievērojami un strauji pieaudzis finanšu darījumu apjoms salīdzinājumā ar preču un pakalpojumu tirdzniecības apjomu, ko cita starpā var izskaidrot ar strauji augošo atvasināto instrumentu tirgu;

K.   tā kā G20 vadītāji ir kolektīvi atbildīgi par krīzes sociālo seku mazināšanu gan savās dalībvalstīs, gan jaunattīstības valstīs, kuras ir smagi cietušas no netiešajām krīzes sekām; tā kā finanšu darījumu nodoklis sekmētu krīzes radīto izmaksu segšanu,

1.   uzskata, ka Eiropas Savienībai jāvienojas par kopēju nostāju starptautisko G20 sanāksmju ietvaros attiecībā uz viedokļiem par to, kādā veidā finanšu sektoram būtu jāsniedz taisnīgs un būtisks ieguldījums, lai atlīdzinātu par reālajai ekonomikai uzlikto slogu, par ko uzskata arī valdības iejaukšanos nolūkā stabilizēt banku sistēmu; uzskata, ka ES paralēli un atbilstīgi G20 darbam ir jāizstrādā patstāvīga stratēģija attiecībā uz iespējamo pasākumu kopumu;

2.   uzskata ‐ nolūkā panākt saskaņotu ES nostāju, pamatojoties uz objektīvu analīzi, ka Komisijai pietiekamu laiku pirms nākamās G20 sanāksmes ir jāizstrādā vispārējā finanšu darījumu nodokļa ietekmes novērtējums, izanalizējot šāda nodokļa uzlikšanas priekšrocības un trūkumus;

3.   mudina Komisiju novērtējumā rūpīgi apsvērt šādus aspektus:

4.   uzsver, ka ikvienam risinājumam obligāti jānovērš ES konkurētspējas mazināšanās vai traucējumi tādai ilgtspējīgai ieguldīšanai, inovācijai un izaugsmei, kas sniedz labumu reālajai ekonomikai un sabiedrībai;

5.   uzsver, cik būtiski ir ņemt vērā vajadzību banku sektoram piesaistīt noturīgu kapitālu, nodrošinot banku sistēmas spēju finansēt reālās ekonomikas ieguldījumus; un uzsver, ka jānovērš pārmērīga riska uzņemšanās;

6.   aicina Komisiju un Padomi izvērtēt finanšu darījumu nodokļa piemērošanas dažādās iespējas, lai papildinātu ES budžetu;

7.   aicina Komisiju un Padomi izvērtēt, kādā mērā izskatāmos variantus varētu izmantot arī kā inovatīvus finanšu mehānismus, lai sniegtu atbalstu jaunattīstības valstīm saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī, lai finansētu attīstības sadarbību;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0330. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0028. (3) OV L 46, 21.2.2008., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par vienotas euro maksājumu telpas (SEPA) izveidi

P7_TA(2010)0057 B7-0132/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas un Eiropas Centrālās bankas 2006. gada 4. maija kopīgo paziņojumu par vienoto euro maksājumu telpu,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2007. gada augusta Īpašo dokumentu Nr. 71 par vienotās euro maksājumu telpas ietekmi uz ekonomiku,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū(1) (“Maksājumu pakalpojumu direktīva”),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 12. marta rezolūciju par vienotas euro maksājumu telpas (SEPA) izveidi(2),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas 2009. gada 24. marta kopīgo paziņojumu, kurā precizēti daži nākotnē izmantojamā SEPA tiešā debeta (SDD) shēmas uzņēmējdarbības modeļa pamatprincipi,

–   ņemot vērā Komisijas otro pētījumu (2009. gada 22. jūlijs) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu sagatavotību SEPA ieviešanai un pāreju uz SEPA,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 10. septembra paziņojumu “SEPA izveides pabeigšana: Ceļvedis 2009.–2012. gadam” COM(2009)0471),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 2560/2001(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. oktobra darba dokumentu “EK līguma 81. panta piemērojamība daudzpusējiem starpbanku maksājumiem SEPA tiešā debeta shēmā” (SEC(2009)1472),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 9. novembra otro ikgadējo progresa ziņojumu par panākto stāvokli, īstenojot pāreju uz SEPA,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 2. decembra secinājumus par SEPA,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā vienotā euro maksājumu telpa (SEPA) būs integrēts, efektīvai konkurencei pakļauts maksājumu pakalpojumu tirgus, kurā nebūs atšķirības starp pārrobežu maksājumiem euro valūtā un iekšzemes maksājumiem euro valūtā;

B.   tā kā SEPA ir ne tikai Eiropas Maksājumu padomes pašregulācijas iniciatīva, bet arī būtiska sabiedriskās politikas iniciatīva, kas stiprina Ekonomikas un monetāro savienību un gaidāmo ES stratēģiju 2020. gadam; tā kā SEPA pamatu veido Maksājumu pakalpojumu direktīva, ar ko tiek izveidots nepieciešamais saskaņotais tiesiskais regulējums; tā kā tādēļ Parlaments ir īpaši ieinteresēts SEPA darbības panākumos;

C.   tā kā ar SEPA saistīto lēmumu pieņemšana patlaban ir Eiropas Maksājumu padomes pārziņā un lēmumus par SEPA produktiem pieņem vienīgi bankas, neņemot vērā galalietotāju vēlmes;

D.   tā kā SEPA oficiāli sāka darboties 2008. gada 28. janvārī, kad darbību uzsāka SEPA maksājumu instruments kredītu pārvedumiem, savukārt SEPA karšu ietvarstruktūra stājās spēkā 2008. gada 1. janvārī, bet SEPA tiešā debeta shēma sāka darboties 2009. gada 2. novembrī;

E.   tā kā patērētāji pauž bažas par to, ka, veidojot SEPA produktus, vajadzētu ievērot galalietotāju pastāvošās vajadzības, īpaši attiecībā uz tiešā debeta pilnvarojumu pārbaudi, un tā kā ir vēlams pievērsties šā jautājuma risināšanai;

F.   tā kā pārejai uz SEPA instrumentiem līdz šim nav ticis noteikts juridiski saistošs termiņš un tā kā lielākā daļa respondentu, kuri piedalījās Komisijas rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā, atbalstīja ierosinājumu noteikt šādu termiņu, lai tādējādi rosinātu pāreju uz SEPA;

G.   tā kā par iekšējo tirgu un pakalpojumiem atbildīgā Komisijas locekļa amata kandidāts, sniedzot rakstveida atbildes uz Parlamenta jautājumiem, norādīja, ka grasās ierosināt pieņemšanai Komisijā likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis būtu noteikt vienu vai vairākus termiņus pārejai uz SEPA produktu izmantošanu tiešā debeta maksājumu un kredīta pārvedumu veikšanai, kā arī ierosināt iniciatīvu pārvaldības uzlabošanai;

H.   tā kā pāreja uz SEPA norisinās gausi ‐ 2009. gada augustā tikai 4,5 % no visiem darījumiem tika veikti SEPA kredīta pārveduma formātā, un tā kā īstenot “kritiskās masas” pāreju uz SEPA kredīta pārvedumiem, tiešo debetu un karšu maksājumiem līdz sākotnēji izvirzītajam termiņam, proti, 2010. gada beigām, vairs nav reāli;

I.   tā kā valsts pārvaldes iestāžu pāreja uz SEPA instrumentiem lielākajā daļā dalībvalstu norisinās gausāk nekā cerēts, lai gan šīm struktūrām būtu jākļūst par virzītājspēku “kritiskās masas” izveidē, kura nepieciešama, lai paātrinātu pāreju uz SEPA;

J.   tā kā ir svarīgi, lai SEPA izveidē būtu iesaistītas visas ieinteresētās puses ‐ likumdevēji, banku nozare un maksājumu pakalpojumu izmantotāji;

K.   tā kā, izmantojot SEPA instrumentus vienīgi pārrobežu maksājumu veikšanai, SEPA projektam nebūtu sekmīgu rezultātu, jo saglabātos fragmentācija un cerētie ieguvumi banku nozarei un klientiem varētu izpalikt;

L.   tā kā Regula (EK) Nr. 924/2009 sniedz juridisko noteiktību attiecībā uz daudzpusējo savstarpējas apmaiņas maksu (MIF) piemērošanu pārejas posmā, kas noteikts līdz 2012. gada 31. oktobrim, un nozarei šā pārejas posma laikā ir jāizstrādā un jāvienojas par kopēju ilgtermiņa uzņēmējdarbības modeli SEPA tiešā debeta maksājumu īstenošanai, ievērojot ES konkurences tiesību normas un Kopienas tiesisko regulējumu;

M.   tā kā 2009. gada martā Komisija un Eiropas Centrālā banka norādīja, ka nav nepārprotamu un pārliecinošu iemeslu tam, lai pēc 2012. gada 31. oktobra daudzpusējās savstarpējas apmaiņas maksas turpinātu piemērot katram darījumam, un tā kā Komisija rīkoja sabiedrisko apspriešanu par EK līguma 81. panta piemērojamību daudzpusējiem starpbanku maksājumiem SEPA tiešā debeta shēmā;

N.   tā kā jautājumā par daudzpusējo savstarpējas apmaiņas maksu piemērošanu ir nepieciešams pieņemt galīgo lēmumu arī attiecībā uz ES maksājumu kartēm, kuru risinājuma pamatā izmantota SEPA karšu ietvarstruktūra (SEPA Cards Framework);

O.   tā kā visās dalībvalstīs ir jānodrošina, lai patlaban spēkā esošie tiešā debeta pilnvarojumi nezaudētu savu juridisko spēku, jo būtu apgrūtinoši, ja pāreja no valstu robežās pastāvošajām tiešā debeta shēmām uz SEPA tiešā debeta shēmu radītu nepieciešamību parakstīt jaunus pilnvarojumus; tā kā šo pilnvarojumu saglabāšana tomēr neveicinās strauju SEPA tiešā debeta shēmas ieviešanu, kamēr nebūs rasts risinājums pašreizējo pilnvarojumu tālāknodošanai,

1.   uzsver, ka Parlaments joprojām atbalsta efektīvai konkurencei pakļautas SEPA izveidi, kurā nebūs atšķirības starp pārrobežu maksājumiem euro valūtā un iekšzemes maksājumiem euro valūtā;

2.   pauž nožēlu par to, ka kopš 2009. gada 12. marta, kad Parlaments pieņēma rezolūciju par SEPA izveidi, nav panākts gandrīz nekāds progress attiecībā uz šajā rezolūcijā minētajiem jautājumiem, un prasa visu ieinteresēto pušu iesaistīšanos un līdzdalību SEPA izveides veicināšanā;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas 2009. gada septembrī pieņemto SEPA izveides ceļvedi un pilnībā atbalsta tajā izklāstītos pasākumus sešās prioritārajās jomās (t.i., veicināt pāreju uz SEPA, uzlabot informētību par SEPA un popularizēt SEPA produktus, izveidot SEPA stabilu tiesisko vidi un nostiprināt atbilstību, veicināt inovāciju, nodrošināt nepieciešamo standartizāciju, savietojamību un drošību un precizēt un uzlabot SEPA pārvaldību);

4.   vēlreiz aicina Komisiju, lai tā pārejai uz SEPA instrumentiem nosaka nepārprotamu, piemērotu un saistošu termiņu, kam vajadzētu būt ne vēlāk kā 2012. gada 31. decembrī, paredzot, ka pēc šā termiņa beigām visi maksājumi euro valūtā ir jāveic, izmantojot SEPA standartus;

5.   aicina Eiropas Maksājumu padomi ņemt vērā galalietotāju vēlmes un izdarīt attiecīgas izmaiņas savās rokasgrāmatās;

6.   pilnībā atbalsta Komisijas nolūku veicināt valstu pārvaldes iestāžu pārejas procesu, izstrādājot integrētus un sinhronizētus valstu pārejas plānus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas centienus, veicot pētījumus un publiskojot informāciju par dalībvalstu pārvaldes iestāžu sagatavotību SEPA ieviešanai un pāreju uz SEPA, un aicina dalībvalstis piedalīties šajos pētījumos;

7.   aicina Komisiju vēlākais līdz 2010. gada 30. septembrim, pamatojoties uz attiecīgu apspriešanos ar visām ieinteresētajām pusēm, panākt galīgu skaidrību jautājumā par saskaņotu ilgtermiņa ekonomisko modeli SEPA tiešā debeta maksājumu veikšanai, ievērojot, ka tam vajadzētu būt piemērojamam visā Eiropā, rentablam izmaksu ziņā un piemērotam galapatērētāju vajadzībām; uzsver, ka šis modelis jāizstrādā ciešā sadarbībā starp maksājumu nozari un Komisiju, ievērojot EK konkurences tiesību normas un Kopienas tiesisko regulējumu;

8.   aicina visas ieinteresētās puses atbalstīt Eiropas maksājumu karšu shēmas izveidi, norādot, ka to varētu veidot vai nu kā jaunu shēmu, vai apvienojot dažas pastāvošās shēmas, vai arī paplašinot kādu no pastāvošajām shēmām; šajā sakarībā atkārtoti aicina Komisiju turpināt precizēt jautājumu par daudzpusējo savstarpējas apmaiņas maksu piemērošanu ar kartēm veiktiem maksājumiem un aicina nozari, cieši sadarbojoties ar Komisiju, rast piemērotus risinājumus, kas atbilstu EK konkurences tiesību normām un Kopienas tiesiskajam regulējumam;

9.   aicina dalībvalstis nodrošināt, ka patlaban spēkā esošie tiešā debeta pilnvarojumi saglabā savu juridisko spēku arī SEPA tiešā debeta shēmā; uzsver, ka pāreja no pašreizējām tiešā debeta shēmām uz SEPA tiešā debeta shēmu nedrīkst radīt nekādus apgrūtinājumus patērētājiem;

10.   norāda, ka patērētājiem ir jāsaņem skaidra informācija par līdzšinējās shēmas un jaunās shēmas atšķirībām;

11.   aicina Komisiju uzraudzīt pāreju uz SEPA instrumentiem un nodrošināt, lai šī pāreja Eiropas iedzīvotājiem nenozīmētu maksājumu sistēmas sadārdzināšanos;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0139. (3) OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par pārredzamību un stāvokli sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu

P7_TA(2010)0058 RC-B7-0154/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 218. pantu,

–   ņemot vērā 2010. gada 9. februāra rezolūciju par pārskatīto Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām nākamajā likumdošanas periodā(1),

–   ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (pārstrādāta versija), kura uzskatāma par Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) (COM(2008)0229 – C6-0184/2008 – 2008/0090(COD)),

–   ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību(3),

–   ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2010. gada 22. februāra atzinumu par pašreizējām Eiropas Savienības sarunām par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 8. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē, kura pēdējoreiz grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā Eiropas Savienība un citas ESAO valstis 2008. gadā sāka sarunas par jaunu daudzpusēju nolīgumu, kura mērķis būtu pastiprināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanu un apkarot viltošanu un pirātismu (viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums), un vienojās par konfidencialitātes klauzulu;

B.   tā kā Parlaments 2009. gada 11. marta ziņojumā aicināja Komisiju nekavējoties nodrošināt sabiedrības piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar pašreizējām starpvalstu sarunām par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu;

C.   tā kā Komisija 2010. gada 27. janvārī apliecināja savu apņemšanos pastiprināt sadarbību ar Parlamentu saskaņā ar Parlamenta 2010. gada 9. februāra rezolūciju par pārskatīto Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām, kurā tas aicina sniegt “[..] tūlītēju un pilnīgu informāciju jebkurā sarunu posmā par starptautiskiem nolīgumiem [..], jo īpaši jautājumos par tirdzniecību un citās sarunās, kam piemēro piekrišanas procedūru, [..] lai pilnībā īstenotu LESD 218. pantu”;

D.   tā kā kopā ar Komisijas pārstāvjiem viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma sarunu kārtas apmeklēja arī Padomes pārstāvji;

E.   tā kā Komisijai kā Līgumu īstenošanas uzraudzītājai ir jāraugās, lai sarunās par starptautiskiem nolīgumiem, kas ietekmē ES likumdošanu, tiktu ievērots acquis communautaire;

F.   tā kā saskaņā ar neoficiāli saņemtu informāciju sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu cita starpā tiek apspriesti arī vēl nepieņemtie ES tiesību akti par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanu (2005/0127(COD) ‐ Kriminālsankcijas nolūkā nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu (IPRED-II direktīva)) un t. s. telekomunikāciju pakete, un spēkā esošie ES tiesību akti par elektronisko komerciju un datu aizsardzību;

G.   tā kā tirdzniecības sarunās, kas neietilpst parastajā ES lēmumu pieņemšanas procesā, nevajadzētu atstāt neievērotus ES centienus saskaņot pasākumus intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanas jomā;

H.   tā kā ir ļoti būtiski nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas uzraudzības pasākumi tiktu izstrādāti, nekaitējot jauninājumu ieviešanai un konkurencei, neapdraudot intelektuālo īpašuma tiesību ierobežojumus un personas datu aizsardzību, neierobežojot brīvu informācijas apriti un nevajadzīgi neapgrūtinot likumīgo tirdzniecību;

I.   tā kā ir obligāti jānodrošina, ka visas Eiropas Savienības vienošanās, kas tiek panāktas attiecībā uz viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu, atbilst ES juridiskajām saistībām, kuras paredzētas privātuma un datu aizsardzības tiesību aktos, kā tas it īpaši noteikts Direktīvā 95/46/EK un 2002/58/EK, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā;

J.   tā kā Lisabonas līgums ir spēkā jau no 2009. gada 1. decembra;

K.   tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlamentam būs jāsniedz piekrišana par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma tekstu, pirms tas stājas spēkā ES;

L.   tā kā Komisija ir apņēmusies jebkurā sarunu posmā par starptautiskiem nolīgumiem sniegt Parlamentam tūlītēju un pilnīgu informāciju,

1.   norāda, ka kopš 2009. gada 1. decembra Komisijai ir juridisks pienākums nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu visos starptautisko sarunu posmos;

2.   pauž bažas par pārredzamības trūkumu sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu, tādējādi nonākot pretrunā LESD formai un būtībai; pauž nopietnas bažas par to, ka, pirms tika sāktas sarunas par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu, nebija izveidots juridiskais pamats un ka netika mēģināts panākt Parlamenta piekrišanu sarunu pilnvarām;

3.   aicina Komisiju un Padomi piešķirt sabiedrībai un Parlamentam piekļuvi viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma sarunu tekstiem un kopsavilkumiem, kā paredzēts Līgumā un 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem;

4.   aicina Komisiju un Padomi aktīvi sazināties ar viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma sarunu partneriem, lai turpmāk novērstu tādas sarunas, kuru konfidencialitāte ir pati par sevi saprotama, un savlaicīgi un izsmeļoši informēt Parlamentu par savām iniciatīvām šajā sakarībā; gaida, ka Komisija pirms nākamās sarunu kārtas, kas notiks 2010. gada aprīlī Jaunzēlandē, iesniegs priekšlikumus, prasīs pārredzamības jautājuma iekļaušanu šīs sanāksmes darba kārtībā un informēs Parlamentu par minētās sarunu kārtas rezultātiem tūlīt pēc tās noslēguma;

5.   uzsver, ka gadījumā, ja Parlamentam netiks sniegta pilnīga un tūlītēja informācija visos sarunu procesa posmos, tam ir tiesības atbilstoši rīkoties, tostarp iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā, lai nodrošinātu savas prerogatīvas;

6.   pauž nožēlu par pušu apzināto izvēli nevest sarunas ar vispāratzītu starptautisku struktūru, piemēram, PIĪO un PTO, starpniecību, kuras jau ir izveidojušas sistēmu sabiedrības informēšanai un sabiedriskai apspriešanai;

7.   aicina Komisiju novērtēt viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma īstenošanas ietekmi uz pamattiesībām un datu aizsardzību, ES centieniem saskaņot pasākumus intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai un elektronisko tirdzniecību, pirms tiek panākta ES vienošanās par konsolidētu viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma tekstu, un savlaicīgi apspriesties ar Parlamentu par šī novērtējuma rezultātiem;

8.   atzinīgi vērtē Komisijas apstiprinājumu, ka jebkāda vienošanās attiecībā uz viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu aprobežosies ar pašreizējo intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanu, neskarot pamata tiesību aktu izstrādi un pilnveidošanu intelektuālā īpašuma jomā Eiropas Savienībā;

9.   aicina Komisiju turpināt sarunas par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu un tajās apspriest tikai patlaban spēkā esošo sistēmu Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai cīņā pret viltošanu; uzskata, ka turpmākajās sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu būtu jāiesaista daudzas jaunattīstības un jaunās tirgus ekonomikas valstis, lai sarunās sasniegtu iespējamu daudzpusēju līmeni;

10.   mudina Komisiju nodrošināt, lai viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma noteikumu ‐ it īpaši to, kas attiecas uz autortiesību izpildes procedūrām digitālā vidē, ‐ piemērošana pilnībā atbilstu acquis communautaire; pieprasa, lai uz ES robežām netiktu veikta personu pārmeklēšana, un prasa pilnībā paskaidrot jebkurus noteikumus, kas ļautu robežkontroles dienestiem un muitas iestādēm veikt nepamatotu pārmeklēšanu un konfiscēt informācijas uzkrāšanas ierīces, piemēram, klēpjdatorus, mobilos tālruņus un MP3 atskaņotājus;

11.   uzskata ‐ lai ievērotu pamattiesības, piemēram, vārda brīvību un tiesības uz privātumu, tajā pašā laikā pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, ierosinātajā nolīgumā nevajadzētu ļaut uzspiest t. s. 'trīs pārkāpumu“ (three-strikes) procedūru, tādējādi pilnībā ievērojot Parlamenta lēmumu par Direktīvas 2009/140/EK 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā aicināts iekļaut Direktīvas 2002/21/EK 1. pantā jaunu 3.a punktu par ”trīs pārkāpumu“ politikas jautājumu; uzskata, ka jebkurā nolīgumā ir jāparedz, ka pārtraukt personas piekļuvi internetam drīkst tikai, iepriekš veicot tiesas izmeklēšanu;

12.   uzsver, ka privātums un datu aizsardzība ir Eiropas Savienības pamatvērtības, kas ir atzītas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un ES Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā, un ka tās ir jāievēro visās politikas jomās un noteikumos, kurus ES pieņem saskaņā ar LESD 16. pantu;

13.   norāda, ka viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma noteikumi, it īpaši pasākumi, kuru mērķis ir stiprināt pilnvaras attiecībā uz preču pārrobežu pārbaudēm un konfiscēšanu, nedrīkst ietekmēt piekļuvi likumīgām, pieejamām un drošām zālēm pasaules mērogā, tostarp piekļuvi jauniem un ģenēriskiem ražojumiem, aizbildinoties ar viltošanas apkarošanu;

14.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un to dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kuras piedalās sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0009. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0114. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0634.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par regulu, ar kuru piemēro vispārējo tarifa preferenču sistēmu

P7_TA(2010)0059 RC-B7-0181/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un jo īpaši 1979. gada “veicināšanas klauzulu”,

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 5. jūnija normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu laikposmam no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim (2007/0289(CNS)),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 22. jūlija regulu (EK) Nr. 732/2008,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V. sadaļas I nodaļu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā Pasaules tirdzniecības organizācijas juridiskais pamats attiecībā uz vispārējo preferenču sistēmu (VPS) ir “veicināšanas klauzula”;

B.   tā kā kopš 1971. gada Kopiena saskaņā ar savu vispārējo tarifa preferenču sistēmu jaunattīstības valstīm ir piešķīrusi tirdzniecības preferences;

C.   tā kā ar Parlamentu ir notikusi apspriešanās par Komisijas priekšlikumu Padomes regulai par VPS piemērošanu laikposmam no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim (COM(2007)0857);

D.   tā kā 2009. gada 1. decembrī spēkā stājās Lisabonas līgums;

E.   tā kā saskaņā ar LES V sadaļas 1. nodaļu Eiropas Savienības starptautiskā līmeņa darbību virzītājspēks ir tādi principi kā demokrātija, tiesiskums, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, un lai sasniegtu galveno mērķi, proti, izskaust nabadzību, Eiropas Savienībai jāveicina jaunattīstības valstu ilgtspējīga ekonomiskā, sociālā un vides attīstība;

F.   tā kā saskaņā ar LESD 207. pantu Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (PLP), paredz pasākumus, kas nosaka kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu,

1.   atzīst VPS nozīmi, jo tā dod iespēju attīstītajām valstīm attiecībā uz izstrādājumiem, kuru izcelsme ir jaunattīstības valstīs, izmantot preferenciālu režīmu, kas nav savstarpējs;

2.   norāda, ka Eiropas Kopienas 1971. gadā izveidoto VSP skaidroja kā instrumentu attīstīto valstu un jaunattīstības valstu tirdzniecības nelīdzsvarotības mazināšanai un ka tika gaidīts, ka tā veicinās jaunattīstības valstu ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka šī sistēma ir bijusi EK un ES tirdzniecības instruments, lai ar starptautiskas tirdzniecības radītu ieņēmumu palīdzību sniegtu atbalstu jaunattīstības valstīm, tādējādi sekmējot tajās ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldi;

3.   atzīmē, ka spēkā esošā VSP regula 2011. gada 31. decembrī zaudēs spēku; tādēļ, ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs jaunas regulas pieņemšanai saskaņā ar PLP, aicina Komisiju līdz 2010. gada 1. jūnijam iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei pārskatītas VPS regulas priekšlikumu;

4.   uzskata, ka VPS preferenču saņemšanā mērķvalstīm vajadzētu būt tām jaunattīstības valstīm, kurām šīs preferences ir visvairāk vajadzīgas, tāpēc jaunajam saņēmējvalstu sarakstam vajadzētu atspoguļot ekonomikas faktisko stāvokli jaunattīstības valstīs;

5.   uzsver, ka saskaņā ar 15. panta 1. punktu visām valstīm, kas gūst labumu no VPS+, vajadzētu ne vien ratificēt, bet arī efektīvi īstenot visas 27 Starptautiskās Darba organizācijas un ANO konvencijas, kas norādītas VPS regulas III pielikumā;

6.   uzsver, ka izmeklēšanas procesa uzsākšanā un īstenošanā jānodrošina labāka pārredzamība un demokrātiskā pārskatatbildība; tādēļ lūdz, lai Komisija Parlamentu pilnībā informētu un pienācīgi iesaistītu visos dažādajos VPS un VPS+ procedūru posmos, tostarp attiecībā uz Padomes priekšlikumu par saņēmējvalstu sarakstiem;

7.   aicina Komisiju cieši uzraudzīt stāvokli Šrilankā un Šrilankas valdību ātri rīkoties, lai normalizētu stāvokli valstī, pirms tiek īstenota VPS+ piemērošanas pārtraukšana;

8.   aicina Komisiju cieši uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli Kolumbijā un par to ziņot Parlamentam;

9.   aicina Komisiju saistībā ar VPS+ īstenot konsekventu politiku, jo īpaši izskatot jautājumu par sistēmas piemērošanas iespējamu pārtraukšanu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, un šajā procesā pilnīgi iesaistīt Eiropas Parlamentu;

10.   mudina Komisiju, vēl pirms spēkā esošā regula zaudēs spēku un atvēlot pietiekamu laiku jaunas regulas apspriešanai, Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegt ziņojumu par 27 konvenciju ratificēšanu un īstenošanu katrā valstī, kas izmanto īpašā veicināšanas režīma priekšrocības; aicina Komisiju pārskatītajā VPS regulā noteikt uzraudzības struktūras, kuras ieteiks, vai efektīvai konvencijas īstenošanai konkrētai valstij būtu jāveic papildu pasākumi; nosaka, ka šajā ziņojumā Komisijai jānovērtē, vai īpašais veicināšanas režīms ļauj efektīvi sasniegt tā mērķi, un vajadzības gadījumā jāiesaka pārskatīt III pielikumu;

11.   lūdz Komisiju pārskatītajā VPS regulā noteikt, ka regulāri jānovērtē tas, kā katra saņēmējvalsts pilda no VSP+ izrietošās saistības, tādējādi nodrošinot, ka nav neviens no 15. panta 1. punktā un 2. punktā un 16. panta 1. un 2. punktā norādītajiem iemesliem preferenču piemērošanas pagaidu atcelšanai; aicina šo gada ziņojumu nosūtīt Parlamentam un Padomei;

12.   aicina Komisiju pirms sistēmas pārskatīšanas veikt VSP ietekmes novērtējumu par laikposmu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim un izvērtēt, kā ir izpildīti tās sākotnējie mērķi attiecībā uz katras valsts specifiskajiem sociālekonomiskajiem rādītājiem un jo īpaši nabadzības mazināšanas mērķis; norāda, ka pētījums pēc tam jāiesniedz Parlamentam un Padomei; paziņo, ka jaunajā priekšlikumā par pārskatītu VPS regulu pienācīgi jāņem vērā šo ietekmes novērtējuma rezultāti;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2008. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza, piemērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma G sadaļas 43. punktu (2009/2057(INI))

P7_TA(2010)0060 A7-0023/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2008. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza, piemērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma G sadaļas 43. punktu(1),

–   ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, īpaši Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu, kuras grozītais nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību un īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku”,

–   ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju (EDS), ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un 2008. gada 11. decembra ziņojumu par EDS īstenošanu,

–   ņemot vērā iepriekš minēto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību,

–   ņemot vērā rezolūcijas par 2006. un 2007. gada ziņojumiem par KĀDP ‐ attiecīgi 2008. gada 5. jūnija(2) un 2009. gada 19. februāra(3) rezolūcijas,

–   ņemot vērā 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas Ārējās darbības dienesta izveides institucionālajiem aspektiem(4),

–   ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0023/2010),

A.   tā kā iepriekšējo desmit gadu laikā Eiropas Savienības nozīme pasaules līmenī ir palielinājusies un tā kā ir vajadzīga jauna pieeja un vairāk finanšu līdzekļu, lai ES varētu īstenot kopīgu rīcību un demokrātiskā veidā saskaņoti, konsekventi un efektīvi risināt visā pasaulē aktuālās problēmas;

B.   tā kā Eiropas Savienība, veidojot attiecības ar valstīm visā pasaulē, cenšas arvien vairāk attīstīt tās ārpolitikas mērķus, saglabāt un atbalstīt tās vērtības un intereses, dot ieguldījumu tās iedzīvotāju aizsardzībā un izplatīt tās vērtības visā pasaulē, lai veicinātu mieru, drošību, noturīgu mūsu planētas attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību, īpaši bērnu tiesību, aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu principus; tā kā cilvēktiesību veicināšana, īpaši cilvēktiesību un pamatbrīvību universalitāte un nedalāmība, ir ES ārējās darbības pamatprincips un tā kā tagad ES ārējai darbībai ir saistoša Pamattiesību harta;

C.   tā kā Lisabonas līgums pievieno jaunu dimensiju Eiropas Savienības ārējai darbībai kopumā, tostarp KĀDP, kas kopā ar ES juridiskās personas statusu un attiecīgajiem institucionālajiem jauninājumiem, proti, Komisijas priekšsēdētāja vietnieka un Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā (priekšsēdētāja vietnieka un augstā pārstāvja) amata un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi, varētu kļūt par izšķirošu faktoru Eiropas Savienības ārējās darbības vienotības, konsekvences un efektivitātes nodrošināšanā, kā arī palielināt politikas veidošanas pilnvaras starptautiskajā arēnā;

D.   tā kā vajadzīga tālāka darbība, lai ES savlaicīgāk reaģētu uz politiskām krīzes situācijām un reģionāliem konfliktiem; tā kā pašreizējie lēmumu pieņemšanas un finansēšanas mehānismi var traucēt savlaicīgai un visaptverošai reaģēšanai un tā kā jāatrod veidi, kā turpmāk ierobežot un pārvarēt vienprātības principu;

E.   tā kā ir ārkārtīgi svarīgi pareizi noteikt Eiropas kopējās intereses un rīkoties atbilstīgi tām, lai sasniegtu Eiropas Savienības ārējās darbības, īpaši Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP), mērķus; tā kā ir būtiski svarīgi nodrošināt, ka visi politiskie lēmumi un visas politiskās darbības arī atbilst starptautisko tiesību aktiem, tostarp ANO Statūtos paredzētajiem principiem;

F.   tā kā miera, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma veicināšana visā pasaulē ir ES ārpolitikas pamatmērķi;

G.   tā kā Lisabonas līgums piešķir Komisijas priekšsēdētāja vietniekam un augstajam pārstāvim pilnvaras palīdzēt Padomei un Komisijai nodrošināt konsekvenci starp dažādām ārējās darbības jomām un starp Eiropas Savienības ārējo darbību un citām politikas jomām;

H.   tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienībai papildus jau esošajām ES tiesībām un pienākumiem ir arī visas Eiropas Kopienas tiesības un pienākumi;

I.   tā kā jauno drošības problēmu risināšanai lielāks uzsvars jāliek uz dažādu civilo un militāro instrumentu nostiprināšanu, kombinēšanu un līdzsvarošanu visās konflikta novēršanas, konfliktu atrisināšanas, krīzes pārvarēšanas un miera veidošanas darbībās;

J.   tā kā apmēram 10 gadus pēc Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) izveides un 23 uz krīzes vietām nosūtītām misijām ir vajadzība palielināt militārās un civilās iespējas un konsolidēt struktūras, lai pareizi atspoguļotu Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) lomu KĀDP atbalstā un starptautiskās drošības garantēšanā,

Eiropas ārējās darbības principi

1.   lai padziļinātu Eiropas Savienības kolektīvo stratēģisko domāšanu, aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi un viņas dienestus izstrādāt saskaņotu ES ārpolitikas stratēģiju, kas balstītos uz ES līguma 21. pantā iekļautajiem mērķiem un principiem. uzskata, ka ar šādu stratēģiju vajadzētu skaidri identificēt ES kopējās intereses drošības jomā un tādējādi šai stratēģijai būtu jākalpo par pamatu ES ārējās darbības formulēšanai, finansēšanai, īstenošanai un uzraudzībai; aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi šajā procesā pilnībā iesaistīt Eiropas Parlamenta attiecīgās struktūrvienības; pauž pārliecību par to, ka par diviem tās galvenajiem principiem ir jākļūst cilvēku drošības koncepcijai, kas formulēta 2007. gada Cilvēku drošības pētniecības grupas Madrides ziņojumā, un pienākumam aizsargāt, kas definēts 2005. gada pasaules augstāko amatpersonu sanāksmes gala dokumentā;

Padomes 2008. gada ziņojums par KĀDP

2.   atzinīgi vērtē Padomes vēlmi īstenot stratēģiskāku, tematiskāku un racionālāku pieeju KĀDP jautājumiem, veidojot 2008. gada ziņojumu; atzinīgi vērtē arī to, ka Padome ir izveidojusi pārredzamāku ziņojuma struktūru ar nodaļām par pagātnē veiktajām darbībām un jo īpaši ar nākotnes perspektīvām KĀDP jomā; norāda arī uz uzlabojumiem ziņojumā, kas saistīti ar ārējās darbības reģionālā aspekta izveidi;

3.   vēlreiz uzsver, ka ziņojumā nevajadzētu tikai aprakstīt KĀDP pasākumus, tam vajadzētu sniegt iespēju uzsākt dialogu ar Eiropas Parlamentu, lai izveidotu stratēģiskāku pieeju KĀDP; ierosina gada ziņojumu par KĀDP veidot kā gadskārtēju ziņojumu, kurā tiek diskutēts par ES ārpolitikas stratēģijas īstenošanu, novērtējot tās efektivitāti un vispārīgi atspoguļojot tās turpmāko virzību; turklāt ierosina, ka šādos ziņojumos vairāk jāņem vērā ar budžetu saistītās vajadzības un ārējo darbību finansiālā ietekme;

4.   uzskata, ka plašākai un vēl aptverošākai pieejai saistībā ar gada ziņojumiem par KĀDP ir pievienotā vērtība un jo īpaši to nodaļām par reģionālām grupām un partneriem, par KĀDP un KDAP misiju sadarbību, kā arī par citiem instrumentiem, kuri veicina ES nozīmi pasaules līmenī; uzskata, ka izmantojot šādu pieeju, cita starpā varētu iegūt labāku pārskatu par ES budžeta kopējo finansiālo ieguldījumu attiecīgajā reģionā;

5.   atgādina savu nostāju ‐ lai palielinātu KĀDP demokrātisko leģitimitāti, par KDAP misiju sākšanu jāapspriežas ar kompetentajām Parlamenta struktūrām, un lēmumos, ja iespējams, jāņem vērā un jāatsaucas uz Parlamenta pieņemtajām nostājām; uzskata, ka šādas apspriedēs jāietver informācija par to, kādēļ izvēlēts konkrētais rīcības virziens, un paskaidrojums par to, kādā veidā attiecīgā misija ir saistīta ar attiecīgajām ES un starptautiskajām darbībām, kādas ir tās finansiālās sekas un kāda ir tās mijiedarbība ar citiem ES instrumentiem;

Lisabonas Līguma ietekme

6.   atzinīgi vērtē Lisabonas līguma stāšanos spēkā, jo šis līgums nodrošina ES līdzekļus, ar kuriem turpināt palielināt savu lomu un redzamību starptautiskajā arēnā; šā iemesla dēļ uzsver, ka katrai dalībvalstij, Padomei un jaunieceltajai priekšsēdētāja vietniecei un augstajai pārstāvei ir pienākums iedzīvināt Līguma noteikumus reālos faktos un rīcībā, nostiprinot ES attiecības ar stratēģiskajiem partneriem un konsolidējot tās vadošo lomu daudzpusējos forumos; uzsver nozīmi, kāda ir Līguma noteikumam, saskaņā ar kuru Savienības kompetence KĀDP jautājumos turpmāk attieksies uz visām ārpolitikas jomām un visiem ar Savienības drošību saistītiem jautājumiem, tostarp uz tādas kopējās aizsardzības politikas pakāpenisku izstrādi, kura sekmētu kopējo aizsardzību;

7.   konstatē, ka Eiropadomes priekšsēdētājs savā līmenī un savā statusā nodrošinās Savienības ārējo pārstāvību jautājumos, kas attiecas uz tās kopējo ārpolitiku un drošības politiku; tomēr, brīdina, ka tas jādara, neierobežojot priekšsēdētaja vietnieka un augstā pārstāvja pilnvaras un pilnībā atzīstot Eiropas Komisijas nozīmīgo lomu ne tikai Kopienas tiesību kopuma veidošanā un saglabāšanā ārējo attiecību jomā, bet arī Savienības ārējās pārstāvības nodrošināšanā, izņemot KĀDP;

8.   atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces un augstās pārstāves lomu Ārlietu padomē un to, ka viņas pārstāvis būs Politikas un drošības komitejas (PDK) vadītājs; sagaida, ka šīs jaunās funkcijas nostiprinās starpiestāžu kontaktus un sekmēs stabilāku iestāžu dialogu; aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi izmantot pieredzi, kas uzkrāta, bijušajam augstajam pārstāvim un ārlietu komisāriem uzstājoties Parlamenta plenārsēdēs un Ārlietu komitejā, kā arī neoficiālās sanāksmēs, lai izveidotu un pilnveidotu regulāras, sistemātiskas un patstāvīgas apspriedes ar Parlamentu un tā kompetentajām struktūrām;

9.   uzskata, ka starpvaldību un Kopienas pīlāru un to funkciju apvienošana, izveidojot vienu priekšsēdētāja vietnieka un augstā pārstāvja amatu, uz kuru attiecas kopējs Eiropas Parlamenta piekrišanas balsojums, var palielināt KĀDP darbību demokrātisko leģitimitāti ar nosacījumu, ka tiek izveidots līdzvērtīgs pastāvīgs stratēģiskais dialogs visos līmeņos ar Parlamentu, Padomi un Komisiju;

10.   uzsver, ka dalībvalstīm jāstrādā savstarpējās politiskās solidaritātes garā, lai darbībās KĀDP jomā sasniegtu aizvien augstāku konverģences līmeni;

11.   atkārtoti uzsver ‐ lai ļautu Eiropas Savienībai aktīvi iesaistīties pasaules mēroga norisēs, ES budžetā ir jānodrošina pietiekami daudz līdzekļu; pauž nožēlu par to, ka attiecīgajam budžetam vēl aizvien tiek atvēlēts pārāk maz līdzekļu un pauž nopietnas bažas par nepietiekamā finansējuma ietekmi uz Eiropas Savienības spēju īstenot uzticamu un iniciatīvu pārņemošu ārpolitiku; uzsver arī nepieciešamību piešķirt Eiropas Savienībai vajadzīgos līdzekļus, lai tā varētu saskanīgi un pienācīgi reaģēt uz neparedzētām problēmām pasaulē, un šajā sakarā sagaida, ka notiks apspriešanās ar Parlamentu par procedūrām un Parlamenta pilnīga iesaistīšana tādu procedūru izveidē, ar kurām bez kavēšanās nodrošināt piekļuvi Eiropas Savienības budžeta apropriācijām, lai nekavējoties finansētu KĀDP iniciatīvas; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi vienlaicīgi izstrādāt saziņas stratēģiju, lai labāk informētu eiropiešus par KĀDP mērķiem un sasniegumiem un šajā sakarībā ar ciešu pārliecību atgādina to, cik svarīga ir Eiropas Savienības drošības un ārpolitikas demokrātiskā leģitimitāte un kontrole;

12.   atkārtoti pauž bažas par pārredzamības un informācijas trūkumu attiecībā uz to ES operāciju kopējo izdevumu finansēšanu, kurām ir militāra vai aizsardzības ietekme, jo ar Athena mehānismu nevar iegūt KĀDP jomā veikto misiju visas finansiālās ietekmes pārskatu; tādēļ atzinīgi vērtē darbības sākumfonda izveidi atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību (LES) 41. panta 3. punktam un prasa apspriesties ar Parlamentu par šā fonda pārvaldību saskaņā ar EP vispārējām prerogatīvām KĀDP un KDAP jomā, kā noteikts LES 36. pantā; norāda, ka paplašināta Parlamenta līdzdalība KĀDP noteikšanā, uzraudzībā un izpildes kontrolē izriet no abu politiku, proti, KĀDP un KDAP, savstarpējās saistības, kā uzsvērts LES 42. pantā, kā arī no pastiprinātas parlamentārās kontroles valstu un Eiropas līmenī saskaņā ar minētā līguma 1. protokolu;

13.   aicina Padomi, Komisiju un priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi izmantot EĀDD izveides sniegto iespēju palielināt ārpolitikas saskaņotību, konsekvenci un efektivitāti; šajā sakarībā cer, ka tādas Savienības ārpolitikas pamatvērtības un pamatmērķi kā cilvēktiesību ievērošanas sekmēšana, kā tas īpaši ir uzsvērts Pamattiesību hartas pašreiz juridiski saistošajā daļā, kā arī Savienības ārpolitikas prioritātes, piemēram, krīzes pārvarēšanas un miera veidošanas darbības, tiks pienācīgi atspoguļotas EĀDD struktūrā, tostarp attiecībā uz cilvēkresursiem; uzsver, ka, veicot Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidošanu un darbību, jāsaglabā Eiropas Parlamenta tiesības veikt demokrātijas un budžeta ievērošanas rūpīgu pārbaudi;

14.   norāda, ka Lisabonas līgumam, reorganizējot administratīvos pienākumus, ir būtiska ietekme uz KĀDP, tādēļ aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai, izmantojot apjomradītus ietaupījumus atbalsta struktūrās, tiktu samazinātas administratīvās izmaksas;

15.   uzsver nepieciešamību uzlabot pārredzamību un kritērijus ES īpašo pārstāvju iecelšanai, paturot prātā arī to, ka pietiekami pārstāvētām jābūt abu dzimumu personām; atgādina, ka patlaban Parlamenta rīcībā nav līdzekļu ES īpašā pārstāvja individuālā mandāta apstrīdēšanai, jo apropriācijas šāda mandāta īstenošanai ir iekļautas 19.03.06. pantā, kurš attiecas uz visiem Eiropas Savienības īpašo pārstāvju mandātiem; tāpēc aicina pastiprināt ES īpašo pārstāvju iecelšanas un pilnvaru parlamentāro pārraudzību un kontroli; uzskata, ka attiecīgos ES īpašos pārstāvjus vajadzētu pakāpeniski atbrīvot no viņu pienākumiem un viņu uzdevumus uzdot pildīt valstīs izveidoto ES delegāciju vadītājiem, jo ES īpašajiem pārstāvjiem ar reģionālu kompetenci ir jākoordinē un jāsniedz politiski norādījumi attiecīgo valstu ES delegāciju vadītājiem, kuri darbojas priekšsēdētājas vietnieces un augstās pārstāves vadībā, lai nodrošinātu saskaņotu un konsekventu ES ārējo darbību; šajā ziņā norāda, ka saistībā ar dubultkompetenci pirmais veicamais uzdevums ir uzkrāt apjomradītus ietaupījumus un padarīt KĀDP efektīvāku, taču tas nav vienīgais uzdevums; aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi veikt pasākumus, lai uzticētu ES īpašajiem pārstāvjiem tos uzdevumus, kas saistīti ar koordinēšanu un politisko norādījumu sniegšanu arī attiecībā uz viņu pārziņā esošajām KDAP misijām;

16.   prasa priekšsēdētāja vietniecei un augstajai pārstāvei apspriesties ar attiecīgo Parlamenta komiteju, pirms tiek ieceltas augstas Ārējās darbības dienesta amatpersonas, tostarp ES īpašie pārstāvji; pauž apņēmību aicināt konkrētus ES īpašos pārstāvjus un ES delegāciju vadītājus viņu iecelšanas laikā uzstāties attiecīgajā komitejā;

17.   norāda, ka Lisabonas līgumā ir iekļautas jaunas finanšu procedūras KĀDP, tas nostiprina Padomes un Parlamenta dialogu par KĀDP, ieviešot divas diskusijas gadā ar priekšsēdētāja vietnieku un augsto pārstāvi, un tajā precizēta Parlamenta loma un pienākumi attiecībā uz KDAP; tādēļ aicina pārskatīt un pagarināt esošos starpiestāžu nolīgumus, iesaistot šajā procesā Ārlietu komiteju, lai nodrošinātu KĀDP un KDAP budžeta, apspriežu un uzraudzības procedūru netraucētu un efektīvu īstenošanu un uzlabotu piekļuvi slepenai informācijai; šajā sakarībā īpaši norāda uz iepriekš minēto 2006. gada 17. maija iestāžu nolīgumu un 2002. gada 20. novembra iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu un Padomi par Eiropas Parlamenta piekļuvi Padomes slepenai informācijai kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā(5); pauž apņēmību attiecībā uz KĀDP īstenot savas budžeta lēmējiestādes pilnvaras un demokrātisko kontroli saistībā ar visiem institucionālajiem jauninājumiem, tostarp ar EĀDD finansēšanas kārtību;

18.   atzīmē, ka ar Lisabonas līgumu tiek paplašināta piekrišanas procedūra visiem nolīgumiem tajās jomās, uz kurām piemēro parasto likumdošanas procedūru, un tiek stiprinātas Parlamenta tiesības saņemt no Komisijas atbilstīgu informāciju par sarunu gaitu starptautisku nolīgumu noslēgšanai, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pantā; tāpēc uzskata, ka ir jāizskata iespēja vienoties par jaunu iestāžu nolīgumu ar Parlamentu, kurā pēc būtības tiktu noteikta Parlamenta iesaistīšanās katrā to sarunu posmā, kuru rezultātā tiek noslēgts starptautisks nolīgums;

19.   mudina Ārlietu ministru padomi rīkoties saskaņā ar kvalificētā vairākuma balsojumu visos gadījumos, kad tas paredzēts jaunajā Līgumā;

20.   uzskata, ka LES 42. panta 2. punkts un 7. punkts kopā ar 10. pantu Protokolā Nr. 1 par dalībvalstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā padara atlikušās Rietumeiropas Savienības (RES) funkcijas par liekām; tādēļ aicina attiecīgās ES dalībvalstis rīkoties atbilstīgi RES līguma XII pantam un paziņot par šī līguma anulēšanu pēc gada; atgādina, ka Eiropas Parlamentam un ES dalībvalstu parlamentiem ir tiesības pārbaudīt KĀDP un KDAP darbības;

Tematiski KĀDP jautājumi

21.   joprojām ir nobažījies par tādām atkārtotām gāzes piegādes krīzēm kā 2009. gada janvāra Krievijas un Ukrainas krīze, kas uzskatāmi parādīja, ka enerģijas jomā ES ir aizvien vairāk atkarīga no piegādes avotiem un tranzīta kanāliem; turklāt uzsver nepieciešamību novērts ES atkarību enerģētikas jomā no trešām valstīm, kas vājina ES ārpolitikas neatkarību; atgādina par nepieciešamību nekavējoties risināt enerģijas problēmas, īstenojot kopēju Eiropas ārējo enerģētikas politiku; šajā sakarā aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi apņēmīgi īstenot Eiropas Parlamenta ierosinājumus attiecībā uz saskaņotas un koordinētas politikas izveidi, jo īpaši sekmējot Eiropas vienotību konstruktīvā dialogā ar enerģijas piegādātājiem, īpaši Krieviju un tranzītvalstīm, atbalstot ES prioritātes enerģētikas jomā un aizstāvot dalībvalstu kopējās intereses, izstrādājot efektīvu diplomātiju enerģētikas jomā un efektīvākus mehānismus krīzes situāciju risināšanai, kā arī veicinot energoresursu piegādes diversifikāciju, ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu un atjaunojamo enerģijas avotu attīstību; uzsver, ka tikai vienota ES pieeja varētu novērst turpmākas nepilnības naftas un gāzes piegādē dalībvalstīm un varētu paaugstināt energoapgādes drošību visā ES kopumā;

22.   atzinīgi vērtē nolīguma parakstīšanu par Nabuko projektu; aicina Komisiju un Padomi censties veiksmīgi īstenot šo nolīgumu; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt ES energoapgādes drošību, attīstot dienvidu koridoru jēlnaftas piegādei uz Eiropu, tostarp Konstancas–Triestes Eiropas naftas cauruļvadu;

23.   uzskata, ka lieli draudi un konflikti var rasties tādēļ, ka palielinās konkurence attiecībā uz piekļuvi dabas un enerģijas resursiem un to kontroli, tādēļ ES vajadzētu turpināt veidot seku mazināšanas, pielāgošanās un enerģijas taupīšanas politiku, lai izvairītos no klimata pārmaiņu un vides degradēšanās radīto drošības apdraudējumu iespējamības; šajā sakarībā uzsver, ka ES ir jānostiprina savu vadošo pozīciju pasaulē un jāturpina attīstīt dialogu ar citām vēstures gaitu ietekmējošām valstīm, piemēram, topošajām lielvarām (Ķīnu, Brazīliju, Krieviju, Indiju), ASV un jaunattīstības valstīm, jo klimata pārmaiņas ir kļuvušas par svarīgāko starptautisko attiecību elementu;

24.   izsaka atbalstu Savienības pastāvīgajiem aktīvajiem un efektīvajiem centieniem risināt jautājumus pasaules mērogā, jo īpaši stiprinot Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmu un pievēršot sevišķu uzmanību Cilvēktiesību padomes konsolidēšanai un nāvessoda atcelšanai;

25.   norāda, cik svarīgi ir novērst un atrisināt konfliktus, tostarp veikt rehabilitāciju un atjaunošanu pēc krīzes; uzsver, ka ES jāturpina preventīvu stratēģiju izstrāde, jāuzlabo agrīnā brīdināšana un jāstiprina sadarbība ar reģionālajām organizācijām atbilstoši ANO Statūtiem;

26.   uzsver, ka ārējā dimensija ir būtiski svarīga Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veiksmīgai izveidei; atkārtoti uzsver sakārtotas migrācijas pārvaldības nozīmi; ņemot vēra iepriekšminēto, atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome 2009. gada decembrī pieņēma Stokholmas programmu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt sadarbību gan ar izcelsmes valstīm, gan tranzītvalstīm un veicināt ciešu sadarbību, piemērojot pozitīvas nosacītības politiku; norāda, ka jānovērš nelegāla imigrācija, veicinot attīstību migrantu izcelsmes valstīs un apkarojot organizētas noziedzīgas grupas, kuras nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību; uzsver, ka Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ārējā dimensija pilnībā jāņem vērā Eiropas ārpolitikā;

27.   uzsver nepieciešamību nostiprināt kapacitāti, lai nodrošinātu labāku Eiropas Savienības civilo un militāro misiju pārraudzību un ļautu mācīties no veida, kādā šīs misijas tiek īstenotas, uzlabojot nākotnē īstenojamo misiju plānošanu un pārvaldību; šajā sakarībā uzsver arī nepieciešamību īstenot vairāk uz stratēģiju balstītu pieeju KDAP uzdevumiem; ierosina, lai kārtējās kopīgās konsultatīvās sanāksmes arī notiktu ar mērķi novērtēt uzdevumu īstenošanas rezultātā gūtos panākumus un konstatēt, kas nav paveikts, lai palīdzētu sagatavot tādu uz nākotni orientētu pieeju saistībā ar turpmākajām vajadzībām, kurā ietverti visi aspekti (finanses, īstenošana, administratīvais aparāts);

28.   aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi, Padomi un dalībvalstis nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp civilās un militārās plānošanas jaudu Padomes sekretariātā un garantēt pietiekamu darbinieku skaitu tādās jomās kā tiesiskums, civilā pārvalde, muita un starpniecība, lai nodrošinātu, ka KDAP uzdevumu īstenošanai ir pieejamas pienācīgas un pietiekamas profesionālās zināšanas;

29.   šajā sakarībā aicina nodrošināt pietiekami daudz darbinieku civilajā komponentē un mudina dalībvalstis izmantot lielisko, Eiropas Ārējās darbības dienesta piedāvāto iespēju apvienot pašlaik pieejamos resursus, lai izveidotu saskaņotas, efektīvas un iedarbīgas krīžu pārvaldības plānošanas iespējas;

30.   aicina dalībvalstis divkāršot savus centienus atrast un dislocēt pietiekamu skaitu piemērota, kvalificēta un no dzimumu viedokļa līdzsvarota personāla civilajos un militārajos KDAP pasākumos visā pasaulē saskaņotā un labi koordinētā satvarā, tostarp specifiskās paaugstināta riska zonās, jo KDAP misiju sekmīga norise lielā mērā ir atkarīga no labi apmācīta personāla prasmēm un zināšanām; šajā sakarībā aicina īstenot KDAP misiju personāla kopēju apmācību; pilnībā atbalsta jau īstenotos centienus, izstrādājot pamatnostādnes un apmainoties ar paraugpraksi, lai uzlabotu kopīgo personāla apmācību; pauž pārliecību, ka personāla darbības ciešāka saskaņotība un vienotība uz vietas sekmēs misiju izpildi un arī atvieglos ES valstspiederīgo nozīmēšanu uz tām, kas, no budžeta viedokļa raugoties, ir izdevīgāk nekā tādu darbinieku nosūtīšana, ar kuriem noslēgti starptautiski līgumi;

31.   aicina Eiropadomi un Komisiju palielināt ES līdzdalību daudzpusējās sarunās par kodolieroču nozīmīguma samazināšanu;

32.   atkārtoti uzsver nepieciešamību pēc atbruņošanās un stiprinātām starptautiskām ieroču neizplatīšanas garantijām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2009. gada 4. decembra kopīgo paziņojumu, kurā ASV valsts prezidents un Krievijas Federācijas valsts prezidents apņēmušies turpināt sadarboties arī pēc Līguma par stratēģisko ieroču samazināšanu (START) termiņa beigām, un sagaida, ka tiks parakstīts un iespējami īsā laikā stāsies spēkā jauns līgums par stratēģiskajiem ieročiem; vienlaicīgi aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt diplomātiskos centienus, lai 2010. gadā panāktu Kodolieroču neizplatīšanas līguma veiksmīgu pārskatu;

33.   uzsver to, cik svarīgi ir pilnībā integrēt KDAP uzdevumu un pasākumu, tostarp faktu vākšanas misiju, plānošanā un vadībā tādus mērķus kā dzimumu līdztiesība, cilvēktiesības un laba pārvaldība, jo dzimumu līdztiesības nozīmes un šī jautājuma problemātiskuma apzināšanās sekmē pasākumu efektivitāti un situācijas izpratni; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka gandrīz visām KDAP misijām tiek iecelts padomnieks dzimumu jautājumos; pauž nožēlu, ka 11 ES īpašo pārstāvju vidū nav nevienas sievietes; aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi sistemātiski iekļaut jautājumu par dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalības iespēju palielināšanu ES politiskajā dialogā un politikas apspriešanā ar partnervalstīm;

34.   pauž atzinību cilvēktiesību aizstāvju nozīmīgajai lomai pasaulē; izsaka patiesu gandarījumu par to, ka Ārlietu padome tās 2009. gada 8. decembra sanāksmē pauda apņemšanos atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, rīkojot atklātas sanāksmes ar viņiem un informējot sabiedrību par viņu darbu;

35.   aicina Padomi iekļaut cilvēktiesību un labas pārvaldības aspektus ES īpašo pārstāvju mandātos un ES īpašo pārstāvju personālā iekļaut padomniekus cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumos;

Galvenās prioritātes ģeogrāfiskajos reģionos

36.   iesaka ES stiprināt politisko dialogu ar trešām valstīm un reģioniem, it īpaši ar stratēģiskajiem partneriem, lai ar tiem saskaņotu nostāju starptautiskajās organizācijās un veicinātu demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu; atgādina šajā sakarībā to, cik ievērojama nozīme ir parlamentārajai diplomātijai kā papildlīdzeklim Eiropas Savienības attiecībās ar trešām valstīm un reģioniem; tādēļ uzskata, ka priekšsēdētāja vietniecei un augstajai pārstāvei, kā arī viņas dienestiem, ieskaitot ES īpašos pārstāvjus, vajadzētu kopīgi ar Parlamentu izveidot kopējas stratēģijas attiecībā uz partnervalstīm un reģioniem un tiem vajadzētu būt gataviem palīdzēt Parlamentam mutvārdos un rakstveidā īpašos jautājumos un saistībā ar vizītēm;

37.   aicina Padomi, dalībvalstis, kā arī priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi aktīvi meklēt miermīlīgus risinājumus starptautiskiem konfliktiem un stiprināt ES konfliktu novēršanas mehānismus;

Starptautiskas organizācijas

38.   uzsver, ka ANO ir starptautiskā miera un drošības garants, kā arī visaptverošākā daudzpusējās sadarbības struktūra; uzskata, ka globālās pārvaldības, starptautisko organizāciju un starptautisko tiesību aktu ievērošanas nostiprināšana ir ārkārtīgi svarīga efektīvai daudzpusējai sadarbībai un tādēļ tai ir jābūt galvenajai Eiropas Savienības stratēģiskajai prioritātei; uzskata, ka ES iestādēm un dalībvalstīm vajadzētu turpināt centienus padziļināt sadarbību un koordināciju ar stratēģiskajiem partneriem, īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijā, izrādot ietekmi pasaulē; ņemot to vērā, uzsver nepieciešamību steidzami risināt globālus jautājumus, kas šobrīd ir nozīmīgi Eiropai un stabilitātes nodrošināšanai pasaulē, tādus kā, piemēram, terorisms, organizētā noziedzība, energoapgādes drošība, klimata pārmaiņas, TAM sasniegšana, krīžu pārvaldība, konfliktu novēršana un konfliktu risināšana, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana un atbruņošanās, migrācijas pārvaldība, kā arī cilvēktiesību un pilsonisko brīvību veicināšana;

39.   uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai ES delegācijas ANO mītnēs Ņujorkā un Ženēvā būtu pienācīgi apgādātas ar vajadzīgajiem līdzekļiem un cilvēkresursiem un varētu uzticamā un efektīvā veidā praksē darboties atbilstīgi jaunajai, Lisabonas līgumā paredzētajai institucionālajai kārtībai; tādēļ ar bažām norāda uz to, ka budžeta neitralitātes pieeja ir pretrunā steidzamajai nepieciešamībai ātri un efektīvi nodrošināt ES klātbūtni ANO jau Lisabonas līguma īstenošanas sākumposmā;

40.   uzskata, ka EDSO darbības īstenošana sniedz vērā ņemamu iespēju uzticības atjaunošanai un sadarbības palielināšanai starp Eiropas, Vidusāzijas un Ziemeļamerikas valstīm daudzos jautājumos, kā, piemēram, ieroču neizplatīšana, atbruņošanās, ekonomiskā sadarbība, kā arī cilvēktiesību un tiesiskuma aizsardzība un veicināšana; tāpēc atbalsta EDSO stiprināšanu, cita starpā piešķirot tai juridiskas personas statusu;

41.   neskarot no ANO Statūtiem izrietošās ES starptautiskās saistības, uzskata, ka ES un NATO vajadzētu izveidot ciešu un efektīvu partnerību, ņemot vērā ES ārpolitikas un drošības un aizsardzības politikas progresīvo attīstību, respektējot abu organizāciju autonomiju lēmumu pieņemšanas procesā; šī iemesla dēļ ierosina pārskatīt tā dēvēto “Berlīne plus” pasākumus un izveidot stratēģiskāku dialogu par kopīgajām stratēģiskajām interesēm un rīcības plānošanu ārkārtas situācijās; mudina veicināt plašāku praktisku sadarbību militārajā un civilajā līmenī gadījumos, kad abas organizācijas darbojas vienā un tajā pašā notikumu norises vietā; šajā sakarībā pauž nožēlu par ilgstošajām nesaskaņām starp Turciju un Kipru, kuras aizvien vairāk grauj gan ES, gan NATO pasākumu efektivitāti un uzticamību;

Transatlantiskās attiecības

42.   atkārtoti pauž apņemšanos uzskatīt transatlantisko partnerību par vienu no ES ārējās darbības svarīgākajiem elementiem un galvenajiem balstiem; mudina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi nodrošināt, ka ES darbojas kā konsekvents, aktīvs, līdztiesīgs un vienlaikus autonoms ASV partneris, nostiprinot drošību un stabilitāti pasaulē, veicinot mieru, cilvēktiesību ievērošanu un TAM sasniegšanu un izveidojot vienotu pieeju tādiem visā pasaulē aktuālām problēmām kā, piemēram, kodolieroču izplatīšana, terorisms, klimata pārmaiņas un energoapgādes drošības apdraudējums; uzskata, ka Lisabonas līgums nodrošina lielisku pamatu iespējai uzlabot un atjaunot ES un ASV attiecības; mudina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi strādāt pie ES un ASV institucionālo mehānismu stiprināšanas atbilstīgi Parlamenta rezolūcijām; uzsver, ka ir jāpastiprina Transatlantiskās ekonomikas padomes darbs, lai patiešām tiktu izveidots integrēts transatlantiskais tirgus, un ka šim tirgum vajadzētu veidot uzlabotu transatlantisko attiecību pamatu, pārliecinoši atbalsta Transatlantisko likumdevēju iestāžu dialogu tā vispārējos centienos izveidot efektīvas likumdevēju savstarpējās attiecības starp EP un ASV Kongresu;

43.   aicina abus partnerus ‐ ES un ASV ‐ mudināt Ķīnu, Krieviju, Brazīliju un citas topošās lielvaras uzņemties kopīgu atbildību par kārtību pasaulē un konfliktu novēršanu un miermīlīgu atrisināšanu atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem; uzsver ‐ lai gan ES un ASV vajadzētu pilnībā atbalstīt šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību, pamatojoties uz godīgu konkurenci, šīm valstīm arī vajadzētu atzīt to pienākumus pasaulē, jo īpaši klimata pārmaiņu novēršanas un ilgtspējīgas attīstības jomā;

Rietumbalkāni

44.   uzsver, ka Rietumbalkānu valstis ir iekļautas paplašināšanās procesā; uzskata, ka stabilitātei Rietumbalkānos, kas balstīta uz tiesiskumu, arī turpmāk vajadzētu būt galvenajai Eiropas Savienības ārējās darbības prioritātei, un tādēļ uzskata, ka centieni tuvināt šī reģiona valstis ES nolūkā īstenot kopējo Eiropas integrācijas mērķi, cita starpā veicinot reformas un pastiprinot reģionālo sadarbību un etnisko grupu samierināšanu, ir ārkārtīgi svarīgi Kopenhāgenas kritēriju izpildei un pievienošanās sagatavošanai; ierosina organizēt starptautisku konferenci par Rietumbalkānu nākotni, kopā sasaucot reģiona valstis un iesaistītos reģionālā un pasaules līmeņa dalībniekus, lai noteiktu un risinātu problēmas, ar kurām šobrīd saskaras reģions;

45.   ar gandarījumu norāda uz aizvien vairāk mierīgo un stabilo situāciju Kosovā un centieniem izveidot etniski daudzveidīgu sabiedrību, ko pierādīja mierīgi un kārtīgi notikušās 2009.gada 15. novembra vēlēšanas šajā valstī; apzinās, ka ne visas dalībvalstis ir atzinušas Kosovas neatkarību; atzinīgi vērtē to, ka ES misija tiesiskuma sekmēšanai Kosovā (EULEX) ‐ lielākā civilā misija KDAP īstenošanai, ko līdz šim īstenojusi ES ‐ pilnībā attīstījusi savu darbības spēju, pamatojoties uz ANO pausto neitralitāti attiecībā uz Kosovas statusu; uzsver to, cik svarīga ir šīs misijas loma, veicinot etnisko grupu samierināšanu, tiesiskumu, sabiedrisko kārtību un drošību visā Kosovā un palīdzot Kosovas iestādēm, tiesu varas iestādēm un tiesībaizsardzības aģentūrām panākt virzību noturīguma un pārskatatbildības nodrošināšanā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē lēmumu atvērt jaunu ES biroju valsts ziemeļos; tomēr norāda uz nepieciešamību palielināt EULEX prokuroru skaitu un aicina dalībvalstis nodrošināt papildu personālu;

46.   mudina Padomi turpināt centienus, lai ar starptautiskās sabiedrības atbalstu īstenotu dialogu ar Bosnijas un Hercegovinas politiskajiem līderiem nolūkā palīdzēt šai valstij un tās tautām saglabāt virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā; atsaucas uz ES prezidentūras, Eiropas Komisijas un ASV vadības nesenajiem kopīgajiem diplomātiskajiem centieniem un iesaka turpināt sarunas, ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas politiķu iepriekšējās vienošanās; atgādina par nepieciešamību ciešāk iesaistīt deputātus un pilsonisko sabiedrību dzīvotspējīgas valsts atbalstīšanā;

Austrumu partnerība un sadarbība Melnās jūras reģionā

47.   turpina atbalstīt Austrumu partnerības izveidi ar Eiropas Savienības kaimiņvalstīm Eiropā, integrējot tās iekšējā tirgū tautsaimniecības jomā un pastiprinot politisko, ekonomisko un kultūras sadarbību; uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt šai partnerībai ticamus projektus un cik liela nozīme ir taustāmiem vidēja termiņa un ilgtermiņa reformu stimuliem, kas varētu nostiprināt partnervalstu sabiedrības apņemšanos īstenot modernizācijas procesu un integrēties ES; jo īpaši norāda uz nepieciešamību pakāpeniski atcelt visus šķēršļus personu brīvai kustībai (tostarp atceļot vīzu režīmu), kā arī veicināt sadarbību saistībā ar visiem drošības aspektiem, jo īpaši energoapgādes drošību, tajā pašā laikā saglabājot drošību visiem ES pilsoņiem; atkārtoti pauž uzskatu, ka partnerībai jāpiešķir pienācīgi finanšu resursi; uzsver nepieciešamību nodrošināt partnerattiecību papildināmību ar reģionālām iniciatīvām, jo īpaši ar Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu;

48.   vēlreiz apliecina, cik nozīmīga ES ir efektīvāka reģionālā sadarbība ar tās austrumu kaimiņvalstīm, un tādēļ ES atbalstīs uz rezultātiem orientētus projektus saistībā gan ar Austrumu partnerību, gan ar Melnās jūras sinerģijas iniciatīvu, ievērojot pilnīgu savstarpējo papildināmību;

49.   aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi pastiprināt centienus izstrādāt Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvas īstenošanai paredzētus projektus; turklāt mudina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi izstrādāt jaunas idejas efektīvai Melnās jūras reģiona sadarbības stratēģijai;

50.   atzinīgi vērtē Moldovas Republikas jaunās valdības ES draudzīgo nostāju un pauž cerību, ka šajā valstī arvien straujāk tiks veiktas iekšējās reformas, lai panāktu Moldovas Republikas un ES ekonomisko integrāciju, politisko sasaisti un tuvināšanos iestāžu starpā; mudina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi rast daudzpusējus risinājumus, kā atsākt Piedņestras konflikta risināšanu;

51.   ņem vērā Ukrainas valsts prezidenta vēlēšanu norisi un rezultātus; aicina visas iesaistītās puses veicināt Ukrainā nepieciešamo politisko, ekonomisko un sociālo stabilitāti, intensīvāk cenšoties īstenot reformas. mudina šo valsti panākt lielāku sadarbspēju ar Eiropas Savienību, tādējādi nostiprinot tās izredzes integrēties ES;

Krievija

52.   aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi nodrošināt, ka ES pieeja Krievijai, tostarp sarunās par jaunu partnerības un sadarbības nolīgumu, ir saskaņota un balstās uz apņemšanos ievērot demokrātijas vērtības, cilvēktiesības un tiesiskumu, tostarp starptautiskos tiesību aktus šajās jomās; vienlaikus uzsver nepieciešamību atdzīvināt partnerību ar Krieviju tādos jautājumos kā Irāna, Afganistāna un Tuvie Austrumi, lai īstenotu mērķi stiprināt drošību un stabilitāti visā pasaulē, un arī cieši sadarboties tādos jautājumos, kā cīņa pret terorismu, energoapgāde un tās drošība, klimata pārmaiņas un ieroču neizplatīšana; uzskata, ka sadarbība ar Krieviju šādos jautājumos būtu jāveido, balstoties uz jauno ES un Krievijas nolīgumu un tālab cer, ka pašreizējās sarunās par jaunu visaptverošu nolīgumu visdrīzākajā laikā tiks panākts progress, jo ir paredzams, ka šāds nolīgums būtiski uzlabos ES un Krievijas attiecības; mudina priekšsēdētaja vietnieci un augsto pārstāvi saskaņot darbības, veicināt apspriešanos un uzlabot saziņu starp dalībvalstīm attiecībā uz tādiem divpusējiem jautājumiem, kas skar konkrēto dalībvalsti un Krievijas Federāciju, bet kas skar arī pārējās dalībvalstis; uzsver nepieciešamību dalībvalstīm koordinēt attiecības ar Krievijas Federāciju, pamatojoties uz Savienības vispārējām interesēm un tādā veidā, lai atbilstīgi un konsekventi ievērotu un veicinātu šīs intereses;

Dienvidkaukāzs

53.   mudina Padomi uzstāt uz to, lai pilnībā tiktu ievērota vienošanās starp Krievijas Federāciju un Gruziju par uguns pārtraukšanu un aicina ES atbalstīt Gruzijas teritoriālās integritātes un mazākumtautību tiesību ievērošanas principu; atzinīgi vērtē ES uzraudzības misijas mandāta atjaunošanu un mudina Padomi nodrošināt, ka ES uzraugiem ir iespējams piekļūt visām konflikta skartajām vietām, tostarp Abhāzijai un Dienvidosetijai ‐ reģioniem, kas atdalījušies no Gruzijas, ‐ šim nolūkam izmantojot ES finanšu instrumentus, lai palīdzētu visiem šīs konflikta teritorijas iedzīvotājiem; atsaucoties uz neatkarīgās starptautiskās Gruzijas konflikta faktu vākšanas misijas ziņojumu, aicina ES mācīties no gūtās pieredzes, lai izveidotu efektīvus konfliktu novēršanas mehānismus, tostarp veicinot iedzīvotāju savstarpējos kontaktus;

54.   mudina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi palielināt ES centienus, lai efektīvi novērstu konfliktu un panāktu mierīgu un starptautiskajiem tiesību aktiem atbilstošu konflikta risinājumu Kalnu Karabahā un Piedņestrā, bet jo īpaši risinājumu Krievijas un Gruzijas konfliktā un Abhāzijā un Dienvidosetijā ‐ reģionos, kas atdalījušies no Gruzijas, dodot jaunu stimulu Ženēvas sarunām; uzsver pastāvošos draudus, ka šie “iesaldētie” konflikti varētu izplatīties visā reģionā; šajā sakarībā iesaka izveidot Dienvidkaukāza Drošības un sadarbības konferenci, kurā darbotos iesaistītās valstis un attiecīgie reģionālie un pasaules līmeņa dalībnieki, ar mērķi izstrādāt Dienvidkaukāza Stabilitātes paktu; atzinīgi vērtē nesen uzsākto attiecību atjaunošanu starp Turcijas un Armēnijas valdībām un mudina abu valstu parlamentus ratificēt šīs vienošanās;

Tuvie Austrumi

55.   uzsver, ka miera procesa sarunas jārīko ierobežotā termiņā un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē; uzskata, ka to mērķim jābūt tādas neatkarīgas, demokrātiskas un dzīvotspējīgas Palestīnas valsts izveidei, ievērojot 1967. gada robežas, kura pastāvētu līdzās Izraēlas valstij mierā un drošībā, ievērojot starptautiski atzītas robežas atbilstīgi visām attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām;

56.   aicina Eiropas Savienību atbilstoši Padomes 2009. gada 12. decembrī pieņemtajiem secinājumiem uzņemties stingrāku politisko lomu pašreiz īstenotajos starptautiskajos centienos atsākt miera procesu atbilstoši tās finansiālajām saistībām, atbalstot palestīniešu teritoriju ekonomikas atlabšanu un risinot dramatisko humanitāro krīzi Gazā; aicina priekšsēdētāja vietnieci un augsto pārstāvi apsvērt visas iespējas ilgstoša miera veicināšanai reģionā;

57.   atzinīgi vērtē Padomes lēmumu pagarināt ES Policijas misijas palestīniešu teritorijās (EUPOL COPPS) mandātu līdz 2010. gada decembrim; uzskata, ka nepieciešams lielāks atbalsts tiesiskuma un policijas spēku kapacitātes attīstībai, un šajā sakarībā prasa īstenot pastiprinātus centienus; atzīmē Padomes lēmumu pagarināt Eiropas Savienības Robežkontroles misijas Rafā (EUBAM) mandātu, kā arī tās apņēmību un gatavību atjaunot šīs misijas darbību; uzskata, ka šādai apņēmībai vajadzētu izpausties konkrētās iniciatīvās ar mērķi atjaunot pārvietošanās brīvību palestīniešu teritorijās un atjaunot 2005. gada nolīgumu par piekļuvi un pārvietošanos, kuru puses ir atbalstījušas;

Savienība Vidusjūrai

58.   uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt Savienības Vidusjūrai dalībvalstu politisko dialogu visos līmeņos, lai pārvarētu saspīlējumu, kas ir aizkavējis sekretariāta izveidi Barselonā un abas puses interesējošu konkrētu sociālu, ekonomisku un ekoloģisku projektu veicināšanu; cer, ka Vidusjūras reģiona valstu savienība varētu pozitīvi ietekmēt konfliktu risināšanu Tuvajos Austrumos, attiecību atjaunošanu starp Turciju un Kipru, kā arī arābu valstu demokrātisku attīstību;

59.   uzskata, ka Savienība Vidusjūrai, veicinot visam reģionam paredzētus konkrētus sadarbības projektus, varētu dot ieguldījumu saspīlējumu mazināšanā Tuvajos Austrumos; vienlaikus uzsver ‐ lai atvieglotu šīs jaunās struktūras pienācīgu darbošanos, ļoti svarīgi ir pasākumi, kuru mērķis ir veidot uzticību starp palestīniešiem un Izraēlas iedzīvotājiem, lai Tuvajos Austrumos nodrošinātu taisnīgu un ilgstošu mieru.

60.   uzsver, ka no ES viedokļa kopīgai prezidentūrai ir jāatbilst Eiropas Savienības ārējai pārstāvībai saskaņā ar Lisabonas līgumu; atgādina, ka Lisabonas līgums sniedz iespēju ES nodrošināt konsekvenci, vienotību un nepārtrauktību tās pārstāvībā jaunajās Savienības Vidusjūrai iestādēs;

Āzija

61.   atzīmē, ka patlaban pēc vēlēšanām Afganistānā ir iestājies izšķirošs un kritisks periods, kad veidojas jauna valdība Kabulā un kad paveras iespējas izstrādāt jaunu darba kārtību un jaunu līgumu ar afgāņu tautu;

62.   atzinīgi vērtē Padomes rīcības plānu ES pastiprinātai darbībai Afganistānā un Pakistānā, kas pieņemts Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē 2009. gada oktobrī, kā arī tās deklarāciju, ka tā atkala ir gatava palīdzēt risināt uzdevumus reģionā sadarbībā ar attiecīgajām valstīm un starptautiskajiem partneriem, taču uzsver, ka plāns būs tikai plāns, ja nebūs skaidras ES dalībvalstu apņemšanās veicināt tā īstenošanu; aicina Padomi, Komisiju un prezidentvalsti saskaņoti censties, lai bez kavēšanās īstenotu šo plānu; mudina Padomi panākt redzamākus rezultātus, cenšoties pilnībā izvietot personālu EUPOL, lai izveidotu ilgtspējīgu un iedarbīgu civilo kārtības uzturēšanas sistēmu, ar kuru spēj veicināt drošības vidi;

63.   atzīst, ka Pakistāna joprojām saskaras ar ļoti smagām problēmām, un pauž stingru ES atbalstu spēcīgai, laicīgai un pilsoniskai Pakistānas valdībai; uzsver Pakistānas būtisko nozīmi reģionā un atkārtoti pauž viedokli, ka stabilai, demokrātiskai un plaukstošai Pakistānai ir īpaša nozīme, risinot tādus pasaulē aktuālus uzdevumus kā cīņa pret terorismu, kodolieroču neizplatīšana, narkotiku apkarošana un cilvēktiesību ievērošana, un neatlaidīgi to mudina pieņemt visaptverošu stratēģiju cīņai pret terorismu un tā cēloņu novēršanai;

64.   apstiprina ES apņemšanos atbalstīt demokrātiju vienotā, federatīvā Irākā; uzsver atbalstu stingrām un nepārtrauktām ES saistībām attīstīt tiesiskumu Irākā un atzinīgi vērtē EUJUST LEX misijas mandāta pagarināšanu uz vienu gadu un tās eksperimentālos pasākumus Irākas teritorijā; šajā sakarībā sagaida turpmāka darba plānojumu, kā to apsolījusi Padome; aicina iestādes vairāk sadarboties, jo īpaši ekonomikas jomā, ar Kurdu reģionālo valdību; aicina Komisiju pasteigties ar tās biroja telpu atklāšanu Bagdādē;

65.   pauž nopietnas bažas par politiskās situācijas attīstību Irānā un ziņojumiem par to, ka 2009. gada jūnija prezidenta vēlēšanās ir novērotas masveida nelikumības, kas ir izraisījušas visspēcīgāko protesta kustību šīs islāma republikas pastāvēšanas 30 gadu laikā, kuras dalībnieki joprojām rīko demonstrācijas, bet drošības dienesti tās nežēlīgi apspiež; ir ļoti norūpējies ne vien par politisko pretinieku arestiem, spīdzināšanu un slepkavībām, bet arī par ieilgušo strupceļu sarunās par Irānas kodolenerģijas programmu, un aicina Irānas valdību sākt nopietnas sarunas par šo kodolenerģijas jautājumu; pauž nožēlu par to, ka Irānas varasiestādes atcēla 2010. gada janvārī paredzēto Irānas delegācijas vizīti Eiropas Parlamentā, un apliecina solidaritāti ar tiem Irānas iedzīvotājiem, kuri, riskējot ar dzīvību, turpina atklāti pieprasīt, lai Irānā tiktu ievērotas cilvēktiesības un paplašinātas demokrātiskās brīvības; nosoda Irānas centienus liegt informācijas brīvību, traucējot interneta sakarus un ārzemju raidījumu uztveršanu; aicina Komisiju un Padomi apsvērt iespēju ieviest sankcijas pret konkrētiem administrācijas darbiniekiem un drošības dienestiem, kuri ir atbildīgi par daudzajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un izstrādāt pasākumus, lai atbalstītu tos Zaļās kustības dalībniekus, kas cieš no vajāšanas un/vai ir devušies trimdā;

66.   ņem vērā, ka ES un Ķīnas ekonomiskās attiecības ir nepārtraukti paplašinājušās un ka tiešie personiskie kontakti ir padziļinājušies un kļuvuši intensīvāki; vienlaikus pauž nopietnas bažas par Ķīnas iestāžu nevēlēšanos novērst daudzos cilvēktiesību pārkāpumus un nodrošināt iedzīvotājiem pamattiesības un pamatbrīvības;

67.   izsaka cerības, ka attīsties stratēģiskās attiecības starp ES un Ķīnu un pauž vēlmi izpētīt iespējas , kā nostiprināt attiecības abpusēji svarīgos jautājumos, kas attiecas ne tikai uz ekonomikas un tirdzniecības nozari;

68.   atzinīgi vērtē gan Taibei, gan Pekinas centienus uzlabot savstarpējās attiecības, kas palielina stabilitāti un drošību Austrumāzijā, un mudina abas puses arī turpmāk paplašināt dialogu, praktisko sadarbību un uzticības palielināšanu; augstu vērtē Padomes 2009. gada 8. maija deklarāciju, kurā tā atkārtoti pauž atbalstu Taivānas līdzdalībai PTO; pauž stingru atbalstu Taivānas kā novērotāja līdzdalībai attiecīgajās starptautiskajās organizācijās un darbībās, piemēram, SCAO un ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām, kur Taivānas līdzdalība ir nozīmīga gan ES, gan visu pasaules valstu interesēm;

69.   atkārtoti pauž stingru atbalstu stratēģisko attiecību stiprināšanai starp ES un Indiju, kā arī tam, lai tiktu meklēti veidi attiecību uzlabošanai tādās abas puses interesējošās jomās kā ekonomika, politika, drošība un tirdzniecība;

70.   atzīst ASEAN pieaugošo lomu reģiona stabilitātes un labklājības veicināšanā; uzskata, ka ES un ASEAN, kas abas ir apņēmušās uzlabot reģionālo integrāciju, ir liels sadarbības potenciāls; norāda, ka ir nepieciešami pasākumi ekonomisko un tirdzniecības attiecību uzlabošanai starp ES un ASEAN, lai palīdzētu nostiprināt šo abu reģionu vispārējās attiecības un veicinātu turpmākus sasniegumus politiskās sadarbības un drošības, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas jomā, kā arī turpmākus sasniegumus enerģētikas un vides jomā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī saistībā ar sadarbību un attīstību;

Āfrika

71.   ar lielu gandarījumu atzīmē, ka ar ES NAVFOR spēku operāciju Atalanta veiksmīgi tiek turpināta jūras satiksmes drošības garantēšana Somālijas piekrastē, aizsargājot Pasaules pārtikas programmas nofraktētos kuģus, ar kuriem piegādā palīdzību Somālijai, kuģus, ar kuriem piegādā svarīgus sūtījumus Āfrikas Savienības miera atbalsta operācijai Somālijā, kā arī citus neaizsargātus kuģus; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu pagarināt šīs operācijas pilnvaras līdz 2010. gada 12. decembrim; pauž atbalstu krīzes pārvarēšanas operācijas izveidošanai, lai palīdzētu Somālijas federālās pagaidu valdības valsts drošības spēku apmācībā; uzsver nepieciešamību iekļaut apmācītos drošības spēkus valsts struktūrās un pavēlniecības struktūrās, lai, tiem atgriežoties, tie nevērstos pret valdību, kas tiem ir jāaizsargā;

Latīņamerika

72.   atkārtoti atgādina par priekšlikumiem, kas izklāstīti Parlamenta 2001. gada 15. novembra rezolūcijā par vispārējām partnerattiecībām un kopēju stratēģiju Eiropas Savienības un Latīņamerikas attiecībām(6) ‐ un atkārtoti iekļauti Parlamenta 2006. gada 27. aprīļa(7) un 2008. gada 24. aprīļa(8) rezolūcijās, kuras attiecīgi pieņēma saistībā ar ES un Latīņamerikas un Karību reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmēm Vīnē un Limā ‐ lai sagatavotu Eiropas un Latīņamerikas miera un drošības hartu, kuras pamatā būtu ANO Statūti un kura ļautu uzsākt kopējas politiskas, stratēģiskas un ar drošību saistītas darbības un iniciatīvas; aicina Padomi un Komisiju aktīvi darboties, lai panāktu šo tālejošo mērķi, un atbalstīt šo priekšlikumu nākamajā ES un Latīņamerikas un Karību reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmē, kura notiks Madridē 2010. gada maijā;

73.   uzskata, ka vienai no prioritātēm jābūt sarunām par asociācijas nolīgumu ar Centrālamerikas valstīm, kā arī progresam atjaunotajās sarunās par asociācijas nolīguma parakstīšanu ar MERCOSUR valstīm; norāda, ka sarunas par daudzpusējiem nolīgumiem ar Andu Kopienas valstīm ir pabeigtas; ar atbilstošu rūpību centīsies īstenot parlamentārās ratificēšanas procedūru attiecībā uz šiem nolīgumiem, lai nodrošinātu, ka tie pozitīvi ietekmēs visus savstarpējo interešu aspektus;

o
o   o

74.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, EDSO pašreizējam priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Rietumeiropas Savienības Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētājam, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0254. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0074. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0057. (5) OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp. (6) OV C 140 E, 13.6.2002., 569. lpp. (7) OV C 296 E, 6.12.2006., 123. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0177.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par Eiropas drošības stratēģijas un Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (2009/2198(INI))

P7_TA(2010)0061 A7-0026/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. pantu un 10. un 11. protokolu,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas Drošības stratēģiju (EDS) “Droša Eiropa labākā pasaulē”,

–   ņemot vērā Ziņojumu par EDS stratēģijas īstenošanu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2008. gada 12. decembrī,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes prezidentūras 2008. gada 9. decembra un 2009. gada 16. jūnija ziņojumu par Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP),

–   ņemot vērā EDAP secinājumus un deklarāciju par EDAP desmit gadiem ‐ uzdevumi un iespējas, ko pieņēma Padome 2009. gada 17. novembrī,

–   ņemot vērā agrāk par šo tēmu pieņemtās rezolūcijas: 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Eiropas drošības stratēģiju(1), 2006. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas īstenošanu saistībā ar EDAP(2), 2008. gada 5. jūnija rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un EDAP īstenošanu(3) un 2009. gada 19. februāra rezolūciju par Eiropas drošības stratēģiju un EDAP(4),

–   ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par NATO lomu ES drošības sistēmā(5),

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par politisku risinājumu pirātisma problēmai Somālijas piekrastē(6),

–   ņemot vērā vēstuļu apmaiņu, kas notikusi starp Eiropas Savienību un Kenijas un Seišelu Salu Republiku par operāciju zonā Eiropas Savienības vadīto jūras spēku (EUNAVFOR) aizturēto aizdomās turēto pirātu un bruņoto laupītāju pārvešanu uz šīm valstīm,

–   ņemot vērā 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas Ārējās darbības dienesta izveides institucionālajiem aspektiem(7),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0026/2010),

Eiropas drošības stratēģija un visaptveroša pieeja

1.   atgādina, ka Eiropas drošības stratēģijā (EDS) un ziņojumā par tās īstenošanu ir uzsvērti galvenie Eiropas Savienības apdraudējuma iemesli un problēmas:

2.   uzsver, ka, izmantojot kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), Eiropas Savienība tiecas novērst EDS minētās problēmas un apdraudējumus, tādējādi palielinot Eiropas pilsoņu drošību;

3.   uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāveido sava stratēģiskā autonomija, izmantojot spēcīgu un efektīvu ārlietu, drošības un aizsardzības politiku tā, lai aizsargātu mieru, novērstu konfliktus, stiprinātu starptautisko drošību, nodrošinātu savu pilsoņu drošību un to pilsoņu drošību, kurus skar EDAP misijas, aizstāvētu savas intereses pasaulē un atbalstītu savas pamatvērtības, veicinot efektīvu daudzpusēju attiecību veidošanos kā starptautisko tiesību balstu, uzlabotu cilvēktiesību un demokrātisko vērtību ievērošanu visā pasaulē saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. panta 2. punkta e) apakšpunktu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem, Helsinku Nobeiguma akta principiem un Parīzes hartas mērķiem, tostarp tiem, kas saistīti ar ārējām robežām;

4.   uzsver, ka pirmām kārtām par miera un drošības uzturēšanu pasaulē atbild ANO Drošības padome, un atkārtoti norāda, ka ir nepieciešama ANO reforma, lai uzlabotu tās spējas veikt pienākumus un sniegt efektīvus risinājumus globālo problēmu un apdraudējumu novēršanai;

5.   atzīst, ka Eiropas Savienībai ir jāturpina strādāt pie savu mērķu sasniegšanas, stiprinot šādu problēmu risināšanai nepieciešamo pašas institucionālo jaudu un izmantojot daudzpusējo sadarbību starptautiskajās organizācijās un ar tām, īpaši ar ANO un reģionālajās organizācijās un ar tām, īpaši ar EDSO un Āfrikas Savienību, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus;

6.   atkārtoti pauž atbalstu Eiropas Savienības darbam pie globālas un visaptverošas apdraudējumu novēršanas metodes izveides, kas būtu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu rīcībā esošo dažādu ‐ gan militāru, gan civilu ‐ darbības līdzekļu: konfliktu novēršanas un krīžu pārvaldības, finansiāla atbalsta un attīstības sadarbības, sociālās un vides politikas, diplomātisko un tirdzniecības politikas instrumentu un paplašināšanās līdzekļu sinerģija; uzsver, ka šāda civilo un militāro līdzekļu koordinācija Eiropas Savienībai dod patiesu pievienoto vērtību krīžu vadības politikā;

7.   aicina šajā kontekstā dalībvalstis efektīvāk saskaņot nacionālās stratēģijas un līdzekļus ar Eiropas Savienības stratēģijām un līdzekļiem, lai nodrošinātu saskaņu, efektivitāti, lielāku ietekmi un atpazīstamību konkrētos apstākļos;

8.   terorisma apkarošanas pasākumu sakarībā atbalsta arī turpmāku tās pieejas izmantošanu, kas balstīta uz ES terorisma apkarošanas stratēģiju un ES radikalizācijas un vervēšanas apkarošanas stratēģiju, jo īpaši saistībā ar interneta izmantošanu terorisma un radikalizācijas nolūkos; ierosina stimulēt debates par cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, īpašu vērību pievēršot upuriem;

9.   atzīst, ka energoapgādes drošība ir ļoti svarīga ES dalībvalstu darbībai un tāpēc mudina dalībvalstis uz ciešu sadarbību šajā drošības politikai tik svarīgajā jomā;

10.   atzinīgi vērtē dalībvalstu darbu kiberdraudu apkarošanas jomā; mudina Padomi un Komisiju veikt kiberproblēmu analīzi un ierosināt pasākumus šāda apdraudējuma efektīvai un koordinētai apkarošanai, kuru pamatā būtu labākā prakse un kuru mērķis būtu nākotnē radīt Eiropas Kiberdrošības stratēģiju;

11.   atkārtoti pauž ieteikumu regulāri, ik pēc pieciem gadiem, sākot jaunu sasaukumu, kā arī pēc atbilstīgas apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pārskatīt Eiropas drošības stratēģiju;

12.   uzsver, ka “baltā grāmata”, kas dod iespēju izraisīt plašas debates sabiedrībā, varētu nostiprināt KDAP atpazīstamību un uzlabot sadarbību drošības un aizsardzības jomā, jo būtu precīzāk jādefinē Eiropas Savienības drošība un aizsardzība, ievērojot līdzekļu un resursu pieejamību, un līdz ar to efektīvāka un konkrētāka kļūtu EDS īstenošana un arī Eiropas Savienības krīžu vadības operāciju plānošana un norise;

Lisabonas līgums un kopējās drošības un aizsardzības politikas struktūras

13.   aicina Padomi 2010. gadā uzsākt padziļinātas debates ar Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem par Lisabonas līguma jauno noteikumu īstenošanu KDAP jomā, īpaši par:

14.   aicina pēc savstarpējās palīdzības klauzulas ieviešanas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punktu tās Eiropas Savienības dalībvalstis, kas ir Rietumeiropas Savienības (RES) locekles, apturēt grozītā 1954. gada Briseles līguma un RES parlamentārās asamblejas darbību;

15.   aicina Padomi, gatavojoties solidaritātes klauzulas ieviešanai jaunajā līgumā, atsākt debates par Eiropas civilās aizsardzības spēku izveidi, balstoties īpaši uz Barnier 2006. gada maija ziņojumu, kas izlīdzinās dalībvalstu līdzekļus ar mērķi dot efektīvu kolektīvu atbildi dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu gadījumā; uzskata, ka militārai KDAP ir jāvar rīkoties arī civila apdraudējuma gadījumā;

16.   uzsver, ņemot vērā Lisabonas līguma pavērtās attīstības iespējas KDAP jomā, ka ir likumīgi un lietderīgi Ārlietu padomes ietvaros izveidot Aizsardzības padomi, kuras locekļi būtu aizsardzības ministri un kuru vadītu priekšsēdētāja vietnieks / augstais pārstāvis, un kam būtu īpaša loma sadarbības pilnveidošanā un militāro spēju saskaņošanā un integrēšanā;

17.   uzskata, ka priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ir nekavējoties jārūpējas par dažādu Eiropas Savienības ārpolitikas nostādņu saskaņotības uzlabošanu un ka šī saskaņotība konkrētos apstākļos ir jāapliecina viņas pakļautībā esošajiem īpašajiem pārstāvjiem / delegāciju vadītājiem, kuriem ir nepieciešamā autoritāte iesaistīto pušu un starptautiskās sabiedrības priekšā;

18.   atbalsta krīžu vadības un civili militārās plānošanas direktorāta (Crisis Management and Planning Directorate - CMPD) izveidi krīžu vadībai ar mērķi stratēģiskā līmenī plānot Eiropas Savienības civilās un militārās operācijas, kā arī piedalīties KDAP attīstīšanā īpaši civilo un militāro spēju sakarībā; tomēr pauž nožēlu par šīs jaunās struktūras izveides ievērojamo aizkavēšanos; aicina veidot ciešu sadarbību EĀDD starp, no vienas puses, krīžu vadības un civili militārās plānošanas direktorātu un citām KDAP struktūrām un, no otras puses, krīžu platformu un citiem Komisijas attiecīgajiem dienestiem, kas būtu jāiekļauj EĀDD, lai veidotos saskanīga stratēģiskās plānošanas spēja un līdz ar to ‐ visaptveroša Eiropas pieeja;

19.   aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci novērst civilo un militāro plānošanas spēju līdzsvara nepilnības un nodrošināt, lai Eiropas drošības un aizsardzības politikas misijām būtu pieejamas atbilstīgas un pietiekamas ekspertu zināšanas tieslietu, civilās administrācijas, muitas un starpniecības jomās;

20.   atkārtoti pauž atbalstu pastāvīga Eiropas Savienības operāciju centra izveidei, kuru vadītu priekšsēdētāja vietnieks / augstais pārstāvis un kura uzdevums būtu operatīvā plānošana un militāro operāciju vadība; aicina šo operāciju centru pievienot EĀDD; uzsver, ka pašreizējā sistēma ar septiņiem štābiem rada efektivitātes, reaktivitātes zudumu un būtiskas izmaksas un ka militārajā jomā ir vajadzīga pastāvīga kontaktstruktūra civilai un militārai koordinācijai konkrētos apstākļos; uzskata, ka pastāvīgais operāciju centrs tādējādi varētu tikt kvalificēts kā tāds, kam piemīt militārā plānošanas un vadības spēja un tas varētu atrasties turpat, kur Civilās plānošanas un īstenošanas centrs (CPĪC), kas ļautu nodrošināt efektīvai civilai un militārai koordinācijai nepieciešamo sinerģiju; atgādina, ka ES operāciju centrs vienkāršos sadarbību ar NATO, neierobežojot abu organizāciju lēmumu pieņemšanas autonomiju;

21.   uzsver nepieciešamību steidzami izveidot pastāvīgu strukturētu sadarbību, balstoties uz pēc iespējas iekļaujošākiem kritērijiem, kam būtu jāizraisa palielināta dalībvalstu iesaistīšanās KDAP;

22.   uzsver, ka, pilnveidojot un attīstot KDAP, pilnībā jāievēro un nedrīkst tikt apdraudēta dažu ES dalībvalstu neitralitāte un nepievienošanās;

23.   uzsver šo dažādo reformu nozīmi, lai sasniegtu KDAP paredzēto līmeni, kas tika atjaunots 2008. gada decembrī un ko apstiprināja Eiropadome, un lai palielinātu KDAP pievienoto vērtību apstākļos, kuros šis līdzeklis tiek arvien vairāk pieprasīts;

Militārās operācijas un civilās misijas

24.   atzinīgi vērtē EDAP/KDAP sasniegumus tā divdesmitajā gadadienā, un norāda, ka Eiropas Savienība veic civilas un militāras operācijas KDAP ietvaros, lai novērstu starptautiskās drošības vai Eiropas iedzīvotāju apdraudējumu; atzīmē, ka lielākā daļa šo misiju ir īstenotas civilo krīžu vadības jomā; izsaka pateicību tiem 70 000 personāla locekļiem, kuri jau ir piedalījušies un arī tagad piedalās EDAP 23 misijās un operācijās (pašlaik notiekošajās un pabeigtajās); izsaka pateicību Padomes ģenerālsekretāram / augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā Javier Solana par darbu, ko viņš ir ieguldījis EDAP attīstības labā; atkārtoti aicina dalībvalstis definēt EDAP misiju nosūtīšanas kritērijus un apspriest ierobežojošo nacionālo klauzulu jautājumu;

Somālija ‐ Āfrikas rags

25.   atzinīgi vērtē veiksmīgo Eiropas Savienības piedalīšanos jūras operācijā Somālijā EUNAVFOR Somālija ‐ operācija Atlanta pirātisma apkarošanai Adenas līcī un pie Somālijas krastiem, rūpējoties par to, lai humanitāro palīdzību būtu iespējams nogādāt visiem tiem šīs valsts iedzīvotājiem, kam tā ir vajadzīga; uzsver, ka misija Atlanta ir kļuvusi par centrālo pirātisma apkarošanas elementu, īpaši pateicoties Kuģniecības drošības centram (Āfrikas rags); atzinīgi vērtē Padomes lēmumu pagarināt šo misiju par vēl vienu gadu līdz 2010. gada decembrim un atzīmē šīs operācijas pilnvaru paplašināšanu, jo tā atbilst Eiropas Savienības tiešām drošības interesēm (pilsoņu, piegādes drošība, mazaizsargātu kuģu aizsardzība) un ir nepieciešama, jo pastāv humanitārā krīze un ir jāveic ārkārtas operācijas (ir jāpavada Pasaules pārtikas programmas nofraktētie kuģi, kuri piegādā pārtiku Somālijas iedzīvotājiem, un kuģi, kuru uzdevums ir sniegt loģistikas palīdzību Āfrikas Savienības militārās novērošanas misijai Somālijā (AMISOM)); atzinīgi vērtē tās ieguldījumu ar mērķi veicināt sadarbību jūrniecības jomā Eiropā un tālākajā KDAP jūras dimensijas attīstībā; atzinīgi vērtē arī trešo valstu (Norvēģijas, Horvātijas un Melnkalnes) piedalīšanos operācijā un labo sadarbību ar citiem šajā reģionā esošajiem jūras spēkiem, īpaši SHADE procesā (Kopīga informētība un konfliktu novēršana); pauž nožēlu par nepārtrauktajām problēmām, kas rodas, veicot par pirātismu un bruņotu laupīšanu aizdomās turēto kriminālvajāšanu, kuri tika notverti operāciju zonā, jo tas mazina starptautiskā pirātisma apkarošanas darba ticamību;

26.   uzsver nepieciešamību vērsties pret pirātisma fenomena cēloņiem, kuru saknes meklējamas Somālijas reģionā pastāvošajā nestabilitātē un nabadzībā, un tāpēc uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāatbalsta Pārejas laika federālā valdība ar pasākumiem, kuru mērķis ir atjaunot drošību, politisku stabilitāti un tiesiskumu un veicināt ilgtspējīgu attīstību, sadarbojoties ar Āfrikas Savienību un ANO, un jāveido kopēja stratēģija ar mērķi uzsākt reģionālu miera procesu;

27.   aicina Somālijas gadījumā izmantot ES pieeju, ievērojot, ka tikai plaša mēroga un ilgtermiņa valsts veidošanas pasākumi, kas ir plašāki par Pārejas laika federālās valdības drošības svētku veidošanas pasākumiem, ilgtspējīgi veicinās mieru un drošību šajā valstī; tāpēc aicina Padomi un Komisiju piedāvāt vērienīgu, kopīgu, visaptverošu ES stratēģiju Somālijai;

28.   uzsver, ka īpaši svarīgi ir steidzami rīkoties, lai varētu saglabāt Pārejas laika federālo valdību un paplašināt tās kontroli Somālijas teritorijā; ar šādu mērķi atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 25. janvāra lēmumu izveidot KDAP militāro misiju (ES mācību misija, EUTM Somalia), lai veicinātu Somālijas drošības spēku sagatavošanu Ugandā, cieši sadarbojoties ar ES partneriem, tostarp Pārejas laika federālo valdību, Ugandu, Āfrikas Savienību, ANO un ASV; aicina augsto pārstāvi atbilstīgi informēt Eiropas Parlamentu un sniegt tam konsultācijas;

29.   uzsver arī to, cik svarīgi ir stiprināt kuģošanas uzraudzības spēju šajā reģionā, īpaši sagatavojot šā reģiona krasta apsargus un veidojot viņu tīklu, un uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāiesaistās šajā darbā, apliecinot atbalstu reģiona valstu pieņemtajam Džibuti rīcības kodeksam un tā īstenošanas plānam, ko sagatavojusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (Jemenas informācijas apmaiņas centrs un Džibuti kuģojošā personāla sagatavošanas centrs);

30.  Jemenā pastāvošā stāvokļa sakarībā atgādina 2010. gada 10. februāra rezolūciju un aicina Komisiju un Padomi kopā ar starptautiskajiem partneriem, tostarp Jemenas kaimiņiem, atbalstīt valdību, izmantojot visaptverošu pieeju, kas ietver drošības jomas reformu, terorisma apkarošanu, kā arī politisko dialogu, humanitāro un ekonomisko atbalstu un izglītību;

Afganistāna un Pakistāna

31.   atgādina to, cik svarīgi ir stabilizēt drošību un politisko stāvokli Afganistānā un Pakistānā, lai novērstu globālo apdraudējumu, kas tieši ietekmē Eiropas iedzīvotāju drošību (terorisms, narkotiku tirdzniecība, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana), un tāpēc atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada 27. oktobrī pieņemto Eiropas Savienības rīcības plānu Afganistānai un Pakistānai; atgādina par visaptverošas pieejas nepieciešamību šo jautājumu risināšanai, ciešāk saistot drošību ar attīstību, tiesiskumu un cilvēktiesību, kā arī ar dzimumu aspektu ievērošanu; aicina tāpēc Padomi un Komisiju uzņemties konkrētāku iniciatīvu ar šo mērķi, īpaši stiprinot Eiropas Savienības ieguldījumu un palielinot šo iniciatīvu savstarpējo saskaņu un to saskaņu ar Eiropas Savienības, dalībvalstu un starptautiskajiem pasākumiem;

32.   uzskata, ka Afganistānas valsts institucionālo un administratīvo spēju stiprināšana, īpaši tieslietu sistēmas un tiesībaizsardzības aģentūru ‐ ārpus policijas ‐ stiprināšanai, ir jābūt prioritātei jaunās Eiropas stratēģijas ieviešanā;

33.   mudina Padomi un Komisiju būtiski palielināt civilajām misijām paredzēto resursu apjomu Afganistānā, lai ES civilai prioritātei uzticētos gan Afganistānas iedzīvotāji, gan starptautiskie partneri; tiesiskas valsts izveides mērķa sasniegšanas kontekstā priekšplānā izvirza efektīvas un uzticamas civilās policijas izveides nozīmi un atzinīgi vērtē EUPOL misijas darbu Afganistānā; aicina Padomi steidzami novērst EUPOL misijas personāla jomā pastāvošās nepilnības un atvieglot tās izvietošanu reģionos, nodrošinot mitekļus un piemērotu loģistikas atbalstu misijām; aicina NATO aktīvāk sadarboties ar šo misiju un koordinēt tās darbību policijas jomā ar EUPOL Starptautiskās Policijas koordinācijas valdes (IPCB) vadībā;

34.   atbalsta Padomes priekšlikumu izskatīt iespēju nosūtīt atbalsta misiju uz Pakistānu drošības jomas reformai un terorisma apkarošanas spējas veidošanai, lai palīdzētu šai valstij definēt terorisma apkarošanas stratēģiju, ietverot dialogu par tiesisku valsti un cilvēktiesībām;

Balkāni

35.   atzinīgi vērtē veiksmīgo EULEX misijas izvietošanu Kosovā visā tās teritorijā un uzsver to, cik svarīgi ir, lai visas šīs misijas komponentes (policija, tiesa, muita) varētu bez šķēršļiem turpināt darbību visā Kosovas teritorijā, tostarp tās ziemeļos;

36.   šajā sakarībā atzinīgi vērtē policijas sadarbības protokola parakstīšanu starp EULEX Kosovo un Serbiju, un atgādina, ka šim protokolam ir tīri tehnisks raksturs un tā mērķis ir veicināt organizētās noziedzības apkarošanu;

37.   nosoda visus naidīgos pasākumus, kas vērsti pret EULEX Kosovo, kuras uzdevums ir sadarbībā ar Kosovas pārvaldes iestādēm veidot un stiprināt tiesiskumu visu Kosovas kopienu labā;

38.   aicina Padomi apsvērt iespēju veikt militāru KDAP operāciju, lai nomainītu KFOR;

39.   atgādina, ka Bosnijā un Hercegovinā, lai gan joprojām pastāv politiskas grūtības, stāvoklis drošības ziņā ir salīdzinoši mierīgs un stabils, un uzsver Eiropas Savienības militārās operācijas (Althea) nozīmi šajā jomā; atbalsta Padomes lēmumu koncentrēt Eiropas Savienības Policijas misijas (EUPOL) darbību uz organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanu un uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas pieejas tiesiskuma jomā (policijā, tiesu iestādēs, cietumos); mudina Padomi steidzami pieņemt lēmumu par labu militārās operācijas Althea veikšanai, kas vērsta uz Bosnijas bruņoto spēku sagatavošanu; nožēlo saskaņota politiska lēmuma neesamību par starptautiskās operācijas nākotni Bosnijā un Hercegovinā, kas izraisa dažu iesaistīto valstu vienpusēju aiziešanu no šiem spēkiem un kas var negatīvi ietekmēt Eiropas pasākumu ticamību un saskaņu Bosnijā un Hercegovinā; atgādina Padomei, ka jāatbalsta izredzes pievienoties ES, par ko 2003. gadā Salonikos tika panākta vienošanās;

Kaukāzs

40.   atgādina Eiropas Savienības noteicošo lomu Gruzijas un Krievijas konflikta eskalācijas novēršanā, īpaši pateicoties ātrai novērošanas misijas izvietošanai ar mērķi uzraudzīt 2008. gada 12. augusta un 8. septembra līgumu īstenošanu; pauž nožēlu, ka Krievijas Federācija līdz šim vēl nav izpildījusi šo līgumu saistības; uzsver, ka Eiropas Savienības novērošanas misijas loma Gruzijā ir kļuvusi vēl nozīmīgāka pēc EDSO un ANO misiju aiziešanas;

41.   atbalsta misijas pagarināšanu par vienu gadu un prasa stiprināt tās novērošanas iespējas, kā arī uzlabot tehnisko aprīkojumu; nožēlo, ka Krievijas un vietējie spēki ir lieguši misijas locekļiem iespēju apmeklēt Dienvidosetijas un Abhāzijas separātiskos reģionus;

Tuvie Austrumi

42.   uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāuzlabo darbība Palestīnas teritorijās; atzinīgi vērtē policijas misijas EUPOL COPPS paveikto darbu un aicina Padomi apsvērt šīs misijas pastiprināšanas iespēju un piedāvāt jaunu formātu atbalsta misijas uzturēšanai un tās efektivitātes pastiprināšanai Rafas robežkontroles punktā (EUBAM Rafah), mazinot dramatisko humanitāro krīzi Gazas joslā;

43.  EUJUST LEX misijas sakarībā Irākā atbalsta pakāpenisku pasākumu uzsākšanu Irākas teritorijā atkarībā no drošības līmeņa uz vietas;

Subsahāras Āfrika

44.   atzīst, ka ir nepieciešama Eiropas Savienības iesaistīšanās drošības nozaru reformā vairākās Āfrikas valstīs, piemēram, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gvinejā-Bisavā, un aicina Padomi, veicot drošības nozares reformu, pamatot savu darbību uz holistisku pieeju un regulāri novērtēt šo misiju efektivitāti un ietekmi;

Haiti

45.   saistībā ar stāvokli Haiti uzsver, ka ir svarīgi koordinēt Eiropas atbalsta pasākumus; atzinīgi šajā kontekstā vērtē ES kolektīvo ieguldījumu ‐ 300 policijas darbinieki nodrošināja policijas spēju pagaidu pastiprinājumu ANO Stabilizācijas misijai Haiti (MINUSTAH), kā arī Padomes lēmumu Briselē izveidot nodaļu (EUCO Haiti), kas koordinēs dalībvalstu militāro un drošības līdzekļu ieguldījumu atbilstoši ANO konstatētajām vajadzībām, tādējādi papildinot Uzraudzības un Informācijas centra darbību; tomēr pauž nožēlu par nepilnīgo koordināciju Haiti jomā starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību aicina augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci vadīt Eiropas darbu šajā jomā;

Secinājumi

46.   uzsver, cik svarīga ES operāciju laikā gūtā pieredze, un aicina Padomi pārdomāt, ar kādu mehānismu tā varētu iesaistīties šajos procesos; vēlas šajā sakarībā saņemt informāciju par pirmo gada ziņojumu par civilo misiju pieredzes identifikāciju un apmaiņu; mudina augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci uzsākt padziļinātu un pārredzamu bijušo un pašreizējo EDAP/KDAP misiju revīziju, lai noteiktu to stiprās un vājās puses;

47.   atzinīgi vērtē veiksmīgo Eiropas Savienības operācijas Čadā un Centrālāfrikas Republikā (operācija EUFOR Tchad/RCA) pāreju ANO misijai Centrālāfrikas Republikā un Čadā (MINURCAT) un vēlas tagad saņemt informāciju par notiekošo pieredzes apmaiņu, jo īpaši lai nepieļautu pašreiz reālos apstākļos sadarbībā ar Āfrikas Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju konstatēto trūkumu un problēmu atkārtošanos turpmākajās misijās;

Mācību politika

48.   uzsver, ka ES mācību plānošana un vadība KDAP jomā plašākā ES mācību politikas kontekstā, kas ietver ES iespēju veikt mācības reālos apstākļos (LIVEX), varētu būtiski uzlabot dalībvalstu spēju koordināciju, nodrošinot savietojamības uzlabošanos un pieredzes apmaiņu;

Dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību aspektu iekļaušana
49. atgādina par to, cik svarīgi ir visos Kopējās drošības un aizsardzības politikas operāciju posmos ‐ gan plānošanas, gan īstenošanas laikā – ievērot cilvēktiesību un dzimumu aspektus; aicina ņemt vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325 (2000) un 1889 (2009) par sievietēm, mieru un drošību gan personāla apmācību, gan operāciju laikā, un operācijās iesaistīt lielāku sieviešu īpatsvaru; iesaka pastiprināt personāla apmācību cilvēktiesību jomā un uzlabot zināšanas par pilsonisko sabiedrību;
Kodolieroču neizplatīšana un atbruņošanās

50.   atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1887 (2009) un pilnībā atbalsta tajā paustās prasības par kodolieroču izplatīšanas pārtraukšanu un par centienu pastiprināšanu, lai panāktu atbruņošanos saskaņā ar stingru un efektīvu starptautisko kontroli; aicina dalībvalstis formulēt stingru kopējo nostāju, gatavojoties Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) pārskatīšanas konferencei 2010. gadā, un atgādina par Padomei 2009. gada 24. aprīlī adresēto ieteikumu par kodolieroču neizplatīšanu un Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) nākotni(8), uzsverot nepieciešamību vēl vairāk nostiprināt visus trīs KNL pīlārus, proti, neizplatīšanu, atbruņošanos un sadarbību attiecībā uz kodolenerģijas izmantošanu civilām vajadzībām; turklāt prasa, lai tiktu ratificēts un stātos spēkā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT);

51.   uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt starptautisku sistēmu kodoldegvielas drošai un garantētai piegādei (t. i., starptautisku degvielas bankas sistēmu, kuru uzraudzīs Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA)), un mehānismus, lai sekmīgāk īstenotu tā saukto masu iznīcināšanas ieroču klauzulu, kas veido daļu no sadarbības līgumiem, kurus ES noslēgusi ar trešām valstīm;

52.   atzinīgi vērtē ASV jaunās administrācijas paziņojumus, paustos mērķus un apņemšanos turpināt kodolatbruņošanos un prasa ES un ASV cieši sadarboties, lai veicinātu kodolieroču neizplatīšanu; aicina abas Eiropas kodollielvalstis nepārprotami atbalstīt šo apņemšanos un iesniegt priekšlikumus par jauniem pasākumiem, lai to īstenotu; vienlaikus atzinīgi vērtē Krievijas Federācijas un Amerikas Savienoto Valstu apņemšanos turpināt sarunas par jauna, visaptveroša un juridiski saistoša līguma noslēgšanu, lai aizstātu Līgumu par stratēģisko ieroču samazināšanu (START I), kurš zaudēja spēku 2009. gada decembrī; šajā sakarībā iespējami drīz cer sagaidīt taustāmus rezultātus;

53.   atzīmē Vācijas koalīcijas 2009. gada 24. oktobrī panākto vienošanos par ASV kodolieroču izvešanu no Vācijas, ņemot vērā tās atbalstu ASV prezidenta B. Obamas politikai par pasauli bez kodolieročiem, kā arī vēlmi īstenot pagaidu pasākumus šā mērķa sasniegšanai un nepieciešamību KNL pārskatīšanas 2010. gada konferencē izskatīt jautājumu par jaunas dinamikas ieviešanu attiecībā uz ieroču kontroli un atbruņošanos; mudina citas dalībvalstis, kuru teritorijā ir izvietoti ASV kodolieroči, paust līdzīgu, nepārprotamu apņemšanos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Vācijas, Nīderlandes, Beļģijas, Luksemburgas un Norvēģijas ārlietu ministru 2010. gada 26. februāra vēstuli NATO ģenerālsekretāram, kurā pausts aicinājums uzsākt visaptverošu diskusiju Aliansē par to, kā tuvoties vispārējam politiskajam mērķim – pasaulei bez kodolieročiem;

54.   atkārtoti apliecina raizes par stāvokli Irānā un Ziemeļkorejā, norādot, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies izmantot visus savā rīcībā esošos instrumentus, lai novērstu, ierobežotu, pārtrauktu un, ja iespējams, likvidētu kodolieroču izplatīšanas programmas, kas rada bažas pasaulē; tomēr atgādina , ka dažu valstu uzsāktā atbruņošanās tieši neietekmē citu valstu vēlmi pārtraukt vai turpināt savas izplatīšanas programmas, un tādēļ būtu jāietur stingra politiska nostāja pret valstīm un organizācijām, kuras ir gatavas uzsākt vai jau ir uzsākušas masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas programmas; uzsver, ka ir svarīgi, lai visas dalībvalstis attiecīgi rīkotos saskaņā ar Eiropas Savienības pieeju šajā jautājumā;

55.   norāda, ka saistībā ar parasto ieroču atbruņošanos īpaša uzmanība būtu jāpievērš apspriežu turpināšanai par starptautisku nolīgumu, kurš reglamentē tirdzniecību ar ieročiem;

56.   atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu plašākai atbruņošanai un pilnīgam tādu ieroču aizliegumam kā ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, pretkājnieku mīnas, kasešu bumbas un vājināta urāna munīcija, kas civiliedzīvotājiem izraisa lielas ciešanas; tādēļ prasa pastiprināt daudzpusējus centienus, lai nodrošinātu Konvencijas par ķīmiskajiem ieročiem, Konvencijas par bioloģiskajiem un toksīnu ieročiem, Konvencijas par kasešu munīciju un Konvencijas par pretkājinieku mīnām pilnīgu īstenošanu, un turpināt izstrādāt starptautisku sistēmu, kas vērsta pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē visu ES dalībvalstu apņemšanos, pieņemot ES kopējo nostāju par ieroču eksportu, kā arī Lisabonas līguma 28.B panta 1. punktu, ar ko Eiropas Savienībai tiek uzticētas kopīgas atbruņošanās operācijas;

Spēju attīstība

57.   atgādina, ka, pieaugot operatīvajām prasībām un nepieciešamībai padarīt profesionālāku krīžu vadību, Eiropas Savienībai ir jāpalielina savas civilās un militārās spējas; aicina Padomi noteikt jaunu globālu civilo un militāro darbību mērķi un pievērsties pirmām kārtām efektīvu spēju veidošanai;

58.   uzsver nepieciešamību nodrošināt sinerģiju starp civilajām un militārajām spējām un noteikt jomas, kurās dalībvalstis var apvienot centienus un spējas ES līmenī sarežģītos ekonomiskos apstākļos, un tas ir īpaši svarīgi, lai pārvarētu aizsardzības aprīkojuma cenu pieauguma un aizsardzības izdevumiem noteikto ierobežojumu radītās kopīgās sekas, izmantojot arī iespēju, ko sniedz EĀDD izveidošana, kurā būtu jābūt atsevišķai nodaļai, kas pārraudzīs civilo un militāro darbību iespēju pilnveidošanu;

59.   atkārtoti pauž atbalstu vērienīgajiem civilo un militāro spēju stiprināšanas mērķiem, kas tika noteikti 2008. gada decembra Eiropadomē; aicina Padomi turpināt šajā sakarībā piedāvāto projektu īstenošanu, neskatoties uz pašreizējo ekonomisko krīzi; aicina Padomi regulāri sniegt Parlamentam informāciju par dalībvalstu panākumiem šo mērķu sasniegšanā;

60.   uzsver daudzos konstatētos civilo misiju izvietošanas šķēršļus; aicina dalībvalstis mobilizēt savas tieslietu un iekšlietu ministrijas, lai tās uzņemtos atbildību šajā jomā; atbalsta Padomes darbu, kura mērķis ir atvieglot kvalificēta, pienācīgi apmācīta un dzimumlīdzsvarota civilā personāla norīkošanu un izvietošanu (valsts stratēģiju un kopīgu standartu pieņemšana, spēku veidošanas procesa uzlabošana un pirmsizvietošanas sagatavošana, civilās reaģēšanas vienību (CRV) koncepcijas pārskatīšana), kā arī jaunajām civilajām misijām paredzēta aprīkojuma ātru sagādāšanu (pamatlīgumu sagatavošana un pastāvīgas noliktavas projekts); šajā sakarībā atzinīgi vērtē lēmumu izveidot pagaidu aprīkojuma noliktavu ES policijas misijā Bosnijā un Hercegovinā;

61.   uzsver, ka civilajām misijām ir nepieciešami integrēti, droši un ar militārajām saziņas sistēmām savietojami saziņas līdzekļi;

62.   aicina Padomi nodrošināt Eiropas Ārējās darbības dienestam pastāvīgu struktūru, kas paredzēta civilo misiju un militāro operāciju kopējām atbalsta funkcijām (tostarp personāla komplektēšanas procedūras un iepirkums), lai tās varētu pievērsties saviem primārajiem uzdevumiem;

63.   uzsver nepieciešamību stingri saskaņot KDAP civilās misijas un citus Eiropas Savienības instrumentus, lai racionalizētu resursu izmantošanu; aicina augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieku saskaņot darbības ar Komisiju un plānot kopā ar EĀDD pasākumus, kurus tā veic līdzīgās jomās; aicina pastāvīgi apmainīties ar informāciju starp KDAP civilajām misijām un instancēm, kuru uzdevums ir policijas un tiesu iestāžu sadarbība Eiropā, īpaši Eiropolu, tieši par organizētās noziedzības apkarošanu;

64.   atzīmē, ka kaujas vienības, neskatoties uz to izmaksām, joprojām nav tikušas izmantotas gan politisku iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka to izvietošanas nosacījumi ir ļoti stingri; atbalsta kaujas vienību efektīvāku un elastīgāku izmantošanu, lai tās būtu iespējams izmantot arī kā rezerves spēkus vai kā daļējas aizstājējas, ja spēku veidošana ir neapmierinoša, pienācīgi ņemot vērā to valstu vēlmes, kuras kopīgi ir izveidojušas attiecīgās vienības; aicina pagarināt pagaidu līgumu, kura mērķis ir segt kaujas vienību stratēģiskās izvietošanas izmaksas, kā arī segt kopējo izmaksu palielināšanos saistībā ar šo kaujas vienību izmantošanu; aicina Padomi tās izvietot dabiska mēroga militārajās mācībās; atzinīgi vērtē Zviedrijas prezidentūras vadībā veikto darbu pie kaujas vienību elastīgas izmantošanas, un, pamatojoties uz to, aicina dalībvalstis īstenot pieņemtos ieteikumus;

65.   atzinīgi vērtē progresu militāro un civilo spēju jomā un aicina steidzami strādāt pie:

66.   atzinīgi vērtē Eiropas Aizsardzības aģentūras izšķirīgo lomu šo īpaši nozīmīgo aizsardzības spēju attīstīšanā, tostarp izveidojot kopējas programmas; aicina dalībvalstis pilnīgāk izmantot Eiropas Aizsardzības aģentūras potenciālu saskaņā ar jauno līgumu, tai nodrošināt paredzētajiem mērķiem atbilstošu budžetu un vienkāršot plānošanu, pieņemot trīs gadu finanšu shēmu un darba programmu; aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk noslēgt administratīvo vienošanos starp Eiropas Aizsardzības aģentūru un Organizāciju kopīgai sadarbībai bruņojuma jomā (OCCAR), kā arī drošības līgumu starp Eiropas Savienību un OCCAR, lai panāktu efektīvu to sadarbību bruņojuma jomā;

67.   atbalsta konkurētspējīgas Eiropas aizsardzības rūpnieciskās un tehnoloģiskās bāzes un atvērta un pārredzama Eiropas aizsardzības iekārtu tirgus izveidi; aicina dalībvalstis šajā sakarībā turpināt pētniecības un attīstības darbu, ievērojot apņemšanos tam veltīt 2 % aizsardzības izdevumu, kā arī saskaņoti transponēt aizsardzības paketes direktīvas;

68.   aicina Eiropas aizsardzības iepirkumu valsts aģentūras ar Eiropas Aizsardzības aģentūras atbalstu veikt konkrētus pasākumus, lai arvien vairāk iepirkumu Eiropā notiktu, brīvprātīgi parakstot rīcības kodeksu, ar ko dažās tādās aizsardzības aprīkojuma jomās, kurās, raugoties no Eiropas viedokļa, ir svarīgi saglabāt stratēģisku autonomiju un operatīvo suverenitāti, kā arī atbalstīt Eiropas rūpniecības un tehnoloģiju pārākumu, tiktu ieviests princips “Eiropas precei priekšroka”;

69.   stingri atbalsta civilo un militāro spēju sinerģijas izveidi; pauž cerību, ka Krīžu pārvarēšanas un plānošanas direktorāts (CMPD) un Eiropas Aizsardzības aģentūra spēs ātri uzņemties savas papildu lomas - saskaņā ar augstā pārstāvja / priekšsēdētāja vietnieka pilnvarām EĀDD struktūrā esošajam CMPD tā ir stratēģiska loma darbu virzīšanā un koordinācijā, īpaši kopējo vajadzību noteikšanas jomā, un Eiropas Aizsardzības aģentūrai tā ir operatīva loma duālu tehnoloģiju un civilo un militāro spēju attīstīšanas jomā; uzskata, ka šīs sinerģijas cita starpā būs iespējams attīstīt, balstoties uz Pētniecības un attīstības pamatprogrammas drošības sadaļu;

70.   atzinīgi vērtē darbu, kas Zviedrijas prezidentūras laikā paveikts civilo un militāro ekspertu grupas izveides jomā, kuri varētu strādāt pie drošības jomas reformas, bet pauž nožēlu par 2008. gada rudenī ierosinātā pasākuma īstenošanas kavēšanos un izsaka cerību, ka šāda grupa tiks izveidota nekavējoties;

71.   atbalsta mācību projektus, lai vienkāršotu Eiropas personāla kopīgu darbu, un jo īpaši:

72.   uzskata, ka ir jāizveido sistemātiskāka saikne starp personālu, kas piedalās apmācībā, un personālu, kas piedalās misijās, lai varētu uzlabot dislocētā personāla apmācību un lietderīgāk izmantot apmācības līdzekļus; aicina Padomi sagatavot dislocētajam personālam kopīgus Eiropas statūtus, kuros ir noteikti mācību standarti, pieaicināšanas vai dislocēšanas noteikumi, rīcības brīvības pakāpes, tiesības un pienākumi, aprīkojuma kvalitāte, medicīniskās aprūpes un sociālās drošības pasākumi nāves, ievainojuma vai invaliditātes gadījumā;

73.   atzinīgi vērtē 2009. gada 26. februārī notikušo Strasbūras līguma parakstīšanu, ar ko Eiropas armijas korpusam tika piešķirts juridisks statuss; aicina Savienību attiecīgā gadījumā izmantot šos starptautiskos spēkus;

KDAP finansējums

74.   atgādina, ka ar Lisabonas līgumu nav būtiski mainīts KDAP ietvaros veikto misiju un operāciju finansējums, t .i.,:

75.   atgādina Lisabonas līguma noteikumu par priekšsēdētāja vietnieka / augstā pārstāvja rīcībā esošo sākumfondu, ar ko ir jāfinansē tie KDAP misiju sagatavošanas pasākumi, kuri dažādu iemeslu dēļ netiek segti no ES budžeta; uzsver šā fonda pievienoto vērtību, kurai būtu jāstiprina priekšsēdētāja vietnieka / augstā pārstāvja iespējas efektīvi un ātri sagatavot KDAP pasākumus; šajā sakarībā mudina dalībvalstis tuvākajā nākotne uzsākt darbu pie īstenošanas;

76.   aicina dalībvalstis paplašināt kopējo izmaksu sarakstu, kuras finansē ar Athena mehānismu, lai panāktu lielāku dalībvalstu savstarpējo solidaritāti un veicinātu arī citu dalībvalstu iesaistīšanos Eiropas Savienības militārajās operācijās;

77.   iesaka finanšu regulas pārskatīšanas sakarībā padarīt elastīgākus krīžu vadības noteikumus un procedūras, jo šajā jomā ir jāievēro īpašas prasības (izvietošanas ātrums, drošības apsvērumi);

78.   atgādina, ka Komisijas pārvaldītajiem finanšu instrumentiem, jo īpaši stabilitātes instrumentam un Eiropas Attīstības fondam (tostarp Āfrikas miera instrumentam), ir būtiska nozīme krīžu vadībā; uzsver nepieciešamību saskaņot šos dažādos instrumentus;

Partnerattiecības
ES un NATO

79.   atgādina, ka ir jākonsolidē ES un NATO partnerattiecības un jānodrošina konstruktīva sadarbība starp abām organizācijām; iesaka nepieļaut blokādes un aicina pārskatīt pašreizējo ES un NATO operatīvās sadarbības kārtību (“Berlīne plus” nolīgums), kā arī izstrādāt jaunu funkcionālu sistēmu, kas veicinātu plašāku sadarbību, ja šīs abas organizācijas darbojas vienā operāciju zonā;

80.   uzstāj, ka priekšsēdētāja vietniekam / augstajam pārstāvim būtu jāuzsāk nopietns dialogs ar NATO ģenerālsekretāru attiecībā uz NATO stratēģiskās koncepcijas pašreizējo pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka NATO pilnībā ņem vērā ES kopējo drošības un aizsardzības politiku, tostarp pastāvīgu strukturētu sadarbību aizsardzības jomā;

81.   pauž nožēlu par to, ka tehniskie līgumi starp NATO un ES operācijām Afganistānā un Kosovā joprojām nav parakstīti; aicina Padomi un dalībvalstis politiski ietekmēt attiecīgās ES un NATO iestādes, lai nodrošinātu īstenošanu;

82.   uzsver konstruktīvo sadarbību starp abām organizācijām pirātisma apkarošanas jomā (operācija Atalanta un NATO operācija Ocean Shield);

83.   atzinīgi vērtē NATO ģenerālsekretāra vēlmi iesaistīt ES, tostarp Eiropas Parlamentu, sarunās par šīs organizācijas stratēģiskās koncepcijas pārskatīšanu; pauž cerību, ka izrādītā vēlme drīz pārtaps konkrētās iniciatīvās;

84.   atzinīgi vērtē ES un NATO sadarbību militāro spēju jomā, piemēram, centienus uzlabot helikopteru operatīvo spēju;

ES un ANO

85.   atgādina, cik svarīga ir ES un ANO cieša sadarbība krīžu vadības jomā, īpaši tajās operāciju zonās, kurās atrodas abas organizācijas un/vai kur tās pārņem vadību viena no otras; aicina šo sadarbību pastiprināt krīzes sākumposmā, jo īpaši plānošanas jomā;

ES un Āfrikas Savienība

86.   uzsver to, cik svarīga ir konstruktīva Eiropas Savienības un Āfrikas Savienības sadarbība atbilstoši saistībām, kas noteiktas miera un drošības partnerattiecībās saistībā ar Āfrikas un ES stratēģiju; uzskata, ka Eiropas Savienībai pēc iespējas vairāk būtu jāatbalsta Āfrikas Savienība, jo īpaši tādās operāciju zonās, kurās, līdzīgi kā Somālijā, tā ir vienīgā organizācija, kas atrodas uz vietas, un aicina Āfrikas Savienību censties attīstīt Āfrikas valstu reaģēšanas iespējas krīžu gadījumos, kā arī nodrošināt, lai lietderīgāk tiktu izmantota starptautisko partneru sniegtā palīdzība; aicina Komisiju un dalībvalstis īpaši pievērst uzmanību kājnieku ieroču un vieglo ieroču nekontrolētas izplatīšanas problēmai jo īpaši Āfrikā un šajā sakarībā vairāk pievērsties jautājumam par to, lai visas dalībvalstis ievērotu noteikumus, kuri ir spēkā konfliktu skartajās teritorijās;

ES un Amerikas Savienotās Valstis

87.   aicina Padomi veidot attiecības starp Eiropas Savienību un ASV miera veidošanas un krīžu vadības, kā arī militāro jautājumu un dabas katastrofu jomā; šī sadarbība ir īpaši svarīga attiecībā uz pirātisma apkarošanas misijām Somālijā, centieniem stiprināt Āfrikas valstu miera uzturēšanas spējas, kā arī operācijām Kosovā un Afganistānā; īpaši atzinīgi vērtē ASV piedalīšanos Eiropas komandķēdes pakļautībā EULEX misijā Kosovā;

88.   uzskata, ka ASV administrācijas paredzētā jaunā pretraķešu vairoga versija būtu padziļināti jāizpēta un jāpārbauda, un, ja šāda sistēma tiktu izveidota, būtu jāņem vērā kopēja Eiropas pieeja, lai aizsargātu Eiropu pret ballistisko raķešu apdraudējumu, īstenojot kontinentāla mēroga dialogu un veicinot Eiropas aizsardzības nozares iesaistīšanos šā vairoga izveidē;

Trešo valstu iesaistīšanās EDAP

89.   atgādina, ka līdz šim 24 valstis no pieciem kontinentiem ir piedalījušās 16 civilajās un militārajās Eiropas Savienības operācijās; uzsver, ka trešo valstu iesaistīšanās Eiropas Savienības operācijām piešķir būtisku politisko un operatīvo pievienoto vērtību; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāturpina šis ceļš un jāmeklē iespējas iesaistīt šīs trešās valstis, neskarot savu lēmumu pieņemšanas autonomiju;

Parlamenta prerogatīvas

90.   atzinīgi vērtē pastiprināto Padomes iesaistīšanos Eiropas Parlamenta darbā drošības un aizsardzības jomā, īpaši specializētajā apakškomitejā; atzinīgi vērtē sadaļas par attiecībām ar Parlamentu iekļaušanu pēdējos EDAP Padomes secinājumos; mudina priekšsēdētāja vietnieku / augsto pārstāvi Lisabonas līguma ietvaros turpināt šo ceļu, lai nodrošinātu KDAP spēcīgu demokrātisko leģitimitāti;

91.   atgādina, ka Eiropas Parlaments ir vienīgā pārvalstiskā iestāde, kas var likumīgi uzņemties Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politikas uzraudzību, un ka, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, šī loma ir nostiprināta; tāpēc uzskata, ka RES asambleja, kuras pastāvēšanas pamatā ir grozītais Briseles līgums, ko nav parakstījušas visas ES dalībvalstis, nav ne politiski piemērota, ne juridiski tiesīga īstenot KDAP parlamentāro uzraudzību;

92.   tādēļ mudina Eiropas Parlamentu un valstu parlamentus, ņemot vērā Lisabonas līguma sniegtās iespējas, pilnībā izmantot šā līguma 1. protokolu, lai stiprinātu sadarbību KĀDP un KDAP jomā, veidojot ciešākas un strukturētākas darba attiecības starp attiecīgajām komitejām, kas atbild par drošības un aizsardzības jautājumiem; uzsver, ka šī ciešākā sadarbība starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem aizstās tās prerogatīvas, kuras RES asambleja ir nelikumīgi uzņēmusies; uzsver arī nepieciešamību pielāgot savas struktūras, lai efektīvāk nodrošinātu KDAP uzraudzību; prasa, lai Padome un augstais pārstāvis / priekšsēdētāja vietnieks rastu veidu, kā iesaistīt Eiropas Parlamentu un tā atbildīgo komiteju civilo krīžu vadības koncepciju un operatīvās darbības plānu izstrādes sākumposmā;

93.   lūdz, lai Padome laikus informētu Parlamentu par sagatavošanā esošajām misijām un operācijām, kā arī par to norisi; iesaka Padomei pārredzamības nolūkā to regulāri informēt par Athena mehānisma un sākumfonda izmantošanu, kā tā jau agrāk ir darījusi, izmantojot KĀDP apropriācijas civilām misijām; uzskata, ka budžeta skaidrības labad militāriem mērķiem neparedzēto pirmo izdevumu kopsumma būtu jānorāda ES budžetā un ka pēc nepieciešamajiem Līguma grozījumiem ES budžetā papildus būtu jānorāda arī izdevumi militāriem mērķiem;

94.   lūdz pārskatīt 2002. gada iestāžu nolīgumus starp Eiropas Parlamentu un Padomi par Eiropas Parlamenta piekļuvi jutīgai Padomes informācijai EDAP un KDAP jomā, lai atbildīgie deputāti, īpaši Drošības un aizsardzības un Cilvēktiesību apakškomiteju priekšsēdētāji varētu iegūt informāciju, kas viņiem nepieciešama pilnvaru īstenošanai, pamatojoties uz pilnīgu informāciju;

o
o   o

95.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un NATO Parlamentārai asamblejai, kā arī ANO un NATO ģenerālsekretāriem.

(1) OV C 33 E, 9.2.2006., 580. lpp. (2) OV C 314 E, 21.12.2006., 334. lpp. (3) OV C 285 E, 26.11.2009., 23. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0075. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0076. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0099. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0057. (8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0333.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcija par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu

P7_TA(2010)0062 RC-B7-0137/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2009. gada 24. aprīļa ieteikumu Padomei par ieroču neizplatīšanu un par Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) nākotni (2008/2324 (INI))(1),

–   ņemot vērā iepriekšējās 2004. gada 26. februāra(2), 2005. gada 10. marta(3), 2005. gada 17. novembra(4) un 2007. gada 14. marta(5) rezolūcijas par kodolieroču neizplatīšanu un kodolatbruņošanos,

–   ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Irānu(6),

–   ņemot vērā 2010. gadā gaidāmo Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalstu pārskatīšanas konferenci,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par kodolieroču neizplatīšanas un kodolatbruņošanās jautājumiem, jo īpaši Rezolūciju Nr. 1540 (2004), Nr. 1673 (2006) un Nr.  1887 (2009),

–   ņemot vērā ES un ASV 2009. gada 3. novembra augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju (3. pielikums),

–   ņemot vērā 2008. gada 5. jūnija rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un KĀDP īstenošanu(7),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, ko Eiropadome pieņēmusi 2003. gada 12. decembrī,

–   ņemot vērā nesen sagatavoto ziņojumu par sešos mēnešos panākto, īstenojot ES stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu (2009/II),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra paziņojumu par lielāku starptautisko drošību, it īpaši tā 6., 8. un 9. punktu, kuros pausta ES apņemšanās apkarot masu iznīcināšanas ieroču un to piegādes līdzekļu izplatīšanu,

–   ņemot vērā Līgumu par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu, Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) vispārējos drošības nolīgumus un papildu protokolus, Konvenciju par kodolvielu fizisko aizsardzību, Konvenciju par kodolterorisma novēršanu, Hāgas rīcības kodeksu pret ballistisko raķešu izplatīšanu, Līgumu par stratēģisko ieroču samazināšanu (START I), kura darbības termiņš beigsies 2009. gadā, un Līgumu par stratēģisko uzbrukumu samazināšanu (SORT),

–   ņemot vērā ziņojumu par Eiropas Drošības stratēģijas īstenošanu, par ko Eiropadome vienojās 2008. gada 11. decembrī,

–   ņemot vērā 2009. gada 21. decembra jautājumus Komisijai un Padomei par kodolieroču neizplatīšanas līgumu (O-0170/2009 – B7-0010/2010, O-0169/2009 – B7-0009/2010),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē pieņemto deklarāciju par Irānu,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā masu iznīcināšanas ieroču un to piegādes līdzekļu izplatīšana ir viens no lielākajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai un tā kā visaktuālākā prioritāte drošības jomā ir panākt to, lai teroristiem vai citām valstīm nebūtu kodolieroču iegādes vai izmantošanas iespējas, samazināt šo ieroču krājumus pasaulē un censties sasniegt mērķi ‐ pasaule bez kodolieročiem;

B.   tā kā nešaubīgi nav gūti panākumi konkrētu mērķu (piemēram, tā dēvēto “13 pasākumu” (8)) sasniegšanā saistībā ar Neizplatīšanas līguma mērķu izpildi, par kuriem vienojās iepriekšējās pārskata konferencēs, jo sevišķi tagad, kad draudus rada dažādi iemesli, tostarp kodolieroču izplatīšanas pieaugums; tā kā tas ir cieši saistīts ar palielinātu pieprasījumu pēc kodoltehnoloģijas un tās pieejamību, un iespējamība, ka šāda tehnoloģija un radioaktīvie materiāli var nonākt noziedzīgu organizāciju un teroristu rīcībā;

C.   tā kā KNL kā kodolieroču neizplatīšanas režīma stūrakmens ir jānostiprina, jo vajadzīga drosmīga politiskā vadība un vairāki progresīvi un secīgi pasākumi, lai no jauna apstiprinātu Kodolieroču neizplatīšanas līguma spēkā esamību, kā arī nostiprinātu līgumus, nolīgumus un aģentūras, kas veido pašreizējo izplatīšanas un atbruņošanās režīmu, tostarp jo īpaši Līgumu par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) un Starptautiskās Atomenerģijas aģentūru (SAEA);

D.   tā kā nepieciešama visu trīs KNL pīlāru (kodolieroču neizplatīšana, atbruņošanās un sadarbība kodolenerģijas tehnoloģiju izmantošanas jomā civiliem mērķiem) turpmāka pilnveidošana;

E.   tā kā KNL parakstījušās kodollielvalstis vilcinās ierobežot vai likvidēt savus kodolieroču arsenālus un samazināt pakļaušanos kodolbruņošanās militārajai doktrīnai;

F.   aicinot panākt turpmāku progresu visos atbruņošanās aspektos, lai uzlabotu vispārējo drošību;

G.   tā kā ES apņēmusies izmantot visas tās rīcībā esošās iespējas, lai novērstu un apstādinātu vispārējas bažas izraisošas kodolieroču izplatīšanas programmas un atturētu no to īstenošanas un, ja iespējams, atteiktos no tām vispār, kā tas nepārprotami pausts ES stratēģijā pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, ko Eiropadome pieņēmusi 2003. gada 12. decembrī;

H.   tā kā ES ir jāpastiprina centieni cīņā pret kodolieroču izplatīšanu un tās finansēšanu, lai sodītu izplatīšanas darbības un izstrādātu pasākumus zināšanu un prasmju nemateriālas nodošanas novēršanai, izmantojot visus pieejamos instrumentus, tostarp daudzpusējus nolīgumus un pārbaudes mehānismus, valstu un starptautiskā līmenī koordinētus eksporta pārraudzības mehānismus, kopīgas draudu samazināšanas programmas un politiskos un ekonomiskos ietekmēšanas līdzekļus;

I.   atzinīgi vērtējot kopīgo deklarāciju par neizplatīšanu un atbruņošanos, kas pieņemta ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē 2009. gada 3. novembrī un kurā uzsvērta nepieciešamība saglabāt un stiprināt attiecīgos daudzpusējos pasākumus, jo īpaši Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kā arī pausts atbalsts tam, lai stātos spēkā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārīgo aizliegumu, un aicināts 2010. gada janvārī uzsākt sarunas par skaldmateriālu aizliegšanas līgumu; turklāt norādot, ka deklarācijā atkārtoti pausts, ka Irānai un Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai jāpilda starptautiskās saistības kodolenerģijas jomā;

J.   tā kā Irāna ir nokavējusi līdz gada beigām noteikto termiņu un nav atsaukusies uz aicinājumiem ļaut Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras inspektoriem apmeklēt tās kodolobjektus; tā kā Irāna līdz šim nav darījusi neko, lai atjaunotu starptautiskās sabiedrības uzticību tās kodolprogrammas pilnībā miermīlīgajam raksturam;

K.   iedvesmojoties no atbruņošanās priekšlikumiem, kurus ierosinājuši Henry Kissinger, George P. Schultz, William J. Perry un Sam Nunn 2007. gada janvārī un 2008. gada janvārī, līdzīgiem bijušo valsts vadītāju apņemšanās piemēriem Apvienotajā Karalistē, Francijā, Vācijā, Itālijā, Niderlandē un Beļģijā, Kodolieroču konvencijas projekta un Hirosimas un Nagasaki protokola, kurus visā pasaulē atbalsta pilsoniskās organizācijas un politiskie līderi, kā arī ‐ no dažādām kampaņām, piemēram, 'Global Zero“;

L.   tā kā NATO stratēģiskās koncepcijas pārskatīšana ir iespēja atkārtoti izvērtēt alianses kodolenerģētikas politiku kopumā, lai sasniegtu mērķi “pasaule bez kodolieročiem”; tā kā tiek lēsts, ka NATO kodolieroču režīma vai divpusēju vienošanos ietvaros piecās NATO valstīs (Beļģijā, Vācijā, Itālijā, Nīderlandē un Turcijā), kurām nav kodolieroču, joprojām ir izvietoti 150 līdz 200 taktisko kodolieroču;

M.   tā kā ‐lai atjaunotu un stiprinātu kodolieroču neizplatīšanas režīmu ‐ ir nepieciešama cieša koordinācija un sadarbība starp ES un tās partneriem, jo īpaši Amerikas Savienotajām Valstīm un Krieviju;

N.   šajā sakarībā atzinīgi vērtējot Lielbritānijas un Norvēģijas kopīgo iniciatīvu, kuras mērķis ir pārbaudīt kodolieroču demontēšanas īstenošanas iespējamību un ar to saistītās pārbaudes procedūras, kā arī paredzēt tam attiecīgus procedūras pasākumus, kas ir konkrēts ieguldījums jautājuma pareizā risināšanā;

O.   tā kā 2008. gadā Francijas un Lielbritānijas valdības paziņoja par to rīcībā esošo kaujas kodolgalviņu samazināšanu, bet vienlaicīgi nolēma modernizēt savus kodolarsenālus; tā kā dalībvalstīm ir pienākums veicināt ES neizplatīšanas un atbruņošanās politiku,

1.   aicina visas iesaistītās puses izmantot iespēju, ko piedāvā ANO Kodolieroču neizplatīšanas līguma 2010. gada pārskata konference, lai sekmētu mērķa īstenošanu par pilnīgu kodolatbruņošanos, kas balstīta uz starptautisku nolīgumu par pakāpenisku kodolieroču iznīcināšanu visā pasaulē, un censties īstenot mērķi par pilnīgu kodolatbruņošanos, balstoties uz pakāpeniski panāktu daudzpusēju vienošanos;

2.   uzsver nepieciešamību NKL 2010. gada pārskata konferencē izstrādāt stratēģijas, lai vienotos par nolīgumu attiecībā uz ieročos izmantotā skaldmateriāla ražošanas pārtraukšanu nediskriminējošā veidā, kas nozīmē, ka nolīgumā, par kuru notiek sarunas, būtu jānosaka, ka ne tikai valstis, kurām nav kodolieroču, bet arī valstis, kuras līdz šim nav parakstījušas KNL, nopietni apņemas pārtraukt skaldmateriāla izmantošanu ieroču ražošanā un demontē visas ražotnes, kurās tiek ražots skaldmateriāls šiem ieročiem;

3.   uzsver, ka piecām ANO Drošības padomes dalībvalstīm, no kurām visām pieder kodolieroči, būtu jātiecas nopietni apņemties pakāpeniski pārtraukt skaldmateriāla izmantošanu ieroču ražošanā un demontēt visas ražotnes, kurās tiek ražots skaldmateriāls šiem ieročiem;

4.   aicina visas puses pārskatīt savu militāro doktrīnu ar nolūku atteikties no pirmā trieciena iespējas;

5.   aicina Padomi un dalībvalstis sniegt koordinētu, pozitīvu un uzskatāmu ieguldījumu 2010. gada KNL pārskatīšanas konferences diskusijās, jo īpaši ierosinot tālejošu pasākumu grafiku planētas atbrīvošanai no kodolieročiem un konkrētas iniciatīvas, lai atjaunotu ANO konferenci par atbruņošanos, un veicinot atbruņošanās pasākumus, kuru pamatā ir 1995. gada KNL pārskatīšanas konferences beigās pieņemtais “Principu un mērķu paziņojums” un 2000. gada KNL pārskatīšanas konferencē vienbalsīgi pieņemtie “13 praktiskie pasākumi”;

6.   pauž bažas par to, ka Izraēla, Indija un Pakistāna nav parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, bet Ziemeļkoreja 2003. gadā izstājās no tā; aicina minētās valstis parakstīt šo līgumu;

7.   mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jomā, Padomi un Komisiju regulāri informēt Parlamentu par visām sanāksmēm, gatavojoties Kodolieroču neizplatīšanas līguma 2010. gada pārskata konferencei, un atbilstoši ņemt vērā tā viedokli par neizplatīšanas un atbruņošanās jautājumiem saistībā ar šo konferenci;

8.   šajā sakarībā mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomi un Komisiju darīt visu iespējamo, lai sadarbībā ar visām iesaistītajām pusēm un nevalstiskajiem dalībniekiem, kas iestājas par vispārēju atbrīvošanos no kodolieročiem (īpaši pilsētu mēru miera kustības tīklu), palielināt izpratni Eiropā par neizplatīšanas jautājumiem;

9.   atzinīgi vērtē masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas klauzulu iekļaušanu ES nolīgumos ar trešām valstīm un rīcības plānos; norāda, ka šādi pasākumi jāīsteno bez izņēmuma visām ES partnervalstīm;

10.   ļoti atzinīgi vērtē ASV prezidenta Baraka Obamas 2009. gada 5. aprīļa runu Prāgā, kurā viņš pauda apņemšanos turpināt kodolatbruņošanos un izklāstīja savu redzējumu par pasauli bez kodolieročiem; aicina Padomi paust skaidru atbalstu attiecībā uz šo apņemšanos;

11.   atkārto, cik svarīgi ir, lai Padome sadarbībā ar tās partneriem aktīvi atbalstītu konkrētus priekšlikumus par to, kā pakļaut SAEA kontrolei jebkuras kodoldegvielas ražošanu, izmantošanu un atkārtotu apstrādi, kā arī par starptautiskas degvielas bankas izveidošanu; turklāt atbalsta arī citus ierosinājumus par kodoldegvielas cikla sadalīšanu kodolenerģijas miermīlīgas izmantošanas nolūkā, šajā sakarībā paturot prātā, ka Parlaments atzinīgi vērtē Padomes un Komisijas gatavību veikt finansiālu ieguldījumu līdz pat EUR 25 miljonu apmērā kodoldegvielas bankas izveidē SAEA uzraudzībā un vēlas, lai drīzumā tiktu apstiprināta vienota rīcība šajā jautājumā;

12.   atbalsta turpmākos centienus, lai pilnveidotu SAEA pilnvaras, tostarp drošības nolīgumu papildu protokolu vispārēju piemērošanu un citus pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt uzticības veidošanos; prasa nodrošināt, ka šai organizācijai piešķir pietiekamus līdzekļus, lai tā izpildītu būtisko uzdevumu īstenot drošas kodoldarbības; mudina Padomi un Komisiju censties nostiprināt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras, tostarp SAEA Drošības pasākumu analītiskās laboratorijas (Zeibersdorfā, Austrijā) kompetences;

13.   uzsver ‐ ir būtiski, lai pēc iespējas drīz stātos spēkā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT); šajā sakarībā atzinīgi vērtē ASV administrācijas nodomu nodrošināt minētā līguma ratifikāciju; prasa, lai Padome pilnībā atbalsta sarunas saistībā ar līgumu par kodolieročos vai citās kodoliekārtās izmantotā skaldmateriāla ražošanas pēc iespējas drīzu pārtraukšanu; cer, ka tiks veikts jauns situācijas pārskats kodolenerģijas jomā, ar kuru ASV paredzētu saistības vairs neizstrādāt atomieročus, tostarp tādus, kas var sagraut kodolbunkurus, paredzētu kodolieroču uzkrājumu samazināšanu un mudinātu ASV vairāk pievērsties aizsardzības veidiem, kas nav saistīti ar kodolenerģiju;

14.   aicina izvērst dialogu ar jauno ASV administrāciju un visām kodolieroču lielvalstīm, lai īstenotu kopīgu programmu par pakāpenisku kaujas kodolgalviņu uzkrājumu samazināšanu; īpaši atbalsta Krievijas un ASV īstenotos pasākumus, kuru mērķis ir ievērojami samazināt kodolieročus, kā tas ir noteikts START 1un SORT līgumos;

15.   šajā sakarībā atzinīgi vērtē Krievijas Federācijas un ASV lēmumu veikt sarunas, lai noslēgtu jaunu visaptverošu un juridiski saistošu vienošanos, ar ko tiktu aizstāts Līgums par stratēģisko ieroču samazināšanu (START), kura termiņš beidzās 2009. gada decembrī, un to, ka prezidenti Baraks Obama un Dmitrijs Medvedjevs 2009. gada 6. jūlijā ir parakstījuši “Kopējo vienošanos par līguma START-1 turpinājuma līgumu”; atzinīgi vērtē nesen panākto progresu ASV un Krievijas sarunās un sakarā ar sarunu nākamo kārtu, kas 2010. gada 9. martā sāksies Ženēvā, cer, ka tiks panākts galīgs nolīgums;

16.   konstatē, ka ASV atteikusies no sākotnējiem plāniem attiecībā uz pretraķešu aizsardzības sistēmām Eiropā; atbalsta jauno pieeju, kas paredz visas Eiropas un Krievijas iesaistīšanu;

17.   aicina izveidot no kodolieročiem brīvas zonas, kas būtu pozitīvs solis no kodolieročiem brīvas pasaules izveidošanā; šajā sakarībā uzskata, ka no kodolieročiem brīvas zonas izveidei Tuvajos Austrumos ir būtiska nozīme, lai panāktu ilgstošu un visaptverošu mieru šajā reģionā; norāda, ka visu taktisko kaujas galviņu aizliegšana Eiropā starplaikā varētu izveidot precedentu turpmākajam kodolatbruņošanās procesam;

18.   vērš uzmanību uz taktisko kodolieroču anahronismu stratēģiskā ziņā un to, ka Eiropai ir jāveicina to skaita samazināšana un Eiropas atbrīvošana no tiem, īstenojot plašāku dialogu ar Krieviju; šajā sakarā norāda uz Vācijas koalīcijas 2009. gada 24. oktobra vienošanos censties panākt ASV kodolieroču izvešanu no Vācijas, kas būtu daļa no globāla procesa, lai panāktu no kodolieročiem brīvu pasauli; atzinīgi vērtē Vācijas, Nīderlandes, Beļģijas, Luksemburgas un Norvēģijas ārlietu ministru 2010. gada 26. februāra vēstuli NATO ģenerālsekretāram, kurā pausts aicinājums uzsākt visaptverošu diskusiju alianses ietvaros par to, kā tuvoties vispārējam politiskajam mērķim ‐ pasaulei bez kodolieročiem;

19.   atbalsta divējādu pieeju Irānas kodolprogrammai; atkārtoti mudina Irānu pilnībā un nekavējoties ievērot savas saistības, ko paredz attiecīgās ANO Drošības padomes un SAEA rezolūcijas, jo īpaši izpildīt SAEA valdes 2009. gada 27. novembra rezolūcijā noteiktās prasības; mudina Padomi atbalstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes paredzētos pasākumus, ja Irāna turpinās nesadarboties ar starptautisko sabiedrību tās kodolprogrammas jautājumā; aicina Padomi būt gatavai veikt nepieciešamos īpaši pārdomātus pasākumus, kas vērsti uz kodolieroču neizplatīšanu, tostarp sankcijas šā ANO Drošības padomes procesa papildināšanai;

20.   pauž nožēlu par nesenajiem kodolizmēģinājumiem, ko 2009. gada 24. septembrī veica Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR), un to, ka šī valsts noraida ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1887; tomēr atbalsta ASV pieeju par divpusēju dialogu saistībā ar sešu pušu sarunām, lai panāktu Korejas pussalas atbrīvošanu no kodolieročiem, un norāda, ka šajā sakarībā īpaša loma ir Ķīnai;

21.   atbalsta augstākā līmeņa sanāksmes sasaukšanu par kodoldrošības jautājumiem 2010. gada aprīlī, atzīstot, ka neatļauta kodolmateriālu tirdzniecība un izmantošana rada akūtus un nopietnus draudus vispārējai drošībai, un gaida konkrētus priekšlikumus par to, kā varētu uzlabot neaizsargātu kodolmateriālu drošību, aptverot arī pasākumus efektīvai to vietu izmeklēšanai, kurās materiāli nelikumīgi paņemti, un noskaidrojot, kas par to ir atbildīgs;

22.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram, KNL 2010. gada pārskata konferences priekšsēdētājam un SAEA ģenerāldirektoram.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0333. (2) OV C 98 E, 23.4.2004., 152. lpp. (3) OV C 320 E, 15.12.2005., 253. lpp. (4) OV C 280E, 18.11.2006., 453. lpp. (5) OV C 301 E, 13.12.2007., 146. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0016. (7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0255. (8) Apvienoto Nāciju Organizācija ‐ Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalstu 2000. gada pārskata konference, NPT/CONF.2000/28 (I un II daļa).