Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2009/2151(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0227/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0227/2010

Debates :

PV 20/09/2010 - 23
CRE 20/09/2010 - 23

Balsojumi :

PV 21/09/2010 - 5.8
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0326

Pieņemtie teksti
PDF 254kWORD 95k
Otrdiena, 2010. gada 21. septembris - Strasbūra
Komisijas paziņojums “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”
P7_TA(2010)0326A7-0227/2010

Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par Komisijas paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai” (2009/2151(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”(1) un attiecīgo ietekmes novērtējumu(2), kā arī Komisijas 2007. gada 14. decembra darba dokumentu par Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēmu pilnveidošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 16. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem 2009. gada vasarā(4), 2007. gada 4. septembra rezolūciju par dabas katastrofām(5), 2006. gada 7. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem un plūdiem(6), 2002. gada 5. septembra rezolūciju par plūdiem Eiropā(7), 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par sausumu Portugālē(8), 2005. gada 12. maija rezolūciju par sausumu Spānijā(9), 2005. gada 8. septembra rezolūciju par dabas katastrofām (ugunsgrēki un sausums) Eiropā(10), 2006. gada 18. maija rezolūcijas par dabas katastrofām (mežu ugunsgrēki, sausums un plūdi) ‐ lauksaimniecības aspektiem(11), reģionālās attīstības aspektiem(12) un vides aspektiem(13), 2010. gada 11. marta rezolūciju par lielajām dabas katastrofām Madeiras autonomajā apgabalā un vētras “Ksintija” izraisītajām sekām Eiropā(14), kā arī Eiropas Parlamenta 2006. gada 18. maija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(15),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 16. jūnija secinājumus par to, kā stiprināt Eiropas Savienības reaģēšanas spējas katastrofu gadījumos(16), un 12.–15. punktu prezidentvalsts secinājumos 2006. gada 15. un 16. jūnija Briseles Eiropadomē par Eiropas Savienības reaģēšanas spējām uz ārkārtas situācijām, krīzēm un dabas katastrofām(17),

–  ņemot vērā 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu(18),

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīvu 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas(19), (Seveso II direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību(20) (Plūdu direktīva),

–  ņemot vērā Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu(21) (IVN direktīva),

–  ņemot vērā “Hjogo rīcības pamatplānu 2005.–2015. gadam: Veidojot valstu un kopienu pretestības spēju pret katastrofām”, kas pieņemts Kobē 2005. gada 22. janvārī(22),

–  ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, kas pieņemta Riodežaneiro 1992. gada 5. jūnijā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 196. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A7-0227/2010),

A.  tā kā par arvien būtiskāku katastrofu pārvaldības cikla posmu vajadzētu kļūt to novēršanai, un tai būtu jāpiešķir lielāks sociālais nozīmīgums;

B.  tā kā dabas katastrofas apdraud ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību, iespaido ilgtspējīgu attīstību un apdraud sociālo kohēziju;

C.  tā kā tādi faktori kā intensīva augsnes izmantošana, nekoordinēta rūpniecības un pilsētu izaugsme, lauku pamešana, pārtuksnešošanās un ārkārtēju laika apstākļu biežuma palielināšanās padara dalībvalstis, jo īpaši konverģences reģionus, mazāk aizsargātas pret dabas un cilvēku izraisītām katastrofām;

D.  tā kā klimata pārmaiņas aizvien biežāk izraisa dabas katastrofas (plūdus, pārmērīgu sausumu un ugunsgrēkus), kā rezultātā cilvēki zaudē dzīvību un veidojas nopietns kaitējums vides, ekonomikas un sociālajā jomā;

E.  tā kā katastrofām parasti ir vairāki iemesli, kas ne vienmēr ir saistīti tikai ar ārkārtējām dabas parādībām, bet gan bieži tās veicina cilvēku aplamā attieksme pret apkārtējo fizisko vidi;

F.  tā kā katastrofas var izraisīt tehnoloģiskas un rūpnieciskas avārijas, un to rezultātā var notikt bīstamu ķīmisku, bioloģisku, radioaktīvu vai kodolvielu (CBRN) noplūde, radot būtisku kaitējumu veselībai, ražai, infrastruktūrai vai mājlopiem;

G.  tā kā nereti dabas un cilvēka izraisītās katastrofas lielā mērā būtu bijis iespējams novērst; tā kā arī ar ES politiku pastāvīgi ir jānodrošina stimuls valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm izstrādāt, finansēt un īstenot efektīvāku katastrofu novēršanas un vides aizsardzības politiku;

H.  tā kā holistiskai, apsteidzošai, uz zināšanām balstītai un efektīvai pieejai katastrofu novēršanā vajadzētu aptvert dažādus vietējo, reģionālo un valsts iestāžu sadarbības līmeņus, kā arī iesaistīt citas aprindas, kam ir saistība ar zemi un līdz ar to arī zināšanas par to;

I.  tā kā pašlaik spēkā esošie katastrofu novēršanas pasākumi izrādījušies nepietiekami un Eiropas Parlamenta iepriekšējie priekšlikumi vēl nav pilnībā īstenoti, tādējādi kavējot īstenot konsolidētu stratēģiju dabas un cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai ES līmenī;

J.  tā kā pastāvīgais sausums un ugunsgrēki arī paātrina pārtuksnešošanās procesu, jo īpaši Eiropas dienvidos, galvenokārt skarot Vidusjūras mežu teritorijas un plašās mežaines, kurās ir tikai viena veida, turklāt pret uguni īpaši jutīgas svešzemju koku sugas, un tādējādi minētie faktori apdraud cilvēku dzīvību un skarto iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

K.  tā kā daži no katastrofu novēršanas pamatelementiem ir līdzsvarota zemes apguve/izmantošana, tāda ekonomiskā un sociālā attīstība, kas ir saskaņota ar dabu, ņem vērā enerģētiskos un dabas resursus un vidi, pastiprināta kohēzija Eiropas Savienībā, cīņa pret lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos, pārtuksnešošanos un augsnes eroziju, kā arī vides ziņā ilgtspējīgas lauksaimnieciskās darbības turpināšana;

L.  tā kā mežiem ir ļoti svarīga nozīme vides saudzēšanā, jo tie sekmē līdzsvaru gan oglekļa, gan ūdens ciklā,

1.  atzīmē, ka dabas un cilvēka izraisītām katastrofām var būt ļoti nopietnas sekas uz reģionu un dalībvalstu ekonomisko un sociālo attīstību; norāda, ka katastrofu novēršanas galvenais mērķis ir aizsargāt cilvēka dzīvību, personu drošību un fizisko veselību, cilvēka pamattiesības, vidi, ekonomisko un sociālo infrastruktūru, tai skaitā svarīgāko komunālo infrastruktūru, mājokļus, komunikācijas, transportu un kultūras mantojumu;

2.  uzsver, ka apsteidzoša pieeja ir efektīvāka un lētāka nekā pieeja, kas balstīta uz vienkāršu reaģēšanu uz katastrofām; uzskata, ka vietējo ģeogrāfisko, ekonomisko un sociālo apstākļu pārzināšana ir būtiski svarīga dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai ES politikas virzienos un programmās saskaņotāk vērā tiktu ņemti jautājumi, kas saistīti ar katastrofu novēršanu, un uzsver nepieciešamību īstenot holistisku pieeju katastrofu novēršanā; atgādina, ka jāņem vērā visi dabas un cilvēka izraisītu katastrofu veidi un ka citu apdraudējumu(23) starpā tie var būt plūdi, vētras, sausuma periodi, cunami, zemestrīces, mežu ugunsgrēki, ekstrēmas gaisa temperatūras, vulkānu izvirdumi, lavīnas, zemes nogruvumi, kā arī tehnoloģiju izraisītas katastrofas vai rūpnieciskās avārijas, augsnes erozija, augsnes apakškārtas vai gruntsūdeņu piesārņojums un jūru, ezeru un upju piesārņojums;

4.  mudina Komisiju veicināt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu cilvēka radīto katastrofu novēršanas jomā un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka reģionālo iestāžu darbinieki piedalās mācībās par katastrofu pārvaldību;

5.  uzskata, ka, ņemot vērā katastrofu iespējamo apmēru un/vai pārrobežu dabu, ir atbilstīgi un nepieciešami pastiprināt sadarbību gan reģionālā, gan ES līmenī, pamatojoties uz darbību papildināmību, paraugprakses izplatīšanu un solidaritātes principu starp dalībvalstīm;

6.  atzīmē priekšlikumu izveidot visu dalībvalstu dažādu kompetento valsts dienestu pārstāvju tīklu; uzsver, ka šim tīklam vajadzētu darboties atbilstoši tai sadarbībai, kuru īsteno valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kas ir atbildīgas par katastrofu pārvaldību, teritorijas plānošanu un riska kartēšanu un pārvaldību; uzsver šī tīkla nozīmi, apmainoties ar pieredzi un profilakses pasākumiem, izstrādājot vienotu metodiku un nosakot minimālās prasības attiecībā uz apdraudējuma un riska kartēšanu ES līmenī; aicina šajā tīklā iekļaut lauksaimniecības jomas pārstāvjus un apsvērt arī iespēju uzklausīt ANO Vides programmu, sociālās un nevalstiskās organizācijas, kas strādā šajā jomā, kā arī vēl citas ieinteresētās personas, kuru darbība ir saistīta ar zemi un tāpēc ir arī zināšanas par to;

7.  par ļoti svarīgu uzskata sadarbību informācijas un pieredzes izplatīšanas un tehnisko un zinātnisko risinājumu jomā, kā arī kā arī stratēģiju saskaņošanu iejaukšanās spēju pilnveidošanai;

8.  aicina reģionus izmantot jau esošos teritoriālos un pārrobežu koordinācijas tīklus, lai izveidotu sadarbību, kas vairāk vērsta uz katastrofu novēršanu; uzskata, ka pārrobežu sadarbības struktūras, piemēram, makroreģioni, īstenojot funkcionāli orientētu sadarbību, var kļūt par efektīvām sadarbības platformām katastrofu novēršanas jomā; atbalsta to, ka jāizmanto vērtīgā pieredze, kas šajā jomā gūta iepriekšējo Kopienas Interreg iniciatīvas projektu īstenošanas laikā;

9.  uzskata, ka vienīgi koordinēta rīcība un saskaņotas stratēģijas starp dalībvalstīm, dažādām nozarēm un katastrofu pārvaldības cikla dažādiem dalībniekiem var nodrošināt patiesus panākumus katastrofu novēršanas jomā; uzsver nozīmi, kāda šajās stratēģijās var būt brīvprātīgo darbam, un aicina dalībvalstis šajā nolūkā veicināt sadarbību valsts, reģionālā un vietējā līmenī; ierosina, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011. gads) kontekstā būtu jāizvērtē iespēja dalībvalstu līmenī organizēt sadarbību brīvprātīgā darba jomā, kuras mērķis būtu katastrofu novēršana;

10.  aicina īstenot dalībvalstu, ES kaimiņvalstu, kā arī jaunattīstības valstu sadarbību pārrobežu projektos, lai apmainītos ar paraugpraksi un izplatītu praktiskās zināšanas, izmantojot ES kaimiņattiecību politikas programmas un attīstības programmas;

11.  uzsver, ka atbalsta sniegšanā ir jāiekļauj nediskriminācijas princips; atzīmē, ka palīdzība sniedzama, pamatojoties uz vajadzībām, palīdzības saņēmējus nediskriminējot pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās piederības, mantiskā, dzimšanas vai cita stāvokļa dēļ;

12.  norāda, ka klimata pārmaiņu izraisītās un saasinātās vides problēmas ir pašreizējā piespiedu migrācijas pieauguma iemesls, un tāpēc vēlas īpaši uzsvērt aizvien izteiktāko sakarību starp patvēruma meklētājiem un teritorijām, kurās pasliktinās vides apstākļi; aicina uzlabot t.s. “klimata bēgļu” aizsardzību un izmitināšanu;

13.  uzsver, ka dabas katastrofas vislielāko slogu rada tieši reģioniem un vietējām kopienām, un ka ne to materiālie un personāla resursi, ne arī to zināšanas vai finanšu līdzekļi kopumā nav pietiekami, lai risinātu ar šīm katastrofām saistītās problēmas, izmantojot vienīgi valsts līmeņa un/vai reģionāla līmeņa pieeju, un ka šīm katastrofām ir nepieciešama efektīva Eiropas līmeņa un uz solidaritāti balstīta reakcija;

14.  norāda, cik svarīgi ir samazināt starp reģioniem un dalībvalstīm pastāvošās atšķirības iedzīvotāju un viņu īpašuma, tostarp kultūras mantojuma aizsardzības spēju ziņā, palīdzot to centienos uzlabot novēršanu, jo īpaši reģionos un dalībvalstīs, kuras sevišķi pakļautas katastrofu riskam; mudina īpašu uzmanību pievērst Eiropas visizolētākajiem, vismazāk apdzīvotajiem, kalnainajiem un pierobežas reģioniem, kā arī Eiropas reģioniem, kuros ir visnelabvēlīgākie ekonomiskie apstākļi;

15.  uzsver, ka ir jāatzīst un pienācīgi jāņem vērā dabiskās īpašības un ierobežojumi, kas raksturīgi izolētiem reģioniem, kalnainajiem reģioniem, reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu un kuros vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, nomaļiem un nošķirtiem reģioniem, salām, dabisku iemeslu dēļ mazāk attīstītiem reģioniem, kā arī reģioniem, kuros apvienojas vairāki riski; vērš uzmanību uz papildu grūtībām, ar ko saskaras minētie reģioni cīņā ar katastrofām; aicina pievērst īpašu uzmanību šiem reģioniem, izmantojot dažādos pieejamos finanšu instrumentus, un aicina padarīt elastīgākus nosacījumus Solidaritātes fonda līdzekļu piesaistīšanai attiecībā uz minētajām teritorijām;

16.  uzsver nepieciešamību pārskatīt Solidaritātes fonda regulu, pielāgojot atbilstības kritērijus katra reģiona un katras katastrofas īpašībām (ieskaitot tādas katastrofas, kas attīstās lēnām, piemēram sausums), īpašu uzmanību veltot ražošanas nozarēm, vismazāk aizsargātām teritorijām un skartajiem iedzīvotājiem, kā arī radot iespēju, lai fondu varētu mobilizēt elastīgāk un savlaicīgāk; uzskata, ka Eiropas Savienības Solidaritātes fonda regulas 4. pantā minētās atbilstošās darbības ir pārāk ierobežojošas; uzskata, ka, nosakot atbilstības sliekšņus, ir ļoti būtiski ņemt vērā reģionālo dimensiju, jo citādi reģioni, kuros notiek ļoti smagas katastrofas, var tikt izslēgti, ja netiktu sasniegts visai attiecīgajai dalībvalstij noteiktais slieksnis;

17.  pauž nepieciešamību izveidot piemērotu katastrofu novēršanas finanšu shēmu ar atbilstošiem finanšu resursiem katastrofu novēršanai un cīņai pret tām, kas nostiprinātu un saistītu jau esošos instrumentus, piemēram, kohēzijas, lauku attīstības un reģionālo politiku, Solidaritātes fondu, Septīto pamatprogrammu un Life+ programmas; šajā sakarībā uzskata, ka novēršanu vajadzētu ņemt vērā 2014.–2020. gada finanšu plānā; aicina Eiropas Komisiju izvērtēt iespēju ierosināt sistemātiskāku pieejamo resursu apvienošanu, lai stiprinātu novēršanas mehānismu efektivitāti visā ES;

18.  mudina Komisiju nodrošināt, lai, krīzei šobrīd radot spiedienu uz budžetu, netiktu samazināti pašreizējiem katastrofu novēršanas politikas virzieniem piešķirtie līdzekļi, un lai saskaņā ar pašlaik notiekošo budžeta pārskatīšanu tiktu rūpīgi izvērtētas katastrofu novēršanas jomā konstatētās nepilnības un pārbaudīts, vai visiem katastrofu veidiem ir pieejami attiecīgi instrumenti;

19.  norāda, ka kohēzijas politika ir būtisks instruments dabas katastrofu riska novēršanai; uzskata, ka dažādajiem fondiem un instrumentiem ir jāspēj darboties elastīgi un saskaņoti, lai uzlabotu šīs politikas darbību un efektivitāti; uzsver, ka riska novēršanai jābūt saskaņotai ar citiem politikas virzieniem katastrofu novēršanas jomā, lai tādējādi izvairītos no pasākumu sadrumstalotības, palielinātu to efektivitāti un pievienoto vērtību;

20.  atkārtoti apstiprina nepieciešamību pārbaudīt, vai ES līdzekļi ir izmantoti atbilstošā veidā, un panākt visu nelikumīgi izmantoto līdzekļu atmaksu;

21.  uzsver, ka atbildība par katastrofu novēršanu galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm un ka šajā jomā jāturpina ņemt vērā subsidiaritātes princips;

22.  aicina par zemes apsaimniekošanu atbildīgās dalībvalstis ieviest kritērijus un tiesību aktus, lai novērstu katastrofas teritorijās, ko apdraud plūdi un zemes nogruvumi, kā arī citi ģeoloģiskie riski, ņemot vērā problēmas, ko radījusi neapdomīga mežu izciršana, kā arī turpmāk novērst būvniecību šādās teritorijās;

23.  aicina dalībvalstis izvērtēt iespēju uzlabot katastrofu novēršanas integrāciju ES finanšu valsts darbības programmās, kā arī valstu, reģionālās un vietējās darbības programmās; uzskata, ka visām vides aizsardzībā iesaistītām sabiedriskām personām vajadzētu efektīvi piedalīties un līdzdarboties šajā procesā; mudina Komisiju atbalstīt nepieciešamību pārformulēt dalībvalstu izstrādātās darbības programmas šajā jomā; lai veiktu pieredzes apmaiņu, prasa Komisijai lūgt dalībvalstis sniegt ziņas par jau pieņemtajām darbības programmām saistībā ar dabas un cilvēku izraisītām katastrofām;

24.  uzskata, ka, sniedzot ES atbalstu dalībvalstīm, cita starpā galvenokārt jāatbalsta šādi novēršanas pasākumi:

   a) būvniecības drošības un zemes izmantošanas tiesību aktu izstrāde un pārskatīšana;
   b) tādi pasākumi, ar kuriem novērš risku nākotnē ‐ upju dabisko gultņu atjaunošana; upju baseinu, mitrāju un ar tiem saistīto ekosistēmu atjaunošana un aizsardzība; erozijas un nogulsnēšanās procesu uzraudzība ūdenstecēs; tiltu un ūdens cauruļvadu caurlaidspējas palielināšana; mežu attīrīšana un sakārtošana; meža atjaunošana un piekrastes aizsardzība;
   c) tādu apdzīvoto zonu, jo īpaši pilsētu, aizsardzība un reorganizācija, kuras sevišķi pakļautas noteiktiem katastrofu veidiem, turklāt iesaistot šajā procesā arī iedzīvotājus;
   d) esošās svarīgākās infrastruktūras uzturēšana un drošības kontrole, jo īpaši attiecībā uz dambjiem, degvielas vadiem, ceļu un dzelzceļa tiltiem, kā arī enerģijas piegādes, ūdensapgādes, kanalizācijas, sakaru un telekomunikāciju iekārtām;
   e) lauksaimnieciskās darbības turpināšana teritorijās, kurās samazinājies iedzīvotāju skaits un kuras pakļautas dabas katastrofu riskam, un cilvēku darbības atkārtotas uzsākšanas veicināšanu, izveidojot infrastruktūru, kas ļautu tiem, kuri dzīvo šādās teritorijās, tur arī palikt;

25.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis informatīvu kampaņu veicināšanā attiecībā uz novēršanu un paraugprakses īstenošanu, sniedzot plašai sabiedrībai attiecīgu atjauninātu informāciju un apmācību visiem iedzīvotājiem viegli pieejamos kanālos par visiem apzinātajiem riskiem un procedūrām, kas jāpieņem, saskaroties ar dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu situācijām; mudina iedzīvotāju apmācību sistēmās īpašu uzmanību pievērst jauniem cilvēkiem, sākot jau no skolas vecuma, kā arī lauku kopienām; saistībā ar sabiedrības informētības palielināšanu uzsver arī Eiropas vienotās neatliekamās palīdzības tālruņa līnijas numura 112 nozīmi un nepieciešamību uzlabot tā atpazīstamību;

26.  atgādina, ka ūdens bieži ir saistīts ar dabas katastrofām, izpaužoties ne tikai kā plūdi, kas bieži rodas nepienācīgas plānošanas rezultātā, vai sals, krusa un upju baseinu piesārņošana, bet arī kā ūdens resursu nepietiekamība, kas var radīt ievērojamas izmaiņas, piemēram, lielu platību pārtuksnešošanos Eiropas dienvidos un dienvidaustrumos;

27.  uzsver to, ka ilgstošs sausums aizvadītajos gados ir veicinājis meža ugunsgrēku skaita palielināšanos Eiropā, vienlaikus pastiprinot daudzu reģionu pārtuksnešošanos;

28.  ņemot vērā savstarpējo saikni starp sausumu, mežu ugunsgrēkiem un pārtuksnešošanos, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, kas būtu līdzīga direktīvai par plūdiem, lai veicinātu ES politikas pieņemšanu par ūdens trūkumu, sausumu un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

29.  atkārto aicinājumu Komisijai veicināt Eiropas sausuma un pārtuksnešošanās novērošanas centra darbības uzsākšanu, kas būtu atbildīgs par šo parādību pētījumiem, to seku mazināšanu un sausuma un pārtuksnešošanās ietekmes uzraudzību ar mērķi veicināt saprātīgu stratēģisku lēmumu pieņemšanu un labāku koordināciju starp dalībvalstīm; uzskata, ka jāņem vērā savstarpējā saikne starp sausumu, mežu ugunsgrēkiem, pārtuksnešošanos un pielāgošanos klimata pārmaiņām un ka būtu jānosaka nopietni un uz solidaritāti balstīti mērķi saistībā ar sausuma riska novēršanu un tā pārvaldības politiku;

30.  tā kā meži ir svarīgi kokmateriālu ieguvei, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, plūdu, lavīnu un erozijas novēršanai, gruntsūdeņu resursu pārvaldībai un oglekļa piesaistīšanai, visām dalībvalstīm vajadzētu pievērst uzmanību apdraudējumam, ko mežiem rada ugunsgrēki; tāpēc aicina Komisiju iesniegt un kopīgi ar dalībvalstīm īstenot tiesību aktu priekšlikumus un iniciatīvas mežu aizsardzības un ugunsgrēku novēršanas jomā; uzskata, ka apmežošanas un mežu atjaunošanas projektus vajadzētu atbalstīt, turklāt priekšroka būtu jādod dabīgajām sugām un jauktu koku mežiem, lai veicinātu gan bioloģisko daudzveidību un lielāku izturību pret ugunsgrēkiem, vētrām un slimībām, gan arī ilgtspējīgu koksnes atlieku biomasas vākšanu un izmantošanu, jo tas ir atjaunojams enerģijas avots; uzskata, ka saskaņā ar patiesas sadarbības principu šajā jomā jāveic regulāra datu vākšana, riska karšu sagatavošana un ugunsgrēka riska pārvaldības plānu sagatavošana, nepieciešamo un 27 dalībvalstīs pieejamo resursu noteikšana un koordinācija dažādos līmeņos;

31.  tā kā mežu dedzināšana, kas turklāt tiek veikta arvien biežāk, pēc būtības ir nodarījums pret vidi, aicina Komisiju izpētīt un ierosināt Padomei un Eiropas Parlamentam veidus, kā īstenot piespiedu pasākumus, ar kuriem izskaudīs nevērīgu apiešanos ar uguni un tīšu dedzināšanu;

32.  uzsver, ka novēršanu ir svarīgi izprast saistībā ar dažādām nozarēm, ietverot to attiecīgos nozaru politikas virzienos, lai sekmētu līdzsvarotu zemes izmantošanu un saskaņotu ekonomikas un sociālo attīstību, kas ir līdzsvarā ar dabu;

33.  atzīst, ka noteikti reģioni ir vairāk pakļauti riskam dažu nozaru politikas virzienu dēļ, ar kuriem tika mudināts pamest lauku apvidus un veicināta iedzīvotāju pārmērīga koncentrācija pilsētu teritorijās;

34.  uzskata, ka lauksaimniecību un mežsaimniecību apdraud gan klimatiskie apstākļi, piemēram, sausums, sals, ledus, krusa, meža ugunsgrēki, vētras, plūdi, spēcīgas lietusgāzes un negaisi; gan veselības apdraudējumi, piemēram, kaitēkļu uzbrukumi, dzīvnieku slimības, epidēmijas un sērgas, gan arī savvaļas dzīvnieku nodarītie un cilvēku darbības radītie kaitējumi, piemēram, klimata pārmaiņas, piesārņojums un skābie lieti, gan netīšs un tīšs ģenētiskais piesārņojums; gan zemes nogruvumi, ko rada ar pilsētplānošanu un teritoriālo plānošanu saistītās problēmas; gan ar tehnoloģijām un transportu saistīti draudi; gan arī kalnu teritoriju pārtuksnešošanās, meža ugunsgrēki, kas galvenokārt rodas nepietiekamas mežu apsaimniekošanas un noziedzīgu darbību rezultātā; gan arī upju piesārņojums, ko rada rūpniecības uzņēmumu ķīmiskie atkritumi, barības vielu ieplūde un cilvēku nolaidība mežos;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt lauksaimniecības paraugprakses ieviešanu, kas dažās dalībvalstīs ir ļāvusi uz pusi samazināt slāpekli saturošā mēslojuma nokļūšanu ūdeņos, turklāt nesamazinot ražību;

36.  piekrīt, ka dabas katastrofu efektīvas novēršanas svarīgs elements ir vides un sociālā ziņā līdzsvarota lauksaimniecības politika, kurā ņemta vērā nepieciešamība atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu un lauku attīstību dažādās valstīs un reģionos; iesaka efektīvi stiprināt stimulus darbavietu izveidei lauku vides un lauksaimniecības nozarēs, mudinot cilvēkus apmesties lauku teritorijās, jo tas ir galvenais faktors ekosistēmu saglabāšanā, cīņā pret lauku iedzīvotāju skaita pašreizējo samazināšanās tendenci, šo teritoriju novešanu nabadzībā un spiediena mazināšanā uz pilsētu teritorijām; turklāt uzsver nozīmi, kāda lauksaimniekiem ir kā lauku aizbildņiem un izsaka nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā ir nepietiekami daudz svarīgāko elementu, kas attiecas uz lauksaimniecības nozari;

37.  atbalsta Eiropas lauksaimniecības valsts apdrošināšanas sistēmas izveidi; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par kopīgu Eiropas valsts apdrošināšanas sistēmu, lai uzlabotu to jautājumu risināšanu, kas attiecas uz risku un lauksaimnieku ienākumu nestabilitāti saistībā ar dabas un cilvēku izraisītām katastrofām; uzsver, ka šai sistēmai ir jābūt vērienīgākai par pašreizējo modeli, lai novērstu to, ka ES pastāv daudz dažādu apdrošināšanas shēmu, radot ļoti lielas lauksaimnieku ienākumu atšķirības; uzskata, ka ir steidzami jānodrošina, lai visiem lauksaimniekiem visās dalībvalstīs būtu pieejama arī minimālā kompensāciju sistēma dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis agrovides piemaksu aprēķinā iekļaut papildu izmaksas, kas lauksaimniekiem rodas, veicot pasākumus ugunsgrēku novēršanai (piemēram, ugunsdrošības joslu uzturēšana, nokaltušo kokveida augu novākšana, augsnes apstrāde gar zemes gabalu malām u.c.), kā arī veicot nosusināšanas pasākumus (novadgrāvju un kanālu tīrīšana);

39.  uzsver, cik svarīgi ir pētīt pielāgošanās pasākumus laukos un pilsētās, ņemot vērā to, ka ārkārtēji laika apstākļi ir aizvien biežāka un nopietnāka parādība dažādos ģeogrāfiskajos apgabalos; uzskata, ka klimata pārmaiņu paredzamā negatīvā ietekme būs papildu ierobežojums lauksaimnieciskajai darbībai, pārtikas drošībai un pārtikas apgādes suverenitātei, un uzsver nepieciešamību risināt šo un citas problēmas saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un to negatīvās ietekmes mazināšanu;

40.  uzsver valstu īstenoto pētniecības un izstrādes pasākumu svarīgumu attiecībā uz katastrofu novēršanu un pārvaldību un aicina īstenot ciešāku koordināciju un sadarbību starp dažādu dalībvalstu pētniecības un izstrādes iestādēm, jo īpaši tajās valstīs, kuras saskaras ar līdzīgiem riskiem; mudina pilnveidot agrīnās brīdināšanas sistēmas dalībvalstīs un izveidot jaunas, kā arī stiprināt esošās saites starp dažādām agrīnās brīdināšanas sistēmām; iesaka Komisijai ņemt vērā šīs vajadzības un nodrošināt attiecīgu finansējumu;

41.  uzsver nepieciešamību sagatavot dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas no cilvēkresursu struktūras, labas prakses un riska apzināšanās viedokļa, lai tās spētu rīkoties katastrofu gadījumā;

42.  uzsver, ka ir svarīga visaptveroša datu un informācijas apkopošana saistībā ar katastrofu radītajiem riskiem un izmaksām un šīs informācijas apmaiņa ES mērogā, lai veiktu salīdzinošus pētījumus un noteiktu katastrofu iespējamo pārrobežu ietekmi, tādējādi dalībvalstīm dodot iespēju apkopot informāciju par to civilās aizsardzības spējām un medicīnas resursiem, un uzsver, ka nav jāveido jaunas, bet jāizmanto un jāattīsta jau pastāvošas struktūras, piemēram, Monitoringa un informācijas centrs (MIC);

43.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl arvien nav veikusi pētījumu par apdraudējuma un riska kartēšanas praksi dalībvalstīs, kā paredzēts tās 2009. gada 23. februāra paziņojumā “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”; mudina Komisiju izpildīt šo apņemšanos 2010. gada pirmajā pusē;

44.  uzskata, ka ES mērogā jāizveido kopēja metodoloģija un jānosaka minimālās prasības apdraudējuma un riska kartēšanai;

45.  uzsver, cik būtiski ir sagatavot standartus, lai analizētu un izteiktu katastrofu sociālekonomisko ietekmi uz kopienām;

46.  iesaka ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas pārskatīšanā vispusīgāk ņemt vērā katastrofu novēršanas jautājumus, jo īpaši saistībā ar novērtēšanu, saziņu un informēšanu par riskiem;

47.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) COM(2009)0082.
(2) SEC(2009)0202.
(3) SEC(2007)1721.
(4) OV C 224 E, 19.8.2010., 1. lpp.
(5) OV C 187 E, 24.7.2008., 55. lpp.
(6) OV C 305 E, 14.12.2006., 240. lpp.
(7) OV C 272 E, 13.11.2003., 471. lpp.
(8) OV C 33 E, 9.2.2006., 599. lpp.
(9) OV C 92 E, 20.4.2006., 414. lpp.
(10) OV C 193 E, 17.8.2006., 322. lpp.
(11) OV C 297 E, 7.12.2006., 363. lpp.
(12) OV C 297 E, 7.12.2006., 369. lpp.
(13) OV C 297 E, 7.12.2006., 375. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0065.
(15) OV C 297 E, 7.12.2006., 331. lpp.
(16) 10128/08.
(17) 10633/1/06.
(18) OV L 71, 10.3.2007., 9. lpp.
(19) OV L 10, 14.1.1997., 13. lpp.
(20) OV L 288, 6.11.2007., 27. lpp.
(21) OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.
(22) A/CONF.206/6.
(23) Šis ir nepilnīgs dabas un cilvēka izraisīto katastrofu saraksts; tāpēc šajā sarakstā var iekļaut arī citus dabas un cilvēka izraisīto katastrofu veidus, kuri šajā ziņojumā nav pieminēti.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika