Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2010/2078(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0314/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0314/2010

Debates :

PV 22/11/2010 - 13
CRE 22/11/2010 - 13

Balsojumi :

PV 23/11/2010 - 6.16
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0418

Pieņemtie teksti
PDF 297kWORD 70k
Otrdiena, 2010. gada 23. novembris - Strasbūra
ECB 2009. gada pārskats
P7_TA(2010)0418A7-0314/2010

Eiropas Parlamenta 2010. gada 23. novembra rezolūcija par ECB 2009. gada pārskatu (2010/2078(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2009. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 284. pantu,

–  ņemot vērā Līgumam pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 15. pantu,

–  ņemot vērā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. oktobra paziņojumu “Gada pārskats par euro zonu ‐2009. gads” (COM(2009)0527) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1313/2),

–  ņemot vērā Jacques de Larosière vadītās augsta līmeņa darba grupas 2009. gada 25. februāra ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu (COM(2009)0499),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku komitejas darbību (COM(2009)0500),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par ECB 2008. gada pārskatu(2),

–  ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMU@10 ‐ Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0314/2010),

A.  tā kā pēc uzņēmuma Lehman Brothers sabrukuma finanšu krīze pastiprinājās un kopējais reālā IKP apmērs euro zonā 2009. gadā samazinājās par 4,1 %; tā kā, neraugoties uz šādu kopējo IKP rādītāju, euro zonas dalībvalstīs ir vērojamas būtiskas IKP apmēra atšķirības;

B.  tā kā gada vidējā inflācija saglabājās 0,3 % robežās un sagaidāmā vidēja termiņa un ilgtermiņa inflācija joprojām atbilda ECB mērķim saglabāt inflācijas līmeni zem 2 %, bet tuvu šim rādītājam;

C.  tā kā vidējais euro zonas valstu budžeta deficīts palielinājās līdz aptuveni 6,3 % un valsts parāda pret IKP attiecība euro zonā no 69,4 % no IKP 2008. gadā palielinājās līdz 78,7 % 2009. gadā;

D.  tā kā EUR maiņas kurss pret ASV dolāru strauji kritās no USD 1,39 2009. gada 2. janvārī līdz USD 1,26 2009. gada marta vidū, pēc tam palielinājās līdz USD 1,51 maksimumam 2009. gada decembra sākumā, taču 2010. gadā kritās, sasniedzot USD 1,19 minimumu 2010. gada 2. jūnijā;

E.  tā kā Ķīnas iestādes 2009. gadā publicēja kļūdainu renminbi maiņas kursu pret euro, tādējādi panākot mākslīgi spēcīgu euro pret Ķīnas valūtu;

F.  tā kā ECB samazināja procentu likmes līdz 1 % un visa 2009. gada garumā turpināja veikt būtiskus un agrāk neveiktus nestandarta pasākumus kreditēšanas atbalstam; tā kā ECB bilances apjoms visa 2009. gada garumā ir ievērojami palielinājies;

G.  tā kā euro zonā 2009. gada otrajā pusē bija vērojamas ekonomikas stabilizācijas pazīmes un, lai gan ceturkšņa izaugsmes rādītāji joprojām bija niecīgi, tie ceturkšņa beigās izrādījās pozitīvi, taču minētie apkopotie rādītāji liecina par to, ka šī tendence nebija vērojama visās dalībvalstīs, jo dažās dalībvalstīs minētajā laikposmā joprojām turpinājās recesija;

H.  tā kā, pirms vairākās euro zonas valstīs notika valsts parāda krīze, ECB prognozēja euro zonai 2010. gadā izaugsmi robežās no 0,1 līdz 1,5 % no faktiskā IKP,

Ievads

1.  atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada 1. decembrī ir stājies spēkā Lisabonas līgums, ar ko ECB ir piešķirts ES iestādes statuss, līdz ar to palielinās Parlamenta atbildība, jo EP ir galvenā institūcija, ar kuras starpniecību ECB par savu darbu ir jāatskaitās Eiropas pilsoņiem;

2.  atzinīgi vērtē monetārā dialoga atsākšanu ar jauno Eiropas Parlamenta sasaukumu pēc 2009. gada jūnija vēlēšanām;

3.  pauž atbalstu euro ieviešanai Igaunijā 2011. gada 1. janvārī;

4.  norāda, ka attiecībā uz faktiskajām cenu tendencēm monetārās politikas pasākumi ir tikai viens no daudziem ietekmes faktoriem un ka pēdējos gados spekulatīvas tendences atsevišķos tirgos un paredzamais dabas resursu deficīts ir būtiski ietekmējis cenu pieaugumu;

5.  norāda, ka minētā nelīdzsvarotība ievērojami apgrūtina atbilstošas monetārās politikas īstenošanu euro zonā; tādēļ aicina valdības saskaņot to ekonomikas politiku;

Ekonomikas un finanšu stabilitāte

6.  norāda, ka vēl aizvien ir vērojamas būtiskas makroekonomiskas atšķirības un nelīdzsvarotība dažādu euro zonas valstu ekonomikā;

7.  uzskata, ka finanšu krīze dažās euro zonas valstīs ir nopietna problēma visai euro zonai un liecina par euro zonas darbības nepilnībām; norāda, ka euro zonā ir jāīsteno reformas un pastiprināta ekonomikas politiku saskaņošana;

8.  prasa, lai Komisija un ECB saskaņā ar Bāzeles Banku uzraudzības komitejas priekšlikumu par “Bāzele III” standartiem izstrādā savus priekšlikumus, kuros paredz saistošus noteikumus anticiklisku aizsardzības pasākumu ieviešanai; aicina Padomi, Komisiju un ECB tad, kad Bāzeles komitejas priekšlikumi tiks apstiprināti G20 valstu līmenī, censties konsekventi un ātri tos īstenot;

9.  norāda, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta principi līdz šim ne vienmēr tikuši pilnībā ievēroti; atgādina, ka, lai gan mērķis no jauna panākt valsts finanšu līdzsvarotību un samazināt parādsaistību apmēru ir nepieciešamība tām valstīm, kurām ir pārmērīgi lielas parādsaistības, tas pats par sevi nenovērsīs euro zonas dalībvalstu un visas ES ekonomiskās atšķirības; tādēļ aicina bez ierobežojumiem un saskaņoti piemērot Stabilitātes un izaugsmes paktu; uzskata, ka pakts ir jāpapildina, izstrādājot agrā brīdinājuma sistēmu iespējamu neatbilstību konstatēšanai, piemēram, “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada” veidā, lai ne tikai sekmētu pārraudzību un ekonomikas politikas ciešāku saskaņošanu nolūkā nodrošināt fiskālo konsolidāciju, bet arī, ņemot vērā plašāku kontekstu nekā tikai budžeta apsvērumi, spētu risināt citas makroekonomiskās nelīdzsvarotības problēmas un paredzēt stingrākus izpildes pasākumus;

10.  uzskata, ka ir jārīkojas, lai jau no šī brīža dalībvalstīs sāktu pakāpeniski samazināt budžeta deficītu un atjaunotu uzticību Eiropas publisko finanšu sistēmai;

11.  norāda, ka monetārās savienības stabilitātes nodrošināšanai ir jāīsteno cieša un pastiprināta ekonomikas politiku saskaņošana; pauž nožēlu par to, ka Ekonomikas un monetārās savienības darbībā līdz šim uzmanība galvenokārt tikusi pievērsta “monetārajai pusei”;

12.  uzskata, ka tām dalībvalstīm, kas nepilda euro zonas noteikumus par valsts finansēm un ticamu statistikas datu pieejamību, ir jāpiemēro paplašināts papildu pasākumu klāsts, lai nodrošinātu noteikumu stingrāku ievērošanu;

13.  uzskata ‐ tādēļ, ka nepastāv iepriekš izstrādāts krīzes pārvaldības mehānisms un ka dažu valstu valdības nevēlējās sadarboties, bija problemātiski rast ātru risinājumu dažu euro zonas valstu parāda krīzei, un tas vājinās EMS spēju ātri reaģēt iespējamās līdzīgās situācijās nākotnē; tādēļ aicina izstrādāt pastāvīgu krīzes pārvaldības sistēmu;

14.  prasa finansiālu atbalstu tām ES dalībvalstīm, kurās ir valsts parāda krīze, sniegt tādā veidā, lai veicinātu parādu atmaksu, budžeta līdzsvarošanu un ekonomikas reformas, un uzsver, ka ir bīstami padarīt parādus par finansiāliem ieguldījumiem, sekmējot aizņemšanos un jaunu parādu rašanos;

15.  tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem Stabilitātes un izaugsmes pakta stiprināšanai, iekļaujot tajos īpašus mērķus Eiropas valstu ekonomikas sistēmu konkurētspējas atšķirību mazināšanai, lai stimulētu izaugsmi, kas radīs jaunas darba vietas;

16.  pauž bažas par iespējamām spekulācijām pret euro;

17.  uzskata, ka kredītu pieaugums un aktīvu cenu attīstība ES un dalībvalstīs ir ļoti svarīgi rādītāji, īstenojot efektīvu finansiālās stabilitātes pārraudzību EMS un plašāk ‐ visā ES;

18.  pauž bažas par pastāvīgo spriedzi euro zonas valdību obligāciju tirgos, par ko liecina peļņas likmju starpības palielināšanās; uzskata, ka drošības pasākumi, ko veicināja finanšu krīzes laikā piedzīvotā panika, ir radījuši būtiskus traucējumus tirgū un apjomīgas ārējās izmaksas;

19.  aicina laikus īstenot regulu par kredītreitingu aģentūrām (Regula (EK) Nr. 1060/2009) un atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 2. jūnija priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām, taču vienlaikus aicina Komisiju turpināt strādāt pie priekšlikumiem par vēl stingrāku minēto aģentūru darbības uzraudzību, kredītreitingu aģentūru atbildības palielināšanu un iespējas izveidot Eiropas kredītreitinga aģentūru izvērtēšanu; uzsver, ka krīzes laikā bija sarežģīti novērtēt euro zonas valstu parādu krīzi;

Pārvaldība un lēmumu pieņemšana

20.  uzsver ECB neatkarību;

21.  iesaka ECB palielināt darbības pārredzamību, lai vairotu tās leģitimitāti un paredzamību; Šāda pārredzamība ir vajadzīga arī attiecībā uz iekšējiem modeļiem, ko izmanto nelikvīdu nodrošinājumu novērtēšanai, un tādu konkrētu vērtspapīru vērtēšanu, kurus piedāvā kā nodrošinājumu;

22.  uzskata, ka, ņemot vērā jauno ECB juridisko statusu saskaņā ar Lisabonas līgumu, Padomes izvirzītie ECB Valdes locekļu amata kandidāti ir jāuzklausa īpašās attiecīgo Parlamenta komiteju uzklausīšanas sanāksmēs un pēc tam jāapstiprina ar Eiropas Parlamenta balsojumu; atzīmē, ka turklāt kopš krīzes ECB ir bijusi ļoti svarīga loma, un tādēļ uzskata, ka ir jāparedz pastiprināta ECB darbības pārredzamība un pārskatatbildība;

23.  atzinīgi vērtē juridiska statusa piešķiršanu Eurogrupai saskaņā ar Lisabonas līgumu un ECB dalību tās sanāksmēs;

24.  norāda uz Eiropas Parlamenta apņēmību turpināt monetāro dialogu kā svarīgu ECB darba demokrātiskas kontroles elementu;

25.  atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK), kas ļaus novērst pašreizējos trūkumus finanšu sistēmas makrouzraudzībā; aicina ECB izstrādāt skaidru kārtību un definīcijas, lai nodrošinātu efektīvu ESRK darbību un pārskatatbildību; piebilst, ka jebkādu jaunu ECB pienākumu noteikšana attiecībā uz ESRK nekādā ziņā neapdraud ECB neatkarību;

26.  atzīmē, ka koncepcija, ar kuru saskaņā ESRK tikai sniedz brīdinājumus un ieteikumus, neparedzot nekādas izpildes darbības, nav pietiekama, ja vēlas nodrošināt minēto ieteikumu efektīvu īstenošanu un vajadzīgo atbildību; pauž nožēlu, ka ESRK pati nevar izsludināt ārkārtas situāciju;

27.  atzinīgi vērtē priekšlikumu rīkot ESRK priekšsēdētāja uzklausīšanu Eiropas Parlamentā, ievērojot citu kārtību nekā monetārajā dialogā;

Krīzes pārvarēšana

28.  uzskata, ka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās 2009. gada otrajā pusē notika tādēļ, ka valdības un centrālās bankas visā pasaulē kopš 2008. gada beigām veica ārkārtas pasākumus, garantējot banku saistības, veicot kapitāla ieguldījumus un īstenojot aktīvu atbalsta shēmas;

29.  atzīmē, ka finanšu krīze euro zonā ir maksātspējas krīze, kas sākotnēji izpaudās kā likviditātes krīze; uzskata, ka šādu situāciju ilgtermiņā nevar atrisināt, vienkārši izsniedzot jaunus kredītus un iepludinot skaidras naudas līdzekļus valstīs, kurām ir pārmērīgi lielas parādsaistības, vienlaikus mēģinot īstenot paātrinātus fiskālās konsolidācijas plānus;

30.  uzskata, ka krīze liecina par pēdējo gadu ekonomikas politikas tendencēm, kuru dēļ daudzās valstīs patlaban ir liels valsts parāda un privāto parādsaistību apmērs, kura mazināšanai nāksies strādāt daudzus gadus; uzskata, ka daļai Eiropas valstu būs sarežģītāk nekā citām izkļūt no krīzes un panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, izstrādāt jauninājumus un izveidot jaunas darba vietas; uzsver, ka visā Eiropā ir jāveic reformas;

31.  atgādina, ka pirms finanšu krīzes sākšanās euro zonas un visas ES kopējā valstu parāda īpatsvars pret IKP, kā arī minētais īpatsvars lielākajā daļā dalībvalstu laika posmā no 1999. līdz 2007. gadam ir mazinājies, turpretī mājsaimniecību un uzņēmumu parādsaistību apjoms un finanšu sektora aizņemto līdzekļu īpatsvars šajā pašā periodā būtiski palielinājās;

32.  atgādina, ka milzīgo valsts parāda pieaugumu kopš 2008. gada daudzās dalībvalstīs ir veicinājis tas, ka šīm valstīm nācās saskarties ar pārmērībām, ko iepriekš bija izraisījis neilgtspējīgs privāto parādsaistību pieaugums un milzīgi “finanšu burbuļi”; uzskata, ka pašreizējā krīze apliecināja ‐ fiskālā situācija nav ilgtspējīga, ja nav ilgtspējīgas privātā sektora finansēšanas;

33.  norāda, ka krīze kopā ar vēlāk veiktajiem palīdzības pasākumiem un ekonomikas stimulēšanas instrumentiem ir novedusi pie tālejošiem un stingriem pasākumiem, kas bieži vien ir pārspīlēti un vienlaikus būtiski ierobežo valdību spēju rīkoties;

34.  brīdina, ka šai bargajai pieejai nevajadzētu novest pie pasākumiem, kuri varētu būtiski traucēt ekonomikas atveseļošanos, jo tai vajadzīgs jauns ekonomikas pārvaldības modelis, kurā izmanto instrumentus un grafiku, ar ko nodrošina līdzsvaru starp fiskālās konsolidācijas procesu un nepieciešamo pasākumu veikšanu attiecībā uz ieguldījumiem jaunu darba vietu izveidē un ilgtspējīgā attīstībā;

35.  uzsver, ka kredītlīdzekļu nenonākšanu reālajā ekonomikā, jo īpaši MVU rīcībā, ir veicinājis zemāks pieprasījuma līmenis, jo ir mazinājusies aktivitāte reālajā ekonomikā, kā arī tas, ka bankas vilcinājās izsniegt kredītus;

36.  uzsver, ka daudzu dalībvalstu bankas bija pārmērīgi atkarīgas no ECB nodrošinātās likviditātes;

37.  norāda, ka nestandarta pasākumi, ko ECB ir ieviesusi kopš 2008. gada oktobra, lai stimulētu kreditēšanu, ir bijuši veiksmīgi un ļāvuši izvairīties no vēl dziļākas recesijas un papildu finanšu satricinājumiem; atkārtoti norāda, ka šo pasākumu atcelšanai ir jāizvēlas piemērots laiks un tā rūpīgi jāsaskaņo ar valstu valdībām un to rīcību, jo īpaši ņemot vērā kolektīvo un vienlaicīgo stingrības pasākumu veikšanu daudzās dalībvalstīs;

38.  tomēr pauž bažas par iespējamo asimetrisko ietekmi, kāda varētu būt ECB krīzes pārvarēšanas stratēģijai, ņemot vērā būtiskās atšķirības dažādās euro zonas dalībvalstīs saistībā ar uzņēmējdarbības ciklu;

39.  atbalstītu Eiropas Centrālās bankas vispārēju pāreju uz euro zonas valstu valdību obligāciju kā vērtspapīru pieņemšanu pārdošanas ar atpirkšanu līgumu kontekstā, tādējādi ievērojot jau izmēģinātu un pārbaudītu praksi, ko savā darbībā izmanto Anglijas Banka un Federālo rezervju banka;

40.  uzsver, ka pakāpeniska budžeta deficīta mazināšana un publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspējība ir ļoti svarīga visai euro zonai;

41.  norāda, ka Eiropas Savienībā ir daudz priekšlikumu, lai papildinātu uzraudzības pasākumus, pārvaldītu krīzi un regulētu ēnu banku sektoru;

42.  pauž bažas par pašreizējo normatīvo, uzraudzības, grāmatvedības un nodokļu noteikumu cikliskajiem aspektiem, kuri pastiprina tirgus ekonomikas darbībai raksturīgās svārstības;

43.  norāda uz nepieciešamību būtiski palielināt banku kapitāla rezerves un uzlabot kapitāla kvalitāti un atzinīgi vērtē Bāzeles Banku uzraudzības komitejas priekšlikumus par šaurāku pamatkapitāla definīciju un augstāku kapitāla rādītāju ieviešanu; vērš uzmanību arī uz finanšu un reālās ekonomikas saikni un to, ka vienas minētās jomas regulēšana var ietekmēt otru;

44.  uzskata, ka pasaules finanšu sistēma ir jāpadara izturīgāka un ka pēc krīzes jāizdara secinājumi pasaules mērogā, lai mazinātu sistēmisko risku, risinātu “finanšu burbuļu” radītās problēmas, un uzlabotu riska pārvaldības kvalitāti un finanšu tirgu pārredzamību, atkārtoti apliecinot, ka to pamatuzdevums ir finansēt reālo ekonomiku;

Ārējā dimensija

45.  norāda, ka 2009. gadā euro valūta bija ieguvusi starptautiskas valūtas statusu, taču 2010. gadā tai nācās saskarties ar būtisku spiedienu;

46.  norāda, ka valūtas maiņas kursa augsta svārstīguma laikā euro ir kļuvis vērtīgāks, it īpaši pret ASV dolāru un renminbi, un pauž bažas, ka tas varētu negatīvi ietekmēt euro zonas konkurētspēju;

47.  atzīst, ka euro valūtas stiprās pozīcijas daļēji bija skaidrojamas ar ASV vājo ekonomisko aktivitāti, tekošā konta deficītam 2009. gadā strauji samazinoties zem 3 % no IKP un federālā budžeta deficītam 2009. finanšu gadā palielinoties līdz aptuveni 10 % no IKP, savukārt euro valūtas pozīciju vājināšanās cita starpā bija saistīta ar pasaules tirgū vērojamo uzticības trūkumu atsevišķām ES dalībvalstīm, kurās bija liels valsts parāda apmērs; pauž bažas par naudas masas palielināšanos ASV un mazākā mērā Eiropas Savienībā;

48.  pauž bažas par valūtas kursu svārstīguma un veikto tirdzniecības darījumu ietekmi gan uz pasaules finanšu sistēmas stabilitāti, gan reālo ekonomiku;

49.  uzsver, ka, neraugoties uz pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi pasaulē, euro zona ir jāpaplašina, taču norāda, ka Māstrihtas kritēriju izpilde ir priekšnoteikums dalībai euro zonā; atzinīgi vērtē euro ātro ieviešanu visās dalībvalstīs, kuras ir izpildījušas attiecīgos kritērijus;

50.  uzskata, ka euro ieviešana Igaunijā liecina par euro valūtas statusu, neraugoties uz vērojamo valstu parādu krīzi; uzskata, ka minētais statuss rosinās arī citas dalībvalstis censties pievienoties euro zonai;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Euro grupai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV C 138, 4.5.1998., 177. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0090.
(3) OV C 16 E, 22.1.2010., 8. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika