Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā UNFCCC pušu 15. konferenci (COP 15) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto Pušu piekto konferenci (COP/MOP 5), kas notika 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, un Kopenhāgenas vienošanos,

–  ņemot vērā UNFCCC pušu 16. konferenci (COP 16) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto Pušu sesto konferenci (COP/MOP 6), kas notiks Kankunā, Meksikā, no 2010. gada 29. novembra līdz 10. decembrim,

–  ņemot vērā 2008. gada decembra ES tiesību aktu kopumu klimata un enerģētikas jomā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu COM(2010)0265, kurā sniegta dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisijas pārvirzes riska analīze, un Komisijas paziņojumu COM(2010)0086 “Starptautiskā klimata politika pēc Kopenhāgenas konferences ‐ tūlītēja rīcība, lai dotu jaunu sparu globālai cīņai ar klimata pārmaiņām”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā(1),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas 2005. gada 20. decembra kopīgo ziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas Konsenss attīstības jomā”(2) un jo īpaši tā 22., 38., 75., 76. un 105. punktu“,

–  ņemot vērā ES Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus un Eiropas Parlamenta 2010. gada 18. maija rezolūciju par attīstības politikas saskaņotību un jēdzienu “oficiālā attīstības palīdzība plus”(3),

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), ko starptautiskā sabiedrība kopīgi noteikusi kā uzdevumus nabadzības izskaušanai,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par klimata pārmaiņām un jo īpaši 2009. gada 4. februāra rezolūciju “2050: Nākotne sākas jau šodien ‐ ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”(4) un 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences (COP 15) rezultātiem(5),

–  ņemot vērā mutisko jautājumu .., ko Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja iesniedza saskaņā ar Reglamenta 115. pantu, un ņemot vērā Padomes un Komisijas paziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā zinātniskie pierādījumi par klimata pārmaiņām un to ietekmi ir neapstrīdami un tālab ir nepieciešama strauja, koordinēta un vērienīga starptautiska mēroga rīcība, lai risinātu šo globālo problēmu;

B.  tā kā, lai gan jaunattīstības valstu ietekme uz klimata pārmaiņām ir bijusi vismazākā, tās visskaudrāk izjūt klimata pārmaiņu ietekmi; un tā kā klimata pārmaiņu dēļ ir apdraudēti ieguldījumi starptautiskās nabadzības mazināšanai, tādējādi apdraudot arī tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

C.  tā kā pēc Kopenhāgenā notikušās klimata konferences neapmierinošajiem rezultātiem ir jāatjauno uzticēšanās starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņām;

D.  tā kā attīstītās valstis, jaunās tirgus ekonomikas valstis un jaunattīstības valstis, kuras kopā rada vairāk nekā 80 % siltumnīcefekta gāzu emisijas visā pasaulē, ar Kopenhāgenas vienošanos ir apņēmušās/solījušās samazināt emisijas līmeni;

E.  tā kā šāda apņemšanās/solījumi nebūs pietiekami, lai īstenotu vispārējo mērķi ‐ ierobežot ikgadējo zemeslodes virsmas vidējās temperatūras pieaugumu, lai tas nepārsniegtu 2°C (“2°C mērķis”);

F.  tā kā šie solījumi netika doti tādā sistēmā, kas nodrošinātu tiesiskus pasākumus attiecībā uz to pildīšanu vai nodrošinātu pietiekamu “izmērīšanu, ziņošanu vai pārbaudi”;

G.  tā kā, ja netiks sasniegts 2°C mērķis, radīsies milzīgas izmaksas ekoloģijas un ekonomikas ziņā; tā kā tostarp izzudīs līdz pat 40 % sugu, miljoniem cilvēku tiks pārvietoti sakarā ar jūras līmeņa celšanos un biežākiem ārkārtas laika apstākļiem, labības raža samazināsies, pieaugs pārtikas cenas un pasaules ekonomikas produkcijas apjoms samazināsies vismaz par 3 %;

H.  tā kā oficiālā ziņojumā(6) tika noliegts, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) būtu pieļāvusi kļūdas, kas apdraudēs galvenos secinājumus 2007. gada ziņojumā par klimata pārmaiņu iespējamo turpmāko reģionālo ietekmi;

I.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome lēš, ka 20 % no siltumnīcefekta gāzu emisijas rodas no mežu izciršanas un citiem zemes izmantošanas maiņas veidiem;

J.  tā kā būtu jānodrošina, lai viens no ES galvenajiem mērķiem ir izskaidrot, ka ir nepieciešama globāla tehnoloģijas pārveidošana un tehnoloģiskā sadarbība, lai pasteidzinātu inovāciju gaitu un palielinātu demonstrējumu un izmantošanas mērogu, tā lai visām valstīm būtu pieejamas ilgtspējīgas tehnoloģijas, kuras tās var atļauties no finansiālā viedokļa un kuras arī ļautu sasniegt augstāku dzīves līmeni plašai pasaules iedzīvotāju daļai;

K.  ņemot vērā to, cik nozīmīgi ES starptautiskajiem partneriem klimata jomā ir jautājumi par energoefektivitāti, ņemot vērā sarežģījumus attiecībā uz starptautisku, ar emisiju saistītu mērķu noteikšanu un energoefektivitātes ekonomiskās priekšrocības,

COP 16 vispārējais mērķis un ES nostāja

1.  aicina valstu un valdību vadītājus visā pasaulē sarunu laikā demonstrēt patiesu politisko vadību un gatavību un piešķirt šim jautājumam visaugstāko prioritāti; pauž nožēlu par to, ka līdzšinējais darbs saistībā ar gatavošanos Kankunas konferencei nav bijis rezultatīvāks;

2.  uzsver, ka Kankunā ir jāvienojas par konkrētiem pasākumiem, lai sagatavotu pamatu tāda laikposmam pēc 2012. gada paredzēta visaptveroša starptautiska nolīguma noslēgšanai Dienvidāfrikā 2011. gadā, kuram būtu jāatbilst jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un jābūt saskaņā ar 2°C mērķi;

3.  aicina Eiropas Savienību no jauna uzņemties vadošo lomu sarunās par klimata jautājumiem un aktīvi veicināt konstruktīvākas un pārredzamākas klimata konferences norisi Kankunā, tādēļ stingri mudina Komisiju un dalībvalstis atrisināt domstarpības par zemes izmantojumu, izmaiņām zemes izmantojumā un mežsaimniecību (LULUCF) un par emisijas tiesību pārpalikumu (AAU), pieņemt vienotu nostāju un izvirzīt vērienīgus mērķus COP 16 sarunām, kā arī uzlabot iekšējo lēmumu pieņemšanas procedūru, lai varētu operatīvāk reaģēt uz pavērsieniem minēto sarunu laikā, rīkoties stratēģiskāk un īstenot atsaucīgāku pieeju attiecībā uz trešām valstīm;

4.  uzsver, cik svarīgs ir pārskatāms lēmumu pieņemšanas process un informācija par COP 16 sarunu stāvokli, jo īpaši augsta līmeņa posma noslēguma brīdī, un aicina, lai Eiropas Savienība savam galvenajam sarunu vadītājam ļauj ar noteiktu elastību reaģēt uz pavērsieniem;

5.  mudina Eiropas Savienību publiski un neatsaucami apstiprināt savu ciešo apņemšanos ievērot Kioto protokolu un, aktīvi un konstruktīvi veicinot turpmāko darbu abos sarunu virzienos ‐ gan attiecībā uz AWG-KP (Īpašā darba grupa par turpmākajām saistībām attiecībā uz Kioto protokola I pielikuma Pusēm), gan AWG-LCA (Īpašā darba grupa par ilgtermiņa sadarbību atbilstīgi konvencijai), atbalstīt to, integrējot Kopenhāgenas vienošanās politiskās vadlīnijas; tālab prasa Eiropas Savienībai pirms Kankunas konferences klaji paust gatavību turpināt Kioto protokolā paredzētā otrā saistību posma īstenošanu (2013.–2020. g.), nosakot savu atbilstošu mērķi, un vienlaikus atzīt ‐ lai noslēgtu laikposmam pēc 2012. gada paredzēto starptautisko nolīgumu, kas nodrošinātu 2°C mērķa sasniegšanu, līdzvērtīgi panākumi ir jāgūst abos sarunu virzienos;

6.  aicina ES un tās dalībvalstis noteikt un ieviest klimata taisnīguma principu; tādēļ atbalsta taisnīguma klauzulas apspriešanu turpmākajās starptautiskajās sarunās klimata jomā; uzstāj, ka tā būtu milzīga netaisnība, ja mēs nevarētu ierobežot klimata pārmaiņas, jo no tā īpaši ciestu nabadzīgo valstu trūcīgie iedzīvotāji;

7.  tā kā klimata pārmaiņas jaunattīstības valstis ietekmē atšķirīgi, ierosina ‐ ar klimata jomu saistītie pasākumi un finansējums prioritārā kārtā būtu jāorientē uz valstīm, kuras visvairāk apdraud klimata pārmaiņas un kurām nav veiktspējas risināt ar šīm pārmaiņām saistītās problēmas;

8.  uzsver, ka jautājumu risināšana sarunās par klimata pārmaiņām ir ārkārtīgi steidzama, tomēr norāda, ka ir svarīgi, lai Kankunā tiktu pieņemti konkrēti lēmumi attiecībā uz finansējumu (apmērs, avoti un pārvaldība) un jo īpaši ‐ papildināmības pakāpi pielāgošanās finansēšanā, mežsaimniecību, resursu efektivitāti, tehnoloģijas nodošanu (vienlaicīgi ievērojot attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām noteiktos principus) un uzraudzību, ziņošanu un pārbaudi un lai tiktu nodrošināta cieša politiska apņemšanās sniegt tūlītēju finansējumu un tā pilnīga pārredzamība;

9.  saistībā ar Kioto protokolu uzsver, cik svarīgi ir panākt vienošanos par zemes izmantojuma, zemes izmantojuma maiņas un mežsaimniecības noteikumiem, elastīgo mehānismu un to, kādas jaunas nozares un gāzes tiek iekļautas;

10.  tā kā AAU un LULUCF var ietekmēt Kioto protokola vides integritāti, ja šie jautājumi netiek pienācīgi risināti, aicina pārējās puses izvērtēt īstenojamās iespējas;

11.  aicina Kankunā vienoties par stabiliem noteikumiem attiecībā uz LULUCF, kuri nostiprinātu I pielikuma pušu vērienīguma līmeni, būtu veidoti tā, lai panāktu emisiju samazinājumus no mežsaimniecības un zemes izmantošanas, prasītu, lai I pielikuma puses atskaitās par visiem emisiju pieaugumiem no LULUCF, un atbilstu pušu pašreizējām saistībām aizsargāt un pilnveidot siltumnīcefekta gāzu novadnes un krātuves;

12.  uzskata ‐ turpmākajā ES “klimata diplomātijas” darbā vajadzētu koncentrēties uz stipras politiskās saiknes veidošanu ar trešām valstīm, uz politiku efektīvu mehānismu izveidei starptautiskas sadarbības īstenošanai klimata pārmaiņu jomā gan UNFCCC ietvaros, gan ārpus tās darbības jomas, kā arī uz sadarbību ar trešām valstīm klimata jomā, lai sniegtu praktisku atbalstu tādas attīstības īstenošanai visā pasaulē, kurai raksturīgs zems oglekļa dioksīda emisijas līmenis un izturība pret klimata pārmaiņām;

13.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ekosistēmu pieejas ievērošana ir visefektīvākā un rentablākā klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās stratēģija; vēlreiz apstiprina savu nostāju, ka mazināšanas un pielāgošanās problēmas risināšana nav tikai tehnoloģiju jautājums;

Emisijas samazināšanas saistības

14.  atgādina, ka saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) iesniegtajiem zinātniskajiem datiem, lai sasniegtu 2°C mērķi, pasaules maksimālais siltumnīcefekta gāzu emisijas līmenis ir jāsasniedz, vēlākais, 2015. gadā, un līdz 2050. gadam jāsamazina vismaz par 50 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, un pēc tam jāturpina samazināt;

15.  mudina visus starptautiskos partnerus, tostarp ASV un Ķīnu, lai sasniegtu 2°C mērķi, ierosināt vērienīgākas saistības attiecībā uz emisijas līmeņa samazināšanu, pamatojoties uz kopējas, bet diferencētas atbildības principu;

16.  atkārtoti uzsver, ka 2020. gadam Eiropas Savienībai ir nepieciešams pieņemt iekšēju mērķi, kas paredz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu par 30 % Eiropas Savienības turpmākās ekonomiskās izaugsmes interesēs;

17.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un sniegto analīzi, kurā norādīts, kas nepieciešams, lai panāktu 30 % samazinājumu; atbalsta paziņojumā pausto domu, ka neatkarīgi no starptautisko sarunu rezultātiem pati ES ir ieinteresēta tiekties uz mērķi panākt samazinājumu par vairāk nekā 20 %, jo tas vienlaikus nostiprinās “zaļās darbavietas”, izaugsmi un drošību;

18.  atgādina, ka sakarā ar to, ka emisija ir samazinājusies recesijas rezultātā, ikgadējās izmaksas 20 % samazinājuma panākšanai līdz 2020. gadam ir samazinājušās par vienu trešdaļu (no 70 miljardiem EUR līdz 48 miljardiem EUR) un ka tagad izmaksas 30 % samazinājuma panākšanai tiek lēstas par 11 miljardiem EUR vairāk nekā sākotnējam 20 % samazinājumam, t. i., papildu izmaksas mazāk nekā 0,1 % apmērā no ES ekonomikas vērtības;

19.  atzīst ‐ 2°C mērķi varēs sasniegt tikai tad, ja arī jaunattīstības valstu grupa kopumā un jo īpaši attīstītākās no tām līdz 2020. gadam panāks būtisku un kvantitatīvu novirzi no šobrīd prognozētā emisiju pieauguma ātruma, attiecīgi no 15 % līdz 30 %, salīdzinot ar to, kāds būtu emisiju pieauguma rādītājs gadījumā, ja nekādi īpaši pasākumi netiktu īstenoti, un ka tam būs nepieciešama palīdzība no rūpnieciski attīstītajām valstīm ‐ finanšu, tehnikas, tehnoloģiju ziņā un veiktspējas palielināšanā; atzīst, ka būs nepieciešama lielāka palīdzība, lai sasniegtu mērķus attiecībā uz zemāku temperatūru;

20.  uzsver, ka klimata pārmaiņu sekas vissmagāk skars jaunattīstības valstis un tāpēc tās ir ieinteresētas dot ieguldījumu starptautiska nolīguma sekmīgā noslēgšanā; atzinīgi vērtē dažu jaunattīstības valstu, piemēram, Kostarikas un Maldīvijas, kā arī dažu jauno tirgus ekonomikas valstu, piemēram, Meksikas un Brazīlijas, ļoti vērienīgās saistības, un pauž nožēlu par to, ka dažas citas jaunās ekonomikas valstis pagaidām neseko minēto valstu piemēram;

21.  norāda ‐ tā kā pilsētas teritorijas rada 75 % oglekļa emisijas, pilsētām mūsu cīņā pret klimata pārmaiņām ir vadošā loma; tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas pilsētu apņemšanos, kuras parakstīja Pilsētu mēru paktu; atzinīgi vērtē pilsētu apņemšanos cīnīties ar klimata pārmaiņām; atzīst, kādas pūles ir veltītas daudzās Eiropas pilsētās attiecībā uz transportu un mobilitāti; uzsver nepieciešamību turpināt darbību tādā pašā veidā, meklējot ekoloģiskā ziņā nekaitīgākas alternatīvas, kas uzlabos iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vienlaicīgi attiecīgi koordinējot centienus vietējā, reģionālā, valsts, Eiropas un pasaules līmenī;

Finansējums

22.  atgādina, ka attīstītās valstis Kopenhāgenas vienošanās ietvaros ir apņēmušās laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam sniegt jaunus un papildu līdzekļus vismaz 30 miljardu ASV dolāru apmērā un 100 miljardus ASV dolāru gadā līdz 2020. gadam, veltot īpašu uzmanību visvairāk apdraudētām un vismazāk attīstītām valstīm; mudina Eiropas Savienību sekmēt videi draudzīga klimata fonda izveidi, no 2020. gada nodrošinot 100 miljardus ASV dolāru gadā;

23.  atgādina, ka kopīgajam ES ieguldījumam jaunattīstības valstu emisijas samazināšanas pasākumu īstenošanai un pielāgošanās vajadzību apmierināšanai jābūt kā papildinājumam un tas nedrīkst būt mazāks par EUR 30 000 miljoniem gadā līdz 2020. gadam, un šis skaitlis var pieaugt, ja iegūtas jaunas atziņas par klimata pārmaiņu apmēru un ar to saistīto izmaksu apjomu;

24.  uzskata, ka galvenais faktors paļāvības gaisotnes veidošanai gan pirms Kankunas konferences, gan tās laikā ir savlaicīga tūlītējā finansējuma nodrošināšana, uzsver, ka ES dalībvalstu solītajam tūlītējam atbalstam EUR 7,2 miljardu apmērā jābūt jaunam atbalstam, tas jāpiešķir papildus OAP budžetam, un mudina Eiropas Savienību, kuras darbības šajā jomā koordinē Komisijas Klimata pārmaiņu ierobežošanas ģenerāldirektorāts, nodrošināt pilnīgu pārredzamību, Kankunā ‐ un vēlāk katru gadu ‐iesniedzot saskaņotus īstenošanas ziņojumus;

25.  uzsver, ka uzraugot, pārbaudot finanses un ziņojot par tām, jāiekļauj taisnīga, kopēja bāzes vērtība, attiecībā pret kuru ieguldījumi tiek uzskaitīti kā jauni un papildinoši; ierosina, ka bāzes vērtībai ir jābūt kā ilgstošām saistībām nodrošināt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) kā OAP vai citiem attiecīgiem valsts mērķiem, ja tie ir augstāki;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot savas saistības un nodrošināt, ka līdzekļi pielāgošanās un mazināšanas vajadzībām tiek piešķirti papildus OAP 0,7 % mērķim, kā arī īpaši norādīt, cik liela daļa no saistībās paredzētajiem līdzekļiem būs no publiskā finansējuma; turklāt uzsver ‐ lai sasniegtu šo mērķi, jāmobilizē gan iekšzemes, gan starptautiskie resursi no visiem iespējamiem avotiem;

27.  uzsver ‐ finansējot risku mazinošus un pielāgošanās pasākumus ar jauniem mehānismiem, ir jāievēro un jāīsteno noteikti attīstības politikas principi, piemēram, labas pārvaldes princips, un demokrātiska līdzdalība lēmumu pieņemšanā; turklāt uzsver, ka saņēmējvalstīm ir jāpierāda, ka nauda tiek tērēta pieprasītajiem un apstiprinātajiem projektiem;

28.  atgādina ‐ lai uzlabotu finanšu līdzekļu un ieguldījumu piešķiršanu, COP 16 sarunu dalībniekiem jāņem vērā valstu atbildība, resursu izmantošanas efektivitāte un maksimālas ietekmes nodrošināšanas iespējas, vienlaikus sniedzot arī finansējumu visneaizsargātākajām valstīm un kopienām;

Uzraudzība, ziņojumu sniegšana un pārbaude

29.  atzinīgi vērtē Kopenhāgenas vienošanās noteikumus par uzraudzību, ziņojumu sniegšanu un pārbaudi, starptautiskām apspriedēm un analīzi un mudina Eiropas Savienību kopīgi ar visām pusēm sagatavot vadlīnijas minēto noteikumu īstenošanai, kuras tiks pieņemtas Kankunā;

30.  atzīst, ka mērījumos par ES pašreizējiem šķietamajiem panākumiem CO2 emisijas samazināšanā netiek pienācīgi ņemta vērā rūpniecisko ražošanas uzņēmumu pārcelšana ārpus Savienības robežām, norāda, ka reālais ar ES patēriņu saistītās CO2 emisijas samazinājums varētu būt ievērojami mazāks nekā pašreiz paziņotais, un uzskata, ka šī neatbilstība jāņem vērā gan ES politikas izstrādē, gan starptautiskajās sarunās;

Sadarbība ar jaunattīstības valstīm un pielāgošanās

31.  uzsver attīstīto valstu vēsturisko atbildību par klimata pārmaiņu neatgriezeniskajām sekām un atgādina par pienākumu atbalstīt jaunattīstības valstis un vismazāk attīstītās valstis, lai tās spētu pielāgoties šīm pārmaiņām, tostarp sniedzot finansiālu atbalstu valstu rīcības programmām attiecībā uz pielāgošanos (NAPA), kas ir nozīmīgi instrumenti, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, un veicina līdzdalību;

32.  atzīst, cik nozīmīga ir visaptveroša pielāgošanās klimata pārmaiņām, kurām ir neizbēgamas sekas, jo īpaši pasaules reģionos, ko klimata pārmaiņas skar visspēcīgāk, un jo īpaši, lai aizsargātu visjutīgākās sabiedrības grupas, tādēļ prasa Kankunā panākt vienošanos, kurā paredz stingras politiskas un finanšu saistības, lai attiecīgajām jaunattīstības valstīm palīdzētu palielināt veiktspēju;

33.  atzinīgi vērtē Kopenhāgenā pieņemto lēmumu par tehnoloģiju mehānisma izveidi; aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt izveidotās partnerības ar jaunattīstības valstīm klimata jomā un ‐ ja attiecīgu partnerību vēl nav ‐ veidot tās, nodrošinot palielinātu finanšu atbalstu tehnoloģiju izstrādei un nodošanai, nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesībām un iestāžu veiktspējas palielināšanai;

34.  uzsver, ka attīstības perspektīva ir būtiski svarīga daudzām jaunattīstības un jaunajām tirgus ekonomikas valstīm; atzīst, ka šim mērķim būtu jāpiešķir svarīgāka nozīme sarunās, un atgādina par ES apņemšanos atbalstīt vismazāk attīstītās valstis to centienos panākt augstāku dzīves līmeni; uzsver, ka, izvēloties ilgtspējīgākus risinājumus, ir iespējams nodrošināt augstāku dzīves līmeni;

35.  uzsver, ka I pielikumā neiekļautās valstis nevar uzskatīt par vienu bloku, jo šo valstu spēja ieguldīt klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumos un pielāgošanās pasākumos, kā arī to veiktspēja attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām ir dažāda; turklāt uzsver, ka dažas no šīm valstīm jau ir galvenie CO2 emisijas radītāji mūsdienās un to CO2 emisijas pieaugums ir ievērojams;

36.  uzsver, ka politikas saskaņotības nodrošināšana un vides jomas integrēšana attīstības projektos ir izšķiroši svarīga, lai ES klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās stratēģija būtu efektīva; jo īpaši uzstāj, ka jāstimulē tādi attīstības risinājumi, kas priekšroku dod dažādotākiem un decentralizētākiem ekonomikas modeļiem; tomēr pauž visdziļāko nožēlu par to, ka niecīgi ir ES sasniegumi vides jomas integrēšanā attīstības sadarbībā un citās Eiropas nozaru politikas jomās;

37.  atgādina, ka būtisku siltumnīcefekta gāzu emisijas daļu jaunattīstības valstīs ir radījusi zemes izmantošanas veidu maiņa un lauksaimniecība; aicina ES veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, jo tas veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un cīņu pret nabadzību, dodot iespēju dažādot vietējo kopienu peļņas avotus;

38.  aicina ES iestāties par to, lai Pirmiedzīvotāju starptautiskais forums kļūtu par COP 16 sarunu pusi, jo viņus īpaši skar klimata pārmaiņas un pielāgošanās un ietekmes mazināšanas mehānismi;

39.  uzsver, ka kolektīva rīcība klimata pārmaiņu jomā jāsaista ar spēcīgām pārvaldības struktūrām un procedūrām, kurās būs palielināta jaunattīstības valstu ietekme, un tāpēc aicina ES atbalstīt tādas institucionālās sistēmas veidošanu, kas ir iekļaujoša, pārredzama, taisnīga un kurā attiecīgajās pārvaldes struktūrās līdzsvaroti tiks pārstāvētas gan jaunattīstības, gan rūpnieciski attīstītās valstis;

REDD un pārtuksnešošanās

40.  uzsver, ka dabiskās siltumnīcefekta gāzu novadnes, piemēram, meži, savas CO2 absorbcijas dēļ ir efektīvs līdzeklis klimata pārmaiņu mazināšanā, un mudina puses atzīt nepieciešamību saglabāt mežus un izstrādāt apmežošanas politiku, kas jāintegrē starptautiskā klimata pārmaiņu nolīgumā;

41.  uzskata ‐ lai ne vēlāk kā līdz 2020. gadam pārtrauktu tropu mežu masveida iznīcināšanu, ir vajadzīgs ievērojams finansiāls atbalsts, kā arī tehniskā un administratīvā palīdzība, atgādinot, ka publisks finansējums ir visatbilstošākais līdzeklis šim laikposmam; turklāt mudina Eiropas Savienību Kankunā censties pieņemt konkrētus lēmumus par atmežošanas un mežu degradācijas izraisītās emisijas samazināšanu (REDD), tostarp konkrētus mērķus;

42.  aicina ES aktīvi atbalstīt REDD+ mehānismu, lai labāk varētu identificēt tos, kuri atbildīgi par mežu izciršanu, un nodrošinātu, ka pamatiedzīvotājus un vietējās kopienas efektīvi iesaista uzraudzībā un ziņošanā; turklāt aicina ES panākt, lai REDD būtu iekļauti aizsardzības mehānismi vai rīcības kodekss, kas nodrošinātu, ka netiek pārkāptas to cilvēku tiesības, kuri dzīvo mežos, kā arī to, lai mežu bojāeja tiktu efektīvi apturēta;

43.  atbalsta mehānisma izveidošanu mežu izciršanas un degradācijas radītas emisijas samazināšanai un siltumnīcefekta gāzu emisijas dabīgās absorbcijas veicināšanai, kas sekmē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu; atbalsta arī mežu saglabāšanas un ilgtspējīgas pārvaldības nozīmīgumu un mežu oglekļa dioksīda krātuvju pilnveidošanu jaunattīstības valstīs (REDD+);

44.  pauž nožēlu par to, ka REDD finansējums ir balstīts uz tik plašu mežu definīciju, ka tas attiecas uz vienas svešzemju sugas audzēm; uzskata, ka šī definīcija var radīt nepareizus stimulus un mainīt finansējuma mērķi no veco un seno mežu ļoti nepieciešamās aizsardzības finansēšanas uz jaunām komerciāla rakstura audzēm;

45.  tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis darboties Zinātniskajā un tehnoloģiskajā konsultatīvajā padomē, kā arī citos starptautiskos forumos, lai izstrādātu jaunu ANO mežu definīciju uz biomu pamata, atspoguļojot bioloģiskās daudzveidības daudzveidīgās atšķirības, kā arī atšķirīgo biomu dažādās oglekļa vērtības, un vienlaicīgi nodalot vietējos mežus no tiem, kuros dominē koku monokultūras un svešzemju sugas;

46.  uzskata, ka būtu jāpastiprina sinerģija starp trijām Riodežaneiro konvencijām ‐ par bioloģisko daudzveidību (CBD), klimata pārmaiņām (UNFCCC) un pārtuksnešošanos (UNCCD); aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ideju par augsta līmeņa tikšanos saistībā ar trijām Riodežaneiro konvencijām Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē 2012. gadā;

47.  uzsver, ka piekļuve dzeramajam ūdenim atzīta par vienu no cilvēktiesībām ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūcijā, un aicina īpaši aizsargāt ūdeni kā elementu, kuru īpaši skar klimata pārmaiņu ietekme, proti, var pasliktināties pieejamā ūdens, jo īpaši dzeramā ūdens, kvalitāte un kvantitāte;

Pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku un rūpniecību
48. uzsver, ka daudzas valstis strauji virzās uz jaunu ilgtspējīgu ekonomiku vairāku iemeslu, tostarp klimata aizsardzības, resursu ierobežotības un efektivitātes, energodrošības, inovācijas vai konkurētspējas dēļ; atzīmē lielos ekonomisko stimulu plānus, kas veltīti pārejai enerģijas izmantošanas jomā, tādās valstīs kā ASV un Ķīna;

49.  aicina panākt vienošanos, lai nozarēm, kas rada vislielāko oglekļa dioksīda emisiju, starptautiskā tirgū nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus; uzsver, cik svarīgs ES dalībvalstu rūpniecības nozaru konkurētspējas nodrošināšanai ir saistošs starptautisks nolīgums; tādēļ uzsver Bali rīcības plāna nozīmi;

Ilgtspējīga ekonomika un sadarbība tehnoloģiju jomā

50.  uzskata ‐ neraugoties uz sekmēm starptautiskajās sarunās, Eiropas Savienībai vajadzētu nekavējoties pieņemt politikas virzienus un instrumentus, kas nepieciešami, lai izstrādātu ilgtspējīgāku, resurstaupīgu ekonomikas modeli ar zemu oglekļa emisijas līmeni, tādējādi samazinot klimata pārmaiņas, uzlabojot gaisa un vides kvalitāti, kā arī veselības standartus, veicinot energoapgādes drošību, radot jaunas darba vietas un nodrošinot, ka Eiropas Savienība kļūst par viskonkurētspējīgāko un ilgtspējīgāko ekonomiku pasaulē, kurā arvien vairāk iegulda tīrākās tehnoloģijās;

51.  norāda, ka klimata pārmaiņas ir globāla problēma, kurai nav vienota politiska un tehniska risinājuma, bet ka esošo iespēju apvienošana un krasa efektivitātes palielināšana visās ekonomikas un sabiedrības jomās attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs palīdzētu atrisināt resursu un sadalījuma problēmu un sagatavotu ceļu trešajai industriālajai revolūcijai;

52.  uzsver, ka ar nolīgumu varētu nodrošināt nepieciešamos stimulus, lai panāktu ilgtspējīgu izaugsmi veicinošu ilgtspējas jauno vienošanos, sekmējot vides ziņā ilgtspējīgas tehnoloģijas, palielinot ēku un transporta energopatēriņa efektivitāti, samazinot energoatkarību un nodrošinot darba vietas un sociālo un ekonomikas kohēziju gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs; šajā sakarā atgādina par pašreizējām ES saistībām;

53.  atgādina par G20 klimata politikas nolīgumu, ar ko paredz izbeigt subsīdijas fosilajam kurināmajam, un aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus Eiropas stratēģijai minētā īstenošanai, vajadzības gadījumā paredzot grafikus un sociālās kompensācijas mehānismus;

Pētniecība un tehnoloģijas

54.  pauž pārliecību par to, ka ir nepieciešama vispārēja pāreja un sadarbība tehnoloģijas jomā, lai visas valstis varētu piekļūt ilgtspējīgām tehnoloģijām par samērīgu cenu; atzīmē, ka ikvienā turpmāk noslēgtā nolīgumā jāiekļauj iedarbīgi mehānismi, lai varētu piekļūt tīrām tehnoloģijām;

55.  uzskata, ka jauna pieeja sadarbībai tehnoloģiju jomā ir būtiska, lai paātrinātu inovācijas un to piemērošanu, tādējādi katrai valstij radot iespējas piekļūt lētām vides tehnoloģijām;

56.  tā kā cīņai pret klimata pārmaiņām nepieciešams ne tikai samazināt emisijas, bet arī ekoloģisko pēdu kopumā, inovācijas ir tās, kas virza šīs vajadzīgās pārmaiņas; tādēļ inovācijām jābūt ilgtspējīgām, ekoloģiskām, sociālām, taisnīgām un pieejamām;

57.  norāda, ka klimata inovāciju centru tīkls, kas būs daļa no šā mehānisma, kalpos kā lietderīgs līdzeklis tehnoloģiskās attīstības veicināšanai, sadarbībai, izplatīšanai un inovācijām;

58.  uzsver, ka attīstība un progresīvu tehnoloģiju piemērošana ir galvenie līdzekļi, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un vienlaicīgi pārliecinātu mūsu partnerus visā pasaulē, ka emisiju samazināšana ir iespējama, nezaudējot konkurētspēju un darba vietas; aicina Komisiju izvērtēt dažādus veidus, kā nodrošināt stimulus klimatam draudzīgām inovācijām, piem., atalgojot izcilākos uzņēmumus; aicina pieņemt starptautiskas saistības palielināt ieguldījumus progresīvu tehnoloģiju izpētē un izstrādē attiecīgajās nozarēs;

59.  atzīmē, ka jaunākajos zinātniskajos pārskatos tiek atbalstīts vispārējs uzskats, ka cilvēka radītā globālā sasilšana jānovērš, samazinot CO2 un citu siltumnīcefekta gāzu emisiju; atzīmē, ka nepieciešams veikt vairāk pētniecības tādās jomās kā temperatūras paaugstināšanās diapazons un grafiks, klimata pārmaiņu ietekmes noteikšana reģionālā un vietējā līmenī, kā arī zemes izmantošanas, melnā oglekļa un sīko daļiņu ietekme, kā arī saistībā ar attiecīgajiem pielāgošanās pasākumiem;

60.  uzskata, ka klimata pārmaiņas ir ļoti komplekss jautājums, kas saistīts ar vairākām zinātnes disciplīnām, un ka šajā jomā pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem jābūt stingri balstītiem uz zinātniskiem argumentiem; tādēļ aicina Komisiju pastāvīgi informēt Eiropas Parlamentu par visām svarīgākajām jaunajām zinātniskajām inovācijām vai pārmaiņām;

61.  uzsver, ka ES budžetā uzsvars jāliek uz pētniecību, inovācijām un tehnoloģiju izvēršanu, lai tajā varētu labāk atspoguļot ES mērķus attiecībā uz klimata pārmaiņu novēršanu un pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku;

Enerģija, energoefektivitāte un resursu efektivitāte

62.  norāda, ka visā pasaulē aptuveni 2 miljardiem cilvēku joprojām nav iespējas piekļūt ilgtspējīgiem enerģijas resursiem par samērīgu cenu; uzsver nepieciešamību risināt enerģijas trūkuma jautājumu saskaņā ar klimata politikas mērķiem; atzīmē, ka ir pieejamas enerģijas tehnoloģijas, ar kurām var nodrošināt gan pasaules vides aizsardzības, gan vietējās attīstības vajadzības;

63.  pauž nožēlu par to, ka starptautiskā līmenī un jo īpaši ES atbilstoši netiek risināts jautājums par energotaupību; atzīmē, ka ar energotaupību un energoefektivitātes uzlabošanu tiks ietaupīti resursi, samazināta emisija, palielināta energodrošība, radītas jaunas darba vietas un ekonomika kļūs daudz konkurētspējīgāka; aicina ES starptautiskās sarunās vairāk uzmanības veltīt energotaupībai;

64.  aicina ES starptautiskās sarunās vairāk uzsvērt jautājumu par energotaupību; šajā sakarā, paužot dziļu nožēlu, norāda, ka ES nespēs līdz 2020. gadam sasniegt 20 % energotaupības mērķi, ko noteica valstu un valdību vadītāji, jo izvēlētā pieeja nav saistoša; tādēļ aicina ES rādīt piemēru un Komisiju ‐ izstrādāt priekšlikumus jauniem pasākumiem, ar kuriem nodrošinās, ka šo mērķi sasniegs un ka Eiropa neatpaliks inovāciju vispārējās efektivitātes ziņā;

65.  uzsver, cik svarīgi ir apvienot cīņu pret klimata pārmaiņām ar saistībām kopumā samazināt mūsu ekoloģisko pēdu, iestājoties par dabas resursu saglabāšanu, jo vides inovāciju tehnoloģijas un alternatīvas iespējas attiecībā uz zema oglekļa emisijas līmeņa enerģētiku ir atkarīgas no ierobežotiem resursiem;

Starptautiskā tirdzniecība

66.  atsaucoties uz PTO nolīguma preambulu un GATT XX panta b), d) un g) apakšpunktu, uzsver, ka starptautiskā tirdzniecība nedrīkst radīt dabas resursu pārmērīgu izmantošanu; saistībā ar PTO sarunām un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem uzstājīgi prasa, lai tirgus, jo īpaši izejmateriālu tirgus, liberalizācija neapdraudētu ilgtspējīgu resursu pārvaldību;

67.  norāda uz ES iespējām rādīt labu piemēru, atceļot tādus šķēršļus kā tarifi un nodevas tirdzniecībai ar “zaļām” tehnoloģijām un videi draudzīgiem un klimatam labvēlīgiem ražojumiem, un veicināt ekoloģiskas preces un pakalpojumus, tostarp saistībā ar Bali rīcības plānu un Kopenhāgenas zaļā klimata fondu;

Pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus

68.  aicina ES un tās partnerus tuvākajā laikā atrast visefektīvāko veidu, kā veicināt saikni starp ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un citām tirdzniecības sistēmām, orientējoties uz pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgu, nodrošinot lielāku samazināšanas iespēju dažādību, uzlabojot tirgus apjomu un likviditāti, pārredzamību un tādējādi ‐ efektīvāku resursu sadalījumu;

69.  tomēr uzsver, ka jebkādos šāda veida centienos jāņem vērā nesenās finanšu krīzes pieredze, kā arī ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas trūkumi, lai ar šādiem centieniem panāktu pārredzamību, novērstu spekulācijas un nodrošinātu, ka tiek panākts reāls emisiju samazinājums;

70.  aicina ES un tās partnerus tuvākajā laikā ierosināt veidus, kā ierobežot starptautisko kredītu ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar industriālajiem gāzes projektiem, tostarp HFC-23 iznīcināšanu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmās pēc 2012. gada, un jo īpaši saistībā ar tīras attīstības mehānisma projektiem, kā arī turpmākajos nozares tirgus mehānismos; tādēļ aicina ES un tās partnerus mudināt attīstītākās jaunattīstības valstis piedalīties globālajos emisiju samazināšanas centienos, patstāvīgi veicot atbilstīgas darbības, sākot ar izmaksu ziņā vispieejamākajām mazināšanas iespējām;

71.  uzsver, ka attiecībā uz konkurētspējīgu tirgu kopumā oglekļa emisiju pārvirzes risks izraisa nopietnas bažas konkrētās nozarēs, kas veido būtisku kopējās rūpniecisko ražojumu ķēdes daļu, tostarp attiecībā uz ražojumiem, ar ko novērš klimata pārmaiņas; prasa Komisijai turpmāk analizēt šo risku un ierosināt piemērotus un efektīvus pasākumus, lai saglabātu ES ekonomikas konkurētspēju starptautiskā tirgū un vienlaicīgi gādāt par to, lai ES oglekļa emisijas ietekme nepieaug;

72.  prasa pārveidot tādus uz projektiem balstītus mehānismus kā tīras attīstības mehānisms un kopīgā izpilde, nodrošinot stingrus projektu kvalitātes standartus, kas garantē cilvēktiesību ievērošanu un uzticamu, pārbaudāmu un īstenu emisijas samazinājumu, arī tādējādi veicinot ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs; turklāt atbalsta Komisijas viedokli par to, ka nozaru mehānismi ekonomiski attīstītākās jaunattīstības valstīs ir jāpieņem laikposmam pēc 2012. gada, savukārt jānodrošina, lai vismazāk attīstītajām valstīm joprojām būtu pieejams tīras attīstības mehānisms;

73.  uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm jāpilda klimata pārmaiņu mazināšanas saistības galvenokārt ES teritorijā, un visām iesaistītajām personām atgādina, ka elastīgi mehānismi jāizmanto minimāli;

Starptautiskais gaisa un jūras transports

74.  atgādina, ka transports ir nozare, kas pasaulē ir vislielākais siltumnīcefekta gāzu emisijas avots, kas rada 30 % no emisijas attīstītajās valstīs un 23 % no kopējās emisijas visā pasaulē; pauž nožēlu, ka nav gūti panākumi ar gaisa un jūras transportu saistīto globālo problēmu risināšanā un uzskata, ka starptautiskā aviācija un kuģniecība ir jāiekļauj nolīgumā saistībā ar UNFCCC;

75.  lai līdz 2050. gadam nepieļautu transporta izraisītu siltumnīcefekta gāzu emisijas līmeņa paaugstināšanos, aicina Eiropas Savienību nodrošināt, lai starptautiskajā nolīgumā tiktu ņemta vērā kopējā gaisa un jūras transporta ietekme un lai aviācijas un jūrniecības nozarē emisijas samazinājuma mērķi būtu tādi paši, kādi noteikti citās rūpniecības nozarēs;

76.  atzinīgi vērtē aviosabiedrību apņemšanos visā pasaulē saglabāt degvielas izmantošanas efektivitātes uzlabošanos 1,5 % apmērā katru gadu līdz 2020. gadam, lai no 2020. gada panāktu izaugsmi bez izmaiņām oglekļa līmenī un līdz 2050. gadam īstenotu CO2 emisijas 50 % samazinājumu attiecībā pret 2005. gada līmeņiem;

77.  atzīmē, ka pusi sauszemes transportlīdzekļu emisijas rada privātie transportlīdzekļi un ka ievērojama daļa rūpniecisko emisiju ir attiecināma uz naftas pārstrādi degvielas ražošanai; tā kā sauszemes transportlīdzekļu emisijas līmenis nepārtraukti pieaug, jāturpina pieņemt pasākumi, ar kuriem ražotājiem prasa uzlabot transportlīdzekļu vides rādītājus un energoefektivitāti;

Eiropas Parlamenta delegācija

78.  uzskata, ka ES delegācijai ir nozīmīga loma sarunās par klimata pārmaiņām, un tāpēc par nepieņemamu uzskata to, ka Eiropas Parlamenta deputāti, kas ir šīs delegācijas sastāvā, nevarēja piedalīties iepriekšējās līgumslēdzēju pušu konferences ES koordinācijas sanāksmēs; saskaņā ar 2005. gada maija pamatnolīgumu starp Komisiju un Eiropas Parlamentu, kuru pārskatīja 2009. gadā un kurā paredzēts, ka Komisija pārstāv Eiropas Kopienu, tai pēc Parlamenta lūguma jāveicina Parlamenta deputātu iekļaušana novērotāja statusā Kopienas delegācijās sarunām par daudzpusējiem nolīgumiem; atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu (LESD 218. pants) Eiropas Parlamentam jādod piekrišana attiecībā uz nolīgumiem starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām; sagaida, ka Kankunā koordinācijas sanāksmes būs pieejamas vismaz Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājiem;

o
o   o

79.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) OV L 8, 13.1.2009., 3. lpp. (2) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0174. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0042. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0019. (6) Nīderlandes Vides novērtējuma aģentūras ziņojums.