Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 11. ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē laikposmā no 2008. gada jūlija līdz 2009. gada decembrim,

–  ņemot vērā Lisabonas līguma 6. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus saistītos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu,

–  ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par cilvēktiesībām un tām pievienotos fakultatīvos protokolus(1),

–  ņemot vērā reģionālos cilvēktiesību instrumentus, jo īpaši Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, Hartai par sieviešu tiesībām Āfrikā pievienoto fakultatīvo protokolu, Amerikas Cilvēktiesību konvenciju, Arābu Cilvēktiesību hartu un ASEAN Starpvaldību komisiju cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtu spēkā stāšanos 2002. gada 1. jūlijā un ar SKT saistītās Parlamenta rezolūcijas(2),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu un Padomes Kopējas nostājas izpildes uzraudzības rīcības plānu, atgādinot SKT lielo nozīmi tās jurisdikcijā esošo smago noziedzīgu nodarījumu novēršanā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības apņemšanos atbalstīt SKT efektīvu darbību,

–  ņemot vērā, ka tas ir katras valsts pienākumus tiesāt tos, kas ir atbildīgi par starptautiskiem noziegumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un pašreizējās sarunas par ES pievienošanos konvencijai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerības nolīgumu un tā pārskatīšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē(4) (Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments jeb EIDHR),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām pasaulē,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā(5) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes 13. sesiju(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 1. februāra(7) un 2007. gada 26. aprīļa(8) rezolūcijas par iniciatīvu attiecībā uz vispasaules moratoriju nāvessodam un ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149 par moratoriju nāvessoda izmantošanai, kā arī 2010. gada 7. oktobra rezolūcija par Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) 13. protokolu par nāvessoda atcelšanu visos gadījumos,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, darbības, ko veic ANO ģenerālsekretāra īpašie pārstāvji cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa jautājumos, ES pamatnostādnes cilvēktiesību aizstāvjiem un Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcija par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(9),

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes attiecībā uz atbilstības starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT) veicināšanu(10), nāvessodiem, spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī attiecībā uz cilvēktiesību dialogu ar trešām valstīm, bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību, vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkuras pret sievietēm vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes instrumentu komplektu, ar ko veicina un aizsargā visu lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā(12),

–  ņemot vērā visas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas par aktuāliem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši Liu Xiaobao lietu(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0339/2010),

A.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pasaulē joprojām ir references dokuments, ar ko visu cilvēku intereses nosaka par prioritārām jebkurā situācijā;

B.  tā kā Eiropas Savienības 11. gada ziņojums par cilvēktiesībām (2008/2009) sniedz vispārēju pārskatu par ES darbību cilvēktiesību un demokrātijas jomā pasaulē;

C.  tā kā ar šo rezolūciju tiek analizētas un izvērtētas ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un atsevišķos gadījumos šajā ziņā tiek sniegta konstruktīva kritika;

D.  tā kā ES iekšējais cilvēktiesību protokols tieši ietekmē uzticamību tai un tās spēju īstenot efektīvu ārpolitiku cilvēktiesību jomā;

E.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp reliģiskās ticības brīvību un minoritāšu tiesības;

F.  tā kā taisnīgums, demokrātija un tiesiskums, garantējot pamatbrīvības un cilvēktiesības, ir stabila miera pīlāri un tā kā stabilu mieru nevar sasniegt, aizsargājot tos, kas ir atbildīgi par sistemātiskiem cilvēktiesību vai starptautisko krimināltiesību pārkāpumiem;

G.  tā kā ar Lisabonas līgumu ES pilnvaras ārpolitikas jomā tiek nostiprinātas tādā veidā, kas sekmē tās vērtību un mērķu īstenošanu; tā kā galvenajiem jaunievedumiem saistībā ar ES ārējo darbību, tādiem kā Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (AP un PV) un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), būtu jāturpina ES ārējās darbības konsolidācija cilvēktiesību jomā un būtu jādod labākas iespējas cilvēktiesības integrēt visās būtiskākajās politikas jomās;

H.  tā kā ar Līgumu ES kļūst par vienu juridisku personu, kas tai dod iespēju pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kura atrodas Strasbūrā, varēs pārbaudīt ES darbību atbilstību Cilvēktiesību konvencijai;

I.  tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ES Pamattiesību harta kļūst juridiski saistoša, tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību Eiropā;

J.  tā kā ES stingri atbalsta SKT un veicina tās spriedumu universāli saistošo raksturu, un iestājas par Romas statūtu nedalāmību, lai aizsargātu un nostiprinātu SKT neatkarību;

K.  tā kā Padomes 2003. gada 16. jūnija kopējā nostāja un 2004. gada rīcības plāns ir jāatjaunina, ņemot vērā pēc 2004. gada notikušo starptautisko krimināltiesību attīstību; tā kā ES ir efektīvi jāpalīdz un jāsadarbojas vēl vairāk un labāk, jo STK nosūta aizvien vairāk aresta un tiesāšanas orderu;

L.  tā kā centieni apkarot terorismu pasaulē ir radījuši vajadzību drošību apvienot ar cilvēktiesību ievērošanu;

M.  tā kā globālā ekonomikas un finanšu krīze ir nelabvēlīgi ietekmējusi ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; tā kā vissmagāk ir skartas nabadzīgāko cilvēku tiesības; tā kā vairākās Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīs cenu kāpuma un šo cenu nepastāvības un preču spekulatīvo darījumu dēļ miljoniem cilvēku cīnās par pamatvajadzību nodrošināšanu; tā kā miljoniem cilvēku sastopas ar nedrošību un apvainojumiem un dažās valstīs pret protestiem vēršas ar represijām un vardarbību;

N.  tā kā ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām jāvelta tāda pati uzmanība kā pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tās jāuzskata par tik pat svarīgām; tā kā ir jāievēro un jāīsteno ES un trešo valstu parakstītajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas;

O.  tā kā klimata pārmaiņām ir ilgstoša, ilgtermiņa ietekme uz cilvēktiesībām; tā kā nelabvēlīgās sekas, šķiet, sevišķi smagi skar neaizsargātākās grupas, tādas kā jaunattīstības valstu un tālo ziemeļu pirmiedzīvotāji, kaut arī šīs sekas var izpausties arī plašākā mērogā;

P.  tā kā nesodāmības izskaušana ir ārkārtīgi svarīga, jo tās mērķis ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un sodīt lielāko noziegumu izdarītājus; tā kā nesodāmība ir visaptveroša parādība, kas attiecas uz veselu virkni cilvēktiesību jautājumu, piemēram, spīdzināšanu, nāves sodu, vardarbību pret sievietēm, cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu un cīņu pret terorismu;

Q.   tā kā saskaņā ar ANO ne visos gadījumos ir atrisinātas cilvēktiesību problēmas, kas ir saistītas ar dekolonizāciju tiešā ES tuvumā, piemēram, Rietumsahārā;

R.  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā(14);

S.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteikto pamatprincipu ieviešana un īstenošana ir ārkārtīgi svarīga no Eiropas iestāžu darbības viedokļa;

T.  tā kā pasaulē rodas aizvien jauni cilvēktiesību pārkāpumu veidi, jo īpaši jauno informācijas tehnoloģiju jomā, piemēram, interneta ļaunprātīga izmantošana un cenzūra, un privātuma pārkāpums, izmantojot personas datus;

U.  tā kā reliģijas un ticības brīvība tiek aizvien vairāk apdraudēta, it īpaši autoritārām valdībām vēršoties pret reliģiskām minoritātēm vai valdībām nespējot novērst uzbrukumus, aizskaršanu vai cita veida kaitējošu darbību, kas vērsta pret atsevišķiem indivīdiem vai reliģiskām grupām;

V.  tā kā cilvēktiesības pārkāpj gan tajās valstīs, kas ir atzinušas no starptautisko cilvēktiesību instrumentiem izrietošo jurisdikciju, gan tajās, kurās šīs vēsturiski iegūtās tiesības ignorē,

1.  atkārtoti pauž stingru Eiropas Parlamenta apņemšanos un atgādina par tā ilgtermiņa centieniem aizsargāt cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē, izstrādājot iedarbīgu un efektīvu ES cilvēktiesību politiku, ar kuru nodrošina saskanību un konsekvenci visās politikas jomās, un īstenojot divpusējas attiecības ar trešām valstīm un aktīvi piedaloties starptautiskajos forumos, kā arī atbalstot starptautiskās un vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

2.  uzskata, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās ir uzskatāma par vēsturisku iespēju novērst pastāvošos trūkumus ES cilvēktiesību un demokrātijas politikā; šajā sakarībā pieprasa EĀDD pilnībā ievērot Lisabonas līguma mērķi un jēgu, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. un 21. pantu ir nodrošināt, ka, īstenojot Savienības ārpolitiskās darbības dažādās jomās, galvenokārt ir jāņem vērā un jāveicina cilvēktiesības;

3.  norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 1. nodaļu, rīkojoties starptautiskā līmenī, tiks ņemti vērā demokrātijas, tiesiskas valsts, universālisma, cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemamības un nedalāmības princips; uzsver, ka šie principi ir uzskatāmi par kopējo pamatu, uz kura veido attiecības ar trešām valstīm;

4.  uzskata tāpēc, ka lēmums par to, kam EĀDD struktūrā ir jāatbild par cilvēktiesībām, ir ļoti svarīgs; šā iemesla dēļ pieprasa izveidot cilvēktiesību un demokrātijas direktorātu, kura uzdevums būtu izstrādāt ES cilvēktiesību un demokrātijas noturīgu stratēģiju un nodrošināt visaptverošu koordināciju ar daudzpusējiem forumiem; ir stingri pārliecināts, ka, uzsverot vajadzību pārdomāt to, ka cilvēktiesībām un demokrātijai ir jābūt ikvienas EĀDD ģeogrāfiskās vai politikas nodaļas darba galvenajai jomai, cilvēktiesības tiek integrētas pārējo politikas virzienu īstenošanā, un ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt Lisabonas līguma ievērošanu;

5.  atzinīgi vērtē AP un PV apņemšanos aktīvi iesaistīt Eiropas Savienību starptautiskajā darbībā, lai pasaulē uzlabotu cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu; šajā sakarībā mudina AP un PV nodrošināt, ka Briselē izveido Padomes Cilvēktiesību darba grupu (COHOM), lai efektīvi apvienotu un garantētu savlaicīgu cilvēktiesību vērā ņemšanu citās ES iestāžu un politikas jomās; tieši tādā pat veidā aicina AP un PV apsvērt iespēju obligāti apmācīt ES darbiniekus, tostarp delegāciju vadītājus un EĀDD direktorus, par cilvēktiesībām;

6.  aicina radīt īpašā pārstāvja cilvēktiesību lietās amatu; uzsver, ka ES īpašo pārstāvju cilvēktiesību jautājumos iecelšana, piemēram, par cilvēktiesību aizstāvjiem, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautisko tiesiskumu, kā arī par sieviešu un bērnu tiesībām, varētu ES ārējo darbību šajā jomā padarīt saskaņotāku un atpazīstamāku; uzsver, ka kandidātiem uz šiem ES īpašo pārstāvju amatiem vajadzētu būt sevi cilvēktiesību jomā apliecinājušiem ekspertiem;

7.  uzskata, ka ir ļoti nepieciešams saskaņotāks regulējums, lai ES atbalstu demokrātijas veicināšanai visā pasaulē padarītu efektīvāku; uzskata, ka, saskanīgi īstenojot ES ārpolitiku, galvenā vērība ir pievēršama demokrātijai un cilvēktiesībām, jo demokrātiska sabiedrība, tiesiska valsts un pamatbrīvību garantijas ir tādu cilvēktiesību ievērošanas priekšnoteikums, kuras ir jāiekļauj visos ES un trešo valstu nolīgumos par sadarbību un stratēģisko partnerību; uzskata, ka jaunā ES institucionālā struktūra un jo īpaši EĀDD dod iespēju sekmēt ES konsekvenci un efektivitāti šajā jomā;

8.  aicina AP un PV neatkāpties no apņemšanās integrēt cilvēktiesības visā ES ārējā darbībā un nodrošināt, ka šī apņemšanās tiek nostiprināta EĀDD struktūrā un tai piešķirtajos resursos, lai tādējādi jaunais dienests varētu nodrošināt, ka cilvēktiesības ņem vērā visās ārējās darbības jomās, tostarp Kopējā drošības un aizsardzības politikā, attīstībā un tirdzniecībā;

9.  uzskata, ka ES īpašā pārstāvja amats ir jāpilnveido, nevis pakāpeniski jālikvidē, it īpaši, lai šis pārstāvis atbildētu arī par valstīm un reģioniem, kuros ES nav diplomātiskās misijas; uzskata par ļoti būtisku to, ka, ņemot vērā cilvēktiesību nozīmību konfliktu laikā un pēc tiem, visiem ES īpašajiem pārstāvjiem vajadzētu būt pilnvarotiem arī attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautiskajām tiesām, kā arī vajadzētu būt īpaši minētam uzdevumam veicināt un ievērot cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskas valsts principu; uzsver, ka ES īpašie pārstāvji ir centrālie elementi iekšēju pamatnostādņu, kompetences un aizstāvības nodrošināšanā un ir uzskatāmi par dabiskām kontaktpersonām saziņai ar trešām valstīm un citiem trešo valstu subjektiem; atzinīgi vērtē to, ka katrā ES delegācijā ieceļ vismaz vienu personu, kas būtu kontaktpersona cilvēktiesību politikas jautājumos un koordinētu, integrētu un uzraudzītu šo jautājumu risināšanu;

10.  atzinīgi vērtē AP un PV gatavību sākt vērienīgu visu ES instrumentu efektivitātes pārskatīšanu šajā jomā ‐ no cilvēktiesību dialogiem līdz ES pamatnostādnēm un no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) līdz pat ES divpusējai palīdzībai un darbībām daudzpusējos forumos ‐ un gatavību uzsākt apspriežu procesu par tādas valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādi, kurā būtu ietvertas visas cilvēktiesības, kas ir kodificētas starptautiskajos paktos un ANO konvencijās, proti, arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; uzsver Eiropas Parlamenta apņēmību piedalīties šajās apspriedēs un šādas dalības nozīmību; uzsver vajadzību apspriežu procesā nodrošināt arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju dalību;

11.  piekrīt viedoklim, ka šāda Parlamenta atkārtoti pieprasīta valsts stratēģija attiecībā uz cilvēktiesībām varētu būtiski nostiprināt ES ārējās darbības konsekvenci un efektivitāti, ja tā kļūst par pamatdokumentu, kurā ir noteiktas konkrētai valstij atbilstīgas prioritātes un mērķi, kas ir jāiekļauj visās attiecīgajās ES politikas jomās un instrumentos;

12.  pārskata sakarībā īpaši uzsver to, cik svarīgi ir visos sīkumos izvērtēt ar Eiropas Kaimiņattiecību politiku saistītos cilvēktiesību aspektus un, tos izvērtējot, ir jāaplūko, piemēram, tādu spēkā esošo mehānismu saskanība un efektivitāte kā rīcības plāni, progresa ziņojumi, cilvēktiesību dialogi un lēmumu pieņemšana, attīstot attiecības ar trešām valstīm;

13.  uzskata, ka pārskatītais Eiropas Parlamenta un Komisijas pamatnolīgums ir vērtējams kā lūzuma punkts Parlamenta sadarbībā ar Komisiju, taču pauž nožēlu, ka Padome nav viena no šā nolīguma slēdzējām pusēm; prasa ES iestādēm būt pārredzamākām un nodrošināt neierobežotu piekļuvi visiem dokumentiem, lai panāktu efektīvāku starpiestāžu sadarbību un to darbības saskanību;

14.  atgādina ‐ lai Savienībai nodrošinātu svarīgu un konstruktīvu lomu cilvēktiesību veicināšanā pasaulē, ir būtiski izstrādāt saskaņotu ES ārpolitiku; aicina dalībvalstis šī mērķa sasniegšanā parādīt stingru apņemšanos un politisko gribu;

15.  uzsver, ka, izstrādājot stratēģiskus rīcības plānus, ES spējas reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs uzlabošanai ir jābūt prioritārai, it īpaši, ja ir jāatbalsta briesmās nonākušie cilvēktiesību aizstāvji un ja cilvēktiesības pārkāpj uzņēmumi, kas atrodas ES, bet darbojas trešās valstīs;

16.  atzīst, ka nevalstiskās organizācijas ir svarīgas no demokrātisku sabiedrību attīstības un panākumu viedokļa, tās ir nozīmīgas, lai sekmētu savstarpējo sapratni un toleranci, kā arī, lai rosinātu un ilgstoši īstenotu politikas prioritātes, uz kurām var balstīt rīcību un lai rastu kopīgus risinājumus grūtībām, kas traucē demokrātijai attīstīties;

ES gada ziņojums par cilvēktiesībām pasaulē

17.  uzsver, cik svarīga ir ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām ietvertā analīze un novērtējums attiecībā uz ES cilvēktiesību politiku, kura nolūks ir palielināt izpratni par cilvēktiesību jautājumiem kā tādiem; turklāt uzsver Eiropas Parlamenta tiesības kontrolēt Komisijas un Padomes darbību cilvēktiesību jomā; pieprasa, lai Eiropas Parlaments pilntiesīgi piedalītos turpmāko gada ziņojumu projektu izstrādes grupās un lai tajos atspoguļotu paša Parlamenta darbību cilvēktiesību jomā, kā tas pēdējā laikā ir darīts attiecībā uz dažām bijušajām prezidentūrām;

18.  atzinīgi vērtē AP un VP ES gada ziņojuma prezentāciju Parlamentā un jauno pārskata periodu ‐ kalendāro gadu, kas Parlamentam dod iespēju decembra plenārsēdi veltīt cilvēktiesībām, piešķirot EP gadskārtējo A. Saharova balvu par domas brīvību un rīkojot diskusiju par EP gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un ES politiku šajā jomā;

19.  aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju censties ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju izplatīt vēl vairāk un nodrošināt, ka tas sasniedz tos, kas iesaistīti cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanā visā pasaulē; pieprasa īstenot arī sabiedrības informēšanas kampaņas, lai vairāk darītu zināmus Eiropas Savienības sasniegumus šajā jomā; atzīst, ka pašreizējā izdevumā ir panākts skaidrāks izklāsts;

20.  atkārtoti prasa, lai Padome, Komisija un ES delegācijas un vēstniecības sniegtu vairāk un labāku informāciju nolūkā izvērtēt politikas nostādnes un lai definētu un ierosinātu pamatnostādnes, ar kurām uzlabo vispārējo pieeju, samazina iespējamās pretrunas un, pamatojoties uz atsevišķu valstu vajadzībām, pielāgo politikas prioritātes, lai katra valsts pieņemtu cilvēktiesību stratēģiju, kā norādīts EĀDD programmā; uzskata, ka pārredzamības jautājumam ir praksē jābūt ES centrālajam jautājumam, nodrošinot iespējas iepazīties ar darba kārtībām un dokumentiem gadījumos, kuros cilvēktiesības ar trešām valstīm apspriež īpaši;

21.  atkārtoti aicina regulāri izvērtēt to cilvēktiesību politikas nostādņu, instrumentu, iniciatīvu un dialogu izmantošanu un rezultātus, ko Eiropas Savienība īsteno trešās valstīs, un aicina ziņot Parlamentam par visiem izvērtējuma rezultātiem; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īpašus izmērāmus rādītājus un kritērijus, lai noteiktu šo politikas virzienu efektivitāti;

Ar cilvēktiesībām saistītās ES darbības starptautiskos forumos

22.  uzsver, ka gaidāmā ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir iespēja, kā apliecināt ES apņemšanos aizstāvēt cilvēktiesības savā teritorijā un ārpus tās; aicina ES dalībvalstis atbalstīt šo apņemšanos un mudināt ES iedzīvotājus to ievērot;

23.  mudina Komisiju un Padomi gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās plaši veicināt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ievērošanu, lai cita starpā izglītotu sabiedrību par to, ka pastāv Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kurā var vērsties iedzīvotāji nolūkā risināt un aizstāvēties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem viņi ir cietuši Eiropas Padomes dalībvalstī vai šīs dalībvalsts rīcības dēļ;

24.  mudina augsto pārstāvi nodrošināt, ka EĀDD piedalīsies un saskaņos savu darbību ar citām starptautiskām un reģionālām organizācijām un ņems vērā to darbu cilvēktiesību veicināšanā; pieprasa augstajam pārstāvim nodrošināt, ka ANO sistēmā, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā izstrādātie ieteikumi, paustās bažas un noteiktās prioritātes ņem vērā visās politikas jomās, it īpaši cilvēktiesību jomā;

25.  ar nožēlu norāda uz lietu lēno izskatīšanas gaitu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo izskatīšanas process var būt septiņi gadi; norāda, ka Tiesā nav pabeigta ap 100 000 lietu izskatīšana; uzsver, ka Tiesai jābūt paraugiestādei, kas aizsargā tiesības uz taisnīgu tiesu un godīgu lietas iztiesāšanu; mudina ES iestādes un ES dalībvalstis, cik vien iespējams, censties sniegt atbalstu Tiesai; atzinīgi vērtē, ka Krievija, kas bija pēdējā no Eiropas Padomes 47 dalībvalstīm, kas bija atteikušās ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. protokolu, tagad to ir ratificējusi, tādējādi palielinot Tiesas efektivitāti, jo šis protokols ļauj vienkāršot Tiesas procedūras un ir paredzēts, lai palīdzētu risināt atliktās lietas, un tas var stāties spēkā tikai tad, ja to ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis;

26.  aicina Eiropas Padomi un Eiropas Savienību pastiprināt sadarbību cilvēktiesību veicināšanā un ievērošanā, tostarp ekonomisko un sociālo tiesību un mazākumtautību tiesību veicināšanā, kā arī LGBTI un viņu aizstāvju tiesību sekmēšanā, nodrošinot, ka no diskriminācijas cietušie pārzina efektīvas tiesiskās aizsardzības līdzekļus un var tos izmantot valsts iestādē, lai izskaustu diskrimināciju, kā arī pastiprinātu sadarbību reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzībā, izmantojot nediskriminējošus juridiskos instrumentus nolūkā sekmēt daudzveidību un iecietību;

27.  aicina ES dalībvalstis parakstīt un ratificēt ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus un jo īpaši aicina ratificēt 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, Starptautisko Konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, ANO 2007. gada 13. septembra deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gada deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā, Eiropas Padomes Pamatkonvenciju par nacionālo mazākumtautību aizsardzību, Eiropas Reģionālo vai mazākumtautību valodu hartu, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, Konvencijas par bērna tiesību konvencijas fakultatīvos protokolus un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; prasa, lai Cilvēktiesību konvencijas fakultatīvo protokolu uzskatītu par neatņemamu tās daļu, un aicina vienlaikus pievienoties šim protokolam (konvencijai un protokolam)(15);

28.  uzsver, ka starptautiskās sabiedrības kopš Otrā pasaules kara beigām definētās cilvēktiesības ir izrādījušās pietiekami elastīgas, lai tās attiecinātu arīdzan uz jaunām cilvēka darbības izpausmēm, taču uzsver arī vajadzību kodificēt jaunās tiesības, lai novērstu jaunus brīvības apdraudējuma avotus, piemēram, tos, kas apdraud tiesības nodarboties ar zinātni un apziņas un zināšanu brīvību, dzimuma identitāti vai seksuālo orientāciju, un visas tiesības, kas skar ciparu tehnoloģijas, sākot ar vispārējām tiesībām uz interneta izmantošanu;

29.  uzsver to, cik svarīgi būtu nostiprināt, optimizēt un, ja iespējams, koordinēt visu to starptautisko orgānu darbību un procedūras, kas izskata lietas cilvēktiesību jomā, lai vienmēr labāk nodrošinātu un efektīvi veicinātu un aizsargātu saistītajos starptautiskajos dokumentos minētās pamattiesības;

30.  uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš dažādiem Eiropas Padomes un ANO uzraudzības mehānismiem un ciešākai sadarbībai ar dažādām līgumā noteiktajām struktūrām, lai labāk izmantotu to konstatējumus un speciālās zināšanas šajā jomā;

31.  atzinīgi vērtē ES apliecinātos centienus ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā (sociālās, humanitārās un kultūras lietas) attiecībā uz daudzām rezolūcijām, jo īpaši saistībā ar aicinājumu izsludināt moratoriju nāvessoda izmantošanai, ko atbalstīja daudzas valstis, kā arī attiecībā uz bērna tiesībām, reliģisko neiecietību un cilvēktiesību situāciju Birmā vai Mjanmā un Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR);

32.  atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada oktobrī Briselē tika atvērts pirmais ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Eiropas Reģionālais birojs; ierosina izveidot efektīvu sadarbību ar augsto komisāru, lai labāk sekmētu un pārraudzītu cilvēktiesību standartu un politikas formulēšanu un īstenošanu ES un pārējā Eiropā;

33.  aicina Padomi un Komisiju formulēt stratēģiju attiecībā uz valstīm, kuras atsakās pilnībā sadarboties ar ANO mehānismiem un nodrošināt neatkarīgo ANO ekspertu un īpašo referentu piekļuvi, tājā nosakot viņiem tiesības neierobežoti ieceļot šo valstu teritorijā un netraucēti strādāt;

34.  pauž nožēlu, ka ir vājinājusies ES politika un stratēģija attiecībā uz Birmas huntu, un uzsver, ka pašreizējā attieksme nepalīdz cīņā pret traģisko politisko, sociālo un humanitāro situāciju, kādā ir spiesti dzīvot Birmas iedzīvotāji, kopš valda militārā vara, un ka var rasties iespaids, ka ES samierinās ar diktatūru;

35.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības atbalstu iniciatīvām, kas ANO un citos starptautiskos forumos mudina izslēgt homoseksualitāti no krimināli sodāmo darbību saraksta; prasa Eiropas Savienībai sadarbībā ar valstīm, kurām ir līdzīga nostāja attiecīgajā jautājumā, visos starptautiskajos forumos turpināt atbalstīt iniciatīvas, kas nosoda cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar dzimumorientāciju un dzimuma identitāti; uzsver, ka lielākās daļas pasaules valstu, tostarp Savienības valstu, politika, ir diskriminējoša attiecībā uz lesbietēm, homoseksuāļiem, biseksuāļiem, un transseksuāļiem un transpersonām un ir pretrunā cilvēktiesībām; tāpēc aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību veikt koriģējošus pasākumus un garantēt šīm personām vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un ārstēšanai, tostarp ķirurģiskām operācijām; aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst, it sevišķi īstenojot ieceļošanas politiku, trešo valstu pilsoņiem, kuri dzimumorientācijas vai dzimuma dēļ ir cietuši no diskriminācijas;

36.  aicina Komisiju un Padomi sekmēt oficiālu un juridisku termina “klimata bēglis” leģitimizāciju (apzīmējot cilvēkus, kuri klimata pārmaiņu dēļ ir spiesti pamest mājas un meklēt glābiņu ārvalstīs), kas līdz šim nav atzīts starptautiskajās tiesībās vai jebkurā citā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

37.  pieprasa sekmēt sadarbību starp ANO, tās Pastāvīgo forumu pamatiedzīvotāju lietās un Eiropas Savienību pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzības jomā, jo pamatiedzīvotāji ir viena no neaizsargātākajām grupām pasaulē;

Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Padome (UNHRC)

38.  uzsver ANO Cilvēktiesību Padomes nozīmi kopējā ANO struktūrā, kā arī tās iespēju izveidot konstruktīvu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējo cilvēktiesību centienu jomā; norāda, ka šai jaunajai struktūrai ir jāturpina centieni darboties saskaņā ar augstākajiem standartiem un pēc iespējas efektīvāk, lai panāktu lielāku uzticamību;

39.  uzsver, ka aktīvai pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu efektīvu ANO Cilvēktiesību padomes darbu;

40.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā ASV administrācija vēlas ciešāk sadarboties ar ANO un ir apstiprinājusi dalību UNHRC laikposmam no 2009. līdz 2012. gadam; atzīst, ka ASV līdzdalība palielina UNHRC uzticamību un veiktspēju; aicina ES nostiprināt sadarbību ar ASV, jo īpaši nolūkā apmainīties ar pieredzi cilvēktiesību dialogu jomā;

41.  atgādina, ka 2011. gadā ANO Cilvēktiesību padome veiks iekšējo procedūru vērienīgu pārskatīšanu, un līdz ar to aicina ES aktīvi sagatavoties šai pārskatīšanai un piedalīties tajā;

42.  uzsver, cik būtiska ir vispārējo periodisko pārskatu (VPP) nozīme, un aicina Padomi, Komisiju un jo īpaši jaunizveidoto Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) cieši sekot līdzi notikumiem saistībā ar VPP un uzraudzīt tos, ANO Cilvēktiesību Padomes pārskatīšanas sakarībā uzlabot VPP efektivitāti un padarīt nozīmīgāku neatkarīgo ekspertu viedokli;

43.  stingri atbalsta ES centienus novērst jebkādu neobjektivitāti un manipulācijas saistībā ar VPP; šajā sakarībā stingri nosoda 2009. gada februāra sesijas iznākumu, ko stipri ietekmēja procesuāli šķēršļi un centieni manipulēt pārskatīšanas procesa gaitu;

44.  aicina AP un PV regulāri apmeklēt ANO Cilvēktiesību padomes sēdes un personīgi nodrošināt, ka starp ANO Cilvēktiesību padomi un EĀDD visos līmeņos pastāv pēc iespējas ciešākas saiknes; mudina nākamo EĀDD cilvēktiesību struktūrvienību nodibināt ciešas darba attiecības ar ANO Cilvēktiesību padomi; aicina ar trešām valstīm risināt saskaņotu dialogu par ANO Cilvēktiesību padomes pieņemto nostāju ne tikai Ženēvā un īpašajos cilvēktiesību dialogos, bet integrēt to visās ES divpusējās politiskajās, tirdzniecības un attīstības sadarbības apspriedēs ar šīm valstīm;

45.  norāda, ka ES dalībvalstis ANO Cilvēktiesību padomē ir mazākumā; aicina ES iestādes un dalībvalstis saskaņoti rīkoties, lai veidotu atbilstīgas alianses ar tām valstīm un nevalstiskajiem dalībniekiem, kas turpina aizstāvēt cilvēktiesību universalitāti un nedalāmību;

46.  aicina augsto pārstāvi un ES ārlietu ministrus pirms katras ANO Cilvēktiesību padomes un Ģenerālās asamblejas sesijas pieņemt Ārlietu padomes secinājumus, izklāstot ES prioritātes un stratēģijas;

47.  aicina Padomi, Komisiju un EĀDD stiprināt saistības, ko tās līdz ar citu reģionālo grupu demokrātiskām vai demokrātisko kursu uzņēmušām valdībām apņēmušās ANO Cilvēktiesību padomē, lai palielinātu to iniciatīvu veiksmīgas realizācijas iespēju, kuru mērķis ir nodrošināt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principu ievērošanu; šim nolūkam aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt darbību efektīvāk un prasa Komisijai iesniegt gada ziņojumu par to, kā ANO notiek balsošana par cilvēktiesību jautājumiem, analizējot, kā šo balsošanas praksi ietekmē ES un tās dalībvalstu, kā arī citu valstu bloku politika; atkārtoti norāda, ka ES delegācijai un ES dalībvalstīm Ženēvā lielāka prioritāte ir jāpiešķir informācijas sniegšanai trešām valstīm apspriežu sākumposmā un jāizvairās no pārmērīgas uzmanības pievēršanas tam, lai panāktu vienotību ES mērogā, jo tādējādi pastāv risks, ka tiks pieņemta “mazākā kopsaucēja” pieeja;

48.  atkārtoti apliecina, ka ANO Cilvēktiesību padomē ļoti svarīgas ir īpašās procedūras un valstu mandāti; atzinīgi vērtē jaunieviesto tematisko mandātu kultūras tiesību jomā un pauž atzinību par tematisko mandātu pagarinājumu tādās jomās kā tiesības uz pārtiku, reliģijas vai ticības brīvība un personu pārvietošana valsts iekšienē; atzinīgi vērtē arī valsts mandāta pagarināšanu Burundi, Haiti, Kambodžai, Somālijai, Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai (KTDR), Mjanmai un Sudānai; pauž nožēlu, ka nav pagarināti Libērijas un Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) mandāti;

49.  ļoti atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 2008. gada lēmumu paplašināt ANO īpašā pārstāvja pilnvaras, tajās ietverot Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību ģenerālsekretāra darbību, kā arī atzinīgi vērtē Padomes secinājumus, kas pieņemti 2009. gada decembrī Zviedrijas prezidentūras laikā un kuros pozitīvi novērtēts īpašā pārstāvja darbs; aicina ES dalībvalstis turpināt darbu pie pilnvaru galīgo ieteikumu ieviešanas praksē un pie “aizsargāt, ievērot, novērst” sistēmas izstrādes, kas ANO Cilvēktiesību padomē jāiesniedz 2011. gadā;

50.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes īpašās sesijas par cilvēktiesību situāciju KDR austrumreģionā, par globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi uz cilvēktiesību vispārēju īstenošanu un efektīvu nodrošināšanu, par cilvēktiesību situāciju Šrilankā un par cilvēktiesību situāciju Okupētajās Palestīnas teritorijās un Austrumjeruzalemē; pauž nožēlu, ka Cilvēktiesību padomes 2009. gada 16. oktobra 12. sesijā ES dalībvalstis nevienojās par vienotu nostāju attiecībā uz J. R. Goldstone ziņojumu un ka 4 dalībvalstis balsoja “pret”, 2 ‐ atturējās un 2 ‐ balsošanā nepiedalījās; aicina dalībvalstis un visas attiecīgās ES iestādes panākt ciešāku politikas saskaņošanu Cilvēktiesību padomē un citās ANO struktūrās; uzsver, ka būtisks priekšnoteikums taisnīga un stabila miera panākšanai Tuvajos Austrumos ir nepieciešamība visām pusēm ievērot starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības; aicina visas puses ņemt vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada 5. novembrī un 2010. gada 26. februārī pieņemtās rezolūcijas, veicot starptautiskajiem standartiem atbilstošas izmeklēšanas; aicina AP un PV nodrošināt, ka personas, kuras pārkāpušas starptautiskās tiesības, tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar Eiropas Savienībai Ženēvas konvencijā izvirzītajiem pienākumiem un ES prioritāti izskaust nesodāmību;

51.  atbalsta augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos pārstāvniecības (OHCHR) neatkarību; pauž nožēlu, ka 2009. gada marta 10. kārtējās sesijas laikā, neraugoties uz ES iebildumiem, pieņēma rezolūciju, kuras mērķis ir ierobežot OHCHR neatkarību; aicina ES iestādes sniegt papildu finansiālo atbalstu OHCHR īpašo procedūru sistēmai kopumā, lai visiem pilnvarotajiem subjektiem saistībā ar īpašo procedūru pietiktu līdzekļi pienācīgai savu funkciju veikšanai;

ES sadarbība ar SKT

52.  atkārtoti atgādina savu nelokāmo atbalstu SKT un tās galvenajam mērķim cīnīties pret nesodāmību par pastrādāto genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atzinīgi vērtē to, ka Bangladeša, Seišeļu Republika, Sentlūsija un Moldova ir ratificējušas Romas statūtus, un līdz ar to 2010. gada martā, augustā un oktobrī šo dokumentu bija ratificējušas 114 valstis; uzsver to, ka SKT Romas statūtus kā būtisku Savienības demokrātijas principu un vērtību daļu ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, un tāpēc pieprasa dalībvalstīm nodrošināt pilnīgu savu tiesību aktu atbilstību šiem statūtiem kā ES acquis daļai; uzsver universālisma principa svarīgumu un aicina EĀDD, ES dalībvalstis un Komisiju turpināt apņēmīgos centienus sekmēt Romas statūtu un Līguma par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm vispārējo ratifikāciju un to īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu un pārskatīt Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu un 2004. gada rīcības plānu kopējās nostājas izpildes pārraudzībai; pieprasa šādus centienus attiecināt arī uz Līguma par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm ratifikāciju un īstenošanu, jo šis līgums ir svarīgs Tiesas darbības instruments; papildus tam aicina ES dalībvalstis pārskatīt un atjaunināt kopējo nostāju par SKT un attiecībā uz to pieņemto rīcības plānu, lai uzlabotu ES efektīvo palīdzību SKT, ņemot vērā patlabanējos ar tiesu saistītos notikumus, problēmas un vajadzības, jo SKT izdod aizvien vairāk aizturēšanas un tiesāšanas orderu, un aicina sākt diskusijas par iespējamo ES pamatnostādņu par starptautiskajām tiesām un SKT iespējamo pieņemšanu;

53.  cieši mudina EĀDD, Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt SKT nolēmumu izpildi un sadarbību ar Tiesu paplašināšanās sarunās un pievienošanās procesos, kā arī visās ES augstākā līmeņa sanāksmēs un dialogos ar trešām valstīm, tostarp ar Savienotajām Valstīm, Ķīnu, Krieviju, Āfrikas Savienību un Izraēlu; mudina it īpaši Padomi un Komisiju nodrošināt, ka tiesiskumu iekļauj visās miera sarunās; aicina EĀDD regulāri nolīgumos ar trešām valstīm arī turpmāk ierakstīt SKT klauzulu; aicina augsto pārstāvi nodrošināt, ka SKT tematiku iekļauj visās ES ārpolitiskajās prioritātēs un attiecīgi arī ES īpašo pārstāvju pilnvarās, un papildus tam aicina nodrošināt, ka gan EĀDD galvenajā mītnē, gan ES delegācijās esošos darbiniekus regulāri apmāca ar SKT saistītajos jautājumos; aicina augsto pārstāvi iecelt īpašu sūtni starptautiskā tiesiskuma jautājumos un pilnvarot viņu visās ES ārpolitikas jomās veicināt, ņemt vērā un pārstāvēt ES apņemšanos cīnīties pret nesodāmību un atbalstīt SKT;

54.  atzinīgi vērtē to, ka Beļģija ir izpildījusi SKT Pirmstiesas III palātas 2008. gada 3. jūlijā pieņemto lēmumu par Jean Pierre Bemba apcietināšanu; tomēr ar lielām bažām norāda, ka līdz šim nav izpildīti astoņi SKT lēmumi par apcietināšanu, tostarp attiecībā uz četriem vecākajiem Tā Kunga pretošanās armijas līderiem Ugandā, Bosco Ntaganda KDR, kā arī attiecībā uz Ahmad Harun, Ali Kushayb un Sudānas prezidentu Omar Hassan Ahmad Al-Bashir; nosoda to, ka Sudānai vēl aizvien nav izdevies un tā ir atteikusies apcietināt aizdomās turētos un izdot viņus Starptautiskajai Krimināltiesai, tādējādi pastāvīgi pārkāpjot Sudānai ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1593 (2005. gads) izvirzītās saistības; norāda, ka 2010. gada 26. maijā Starptautiskās Krimināltiesas Pirmstiesas I palāta informēja ANO Drošības padomi, ka Sudānas Republika atsakās sadarboties attiecībā uz A. Harun un A. Kushayb ierosinātajā lietām; pauž dziļas bažas par to, ka divas puses SKT lietā, proti, Čada un Kenija, ielūdza un sagaidīja savā teritorijā prezidentu Omar al-Bashir, neņemot vērā Romas statūtos izvirzītās saistības viņu apcietināt, un līdz ar to šīs valstis nav izpildījušas attiecīgo lēmumu par apcietināšanu; pieprasa turpināt meklēt pazudušo apsūdzētos un uzsver lomu, kāda ES un Starptautiskajai Krimināltiesai varētu būt, lai nodrošinātu, ka tiek izmeklēti iespējamie kara noziegumiem Šrilankā un Kongo Demokrātiskajā Republikā;

55.  atzinīgi vērtē ASV iesaistīšanos un atjaunotās saistības SKT darbā, ko apliecina ne tikai to dalība novērotāja statusā Dalībvalstu asamblejas (PA) astotajā sesijā, kas notika 2009. gada novembrī Hāgā, bet arī piedalīšanās Romas statūtu pirmajā pārskatīšanas konferencē 2010. gada jūnijā; ar gandarījumu atzīmē ASV administrācijas sākotnējos daudzsološos paziņojumus par SKT darbu un apņemšanos sadarboties ar Tiesu, kas tika pausti pārskatīšanas konferencē; aicina ASV atjaunot dalību un padziļināti iesaistīties SKT darbā, jo īpaši pilnībā sadarbojoties situācijās, kas ir saistītas ar SKT veiktu izmeklēšanu vai iepriekšēju analīzi un pilnībā īstenot visaptverošu SKT politiku;

56.  mudina nākamajā ĀKK un ES Apvienotajā parlamentārajā asamblejā apspriesties par cīņu pret nesodāmību saistībā ar starptautisko attīstības sadarbību un risināt attiecīgu politisko dialogu, kā tas noteikts vairākās rezolūcijās un pārskatītā Kotonū nolīguma 11. panta 6. punktā, lai saskaņotu cīņu pret nesodāmību un nostiprinātu tiesiskumu pašreizējās attīstības sadarbības programmās un pasākumos; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt dialogu ar Āfrikas Savienību šajos jautājumos un atbalstīt Āfrikas puses, lai tās turpinātu ievērot Romas statūtu noteikumos izvirzītos pienākumus; pauž atbalstu Tiesas prasībai Adisabebā atvērt Āfrikas Savienības Sadarbības koordinācijas biroju;

57.  norāda, ka sadarbība starp pusēm, parakstītājvalstīm un Tiesu saskaņā ar Romas statūtu 86. pantu joprojām ir priekšnoteikums efektīvai un sekmīgai starptautiskās kriminālās tiesvedības sistēmai, jo īpaši attiecībā uz tiesībaizsardzības spēju un efektīvu un neatkarīgu Tiesas juridisko darbību; turklāt atzinīgi vērtē SKT un ES nolīgumu par sadarbību un palīdzību un, paturot prātā šo nolīgumu, aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis sniegt Tiesai visu vajadzīgo palīdzību, tostarp atbalstu uz vietas saistībā ar izskatāmajām lietām un jo īpaši attiecībā uz neizpildīto lēmumu par apcietināšanu īstenošanu; mudina visas ES dalībvalstis pieņemt valsts tiesību aktus par sadarbību saskaņā ar Romas statūtu IX daļu, ja tās to vēl nav izdarījušas, un noslēgt ad hoc nolīgumus ar Tiesu par Tiesas spriedumu izpildi un cietušo un liecinieku aizsardzību un pārvietošanu; aicina ES dalībvalstis SKT Dalībvalstu asamblejas (PA) darba kārtībā kā pastāvīgu punktu iekļaut sadarbību, lai nodrošinātu apmaiņu ar labāko praksi un to, ka PA tiek apspriesti ārpussadarbības jautājumi un pieņemti atbilstīgi pasākumi;

58.  uzsver, ka ir jānostiprina starptautiskā kriminālās tiesvedības sistēma kopumā, un šajā ziņā ar bažām norāda, ka Ratko Mladić un Goran Hadžić joprojām ir brīvībā un nav saukti pie atbildības Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā; šajā sakarā aicina Serbijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Starptautisko bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālu, šādas sadarbības rezultātā apcietinot un nododot tiesai visus atlikušos apsūdzētos, lai sagatavotos stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikācijai; norāda, ka ir jāturpina atbalsta, tostarp finanšu atbalsta, sniegšana Sjerraleones Speciālajai tiesai, lai pabeigtu iesāktās prāvas, tostarp iespējamos apelācijas procesus; norāda arī uz progresu, kāds panākts daudzpusējā sadarbībā saistībā ar speciālo zināšanu un palīdzības sniegšanu gadījumos, kad informācijas identificēšana, vākšana un saglabāšana var palīdzēt saistībā ar daudziem starptautiskās pagaidu tiesvedības risinājumiem, jo īpaši izmantojot Tiesvedības ātrās reaģēšanas mehānismu (TĀRM), kurā ir iesaistītas vairāk nekā puse ES dalībvalstu, un mudina turpināt un palielināt atbalstu TĀRM;

ES cilvēktiesību pamatnostādnes
Nāvessods

59.  atgādina par rezolūciju, ar ko aicināja noteikt vispārēju moratoriju nāvessoda izmantošanai (rezolūcija Nr. 63/168) un ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2008. gada 18. decembrī; uzsver, ka pašlaik rezolūciju ar savu balsojumu ir apstiprinājušas 106 valstis, piekrītot pakāpeniski nonākt pie globāli atbalstīta viedokļa par nāvessoda aizliegšanu;

60.  atzinīgi vērtē lēmumus, ar kuriem 2009. gadā atceļ nāvessodu Burundi, Togo un ASV Ņūmeksikas pavalstī; mudina ASV atcelt nāves sodu un pauž nožēlu par to, ka nāves sodu joprojām izpilda 35 no 50 ASV štatiem;

61.  aicina Padomi un Komisiju mudināt tās valstis parakstīt attiecīgos dokumentus, kuras vēl nav parakstījušas, ratificējušas vai īstenojušas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu vai līdzīgu reģionālo instrumentu;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Savienībā esošie uzņēmumi nātrija tiopentālu ražo un pārdod tikai ārstnieciskiem nolūkiem un ka visās licencēs, ar kurām atļauj ražot šo medikamentu, nosaka marķēšanas pienākumu, lai uz iepakojuma būtu norādīts, ka šo vielu nedrīkst izmantot letālu injekciju nolūkā, tādējādi ievērojot dalībvalstu un Eiropas likumus, kuros ir aizliegts nāvessods, spīdzināšana vai jebkāda cita veida nežēlīga un nehumāna vai pazemojoša izturēšanās vai sods;

63.  atkārtoti pauž viedokli, ka ES ir pret nāvessodu, tostarp tā ārpustiesas izpildi, neatkarīgi no situācijas; atgādina, ka ES ir lielākā līdzekļu devēja pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras cīnās pret nāvessodu; prasa Komisijai arī turpmāk par prioritāti noteikt cīņu pret cietsirdīgu un necilvēcīgu sodīšanu un šos cīņu saglabāt par EIDHR un ģeogrāfisko instrumentu tematisko prioritāti; neuzskata, ka par nāvessoda alternatīvu automātiski ir jānosaka mūža ieslodzījums;

64.  mudina valstis, kurās joprojām kā nāvessodu piespriež nomētāšanu ar akmeņiem, aizliegt tiesību aktus, ar kuriem paredz šādu necilvēcīgu sodu; mudina Irānas vadītājus nepārprotami tiesību aktos aizliegt nomētāšanu ar akmeņiem, kas ir visbarbariskākais nāvessoda veids; nosoda to, ka daudzas valstis joprojām piespriež nāvessodu un šo sodu piemēro mazgadīgiem likumpārkāpējiem; nosoda to, ka Irānas režīms izmanto nāvessodu, ierindojot Irānu otrajā vietā aiz Ķīnas to valstu grupā, kurās ir vislielākais izpildīto nāvessodu skaits; stingri nosoda to, ka pēc miermīlīgajām demonstrācijām, kas notika pēc Irānas prezidenta 2009. gada jūnija vēlēšanām, pastāvīgi pieaug izpildīto nāvessodu skaits; pauž bažas, ka Ķīnā joprojām tiek izpildīts vislielākais nāvessodu skaits pasaulē, un aicina Ķīnu publiskot datus par izpildītajiem nāvessodiem, lai nodrošinātu pārredzamu analīzi un debates attiecībā uz nāvessodu; atzinīgi vērtē Baltkrievijas iestāžu konstruktīvo rīcību, izveidojot darba grupu nolūkā izstrādāt priekšlikumus par moratorija noteikšanu nāvessodam; joprojām ir nobažījies, ka Baltkrievijā vēl aizvien tiek izpildīts nāvessods, jo Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kura piemēro nāvessodu, neinformējot ar nāvi sodīto personu ģimenes par soda izpildes datumu un apbedīšanas vietu;

65.  norāda, ka pasaulē ir 32 jurisdikcijas, kurās tiesību akti pieļauj nāvessoda piemērošanu par noziegumiem saistībā ar narkotikām; norāda, ka ANO Narkotiku un noziegumu birojs (UNODC), Eiropas Komisija un atsevišķas Eiropas valdības aktīvi iesaistās tehniskās palīdzības, normatīvā atbalsta un materiālā atbalsta finansēšanā un/vai sniegšanā nolūkā nostiprināt narkotiku apkarošanu valstīs, kurās par narkotiku noziegumiem piespriež nāvessodu; pauž bažas, ka šādas palīdzības dēļ biežāk var tikt piespriesti un izpildīti nāvessodi; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, ar kurām valstu un reģionālā mērogā pārvalda starptautisko finansējumu, ko piešķir narkotiku apkarošanai, un kuras nodrošinātu, ka šādas programmas nevairo vardarbību, tostarp nāvessoda piemērošanu; uzsver, ka narkotiku apkarošanas jomā par priekšnoteikumu finanšu atbalsta, tehniskās palīdzības, veiktspējas palielināšanas un cita atbalsta piešķiršanai jānosaka nāvessoda atcelšana;

66.  ir nobažījies, ka Baltkrievijā vēl aizvien tiek izpildīts nāvessods, jo Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kura piemēro nāvessodu; atbalsta to, ka iestādes ir izveidojušas darba grupu nolūkā izstrādāt priekšlikumus par moratorija noteikšanu nāvessodam;

67.  pauž dziļas bažas par 2009. gada prethomoseksualitātes likumu, ko pašlaik izskata Ugandas parlaments un ar ko paredz naudassodus un ieslodzījumu par atbalstu lesbietēm, gejiem vai biseksuāliem cilvēkiem, kā arī paredz naudassodus, ieslodzījumu un nāvessodu par apzinātiem homoseksuāliem aktiem; aicina Ugandas parlamentu noraidīt šo un līdzīgus tiesību aktus; nosoda homoseksualitātes atzīšanu par noziegumu visā pasaulē;

LGBT tiesības

68.  ņemot vērā visā pasaulē pret lesbietēm, homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām 2009. gadā izdarītos daudzos cilvēktiesību pārkāpumus , atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienības Padomes darba grupa cilvēktiesību jautājumos pieņēma pasākumu kopumu, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu visu cilvēktiesību izmantošanu; aicina ES delegācijas un Eiropas Ārējās darbības dienestu pilnībā īstenot šajā pasākumu kopumā iekļautās pamatnostādnes;

Vardarbība pret sievietēm

69.  norāda, ka Francijas, Čehijas Republikas un Zviedrijas Trīsvalstu prezidentūras programma (2008. gada jūlijs – 2009. gada decembris) prioritāti piešķīra pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības problēmai, un prasa saskaņot principus un politikas nostādnes gan ES iekšienē, gan ārpus tās, tostarp attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas kā cilvēktiesību pārkāpuma aizliegšanas atbalstīšanu; atzīmē nesen pieņemto jauno pamatnostādņu kopumu šajā jautājumā un gaida, kad Komisija ziņos Parlamentam par šo pamatnostādņu īstenošanas rezultātiem;

70.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas jauno dzimumu līdztiesības stratēģiju, kurā īpaši pieminēta sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas problēma; atkārtoti norāda, ka šajā jautājumā ir jāsaskaņo gan ES iekšējā, gan ārējā politika; mudina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis risināt sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas problēmu politiskajos un politikas dialogos ar partnervalstīm un ieinteresētajām personām, kuras šis kutelīgais jautājums skar nacionālā kontekstā, un aicina izmantot līdzdalības pieeju un aicināt piedalīties ieinteresētās kopienas; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis aktivizēt visus politiskos un institucionālos līdzekļus, lai atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir pēc iespējas drīzāk pieņemt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, ar ko aicinātu visā pasaulē noteikt moratoriju sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanai;

71.  uzskata, ka vardarbība pret sievietēm var būt pausta arī psiholoģiski; konstatē, ka nodarbinātības jomā sievietes joprojām saņem zemāku atalgojumu salīdzinājumā ar vīriešiem un daudzas sievietes tiek nodarbinātas nedrošos vai daļlaika darbos; tāpēc uzsver, ka šajā jomā Komisijas un dalībvalstu funkcija gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās ietver ne tikai vardarbības izskaušanu tās šaurākajā nozīmē, bet ir jāizskauž visu veidu vardarbība pret sievietēm ‐ fiziskā, psiholoģiskā, sociālā un ekonomiskā, ‐ un ka par prioritāru ir jānosaka izglītība, kurā jau agrīnā posmā nepastāv dalījums dzimumos, proti, zēnos un meitenēs, kā arī jāizskauž ar dzimumu saistītie stereotipi;

72.  uzsver, cik svarīgi ir visaptverošā veidā īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, Nr. 1820, Nr. 888 un Nr. 1889, kurās aicināts iesaistīt sievietes visos konflikta atrisināšanas posmos un līmeņos un aizsargāt sievietes un meitenes no seksuālas vardarbības un diskriminācijas; dalībvalstis, kuras vēl nav izstrādājušas nacionālo plānu ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanai, aicina šādu plānu nekavējoties pieņemt; kategoriski nosoda izvarošanas kā kara ieroča izmantošanu un vairākkārtējos masveida izvarošanas gadījumus KDR; prasa pilnībā publiskot informāciju par ANO Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) miera uzturēšanas spēku nespēju apturēt masveida izvarošanu; un mudina ES AP un PV ar EUSEC un EUPOL Kongo Demokrātiskajā Republikā starpniecību veikt izmeklēšanu un ziņot EP par visām Kongo un starptautiskajām kompānijām vai struktūrām, kas iesaistītas kalnrūpniecībā šajā valstī un kas maksā kādām bruņotām grupām vai drošības darbiniekiem, kuri iesaistīti šādās masveida izvarošanās un citos sistemātiskos pret civiliedzīvotājiem vērstos noziegumos;

73.  aicina AP un PV palielināt to darbinieku skaitu, kuri ārējās darbības jomā strādā ar dzimumu jautājumiem, un aicina izveidot īpašas struktūras; atzīst KDAP panākto progresu gan misiju, gan apmācības jomā;

74.  pauž nopietnas bažas par dziļi iesakņojušos diskrimināciju dzimuma dēļ un vardarbību ģimenē vairākās valstīs un norāda, ka īpaši neaizsargāta grupa ir lauku apgabalos dzīvojošas sievietes; tāpat pauž nopietnas bažas par seksuālās vardarbības gadījumiem un sieviešu un meiteņu izvarošanas augsto rādītāju Dienvidāfrikā, kur bieži vien netiek veikta atbilstoša izmeklēšana vai arī tā tiek kavēta dzimumaizspriedumu dēļ, un cietušajām nākas saskarties ar daudziem šķēršļiem piekļuvē veselības aprūpei un kavējumiem medicīniskās palīdzības sniegšanā; sevišķi nosoda vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kas ir pastāvīga problēma Gvatemalā un Meksikā;

75.  ir ļoti nobažījies par situāciju, kādā atrodas sievietes un meitenes Irānā, KDR, Afganistānā; nosoda brutālos sieviešu tiesību pārkāpumus KDR, mudina starptautisko sabiedrību būtiski palielināt līdzekļus, kuru mērķis ir censties aizsargāt sievietes no izvarošanas, un uzsver, ka steidzami ir jāpievērš liela starptautiskā uzmanība sieviešu un meiteņu stāvoklim KDR; nosoda 2009. gada martā pieņemto šiītu civilstāvokļa likumu, kas smagi pārkāpj afgāņu sieviešu tiesības un ir pretrunā Afganistānas konstitūcijai un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; atzinīgi vērtē grozījumus likumā “Šiītu jurisprudences sekotāju privātā dzīve”, taču joprojām ir dziļi nobažījies par atsevišķiem minētā likuma pantiem, kas ir pretrunā Afganistānas pienākumiem, kuri noteikti Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Konvencijā par bērna tiesībām; mudina Afganistānas iestādes nekavējoties veikt pasākumus, lai valstī uzlabotu sieviešu tiesību situāciju;

76.  uzstāj, ka visos cilvēktiesību dialogos jāvelta uzmanība tieši sieviešu tiesībām, it īpaši tam, lai apkarotu un izskaustu visu veidu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp un pirmām kārtām, abortu izdarīšanu atkarībā no augļa dzimuma, visu veidu vardarbīgas tradīcijas un ieražas, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un agras vai piespiedu laulības, visu veidu tirdzniecību ar cilvēkiem, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavības, ekspluatāciju darbā un ekonomisko ekspluatāciju, un uzstāj, ka ir jānoraida valstu atsaukšanās uz jebkādām ieražām, tradīcijām vai jebkāda veida reliģiskiem apsvērumiem, ar kuriem pamato izvairīšanos no pienākumu izskaust šādu brutalitāti; uzsver ‐ gan tautas masās, gan politikas veidošanas procesā ir jāpastiprina centieni izskaust sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu, lai uzsvērtu, ka šāda apgraizīšana ir gan dzimumu līdztiesības jautājums, gan cilvēktiesību pārkāpums, kas saistīts ar personas fizisko integritāti; norāda uz situāciju, kādā atrodas jaunas imigrantes, kuras atsevišķu kopienu principu, reliģijas vai ģimenes goda dēļ cieš no sliktas apiešanās, nogalināšanas goda dēļ vai dzimumorgānu apgraizīšanas un kurām tiek liegta personas brīvība;

77.  atgādina Tūkstošgades attīstības mērķus un uzsver, ka tiesības uz izglītību un veselības aprūpi ir cilvēka pamattiesības; uzskata, ka ES attīstības un cilvēktiesību politikā būtiska nozīme jāpiešķir veselības, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības, programmām, dzimumu līdztiesības veicināšanai un sieviešu un bērnu tiesību īstenošanai, it īpaši valstīs, kurās ir izplatīta uz dzimumu balstīta vardarbība un sievietes un bērni ir pakļauti riskam saslimt ar HIV/AIDS vai viņiem ir liegta piekļuve informācijai, profilaksei un/vai ārstēšanai; aicina Komisiju attīstības politikā iekļaut darbinieku pamattiesības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības jautājumu, īpaši ar tirdzniecību saistītās atbalsta programmās;

78.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 2009. gada 16. jūnija rezolūciju par māšu novēršamo mirstību un saslimstību un cilvēktiesībām, kurā ir izteikts aicinājums steidzami rīkoties atbilstoši Tūkstošgades attīstības mērķiem, lai novērstu sieviešu neattaisnotu nāvi grūtniecības un dzemdību laikā; norāda, ka rezolūciju atbalstīja ES dalībvalstis, un aicina tās efektīvi veicināt sieviešu un meiteņu cilvēktiesības, it īpaši viņu tiesības uz dzīvi, vienlīdzību cieņas jomā, izglītību, tiesības brīvi meklēt, saņemt un sniegt informāciju, izmantot zinātniskā progresa rezultātus, tiesības nebūt diskriminētam un sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības, līmeni;

79.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īpaši veicināt to, lai Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificētu un īstenotu Āfrikas Savienības Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā;

Spīdzināšana un cita nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība

80.  pieprasa noziegumus pret pacientu un fizisku personu veselību, jo īpaši to personu veselību, kuri nespēj sevi aizstāvēt, atzīt par nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību, vienlaikus atzīstot, ka atsevišķus nodarījumus ir grūti pierādīt, un tādēļ prasa nodrošināt visaugstākās pakāpes modrību;

81.  pieprasa atzīt, ka minoritātes, piemēram, iedzimto kopienas un cilvēki, kurus diskriminē kastas dēļ, ir nesamērīgi neaizsargāti un tiek pakļauti spīdzināšanai;

82.  aicina visas valstis, kuras vēl nav parakstījušas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, pievienoties šai konvencijai un tās fakultatīvajam protokolam (Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvais protokols (KPSFP)); mudina valstis attiecībā uz šiem instrumentiem atcelt visas atrunas; mudina valstis, kuras ir parakstījušas KPSFP, konstruktīvāk un drīzāk īstenot nacionālo prevencijas mehānismu (NPM);

83.  mudina valstis visā pasaulē pieņemt un efektīvi īstenot Rokasgrāmatu par spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas izmeklēšanu un dokumentēšanu, kas pazīstama kā Stambulas protokols (SP); uzskata, ka SP ir būtisks instruments pierādījumu vākšanai un nesodāmības novēršanai; ir pārliecināts, ka spīdzinātāju nesodāmība joprojām būtiski apgrūtina spīdzināšanas efektīvu novēršanu, jo nesodāmība netieši mudina likumpārkāpējus turpināt barbarisko praksi;

84.  uzsver, cik svarīgi ir efektīvi īstenot ES pamatnostādnes pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu; aicina Padomi un Komisiju iesniegt minēto pamatnostādņu īstenošanas rezultātus, īpašu uzmanību pievēršot rezultātiem, kas gūti saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu īstenotajai cietušo rehabilitācijai;

85.  aicina dalībvalstis izpildīt prasības, kas izvirzītas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(16); aicina Komisiju pēc iespējas drīz pārskatīt atsevišķus Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 1236/2005 noteikumus;

86.  ir sevišķi nobažījies par augsto korupcijas, noziedzības, politiskās vajāšanas, nesodāmības, kā arī opozīcijas pārstāvju spīdzināšanas un ieslodzīšanas vilni Venecuēlā, ko radījusi policijas spēku politizācija, atbilstīgas politikas trūkums un valdības nespēja risināt šos smagos cilvēktiesību apdraudējumus;

87.  ir dziļi nobažījies par tādu cilvēktiesību pārkāpumu atkārtotu pieaugumu visā pasaulē, kas vērsti pret personām viņu dzimumorientācijas dēļ, un nosoda visu veidu vardarbību pret šīm personām; norāda uz to, ka visā pasaulē pieaug transpersonu slepkavību skaits; pauž dziļas bažas, ka daudzās valstīs homoseksualitāte joprojām tiek uzskatīta par sodāmu noziegumu, piespriežot ieslodzījumu un atsevišķos gadījumos pat nāvessodu;šajā sakarībā atzinīgi vērtē Deli Augstās tiesas 2009. gada 2. jūlija lēmumu, ar ko Indijā dekriminalizē homoseksualitāti, un aicina citas valstis sekot šim piemēram;

Bērnu tiesības

88.  dziļi nosoda to, ka saskaņā ar aplēsēm ap 215 miljoniem bērnu cieš no piespiedu darba, un trīs ceturtdaļas šo bērnu veic pašus smagākos bērnu darba veidus (SDO 2009. gada dati); atzinīgi vērtē ES Padomes 2010. gada 14. jūnija sanāksmes secinājumus par bērnu darbu un Komisijas pētījumu par šo tēmu (SEC(2010)0037), prasot noteikt visaptverošu ES politikas pieeju, kas koncentrētos uz attīstību un nabadzības izskaušanu; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu šajā jomā sasniegtā progresa uzraudzību un kopā ar ES dalībvalstīm mudināt tā īstenošanu, izmantojot dialogus ar trešām valstīm;

89.  atgādina par ES un NVO 11. cilvēktiesību foruma sekmīgajiem rezultātiem jautājumā par vardarbības pret bērniem apkarošanu un Zviedrijas prezidentūras (Stokholma, 2009. gada jūlijs) aicinājumus turpināt tiesisko darbu, lai aizliegtu visus miesas soda veidus jebkādā vidē, tostarp mājās, apzināt labāko praksi un gūto pieredzi vardarbības pret bērniem apkarošanā konflikta un pēckonflikta situācijās un palielināt saskaņotību starp ES ārējo darbību un ES/ dalībvalstu iekšpolitiku bērnu tiesību jomā;

90.  pauž nopietnas bažas par to, ka miljoniem bērnu vēl aizvien cieš no izvarošanas, vardarbības ģimenē un fiziskās, emocionālās un seksuālās izmantošanas, tostarp ekonomiskā nolūkā; uzsver, ka Konvencijā par bērna tiesībām un tās fakultatīvajos protokolos atzītās tiesības ir vienlīdz svarīgas, un prasa pilnībā ratificēt un īstenot attiecīgās saistības, kā arī pievērst īpašu uzmanību jaunajiem bērnu seksuālās izmantošanas veidiem komerciālā nolūkā;

91.  ir ļoti norūpējies, ka Austrumeiropā un Centrālāzijā strauji pieaug ar HIV inficēto vīriešu, sieviešu un bērnu skaits; ar bažām norāda, ka iespējas saņemt antiretrovirālo ārstēšanu joprojām ir viena no mazākajām pasaulē; ar bažām norāda, ka ar HIV inficēto bērnu stigmatizācija un diskriminācija ir viņu cilvēktiesību un cieņas pārkāpums un apgrūtina turpmākos uzlabojumus profilakses, aprūpes un atbalsta jomā; aicina Komisiju apsvērt iespējas reformēt politiku, veikt programmatiskas izmaiņas un resursu pārdali, lai aizstāvētu to bērnu un jauniešu tiesības un godu, kas ir neaizsargāti, kuri var inficēties ar HIV, ir vīrusa nēsātāji vai jau ir saslimuši;

92.  aicina nekavējoties īstenot ES papildu pasākumus bērnu darba izskaušanai un aicina ES efektīvāk piemērot tās rīcībā esošos instrumentus, integrējot tos cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; aicina ES efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par bērna tiesībām un izpētīt iespēju pieņemt pamatnostādnes par bērnu darba apkarošanu; atgādina, ka pat ES tirdzniecības politikai var būt nozīmīga loma cīņā pret bērnu darbu, jo īpaši izmantojot VPS+ (vispārējo preferenču sistēmas) stimulus; pauž cerību, ka nākotnē šis instruments tiks labāk novērtēts un attiecīgais novērtējums katru gadu tiks iesniegts Eiropas Parlamentam saistībā ar ikgadējām debatēm par cilvēktiesībām;

93.  norāda, ka 2009. gadā tika atzīmēta Konvencijas par bērna tiesībām 20. gadskārta; ar gandarījumu atzīmē, ka pašlaik konvencijai ir pievienojušās gandrīz visas pasaules valstis, un mudina valstis, kuras vēl nav pievienojušās konvencijai, to darīt pēc iespējas drīz; joprojām ir ļoti nobažījies par to, ka bieži vien konvencijā minētās tiesības netiek īstenotas pilnībā; prasa pastiprinātu uzmanību veltīt bērnu vajadzībai pēc īpašas aprūpes un aizsardzības, tostarp atbilstīgas juridiskās aizsardzības, gan pirms, gan pēc piedzimšanas, kā noteikts Konvencijā par bērna tiesībām un Deklarācijā par bērna tiesībām; atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos, kas saistīti ar vardarbību pret bērniem, un uzsver šā mandāta nozīmīgumu;

94.  ir ļoti nobažījies par bērniem, kuri ir iesaistīti bruņotos konfliktos vai kurus šie konflikti skāruši citādā veidā, vai kuri pat ir spiesti aktīvi iesaistīties tajos; mudina Komisiju un Padomi nostiprināt ES pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanu; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1882 (2009. gads), ar ko nostiprina bruņotos konfliktos iesaistītu un tajos cietušu bērnu aizsardzību;

95.  pauž nopietnas bažas par bērnu izmantošanu karavīru statusā; prasa ES un ANO nekavējoties veikt pasākumus viņu atbruņošanai, rehabilitēšanai un reintegrēšanai;

Cilvēktiesību aizstāvji

96.  atzinīgi vērtē darbības, kas sāktas, lai īstenotu 2008. gadā pārskatīto ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem pārskatīšanu un atjaunināšanu; norāda, ka ir izstrādātas vairāk nekā 60 vietējās īstenošanas stratēģijas un izraudzīti attiecīgie sadarbības koordinatori; tomēr turpina paust īpašas bažas par ES delegāciju nespēju šīs pamatnostādnes īstenot, un, lai turpinātu progresu pamatnostādņu efektīvas īstenošanas virzienā; aicina EĀDD sagatavot īstenošanas plānu ar skaidri noteiktiem rādītājiem un termiņiem un prasa nodrošināt pieejamo vietējo stratēģiju sarakstu; aicina EĀDD, Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu cilvēktiesību aizstāvju un ārpus ES strādājošo ES diplomātu informētību par šīm pamatnostādēm; aicina ES misijas pirms jebkādas darbības sākšanas cilvēktiesību aizstāvju vārdā uzturēt ar viņiem regulārus kontaktus un pēc darbības īstenošanas sniegt pārskatu par paveikto; uzsver, ka vietējo īstenošanas stratēģiju sagatavošanas procesā būtu jāapspriežas ar daudziem cilvēktiesību aizstāvjiem, kas strādā gan pilsētu, gan lauku vidē ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, kā arī pilsoņu un politisko tiesību jomā; norāda, ka vietējās īstenošanas stratēģijās būtu jāiekļauj konkrēta pasākumu programma, kas jāīsteno, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, un ka pēc saprātīga laikposma būtu jānovērtē šo stratēģiju ietekme; šajā sakarībā aicina novērtēt visu to pasākumu īstenošanu, ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas veikušas, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus saskaņā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR);

97.  aicina AP/PV par prioritāti noteikt to pašreizējo instrumentu un mehānismu efektīvāku īstenošanu, kuri paredzēti cilvēktiesību aizstāvju saskaņotai un sistemātiskai aizsardzībai; aicina Eiropas Savienības augsto pārstāvi un visus Komisijas locekļus, kuru atbildības jomā ir ārlietas, darba vizīšu laikā ārpus ES sistemātiski tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem un uzsver, ka atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem būtu obligāti jāiekļauj arī ES īpašo pārstāvju mandātā; uzsver, ka gan augstajam pārstāvim, gan īpašajiem pārstāvjiem par savu darbību šajā jomā būs jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

98.  mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, ko Parlaments ierosinājis 2010. gada jūnijā pieņemtajā rezolūcijā par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam, uzsvaru liekot uz pasākumiem, kuru mērķis ir riska situācijās esošiem cilvēktiesību aizstāvjiem sniegt ātru palīdzību, piemēram, nodrošināt ārkārtēju vīzu izsniegšanu un patvēruma piešķiršanu, un uz pasākumiem, kuri paredz cilvēktiesību aizstāvju darba publisku atbalstīšanu un redzamu atzīšanu, pamatnostādņu, kas paredzētas sieviešu tiesību aizstāvjiem un citām īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri strādā, lai veicinātu ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības, un tiem, kuri strādā pie minoritāšu un pirmiedzīvotāju tiesībām, īstenošanā ņemot vērā dzimumu līdztiesības principu; aicina AP/PV mudināt īstenot patvēruma pilsētu programmu, kas paredz patvēruma piešķiršanu Eiropas pilsētās cilvēktiesību aizstāvjiem;

99.  saistībā ar Lisabonas līguma īstenošanu un EĀDD izveidi aicina ES iestādes izveidot starpiestāžu sadarbības mehānismu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; apzinās, ka šāda mehānisma radīšanu varētu atvieglot cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētu kontaktpunktu izveide un skaidru pamatnostādņu sagatavošana visās ES iestādēs un ciešāka sadarbība ar šiem kontaktpunktiem un par cilvēktiesībām un demokrātiju atbildīgajām personām ES misijās un delegācijās; lai novērtētu šo pamatnostādņu efektivitāti aicina EĀDD izveidot statistikas datubāzi par gadījumiem, kad ES delegācijas sniegušas palīdzību cilvēktiesību aizstāvjiem, un EP sniegt pārskatu par šo novērtējumu rezultātiem;

100.  atzīst, ka daudzos cilvēktiesību ziņojumos secināts, ka cilvēktiesību aizstāvji, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā un šajā darbā riskējot ar savu personīgo drošību, cieš no aizvien biežākiem un nopietnākiem dažāda veida uzbrukumiem, kas izpaužas kā apziņas, reliģijas, vārda vai biedrošanās brīvības ierobežojumi, uzbrukumi attiecīgajām personām vai to noslepkavošana, patvaļīgi aresti, netaisnīga tiesa un pilsoniskās sabiedrības organizāciju biroju slēgšana; aicina ES delegācijas sadarbībā ar attiecīgo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām aktīvāk piedalīties šādu uzbrukumu novēršanā, vienlaikus rūpējoties, lai šo organizāciju darbinieki un atbalstītāji netiktu pakļauti briesmām;

101.  uzmanīgi seko ārpussavienības valstu valdību darbībai, kuras, pieņemot pretrunīgus likumus par NVO pārraudzību, mēģina izbeigt cilvēktiesību kustību; šāda likuma piemērs ir Etiopijas parlamenta 2009. gada janvārī pieņemtā “Labdarības organizāciju un sabiedrību proklamēšana” (Charities and Societies Proclamation), kas faktiski aizliedz jebkādas darbības cilvēktiesību jomā;

102.  nosoda to, ka daudzās valstīs uzbrukumi un anonīmi draudi cilvēktiesību aizstāvjiem ir ikdienišķa lieta un ka žurnālistiem, it īpaši tiem, kas nodarbojas ar korupcijas un narkotiku tirdzniecības jautājumiem, nākas saskarties ar draudiem un uzbrukumiem;

103.  pauž dziļu nožēlu par Stanislav Markelov, Anastasia Baburova un Natalya Estemirova noslepkavošanu Krievijā, André Rwisereka un Jean Leonard Rugambage noslepkavošanu Ruandā, Roxana Saberi un Abdolfattah Soltani patvaļīgu apcietināšanu Irānā, Hu Jia ‐ 2008. gada A. Saharova balvas laureāta ‐ ilgstošo turēšanu apcietinājumā Ķīnā un atteikšanos viņam nodrošināt adekvātu piekļuvi veselības aprūpei, norādot, ka visi šie fakti konstatēti pārskata periodā; mudina Ķīnas iestādes nekavējoties paskaidrot 2009. gada 4. februārī bez vēsts pazudušā prominentā cilvēktiesību aizstāvja advokāta Gao Zhisheng situāciju un uzsākt pilnībā neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par viņa pazušanu;

104.  nosoda Rietumsahāras cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanu un aizskaršanu Marokas kontrolētajā Rietumsahāras teritorijā un mudina ANO iekļaut cilvēktiesību situācijas uzraudzību ANO misijas, kas izveidota Rietumsahāras referenduma novērošanai (MINURSO), pilnvarās;

105.  norāda uz Kubas vietējo cilvēktiesību aizstāvju atbrīvošanu; pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas valdība, liedzot likumīgu statusu vietējām cilvēktiesību aizstāvju grupām, atsakās atzīt cilvēktiesību uzraudzību kā leģitīmu darbību; ar bažām norāda, ka cilvēktiesību aizstāvju apcietināšana šajā valstī arī ir smags cilvēktiesību pārkāpums; aicina Kubas valdību neizsūtīt politieslodzītos un nodrošināt viņiem tiesības izbraukt no Kubas un atgriezties tajā, netiekot apcietinātiem;

106.  atzinīgi vērtē Nobela Miera prēmijas komitejas lēmumu piešķirt 2010. gada Nobela Miera prēmiju Liu Xiaobo par viņa ilgo un nevardarbībo cīņu par svarīgāko cilvēktiesību un brīvību ievērošanu Ķīnā; mudina Ķīnas valdību nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot Liu Xiaobo un atcelt viņa dzīvesbiedrei Liu Xia noteiktos ierobežojumus;

107.  pauž nopietnas bažas par to, ka Irāna 2008. un 2009. gadā turpināja apspiest neatkarīgus cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības locekļus un ka saglabājās, pat pastiprinājās, nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; nosoda cilvēktiesību aizstāvju patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un ieslodzīšanu, viņu darbu klasificējot kā “darbības, kas vērstas pret valsts drošību”; pauž nožēlu par pašreizējo valdības politiku, kas vērsta pret skolotājiem un akadēmiķiem, liedzot studentiem iespēju iegūt augstāko izglītību, un nosoda studentu aktīvistu vajāšanu un ieslodzīšanu; pauž nožēlu par nemieriem pēc 2009. gada 12. jūnijā notikušajām prezidenta vēlēšanām un Irānas iestāžu vardarbību, kā rezultātā tika patvaļīgi aizturēti vismaz 400 cilvēku, ziņots par 40 civlēku nogalināšanu, masveidā saukti pie atbildības cilvēki, ko apsūdzēja par noziegumiem pret valsts drošību, notika cilvēku spīdzināšana un slikta izturēšanās pret tiem un tika piespriests nāvessods;

Cilvēktiesību klauzulas

108.  uzsver cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu un efektīvu strīdu izšķiršanas mehānismu nozīmi un nepieciešamību tirdzniecības nolīgumos, tostarp ES un ārpussavienības valstu zivsaimniecības nolīgumos; tomēr, lai nodrošinātu šīs klauzulas īstenošanu praksē, atkārtoti prasa to papildināt ar izpildes uzraudzības mehānismu; uzsver, cik svarīgi ir rūpīgi uzraudzīt to ārpussavienības valstu reputāciju cilvēktiesību jomā, kurām ir tirdzniecības attiecības ar ES; uzsver, ka šādai uzraudzībai un novērtēšanai būtu jāietver arī oficiālas apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību par šo nolīgumu ietekmi; saistībā ar individuālajiem tirdzniecības nolīgumiem prasa skaidri noteikt cilvēktiesību standartu kopumu, lai nodrošinātu, ka abas puses skaidri apzinās, kādas situācijas un darbības var izraisīt šādu cilvēktiesību klauzulu piemērošanu;

109.  atkārtoti uzsver cilvēktiesību nedalāmības principu un nosoda mēģinājumus uzskatīt tiesības uz nediskriminēšanu kā mazāk svarīgas; aicina Komisiju un Padomi ievērot nedalāmības principu sarunās ar ārpussavienības valstīm par cilvēktiesību klauzulām;

110.  uzsver ‐ lai ES varētu pildīt savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tai attiecīgajos nolīgumos būtu jāiekļauj sistemātiskas klauzulas par demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām, kā arī sociālajiem un vides standartiem, ņemot vērā šo nolīgumu raksturu un katras partnervalsts īpašo situāciju; uzskata, ka šīm klauzulām būtu jādod Komisijai iespēja vai nu pēc savas iniciatīvas, vai arī pēc dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta pieprasījuma vismaz uz laiku pārtraukt tirdzniecības priekšrocību, tai skaitā no brīvās tirdzniecības nolīgumiem izrietošo priekšrocību, piemērošanu, ja tiek atklāti pietiekami pierādījumi par cilvēktiesību tostarp darba tiesību, pārkāpumiem; uzskata, ka jebkurā gadījumā ES būtu skaidri jānorāda atbilstīgs sods ārpussavienības valstīm, kuras izdara nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, un šis sods būtu arī jāpiemēro; atkārto savu prasību Komisijai, Padomei un it īpaši AP/PV padarīt efektīvākas starptautiskajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas un attiecīgi izveidot procedūru efektīvākai šo klauzulu īstenošanai Kotonū nolīguma 8., 9. un 96. panta garā;

111.  atzinīgi vērtē ietekmes uz ilgtspējīgu attīstību novērtējumu izmantošanu, tomēr uzskata ‐ lai nodrošinātu novērtēšanas nepārtrauktību, tos būtu jāveic ne tikai pirms, bet arī pēc attiecīgā nolīguma stāšanās spēkā;

112.  norāda uz VPS+ (vispārējo preferenču sistēmas) režīma darbību; uzskata, ka šī sistēma, kas par starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību konvenciju un standartu ievērošanu valstīm piešķir būtiskus tirdzniecības atvieglojumus, ir jāuzrauga ciešāk un pārredzamāk, tostarp izmantojot detalizētus cilvēktiesību ietekmes novērtējumus, konsekventu un taisnīgu sistēmu salīdzināšanai ar noteiktajiem standartiem un atklātas apspriešanās gadījumos, kad tiek piešķirta šāda preference, un ka tirdzniecības preferences jāpiešķir tikai tām valstīm, kuras ir ratificējušas un efektīvi īstenojušas būtiskākās starptautiskās konvencijas par ilgtspējīgu attīstību, cilvēktiesībām, it īpaši par bērnu darbu, un labu pārvaldību; ņemot vērā sasniegumus un šķēršļus cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko, kultūras un vides tiesību, attīstības jomā, prasa pastiprināt īstenošanas uzraudzību, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, arodbiedrībām un kopienām; uzsver, cik svarīgi ir rūpīgi uzraudzīt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (SPPPT) īstenošanu Pakistānā, kas ir uzaicināta piedalīties VPS+ sistēmā;

113.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai, ar ko tiktu aizliegta tādu preču importēšana ES, kuru ražošanā izmantots bērnu darbaspēks, pārkāpjot cilvēktiesību pamatstandartus; uzsver, ka šāda regula dotu ES iespēju izmeklēt specifiskas prasības;

114.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību ieļaušanu ES un Indonēzijas partnerattiecību nolīgumā un ES un Albānijas stabilizācijas un asociācijas nolīgumā, kas stājās spēkā pārskata periodā, un līdz ar to vairāk nekā 120 valstis ir piekritušas iekļaut šādu klauzulu nolīgumos, kuri noslēgti ar ES;

115.  pauž nožēlu par Kotonū nolīgumā iekļauto cilvēktiesību klauzulu slikto īstenošanu un mudina AP/PV, Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnībā izmantot šīs klauzulas, lai plašā mērogā risinātu cilvēktiesību problēmas un veicinātu cilvēktiesības divpusējos un reģionālos dialogos ar ĀKK partnervalstīm;

Demokrātijas un tiesiskuma veicināšana ārējo attiecību jomā

116.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumus par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās(17) un to, ka ir pieņemta ES rīcības programma par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās, kas ir līdzekļi, kā uzlabot ES atbalsta demokrātijai konsekvenci un efektivitāti;

117.  mudina Komisiju ar vajadzīgām iniciatīvām un finanšu saistībām beidzot nekavējoties īstenot darbības, kas izriet no 2007. gada Cilvēktiesību ziņojuma, kurā Parlaments uzskatīja “nevardarbību kā vispiemērotāko līdzekli, ar kuru nodrošina pamatcilvēktiesību izmantošanu, aizstāvēšanu, sekmēšanu un ievērošanu”, uzskatot, ka tās veicināšanai būtu jābūt vienam no galvenajam ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas mērķim;

118.  aicina Komisiju pilnīgāk iekļaut rīcības programmu par atbalstu demokrātijai tās ārējo instrumentu, it īpaši EIDHR, ikgadējās rīcības programmās un reģionu un valstu stratēģiskajos dokumentos, tādējādi konsekventi ņemot vērā valstu konkrēto situāciju ES reģionālajā stratēģijā;

119.  pieņem zināšanai organizācijas “Amnesty International” 2010. gada ziņojumu, kas kā Krievijā notiekošu negodīgu tiesas prāvu piemēru īpaši izceļ pašlaik notiekošo otro tiesas prāvu, kurā izskata uzņēmuma “YUKOS oil” bijušā vadītāja Mikhail Khodorkovsky un viņa uzņēmējdarbības partnera Platon Lebedev lietu; pieprasa Krievijas Federācijai nodrošināt, ka šīs valsts tiesībsargāšanas sistēmā uzsākot kriminālprocesu pret šīm un citām personām, tiktu ievērotas pienācīgas procedūras pamatnormas un cilvēktiesības;

120.  mudina Krievijas tiesu iestādes neatlaidīgi turpināt krievu advokāta Sergey Magnitsky nāves 2009 gada 16. novembrī apstākļu izmeklēšanu; pauž nožēlu, ka šis gadījums ir Krievijas tiesību sistēmas nopietno trūkumu ļoti spilgts piemērs; uzskata par nožēlojamu situāciju, ka pret cilvēktiesību aizstāvjiem bieži vien izturas skarbi un ka viņus tiesā, neņemot vērā Krievijas Federācijas Kriminālprocesa kodeksu (piemēram, 72. pantu organizācijas “Memorial” biedra Oleg Orlov lietā par neslavas celšanu), un ka personas, kas vainojamas par uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgajiem žurnālistiem un advokātiem vai pat viņu nonāvēšanā, joprojām pārāk bieži paliek nesodīti; tā kā Krievijas varas iestādes neizrāda vēlmi sadarboties un izmeklēt Sergey Magnitsky lietu, aicina Padomi kategoriski pieprasīt, lai Krievijas iestādes sauktu vainīgās personas pie atbildības, un apsvērt iespējas noteikt ieceļošanas aizliegumu Eiropas Savienībā šajā lietā iesaistītajām Krievijas amatpersonām un mudina ES tiesībaizsardzības iestādes sadarboties, lai iesaldētu šo amatpersonu bankas kontus un citus aktīvus visās ES dalībvalstīs;

121.  aicina AP/ Komisijas PV nodrošināt, ka cilvēktiesību un demokrātijas nostiprināšana patiešām kļūst par “sudraba pavedienu, kas caurvij visas” ārpolitikas jomas; vienlaikus ar bažām norāda, ka Padome nav oficiāli ņēmusi vērā nevienu uzraudzības ziņojumu attiecībā uz Padomes 2009. gada novembra secinājumiem par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās un rīcības programmu attiecībā uz atbalstu demokrātijai, kas ir pretrunā tam, kas ir teikts minētajos Padomes secinājumos;

Starptautiskās humanitārās tiesības (SHT)

122.  atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada decembrī pieņemtos secinājumus par atbilstības SHT veicināšanu, kurus pieņēma tajā pašā gadā, kad atzīmēja Ženēvas konvenciju 60. gadskārtu;

123.  norāda, ka 2009. gadā tika pieņemtas ES atjauninātās pamatnostādnes par atbilstības SHT veicināšanu; aicina Padomi SHT pamatnostādņu īstenošanu efektīvāk integrēt vienlaikus ar citām ES cilvēktiesību pamatnostādnēm un uzlabot SHT iekļaušanu visās ES ārējās darbības jomās;

124.  atzinīgi vērtē Neatkarīgās starptautiskās faktu vākšanas misijas par konfliktu Gruzijā (IIFFMCG – CEIIG) 2009. gada 30. septembrī publicēto ziņojumu (tā dēvēto H. Tagliavini ziņojumu) un atbalsta tā galvenos konstatējumus un secinājumus, kas izdarīti saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un cilvēktiesībām, un jo īpaši atbalsta nepieciešamību nodrošināt pārskatatbildību un reparāciju attiecībā uz visiem 2008. gada augustā pastrādātajiem vardarbības aktiem, un sagaida, ka ziņojumā sniegto plašo informatīvo bāzi varēs izmantot tiesas procesos valsts un starptautiskā mērogā, lai beidzot panāktu atbildības uzņemšanos par 2008. gadā Krievijas un Gruzijas konflikta laikā pastrādātajiem noziegumiem;

125.  pauž dziļu nožēlu, ka Krievijas un Gruzijas 2008. gada augusta bruņotajā konfliktā par Dienvidosetiju un Abhāziju starptautisko cilvēktiesību pārkāpumu dēļ simtiem civiliedzīvotāju tika ievainoti, gāja bojā vai pazuda bez vēsts un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju tika pārvietoti; atgādina, ka līdz šai dienai Krievija ir izpildījusi tikai pirmo punktu Sešu punktu uguns pārtraukšanas nolīgumā ar Gruziju; pauž nožēlu par etnisko gruzīnu ciematu apzinātu iznīcināšanu Dienvidosetijā un Abhāzijā šī konflikta laikā un pēc tā; uzsver, ka šos pārkāpumus izdarījušie vēl aizvien nav sodīti;

Reliģijas vai ticības brīvība

126.  uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvība, tāpat kā pārējās cilvēktiesības, ir svarīgas pamattiesības, kas ir jāievēro, un ka jāraugās, lai stingrāk un efektīvāk tiktu izpildīti ar ārpussavienības valstīm noslēgtajos divpusējos nolīgumos iekļautie nosacījumu izpildes noteikumi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu;

127.  atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada novembrī pieņemtos secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību; atzīst reliģijas vai ticības brīvības nozīmīgumu gan attiecībā uz reliģiozu, gan nereliģiozu personu identitāti, ņemot vērā to, ka ticība neatkarīgi no formas ir svarīgs personības indentitātes un sociālās piederības komponents; aicina Padomi un Komisiju pieņemt un īstenot praktiskus pasākumus, lai cīnītos pret reliģisko neiecietību un diskrimināciju un visā pasaulē veicinātu reliģijas vai ticības brīvību, kā uzsvērts iepriekš minētajos secinājumos; aicina Padomi un Komisiju šajā procesā iesaistīt Parlamentu, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citus attiecīgos dalībniekus;

128.  aicina AP/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci ES cilvēktiesību politikā svarīgu vietu atvēlēt reliģijas vai ticības brīvībai un ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām rūpīgi izvērtēt situāciju reliģijas brīvības jomā;

129.  aicina AP/PV palielināt to darbinieku skaitu, kuri ārējās darbības jomā strādā ar reliģijas vai ticības brīvības ievērošanas jautājumiem, un izveidot speciālas struktūras, it īpaši saistībā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi; atbalsta reliģijas vai ticības brīvības ievērošanas jautājuma noteikšanu par vienu no EĀDD prioritātēm, ņemot vērā nopietnos šīs brīvības pārkāpumus pasaulē un acīmredzamo nepieciešamību palīdzēt daudzās pasaules vietās vajātajām reliģiskajām minoritātēm;

130.  aicina Padomi un Komisiju konfliktu novēršanā, risināšanā un pušu samierināšanā ņemt vērā reliģiju un dialogu ar reliģiskajām institūcijām un struktūrām, kas iesaistītas dažādu reliģiju pārstāvju dialogā;

131.  joprojām ir ļoti sarūgtināts, ka visos pasaules reģionos vēl aizvien pastāv diskriminācija reliģijas vai ticības dēļ un ka daudzās valstīs, piemēram, Ziemeļkorejā, Irānā, Saūda Arābijā, Somālijā, Maldivu salās, Afganistānā, Jemenā, Mauritānijā, Laosā, Uzbekistānā, Ēritrejā, Irākā, Pakistānā un Ēģiptē, personām, kuras pieder pie konkrētām reliģiskām apvienībām, tostarp reliģiskām minoritātēm, joprojām tiek liegtas viņu cilvēktiesības; nosoda Ķīnas varas iestādes par tādu personu vajāšanu, kuras piekopj oficiāli neatļautu reliģiju, tostarp kristiešus, musulmaņus, budistus un Falun Gong piekritējus; mudina Ķīnu pildīt savu solījumu ratificēt SPPPT; mudina Ķīnas varas iestādes pārtraukt represīvo politiku Tibetā, kas varētu pilnībā iznīcināt Tibetas reliģiju un kultūru; nosoda Irānas varas iestādes par to reliģisko minoritāšu pārstāvju, tai skaitā kristiešu, Bahá'í un musulmaņu, vajāšanu, kas pārgājuši citā reliģijā vai atteikušies no tās vispār; mudina Irānas varas iestādes aizsargāt reliģiskās minoritātes saskaņā ar saistībām, ko tām nosaka SPPPT; mudina Krievijas Federācijas varas iestādes noteikt moratoriju 2002. gada likumam par ekstrēmistu darbības apkarošanu, kas tiek plaši piemērots nevietā, lai vajātu miermīlīgas reliģisko minoritāšu grupas; pauž bažas par Vjetnamas centrālajā kalnienē dzīvojošās kristīgo kalniešu minoritātes stāvokli; atgādina Vjetnamas varas iestādēm, ka minoritāšu tiesības ietver arī brīvību neierobežoti praktizēt savu reliģiju, biedrošanās un vārda brīvību, tiesības uz mierīgu pulcēšanos, vienlīdzīgas tiesības uz zemes iegūšanu īpašumā un tās izmantošanu un tiesības pilnībā un efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz tās skarošiem jautājumiem, tostarp ekonomiskās attīstības projektiem un pārcelšanās jautājumiem;

132.  mudina ES savā ārpolitikā iekļaut pasākumu kopumu par reliģijas vai ticības brīvības tiesību veicināšanu, uzskatīt reliģijas vai ticības brīvību par vienu no pamatbrīvībām, iekļaut pārbaudes punktu sarakstu par nepieciešamajām brīvībām, kas izriet no tiesībām uz reliģijas vai ticības brīvību, lai novērtētu, vai tās tiek ievērotas, un iekļaut mehānismus reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumu identificēšanai, lai pastiprināti veicinātu reliģijas vai ticības brīvību ierēdņu darbā, it īpaši Eiropas Ārējās darbības dienestā, un šī pasākumu kopuma sagatavošanā iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

133.  atzinīgi vērtē ES pastāvīgo principiālo nostāju attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Cilvēktiesību komitejas rezolūcijām par cīņu pret reliģiju apmelošanu; atzinīgi vērtē ES iesniegto rezolūciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu; mudina ES turpināt centienus, lai rastu pieeju, kurā būtu līdzsvars starp vārda brīvību un aizliegumu kurināt reliģisko naidu; mudina ES iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Islāma konferences organizāciju un citiem reliģiju apmelošanas principa atbalstītājiem;

134.  uzsver, ka starptautiskie cilvēktiesību likumi atzīst reliģisko vai ticības brīvību neatkarīgi no reģistrācijas statusa un ka līdz ar to reģistrācija nedrīkstētu būt obligāts priekšnoteikums kādas reliģijas praktizēšanai; turklāt ar bažām norāda, ka Azerbaidžānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Uzbekistānā un Vjetnamā reliģiskajām grupām jāreģistrējas valdībā un to darbību pārvalda valdības kontrolētas padomes, kas iejaucas šo grupu reliģiskās autonomijas īstenošanā un ierobežo to darbību;

135.  aicina Krieviju noteikt moratoriju 2002. gada likumam par ekstrēmistu darbības apkarošanu, jo tas tiek izmantots, reizēm ļaunprātīgi, lai ierobežotu reliģijas brīvību un apspiestu vai pat mēģinātu aizliegt nevardarbīgas reliģiskās grupas; turklāt ar lielām bažām norāda, ka tā saucamo ekstrēmistu organizāciju melnajā sarakstā ir 265 reliģiskas un uz ticību balstītas organizācijas;

136.  turklāt mudina pārtraukt reliģisko grupu biedrošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumus un ievērot reliģijas vai ticības brīvību šādās valstīs: Saūda Arābijā, Ēģiptē, Eritrejā, Irānā, Somālijā, Jemenā, Baltkrievijā, Ziemeļkorejā un Laosā;

137.  uzsver, ka vairākās pasaules valstīs, piemēram, Saūda Arābijā, Indonēzijā, Pakistānā, Irākā, Somālijā un Sudānā, vēl aizvien pastāv šķēršļi ticības praktizēšanai gan individuālā, gan kolektīvā līmenī, kā arī pieaug neiecietība pret reliģiskām minoritātēm valstīs ar dziļām demokrātijas tradīcijām, piemēram, Indijā, un aicina Komisiju uzsvērt šos jautājumus attiecīgo politisko dialogu kontekstā;

138.  stingri nosoda jebkādu kriminālatbildības noteikšanu vai sodīšanu par atteikšanos no reliģijas saistībā ar pāriešanu no vienas reliģijas citā vai no vienas reliģiskās konfesijas (paveida) uz citu, kas vēl aizvien notiek Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs; aicina ES iestādes izdarīt spiedienu uz šīm valstīm, lai tās atteiktos no šādas prakses, it īpaši gadījumos, kad par reliģijas maiņu ir paredzēts nāvessods; pauž dziļas bažas par atsevišķās valstīs, piemēram, Saūda Arābijā un Ēģiptē, vēl aizvien praktizēto reliģijas piespiedu maiņu un prasa ES iestādēm skaidri apņemties cīnīties pret šādiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

139.  atgādina, ka daudzās pasaules valstīs vēl aizvien ir ļoti izplatīts aizliegt, konfiscēt un iznīcināt gan lūgšanu vietas, gan reliģiskos izdevumus un aizliegt apmācīt garīdzniekus; mudina ES iestādes komunikācijā ar attiecīgo valstu valdībām nosodīt šādus pārkāpumus un mudināt tās valstis, kurās likumi par zaimošanu tiek izmantoti, lai vajātu reliģisko minoritāšu pārstāvjus, šādus noteikumus grozīt vai atcelt;

140.  uzsver, ka ES apziņas brīvība ir viena no pamatvērtībām, kas paredz izvēles brīvību būt vai nebūt ticīgajam un brīvību praktizēt reliģiju pēc savas izvēles;

Vārda brīvība

141.  pauž bažas, ka vārda brīvību apspiež dažādos jaunos veidos, jo īpaši izmantojot modernas tehnoloģijas, tādas kā internets; vēlreiz norāda, ka vārda brīvība ietver tiesības meklēt, saņemt un nodot informāciju un uzskatus ar jebkura plašsaziņas līdzekļa starpniecību;

142.  atzīst, ka jaunās tehnoloģijas dod vēl nebijušas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē, paust viedokļus, piekļūt informācijai par cilvēktiesībām un ziņot pārējai pasaulei par cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž bažas, ka valstis izmanto aizvien modernākus paņēmienus, piemēram, duāla pielietojuma tehnoloģijas, ar kuriem cenzēt informāciju un uzraudzīt darbības internetā, un ka vairākās valstīs notikusi to cilvēku aizskaršana, vajāšana un pat aizturēšana un ieslodzīšana, kuri internetu izmanto, lai īstenotu savas tiesības brīvi paust uzskatus;

143.  mudina AP/PV uzņemties vadību nostājas formulēšanā un konkrētas ES politikas izstrādē attiecībā uz to, kā tai rīkoties kā pasaules līmeņa dalībniecei interneta brīvības jautājumā, aptverot ne tikai veidus, kā novērst draudus cilvēktiesībām ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, bet arī to izmantošanu cilvēktiesību aizsardzības un atbalsta iespēju palielināšanai;

144.  mudina valstis, kuras ierobežo piekļuvi internetam, atcelt brīvai informācijas plūsmai uzliktos ierobežojumus; norāda, ka saskaņā ar organizācijas “Žurnālisti bez robežām” sniegto informāciju “interneta ienaidnieku sarakstā” iekļautās valstis, kuras īsteno vērienīgu interneta cenzūru, ir šādas: Baltkrievija, Ēģipte, Irāna, Ķīna, Mjanma vai Birma, Saūda Arābija, Sīrija, Turkmenistāna, Tunisija, Uzbekistāna, Vjetnama un Ziemeļkoreja;

145.  mudina Komisiju izveidot to personu sarakstu, kas ir Irānā, it īpaši pēc 2009. gada vēlēšanām, ir izdarījuši tādus  smagus  cilvēktiesību pārkāpumus kā spīdzināšana, cenzūra, izvarošana un  ārpustiesas nogalināšana un apsvērt sankciju noteikšanu attiecībā uz šīm personām, bloķējot aktīvus un aizliedzot iebraukt;

146.  atbalsta tiesības izteikties un miermīlīgi pulcēties Krievijā, ko oficiāli garantē Krievijas konstitūcijas 31. pants, bet kas faktiski netiek ievērotas; solidarizējas ar “Stratēģijas-31” organizētājiem un dalībniekiem, kuri šo tiesību atbalstam rīkoja vairākus pilsoniskās sabiedrības protestus, kas sākās 2009. gada 31. jūlijā un notika katra mēneša 31. datumā Maskavā, Triumfa laukumā; pauž nožēlu, ka varas iestādes līdz šim nav atļāvušas rīkot nevienu “Stratēģijas-31” demonstrāciju – izņemot pašu pēdējo 2010. gada 31. oktobrī, aizbildinoties, ka tajā pašā laikā Triumfa laukumā ir paredzēti citi pasākumi; ir ļoti nobažījies, ka 2009. gada 31. decembrī policija aizturēja desmitiem cilvēku, tostarp Maskavas “Helsinku grupas” priekšsēdētāju Lyudmila Alexeyeva, kurai tikai dažas nedēļas pirms aizturēšanas Parlaments piešķīra A. Saharova balvu; atbalsta Krievijas cilvēktiesību komisāra Vladimir Lukin aicinājumu sākt izmeklēšanu par brutālo milicijas rīcību saistībā ar 2010. gada 31. maija protestiem;

147.  pauž nopietnas bažas par vārda brīvības trūkumu Venecuēlā un Kubā, jauno plašsaziņas līdzekļu kontroli, ierobežoto un kontrolēto interneta izmantošanu un mēģinājumiem apspiest opozīciju;

Cilvēktiesības un cīņa pret terorismu

148.  nosoda terorismu visās tā izpausmēs; atgādina, ka terorisma dēļ pasaulē gājuši bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un ka tas ir sagrāvis daudzu ģimeņu dzīvi; uzskata, ka teroristisko uzbrukumu gadījumā pirmām kārtām jārunā par šajos uzbrukumos cietušo, nevis par to organizatoru tiesībām; uzsver nepieciešamību raudzīties, lai teroristi tiktu saukti pie atbildības;

149.  norāda, ka vairākās pasaules valstīs pasākumi cīņai pret terorismu ir izraisījuši cilvēka pamattiesību pārkāpumus, kas izpaužas kā nesamērīga uzraudzība, nelikumīga aizturēšana un spīdzināšana nolūkā iegūt informāciju no aizdomās turētajiem teroristiem; pauž bažas, ka atsevišķas valstis cīņu pret terorismu izmanto kā ieganstu, lai apspiestu mazākumtautības un vietējos cilvēktiesību aizstāvjus, un mudina cīņu pret terorismu neizmantot kā argumentu, lai ierobežotu vai aizliegtu cilvēktiesību aizstāvju likumīgu darbību; nosoda šos cilvēktiesību pārkāpumus, uzsver ES nostāju, ka cīņai pret terorismu jānotiek, pilnībā ievērojot pamattiesības un tiesiskumu, un ir pārliecināts, ka cīņā pret terorismu nedrīkst apdraudēt pilsoniskās brīvības;

150.  aicina Komisiju un Padomi izmantot divpusējus politiskos un cilvēktiesību dialogus ar ārpussavienības valstīm, lai tām atgādinātu, ka terorisma apkarošanā ir jāievēro cilvēktiesības un ka to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā instrumentu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politiskajiem oponentiem; aicina it īpaši AP/PV publiski nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus terorisma apkarošanas politikā un operācijās;

151.  prasa nodrošināt Teritoriālās kohēzijas politikas komisijas un Cilvēktiesību jautājumu darba grupas darba labāku koordināciju un to mijiedarbību šajā jautājumā, lai nosodītu gadījumus, kad terorisma apkarošanas politika tiek ļaunprātīgi izmantota pret cilvēktiesību aizstāvjiem, šajā nolūkā sistemātiski ierosinot pasākumus ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, un saskaņā ar ES pamatnostādnēm attiecībā uz spīdzināšanu pieņemt tādu pašu pieeju ar terorisma apkarošanu saistītos spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumos;

152.  atgādina, ka ASV prezidents Baraks Obama 2009. gada janvārī pieņēma lēmumu slēgt Gvantanamo līča ieslodzījuma nometni; pauž nožēlu, ka šo lēmumu vēl nav bijis iespējams pilnībā īstenot; atgādina 2006. gada 13. jūnija rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto stāvokli, kurā tas uzstāj, ka pret visiem ieslodzītajiem jāizturas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un apsūdzības izvirzīšanas gadījumā viņi jātiesā nekavējoties, taisnīgi un publiski; atgādina ES un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centra slēgšanu un nākotnes sadarbību terorisma apkarošanā, kurā tika atzinīgi novērtēta ASV apņemšanās likvidēt slepenos aizturēšanas centrus; prasa ASV valdībai pilnībā īstenot saistības, ko tā apņēmusies; aicina ES dalībvalstis vienoties par saskaņotu rīcības plānu, lai palīdzētu ASV Gvantanamo aizturēšanas centra slēgšanā, piešķirot bēgļa statusu bijušajiem aizturētajiem, pret kuriem nav izvirzīta apsūdzība noziegumā un kurus nav iespējams repatriēt vai pārvietot uz dzīvi ASV; atzinīgi vērtē vairāku ES dalībvalstu konstruktīvos centienus sniegt atbalstu, uzņemot dažus Gvantanamo nometnes bijušos ieslodzītos un atrodot mājokļus atsevišķiem cilvēkiem, kuri atbrīvoti no ieslodzījuma nometnes; tomēr norāda, ka līdz šim bijušos aizturētos ir piekritušas uzņemt tikai šādas ES dalībvalstis ‐ Vācija, Īrija, Slovākija, Dānija, Apvienotā Karaliste, Spānija, Portugāle, Beļģija, Francija, Ungārija un Itālija; pauž bažas par to, kā ASV turpina praktizēt šādu aizturēšanu bez aizturēto personu tiesāšanas, piemēram, Bagramas gaisa karaspēka bāzē Afganistānā;

153.  norāda uz inaugurālās augstākā līmeņa sanāksmes par romu jautājumu organizēšanu 2008. gada 16. septembrī Francijas prezidentūras laikā un otras šādas augstākā līmeņa sanāksmes organizēšanu 2010. gada 9. un 10. aprīlī Spānijas prezidentūras laikā; ar dziļām bažām norāda uz romu piespiedu izraidīšanas gadījumiem Eiropā un ksenofobijas un naida pret mazākumtautībām un migrantu kopienām palielināšanos; atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm pilnībā ievērot saistības, ko tām nosaka ES tiesības; aicina Eiropas Komisiju rīkoties oficiāli un noteikti, uzsākot pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm, kas šīs saistības nepilda;

154.  norāda, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā koplēmuma procedūra attiecas uz direktīvām un citiem tiesību aktiem par cīņu pret terorismu un organizēto noziedzību, savukārt par starptautiskajiem nolīgumiem šajā jomā ir jāsaņem Parlamenta piekrišana; atzīmē, ka šīs izmaiņas dos Parlamentam papildu ietekmi jautājumā par optimālo līdzsvaru starp drošību un cilvēktiesībām; tādēļ apņemas rīkoties saskaņā ar savām jaunajām prerogatīvām, jebkādās ES attiecībās ar ārpussavienības valstīm un reģionālām organizācijām konsekventi prasot ievērot un veicināt cilvēktiesības, pilsoniskās un politiskās brīvības un demokrātiju;

155.  atkārto, ka ikvienai dalībvalstij ir pozitīvs pienākums aizsargāt identificējamus potenciālos cietušos, kas ir pakļauti reāliem un tūlītējiem terorisma akta draudiem, un piebilst, ka visām dalībvalstīm jāīsteno atbildīgi pasākumi, lai ieviestu procedūras teroristisku darbību novēršanai un terorisma apkarošanas darbību kolaterālās ietekmes minimizēšanai;

156.  atgādina ES Padomes 2001. gada marta pamatlēmumu par terorismu: palīdzība ārkārtējos gadījumos, pastāvīga palīdzība, izmeklēšana un kriminālvajāšana, efektīva piekļuve tiesībām un tiesu iestādēm, tiesvedība, kompensēšana, cietušo privātās un ģimenes dzīves aizsardzība, cietušo cieņas un drošības aizsardzība, cietušo informēšana un to personu īpaša apmācība, kuras atbild par palīdzības sniegšanu cietušajiem;

Cilvēktiesību dialogi un apspriedes ar ārpussavienības valstīm

157.  ir sarūgtināts, ka nav panākta attīstība vairākos cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; norāda uz to, ka šajos dialogos un apspriedēs netiek sistemātiski garantēta pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un ka atsevišķos gadījumos šo iesaistīšanos apgrūtina puses ārpus ES; pauž bažas par to, ka pat gadījumos, kad šādi dialogi notiek, valdības nepilda savas saistības un neziņo ES par šo dialogu ietvaros ierosinātajiem individuālajiem un strukturālajiem jautājumiem;

158.  prasa nodrošināt reālu Eiropas Parlamenta līdzdalību pašreizējā cilvēktiesību dialogu un apspriežu novērtēšanā; prasa pilnībā nodrošināt piekļuvi galīgajiem dokumentiem un citiem attiecīgajiem avotiem; sagaida, ka pēc novērtēšanas tiks izstrādāti skaidri rādītāji, ar kuriem būs iespējams izmērīt šo dialogu ietekmi, un, pamatojoties uz pieeju, kurā katra valsts skatīta atsevišķi, tiks izteikti skaidri ierosinājumi, kā uzlabot šos rezultātus un novērst jaunas neveiksmes ES apspriedēs cilvēktiesību jomā;

159.  aicina Eiropas iestādes nodrošināt savu mērķu, vērtību un nostājas pārredzamību un saskaņotību šajā jomā;

160.  norāda, ka cilvēktiesību dialogu un apspriežu secinājumi ir jāieļauj ES un tās partneru augstākā līmeņa sanāksmēs;

161.  uzskata, ka kopumā cilvēktiesību dialogi un apspriedes jāplāno un jāveic pārredzamā veidā un ka pirms dialoga izvirzītie mērķi jānovērtē uzreiz pēc tā; aicina Padomi un Komisiju izdarīt spiedienu uz ārpussavienības valstu iestādēm, lai tās dialogos un apspriedēs iesaistītu ministriju plašu pārstāvību;

162.  aicina ES pievienošanās sarunvalstis uzlabot cilvēktiesību aizsardzību savā teritorijā saskaņā ar Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteikto;

163.  aicina Komisiju un Padomi savās apspriedēs par cilvēktiesībām ar ārpussavienības valstīm īpašu uzmanību pievērst etniskajām un reliģiskajām minoritātēm un biežajiem to tiesību pārkāpumiem;

164.  atzinīgi vērtē ciešāko ASV un Eiropas Savienības koordināciju un sadarbību cilvēktiesību jomā;

165.  atzinīgi vērtē to, ka ir sākts cilvēktiesību dialogs ar katru no Vidusāzijas valstīm ‐ Tadžikistānu, Kazahstānu, Kirgizstānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu ‐ un otra dialoga rīkošanu ar katru no tām līdz 2009. gada novembrim; turklāt atzinīgi vērtē 2008. gada oktobra pirmo ES un Uzbekistānas pilsoniskās sabiedrības semināru par cilvēktiesību dialogu; pauž nožēlu, ka pastāvīgi neizdodas ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogi un nav panākti nekādi uzlabojumi attiecībā uz konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā; norāda ‐ neraugoties uz dažiem Ķīnas iestāžu šajā jomā veiktajiem pasākumiem (darba reforma, nāvessoda pārskatīšana Augstākajā tautas tiesā), situācija cilvēktiesību jomā vēl aizvien pasliktinās un tai ir raksturīga sociālo nemieru paplašināšanās un cilvēktiesību aizstāvju, advokātu, tīmekļa žurnālistu un sabiedrības aktīvistu darbības kontroles un pret viņiem īstenoto represiju pastiprināšanās, kā arī tādas politikas īstenošana, kas vērsta uz tibetiešu un viņu kultūras identitātes izstumšanu; pauž nopietnas bažas par progresa trūkumu Ķīnas un Tibetas dialogā; pauž nopietnas bažas par situācijas pasliktināšanos uiguru tautības iedzīvotāju cilvēktiesību jomā Ķīnā; nosoda viņu ilgstošo apspiešanu Austrumturkestānā un pauž nožēlu par to, ka Ķīnas iestādes neaizsargā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijā ietvertās brīvības, tostarp vārda, demonstrāciju, pulcēšanās, reliģijas un personas brīvību; pauž nožēlu arī par Ķīnas Tautas Republikas īstenoto iedzīvotāju pārvietošanas politiku, kuras mērķis ir vājināt uiguru kultūru un sadrumstalot viņu vienotību; ir sarūgtināts, ka ES un Krievijas cilvēktiesību apspriedes vēl nav devušas nekādus vērā ņemamus rezultātus; atzinīgi vērtē 2009. gadā sāktos cilvēktiesību dialogus ar Indonēziju un sarīkotās dialoga ievadsanāksmes ar Gruziju un Armēniju; uzskata ‐ lai gan šādi cilvēktiesību dialogi vērš uzmanību uz cilvēktiesību jautājumiem ES ārējās attiecībās, nedrīkst pieļaut, ka tie kļūst par pašmērķi, un uzmanība tajos jākoncentrē uz to, lai tiktu nodrošināta attiecīgu pasākumu īstenošana, reaģējot uz šādos dialogos ierosinātajiem jautājumiem; pauž nožēlu par rezultātu trūkumu cilvēktiesību dialogā ar Indiju un ir vīlies, ka pēdējā cilvēktiesību dialogā netika apspriests jautājums par diskrimināciju, kas balstās uz kastām;

166.  prasa nodrošināt ES dalībvalstu, Eiropas Komisiju un ES Pamattiesību aģentūras darbības stingru koordināciju attiecībā uz visiem ES cilvēktiesību dialogiem ar ārpussavienības valstīm; norāda ‐ lai Eiropas Savienību uzskatītu par “ceļarādītāju” cilvēktiesību jomā pasaules mērogā, tai jāspēj risināt cilvēktiesību pārkāpumi pašai savā teritorijā;

167.  atzinīgi vērtē pirmo ES un Baltkrievijas cilvēktiesību dialogu, kurš notika 2009. gada jūnijā, taču pauž nožēlu, ka situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī joprojām ir ļoti neapmierinoša, jo vēl aizvien tiek ierobežota biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvība un turpinās cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu apspiešana;

168.  atzinīgi vērtē Meksikas valdības centienus cīņā pret narkotiku tirdzniecību un organizēto noziedzību un likumprojekta par Kara tiesas kodeksa grozīšanu iesniegšanu Kongresam; uzsver, ka ES un Meksikas stratēģiskā partnerība būtu jāuzskata par iespēju stiprināt cilvēktiesības un demokrātiju;

169.  norāda, ka 2009. gada aprīlī Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (Ziemeļkorejas) parlaments pārskatīja valsts konstitūciju, lai tajā cita starpā iekļautu noteikumu par Ziemeļkorejas apņemšanos ievērot un aizsargāt cilvēktiesības, mudina Ziemeļkorejas varas iestādes īstenot konkrētus un reālus pasākumus, ar kuriem uzlabot cilvēktiesību situāciju, un šajā sakarībā aicina tās ļaut neatkarīgiem starptautiskiem ekspertiem pārbaudīt visu veidu aizturēšanas centrus un ļaut apmeklēt valsti ANO īpašajiem reportieriem; uzsver, ka, veicot cilvēktiesību situācijas novērtēšanu valstī, vērā jāņem ne tikai konstitucionāli noteikumi, bet pirmām kārtām ‐ konkrētu pasākumu piemērošana; aicina Ziemeļkorejas iestādes atcelt ierobežojumus attiecībā uz starptautisko novērotāju īstenoto palīdzības sadales uzraudzību un nodrošināt, lai starptautiskā palīdzība sasniegtu vistrūcīgākos iedzīvotājus; mudina Ziemeļkorejas vadošās personas konstruktīvi iesaistīties cilvēktiesību dialogos ar ES;

170.  turpina paust bažas par to, ka cilvēktiesību dialogs ar Irānu ir pārtraukts kopš 2004. gada, jo šī valsts nevēlas sadarboties, un uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai ir pienācis laiks rīkoties, lai atbalstītu Irānas pilsonisko sabiedrību šajā valsts demokrātiskās kustības vēsturē izšķirošajā posmā; aicina Irānas iestādes atsākt šo dialogu, lai atbalstītu visus iesaistītos pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kas vēlas panākt demokrātiju, un ar miermīlīgiem un nevardarbīgiem līdzekļiem stiprināt pašreizējos procesus, kuri var veicināt demokrātiskas, institucionālas un konstitucionālas reformas, nodrošināt šo reformu ilgtspējību un nostiprināt visu Irānas cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanos politikas veidošanā, pastiprinot viņu lomu vispārējā politikas izstrādes procesā; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stiprināt šos procesus; pauž nopietnas bažas par to, ka 2008. un 2009 gadā situācija cilvēktiesību jomā Irānā pasliktinājās un saglabājās vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumi; šajā sakarībā pauž nopietnas bažas par žurnālistu, rakstnieku, zinātnieku, sieviešu tiesību un cilvēktiesību aktīvistu apspiešanu; joprojām pauž bažas par represijām pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm Irānā;

171.  norāda uz satraucošo autoritārisma pastiprināšanās tendenci Kambodžā, kuru izceļ ieilgusī nesodāmība par cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskās telpas un vārda brīvības sašaurināšana pie opozīcijā esošām politiskajām partijām piederošām personām un citiem politiskajiem aktīvistiem; aicina Komisiju rīkoties, lai dotu jaunu impulsu 1991. gada Parīzes nolīgumam par Kambodžu;

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

172.  atzīst, ka ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir jāpiešķir tāda pati nozīme kā pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, paturot prātā visu cilvēktiesību universālumu, nedalāmību, savstarpējo atkarību un saistību, kā tas apstiprināts Pasaules cilvēktiesību konferencē, kas 1993. gadā notika Vīnē; mudina visas pasaules valstis parakstīt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Fakultatīvo protokolu (SPESKT FP), kuru var parakstīt kopš 2009. gada 24. septembra;

173.  uzsver, ka cilvēktiesības cita starpā ietver tiesības uz pārtiku, ūdeni un sanitāriju, izglītību, pienācīgu mājokli, zemi, atbilstošu darbu un personīgo drošību; šīs tiesības būtu jāpiešķir arī nākamajām paaudzēm, nodrošinot dabas resursu taisnīgu un ilgstošu pieejamību; atzīst, ka šo tiesību neievērošanas cēlonis bieži vien ir nabadzība un labas pārvaldības trūkums; aicina ES pastiprināt centienus, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), ņemot vērā, ka 2015. gada mērķus pasaulē tik drīz sasniegt neizdosies; šajā kontekstā atkārto, ka TAM sasniegšanai ir svarīgi īstenot uz cilvēktiesībām balstītus politikas virzienus;

174.  atzīst, cik būtiska ir Starptautiskās Darba organizācijas pārraudzības sistēma, aizsargājot tiesības tādās jomās kā tirdzniecība, nodarbinātība, statistikas sistēmas, sociālā aizsardzība, nodarbinātības politika, kā arī darba drošība un veselība;

175.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas attiecīgās dalībvalsts vai ES tiesību akti, ievēro cilvēktiesības un tiem piemērojamos veselības un vides standartus gadījumos, kad tie tiek dibināti vai veic darbību kādā no ārpussavienības valstīm, it īpaši jaunattīstības valstīs;

176.  prasa Komisijai un dalībvalstīm pildīt saistības pret jaunattīstības valstīm officālās attīstības palīdzības (OAP) jomā, lai novērstu globālo ekonomikas un finanšu krīzi un tādējādi samazinātu nelabvēlīgo ietekmi, kādu šī krīze atstāja uz cilvēktiesību situāciju pasaulē; atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes 10. īpašo sesiju “Globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz cilvēktiesību universālu īstenošanu un efektīvu ievērošanu”, kas notika 2009. gada 20. februārī; prasa ES dalībvalstīm, neraugoties uz krīzi, turpināt sadarbību ar ārpussavienības valstīm cilvēktiesību jomā un uzstāj, ka līdzekļu trūkumu nedrīkst izmantot kā attaisnojumu cilvēktiesību pārkāpšanai;

Komisijas ārējās palīdzības programmas un EIDHR

177.  atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta prioritātes ir ņemtas vērā, izstrādājot EIDHR programmas dokumentus 2008. un 2009. gadā;

178.  atbalsta EIDHR iemaksas, galvenokārt īstenojot pilsoniskās sabiedrības projektus, ko izstrādājušas vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas (90 % iemaksu), kā arī tādu šīs jomas reģionālo un starptautisko organizāciju projektus kā Eiropas Padome, EDSO un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs (10 % iemaksu);

179.  norāda, ka 2008. un 2009. gadā cilvēktiesību un demokrātijas atbalstam piešķīra vairāk nekā 235 miljonus euro, kas ļāva finansēt 900 projektus apmēram 100 valstīs, un ka īpaši lielu skaitu projektu finansēja valstīs, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, savukārt ĀKK valstis kopumā saņēma vislielāko finansējuma summu; ar bažām norāda uz nesamērīgi mazo atbalstu palīdzības demokrātijai projektiem, kas nav tikai vēlēšanu novērošana; uzskata, ka būtiski jāpalielina finansējums EIDHR, lai paredzētu pietiekamus līdzekļus Eiropas fondam demokrātijas veicināšanai, atbalstītu veiktspējas stiprināšanu cilvēktiesību jomā un veicinātu demokrātiju visnabadzīgākajās sabiedrībās;

180.  uzsver, ka EIDHR stiprākais elements ir tas, ka šis instruments ir neatkarīgs no saņēmējas valsts piekrišanas, un līdz ar to galveno uzmanību iespējams veltīt kutelīgiem politiskajiem jautājumiem un inovatīvām pieejām, kā arī tieši sadarboties ar vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurām jānosargā sava neatkarība no valsts iestādēm;

181.  uzsver, cik būtiski ir izmantot EIDHR kā līdzekli, ar ko reaģēt uz cilvēktiesību apdraudējumiem un ar ko sniegt lielāku palīdzību cilvēktiesību aizstāvjiem un tiem, kuri cietuši no šo tiesību pārkāpumiem; atbalsta EIDHR finansēto 11 organizāciju tīklu, kas pievēršas cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai un ātri reaģē ārkārtas situācijās; mudina sagatavot īpašas stratēģijas, lai reaģētu uz dažādu kategoriju cilvēktiesību aizstāvju, tai skaitā lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvju un cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumu izmeklešanā iesaistīto personu, vajadzībām;

182.  aicina Komisiju nodrošināt saskaņu starp Savienības politiskajām prioritātēm, tās partnerības un sadarbības nolīgumiem un projektiem un programmām, ko tā atbalsta, jo īpaši saistībā ar tās divpusējo programmu izstrādi sadarbībai ar ārpussavienības valstīm;

183.  apzinās vēl aizvien satraucošo situāciju cilvēktiesību jomā Āfrikas kontinentā, pauž pārliecību, ka Āfrikas valstis līdz ar Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas (Bandžulas hartas) pieņemšanu ir īstenojušas nozīmīgus pasākumus, lai šajā kontinentā veicinātu tiesiskumu, un tādēļ apsver iespēju izveidot ad hoc budžeta pozīciju Āfrikas Cilvēktiesību tiesas darba atbalstam;

184.  aicina Komisijas dienestus regulāri tikties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem Briselē, lai sekmētu dialogu ar tiem partneriem, kuri faktiski īsteno projektus uz vietas;

185.  atzinīgi vērtē līdzekļu izplatīšanu cilvēktiesību aizsardzībai, izmantojot ģeogrāfiskās programmas, politikas īstenošanu valsts un reģionālā līmenī, ko atbalsta Eiropas Attīstības fonds (Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīs), attīstības sadarbības instrumentu (Latīņamerikā, Āzijā un Dienvidāfrikā) un Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (kaimiņvalstu reģionos), kā arī izmantojot tematiskus instrumentus, piemēram, EIDHR, stabilitātes instrumentu, attīstības sadarbības instrumentu (DCI) un instrumentu sadarbībai ar industrializētajām valstīm (ICI Plus);

Vēlēšanu atbalsts un vēlēšanu novērošana

186.  ar gandarījumu norāda, ka ES nolūkā veicināt demokrātiju ārpussavienības valstīs aizvien vairāk izmanto vēlēšanu atbalstu un vēlēšanu novērošanu, tādējādi sekmējot cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, un ka šo misiju kvalitāte un neatkarība tiek plaši atzīta;

187.  aicina AP/PV uzraudzīt ES vēlēšanu novērošanas misiju galīgajos ziņojumos iekļauto ieteikumu īstenošanu, nepieciešamības gadījumā nodrošināt palīdzību attiecīgo pasākumu īstenošanā un regulāri par to atskaitīties EP;

188.  atkārtoti aicina dažāda līmeņa politiskajos dialogos ar attiecīgajām ārpussavienības valstīm ietvert vēlēšanu procesu, iekļaujot gan pirmsvēlēšanu, gan pēcvēlēšanu posmus, un vajadzības gadījumā īpašus pasākumus, lai nodrošinātu ES politikas saskaņotību un atkārtoti apliecinātu cilvēktiesību un demokrātijas izšķirošo nozīmi;

189.  prasa ievērot pastiprinātu piesardzību attiecībā uz kritērijiem to valstu atlasei, kurām tiks sniegta palīdzība vēlēšanu organizēšanā un/vai kurās šīs vēlēšanas tiks novērotas, kā arī attiecībā uz kritērijiem, lai noteiktu atbilstību starptautiska līmeņa metodoloģijai un noteikumiem, it īpaši attiecībā uz misijas neatkarību un efektivitāti;

190.  atzinīgi vērtē piešķirto līdzekļu apmēru un norāda, ka šā ziņojuma 18 mēnešu periodā papildus piešķirti 50 miljoni euro;

Cilvēktiesību jomā Eiropas Parlamenta veikto darbību izmantošana

191.  aicina Padomi un Komisiju pilnībā izmantot Parlamenta rezolūcijas un citus paziņojumus, konstruktīvi reaģējot uz paustajām bažām un vēlmēm, it īpaši attiecībā uz steidzamām rezolūcijām;

192.  atkārto nepieciešamību nodrošināt lielāku atpazīstamību A. Saharova balvai par domas brīvību, kuru katru gadu piešķir EP; pauž nožēlu, ka pienācīgā līmenī netiek veikta ne šīs balvas kandidātu un laureātu labklājības, ne viņu valstī valdošās situācijas kontrole; aicina arī Padomi un Komisiju nodrošināt šai balvai atpazīstamību, cita starpā iekļaujot to gada ziņojumā par cilvēktiesībām; turklāt aicina Padomi un Komisiju uzturēt kontaktus ar A. Saharova balvas kandidātiem un laureātiem, lai nodrošinātu nepārtrauktu dialogu un situācijas uzraudzību cilvēktiesību jomā viņu valstīs un lai sniegtu aizsardzību intensīvi vajātām personām;

193.  atgādina, ka Parlamenta delegācijām starpparlamentāro sanāksmju programmās sistemātiski ir jāiekļauj debates par cilvēktiesībām, to vizītēs jāiekļauj projekti un institūcijas, kuru mērķis ir uzlabot cilvēktiesību ievērošanu, kā arī jātiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem un attiecīgā gadījumā viņiem jānodrošina starptautiska uzmanība un aizsardzība;

194.  atzinīgi vērtē A. Saharova balvas laureātu tīkla izveidi; mudina nekavējoties atrast vajadzīgos līdzekļus, lai sasniegtu šā tīkla mērķus un sekmētu saziņu starp A. Saharova balvas saņēmējiem un Parlamentu, piešķirot īpašu statusu balvas saņēmējiem, proti, ļaut viņiem iekļūt Parlamenta telpās, piemērojot vienkāršotu iekļūšanas procedūru;

o
o   o

195.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.

(1) ANO Konvencija pret spīdzināšanu; ANO Konvencija par bērna tiesībām; ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu; ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; Starptautiskā konvencija par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu. (2) OV C 379, 7.12.1998., 265. lpp.; OV C 262, 18.9.2001., 262. lpp.; OV C 293 E, 28.11.2002., 88. lpp.; OV C 271 E, 12.11.2003., 576. lpp.; OV C 279 E, 19.11.2009., 109 lpp.; OV C 15 E, 21.1.2010., 33. lpp.; OV C 15 E, 21.1.2010., 86. lpp.; OV C 87 E, 1.4.2010., 183. lpp.; OV C 117 E, 6.5.2010., 198. lpp.; OV C 212 E, 5.8.2010., 60. lpp.; OV C 265 E, 30.9.2010., 15. lpp.; OV C 286 E, 22.10.2010., 25. lpp. (3) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.; OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.; OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp. (4) OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp. (5) OV C 46 E, 24.2.2010., 71. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0036. (7) OV C 250 E, 25.10.2007., 91. lpp. (8) OV C 74 E, 20.3.2008., 775. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0226. (10) OV C 327, 23.12.2005., 4. lpp. (11) Padomes dokuments 11179/10 (12) OV C 265 E, 30.9.2010., 3. lpp. (13) OV C 305 E, 11.11.2010., 9. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0443. (15) Kopš 2009. gada decembra Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Itālija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija ir ratificējušas gan konvenciju, gan fakultatīvo protokolu; visas dalībvalstis ir parakstījušas konvenciju, taču 15 dalībvalstis pagaidām to nav ratificējušas (Bulgārija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovākija un Somija); 19 dalībvalstis ir parakstījušas arī protokolu, taču 10 ‐ to pagaidām nav ratificējušas (Bulgārija, Čehijas Republika, Francija, Kipra, Lietuva, Luksemburga, Malta, Rumānija, Slovākija un Somija). (16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0236. (17) VLĀAP, 2009. gada 17. novembris.