Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija lēmums par Eiropadomes priekšlikumu nesasaukt Konventu, lai grozītu Līgumus attiecībā uz pārejas noteikumiem par Eiropas Parlamenta sastāvu (17196/2009 – C7-0002/2010 – 2009/0814(NLE))

P7_TA(2010)0147 A7-0116/2010

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, kuras temats ir Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem grozīšana (17196/2009),

–   ņemot vērā aicinājumu piekrist, ko Eiropadome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punkta otro daļu (C7-0002/2010),

–   ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu Nr. 36 par pārejas noteikumiem,

–   ņemot vērā ES līguma 14. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā 1976. gada 20. septembra Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra, 2009. gada 18. un 19. jūnija, kā arī 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 74.a pantu un 81. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ieteikumu (A7-0116/2010),

A.   tā kā no 2002. gada 22. februāra līdz 2003. gada 18. jūlijam notikušais Konvents izstrādāja projektu līgumam par Konstitūciju Eiropai, kura saturs kopumā tika pārņemts Lisabonas līgumā, kas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī;

B.   tā kā no 1999. gada 17. decembra līdz 2000. gada 2. oktobrim bija sasaukts Konvents, lai izstrādātu Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

C.   tā kā abi šie konventi, kas pirmo reizi sapulcināja valstu parlamentu, Eiropas Parlamenta, valstu valdību un Komisijas pārstāvjus, lai izstrādātu kopēju projektu Eiropas Savienībai, panāca būtisku progresu, veidojot demokrātiskākus un efektīvākus lēmumu pieņemšanas mehānismus Eiropas mērogā;

D.   tā kā abi šie konventi tomēr bija sasaukti, lai strādātu pie tādām svarīgām ar Eiropas Savienības nākotni saistītām tēmām kā Eiropas institucionālās struktūras un dokumenta sagatavošana, kurā būtu pārņemti Eiropas pilsoņus vienojošie principi un pamattiesības;

E.   ņemot vērā Eiropadomes apspriešanos ar Eiropas Parlamentu saskaņā ar ES līguma 48. panta 3. punkta pirmo daļu par Lisabonas līgumam pievienotā Protokola Nr. 36 tās daļas pārskatīšanu, kura attiecas uz pārejas noteikumiem par Eiropas Parlamenta sastāvu;

F.   ņemot vērā Eiropadomes priekšlikumu Konventu nesasaukt un protokola grozījumus pieņemt Starpvaldību konferencē;

G.   tā kā, ņemot vērā precedentus, nav nepieciešams sasaukt Konventu, lai apstiprinātu pārejas grozījumus ar ierobežotu piemērošanas jomu, kuri attiecas uz ES līguma noteikumiem par Eiropas Parlamenta sastāvu,

1.   dod piekrišanu Eiropadomei, nesasaucot Konventu, grozīt Protokolu Nr. 36 Starpvaldību konferencē;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Eiropadomei, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par projektu protokolam, ar ko groza Protokolu Nr. 36 par pārejas noteikumiem attiecībā uz Eiropas Parlamenta sastāvu līdz 2009.–2014. gada sasaukuma beigām ‐ Eiropas Parlamenta atzinums (ES līguma 48. panta 3. punkts) (17196/2009 – C7-0001/2010 – 2009/0813(NLE))

P7_TA(2010)0148 A7-0115/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, kuras temats ir protokola Nr. 36. par pārejas noteikumiem grozīšana (17196/2009),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C7-0001/2010),

–   ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu Nr. 36 par pārejas noteikumiem,

–   ņemot vērā ES līguma 14. panta 2. un 3. punktu,

–   ņemot vērā 1976. gada 20. septembra Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (turpmāk “1976. gada akts”),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu(1),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra, 2009. gada 18. un 19. jūnija, kā arī 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 11. panta 4. punktu un 74.a pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0115/2010),

A.   tā kā ES līguma 14. panta 2. punktā, kā tas izteikts saskaņā ar Lisabonas līgumu, ir paredzēts, ka Eiropadome pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas un ar tā piekrišanu vienprātīgi pieņem lēmumu, ar kuru nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu;

B.   tā kā, ņemot vērā paredzamo Lisabonas līguma stāšanos spēkā un šim līgumam pievienoto Protokolu Nr. 36, Eiropas Parlaments 2007. gada 11. oktobrī ar minēto rezolūciju, kas sagatavota saskaņā ar Lamassoure un Severin ziņojumu, iesniedza Eiropadomes lēmuma projektu, ar kuru nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu;

C.   tā kā Lisabonas līguma parakstīšanas brīdī Eiropadome nebija pieņēmusi oficiālu lēmumu par Eiropas Parlamenta sastāvu, bet bija norādījusi, ka pēc kopējā deputātu skaita palielināšanas līdz 751 piekrīt minētajā rezolūcijā iekļautajam priekšlikumam, lai gan sākotnēji paredzētais skaits bija 750;

D.   tā kā saskaņā ar šo Eiropadomē panākto vienošanos kopējais deputātu skaits būs par 15 lielāks nekā Nicas līgumā paredzētais skaits (palielinājums no 736 līdz 751), 18 papildvietas tiks sadalītas 12 dalībvalstu starpā, bet Vācijai, ievērojot ES līgumā noteikto maksimālā skaita ierobežojumu, būs par 3 vietām mazāk;

E.   tā kā Lisabonas līgums nebija stājies spēkā līdz 2009. gada Eiropas vēlēšanām un tās notika saskaņā ar Nicas līguma noteikumiem, un līdz ar to Eiropas Parlamentā pašlaik ir 736 deputāti;

F.   tā kā Lisabonas līgums visbeidzot stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī un tāpēc 18 papildu deputātiem no attiecīgajām 12 dalībvalstīm ir tiesības, tiklīdz būs iespējams, uzņemties pilnvaras, lai viņus ievēlējušās dalībvalstis būtu pienācīgi pārstāvētas;

G.   tā kā saskaņā ar 1976. gada akta 5. pantu nav iespējams pārtraukt kāda deputāta pilnvaras sasaukuma laikā un tādējādi par trīs deputātiem samazināt pašreizējo Vācijas deputātu skaitu Eiropas Parlamentā;

H.   tā kā lielākā daļa dalībvalstu jau ir izvirzījušas papildu deputātus, ievērojot savas vēlēšanu sistēmas noteikumus un Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija sanāksmes secinājumus;

I.   tā kā līdz ar 18 papildu deputātu ierašanos 2009.–2014. gada sasaukuma laikā kopējais Eiropas deputātu skaits būs 754 un, lai pārsniegtu Lisabonas līgumā noteikto deputātu vietu skaitu (751), ir jāgroza primārie tiesību akti;

J.   tā kā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmes secinājumos jau bija plānota pārejas noteikumu pieņemšana, lai dotu iespēju ierasties papildu deputātiem šā sasaukuma laikā, un tā kā Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija sanāksmes secinājumos bija paredzēta Eiropas Parlamenta deputātu skaita pagaidu palielināšanas kārtība;

K.   tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 25. novembrī jau grozīja savu Reglamentu, lai papildu deputāti varētu ierasties novērotāju statusā, kamēr nav pieņemti noteikumi, kas ļauj viņiem uzņemties pilnvaras;

L.   tā kā viens no visnozīmīgākajiem konstitucionālajiem jauninājumiem, ko ieviesa ar Lisabonas līgumu, paredz noteikt Konventu par Līgumu pārskatīšanas parastās procedūras pamatelementu;

1.   uzskata, ka Protokola Nr. 36 ierosinātā grozīšana, ko pieprasīja Eiropadome, ir tieši saistīta ar Lisabonas līguma jaunajiem noteikumiem un tādējādi ir pagaidu risinājums, kas ļaus visām tām dalībvalstīm, kam ir piešķirtas papildu deputātu vietas, izvirzīt attiecīgos deputātus; piekrīt, ka 18 Eiropas papildu deputāti ir jāievēlē Parlamentā uz atlikušo 2009.–2014. gada sasaukuma laiku; uzstāj tomēr, ka šiem 18 deputātiem pilnvaru īstenošana Parlamentā jāsāk vienlaikus, lai neizjauktu valstu pārstāvības līdzsvaru asamblejā; neatlaidīgi aicina dalībvalstis pabeigt ievēlēšanas procedūras pragmatiski un pēc iespējas īsākā laikā;

2.   pauž nožēlu par to, ka Padome nav laikus pieņēmusi noteikumus, kas būtu ļāvuši papildu deputātiem uzņemties pilnvaras tūlīt pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, un par to, ka viens no pieprasītajos grozījumos ietvertajiem risinājumiem ir pretrunā 1976. gada aktam, kurā ir noteikts, ka deputāti ir jāievēlē tiešās vēlēšanās un ka viņus nevar izraudzīties pastarpināti, rīkojot vēlēšanas valsts parlamentā;

3.   tomēr piekrīt Starpvaldību konferences sasaukšanai, ar noteikumu, ka tajā jāizskata tikai konkrētais jautājums, t. i., jāpieņem pārejas noteikumi par Eiropas Parlamenta sastāvu līdz 2009.–2014. gada sasaukuma beigām un ka šie pārejas noteikumi nevar kļūt par precedentu nākotnē, jo tiem ir ārkārtas raksturs, kas saistīts ar Lisabonas līguma īpašajiem ratifikācijas apstākļiem;

4.   atgādina, ka laikposmā starp Protokola Nr. 36 grozījumu pieņemšanu un to stāšanos spēkā papildu deputāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 11. panta 4. punktu Parlamenta darbā varēs piedalīties novērotāju statusā;

5.   turklāt atgādina, ka lēmums, ar kuru nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu, būs Padomei jebkurā gadījumā jāpieņem laikus pirms šā sasaukuma beigām un ka Eiropas Parlaments šajā nolūkā uzņemsies iniciatīvu saskaņā ar ES līguma 14. panta 2. punktu;

6.   paziņo Eiropadomei par savu nodomu drīzumā sagatavot priekšlikumus noteikumiem, kas vajadzīgi, lai Eiropas Parlamenta deputātus ievēlētu tiešās vispārējās vēlēšanās atbilstoši vienotai procedūrai visās dalībvalstīs un saskaņā ar principiem, kas kopīgi visām dalībvalstīm, un par to, ka Parlaments šādu vēlēšanu reformu sāks saskaņā ar 48. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību un 223. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību; turklāt prasa Eiropas Parlamenta reformas jautājumiem paredzēta konventa sasaukšanu, lai sagatavotu Līgumu pārskatīšanu;

7.   aicina valstu parlamentus veikt pasākumus, lai ievērotu jau ilgstoši spēkā esošos Eiropas Savienības primāros tiesību aktus, kas paredz Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā;

8.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai un valstu parlamentiem.

(1) OV C 227 E, 4.9.2008., 132. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par stāvokli Kirgizstānā

P7_TA(2010)0149 RC-B7-0246/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kirgizstānu un Centrālāziju un jo īpaši 2005. gada 12. maija rezolūciju,

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju Centrālāzijai;

–   ņemot vērā Savienības augstās pārstāves/Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton 2010. gada 7. un 8. aprīļa paziņojumu par stāvokli Kirgizstānā,

–   ņemot vērā Ārlietu padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2010. gada 22. aprīļa paziņojumu EDSO Pastāvīgajā padomē par stāvokli Kirgizstānā,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 21. un 22. jūnijā pieņemto ES stratēģiju jaunai partnerībai ar Centrālāziju,

–   ņemot vērā ES un Kirgizstānas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1999. gadā,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas Reģionālās stratēģijas dokumentu par palīdzību Centrālāzijai laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā gan Centrālāzijas tautas, gan Eiropas Savienība ir ieinteresētas, lai visā reģionā notiktu virzība uz stabilitāti un uzlabotos demokrātija, dzīves līmenis un cilvēka drošība, kā arī tiktu panākta ilgtspējīga izaugsme;

B.   tā kā Kirgizstāna ir EDSO locekle un līdz ar to tai ir jāievēro pamatbrīvības, cilvēktiesības, tiesiskums un jāīsteno EDSO demokrātiskie standarti;

C.   tā kā Kurmanbeks Bakijevs, kura pirmais pilnvaru termiņš sākās 2005. gada jūlijā pēc tā dēvētās Tulpju revolūcijas, tika iepriekšējā gadā atkārtoti ievēlēts uz vēl vienu prezidenta pilnvaru laiku vēlēšanās, kuras neatkarīgi novērotāji raksturoja kā vērienīgu krāpšanu; tā kā pēc sākotnēji demokrātiskiem pasākumiem K. Bakijeva valdīšana kļuva autoritāra;

D.   tā kā 2010. gada 7. aprīlī iejaucās Kirgizstānas armija, lietojot šaujamieročus, asaru gāzi un policijas granātas pret protestētājiem, kuri sapulcējās pie prezidenta mītnes Biškekā un pēc tam sturmēja valdības ēkas, lai paustu neapmierinātību par elektroenerģijas un apkures cenu straujo kāpumu, un šīs sadursmes rezultātā vairāk nekā 80 cilvēku gāja bojā un vairāk nekā 500 tika ievainoti;

E.   tā kā prezidents K. Bakijevs bija spiests bēgt no galvaspilsētas un viņa vietā stājās pagaidu valdība opozīcijas līderes Rozas Otunbajevas vadībā, kura izdeva dekrētu par varas pārņemšanu un orderi par atbilstību Kirgizstānas konstitūcijai, kā arī atlaida parlamentu; tā kā, mēģinot noregulēt situāciju saistībā ar atkāpšanos no varas, K. Bakijevs nedēļu pēc sacelšanās pameta valsti un devās uz Kazahstānu saskaņā ar Krievijas, ASV un Kazahstānas atbalstītu vienošanos;

F.   tā kā Kirgizstāna ir īpašs ASV un Krievijas interešu objekts, jo tā atrodas stratēģiski tuvu Afganistānai un Ferganas ielejai, kas ir Centrālāzijas ģeogrāfiskais, politiskais un ekonomiskais centrs; tā kā ASV militāro spēku izmantotais Manas tranzīta centrs ir nozīmīgs ziemeļu izplatīšanas tīkls, lai apgādātu NATO spēkus Afganistānā, un Kirgizstānā atrodas arī svarīga Krievijas militārā bāze;

G.   tā kā ES un Centrālāzijas attiecībām ir izšķiroša nozīme, ņemot vērā kopīgos uzdevumus tādās jomās kā enerģētika, cīņa pret klimata pārmaiņām, narkotiku tirdzniecības kontrole un cīņa pret terorismu;

H.   tā kā reģiona ģeopolitiskajai konkurencei raksturīgs destruktīvs potenciāls, taču intereses lielā mērā sakrīt attiecībā uz Afganistānu un radikālā islāma izplatīšanos, un līdz ar to šāda konkurence var tikt samazināta un panākta vienošanās par uzlabotas pārvaldes nepieciešamību;

I.   tā kā ES pastāvīgi jāpilda apņemšanās visos nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma aspektus un veicināt demokrātiskas reformas, īstenojot atbilstīgu politiku, kas sekmē uzticību ES kā reģionālai dalībniecei;

J.   tā kā ES klātbūtne Kirgizstānā ‐ galvenokārt kā palīdzības sniedzējai ‐ ir nozīmīga un nostāda ES labā pozīcijā, lai panāktu lielāku ietekmi valsts atbalstīšanā;

K.   tā kā Komisija un Padome pašlaik pārskata Centrālāzijas stratēģiju, gatavojot ziņojumu, ko iesniegs Eiropadomes jūnija sanāksmē,

1.   ir dziļi nobažījies par stāvokli Kirgizstānā un izsaka līdzjūtību ģimenēm, kuru piederīgie gāja bojā traģiskajos notikumos;

2.   aicina visas puses pārtraukt vardarbību, demonstrēt lojalitāti un darīt visu iespējamo, lai sāktu īstenu dialogu, kura mērķis ir stabilitātes panākšana un tādu apstākļu radīšana, kas ļautu miermīlīgi atgriezties pie demokrātiski konstitucionālas kārtības;

3.   uzsver, ka institucionālā ziņā izšķiroša nozīme ir saskaņotai un noturīgai konstitucionālai sistēmai, lai novērstu turpmākus sociālos nemierus un Kirgizstānas iedzīvotājiem nodrošinātu mierīgu nākotni; šajā ziņā atzinīgi vērtē pagaidu valdības sadarbību ar Venēcijas komisiju;

4.   atzīmē pagaidu valdības iesāktos pasākumus nolūkā atjaunot demokrātiju un jo īpaši plānus izstrādāt jaunu konstitūciju, lai aizstātu K. Bakijeva pārstrādāto redakciju, ar ko milzīgu varu koncentrēja prezidenta rokās;

5.   šajā ziņā atzinīgi vērtē pagaidu valdības paziņojumu, ka tā 2010. gada 27. jūnijā rīkos referendumu par jauno konstitūciju un jaunas vispārējās vēlēšanas 2010. gada 10. oktobrī, lai stiprinātu demokrātiju un politisko atbildību; aicina pagaidu valdību ievērot Kirgizstānas starptautiskās saistības un nodrošināt brīvu un taisnīgu vēlēšanu norisi;

6.   uzsver, cik svarīga ir aktīva pagaidu valdības iesaistīšanās, lai apzinātu un izanalizētu iespējas panākt pareizu pārvaldību, tiesu iestāžu neatkarību, kā arī sasniegt citus ES politikas mērķus, kas iekļauti Centrālāzijas stratēģijā, un lai arī sekmētu starptautisko finanšu institūciju iesaistīšanos un darbību;

7.   aicina ANO vadībā veikt notikumu starptautisku izmeklēšanu, lai noteiktu atbildības robežas, apzinātu trūkumus un sniegtu palīdzību Kirgizstānas tiesu iestādēm, un šajā ziņā mudina pagaidu valdību lūgt palīdzību ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, lai nodrošinātu, ka 2010. gada 6. un 7. aprīļa notikumu izmeklēšanas ir rūpīgas, neitrālas un ticamas;

8.   norāda, ka 2005. gada Tulpju revolūcija Kirgizstānas sabiedrībai viesa lielas cerības par demokrātiskām reformām, kas nav realizējušās; aicina Padomi un Komisiju demonstrēt saskaņu un noteiktību un izmantot šo izdevību, lai rastu veidus, kā palīdzēt Kirgizstānas pagaidu valdībai un atbalstīt varas iestādes to centienos īstenot demokrātiskas reformas un uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām un Kirgizstānas pilsonisko sabiedrību sekmējot valsts izaugsmi un lielākas pilnvaras piešķirot pavalstniekiem;

9.   norāda, ka milzīgā Kirgizstānas resursu nepietiekamība un neaizsargātība padara to ārkārtīgi atkarīgu no ārējā atbalsta; norāda arī, ka kaimiņvalstīs pastāv augsts demokrātijas, pareizi funkcionējošas pārvaldes un noturīgas sociālās attīstības modeļu deficīts; šajā ziņā uzsver, ka starptautiskajai palīdzībai būs izšķiroša nozīme;

10.   vērš uzmanību uz to, ka stāvoklis Kirgizstānā gan ietekmē reģionālos un starptautiskos notikumus, gan arī ietekmējas no tiem; ir pārliecināts, ka Krievijas, ASV un citu valstu intereses lielā mērā sakrīt, jo īpaši attiecībā uz Afganistānu un radikālā islāma pieaugumu reģionā, tostarp Kirgizstānā; uzskata, ka šāda situācija palīdzēs ierobežot ģeopolitisko konkurenci un meklēt sinerģisku risinājumu; uzskata, ka veiksmīgs iznākums labvēlīgi ietekmētu starptautiskās attiecības un starptautisko drošību;

11.   aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves īpašo sūtni Centrālāzijā cieši uzraudzīt situāciju, sniegt atbalstu un sekmēt dialoga atsākšanu starp visām Kirgizstānas sabiedrības grupām;

12.   aicina Komisiju un Padomi nekavējoties izanalizēt, vai ir radīti vajadzīgie apstākļi un vai tādus var radīt, lai sāktu īstenot jaunu, starptautiski koordinētu, vērienīgu atbalsta programmu Kirgizstānai, ņemot vērā arī to, vai Kirgizstānas pagaidu valdības pašreizējā apņemšanās sekmēt demokrātiju un pārredzamu pārvaldi ir noturīga; uzskata ‐ ja tiek konstatēts, ka apstākļi ir pietiekami labvēlīgi, ES ir jāuzņemas vadība, lai sarīkotu starptautisko līdzekļu devēju konferenci Kirgizstānas atbalstam;

13.   aicina paplašināt Stabilitātes instrumenta līdzekļu izmantošanu; uzsver, ka ir jāpalīdz Kirgizstānai pārvarēt sociālās un ekonomiskās problēmas; prasa Komisijai izstrādāt priekšlikumus par Attīstības un sadarbības instrumenta līdzekļu pārdali, lai pārliecinātos, ka atbilstīgā apmērā būs gan īstermiņa, gan vidēja termiņa ES palīdzība, reaģējot uz jauno situāciju Kirgizstānā; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai atrisinātu problēmas izglītības, veselības aprūpes un ūdensapgādes jomā;

14.   uzsver, ka Eiropas Savienības atbalsts ir jāsaskaņo ar centieniem apkarot korupciju un paplašināt izglītības iespējas, kā arī ar politiku dzīves apstākļu uzlabošanai, lai radītu tādus nosacījumus, kas neļauj veidoties ekstrēmismam;

15.   ņemot vērā pašreizējo situāciju, aicina Komisiju pārliecināties, vai ir nepieciešams nosūtīt neatliekamu humāno palīdzību;

16.   sagaida, ka tiks iesniegts pārskats par panākto attīstību ES izstrādātās reģiona atbalsta stratēģijas īstenošanā, un aicina īstenot centienus, lai šī stratēģija kļūtu uzticamāka, precīzāka un saskaņotāka;

17.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Kirgizstānas pagaidu valdībai, ANO ģenerālsekretāram, EDSO ģenerālsekretāram un Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par elektriskajiem transportlīdzekļiem

P7_TA(2010)0150 B7-0261/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ES ekonomikas atveseļošanas plānu un jo īpaši 2008. gada novembra iniciatīvu par videi draudzīgiem automobiļiem,

–   ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, kurā noteikts no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas obligāts 10 % īpatsvars transporta nozarē,

–   ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 443/2009, ar ko nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem,

–   ņemot vērā 2009. gada 30. septembra Rīcības plānu par mobilitāti pilsētās,

–   ņemot vērā Padomes neoficiālo sanāksmi, kas notika 2010. gada 9. februārī Sansevastjanā,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa paziņojumu par Eiropas stratēģiju attiecībā uz “tīriem” un energoefektīviem transportlīdzekļiem,

–   ņemot vērā 2010. gada 16. februāra jautājumus Padomei un Komisijai par elektriskajiem transportlīdzekļiem (O-0019/2010 – B7-0016/2010, O-0020/2010 – B7-0015/2010),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā klimata pārmaiņu, CO2 emisijas un citu piesārņotāju radīto problēmu un degvielas cenu nepastāvības dēļ tehnikas attīstības procesā ir izstrādāti akumulatori un enerģijas uzkrāšanas sistēmas un ir labāka izpratne par attiecīgajām tirgus nišām, un tā visa rezultātā ir izveidojusies labvēlīga vide elektrisko transportlīdzekļu pilnveidošanai visā pasaulē;

B.   tā kā elektriskais transportlīdzeklis ir nozīmīgs jauninājums ar lielu tirgus potenciālu, jo īpaši ilgtermiņā, un tā kā nākamos šī tirgus līderus noteiks spēja ātri ienākt šajā tirgū ar augstas kvalitātes ražojumiem un vispārinātu standartizācijas pakāpi;

C.   tā kā elektriskie transportlīdzekļi palīdz īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātes, proti, veidot ekonomiku, kuras pamatā ir zināšanas un jauninājumi, un veicināt resursu izmantošanas ziņā efektīvāku, videi draudzīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku;

D.   tā kā neoficiālajā Padomes sanāksmē 2010. gada 9. februārī Sansevastjanā par konkurenci atbildīgie ES ministri bija vienisprātis ar Komisiju, ka ES ir jāīsteno kopēja stratēģija attiecībā uz elektriskajiem automobiļiem;

E.   tā kā ir vairāki politiski iemesli dzinēju (elektrisku vai hibrīddzinēju) velkmes sistēmu jauninājumiem, un tie ir:

F.   tā kā, ņemot vērā ES enerģijas avotu vidējo sastāvu, kas pašlaik tiek izmantots elektroenerģijas iegūšanai Eiropā, elektriskie transportlīdzekļi un hibrīdautomobiļi, ko var pieslēgt tīklam, ir viena no galvenajām izvēles iespējām plašākā CO2 emisiju ierobežošanas stratēģijā un tā kā pārejai uz energoefektīvu un ilgtspējīgu transporta sistēmu ir jābūt ES prioritātei, ja vēlamies sasniegt mērķi ‐ līdz 2050. gadam izveidot minimālas oglekļa emisijas transporta sistēmu;

G.   tā kā ir vairāki problemātiski jautājumi, kas jārisina, lai atbalstītu elektrisko transportlīdzekļu sekmīgu laišanu tirgū, proti:

H.   tā kā ir gūts apstiprinājums uzglabāšanas jaudas potenciālam, ko sniedz elektriskie automobiļi, un tas ļautu labāk izmantot atjaunojamos enerģijas avotus, ņemot vērā “viedo” tīklu sniegtās priekšrocības;

I.   tā kā paziņojumā par “tīriem” automobiļiem cita starpā ir minēts, ka nozarei ir vajadzīgas jaunas prasmes, lai īstenotu pāreju no konvencionālajiem uz elektriskajiem transportlīdzekļiem, tā kā paziņojumā nav analizēts, kā šī pāreja ietekmēs nodarbinātību, un tā kā būs vajadzīga saskaņota pieeja, lai risinātu problemātiskos jautājumus, ar kuriem saskaras automobiļu ražošanas nozarē strādājošie;

J.   tā kā vairākas valstis un reģioni jau ir sākuši ieviest elektriskajiem transportlīdzekļiem vajadzīgās uzpildes infrastruktūras;

K.   tā kā ES dalībvalstis ir sākušas ieviest elektrisko transportlīdzekļu valsts atbalsta programmas, lai tos laistu Kopienas tirgū;

L.   tā kā valstīs, kuras konkurē ar ES, ražošanai un pētniecībai ir sniegts ievērojams atbalsts un tā kā Eiropas Savienībā būtu jāseko šim piemēram;

M.   tā kā 2010. gadā tiek pārskatīta ES politika ieguldījumiem infrastruktūrā, un tas sniedz lielisku iespēju veikt vairāk infrastruktūrai paredzētu ieguldījumu tīrās, progresīvās tehnoloģijās, sevišķi “viedajos” tīklos;

N.   tā kā Eiropā ir ļoti daudz blīvi apdzīvotu pilsētu un pilsētas teritoriju, kas nodrošina piemērotus apstākļus elektriskā automobiļa straujai laišanai tirgū, sniedzot Eiropas ražotājiem iespēju kļūt par pirmajiem tirgus līderiem;

O.   tā kā elektrisko transportlīdzekļu ražošana varētu veicināt ekonomikas atlabšanu un nodrošināt Eiropas automobiļu rūpniecībai ilgtermiņa dzīvotspēju, pamatojoties uz zemas emisijas transportlīdzekļiem,

1.   norāda, ka prezidentvalsts Spānija elektrisko transportlīdzekļu pilnveidošanu ir noteikusi par prioritāti saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, atbalsta Konkurētspējas padomes lēmumu aicināt Komisiju sagatavot rīcības plānu attiecībā uz “tīriem” un energoefektīviem transportlīdzekļiem, tostarp “viedo” tīklu uzlabošanu, un atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 27. aprīļa paziņojumu par Eiropas stratēģiju attiecībā uz “tīriem” un energoefektīviem transportlīdzekļiem;

2.   aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest vienota elektrisko transportlīdzekļu tirgus pastāvēšanai nepieciešamos nosacījumus, vienlaikus garantējot politikas virzienu efektīvu koordinēšanu ES līmenī, lai novērstu to, ka pāreja uz minimālas oglekļa emisijas transporta sistēmu nelabvēlīgi ietekmē sociālo jomu un nodarbinātību, un lai novērstu arī to, ka pastāv nesaderīgas sistēmas un standarti, kas nav savietojami;

3.   uzsver, ka elektriskos transportlīdzekļus vajadzētu pilnveidot līdzsvaroti un ņemot vērā ilgtspējīgas mobilitātes nākotnes politiku, kurā cita starpā izšķiroša nozīme ir tam, lai tiktu samazināts satiksmes negadījumu skaits, vietas izmantošana, būtu mazāk sastrēgumu, būtu mazāks kopējais enerģijas patēriņš, mazāk CO2 emisiju, trokšņa un gāzu izplūdes, tomēr uzsverot, ka elektrotransports būtu jāveicina arī ar elektriskajiem automobiļiem, elektriskajiem motocikliem, tramvajiem, vilcieniem u. c.;

4.   aicina Komisiju un Padomi vienoti rīkoties, lai:

5.   aicina Komisiju sagatavot elektrisko transportlīdzekļu radītā kopējā CO2 emisijas apjoma vispusīgu aprēķinu, ņemot vērā elektroenerģijas ražošanas un uzglabāšanas jaudu paredzamās izmaiņas laikposmā līdz 2050. gadam;

6.   uzsver, ka elektriskie transportlīdzekļi ir novatorisks tehnoloģisks sasniegums, kam nepieciešamas integrētas jauninājumu un tehnoloģijas izstrādāšanas stratēģijas, kurām vajadzīgs atbilstošs finansējums, kā arī pētniecības, izstrādes un jaunrades veicināšana tādās galvenajās jomās kā akumulatori, infrastruktūras (tostarp iekļaušana energosistēmās), šo jomu skaitu pastāvīgi palielinot; šajā kontekstā atzinīgi vērtē ražotājiem pieejamos ekoinovācijas pasākumus, taču ir noraizējies par grūtībām, ar kurām ir nācies saskarties, šos pasākumus īstenojot;

7.   atgādina par Konkurētspējas padomes 2010. gada 1. marta secinājumu attiecībā uz gaidāmo Komisijas priekšlikumu par uzņēmējdarbības atbalstam izstrādātu Eiropas Pētniecības un novatorisma plānu, kam būtu jāpapildina jauninājumu valsts stratēģijas, tostarp jāveicina tādi instrumenti un iniciatīvas ar nopietnu potenciālu kā pirmtirgi un pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskais iepirkums, kā arī jāveicina finansējuma pieejamība jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), šai nolūkā veiksmīgāk izmantojot riska kapitāla instrumentus;

8.   prasa, lai ES iestādes un dalībvalstis savus sabiedriskos pasažieru transportlīdzekļus ar iekšdedzes dzinējiem pakāpeniski nomainītu ar elektriskajiem transportlīdzekļiem, ar valsts iepirkumu veicinot pieprasījumu; un aicina ES iestādes izvērst infrastruktūru, tiklīdz būs noteikti galīgie standarti;

9.   atgādina, ka saskaņā ar ekonomikas atveseļošanas plānu ar iniciatīvu par videi draudzīgiem automobiļiem tiek atbalstīta jaunu un ilgtspējīgu autotransporta veidu attīstība un elektriskie automobiļi tostarp ir noteikti par prioritāti;

10.   atbalsta Komisijas ieceri līdz 2011. gadam ieviest elektrisko transportlīdzekļu uzpildes Eiropas standartu, kas garantēs savietojamību un infrastruktūru drošību, un atbalsta to, ka tiek noteikti uzpildes sistēmu tehniskie standarti dažādām transportlīdzekļu kategorijām; aicina Komisiju censties panākt, ja iespējams, vispārēju standartu noteikšanu un nodrošināt, ka uzpildes standarts veicina mūsdienīgas tehnoloģijas, piemēram, “viedu” uzpildi, atklātus komunikācijas standartus un atbilst regulējumam, kas noteikts attiecībā uz “viedās” mērīšanas sistēmām;

11.   ir pārliecināts, ka standartizācija ļaus īstenot vienkāršu un tiešu apstiprināšanas procesu un palīdzēs ātrāk laist tirgū zemas oglekļa emisijas transportlīdzekļus un tos izplatīt Eiropas Savienībā, veicinot ES pārvadājumu nozares konkurētspēju, ko nodrošinās mazākas izstrādes izmaksas ražotājiem un autotransporta oglekļa emisiju samazināšana;

12.   uzsver, ka elektrisko transportlīdzekļu, infrastruktūru un uzpildes metožu standartizācijai nevajadzētu kavēt jauninājumu turpmāku izstrādi tādās jomās kā elektrotransports vai konvencionālo transportlīdzekļu dzinēji;

13.   pieprasa saskaņotas elektrisko transportlīdzekļu apstiprināšanas prasības, tostarp īpašas prasības attiecībā gan uz darba ņēmēju, gan tiešo lietotāju veselību un drošību, un prasa tās iekļaut ES transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma sistēmā, piemērojot ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) noteikumus Nr. 100; stingri atbalsta Komisijas priekšlikumu pārskatīt elektriskajiem automobiļiem sadursmes gadījumā piemērojamās drošuma prasības un to, ka Komisija ir pievērsusi uzmanību jautājumam par elektriskajiem automobiļiem, kas droši neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem;

14.   atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu 2010. gadā iesniegt saskaņotas vadlīnijas elektrisko transportlīdzekļu iepirkuma veicināšanai; turklāt aicina Komisiju un Padomi nodrošināt atbilstošu veicināšanas pasākumu kopumu plaša uzpildes tīkla izveidei, kas būtu paredzēts saskaņotiem elektrotransporta tipiem;

15.   uzsver, ka uzņēmumiem sniegtie valsts atbalsta pasākumi ir jāsaista ar skaidri noteiktiem efektivitātes kritērijiem sociālajā, tehnoloģiju, ekonomikas un vides jomā, un prasa, lai Komisija veiktu šāda finansiāla atbalsta efektīvu izpildes novērtējumu;

16.   aicina Komisiju veicināt Eiropas nozaru struktūru, tā cenšoties vadīt sociālo pāreju, kas saistīta ar zemas oglekļa emisijas transporta politiku, un koordinēt sagatavošanās pasākumus, tā nodrošinot automobiļu rūpniecības noturīgu atlabšanu un samazinot jebkādu sociālo ietekmi; pieprasa sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām veikt efektīvus pasākumus saistībā ar paredzamajām izmaiņām automobiļu rūpniecībā un piegādes ķēdē, šai nolūkā jo īpaši atsākot īstenot iniciatīvu “Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam” (CARS 21) ar īpašu darba grupu sociālo jautājumu risināšanai;

17.   aicina dalībvalstis pilnībā nodrošināt to, ka tiek izmantots Globalizācijas pielāgošanas fonds un citi struktūrfondi, piemēram, Eiropas Sociālais fonds, lai veicinātu pārkvalificēšanos un mērķtiecīgus apmācības pasākumus un lai veicinātu pa nozarēm strukturētas apmācības un izglītības turpmāku pārorientēšanu, tā cenšoties nodrošināt šai tehnoloģijai nepieciešamās jaunās prasmes;

18.   atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot Eiropas Nozaru kvalifikācijas padomi, lai veidotu dalībvalstu nacionālo novērošanas centru tīklu;

19.   atbalsta kopīgas informācijas sistēmas izveidi un Eiropas tirgus dalībnieku, projektu un iniciatīvu koordinēšanu, kā arī starptautiska (pasaules līmeņa) elektrotransporta novērošanas centra izveidi, galveno uzmanību pievēršot uzņēmējdarbības modeļiem, transportlīdzekļu un uzpildes tehnoloģijām un iekļaušanai “viedajos” elektrotīklos un šai procesā apvienojot ietekmīgākās ieinteresētās personas, kā arī nozaru un/vai politiskās iniciatīvas;

20.   aicina dalībvalstis izstrādāt nepieciešamo ilgtermiņa nodokļu politiku energoefektīvu “tīro” transportlīdzekļu veicināšanai un prasa, lai Komisija noteiktu kopīgu ilgtermiņa skatījumu tādos jautājumos kā ar CO2 emisiju saistītie politikas virzieni, prognozējot strukturālas pārmaiņas, ko radīs pāreja no konvencionālajiem degvielas veidiem uz elektroenerģiju, un paredzot veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu;

21.   aicina Komisiju, dalībvalstis un elektrotransporta nozari izvērtēt resursu, enerģijas un ietekmes uz vidi bilanci elektriskajiem transportlīdzekļiem visā to aprites ciklā no izgatavošanas līdz utilizācijai, ieskaitot otrreizēju pārstrādi un akumulatoru atkārtotu izmantošanu;

22.   pievērš uzmanību jautājumam par akumulatoru un detaļu ražošanai nepieciešamo izejvielu pieejamību, kas rada bažas par to, ka varētu palielināties ražošanas izmaksas un ES atkarība no piegādēm; aicina nozari censties labāk izmantot pieejamos resursus un aicina Komisiju, īstenojot gan spēkā esošo, gan nākamo pamatprogrammu, finansēt lietišķos pētījumus attiecībā uz elektriskajiem akumulatoriem nepieciešamajām izejvielām, sekmēt ES ģeoloģisko pētījumu labāku sasaisti, kā arī veicināt tiem vajadzīgās prasmes un tehnoloģijas, kas paātrinās jaunu izejvielu ieguves vietu izpēti;

23.   atbalsta Komisijas priekšlikumu sagatavot informācijas kampaņas patērētājiem par elektrisko transportlīdzekļu priekšrocībām, iespējām un praktiskajiem aspektiem;

24.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī sociālo partneru un nozares pārstāvjiem.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par mehānisko transportlīdzekļu grupveida atbrīvojuma regulu

P7_TA(2010)0151 B7-0245/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “LESD”) 101. panta 1. punktu un 3. punktu, 103. panta 1. punktu un 105. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Padomes 1965. gada 2. marta Regulu Nr. 19/65/EEK par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu atsevišķām līgumu un saskaņotu darbību kategorijām(1),

–   ņemot vērā Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvu 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem(2),

–   ņemot vērā Komisijas 1999. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 2790/1999 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām(3) (vispārējā vertikālo vienošanos grupveida atbrīvojuma regula, turpmāk “pašreizējā VGAR”),

–   ņemot vērā Komisijas 2002. gada 31. jūlija Regulu (EK) Nr. 1400/2002 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē(4) (mehānisko transportlīdzekļu grupveida atbrīvojuma regula, turpmāk “pašreizējā MTAR”),

–   ņemot vērā 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai(5), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 595/2009 par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro VI) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai(6),

–   ņemot vērā 2009. gada 28. jūlijā Komisijas tīmekļa vietnē informatīvos nolūkos publicēto Komisijas regulas projektu par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām (jaunā vispārējā vertikālo vienošanos grupveida atbrīvojuma regula, turpmāk “jaunā VGAR”),

–   ņemot vērā 2009. gada 21. decembrī Komisijas tīmekļa vietnē informatīvos nolūkos publicēto Komisijas Regulas projektu par Līguma 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (jaunā mehānisko transportlīdzekļu grupveida atbrīvojuma regula, turpmāk “jaunā MTAR”),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā”(7),

–   ņemot vērā Komisijas informatīvo brošūru par mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanu un tehnisko apkopi Eiropas Savienībā,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu”(8),

–   ņemot vērā 2009. gada 28. jūlijā Komisijas tīmekļa vietnē informatīvos nolūkos publicēto Komisijas paziņojuma projektu “Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā”,

–   ņemot vērā 2009. gada 21. decembrī Komisijas tīmekļa vietnē informatīvos nolūkos publicēto Komisijas paziņojuma projektu “Papildu pamatnostādnes par vertikālajiem ierobežojumiem, ko ietver vienošanās par mehānisko transportlīdzekļu pārdošanu un remontu un par mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu izplatīšanu”,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem – Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts ”Small Business Act'' (COM(2008)0394),

–   ņemot vērā 2009. gada maijā Komisijas tīmekļa vietnē publicēto Komisijas novērtējuma ziņojumu par to, kā darbojas Regula (EK) Nr. 1400/2002 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (turpmāk “novērtējuma ziņojums”), un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 22. jūlija paziņojumu “Nākamie reglamentējošie noteikumi konkurences tiesību jomā, kas piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē” (COM(2009)0388) un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 18. marta atzinumu par Komisijas paziņojumu “Nākamie reglamentējošie noteikumi konkurences tiesību jomā, kas piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē” (INT/507 - CESE 444/2010),

–   ņemot vērā informāciju, ko sabiedriskās apspriešanas periodos Komisijai iesniegušas dažādas ieinteresētās personas un kas publicēta Komisijas tīmekļa vietnē, kā arī par MTAR jautājumu organizētajos pasākumos ‐ ECON un IMCO komiteju 2009. gada 19. oktobra apvienotajā sanāksmē un ECON komitejas 2010. gada 12. aprīļa seminārā ‐ paustos ieinteresēto personu viedokļus,

–   ņemot vērā 2002. gada 30. maija rezolūciju attiecībā uz Komisijas Regulas projektu par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (2002/2046(INI))(9),

–   ņemot vērā 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par CARS 21: konkurētspējīgas autobūves nozares tiesisko regulējumu 21. gadsimtam (2007/2120(INI))(10),,

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 25. marta rezolūciju par automobiļu rūpniecības nākotni(11),

–   ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par konkurences politiku (2009/2173(INI))(12),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā ES līmenī izplatīšanas vienošanās reglamentē divi atsevišķi tiesiski regulējumi, proti, no vienas puses, Direktīva par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem (Direktīva 86/653/EEK, tā sauktā tirdzniecības pārstāvju direktīva), un, no otras puses, divas grupveida atbrīvojuma regulas konkurences politikas jomā, ciktāl tas skar vertikālas izplatīšanas vienošanās (pašreizējā VGAR un pašreizējā MTAR);

B.   tā kā 1999. gadā Komisija pašreizējā VGAR definēja vertikālu vienošanos kategoriju, ko tā uzskata par atbilstošu LESD 101. panta 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem par atbrīvojumu no aizlieguma īstenot konkurences prasībām neatbilstošus noteikumus un darbības;

C.   tā kā kopš 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidus mehānisko transportlīdzekļu nozarei konkurences jomā piemēro īpašu tiesisko regulējumu;

D.   tā kā 2002. gadā Komisija atzina, ka pašreizējā VGAR nevajadzētu iekļaut mehānisko transportlīdzekļu nozari, jo vēl ir jāparedz īpaši noteikumi, lai risinātu Komisijas pamanītās nozares problēmas saistībā ar konkurenci, jo īpaši oligopola stāvokli Eiropas automobiļu tirgū; tā kā Komisija līdz tam bija paudusi bažas par zemu konkurenci starp automobiļu ražotājiem;

E.   tā kā tādēļ Komisija nolēma pašreizējā MTAR pieņemt stingrākus noteikumus šajā nozarē, jo īpaši noteiktus tirgus daļu robežvērtības un skaidri definētus papildu ierobežojumus un nosacījumus;

F.   tā kā pašreizējās MTAR darbības joma aptver trīs dažādus produktu tirgus: a) jaunus mehāniskos transportlīdzekļus (sākotnējo tirgu), b) mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļas (sekundāro tirgu) un c) remonta un tehniskās apkopes pakalpojumus (sekundāro tirgu); tā kā mehāniskie transportlīdzekļi ir gan vieglie automobiļi, gan kravas automobiļi;

G.   tā kā pašreizējā VGAR un MTAR zaudēs spēku 2010. gada 31. maijā; tā kā Komisija ir uzsākusi šo abu regulu un to pamatnostādņu pārskatīšanu;

H.   tā kā Komisija tagad uzskata, ka jauno mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgū valda liela konkurence un ka koncentrācija ir mazinājusies; tā kā Komisija arī uzskata, ka šajā tirgū ir zemas iekļūšanas barjeras un ka agresīvās cenu politikas dēļ tajā arvien vairāk ienāk dalībnieki no Austrumāzijas valstīm;

I.   tā kā Komisija atzīmē, ka līdz ar to ir samazinājušās vieglo automobiļu mazumtirdzniecības cenas; tā kā turpretī Komisija atzīmē, ka remonta un tehniskās apkopes tirgū joprojām ir ļoti ierobežota konkurence un ka ir ļoti augstas cenas atsevišķiem rezerves daļu veidiem;

J.   tā kā Komisija ierosina, ka jaunu mehānisko transportlīdzekļu iegādei un pārdošanai (sākotnējais tirgus) vairs nav vajadzīgs īpašs grupveida atbrīvojums un ka pēc 3 gadu pagarinājuma primārajam tirgum piemēros jauno VGAR; tā kā līdz 2013. gada 31. maijam sākotnējam tirgum piemēros pašreizējo MTAR;

K.   tā kā Komisija arī ierosina pieņemt īpašas interpretācijas un piemērošanas pamatnostādnes, kuras īstenotu gan mehānisko transportlīdzekļu sākotnējā, gan sekundārajā tirgū;

L.   tā kā Komisija ierosina sekundārā tirgus jomā (mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļas, remonta un tehniskās apskates pakalpojumi) pieņemt īpašu grupveida atbrīvojuma regulu ‐ jauno MTAR;

M.   tā kā nav apstrīdams fakts, ka lielākā daļa mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecības un remonta uzņēmumu ir pauduši nopietnas bažas par to, ka pašreizējo MTAR varētu uz laiku apturēt vai uz īslaicīgi pagarināt, jo tas vēl vairāk pasliktinātu ražotāju un pārējo automobiļu rūpniecības ķēdes elementu varas sadalījumu un sniegtu labumu vienīgi dažiem lielākajiem mehānisko transportlīdzekļu ražotājiem;

N.   tā kā vairāki pārstāvji no mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu tirgus un remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu nozares ir pauduši atbalstu jauniem sekundārā tirgus noteikumiem, kas salīdzinājumā ar pašreizējo MTAR sniegtu būtiskus uzlabojumus;

O.   tā kā sākotnējais un sekundārais tirgus viens otru neizslēdz un tā kā daudzu neatkarīgo tirgotāju ekonomiskā dzīvotspēja ir atkarīga no to elastīgās spējas pārdot mehāniskos transportlīdzekļus un nodrošināt to remontu;

P.   tā kā ES pašlaik saskaras ar ārkārtēju finanšu un ekonomisko krīzi un augstu bezdarba līmeni; tā kā ES būtu jāveicina konkurētspējīga sociālā tirgus ekonomika un jācenšas samazināt nabadzība; tā kā Eiropas automobiļu rūpniecība ir Eiropas ekonomikas galvenā nozare, kas veicina nodarbinātību, inovāciju un konkurētspēju visās ekonomikas nozarēs; tā kā šo nozari pašreizējā krīze skāra īpaši smagi un vairākās valstīs šīs nozares atbalstam tika paredzēti intervences pasākumi;

Q.   tā kā noteikumi par vairāku zīmolu tirdzniecību attiecas uz tirdzniecību vienā zālē, dažādās vienas ēkas tirdzniecības zālēs vai dažādās ēkās,

1.   atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir uzsākusi vairākas sabiedriskas apspriešanas par MTAR un VGAR pārskatīšanu; pauž atzinību, ka Komisija Parlamentam ir iesniegusi novērtējuma ziņojumu par pašreizējās MTAR piemērošanu;

2.   mudina Komisiju aktīvi, atvērti un pārredzami sadarboties ar Parlamentu un jau agrīnā posmā informēt Parlamentu un tam nosūtīt likumdošanas, pirmslikumdošanas un nenormatīvos dokumentus, kā to savas kandidatūras uzklausīšanā apsolīja Eiropas Komisijas loceklis Joaquín Almunia;

3.   uzsver, ka šāda pieeja ļaus notikt pilnvērtīgām Parlamenta deputātu debatēm un sekmēs Komisijas lēmuma demokrātisko leģitimitāti;

4.   lai nodrošinātu galīgās MTAR un VGAR pārredzamu izstrādi, aicina Komisiju skaidri norādīt, kuru ieinteresēto personu sniegto informāciju tā paredz iekļaut finanšu regulā, ja tā paredz šāda veida informāciju iekļaut;

5.   uzsver, ka ir jāizstrādā vispārēji nosacījumi, lai ES mehānisko transportlīdzekļu rūpniecība, tostarp transportlīdzekļu un to rezerves daļu rūpniecība, kļūtu ilgtspējīga, spētu palikt ekonomiski efektīva un saglabāt līderes pozīciju tehnoloģiskās, ekoloģiskās un sociālās inovācijas jomā; uzsver, ka gan iekšējā tirgū, gan sadarbībā ar trešām valstīm ir ļoti būtiski panākt līdzsvaru starp konkurences prasībām un intelektuālo īpašumu;

6.   uzskata, ka jauno MTAR būtu jāuzskata par integrētu pieeju likumdošanai mehānisko transportlīdzekļu nozarē;

7.   atgādina par juridisko noteiktību; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt biežāk uzdoto jautājumu sarakstu vai informatīvu brošūru, lai tirgus dalībniekiem sīkāk izskaidrotu jauno tiesisko regulējumu;

8.   uzsver, ka ir uzmanīgi jāizvērtē attiecības starp ražotājiem, no vienas puses, un tirgotājiem, pakalpojumu sniedzējiem un citiem automobiļu piegādes ķēdes tirgus dalībniekiem, ņemot vērā šo tirdzniecības partneru nevienlīdzīgo ekonomisko varu;

9.   uzsver, ka ir jānodrošina labvēlīgi nosacījumi automobiļu piegādes ķēdes mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzsver, ka ir svarīgi pieņemt stabilu tiesisku regulējumu, kas spētu efektīvi novērst jebkādu ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu un nepieļautu, ka pieaug MVU atkarība no lielajiem ražotājiem; atgādina, ka MVU ir būtiska loma kā darba devējiem, jo īpaši ekonomiskās krīzes periodā, un tuvākajiem pakalpojumu sniedzējiem, kas apmierina iedzīvotāju vajadzības par mazāk apdzīvotās vietās;

10.   neatbalsta ierosinājumu atcelt pašreizējā MTAR paredzētus atsevišķus nosacījumus, saskaņā ar kuriem vienošanos atbrīvo no aizlieguma, proti, līguma klauzulas par vairāku zīmolu tirdzniecību, uzteikumu, ilgumu, strīdu izšķiršanu, tiesāšanos un uzņēmuma pārņemšanu nozares tīklā; jo īpaši atgādina par vajadzību vienkāršot uzņēmuma pārņemšanas nosacījumus, tā ir daļa no Eiropas mazās uzņēmējdarbības akta pirmā pamatprincipa; vērš uzmanību uz risku, ko prasība par viena zīmola tirgošanu rada patērētāju izvēlei un tirgotāju neatkarībai no ražotājiem; pauž bažas, ka šīm klauzulām varētu piemērot dažādās dalībvalstu līgumtiesības;

11.   aicina Komisiju nodrošināt, lai izplatītājiem, tostarp mehānisko transportlīdzekļu nozarē, visā ES būtu tāda pati līgumiskā aizsardzība, kāda tā pašlaik ir tirdzniecības pārstāvjiem; uzskata, ka šo tiesību saskaņošanu varētu panākt, izdarot grozījumus Direktīvā 86/653/EEK un daļēji paplašinot tās darbības jomu, lai iekļautu visas izplatīšanas vienošanās;

12.   uzsver, ka šajā ekonomisko satricinājumu periodā ir īpaši svarīgi ļaut izmantot īpašumtiesību tirdzniecības alternatīvas, piemēram, izpirkumnomu, lai apmierinātu personu transporta vajadzības; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt, ka jaunās MTAR un VGAR paredz vajadzīgos noteikumus, piemēram, galalietotāja definīciju, lai šādas tirdzniecības alternatīvas varētu attīstīties un sekmēt veselīgu konkurenci automobiļu tirgū;

13.   iebilst pret nesaistošu rīcības kodeksu, kas paredz franšīzes tirgotāju un to piegādātāju savstarpējas saistības, bet kas nespēs aizsargāt tirgotāju intereses to saistībās ar ražotājiem; jebkuru rīcības kodeksu būtu jāpapildina ar pienācīgu izpildes mehānismu, proti, piekļuvi atbilstīgai šķīrējtiesas procedūrai;

14.   pauž bažas, ka ar šo reformu nevarēs sasniegt Komisijas mērķi ‐ arī turpmāk veicināt efektīvu konkurenci mehānisko transportlīdzekļu sekundārajā tirgū, ņemot vērā patērētāju izvēli un nodrošinot efektīvu piekļuvi neatkarīgajiem tirgus dalībniekiem; piekrīt Komisijai, ka konkurences apstākļi mehānisko transportlīdzekļu sekundārajā tirgū arī tieši ietekmē sabiedrības drošību;

15.   aicina Komisiju saglabāt 30 % robežvērtību saistībām par rezerves daļu iegādi, lai autorizētie remontētāji varētu iegadāties rezerves daļas arī no citiem piegādātājiem, nevis tikai transportlīdzekļu ražotājiem, un viņiem nevajadzētu atkal nonākt piespiedu piegādes atkarībā, kas palielinātu rezerves daļu cenas un samazinātu citu rezerves daļu piegādātāju darbību;

16.   uzsver, ka Eiropas Savienības patērētājiem un citi galalietotājiem vajadzētu būt iespējai bez problēmām iegādāties automobili par konkurētspējīgām cenām, pat lielā skaitā un neskatoties uz piegādātāja izvēlēto izplatīšanas sistēmu, un iespējai izvēlēties remonta un tehniskās apkopes vietu un veidu;

17.   šajā saistībā atgādina par atkārtotiem Parlamenta aicinājumiem par videi nekaitīgāku transportlīdzekļu izvēli un Komisijas priekšsēdētāja paziņojumus par videi nekaitīgākas ekonomikas īstenošanu; uzskata, ka vairāku zīmolu tirgošana un viegla piekļuve remonta un tehniskās apkopes pakalpojumiem palīdzēs sasniegt mērķi par zemāku emisiju transportlīdzekļiem, jo tas ļaus pirms pirkuma izdarīšanas viegli salīdzināt piedāvātos transportlīdzekļus un nodrošinās transportlīdzekļu atbilstošu darbību; atkārto prasību izvērtēt, cik efektīvs ir mehānisko transportlīdzekļu nozarei piešķirtais valsts atbalsts, lai nodrošinātu tās atlabšanu ekoloģiskā veidā;

18.   pauž bažas, ka Komisijas ierosinātās pamatnostādnes mehānisko transportlīdzekļu nozarē nav pietiekami precīzas, lai nodrošinātu, ka neatkarīgie tirgotāji saņem tehnisko informāciju tikpat saprotamā veidā kā Regulā (EK) Nr. 715/2007 un Regulā (EK) Nr. 595/2009; turklāt aicina Komisiju atjaunināt tehniskās informācijas definēšanu, pamatojoties uz tehnoloģisko progresu, un nodrošināt nepārtrauktu piekļuvi atjauninātajiem pakalpojumu un rezerves daļu datiem viegli pieejamā elektroniskajā formātā;

19.   aicina Komisiju piemērot jaunos sekundārā tirgus noteikumus no 2010. gada 1. jūnija, neatkarīgi no vēl pieņemamajiem risinājumiem jauno mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecības jomā;

20.   aicina Komisiju pievērst uzmanību jauniem, konkurences prasībām neatbilstošiem klientu sasaistīšanas pasākumu veidiem, piemēram, jebkuram pēcpārdošanas pakalpojumam, kas saistīts ar transportlīdzekļa remontu vai tehnisko apskati, ko veic tikai noteikta zīmola uzņēmumu ķēdē;

21.   aicina Komisiju regulāri uzraudzīt automobiļu nozares jaunā tiesiskā regulējuma īstenošanu; jo īpaši mudina Komisiju pirms pagarinājuma beigām veikt mehānisko transportlīdzekļu sākotnējā tirgus konkurences apstākļu padziļinātu atkārtotu novērtēšanu, koncentrējoties uz atsevišķu līguma noteikumu, piemēram, vairāku zīmolu tirgošanas, uzņēmuma pārņemšanas un rezerves daļu iegādes robežvērtību, radīto ietekmi un ierosinātā rīcības kodeksa noteikumiem; šajā saistībā mudina Komisiju apsvērt visas regulatīvās iespējas un veikt atbilstīgus pasākumus, tostarp no jauna pagarināt MTAR daļu vai pārskatīt VGAR, ja šķitīs, ka konkurences apstākļi īpaši sākotnējā tirgū ir ievērojami pasliktinājušies;

22.   uzsver, ka Komisijai ir jāinformē Parlaments par jebkādiem jaunā tiesiskā regulējuma pielāgojumiem, ko tā varētu ierosināt pieņemt pēc veiktās tirgus uzraudzības;

23.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV 36, 6.3.1965., 533. lpp. (2) OV L 382, 31.12.1986., 17. lpp. (3) OV L 336, 29.12.1999., 21. lpp. (4) OV L 203, 1.8.2002., 30. lpp. (5) OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp. (6) OV L 188, 18.7.2009., 1. lpp. (7) OV C 291, 13.10.2000., 1. lpp. (8) OV C 101, 27.4.2004., 97. lpp. (9) OV C 187 E, 7.8.2003., 149. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0007. (11) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0186. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0050.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par Komisijas paziņojumu par vēža apkarošanu ‐ Eiropas partnerība (2009/2103(INI))

P7_TA(2010)0152 A7-0121/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par vēža apkarošanu ‐ Eiropas partnerība (COM(2009)0291),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam)(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par dokumentu “Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads)(3),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 10. jūnija secinājumus par ar vēzi saistītā sloga mazināšanu(4),

–   ņemot vērā Padomes 2003. gada 2. decembra Ieteikumu Nr. 2003/878/EK par vēža skrīningu(5),

–   ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra deklarāciju par visaptverošas stratēģijas nepieciešamību vēža apkarošanai(6),

–   ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par cīņu pret vēzi paplašinātajā Eiropas Savienībā(7),

–   ņemot vērā 2006. gada 25. oktobra rezolūciju par jautājumiem, kas saistīti ar krūts vēzi paplašinātajā Eiropas Savienībā(8),

–   ņemot vērā 2003. gada 5. jūnija rezolūciju par krūts vēzi Eiropas Savienībā(9),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 29. marta Lēmumu Nr. 646/96/EK, ar ko sabiedrības veselības nodrošināšanas darbību ietvaros (1996.-2000. gads) apstiprina Kopienas rīcības plānu cīņai pret vēzi(10),

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 2. jūnija Lēmumu 2004/513/EK attiecībā uz PVO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli noslēgšanu(11),

–   ņemot vērā Eiropas kodeksu pret vēzi ‐ trešā redakcija,

–   ņemot vērā Starptautiskās Vēža pētījumu aģentūras (IARC) 2008. gada ziņojumu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta deklarāciju par C hepatītu(12),

–   ņemot vērā visu partiju interešu grupas “Eiropas Parlamenta deputāti pret vēzi” darbību un secinājumus,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 184. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas(13) 35. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0121/2010),

A.   tā kā, neraugoties uz sasniegumiem medicīnas jomā, vēzis turpina epidēmiski izplatīties visā pasaulē;

B.   tā kā dažas valstis ir guvušas panākumus vēža izplatības mazināšanā, pateicoties pretsmēķēšanas politikai un uzlabojot sekundārās profilakses pasākumus un atsevišķu vēža formu ārstēšanu(14);

C.   tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vēzis ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem visā pasaulē un 2004. gadā vēzis izraisīja aptuveni 13 % no visiem nāves gadījumiem;

D.   tā kā 2006. gadā vēzis bija otrais visizplatītākais nāves cēlonis, kas bija par iemeslu diviem no desmit sieviešu nāves gadījumiem un trijiem no desmit vīriešu nāves gadījumiem, un tas atbilst apmēram 3,2 miljoniem ES iedzīvotāju gadā ar diagnosticētu vēzi, un nāves gadījumus lielākoties izraisīja plaušu, kolorektālais un krūts vēzis;

E.   tā kā saskaņā ar Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras (IARC) aplēsēm dzīves laikā katram trešajam eiropietim tiek diagnosticēts vēzis un katrs ceturtais eiropietis mirst no šīs slimības;

F.   tā kā saskaņā ar prognozēm 2010. gadā 3 miljoniem eiropiešu tiks diagnosticēts vēzis un paredzams, ka gandrīz 2 miljoni mirs no vēža, savukārt prognozes 2020. gadam paredz, ka ar vēzi saslims 3,4 miljoni eiropiešu un šī slimība izraisīs vairāk nekā 2,1 miljona nāvi;

G.   tā kā biežāk sastopamie vēža veidi sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi, proti, sievietēm izplatītākie vēža veidi ir krūts vēzis, dzemdes kakla vēzis, endometrija vēzis, olvadu vēzis, olnīcu vēzis un maksts vēzis, un sieviešu vidū plaši izplatīts ir arī kuņģa un kolorektālais vēzis; tā kā daudzās Eiropas valstīs aizvien izplatītāks kļūst krūts vēzis, kas skar arī jaunas sievietes, un katru gadu ES 275 000 sieviešu saslimst ar krūts vēzi;

H.   tā kā vēža apkarošana ir jāuzskata par nozīmīgu Veselības stratēģijas daļu;

I.   tā kā 30 % gadījumu vēzi iespējams novērst un mazināt tā sekas ar agrīnu diagnostiku un ārstēšanu, bet sievietēm paredzēto skrīninga programmu efektivitāte valstīs ir atšķirīga un atkarīga no tā, cik lielu daļu sieviešu tās aptver, cik pieejama un kvalitatīva ir mamogrāfija, no ārstēšanas un citiem faktoriem;

J.   tā kā ar vēzi slimus bērnus, kas ir mazuļu galvenais slimību izraisītas nāves iemesls, varētu sekmīgi ārstēt, sasniedzot 80 % izdzīvotības rādītāju;

K.   tā kā profilakse ietver gan primārās profilakses pasākumus saslimstības novēršanai, gan sekundārās profilakses pasākumus, veicot skrīningu un agrīnu diagnostiku;

L.   tā kā efektīvi primārās profilakses pasākumi varētu lielā mērā uzlabot veselības stāvokli, īstenojot uz iedzīvotājiem orientētu rīcību un pasākumus veselīga dzīvesveida popularizēšanai;

M.   tā kā profilakse ietver gan primārās profilakses pasākumus saslimstības novēršanai, kurus var īstenot, mazinot iedzīvotāju saskari ar vides piesārņojumu, kas var izraisīt vēzi, gan sekundārās profilakses pasākumus, veicot skrīningu un agrīnu diagnostiku;

N.   tā kā saslimstību ar dzemdes kakla vēzi (otro sieviešu vidū izplatītāko vēža veidu pēc krūts vēža) ir iespējams novērst ar piemērotu ārstēšanu, piemēram, profilaktiskām vakcīnām pret kancerogēniem vīrusiem;

O.   tā kā vēzi dažādās stadijās izraisa daudzi faktori un tādēļ vēža profilakses jomā ir vajadzīga jauna profilakses paradigma, lai jautājumus par cēloņiem, kuri saistīti ar ģenētiku, dzīvesveidu, darba apstākļiem un vidi risinātu līdzvērtīgi, atspoguļojot pašreizējo dažādo cēloņu kombināciju, nevis koncentrējoties uz atsevišķiem cēloņiem;

P.   tā kā vides faktori ietver ne tikai tabakas dūmus vidē, radiāciju un pārmērīgu UV staru ietekmi, bet arī tādu pārtikā, gaisā, augsnē un ūdenī esošo piesārņojošo vielu ietekmi, kuras rodas cita starpā ražošanas procesā vai lauksaimniecības darbību rezultātā, vai šādu vielu klātbūtni, piemēram, būvizstrādājumos un patēriņa precēs;

Q.   tā kā slimību galvenokārt izraisa kancerogēno vielu ietekme, jo cilvēki tās ieelpo, apēd un iedzer vai tās ietekmē viņus personīgajā vai darba vidē; ieradumi, piemēram, smēķēšana, uztura izvēle un fiziskās aktivitātes, kā arī darba un vides apstākļi, būtiski ietekmē vēža attīstību;

R.   tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem katru gadu vismaz 10 % ar vēzi saistīto nāves gadījumu izraisa kancerogēno vielu ietekme darba vietā; tā kā šādu ietekmi varētu novērst, aizstājot kancerogēnās vielas ar mazāk kaitīgām vielām;

S.   tā kā straujais saslimstības ar atsevišķām vēža formām, piemēram, ar sēklinieku vēzi un nehodžkina limfomu, pieaugums un bērnu saslimšanas ar vēzi pieaugums par 1 % gadā Eiropā pēdējo 20 gadu laikā (saskaņā ar PVO datiem) liecina, ka ir jāņem vērā vides faktori;

T.   tā kā efektīvi sekundārās profilakses pasākumi, kuru mērķis ir konstatēt saslimšanu agrīnā stadijā, arī var veicināt veselības profilaksi, ievērojami palīdzot uzlabot veselību; tā kā saskaņā ar prognozēm, ja visām attiecīgajām iedzīvotājām veiktu dzemdes kakla vēža skrīningu, zaudēto dzīves gadu skaitu varētu samazināt par 94 %, un ik 152 onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudes nodrošinātu vienu atgūtu dzīves gadu;

U.   tā kā ķīmiskajām vielām, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, ir ievērojama nozīme vēža veidošanās procesā, piemēram, krūts vēža vai sēklinieku vēža veidošanās procesā, un tāpēc attiecībā uz tām nepieciešama konkrēta rīcība;

V.   tā kā Eiropas veselības aizsardzības sistēmām ir būtiskas problēmas to ilgtermiņa ilgtspējības jomā un galvenā no tām ir sabiedrības novecošanas ietekme uz prasībām pēc darba spēka un vispārējiem veselības aprūpes izdevumiem; turklāt jaunās tehnoloģijas, lai gan sniedz būtisku labumu, tomēr nevar darboties bez attiecīgi apmācīta personāla un, iespējams, lielākām izmaksām;

W.   tā kā saslimstība ar atsevišķiem vēža veidiem, piemēram, dzemdes kakla vēzi, ir ievērojami izplatītāka noteiktās imigranšu grupās un tāpēc ir nepieciešams garantēt, ka profilakses pasākumi un agrīnās diagnosticēšanas programmas ir orientētas uz šīm augstā riska grupām un ir pieejamas tām;

X.   tā kā sabiedrības novecošana Eiropas Savienībā ir viens no iemesliem, kāpēc palielinās ar vēzi saistītais slogs visā Eiropas Savienībā, un tā kā vēža saslimstības gadījumu skaita palielināšanās radīs papildu spiedienu valsts finansēm un privātā sektora ekonomikas produktivitātei, tādējādi ar vēzi saistīto veselības radītāju uzlabojums pozitīvi ietekmēs arī ilgtermiņa ekonomiskos rādītājus;

Y.   tā kā vēža izplatība korelē ar vecuma pieaugumu un ir cieši saistīta ar vecumu un tā kā līdz ar sabiedrības novecošanu palielināsies arī kopējais vēža saslimstības gadījumu skaits; šī tendence izpaudīsies galvenokārt gados vecāku sieviešu vidū, jo sievietēm vēl joprojām ir lielāks paredzamais dzīves ilgums nekā vīriešiem, un tādēļ ir jānodrošina, ka profilakses un agrīnās diagnostikas programmas ir pieejamas ne tikai pusmūža sievietēm, bet arī gados vecākām un pavisam vecām sievietēm;

Z.   tā kā Lisabonas līgumā ir noteikta Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence attiecībā uz kopīgo drošību sabiedrības veselības jomā, piemēram, fiziskās un garīgās veselības aizsardzības jomā;

AA.   tā kā to cilvēku skaits, kas mirst no vēža, jaunajās dalībvalstīs ir lielāks nekā 15 valstu ES;

AB.   tā kā saskaņā ar PVO aplēsēm vismaz trešdaļu visu vēža gadījumu varētu novērst un profilakse ir izmaksu ziņā visefektīvākā ilgtermiņa stratēģija cīņai pret vēzi, un tiek lēsts, ka vēzi varētu novērst, ietekmējot vai novēršot riska pamatfaktorus, piemēram, smēķēšanu, lieko svaru, nepietiekamu augļu un dārzeņu lietošanu uzturā, mazkustīgu dzīvesveidu un alkohola lietošanu, infekcijas izraisītājus, kā arī novēršot dažu ķīmisko vielu un jonizējošā starojuma ietekmi;

AC.   tā kā nepilnvērtīgs uzturs, mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars, tabaka un alkohols ir arī citām hroniskām slimībām raksturīgi riska faktori, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām, 2.  tipa diabētam un elpošanas ceļu slimībām, un tāpēc vēža profilakses programmas vajadzētu īstenot integrētas hronisko slimību profilakses programmas ietvaros;

AD.   tā kā jau 1987. gadā eksperti izveidoja Eiropas kodeksu pret vēzi, kas bija ar zinātniskiem datiem pamatots instruments profilakses veicināšanai;

AE.   tā kā daži no iemesliem lielajai atšķirībai Eiropas valstīs attiecībā uz piecu gadu izdzīvošanas koeficienta sasniegšanu vairuma vēža veidu gadījumā ir satraucošās un nepieņemamās atšķirības vēža ārstēšanas iespēju kvalitātes, skrīninga programmu, uz zinātniskiem datiem balstītas labākās prakses pamatnostādņu, staru terapijas iekārtu un pretvēža zāļu pieejamības ziņā;

AF.   tā kā Eiropas Savienībā vēl aizvien ir izplatītas atšķirības iedzīvotāju veselības stāvoklī un tā kā ierobežoto resursu un ierobežotās piekļuves informācijai un pakalpojumiem dēļ nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju grupām risks saskarties ar negatīvu ārstēšanas rezultātu ir lielāks nekā tiem, kuru sociāli ekonomiskais stāvoklis ir labāks;

AG.   tā kā vēža izplatību var samazināt un ietekmēt, īstenojot uz pierādījumiem balstītas stratēģijas vēža agrīnai diagnosticēšanai un vēža pacientu ārstēšanai;

AH.   tā kā saskaņā ar aplēsēm 25 % no vēža izraisītajiem nāves gadījumiem Eiropas Savienībā ir saistīti ar smēķēšanu; tā kā smēķēšana ir cēlonis aptuveni 80–90 % plaušu vēža izraisītas nāves gadījumiem visā pasaulē, tā kā smēķēšana jaunu meiteņu vidū kļūst arvien izplatītāka, kā rezultātā nākotnē pieaugs plaušu vēža risks sievietēm;

AI.   tā kā pēdējo 20 gadu laikā aknu vēža saslimstības gadījumu skaits ir vairāk nekā dubultojies un 2006. gadā 27 valstu ES bija 50 300 jaunu šī vēža veida gadījumu un 45 771 cilvēks mira no šīs slimības, un tā kā līdztekus liekajam svaram un pārmērīgai alkohola lietošanai 75 % līdz 85 % gadījumu primārā aknu vēža cēlonis ir ilgstošas vīrushepatīta infekcijas (B vai C);

AJ.   tā kā ir vispārēji atzīts, ka dzīves veids, jo īpaši uztura paradumi, ietekmē audzēju attīstību un tāpēc laba pilnvērtīga uztura uzņemšana uzlabo vēža slimnieku izdzīvošanas iespējas un dzīves kvalitāti (vismaz dažu konkrētu audzēju veidu gadījumā);

AK.   tā kā, ievērojot veselīgāku dzīves veidu, noteiktus vēža veidus var novērst un kopumā uzlabot veselību un tā kā vēzis ir ārstējams vai izārstēšanas izredzes ir daudz lielākas, ja to diagnosticē agrīnā stadijā;

AL.   tā kā vēzis ir arī cieši saistīts ar sociālo un ekonomisko stāvokli un vēža faktori ir izteiktāki to iedzīvotāju grupās, kuriem ir viszemākais izglītības līmenis; turklāt pacientiem no zemāka sociālekonomiskā slāņa ir kopumā sliktāki izdzīvošanas rādītāji nekā iedzīvotājiem ar augstāku dzīves līmeni;

AM.   tā kā labi plānotas un labi vadītas valstu programmas cīņai pret vēzi samazina vēža saslimstības gadījumu skaitu un mirstību ‐ dažos gadījumos par vairāk nekā par 70% ‐ un uzlabo vēža slimnieku dzīvi, neatkarīgi no tā, cik ierobežoti ir valsts resursi;

AN.   tā kā starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz vēža apkarošanas plānu izstrādi, īstenošanu un kvalitāti;

AO.   tā kā vēža skrīninga, diagnosticēšanas un ārstēšanas pakalpojumu kvalitāte un pieejamība un tādējādi arī cīņa pret vēzi ievērojami uzlabojas, ja valstī īsteno plašai sabiedrībai paredzētas efektīvas skrīninga programmas atbilstoši Eiropas pamatnostādnēm, ja tādas jau ir izstrādātas;

AP.   tā kā šobrīd Eiropas Savienībā pastāv ievērojamas atšķirības kvalitātes ziņā attiecībā uz vēža skrīningu, agrīnu diagnosticēšanu un pārraudzību; tā kā šīs atšķirības ir īpaši izteiktas, piemērojot agrīnas diagnosticēšanas procedūras ‐ metodi, kas ļauj īstenot izmaksu ziņā konkrētu un efektīvu slimības sloga samazināšanu;

AQ.   tā kā valsts vēža reģistrs katrā dalībvalstī ir svarīgs, lai sniegtu salīdzināmus datus par saslimstību ar vēzi;

AR.   tā kā iestāžu sadarbība var uzlabot mūsu kopīgo centienu efektivitāti;

AS.   tā kā ne visās dalībvalstīs onkoloģija ir atzīta par medicīnas specialitāti un ir jānodrošina iespējas pastāvīgi izglītoties medicīnas jomā;

AT.   tā kā personu brīvu pārvietošanos un darbaspēka brīvu apriti garantē Kopienas tiesības un dibinājumbrīvība kā princips palīdz nodrošināt, ka veselības aizsardzības speciālisti strādā tur, kur viņi ir visnepieciešamākie, tieši palīdzot pacientiem un izvairoties no daudzajām problēmām, kas saistītas ar pacientu pārvietošanos pār robežām;

AU.   tā kā fiziskā un garīgā veselība ir savstarpēji cieši saistītas un šī abpusējā mijiedarbība pārāk bieži tiek aizmirsta vēža slimnieku un citu ar vēža ārstēšanu saistīto pakalpojumu lietotāju aprūpē;

AV.   tā kā vēža komplicētības dēļ nepieciešama efektīva saziņa starp daudziem visplašākā spektra veselības aprūpes darbiniekiem, kas iesaistīti vēža slimnieku ārstēšanā, un tā kā vēža slimnieku psihosociālā un garīgās veselības aprūpe var uzlabot viņu dzīves ilgumu un kvalitāti;

AW.   tā kā vēža slimniekiem pašlaik nav vienlīdzīgi pieejama informācija par zālēm un tiem nekavējoties jāsniedz vairāk informācijas katrā slimības stadijā,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas partnerību vēža apkarošanai 2009. līdz 2013. gadam, lai atbalstītu dalībvalstu centienus apkarot vēzi, nodrošinot informācijas apzināšanas un apmaiņas sistēmu, zināšanas un resursus vēža profilaksei un kontrolei, un iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas visas Eiropas Savienības kopīgā rīcībā;

2.   apgalvo, ka, aktīvi rīkojoties vēža jomā Eiropas līmenī, var izveidot koordinētas rīcības struktūru dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī; Eiropas vēža apkarošanas partnerībai vajadzētu papildināt un turpināt Eiropas iestāžu līdzšinējo darbu veselības jomā, un censties veidot partnerības ar citiem pakalpojumiem un nozarēm, lai nodrošinātu visaptverošu pieeju vēža profilaksei un ārstēšanai;

3.   atzīst, ka saskaņā ar LESD 168. pantu galvenā atbildība par veselības aizsardzības jomā īstenotajiem pasākumiem ir dalībvalstu kompetencē, bet uzsver Kopienas plāna izstrādes nozīmīgumu un mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot vienotu rīcību un visaptverošu pieeju, iekļaujot medicīnas jomu tādās politikas nozarēs kā izglītība, vide, pētniecība un sociālie jautājumi;

4.   uzsver, ka visaptverošas un efektīvas partnerības nodrošināšanai vajadzētu izveidot ciešāku sadarbību ar ieinteresētajām personām, iesaistot pilsonisko sabiedrību, kā arī darba devēju un darba ņēmēju organizācijas starptautiskā, Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī; Eiropas partnerībai vēža apkarošanā jāpulcē tās puses, kas ir patiešām ieinteresētas uzlabot veselības jomā gūtos rezultātus; nevajadzētu ignorēt paraugprakses pamatnostādņu izstrādes un popularizēšanas nozīmīgumu; partnerības ietvaros vajadzētu arī veidot kanālus saziņai ar citiem forumiem, piemēram, ES Veselības politikas forumu, lai panāktu, ka vēža apkarošanā ieguldītajā darbā tiek attiecīgi ņemti vērā citi apsvērumi, piemēram, nevienlīdzība veselības aprūpē, veselību noteicošie faktori un veselības speciālistu loma, jo tiem visiem ir nepārprotama ietekme uz vēža izplatību un ārstēšanu;

5.   aicina Eiropas Komisiju un Eiropadomi sadarboties ar Eiropas Parlamentu pienācīgi koordinētas starpiestāžu sadarbības partnerībā, lai mazinātu ar vēzi saistītās problēmas, izmantojot Lisabonas līgumā noteikto tiesisko pamatu sabiedrības veselības aizsardzībai un slimību apkarošanai; Eiropas Komisijai un Eiropadomei ir jāapsver dažādās formālās un neformālās struktūras apspriedēm ar Eiropas Parlamenta deputātiem;

6.   aicina Komisiju norādīt Eiropas partnerības vēža apkarošanai veidu un finansējuma avotus;

7.   uzsver, ka visaptveroša pieeja vēža ārstēšanā un daudznozaru speciālistu grupas var nodrošināt efektīvāku vēža pacientu aprūpi un uzsver, ka būtiska aprūpes sastāvdaļa, kas arī būtu jāveicina, ir integrēta vēža aprūpe, pievēršot pienācīgu uzmanību psihosociālajai un garīgajai labklājībai un atbalstam;

8.   uzsver, ka ir jāparedz īpaša rīcība retāk sastopamiem un mazāk izplatītiem vēža veidiem, lai paātrinātu to diagnosticēšanu un uzlabotu attiecīgo zināšanu pieejamību izcilības centros;

9.   norāda, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlaments un Padome, darbojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, arī var pieņemt veicināšanas pasākumus cilvēku veselības aizsardzībai un uzlabošanai;

10.   uzskata ‐ ņemot vērā papildu finansējuma trūkumu līdz pašreizējās finanšu shēmas beigām (2013. gadam), partnerības panākumu sekmīga īstenošana ir atkarīga no pieejamo resursu optimālas izmantošanas;

11.   aicina dalībvalstis pēc iespējas drīz izstrādāt integrētus vēža apkarošanas plānus, jo tie ir ļoti svarīgi, lai sasniegtu partnerības vērienīgo ilgtermiņa mērķi līdz 2020. gadam samazināt ar vēzi saistīto slogu par 15 %;

12.   aicina Komisiju vēža apkarošanas partnerības atzinumus izmantot par pamatu vēža apkarošanas plāniem un iesniegt priekšlikumu Padomes ieteikumam par vēža kontroles plāniem; aicina Komisiju patstāvīgi ik gadu uzraudzīt pieņemtā ieteikuma īstenošanu un sasniegumus;

13.   uzsver, ka profilakse ir izmaksu ziņā visefektīvākais risinājums, jo vienu trešdaļu no visiem vēža gadījumiem ir iespējams novērst, un mudina vairāk līdzekļu sistemātiski un stratēģiski ieguldīt primārās un sekundārās profilakses pasākumos; uzsver, ka veselības jomas ieguldījumu saglabāšana, it īpaši ar profilakses pasākumiem, ir ļoti svarīga; šajā ziņā Eiropas Komisijai un Eiropadomei būtu jālemj par turpmāku rīcību, lai nodrošinātu veselībai labvēlīgu vidi, tostarp jāpievēršas tabakas, uztura un alkohola jautājumiem un pasākumiem fizisko aktivitāšu iespēju uzlabošanai;

14.   aicina partnerības ietvaros nodrošināt, ka visas grupā “Veselības veicināšana un profilakse” un “Pētniecība” ietvertās rīcības ietver vides faktoru komponenti, nosakot, ka vides faktori ir ne tikai tabakas dūmi vidē, radiācija un pārmērīga atrašanās UV staru ietekmē, bet arī bīstamas ķīmiskās vielas iekštelpu un ārpus telpu vidē, kuru ietekmei ir pakļauti cilvēki, tostarp vielas, kuras negatīvi ietekmē endokrīnās sistēmas darbību;

15.   uzskata, ka vēža “riska faktoru” problēmjautājuma risināšana ir galvenais profilakses līdzeklis un mudina dalībvalstis uzskatīt to par prioritāti;

16.   uzsver, ka arvien vairāk ir nepieciešams pievērst uzmanību dzīves kvalitātes aspektam, jo pieaug tādu hronisku vēža pacientu skaits, kuru gadījumā slimība vairs nav ārstējama, bet vairākus gadus var novērst tās progresēšanu;

17.   uzsver, ka pasākumiem nevienlīdzības mazināšanai attiecībā slogu, kas saistīts ar vēzi, jāietver mērķtiecīga veselības aprūpes veicināšana, sabiedrības izglītošana un profilakses programmas, kā arī datu vākšana no plašu sabiedrību aptverošiem valstu vēža slimības reģistriem, kā arī precīza ar vēzi saistīto datu reģistrācija;

18.   mudina Komisiju rosināt dalībvalstis, kurās ir augsti vēža izraisītas mirstības rādītāji, reformēt valsts vēža reģistrus, lai nodrošinātu datus, kas ir nepieciešami informatīvi pamatotākas un mērķtiecīgākas politikas izstrādei;

19.   aicina vēža apkarošanas partnerības ietvaros, kā arī turpmākās ES iniciatīvās, piemēram, pārskatītajos Padomes ieteikumos par vēža skrīningu, papildus veselības veicināšanai un cīņai pret pārmērīgu aptaukošanos un alkohola lietošanu, iekļaut arī to slimību profilaksi un kontroli, kas var būt par cēloni saslimšanai ar vēzi, piemēram, vīrusu hepatītu primāro un sekundāro profilaksi un attiecīgos gadījumos ‐ ārstēšanu;

20.   uzsver, ka skrīnings ir viens no svarīgākajiem instrumentiem vēža apkarošanā; mudina dalībvalstis ieguldīt vēža skrīninga programmās un uzskata, ka šīs iniciatīvas ir īpaši efektīvas, ja tās ir pastāvīgi pieejamas pēc iespējas plašākam cilvēku lokam;

21.   uzsver, ka vajadzētu sagatavot integrētu pētījumu (pamatpētījumu un klīnisko pētījumu) par uztura izmantošanu vēža profilaksē un nepareiza ar vēzi saistīta uztura novēršanā, kā arī sagatavot apstiprinātas un vispārēji pieņemtas pamatnostādnes par atbalstu vēža slimniekiem uztura jomā; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai izstrādātu un apstiprinātu integrētu pētījumu (pamatpētījumu un klīnisko pētījumu) par uztura izmantošanu vēža profilaksē un ar vēzi saistīta nepareiza uztura problēmas novēršanā, kā arī sociālās un veselības aprūpes speciālistiem visā Eiropā izstrādātu vispārēji pieņemtas pamatnostādnes par atbalstu vēža slimniekiem uztura jomā; aicina dalībvalstis veicināt šo pamatnostādņu ieviešanu;

22.   uzsver, ka Eiropas kodekss pret vēzi ir jāpārskata un tas jāpopularizē daudz plašāk un intensīvāk visā 27 valstu ES, un Eiropas vēža apkarošanas partnerības ietvaros īpaši centieni jāvelta jauno dalībvalstu atbalstam;

23.   mudina dalībvalstis noteikt par juridisku pienākumu ziņot par saslimstības ar vēzi gadījumiem, izmantojot Eiropas standartizēto terminoloģiju, lai varētu novērtēt profilaksi, skrīningu, ārstēšanas programmas un izdzīvotību, kā ar salīdzināt iegūtos dalībvalstu datus, lai sagatavotu plašai sabiedrībai paredzētu informāciju;

24.   uzsver, ka vēža izplatību var samazināt un ietekmēt, īstenojot ar zinātniskiem datiem pamatotas stratēģijas vēža agrīnai diagnosticēšanai un vēža pacientu uzraudzībai; tas ietver arī pienācīgu informāciju, lai nodrošinātu izpratni par priekšrocībām, ko skrīnings varētu dot personām, kam tas būtu nepieciešams; šajā saistībā mudina dalībvalstis izpētīt, vai krūts vēža skrīnings sievietēm, kas jaunākas par 50 gadiem, un sievietēm, kuras vecākas par 69 gadiem, attaisno savu lietderību, un lūdz Komisijai apkopot un analizēt šo informāciju;

25.   uzsver, ka steidzami nepieciešami kvalitatīvas ārstēšanas standarti bērnu vēža gadījumiem, par kuriem vienotos un kurus piemērotu visā 27 valstu ES;

26.   aicina dalībvalstis vairāk censties uzlabot iedzīvotāju zināšanas par vēžu veidiem, kas saistīti ar dzimumu, lai uzlabotu profilakses līmeni un rosinātu šo slimību skrīningu;

27.   aicina Komisiju Septītās pētniecības pamatprogrammas ietvaros nodrošināt finansējumu ar asins un urīna paraugu izpēti saistītu analīžu (bioloģisko rādītāju testu) turpmākai attīstībai, ņemot vērā, ka šīs agrīnās diagnosticēšanas procedūras ir daudzsološs līdzeklis dažādu vēža veidu (prostatas, resnās zarnas, olnīcu, nieru un urīnpūšļa vēža) atklāšanai;

28.   uzskata, ka pašreizējais 7. pamatprogrammā vēža apkarošanai paredzētais finansējums būtu jāizmanto efektīvāk, piemēram, labāk koordinējot ES dažādo vēža pētniecības centru darbību;

29.   aicina Komisiju pilnībā īstenot savas atbalsta funkcijas, lai uzsāktu kopēju pasākumu pētniecības jomā īstenošanu;

30.   aicina vairāk atbalstīt pētījumus vēža profilakses jomā, tostarp pētījumus par kaitīgu ķīmisko vielu un vidi piesārņojošu vielu, uztura, dzīvesveida, ģenētisko faktoru ietekmi un šo visu apstākļu mijiedarbību, un aicina padziļināti izpētīt vēža saistību ar potenciālajiem riska faktoriem, piemēram, tabaku, alkoholu un vidē esošajiem farmaceitiskajiem un sintētiskajiem hormoniem;

31.   aicina Čehijas valdību, kas vēl nav ratificējusi PVO Pamatkonvenciju par tabakas kontroli, kura stājās spēkā 2005. gada februārī, izdarīt to;

32.   aicina biomonitoringa pētniecībā galveno uzmanību pievērst nozīmīgākajiem avotiem, kas veicina kancerogēno vielu ietekmi, jo īpaši: satiksmei, rūpniecības radītajām emisijām, gaisa kvalitātei lielpilsētās, kā arī izplūdēm un virszemes ūdeņiem atkritumu iznīcināšanas vietu tuvumā;

33.   aicina Komisiju nodrošināt ātrāku rīcību Kopienas Stratēģijas par endokrīnās sistēmas darbību traucējošām vielām ietvaros;

34.   uzsver, ka zinātniskie atzinumi būtu pēc iespējas ātrāk jāīsteno konkrētā rīcībā un ka pašreizējos pētījumus nevajadzētu izmantot, lai aizkavētu cīņu pret zināmiem vai iespējamiem faktoriem, kas izraisa vai veicina vēža saslimstību;

35.   aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pieņemt politiku, lai atbalstītu 2004. gadā ieviestajā Pasaules veselības organizācijas Vispārējā uztura, fiziskās aktivitātes un veselības stratēģijā ietvertos principus;

36.   uzskata, ka nepieciešams vairāk pētīt saikni starp vēzi un dzimumu, kā arī vajadzīgi konkrēti, nefragmentāri pētījumi par darba vides ietekmi uz vēža veidiem;

37.   aicina Komisiju ar visiem iespējamiem līdzekļiem popularizēt profilakses pasākumu principu gan medicīnā, gan veselīgākā dzīvesveidā un mudināt dalībvalstis vairāk līdzekļu ieguldīt profilakses pasākumos ‐ gan primārās profilakses pasākumos (t.i., tādu faktoru profilaksē vai mazināšanā, kas izraisa vai veicina vēža izplatību, piemēram, atrašanās vides piesārņotāju ietekmē), gan sekundārās profilakses pasākumos, veicot skrīningu un agrīnu diagnosticēšanu;

38.   norāda uz nepieciešamību īstenot liela mēroga pētniecības programmas, lai izstrādātu tādas kaitīgo vielu alternatīvas, kuras nav kancerogēnas; vajadzētu veicināt jauninājumus un pakāpenisku to kaitīgo vielu samazināšanu, kuras uzkrājas cilvēka organismā vai vidē un izraisa vēzi vai mutagēnas pārmaiņas; ilgtermiņā šīs vielas ir jāaizstāj tirgū;

39.   uzskata, ka ir nepieciešama padziļināta agrīnās diagnosticēšanas procedūru un metožu izpēte, pirms uzsākt plašu to pielietojumu, lai garantētu, ka to lietošana un piemērošana ir droša un balstīta uz pierādījumiem; tāpēc ir nepieciešams panākt, ka minētās izpētes rezultātā tiek izstrādāti nepārprotami un uz pierādījumiem balstīti ieteikumi un pamatnostādnes;

40.   uzskata, ka šobrīd ES piešķirtais finansējums cīņai ar vēzi ir nepietiekams, lai nodrošinātu vajadzīgo pētniecību un koordināciju un lai ES pilsoņiem sniegtu precīzu informāciju par profilaksi;

41.   mudina Eiropas Komisiju finanšu plānā noteikt finansējumu vēža profilakses veicināšanai;

42.   aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas partnerības vēža apkarošanai ietvaros izveidot Eiropas profilakses tīklu, kurā tiek risināti jautājumi saistībā ar visiem veselību noteicošajiem faktoriem, tostarp vides faktoriem, kuriem ir saistība ar vēzi;

43.   aicina Komisiju veicināt un atbalstīt iniciatīvas, kurās piedalās daudz dažādu ieinteresēto personu ar mērķi novērst vēzi, mazinot atrašanos kancerogēno un citu vielu, kas veicina vēža attīstību, ietekmē darba vietā un vidē un popularizējot veselīgu dzīves veidu, īpaši pievēršot uzmanību galvenajiem riska faktoriem, piemēram, tabakai, alkohola lietošanai, aptaukošanās problēmai, nepilnvērtīgam uzturam, mazkustīgam dzīvesveidam un sevis pakļaušanai saules starojuma iedarbībai, un īpašu uzmanību veltot bērniem un pusaudžiem;

44.   uzsver nepieciešamību risināt ar vidi un veselību saistītās problēmas, kuras ietekmē atsevišķu vēža veidu attīstību, saskaņā ar Eiropas Vides un veselības rīcības plānā 2004.–2010. gadam noteikto, jo īpaši novērtējot nākamos valstu vides un veselības rīcības plānus un nodrošinot dalībvalstu sadarbību, kurā tiek pielietoti visa procesa laikā gūtie rezultāti, lai garantētu, ka katrā valstī gūtie rezultāti var tikt izmantoti Eiropas rīcībā šajā jomā;

45.   uzsver ‐ lai pacientu aprūpe būtu optimāla, tajā ir jāizmanto starpdisciplīnu pieeja, un ārstiem onkologiem ir nozīmīga loma saskarsmē ar slimniekiem, kā arī uzsver, ka nepieciešama izglītība, skaidri kritēriji un pamatnostādnes, lai nodrošinātu ārstu optimālu kvalifikāciju attiecībā uz zāļu izmantošanu vēža ārstēšanā;

46.   aicina Komisiju un partnerību pārskatīt Padomes ieteikumu par vēža skrīningu, ņemot vērā jaunākos zinātniskos atklājumus, kā arī iedrošināt tādu Eiropas apstiprināšanas/sertifikācijas programmu izstrādi attiecībā uz vēža skrīningu, diagnosticēšanu un ārstēšanu, kuru pamatā ir Eiropas pamatnostādnes par kvalitātes nodrošināšanu un kuras var izmantot kā piemēru arī citās veselības aprūpes jomās;

47.   mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt informācijas kampaņas par vēža skrīningu, kas paredzētas plašai sabiedrībai un visiem veselības aprūpes darbiniekiem, kā arī veicināt labāko prakšu apmaiņu profilaktisko pasākumu jomā, piemēram, izmaksu ziņā efektīvi iekļaujot piemērotas HPV pārbaudes dzemdes kakla vēža diagnosticēšanai un izmantojot HPV vakcīnas, kas aizsargā jaunas sievietes no dzemdes kakla vēža, un aicina Eiropas vēža apkarošanas partnerību izvērtēt nepieciešamību atjaunināt Padomes ieteikumus vēža skrīninga jomā, lai ņemtu vērā atklājumus par prostatas vēža efektīvu skrīningu vīriešiem;

48.   aicina Komisiju, pievienojot esošā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ESPKC) kompetences jomai arī nelipīgās slimības, izmantot šo centru kā ES vēža pētniecības vadošo iestādi, kurā varētu apkopot un analizēt visus katrā dalībvalstī savāktos datus, lai zinātniekiem un ārstiem nodrošinātu iespējas iepazīties ar paraugpraksi un sniegtu dziļākas zināšanas par šo slimību;

49.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas partnerību pasākumiem vēža apkarošanai laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam un priekšlikumu samazināt vēža radīto slogu, līdz 2013. gadam ieviešot krūts vēža, dzemdes kakla vēža un kolorektālā vēža skrīningu visai populācijai, un mudina dalībvalstis pilnībā īstenot pamatnostādnes;

50.   aicina Komisiju izstrādāt hartu vēža slimnieku un hroniski slimu cilvēku aizsardzībai darba vietā, lai pieprasītu uzņēmumiem nodrošināt iespēju slimniekiem turpināt strādāt ārstēšanās laikā, kā arī atgriezties darba tirgū, kad ārstēšanās ir beigusies;

51.   aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūru uzraudzīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), īstenošanu un lielas bažas izraisošo vielu saraksta, kurā apkopotas kancerogēnās vielas, aktualizēšanu;

52.   aicina Komisiju šīs partnerības ietvaros veicināt un atbalstīt iniciatīvas, kas paredz tādu preču importa ierobežošanu, kuras satur kancerogēnas ķimikālijas, kā arī pieņemt Eiropas mēroga pasākumus, lai uzlabotu ķimikāliju, jo īpaši pesticīdu, klātbūtnes kontroli pārtikas produktos;

53.   atzīmē, ka nedziedināmi slimu vēža pacientu paliatīvās aprūpes kvalitāte dažādās dalībvalstīs atšķiras, un labas prakses apmaiņa var lieti noderēt, tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un popularizēt paliatīvo aprūpi un izstrādāt tai pamatnostādnes;

54.   uzsver, ka vairāk centienu būtu jāvelta psihosociālajām un profesionālajām rehabilitācijas programmām vēža slimniekiem, kurās ietilptu plaša spektra pasākumi ar mērķi informēt, konsultēt, sniegt padomus par iespējamām pārmaiņām dzīvesveidā un uzvedībā, psihosociālo atbalstu un sociālās labklājības jautājumiem; uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt un novērtēt ar vēzi slimo cilvēku garīgās veselības stāvokli;

55.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka biomonitoringa pētījumiem, kuros ir iesaistīti iedzīvotāji un kas tiek veikti Eiropas Savienības mērogā, tiek piešķirts pietiekams finansējums, lai būtu iespējams novērot kancerogēnās un citas vielas, kas veicina vēža attīstību, un noteikt īstenotās politikas efektivitāti;

56.   uzskata, ka partnerībā vajadzētu censties efektīvi iekļaut jau izstrādātās iniciatīvas vēža pētniecības koordinēšanai un vairāk veicināt publiskā un privātā sektora partnerību, lai stimulētu pētniecību un skrīningu, jo īpaši attēldiagnostikas jomā;

57.   uzskata, ka ierosinātajai struktūrai ir trūkumi, jo nav precīzi definēti atsevišķo darbību mērķi, piemēram, veids, kā panākt visu dalībvalstu cīņas pret vēzi plānu saskaņotību līdz 2013. gadam, un aicina Komisiju šo trūkumu novērst;

58.   aicina palielināt finansējumu reģionālās politikas un Eiropas Sociālā fonda programmām, kuru mērķis ir izglītot un informēt iedzīvotājus par aizsardzību pret vēzi un par vēža profilaksi;

59.   aicina Komisiju nodrošināt, lai Kopienas tiesību aktos būtu paredzēti stimuli gan ražotājiem, gan pētniekiem pašreizējo pētījumu veicināšanai un jaunu zāļu un ārstniecības veidu radīšanai cīņai pret vēzi un vēža kontrolei;

60.   uzsver, ka ir būtiski pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm (direktīva par klīnisko izpēti)(15), lai veicinātu aktīvāku līdzdalību vēža izpētē, jo īpaši koncentrējoties uz skrīningu, tostarp agrīnu diagnostiku, tomēr ņemot vērā arī izdevumus, ko tā radīs nekomerciālo pētījumu nozarē, un uzlabotu pacientiem un visai sabiedrībai pieejamo informāciju par pašreiz veikto klīnisko izpēti vai sekmīgi īstenoto klīnisko izpēti;

61.   aicina Komisiju nodrošināt, ka ES tiesību aktos tiek ietverti stimuli pētniekiem un nozarei izstrādāt uz uzturu balstītas pieejas un citas uz dabīgiem produktiem balstītas pieejas vēža profilaksei, kuru lietderība apstiprināta uztura genomikas un epiģenētikas pētījumos;

62.   uzsver arī, ka steidzami jāievieš Kopienas patents, kā arī starptautisks patents;

63.   aicina Komisiju, izmantojot veselības jomas speciālistu sadarbības tīklus, nodrošināt ārstniecības un aprūpes paraugprakses izplatīšanos, lai iedzīvotājiem būtu pieejama vislabākā pašreiz iespējamā ārstēšana;

64.   aicina dalībvalstis un Komisiju izvirzīt un stiprināt tādu iniciatīvu, kas sniedz atbalstu tiem, kurus tieši vai netieši skāris vēzis, jo īpaši, uzsākot un pilnveidojot psiholoģisko aprūpi un palīdzības sniegšanu izdzīvojušajiem vēža slimniekiem ES;

65.   aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot visus līdzekļus, lai izstrādātu pamatnostādnes kopīgas invaliditātes definīcijas izveidei, kas ietvertu arī personas, kuras slimo ar hroniskām slimībām vai vēzi, un līdz tam nodrošināt, ka dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties pieņem pasākumus, kas nepieciešami iepriekš raksturoto personu iekļaušanai invaliditātes valsts definīcijā;

66.   mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pretvēža zāles, tostarp ārstniecības līdzekļi retām un mazāk izplatītām vēža formām, visās dalībvalstīs ir vienlīdz pieejamas visiem pacientiem, kuriem tās ir vajadzīgas; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt īpašas un saskaņotas darbības, lai mazinātu nevienlīdzīgo piekļuvi vēža ārstēšanai un aprūpei, tostarp jaunajām pretvēža “mērķorientētām”, zālēm, kas nesen laistas tirgū;

67.   vēlas, lai dalībvalstis pieņem labākus politikas virzienus informācijas jomā attiecībā uz krūts, dzemdes kakla un resnās zarnas vēža skrīningu, īpašu uzmanību tajos pievēršot cilvēkiem, kas pārstāv minoritātes un sociālekonomiski nelabvēlīgas grupas;

68.   norāda uz to, ka vēža apkarošanas partnerības mērķi ir paredzēti ilgtermiņam, un tāpēc mudina Eiropas iestādes turpmākajos Kopienas veselībai paredzētajos budžetos atbalstīt vēža apkarošanas partnerības ilgtspēju un dzīvotspēju 10 gadu garumā; aicina Komisiju novērtēt, uzraudzīt un katru gadu ziņot par Eiropas partnerības ieteikumu īstenošanas gaitu un efektivitāti;

69.   uzskata, ka būtiska nozīme cīņā pret vēzi ir spēkā esošo tiesību aktu ieviešanai attiecībā uz vielām, kas izraisa vēzi vai veicina tā attīstību; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu attiecīgo tiesību aktu par darbinieku veselību ieviešanu un ātri un izlēmīgi iesaistīties visaptveroša to iespējamo vielu saraksta sastādīšanā, kuras rada ļoti lielas bažas, lai varētu ātri pieņemt lēmumus par CMR vielām licenču saņemšanas piemērošanai REACH ietvaros;

70.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 301, 20.11.2007., 3. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0477. (3) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp. (4) Eiropas Savienības Padome, Padomes secinājumi par vēža slimības radītā sloga samazināšanu, Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu Padomes 2876. sanāksme 2008. gada 10. jūnijā Luksemburgā. (5) OV L 327, 16. 12. 2003., 34. lpp. (6) OV C 227 E, 4.9.2008., 160. lpp. (7) OV C 247 E, 15.10.2009., 11. lpp. (8) OV C 313 E, 20.12.2006., 273. lpp. (9) OV C 68 E, 18.3.2004., 611. lpp. (10) OV L 95, 16.4.1996., 9. lpp. (11) OV L 213, 15.6.2004., 8. lpp. (12) OV C 27 E, 31.1.2008., 247. lpp. (13) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (14) Jemal A., Ward E., Thun M. (2010) Declining Death Rates Reflect Progress against Cancer. PLoS ONE 5(3): e9584. doi:10.1371/journal.pone.0009584. (15) OV L 121, 1.5.2001., 34. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas (2009/2228(INI))

P7_TA(2010)0153 A7-0120/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 12. marta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas (COM(2009)0111), un tam sekojošo 2009. gada 9. oktobra ieteikumu (C(2009)7604),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Šodienas ieguldījums rītdienas Eiropā” (COM(2009)0036),

–  ņemot vērā 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadomes sanāksmju secinājumus, īpaši tajos iekļautos mērķus klimata un enerģētikas jomā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (COM(2008)0800),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Energoefektivitātes paaugstināšana ar informācijas un sakaru tehnoloģijām” (COM(2008)0241),

–  ņemot vērā politisko vienošanos starp Parlamentu un Padomi par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ēku energoefektivitāti (pārstrādātā versija) (COM(2008)0780),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Rīcības plāns inteliģento transporta sistēmu ieviešanai Eiropā” (COM(2008)0886),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0120/2010),

A.  tā kā rīcībai, lai samazinātu klimata pārmaiņu ietekmi, ir jāpieņem īpaši pasākumi enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, jo īpaši īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt energoefektivitāti un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

B.  tā kā vērienīgos Eiropas Savienības klimata un enerģijas mērķus 2020. gadam ir iespējams sasniegt, vienlaikus īstenojot gan energotaupības un energoefektivitātes pasākumus, gan citus pasākumus, īpaši pētniecības un inovāciju jomā, kā arī nemitīgi nospraužot vērienīgus mērķus nozarēm, kas neietilpst ETS, un attiecībā uz produktu energoefektivitāti;

C.  tā kā energotaupība netiek ieviesta pietiekami ātri, lai sasniegtu 2020. gada mērķi, un pastāvošie ar IST izmantošanu saistītie pasākumi neatbilst to problēmu mērogam, kas saistītas ar virzību uz ilgtspējīgu zemu oglekļa emisiju enerģijas sistēmu;

D.  tā kā informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) nozare patērē apmēram 8 % enerģijas un rada 2 % no Eiropas oglekļa emisijām (1,75 % rodas no IST produktu un pakalpojumu lietošanas un 0,25 % no to ražošanas), un tās radīto oglekļa emisiju daudzums strauji palielinās;

E.  tā kā IST nozarē ir nodarbināti gandrīz 7 % no visiem strādājošajiem un tā rada vairāk nekā 6 % no IKP un tā kā pastāv nopietns risks, ka ES varētu zaudēt savas vadošās pozīcijas pasaulē digitālo tehnoloģiju nozarē, nepieciešams nekavējoties paātrināt jauninājumu ieviešanu šajā nozarē, kas varētu dot labumu gan klimatam, gan videi draudzīgu darbavietu radīšanai nākotnē;

F.  tā kā IST ir milzīgs, līdz šim neizmantots energotaupības potenciāls un, pateicoties to plašajam izmantojumam, tās var palīdzēt uzlabot energoefektivitāti; tā kā turklāt līdz šim šīs tehnoloģijas nav izmantotas pietiekami;

G.  tā kā informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST) var dot būtisku ieguldījumu ES ekonomikas energoefektivitātē, jo īpaši ēku energoefektivitātes un transporta jomā, bet arī sabiedrībā kopumā, uzlabojot enerģijas ražošanu un sadali, lai sasniegtu 20 % energoietaupījuma mērķi līdz 2020. gadam;

H.  tā kā IST elektroenerģijas vajadzības var lielā mērā apmierināt, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus; tā kā uz IST balstītas sistēmas var samazināt enerģijas patēriņu ēkās par līdz pat 17 % un transporta radītās oglekļa emisijas par līdz pat 27 %;

I.  tā kā nozares un uzņēmējdarbības organizācijām, īpaši transporta, ražošanas un celtniecības nozarē, ir galvenā loma energoptēriņa samazināšanā un šī iemesla dēļ arī tām vajadzētu veicināt IST izmantošanu;

J.  tā kā IST ir tehnoloģija, ar kuru iespējams samazināt SEG emisijas, izmantojot elektroenerģijas piegādes tīklus (viedos tīklus), viedās ēkas, viedās mājas un viedo uzskaiti, ekoloģiski efektīvu transportu un dematerializāciju, ekoloģiski efektīvus ražošanas procesus un organizatorisko ilgtspējīgumu;

K.  tā kā motorizētās ražošanas sistēmas izmanto 65 % no kopējā elektroenerģijas daudzuma, ko izmanto ražošanā, un tā kā plašs viedo dzinēju izmantojums līdz 2020. gadam ļautu samazināt CO2 emisijas par 0,97 bruto tonnām;

L.  tā kā energopatēriņa efektivitātes mērīšanai un uzraudzībai ir vajadzīgas saderīgas metodes un līdzekļi; tā kā viedo skaitītāju uzstādīšana var samazināt enerģijas patēriņu par līdz pat 10 %, veicināt plašāku dalītās ražošanas (mikroražošanas) izplatību un samazināt zaudējumus zemas jaudas tīklos, tādējādi veicinot atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

M.  tā kā šo tehnoloģiju izmantošana ir cieši saistīta ar platjoslas uzstādīšanu un attīstību Eiropā;

N.  tā kā pēc iespējas jāiekļauj līdz šim saskaņā ar Eiropas pētniecības un inovāciju politiku veiktie pasākumi un apmaiņa ar informāciju un labu praksi un tā kā ES, lai izveidotu sinerģijas, jāuzlabo ES pētniecības un attīstības un struktūrfondu, kā arī dalībvalstu rīcības un EIB finansēšanas mehānismu koordinācija;

O.  tā kā atsevišķi pienākumi un pilnvaras saistībā ar teritoriālo plānošanu, energoapgādi, sabiedriskajām ēkām un satiksmes organizēšanu ir valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm;

P.  tā kā ir svarīgi palielināt patērētāju informētību par jaunajām tehnoloģijām un potenciālajiem ieguvumiem no to izmantošanas tautsaimniecībā un energotaupībā un palielināt patērētāju iespējas regulēt savu enerģijas patēriņu;

Q.  tā kā pašlaik 15-20 % no datu centru darbībai izmantotajiem līdzekļiem tiek tērēti elektroenerģijai un dzesēšanai;

R.  ņemot vērā IST radītās priekšrocības vides jomā, jo ar to palīdzību informācija par dažādu nozaru pakalpojumiem ir pieejama internetā;

S.  ņemot vērā to, kā energoefektivitāte var palīdzēt risināt visā Eiropas Savienībā aizvien pieaugošās bažas par energodrošību,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un tam sekojošos ieteikumus un visumā atbalsta tos;

2.  aicina ieviest pasākumus, lai nodrošinātu privātas informācijas aizsardzību attiecībā uz viedo uzskaiti;

3.  tādēļ aicina Komisiju līdz 2010. gada beigām iesniegt ieteikumus, lai nodrošinātu, ka viedās uzskaites ieviešana tiek īstenota saskaņā ar trešajā enerģētikas tirgus tiesību aktu paketē noteikto grafiku un ka ir noteiktas obligātās viedo skaitītāju funkcijas, lai palielinātu patērētāju iespējas regulēt savu enerģijas patēriņu un izlīdzināt pieprasījuma līkni; aicina arī veicināt jaunu enerģētikas pakalpojumu ieviešanu un inovatīva, saskaņota un savietojama Eiropas viedā tīkla izveidi, ņemot vērā visus labas prakses piemērus, kas sevi attaisnojuši un tiek izmantoti atsevišķās dalībvalstīs, īpaši attiecībā uz pārvaldību reāllaikā un divvirzienu elektroenerģijas un informācijas plūsmu; definējot obligātās funkcijas, pienācīgi jāņem vērā darbs, ko veic Eiropas standartizācijas organizācijas CEN, CENELEC un ETSI, definējot papildu funkcijas saskaņā ar 441. mandātu par viedo skaitītāju standartizāciju;

4.  uzsver ‐ lai iegūtu energotaupīšanas iespējas nākamajām desmitgadēm, ir vajadzīgs ievērojams progress tehnoloģiju jomā un organizatoriski jauninājumi, kas cieši saistīti ar IST;

5.  uzskata, ka bez IST nav iespējams atdalīt ekonomisko izaugsmi no SEG emisijām, izmantojot trīs pamatstratēģijas klimata pārmaiņu mazināšanai: enerģijas patēriņa samazināšana, energoefektivitātes palielināšana un atjaunojamo enerģijas avotu iekļaušana patēriņa struktūrā;

6.  norāda uz to, ka dažādu dalībvalstu datu salīdzināmību un energoefektivitātes palielināšanu ir iespējams nodrošināt tikai, pieņemot kopēju enerģijas patēriņa un oglekļa emisiju mērīšanas metodiku un izveidojot salīdzinošās metodikas sistēmu optimālo izmaksu aprēķināšanai attiecībā uz obligātajām energoefektivitātes prasībām ēkām; turklāt norāda uz nepieciešamību nekavējoties standartizēt IST, kas ir obligāta prasība savietojamības nodrošināšanai; uzskata, ka bez mērīšanas funkcijām standartizācijai jāattiecas arī uz piekļuvi līgumos ietvertajai informācijai un patēriņa datiem, komunikāciju ar operatoru centrālajām sistēmām pa elektroenerģijas tīklu un piegādes pieslēgšanu un atslēgšanu no attāluma;

7.  uzsver, ka IST standartizācija ir daļa no vispārējā standartizācijas procesa un tā palīdz īstenot Lisabonas stratēģijā iekļautos politikas mērķus uzlabot Eiropas ražošanas konkurētspēju; atbalsta 2009. gada IST standartizācijas darba programmu, kurā noteiktas šādas prioritātes: e-veselība, e-integrācija, inteliģents transports, IST videi, e-uzņēmējdarbība, e-prasmes, e-mācības, personas datu aizsardzība, privātums, tīkla un informācijas drošība;

8.  uzskata, ka, ja IST var palīdzēt taupīt enerģiju, jo tās ļauj nemitīgi kontrolēt datus, lai optimizētu publisko un privāto enerģijas patēriņu un palielinātu energoefektivitāti daudzās nozarēs, IST nozarei, paturot prātā tās enerģijas patēriņa eksponenciālo augšanu, vajadzētu rādīt piemēru, apņemoties ievērojami samazināt savu enerģijas patēriņu; aicina Komisiju sākt apsvērt, kā IST var veicināt efektīvu ekonomiku attiecībā uz resursu izmantošanu;

9.  uzsver, ka Eiropai ir jābūt vadošajai lomai zemu oglekļa emisiju IST risinājumu izstrādē; uzskata, ka ir būtiski svarīgi sekmēt izcilību IST pētniecībā un veicināt valsts un privātus ieguldījumus sadarbīgi īstenotā augsta riska IST pētniecībā un jauninājumos;

10.  uzskata, ka IST var būt svarīga loma globālās ietekmes uz klimata pārmaiņām mērīšanā un kvantitātes noteikšanā, kā arī klimata aizsardzības pasākumu izvērtēšanā, tādējādi veicinot klimata politikas precīzu saskaņošanu;

11.  uzsver, ka IST nozares apņemšanās samazināt enerģijas patēriņu vispirms jāattiecina uz datu centriem;

12.  uzsver to, cik svarīgs ir IST nozares pašas enerģijas patēriņš, un mudina šo nozari pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā norādītajā termiņā īstenot Komisijas Ieteikumu (C(2009)7604);

13.  uzskata ‐ lai tuvāko desmitgažu laikā iegūtu energotaupīšanas iespējas, elektroenerģijas tīkli varētu kļūt par viedām sistēmām ar elastīgām un kontrolētām elektroenerģijas plūsmām, ko dara iespējamu informācijas tehnoloģijas;

14.  norāda, ka mājsaimniecībās un tādās nozarēs kā celtniecība, transports, loģistika un ražošanas nozares IST var izmantot dažādos veidos, lai palielinātu energoefektivitāti un enerģijas patēriņa kontroli; norāda, ka šie risinājumi citu starpā ietekmē elektroenerģijas sadali, apgaismošanu, sildīšanu, dzesēšanu, ventilāciju un gaisa kondicionēšanu, kā arī norāda uz iespējām, ko IST piedāvā saistībā ar mērīšanu, uzraudzību un automatizāciju; uzskata, ka viedie skaitītāji, energoefektīvs apgaismojums, mākoņdatošana un koplietošanas programmatūra var pārveidot enerģijas avotu izmantošanas ieradumus;

15.  norāda, ka IST var piedāvāt inovatīvus risinājumus pilsētu plānošanai un pilsētu infrastruktūras apsaimniekošanai, lai samazinātu oglekļa emisijas;

16.  uzskata, ka IST izmantošanai var būt galvenā nozīme energoefektivitātes palielināšanā, īpaši attiecībā uz pilsētu aglomerāciju pārvaldību un darbību; uzskata, ka viedo pilsētu projekts ir piemērs IST potenciālam mazināt enerģijas patēriņu, un mudina citas pilsētas uzlabot savus rādītājus un īstenot labu praksi;

17.  uzsver, ka ar ciešāku valsts iestāžu un privāto pakalpojumu sniedzēju sadarbību, ieviešot viedo uzskaiti, var samazināt izmaksas un sniegt labākus pakalpojumus patērētājiem;

18.  uzsver to, cik svarīgi ir iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā komunālo pakalpojumu sniedzējus, pilsētu domes un pašvaldību iestādes, lai ieviestu praktiskus pasākumus, kas veidoti tā, lai samazinātu enerģijas patēriņu un palielinātu energoefektivitāti; uzsver IST svarīgumu šajā procesā;

19.  uzsver, ka visām enerģiju patērējošajām nozarēm pēc iespējas vairāk jāiesaistās energoefektivitātes palielināšanā; norāda, ka vispārējā energotaupības mērķa sasniegšana Eiropas līmenī būs atkarīga no visos zemākajos līmeņos sasniegtās energoefektivitātes;

20.  uzsver, ka IST nozarei jācenšas arī palielināt energoefektivitāti un paplašināt oglekļa neradošu energoapgādi, izveidojot aprīkojumu, sakaru tīklus un piegādes sistēmas; tajā pašā laikā Komisijai ir jābūt elastīgai, pielāgojot regulējumu nozares tehniskajai attīstībai;

21.  uzsver, ka ražošanas nozarē mērījumu un kontroles tehnoloģijas kopā ar attiecīgo programmatūru ir būtiski svarīgas, lai panāktu resursu taupīšanu;

22.  pauž nožēlu par to, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā nepietiekami tiek izmantots energoefektivitātes un energotaupības potenciāls; aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā IST piedāvātās iespējas energotaupības jomā, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(1);

23.  uzsver, cik nozīmīga ir IST ietekme uz energoefektivitāti, kas tika uzsvērta arī 2007. gadā, piešķirot šim IST aspektam īpašu prioritāti Septītajā Pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammā(2);

24.  uzskata, ka par prioritāti jāizvirza Eiropas ekonomikas stimulēšana, investējot jaunajās tehnoloģijās un jo īpaši izveidojot platjoslu dažādās dalībvalstīs, jo tā iespējams nostiprināt ekonomikas izaugsmi un nodrošināt, ka aizvien lielākam skaitam ES iedzīvotāju un uzņēmumu ir iespējams izmantot jaunas sistēmas un programmatūras, kā arī sasniegt 2020. gadam izvirzītos ES energoefektivitātes mērķus; turklāt IST attīstība ļauj pāriet uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku, un tā veicinās atkarības no energoapgādes samazināšanu, kā arī palīdzēs tikt galā ar augstajām izejmateriālu cenām;

25.  aicina dalībvalstis, izveidojot atbilstīgu infrastruktūru, veicināt platjoslas interneta pieejamību visiem ES iedzīvotājiem, lai nodrošinātu līdztiesīgu piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem, kuri varētu samazināt nepieciešamību ceļot;

26.  aicina izveidot un darīt pieejamus pakalpojumus internetā (e-bankas, e-komercija, e-pārvalde, e-mācīšanās, e-veselība) un tāldarbu, lai uzlabotu sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti, tajā pašā laikā samazinot oglekļa emisijas; aicina dalībvalstis izveidot tādus pakalpojumus, kas ne tikai ietaupa laiku cilvēkiem, bet arī samazina nepieciešamību pārvietoties;

27.  uzsver loģistikas nozīmi transporta racionalizācijā un oglekļa emisiju samazināšanā; atzīst nepieciešamību palielināt valsts un privātās investīcijas IST instrumentos, lai izveidotu viedas enerģijas infrastruktūras un jo īpaši e-kravas pārvadājumus un inteliģentās transporta sistēmas;

28.  uzskata, ka inteliģento transporta sistēmu izmantošana sauszemes transporta jomā, kombinējot to ar citiem transporta veidiem, var palīdzēt mazināt sastrēgumus un to radīto kaitīgo ietekmi uz vidi; uzskata, ka IST piemērošana pasažieru pārvadājumiem un jaunu tehnoloģiju pieejamība un obligāta informācija par ceļu stāvokli un to mijiedarbība ar riepām un laikapstākļiem, kas parādās transportlīdzekļa borta ekrānā, uzlabos pārvietošanās un preču pārvadājumu efektivitāti, ātrumu un drošību;

29.  uzsver IST svarīgumu jaunas Eiropas transporta politikas plānošanā; aicina jebkādos šādos Komisijas plānos iekļaut IST risinājumus citu starpā tādās jomās kā satiksmes plūsmu regulēšana, palielināt jaukto transportsistēmu izmantošanu transporta nozarē un optimizēt dažādu transporta veidu izmantošanas līdzsvaru;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot nepieciešamos risinājumus, lai izveidotu tādu tehnoloģisko infrastruktūru, ar kuru ir iespējams samazināt sauszemes transporta apjomu un veicināt jauktu transporta sistēmu izmantošanu;

31.  uzsver ‐ lai panāktu energotaupību transporta nozarē, no ceļošanas ir iespējams izvairīties, organizējot virtuālas sanāksmes, bet inteliģentas transporta sistēmas ļaus izveidot ārkārtīgi efektīvu transporta sistēmu;

32.  aicina Komisiju pastiprināti strādāt pie IST izmantošanas transporta nozarē, īpaši to izmantošanu uzraudzības un mērīšanas instrumentos; uzskata, ka satiksmes kontrolē reālajā laikā un pilsētu un reģionālo transporta tīklu izveidē un pilnveidošanā ir būtiski svarīgi ņemt vērā mērījumu rezultātus;

33.  aicina Komisiju veicināt viedo dzinēju ieviešanu, lai atbalstītu attiecīgās galvenās nozares un kopējās tehnoloģiskās platformas;

34.  uzsver to, ka ir nepieciešama kopēja stratēģija elektrisko automašīnu izstrādei un ražošanai; turklāt aicina Komisiju izvirzīt par prioritāti viedo automašīnu un viedo ceļu projektus, kā arī pētniecības un attīstības izmēģinājuma projektus V2V un V2R ierīcēm, kas var radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas Eiropas IST uzņēmumiem;

35.  ierosina saistībā ar Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta darbību piešķirt prioritāti iniciatīvām, kuru mērķis ir IST izstrāde ilgtspējīgām viedajām pilsētām, jo vairāk nekā 80 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās un saskaras ar lielākajām problēmām, kas pašlaik aktuālas Eiropas sabiedrībai tādās jomās kā ilgtspējīga attīstība, mobilitāte, sakari, veselība, drošība, labklājība utt.;

36.  uzsver, ka Komisijas nākamā priekšlikuma par Jaunas Eiropas digitālās programmas izstrādi mērķim vajadzētu būt IST integrēšanai zemu oglekļa emisiju ekonomikā; aicina izmantot IST tehnoloģijas, lai līdz 2020. gadam varētu sasniegt CO2 samazināšanas mērķi galvenajās nozarēs, un aicina veicināt atbildīgu energopatēriņu, īpaši, uzstādot viedos skaitītājus; norāda arī uz to, ka jāizveido īpaši mērķi IST nozares radīto oglekļa emisiju samazināšanai;

37.  norāda, ka nopietns šķērslis plašai IST izmantošanai ražošanā un sabiedriskajos pakalpojumos ir nepietiekama līmeņa apmācība šajā nozarē;

38.  iesaka ievērot Ēku energoefektivitātes direktīvas pārskatīšanas noteikumus un iekļaut direktīvas darbības jomā arī mazākas ēkas; mudina dalībvalstis īstenot šo direktīvu; ierosina arī integrēt IST energoefektivitātes pasākumu īstenošanā; mudina dalībvalstis padarīt sabiedrisko ēku energoefektivitātes sertifikātus publiski pieejamus un viegli salīdzināmus;

39.  uzskata, ka nedrīkst kavēties ar viedo ierīču ieviešanu, komerciāli izmantojot ARTEMIS kopējo tehnoloģiju iniciatīvu;

40.  uzskata, ka plašāka IST izmantošana stimulēs Eiropas ekonomisko izaugsmi, jaunu kvalificētu darbavietu radīšanu, energoefektīvu tehnoloģiju tirgu un videi nekaitīgu darbavietu radīšanu; uzskata, ka ir vajadzīgas vērā ņemamas investīcijas gan pētniecībai un attīstībai, gan esošo tehnoloģiju izmantošanai; aicina dalībvalstis nodrošināt stimulus valsts un privātām investīcijām energoefektivitātē; šajā sakarā atgādina par dalībvalstu un Komisijas pienākumiem, veicot publiskos iepirkumus;

41.  uzsver privāto investīciju svarīgumu, lai sasniegtu vajadzīgo investīciju līmeni, un tādēļ uzskata, ka ES ir jānodrošina labvēlīgs tirgus un regulējums, stimulējot uzņēmējdarbības jomu īstenot vērienīgu energoefektivitātes stratēģiju; uzskata, ka ar šiem nosacījumiem tirgi izpildīs tiem izvirzītos mērķus; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem un vērienīgiem mērķiem, kas atbilst tās paziņojumā (COM(2009)0111) minētajam dažādo IST potenciālam;

42.  aicina dalībvalstis investēt cilvēku izglītošanā par energoefektivitātes jautājumiem, kurai vajadzētu sākties jau skolās, un sekmēt inovatīvu, uz IST balstītu energoefektivitātes izglītības kursu izveidi plašā pamatskolu un vidusskolu tīklā;

43.  uzskata, ka viedajai uzskaitei un IST projektiem ir vajadzīgas informatīvas kampaņas, lai izskaidrotu iedzīvotājiem ieguvumus no to īstenošanas; uzsver, ka sabiedrības informēšana par viedās uzskaites ieviešanas nepieciešamību un tās priekšrocībām ir būtiski svarīga, lai izvairītos no nepareizas izpratnes un sabiedrības atbalsta trūkuma; tādēļ uzskata, ka, lai optimizētu enerģijas ražošanu, piegādi un elektroenerģijas tīklus, nevajadzētu vilcināties ar viedās uzskaites ieviešanu, kas ļaus patērētājiem regulēt savu patēriņu tik efektīvi, cik vien iespējams; šā iemesla dēļ uzsver, ka patēriņa mērīšana, uzraudzība un automatizācija būs neatņemama tādas optimizētas elektroenerģijas tīkla sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķim jābūt kā energoefektivitātes nodrošināšanai, tā atjaunojamo enerģijas avotu, enerģijas uzglabāšanas pārvaldības un nākotnē izmantojamo elektrisko transportlīdzekļu uzpildīšanas iekļaušanai šajā sistēmā; tomēr uzsver, ka, lai gan viedās uzskaites sistēmas ir būtiski svarīgs šī procesa posms, tās ir tikai pirmais solis ceļā uz viedo tīklu izveidi;

44.  uzsver, ka saistībā ar IST ievērojamo ietekmi uz ES pilsētu un reģionu ekonomisko attīstību ir būtiski svarīgi apspriesties ar vietējo un reģionālo kopienu oficiālajiem pārstāvjiem gadījumos, kad ES programmas sniedz atbalstu tādas prioritāras rīcības izveidei, kas ir svarīga šīm kopienām;

45.  uzsver, ka dalībvalstu un Eiropas līmeņa viedie tīkli ir nepieciešami, lai pilnībā uzmantotu viedās uzskaites priekšrocības; tādēļ aicina Komisiju apsvērt Eiropas mēroga investīciju programmas; aicina dalībvalstis popularizēt un veicināt viedās uzskaites izmantošanu komerciālās ēkās un mājokļos; uzskata, ka viedās uzskaites ieviešana ir tikai viens no nepieciešamajiem elementiem Eiropas integrētā viedā tīkla izveidē; šā iemesla dēļ mudina dalībvalstis un Komisiju neatlaidīgi pieprasīt, lai tiktu izmantoti IST risinājumi;

46.  uzsver, ka jāuzrauga IST attīstības ietekme uz ilgtspējīgas attīstības aspektiem, īpaši attiecībā uz vides un sociālajiem jautājumiem, tostarp vides un veselības apdraudējumu, kas saistīts ar novecojušu iekārtu izmantošanu un sociālo nevienlīdzību digitālo iespēju nepieejamības dēļ;

47.  pauž atzinību tām dalībvalstīm, kuras jau ir ieviesušas viedo uzskaiti, un mudina pārējās dalībvalstis pēc iespējas ātrāk panākt virzību šajā jautājumā; aicina Komisiju līdzfinansēt pēc iespējas vairāk liela mēroga projektu, izmantojot šim mērķim paredzētos esošos finanšu un pētniecības instrumentus;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādus IST risinājumus, kas ir efektīvi, uzlabojami un paplašināmi ar publiskā iepirkuma līgumu palīdzību;

49.  aicina Komisiju izveidot Eiropas tīmekļa vietni, kurā apkopota laba prakse IST izmantošanā energoefektivitātes palielināšanai, kas varētu sniegt noderīgu informāciju patērētājiem un valsts iestādēm; aicina izveidot visas Eiropas mēroga kampaņu plašsaziņas līdzekļos, lai izglītotu sabiedrību par energotaupības paņēmieniem, lietojot elektroniskās ierīces;

50.  aicina Komisiju IST plānošanā ņemt vērā mazāk attīstītos Eiropas Savienības reģionus un rezervēt līdzekļus viedo skaitītāju ieviešanas un citu IST projektu līdzfinansēšanai šajos reģionos, lai nodrošinātu viņu iesaistīšanos un izvairītos no to izslēgšanas no kopīgiem Eiropas Savienības pasākumiem;

51.  atzinīgi vērtē viedo tīklu darba grupas izveidi Komisijā un iesaka tai pienācīgi ņemt vērā visu iesaistīto pušu, īpaši patērētāju, viedokļus; aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam progresa ziņojumus par šīs grupas darbību;

52.  aicina Komisiju apsvērt iespēju, balstoties uz darba grupas paveikto, izstrādāt paziņojumu par viedo uzskaiti, kurā:

53.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai līdz 2010. gada beigām dalībvalstis vienotos par kopīgām obligātajām viedās uzskaites sistēmu darbības specifikācijām, kas sekmē decentralizētu ražošanu un energoefektivitāti, lai nodrošinātu patērētājiem visaptverošu un piemērotu informāciju, kas ļauj viņiem jebkurā laikā kontrolēt savu enerģijas patēriņu un pielāgot to savām vajadzībām, palīdzot viņiem to darīt efektīvāk;

54.  aicina Komisiju izveidot kodolīgu rīcības plānu enerģijas patēriņa samazināšanai, izmantojot IST ES iestāžu ēkās, lai rādītu piemēru dalībvalstīm un Eiropas iedzīvotājiem;

55.  aicina Komisiju izveidot saistošu grafiku ar vērienīgiem, uz IST orientētiem energotaupības mērķiem, kas jāievēro visām IST nozarēm un dalībvalstīm, lai sasniegtu oglekļa emisiju samazināšanas plānus;

56.  uzskata, ka, lemjot par Eiropas līmeņa juridiskajiem instrumentiem un kopīgajiem pasākumiem, īpaša uzmanība jāvelta papildu izmaksām, ko šie pasākumi var radīt Eiropas iedzīvotājiem, kā arī slogam uz Eiropas ražošanu, palielinot ražošanas un administratīvās izmaksas;

57.  aicina Komisiju izveidot finanšu instrumentu, kas būtu daļa no ES finansējuma, lai mudinātu MVU veidot savas zemu oglekļa emisiju enerģijas tehnoloģijas;

58.  aicina Komisiju pielāgot ES budžetu, lai paātrinātu izmaksu ziņā lietderīgu un zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju izveidi un ieviešanu, jo īpaši, lai apmierinātu Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna (SET-plāna) īstenošanas finansiālās vajadzības;

59.  atzinīgi vērtē pilsētu mēru konventa izveidi, kas ir forums apmaiņai ar labu praksi un etalons pilsētām, kurš nosprauž sev vērienīgus energoefektivitātes uzlabošanas mērķus; šajā sakarā pauž atzinību tām pilsētām un asociācijām, kuras veido labu praksi IST izmantošanā, lai uzlabotu pilsētu energoefektivitāti, un aicina apmainīties ar labas prakses piemēriem;

60.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt lietotāju izglītošanu un informētības palielināšanu, lai IST energotaupības potenciālu būtu iespējams īstenot pilnā mērā;

61.  aicina Komisiju sadarbībā ar attiecīgajiem starptautiskajiem partneriem veicināt kopēju starptautisko standartu izveidi ziņošanai par uzņēmumu oglekļa emisijām, lai tām būtu iespējams mērīt savu emisiju līmeni salīdzināmā un efektīvā veidā;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt datu attālinātu apstrādi, ņemot vērā šīs tehnoloģijas lielo potenciālu energoefektivitātes jomā, samazināt atkritumu daudzumu, kas rodas, regulāri atjauninot IST;

63.  pauž cerību, ka tiks veikti pasākumi, lai izmantotu IST potenciālu bojā gājušās pārtikas daudzuma samazināšanai pārtikas ražošanas loģistikas ķēdē, īpaši koordinējot kopējās lauksaimniecības politikas un FP7 pasākumus;

64.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp. (2) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par Komisijas Balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām ‐ iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (2009/2152(INI))

P7_TA(2010)0154 A7-0057/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām ‐ iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti”(1),

–  ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju “2050: Nākotne sākas jau šodien ‐ ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”(2),

–  ņemot vērā 2009. gada 16. septembra rezolūciju par 2009. gada vasaras meža ugunsgrēkiem(3),

–  ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP15)(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas konferences par klimata pārmaiņām iznākumu (COP15)(5),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), tai pievienoto Kioto protokolu un UNFCCC pušu 15. konferences Kopenhāgenā iznākumu(6),

–  ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0057/2010),

A.  tā kā globālā sasilšana un klimata pārmaiņas ir atzītas par ārkārtīgi nopietniem draudiem;

B.  tā kā klimata pārmaiņu ietekme izraisīs smagas sekas videi, kā arī ekonomiskas un sociālas sekas;

C.  tā kā pat tad, ja pasaulei izdosies ierobežot un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, joprojām būs vajadzīgi lieli pūliņi, lai pielāgotos un spētu risināt neizbēgamās problēmas;

D.  tā kā globālās sasilšanas apturēšanas mērķis +2°C līmenī tik un tā nozīmēs to, ka Eiropas klimats kļūs siltāks, nesot sev līdzi ekstremālas klimata pārmaiņas reģionos, un tā kā pašreizējās saistības, kas paziņotas UNFCCC, ja tās īstenotu, noturētu globālo sasilšanu +3,5-4°C robežās;

E.  tā kā klimata pārmaiņu ietekme Eiropas reģionus skars dažādi, tās intensitātes pakāpes būs atšķirīgas, kā arī tā būs jūtama dažādos laika posmos;

F.  tā kā Komisija jau ir norādījusi Baltajā grāmatā ‐ lai adaptētos, būs nepieciešama ES dalībvalstu solidaritāte, atbalstot mazāk attīstītos reģionus un reģionus, kurus klimata pārmaiņas skars visvairāk;

G.  tā kā Dienvideiropa un Vidusjūras baseins ir Eiropas divas īpaši jutīgas teritorijas, kuras jau cieš no ūdens trūkuma, sausuma un meža ugunsgrēkiem, un tā kā jaunākie pētījumi norāda uz to, ka Dienvideiropā līdz 2080. gadam augsnes ražība samazināsies par 25 %(8);

H.  tā kā saskaņā ar Eiropas Respiratorās sabiedrības informāciju uz katru grādu pēc Celsija, par kuru temperatūra pieaug virs katrai pilsētai noteiktās robežvērtības, par 6 % pieaug to cilvēku mirstība, kuri sirgst ar elpošanas ceļu slimībām;

I.  tā kā Baltās grāmatas sadaļa “Ārējie sakari un pašreizējais darbs UNFCCC ietvaros” ir svarīga un ES jābūt vienotai, lai no jauna uzņemtos vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, palīdzot radīt jaunu “klimata diplomātiju”, kā uz to aicināts Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par Kopenhāgenas konferences iznākumu;

J.  tā kā klimata pārmaiņu ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi kopumā visskarbāk būs izjūtama netiešā veidā ‐ cilvēku labklājībai būtiski svarīgiem ekosistēmiskajiem pakalpojumiem noplicinoties, un tā kā šā iemesla dēļ ekosistēmu aizsardzībai jābūt ES adaptācijas stratēģijas pamatā;

K.  tā kā vidējās temperatūras palielināšanās dēļ samazinās pieprasījums pēc naftas un gāzes apkures vajadzībām, bet tajā pašā laikā palielinās to dienu skaits, kad nepieciešama dzesēšana, kā rezultātā var pieaugt pieprasījums pēc elektroenerģijas;

L.  tā kā spēkā esošajiem Eiropas tiesību aktiem, kas nepastarpināti attiecas uz vides jautājumiem, vajadzētu nodrošināt saskaņotu bāzi, kas stiprinātu ES spēju pārvarēt klimata pārmaiņu ietekmi;

M.  tā kā rīcībai Eiropas līmenī (tajā skaitā adaptācijai klimata pārmaiņām) gan ilgtermiņā, gan īstermiņā vajadzētu iedibināt visaugstākā līmeņa vides saudzēšanas standartus un panākt atbilstību tiem;

1.  atzinīgi vērtē iepriekš minēto Balto grāmatu;

2.  piekrīt ierosinātajam ES adaptācijas satvara mērķim, t. i., uzlabot ES izturētspēju pret klimata pārmaiņu ietekmi;

3.  jo īpaši atzinīgi vērtē Baltajā grāmatā pausto uzsvaru uz visu ekosistēmu noturības palielināšanu kā būtisku aizsardzību pret klimata pārmaiņu ietekmi; turklāt uzsver, ka dabiskās ekosistēmas ir pasaules visnozīmīgākās oglekļa piesaistītājsistēmas, uzkrājot 50 % no pasaules ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi palīdzot gan klimata pārmaiņu mazināšanā gan adaptācijā tām;

4.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt valstu adaptācijas plānus, pamatojoties uz kopēju Eiropas sistēmu, lai dalībvalstis varētu plānot adaptācijas pasākumus un informēt par tiem; uzskata, ka šādos plānos jāietver riska un apdraudējuma kartes attiecībā uz infrastruktūru un iekārtām, kuras nelabvēlīgu laikapstākļu gadījumā varētu apdraudēt vidi vai sabiedrības veselību; prasa, lai šāda informācija būtu pieejama sabiedrībai un citām dalībvalstīm;

5.  uzsver, ka ir svarīgi iekļaut adaptāciju visos ES politikas virzienos, jo īpaši kopējā lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības politikā, kā arī kohēzijas politikā un tiesību aktos attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu, projektēšanas atļaujām un celtniecības standartiem, un nodrošināt šādu pasākumu saskaņotību, izmantojot horizontālu, starpsektorālu pieeju, kuras pamatā ir rūpes par ekosistēmu izturētspēju;

6.  uzsver, ka galvenajām darbības jomām, kas norādītas Baltajā grāmatā, turpmāk jāpiešķir prioritātes atbilstīgi laikam, kad sagaidāmas ietekmes dažādās sekas Eiropā, lai efektīvāk novirzītu pieejamos resursus;

Zināšanu bāzes radīšana

7.  ir vienisprātis ar Komisiju, ka nepieciešamas labākas zināšanas par klimata pārmaiņu ietekmi, lai pētījumos gūto informāciju varētu izplatīt pēc iespējas plašāk un līdz ar to izstrādāt atbilstīgus adaptācijas pasākumus;

8.  aicina Komisiju ne vien radīt zināšanu bāzi par klimata pārmaiņu ietekmi, īpaši pievēršot uzmanību situācijai Eiropas Savienībā, bet arī nodot šīs zināšanas tālāk jaunattīstības un jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, lai tās varētu šīs zināšanas izmantot, izstrādājot savus atbildes pasākumus klimata pārmaiņu izraisītajām problēmām un efektīvi izmantot klimata aizsardzības pasākumu finansējumu;

9.  uzsver, ka pētniecības darbs būtu jāpastiprina saskaņā ar pašreizējo Septīto pamatprogrammu un turpmākajām pētniecības pamatprogrammām, lai novērstu pašreizējās zināšanu nepilnības saistībā ar kaitējumu (iepriekšējās un nākotnē paredzamās laikapstākļu izraisītās katastrofas) un citiem attiecīgiem faktoriem, piemēram, sociālekonomiskajiem scenārijiem (pašreizējais un nākotnē paredzamais apdraudēto vērtību ģeogrāfiskais izvietojums) konkrētās vietās un laikos un izstrādātu kārtību un paņēmienus, lai novērtētu adaptācijas pasākumu klimata pārmaiņām izmaksas un ieguvumus, un to attiecīgo ieguldījumu ar klimatu saistīto risku iedarbības mazināšanā vai jutības pret tiem mazināšanā, un uzsver, ka prioritāte jāpiešķir pētījumiem un tehniskās attīstības finansēšanai tajās valstīs, kur sadārdzinās izmaksas pielāgošanās pasākumu veikšanai;

10.  uzskata, ka steidzamā kārtā jāizstrādā jutības indikatori, ņemot vērā klimata ietekmes dažādos scenārijus Kopienas teritorijās un uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka izpēte situāciju modelēšanas jomā valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī adaptācijas spēju noteikšanā visā ES teritorijā, tāpēc mudina EVA izstrādāt ziņojumus, kuros analizētu klimata pārmaiņu izraisīto apdraudējumu Eiropas visjutīgākajiem reģioniem, norādot uz vajadzībām, ierobežojumiem, termiņiem, iespējām, politikas līmeņiem un adaptācijas veidiem, lai sagatavotu materiālu politikas virzienu izstrādei un palīdzētu reģionāliem un vietējiem dalībniekiem izstrādāt iedarbīgas adaptācijas stratēģijas;

11.  tomēr atgādina, ka neskaidrības par klimata pārmaiņu ietekmi ir daļa no problēmas, un lēmumi šajā jomā dažreiz būs jāpieņem saskaņā ar piesardzīgu pieeju, negaidot zinātnisku noteiktību;

12.  uzskata, ka ir jāpiešķir finansējums klimata pētījumiem, kurus lietderīgāk veikt Eiropas līmenī un kuri nodrošinās stabilu pamatu, lai izstrādātu politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām;

13.  mudina Komisiju nodrošināt, lai visi valsts un privātā sektora dalībnieki varētu viegli piekļūt datiem (tostarp metadatiem, kas izskaidro datu kopuma metodoloģijas); uzskata, ka dati par klimata pārmaiņām ir uzskatāmi par sabiedrisku labumu un tāpēc saskaņā ar INSPIRE direktīvas 14. pantu tiem jābūt pieejamiem sabiedrībai bez maksas vai par tādu samaksu, kas sedz datu kopuma uzturēšanas un saistīto pakalpojumu izmaksas;

14.  uzsver, ka nepieciešams izstrādāt vietējo un reģionālo iniciatīvu tīklu adaptācijai klimata pārmaiņām, kā arī nodrošināt pieredzes apmaiņu visas Eiropas mērogā; norāda, ka, atklājot labākās prakses risinājumus, varētu tikt palielināta ES stratēģijas pievienotā vērtība;

15.  uzsver, cik piemērotas ir līdzdalīgās pētniecības metodes, piemēram, tās, kuras tiek veicinātas ES 7. pētniecības pamatprogrammas “Zinātnes un sabiedrības” programmā, ar kuru tiek atbalstīta kopīga zināšanu uzkrāšana sadarbībā ar kopienām un vietējām varas iestādēm, lai noteiktu labākās stratēģijas adaptācijai reģionālā un vietējā līmenī un nodrošinātu labāku zināšanu izplatīšanu;

16.  atzinīgi vērtē Baltās grāmatas ieteikumu izveidot informācijas apmaiņas mehānismu; pauž cerību, ka tas sāks darboties līdz 2011. gadam un ka līdz tam laikam tiks izstrādāti arī modeļi un prognozēšanas instrumenti;

17.  uzskata, ka Komisijai jānodrošina, lai informācijas centralizācijas mehānisms tiktu izveidots portāla veidā, kurā būtu integrētas citas jau izveidotās sistēmas, piemēram, kopīgā vides informācijas sistēma un globālā vides un drošības novērošana, kā arī tai jāsniedz savs ieguldījums, sagatavojot ES, dalībvalstis un privātos dalībniekus piemērotu adaptācijas pasākumu plānošanai, finansēšanai un īstenošanai;

18.  uzsver satelītu pakalpojumu nozīmi ‐ jo īpaši glābšanas pasākumos dabas katastrofu gadījumā; aicina visas iesaistītās puses nodrošināt, lai GMES sāktu pilnībā darboties, cik drīz vien iespējams;

Adaptācijas integrācija ES politikas virzienos
Vispārējais princips

19.  uzsver, ka jāpieņem starpnozaru pieeja, kuras pamatā būtu rūpes par ekosistēmu izturētspēju, dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanu, kā arī par ekosistēmiskajiem pakalpojumiem, un jānodrošina, lai pasākumu sinerģija un saskaņotība būtu paredzēta visos attiecīgo nozaru politikas virzienos;

Ūdens

20.  jo īpaši raizējas par ūdeni ‐ vienu no vissvarīgākajiem mūsu planētas resursiem, jo klimata pārmaiņas būtiski ietekmēs ūdens, īpaši dzeramā ūdens, daudzumu un kvalitāti;

21.  uzsver, ka ES efektīvāk jāpārvalda tās ūdens resursi ar ilgtspējīgu divvirzienu pieeju, ‐ uzlabojot resursu potenciālu un aktīvi samazinot pieprasījumu, kā arī ūdens izšķērdēšanu no sabiedrības puses un sociālekonomisko darbību dēļ;

22.  uzsver, ka ir svarīgi pilnībā integrēt adaptācijas pasākumus upju baseina apsaimniekošanas plānos saskaņā ar 2009. gada 30. novembrī izdotajām vadlīnijām;

23.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK)(9)aktīvu īstenošanu, kā arī upju baseinu apsaimniekošanas plānu efektivitāti, īpaši attiecībā uz pārrobežu upju baseiniem reģionos, kur spriedze ūdens dēļ sasniegs kritisku līmeni un/vai pieaugs plūdu gadījumi;

24.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot Plūdu direktīvu, kurā noteikti visaptveroši mehānismi gan klimata pārmaiņu rezultātā palielināta plūdu riska novērtēšanai un pārraudzībai, gan adaptācijas pieeju izstrādei, kā arī uzsver tās priekšrocības, ko sniedz izturētspējīga vide un izturētspējīgas ekosistēmas attiecībā uz plūdu riska uzraudzību un plūdu ietekmes mazināšanu;

Lauksaimniecība un mežsaimniecība

25.  uzsver, ka jāpalielina lauksaimniecības ekosistēmu izturētspēja, ilgtspējīgāk izmantojot resursus, jo īpaši ūdeni un augsni, aktīvi izskaužot praksi, kas nav ilgtspējīga un ūdens patēriņa dēļ nepiemērotu kultūraugu stādīšanu, un attiecībā uz sēklām un dzīvnieku šķirnēm, efektīvāk izmantojot bioloģisko daudzveidību sugas ietvaros un starp tām;

26.  uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai ir liela nozīme, lai sekmētu adaptāciju, un tajā ir jāiestrādā daudz ekosistēmiskāka pieeja lauksaimniecībai, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un citus ekosistēmiskos pakalpojumus un padarot šos aizsardzības pasākumus efektīvākus, tostarp attiecībā uz augsnes aizsardzību, palu ūdeņu kvalitāti un ainavekoloģisko tīklojumu, un uzskata, ka ilgtspējīgāku lauksaimnieciskās darbības veidu ieviešana būtiski pozitīvi ietekmēs augsnes aizsardzību, ūdens pārvaldību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekosistēmu izturētspēju;

27.  uzsver, ka ES pasākumos mežu aizsardzībai jāiekļauj adaptācijas pasākumi, jo klimata pārmaiņas smagi ietekmēs mežu teritorijas un pieaugs ugunsgrēku risks;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atjaunināt ES mežsaimniecības stratēģiju; mudina Komisiju, cik drīz vien iespējams, sākt apspriedes par mežu aizsardzību;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest agromežsaimniecības pasākumus Vidusjūras valstu apmežošanai, ņemot vērā, ka tas ir izmaksu ziņā vislietderīgākais veids, kā nodrošināt ekosistēmiskos pamatpakalpojumus;

30.  pauž bažas par to, ka pēdējo gadu laikā Eiropa ir cietusi no ugunsgrēkiem, kuros gāja bojā vairāk nekā 400 000 hektāru meža viena gada laikā un kuru cēlonis ir tas, ka pakāpeniski tiek pamesti lauki un tradicionālais lauku dzīvesveids, mežu apsaimniekošana ir nepilnīga, ir lieli vienas koku sugas mežu masīvi, tiek stādīti nepiemērotu šķirņu koki, trūkst pienācīgas ugunsgrēku novēršanas politikas, ir pārāk mazi sodi par tīšu dedzināšanu un nepilnīgi tiek īstenoti nelikumīgas būvniecības aizlieguma un mežu atjaunošanas tiesību akti; atzīmē, ka, ugunsgrēkiem notiekot šādā apjomā, jo īpaši Dienvideiropā, meži nespēj atjaunoties, un tas atstāj smagas ekoloģiskas, kā arī ekonomiskas un sociālas sekas; atzīmē arī, ka 2007. gada neparastie laikapstākļi veicināja milzīga apjoma ugunsgrēkus ‐ parādības, kas, visticamāk, nākamajos gados atkārtosies; turklāt atzīmē, ka globālā sasilšana palielināsies vismaz nākamos 30 gadus un tas varētu īpaši skart konkrētus reģionus, kuri ir izteikti jutīgi pret klimata pārmaiņām;

31.  mudina Komisiju tās priekšlikumā par ES rīcības plānu adaptācijai klimata pārmaiņām prioritāti piešķirt sausuma un meža ugunsgrēku novēršanai un apkarošanai, īpašu uzmanību pievēršot Dienvideiropai, kā to Parlaments ierosinājis rezolūcijā par 2009. gada vasaras meža ugunsgrēkiem;

32.  aicina Komisiju iesniegt ieteikumus par to, kā pielāgot valstu civilās aizsardzības sistēmas darbībai klimata pārmaiņu ietekmes apstākļos; jo īpaši mudina Komisiju rīkoties, lai paplašinātu Eiropas Mežu ugunsgrēku taktisko rezervi attiecībā uz resursiem un jaudu;

33.  iesaka Komisijai izstrādāt pētniecības programmas, lai izpētītu, kā meži reaģēs uz augstākiem CO2 līmeņiem, augstāku temperatūru un sausumu;

34.  iesaka Komisijai izstrādāt pētniecības programmas, lai varētu ieviest jaunas tehnoloģijas mežu pārvaldībai attiecībā uz skartajām ekosistēmām, ņemot vērā jaunos apstākļus, kurus izraisījušas klimata pārmaiņas;

Zivsaimniecība

35.  aicina izskatīt alternatīvās zivsaimniecības pārvaldības sistēmas un iespēju samazināt dažu Eiropas rūpnieciskās flotes segmentu jaudu, ar mērķi ieviest jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem piemērotu ilgtspējīgu zvejas un akvakultūras praksi, kas būtu piemērota jaunajiem klimata pārmaiņu noteiktajiem apstākļiem;

36.  aicina Komisiju veikt pētījumus, lai novērtētu zaļaļģu izplatību un tās ietekmi uz zvejniecības nozari; aicina veikt arī pētījumu par straumju maiņu, ko izraisījusi globālā sasilšana, un par tās ietekmi uz dažu sugu pārvietošanos;

37.  stingri mudina Komisiju nodrošināt, lai integrētās piekrastes zonas apsaimniekošanas ieteikumi tiktu atjaunināti, pastiprināti un īstenoti, piesaistot visas ar jūrām un okeāniem saistītās politikas nozares;

38.  mudina Komisiju nodrošināt, lai adaptācija, kuras pamatā ir ekosistēmu noturība, tiktu integrēta Kopienas nostājā starptautiskās sarunās par zveju un jūras vidi, jo sevišķi saistībā ar zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem un reģionālās zivsaimniecības organizācijām;

39.  aicina Komisiju aktīvi piedalīties fonda “Zilais ogleklis” izveidē ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām kontekstā; uzsver, ka šim fondam būs jāmeklē finansēšanas un koordinēšanas mehānismi, kas vērsti uz piekrastes un jūras ekosistēmu aizsardzību un pārvaldību, kā arī uz okeānu nodrošināto oglekļa piesaistīšanu, jūras lietu plānošanas visaptverošā stratēģijā;

Augsne

40.  uzskata, ka ne tikai augsnes izmantošanai ir liela ietekme uz klimata pārmaiņām, bet arī klimata pārmaiņas var izraisīt būtisku augsnes degradāciju vai eroziju;

41.  atzīst, ka augsnes degradācijas iemesli sākotnēji ir vietēji un reģionāli un tāda ir arī augsnes degradācijas ietekme, un atzīst, ka konsekventi jāievēro subsidiaritātes princips; mudina dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas augsnes aizsardzības tiesību aktus, pildīt savus pienākumus;

Piekrastes teritorijas un salas

42.  uzskata, ka piekrastes teritorijām un salām jābūt tiesīgām uz prioritāriem adaptācijas pasākumiem, ņemot vērā, ka tās ir īpaši jutīgas pret klimata pārmaiņu ietekmi un ir blīvi apdzīvotas, un risks to ekonomikai ir ļoti augsts;

Veselība un sociālā politika

43.  uzsver, ka adaptācijas klimata pārmaiņām pasākumiem jābūt orientētiem uz to, lai tie kļūtu par ilgtspējīgas izaugsmes virzītājspēku; turklāt uzsver, ka šie politikas virzieni var būt spējīgi un tiem jāspēj radīt darba vietas, aizsargāt sociālo taisnīgumu, tādējādi veicinot nodarbinātības līmeņa pieaugumu un palīdzot cīņā pret nabadzību un sociālo nevienlīdzību;

44.  uzsver, ka adaptācijas politikas sociālā un nodarbinātības dimensija jāņem vērā ES ekonomikas atveseļošanas stratēģijā;

45.  uzskata, ka ambiciozie pielāgošanas plāni pavērs iespējas videi draudzīgas nodarbinātības jomā Eiropā, kas palīdzēs ceļā uz ekonomiku bez oglekļa emisijām, un aicina Komisiju un dalībvalstis censties panākt ilgtspējīgāku ekonomisko izaugsmi it visur Eiropā;

46.  uzsver, ka sociāli vājākām kopienām vai grupām jānodrošina pietiekams atbalsts attiecībā uz augstajām pielāgošanās pasākumu izmaksām;

47.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu līdz 2011. gadam izstrādāt pamatnostādnes un novērošanas mehānismus attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi uz veselību; uzsver pārnēsājamo slimību izplatības draudus un smago ietekmi uz elpošanas ceļu veselību un nepieciešamību izglītot Eiropas iedzīvotājus par efektīviem profilakses pasākumiem, kurus iesaka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs;

48.  uzsver, ka klimata pārmaiņu ietekme uz veselību, iespējams, visskaudrāk skars vistrūcīgākās kopienas un nabadzīgākās, kā arī visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas, piemēram bērnus, vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar veselības problēmām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi apsvērt adaptācijas pasākumus saistībā ar nevienlīdzību veselības jomā un šiem pasākumiem būtu jāveicina tāda rīcība, kas nodrošina papildu labumu veselības jomā;

49.  uzsver, kā nepieciešams pastiprināt pašreizējās dzīvnieku slimību uzraudzības un kontroles sistēmas;

50.  atzīst to, ka veselības aprūpes nozare ir nozīmīga adaptācijas procesā; aicina ES atbalstīt centienus samazināt šīs nozares izraisītās oglekļa emisijas un nodrošināt atbilstīgu finansējumu adaptācijas pasākumiem veselības aprūpes jomā;

Infrastruktūra

51.  uzsver, ka jānodrošina, lai spēkā esošajos tiesību aktos par rūpniecības atļauju piešķiršanu un ietekmes uz vidi novērtējumu būtu prasība katrā plānotajā infrastruktūras vai sertificētas rūpnieciskās darbības projektā pilnībā ņemt vērā klimatisko apstākļu prognozi nākotnē un ar to saistītos riskus, vienlaikus saglabājot noteiktu adaptācijas spēju; norāda uz to, ka daudzos gadījumos saprātīgāk būtu neizstrādāt jutīgas teritorijas, nevis celt aizsargvaļņus, gatavojoties klimata pārmaiņu kaitīgai ietekmei;

52.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai ietekmes uz vidi novērtējumos attiecīgā gadījumā tiktu kopumā ņemti vērā iespējamie dažādie adaptācijas varianti, ja vien šādi varianti ir zinātniski pamatoti;

53.  aicina Komisiju tuvākajā laikā izstrādāt metodoloģijas infrastruktūras projektu klimatizturības noteikšanai, tostarp arī izmaksu un ieguvumu analīzei un alternatīvu noteikšanai;

54.  iesaka Komisijai izvērtēt iespējas veicināt atbilstīgu zemes izmantojuma plānošanu (tostarp riska un apdraudējumu kartēšanu), kā vienu no iespējām, ko tā plāno izpētīt saistībā ar valsts un privāto ieguldījumu ietekmes uz klimatu novērtējumu;

55.  mudina Komisiju īstenot tās plānu iekļaut klimata ietekmes aspektus būvnormatīvos (piemēram, Eirokodos), lai uzlabotu to ēku pretestību, kas atrodas riskam pakļautās teritorijās;

56.  uzskata, ka no mikroklimatiskā viedokļa ir jāizvairās no būvniecības, kas traucē ūdens notecei blīvi apdzīvotos apgabalos un pilsētās;

Transports

57.  pauž nožēlu par to, ka Baltajā grāmatā nav pievērsta pietiekama uzmanība transporta nozarei, kaut arī tā ir atbildīga par 27 % no ES siltumnīcefekta gāzu emisijas un šajā nozarē nepieciešami efektīvi adaptācijas pasākumi;

58.  uzsver, ka transporta nozarei arī jābūt Eiropas stratēģijas klimata pārmaiņu jomā neatņemamai daļai, un aicina Komisiju, cik drīz vien iespējams, iesniegt Eiropas klimata un transporta tiesību aktu kopuma priekšlikumu;

59.  uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt kravu novirzīšanu uz citiem transporta veidiem kā vienu no līdzekļiem, lai virzītos uz transporta nozares oglekļa emisijas samazinājumu;

60.  uzsver, ka visās transporta jomās jāsāk pakāpeniski iekļaut cenā ārējās izmaksas, kas saistītas ar adaptāciju klimata pārmaiņām;

61.  uzskata, ka nepieciešamo adaptācijas pasākumu ekonomiskās, sociālās un finansiālās sekas transporta nozarē, piemēram, transporta nozares reorganizācija (proti, kravu novirzīšana uz citiem transporta veidiem), nav pietiekami pārzinātas un plānotas; aicina Komisiju noteikt rādītājus neaizsargātības pret klimata pārmaiņām noteikšanai un metodes paraugprakses un pieredzes apmaiņai attiecībā uz šīs nozares atsevišķām jomām (dzelzceļa, ceļu, gaisa un jūras transportu);

62.  lūdz Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvu politiku mobilitātei pilsētās, attīstot sabiedrisko transportu, kombinējot vairākus transporta veidus un izmantojot automatizētas transporta sistēmas, lai tādējādi novērstu sastrēgumus un piesārņojumu lielās pilsētu aglomerācijās;

63.  uzsver arī ‐ lai veicinātu mūsdienīgu un ilgtspējīgu transporta politiku, ES finanšu plānošanas 2014.–2020. gada periodā jāpiešķir pienācīgs finansiālais atbalsts prioritāriem Eiropas dzelzceļa tīkla, jūras transporta un ūdensceļu projektiem;

64.  uzsver, ka jāturpina likumdošanas process saistībā ar “Eirovinjetes” direktīvu, lai veicinātu ārējo izmaksu internalizāciju, pamatojoties uz “maksā piesārņotājs” principu un izveidojot līdzvērtīgus konkurences apstākļus dažādiem transporta veidiem;

Enerģētika

65.  uzsver, ka klimata pārmaiņas būtiski ietekmē energoapgādi un pieprasījumu ES dalībvalstīs;

66.  aicina Komisiju veikt nākotnes enerģētikas scenāriju vispusīgu analīzi, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi uz infrastruktūru un enerģijas pieprasījumu;

67.  aicina Komisiju izpētīt, vai elektroenerģijas ražošanas iespējas no atjaunojamiem un fosiliem enerģijas avotiem mainīsies klimata pārmaiņu dēļ, un īpašu uzmanību vērš uz termoelektrostaciju dzesēšanas problēmu un ar to saistītajām sekām;

68.  saistībā ar reaktoru dzesēšanu atzīmē, ka karstuma viļņu laikā kodoliekārtu drošība ir īpaši apdraudēta, tā ir problēma, kura var īpaši negatīvi ietekmēt apkārtējos ūdeņus, kā arī piegādes pasūtījumu drošumu;

69.  atzīmē, ka ekstremāli laika apstākļi, piemēram, plūdi un vētras, var bojāt elektrostacijas, elektrības stabus, apakšstacijas un elektrības sadales skapjus vai uz laiku apturēt to darbību; uzskata ‐ lai apmierinātu nepieciešamību pēc tīklu elastīguma, nepieciešami daudzveidīgi un izturīgi elektroenerģijas tīkli, kā arī jānostiprina vietējie un starptautiskie augstsprieguma tīkli;

70.  uzsver, ka klimata pārmaiņu dēļ mainīsies enerģijas izmantošana ēkās un lielākā problēma, kura šajā sakarā jārisina, ir ēku pārkaršana; uzskata, ka īpaša uzmanība šajā jautājumā jāvelta dabiskai dzesēšanai, mehāniskai dzesēšanai, enerģijas galapatēriņa efektivitātei un labai telpiskai plānošanai;

71.  uzskata, ka, īstenojot inteliģentu enerģētikas politiku, ar ko aktīvi veicina atjaunojamos energoresursus, decentralizētu energoapgādi un paaugstinātu energoefektivitāti, attiecīgajās teritorijās var ne tikai palīdzēt novērst klimata pārmaiņu sekas, bet arī radīt iedzīvotājiem jaunas ekonomiskās iespējas un izredzes;

72.  uzsver, ka pasākumi attiecībā uz energoapgādi un piekļuvi enerģijai ir jānosaka kontekstā ar solidaritāti starp dalībvalstīm un ka ES ir jāveicina pasaules politikas pievēršanās lielākai energoefektivitātei un atjaunojamo energoavotu (AEA), piemēram, zemas oglekļa emisijas enerģijas avotu, izmantošanas veicināšanai;

73.  aicina dalībvalstis līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt vērienīgus, vispusīgus un reālus valstu rīcības plānus saskaņā ar ES noteiktajiem modeļiem un parametriem, ievērojot, ka katras dalībvalsts vajadzības pēc enerģijas, kas iegūta no atjaunojamiem avotiem, galvenokārt jāapmierina ar vietējo ražošanu, bet mehānisms statistiskai no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas pārvietošanai starp dalībvalstīm ir jāizmanto tikai tādos gadījumos, kad to var atzīt par pilnībā pamatotu;

74.  uzsver, ka neatliekama prioritāte ir jāpiešķir papildpasākumiem Kopienas stratēģijas veicināšanai, kuras mērķis ir līdz 2020. gadam panākt energoefektivitātes paaugstināšanu par 20 %; turklāt uzskata par vajadzīgu kontekstā ar pašreizējo energoefektivitātes rīcības plānu izvērtēšanu apsvērt iespēju padarīt šo mērķi juridiski saistošu Kopienas līmenī;

Bioloģiskā daudzveidība

75.  ņemot vērā to, ka Natura 2000 ir galvenais balsts ES politikas centieniem saglabāt ekosistēmas mainīgajos klimatiskajos apstākļos, prasa aktīvi pārvaldīt Natura 2000 teritorijas, un citas attiecīgās teritorijas, saņemot no ES un dalībvalstīm pienācīgu finansējumu un cieši sadarbojoties un apspriežoties ar vietējām kopienām, un turklāt uzsver, ka vajadzīgas vadlīnijas, lai nodrošinātu dabisko platību savienojamību, kā arī caurlaidīgu ainavu veidošanu; uzsver ‐ kā tas jau ir teikts Komisijas ietekmes novērtējumā (SEC(2008)2887), kas pievienots Komisijas paziņojumam “Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām sugām” ‐ vēl joprojām ir daudz jāpēta invazīvo sugu invāzijas apjomi un to pārvietošanās ceļi, to ietekme uz ekosistēmām un klimata pārmaiņu ietekme uz bioloģiskajām invāzijām;

76.  uzsver, ka jūras un sauszemes ekosistēmu noturība galu galā ir atkarīga no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas;

77.  uzsver, ka spēkā esošie ES tiesību akti, piemēram, Ūdens pamatdirektīva(10) un Jūras vides stratēģijas pamatdirektīva(11), var palīdzēt risināt ekosistēmu noturības problēmu Eiropā, ja vien apsaimniekošanas plānos tiks iestrādāta ekosistēmiskā pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt šo politikas virzienu īstenošanai visaugstāko prioritāti;

78.  uzsver, cik svarīgi ir pētīt svešu sugu invāziju Eiropas ekosistēmās (piemēram, tropiskās jūras sugas Vidusjūrā) un izstrādāt piemērotus politikas virzienus, lai ar to cīnītos;

Pilsētvide

79.  uzsver to, ka pilsētu teritorijās Eiropā dzīvo gandrīz 75 % iedzīvotāju un klimata pārmaiņas ir viens no apstākļiem, kas ietekmē dzīves kvalitāti pilsētās un lielpilsētās; mudina Eiropas Vides aģentūru pētīt klimata pārmaiņu sagaidāmo ietekmi uz pilsētu mikroklimatiem (piemēram, ņemot vērā pilsētu vides izraisīto karstuma salu efektu);

Migrācija

80.  uzsver, ka klimata pārmaiņas visticamāk izraisīs lielas migrācijas plūsmas vides stāvokļa dēļ no reģioniem, no kuriem šobrīd jau nāk lielākās migrantu plūsmas uz Eiropu (Āfrika, Tuvie Austrumi, Dienvidāzija un Dienvidaustrumāzija);

81.  uzsver, ka, ilgtermiņā plānojot attīstības palīdzības politiku, jāņem vērā migrācija vides stāvokļa dēļ, lai migrācijas izcelsmes valstīs tiktu veikti savlaicīgi novēršanas pasākumi un atbilstīgas humanitārās palīdzības pasākumi;

Kultūras mantojums

82.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt adaptācijas pasākumus, kuros ņemti vērā visi Eiropas kultūras mantojuma aspekti;

Struktūra un pārvaldība

83.  uzsver, ka vietējās un reģionālās iestādes ir jāuzskata par galvenajām dalībniecēm cīņā pret kaitīgajām klimata pārmaiņu sekām;

84.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstīga līmeņa intervenci, starpnozaru integrāciju un ar vides apsvērumiem pamatotu elastīgu pieeju, lai palielinātu īstenoto pasākumu lietderību;

85.  aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot jautājumu par adaptāciju, izmantot saskaņotu pieeju, lai visā ES nodrošinātu teritoriālo kohēziju;

86.  uzskata, ka jāveic pasākumi, lai sabalansētu ekonomiski novatorisku un ilgtspējīgu rīcību ar dabiskās vides aizsardzību un tādējādi samazinātu konfliktu starp ekoloģiskajām un ekonomiskajām interesēm;

87.  mudina Komisiju rīkoties saistībā ar priekšlikumiem ieviest obligātas valsts un reģionālas adaptācijas stratēģijas;

88.  aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu pieeju attiecībā uz apdrošināšanas nozares iesaistīšanu jautājumu risināšanā par riska izpratni un riska dalīšanu;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis veidot valsts un privātā sektora partnerības, kas nepieciešamas, lai radītu ilgtermiņa, spēcīgu un efektīvu ar klimatu saistīto risku pārvaldības sistēmu (kurā būtu ņemti vērā visi aspekti ‐ no ārkārtas situāciju paredzēšanas līdz riska dalīšanai un glābšanas pasākumiem), kura darbotos spēcīgā valsts varas iestāžu vadībā un ar šo iestāžu līdzdalību;

90.  uzskata, ka Lisabonas līguma 349. pantā minētie attālākie reģioni sevišķi izjūt klimata pārmaiņu sekas, jo tie ir īpašā situācijā un atrodas subtropiskajās klimata zonās, tādēļ Komisijai tiem būtu jāvelta pastiprināta uzmanība; prasa Komisijai šiem reģioniem izstrādāt ietekmes novērtējumu un specifisku rīcības plānu, kā arī atbalstīt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp šo reģionu vietējām pārvaldes iestādēm un trešo kaimiņvalstu reģionālajām iestādēm;

91.  lūdz Komisiju pilnībā izmantot jaunās tiesības, kas tai piešķirtas ar Lisabonas līguma 260. pantu, lai izpildītu savu līgumu uzraudzītājas lomu;

Finansējums

92.  uzsver, ka ES budžets pašreiz neatspoguļo ES politikas prioritātes attiecībā uz adaptāciju klimata pārmaiņām;

93.  mudina Komisiju saistībā ar spēkā esošās daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanu galveno uzmanību pievērst ES budžeta piemērotībai ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanai; uzsver, ka nākamai daudzgadu finanšu shēmai jābūt izteikti pieskaņotai klimata pārmaiņām un jo īpaši adaptācijas pasākumiem, nodrošinot nepieciešamo līdzekļu pieejamību;

94.  mudina Komisiju saistībā ar ES budžeta pārskatīšanu, kā arī lai nodrošinātu, ka tajā paredzēti risinājumi klimata pārmaiņu ietekmei, ierosināt apliecināšanas procedūru attiecībā uz adaptāciju klimata pārmaiņām;

95.  prasa, lai nākotnē klimata pārmaiņu jautājumiem tiktu piešķirta prioritāte, jo īpaši integrējot Eiropas Savienības politikas virzienos adaptācijas stratēģiju tām;

96.  prasa būt ļoti rūpīgiem, izvērtējot un apstiprinot to projektu priekšlikumus, kas tiek finansēti no ES līdzekļiem un kas ir saistīti ar energoefektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu un infrastruktūras izveidi;

97.  uzsver, ka klimata pārmaiņu novēršanai un vides aizsardzībai noteiktie mērķi ir jāintegrē ES kohēzijas politikas konverģences un izaugsmes mērķos, tomēr ar tiem nav jāizstāj tradicionālie struktūrpolitikas uzdevumi;

98.  mudina Komisiju steidzamā kārtā un saskaņā ar ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju(12) iesniegt ceļvedi katras nozares to subsīdiju reformām, kuras būtiski negatīvi ietekmē vidi, lai ar laiku šīs subsīdijas atceltu pilnībā; turklāt uzsver, ka līdzekļus, kas iegūti, pateicoties šai reformai, jānovirza adaptācijas centieniem un videi draudzīgām darbavietām;

99.  uzsver, ka dažādiem ekonomikas atlabšanas plāniem piešķirtais finansējums būtu jāizmanto arī kā ieguldījumi adaptācijas pasākumos un jebkurā gadījumā būtu jāņem vērā to drošums attiecībā uz klimata ietekmi;

100.  uzsver, ka, pielāgojoties klimata pārmaiņām, svarīgs ir riska novēršanas princips; aicina Komisiju izstrādāt attiecīgas pieejas, lai nodrošinātu, ka izmaksas, kas rodas sakarā ar to, ka nav veikti adaptācijas pasākumi, nebūtu jāsedz sabiedrībai;

101.  atbalsta Komisiju tās prasībā, lai Padome atsāktu Solidaritātes fonda regulas pārskatīšanas procesu, lai tādējādi efektīvāk, elastīgāk un savlaicīgāk varētu risināt jautājumus saistībā ar dabas vai cilvēka izraisīto katastrofu nodarīto kaitējumu;

102.  uzsver, ka liela daļa ienākumu, kas gūti kvotu izsolēs saskaņā ar Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS), tostarp aviācijas un jūras transporta kvotu izsolēs, būtu jāparedz tam, lai dalībvalstis un jaunattīstības valstis varētu cīnīties pret klimata pārmaiņām; uzskata, ka paredzot šos līdzekļus, arī jānodrošina atbalsts ilgtspējīgiem transporta veidiem Eiropā, piemēram, dzelzceļa transportam; aicina finansējumu no ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas, kurš jau paredzēts Kopienas solidaritātes un izaugsmes mērķiem (10 % no kopējā izsolāmo kvotu apjoma) sadalīt par labu dalībvalstīm ar zemākiem ienākumiem, izmantojot to vienādā apjomā gan adaptācijas pasākumiem, gan riska mazināšanas pasākumiem;

103.  aicina ņemt vērā katras dalībvalsts vai reģiona jutīgumu pret klimata pārmaiņām, piešķirot līdzekļus, kas iegūti no emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas un citiem Kopienas avotiem, kuri paredzēti, lai palīdzētu dalībvalstīm pielāgoties klimata pārmaiņām;

104.  atzīst rūpnieciski attīstīto valstu vēsturisko atbildību par pašreizējo temperatūras paaugstināšanos; atgādina par saviem apgalvojumiem 2010. gada 10. februāra rezolūcijā, tostarp par to, ka ES saistībām attiecībā uz klimata jomas centienu finansēšanu jaunattīstības valstīs jābūt jaunām un jāpapildina pašreizējās OAP saistības un tās nevar būt atkarīgas no dalībvalstu ikgadējām budžeta procedūrām;

Ārējā dimensija

105.  atgādina, ka saskaņā ar Kopenhāgenas vienošanās 8. punktu adaptācijas pasākumi jāiekļauj visās ES ārpolitikas jomās;

106.  uzsver, ka ekosistēmiskie pakalpojumi, kā arī ekosistēmu izturība ir jo īpaši nozīmīgi visnabadzīgākajās valstīs(13); uzsver, ka politikas virzieni adaptācijas klimata pārmaiņām jomā, jo īpaši attiecībā uz ekosistēmu izturību, pienācīgi jāņem vērā visās starptautiskās sarunās, tostarp tirdzniecības sarunās;

107.  pauž stingru pārliecību, ka Eiropas Savienībai jāsaglabā un jāpastiprina vadošā loma starptautiskajā cīņā pret globālo sasilšanu, un uzskata, ka jebkāda kavēšanās ar šādu pasākumu veikšanu palielinās nelabvēlīgu vides, ekonomikas un sociālo seku risku un, visticamāk, radīs lielākas izmaksas;

108.  uzsver, ka, lai nodrošinātu Eiropas rīcības pamatplāna par adaptāciju sekmīgu īstenošanu, viens no noteicošajiem faktoriem būs tā iekļaušana saliedētā un vērienīgā pasaules mēroga nolīgumā (ar juridiski saistošiem mērķiem) par pasākumiem cīņai pret klimata pārmaiņām un ka ES jāuzņemas vadošā loma šajā virzībā;

109.  aicina Komisiju apsvērt iespēju nākamajā 8. pamatprogrammā palielināt publisko finansējumu starptautiskajai sadarbībai ar:

Ietekmes un adaptācijas vadības grupa

110.  atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot vadības grupu ietekmes un adaptācijas jautājumos; uzsver, ka ir svarīgi, lai šajā grupā būtu arī reģionālie un vietējie dalībnieki līdztekus valsts pārstāvjiem; lūdz Komisijai nodrošināt, lai Parlamenta pārstāvji, piedalītos šajā grupā kā novērotāji, kā arī ieinteresētas personas no privātā sektora kā eksperti; aicina Komisiju nodrošināt, ka vadības grupa velta īpašu uzmanību vissmagākajai klimata pārmaiņu ietekmei uz veselību, piemēram, ar laika apstākļiem saistīto nāves gadījumu pieaugumam un pārnēsājamo slimību izplatībai;

Komisijas progresa ziņojums

111.  aicina Komisiju līdz 2012. gadam iesniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par panākto progresu, īstenojot iepriekš minēto Balto grāmatu;

o
o   o

112.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 247 E, 15.10.2009., 41. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0042. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0013. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0089. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0019. (6) UNFCCC Lēmuma projekts -/CP.15, Kopenhāgenas vienošanās, FCCC/CP/2009/L.7. (7) OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp. (8) Kopīgais pētniecības centrs ‐ Perspektīvo tehnoloģiju pētniecības institūts: Klimata pārmaiņu ietekme uz Eiropas lauksaimniecību. PESETA-Lauksaimniecības pētījums“, EUR 24107 EN, 2009. (9) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp. (10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko nosaka Kopienas rīcību ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.), kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/32/EK (OV L 81, 20.3.2008., 60. lpp). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.). (12) Pārskats par ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (ES IAS), Padomes dokuments Nr. 10917/06. (13) Convenient solutions to an inconvenient truth: ecosystem-based approaches to climate change, Pasaules Banka, Vides departaments, 2009. gads un The Natural Fix? The role of ecosystems in climate mitigation, UNEP, 2009. gads.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par Kopienu finanšu interešu aizsardzību ‐ krāpšanas apkarošanu ‐ 2008. gada ziņojums (2009/2167(INI))

P7_TA(2010)0155 A7-0100/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Kopienu finanšu interešu aizsardzība ‐ Krāpšanas apkarošana ‐ 2008. gada ziņojums” (COM(2009)0372), tostarp tā pielikumus (SEC(2009)1002 un SEC(2009)1003),

–  ņemot vērā OLAF darbības pārskatu par 2008. gadu(1) un tā otro 2008. gada 19. jūnija pārskatu par to, kā tiek piemērota Padomes 1996. gada 11. novembra Regula (Euratom, EK) Nr. 2185/96 par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām, kā arī pamatnostādnes, ar kurām aizstāj OLAF Vademecum,

–  ņemot vērā OLAF Uzraudzības komitejas darbības pārskatu par laikposmu no 2008. gada jūnija līdz 2009. gada maijam(2),

–  ņemot vērā OLAF Uzraudzības komitejas darbības pārskatu par laikposmu no 2007. gada jūnija līdz 2008. gada maijam(3),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2008. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm(4),

–  ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(5) un jo īpaši sadaļu par ekonomisko noziedzību un korupciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. panta 3. punktu un 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006, ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0100/2010),

Vispārīgi apsvērumi: paziņoto pārkāpumu kopsumma

1.  atzīmē, ka konstatēto pārkāpumu finanšu ietekme ir samazinājusies no EUR 1 024 miljoniem 2007. gadā līdz EUR 783,2 miljoniem 2008. gadā, turklāt samazināšanās notikusi visās izdevumu jomās, izņemot vienīgi tiešo izdevumu un pirmspievienošanās līdzekļu jomas, un kopējā apjoma sadalījums ir šāds:

2.  uzsver, ka jāiekļauj informācija par pārkāpumiem, tā precizējot kopējo to resursu daļu katrā atsevišķā izdevumu kategorijā un dalībvalstī, uz kuru attiecas kļūdas un ir aizdomas par krāpšanu;

3.  uzsver, ka cīņa ar krāpšanu un korupciju ir svarīgs Eiropas iestāžu un visu dalībvalstu pienākums, un tām jānodrošina visi nepieciešamie resursi šo negatīvo parādību efektīvai apkarošanai, lai aizsargātu Savienības un tās nodokļu maksātāju finanšu intereses un cīnītos pret organizēto noziedzību, kura, saskaņā ar valstu rādītājiem, arvien palielina spēju noslēgt slepenas vienošanās iestādēs un jo īpaši veikt krāpšanu attiecībā pret Kopienas budžetu;

4.  pauž nožēlu par to, ka lielu daudzumu ES līdzekļu joprojām izmaksā nepareizi, un aicina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai šos līdzekļus atgūtu;

Pašu resursi

5.  atzinīgi vērtē to, ka aplēstā pārkāpumu kopsumma bija par 12,5 % zemāka nekā 2007. gadā; tomēr atzīmē, ka, tāpat kā iepriekšējos gados, lielākais pārkāpumu skaits tika reģistrēts attiecībā uz televizoriem un monitoriem, un tādēļ aicina Komisiju īpaši stingri uzraudzīt šīs ražojumu kategorijas un veikt nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu zaudētos pašu resursus vai procentu maksājumus; turklāt aicina Komisiju sekmēt pienācīgu līdzsvaru starp importēto preču fiziskajām pārbaudēm un dalībnieku pēcmuitošanas revīziju; aicina dalībvalstis šajā jomā nodrošināt labākus statistikas datus;

6.  uzskata, ka svarīgi ir izstrādāt iedarbīgus tiesību aktus, lai uzlabotu administratīvo sadarbību kaitniecīgas nodokļu prakses novēršanai un iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanai; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas iesniegto priekšlikumu Padomes Direktīvai par administratīvo sadarbību nodokļu jomā (COM(2009)0029); uzsver, ka rūpīgi jāuzrauga gadījumi, kad dalībvalstis atsakās sniegt specifisku informāciju vai veikt administratīvo izmeklēšanu, un Parlamentam jāsniedz skaidra un detalizēta informācija par šādiem gadījumiem;

7.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes Regulas par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā pārstrādātajai redakcijai (COM(2009)0427); uzsver, cik svarīgi ir paaugstināt dalībvalstu atbildību šajā jomā, sākot ar datubāzēs ievadītās informācijas kvalitāti; aicina Komisiju pārbaudīt informācijas precizitāti un nodrošināt, ka visi PVN maksājumi ir iekasēti;

8.  turklāt aicina Komisiju sniegt vispusīgu informāciju, lai varētu salīdzināt dalībvalstu izmaksas, kas rodas, iekasējot parastos pašu resursus, un ieturētās summas šo iekasēšanas izmaksu segšanai;

Lauksaimniecības izdevumi

9.  atzinīgi vērtē to, ka aplēstā pārkāpumu kopsumma bija par 34 % zemāka nekā 2007. gadā; uzsver, ka relatīvi nelielais pārkāpumu skaits varētu būt saistīts galvenokārt ar paaugstināto obligātās ziņošanas slieksni (EUR 10 000), kuru ieviesa ar Komisijas 2006. gada 14. decembra Regulu (EK) Nr. 1848/2006 par pārkāpumiem un par tādu summu atgūšanu, kas nepareizi izmaksātas saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu un informācijas sistēmas organizēšanu šajā jomā(7);

10.  uzsver, cik svarīgi ir pildīt pārkāpumu ziņošanas prasības un pauž nožēlu par nepilnībām, kas konstatētas attiecībā uz Austriju, Zviedriju, Slovākiju un Ungāriju;

11.  aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai efektīvi un iedarbīgi īstenotu Regulu (EK) Nr. 1975/2006(8), ar ko nosaka jaunu pārbaudes kārtību lauku attīstības atbalsta pasākumiem, lai tādējādi nodrošinātu, ka pabalsta saņēmēji pilda savus pienākumus;

12.  piekrīt Revīzijas palātas viedoklim (iepriekš minētā ziņojuma 5.20. punkts), ka integrētā administrācijas un kontroles sistēma (IAKS) ir efektīvs līdzeklis kļūdu vai pārkāpumu riska ierobežošanai tikai tad, ja šo sistēmu pienācīgi izmanto un tajā ievada precīzus un uzticamus datus; pauž nožēlu par būtiskiem trūkumiem, kas konstatēti Apvienotajā Karalistē (Skotijā), Bulgārijā un Rumānijā izmantotajās sistēmās; mudina Komisiju veikt stingrus pasākumus, ja šādas problēmas atkārtojas;

Strukturālie pasākumi

13.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Komisijas vērtējumu pārkāpumu finanšu ietekme bijusi par 27 % mazāka nekā 2007. gadā; attiecībā uz pakārtoto darījumu likumību un pareizību atzīmē Revīzijas palātas 2008. gada ticamības deklarācijā norādīto, ka kohēzijas politikas jomā pieļauto kļūdu līmenis vēl arvien pārsniedz 5 %; pauž bažas par to, ka Itālija, Polija, Apvienotā Karaliste un Spānija ziņojušas par vislielāko pārkāpumu skaitu; tomēr atzinīgi vērtē labo sadarbību ar Komisiju, ko uzsākušas dažas no šīm dalībvalstīm, lai risinātu minētās problēmas, un pauž pārliecību, ka citas dalībvalstis arī līdzīgi sadarbosies; norāda uz Revīzijas palātas atzinumu, kurā uzsvērts, ka strukturālās darbības ir ES budžeta izdevumu joma ar visstingrākajiem noteikumiem un sarežģītākajām pārvaldības procedūrām un ka saskaņā ar Komisijas uzskatiem tas, ka dati par kādā dalībvalstī pieļauto finanšu pārkāpumu lielo skaitu ne vienmēr nozīmē to, ka attiecīgajā valstī ir vairāk kļūdu un krāpšanas gadījumu nekā citās dalībvalstīs, bet gan to, ka attiecīgajā dalībvalstī, iespējams, ir pamatīgāka un stingrāka kontrole; turklāt norāda, ka Eiropas Revīzijas palātas pārskatā par 2008. gada budžeta izpildi nav ņemts vērā 2007.–2013. gada plānošanas periods, attiecībā uz kuru tika ieviestas jaunas administrēšanas un kontroles sistēmas; norāda uz to biežo kļūdu sastopamību, kas saistītas ar neattaisnotiem maksājumiem un publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumiem, un tāpēc uzskata par vēlamu Komisijai ieviest piesardzības pamatnostādnes dalībvalstīm un pašvaldības iestādēm, lai precizētu, kā šos noteikumus piemērot un kā izvairīties no tā, ka pārvaldes iestādes aizstāj Komisijas noraidītos izdevumus, kuri tiek uzskatīti par neattaisnotiem, ar citiem ‐ arī neattaisnotiem izdevumiem;

14.  uzsver, ka kavēšanās ar vadības un kontroles sistēmu apstiprināšanu 2007.–2013. gada programmām varētu būt sarežģījusi kļūdu un iespējamo krāpšanas gadījumu atklāšanu avansa maksājumu jomā; turklāt uzskata, ka ar to saistītā kavēšanās ar starpmaksājumu izdevumiem varētu sekmēt līdzekļu izdošanu steigā, lai iekļautos laikā pirms notiek atbrīvošanās no saistībām; mudina Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt noteikumus par atbrīvošanos no saistībām, lai uzlabotu izdevumu kvalitāti un nodrošinātu kvantitatīvo mērķu sasniegšanu;

15.  atzinīgi vērtē uzlabojumus, ko līdz ar AFIS sistēmu plašāku izmantošanu dažām dalībvalstīm izdevies panākt, lai saskaņotu sistēmas ziņošanai par pārkāpumiem; tā kā ar elektroniskajām ziņošanas sistēmām līdz šim gūti labi rezultāti attiecībā uz datu kvalitāti un ziņošanas termiņu ievērošanu, aicina tās iespējami ātri ieviest dalībvalstīs, kurās šādu sistēmu vēl nav;

16.  aicina dalībvalstis sniegt Komisijai pilnīgāku un uzticamāku informāciju par 2000.–2006. gadā veiktajām finanšu korekcijām; savukārt aicina Komisiju būt stingrai, prasot dalībvalstīm sniegt pilnīgu informāciju un rīcības programmās pedantiski piemērot finanšu korekciju noteikumus;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ieviesusi kopēju krāpšanas novēršanas stratēģiju attiecībā uz strukturāliem pasākumiem, kura izstrādāta sadarbībā ar OLAF, un uzsver, cik svarīga ir efektīvāka sadarbība ar reģionālām iestādēm un kompetentām valsts tiesu iestādēm;

Pirmspievienošanās fondi

18.  pauž nožēlu par to, ka desmit jaunajās ES dalībvalstīs aplēstā pārkāpumu kopsumma ir palielinājusies par 8 %, savukārt divās jaunākajās dalībvalstīs ‐ par 152 %, bet atgūto līdzekļu daudzums salīdzinājumā ar 2007. gadu samazinājies par 15,6 %; aicina jo īpaši Bulgāriju un Rumāniju palielināt administratīvo veiktspēju ES līdzekļu pārvaldīšanā, novērst esošos un iespējamos interešu konfliktus līdzekļu pārvaldībā, uzlabot publiskā iepirkuma procedūru pārraudzību un pārredzamību centrālā, reģionālā un vietējā līmenī un steidzami ieviest nepieciešamos piesardzības, korektīvos un/vai disciplināros pasākumus un informēt par tiem Komisiju; atzīst un atbalsta Bulgārijas un Rumānijas veiktos pasākumus, lai uzlabotu dalītās pārvaldības un finanšu kontroles standartus atbilstīgi Komisijas ieteikumiem;

19.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai mazinātu riskus, ko rada ļoti mainīgā vide, kurā darbojas Paplašināšanās ģenerāldirektorāts, un nodrošinātu efektīvu iekšējās revīzijas pasākumu daudzgadu plānošanu; turklāt aicina Komisiju steidzami saskaņā ar centralizētās pārvaldības kārtību pieņemt īpašu ex post kontroles politiku, izmantojot 2008. gadā gūto pieredzi un pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt izmaksu lietderīgumu;

20.  uzver, ka jāturpina noteikt ar pirmspievienošanās finansējumu sasniedzamie stratēģiskie uzdevumi, kas minēti Revīzijas palātas specializētajā ziņojumā par pirmspievienošanās finansējumu Turcijai, lai varētu vieglāk novērtēt īstenoto projektu saistību ar vispārējiem mērķiem; uzskata, ka par uzdevumiem un rezultātiem vajadzētu informēt pārskatāmi;

21.  uzsver, ka Komisijai jāturpina izstrādāt iniciatīvas, ar kurām uzlabo projektu koncepcijas un to īstenošanu; uzsver, ka ir jāuzlabo mehānisms ziņošanai par projektu īstenošanu un tajos ietverto pasākumu veikšanu un rezultātiem; uzskata par nepieciešamu nodrošināt, ka par projektu iznākumu (rezultātiem un ietekmi) ziņo katra projekta beigās un pienācīgos intervālos pēc tam, lai informāciju par projekta gaitu varētu izmantot, turpmāk plānojot projektus;

Tiešie izdevumi

22.  norāda, ka ārējā palīdzība ir nozare, ko arvien vairāk skar pārkāpumi un krāpšana;

23.  prasa, lai Komisija pievērš uzmanību problēmai, kas saistīta ar projektu dubultu finansēšanu;

24.  uzsver to, ka aizvadītajos piecos gados ES Apvienoto Nāciju Organizācijai maksājusi vairāk nekā EUR 1 miljardu gadā; tāpēc atgādina, ka ir nepieciešams pastiprināt OLAF starptautiskās pilnvaras un nodrošināt šo iestādi ar visiem nepieciešamajiem tiesiskajiem līdzekļiem, lai tā varētu kontrolēt šos arvien pieaugošos tiešos izdevumus; aicina Komisiju sniegt Eiropas Parlamentam aktuālāko informāciju par šo jautājumu;

Integrēta iekšējās kontroles sistēma

25.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par pieļaujamā kļūdas riska jēdzienu (COM(2008)0866), kas veido pamatu diskusijai par šo jautājumu, un aicina Komisiju uzmanīgi sekot attīstības gaitai šajā jomā; uzskata, ka katrā jomā varētu noteikt dažādas pieļaujamo kļūdu robežvērtības, ņemot vērā to attiecīgās īpatnības un noteikumus; mudina Komisiju pienācīgi ņemt vērā to, ka nepieciešams veikt arī citus pasākumus, lai uzlabotu ES fondu pārvaldību (piemēram, padarot kontroles sistēmas efektīvākas un pielāgojot tās izdevumu kategorijām vai vienkāršojot attiecīgos tiesību aktus);

26.  uzskata, ka ikgadējiem kopsavilkumiem, ko Komisijai iesniedz dalībvalstis, jābūt stingrākam juridiskajam pamatam nekā tas, ko izmanto pašreiz (Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (Finanšu regula) 53.b panta 3. punkts); tādēļ aicina saistībā ar Finanšu regulas pārskatīšanu šajos kopsavilkumos sniegt izsmeļošu kvalitatīvo analīzi par katras dalībvalsts veiktās revīzijas rezultātiem; turklāt uzskata, ka Komisijai ir svarīgi turpināt veicināt struktūrfondu “uzticības līgumus” ar dalībvalstīm, vienlaicīgi nodrošinot papildu garantijas saistībā ar dalībvalstu kontroles sistēmām un veidojot ciešākas saites ar neatkarīgām augstākā līmeņa revīzijas iestādēm;

Lielāka pārredzamība un cīņa pret krāpšanu, korupciju un finanšu noziegumiem

27.  atzīmē to, ka publiskais iepirkums ir viena no jomām, kas visvairāk pakļauta nepareizas pārvaldības, krāpšanas un korupcijas riskam, un ka šādas nelikumīgas darbības grauj tirgu, patērētājiem palielina preču un pakalpojumu cenas un maksājumus, kā arī izraisa iedzīvotāju neuzticēšanos Eiropas Savienībai; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi apsvērt pašreizējos publiskā iepirkuma noteikumus un iesniegt priekšlikumus to uzlabošanai; atzīst arī sasniegumus, kas gūti lielākas pārredzamības nodrošināšanā saistībā ar ES finanšu līdzekļu saņēmējiem, un aicina Komisiju izstrādāt sistēmu, saskaņā ar kuru tiek publiskoti minēto saņēmēju saraksti vienā tīmekļa vietnē neatkarīgi no attiecīgās pārvaldes iestādes, sniedzot precīzu, salīdzināmu informāciju par visām dalībvalstīm vismaz vienā no ES darba valodām; turklāt aicina Komisiju iejaukties, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis sniedz uzticamu, viendabīgu informāciju par ES finanšu līdzekļu saņēmējiem, kas ir jāiekļauj agrīnās brīdināšanas sistēmā un izslēgšanas gadījumu centrālajā datubāzē;

28.  aicina Komisiju savlaicīgi uzsākt diskusijas un apspriedes ar ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību, par visiem aspektiem, kas saistīti ar Eiropas prokuratūras izveidi, lai apkarotu noziegumus, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pantā, un aktīvāk īstenot visus šīs iestādes izveidei nepieciešamos pasākumus;

29.  mudina Padomes prezidentvalsti pilnvarot Komisiju apspriest un pēc iespējas īsākā laikā noslēgt krāpšanas novēršanas nolīgumus ar Andoru, Monako un Sanmarino, kā arī vēlreiz apspriest plašāku nolīgumu ar Šveici;

30.  uzsver, ka ES finanšu interešu aktīvai aizsardzībai nepieciešams pastiprināt cīņu pret finanšu un ekonomiskiem noziegumiem; aicina dalībvalstis pilnā apjomā īstenot attiecīgos Savienības instrumentus, tostarp 2000. gada Konvenciju par savstarpēju tiesisko palīdzību un tās protokolu par banku darījumiem, Pamatlēmumu par konfiskācijas rīkojumiem (2006/783/TI)(9) un Pamatlēmumu par finansiālām sankcijām (2005/214/TI)(10);

31.  aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu par aizliegumu savstarpēju atzīšanu, jo īpaši attiecībā uz finanšu jomas profesijām, piemēram, neļaujot krāpšanā pieķertiem likumpārkāpējiem ieņemt uzņēmumu vadītāju amatus;

32.  aicina Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu un sagatavot priekšlikumu par ES acquis paplašināšanu uz vienotām definīcijām par nodarījumiem finanšu un ekonomikas noziegumu jomā;

33.  uzskata, ka Savienības finanšu interešu aizsardzībai ir nepieciešams apturēt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelegālās darbības, kas notiek ar ārzonu starpniecību; aicina Komisiju apsvērt iespēju aizliegt tiem uzņēmumiem, kuri darbojas ar ārzonu starpniecību, slēgt darījumu līgumus ar Eiropas Savienībā reģistrētiem uzņēmumiem, ja ārzonas teritorija, kurā pirmie reģistrēti, vienpusēji kavē sadarbības nolīgumu noslēgšanu ar Savienību;

34.  atzīmē, ka atbilstoši Eirobarometra 2009. gada datiem 78 % Savienības iedzīvotāju piekrīt viedoklim, ka korupcija ir nopietna problēma viņu valstī; aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties nodrošināt nepieciešamos resursus, lai nepieļautu, ka ES finanšu līdzekļu izmantošanu apdraud korupcija, aktīvāk konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, kas saistīti ar krāpšanu, nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un citiem ar to saistītiem noziegumiem, kā arī piemērot skaidrus un pārredzamus noteikumus attiecībā uz politiski ietekmējamām personām saskaņā ar Trešo direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (Direktīva 2005/60/EK)(11); aicina Komisiju pēc iespējas drīz izstrādāt rādītājus, ar kuriem kvantitatīvi novērtēt centienus korupcijas apkarošanā, pievēršot īpašu uzmanību publiskā iepirkuma jomai atbilstīgi Stokholmas programmas noteikumiem; prasa veicināt līdzekļu atgūšanas biroju plašāku sadarbību, lai uzlabotu līdzekļu konfiskāciju; aicina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, ar kuriem sekmētu labu pārvaldību nodokļu lietās saskaņā ar Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūciju(12) par šo jautājumu un jo īpaši attiecībā uz nodokļu oāzēm;

OLAF darbs

35.  augstu vērtē un atbalsta OLAF darbu un norāda uz nepieciešamību tā pienākumu veikšanā nodrošināt pilnīgu darbības neatkarību, un uzskata, ka birojam ir izšķiroši svarīga loma Eiropas Savienības un tātad arī tās iedzīvotāju finanšu interešu aizsardzībā, kā arī ļoti svarīga nozīme Eiropas iestāžu reputācijas uzturēšanā; tāpēc uzskata, ka vajadzētu izstrādāt cilvēkresursu stratēģiju, kurā būtu noteikta pašreizējā augstā darbinieku kvalitātes līmeņa uzturēšana;

36.  uzskata, ka OLAF, sākot izmeklēšanu, vairāk jāizmanto Komisijas iekšējās revīzijas dienestu darbs, nevis jāpaļaujas galvenokārt uz amatpersonu vai dalībvalstu iesniegto informāciju; uzskata, ka vienlīdz svarīgi ir uzraudzīt, vai un kā Komisijas iekšējās revīzijas dienesti ievēro OLAF rekomendācijas; tādēļ aicina OLAF turpmākajos gada ziņojumos nodrošināt atbilstošus statistikas datus;

37.  uzskata, ka OLAF darbu var padarīt vēl efektīvāku, nodrošinot rūpīgu un sīku izmeklēšanas plānošanu, šajā nolūkā pieņemot ad hoc procedūras regulu un to nosakot par saistošu rokasgrāmatu, ar kuru sekmē SMART uzdevumu un RACER rādītāju izmantošanu izmeklēšanā, uzlabo sadarbību un datu apmaiņu starp OLAF un valstu tiesu iestādēm no izmeklēšanas procesa paša sākuma, kā arī steidzami piemēro gan OLAF “pamatuzdevumu” politiku, gan pēcpārbaudes OLAF veikto izmeklēšanu sākotnējos posmos, un atbilstoši tai paredzot, ka mazāk nozīmīgu krāpšanu izmeklētu citas iestādes, turpretī OLAF varētu turpināt izmeklēt daudzkārtējus neliela apjoma krāpšanas gadījumus, kuros saistībā ar pārkāpumiem strukturālu problēmu dēļ tiek zaudētas lielas summas; tāpēc aicina OLAF nākamajā ziņojumā uzsvērt šajā sakarībā paveikto un norādīt, cik lielā mērā minētais ņemts vērā OLAF darbības rokasgrāmatā, kuru paredzēts drīzumā publicēt;

38.  aicina Komisiju aktīvi iesaistīt OLAF sarunās par visiem sadarbības nolīgumiem, kuru tēma ir krāpšanas apkarošana un informācijas apmaiņa par nodokļu jautājumiem;

OLAF attiecības ar Eiropolu un Eurojust

39.  atzinīgi vērtē praktiskas vienošanās, kas panāktas starp OLAF un Eurojust, lai ciešāk koordinētu cīņu pret finanšu krāpšanu un sadarbotos šajā jomā;

40.  atzinīgi vērtē OLAF un Eurojust sadarbību; atzīmē, ka, Eiropola analītiskos resursus papildinot ar OLAF darbības pieredzi, dalībvalstīm var nodrošināt lietderīgus pakalpojumus un var izvairīties no dublēšanās; aicina OLAF nākamajā gada ziņojumā aprakstīt, kādu ietekmi ir izraisījusi Eiropola statusa maiņa 2010. gada 1. janvārī;

OLAF sadarbība ar dalībvalstīm

41.  pauž nožēlu par nepilnībām, kas norādītas 2008. gada ziņojuma I pielikumā (EK līguma 280. panta īstenošana dalībvalstīs 2008. gadā ‐ (SEC(2009)1002) par to, kādā veidā dalībvalstis atbild uz Komisijas aptauju, un par tās uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem nevar konkrēti atbildēt vai dalībvalstis var viegli izvairīties atbildēt; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju sadarbībā ar dalībvalstīm aptaujā izdarīt izmaiņas, lai to padarītu efektīvu un iedarbīgu;

42.  aicina OLAF turpmākajā ziņojumā sniegt detalizētu to stratēģiju un pasākumu analīzi, kurus veic katra dalībvalsts krāpšanas apkarošanā, pārkāpumu, tostarp korupcijas izraisītu pārkāpumu, novēršanā un to konstatācijā ES līdzekļu maksājumu jomā; uzskata, ka īpašu uzmanību vajadzētu pievērst lauksaimniecības un struktūrfondu līdzekļu izmantošanai; uzskata, ka šādā ziņojumā, sniedzot pilnīgu informāciju par 27 valstīm, vajadzētu analizēt arī valstu tiesu un izmeklēšanas iestāžu pieeju un veikto pārbaužu kvalitāti un daudzumu, kā arī statistiku par tiem gadījumiem, kad valstu iestādes nav veikušas OLAF ziņojumu prasību izpildi, un šādu gadījumu iemeslus; turklāt uzskata, ka ziņojumam vajadzētu kļūt par zināšanu bāzi gan OLAF stratēģijas un prioritāšu labākai noteikšanai, kuras izmantojamas īpašos izmeklēšanas procesos, uzsākot pielāgotas iniciatīvas, un sadarbības uzlabošanai ar dalībvalstīm, gan OLAF un vietējo uzraudzības iestāžu darbības efektivitātes uzlabošanai;

43.  uzsver to, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem ir noteikta prasība dalībvalstīm ziņot par visiem pārkāpumiem ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tā ceturkšņa beigām, kurā šis pārkāpums kļuvis par pirmā administratīvā vai tiesas konstatējuma subjektu un/vai kurā kļuvusi zināma jauna informācija par iepriekš paziņoto pārkāpumu; tāpēc aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, tostarp vienkāršojot valstu administratīvās procedūras, lai samazinātu laikposmu starp pārkāpuma konstatācijas brīdi un brīdi, kad par to tiek ziņots;

44.  aicina Komisiju atsākt procedūru, lai pieņemtu Direktīvu par Kopienas finanšu interešu krimināltiesisku aizsardzību (2001/0115(COD), kuru Padome bloķē kopš 2002. gada, kā arī Regulu par savstarpēju administratīvo palīdzību Kopienas finanšu interešu aizsardzībai (2004/0172(COD), kuru Padome bloķē kopš 2005. gada;

o
o   o

45.  uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Kopienu Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, OLAF Uzraudzības komitejai un OLAF.

(1) http://ec.europa.eu/anti_fraud/reports/olaf/2008/EN.pdf. (2) http://ec.europa.eu/anti_fraud/reports/sup_comm/2008-2009/Activity-report_en.pdf. (3) OV C 295, 18.11.2008., 1. lpp. (4) OV C 269, 10.11.2009., 1. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0090. (6) OV L 390, 30.12.2006., 1. lpp. (7) OV L 355, 15.12.2006., 56. lpp. (8) Komisijas 2006. gada 7. decembra Regula (EK) Nr. 1975/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 attiecībā uz pārbaudes kārtību, kā arī savstarpējo atbilstību saistībā ar lauku attīstības atbalsta pasākumiem (OV L 368, 23.12.2006., 74. lpp.). (9) OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp. (10) OV L 76, 22.3.2005., 16. lpp. (11) OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0020.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2008. gada pārskatu (2009/2166 (INI))

P7_TA(2010)0156 A7-0062/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2008. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15., 126., 175, 208., 209., 271., 308. un 309. pantu, kā arī 5. protokolu par Eiropas Investīciju bankas Statūtiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu par Revīzijas palātas funkcijām,

–  ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par 7., 8. un 9. Eiropas Attīstības fonda 2007. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu(1),

–  ņemot vērā pēc Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa rezolūcijas notikušo vēstuļu apmaiņu starp Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju H. G. Pöttering un P. Maystadt,

–  ņemot vērā 2009. gada 25. marta rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas 2007. gada pārskatiem(2),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas 2006. gada pārskatu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 19. decembra Lēmumu 2006/1016/EK, ar ko Eiropas Investīciju bankai paredz Kopienas garantiju attiecībā uz zaudējumiem, ko var radīt ārpus Kopienas īstenotiem projektiem piešķirti aizdevumi un aizdevumu garantijas(4),

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 6. novembra spriedumu par Lēmuma 2006/1016/EK juridisko pamatu(5),

–  ņemot vērā 2006. gada 28. martā pieņemto EIB informācijas publiskošanas politiku(6),

–  ņemot vērā EIB korporatīvās darbības plānu 2009.–2011. gadam, ko Direktoru padome apstiprināja 2008. gada 16. decembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 10. jūlija spriedumu par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) pilnvarām veikt izmeklēšanu EIB(7),

–  ņemot vērā 2007. gada jūlijā atjaunoto Revīzijas palātas, EIB un Komisijas trīspusējo nolīgumu par Revīzijas palātas veikto revīziju kārtību, kas paredzēta EK līguma 248. panta 3. punktā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Investīciju bankas 2008. gada 27. maijā parakstīto saprašanās memorandu nolūkā veicināt Eiropas Savienības ārējo aizdevumu politikas koordinēšanu,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda un Eiropas Investīciju bankas 2008. gada 9. jūlijā parakstīto saprašanās memorandu attiecībā uz informāciju par bankas politiku, standartiem un procedūrām, kā arī sūdzību izskatīšanu, tai skaitā Eiropas Savienības nepilsoņu un nerezidentu sūdzību izskatīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas pārskatīto politiku attiecībā uz ārzonu finanšu centriem,

–  ņemot vērā EIB Sūdzību biroja 2008. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā EIB iepriekšējo ziņojumu Parlamentam par tā ieteikumu īstenošanu,

–  ņemot vērā Valdei paredzēto EIB Revīzijas komitejas 2008. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. oktobra paziņojumu “No finanšu krīzes līdz augšupejai: Eiropas rīcības programma”(COM(2008)0706),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns” (COM(2008)0800),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par ES stratēģiju 2020. gadam(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0062/2010),

A.  tā kā EIB izveidota ar Romas līgumu un tās galvenais mērķis ir palīdzēt attīstīt kopējo tirgu un mazināt dažādu reģionu attīstības nevienmērību, izmantojot kapitāla tirgus un EIB rīcībā esošos līdzekļus;

B.  tā kā Eiropas Savienības teritorijā EIB galvenokārt finansē darbības, kas saistītas ar sešām politikas prioritātēm, proti, nodrošināt ekonomikas un sociālo kohēziju, gatavoties uz zināšanām balstītai ekonomikai, attīstīt Eiropas transporta un piekļuves komunikāciju tīklus, atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), aizsargāt un uzlabot vidi, kā arī nodrošināt ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un drošu energoapgādi;

C.  tā kā EIB darījumi ārpus Eiropas Savienības pamatā tiek veikti, lai atbalstītu Eiropas Savienības ārējās darbības politikas jomas;

D.  tā kā saskaņā ar Lisabonas stratēģiju EIB ir nolēmusi palielināt parakstīto kapitālu par EUR 67 miljardiem (no EUR 165 miljardiem līdz EUR 232 miljardiem, no kuriem EUR 8,2  miljardus ir samaksājušas dalībvalstis);

E.  tā kā saskaņā ar Statūtiem EIB pēc Lisabonas Līguma ratifikācijas ir pilnvarota izsniegt aizdevumus un garantijas līdz pat 250 % apmērā ne tikai no tās parakstītā kapitāla, bet arī no tās rezervēm, vispārējiem uzkrājumiem un peļņas un zaudējumu pārskata saldo;

F.  tā kā ekonomikas un finanšu krīzes izraisītā kredītresursu trūkuma dēļ ir palielinājušās vajadzības pēc finansējuma;

G.  tā kā EIB galveno uzmanību pievērš MVU, noturīgai, konkurētspējīgai un drošai energoapgādei, klimata pārmaiņu seku mazināšanai, kā arī ieguldījumiem ES konverģences reģionos, kuri īpaši cietuši nesenās ekonomikas lejupslīdes rezultātā;

H.  tā kā ES stratēģijā 2020. gadam izvirzītie mērķi nav sasniedzami bez attiecīga finansējuma un Eiropas Parlaments savā rezolūcijā par ES stratēģiju 2020. gadam 35. pantā pauž uzskatu, ka “nepieciešama lielāka Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas loma, atbalstot ieguldījumus infrastruktūrā, videi saudzīgās tehnoloģijās, jauninājumos un MVU”;

I.  tā kā 2008. gadā EIB aizdevumu apjoms krietni palielinājās (parakstīto aizdevuma līgumu summa sasniedza EUR 57,6 miljardus, bet izmaksātā summa bija EUR 48,6 miljardi, par 10 miljardiem vairāk nekā paredzēts);

J.  tā kā salīdzinājumā ar 2007. gadu parakstīto projektu vērtība palielinājusies par 20,5 %, savukārt salīdzinājumā ar 2006. gadu ‐ par 25,9 %; projektos ES dalībvalstīs 2008. gadā tika īstenoti 89,34 % no EIB darījumiem, un tas ir 2,7 procentpunktu pieaugums salīdzinājumā ar 2007. gadu un 2,25 procentpunktu pieaugums salīdzinājumā ar 2006. gadu;

K.  tā kā salīdzinājumā ar 2007. gadu 2008. gadā par Centrāleiropā un Austrumeiropā īstenotiem projektiem parakstīto līgumu vērtība palielinājās par 17 % līdz pat EUR 6905 miljoniem, kas ir gandrīz divkārša to vērtība 2004. gadā;

L.  tā kā EIB aizdevējdarbība 2008. gadā pa ģeogrāfiskajiem reģioniem ārpus ES bija šāda: Āzijā un Latīņamerikā ‐ EUR 469 miljoni, Austrumeiropā, Dienvidkaukāzā un Krievijā ‐ EUR 170 miljoni, Vidusjūras reģiona valstīs ‐ EUR 1290 miljoni, pirmspievienošanās valstīs ‐ EUR 3453 miljoni, ĀKK valstīs ‐ EUR 561 miljons un Dienvidāfrikā ‐ EUR 203 miljoni,

Piezīmes par EIB 2008. gada pārskatu

1.  atzinīgi vērtē EIB 2008. gada pārskatu un mudina banku turpināt darbību Eiropas tautsaimniecības attīstībai, nodrošinot izaugsmi, radot darba vietas, kā arī veicinot reģionālo un sociālo kohēziju;

2.  ar gandarījumu ņem vērā, ka EIB ir ātri reaģējusi uz globālo ekonomikas krīzi, pašfinansējot sava kapitāla pieaugumu un tādējādi palielinot sniegto aizdevumu apjomu, lai atbalstītu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu; aicina banku turpināt finanšu krīzes pārvarēšanas programmas, jo īpaši dalībvalstīs, kuras krīze skārusi smagi, un turpināt palielināt aizdevumu izsniegšanu šajās valstīs; sagaida, ka EIB finansējums, kas 2009. gadā sasniedza EUR 75 000 miljonus, piesaistīs ieguldījumus reālajā ekonomikā kopsummā par aptuveni EUR 225 000 miljoniem;

3.  norāda, ka 2008. gadā MVU finanšu starpniekiem piešķirtu jaunu kredītlīniju apjoms palielinājās par 42,4 % līdz EUR 8,1 miljardam, no kuriem pēdējā ceturksnī tika realizēti EUR 4,7 miljardi; 2008.–2011. gadam “Aizdevumiem MVU” Eiropā ir paredzēti EUR 30 miljardi.

Lisabonas līguma ietekme

4.  atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas komiteja ir nostiprināta, tās biedru skaitu palielinot no trim līdz sešiem un piešķirot tai pilnvaras pārbaudīt bankas darbības atbilstību labai praksei, kā arī veikt kontu revīziju; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, lai Revīzijas komitejas locekļiem būtu laba pieredze banku uzraudzībā; tomēr uzsver, ka papildus Revīzijas komitejas nostiprināšanai jāveic konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka EIB drīz tiek piemērota pienācīga bankas uzraudzība;

5.  aicina EIB un dalībvalstis apsvērt iespēju, ka papildus dalībvalstīm par bankas akcionāru varētu kļūt Eiropas Savienība (būdama juridiska persona saskaņā ar Lisabonas līgumu), kas savukārt stiprinātu EIB un Komisijas sadarbību;

Banku uzraudzība

6.  norāda, ka 2009. gada jūlijā EIB kļuva par dalībnieci Eirosistēmas monetārās politikas operācijās, kuras tiek veiktas ar Eiropas Centrālo banku (ECB), un ka šis statuss bankai rada saistības caur “Banque Centrale du Luxembourg” (BCL) sniegt ziņojumus ECB (jo īpaši par EIB likviditātes risku pārvaldības sistēmu);

7.  tomēr pauž pārliecību, ka Eiropai vajadzīga vispusīga konsultatīvās uzraudzības sistēma, kurā būtu paredzēts uz EIB attiecināt tādus pašus vispusīgus noteikumus kā uz kredītiestādēm, kā arī īstenot reālu vispusīgu kvalitātes kontroli pār EIB finanšu situāciju, nodrošinot, ka tiek precīzi mērīti tās rādītāji un ievērots profesijas rīcības kodekss;

8.  tādēļ atbalsta ierosinājumu, ka Eiropas Finanšu uzraudzības iestādes sistēmā Eiropas Banku uzraudzītāju komiteju (CEBS) vajadzētu pārveidot par Eiropas Banku iestādi (EBA) ar augstāku kompetenci, un iesaka EBA kompetenci attiecināt uz visām finanšu institūcijām un grupām, kas darbojas vairāk nekā vienā ES dalībvalstī, tostarp arī uz EIB, kā arī aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai šī jaunā finanšu uzraudzības sistēma varētu sākt darbu iespējami ātri;

Budžeta kontrole un pārvaldība

9.  atzinīgi vērtē to, ka, neraugoties uz svārstībām un nenoteiktību tirgū, bankai izdevies saglabāt augsti kvalitatīvu kredītspēju; atzinīgi vērtē arī to, ka tā ir paaugstinājusi finansējuma apjomu no EUR 55 līdz 60 miljardiem, kā arī varējusi izsniegt finansējumu EUR 59,5 miljardu apjomā, kas salīdzinājumā ar 2007. gadu (EUR 54,7 miljardi) ir būtisks pieaugums (8,8 %);

10.  aicina EIB visnotaļ censties nosargāt kredītvērtējumu AAA, no kā izšķirīgi atkarīgs, vai tās aizdevumiem būs garantēti labākie nosacījumi;

Ārējā aizdevuma pilnvaras un ieguldījumu mehānisms

11.  gaida, ka tiks iesniegts EIB ārējā finansējuma termiņa vidusposma pārskats (līdz 2010. gada 30. aprīlim) un Komisijas priekšlikums jaunam lēmumam, ar kuru aizstās Lēmumu Nr. 633/2009/EK; uzskata, ka gan termiņa vidusposma pārskatā, gan Komisijas jaunajā priekšlikumā būtu jāņem vērā ne tikai M. Camdessus vadītās koordinācijas komitejas ieteikumi, bet arī Parlamenta agrākie ieteikumi; jo īpaši prasa EIB ārējās pilnvaras padarīt konsekventākas gan attiecībā uz to, lai visā jauno pilnvaru darbības laikā pietiktu līdzekļu, gan arī attiecībā uz līdzekļu sadalījumu pa ģeogrāfiskajiem reģioniem;

12.  uzsver, ka EIB ārējai darbībai vajadzētu būt saskaņotai ar ES politiskajiem mērķiem, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienību un Līgumā par Eiropas Savienības darbību; uzskata, ka EIB, kuras darbības pamatā ir ES politika, aizdevumi dažādos ES kaimiņvalstu reģionos ir jāpiešķir samērīgi; uzskata ‐ attiecībā uz reģioniem, kuros EIB darbība var pārklāties ar citu reģionālu vai starptautisku no publiskajiem līdzekļiem finansētu finanšu iestāžu darbību, varētu būt nepieciešama skaidra darbu sadale; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Rietumbalkānu investīciju sistēmu; tomēr atkārtoti norāda, ka Komisijas, EIB un ERAB pašreizējais sadarbības nolīgums attiecībā uz finansēšanas darījumiem ES austrumu kaimiņvalstīs, Krievijā un Vidusāzijā ir jāpārskata; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka uzraudzības komiteja (“viedie ļaudis”) piekrīt Eiropas Parlamenta 2009. gada martā pieņemtajiem ieteikumiem attiecībā uz EIB un ERAB labāku savstarpējo sapratni;

13.  atgādina, ka lēmumam par sestā, septītā, astotā un devītā Eiropas Attīstības fonda (EAF) 2006. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu pievienotās 2008. gada 22. aprīļa rezolūcijas(10) 24. punktā Parlaments ierosina, ka budžeta izpildes apstiprināšanas gaitā EIB Budžeta kontroles komitejai tieši iesniedz savu gada pārskatu un izklāsta, kā izmantots ieguldījumu mehānisms; turklāt atgādina, ka EAF resursi ir publiskie līdzekļi, kurus nodrošina Eiropas nodokļu maksātāji, nevis finanšu tirgi;

14.  atkārtoti izsaka nožēlu, ka informācija, kas sniegta EIB gada ziņojumā par ieguldījumu mehānisma īstenošanu, galvenokārt ir finansiāla, bet informācijas par dažādo finansēto programmu rezultātiem ir ļoti maz, vai arī pat vispār nav;

15.  norāda, ka Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(11), gaidāmā pārskatīšana paver iespēju budžeta izpildes apstiprinājuma procedūru attiecināt arī uz ieguldījumu mehānisma projektiem un rezultātiem; aicina Komisiju savā priekšlikumā iekļaut risinājumu, kā šo mērķi varētu sasniegt;

Pārredzamība un krāpšanas apkarošana

16.  ar gandarījumu norāda, ka pēdējos gados EIB sistemātiski veic pasākumus, reaģējot uz Parlamenta sniegtajiem ieteikumiem;

17.  atgādina, ka EIB ir apņēmusies reizi trijos gados oficiāli pārskatīt informācijas publiskošanas politiku (IPP), un atzinīgi vērtē EIB 2009. gada maijā uzsākto sabiedrisko apspriešanu par sūdzību izskatīšanas mehānisma politiku, IPP un pārredzamības politiku; pauž nožēlu, ka 2009. gadā IPP netika pārskatīta, kā bija paredzēts, un sagaida, ka EIB šīs trīs rīcībpolitikas pārskatīs iespējami drīz;

18.  prasa, lai gaidāmajā jaunajā IPP Eiropas Investīciju banka (EIB) nepārprotami konkretizētu informācijas neatklāšanas nosacījumus, iedibinot augstus pārredzamības standartus;

19.  ar gandarījumu norāda, ka pēdējos gados sabiedriska apspriešana ir kļuvusi par EIB pārredzamības politikas neatņemamu daļu; tomēr aicina EIB pievērst lielāku uzmanību ieinteresēto personu iesaistīšanai, nodrošinot tām nepārprotamas dokumentālas norādes par varbūtēju iesaistīšanu konsultācijās vai novērtējuma veikšanā;

20.  atzinīgi vērtē to, ka EIB un īpaši tās galvenais atbilstības nodrošināšanas inspektors rūpīgāk izstrādāja 2009. gada aprīlī publicēto jauno noteikumu kompleksu par iekšējo ziņotāju aizsardzību, kas nodrošina pilnvērtīgu aizsardzību visiem EIB darbiniekiem un jebkurai personai, kura bankai sniedz pakalpojumus; tomēr pievērš bankas uzmanību faktam, ka ārējiem sūdzību iesniedzējiem EIB nenodrošina aizsardzību pret pretpasākumiem, un prasa EIB izpētīt iespējas, kā šo nepilnību varētu novērst;

21.  atbalsta EIB piekopto absolūtas neiecietības politiku pret krāpšanu un korupciju, prasa bankai sadarbībā ar Komisiju ātrāk iedibināt krāpnieku “melno sarakstu”, kā arī izstrādāt un īstenot izslēgšanas sistēmu tādiem uzņēmumiem, kurus EIB un citas daudzpusējās attīstības bankas atzinušas par vainīgiem korupcijā;

22.  atzinīgi vērtē to, ka IPP ir iztulkota visās ES oficiālajās valodās, un aicina EIB arī “Vides informācijas piekļuves politiku”, “EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma politiku” un “EIB pārredzamības politiku” darīt pieejamu visās ES oficiālajās valodās;

Politika attiecībā uz ārzonas finanšu centriem (ĀFC)

23.  atzinīgi vērtē to, ka EIB ir pārskatījusi ĀFC politiku, neaprobežojoties ar spēkā esošo aizliegumu finansēt tādus projektu iniciatorus, kuru galvenā mītne atrodas “nodokļu oāzē”, tādējādi šī jautājuma risināšanā sperot nākamo soli;

24.  ar gandarījumu ņem vērā ĀFC paredzēto jauno EIB politiku, kurā ne vien saglabāts spēkā esošais aizliegums finansēt tādus projektu iniciatorus, kas reģistrēti kādā no “melnā saraksta” ĀFC, bet jo īpaši paredzēts jauns pienākums visiem partneriem (kas reģistrēti “melnajā sarakstā” neiekļautā, tomēr vāji regulētā ĀFC) pirms attiecīgo līgumu parakstīšanas pārreģistrēt savu darbību valstī, kas nav ĀFC, lai attiecībā uz EIB aizdevumu darījumiem pēc 2010. gada 31. marta nodrošinātu, ka neviens EIB aizdevuma saņēmējs nav reģistrēts pat ne vāji regulētā ārzonas finanšu centrā;

25.  prasa EIB pārbaudīt, vai atjauninātā ĀFC politika tiek attiecināta uz līdzekļiem, ko EIB izmanto kā aizdevumus projektu finansēšanai; uzskata, ka EIB būtu jānodrošina, lai pēc projektu pabeigšanas šo līdzekļu radītie ienākumi nevarētu tikt novirzīti uz “nodokļu oāzēm”;

26.  pauž bažas, ka vispārējo aizdevumu piešķiršana un uzraudzība nav pārredzama nodokļu pārvaldības ziņā; atgādina, ka EIB vajadzētu nodrošināt, ka tās aizdevumu saņēmēji neizmanto “nodokļu oāzes” vai citu praksi, kas var veicināt likumīgu vai nelikumīgu izvairīšanos no nodokļiem, piemēram, pārvedumu cenu ļaunprātīgu noteikšanu; šajā sakarībā aicina EIB pieprasīt, lai par saņemto vispārīgo un programmu aizdevumu jebkādu izmantošanu finanšu starpnieki ziņo publiski, tostarp iesniedzot ziņojumu par pasākumiem katrā valstī, kurā tie darbojas;

27.  atzinīgi vērtē EIB grupas Darbības un korporatīvās atbildības pārskatu, kurā sniegta informācija par pasākumiem, kas veikti, lai sasniegtu bankas stratēģiskos mērķus, kuri papildina un stiprina ES politikas mērķus;

Stratēģija un mērķi

28.  atzinīgi vērtē EIB korporatīvo darbības plānu (COP) 2009.–2011. gadam, kurā salīdzinājumā ar 2008.–2010. gada COP ievirzēm banka ir krietni paaugstinājusi savus pamatdarbības mērķus;

29.  uzsver, ka EIB ir aicināta īstenot svarīgu lomu ES stratēģijas 2020. gadam mērķu sasniegšanā; tādēļ aicina banku nodrošināt, ka tās aizdevumi palīdz īstenot stratēģijas mērķus;

30.  norāda, ka EIB galvenie mērķi ir saistīti ar ekonomisko un sociālo kohēziju un konverģenci un it īpaši ar ES kohēzijas politikas konverģences pīlāru;

31.  atzinīgi vērtē EIB ieguldījumu konverģences mērķī, aizdevumos konverģences projektiem izsniedzot EUR 21 miljardu jeb 41 % no kopējiem EIB aizdevumiem ES;

32.  uzsver pievienoto vērtību, ko rada sadarbībā ar Komisiju veiktie pasākumi, kā arī bankas pieeja ‐ struktūrfondu finansētiem intervences pasākumiem nodrošināt papildu atbalstu un ietekmi;

33.  lai atbalstītu kohēziju un novērstu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos valstīs, kuras krīze skārusi vissmagāk, aicina pastiprināt ES dotāciju izmantošanu kopā ar EIB finanšu instrumentiem, it īpaši kohēzijas reģionos, kur pašu līdzekļu piesaistīšana ir īpaši apgrūtināta;

34.  prasa, lai EIB turpmāk sniedz pārskatu par lielākajiem aizdevumiem, kas papildina ERAF dotācijas reģioniem, kur īsteno tehnoloģiski modernas programmas vai programmas, kas saistītas ar atjaunojamiem vai videi saudzīgiem energoresursiem;

35.  uzsver EIB lielo nozīmi, sniedzot atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem finanšu krīzes laikā, ņemot vērā, ka MVU, kuros nodarbināti vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, ir 99 % no visiem ES uzņēmumiem un tādējādi ir Eiropas tautsaimniecības dzinējspēks;

36.  atzīst iestrādātā sviras faktora ietekmi, proti, ka finanšu starpniekiem aizdevums vismaz divkāršā EIB aizdevuma apmērā jāaizdod tālāk MVU, un arī to, ka jaunā iniciatīva “Aizdevumi MVU” uzlabo MVU finansiālo stāvokli; turklāt pieprasa, lai nākamos darbības pārskatus EIB papildina ar sīku informāciju par šo aizdevumu līdzekļu efektīvu izmantošanu, nodrošinot, ka no EIB finansējuma gūtais labums piemērotā veidā tiek daļēji novadīts tālāk MVU, un sniedz informāciju par šo līdzekļu izcelsmi;

37.  šajā sakarībā norāda, ka pēc EIB akcionāru pieprasījuma EUR 30 miljardi ir paredzēti aizdevumiem MVU 2008.–2011. gadā un ka puse šīs summas ir darīta pieejama 2008.–2009. gadā; uzsver, cik svarīgi ir saglabāt augstu pārraudzības līmeni, lai nodrošinātu, ka finanšu partneri neuzkrāj EIB aizdevumus savu bilanču stabilizēšanai;

38.  ņemot vērā, ka ekonomiskā krīze vēl nav beigusies un bezdarba līmenis turpina augt, aicina EIB savā politikā attiecībā uz aizdevumiem MVU uzņemties vairāk riska, tomēr neapdraudot savu AAA kredītvērtējumu; ierosina EIB Eiropas Investīciju fonda 2006. gada riska kapitāla mandātu pielāgot, lai vairāk ņemtu vērā pašreizējo ekonomikas krīzi un vajadzību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem uzlabot piekļuvi kapitālam, kas paredzēts ar risku saistītiem projektiem; pieprasa vismaz divkāršot EIB dalību programmā JASMINE, kas pašlaik sasniedz EUR 20 miljonus;

39.  atgādina ieteikumus, kas iekļauti Parlamenta 2009. gada 25. marta rezolūcijā par Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas 2007. gada pārskatiem(12), kuras 8. punktā tas mudināja EIB “labāk uzraudzīt savus vispārējos aizdevumus, ko tā sniedz MVU atbalstam, un nodrošināt šo aizdevumu veida un galasaņēmēju pārredzamību”; aicina EIB padarīt labāk pārredzamus tos aizdevumus, kurus tā sniedz ar finanšu starpnieku palīdzību, kā arī noteikt skaidrus finansēšanas nosacījumus finanšu starpniekiem un aizdevumu efektivitātes kritērijus;

40.  aicina EIB aizdevumus MVU saskaņot ar struktūrfondu līdzekļu piešķiršanu konverģences reģionos un nodrošināt samērīgu atbalstu dažāda veida MVU;

41.  mudina EIB kvalitatīvāk uzraudzīt MVU atbalstam izsniegto vispārējo aizdevumu raksturu un galīgos saņēmējus un tos padarīt pārredzamākus; ierosina izveidot rezultātu apkopojumu par EIB aizdevumu radīto papildu pozitīvo efektu;

42.  aicina EIB savos gada pārskatos veikt sīkāku un metodoloģiski saskaņotāku analīzi par to finanšu instrumentu piemērošanu, kuri papildina struktūrfondu darbības; šajā sakarībā banka varētu izskaidrot Parlamentam, kā darbojas kopīgi ar Komisiju izveidotais riska dalīšanas finanšu mehānisms; uzskata, ka īpaši svarīga ir šī mehānisma, 7. Pētniecības pamatprogrammas piešķirtā finansējuma un struktūrfondu mijiedarbība;

43.  atzīmē, ka saskaņā ar EIB gada pārskatu 2008. gadā tika pabeigta iniciatīvas JEREMIE (Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem) vērtēšanas fāze; pauž nožēlu, ka šis vērtējums nav pievienots pārskatam;

44.  prasa nākamajam EIB gada pārskatam pievienot sīkāku informāciju par divu 2009. gadā iedibinātu politikas mehānismu (JASMINE (Kopīgās mikrofinanšu institūciju atbalsta iniciatīvas) veikumiem un “Izaugsmes starpmehānisma”) pirmajiem sasniegumiem;

45.  prasa EIB visos gadījumos iespējami vienkāršot sarežģītos un birokrātiskos noteikumus, kādus piemēro dažos projektos, lai padarītu projektu finansēšanu ātrāku un efektīvāku, sevišķi ņemot vērā globālo krīzi;

46.  uzsver, ka Eiropas makroreģioniem paredzēto jauno programmu īstenošanas panākumi ir atkarīgi no darbību koordinēšanas visās politikas jomās, kurām ir teritoriāla ietekme, un no tā, vai makroreģionu finansēšanai izdosies atrast ilgtermiņa risinājumu; tādēļ aicina EIB apsvērt iespēju nākamajā finanšu plānošanas periodā, kas sākas 2014. gadā, šim mērķim papildus ES finansējumam paredzēt EIB un EIF finansējumu;

47.  aicina EIB visnotaļ izvairīties no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) darba dublēšanas ārpus ES teritorijas; atkārto iepriekš minētās Parlamenta 2009. gada 25. marta rezolūcijas 28. punktā sniegtos ieteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valstīs, kur darbojas abas bankas, EIB un ERAB sadarbība būtu labāk strukturēta;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un EIB, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 255, 26.9.2009., 98. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0185. (3) OV C 259 E, 29.10.2009., 14. lpp. (4) OV L 414, 30.12.2006., 95. lpp. (5) Lieta C-155/07 Eiropas Parlaments / Eiropas Savienības Padome; vēl nav publicēta EKT Krājumā. (6) OV C 332, 30.12.2006., 45. lpp. (7) Lieta C-15/00 Eiropas Kopienu Komisija / Eiropas Investīciju banka, Recueil 2003, I-7281. lpp. (8) Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 3. punkts. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0053. (10) OV L 88, 31.3.2009., 253. lpp. (11) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0185.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūcija par nežēlīgajiem slaktiņiem Džosā, Nigērijā

P7_TA(2010)0157 RC-B7-0247/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Nigērijā,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Nigērija ratificējusi 1993. gada 29. oktobrī,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko Nigērija ratificējusi 1983. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Nigērijas Federālās Republikas Konstitūciju un it īpaši tās noteikumus attiecībā uz reliģijas brīvības aizsardzību, kas iekļauti IV nodaļā “Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību”,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  paužot satraukumu par Džosā un tās apkaimē, kas atrodas krustcelēs starp Nigērijas islāmiskajiem ziemeļiem un kristīgajiem dienvidiem, nesen notikušajiem vardarbības uzliesmojumiem, kuros šā gada janvārī un martā etniskajās un reliģiskajās sadursmēs tika nogalināti vairāki simti cilvēku;

B.  tā kā armijai bija būtiska nozīme kontroles pār situāciju nodrošināšanā, bet vienlaikus ir ticis ziņots par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, ko izdarījuši armijas un arī policijas pārstāvji;

C.  tā kā kopienu konflikti Džosā ir regulāra parādība, un lielākie no tiem notikuši 2001., 2004. un 2008. gadā;

D.  tā kā saskaņā ar ziņojumos par cilvēktiesībām sniegto informāciju pēc militārā režīma darbības beigām 1999. gadā reliģiskās vai etniskās sadursmēs ir nogalināti vairāk nekā 14 000 cilvēki;

E.  tā kā ticis ziņots, ka Sarkanā Krusta pārstāvis ir teicis, ka šie notikumi skāruši vismaz divas citas tuvējās kopienas reģionā, kas atrodas tuvu vietai, kur sektu sadursmju rezultātā janvārī tika nogalināti simtiem cilvēku;

F.  tā kā Sarkanais Krusts ziņo, ka vardarbības rezultātā, baidoties par savu dzīvību, šo reģionu cenšas pamest vismaz 5600 iedzīvotāju;

G.  tā kā Džosas reģiona problēmas izriet no ekonomiskās attīstības trūkuma, klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes un spriedzes, kuras pamatā ir gadu desmitiem ilgušais aizvainojums galvenokārt starp kristiešu un animistu pirmiedzīvotāju grupām, cīnoties par auglīgu lauksaimniecības zemju kontroli ar migrantiem un ieceļotājiem no hausu valodā runājošās ziemeļdaļas, kur valda islāms;

H.  tā kā nav iespējams musulmaņus un kristiešus uzskatīt tikai par agresoriem vai tikai par upuriem, jo vēsturiski ir bijis abējādi;

I.  tā kā pašreizējā nestabilitāte liecina par Āfrikas lielākās nācijas trauslumu, jo tuvošanās 2011. gada vēlēšanu kampaņas periodam norit neskaidrībā par politisko vadību prezidenta Yar' Adua slimības dēļ;

J.  tā kā Nigērijas stabilitātei un demokrātijai ir ļoti liela nozīme ārpus tās robežām, jo Nigērija ir viena no šī reģiona un Subsahāras Āfrikas ietekmīgākajām valstīm (Nigērija ir ANO Drošības padomes locekle, pasaules mēroga naftas ražotāja, vadoša ECOWAS valsts un valsts, kas dod ievērojamu ieguldījumu miera uzturēšanā un stabilitātes nodrošināšanā Rietumāfrikā;

K.  tā kā ES ir viens no lielākajiem līdzekļu devējiem Nigērijai un tā kā Eiropas Komisija un Nigērijas federālā valdība 2009. gada 12. novembrī parakstīja Nigērijas un ES valsts stratēģijas dokumentu un valsts indikatīvo programmu laikposmam no 2008. līdz 2013. gadam, un saskaņā ar šiem dokumentiem ES finansēs projektus cita starpā miera, drošības un cilvēktiesību nodrošināšanai;

L.  tā kā ar naftu bagātā valstī, tādā kā Nigērija, konfliktu atrisināšana mierīgā ceļā nozīmē arī taisnīgas piekļuves resursiem un ieņēmumu pārdales nodrošināšanu;

M.  tā kā lielākā daļa no Nigērijas 148 miljoniem iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan Nigērija ir pasaulē astotā lielākā naftas ražotāja;

N.  tā kā pārskatītā Kotonū nolīguma 8. pants paredz, ka ES iesaistās regulārā politiskā dialogā ar Nigēriju par cilvēktiesībām un demokrātijas principiem, tostarp par etnisko, reliģisko un rasu diskrimināciju,

1.  stingri nosoda neseno vardarbību un cilvēku traģisko bojāeju Džosā un tās apkaimē, kā arī izsaka līdzjūtību cietušo piederīgajiem un ievainotajiem;

2.  aicina visas iesaistītās puses atturēties no spēka lietošanas un mierīgiem līdzekļiem censties risināt reliģisko un etnisko grupu domstarpības Nigērijā;

3.  aicina Nigērijas federālo valdību nodrošināt nesenās vardarbības cēloņu izmeklēšanu, kā arī vardarbības aktu vaininieku taisnīgu un pārredzamu tiesāšanu;

4.  aicina Nigērijas federālo valdību steidzami veikt konkrētus pasākumus, lai atbalstītu dažādu etnisko un reliģisko grupu dialogu un atzinīgi vērtē prezidenta vietas izpildītāja Goodluck Jonathan iniciatīvu sapulcināt reliģiskos un kopienu līderus;

5.  aicina plašāk izpētīt konflikta pamatcēloņus, tostarp sociālo, ekonomisko un etnisko spriedzi, un izvairīties no plašiem un vienkāršotiem reliģijā balstītiem skaidrojumiem, kas nedos iespēju rast ilgtermiņa un paliekošu risinājumu šī reģiona problēmām;

6.  aicina Nigērijas iestādes atcelt dažu Nigērijas valsts pārvaldītāju lēmumu izpildīt nāvessodu uz nāvi notiesātajām personām, lai rastu vietas pārpildītajos cietumos, jo tas ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums; aicina Nigērijas valsts pārvaldītājus izrādīt savaldību un arī turpmāk ievērot spēkā esošo moratoriju; atgādina, ka nāvessoda piemērošana ir pretrunā Nigērijas starptautiskajām saistībām;

7.  aicina Nigērijas federālo valdību aizsargāt savus iedzīvotājus, nodrošinot regulāru patrulēšanu visā reģionā, kā arī cīnīties pret vardarbības pamatcēloņiem, nodrošinot vienādas tiesības visiem pilsoņiem un risinot problēmas, kas saistītas ar auglīgu lauksaimniecības zemju kontroli, piekļuvi resursiem, bezdarbu, nabadzību un cīņu pret klimata pārmaiņām; prasa, lai iedzīvotājiem, kuri slaktiņa dēļ bijuši spiesti bēgt, atļautu droši atgriezties savās dzīvesvietās;

8.  mudina ES saskaņā ar pārskatītā Kotonū nolīguma 8. pantu turpināt politisko dialogu ar Nigēriju un šajā kontekstā risināt jautājumus, kas saistīti ar domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību un kas iestrādāti vispārējos, reģionālos vai valsts mēroga cilvēktiesību dokumentos;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas federālajai valdībai, Āfrikas Savienības iestādēm, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.