Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidošana ***II |
| |||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra, otrais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (16626/2/2009 – C7-0049/2010), – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2009)0066), – ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 63. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu un 66. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C6–0071/2009), – ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu, 74. pantu un 78. panta 1. un 2. punktu, – ņemot vērā Reglamenta 72. pantu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A7–0118/2010), 1. apstiprina Padomes nostāju; 2. konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar kopējo nostāju; 3. uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu; 4. uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru organizēt tā publicēšanu “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”; 5. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.
| ||||||||||
| Ēku energoefektivitāte (pārstrādāta redakcija) ***II |
| |||||||||||||
| ||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra, otrais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05386/3/2010 – C7-0095/2010), – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2008)0780), – ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā kuriem Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C6-0413/2008), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu un 194. panta 2. punktu, – ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1), – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 14. maija atzinumu(2), – ņemot vērā Reģionu komitejas 2009. gada 21. aprīļa atzinumu(3), – ņemot vērā Reglamenta 72. pantu, – ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0124/2010), 1. apstiprina Padomes nostāju; 2. apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopējo paziņojumu, kas pievienots šai nostājai rezolūcijai; 3. pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai; 4. konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju; 5. uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu; 6. uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī; 7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem. PIELIKUMS Paziņojumi attiecībā uz 2010. gada 19. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta redakcija) Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojums attiecībā uz LESD 290. pantu “Eiropas Parlaments, Padome un Komisija deklarē, ka Direktīvas 2010/31/ES noteikumi nekādā veidā neskar nostāju, kas iestādēm nākotnē varētu būt attiecībā uz LESD 290. panta īstenošanu vai atsevišķiem tiesību aktiem, kuros būtu šādi noteikumi.” Komisijas paziņojums par darba pārtraukšanas laikposmiem “Eiropas Komisija ņem vērā, ka – izņemot gadījumos, kad tiesību aktos ir paredzēta steidzamības procedūra, – Eiropas Parlaments un Padome uzskata, ka attiecībā uz paziņojumiem par deleģētajiem aktiem ņem vērā iestāžu darba pārtraukšanas laikposmus (ziema, vasara un Eiropas Parlamenta vēlēšanas), lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments un Padome spēj attiecīgajos tiesību aktos noteiktajos termiņos īstenot savas prerogatīvas, un ir gatava attiecīgi rīkoties.” Komisijas paziņojums par ēku energoefektivitātes finansēšanu “Komisija uzsver, cik svarīga nozīme Eiropas būvniecības pārveidošanā par energoefektīvu un zemu oglekļa emisiju nozari ir finanšu instrumentiem. Komisija arī turpmāk aicinās dalībvalstis plaši izmantot resursus, ko piedāvā Eiropas Reģionālās attīstības fonds (patlaban energoefektivitātes paaugstināšanai un atjaunojamās enerģijas izmantošanai mājokļu nozarē var piešķirt līdz 4 % no kopējiem valstij paredzētajiem Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem, kuru apjoms ir EUR 8 miljardi, un šīs summas nāk papildus finanšu atbalstam, kas bez maksimālā ierobežojuma paredzētas ilgtspējīgai enerģijai sabiedriskajās ēkās un komerciāliem un rūpnieciskiem mērķiem izmantotās ēkās). Tāpat Komisija atbalstīs dalībvalstu centienus labāk izmantot visus pieejamos fondus un finansējumu, kas var kalpot kā stimuls turpmākiem ieguldījumiem energoefektivitātē. Komisija arī izskatīs iespēju plašāk izstrādāt pašreizējās iniciatīvas, piemēram, Smart Cities jeb progresīvo pilsētu projektu (SET-Plan (COM(2009)0519), vai izmantot “Saprātīgas enerģijas Eiropai II” budžetu, lai, piemēram, dalītos ar zināšanām vai sniegtu tehnisku palīdzību valstu apgrozības fondu izveidē. Komisija sagatavos pārskatu par dalībvalstu pašreizējiem finanšu mehānismiem un to analīzi, kā arī izmantos šī darba konstatējumus, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu ES. Pēc Direktīvas 2010/31/ES 10. panta 5. punktā minētās analīzes Komisija izvērtēs finansiālu stimulu turpmākās attīstības iespējas (tostarp attiecībā uz 10. panta 5. punktā minētajiem Savienības instrumentiem) un to optimālu izmantošanu investīcijām ēku energoefektivitātes paaugstināšanā.“
| ||||||||||||||
| Eiropas Bēgļu fonda izveide laikposmam no 2008. līdz 2013. gadam (grozījumi Padomes Lēmumā Nr. 573/2007/EK) ***I |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā procedūra, pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2009)0456), – ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 63. panta 2. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0123/2009), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, 78. panta 2. punktu un 80. pantu, – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0125/2010), 1. pieņem šeit izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā; 2. prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu; 3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2010/ES, ar ko groza Lēmumu Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 78. panta 2. punktu un 80. pantu, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(1), tā kā: (1) Ņemot vērā kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi, kuras mērķis ir palielināt ▌pārvietošanas centienu ietekmi Savienībā, sniedzot aizsardzību bēgļiem, un nodrošināt iespējami lielāku pārvietošanas stratēģisko ietekmi, mērķtiecīgāk orientējoties uz personām, kurām visvairāk vajadzīga pārvietošana, būtu regulāri jānosaka kopējās prioritātes attiecībā uz pārvietošanu Savienības līmenī. (2) Lai sasniegtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 573/2007/EK(2) mērķus, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt tādus deleģētus aktus atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantam, ar kuriem nosaka gada kopējās Savienības prioritātes attiecībā uz ģeogrāfiskajiem reģioniem un tautībām, kā arī pārvietojamo bēgļu īpašajām kategorijām. Īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī. (3) Ņemot vērā pārvietošanas vajadzības, kas noteiktas ar Komisijas lēmumu , ar ko nosaka pārvietošanas Savienības kopējās gada prioritātes saskaņā ar šo lēmumu, ir jāsniedz arī papildu finansiālais atbalsts personu pārvietošanai attiecībā uz ▌ ģeogrāfiskajiem reģioniem un tautībām, kā arī īpašām pārvietojamo bēgļu kategorijām gadījumos, kad pārvietošana atzīta par vispiemērotāko risinājumu to īpašajām vajadzībām. (4) Ņemot vērā iepriekš minēto, ir lietderīgi pielāgot grafiku attiecībā uz to datu iesniegšanas termiņu, kas vajadzīgi, lai aprēķinātu gada apropriācijas pa dalībvalstīm, noteiktu termiņu, kurā dalībvalstis iesniedz Komisijai gada programmas, un termiņu, kurā Komisija pieņem lēmumus par finansējumu. (5) Lai pārvietošanas pasākumos piedalītos lielāks skaits dalībvalstu, būtu jāpiešķir papildu finansiālais atbalsts tām dalībvalstīm, kas pārvietošanas programmā piedalās pirmoreiz. (6) Jānosaka arī noteikumi par izdevumu atbilstību, lai varētu pretendēt uz papildu finansiālo atbalstu pārvietošanai, IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU. 1. pants Lēmumu Nr. 573/2007/EK groza šādi. 1) Lēmuma 13. pantu groza šādi:
2) 20. pantu groza šādi:
3) Lēmuma 35. pantam pievieno šādu punktu:" 5. Fiksēto summu EUR 4000 apmērā par katru pārvietoto personu dalībvalstīm piešķir kā vienreizēju maksājumu par katru faktiski pārvietoto personu. "4) Pievieno šādus pantus:" 52.a pants Deleģēšana 1. Pilnvaras pieņemt 13. panta 6. un 7. punktā minētos deleģētos aktus uz 1. panta pirmajā daļā minēto laiku piešķir Komisijai. 2. Līdzko Komisija ir pieņēmusi deleģēto aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei. 3. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot 52.b un 52.c pantā izklāstītos nosacījumus. Ja tas vajadzīgs nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, piemēro 52.d pantā noteikto kārtību. 52.b pants Deleģējuma atsaukšana 1. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā brīdī var atsaukt 13. panta 6. un 7. punktā minēto pilnvaru deleģējumu. 2. Iestāde, kas uzsākusi iekšēju procedūru, lai nolemtu, vai atsaukt pilnvaru deleģējumu, cenšas par to informēt citas iestādes un Komisiju, norādot deleģētās pilnvaras, uz kurām var attiekties atsaukšana, un iespējamos atsaukšanas iemeslus. 3. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā minēto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai vēlākā datumā, kas norādīts lēmumā. Tas neskar jau spēkā esošo deleģēto aktu derīgumu. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 52.c pants Iebildumi pret deleģētiem aktiem 1. Eiropas Parlaments vai Padome var paust iebildumus pret deleģēto aktu viena mēneša laikā no paziņošanas dienas. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par vienu mēnesi. 2. Ja pēc minētā termiņa ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav pauduši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas stājas spēkā šajā izdevumā minētajā datumā. 3. Ja Eiropas Parlaments vai Padome pauž iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas iebilst pret deleģēto aktu, paskaidro iebildumu iemeslus. 52.d pants Steidzamības procedūra 1. Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar steidzamības procedūru, stājas spēkā uzreiz un ir piemērojams tikmēr, kamēr nav pausti iebildumi saskaņā ar 2. punktu.Paziņojumā, ko par šādu aktu sniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, norāda steidzamības procedūras izmantošanas iemeslus. 2. Eiropas Parlaments un Padome var paust iebildumus pret deleģēto aktu triju mēnešu laikā kopš paziņošanas dienas. Šādā gadījumā deleģēto aktu beidz piemērot. Iestāde, kas pauž iebildumus pret deleģēto aktu, norāda šo iebildumu iemeslus. "2. pants Šis lēmums stājas spēkā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 3. pants Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. ..., Eiropas Parlamenta vārdā ‐Padomes vārdā ‐ priekšsēdētājspriekšsēdētājs
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Migrēšana no Šengenas Informācijas sistēmas (SIS 1+) uz otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmu (SIS II) (Regulas (EK) Nr. 1104/2008 grozīšana) * |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Apspriežu procedūra) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2009)0508), – ņemot vērā EK līguma 66. un 67 pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C7-0244/2009), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 74. pantu, – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7–0126/2010), 1. apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu; 2. neraugoties uz to, ka Padome SIS 1+RE uzskata par ārkārtas rīcības plānu gadījumā, ja SIS II izrādīsies nesekmīga, Parlaments kā viens no otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveides likumdevējiem (Regula (EK) Nr. 1987/2006(1)) un budžeta lēmējiestāde patur tiesības 2011. gada budžetā SIS II izveidei piešķiramos līdzekļus iekļaut rezervē, lai nodrošinātu šā procesa pilnīgu parlamentāro pārbaudi un uzraudzību; 3. aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar LESD līguma 293. panta 2. punktu; 4. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā; 5. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu; 6. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Migrēšana no Šengenas Informācijas sistēmas (SIS 1+) uz otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmu (SIS II) (grozījumu izdarīšana Lēmumā 2008/839/TI) * |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Apspriežu procedūra) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2010)0015), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 74. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0040/2010), – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0127/2010), 1. apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu; 2. Lai gan Padome SIS 1+RE uzskata par ārkārtas rīcības plānu gadījumam, ja SIS II izrādās nesekmīga, Parlaments kā viens no likumdevējiem otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmas (SIS II) izveidē (Regula (EK) Nr. 1987/2006)(1) un budžeta lēmējiestāde patur tiesības 2011. gada budžetā SIS II izveidei piešķiramos līdzekļus iekļaut rezervē, lai procesam nodrošinātu pilnīgu parlamentāro uzraudzību un kontroli; 3. aicina Komisiju atbilstīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar LESD 293. panta 2. punktu; 4. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā; 5. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu; 6. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Kopējas ES pārvietošanas programmas izveide |
| |||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. un 80. pantu, – ņemot vērā starptautiskos un Eiropas cilvēktiesību instrumentus, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bēgļu statusu, Starptautisko Paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR), Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta), kā arī tiesības un garantijas, ko minētie instrumenti nodrošina bēgļiem un personām, kuras meklē starptautisku aizsardzību, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un dalībvalstu primārās rūpes aizsargāt bērnu pamatintereses, – ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. jūnija Zaļo grāmatu par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (COM(2007)0301), – ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. jūnija Patvēruma politikas plānu ‐ integrēta pieeja aizsardzībai visā ES teritorijā (COM(2008)0360), – ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2008. gada 28. novembra 2908. sanāksmes secinājumus ((16325/1/08 REV 1 (Presse 344)), īpaši attiecībā uz Irākas bēgļu uzņemšanu, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi (COM(2009)0447, – ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu (COM(2009)0456), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(1), – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) komentārus par Komisijas paziņojumu par kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi un priekšlikumu lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm(2), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0131/2010), A. tā kā taisnīgā un reālistiskā Eiropas Savienības migrācijas politikā, kas ietver kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveidi, ir jāiekļauj efektīva, stabila un ilgtspējīga pārvietošanas programma, ar ko nodrošina ilgstošu risinājumu bēgļiem, kuri nevar atgriezties savā izcelsmes valstī un kuru aizsardzību vai iztiku nevar nodrošināt sākotnējā patvēruma valstīs; B. tā kā pārvietošanu veic ne tikai humānos mērķos attiecībā uz pārvietotajām personām, bet tādējādi arī atbrīvo trešās valstis no sloga, ko rada liela bēgļu skaita uzņemšana, un pārvietošana ir ļoti lietderīgs instruments, lai atbildību sadalītu vienmērīgi; C. tā kā pašlaik tikai 10 dalībvalstis ik gadu pārvieto bēgļus, savā starpā minimāli koordinējot pārvietošanas prioritātes, kā rezultātā pārvietošanas kā ES ārējās politikas instrumenta pielietojums nav pietiekami stratēģisks; D. tā kā no pārvietošanas programmas stratēģiska pielietojuma tiešu un netiešu labumu varētu gūt ne vien pārvietotie bēgļi, bet arī pārējie bēgļi, kuri paliek sākotnējā patvēruma valstī, attiecīgā uzņēmējvalsts un citas valstis, kā arī šāds stratēģisks pielietojums labvēlīgi ietekmētu visus starptautiskos pasākumus šo bēgļu aizsardzībai; E. tā kā pārvietošanas programma var palīdzēt nelegālo imigrāciju padarīt mazāk vilinošu bēgļiem, kuri cenšas iekļūt Eiropas Savienībā; F. tā kā vajadzība būt solidāriem ar trešām valstīm, kas patvērumu piešķir lielam skaitam bēgļu, kuriem vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ir svarīgs faktors un ietver vajadzību būt solidāriem arī ES teritorijā; G. tā kā ES joprojām visai maz ir iesaistījusies globālajā bēgļu pārvietošanā; tā kā šī atturība negatīvi ietekmē ES centienus iespaidot humāno jautājumu risināšanu globālā un starptautiskā mērogā; H. tā kā efektīvai solidaritātei jābūt galvenajam dalībvalstu kopējās imigrācijas un bēgļu politikas elementam, kam jānodrošina taisnīga starptautisko saistību ievērošana attiecībā uz bēgļu aizsardzību, kā arī attiecībā uz trešām valstīm, kuras ļoti apgrūtina liela bēgļu skaita uzņemšana; I. tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī obligāti būt solidāriem, ja bēgļus pārvieto ES teritorijā ‐ cita starpā arī gadījumos, kad vienas dalībvalsts uzņemšanas spējas ir nepietiekamas ‐, lai veicinātu starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu uz citām dalībvalstīm, ar noteikumu, ka attiecīgās personas šādai pārvietošanai piekrīt un ka tiek ievērotas viņu pamattiesības; J. tā kā ir jāveicina sadarbība ar trešām valstīm, kuras jau ir īstenojušas vairākas pārvietošanas programmas, lai, apmainoties ar labāko praksi, iegūtu pieredzi bēgļu uzņemšanā un integrācijas pasākumu īstenošanā un uzlabotu pārvietošanas iniciatīvu vispārējo kvalitāti; K. tā kā visos ES pārvietošanas programmas posmos ir jāiesaista gan vietējās un starptautiskās, gan arī valsts un nevalstiskās organizācijas, jo īpaši UNHCR, gūstot no šīm struktūrām speciālu informāciju, tehniskās zināšanas, loģistikas plānošanas iemaņas un pieredzi; L. tā kā Eiropas pārvietošanas programma nedrīkst sarežģīt pārvietošanas procesu; M. tā kā ir sagaidāms, ka Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs (EPLAB) darbību sāks 2010. gadā; tā kā tas varēs atbalstīt dalībvalstis pārvietošanas iniciatīvu īstenošanā, vienlaikus nodrošinot politikas koordināciju ES teritorijā; tā kā Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojam aktīvi jāpiedalās sarunās starp dalībvalstīm, Komisiju un UNHCR; N. tā kā uzmanība ir jāpievērš ne tikai tam, ka bēgļu pārvietošanā jāiesaista vairāk dalībvalstu, bet arī pārvietošanas kvalitātei, ilgtspējībai un efektivitātei, īpašu vērību veltot integrācijas pasākumiem; O. tā kā nekavējoties ir jānodrošina bēgļu piekļuve valodas un kultūras apguves kursiem un vajadzības gadījumā arī medicīniskai un psiholoģiskai aprūpei; P. tā kā pieaugušo darba iespējas un tūlītēja nepilngadīgo integrācija skolās ir būtisks pasākums, lai efektīva pārvietošanas iniciatīva būtu sekmīga, un līdz ar to pārvietotajām personām jābūt pieejamiem izglītības un profesionālās virzības pakalpojumiem; Q. tā kā pastāv dažādas struktūras gan valsts pārvaldē (piemēram, pašvaldības), gan arī pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, NVO, labdarības iestādes, skolas un sociālie dienesti, kurām ir vajadzīgā pieredze un zināšanas, lai veiktu pēcpasākumus; R. tā kā sadarbībai ar iepriekš minētajām iestādēm ‐ jo īpaši ar pašvaldībām ‐ ir bijusi liela nozīmē bēgļu uzņemšanā un integrācijā valstīs, kurās ir konsolidēta pārvietošanas prakse; S. tā kā prioritātes ir jānosaka pēc iespējas elastīgi, vienmēr paturot prātā, ka atbilstīgi UNHCR norādījumiem par īsteni prioritārām ir jānosaka mazāk aizsargātu personu kategorijas; T. tā kā pārvietošana ir jāīsteno kā papildinājums citiem ilgtspējīgiem risinājumiem, ko piedāvā starptautiskās aizsardzības meklētājiem Eiropas Savienībā un kas ir jāņem vērā, un tā kā bēgļu pārvietošanas centieni nedrīkst mazināt pūliņus nodrošināt godīgu un efektīvu piekļuvi patvērumam ES teritorijā; U. tā kā liela nozīme ir arī iekšējām pārvietošanas programmām un tās ir jāatbalsta papildus šajā ziņojumā minētajām pārvietošanas darbībām; V. tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī izveidot shēmu, lai, apspriežoties ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos, starptautiskās aizsardzības saņēmējus no dalībvalstīm, kurās ir īpašs un nesamērīgs imigrācijas slogs, pārvietotu uz citām dalībvalstīm, vienlaikus nodrošinot, ka pārvietošana notiek atbilstīgi nediskrecionāriem, pārredzamiem un skaidriem noteikumiem, kas cita starpā jāīsteno pēc Parlamenta lūguma; W. tā kā dalībvalstis, kurām nav pieeja informācijai, cilvēkresursiem, ekspertu palīdzībai un pastāvīgai pārvietošanas centienu uzraudzībai un kuras nekad nav piedalījušās pārvietošanas programmās, sastapsies ar lielām grūtībām, tajās iesaistoties, un būs grūti sasniegt izvirzīto mērķi, proti, iesaistīt vairāk dalībvalstu, Īstena un efektīva ES pārvietošanas programma 1. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt izmaiņas Eiropas Bēgļu fonda darbībā, lai ņemtu vērā ES pārvietošanas programmas ietekmi; 2. atzinīgi vērtē iepriekš minētajā paziņojumā par ES pārvietošanas programmu izvirzītos pamatmērķus un arvien pieaugošo uzmanību, kas pārvietošanai tiek pievērsta kopējā ES patvēruma politikā; 3. aicina veikt pasākumus, lai informētu dalībvalstis un vietējās varas iestādes par bēgļu pārvietošanas priekšrocībām; 4. tomēr atgādina, ka budžeta pozīcijā paredzētie līdzekļi un finansiālais atbalsts ir nepietiekams, lai izveidotu īstenu, ES mēroga pārvietošanas programmu; 5. mudina dalībvalstis veicināt privātā finansējuma mehānismu izveidi un aptverošākas publiskā–privātā sektora iniciatīvas, lai atbalstītu Eiropas pārvietošanas programmu; 6. aicina izstrādāt vērienīgāku programmu, ar ko nodrošina pārvietošanas kvalitāti un efektivitāti, ietverot īpašas pamatnostādnes par jaunu modeli prioritāšu noteikšanai, stimulus, kas bēgļu pārvietošanā iesaistītu vairāk dalībvalstu, pārvietošanas atbilstību citām ES patvēruma politikas jomām, uzņemšanas nosacījumu standartus un pēcpasākumus, kas jāveic saistībā ar katru pārvietošanas iniciatīvu; 7. uzskata, ka jaunajā finanšu plānā (2013.–2017. gadam) jāparedz īpašs finansējums pārvietošanai. Šādu finansējumu varētu nodrošināt īpašs pārvietošanas fonds, no kura finansiāli jāatbalsta vērienīgākas pārvietošanas programmas īstenošana; 8. atzinīgi vērtē jaunā Ārkārtas tranzīta centra (ĀTC) atvēršanu Rumānijā, kas piedāvā pagaidu mājvietu bēgļiem, kuri steidzami jāpārvieto, un/vai bēgļiem, kuri nevar palikt sākotnējā patvēruma valstīs; aicina Komisiju izmantot šo iespēju un veicināt pārvietošanu arī ar Ārkārtas tranzīta centra atbalstu; 9. atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu īstenotās ad hoc iniciatīvas, izmitinot bēgļus, kuri steidzami jāpārvieto, vienlaikus atzīstot, ka šādām iniciatīvām jābūt strukturētākām; Pārvietošanas pasākumu efektivitātes un atbilstības prasības 10. uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai jānodrošina aizsardzība un ilgtspējīgi risinājumi gan ilgtermiņa un ieilgušās bēgļu situācijās, gan arī ārkārtas un neparedzētās situācijās, kad jārīkojas strauji un atbilstīgi, un ka ikgadējās prioritātes ir jānosaka tā, lai nekavējoties reaģētu pēkšņas humānās krīzes gadījumā, kas gada laikā var rasties jebkurā brīdī; 11. uzsver, ka papildus informācijai, ko var saņemt no UNHCR, NVO un citām organizācijām, ir svarīgi veikt situācijas izpēti uz vietas, lai sagatavotos bēgļu pārvietošanai, novērtētu bēgļu vajadzības un varētu atbilstīgi plānot turpmākos pārvietošanas posmus; 12. mudina veidot privātās–publiskās partnerības, iesaistot NVO un citus sociālos partnerus, tādus kā reliģiskās un etniskās organizācijas, un piedalīties pārvietošanā un veicināt brīvprātīgo darbu šajā jomā; 13. uzskata, ka pašvaldībām, kas ir jau iesaistītas vai pašlaik iesaistās pārvietošanā, ir jāveido partnerības un mērķsadarbības projekti ar citām savas valsts un citu ES dalībvalstu pašvaldībām, lai apmainītos ar pieredzi šajā jomā un stiprinātu sadarbību visā ES; 14. uzsver, ka ir jāizveido strukturēta sadarbības sistēma, īstenojot tādus pasākumus, kas palīdzētu apkopot zināšanas un nodrošināt informācijas vākšanu un apmaiņu; turklāt uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai ir jānodrošina dalībvalstu (gan to, kuras jau piedalās programmā, gan to, kuras vēlas tajā piedalīties) piekļuve cilvēkresursiem, ekspertu atbalstam un publiskai informācijai, kas varētu būt noderīga ikvienā pārvietošanas iniciatīvas posmā; atzīst, ka visas pārvietošanā iesaistītās personas un jo īpaši pārvietotie bēgļi, ir vērtīgs informācijas avots, lai izvērtētu pārvietošanas iniciatīvas; 15. aicina dalībvalstis izvērtēt un apmainīties ar labāko praksi nolūkā sekmēt efektivitāti, un šāda apmaiņa var ietvert kopīgu programmu popularizēšanu, salīdzinošo novērtēšanu, kopīgu misiju izveidi, vienotu infrastruktūru (tādu kā tranzīta centri) izmantošanu un komandējumus uz dalībvalstīm, lai novērtētu pašreiz īstenoto pārvietošanu; 16. aicina pienācīgi ņemt vērā pēcpasākumu nozīmi uzņemšanas un integrācijas kvalitātes nodrošināšanā uzņēmējdalībvalstīs; uzskata, ka sekmīga pārvietošana nozīmē ne tikai bēgļu fizisku pārvietošanu no trešās valsts uz dalībvalsti, bet arī tādu pasākumu īstenošanu, kas nodrošina bēgļu integrāciju uzņēmējvalstī; 17. aicina īpašu uzmanību pievērst cilvēkresursiem, kas iesaistīti pašreizējā vai turpmākā ES pārvietošanas programmā, lai nodrošinātu, ka pielietotā procedūra ietver labu praksi attiecībā uz bēgļu adaptāciju un integrāciju uzņēmējvalsts sabiedrībā, jo pieredze liecina, ka pārvietošanas pasākumi ir jāveic, nodrošinot uzraudzību kvalificētu amatpersonu un ekspertu vadībā; Pastāvīga pārvietošanas struktūra ‐ pamats efektīvai kopējas ES pārvietošanas programmai 18. atzīst, ka Eiropas Savienībā nav pietiekami strukturēta sadarbība pārvietošanas pasākumu jomā, kas prasa vērienīgu materiāli tehnisko sagatavošanu, piemēram, atlases un ievirzes misijas, medicīniskās un drošības pārbaudes, ceļošanas un vīzu jautājumu kārtošanu, uzņemšanas un integrācijas programmas, kā tas norādīts paziņojumā COM(2009)0447; 19. turklāt piekrīt viedoklim, ka sadarbības un koordinācijas mehānismu trūkums starp dalībvalstīm palielina pārvietošanas darbību izmaksas, padara tās mazāk pievilcīgas un samazina to stratēģisko ietekmi; 20. tādēļ iesaka izveidot īpašu struktūru ar atbilstīgi kvalificētiem darbiniekiem, lai veiktu nepieciešamo koordināciju starp visām dalībvalstīs īstenotajām pārvietošanas darbībām; 21. uzskata, ka vispiemērotākais šādas pārvietošanas struktūras institucionālais pamats būtu darbība EPLAB sistēmā, kur tā varētu sadarboties ES patvēruma un migrācijas politikas jomās; 22. uzskata, ka šāda struktūra varētu izveidot ciešas attiecības ar UNHCR un vietējām NVO, lai iegūtu būtisku informāciju, ko nosūtīt dalībvalstīm un ES iestādēm, piemēram, par neatliekamiem uzdevumiem, integrācijas metodēm utt.; 23. turklāt uzskata, ka pārvietošanas struktūra varētu būtiski ietekmēt pārvietošanas programmas efektivitātes un kvalitātes uzraudzību un novērtēšanu ES mērogā, izstrādājot gada ziņojumus par visām darbībām, kuru pamatā ir dalībvalstu pārvietošanas iniciatīvās iesaistīto organizāciju/varas iestāžu apkopotā informācija; 24. vēlas uzsvērt, ka pārvietošanas struktūrai jāpārzina NVO, labdarības iestādes un citas organizācijas, kuras spēj sadarboties ar valsts varas iestādēm bēgļu pārvietošanā; turklāt norāda, ka iepriekš minētajai struktūrai ir regulāri jāpublicē dokumenti, norādot standartus un kritērijus, kas šīm iestādēm ir jāievēro, lai tās būtu tiesīgas piedalīties ES pārvietošanas shēmās; 25. uzsver, ka EPLAB var sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai nodrošinātu atbilstību un papildināmību starp ES pārvietošanas programmu un citām ES patvēruma politikas jomām; Elastīga prioritāšu noteikšana 26. atzīst, ka, īstenojot atbilstīgu pārvietošanas programmu, regulāri ir jāatjaunina informācija par bēgļu valstisko piederību un kategorijām, kurām jāpiešķir prioritāte pārvietošanas procesā, īpaši ņemot vērā ģeogrāfiskos ārkārtas gadījumus un īpaši neaizsargātas personas, kurām aizsardzība vajadzīga visvairāk; 27. uzskata, ka ES ikgadējās prioritātes, kā jau ierosināts, ir jānosaka Komisijai, un ka UNHCR un Eiropas Parlamentam aktīvi un efektīvi ir jāiesaistās visos pārvietošanas kandidatūru apzināšanas un izvērtēšanas posmos; 28. ierosina, ka Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE), Ārlietu komitejas (AFET) un Attīstības komitejas (DEVE) locekļu delegācijai jāpiedalās ikgadējā pārvietošanas ekspertu grupas sanāksmē; 29. uzskata, ka ES pārvietošanas programmā ir jāparedz īpašas procedūras, lai Eiropas Parlamentu iesaistītu ES ikgadējo prioritāšu izstrādē; 30. mudina EPLAB pildīt nozīmīgu funkciju, nosakot pārvietošanas darba kārtību Eiropas Savienībā; 31. atbalsta principu, ka saskaņā ar vajadzību nodrošināt ES ikgadējo prioritāšu pielāgojamību, ir jānosaka tās kategorijas, kuras katru gadu saglabājas nemainīgas, lai dalībvalstis gada laikā jebkurā brīdī varētu pārvietot īpaši neaizsargātas personas; 32. ierosina atsevišķām dalībvalstīm nodrošināt iespēju izstrādāt ārkārtas procedūras neparedzētām humānās krīzes situācijām, piemēram, gadījumos, kad pret bēgļiem ir vērsts bruņots uzbrukums vai kad stihiskas nelaimes vai dabas katastrofas būtiski skar bēgļu nometnes; uzskata, ka šādas procedūras nodrošinātu iespēju pārvietošanu veikt īsā periodā un ka administratīvos pasākumus varētu veikt īsākā termiņā vai, atsevišķos gadījumos, pēc bēgļu pārvietošanas; iesaka izvērtēt iespēju noteikt šādu kārtību par vienu no ES pārvietošanas programmas mērķiem; Pārvietošanā iesaistīto dalībvalstu skaita palielināšana 33. pauž nožēlu, ka pašlaik tikai 10 dalībvalstis īsteno pārvietošanas programmas, kas ieviestas, nenodrošinot savstarpēju koordināciju; 34. atzīst, ka dalībvalstu līdzdalība joprojām ir brīvprātīga, ņemot vērā atšķirīgos uzņemšanas nosacījumus, sadarbības partnerus un juridiskos kritērijus, ko izmanto, pieņemot lēmumu par pārvietojamajām personām; 35. atzīst, ka atsevišķām dalībvalstīm, jo īpaši Dienvideiropā, ir jārisina specifiskas problēmas, ko rada to atrašanās pie Savienības ārējās robežas; 36. tomēr aicina ieviest lielākus stimulus, kas mudinātu dalībvalstis iesaistīties ES pārvietošanas programmā; atzīst ‐ lai gan lielāks finansiālais atbalsts ir nozīmīgs, pienācīgi jānovērtē arī ieguldījums, ko šajā ziņā var sniegt EPLAB, lai palīdzētu izlīdzināt situāciju, paaugstinot bēgļiem pieejamo pakalpojumu kvalitāti dalībvalstīs un sniedzot atbalstu, lai ieviestu visefektīvāko praksi bēgļu uzņemšanas un integrācijas jomā; 37. ierosina sniegt lielāku finansiālo palīdzību dalībvalstīm, kuras vēlas iesaistīties ES pārvietošanas programmā, lai tām palīdzētu izveidot ilgtspējīgu pārvietošanas programmu un mazinātu sākotnējās grūtības, ko rada šādas iniciatīvas izstrāde; ierosina ‐ lai izvairītos no pārmērīga sloga radīšanas Eiropas Bēgļu fondam, finansiālās palīdzības apmērs pēc pirmajiem līdzdalības gadiem programmā ir jāsamēro ar citām dalībvalstīm; 38. uzskata, ka nebūs iespējams palielināt pārvietoto bēgļu skaitu Eiropas Savienībā, ja netiks izveidota administratīvā un ekspertu sistēma, kas būtu programmas pamats, un netiks izveidotas pastāvīgas struktūras, lai sagatavotos pārvietošanai un pārraudzītu integrācijas procesu; Pēcpasākumi 39. uzskata, ka efektīvā ES pārvietošanas programmā ir jāiekļauj noteikumi par pēcpasākumiem, uzsverot, ka visās dalībvalstīs ir jānodrošina pārvietošanas kvalitāte un augsti standarti visos posmos, sākot no bēgļa statusa piešķiršanas līdz pat bēgļu uzņemšanai un integrācijai; 40. aicina pārvietošanas programmā iesaistītās dalībvalstis izvērtēt pārvietošanas procedūras gaitā veiktos pasākumus, lai nodrošinātu un uzlabotu bēgļu integrāciju. Dalībvalstīm regulāri jāuzrauga arī bēgļu integrācija; 41. uzskata, ka valsts varas iestādēm ir jāveicina pēc iespējas efektīvāka sadarbība ar nevalstiskajām struktūrām (piemēram, starptautiskām un vietējām NVO) un jāizmanto to zināšanas un klātbūtne, īstenojot labākās un efektīvākās iniciatīvas bēgļu pārvietošanas jomā; pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Eiropas pārvietošanas programmā palīdzēs īstenot dalībvalstu un vietējo varas iestāžu atbalsta un uzņemšanas iniciatīvas; 42. atbalsta viedokli, ka visām iesaistītajām struktūrām ir jāpastiprina centieni, lai bēgļiem un jo īpaši vismazāk aizsargātajām personām nodrošinātu pieeju pienācīgiem mājokļiem, veselības aprūpei, izglītībai, valodas apguves kursiem un psiholoģiskajai palīdzībai, kā arī darba tirgum, kā rezultātā tiks nodrošināta sekmīga integrācija; 43. aicina EPLAB, jo īpaši ar ierosinātās pārvietošanas struktūras starpniecību, ciešā sadarbībā ar UNHCR, NVO un vietējām varas iestādēm noteikt skaidrus pārvietošanas kvalitātes kritērijus un uzraudzīt bēgļu pārvietošanu, lai veicinātu pārvietošanas darbību novērtēšanu un turpmāku kvalitātes uzlabošanu dalībvalstīs; 44. vēlreiz uzsver to EPLAB nozīmi, kāda tam ir kā struktūrai, kas varētu palielināt izpratni par atsevišķiem pārvietošanas iniciatīvu trūkumiem, palīdzot dalībvalstīm rast īpašus risinājumus, un mudināt ieviest labāko praksi, ja tādu iesaka pastāvīgā pārvietošanas struktūra; 45. aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju un Ārlietu komiteju organizēt kopīgas ikgadējās debates, lai veicinātu programmas izstrādi; o 46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||
| Pamatprasmes mainīgai pasaulei ‐ darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” īstenošana |
| |||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. novembra paziņojumu “Pamatprasmes mainīgai pasaulei” (COM(2009)0640), – ņemot vērā astoņas pamatprasmes, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumā Nr. 2006/962/EK “Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas pamatprincipu kopums”(1), – ņemot vērā 10 gadu darba programmu “Izglītība un apmācība 2010” un turpmākos kopīgos starpposma ziņojumus par progresu tās īstenošanā, – ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. novembra rezolūciju par jaunām iemaņām jaunām darba vietām(2), – ņemot vērā ekspertu grupas ziņojumu par jaunām iemaņām jaunām darba vietām “Jaunas iemaņas jaunām darba vietām ‐ šodien veicamie pasākumi”, – ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”)(3), – ņemot vērā Padomes 2008. gada 16. janvāra rezolūciju “Pieaugušo izglītība: mūžu dzīvo – mūžu mācies”(4), – ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. decembra rezolūciju par par mūžizglītību zināšanām, radošumam un jaunradei ‐ darba programmas “Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošana(5), – ņemot vērā 2009. gada novembrī pieņemtās pamatnostādnes Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā, – ņemot vērā stratēģijas pamatnostādnes “Eiropas Konsenss izglītības attīstības jomā”, ko 2007. gada novembrī izveidoja ES iestāžu, dalībvalstu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un citas ieinteresētās puses, – ņemot vērā valstu ziņojumu detalizētu izvērtējumu un rādītājiem un kritērijiem atbilstošo veikumu (SEC(2009)1598) un (SEC(2009)1616), – ņemot vērā Līguma par ES darbību 165. un 166. pantu, – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7-0141/2010), A. tā kā bez kvalitatīvas izglītības un apmācības nav iedomājama indivīda personības pilnveide, vienlīdzība, sociālās atstumtības izskaušana, aktīva pilsoniskā nostāja un sociālā kohēzija; B. tā kā, lai iegūtu labākus rezultātus un prasmes, vispirms jāuzlabo visu skolēnu un studentu izglītības un apmācības kvalitāte, izstrādājot jaunus un precīzākus politikas virzienus, lai piedāvātu vairāk izglītības iespēju; C. tā kā, neskatoties uz dažiem uzlabojumiem izglītībā un apmācībā Eiropas Savienībā, lielākā daļa ES 2010. gadam noteikto kritēriju netiks sasniegti; tā kā jo īpaši iedzīvotāju prasmju līmenis vēl aizvien ir pārāk zems un tā kā trešdaļai Eiropas iedzīvotāju ir ļoti zems iegūtās izglītības līmenis; D. tā kā desmit gadus pēc Boloņas procesa sākšanas dalībvalstu starpā vēl nav panākta vēlamā konverģence augstākās izglītības jomā; E. tā kā izglītības un apmācības politikai būtu jādod iespēja visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, veselības, fiziskā, garīgā, psihiskā stāvokļa un valodas, etniskās piederības, tautības, reliģiskās piederības un sociālekonomiskā stāvokļa iegūt, papildināt un attīstīt savas iemaņas un prasmes visas dzīves garumā; F. tā kā izglītība un apmācība ir “Atjauninātas sociālās programmas – iespējas, pieejamība un solidaritāte” veiksmīgas īstenošanas galvenais priekšnoteikums; tā kā šīs programmas īstenošana palīdzētu radīt vairāk un labākas darba vietas un lielākam skaitam Eiropas iedzīvotāju sniegtu iespēju īstenot savus mērķus; G. tā kā ir vajadzīga nepārtraukta rīcība, lai nodrošinātu, ka sievietēm ir vienlīdzīga piekļuve visu līmeņu izglītībai un ka izglītības izvēli nenosaka ar dzimumu saistīti aizspriedumi; H. tā kā pamatprasmju pilnīgai īstenošanai nepieciešama turpmāka politiska rīcība Eiropas un dalībvalstu līmenī; I. tā kā Eiropas izglītības un apmācības jomā galvenais uzdevums ir izglītības sistēmas reforma, izveidojot uz zināšanām orientētu vienotu izglītības sistēmu, kas palīdz jauniešiem kļūt par laimīgiem, aktīviem un darba tirgī iekļauties gataviem pasaules pilsoņiem; J. tā kā mūžizglītības stratēģiju īstenošana un tālāka izstrāde vēl aizvien ir ļoti svarīgs uzdevums daudzām dalībvalstīm; tā kā lielāka uzmanība būtu jāpievērš visam cilvēka mūžam, nevis atsevišķām nozarēm vai grupām; K. tā kā ieguvumi no ieguldījuma izglītībā ir redzami tikai ilgtermiņā un ir svarīgi panākt, lai politikas darba kārtībā tie netiktu atstāti novārtā; tā kā mums būtu jāaicina izstrādāt ES norādījumus par izglītības un apmācību sistēmu kvalitāti un šajā jomā nevajadzētu būt budžeta ierobežojumiem vai vismaz vajadzētu panākt, ka finansējums palielinās, nevis samazinās; tā kā šā iemesla dēļ Eiropai jāievieš no izglītības un apmācības gada programmām neatkarīgi budžeta mehānismi; L. tā kā ieguldījumi visu iedzīvotāju izglītībā, apmācībā un pārkvalifikācijā, zināšanu un prasmju papildināšanā un pielāgošanā ir būtisks priekšnoteikums krīzes pārvarēšanai un ar ekonomikas konkurētspējas pasaulē saglabāšanu, nodarbinātību, mobilitāti un sociālo integrāciju saistīto uzdevumu izpildei; M. tā kā vairāk nekā 80 % pamatskolas skolotāju un 97 % sākumskolas skolotāju Eiropas Savienībā ir sievietes, kamēr vidusskolās sievietes veido tikai 60 % no skolotāju kopējā skaita, bet augstskolu pasniedzēju vidū sieviešu ir mazāk par 40 %; N. tā kā problēmas, ar kurām saskaras pedagogi, palielinās, izglītības sistēmām kļūstot sarežģītākām un neviendabīgākām, un tās ir saistītas ar pārmaiņām informācijas un sakaru tehnoloģijās (IST), ekonomikas krīzes radītajiem finansiālajiem ierobežojumiem, pārmaiņām sociālajā struktūrā un ģimenēs un multikulturālismu; O. tā kā, lai atrisinātu šīs nopietnās problēmas, būs svarīgi īstenot atjauninātās stratēģiskās pamatnostādnes “Eiropas sadarbība izglītības un apmācības jomā pēc 2010. gada”; P. tā kā digitālajām prasmēm būs aizvien lielāka nozīme uz zināšanām balstītas ES ekonomikas un darba tirgus attīstībā; tā kā šīs prasmes piedāvā ekonomikas atveseļošanas un uzņēmējdarbības veicināšanas iespējas un paplašina nodarbinātības perspektīvas; Q. tā kā sports ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai cīnītos pret atkarību vicinošu vielu lietošanu (smēķēšanu, alkoholismu un narkotiku lietošanu) un šajā ziņā skolēni un augstskolu studenti ir viena no visvairāk apdraudētajām riska grupām; tā kā skolēnu un studentu piedalīšanās sporta nodarbībās galvenokārt ir atkarīga no piemērotas infrastruktūras pieejamības, 1. atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu “Pamatprasmes mainīgai pasaulei”; 2. norāda, ka, neskatoties uz pēdējo gadu sasniegumiem, daudzi Eiropas pilsoņi joprojām nav pietiekami izglītoti; norāda, ka viens no septiņiem jauniešiem (vecumā no 18–24 gadiem) priekšlaicīgi pārtrauc mācības (6 miljonu skolēnu atbirums 27 ES valstīs), ka vienam no četriem 15 gadus veciem jauniešiem ir slikta lasītprasme un ka apmēram 77 miljoniem cilvēku (gandrīz vienai trešajai daļai no Eiropas iedzīvotājiem vecumā no 25–64 gadiem) nav oficiālas izglītības vai tā ir zema, tikai vienai ceturtajai daļai ir augsta līmeņa kvalifikācija un ka pārāk daudziem Eiropas iedzīvotājiem ir nepietiekamas IST prasmes; uzsver, ka pārāk zems prasmju līmenis ir pastāvīga problēma visā ES, un pauž bažas par to, ka palielinās tādu jauniešu skaits, kuriem 15 gadu vecumā ir slikta lasītprasme (21.3 % 2000. gadā, 24.1 % 2006. gadā); 3. lūdz Komisiju turpināt diskusiju par ziņojumu “Jaunas iemaņas jaunām darba vietām”; norāda, ka līdz 2020. gadam par 16 miljoniem palielināsies tādu darba vietu skaits, kurās būs nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, un vēl četriem miljoniem darba vietu būs nepieciešami vidējas kvalifikācijas darbinieki, tajā pašā laikā par 12 miljoniem samazināsies to darba vietu skaits, kurās būs vajadzīgi zemas kvalifikācijas darbinieki; norāda, ka 2015. gadā lielākajā daļā darba vietu visās nozarēs būs nepieciešamas IST prasmes; aicina iekļaut šajā diskusijā visas ieinteresētās puses, tostarp pedagogus, studentus un skolēnus, kompetentās profesionālās organizācijas, attiecīgās NVO un arodbiedrības, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, īpaši no vecāku un studentu asociācijām, un uzņēmējdarbības pārstāvjus; 4. uzskata, ka ir būtiski ieviest politikas jomas, kuru mērķis ir uzlabot visu skolēnu un studentu izglītības un apmācības kvalitāti, un uzsver, ka, lai Eiropas izglītības sistēmas spētu risināt ar globālo konkurētspēju saistītos uzdevumus, ir jāpaplašina pieejamās izglītības iespējas, paaugstinot izglītības līmeni un paplašinot piedāvājumu, lai apmierinātu profesionālo nozaru un darba tirgus pieaugošās prasības; 5. uzskata, ka valodu apguve būtiski atvieglotu jauniešu piekļuvi darba tirgum, veicinātu mobilitāti un piedāvātu vienlīdzīgas iespējas; 6. aicina dalībvalstis turpināt Eiropas kvalifikācijas sistēmas ieviešanu; 7. mudina pievērst uzmanību ne tikai tā sauktajām “zaļajām darba vietām”, bet arī “baltajām darba vietām”; norāda, ka līdz 2030. gadam to cilvēku īpatsvars, kas būs vecāki par 65 gadiem attiecībā pret 15–64 gadus vecajiem, palielināsies no 26 % 2008. gadā līdz 38 % 2030. gadā; norāda, ka tāpēc pieaugs nepieciešamība pēc kopējiem politikas virzieniem aktīvas novecošanas jomā, īpašu uzmanību veltot lasītprasmes un rakstītprasmes veicināšanai un IST prasmju atsvaidzināšanai un papildināšanai, lai pārvarētu digitālo plaisu, kas aizvien vairāk palielina gados vecāku cilvēku sociālo atstumtību; 8. norāda, ka Komisijas paziņojumā par ES 2020 stratēģiju ir uzsvērts, ka “sieviešu nodarbinātības līmenis ir īpaši zems” (pretstatā 76 % vīriešu, strādājošo sieviešu skaits ir tikai 63 %); norāda arī uz to, ka “būs vajadzīgi politikas virzieni dzimumu līdztiesības veicināšanai, lai palielinātu strādājošo iesaistīšanos”; norāda, ka līdz ar to izglītības un apmācības politikai jābūt orientētai uz šīs plaisas pārvarēšanu darba tirgū, tā sekmējot ilgtspējīgas izaugsmes un sociālās kohēzijas sasniegšanu; uzsver, ka jau iespējami agrākā vecumā ir svarīga no dzimuma neatkarīga izglītība; 9. aicina īpašu uzmanību veltīt cilvēku ar īpašām vajadzībām integrācijas veicināšanai izglītībā un apmācībā neatkarīgi no viņu vecuma, sevišķu uzmanību veltot bērnu ar īpašām vajadzībām patiesai integrācijai izglītības iestādēs jau agrīnā vecumā; uzsver, ka ir vajadzīgas pienācīgas investīcijas un ilgtermiņa stratēģija, lai pārvarētu šķēršļus šajā jomā; 10. uzskata, ka visa veida izglītībai būtu jāveicina demokrātijas prasmju apgūšana, atbalstot studentu padomes un ļaujot studentiem uzņemties līdzatbildību par savu izglītību, kā to paredz Studentu tiesību harta; tāpēc aicina Eiropas sabiedrībā rīkot diskusijas par izglītības lomu un funkcijām un ierosina, ka Eiropas Pilsoņu forums varētu būt piemērota vieta šādām diskusijām; 11. aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un darba devējus, cieši sadarbojoties ar izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem, palīdzēt uzlabot prasmes tiem cilvēkiem, kuri sociālā stāvokļa dēļ atrodas neizdevīgākā situācijā; 12. atzīst, ka globalizācija ir pamatīgi mainījusi Eiropas sabiedrības uzbūvi, un iesaka visu veidu izglītības procesā iekļaut globālās attīstības tendences, lai iedzīvotāji būtu gatavi sastapties ne vien ar mainīgās pasaules draudiem, bet izmantot arī tās piedāvātās iespējas; 13. uzskata, ka visos izglītības un apmācības līmeņos ir būtiski svarīgi nodrošināt digitālo tehnoloģiju un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmes, sniegt ieskatu jaunajās tehnoloģijās un iemācīt ikvienam, izmantojot mūsdienu saziņas un plašsaziņas līdzekļus, likt lietā savu pieredzi un vērtēt informāciju kritiski; uzsver, ka nekavējoties jāuzlabo visu Eiropas iedzīvotāju e-prasmes; norāda, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī ir vajadzīga ar IST saistīta apmācība un izglītība, jo darba tirgū šīs prasmes ir aizvien svarīgākas; 14. uzsver, ka ir svarīgi pietiekami un kvalitatīvi atbalstīt pedagogu prasmju attīstību un ieviest jaunus mācību procesa organizācijas veidus pievilcīgā skolu vidē; 15. uzsver mākslas, kultūras un sporta nozīmi izglītībā un apmācībā un nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību šo priekšmetu apguvei pirmskolā, pamatskolā, vidusskolā un mūžizglītībā; uzskata, ka tāpat kā arodprasmju un tehnisko iemaņu attīstīšana, arī kultūras un sociālā izglītība ir neatņemama izglītības un apmācības politikas daļa, jo tās palīdz attīstīt neakadēmiskas prasmes, sekmējot indivīda pilnveidošanos un pamatprasmju iegūšanu; 16. aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu ieguldījumiem mācību iestāžu sporta aprīkojuma iegādē un paplašināt publiskās un privātās sfēras sadarbību šajā jomā; 17. aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamus ieguldījumus izglītībā, lai nodrošinātu visu kategoriju darbinieku iekļaušanos darba tirgū; 18. uzsver, ka vēstures un valodas apguvei ir svarīga loma Eiropas sociālās un kultūras integrācijas veicināšanā; Pirmsskolas izglītība 19. vērš uzmanību uz augstas kvalitātes pirmsskolas izglītības nozīmi tādu pamatprasmju kā bērna spēja sazināties gan savā dzimtajā valodā, gan attiecīgās mītnes valsts valodā apguvē agrīnā vecumā un īpaši, lai atbalstītu bērnus no nelabvēlīgas vides un ar īpašām (mācību) vajadzībām, palīdzot izskaust nabadzību un sociālo atstumtību; 20. norāda, ka jau no pirmskolas vecuma ir svarīgi attīstīt lasīšanas kultūru un ka jau pirmskolas vecumā ir jābūt pieejamai lasāmvielai; 21. norāda, ka ir svarīgi nodrošināt izglītību dzimtajā valodā, turklāt tas attiecas arī uz tradicionālajām mazākumtautībām; 22. uzsver, ka daudzvalodībai ir būtiska loma mobilitātes veicināšanā, tādēļ aicina dalībvalstis ieviest otras valodas mācīšanu jau agrīnā dzīves posmā; 23. uzsver, ka ir būtiski svarīgi īstenot imigrantu bērnu izglītošanas atbalsta pasākumus, lai veicinātu viņu integrāciju mītnes valsts izglītības un sociālajā vidē; 24. uzsver, ka ir jāveicina un jāatbalsta tādas darbības, kas veicina bērnu radošumu agrīnā dzīves posmā, tādā veidā liekot stingrāku pamatu inovāciju kultūrai Eiropā; 25. norāda uz Barselonas mērķiem, kuru mērķis ir panākt, ka līdz 2010. gadam bērnu aprūpe būtu nodrošināta vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas uzsākšanas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trim gadiem, kā arī padarīt bērnu aprūpi pieejamu iespējami lielākam iedzīvotāju skaitam; Pamatizglītība un vidējā izglītība 26. uzsver, ka jāturpina attīstīt un nostiprināt valodu apguvi pamatskolā un vidusskolā, iekļaujot šajā procesā arī imigrantu bērnus, un ka tradicionālo mazākumtautību bērniem ir svarīgi nodrošināt izglītību viņu dzimtajā valodā; 27. atbalsta tādu pieeju izglītībai, kas paredz biežākas apspriedes un skolēnu plašāku līdzdalību izglītības procesa pārvaldībā, skolēnu vecāku aktīvu sadarbību ar izglītības darbiniekiem un uz uzticību balstītu skolēnu un skolotāju savstarpējo attiecību izveidošanu, kas stimulētu iniciatīvas un veicinātu aktīvai pilsoniskai nostājai vajadzīgo sociālo un pilsonisko prasmju apguvi; 28. uzsver, ka ir svarīgi iekļaut mācību programmās jaunās tehnoloģijas, jo tās ir svarīgs mācību līdzeklis mūsdienīgā izglītības sistēmā; atbalsta domu, ka pareizas audzināšanas gadījumā bērni jau agrīnā vecumā iegūst prasmes, kas ļauj viņiem atbildīgi un kritiski vērtēt plašsaziņas līdzekļu, īpaši interneta, saturu, un uzskata, ka ir būtiski svarīgu informēt bērnus par jautājumiem, kas saistīti ar privātuma aizsardzību, personas datiem un intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu; 29. uzskata, ka veiktie uzlabojumi, pielāgojot skolas mācību programmas pamatprasmēm, ir pozitīvs solis, bet ir jāveltī vairāk pūliņu tam, lai tiem, kurus apdraud nesekmības risks un sociālā atstumtība, palīdzētu apgūt pamatprasmes, jo īpaši atzīstot un sertificējot neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās procesā iegūtās prasmes; 30. aicina rīkoties, lai skolās veicinātu fiziskās un sporta nodarbības un organizētu un atbalstītu piedalīšanos skolu sporta sacensībās, tādējādi uzlabojot skolēnu veselību, veicinot integrāciju un palīdzot ieaudzināt pozitīvas uzvedības iemaņu attīstībai nepieciešamās vērtības; 31. atbalsta imigrantu ģimeņu bērnu izglītošanu un apmācību, uzsverot, ka tai ir būtiska nozīme imigrantu veiksmīgai integrācijai Eiropas sabiedrībā; 32. aicina izveidot vispusīgu stratēģiju svarīgāko zināšanu apguvei, kurā ietverta gan skolu mācību programmu reforma, gan atbalsta pastāvīgai pedagogu apmācībai un profesionālajai pilnveidei, tādējādi izveidot labi apmācītu izglītības darbinieku loku; uzskata, ka jānodrošina stimuls pedagogiem, lai viņi varētu uzlabot savas mācīšanas metodes un orientēties uz profesionālo pilnveidi; 33. aicina dalībvalstis ieviest skolās jaunas vispārējo mācību priekšmetu kombinācijas un materiālus, lai palīdzētu jauniešiem ar visbiežāk sastopamo mācīšanās traucējumu ‐ disleksiju ‐ sekmīgi pabeigt mācības, neraugoties uz savu mācīšanās traucējumu; 34. uzsver, ka ir svarīgi palielināt integrētas izglītības nozīmi sociālo aizspriedumu un diskriminācijas novēršanā, tādējādi veicinot Eiropas sociālo solidaritāti; Augstākā izglītība 35. aicina uzlabot mobilitāti starp augstākajām izglītības iestādēm, uzņēmumiem un profesionālo izglītību un apmācību (piemēram, studenti, pedagogi, darbinieki, lektori), lai veicinātu uz studentiem orientētu apmācību un tādu darba tirgū aizvien pieprasītāku prasmju apguvi kā uzņēmējdarbība, dažādu kultūru savstarpējā sapratne, kritisks domāšanas veids un radošums; uzskata ‐ lai uzlabotu visu studentu mobilitātes pieredzes kvalitāti, nekavējoties jālikvidē šķēršļi, kas traucē ES īstenot šo mērķi, īpašu uzmanību veltot ar finansēšanu un savstarpējo atzīšanu saistītajiem šķēršļiem; atbalsta augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu ‐ līdzekli, ar kuru veicināt mobilitāti akadēmiskiem un pētniecības mērķiem un kas ir priekšnoteikums, lai visiem ES iedzīvotājiem būtu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū; 36. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt stabilas pamatzināšanas visiem jauniešiem, tādējādi veicinot mobilitāti visas dzīves laikā un spēju pielāgoties darba tirgus attīstības tendencēm un jaunām ekonomikas un sociālajām prasībām; 37. aicina atbalstīt pētniecības programmas, lai nostiprinātu “zināšanu trijstūri”, kas ir būtiski svarīgs, lai veicinātu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā; 38. aicina dalībvalstis modernizēt augstākās izglītības programmas, jo īpaši pielāgojot tās darba tirgus vajadzībām; 39. aicina augstākās izglītības iestādes modernizēt savas mācību programmas un paātrināt Boloņas procesa principu īstenošanu; 40. uzskata, ka augstākās izglītības iestādēm ir jākļūst atvērtākām un gatavākām visiem apmācāmajiem, īpaši netradicionāliem apmācāmajiem, studentiem ar īpašām vajadzībām un sliktākā situācijā esošām iedzīvotāju grupām, uzskata arī, ka viens no noderīgākajiem veidiem iepriekš minētā panākšanai būtu labi finansēta stipendiju sistēma, kas pamudināt sākt studijas jauniešus no nabadzīgām ģimenēm; uzskata arī, ka dalībvalstīm jāīsteno konkrēti politikas virzieni, lai nodrošinātu, ka ikvienam, tostarp jauniešiem ar mazāku rocību, tiek nodrošinātas iespējas izmantot savas pamattiesības iegūt izglītību, un ka nākotnē jāpēta iespējas augstākajā izglītībā izveidot taisnīguma nodrošināšanas standartus, iekļaujot tos izglītības un apmācības stratēģiskajās pamatnostādnēs; 41. šajā saistībā atgādina par Padomes 2007. gada maija secinājumiem par Pekinas platformas ievērošanas kritērijiem attiecībā uz rīcību sieviešu izglītības un apmācības jomā, jo īpaši augstākās izglītības un pētniecības jomā; tomēr pauž nožēlu par to, ka šie kritēriji nav pilnībā ņemti vērā, uzraugot Izglītības un apmācības 2010. gada darba programmas īstenošanu; šajā saistībā mudina izmantot šos kritērijus, lai novērotu dzimumu līdztiesības attīstības tendences izglītības un apmācības jomā(6); 42. norāda, ka, lai gan ir paplašinājušās sieviešu iespējas iegūt augstāko izglītību, vēl aizvien pārāk maz sieviešu apgūst matemātiku, eksaktās zinātnes un tehnoloģijas (tikai 32% no augstskolu beidzēju skaita šajās jomās ir sievietes, turpretim vīrieši 68%); norāda, ka, samazinot dzimumu neproporcionalitāti šajās jomās, ES varētu samazināt prasmju trūkumu šajās nozarēs; 43. uzskata, ka neformālajai izglītībai jāpapildina formālā izglītība, un tādēļ iesaka to iekļaut izglītības politikā, izstrādājot izglītības un apmācības stratēģiju 2020. gadam; 44. aicina palielināt finansējumu augstākajai izglītībai, panākot daudz efektīvāku un plašāku līdzekļu ieguldījumu; 45. aicina dalībvalstis veicināt partnerību izveidi (starptautiskā, valsts, reģionālā un vietējā līmenī) starp augstākās izglītības iestādēm, universitātēm, pētniecības centriem un uzņēmumiem, kā arī mudināt uzņēmumus ieguldīt līdzekļus augstākajā izglītībā; 46. aicina dalībvalstis piešķirt vajadzīgos līdzekļus augstākās izglītības jomai globālu uzdevumu risināšanai, jo tas ir galvenais līdzeklis, lai pārvarētu neseno ekonomisko un sociālo lejupslīdi; 47. aicina dalībvalstis ar juridiskiem, administratīviem un finanšu līdzekļiem atbalstīt tradicionālo mazākumtautību izglītību dzimtajā valodā; Profesionālā izglītība un apmācība 48. uzstāj, ka augstas kvalitātes profesionālā izglītība un apmācība ir būtiska jaunu profesionāļu veidošanai un būtiska “jaunu iemaņu jaunām darba vietām” darbībai, īpašu uzmanību pievēršot iespējām izglītoties darba vietā un mācību praksei, nodrošinot šo iespēju arī mācību iestāžu absolventiem, pamatojoties uz augstāko mācību iestāžu un uzņēmumu līgumiem; turklāt uzskata, ka ir svarīgi veicināt to, ka arodizglītības ieguvēji daļu mācību laika mācās vai stažējas citās Eiropas Savienības valstīs; aicina vairāk atbalstīt profesionālo izglītību un palielināt tās prestižu; 49. uzsver, ka jāturpina modernizēt profesionālās izglītības programmas pamatprasmju apguves ziņā, lai uzlabotu to kvalitāti un padarītu tās pievilcīgākas jauniešiem, vienlaikus pielāgojot tās darba tirgus pieaugošajām prasībām; uzskata, ka profesionālajās apmācību programmās būtu jāuzlabo transversālo pamatprasmju apguve; 50. uzsver, ka izmantojot labākās prakses paraugus, jāpieņem iegūto prasmju atzīšanas modelis jauniešiem, kas iegūst pilsoniskas prasmes, piedaloties bezpeļņas organizāciju vai attīstības sadarbības programmu brīvprātīgajā un sabiedriskajā darbā; 51. aicina uzlabot pāreju no vidējās profesionālās izglītības un apmācības uz augstāko izglītību, lai nodrošinātu augstāku kvalifikācijas līmeni; 52. uzsver ieteikumā par pamatprasmēm ietverto mūžizglītības dimensiju un apgalvo, ka, lai to pilnībā īstenotu, ir jāveic vairāk uzlabojumu profesionālās izglītības un apmācības un pieaugušo izglītības jomā, tostarp atzīstot vispārējas tiesības uz mūžizglītību; 53. uzsver, ka profesionālās izglītības un apmācības jomā svarīga ir dalībvalstu savstarpējā informācijas un labas un veiksmīgas prakses apmaiņa; Mūžizglītība 54. aicina nekavējoties rīkoties, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar tādu cilvēku skaita pieaugumu, kuriem ir zems lasītprasmes un rakstītprasmes līmenis, īpaši atbalstot vietējās pašvaldības, jo tām ir visciešākā saikne ar sabiedrību; aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst uzmanību lasītnepratējiem un rakstītnepratējiem, kuru skaits vēl aizvien ir pārāk liels, un apņēmīgi rīkoties, lai risinātu šo problēmu, tostarp attiecībā uz pieaugušajiem; 55. pauž nopietnas bažas par jauniešu bezdarbnieku skaita pieaugumu, jo īpaši pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos; mudina dalībvalstis nodrošināt iespējami elastīgākus darba tirgus, kas ļautu jauniešiem viegli atrast darbu un mainīt darba vietas; 56. uzsver, ka jāuzlabo izglītības iestāžu iesaistīšana visaptverošas valsts kvalifikācijas sistēmas izveidošanā un iepriekšējās izglītības, tostarp neformālās vai ad hoc veidā iegūtas izglītības, atzīšanā; 57. norāda, ka mērķi, kas noteikti attiecībā uz četriem no pieciem 2003. gadā pieņemtajiem kritērijiem, netiks sasniegti; aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes un citus dalībniekus izvērtēt cēloņus un veikt atbilstošus pasākumus situācijas uzlabošanai; 58. uzsver, ka ir svarīgs pašreizējais konstruktīvais dialogs, kā arī apspriedes starp izglītības un apmācības pēdējā posma pārstāvjiem, augstākās izglītības iestādēm un uzņēmumiem; 59. atbalsta mērķi palielināt pieaugušo iesaistīšanos mūžizglītībā no 12,5 % uz 15 % līdz 2020. gadam un aicina veikt atbilstošus pasākumus; tādēļ aicina augstskolas paplašināt piekļuvi studijām, dažādojot un paplašinot studentu bāzi un veicot izmaiņas studiju programmās, lai padarītu tās pievilcīgākas pieaugušajiem, kas vēlas atsākt studēt; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties apņēmīgāk, lai atbalstītu un paplašinātu tādas mūžizglītības iestādes kā, piemēram, “otrās iespējas skolas”; aicina, īstenojot mūžizglītības stratēģijas, ņemt vērā un dzimumu perspektīvu un veicināt tās īstenošanu; norāda uz tautas universitāšu būtisko nozīmi mūžizglītībā; 60. norāda, ka viens no galvenajiem šķēršļiem, ar ko saskaras pieaugušie, kas vēlas izglītoties, ir atbalsta iespēju trūkums viņu ģimenēm; tādēļ mudina dalībvalstis izveidot atbalsta pasākumus un nodrošināt, lai visiem studentiem un darbiniekiem ar ģimenes pienākumiem (piemēram, bērnu aprūpe vai citi apgādājamie) būtu iespēja atjaunot un/vai uzlabot savas iemaņas un prasmes, balstoties uz labu praksi, kas šajā jomā izveidojusies Eiropas Sociālā fonda programmās, tostarp izmantojot pakalpojumu un saskaņošanas talonus; uzskata, ka jo īpaši jāpēta e-mācīšanās iespējas, jo e-mācīšanās ir elastīgāja un atvieglo mācību apvienošanu ar darbu un rūpēm par apgādājamajiem; 61. mudina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pasākumus, lai uzlabotu salīdzinošo datu par dzimumu līdztiesību izglītības un apmācības jomā vākšanu un analīzi, un nodrošināt Pekinas Rīcības platformas atbilstīgo kritēriju statistikas pieejamību un regulāru atjaunināšanu; 62. iesaka izglītības un apmācības iestādēm censties plašāk popularizēt savas pieaugušajiem domātās programmas un atvieglot administratīvās procedūras saistībā ar piekļuvi šīm programmām; 63. aicina Eiropas Komisiju pilnībā ņemt vērā ieinteresēto pušu pieredzi un lomu Izglītības un apmācības stratēģijas 2020. gadam īstenošanā; 64. aicina Eiropas Komisiju iesaistīt neformālās izglītības, profesionālās izglītības un apmācības iestāžu studentus un skolēnus mobilitātes kritēriju Izglītības un apmācības stratēģijai 2020. gadam izstrādāšanā un pārņemt Boloņas procesa studentu mobilitātes kritērijus; o 65. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||
| Uzņēmumu vadības ētiskie aspekti |
| |||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. aprīļa Ieteikumu, ar ko papildina Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzību(1), – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. aprīļa ieteikumu par atlīdzības politiku finanšu pakalpojumu nozarē(2), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu, kas papildina iepriekš minētos divus ieteikumus un kas arī tika publicēts 2009. gada 30. aprīlī (COM(2009)0211), – ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK attiecībā uz kapitāla prasībām, kas piemērojamas tirdzniecības portfelim un atkārtotai pārvēršanai vērtspapīros, un attiecībā uz atlīdzības politikas uzraudzības pārbaudi (COM(2009)0362), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Direktīvu 2007/36/EK par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu(3), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 84/253/EEK(4), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0135/2010), A. tā kā Eiropas Savienību un pasauli kopumā ir skārusi visnopietnākā ekonomiskā krīze pēdējos 60 gados, tā kā reālajai ekonomikai pašlaik nākas saskarties ar vissmagāko lejupslīdi minētajā laikposmā un tā kā ir sagaidāms, ka, neraugoties uz relatīvu ekonomiskās aktivitātes uzlabošanos, problēmas nodarbinātības jomā saglabāsies; B. tā kā neatkarīgi no uzņēmuma veida vai nozares, kurā tas darbojas, vairāki ar uzņēmuma vadību saistīti jautājumi, piemēram, pienākums rīkoties piesardzīgi, pārredzamība, uzņēmumu sociālā atbildība, riska pārvaldība, finanšu ieguldījumu lēmumu ekonomiskā ilgtspējība, valdes vai uzraudzības padomes darbības un akcionāru tiesību izmantošana, ir svarīgi uzņēmējdarbības vadības deontoloģijas vispārējā kontekstā; tā kā nesenā finanšu krīze pierādīja, ka šie jautājumi ir pastāvīgi jāanalizē, ņemot vērā finanšu stabilitātes saglabāšanu, lai palīdzētu rast risinājumus, kas ļautu uzņēmumiem risināt pašreizējās problēmas un palīdzētu veicināt ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā; C. tā kā krīze arī parādīja ciešo saikni starp riska pārvaldību un atalgojuma politiku un pēdējās minētās politikas nozīmi mehānismos, kas regulē uzņēmumu pareizu darbību; šī iemesla dēļ riska pārvaldība būtu pienācīgi jāņem vērā, izstrādājot atalgojuma politiku, lai plašākā un līdzsvarotākā pieejā pārvaldībai varētu iestrādāt efektīvas riska pārvaldības sistēmas un nodrošinātu to, ka stimulēšanas sistēmu ieviešanas gadījumā līdzsvara nolūkā tiek nodrošinātas arī atbilstīgas riska pārvaldības sistēmas; D. tā kā visu nozaru uzņēmumiem ir vairākas kopīgas riska kategorijas, lai gan daži riska veidi ir raksturīgi konkrētām nozarēm (piemēram, riski, ar kuriem saskaras uzņēmumi, kas darbojas finanšu nozarē); tā kā neseno finanšu krīzi lielā mērā veicināja efektīvas riska pārvaldības trūkums ‐ netika pienācīgi uzraudzīta atbilstība uzraudzības noteikumiem un tika izmantoti neatbilstīgi stimuli atalgojuma politikas jomā; E. tā kā riska pārvaldība būtu jāizprot un jāpiemēro visas organizācijas līmenī un nevis tikai atsevišķās tās struktūrvienībās; tai arī jābūt atklātai, pārredzamai un pakļautai ziņojumu sniegšanas prasībām; F. tā kā ikvienam risinājumam būtu jānodrošina, ka, uzņemoties risku, tas atbilst uzņēmējdarbības mērķim un uzņēmuma stratēģijai, pienācīgi ņemot vērā efektīvu riska pārvaldību; efektīva riska pārvaldība būtu jāuzskata par vienu no vissvarīgākajiem elementiem labas uzņēmumu vadības nodrošināšanā visos uzņēmumos; G. tā kā viens no pirmajiem pasākumiem, ko Komisija veica pēc krīzes, attiecās uz jautājumu par atalgojuma politiku, papildinot Komisijas Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK, kuru mērķis ir nodrošināt atbilstošu atalgojuma politiku, nosakot paraugpraksi tās izstrādei ar jaunu ieteikumu attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu direktoru atalgojuma sistēmu un publicējot ieteikumu par atalgojuma politiku finanšu pakalpojumu nozarē; H. tā kā ieteikumi atšķiras atkarībā no uzņēmuma veida, pienācīgi ņemot vērā tā lielumu, iekšējo organizāciju un darbības sarežģītību; tā kā šādi var nošķirt finanšu sabiedrības (biržas sarakstā iekļautas vai neiekļautas) no biržas sarakstā iekļautām, bet ar finanšu jomu nesaistītām sabiedrībām, un nošķirt dažādus finanšu nozares sektorus, piemēram, banku darbību, apdrošināšanu un fondu pārvaldīšanu; I. tā kā atalgojuma kontekstā jāņem vērā vairāki jautājumi, tādi kā i) atalgojuma shēmas, tostarp to struktūra, pārredzamība un simetrija un saikne starp atalgojumu un stimulu, ii) atalgojuma shēmu noteikšana, tostarp dalībnieku, funkciju un pienākumu definēšana, iii) atalgojuma shēmu kontrole, īpašu uzmanību pievēršot akcionāriem, un iv) atalgojuma kopsumma, tai skaitā algas un pensijas; J. tā kā daži no ieteikumos ietverto sevišķi svarīgo principu aspektiem vēl aizvien ir neskaidri un tie ir atbilstoši jāīsteno praksē, piemēram, darbības rezultātu novērtēšanas kritēriju jēdziens, kam būtu jāpalīdz izveidot saikni starp samaksu un darbības rezultātiem, jēdziens “neatbilstoši darbības rezultāti” attiecībā uz maksājumiem darba attiecību pārtraukšanas gadījumā, maksājums saistībā ar darba attiecību pārtraukšanu un atalgojuma mainīgās daļas finanšu pakalpojumu nozarē; K. tā kā, ņemot vērā grūtības noteikt saikni starp samaksu un darbības rezultātiem, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, cik efektīvi tiek noteikta atalgojuma politika, un pārredzamībai, abos gadījumos pamatojoties uz pareizu pārvaldību, kuru nosaka un novērtē attiecībā uz atbilstīgu laikposmu, orientējoties uz vidēju termiņu un ilgtermiņu, lai izvairītos no bīstamas un nestabilas riska pārvaldības īstermiņa (vai pat ļoti īslaicīgas) politikas, un kurā noteiktas iesaistīto personu konkrētās funkcijas un pienākumi; L. tā kā pieņemtajiem risinājumiem nebūtu jāseko principam “viens risinājums der visiem” un uzņēmumiem būtu jāsaglabā elastīgums, pielāgojot sistēmas savām vajadzībām; M. tā kā ir nepieciešams darbības rezultātu un atalgojuma politikas ex-post novērtējums; N. tā kā pārredzamība ir izrādījusies svarīgs labas pārvaldības elements; tā kā to nevajadzētu attiecināt tikai uz atalgojuma politikas atklāšanu, bet tai vajadzētu nozīmēt arī to, ka uzņēmumi spēj izskaidrot konkrētas atalgojuma politikas izvēli; O. tā kā direktoru atalgojuma politikas atklāšana skaidrā un viegli saprotamā veidā atvieglotu lēmumu, it īpaši akcionāru lēmumu, par atalgojuma politiku pieņemšanu; šādu informāciju par atsevišķiem direktoriem piešķirtā atalgojuma un piemaksu kopsummu varētu detalizēti ietvert gada pārskatos vai ziņojumā par atalgojumu; P. tā kā konstruktīva akcionāru un darbinieku līdzdalība būtu jānosaka par uzņēmuma mērķi; tā kā šajā nolūkā ir jāizpēta citi pasākumi attiecībā uz to, kā efektīvi iesaistīt akcionārus uzņēmuma atalgojuma politikas veidošanā (piemēram, Vācijā uzņēmumi, rīkojot konsultatīvu balsojumu, var prasīt akcionāru apstiprinājumu pēc līmeņiem diferencētai atalgojuma politikai), īpaši tāpēc, ka akcionāri ne vienmēr vēlas un ir gatavi uzņemties aktīvāku lomu; tā kā tas arī nozīmē, ka ir jāizpēta, kā rosināt akcionārus sadarboties ar valdi, nevis tai oponēt; Q. tā kā akcionāru nepiedalīšanās līmenis ir ļoti augsts, it īpaši biržas sarakstā iekļautajos uzņēmumos, un tāpēc būtu jāveicina elektroniskās balsošanas sistēmas izmantošana akcionāru sanāksmēs; R. tā kā ir pareizi jāpiemēro spēkā esošie tiesību akti par darbinieku informēšanu un konsultēšanu par viņu uzņēmuma pārvaldību, lai varētu veidot patiesu dialogu ar uzņēmuma vadītājiem un skaidri noteikt uzņēmuma atalgojuma praksi un mērķus; S. tā kā vadības atalgojuma kritēriju un tā līmeņu noteikšana ietilpst uzņēmuma valdes kompetencē; T. tā kā brīvprātīgi standarti ir būtiski valdes darba efektivitātes uzlabošanai, un var izrādīties nepieciešama paraugprakses pārskatīšana; U. tā kā par mērķi būtu jānosaka tādas kompetentas valdes un uzraudzības padomes izveide, kura spēj izdarīt objektīvu un neatkarīgu vērtējumu; tā kā ir jānovērtē valdes darbības efektivitāte un lietderība; V. tā kā, atzīstot uzņēmumu vadības pašreizējās sistēmas trūkumus, noteiktam skaitam (piemēram, vienai trešdaļai) direktoru (valdes locekļu) vajadzētu būt profesionāļiem, kas saņem atalgojumu, ir atbildīgi un ir pakļauti tikai akcionāriem; tā kā viņu atbildība un pakļautība būtu jāvērtē pēc profesionālās kompetences; W. tā kā ‐ lai gan tiesību aktu pieņemšana šajā jomā varētu būt grūtāks un laikietilpīgāks risinājums nekā ieteikumu pieņemšana ‐ ieteikuma tiesību aktu pieeja nav pietiekama; X. tā kā Komisija plāno turpināt sniegt ieteikumus ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai iekļautu atalgojumu shēmas pilnvērtīgas uzraudzības darbības jomā, un īpaši ir ierosinājusi pārskatīt Kapitāla prasību direktīvu; tā kā Komisija plāno izvērtēt papildu pasākumus attiecībā uz ārpusbanku finanšu pakalpojumiem; Y. tā kā Komisijas sniegtie ieteikumi attiecībā uz biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem ne vienmēr ietver atbilstīgas vispārējās pamatnostādnes paraugprakses izstrādei biržas sarakstā neiekļautos uzņēmumos; Z. tā kā ir būtiski, lai ikvienu šajā jomā pieņemto instrumentu visā ES un visas iesaistītās puses īstenotu vienveidīgi un saskaņoti, 1. atzinīgi vērtē pasākumus, kuru mērķis ir uzņēmumu vadības deontoloģisko aspektu risināšana, kas, kā atklāja nesenā finanšu krīze, vēl nepavisam nav atrisināti; šajā sakarā atzinīgi vērtē divus Komisijas publicētos ieteikumus; 2. norāda, ka ar nesaistošām tiesību normām tomēr nepietiek; 3. tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas pirmo tiesību aktu priekšlikumu, kas ļauj ES likumdevējam pienācīgi risināt attiecīgos jautājumus, t. i., veikt grozījumus Kapitāla prasību direktīvā; 4. atbalsta principus, ko Komisija iekļāvusi 2009. gada 30. aprīļa ieteikumos, pirmkārt, par atalgojuma struktūru un pārvaldības pasākumiem, kas piemērojami biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu direktoru un vadītāju atalgojumam, un, otrkārt, par atalgojuma struktūru, atalgojuma politikas izstrādes un īstenošanas procesu (pārvaldību), atalgojuma politikas pārredzamību un konsultatīvu uzraudzību (uzraudzību) finanšu nozarē, tomēr uzsver, ka dalībvalstis šos ieteikumus nav pietiekami īstenojušas praksē; 5. pastāv uz to, ka ES ir vajadzīgs ilgtermiņā darbotiesspējīgs un vispārējām (uzņēmumu, akcionāru un darba ņēmēju) interesēm atbilstīgs ražošanas, sociālais un vides modelis ar jaunu finanšu sistēmu, kuras pamatā ir piesardzības un deontoloģisko noteikumu sistēma, kā arī valsts un Eiropas līmeņa uzraudzības iestādes ar saistošām pilnvarām; turklāt uzskata, ka finanšu nozarei ir jāapmierina reālās ekonomikas vajadzības, jāveicina ilgtspējīga izaugsme un jādemonstrē vislielākā iespējamā sociālās atbildības pakāpe; 6. atgādina, ka ekonomikas atjaunošanas posmā papildus reālās ekonomikas atbalstīšanas pasākumiem ir ļoti svarīgi īstenot darbavietu aizsardzības, apmācības un darba apstākļu uzlabošanas pasākumus, kas būtu jāņem vērā visām iesaistītajām pusēm; 7. pastāv uz to, ka atalgojuma politika, kas nodrošina pareizu, stabilu pārvaldību, ir vajadzīga ne vien deontoloģisku, bet arī augstākā mērā ekonomisku iemeslu dēļ, jo šāda veida politika tieši ietekmē gan aktīvus, gan pašu uzņēmumu un visas ekonomikas attīstības perspektīvu, kā arī iespējas saglabāt un veicināt nodarbinātību; 8. uzskata, ka noteikumi par banku un kredītiestāžu direktoru atalgojuma politiku nedrīkst būt tikai ieteikumu līmenī, ka tiem jābūt izstrādātiem saistošu pasākumu veidā, kuri ir saistīti ar uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu to, ka atalgojuma mainīgā daļa (prēmijas, tiesības pirkt vai pārdot zināmu daudzumu akciju par noteiktu cenu noteiktā laikā un finanšu stimuli) nemudina uzņēmumus pieņemt pārāk riskantu politiku ieguldījumu un pārvaldības jomā, neņemot vērā tās negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku; 9. uzsver, ka uzņēmumu vadības un atalgojuma politikai ir jāatbilst Līgumos un ES direktīvās noteiktajiem algu paritātes un dzimumu līdztiesības principiem un ka tai ir jāveicina šo principu ievērošana; 10. uzskata, ka jāpieņem vēl citi Eiropas tiesību akti, lai risinātu problēmu saistībā ar atšķirīgiem dalībvalstu noteikumiem par atalgojumu uzņēmumos, kurus piemēro gadījumos, kad vadītāji pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti vienas (akciju) sabiedrības ietvaros vai no vienas sabiedrības uz citu sabiedrību citā dalībvalstī, vai kad sabiedrības izmanto pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū, piemēram, veicot pārrobežu apvienošanos; 11. uzskata, ka ir svarīgi uzsvērt uzņēmuma valdes vispārējo sociālo atbildību par to uzņēmumu ilgtspējīgu ilgtermiņa attīstību, kuru mītnes vieta ir kāda no ES dalībvalstīm, un uzskatīt par šādas valdes pienākumu to, ka tā nosaka tādu uzņēmuma direktoru atalgojuma struktūru, kas atspoguļo šo mērķi un kas ir pārredzama Eiropas iedzīvotājiem; 12. mudina Komisiju ierosināt konkrētām nozarēm piemērotus grozījumus finanšu pakalpojumu tiesību aktos, lai nodrošinātu banku un ar banku darbību nesaistītu iestāžu īstenotās atalgojuma politikas konsekvenci; turklāt aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus uzņēmējdarbības tiesību jomā, lai palīdzētu risināt uzņēmumu pārvaldības jautājumus un visu veidu uzņēmumos nodrošinātu konsekventu atalgojuma politiku; 13. aicina Komisiju veicināt un atbalstīt ES līmenī pieņemto pasākumu efektīvu īstenošanu, galveno uzmanību pievēršot pārrobežu uzņēmumiem, un pildīt savas saistības iesniegt novērtējuma ziņojumu par abu ieteikumu piemērošanu dalībvalstīs; šajā kontekstā aicina Komisiju novērtējuma ziņojuma secinājumos iekļaut tādu atbilstošu leģislatīvo un neleģislatīvo pasākumu grafiku, kuri varētu būt nepieciešami, ņemot vērā minētos secinājumus; 14. prasa efektīvi īstenot noteikumus par apspriešanās un darbinieku līdzdalības sistēmām, kuras izvēlas saskaņā ar Direktīvu 2001/86/EK(5), ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus; 15. uzskata Eiropas uzņēmējsabiedrību par piemērotu platformu paraugpraksei, lai ētikas principu ieviestu tā, lai starptautiski uzņēmumi tos praktiski piemērotu savā pārvaldībā; 16. aicina dalībvalstis efektīvi īstenot tādus pasākumus kā ES Akcionāru tiesību direktīva, lai novērstu šķēršļus un veicinātu akcionāru iesaistīšanos balsošanā, īpaši attiecībā uz pārrobežu balsošanu; 17. aicina akcionārus aktīvi iesaistīties komercprakses pārskatīšanā un uzņēmējdarbības kultūras mainīšanā; 18. prasa veicināt sieviešu iecelšanu vadošos amatos, izmantojot Komisijas ieteikumu ieviest sistēmu amatvietu aizpildīšanai uzņēmuma lēmējstruktūrās, citās struktūrās un amatvietu aizpildīšanai kopumā; 19. ierosina, lai dalībvalstu uzraudzības iestādes, paredzot uzņēmuma vadošo struktūrvienību locekļu lielāku neatkarību, izstrādātu efektīvākus mehānismus cīņai pret korupciju, kuru ieviešana ļautu uzlabot ne tikai uzņēmumu pārvaldības ētiku, bet arī to ekonomiskās darbības rādītājus; 20. atbalsta vienotu un visaptverošu norādījumu izstrādi attiecībā uz riska pārvaldību, ko pašreiz, šķiet, reglamentē dažādi kodeksi un standarti, kurus dalībvalstīs piemēro tikai fragmentāri; 21. uzsver ‐ ja ir pastrādāts ekonomisks noziegums, pie kriminālatbildības indivuduālā kārtā var saukt par šo noziegumu atbildīgos valdes locekļus; 22. aicina Komisiju veicināt biržas sarakstā neiekļautiem uzņēmumiem paredzēto paraugprakses norādījumu izmantošanu, kuri izstrādāti, lai ņemtu vērā šādu uzņēmumu īpatnības un atšķirības; 23. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||
| ES jaunatnes stratēģija ‐ ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus |
| |||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu, – ņemot vērā Eiropas Savienības 2000. gada 18. decembra Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 23. un 28. pantu, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un jo īpaši tās 7. un 24. pantu, – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. aprīļa paziņojumu “ES jaunatnes stratēģija ‐ ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus. Atjaunināta atvērtās koordinācijas metode, kā risināt jauniešu problēmas un tiem pavērt jaunas iespējas”(1), – ņemot vērā Komisijas paziņojumam “ES jaunatnes stratēģija ‐ ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus” pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “ES ziņojums par jauniešiem”(2), – ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(3), – ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un mācību jomā (“ET 2020”)(4), – ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 11. maija secinājumus par pašreizējo regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā un par atjaunotā regulējuma nākotnes perspektīvām(5), – ņemot vērā Padomes ieteikumu par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropas Savienībā(6), – ņemot vērā Padomes lēmumu par Eiropas gadu Brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011. gads)(7), – ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmē Briselē(8), – ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu “Atjaunināta sociālā programma”, kurā uzmanība kā galvenajām prioritātēm ir pievērsta jauniešiem un bērniem(9), – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu(10), – ņemot vērā rakstisko deklarāciju par lielāku uzmanību jaunatnes iespēju nodrošināšanai ES politikas jomās(11), – ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni(12), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7-0113/2010), A. tā kā ieguldīt jaunatnei paredzētos pasākumos ir izšķirīgi Eiropas valstu sabiedrību nākotnei, jo sevišķi laikā, kad jaunatnes īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā nepārtraukti samazinās; B. tā kā visi jaunieši ir sabiedrības pievienotā vērtība un tas ir jāatzīst; C. tā kā mūsdienu paaudze, veidojot šodienas politiku, uzņemas lielu atbildību attiecībā uz jauniešiem un nākamajām paaudzēm; tā kā politikas veidotājiem un pētniekiem ir jāņem vērā jauniešu viedoklis, lai dotu tiem vārdu; D. tā kā Eiropas Savienībai ir nozīmīgi ar jaunatnes politiku saistīti instrumenti, kas dalībvalstīm tomēr ir pilnībā jāizmanto, jādara zināmi un jāapgūst; E. tā kā nodarbinātība nav tikai apmaksāts darbs ‐ tā veicina integrēšanos sabiedrībā un var būt nozīmīgs atbalsta, sabiedriskās iekārtas un identitātes veidošanas līdzeklis; F. tā kā nestabilas nodarbinātības apstākļos jaunieši varētu atturēties no ģimenes veidošanas vai atlikt to uz vēlāku laiku, tā ietekmējot demogrāfisko attīstību; G. tā kā ekonomikas krīze smagi skar mūsdienu Eiropas jaunatni, kas saskaras ar arvien augošu bezdarba līmeni, tā kā bezdarbnieki, visticamāk, būs tieši jaunieši ar zemu kvalifikāciju un tā kā tādēļ ir svarīgi, lai jaunieši saņemtu labāko iespējamo apmācību, kas viņiem garantē tūlītēju pieeju darba tirgum un stabilu vietu šajā tirgū; H. tā kā ir jāatbalsta visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas piekļūt augsti kvalitatīvai izglītībai un mācībām visos līmeņos un vēl vairāk jāveicina mūžizglītības iespējas; I. tā kā ir jānodrošina jauniešiem vieglāka pāreja no izglītības un mācībām uz darba tirgu; J. tā kā par absolūti prioritārām steidzami būtu jānosaka problēmas, kas saistītas ar pāragru aiziešanu no skolas un analfabētismu, jo īpaši pusaudžu un ieslodzījumā esošo jauniešu vidū; K. tā kā ar veselību, mājokli un vidi saistītie jautājumi jauniešiem ir ļoti svarīgi un tie var būtiski ietekmēt viņu dzīvi un nākotni; tā kā ir jāveicina izglītības, nodarbinātības, sociālās integrācijas un veselības ziņā labvēlīga vide; L. tā kā jauniešiem ir vajadzīga ne vien iespēja paļauties uz veselīgu ģimenes vidi, bet arī atbalsts, cenšoties gūt viņiem nepieciešamo patstāvību un neatkarību; M. tā kā Komisijas paziņojumā un Padomes rezolūcijā nav skaidri iekļautu vides aspektu, kaut gan jauniešiem tie ir ārkārtīgi svarīgi un var nopietni ietekmēt nākamo paaudžu veselību, dzīves kvalitāti un labklājību; tā kā šī iemesla dēļ ar vidi saistītie jautājumi būtu skaidri jānorāda ES jaunatnes stratēģijas rīcības jomās; N. tā kā aktīva līdzdalība sabiedrības dzīvē ir ne vien svarīgs līdzeklis, kas palīdz nodrošināt jauniešiem pilnvērtīgas iespējas, bet ir arī palīgs personības attīstībā, lai viņi labāk iekļautos sabiedrībā, apgūtu prasmes un veidotu atbildības sajūtu; O. tā kā jauniešu darbs ir nozīmīgs ES jaunatnes stratēģijai, jo tas ir gan lietderīgs jauniešiem paredzēts brīvā laika pavadīšanas veids, gan arī nodrošina prasmju apgūšanas un personības attīstības iespējas; P. tā kā mācības un pieredze, ko jaunieši gūst, apzinoties, ka ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, veicina gan izpratni par demokrātiju un tās procesiem, gan aktīvu līdzdalību tajos; Q. tā kā, lai sekmētu jauniešu līdzdalību, viņus vajadzētu labāk informēt par jaunatnei izdevīgu Eiropas programmu esamību; R. tā kā iedarbīga jaunatnes politika var sekmēt eiropeiskas pilsoniskās apziņas veidošanos, Vispārīgi apsvērumi 1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES jaunatnes stratēģija ‐ ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus”; 2. atzinīgi vērtē Padomes rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018); 3. norāda, ka jēdziens “jaunatne” dalībvalstīs ir definēts dažādi; norāda, ka šo jēdzienu ietekmē dažādi sociālie apstākļi un ka to dēļ katrai dalībvalstij ir iespēja piemērot atšķirīgu pieeju; 4. uzskata, ka Kopienas programmās un fondos būtu jāatspoguļo Eiropas vērienīgās ieceres attiecībā uz jauniešiem; 5. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Lisabonas līguma noteikumus jaunatnes politikas jomā, piemēram, sekmēt jauniešu dalību demokrātiskajā dzīvē, īpašu uzmanību veltīt jaunajiem sportistiem un sportistēm un ar tiesību aktiem nodrošināt Pamattiesību hartas izpildi; Svarīgākās piezīmes par jaunatnes stratēģijas efektivitāti 6. atzīst ‐ pat ņemot vērā metodes nepilnības, ierobežotu pielietojumu, nepietiekamu leģitimitāti, to, ka trūkst efektīvas sadarbības starp “ekspertiem” un vēlētajiem politiķiem, trūkst pienācīgas integrācijas ar valsts prioritātēm un ka varētu veidoties “atbildības sajukums” starp dažādiem līmeņiem, nostiprinātā atvērtās koordinācijas metode (AKM), pielietojot to kopā ar subsidiaritātes principu, tomēr ir pareizais līdzeklis sadarbībai jaunatnes politikas jautājumos; uzskata ‐ lai gūtu rezultātus ilgtermiņā, atvērtās koordinācijas metode ir jāpilnveido; 7. uzsver, ka atvērtās koordinācijas metode dos vislabākos rezultātus tikai tad, ja visi procesā iesaistītie to atbalstīs ar spēcīgu politisko gribu; uzskata, ka kļūmes izpildē ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē noteikto mērķu sasniegšanu; 8. atzīst, ka iestāžu sadarbība vietējā, reģionu, valsts un Eiropas līmenī ir svarīga šīs stratēģijas mērķu sasniegšanai, un aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunatnes pārstāvjus aktīvi piedalīties jaunatnes stratēģijas īstenošanā; 9. rosina uz ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu, Komisiju un Padomi, risinot jaunatnes politikas jautājumus, un uzsver, ka, īstenojot AKM procesu, ir nepieciešama saskaņotāka sadarbība ar valstu parlamentiem un saskaņotāka to savstarpējā sadarbība; 10. atzinīgi vērtē to, ka Padome ir skaidri definējusi divpakāpju pieeju, iepazīstinājusi ar darba metodēm, un jo īpaši to, ka Padome skaidrā sarakstā apkopojusi visus ieviešanas instrumentus; prasa iesaistīt Eiropas Parlamentu darba ciklu prioritāšu definēšanā; prasa, lai Eiropas sadarbība jaunatnes jomā būtu balstīta uz faktiem, adekvāta un konkrēta; 11. uzsver, ka gan Eiropas, gan valstu līmenī jāizstrādā skaidri un ērti lietojami rādītāji, kas dotu iespēju pilnveidot, paplašināt un atjaunināt precīzu pārskatu par jauniešu stāvokli, kā arī mērīt un salīdzināt kopīgi izvirzīto mērķu īstenošanā gūtās sekmes; uzsver, ka svarīga ir pastāvīga uzraudzība un vērtēšana; 12. norāda, ka ir svarīgi izvērtēt ES jaunatnes stratēģijas īstenošanas gaitu; uzsver, ka dalībvalstu ziņojumi par jaunatnes jomā sasniegto jādara publiski pieejami, tādējādi vairojot sabiedrības informētību; uzsver ‐ lai novērtētu reāli padarīto, ir jāvēro, kā veidojas un mainās jauniešu dzīve Eiropā; 13. uzskata, ka savstarpēja mācīšanās būtu vairāk jāpilnveido kā līdzeklis, kas sekmē labas prakses apmaiņu un palīdz saskaņot valsts līmenī veicamas darbības; 14. uzskata, ka ES jaunatnes stratēģija būs pilnvērtīga, ja jaunatnes politiku, ES programmas un darbības izstrādās saskaņoti, precīzi un pārredzami; jo īpaši uzskata, ka starp rezultātiem, kas gūti, īstenojot ES programmas, un jaunatnes politikas nostādņu un vispārējās ES jaunatnes stratēģijas formulēšanu būtu jāveido savstarpēja atgriezeniskā saite; 15. turklāt uzsver, ka ir vajadzīga esošo, jau īstenoto programmu padziļināta analīze, lai varētu efektīvi veikt kvalitātes vadību un, uz to pamatojoties, sagatavotu uzlabojumus, kas turpmāk šajās programmās varētu būt nepieciešami; 16. norāda, ka uz jaunatni orientētās ES programmas un sociālie fondi ir jāmobilizē, tie jāpadara vieglāk pieejami un jāvienkāršo to pieejamības procedūras; uzsver ‐ lai īstenotu saskaņotu stratēģiju jauniešu dzīves uzlabošanai, šajā jomā ir svarīgi izveidot praktisku, nebirokrātisku pieeju; uzsver ‐ lai veiksmīgāk ņemtu vērā jauniešu vajadzības, ir svarīgi viņus iesaistīt jaunatnei paredzētu programmu īstenošanā; 17. uzsver programmu Comenius, Erasmus un Leonardo da Vinci nozīmi Eiropas izglītības un mācību politikas attīstībā; atkārtoti uzsver savu politisko prioritāti, proti, ka šīs programmas ir uzskatāmas par stūrakmeni, veidojot ES jaunatnes stratēģiju, jo īpaši attiecībā uz nākamās paaudzes daudzgadu programmām; 18. uzskata, ka būtu jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai sekmētu jauniešu mobilitāti Eiropā, un ka mobilitātes programmās ir jānodrošina pietiekami daudz iespēju un jāpievērš pienācīga uzmanība tādai jauniešu apmaiņai, kas nav saistīta ar formālu izglītību; 19. aicina Komisiju jaunajās mobilitātes programmās īpašu uzmanību veltīt strādājošo jauniešu mobilitātei un šai nolūkā prasa īpašo vīzu režīmu, kas pašlaik ir spēkā studentiem, attiecināt arī uz strādājošiem jauniešiem; 20. pievērš uzmanību tam, ka jauniešiem paredzētu programmu popularizēšanā ir jāiesaista plašsaziņas līdzekļi; 21. atzīst, ka jauniešu dzīves uzlabošana ir transversāls uzdevums, kas jāņem vērā katrā politikas jomā; mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis katrā struktūrvienībā un ministrijā veicināt jauniešiem aktuālu jautājumu vienības izveidi, kas palīdzēs pilnvērtīgāk sagatavot atbilstošu jaunatnes politiku; aicina arī Komisiju savos ģenerāldirektorātos iecelt “atbildīgos par jaunatni” un nodrošināt viņiem tālākizglītības iespējas; uzskata, ka to vajadzētu darīt, lai izvērtētu Komisijas dokumentus, ņemot vērā jaunatnes politikas mērķus; tāpēc ļoti atzinīgi vērtē starpnozaru pieeju kā līdzekli, kas vajadzīgs, lai panāktu iespējami augstāku efektivitāti; uzskata, ka jauniešiem aktuālu jautājumu iekļaušana visās politikas jomās ir viens no galvenajiem faktoriem sekmīgai jaunatnes stratēģijai; 22. uzsver, ka tiesiskām paaudžu savstarpējām attiecībām ir jākļūst par vispārpieņemtu normu Eiropas līmenī un ka dalībvalstīm šis princips ir jāpieņem taisnīgai paaudžu savstarpējo attiecību reglamentēšanai; Darbības jomas 23. stingri uzsver, ka jauniešus globālā ekonomikas krīze skar ļoti lielā mērā un ka tās ietekme būtu attiecīgi jāatspoguļo darbības jomu prioritātēs; uzskata, ka šai nolūkā vajadzētu noteikt pasākumu kopumu, kas paredzēti, lai atbalstītu sociālo stratēģiju izkļūšanai no krīzes, un ka īpaša uzmanība būtu jāvelta sociālās aizsardzības un sociālās nodrošināšanas sistēmu pārskatīšanai; Vispārīgie principi visām darbības jomām 24. uzsver, ka jauniešu vidū ir svarīgi izskaust jebkādu diskrimināciju, piemēram, diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ; 25. uzsver, ka ES sociālajā redzējumā jauniešus ir svarīgi uzskatīt par vienu no prioritārajām grupām; 26. stingri uzsver, ka jauniešiem ar invaliditāti ir jāsniedz efektīvs un individualizēts atbalsts, kā arī fizisko, sensorisko un izzināšanas spēju ziņā reālas un vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību, darbu, piedalīties kultūras, brīvā laika pavadīšanas un sporta pasākumos un sabiedriskajā dzīvē, kā arī iesaistīties valsts un pilsoniskajā pārvaldībā; 27. pieprasa pasākumus, kas nodrošinātu cieņu pret daudzveidību, kā arī bērnu un pusaudžu veiksmīgu integrāciju; 28. aicina dalībvalstis noteikt starpnozaru saikni starp jaunatnes politiku un izglītības, mācību, nodarbinātības un kultūras politiku, kā arī citām politikas jomām; 29. uzsver nepieciešamību spēcīgi sasaistīt jaunatnes un bērnu politikas jomas; Izglītība un mācības 30. mudina dalībvalstis aktivizēt izaugsmei un darba vietu radīšanai svarīgo zinību triādes elementu (izglītības, pētniecības un inovācijas) mijiedarbību; stingri iesaka sekmēt kopīgu kritēriju izveidi plašākai neformālas izglītības un arodizglītības atzīšanai, šai nolūkā, piemēram, ātrāk pieņemot Eiropas kvalifikācijas sistēmu (EKS) kvalifikācijas atzīšanai, pārredzamībai un prasmju apstiprināšanai; 31. aicina dalībvalstis īstenot vairāk iniciatīvu, kas nodrošinātu ieguldījumu pieprasītākajiem amatiem vajadzīgo prasmju veidošanā, un mudina dalībvalstis izglītības programmas piesaistīt darba tirgus prasībām, pieņemt īstermiņa arodizglītībai piemērojamus tiesību aktus (kur tie vēl nepieciešami) un, cik vien iespējams, īstenot prasmju apstiprināšanu un kvalifikācijas atzīšanu; 32. pievērš uzmanību problēmai, kas saistīta ar pāragru izglītības pārtraukšanu, un nepieciešamībai veikt pasākumus, kuri nodrošinātu, ka obligāto izglītību pilnībā iegūst iespējami lielāks skaits jauniešu; 33. visnotaļ mudina dalībvalstis, palielinot finansējumu, veicināt visu jauniešu izglītības un mācību mobilitāti, kas ļoti palīdz gūt mācību un darba pieredzi; uzsver, ka arī tajos reģionos, kas robežojas ar ES, ir svarīga jauniešu mobilitāte, kas garantē plašāku līdzdalību jaunatnei izdevīgās Eiropas programmās; 34. mudina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus un izpildītu kritērijus, kas noteikti saskaņā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”), jo īpaši attiecībā uz tiem, kas mazāk sekmīgi apguvuši pamatprasmes un kas pāragri pametuši mācības skolā; 35. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai tiem, kuri pametuši izglītības iestādes, būtu pietiekami daudz iespēju tajās atgriezties un lai tie, kas beiguši arodmācību kursus, varētu turpināt mācības augstākas izglītības iestādēs, un mudina dalībvalstis veikt pasākumus un piedāvāt programmas, kas mērķtiecīgi sagatavotas tiem jauniešiem, kuri grūtu apstākļu vai trūcīgas izvēles dēļ mācības ir iekavējuši vai skolu ir pāragri pametuši; 36. uzsver, ka pārejas posmā no mācībām uz darbu ir svarīgi nodrošināt jauniešiem profesionālās orientācijas un konsultāciju iespējas; 37. aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz valsts izglītību ikvienam bērnam un jaunietim neatkarīgi no viņa ģimenes juridiskā statusa, tā palīdzot viņam ‐ ar pienācīgu cieņu pret savu dzimto valodu un kultūru ‐ integrēties, proti, iegūt vajadzīgo uzņēmējas dalībvalsts valodas prasmi un iepazīt tās kultūru; 38. aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību visiem jauniešiem neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes vai finansiālajiem apstākļiem un garantēt, ka vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību ir arī nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem; 39. aicina dalībvalstis īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un par realitāti padarīt iekļaujošu izglītību ‐ gan formālu, gan neformālu izglītību; 40. uzsver jaunas un efektīvas pedagogu tālākizglītības sistēmas nozīmi, kas palīdzētu studējošajiem jauniešiem veiksmīgāk tikt galā ar mūsu strauji mainīgās sabiedrības problēmām; 41. uzsver, ka ir svarīgi veicināt plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi; 42. norāda, ka izglītībai ir būtiska nozīme pozitīvā personiskās attieksmes veidošanā; Nodarbinātība un uzņēmējdarbība 43. pauž dziļas bažas par to, ka jauniešu bezdarbnieku, nepietiekami nodarbinātu jauniešu un jauniešu, kam nav stabilas darba vietas, kļūst aizvien vairāk, jo īpaši pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos; stingri atbalsta Eiropadomei adresēto aicinājumu nodrošināt, ka jaunatnes perspektīva tiek saglabāta arī Lisabonas stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada un Eiropas stratēģijā 2020. gadam, un atbalstīt iniciatīvu turpmāku īstenošanu saskaņā ar Eiropas Jaunatnes pakta vispārējiem mērķiem; stingri atbalsta priekšlikumu izstrādāt attiecīgus tieši jauniešiem paredzētus pasākumus ekonomikas atveseļošanas plānos, kas sagatavoti ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai paredzētajos plānos; 44. uzsver, ka ir noteikti jāsasniedz Eiropas Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai mērķi, un uzskata, ka atjaunotajai ES programmai laikposmam līdz 2020. gadam būtu jāļauj ES pilnībā atgūties no krīzes, straujāk virzoties uz novatorisku un jaunu darba vietu radīšanai labvēlīgu ekonomiku; šajā sakarībā rosina atjaunotajā programmā mērķtiecīgāk pievērsties jauniešiem; 45. aicina dalībvalstis rīkoties, vēršoties pret nestabilu nodarbinātību un sliktiem darba apstākļiem, ar ko jaunieši saskaras darba tirgū, un aktīvi atbalstīt nodarbinātības saskaņošanu ar personisko un ģimenes dzīvi; 46. mudina dalībvalstis nodarbinātības veicināšanas politikā ņemt vērā paaudžu savstarpējo attiecību dimensiju; 47. aicina dalībvalstis veicināt jauniešiem pieejamākas nodarbinātības iespējas labos darba apstākļos, tā cenšoties novērst prasmju un darba vietas savstarpēju neatbilstību, kas nozīmē talanta veltīgu izšķiešanu; šai ziņā iesaka uzlabot piedāvātās prakses kvalitāti un pilnveidot praktikantu tiesības, nodrošinot, ka vairākumā gadījumu pēc prakses pabeigšanas jaunieši iegūst kvalifikāciju un apmaksāta darba iespējas; 48. turklāt aicina dalībvalstis piedāvāt vairāk nodarbinātības iespēju, īstenot nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu sociālās aizsardzības politiku, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas lauku un pilsētu jauniešiem un īpaši atbalstīt jaunās māmiņas; 49. atgādina par intelektuālā darbaspēka emigrācijas risku un tās negatīvo ietekmi uz jauniešu izcelsmes valstīm; aicina dalībvalstis izpētīt un izstrādāt stratēģijas, kas palīdzētu apturēt jauniešu plūsmu prom no valstīm un reģioniem, kam raksturīga izceļošanas tendence, kura izpaužas dažādi, piemēram, kā intelektuālā darbaspēka aizplūšana, nepietiekamas izglītības aizstāšana ar praktiskām iemaņām, kā arī lēts, nestabils, nekvalificēts un bieži vien sezonāls darbaspēks; 50. aicina dalībvalstis izskaust gadījumus, kad atkarībā no piederības attiecīgam dzimumam atšķiras jaunu vīriešu un jaunu sieviešu ienākumu līmenis; 51. aicina dalībvalstis šajā globalizācijas laikmetā garantēt tiesības uz pienācīgu darbu un sociālo drošību, panākot līdzsvaru starp elastīgumu un drošumu; 52. aicina dalībvalstis garantēt iespējas pilnībā pārskaitīt iegūtos sociālos pabalstus, tā nodrošinot, ka netiek apdraudēta to strādājošo jauniešu sociālā aizsardzība, kas devuši priekšroku mobilitātei; 53. uzsver, ka studiju laikā ir svarīgi iegūt praktisko apmācību uzņēmumos un iestādēs, jo pēc tam tas var palīdzēt vieglāk atrast darbu; 54. ierosina jauniešu vidū veicināt uzņēmējdarbības kultūru, uzlabojot komunikāciju par uzņēmējdarbību, šai nolūkā atbalstot attiecīgu Eiropas struktūru un tīklu veidošanu, kā arī mudinot jauniešus kļūt par pašnodarbinātajiem un izmantot mikrokredīta un mikrofinansēšanas instrumentus; uzsver mūžizglītības nozīmi; 55. piekrīt, ka ir nepieciešama izglītības un ražošanas nozares sinerģija, kā arī progresīvāki akadēmisko augstskolu un uzņēmumu integrācijas veidi; 56. mudina dalībvalstis atbalstīt jauniešiem paredzētas privātās iniciatīvas, tostarp ar to valsts programmu palīdzību, kas papildina Eiropas programmas; 57. pievērš uzmanību tam, ka ir jāizstrādā politika darba un privātās dzīves saskaņošanai un jāveicina jauniešu vēlme veidot ģimeni; turklāt norāda, ka jauniešiem ir jābūt iespējai gūt pietiekamus ienākumus, kas ļautu viņiem pašiem pieņemt lēmumus, tostarp lēmumu par ģimenes veidošanu; Veselība, labsajūta un vide 58. uzsver, ka jauniešu dzīvi negatīvi ietekmē klimata un vides pārmaiņu sekas un vides degradācija, un pieprasa ilgtspējīgu rīcību šajā jomā; 59. aicina dalībvalstis savās izglītības programmās iekļaut atbilstošus apmācības veidus par veselības apdraudējuma un ar vidi saistītu risku novēršanu; 60. pauž dziļu nožēlu par to, ka sadarbības regulējumā nav atsauces uz patērētāju aizsardzības politiku; uzskata, ka dažas veselības problēmas, iespējams, ir saistītas ar neveselīgas pārtikas ražošanu un tirdzniecību; 61. uzsver ‐ nosakot patērētāju aizsardzības un vides politiku, ir jāņem vērā, ka jaunieši un bērni šai ziņā ir īpaši neaizsargāti; uzsver, ka ar tādām darbībām kā informatīvas un izglītojošas kampaņas ir jāgarantē augsts jauniešu patērētāju aizsardzības līmenis; 62. uzsver, ka ir svarīgi arī turpmāk apkarot narkotiku lietošanu, alkohola un smēķēšanas nodarīto kaitējumu un citus atkarību veidus, tostarp azartspēles, jo īpaši ar profilaksi un rehabilitāciju; aicina dalībvalstis maksimāli izmantot ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu un ES stratēģiju dalībvalstu atbalstam cīņā pret alkohola nodarīto kaitējumu un citiem atkarību veidiem; 63. turklāt atgādina, ka bērniem un jauniešiem medijos nākas vērot ārkārtīgi daudz vardarbīgu ainu; ierosina turpināt šī jautājuma izpēti un veikt visus nepieciešamos pasākumus, kas ļautu novērst ietekmi uz viņu garīgo veselību; 64. iesaka sniegt jauniešiem norādījumus par jauno tehnoloģiju izmantošanu, šai nolūkā īstenojot politiku jauniešu izglītošanai par informācijas nesējiem, kā arī politiku, kas ļautu veidot izpratni par to nekontrolētas lietošanas bīstamību; 65. uzsver, ka jauniešu veselības aizsardzības nolūkā ir svarīgi viņus izglītot dzimumaudzināšanas jautājumos; 66. pievērš uzmanību joprojām lielajam nepilngadīgo grūtnieču skaitam un aicina Komisiju un dalībvalstis informēt jauniešus par šo problēmu un viņus attiecīgi izglītot; 67. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai veselības aprūpes pamatpakalpojumi būtu pieejami visiem imigrantu bērniem un jauniešiem neatkarīgi no viņu ģimenes juridiskā statusa; 68. uzsver, ka sports ir nozīmīgs nodarbību kopums, kas jauniešu vidū popularizē veselīgu dzīvesveidu, sekmē darbu komandā, godīgu sacensību un atbildības izjūtu, un ka ir svarīgi sniegt jauniešiem informāciju, kas palīdzētu apkarot vardarbību sporta sacensībās; pieprasa īpašas jauniešiem ar invaliditāti paredzētas programmas; 69. aicina dalībvalstis, cenšoties veicināt jauniešu līdzdalību sporta nodarbībās, ņemt vērā ar dzimumu līdztiesību saistītos jautājumus un atbalstīt arī mazāk populārus sporta veidus; 70. uzsver, ka jaunatnes izglītošanas kampaņu veicināšana ir svarīga dopinga apkarošanai un no dopinga brīva sporta atbalstam; Līdzdalība 71. uzsver pašlaik notiekošā strukturētā dialoga nozīmi un to, ka ir svarīgi apspriesties ar jauniešiem; aktīvi mudina veicināt jauniešu un jaunatnes organizāciju līdzdalību vispārējo politisko nostādņu, tostarp un jo īpaši jaunatnes politikas, formulēšanā visos līmeņos (vietējā, valsts un starptautiskajā līmenī), uzturot pastāvīgu strukturēto dialogu; 72. uzsver ‐ lai ņemtu vērā daudz dažādu jauniešu viedokļu, ir svarīgi apsvērt, kā tieši ar viņiem apspriesties; atbalsta tādu struktūru veidošanu, kas ļautu visiem to dalībniekiem sadarboties, vienādi ietekmēt politiku un lēmumus un nodrošināt šādu struktūru izveidei vajadzīgos līdzekļus; 73. mudina dalībvalstis iesaistīt jaunatnes organizācijas politikas veidošanas procesā, cita starpā arī vietējā līmenī; 74. uzsver pilnvarotu jaunatnes pārstāvju nozīmi strukturētā dialogā un iesaka Komisijai apspriesties ar valstu jaunatnes padomju pārstāvjiem par jauniešiem prioritāriem jautājumiem; 75. piekrīt tam, par ko bieži diskutēts, proti, ka jaunatnes organizācijas ir jāatzīst un jāatbalsta un ka tās sniedz nozīmīgāko ieguldījumu neformālā izglītībā; aicina Komisiju un Padomi rosināt dalībvalstis veidot valstu jaunatnes parlamentus un padomes un sniegt tiem atbalstu, kā arī sākt īstenot attiecīgas programmas; 76. uzsver, ka, veidojot kvalitatīvāku pārstāvību, jāiesaista vairāk jauniešu no daudzveidīgākām sabiedrības grupām; atzīst līdzdalības veicināšanu no agrīna vecuma; šai ziņā rosina pārdomāt to, kā iespējams stiprināt saikni starp skolām, jaunatnes organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un stingri iesaka veicināt neformālas izglītības plašāku atzīšanu; 77. ierosina izveidot sistēmas balvu piešķiršanai tiem jauniešiem, kas aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, un tā censties sasniegt galīgo mērķi ‐ iedibināt gan tiesību, gan pienākumu kultūru; 78. uzsver, ka ir jāveic konkrētas darbības, kas rosinātu ārpus pilsētām vai laukos, vai trūcīgos apvidos dzīvojošus jauniešus aktīvi līdzdarboties Eiropas līmeņa pasākumos; šai ziņā pauž nožēlu, ka sadarbības regulējumā nav ierosināta darbība, kurā būtu konkrēti paredzēts labāk informēt jauniešus par ES programmām, jo īpaši attālākos apvidos dzīvojošus jauniešus un tos, kas nav pievienojušies politiskām, sabiedriskām vai nevalstiskām organizācijām; pieprasa konkrētu Komisijas apņemšanos šai sakarā; 79. uzsver, ka ir straujāk jāīsteno pasākumi, kas nodrošinātu viedokļu un informācijas efektīvu apmaiņu starp akadēmiskajām aprindām, uzņēmējiem un politiķiem vietējā, reģionu, valsts un Eiropas līmenī; Radošums un kultūra 80. aicina dalībvalstis veicināt jauno tehnoloģiju pieejamību, tā stimulējot jauniešu radošumu un inovācijas spēju un palīdzot radīt interesi par kultūru, mākslu un zinātni; 81. ir pārsteigts par to, ka Komisijas paziņojumā nav tiešas norādes uz kultūras jautājumiem; piebilst, ka jautājumu loku nevar ierobežot, tos attiecinot tikai uz uzņēmējdarbību un jauno tehnoloģiju izmantošanu; 82. atzinīgi vērtē to, ka Padomes rezolūcijā ir ņemta vērā sabiedrisko un kultūras pasākumu nozīme, kuri papildina izglītības sistēmas un ģimenes nozīmīgo ieguldījumu; norāda, ka šādiem pasākumiem ir arī izšķiroša nozīme cīņā pret diskrimināciju un nevienlīdzību un tie ļauj jauniešiem vieglāk iesaistīties brīvā laika pavadīšanas, kultūras un sporta nodarbībās; 83. uzsver, ka dalībvalstīm, piešķirot līdzekļus, ir svarīgi atbalstīt jaunatnes kultūru un to atzīt, jo tam ir būtiska nozīme jauniešu radošo spēju veidošanai; 84. atzinīgi vērtē Padomes rezolūcijā iekļauto priekšlikumu veicināt jaunatnes darbiniekiem paredzētas specializētas mācības par kultūru, jauniem plašsaziņas līdzekļiem un starpkultūru prasmēm; 85. ierosina jaunatnes perspektīvu iekļaut kultūras un plašsaziņas līdzekļu jomas politikā, programmās un rīcības pasākumos; 86. uzskata, ka vajadzētu rosināt kultūras iestādes (piem., muzejus, bibliotēkas un teātrus) vairāk iesaistīt bērnus un jauniešus; 87. aicina Komisiju un Padomi izstrādāt Eiropas jaunatnes apliecību, kas ļautu jauniešiem par ļoti zemu maksu apmeklēt kultūras iestādes visā ES teritorijā; Brīvprātīgais darbs 88. atzinīgi vērtē Padomes lēmumu 2011. gadu pasludināt par Eiropas gadu brīvprātīgam darbam un pasākumus, kas izklāstīti Padomes Ieteikumā par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropas Savienībā; 89. uzskata, ka jauniešu brīvprātīgais darbs ir jāatbalsta, arī paplašinot Eiropas brīvprātīgo dienesta programmu un brīvprātīgajā darbā palīdzot iesaistīties nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem; 90. uzskata, ka, ņemot vērā sagatavošanas darbības Amicus novērtējuma rezultātus, vajadzētu ieplānot turpmākus šāda veida pasākumus; 91. uzskata, ka brīvprātīgajam darbam nevajadzētu aizstāt profesionāla, apmaksāta darba iespējas, bet gan dot papildu labumu sabiedrībai; 92. pieprasa papildus esošajam ES programmas “Jaunatne darbībā” neformālās izglītības sertifikātam “European Youth Pass” ieviest brīvprātīgā darba sertifikātu “European Volunteer Pass” un nodrošināt to savstarpēju atzīšanu; šajā sertifikātā būtu iekļautas ziņas par bērnu un jauniešu veiktu brīvprātīgu darbu, un to varētu iesniegt potenciālajiem darba devējiem kā kvalifikācijas apliecinājumu; Sociālā integrācija 93. atzinīgi vērtē to, ka 2010. gads ir pasludināts par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu, jo īpaši ņemot vērā ekonomikas un finanšu krīzi, kas jauniešus skar sevišķi smagi; 94. taisnīgumu paaudžu savstarpējās attiecībās uzskata par vienu no pamatproblēmām, ņemot vērā sabiedrības novecošanu; aicina dalībvalstis, nosakot savu politiku, jo īpaši ekonomikas un finanšu krīzes laikā, ņemt vērā jauniešu un nākamo paaudžu intereses; 95. uzsver, ka ir jāizstrādā arī vairāk iekļaujošu sadarbības programmu sociāli atstumtām grupām, piemēram, jauniešiem imigrantiem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām (jaunieši ar invaliditāti, jaunieši, kuriem jāiekļaujas sabiedrībā pēc atgriešanās no ieslodzījuma, bezpajumtnieki, gadījuma darbos nodarbinātie u. c.); 96. atzīst, ka ir jāveicina jauniešu ar invaliditāti informētība, un aicina Eiropas iestādes rīkoties, lai nākotnē nodrošinātu jauniešu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju; 97. atkārtoti pieprasa jau no agrīna vecuma nodrošināt dzimumu līdztiesību visās dzīves jomās; tāpēc īpaši atzinīgi vērtē Padomes rezolūcijas mērķi uzlabot bērnu aprūpi un veicināt vecāku pienākumu kopīgu izpildi, kas ļautu sekmīgāk saskaņot darba un privāto dzīvi gan jaunām sievietēm, gan jauniem vīriešiem; 98. uzsver ‐ ir jāpalīdz bērniem un jauniešiem saprast, ka nekāda diskriminācija nevienā jomā nav pieņemama, un ir apņēmīgi jārīkojas, lai apkarotu jebkādas ekstrēmisma izpausmes; 99. iesaka katrā dalībvalstī kā prioritāti garantēt visiem nepilngadīgajiem pieejamu sociālo aprūpi; 100. uzsver iekļaujošas digitālās vides nozīmi; mudina dalībvalstis formālās un neformālās izglītības sistēmās veidot koncepcijas, kas garantē pieeju informācijai, izglītībai un kultūrai un ļauj jauniešiem pilnveidot plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi; Jaunatne un pasaule 101. ieteic pasākumiem jauniešu labā un narkotiku lietošanas un kontrabandas apkarošanai jaunattīstības valstīs atvēlēt tiešā attīstības atbalsta līdzekļus; 102. atbalsta to, ka tiek veicināti vispārējas nozīmes pasākumi, kas ļauj jauniešiem veidot atbildības sajūtu, piemēram, ar klimata pārmaiņu seku novēršanu, attīstību vai humāno palīdzību saistīts brīvprātīgs darbs; šai ziņā atzinīgi vērtē iespējas jauniešiem piedalīties darbā, ko ES veic humānās palīdzības jomā, kuras viņiem sniegs Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa izveide, un aicina dalībvalstis nodrošināt, lai jaunieši būtu pilnībā informēti par tā pastāvēšanu; 103. mudina Komisiju turpināt pētīt starptautisku sadarbības pasākumu veicināšanas iespējas jauniešu brīvprātīgā darba jomā; 104. aicina dalībvalstis veidot apmaiņas un sadraudzības sakarus ar trešām valstīm un kopienām, tā cenšoties veicināt starpkultūru dialogu un rosinot jauniešus sākt kopīgu projektu īstenošanu; 105. pieprasa uzlabot un plašāk īstenot programmu Erasmus Mundus; o 106. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
| Vienlīdzība attieksmē pret vīriešiem un sievietēm, kuri darbojas pašnodarbinātas personas statusā ***II |
| ||||||||||||
| |||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (17279/3/2009 – C7–0075/2010), – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2008)0636), – ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 141. panta 3. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija šo priekšlikumu iesniedza (C6-0341/2008), – ņemot vērā nostāju pirmajā lasījumā(1), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu un 157. panta 3. punktu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2), – ņemot vērā Reglamenta 66. pantu, – ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0146/2010), 1. pieņem šo nostāju otrajā lasījumā; 2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta otrajā lasījumā 2010. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/.../ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Direktīvu 86/613/EEK
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2010/41/ES.)
| |||||||||||||
| Tekstilmateriālu nosaukumi un ar tiem saistītā tekstilizstrādājumu marķēšana ***I |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2009)0031), – ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C6-0048/2009), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 114. pantu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 16. decembra atzinumu(1), – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0122/2010), 1. pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā; 2. prasa Komisijai vēlreiz iesniegt priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu 3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2010 par tekstilmateriālu nosaukumiem un ar tiem saistīto tekstilizstrādājumu marķēšanu un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 73/44/EEK, Direktīvu 96/73/EK un Direktīvu 2008/121/EK
(Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2), saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3), tā kā: (1) Padomes Direktīva 73/44/EEK (1973. gada 26. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvo analīzi(4), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/73/EK (1996. gada 16. decembris) par dažām metodēm divkāršo tekstilšķiedru maisījumu kvantitatīvai analīzei(5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/121/EK (2009. gada 14. janvāris) par tekstilmateriālu nosaukumiem (pārstrādāta redakcija)(6) ir vairākkārt grozītas. Paredzami ir vēl papildu grozījumi, tāpēc skaidrības labad šie tiesību akti būtu jāaizstāj ar vienu juridisku instrumentu. (2) Savienības tiesību akti par tekstilmateriālu nosaukumiem un ar tiem saistīto tekstilizstrādājumu marķēšanu saturiski ir ļoti tehniski, un to sīki izstrādātie noteikumi ir regulāri jāpielāgo. Lai izvairītos no vajadzības dalībvalstīm transponēt tehniskos grozījumus valstu tiesību aktos, tādējādi samazinātu valstu iestāžu administratīvo slogu un lai radītu iespēju ātrāk pieņemt jaunu tekstilšķiedru nosaukumus un izmantot tos vienlaikus visā Savienībā, regula ir visatbilstošākais juridiskais instruments tiesību aktu vienkāršošanai. (3) Lai novērstu tādus iespējamos šķēršļus pareizai iekšējā tirgus darbībai, kurus rada savstarpējas atšķirības dalībvalstu noteikumos attiecībā uz tekstilizstrādājumu nosaukumiem, sastāvu un marķēšanu, ir jāsaskaņo tekstilšķiedru nosaukumi un informācija, ko norāda etiķetēs, marķējumā un dokumentos, kuri pievienoti tekstilizstrādājumiem dažādos to ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos. (4) Ir lietderīgi paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem ražotājiem ir iespēja pieprasīt jaunas tekstilšķiedras nosaukuma iekļaušanu atļauto šķiedru sarakstā. (5) Būtu jāparedz noteikumi arī attiecībā uz dažiem tādiem izstrādājumiem, kurus neražo pilnībā no tekstilmateriāliem, bet kuros tekstilmateriāli ir izstrādājuma būtiska daļa vai arī uzņēmēji tiem ir pievērsuši īpašu uzmanību. (6) Pielaide attiecībā uz “citām šķiedrām”, kuras nav jānorāda uz etiķetēm, jāpiemēro gan tīriem, gan jauktiem izstrādājumiem. (7) Sastāva marķējumam ir jābūt obligātam, lai nodrošinātu, ka visā Savienībā vienoti tiek sniegta pareiza informācija visiem patērētājiem. Gadījumos, kad ir tehniski sarežģīti noteikt kāda izstrādājuma sastāvu ražošanas laikā, būtu jābūt iespējai uz etiķetes norādīt tikai tobrīd ražošanas laikā zināmās šķiedras, ja tās ir noteiktā procentuālā daudzumā gatavajā izstrādājumā. (8) Lai novērstu piemērošanas atšķirības praksē starp dalībvalstīm, ir jānosaka precīzas metodes konkrētu tādu tekstilizstrādājumu marķēšanai, kuri sastāv no diviem vai vairākiem komponentiem, un tos tekstilizstrādājumu komponentus, kas marķēšanā un analizē nav jāņem vērā. (9) Tekstilizstrādājumi, uz kuriem attiecas vienīgi prasības par kopēju marķējumu, un tādi, ko pārdod metros vai kā nogrieztus gabalus, būtu jādara pieejami tirgū tādā veidā, lai patērētājs pats varētu pilnībā iepazīties ar informāciju, kas norādīta uz kopējā iepakojuma vai baķa. (10) Uz tādu aprakstu vai nosaukumu izmantošanu, kuriem ir īpaša reputācija lietotāju un patērētāju vidū, būtu jāattiecina konkrēti nosacījumi. Turklāt, lai sniegtu informāciju lietotājiem un patērētājiem, ir lietderīgi attiecināt šķiedras nosaukumu uz tekstilšķiedras īpašībām. (11) Šīs regulas darbības jomā esošo izstrādājumu tirgus uzraudzība dalībvalstīs tiek īstenota saskaņā ar noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību(7)un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību(8). (12) Jānosaka paraugu ņemšanas un tekstilizstrādājumu analīzes metodes, lai nebūtu iespējams izteikt iebildumus pret izmantotajām metodēm. Metodēm, kuras dalībvalstis izmanto oficiālajos testos, lai noteiktu tekstilizstrādājumu šķiedru sastāvu (divkāršiem un trīskāršiem maisījumiem), būtu jābūt vienotām gan attiecībā uz parauga iepriekšēju apstrādi, gan tā kvantitatīvo analīzi; tāpēc šajā regulā būtu jānosaka vienotas analīzes metodes vairākumam tirgū esošo tekstilizstrādājumu, kas sastāv no divkāršiem un trīskāršiem maisījumiem. Tomēr šīs regulas vienkāršošanas labad un lai pielāgotu šādas vienotās metodes tehnoloģiju attīstībai, būtu lietderīgi pārveidot šajā regulā izklāstītās metodes par Eiropas standartiem. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāorganizē pāreja no pašreizējās sistēmas, kuru veido šajā regulā aprakstītās metodes, uz Eiropas standartu sistēmu. (13) Būtu jāļauj par testu atbildīgai laboratorijai noteikt to šķiedru maisījumu sastāvu, kuriem nav vienotas analīzes metodes Savienības mērogā, ▌ analīzes protokolā norādot iegūto rezultātu, izmantoto metodi un šīs metodes precizitātes pakāpi. (14) Šajā regulā būtu jāparedz saskaņotās pielaides, kuras piemērojamas katras šķiedras bezūdens masai, analīzē nosakot tekstilizstrādājumu šķiedras saturu, un būtu jānorāda divas dažādas saskaņotas pielaides tādu kārstu vai ķemmētu šķiedru sastāva aprēķināšanai, kas satur vilnu un/vai dzīvnieku spalvu. Ne vienmēr var noteikt, vai izstrādājums ir kārsts vai ķemmēts, tādējādi, ja Savienības tekstilizstrādājumu atbilstības pārbaudēs piemēro minētās pielaides, var rasties atšķirīgi rezultāti, tādēļ šaubīgos gadījumos jāatļauj laboratorijām piemērot vienotu saskaņotu pielaidi. (15) Būtu jāparedz noteikumi par izstrādājumiem, uz kuriem neattiecas šīs regulas marķēšanas prasības, īpaši vienreizlietojamiem izstrādājumiem vai izstrādājumiem, attiecībā uz kuriem tiek prasīts vienīgi kopējs marķējums. (16) Ir lietderīgi izstrādāt procedūru, tostarp specifiskās prasības, kas jāievēro ražotājam vai jebkurai personai, kura rīkojas ražotāja vārdā, ja ražotājs vai minētā persona vēlas iekļaut jaunas tekstilšķiedras nosaukumu šīs regulas I pielikumā sniegtajā saskaņotajā tekstilšķiedru nosaukumu sarakstā. ▌ (17) Lai nodrošinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu, vienlaikus ievērojot tehnoloģiju attīstību, Komisijai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem papildina vai groza nebūtiskus elementus šīs regulas I, II, IV, V, VI, VII, VIII un IX pielikumā. (18) Eiropas Parlaments 2009. gada 25. novembra rezolūcijā par izcelsmes marķējumu(9) uzsvēra, ka patērētāju aizsardzības nodrošināšanai ir nepieciešami pārredzami un konsekventi tirdzniecības noteikumi, tostarp norādes par izstrādājumu izcelsmi. Sniegt šādas norādes būtu nepieciešams tādēļ, lai patērētāji, iegādājoties izstrādājumus, būtu pilnībā informēti par to precīzo izcelsmi, tādējādi nodrošinot patērētājiem aizsardzību pret krāpnieciskiem, nepareiziem vai maldinošiem apgalvojumiem par šo izstrādājumu izcelsmi. Šajā nolūkā attiecībā uz tekstilizstrādājumiem būtu jāievieš saskaņoti noteikumi. Attiecībā uz importētajiem izstrādājumiem šiem noteikumiem būtu jāizpaužas kā obligātām marķēšanas prasībām. Attiecībā uz izstrādājumiem, kuriem Savienības mērogā nepiemēro prasību par obligātu izcelsmes marķējumu, ir jāparedz noteikumi, kas nodrošinātu, ka iespējamie apgalvojumi par to izcelsmi nav nepareizi vai maldinoši. (19) Izcelsmes marķējuma prasībām, ko paredz šī regula attiecībā uz īpašo tekstilizstrādājumu nozari, nevajadzētu skart pašreiz notiekošās diskusijas par kopējo kārtību, kādā veic izcelsmes marķējumu no trešām valstīm ievestiem izstrādājumiem, kurai jākļūst par daļu no Savienības kopējās tirdzniecības politikas. (20) Ņemot vērā to, ka veicamās rīcības mērķus, proti, vienotu noteikumu pieņemšanu par tekstilmateriālu nosaukumu lietošanu un ar tiem saistīto tekstilizstrādājumu marķēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai. (21) Lai patērētāji, iegādājoties tekstilizstrādājumu, varētu izdarīt apzinātu izvēli, viņiem būtu jāzina, vai šā izstrādājuma sastāvā ietilpst dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, kas nav tekstilmateriāli. Tādēļ ir būtiski uz etiķetes norādīt dzīvnieku izcelsmes materiālu klātbūtni. (22) Šīs regulas noteikumi attiecas tikai uz tekstilšķiedru nosaukumu saskaņošanu un tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva norādīšanu marķējumā.Lai novērstu iespējamos šķēršļus pareizai iekšējā tirgus darbībai, kurus varētu radīt atšķirīgi noteikumi vai atšķirīga prakse dalībvalstīs, un lai ietu kopsolī ar elektroniskās komercijas attīstību un reaģētu uz turpmākajām norisēm tekstilizstrādājumu tirgū, būtu jāizpēta, vai būtu vajadzīgs saskaņot un standartizēt citus tekstilmateriālu marķēšanas aspektus.Šajā nolūkā Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par iespējamām jaunām marķējuma prasībām, kas būtu jāievieš Savienības līmenī, lai veicinātu tekstilizstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū un visā Eiropas Savienībā panāktu augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Šajā ziņojumā jo īpaši būtu jāaplūko patērētāju viedokļi attiecībā uz to, cik daudz informācijas būtu jāsniedz tekstilizstrādājumu etiķetēs, un jāizpēta, kādus ar marķēšanu nesaistītus līdzekļus būtu iespējams izmantot, lai patērētājiem sniegtu papildu informāciju.Šis ziņojums būtu jāizstrādā, pamatojoties uz plašām apspriedēm ar visām iesaistītajām pusēm, patērētāju aptaujām un rūpīgi veiktu izmaksu un ieguvumu analīzi, un vajadzības gadījumā tam jāpievieno tiesību aktu priekšlikumi. Ziņojumā jo īpaši būtu jāaplūko, kādus papildu ieguvumus patērētājam nodrošinātu iespējamās marķējuma prasības attiecībā uz tekstilizstrādājumu kopšanu, izmēru, bīstamām vielām, uzliesmošanas spēju un ekoloģiskajām īpašībām, nevalodisku simbolu lietošanu tekstilšķiedru norādīšanai, sociālo un elektronisko marķējumu, kā arī etiķetes papildināšanu ar identifikācijas numuru, kas būtu izmantojams, lai pēc pieprasījuma iegūtu papildu informāciju, jo īpaši internetā, par izstrādājuma īpašībām. (23) Direktīva 73/44/EEK, 96/73/EK un 2008/121/EK būtu jāatceļ, IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU. 1. nodaļa Vispārīgie noteikumi 1. pants Priekšmets Šajā Regulā paredzēti noteikumi par tekstilšķiedru nosaukumu lietošanu, tekstilizstrādājumu marķēšanu un tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva noteikšanu ar vienotām kvantitatīvās analīzes metodēm, lai tādējādi uzlabotu šo izstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū un sniegtu patērētājiem precīzu informāciju. 2. pants Darbības joma 1. Šī regula attiecas uz tekstilizstrādājumiem.
2. Šīs regulas noteikumi neattiecas uz tekstilizstrādājumiem:
3. pants Definīcijas 1. Šajā regulā ir spēkā šādas definīcijas:
2. Šajā regulā izmanto šādas Regulā (EK) Nr. 765/2008 noteiktās definīcijas ‐ “darīt pieejamu tirgū”, “laist tirgū”, “ražotājs”, “pilnvarotais pārstāvis”, “importētājs”, “izplatītājs”, “uzņēmēji”, “saskaņotais standarts”, “tirgus uzraudzība” un “tirgus uzraudzības iestāde”. 4. pants Vispārīgie noteikumi 1. Tirgū dara pieejamus tikai tādus tekstilizstrādājumus, kuri ir marķēti vai kuriem ir pievienoti tirdzniecības dokumenti saskaņā ar šīs regulas noteikumiem. 2. Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, tekstilizstrādājumiem turpina piemērot valstu un Savienības noteikumus par rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību, izcelsmes vietas norādēm, izcelsmes apzīmējumiem un negodīgas konkurences novēršanu. 2. nodaļa Tekstilšķiedru nosaukumi un ar tiem saistītās marķēšanas prasības 5. pants Tekstilšķiedru nosaukumi 1. Tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva norādīšanai izmanto tikai tos tekstilšķiedru nosaukumus, kas ir uzskaitīti I pielikumā. 2. I pielikumā uzskaitītos nosaukumus rezervē šķiedrām, kuru īpašības atbilst minētajā pielikumā izklāstītajam aprakstam. Šos nosaukumus neizmanto citām šķiedrām (attiecībā uz pašām šķiedrām, kā vārda daļu vai kā apzīmētāju). Terminu “zīds” nevar lietot, lai norādītu uz tekstilšķiedru formu vai noteiktu noformējumu nepārtrauktā pavedienā. 6. pants Pieteikumi jaunu tekstilšķiedru nosaukumiem Ikviens ražotājs vai persona, kas rīkojas tā vārdā, var iesniegt pieteikumu Komisijai par I pielikumā iekļautā saraksta papildināšanu ar jaunu tekstilšķiedras nosaukumu. Pieteikumā iekļauj tehnisko dokumentāciju, kas ir izstrādāta saskaņā ar II pielikumu. 7. pants Tīri izstrādājumi 1. Tikai tādus tekstilizstrādājumus, kuri pilnībā sastāv no vienas šķiedras, var marķēt ar “100 %”, “tīrs” vai “viss”. Šos vai līdzīgus formulējumus neizmanto pārējiem izstrādājumiem. 2. Var uzskatīt, ka tekstilizstrādājums pilnībā sastāv no vienas šķiedras, ja tā sastāvā ir ne vairāk kā 2 svara procenti sveššķiedru un ja var pamatot, ka šāds daudzums ir tehniski neizbēgams, ievērojot labu ražošanas praksi, un pievienošana nav regulāra prakse. Ar tādu pašu nosacījumu uzskata, ka tekstilizstrādājums, kas iegūts kāršanas procesā, pilnībā sastāv no vienas šķiedras, ja tā sastāvā ir ne vairāk kā 5 svara % sveššķiedru. 8. pants Vilnas izstrādājumi 1. Tekstilizstrādājumu var marķēt ar vienu no III pielikumā minētajiem nosaukumiem, ja tas sastāv vienīgi no tādas vilnas šķiedras, kas iepriekš nav bijusi iestrādāta gatavajā izstrādājumā, nav pakļauta vērpšanas un/vai filca veidošanas procesiem, izņemot šā izstrādājuma ražošanai vajadzīgos procesus, un kas nav bojāta apstrādē vai lietošanā. 2. Atkāpjoties no 1. punkta, III pielikumā uzskaitītos nosaukumus var lietot, lai apzīmētu vilnu šķiedru maisījumā, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:
Šādam maisījumam norāda visu procentuālo sastāvu. 3. Sveššķiedru daudzums izstrādājumos, kas minēti 1. un 2. punktā, tostarp vilnas izstrādājumos, kuri iegūti kāršanas procesā, nepārsniedz 0,3 svara procentus, un var pamatot, ka tas ir tehniski neizbēgami, ievērojot labu ražošanas praksi. 9. pants Daudzšķiedru tekstilizstrādājumi 1. Tekstilizstrādājumu ▌ marķē, norādot visu tā sastāvā ietilpstošo šķiedru nosaukumus un to svara procentuālo daudzumu dilstošā secībā. 2. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta un neskarot 7. panta 2. punktu, šķiedras, kuras, atsevišķi ņemot, veido līdz 3 % no tekstilizstrādājuma kopējā svara, vai šķiedras, kuru kopējais daudzums veido līdz 10 % no tekstilizstrādājuma kopējā svara, turklāt pastāvot nosacījumam, ka tās nav viegli noteikt ražošanas laikā, ir atļauts norādīt, izmantojot apzīmējumu “citas šķiedras” un aiz šā apzīmējuma norādot ▌ to svara procentuālo daudzumu. 3. Tādus izstrādājumus no tīras kokvilnas velkiem un tīra lina audiem, kuros lins ir vismaz 40 % no nestandarta auduma kopējā svara, var apzīmēt ar nosaukumu “kokvilna un lins”, aiz kura jānorāda sastāva specifikācija “tīras kokvilnas velki ‐ tīra lina audi”. 4. Neskarot 5. panta 1. punktu, tekstilizstrādājumiem, kuru sastāvu nevar viegli norādīt ražošanas laikā, marķējumā var lietot apzīmējumu “jauktas šķiedras” vai apzīmējumu “nenoteikts tekstilšķiedru maisījums”. 5. Atkāpjoties no 1. punkta, šķiedru, kuras nosaukums nav iekļauts I pielikumā, taču ir iesniegts 6. panta noteikumiem atbilstošs pieteikums par tās iekļaušanu I pielikumā, var norādīt, izmantojot apzīmējumu “citas šķiedras” un aiz šā apzīmējuma norādot šīs šķiedras svara kopējo procentuālo daudzumu. 10. pants Šķiedras, kurām ir dekoratīva nozīme, un antistatiskas šķiedras Saskatāmas, atdalāmas šķiedras, kam ir tikai dekoratīva nozīme un kas nepārsniedz 7 % gatavā izstrādājuma svara, nav jāmin 7. un 9. pantā paredzētajos šķiedru sastāvos. Tas pats attiecas uz metalizētām šķiedrām un citām šķiedrām, kuras iestrādā, lai panāktu antistatisku efektu, un kuras nepārsniedz 2 % gatavā izstrādājuma svara. Izstrādājumiem, kas minēti 9. panta 3. punktā, šādus procentuālos daudzumus aprēķina velku un audu svaram atsevišķi. 11. pants Dzīvnieku izcelsmes materiāli 1. Tekstilizstrādājumam, kurā ietilpst daļas, kas nav uzskatāmas par tekstilmateriālu un ir iegūtas no dzīvniekiem, piestiprina etiķeti, kurā norādīts, ka attiecīgās daļas izgatavotas no dzīvnieku izcelsmes materiāliem. Marķējums nedrīkst būt maldinošs, un to veic tā, lai patērētājs varētu viegli saprast, uz kuru izstrādājuma daļu attiecas etiķetē norādītā informācija. 2. Dalībvalstis līdz ... (10) un pēc tam ikreiz, kad tas nepieciešams, ņemot vērā situācijas attīstību, informē Komisiju par analītiskajām metodēm, ko tās izmanto dzīvnieku izcelsmes materiālu noteikšanai. 3. Komisija saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu pieņem deleģētos aktus, ar ko sīki precizē šā panta 1. punktā minēto tekstilizstrādājumu marķējuma modeli un marķēšanas kārtību un paredz analītiskās metodes dzīvnieku izcelsmes materiālu noteikšanai. 12. pants Marķēšana 1. Tekstilizstrādājumus darot pieejamus tirgū, tos vienmēr marķē. Marķējums ir viegli pieejams, saskatāms un stingri piestiprināts tekstilizstrādājumam. Tam jābūt salasāmam visā izstrādājuma normālajā kalpošanas laikā. Marķējumam un tā piestiprināšanas veidam jābūt tādam, lai, cik vien iespējams, mazinātu patērētājam sagādātās neērtības izstrādājuma valkāšanas laikā. Tomēr marķējumu var aizstāt vai papildināt ar pievienotiem tirdzniecības dokumentiem, ja izstrādājumus piegādā piegādes ķēdē ietilpstošam uzņēmējam vai ja tos piegādā pēc pasūtījuma, ko izdarījusi līgumslēdzēja iestāde, kas atbilst definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru(11). Pievienotajos tirdzniecības dokumentos skaidri norāda 5., 7., 8. un 9. pantā minētos nosaukumus un aprakstus. Nedrīkst lietot saīsinājumus, izņemot mehanizētās apstrādes kodu vai saīsinājumus, kas noteikti starptautiski atzītos standartos, ja vien tajā pašā tirdzniecības dokumentā ir sniegts izmantoto saīsinājumu skaidrojums. 2. Laižot tekstilizstrādājumu tirgū, ražotājs vai ‐ gadījumā, ja ražotājs nav reģistrēts Savienībā,‐ importētājs nodrošina etiķetes pievienošanu un tajā iekļautās informācijas pareizību. Laižot tekstilizstrādājumu tirgū, izplatītājs nodrošina, lai tam būtu atbilstošs marķējums saskaņā ar šo regulu. Šīs regulas izpratnē tāds izplatītājs, kurš izstrādājumu laiž tirgū ar savu nosaukumu vai tirdzniecības zīmi, piestiprina izstrādājumam etiķeti vai izdara etiķetē saturiskas izmaiņas, uzskatāms par ražotāju. Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētie uzņēmēji nodrošina, lai informāciju, ko sniedz, ▌ tekstilizstrādājumus darot pieejamus tirgū, nevarētu sajaukt ar šajā regulā noteiktajiem nosaukumiem un aprakstiem. 13. pants Nosaukumu un aprakstu izmantošana ▌ 1. Darot tekstilizstrādājumus pieejamus tirgū, 5., 7., 8. un 9. pantā minētos nosaukumus un šķiedru sastāvu norāda viegli pieejamā veidā, saskatāmi un salasāmi, izmantojot vienotu rakstzīmju izmēru, stilu un šriftu, katalogos un tirdzniecības literatūrā, uz iepakojumiem un marķējumos. Šī informācija patērētājam ir skaidri saskatāma pirms pirkuma izdarīšanas, ieskaitot arī tos gadījumus, kad pirkums tiek veikts elektroniskā veidā. 2. Piedāvājot tekstilizstrādājumus tirdzniecībā, nosaukumus un aprakstus, kas ir minēti 5., 7., 8. un 9. pantā, norāda skaidri, salasāmi un vienoti iespiestiem burtiem katalogos un tirdzniecības literatūrā, uz iepakojumiem, etiķetēs un marķējumos. Tomēr, ja tirdzniecības zīmē vai uzņēmuma nosaukumā ‐ atsevišķi vai ar apzīmētāju, vai kā vārda daļu ‐ ir iekļauts kāds no I pielikumā uzskaitītajiem nosaukumiem vai nosaukums, kuru var ar to sajaukt, šādu tirdzniecības zīmi vai nosaukumu norāda uzreiz pirms vai pēc 5., 7., 8. un 9. pantā minētajiem nosaukumiem un aprakstiem. Citu informāciju vienmēr norāda atsevišķi. 3. Marķējums ir pieejams jebkurā Savienības oficiālajā valodā, kas ir viegli saprotama galapatērētājam tajā dalībvalstī, kurā tekstilizstrādājums darīts pieejams. Attiecīgā gadījumā tekstilšķiedru nosaukumus var aizstāt vai norādīt kopā ar skaidri saprotamiem nevalodiskiem simboliem. Šīs regulas 16. panta 3. punktā minētajam kopējam marķējumam attiecībā uz spolēm, tinumiem, šķeterēm, kamoliem vai kādiem citiem neliela daudzuma šujamajiem, lāpāmajiem un izšujamajiem diegiem piemēro šā punkta pirmo daļu. Šādus izstrādājumus atsevišķi pārdodot galapatērētājiem, tie var būt marķēti jebkurā Savienības oficiālajā valodā, ja tiem ir arī kopējais marķējums. Attiecīgā gadījumā tekstilšķiedru nosaukumus var aizstāt vai norādīt kopā ar skaidri saprotamiem nevalodiskiem simboliem. Komisija saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu pieņem deleģētos aktus, tajos paredzot sīki izstrādātus nosacījumus šajā punktā minēto simbolu izmantošanai. 14. pants Daudzkomponentu tekstilizstrādājumi 1. Visiem tekstilizstrādājumiem, kas sastāv no diviem vai vairākiem komponentiem, etiķetē norāda katra komponenta šķiedru saturu. Šāds etiķetējums nav obligāts komponentiem, izņemot galvenās oderes, kuri ir mazāk nekā 30 % no izstrādājuma kopējā svara. 2. Tādiem diviem vai vairākiem tekstilizstrādājumiem ar vienādu šķiedru saturu, kas parasti veido vienību, var būt tikai viena etiķete. 15. pants Īpašie noteikumi IV pielikumā uzskaitīto izstrādājumu šķiedru sastāvu norāda saskaņā ar minētajā pielikumā paredzētajiem etiķetēšanas noteikumiem. 16. pants Atkāpes 1. Atkāpjoties no 12., 13. un 14. panta, piemēro šā panta 2., 3. un 4. punkta noteikumus. Jebkurā gadījumā šā panta 3. un 4. punktā minētos izstrādājumus laiž tirgū tādā veidā, lai gala patērētājs varētu pilnībā pats iepazīties ar minēto izstrādājumu sastāvu. 2. V pielikumā uzskaitīto tekstilšķiedru nosaukumi vai šķiedru sastāvs nav jānorāda etiķetēs vai marķējumā. Tomēr, ja tirdzniecības zīmē vai uzņēmuma nosaukumā ‐ atsevišķi vai ar apzīmētāju, vai kā vārda daļa ‐ ir iekļauts kāds no I pielikumā uzskaitītajiem nosaukumiem vai nosaukums, kuru var ar to sajaukt, piemēro 12., 13. un 14. pantu. 3. Ja tekstilizstrādājumiem, kas uzskaitīti VI pielikumā, ir viens un tas pats veids un vienāds sastāvs, tos var darīt pieejamus tirgū kopā, pievienojot kopēju etiķeti. 4. Tekstilizstrādājumiem, kurus pārdod metros, sastāvu var norādīt ▌ atgriezumam vai baķim, kas darīts pieejams tirgū. 3. nodaļa Tirgus uzraudzība 17. pants Tirgus uzraudzības noteikumi 1. ▌ Tirgus uzraudzības iestādes veic pārbaudes, vai tekstilizstrādājumu sastāvs atbilst sniegtajai informācijai par minēto izstrādājumu sastāvu saskaņā ar šo regulu. 2. Nosakot tekstilizstrādājumu šķiedru sastāvu, pārbaudes, kas minētas 1. punktā, veic saskaņā ar ▌ VIII pielikumā izklāstītajām metodēm vai saskaņotajiem standartiem. Šajā nolūkā 7., 8. un 9. pantā paredzētos šķiedru procentuālos daudzumus pēc VII pielikumā paredzēto pozīciju atdalīšanas nosaka, katras šķiedras bezūdens masai piemērojot attiecīgu saskaņotu pielaidi, kas ir noteikta IX pielikumā. Nosakot 7., 8. un 9. pantā norādīto šķiedru sastāvu, neņem vērā VII pielikumā uzskaitītos elementus. 3. Tekstilšķiedru maisījumiem, kuriem nav vienotas analīzes metodes Savienības mērogā, šķiedru sastāvu nosaka jebkura laboratorija, ko dalībvalstu iestādes akreditējušas un apstiprinājušas šādu tekstilšķiedru maisījumu testēšanai, analīzes protokolā norādot iegūto rezultātu, izmantoto metodi un šīs metodes precizitātes pakāpi. 18. pants Pielaides 1. Lai noteiktu tādu tekstilizstrādājumu sastāvu, kas ir paredzēti gala patērētājam, piemēro 2., 3., un 4. punktā noteiktās pielaides. 2. Sveššķiedras saskaņā ar 9. pantu sastāvā nav jānorāda, ja šo šķiedru procentuālais daudzums nepārsniedz:
Šā punkta b) apakšpunkts neskar 8. panta 3. punktu. 3. Ražošanas pielaidi 3 % apmērā pieļauj starp norādītajiem šķiedras procentuālajiem daudzumiem, kuri jānorāda saskaņā ar 9. pantu, un saskaņā ar 17. pantu veiktajā analīzē iegūtajiem procentuālajiem daudzumiem attiecībā uz etiķetē norādīto šķiedru kopējo svaru. Minētā pielaide attiecas arī uz:
Šīs analīzes vajadzībām pielaides aprēķina atsevišķi. Aprēķinot punktā minēto pielaidi, kopējais svars, kas jāņem vērā, ir gatavā izstrādājuma šķiedru kopējais svars, no kura atņemts visu sveššķiedru svars, kuras konstatētas, piemērojot 2. punktā minēto pielaidi. Pieļaujams, ka pielaides, kas minētas 2. un 3. punktā, pievieno tikai tad, ja, piemērojot 2. punktā minēto pielaidi, analīzē konstatētās sveššķiedras pieder pie tā paša ķīmiskā tipa, pie kura viena vai vairākas etiķetē norādītās šķiedras. 4. Konkrētiem izstrādājumiem, kuru ražošanai vajadzīgas lielākas pielaides par tām, kas norādītas 2. un 3. punktā, izstrādājuma atbilstību pārbaudot saskaņā ar 17. panta 1. punktu, Komisija var atļaut lielākas pielaides, vienīgi izņēmuma gadījumā un ja ražotājs sniedz atbilstīgu pamatojumu. Ražotājs iesniedz pieprasījumu, norādot pamatotus iemeslus un pierādījumus par ārkārtējiem ražošanas apstākļiem. 4. nodaļa Tekstilizstrādājumu izcelsmes norādīšana 19. pants No trešām valstīm importētu tekstilizstrādājumu izcelsmes norādīšana 1. Šajā pantā termini “izcelsme” vai “izcelsmes vieta” attiecas uz nepreferenciālo izcelsmi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 450/2008 (2008. gada 23. aprīlis), ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss)(12) 35. un 36. pantu. 2. Importējot vai laižot tirgū no trešām valstīm importētus tekstilizstrādājumus, izņemot tekstilizstrādājumus, kuru izcelsmes vieta ir Turcija vai EEZ līguma līgumslēdzējas puses, obligāti jāveic izcelsmes marķējums atbilstīgi šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem. 3. Tekstilizstrādājuma izcelsmes valsti norāda uz tekstilizstrādājuma etiķetes. Ja izstrādājums ir iesaiņots, šo norādi atsevišķi sniedz uz iesaiņojuma. Izcelsmes valsts norādi nav atļauts aizstāt ar atbilstīgu norādi pievienotajos tirdzniecības dokumentos. 4. Komisija saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu var pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu gadījumus, kad tā vietā, lai marķētu pašu izstrādājumu, ir pieņemami sniegt izcelsmes norādi uz iesaiņojuma. Tas jo īpaši var attiekties uz izstrādājumiem, kuri pie galapatērētāja vai lietotāja parasti nonāk sev raksturīgā iesaiņojumā. 5. Tekstilizstrādājumu izcelsmi norāda ar vārdu “ražots”, pievienojot izcelsmes valsts nosaukumu. Marķējumu var veikt jebkurā Eiropas Savienības oficiālajā valodā, kas ir viegli saprotama galapatērētājiem tajā dalībvalstī, kurā izstrādājumus ir paredzēts tirgot. 6. Izcelsmes marķējumam ir jābūt skaidri salasāmam un rakstzīmēm ‐ neizdzēšamām, marķējumam jābūt saskatāmam, veicot parastās darbības ar izstrādājumu, izteikti nošķirtam no pārējās informācijas un noformētam tā, lai nerastos pārpratumi vai kļūdains priekšstats par izstrādājuma izcelsmi. 7. Tekstilizstrādājumiem ir jābūt marķētiem importēšanas brīdī. Marķējumu nedrīkst noņemt vai citādi aiztikt līdz brīdim, kamēr izstrādājumi nav pārdoti galapatērētājam vai lietotājam. 20. pants Citu tekstilizstrādājumu izcelsmes norādīšana 1. Norādot izcelsmi uz tādu tekstilizstrādājumu etiķetēm, kuri nav minēti 19. pantā, piemēro šajā pantā izklāstītos nosacījumus. 2. Par izstrādājuma izcelsmes valsti uzskatāma valsts, kurā ir notikuši vismaz divi no turpmāk minētajiem ražošanas posmiem:
3. Kā vienīgo izcelsmes valsti tekstilizstrādājuma etiķetē drīkst norādīt tikai tādu valsti, kurā notikuši visi 2. punktā minētie izstrādājuma ražošanas posmi. 4. Tekstilizstrādājuma izcelsmi norāda ar vārdu “ražots”, pievienojot izcelsmes valsts nosaukumu. Marķējumu var veikt jebkurā Eiropas Savienības oficiālajā valodā, kas ir viegli saprotama galapatērētājiem tajā dalībvalstī, kurā izstrādājumu ir paredzēts tirgot. 5. Izcelsmes marķējumam ir jābūt skaidri salasāmam un rakstzīmēm ‐ neizdzēšamām, marķējumam jābūt saskatāmam, veicot parastās darbības ar izstrādājumu, izteikti nošķirtam no pārējās informācijas un noformētam tā, lai nerastos pārpratumi vai kļūdains priekšstats par izstrādājuma izcelsmi. 21. pants Deleģētie akti
22. pants Vispārīgi noteikumi 1. Uzskata, ka 19. pantā minētie tekstilizstrādājumi neatbilst šīs regulas prasībām, ja:
2. Uzskata, ka tekstilizstrādājumi, kuri nav minēti 19. pantā, neatbilst šīs regulas prasībām, ja:
3. Komisija saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu var pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz deklarācijām un apliecinošiem dokumentiem, kurus var izmantot, lai pierādītu atbilstību šai regulai. 4. Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais(13) 9 mēnešu laikā pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas paziņo šos noteikumus Komisijai un nekavējoties dara tai zināmus visus turpmākos noteikumu grozījumus. 5. Ja izstrādājumi neatbilst šīs regulas prasībām, dalībvalstis pieņem nepieciešamos pasākumus, lai pieprasītu izstrādājumu īpašniekam vai jebkurai citai par izstrādājumiem atbildīgajai personai marķēt izstrādājumus atbilstīgi šai regulai un par minēto personu līdzekļiem. 6. Ja tas ir nepieciešams šīs regulas efektīvai piemērošanai, kompetentās iestādes var savstarpēji apmainīties ar datiem, kas saņemti, pārbaudot atbilstību šai regulai, tostarp ar varas iestādēm un citām personām vai organizācijām, kurām dalībvalstis ir piešķīrušas pilnvaras atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem(14), 11. pantam. 5. nodaļa Nobeiguma noteikumi 23. pants Pielāgošana tehniskas attīstībai ▌Komisija izdara grozījumus I, II, IV, V, VI, VII, VIII un IX pielikumā, kuri ir vajadzīgi šo pielikumu pielāgošanai tehnikas attīstībai, pieņemot deleģētos aktus saskaņā ar 24. pantu un ievērojot 25. un 26. pantā izklāstītos nosacījumus. 24. pants Deleģēšanas kārtība 1. Pilnvaras pieņemt 11., 13., 19., 21., 22. un 23. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz pieciem gadiem, sākot no ... (15). Komisija ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms minētā piecu gadu laikposma beigām sniedz ziņojumu par deleģētajām pilnvarām. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu par deleģēšanas laikposma pagarināšanu. 2. Tiklīdz Komisija ir pieņēmusi deleģētu aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei. 25. pants Deleģējuma atsaukšana Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 11., 13., 19., 21., 22. un 23. pantā minēto pilnvaru deleģējumu. 26. pants Iebildumi pret deleģētajiem aktiem 1. Eiropas Parlaments vai Padome var paust iebildumus pret deleģētu aktu triju mēnešu laikā kopš paziņošanas dienas. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo termiņu pagarina par diviem mēnešiem. 2. Ja pēc 1. punktā minētā termiņa beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav pauduši iebildumus pret deleģēto aktu, vai ja Eiropas Parlaments un Padome ir informējuši Komisiju, ka tiem nav nodoma paust iebildumus, aktu publicē “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” un tas stājas spēkā aktā norādītajā dienā. ▌ 27. pants Ziņošana Vēlākais(16)trīs gadu laikā pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas īstenošanu, kurā īpašu vērību pievērš jaunu tekstilšķiedru nosaukumu pieprasījumiem un to pieņemšanu, un pamatotā gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu. 28. pants Pārskatīšana 1. Komisija līdz ...(17) iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par iespējamām jaunām marķējuma prasībām, kas būtu jāievieš visā Eiropas Savienībā, lai sniegtu patērētājiem precīzu, būtisku, saprotamu un salīdzināmu informāciju par tekstilizstrādājumu īpašībām. Šo ziņojumu izstrādā, pamatojoties uz plašām apspriedēm ar visām iesaistītajām pusēm, patērētāju aptaujām un rūpīgi veiktu izmaksu un ieguvumu analīzi, un vajadzības gadījumā tam pievieno tiesību aktu priekšlikumus. Ziņojumā cita starpā aplūkojami šādi aspekti:
2. Komisija līdz ...(18) veic pētījumu, kurā novērtē, vai tekstilizstrādājumu ražošanas vai apstrādes procesā izmantotās vielas var apdraudēt cilvēku veselību. Pētījumā jo īpaši jāizvērtē, vai pastāv cēloņsakarības starp alerģiskām reakcijām un sintētisko šķiedru, krāsvielu, biocīdu, konservantu vai nanodaļiņu izmantojumu tekstilizstrādājumos. Pētījumu balsta uz zinātniski pamatotiem datiem, un ņem vērā tirgus uzraudzības pasākumu rezultātus. Pamatotā gadījumā Komisija, balstoties uz šo pētījumu, nāk klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai atbilstīgi attiecīgiem ES tiesību aktiem aizliegtu vai ierobežotu potenciāli bīstamu vielu izmantojumu tekstilizstrādājumos. 29. pants Pārejas noteikums Tekstilizstrādājumus, kuri atbilst Direktīvas 2008/121/EK parasībām un kuri ir laisti tirgū pirms ... (19), var turpināt laist tirgū līdz …(20)*. 30. pants Atcelšana Direktīvu 73/44/EEK, 96/73/EK un 2008/121/EK atceļ no...(21)** šīs regulas spēkā stāšanās dienas. Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu X pielikumā. 31. pants Stāšanās spēkā Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. ..., Eiropas Parlamenta vārdā ‐Padomes vārdā ‐ priekšsēdētājspriekšsēdētājs I PIELIKUMS TEKSTILŠĶIEDRU TABULA 1. tabula
2. tabula
II PIELIKUMS prasībU MINIMUMS tehniskajai dokumentācijai, KAS IESNIEDZAMA KOPĀ AR pieteikumu jaunas TEKSTILšķiedras nosaukumam (6. pants)
Ierosinātais nosaukums ir saistīts ar ķīmisko sastāvu un attiecīgā gadījumā sniedz informāciju par šķiedras īpašībām. Attiecībā ierosināto nosaukumu nav īpašumtiesību pretenziju, un tas nav saistīts ar ražotāju.
Jaunas šķiedras definīcijā minētās īpašības, piemēram, elastība, ir pārbadāmas, izmantojot testēšanas metodes, kuras ir sniegtas tehniskajā dokumentācijā kopā ar analīzes izmēģinājumu rezultātiem.
Pieteikuma iesniedzējs novērtē, vai ir iespējams izmantot šīs regulas VIII pielikumā uzskaitītās metodes, lai analizētu visparedzamākos jauno šķiedru komerciālos maisījumus ar citām šķiedrām, un ierosina vismaz vienu no minētajām metodēm. Attiecībā uz metodēm, saskaņā ar kurām šķiedru var uzskatīt par nešķīstošu sastāvdaļu, pieteikuma iesniedzējs novērtē jaunās šķiedras masas korekcijas koeficienti. Visus izmēģinājumu datus iesniedz kopā ar pieteikumu. Ja šajā regulā uzskaitītās metodes nav piemērotas, pieteikuma iesniedzējs sniedz adekvātu pamatojumu un ierosina jaunu metodi. Pieteikumā iekļauj visus izmēģinājumu datus par ierosinātajām metodēm. Kopā ar dokumentāciju sniedz datus par precizitāti, robustumu un atkārtojamību.
III PIELIKUMS 8.PANTA 1. PUNKTĀ MINĒTIE NOSAUKUMI bulgāru valodā: “необработена вълна”, spāņu valodā: “lana virgen” vai “lana de esquilado”, čehu valodā: “střižní vlna”, dāņu valodā: “ren, ny uld”, vācu valodā: “Schurwolle”, igauņu valodā: “uus vill”, īru valodā: “olann lomra”, grieķu valodā: “παρθένο μαλλί”, angļu valodā: “fleece wool” vai “virgin wool”, franču valodā: “laine vierge” vai “laine de tonte”, itāliešu valodā: “lana vergine” vai “lana di tosa”, latviešu valodā: “pirmlietojuma vilna” vai “cirptā vilna”, lietuviešu valodā: “natūralioji vilna”, ungāru valodā: “élőgyapjú”, maltiešu valodā: “suf verġni”, holandiešu valodā: “scheerwol”, poļu valodā: “żywa wełna”, portugāļu valodā: “lã virgem”, rumāņu valodā: “lână virgină”, slovāku valodā: “strižná vlna”, slovēņu valodā: “runska volna”, somu valodā: “uusi villa”, zviedru valodā: “ren ull”. IV PIELIKUMS ĪPAŠI NOTEIKUMI PAR KONKRĒTU IZSTRĀDĀJUMU MARĶĒŠANU (15. pants)
V PIELIKUMS Izstrādājumi, kuriem etiķējums vai marķējums nav obligāts (16. panta 2. punkts) 1. Piedurkņu garuma turētāji 2. Pulksteņu siksniņas no tekstilmateriāliem 3. Etiķetes un emblēmas 4. Polsterēti trauku tveramie no tekstilmateriāliem 5. Kafijas kannas sildītāji 6. Tējkannas sildītāji 7. Piedurkņu aizsargi 8. Uzroči, kas nav no plūksnota auduma 9. Mākslīgie ziedi 10. Adatu spilventiņi 11. Apgleznoti audekli 12. Tekstilizstrādājumi pamatnei un stiprinājuma drānai, un stīvināšanai ▌ 13. Lietoti gatavie tekstilizstrādājumi, ja tas skaidri norādīts 14. Getras 15. Iepakojuma materiāls, kas nav jauns un ko pārdod kā tādu ▌ 16. Mīkstie somu izstrādājumi, zirglietas no tekstilmateriāliem 17. Ceļojuma piederumi no tekstilmateriāliem 18. Gatavi vai nepabeigti ar rokām izšūti gobelēni un materiāli to izgatavošanai, to skaitā izšujamie diegi, ko pārdod atsevišķi no audekla un ko īpaši noformē izmantošanai šādos gobelēnos 19. Rāvējslēdzēji 20. Pogas un sprādzes, kas apvilktas ar tekstilmateriāliem 21. Grāmatu vāki no tekstilmateriāliem ▌ 22. Apavu daļas no tekstilmateriāliem, izņemot siltās oderes 23. Sedziņas, kas sastāv no vairākiem komponentiem un kā virsma nav lielāka par 500 cm2 24. Plīts cimdi un drānas 25. Olu sildītāji 26. Kosmētikas somiņas 27. Tabakmaki no tekstilmateriāla 28. Briļļu, cigarešu un cigāru, šķiltavu un ķemmju futrāļi un etvijas no tekstilmateriāla 29. Sporta aizsargpiederumi, izņemot cimdus 30. Tualetes piederumu somiņas 31. Kurpju tīrāmo piederumu somiņas 32. Apbedīšanas piederumi 33. Vienreizlietojami izstrādājumi, izņemot vati 34. Tekstilizstrādājumi, uz kuriem attiecas Eiropas farmakopejas noteikumi un atsauce uz šiem noteikumiem, vairākkārt izmantojamās medicīniskās un ortopēdiskās saites un visi ortopēdiskie izstrādājumi no tekstilmateriāla 35. Tekstilizstrādājumi, to skaitā tauvas, virves un auklas, kas ietilpst VI pielikuma 12. pozīcijā un ko parasti paredzēts:
36. Tekstilizstrādājumi aizsardzībai un drošībai, piemēram, drošības jostas, izpletņi, glābšanas vestes, avārijas izeju celiņi, ugunsdzēsības ierīces, bruņuvestes un īpašs aizsargapģērbs (piem., aizsardzībai pret uguni, ķīmiskām vielām vai citiem riskiem) 37. Piepūšamās konstrukcijas (piem., sporta zāles, izstāžu stendi vai noliktavas), ja tām pievienoti sīkāki dati par šo izstrādājumu darbību un tehniskajām specifikācijām 38. Buras 39. Dzīvnieku apģērbs 40. Karogi un baneri VI PIELIKUMS IZSTRĀDĀJUMI, KURIEM IR OBLIGĀTS VIENĪGI KOPĪGS ETIĶĒJUMS VAI MARĶĒJUMS (16. panta 3. punkts) 1. Grīdas lupatas 2. Tīrīšanas lupatiņas 3. Apmales un apdares materiāli 4. Pozaments 5. Jostas 6. Bikšturi 7. Zeķturi un ģērbturi 8. Kurpju un zābaku auklas 9. Lentes 10. Gumijas 11. Jauni iepakojuma materiāli, ko pārdod kā tādus 12. Iesaiņojuma auklas un lauksaimniecības virves; auklas, tauvas un virves, izņemot tās, uz kurām attiecas V pielikuma 35. pozīcija(22) 13. Sedziņas 14. Kabatlakati 15. Mezgloti tīkli un matu tīkliņi 16. Kaklasaites un tauriņi bērniem 17. Krūšauti; mazgāšanas cimdi un flaneļa salvetes sejai 18. Šujamie, lāpāmie un izšujamie diegi, kurus pārdod mazumtirdzniecībā nelielos daudzumos un kuru neto svars ir 1 grams vai mazāks 19. Lentes aizkariem, žalūzijām un slēģiem VII PIELIKUMS Pozīciju saraksts, kuras nav jāievēro, nosakot šķiedru procentuālos daudzumus (17. pants)
VIII PIELIKUMS kvantitatīvās analīzes metodes divkāršiem un trīskāršiem maisījumiem 1.NODAĻA I. Noņemto paraugu un analizējamo paraugu sagatavošana tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva noteikšanai 1. PIEMĒROŠANAS JOMA Šajā nodaļā norādītas procedūras, kādās no kopējiem laboratorijas paraugiem iegūst piemērota lieluma (t. i., masai nepārsniedzot 100 g) noņemtos laboratorijas paraugus, lai tos iepriekš sagatavotu kvantitatīvai analīzei, un kādās analizējamos paraugus atlasa no noņemtajiem laboratorijas paraugiem, kam veikta iepriekšējā sagatavošana, atbrīvojot tos no bezšķiedru vielas(23). 2. DEFINĪCIJAS 2.1. Pārbaudāmā izstrādājuma partija ‐ materiāla daudzums, kuru novērtē, pamatojoties uz virkni pārbaudes rezultātu. Tas var aptvert, piemēram, visa auduma piegādi, visu audumu, kas austs no kāda konkrēta diegu veltņa, pavedienu partijas sūtījumu, neapstrādātas šķiedras ķīpas vai ķīpu kopumu. 2.2. Kopējais laboratorijas paraugs ‐ pārbaudāmā izstrādājuma partijas daļa, ko uzskata par reprezentatīvu attiecībāret visu kopumu un kas atrodas laboratorijas rīcībā. Izvēlas pietiekamu kopējā laboratorijas parauga lielumu un veidu, lai pienācīgi atspoguļotu atšķirības pārbaudāmā izstrādājuma partijā un lai varētu viegli ar to rīkoties laboratorijā(24). 2.3. Noņemtais laboratorijas paraugs ‐ kopējā laboratorijas parauga daļa, ko iepriekš sagatavo, atbrīvojot no bezšķiedru vielas, un no kā atlasa analizējamos paraugus. Izvēlas pietiekamu noņemtā laboratorijas parauga lielumu un veidu, lai pienācīgi atspoguļotu atšķirības kopējā laboratorijas paraugā(25). 2.4. Analizējamā parauga ‐ materiāla porcija, kas vajadzīga, lai iegūtu individuālu pārbaudes rezultātu, un ko atlasa no noņemtā laboratorijas parauga. 3. PRINCIPS Noņemto laboratorijas paraugu izvēlas tā, lai tas būtu reprezentatīvs attiecībā pret kopējo laboratorijas paraugu. No noņemtā laboratorijas parauga atlasa analizējamos paraugus tādā veidā, lai katrs no tiem būtu reprezentatīvs attiecībā pret noņemto laboratorijas paraugu. 4. PARAUGU ŅEMŠANA NO NEIESTRĀDĀTĀM ŠĶIEDRĀM 4.1. Neorientētas šķiedras ‐ noņemto laboratorijas paraugu iegūst, izlases veidā izraugoties kušķus no kopējā laboratorijas parauga. Visu noņemto laboratorijas paraugu kārtīgi sajauc, izmantojot laboratorijas kārsēju(26). Audumam vai maisījumam, tostarp neiestrādātām šķiedrām un šķiedrām, kas tieši saskaras ar sajaukšanā izmantojamo iekārtu, veic pirmapstrādi. Tad proporcionāli katrai attiecīgajai masai atlasa analizējamos paraugus no auduma vai maisījuma, no neiestrādātajām šķiedrām un no šķiedrām, kas tieši saskaras ar iekārtu. Ja pēc pirmapstrādes uzkārstais audums paliek nebojāts, atlasa analizējamos paraugus, kā aprakstīts 4.2. punktā. Ja pirmapstrādē kārstais audums ir sabojāts, katru analizējamo paraugu atlasa, izlases veidā ņemot vismaz 16 mazus piemērota un aptuveni vienāda lieluma kušķus, un tad tos apvieno. 4.2. Orientētas šķiedras (kārsti audumi, lentes, cirstās stikla šķiedras) ‐ no izlases veidā izvēlētām kopējā laboratorijas parauga daļām nogriež ne mazāk kā 10 gabalus ar katra aptuveno masu 1 g. Šādi veidotiem noņemtajiem laboratorijas paraugiem veic pirmapstrādi. Gabalus vēlreiz apvieno, liekot tos citu citam blakus, un analizējamo paraugu iegūst, veicot griezumu šķērsām tiem tā, lai iegūtu daļu no katra no šiem 10 garumiem. 5. PARAUGU ŅEMŠANA NO PAVEDIENA 5.1. Pavediens spolēs vai šķeterēs ‐ ņem paraugus no visām kopējā laboratorijas parauga spolēm. Ņem attiecīgus nepārtrauktus vienādus garumus no katras spoles, uztinot tītavās šķeteres vienādā skaitā vijumu(27) vai kādā citādā veidā. Garumus savieno citu citam blakus vienā šķeterē vai grīstē, lai izveidotos noņemtais laboratorijas paraugs, nodrošinot, ka no katras spoles šķeterē vai grīstē būtu vienādi garumi. Noņemtajam laboratorijas paraugam veic pirmapstrādi. No noņemtā laboratorijas parauga ņem analizējamos paraugus, nogriežot vairākus vienāda garuma pavedienus no šķeteres vai grīstes, raugoties, lai kopums saturētu visus parauga pavedienus. Ja pavediena blīvums teksos ir t un no kopējā laboratorijas parauga atlasīto spoļu skaits ir n, tad 10 g noņemtā parauga iegūšanai no katras spoles jāņem šāds pavediena garums: 106/nt cm. Ja nt ir liels, t. i., lielāks par 2 000, tad uztin biezāku šķeteri un to divās vietās pārgriež, veidojot piemērotas masas grīsti. Katram paraugam grīstes veidā pirms pirmapstrādes rūpīgi nosien galus, un analizējamos paraugus ņem no vietas, kas atrodas pietiekami tālu no sējuma vietas. 5.2. Velku pavedieni ‐ paņem laboratorijas noņemto paraugu, nogriežot no velku gala garumu, kas nav mazāks par 20 cm un kas satur visus velku pavedienus, izņemot eģes pavedienus, kurus atmet. Vienā galā sasien kopā pavedienu kopumu. Ja paraugs ir pārāk liels, lai tam kopumā veiktu pirmapstrādi, to sadala divās vai vairākās daļās, katru sasienot kopā pirmapstrādei, un daļas no jauna savieno pēc tam, kad katrai atsevišķi ir veikta pirmapstrāde. Noņemtajam laboratorijas paraugam nogriežot piemērotu garumu no tā gala, kas atrodas tālāk no sējuma vietas, noņem analizējamo paraugu, kurā ietilpst visi velku pavedieni. Attiecībā uz velkiem, kas sastāv no N pavedieniem ar blīvumu teksos t, 1 g smaga parauga garums ir 105/Nt cm. 6. PARAUGU ŅEMŠANA NO AUDUMA 6.1. No kopējā laboratorijas parauga, kas sastāv no vienas auduma reprezentatīvas daļas Izgriež sloksni pa diagonāli no viena stūra līdz otram un atbrīvo no eģēm. Šī sloksne ir noņemtais laboratorijas paraugs. Lai iegūtu x g smagu noņemto laboratorijas paraugu, sloksnes laukums ir x 104 G cm², kur G ir auduma masa g/m2. Noņemtajam laboratorijas paraugam veic pirmapstrādi, un tad sloksni sagriež šķērsvirzienā četros vienādos garumos, kurus liek kārtās. Analizējamos paraugus ņem no jebkuras kārtās saliktā materiāla daļas, griezumu veicot šķērsām visām kārtām tā, lai katrā paraugā būtu vienāds garums no katras kārtas. Ja audumā ir ieausts raksts, noņemto laboratorijas paraugu, mērot paralēli velkiem, noņem tā, lai tas nebūtu mazāks par vienu raksta daļas raporta augstumu. Ja, izpildot šo nosacījumu, noņemtais laboratorijas paraugs ir pārāk liels, lai to apstrādātu kopumā, to sagriež vienādās daļās, tām atsevišķi veic pirmapstrādi un pirms analizējamā parauga atlasīšanas šīs daļas liek kārtās, raugoties, lai nesakristu raksta attiecīgās daļas. 6.2. No kopējā laboratorijas parauga, kas sastāv no vairākām nogrieztām daļām Apstrādā katru nogriezto daļu, kā aprakstīts 6.1. punktā, un norāda katru rezultātu atsevišķi. 7. PARAUGU ŅEMŠANA NO GATAVAJIEM IZSTRĀDĀJUMIEM Kopējais laboratorijas paraugs parasti ir vesels gatavais izstrādājums vai tā reprezentatīva daļa. Attiecīgā gadījumā nosaka to izstrādājuma dažādo daļu procentuālo sastāvu, kam ir atšķirīgs šķiedru sastāvs, lai pārbaudītu atbilstību 14. pantam. No gatavā izstrādājuma daļas, kuras sastāvam jābūt norādītam etiķetē, atlasa reprezentatīvu noņemto laboratorijas paraugu. Ja izstrādājumam ir vairākas etiķetes, atlasa reprezentatīvu noņemto laboratorijas paraugu no katras daļas, kas atbilst attiecīgajai etiķetei. Ja izstrādājums, kura sastāvs ir jānosaka, nav vienots, iespējams, noņemtie laboratorijas paraugi ir jāizvēlas no katras izstrādājuma daļas un jānosaka dažādo daļu relatīvās proporcijas attiecīgajam izstrādājumam. Tad aprēķina procentuālo sastāvu, ņemot vērā to daļu relatīvo samēru, no kurām ņemti paraugi. Noņemtajiem laboratorijas paraugiem veic pirmapstrādi. Tad no laboratorijas paraugiem, kam veikta pirmapstrāde, atlasa reprezentatīvus analizējamos paraugus. II. Ievads šķiedru maisījumu kvantitatīvās analīzes metodēs Šķiedru maisījumu kvantitatīvās analīzes metožu pamatā ir divi galvenie procesi ‐ šķiedru manuālā atdalīšana un ķīmiskā atdalīšana. Ja vien iespējams, izmanto manuālās atdalīšanas metodi, jo tā kopumā sniedz precīzākus rezultātus nekā ķīmiskā metode. To var izmantot visiem tekstilmateriāliem, kuru sastāvā esošās šķiedras neveido pilnībā sajauktu maisījumu, piemēram, pavedieniem, kas sastāv no vairākiem elementiem, no kuriem katrs ir veidots tikai no viena veida šķiedras, vai audumiem, kuros velku šķiedras veids atšķiras no audu šķiedras veida, vai no dažādu veidu pavedieniem sastāvoša trikotāža, ko iespējams izārdīt. Kopumā ķīmiskās kvantitatīvās analīzes metodes pamatojas uz atsevišķo sastāvdaļu selektīvu šķīdību. Pēc sastāvdaļas atdalīšanas nosver nešķīstošo atlikumu un no masas zuduma aprēķina šķīstošās sastāvdaļas proporcionālo apmēru. Informācija, kas sniegta šā pielikuma pirmajā daļā, ir kopīga visu pielikumā apskatīto šķiedru maisījumu analīzei ar šīs metodes palīdzību neatkarīgi no to sastāva. Tādēļ to izmanto saistībā ar turpmākajām atsevišķajām pielikuma iedaļām, kurās norādītas sīki izstrādātas procedūras, kas piemērojamas attiecīgiem šķiedru maisījumiem. Iespējami gadījumi, kad analīze balstās nevis uz selektīvo šķīdību, bet uz kādu citu principu; šādos gadījumos atbilstošajā iedaļā norāda detalizētu informāciju. Šķiedru maisījumi apstrādes procesā un mazākā pakāpē gatavie tekstilmateriāli var saturēt bezšķiedru vielas, piemēram, taukvielas, vasku vai apretūras, vai ūdenī šķīstošas vielas, kas rodas vai nu dabīgi, vai tiek pievienotas, lai atvieglotu apstrādi. Bezšķiedru viela pirms analīzes ir jāatdala. Šim nolūkam norāda arī metodi eļļu, taukvielu, vasku un ūdenī šķīstošu vielu atdalīšanai. Tekstilmateriāli var saturēt arī sveķus vai vielas, kuras pievieno, lai piešķirtu raksturīgās īpašības. Šādas vielas, tostarp izņēmuma gadījumos krāsvielas, var ietekmēt reaģenta iedarbību uz šķīstošiem komponentiem un/vai daļēji vai pilnībā tikt atdalītas ar reaģentu. Šādas vielas var izraisīt kļūdas, tāpēc pirms parauga analīzes tās atdala. Ja nav iespējams atdalīt šādu pievienoto vielu, šajā pielikumā norādītās kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodes vairs nav piemērojamas. Krāsvielu krāsotos audumos uzskata par šķiedras neatņemamu sastāvdaļu, un to neatdala. Analīzes izdara, pamatojoties uz sausu masu, un tiek izklāstīta procedūra sausās masas noteikšanai. Rezultātu iegūst, katras šķiedras sausajai masai piemērojot saskaņotās pielaides, kas uzskaitītas šīs regulas IX pielikumā. Pirms sāk analīzi, identificē visas maisījumā esošās šķiedras. Dažās metodēs maisījuma nešķīstošā sastāvdaļa var būt daļēji izšķīdināta reaģentā, ko izmanto nešķīstošas(-u) sastāvdaļas(-u) izšķīdināšanai. Ja vien iespējams, izvēlas tādus reaģentus, kam ir neliela iedarbība vai kas neiedarbojas uz nešķīstošajām šķiedrām. Ja ir zināms, ka analīzes laikā veidojas masas zudums, rezultātu koriģē; šim nolūkam norāda korekcijas koeficientus. Šie koeficienti ir noteikti vairākās laboratorijās, ar analīzes metodē norādītu attiecīgu reaģentu apstrādājot šķiedras, kas attīrītas pirmapstrādē. Korekcijas koeficientus piemēro tikai nedegradētām šķiedrām, un, iespējams, ir vajadzīgi dažādi korekcijas koeficienti, ja šķiedras ir degradētas pirms apstrādes vai apstrādes laikā. Norādītās procedūras attiecas uz atsevišķajām noteikšanām. Gan manuālas atdalīšanas, gan ķīmiskas atdalīšanas gadījumā jāveic vismaz divas noteikšanas dažādiem analizējamiem paraugiem. Apstiprinājumam, ja vien tas ir iespējams tehniskā ziņā, ir ieteicams izmantot alternatīvas procedūras, kurās vispirms izšķīst tā sastāvdaļa, kas standarta metodē veidoja atlikumu. 2.NODAĻA Dažu divkāršo šķiedru maisījumu kvantitatīvās analīzes metodes I. Informācija, kas kopīga trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvas ķīmiskās analīzes metodēm. I.1. Piemērošanas joma Katras metodes piemērošanas joma norāda, kādām šķiedrām metode ir piemērojama. I.2. Princips Pēc šķiedru maisījuma sastāvdaļu identifikācijas piemērotā pirmapstrādē atdala bezšķiedru materiālu un tad, parasti ar selektīvas šķīdības palīdzību, atdala vienu sastāvdaļu(28). Nosver nešķīstošo atlikumu, un šķīstošās sastāvdaļas proporcionālo daudzumu aprēķina no masas zuduma. Ja nepastāv tehniski šķēršļi, ieteicams izšķīdināt to šķiedru, kuras ir proporcionāli vairāk, tādējādi mazākumā esošo šķiedru iegūstot kā atlikumu. I.3. Materiāli un iekārtas I.3.1. Iekārtas I.3.1.1. Filtrtīģeļi un sverglāzes, kas ir pietiekami lielas šādiem tīģeļiem, vai jebkāda cita iekārta, kura nodrošina identiskus rezultātus. I.3.1.2. Bunzena kolba. I.3.1.3. Eksikators ar silikagela indikatoru. I.3.1.4. Ventilācijas tipa žāvēšanas skapis analizējamo paraugu žāvēšanai 105 ± 3 °C temperatūrā. I.3.1.5. Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,0002 g. I.3.1.6. Soksleta ekstrakcijas aparāts vai cita iekārta, kas nodrošina identiskus rezultātus. I.3.2. Reaģenti I.3.2.1. Petrolēteris, atkārtoti destilēts, ar viršanas temperatūras intervālu no 40 ° līdz 60 °C. I.3.2.2. Pārējie reaģenti precizēti katras metodes attiecīgajās iedaļās. Visiem reaģentiem, ko izmanto, jābūt ķīmiski tīriem. I.3.2.3. Destilēts vai dejonizēts ūdens. I.3.2.4. Acetons. I.3.2.5. Ortofosforskābe. I.3.2.6. Urīnsviela. I.3.2.7. Nātrija bikarbonāts. Visi reaģenti, ko izmanto, ir ķīmiski tīri. I.4. Kondicionēšanas un analīzes apstākļi Tā kā tiek noteiktas sausas masas, nav vajadzības kondicionēt paraugu vai izdarīt analīzes kondicionētos apstākļos. I.5. Noņemtais laboratorijas paraugs Paņem laboratorijas noņemto paraugu, kas ir reprezentatīvs attiecībā pret kopējo laboratorijas paraugu un pietiekami liels visiem vajadzīgajiem paraugiem, no kuriem katrs sver vismaz 1 g. I.6. Noņemtā laboratorijas parauga pirmapstrāde(29) Ja sastāvā ir viela, kas procentuālā sastāva aprēķinā (sk. šīs regulas 17. pantu) nav jāņem vērā, to vispirms atdala ar piemērotu metodi, kas neietekmē nevienu šķiedras sastāvā esošo sastāvdaļu. Šim nolūkam bezšķiedru vielu, ko iespējams ekstrahēt ar petrolēteri un ūdeni, atdala, Soksleta ekstrakcijas aparātā apstrādājot gaissausu noņemto paraugu ar petrolēteri vienu stundu ar ātrumu vismaz seši cikli stundā. Ļauj petrolēterim iztvaikot no parauga, kuru tad ekstrahē tiešā apstrādē, vienu stundu mērcējot paraugu ūdenī istabas temperatūrā un pēc tam vēl stundu mērcējot ūdenī ar temperatūru 65 ± 5 °C, atsārmu ik pa laikam sakratot. Lieto atsārma attiecību pret paraugu 100:1. Paraugu atbrīvo no liekā ūdens ar izspiešanas, sūknēšanas vai cenrtifugēšanas palīdzību, un pēc tam ļauj paraugam izžūt gaissausam. Ja sastāvā ir elastolefīns vai šķiedru maisījums, kura sastāvā ir elastolefīns un citas šķiedras (vilna, dzīvnieku spalvas, zīds, kokvilna, lini, kaņepāji, džuta, abaka, alfa, kokosšķiedras, slotzaru šķiedra, rāmija, sizals, kupro, modāls, proteīns, viskoze, akrils, poliamīds jeb neilons, poliesteris un elastomultiesteris), iepriekš aprakstīto procedūru mazliet maina, petrolēteri aizstājot ar acetonu. Ja divkārša maisījuma sastāvā ir elastolefīns un acetāts, pirmapstrādē piemēro turpmāk aprakstīto procedūru. Paraugu ekstrahē 10 minūtes 80 °C temperatūrā ar šķīdumu, kas satur 25 g/l 50 % ortofosforskābes un 50 g/l urīnvielas. Lieto atsārma attiecību pret paraugu - 100:1. Paraugu mazgā ūdenī, tad žāvē un mazgā 0,1 % nātrija bikarbonāta šķīdumā, un nobeigumā to rūpīgi mazgā ūdenī. Ja bezšķiedru vielu nav iespējams ekstrahēt ar petrolēteri un ūdeni, to atdala, iepriekš aprakstīto ūdens metodi aizstājot ar piemērotu metodi, kas nerada būtiskas izmaiņas nevienā šķiedras sastāvdaļā. Tomēr attiecībā uz dažām nebalinātām dabīgām augu šķiedrām (piem., džutu, kokosšķiedru) jānorāda, ka parasta pirmapstrāde ar petrolēteri un ūdeni neatdala visas dabīgās bezšķiedru vielas, tomēr papildu pirmapstrādi neveic, ja vien paraugā nav gan petrolēterī, gan ūdenī nešķīstošu apretūru. Analīzes protokolos iekļauj detalizētu informāciju par izmantotajām pirmapstrādes metodēm. I.7. Analīzes metode I.7.1. Vispārīgi norādījumi I.7.1.1. Žāvēšana Visas žāvēšanas darbības veic ne mazāk kā četras stundas un ne vairāk kā 16 stundas 105 ± 3 °C temperatūrā ventilācijas tipa žāvējamajā skapī, pilnībā noslēdzot skapja durvis. Ja žāvēšanas laiks ir mazāks par 14 stundām, paraugs jānosver, lai pārbaudītu, vai tā masa kļuvusi konstanta. Var uzskatīt, ka masa ir kļuvusi konstanta, ja turpmākajā 60 minūšu žāvēšanas periodā, tās variācija ir mazāka par 0,05 %. Žāvēšanas, dzesēšanas un svēršanas laikā izvairās darboties kailām rokām ar tīģeļiem, sverglāzēm, paraugiem vai atlikumiem. Paraugus žāvē sverglāzē, kam vāks novietots līdzās. Beidzot žāvēšanu, sverglāzi pirms izņemšanas no krāsns noslēdz ar aizbāzni un strauji pārvieto uz eksikatoru. Filtrtīģeli žāvē sverglāzē, kam vāks novietots līdzās krāsnī. Beidzot žāvēšanu, sverglāzi noslēdz un strauji pārvieto uz eksikatoru. Ja lieto citu iekārtu, nevis filtrtīģeli, žāvēšanas darbības žāvējamā skapī jāveic tādā veidā, kas ļauj bez zudumiem noteikt šķiedru sauso masu. I.7.1.2. Dzesēšana Visas dzesēšanas darbības veic līdzās svariem novietotā eksikatorā tik ilgi, līdz sverglāzes ir pilnībā atdzisušas, katrā ziņā ne mazāk kā divas stundas. I.7.1.3. Svēršana Beidzot dzesēšanu, divu minūšu laikā pēc sverglāzes izņemšanas no eksikatora to nosver. Svēršanas precizitāte ir 0,0002 g. I.7.2. Procedūra No noņemtā laboratorijas parauga, kam veikta pirmapstrāde, paņem vismaz 1 g smagu analizējamo paraugu. Pavedienu vai audumu sagriež apmēram 10 mm lielos gabalos, kurus, cik vien iespējams, sadala. Paraugu žāvē sverglāzē, atdzesē eksikatorā un nosver. Paraugu ievieto stikla traukā, kas norādīts attiecīgās Savienības metodes atbilstošajā iedaļā, sverglāzi nekavējoties atkārtoti nosver un no starpības iegūst parauga sauso masu. Izdara analīzi, kā precizēts attiecīgajā piemērojamās metodes iedaļā. Atlikumu pārbauda ar mikroskopu, lai konstatētu, vai apstrādē patiešām ir pilnībā atdalījusies šķīstošā šķiedra. I.8. Rezultātu aprēķināšana un izteikšana Nešķīstošās sastāvdaļas masu izsaka procentos no kopējās šķiedras masas maisījumā. Šķīstošās sastāvdaļas procentuālo sastāvu iegūst ar starpības palīdzību. Rezultātus aprēķina, pamatojoties uz tīru, sausu masu, kas koriģēta ar a) saskaņotajām pielaidēm un b) korekcijas koeficientiem, kuri vajadzīgi, lai ievērotu vielas zudumu pirmapstrādes un analīzes laikā. Aprēķinos izmanto I.8.2. punktā norādīto formulu. I.8.1. Nešķīstošās sastāvdaļas procentuālā sastāva aprēķināšana, pamatojoties uz tīru, sausu masu, neņemot vērā šķiedru masas zudumu pirmapstrādes laikā.
kur P1%ir tīras, sausas nešķīstošās sastāvdaļas procentuālais sastāvs; mir parauga sausās masas procentuālais daudzums pēc pirmapstrādes; rir atlikuma sausā masa; dir korekcijas koeficients nešķīstošās sastāvdaļas masas zudumam reaģentā analīzes laikā. Atbilstošie “d” lielumi ir norādīti katras metodes attiecīgajā iedaļā. Šādi “d” lielumi katrā ziņā ir parastie lielumi, kas piemērojami ķīmiski nedegradētām šķiedrām. I.8.2. Nešķīstošās sastāvdaļas procentuālā sastāva aprēķināšana, pamatojoties uz tīru, sausu masu un koriģējot ar pieņemtajiem koeficientiem un, attiecīgā gadījumā, ar korekcijas koeficientiem masas zudumam pirmapstrādē
kur P1A% ir nešķīstošās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, kas koriģēts ar parastajam saskaņotajām pielaidēm un kas attiecas uz masas zudumu pirmapstrādes laikā; P1 ir tīras, sausas nešķīstošās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, kas aprēķināts pēc I.8.1. punktā norādītās formulas; a1 ir nešķīstošās sastāvdaļas parastā saskaņotā pielaide (sk. IX pielikumu); a2 ir šķīstošās sastāvdaļas parastā saskaņotā pielaide (sk. IX pielikumu); b1 ir pirmapstrādē radies nešķīstošās sastāvdaļas procentuālā sastāva zudums; b2 ir pirmapstrādē radies šķīstošās sastāvdaļas procentuālā sastāva zudums. Otrās sastāvdaļas procentuālais daudzums ir P2A% = 100 - P1A%. Ja veikta īpaša pirmapstrāde, b1 un b2 vērtības, ja iespējams, nosaka, veicot analīzē izmantoto pirmapstrādi katrai tīrās šķiedras sastāvdaļai . Tīras šķiedras ir tādas, kurās nav bezšķiedru materiāla, izņemot to, ko tās parasti satur (dabīgā veidā vai ražošanas procesa dēļ), tādā veidā (nebalinātas, balinātas), kādā tās konstatē analizējamajā materiālā. Ja nav pieejamas tīras atsevišķas sastāvā esošas šķiedras, ko izmanto analizējamā materiāla ražošanā, ir jāizmanto b1 un b2 vidējie lielumi, kuri iegūti testos, kas veikti tādām tīrām šķiedrām, kuras līdzinās pārbaudāmajā maisījumā esošajām šķiedrām. Ja izmanto parasto pirmapstrādi, ekstrahējot petrolēteri un ūdeni, korekcijas koeficientus b1 un b2 var ignorēt, izņemot nebalinātai kokvilnai, nebalinātam linam un nebalinātiem kaņepājiem, kur zaudējums pirmapstrādē parasti ir 4 %, un polipropilēna gadījumā, kur tas ir 1 %. Citu šķiedru gadījumā aprēķinos parasti neņem vērā zudumus saistībā ar pirmapstrādi. II. Kvantitatīvās analīzes metode ar manuālu atdalīšanu II.1. Piemērošanas joma Šo metodi piemēro visu veidu tekstilšķiedrām, ja tās neveido pilnībā sajauktu maisījumu un tās ir iespējams atdalīt ar rokām. II.2. Princips Pēc tekstilmateriāla sastāvdaļu identifikācijas bezšķiedru materiālu atdala, veicot piemērotu pirmapstrādi, un tad šķiedras atdala ar rokām, žāvē un nosver, lai aprēķinātu katras šķiedras procentuālo sastāvu maisījumā. II.3. Iekārtas II.3.1. Sverglāze vai kāda cita iekārta, kas nodrošina identiskus rezultātus. II.3.2. Eksikators ar silikagela indikatoru. II.3.3. Ventilācijas tipa žāvēšanas skapis analizējamo paraugu žāvēšanai 105 ± 3 °C temperatūrā. II.3.4. Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,0002 g. II.3.5. Soksleta ekstrakcijas aparāts vai cita iekārta, kas nodrošina identisku rezultātu. II.3.6. Adata. II.3.7. Savijumu skaitītājs vai tamlīdzīga iekārta. II.4. Reaģenti II.4.1. Petrolēteris, atkārtoti destilēts, ar viršanas temperatūras intervālu no 40 līdz 60 °C. II.4.2. Destilēts vai dejonizēts ūdens. II.5. Kondicionēšanas un analīzes apstākļi Skatīt I.4. II.6. Noņemtais laboratorijas paraugs Skatīt I.5. II.7. Noņemtā laboratorijas parauga pirmapstrāde Skatīt I.6. II.8. Procedūra II.8.1. Pavediena analīze No pirmapstrādes noņemtā laboratorijas parauga noņem vismaz 1 g smagu analizējamo paraugu. Ja pavediens ir ļoti smalks, analīzi var veikt vismaz 30 m garam pavedienam neatkarīgi no masas. Sagriež pavedienu piemērota garuma gabalos un atdala šķiedras veidus, izmantojot adatu un, vajadzības gadījumā, savijumu skaitītāju. Šādi iegūtās šķiedras ievieto iepriekš nosvērtās sverglāzēs un žāvē 105 ± 3 °C temperatūrā, līdz iegūst konstantu masu, kā aprakstīts I.7.1. un I.7.2. punktā. II.8.2. Auduma analīze No noņemtā laboratorijas parauga, kam veikta pirmapstrāde, pietiekami atstatus no visām eģēm izraugās vismaz 1 g smagu paraugu, kam malas ir rūpīgi aplīdzinātas, nepieļaujot sakrokošanos, un ir paralēli audiem vai velkiem vai, trikotāžas gadījumā, pa valdziņu rindu un valdziņu ķēdi. Atdala atšķirīgos šķiedru veidus, savāc tos iepriekš nosvērtās sverglāzēs un rīkojas, kā aprakstīts II.8.1. punktā. II.9. Rezultātu aprēķināšana un izteikšana Katras šķiedras sastāvdaļas masu izsaka procentos no kopējās šķiedru masas maisījumā. Rezultātus aprēķina, pamatojoties uz tīru, sausu masu, kas koriģēta ar a) saskaņotajām pielaidēm un b) korekcijas koeficientiem, kuri vajadzīgi, lai ņemtu vērā vielas zudumu pirmapstrādes laikā. II.9.1. Tīras, sausas šķiedras procentuālās masas aprēķināšana, neņemot vērā šķiedras masas zudumu pirmapstrādes laikā:
P1% ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs; m1 ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas masa; m2 ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas masa. II.9.2. Katras sastāvdaļas procentuālā sastāva aprēķināšanai, koriģējot ar saskaņotajām pielaidēm un, attiecīgā gadījumā, ar korekcijas koeficientiem vielas masas zudumam pirmapstrādē, skat. I.8.2. III.1. Metožu precizitāte Atsevišķajās metodēs norādītā precizitāte attiecas uz sakritību. Sakritība ir ticamības pakāpe, t. i., apmērs, kādā sakrīt eksperimentu rezultāti, ko laborants iegūst dažādās laboratorijās vai dažādos laikos, ja izmanto vienu un to pašu metodi un noskaidro individuālus rezultātus identiska homogēna maisījuma paraugiem. Sakritību nosaka rezultātu ticamības robežās ar 95 % ticamības pakāpi. Tas nozīmē, ka divu rezultātu starpība vairākās analīzēs, ko veic dažādās laboratorijās, metodi parastajā veidā un pareizi piemērojot identiskam un homogēnam maisījumam, tiktu pārsniegta vienīgi piecos gadījumos no 100. III.2. Analīzes protokols III.2.1. Apliecina, ka analīze veikta ar šo metodi. III.2.2. Norāda sīkākas ziņas par īpašu pirmapstrādi (skat. I.6). III.2.3. Norāda individuālos rezultātus un aritmētisko vidējo, katru ar precizitāti ‐ 0,1. IV. Īpašas metodes Kopsavilkuma tabula
METODE Nr. 1 ACETĀTS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Acetona metode) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Šī metode nekādā gadījumā nav izmantojama acetāta šķiedrām, kam veikta virsmas deacetilēšana. 2. PRINCIPS Acetātu no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar acetonu. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausa acetāta procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (papildus tiem, kas uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas Koniskās kolbas ar stikla aizbāžņiem, ar ietilpību vismaz 200 ml. 3.2. Reaģents Acetons. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml acetona uz gramu parauga, kolbu sakrata, atstāj to uz 30 minūtēm istabas temperatūrā, periodiski apmaisot, un pēc tam šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Apstrādi atkārto vēl divas reizes (kopā veicot trīs ekstrakcijas) tikai pa 15 minūtēm katru tā, lai kopējais apstrādes laiks acetonā būtu viena stunda. Atlikumu pārvieto uz filtrtīģeli. Atlikumu mazgā filtrtīģelī ar acetonu un iztukšo ar sūknēšanu. Tīģeli atkārtoti piepilda ar acetonu un ļauj tam iztukšoties notekot. Nobeigumā tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, tīģeli un atlikumu izžāvē, kā arī atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 2 DAŽAS PROTEĪNU ŠĶIEDRAS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto hipohlorītu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Ja sastāvā ietilpst dažādas proteīnu šķiedras, metode norāda to kopējos daudzumus, bet ne to individuālos daudzumus. 2. PRINCIPS Proteīna šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar hipohlorīta šķīdumu. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausas proteīna šķiedras procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. Lai pagatavotu hipohlorīta šķīdumu, var izmantot litija hipohlorītu vai nātrija hipohlorītu. Litija hipohlorīts ir ieteicams tajos gadījumos, kas saistīti ar nelielu analīžu skaitu vai analīzēm, kuras veic ar diezgan gariem intervāliem. Tas ir tādēļ, ka hipohlorīta procentuālais sastāvs litija hipohlorītā ‐ atšķirībā no nātrija hipohlorīta ‐ ir praktiski nemainīgs. Ja ir zināms hipohlorīta procentuālais sastāvs, hipohlorīta saturs nav jāpārbauda idiometriski katrai analīzei, jo var izmantot konstantu nosvērtu litija hipohlorīta daļu. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Erlenmeijera kolba ar šlifu, 250 ml. ii) Termostats, ko var noregulēt uz 20 (±2) °C. 3.2. Reaģenti i) Hipohlorīta reaģents a) Litija hipohlorīta šķīdums Tas sastāv no svaigi pagatavota šķīduma, kurā ir 35 (±2) g/l aktīvā hlora (apmēram 1 M), kam pievienots 5 (±0,5) g/l iepriekš izšķīdināta nātrija hidroksīda. Pagatavošanai ņem 100 gramu litija hipohlorīta, kas satur 35 % aktīvā hlora (vai 115 gramus, kas satur 30 % aktīvā hlora), izšķīdina to apmēram 700 ml destilēta ūdens, pievieno 5 gramus nātrija hidroksīda, kurš izšķīdināts apmēram 200 ml destilēta ūdens, un ar destilētu ūdeni papildina līdz 1 litram. Svaigi pagatavotais šķīdums nav jāpārbauda idiometriski. b) Nātrija hipohlorīta šķīdums Tas sastāv no svaigi pagatavota šķīduma, kurā ir 35 (±2) g/l aktīvā hlora (apmēram 1 M), kam pievienots 5 (±0,5) g/l iepriekš izšķīdināta nātrija hidroksīda. Aktīvā hlora saturu šķīdumā pārbauda idiometriski pirms katras analīzes. ii) Etiķskābe, atšķaidīta Atšķaida 5 ml ledus etiķskābes ar ūdeni līdz 1 litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: samaisa apmēram 1 gramu parauga ar apmēram 100 ml hipohlorīta šķīduma (litija vai nātrija hipohlorīts) 250 ml kolbā un pamatīgi sakrata, lai paraugu pilnībā samērcētu. Tad kolbu 40 minūtes karsē termostatā 20 °C temperatūrā un pastāvīgi vai vismaz regulāri laiku pa laikam sakrata. Tā kā vilna šķīst eksotermiski, ir jāizkliedē un jāaizvada siltums, kas rodas šīs metodes ķīmiskajā reakcijā. Citādi var tikt izraisītas būtiskas kļūdas, sākotnēji šķīdinot nešķīstošas šķiedras. Pēc 40 minūtēm kolbas saturu filtrē nosvērtā stikla filtrtīģelī un atlikuma šķiedras pārvieto filtrtīģelī, skalojot kolbu ar nelielu daudzumu hipohlorīta reaģenta. Filtrīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību un atlikumu secīgi izmazgā ar ūdeni, ar atšķaidītu etiķskābi un noslēgumā vēlreiz ar ūdeni, pēc katras šķidruma iepildīšanas tīģeli iztukšojot ar sūknēšanas palīdzību. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skalojamais atsārms jau ir iztecējis. Nobeigumā tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, izžāvē tīģeli ar atlikumu un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” lielums ir 1,00, izņemot kokvilnu, viskozi, modālu un melamīnu, kam “d” = 1,01, un nebalinātu kokvilnu, kurai “d” = 1,03. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 3 VISKOZE, KUPRO VAI DAŽI MODĀLA VEIDI UN KOKVILNA (Metode, kurā izmanto skudrskābi un cinka hlorīdu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Ja sastāvā konstatē modāla šķiedru, jāveic iepriekšējs tests, lai noskaidrotu, vai tā šķīst reaģentā. Šo metodi nevar piemērot maisījumiem, kuros kokvilna bijusi pakļauta apjomīgai ķīmiskajai noārdīšanai vai kuros viskoze vai kupro šķīst nepilnīgi sakarā ar dažu tādu krāsvielu vai apretūru klātbūtni, kuras nevar pilnībā atdalīt. 2. PRINCIPS Viskozes, kupro vai modāla šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar reaģentu, kas sastāv no skudrskābes un cinka hlorīda. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā koriģētu masu izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausas viskozes, kupro vai modāla šķiedras procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskās kolbas ar stikla aizbāžņiem, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Iekārta kolbu uzturēšanai 40 (±2) °C temperatūrā. 3.2. Reaģenti i) Šķīdums, kurā ir 20 g kausēta bezūdens cinka hlorīda un 68 g bezūdens skudrskābes, kas papildināti ar ūdeni līdz 100 g (proti, 20 masas daļu kausēta bezūdens cinka hlorīda attiecībā pret 80 masas daļām 85 % skudrskābes (m/m)). NB: Šajā ziņā jāvērš uzmanība uz I.3.2.2. punktu, kurā noteikts, ka visiem izmantotajiem reaģentiem jābūt ķīmiski tīriem; bez tam ir svarīgi izmantot vienīgi kausētu bezūdens cinka hlorīdu. ii) Amonija hidroksīda šķīdums: 20 ml koncentrēta amonjaka šķīduma (blīvums 0,880 g/ml) atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: paraugu uzreiz ievieto kolbā, kas iepriekš sasildīta līdz 40 °C temperatūrai. Pievieno 100 ml iepriekš līdz 40 °C temperatūrai sasildītu skudrskābes un cinka hlorīda šķīdumu uz vienu gramu parauga. Ieliek aizbāzni un kolbu spēcīgi sakrata. Kolbu un tās saturu divas ar pusi stundas notur pastāvīgā 40 °C temperatūrā, ik pēc stundas kolbu sakratot. Kolbas saturu filtrē caur nosvērtu filtrtīģeli un ar reaģenta palīdzību pārvieto tīģelī šķiedras, kas palikušas kolbā. Izskalo ar 20 ml reaģenta. Tīģeli un atlikumu rūpīgi izmazgā ar ūdeni 40 °C temperatūrā. Šķiedru saturošo atlikumu skalo apmēram 100 ml auksta amonjaka šķīduma (3.2.ii), nodrošinot, lai šis atlikums 10 minūtes būtu pilnībā iemērkts šķīdumā; pēc tam rūpīgi skalo ar aukstu ūdeni. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skalojamais atsārms jau ir iztecējis. Nobeigumā atlikušo šķidrumu iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, izžāvē tīģeli un atlikumu un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. Koeficienta “d” vērtība kokvilnai ir 1,02, melamīnam ‐ 1,01 un elastolefīnam ‐ 1,00. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±2 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 4 POLIAMĪDS JEB NEILONS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto 80 % skudrskābi (m/m)) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Kā jau minēts iepriekš, šo metodi var izmantot arī attiecībā uz maisījumiem ar vilnu, bet ja vilnas saturs pārsniedz 25 %, jāizmanto metode Nr. 2 (vilnas šķīdināšana sārmainā nātrija hipohlorīta šķīdumā). 2. PRINCIPS Poliamīda šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar skudrskābi. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausa poliamīda jeb neilona procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. 3.2. Reaģenti i) Skudrskābe (80 % (m/m), relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,186). Atšķaida 880 ml 90 % skudrskābes (m/m) (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,204) ar ūdeni līdz 1 litram. Vai arī atšķaida 780 ml 98 % līdz 100 % skudrskābes (m/m) (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,220) ar ūdeni līdz 1 litram. Koncentrācija nav kritiska diapazonā no 77 līdz 83 % skudrskābes (m/m). ii) Amonjaks, atšķaidīts: 80 ml koncentrēta amonjaka šķīduma (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 0,880) atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar vismaz 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml skudrskābes uz gramu parauga. Ievieto aizbāzni, kolbu sakrata, lai samērcētu paraugu. Kolbu atstāj 15 minūtes istabas temperatūrā, laiku pa laikam sakratot. Kolbas saturu izfiltrē caur nosvērtu filtrtīģeli un atlikuma šķiedras pārvieto tīģelī, skalojot kolbu ar nelielu daudzumu skudrskābes reaģenta. Tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību un atlikumu filtrā secīgi izmazgā ar skudrskābes reaģentu, ar karstu ūdeni, ar atšķaidīta amonjaka šķīdumu un noslēgumā ar aukstu ūdeni, pēc katras šķidruma iepildīšanas tīģeli iztukšojot ar sūknēšanas palīdzību. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skalojamais atsārms jau ir iztecējis. Nobeigumā tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, tīģeli un atlikumu izžāvē, kā arī atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 5 ACETĀTS UN TRIACETĀTS (Metode, kurā izmanto benzilspirtu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Acetāta šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar benzilspirtu 52 ± 2 °C temperatūrā. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausa acetāta procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Mehāniskais kratītājs. iii) Termostats vai cita iekārta, kas nodrošina kolbai 52 ± 2 °C temperatūru. 3.2. Reaģenti: i) benzilspirts, ii) etanols. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā, pievieno 100 ml benzilspirta uz gramu parauga. Ievieto aizbāzni, iestiprina kolbu kratītājā tā, lai tā būtu iemērkta ūdens vannā, kurā uztur 52 ± 2 °C temperatūru, un 20 minūtes krata šādā temperatūrā. (Tā vietā lai izmantotu mehānisko kratītāju, kolbu var spēcīgi kratīt ar rokām). Šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Kolbā pievieno vēl vienu porciju benzilspirta un krata tāpat kā iepriekš 52 ± 2 °C temperatūrā 20 minūtes. Šķidrumu dekantē caur tīģeli. Darbību ciklu atkārto trešo reizi. Nobeigumā ielej šķidrumu un atlikumu tīģelī; atlikušās šķiedras no kolbas ieskalo tīģelī ar papildu daudzumu benzilspirta 52 ± 2 °C temperatūrā. Tīģeli rūpīgi iztukšo. Šķiedras pārvieto kolbā, izskalo ar etanolu un pēc manuālas kratīšanas dekantē caur filtrtīģeli. Šādu skalošanu atkārto divas vai trīs reizes. Atlikumu pārvieto uz tīģeli un rūpīgi iztukšo. Tīģeli un atlikumu izžāvē, kā arī atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 6 TRIACETĀTI UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto dihlormetānu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Piezīme Triacetāta šķiedras, kam veikta apdare, kas izraisa daļēju hidrolīzi, vairs nav pilnībā šķīstošas reaģentā. Šādos gadījumos metode nav piemērojama. 2. PRINCIPS Triacetāta vai polilaktīda šķiedras no maisījuma, kura sausā masa ir zināma, ekstrahē ar dihlormetānu. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Abu lielumu starpība ir sausā triacetāta vai polilaktīda daudzums procentos. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. 3.2. Reaģents Dihlormetāns. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi: Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml dihlormetāna uz gramu parauga, ievieto aizbāzni, kolbu sakrata ik pēc 10 minūtēm, lai samērcētu paraugu, un atstāj 30 minūtes istabas temperatūrā, regulāri laiku pa laikam kolbu sakratot. Šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Kolbā, kurā ir atlikums, pievieno 60 ml dihlormetāna, sakrata to ar rokām un kolbas saturu filtrē filtrtīģelī. Atlikuma šķiedras pārvieto tīģelī, skalojot kolbu ar nedaudz lielāku daudzumu dihlormetāna. Filtrtīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, lai atbrīvotos no liekā šķidruma, tad filtrtīģeli atkārtoti piepilda ar dihlormetānu un ļauj izžūt notekot. Nobeigumā izmanto sūknēšanu, lai likvidētu lieko šķidrumu, pēc tam apstrādā atlikumu ar verdošu ūdeni, lai likvidētu visu šķīdinātāju, veic sūknēšanu, izžāvē tīģeli un atlikumu, tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. Koeficienta “d” vērtība ir 1,00, izņemot poliestera, elastomultiestera, elastolefīna un melamīna gadījumā, kur “d” vērtība ir 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 7 DAŽAS CELULOZES ŠĶIEDRAS UN POLIESTERIS (Metode, kurā izmanto 75 % m/m sērskābi) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Celulozes šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar 75 % sērskābi (m/m). Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausas celulozes šķiedras procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 500 ml ietilpību. ii) Termostats vai cita iekārta, kas nodrošina kolbai 50 ± 5 °C temperatūru. 3.2. Reaģenti: i) Sērskābe, 75 ± 2 % m/m Pagatavo, rūpīgi dzesēšanas laikā pievienojot 700 ml sērskābes (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,84) 350 ml destilēta ūdens. Kad šķīdums ir atdzisis līdz istabas temperatūrai, to atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. ii) Amonjaks, atšķaidīts Atšķaida 80 ml amonjaka šķīduma (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 0,88) ar ūdeni līdz 1 litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 500 ml tilpumu, pievieno 200 ml 75 % sērskābes uz gramu parauga, ievieto aizbāzni un rūpīgi sakrata kolbu, lai samērcētu paraugu. Notur kolbu vienu stundu 50 ± 5 °C temperatūrā, sakratot regulāri laiku pa laikam apmēram pēc 10 minūtēm. Kolbas saturu izfiltrē caur nosvērtu filtrtīģeli ar sūknēšanas palīdzību. Atlikuma šķiedras pārvieto, izskalojot kolbu ar nelielu daudzumu 75 % sērskābes. Tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību un atlikumu vienu reizi filtrā izmazgā, iepildot tīģelī svaigu porciju sērskābes. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skābe jau ir iztecējusi. Atlikumu izmazgā vairākas reizes secīgi ar aukstu ūdeni, divreiz ar atšķaidītu amonjaka šķīdumu, un tad rūpīgi ar aukstu ūdeni, pēc katras iepildīšanas tīģeli iztukšojot ar sūknēšanas palīdzību. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skalojamais atsārms jau ir iztecējis. Nobeigumā no tīģeļa ar sūknēšanas palīdzību iztukšo atlikušo šķidrumu, izžāvē tīģeli un atlikumu, un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” lielums ir 1,00. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 8 AKRILI, DAŽI MODIFICĒTI AKRILI VAI DAŽAS HLORA ŠĶIEDRAS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto dimetilformamīdu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Tā ir vienādi piemērojama akriliem un dažiem modificētiem akriliem, kas apstrādāti ar pirms tam metalizētām krāsām, bet ne tādiem, kuri krāsoti ar pēchromēšanas krāsām. 2. PRINCIPS Akrilu, modificētu akrilu vai hlora šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar dimentilformamīdu, kas karsēts ūdens vannā viršanas temperatūrā. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver. Tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas un sausa akrila, modificēta akrila vai hlora šķiedru procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Ūdens vanna viršanas temperatūrā. 3.2. Reaģents Dimetilformamīds (viršanas temperatūra 153 ± 1 °C), kurā nav vairāk par 0,1 % ūdens. Šis reaģents ir toksisks, un tādēļ ir ieteicams lietot velkmi. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 200 ml tilpumu, uz gramu parauga pievieno 80 ml dimetilformamīda, kurš iepriekš sakarsēts ūdens vannā viršanas temperatūrā, ievieto aizbāzni, kolbu sakrata, lai samērcētu paraugu, un vienu stundu karsē ūdens vannā viršanas temperatūrā. Šajā laikposmā kolbu un tās saturu uzmanīgi ar rokām sakrata piecas reizes. Šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli, šķiedras saglabājot kolbā. Kolbā pievieno vēl 60 ml dimetilformamīda un vēl karsē 30 minūtes, šajā laikposmā kolbu un saturu uzmanīgi ar rokām sakratot divas reizes. Kolbas saturu izfiltrē caur filtrtīģeli ar sūknēšanas palīdzību. Atlikuma šķiedras pārvieto tīģelī, skalojot vārglāzi ar dimetilformamīdu. Tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību. Atlikumu izmazgā ar apmēram 1 litru karsta ūdens 70 ‐ 80 °C temperatūrā, katru reizi piepildot tīģeli. Pēc katras ūdens pievienošanas īsu brīdi veic sūknēšanu, bet ne līdz mirklim, kad ūdens jau ir iztecējis. Ja skalojamais atsārms tek tīģelī pārāk lēni, var veikt vāju sūknēšanu. Nobeigumā tīģeli ar atlikumu izžāvē, atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. Koeficienta “d” vērtība ir 1,00, izņemot šādus gadījumus: vilna 1,01 kokvilna 1,01 kupro 1,01 modāls 1,01 poliesteris 1,01 elastomultiesteris 1,01 melamīns 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 9 DAŽAS HLORA ŠĶIEDRAS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto oglekļa disulfīda un acetona maisījumu 55,5/44,5) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Ja vilnas vai zīda saturs maisījumā pārsniedz 25 %, jāizmanto metode Nr. 2. Ja poliamīda jeb neilona saturs maisījumā pārsniedz 25 %, jāizmanto metode Nr. 4. 2. PRINCIPS Hlora šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar oglekļa disulfīda un acetona azeotropu maisījumu. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausas proteīna šķiedras procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Mehāniskais kratītājs. 3.2. Reaģenti: i) Azeotrops oglekļa disulfīda un acetona maisījums (oglekļa disulfīds 55,5 % un acetons 44,5 % pēc tilpuma). Tā kā šis reaģents ir toksisks, ir ieteicams izmantot velkmi. ii) Etanols (92 % pēc tilpuma) vai metanols. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar vismaz 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml azeotropā maisījuma uz gramu parauga. Kolbu hermētiski noslēdz un 20 minūtes istabas temperatūrā krata ar mehānisko kratītāju vai spēcīgi ar rokām. Šķidruma augšējo slāni dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Atkārto apstrādi ar 100 ml svaiga reaģenta. Šo darbību ciklu atkārto, līdz uz pulksteņstikla nepaliek polimēru nogulsnes, pēc tam kad ir iztvaikojis ekstrakcijas šķidruma piliens. Izmantojot reaģenta papildu daudzumu, pārvieto atlikumu filtrtīģelī, šķidruma iztukšošanai veic sūknēšanu, un tīģeli un atlikumu izskalo ar 20 ml spirta un pēc tam trīs reizes ar ūdeni. Pirms izsūknēšanas ļauj skalojamam atsārmam iztecēt. Izžāvē tīģeli un atlikumu un tos atdzesē un nosver. Piezīme: Paraugs, kurā ir daži maisījumi ar augstu hlora šķiedru saturu, var ievērojami sarukt žāvēšanas procesā, kā rezultātā hlora šķiedras šķīšana tiek kavēta. Tomēr tas neietekmē hlora šķiedru galīgo izšķīšanu šķīdinātājā. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Aprēķina rezultātus, kā aprakstīts vispārīgos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ± 1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 10 ACETĀTS UN DAŽAS HLORA ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto ledus etiķskābi) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Acetāta šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar ledus etiķskābi. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausa acetāta procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Mehāniskais kratītājs. 3.2. Reaģents Ledus etiķskābe (vairāk par 99 %). Šis reaģents ir ļoti kodīgs, tādēļ ar to jārīkojas piesardzīgi. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 200 ml tilpumu vismaz, pievieno 100 ml ledus etiķskābes uz gramu parauga. Kolbu hermētiski noslēdz un 20 minūtes istabas temperatūrā krata ar mehānisko kratītāju vai spēcīgi ar rokām. Šķidruma augšējo slāni dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Šo apstrādi atkārto divas reizes, katru reizi izmantojot 100 ml svaiga reaģenta, pavisam kopā veicot trīs ekstrakcijas. Atlikumu pārvieto filtrtīģelī, šķidruma iztukšošanai veic sūknēšanu, un tīģeli un atlikumu izskalo ar 50 ml ledus etiķskābes un pēc tam trīs reizes ar ūdeni. Pēc katras skalošanas ļauj iztecēt šķidrumam un tikai tad veic sūknēšanu. Tīģeli un atlikumu izžāvē un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” lielums ir 1,00. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ± 1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 11 ZĪDS UN VILNA VAI DZĪVNIEKU MATI (Metode, kurā izmanto 75 % m/m sērskābi) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Zīda šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar 75 % sērskābi(32) (m/m). Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver. Tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Sausa zīda procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. 3.2. Reaģenti: i) sērskābe (75 ± 2 % m/m). Pagatavo, rūpīgi dzesēšanas laikā pievienojot 700 ml sērskābes (blīvums 20 °C temperatūrā: 1,84) 350 ml destilēta ūdens. Kad šķīdums ir atdzisis līdz istabas temperatūrai, to atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. ii) Sērskābe, atšķaidīta: lēnām pievieno 100 ml sērskābes (blīvums 20 °C temperatūrā: 1,84) 1 900 ml destilēta ūdens.
4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml 75 % sērskābes (m/m) uz gramu parauga un ievieto aizbāzni. Spēcīgi sakrata un 30 minūtes atstāj istabas temperatūrā. Vēlreiz sakrata un atstāj 30 minūtes. Pēdējo reizi sakrata un kolbas saturu filtrē caur nosvērtu filtrtīģeli. Atlikušās šķiedras no kolbas izskalo ar 75 % sērskābes reaģentu. Atlikumu filtrtīģelī pēc kārtas mazgā ar 50 ml atšķaidītas sērskābes reaģenta, ar 50 ml ūdens un ar 50 ml atšķaidīta amonjaka šķīduma. Katru reizi pirms sūknēšanas ļauj šķiedrām būt saskarē ar šķidrumu apmēram 10 minūtes. Nobeigumā skalo ar ūdeni, atstājot šķiedras saskarē ar ūdeni apmēram 30 minūtes. Tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, tīģeli un atlikumu izžāvē un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. Koeficienta “d” vērtība kokvilnai ir 0,985, elastolefīnam ‐ 1,00 un melamīnam ‐ 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 12 DŽUTA UN DAŽAS DZĪVNIEKU IZCELSMES ŠĶIEDRAS (Metode, kurā nosaka slāpekļa saturu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Dzīvnieku izcelsmes šķiedras komponents var sastāvēt tikai no matiem (2 un 3) vai vilnas (1), vai no iepriekšminēto komponentu maisījuma. Šo metodi nevar piemērot tekstilšķiedru maisījumiem, kuros ir bezšķiedru vielas (krāsvielas, apretūra u.tml.) uz slāpekļa pamata. 2. PRINCIPS Nosaka maisījuma slāpekļa saturu, un no tā, kā arī no abu sastāvdaļu zināmā vai pieņemtā slāpekļa satura aprēķina katras sastāvdaļas proporcionālo daudzumu. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Kjeldāla kolba ar tilpumu 200 ‐ 300 ml. ii) Kjeldāla destilācijas aparāts ar tvaika inžektoru. iii) Titrēšanas iekārta ar precizitāti 0,05 ml. 3.2. Reaģenti: i) Toluols. ii) Metanols. iii) Sērskābe ar relatīvo blīvumu 20 °C temperatūrā: 1,84. iv) Kālija sulfāts. v) Selēna dioksīds. vi) Nātrija hidroksīda šķīdums (400 g/l). Izšķīdina 400 g nātrija hidroksīda 400 ‐ 500 ml ūdens un atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. vii) Jaukts indikators. Izšķīdina 0,1 g metilsarkanā 95 ml etanola un 5 ml ūdens un sajauc ar 0,5 g bromkrezola zaļā, kas izšķīdināts 475 ml etanola un 25 ml ūdens. viii) Borskābes šķīdums. Izšķīdina 20 g borskābes 1 litrā ūdens. ix) Sērskābe, 0,02N (volumetrijas standartšķīdums). 4. NOŅEMTĀ PARAUGA PIRMAPSTRĀDE Ar šādu pirmapstrādi aizstāj vispārīgajos norādījumos aprakstīto pirmapstrādi: Ekstrahē Soksleta ekstrakcijas aparātā gaissausu paraugu ar maisījumu, kas sastāv no 1 tilpuma vienības toluola un 3 tilpuma vienībām metanola, četras stundas ar ātrumu ‐ vismaz 5 cikli stundā. Ļauj šķīdinātājam no parauga iztvaikot gaisā un atdala pēdējās šķīdinātāja paliekas žāvējamajā skapī 105 ± 3 °C temperatūrā. Pēc tam paraugu ekstrahē ūdenī (50 ml uz gramu parauga), vārot 30 minūtes ar atteci. Filtrē, paraugu ievieto atpakaļ kolbā un ekstrakciju atkārto ar identisku ūdens tilpumu. Filtrē, paraugu atbrīvo no liekā ūdens, to izspiežot, sūknējot vai centrifugējot, un pēc tam ļauj paraugam izžūt gaissausam. Piezīme: jāpatur prātā toluola un metanola toksiskā iedarbība un to izmantošanā jāievēro visi piesardzības pasākumi. 5. TESTA PROCEDŪRA 5.1. Vispārīgi norādījumi Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru attiecībā uz paraugu atlasi, žāvēšanu un svēršanu. 5.2. Sīki aprakstīta metode Paraugu pārvieto uz Kjeldāla kolbu. Kjeldāla kolbā esošajam paraugam, kurš sver vismaz 1 g, šādā secībā pievieno 2,5 g kālija sulfāta, 0,1 ‐ 0,2 g selēna dioksīda un 10 ml sērskābes (relatīvais blīvums 1,84). Kolbu karsē sākumā viegli, līdz izjūk visa šķiedra, pēc tam to karsē intensīvāk, līdz šķīdums kļuvis dzidrs un gandrīz bezkrāsains. Karsē to vēl 15 minūtes. Ļauj kolbai atdzist, saturu rūpīgi atšķaida ar 10 ‐ 20 ml ūdens, atdzesē, saturu kvantitatīvi pārvieto uz 200 ml mērkolbu un tilpumu uzpilda ar ūdeni, veidojot reaģenta šķīdumu. Ievieto apmēram 20 ml borskābes šķīduma koniskā kolbā, kuras tilpums ir 100 ml, un kolbu novieto zem Kjeldāla destilācijas aparāta dzesinātāja tā, lai padeves cauruli iegremdētu tieši zem borskābes šķīduma virsmas. Precīzi 10 ml reaģenta šķīduma pārvieto uz pārtvaices kolbu, pievieno piltuvei ne mazāk kā 5 ml nātrija hidroksīda šķīduma, nedaudz paver aizbāzni un ļauj nātrija hidroksīda šķīdumam lēnām ieplūst kolbā. Ja reaģenta šķīdums un nātrija hidroksīda šķīdums paliek kā divi atsevišķi slāņi, tos sajauc, viegli sakratot. Pārtvaices kolbu viegli sakarsē un pakļauj tvaikiem no ģeneratora. Savāc apmēram 20 ml destilāta, nolaiž zemāk konisko kolbu tā, lai dzesinātāja padeves caurules gals atrastos apmēram 20 mm virs šķidruma virsmas, un destilē vēl 1 minūti. Padeves caurules galu izskalo ar ūdeni, ko pēc tam uztver koniskajā kolbā. Noņem konisko kolbu un aizstāj to ar citu konisko kolbu, kurā ir apmēram 10 ml borskābes šķīduma, un savāc apmēram 10 ml destilāta. Abus destilātus atsevišķi titrē ar 0,02N sērskābi, izmanto jaukto indikatoru. Reģistrē kopējo titru attiecībā uz abiem destilātiem. Ja titrs attiecībā uz otro destilātu pārsniedz 0,2 ml, testu atkārto un vēlreiz uzsāk destilāciju, izmantojot citu reaģenta šķīduma alikvoto daļu. Veic tukšo analīzi, t. i., šķelšanu un destilāciju, izmantojot vienīgi reaģentus. 6. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA 6.1. Slāpekļa procentuālo sastāvu sausā paraugā aprēķina šādi:
kur A = slāpekļa procentuālais sastāvs tīrā, sausā paraugā; V = noteikšanā izmantotā sērskābes standartšķīduma kopējais tilpums ml; b = tukšajā analīzē izmantotā sērskābes standartšķīduma kopējais tilpums ml; N = sērskābes standartšķīduma normalitāte; W = parauga sausā masa (g). 6.2. Izmantojot vērtību 0,22 % attiecībā uz džutas slāpekļa sastāvu un 16,2 % attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes šķiedras slāpekļa sastāvu, abus procentuālos sastāvus izsakot šķiedras sausajai masai, maisījuma sastāvu aprēķina šādi:
kur PA % = dzīvnieku izcelsmes šķiedras procentuālais sastāvs tīrā, sausā paraugā. 7. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 13 POLIPROPILĒNA ŠĶIEDRAS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Ksilola metode) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Polipropilēna šķiedru no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar verdošu ksilolu. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Polipropilēna procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Atteces dzesinātājs (derīgs šķidrumiem ar augstu viršanas temperatūru), kas piemērots koniskajai kolbai i) daļa). 3.2. Reaģents Ksilols, kas izgaro temperatūrā no 137 līdz 142 °C. Piezīme: šis reaģents ir viegli uzliesmojošs, un tā tvaiki ir toksiski. To izmantojot, jāveic piemēroti piesardzības pasākumi. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā (3.1. punkta i) daļa), pievieno 100 ml ksilola (3.2. punkts) uz gramu parauga. Pievieno dzesētāju (3.1. punkta ii) daļa), saturu uzvāra un trīs minūtes uztur vārīšanās temperatūru. Karsto šķidrumu uzreiz pēc tam dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli (skat. 1. piezīmi). Šo apstrādi atkārto vēl divas reizes, katru reizi izmantojot jaunu 50 ml šķīduma porciju. Atlikumu, kas palicis kolbā, pēc kārtas skalo ar 30 ml verdoša ksilola (divas reizes), pēc tam ar 75 ml petrolētera (I.3.2.1 punkts vispārīgos norādījumos) (divas reizes). Pēc otrās mazgāšanas ar petrolēteri kolbas saturu filtrē caur filtrtīģeli, atlikuma šķiedras pārvieto tīģelī, izmantojot nelielu daudzumu petrolētera, un ļauj šķīdinātājam iztvaikot. Izžāvē tīģeli un atlikumu un tos atdzesē un nosver. Piezīmes: 1. filtrtīģelis, caur kuru dekantē ksilolu, iepriekš jāsakarsē. 2. Pēc apstrādes ar verdošu ksilolu pārliecinās, lai atlikumu saturošā kolba būtu pietiekoši atdzesēta pirms tajā ievada petrolēteri. 3. Lai samazinātu uzliesmošanas un toksiskuma briesmas, kam pakļauts laborants, var izmantot karstumekstraktoru, izmantojot attiecīgas metodes, kuras nodrošina identiskus rezultātus(33). 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā noteikts vispārīgajos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 14 HLORA ŠĶIEDRAS (VINILHLORĪDA HOMOPOLIMĒRI) UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Koncentrētas sērskābes metode) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Attiecīgie modificētie akrili ir tie, kurus iemērcot koncentrētā sērskābē (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā - 1,84), iegūst dzidru šķīdumu. Šo metodi var izmantot metodes Nr. 8 un Nr. 9 vietā. 2. PRINCIPS Komponentu, kas nav hlora šķiedra vai elastolefīns (t.i., šķiedras, kas minētas 1.2. punktā), no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar koncentrētu sērskābi (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā ‐ 1,84). Atlikumu, kas sastāv no hlora šķiedras vai elastolefīna, savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Otra komponenta procentuālo sastāvu iegūst ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību. ii) Stikla spieķītis ar saplacinātu galu. 3.2. Reaģenti i) Koncentrēta sērskābe (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā ‐ 1,84). ii) Sērskābe, apmēram 50 % ūdens šķīdums (m/m). Pagatavo, rūpīgi dzesēšanas laikā pievienojot 400 ml sērskābes (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā ‐ 1,84) 500 ml destilēta vai dejonizēta ūdens. Kad šķīdums ir atdzisis līdz istabas temperatūrai, to atšķaida ar ūdeni līdz 1 litram. iii) Amonjaks, atšķaidīts. Atšķaida 60 ml koncentrēta amonjaka šķīduma (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā ‐ 0,880) ar destilētu ūdeni līdz vienam litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas kolbā (3.1. punkta i) daļa), pievieno 100 ml sērskābes (3.2 punkta i) daļa) uz gramu parauga. Kolbas saturam ļauj nostāvēties 10 minūtes istabas temperatūrā, un šajā laikā noņemto paraugu ik pa laikam apmaisa ar stikla stienīti. Ja apstrādā austu audumu vai trikotāžu, to ar stikla stienīti nostiprina pie kolbas sieniņas un viegli piespiež, lai atdalītu materiālu, ko izšķīdinājusi sērskābe. Šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Kolbā pievieno jaunu porciju ar 100 ml sērskābes (3.2. punkta i) daļa) un atkārto to pašu darbību. Kolbas saturu pārvieto uz filtrtīģeli un uz to pārvieto šķiedru saturošo atlikumu, izmantojot stikla stienīti. Vajadzības gadījumā kolbā pievieno nedaudz koncentrētas sērskābes (3.2. punkta i) daļa), lai no sieniņām atdalītu pielipušās šķiedras. Filtrtīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību; atbrīvojas no filtrāta, iztukšojot vai nomainot filtrēšanas kolbu, atlikumu tīģelī mazgā pēc kārtas ar 50 % sērskābes šķīdumu (3.2 punkta ii) daļa), destilētu vai dejonizētu ūdeni (I.3.2.3. punkts vispārīgajos norādījumos), amonjaka šķīdumu (3.2. punkta iii) daļu) un nobeigumā rūpīgi izmazgā ar destilētu vai dejonizētu ūdeni, pēc katras šķidruma iepildīšanas tīģeli iztukšojot ar sūknēšanas palīdzību. (Neveic sūknēšanu mazgāšanas laikā, bet tikai pēc tam, kad šķidrums ir iztecējis.) Izžāvē tīģeli un atlikumu un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā aprakstīts vispārīgajos norādījumos. “d” ir 1,00, izņemot melamīnam, kur “d” = 1,01. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±1 95 % ticamības pakāpei. METODE Nr. 15 HLORA ŠĶIEDRAS, DAŽI MODIFICĒTI AKRILI, DAŽI ELASTĀNI, ACETĀTI, TRIACETĀTI UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto cikloheksanonu) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
Ja sastāvā konstatē modificētus akrilus vai elastānus, jāveic iepriekšējs tests, lai noskaidrotu, vai šķiedra pilnībā šķīst reaģentā. Savienojumus, kas satur hlora šķiedras, ir iespējams analizēt, izmantojot arī metodi Nr. 9 vai 14. 2. PRINCIPS Acetāta un triacetāta šķiedras, hlora šķiedras, dažus modificētus akrilus un dažus elastānus no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar ciklaheksanonu temperatūrā, kas tuva vārīšanās temperatūrai. Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Hlora šķiedras, modificēta akrila, elastāna, acetāta un triacetāta procentuālo sastāvu konstatē ar starpības palīdzību. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Karstumekstraktors, kas piemērots lietošanai 4. iedaļā norādītajā testa metodē. (Sk. zīmējumu: tas ir tās iekārtas variants, kas aprakstīta Melliand Textilberichte 56 (1975) 643 - 645). ii) Filtrtīģelis, kurā ievietot paraugu. iii) Porains deflektors (porainības 1. pakāpe). iv) Atteces dzesinātājs, ko var savienot ar pārtvaices kolbu. v) Sildierīce. 3.2. Reaģenti i) Cikloheksanons, viršanas temperatūra 156 °C. ii) Etilspirts, 50 % pēc tilpuma. NB: cikloheksanons ir uzliesmojošs un toksisks. To izmantojot, jāveic piemēroti piesardzības pasākumi. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Pārtvaices kolbā ielej 100 ml cikloheksanona uz gramu materiāla, ieliek ekstrakcijas trauku, kurā iepriekš ievietots filtrtīģelis, kas satur paraugu un mazliet noliektu porainu deflektoru. Ievieto atteces dzesinātāju. Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un turpina ekstrakciju 60 minūtes ar ātrumu vismaz 12 cikli stundā. Pēc ekstrakcijas un atdzesēšanas noņem ekstrakcijas trauku, izņem filtrtīģeli un noņem poraino deflektoru. Filtrtīģeļa saturu mazgā trīs vai četras reizes ar 50 % etilspirtu, kas sakarsēts līdz apmēram 60 °C temperatūrai, un pēc tam ar 1 litru ūdens ar temperatūru 60 °C. Mazgāšanas laikā vai starp mazgāšanas reizēm nelieto sūknēšanu. Ļauj iztecēt šķidrumam un tikai tad veic sūknēšanu. Nobeigumā izžāvē filtrtīģeli ar atlikumu un tos atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA
6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ± 1 95 % ticamības pakāpei.
METODE Nr. 16 MELAMĪNS UN DAŽAS CITAS ŠĶIEDRAS (Metode, kurā izmanto karstu skudrskābi) 1. PIEMĒROŠANAS JOMA
2. PRINCIPS Melamīnu no zināmas sausas maisījuma masas izšķīdina ar karstu skudrskābi (90 % masas). Atlikumu savāc, mazgā, žāvē un nosver; tā masu, vajadzības gadījumā koriģējot, izsaka procentos no sausās maisījuma masas. Otra komponenta procentuālo sastāvu iegūst ar starpības palīdzību. Piezīme: stingri pieturēties ieteiktai temperatūras amplitūdai, jo melamīna šķīdība ir ļoti atkarīga no temperatūras. 3. IEKĀRTAS UN REAĢENTI (kas nav uzskaitīti vispārīgajos norādījumos) 3.1. Iekārtas i) Koniskā kolba ar stikla aizbāzni, ar vismaz 200 ml ietilpību; ii) Ūdens vanna kratīšanai vai cita iekārta, lai kratītu un noturētu kolbu 90 ± 2 ºC temperatūrā. 3.2. Reaģenti i) Skudrskābe (90 % (m/m), relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,204 g/ml). Atšķaida 890 ml 98 % līdz 100 % skudrskābes (m/m) (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 1,220 g/ml) ar ūdeni līdz 1 litram. Karsta skudrskābe ir ļoti kodīga, tādēļ ar to jārīkojas piesardzīgi. ii) Amonjaks, atšķaidīts: Atšķaida 80 ml koncentrēta amonjaka šķīduma (relatīvais blīvums 20 °C temperatūrā: 0,880) ar ūdeni līdz 1 litram. 4. TESTA PROCEDŪRA Ievēro vispārīgos norādījumos aprakstīto procedūru un rīkojas šādi. Paraugam, kas atrodas koniskajā kolbā ar stikla aizbāzni un ar vismaz 200 ml tilpumu, pievieno 100 ml skudrskābes uz gramu parauga. Ievieto aizbāzni, kolbu sakrata, lai samērcētu paraugu. Ūdens vannā kratīšanai notur kolbu vienu stundu 90 ± 2 °C temperatūrā, spēcīgi kratot. Kolbu atdzesē līdz istabas temperatūrai. Šķidrumu dekantē caur nosvērtu filtrtīģeli. Kolbā, kurā ir atlikums, pievieno 50 ml skudrskābes, sakrata to ar rokām, un kolbas saturu filtrē filtrtīģelī. Atlikuma šķiedras pārvieto tīģelī, skalojot kolbu ar nedaudz lielāku daudzumu skudrskābes reaģenta. Tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību un atlikumu izmazgā ar skudrskābes reaģentu, ar karstu ūdeni, ar atšķaidīta amonjaka šķīdumu un noslēgumā ar aukstu ūdeni, pēc katras šķidruma iepildīšanas tīģeli iztukšojot ar sūknēšanas palīdzību. Sūknēšanu veic tikai pēc tam, kad skalojamais atsārms jau ir iztecējis. Nobeigumā tīģeli iztukšo ar sūknēšanas palīdzību, tīģeli un atlikumu izžāvē, kā arī atdzesē un nosver. 5. REZULTĀTU APRĒĶINĀŠANA UN IZTEIKŠANA Rezultātus aprēķina, kā aprakstīts vispārīgajos norādījumos. “d” lielums kokvilnai un aramīdam ir 1,02. 6. PRECIZITĀTE Homogēnos tekstilmateriālu maisījumos ar šo metodi iegūto rezultātu ticamības robežas nepārsniedz ±2 95 % ticamības pakāpei. 3.NODAĻA Trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvā analīze IEVADS Tekstilšķiedras kvantitatīvas ķīmiskās analīzes metožu pamatā parasti ir atsevišķu komponentu selektīva izšķīdināšana. Šai metodei ir iespējami četri varianti. 1. Izmanto divus dažādus analizējamos paraugus, no pirmā analizējamā parauga izšķīdina komponentu a, un no otrā analizējamā parauga izšķīdina otru komponentu b. Katra analizējamā parauga nešķīstošos atlikumus nosver, un, ņemot vērā attiecīgos masas zudumus, aprēķina katra šā šķīstošā komponenta procentuālo sastāvu. Trešā komponenta c procentuālo sastāvu aprēķina, ņemot vērā starpību. 2. Izmanto divus atšķirīgus analizējamos paraugus, no pirmā analizējamā parauga izšķīdina vienu komponentu a, un no otrā analizējamā parauga izšķīdina divus komponentus: a un b. Pirmā analizējamā parauga nešķīstošo atlikumu nosver, un, ņemot vērā masas zudumu, aprēķina komponenta a procentuālo sastāvu. Nosver otrā analizējamā parauga nešķīstošo atlikumu; tas atbilst c komponentam. Trešā komponenta b procentuālo sastāvu aprēķina, ņemot vērā starpību. 3. Izmanto divus dažādus analizējamos paraugus, izšķīdina divus komponentus a un b no pirmā analizējamā parauga un divus komponentus b un c no otrā analizējamā parauga. Nešķīstošie atlikumi atbilst diviem komponentiem ‐ attiecīgi c un a. Trešā komponenta b procentuālo sastāvu aprēķina, ņemot vērā starpību. 4. Izmanto tikai vienu analizējamo paraugu, pēc viena komponenta atdalīšanas nosver nešķīstošo atlikumu, ko veido divas citas šķiedras, un, ņemot vērā masas zudumu, aprēķina šķīstošo komponentu. Vienu no abām atlikuma šķiedrām izšķīdina, nešķīstošo komponentu nosver un, ņemot vērā masas zudumu, aprēķina otrā šķīstošā komponenta procentuālo sastāvu. Ja ir iespējams izvēlēties, ieteicams izmantot vienu no pirmajiem trim variantiem. Ja izmanto ķīmisku analīzi, par analīzes veikšanu atbildīgajam ekspertam jāgādā, lai tiktu izraudzītas metodes, kurās izmanto šķīdinātājus, kas izšķīdina tikai pareizās šķiedras, pārējās šķiedras atstājot neskartas. Piemēram, 3. nodaļas VI pielikumā ir iekļauta tabula, kurā norādītas vairāki trīskārši maisījumi, kā arī divkāršu maisījumu analīzes metodes, kuras principā var izmantot šo trīskāršo maisījumu analīzei. Lai līdz minimumam samazinātu kļūdu iespējamību, ja vien iespējams, ieteicams izmantot ķīmisko analīzi, izmantojot vismaz divus no četriem iepriekšminētajiem analīzes variantiem. Pirms analīzes jāidentificē visas maisījumā esošās šķiedras. Dažās ķīmiskās metodēs maisījuma nešķīstošā sastāvdaļa var būt daļēji izšķīdināta reaģentā, ko izmanto nešķīstošas(-u) sastāvdaļas(-u) izšķīdināšanai. Ja vien iespējams, jāizvēlas reaģenti, kuriem ir neliela iedarbība uz nešķīstošajām šķiedrām, vai nav nekādas iedarbības. Ja ir zināms, ka analīzes laikā veidojas masas zudums, rezultāts ir jākoriģē; šim nolūkam ir norādīti korekcijas koeficienti. Šie koeficienti ir noteikti vairākās laboratorijās, ar analīzes metodē norādītu attiecīgu reaģentu apstrādājot šķiedras, kas attīrītas pirmapstrādē. Korekcijas koeficientus piemēro tikai nedegradētām šķiedrām, un ir vajadzīgi dažādi korekcijas koeficienti, ja šķiedras ir degradētas pirms apstrādes vai apstrādes laikā. Ja izmanto ceturto variantu, kurā uz tekstilšķiedru pēc kārtas iedarbojas ar diviem atšķirīgiem šķīdinātājiem, korekcijas koeficienti jāpiemēro attiecībā uz iespējamiem masas zudumiem, kas šķiedrai rodas pēc divām apstrādēm. Jāizdara vismaz divas noteikšanas: gan tad, ja izdarīta manuāla atdalīšana, gan tad, ja ir veikta ķīmiska atdalīšana. I. Vispārīga informācija par trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm Informācija, kas kopīga trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvas ķīmiskās analīzes metodēm. I.1. Piemērošanas joma Katras divkāršu maisījumu analīzes metodes piemērošanas joma norāda, kurām šķiedrām metode ir piemērojama. (Sk. 2. nodaļu, kas attiecas uz dažām divkāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvās analīzes metodēm). I.2. Princips Pēc maisījuma komponentu identifikācijas piemērotā priekšapstrādē atdala bezšķiedru vielu, un tad izdara vienu vai vairākus no četriem aprakstītajiem selektīvas šķīdināšanas procesa variantiem. Izņemot gadījumus, kad rodas tehniskas grūtības, vēlams izšķīdināt lielāko šķiedras komponentu, lai iegūtais galīgais atlikums būtu mazākais šķiedras komponents. I.3. Materiāli un iekārtas I.3.1. Iekārtas I.3.1.1. Filtrtīģeļi un sverglāzes, kas ir pietiekoši lielas šādiem tīģeļiem, vai jebkāda cita iekārta, kura nodrošina identiskus rezultātus. I.3.1.2. Bunzena kolba. I.3.1.3. Eksikators ar silikagela indikatoru. I.3.1.4. Ventilācijas tipa žāvēšanas skapis analizējamo paraugu žāvēšanai 105 ± 3 °C temperatūrā. I.3.1.5. Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,0002 g. I.3.1.6. Soksleta ekstrakcijas aparāts vai cita iekārta, kas nodrošina identiskus rezultātus. I.3.2. Reaģenti I.3.2.1. Petrolēteris, atkārtoti destilēts, ar viršanas temperatūras intervālu no 40 ° līdz 60 °C. I.3.2.2. Pārējie reaģenti precizēti katras metodes attiecīgajās iedaļās. Visiem reaģentiem, ko izmanto, jābūt ķīmiski tīriem. I.3.2.3. Destilēts vai dejonizēts ūdens. I.3.2.4. Acetons. I.3.2.5. Ortofosforskābe. I.3.2.6. Urīnskābe. I.3.2.7. Nātrija bikarbonāts. I.4. Kondicionēšanas un analīzes apstākļi Tā kā tiek noteiktas sausas masas, nav vajadzības kondicionēt paraugu vai veikt analīzes kondicionētos apstākļos. I.5. Noņemtais laboratorijas paraugs Paņem laboratorijas noņemto paraugu, kas ir reprezentatīvs attiecībā uz kopējo laboratorijas paraugu un pietiekami liels visiem vajadzīgajiem paraugiem, no kuriem katrs sver vismaz 1 g. I.6. Noņemtā laboratorijas parauga pirmapstrāde(34) Ja sastāvā ir viela, kas procentuālā sastāva aprēķinā (sk. šīs regulas 17. pantu) nav jāņem vērā, tā vispirms jāatdala ar piemērotu metodi, kas neietekmē nevienu šķiedras sastāvā esošo sastāvdaļu. Šim nolūkam bezšķiedru vielu, ko iespējams ekstrahēt ar petrolēteri un ūdeni, atdala, Soksleta ekstrakcijas aparātā apstrādājot gaissausu noņemto paraugu ar petrolēteri vienu stundu ar ātrumu vismaz seši cikli stundā. Ļauj petrolēterim iztvaikot no parauga, kuru tad ekstrahē tiešā apstrādē, vienu stundu mērcējot paraugu ūdenī istabas temperatūrā un pēc tam vēl stundu mērcējot ūdenī ar temperatūru 65 ± 5 °C, atsārmu ik pa laikam sakratot. Lieto atsārma attiecību pret paraugu ‐ 100 : 1. Paraugu atbrīvo no liekā ūdens ar izspiešanas, sūknēšanas vai cenrtifugēšanas palīdzību, un pēc tam ļauj paraugam izžūt gaissausam. Ja sastāvā ir elastolefīns vai šķiedru maisījums, kura sastāvā ir elastolefīns un citas šķiedras (vilna, dzīvnieku spalvas, zīds, kokvilna, lini, kaņepāji, džuta, abaka, alfa, kokosšķiedras, slotzaru šķiedra, rāmija, sizals, kupro, modāls, proteīns, viskoze, akrils, poliamīds vai neilons, poliesteris un elastomultiesteris), iepriekš aprakstītā procedūra mazliet jāmaina, petrolēteri aizstājot ar acetonu. Ja bezšķiedru vielu nav iespējams ekstrahēt ar petrolēteri un ūdeni, tā jāatdala, iepriekš aprakstīto ūdens metodi aizstājot ar piemērotu metodi, kas nerada būtiskas izmaiņas nevienā no šķiedras sastāvdaļām. Lai gan attiecībā uz dažām nebalinātām, dabīgām augu šķiedrām (piem., džutu, kokosšķiedru) jānorāda, ka parasta pirmapstrāde ar petrolēteri un ūdeni neatdala visas dabīgās bezšķiedru vielas, tomēr papildu pirmapstrādi neveic, ja vien paraugā nav gan petrolēterī, gan ūdenī nešķīstošu apretūru. Analīzes protokolos jāiekļauj detalizēta informācija par izmantotajām pirmapstrādes metodēm. I.7. Testa procedūra I.7.1. Vispārīgi norādījumi I.7.1.1. Žāvēšana Visas žāvēšanas darbības notiek ne mazāk par 4 stundām un ne ilgāk par 16 stundām 105 ± 3 °C ventilācijas tipa žāvēšanas skapī, kura durvis ir pilnīgi noslēgtas. Ja žāvēšanas laiks ir īsāks par 14 stundām, jāizdara analizējamā parauga kontrolsvērumi, lai noteiktu, vai tā masa ir nemainīga. Var uzskatīt, ka masa ir konstanta, ja turpmākajā 60 minūšu žāvēšanas periodā, tās variācija ir mazāka par 0,05 %. Žāvēšanas, dzesēšanas un svēršanas laikā izvairās darboties kailām rokām ar tīģeļiem, sverglāzēm, paraugiem vai atlikumiem. Paraugus žāvē sverglāzē, kam vāks novietots līdzās. Beidzot žāvēšanu, sverglāzi pirms izņemšanas no krāsns noslēdz ar aizbāzni un strauji pārvieto uz eksikatoru. Filtrtīģeli žāvē sverglāzē, kam vāks novietots līdzās krāsnī. Beidzot žāvēšanu, sverglāzi noslēdz un strauji pārvieto uz eksikatoru. Ja izmanto iekārtu, kas nav filtrtīģelis, žāvēšanai jānotiek žāvēšanas skapī, lai noteiktu šķiedru bezūdens masu bez zuduma. I.7.1.2. Dzesēšana Visas dzesēšanas darbības veic eksikatorā, kas novietots blakus svariem, līdz sverglāzīšu dzesēšana ir pabeigta, katrā ziņā ne mazāk kā 2 stundas. I.7.1.3. Svēršana Pēc dzesēšanas sverglāzīti 2 minūšu laikā pēc izņemšanas no eksikatora nosver; sver ar 0,0002 g precizitāti. I.7.2. Procedūra No priekšapstrādātā sākotnējā laboratorijas parauga paņem analizējamo paraugu, kura masa ir vismaz 1 g. Pavedienu vai audumu sagriež apmēram 10 mm lielos gabalos, kurus, cik vien iespējams, sadala. Analizējamo(-os) paraugu(-us) žāvē sverglāzītē(-ēs), to (tās) atdzesē eksikatorā un nosver. Analizējamo(-os) paraugu(-us) pārliek stikla traukā(-os), kas norādīts(-i) attiecīgajā Savienības metodes daļā, tūlīt atkārtoti nosver sverglāzīti(-es) un no starpības aprēķina analizējamā(-o) parauga(-u) bezūdens masu; izdara analīzi, kā norādīts attiecīgajā piemērojamās metodes daļā. Izmeklē atlikumu(-us) mikroskopiski, lai pārbaudītu, vai faktiski apstrādē ir pilnībā atdalīta(-as) šķīstošā(-ās) šķiedra(-as). I.8. Rezultātu aprēķināšana un izteikšana Katra komponenta masu izsaka ar šķiedras kopējās masas procentuālo sastāvu maisījumā. Rezultātus aprēķina, pamatojoties uz tīru, sausu masu, kas koriģēta ar a) pieņemtoajām saskaņotajām pielaidēm un b) korekcijas koeficientiem, kuri vajadzīgi, lai ievērotu bezšķiedru vielas zudumu pirmapstrādes un analīzes laikā. I.8.1. Tīru bezūdens šķiedru masas procentuālā sastāva aprēķins, kurā neņem vērā šķiedru masas zudumu priekšapstrādē. I.8.1.1. - 1. VARIANTS - Formula, ko izmanto, ja no viena analizējamā parauga atdala vienu maisījuma komponentu un no otra parauga - citu komponentu:
P1%ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents pirmajā paraugā, kas ir izšķīdināts pirmajā reaģentā); P2%ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents otrajā paraugā, kas ir izšķīdināts otrajā reaģentā); P3%ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents nav izšķīdināts abos paraugos); m1 ir pirmā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; m2 ir otrā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; r1 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā komponenta atdalīšanas no pirmā parauga pirmajā reaģentā; r2 ir atlikuma sausā masa pēc otrā komponenta atdalīšanas no otrā parauga otrajā reaģentā; d1 ir korekcijas koeficients masas zudumam pirmajā reaģentā otrajam komponentam, kas nav izšķīdināts pirmajā paraugā(35); d2 ir korekcijas koeficients masas zudumam pirmajā reaģentā trešajam komponentam, kas nav izšķīdināts pirmajā paraugā; d3 ir korekcijas koeficients masas zudumam otrajā reaģentā pirmajam komponentam, kas nav izšķīdināts otrajā paraugā; d4 ir korekcijas koeficients masas zudumam otrajā reaģentā trešajam komponentam, kas nav izšķīdināts otrajā paraugā. I.8.1.2. - 2. VARIANTS - Formula, ko izmanto, ja no pirmā analizējamā parauga atdala vienu komponentu a, atlikumā atstājot pārējos divus komponentus b + c, un no otrā analizējamā parauga atdala divus komponentus a + b, atlikumā atstājot trešo komponentu c.
P1% ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents pirmajā paraugā, kas ir izšķīdināts reaģentā); P2% ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (šķīstošais komponents, vienlaikus ar otrā parauga pirmo komponentu otrajā reaģentā); P3% ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents nav izšķīdināts abos paraugos); m1 ir pirmā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; m2 ir otrā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; r1 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā komponenta atdalīšanas no pirmā parauga pirmajā reaģentā; r2 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā un otrā komponenta atdalīšanas no otrā parauga otrajā reaģentā; d1 ir korekcijas koeficients masas zudumam pirmajā reaģentā otrajam komponentam, kas nav izšķīdināts pirmajā paraugā; d2 ir korekcijas koeficients masas zudumam pirmajā reaģentā trešajam komponentam, kas nav izšķīdināts pirmajā paraugā; d4 ir korekcijas koeficients masas zudumam otrajā reaģentā trešajam komponentam, kas nav izšķīdināts otrajā paraugā. I.8.1.3. - 3. VARIANTS - Formula, ko izmanto, ja no analizējamā parauga atdala divus komponentus a + b, atlikumā atstājot trešo komponentu c, pēc tam no cita analizējamā parauga atdala divus komponentus b + c, atlikumā atstājot pirmo komponentu a:
P1% ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents izšķīdināts reaģentā); P2% ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents izšķīdināts reaģentā); P3% ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (komponents izšķīdināts reaģentā); m1 ir pirmā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; m2 ir otrā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes; r1 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā un otrā komponenta atdalīšanas no pirmā parauga pirmajā reaģentā; r2 ir atlikuma sausā masa pēc otrā un trešā komponenta atdalīšanas no otrā parauga otrajā reaģentā; d2 ir korekcijas koeficients masas zudumam pirmajā reaģentā trešajam komponentam, kas nav izšķīdināts pirmajā paraugā; d3 ir korekcijas koeficients masas zudumam otrajā reaģentā pirmajam komponentam, kas nav izšķīdināts otrajā paraugā. I.8.1.4. - 4. VARIANTS - Formula, ko izmanto, ja no maisījuma pēc kārtas atdala divus komponentus, izmantojot vienu un to pašu analizējamo paraugu:
P1% ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (pirmais šķīstošais komponents); P2% ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (otrais šķīstošais komponents); P3% ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs (nešķīstošais komponents); m ir parauga sausā masa pēc pirmapstrādes r1 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā komponenta atdalīšanas ar pirmo reaģentu; r2 ir atlikuma sausā masa pēc pirmā un otrā komponenta atdalīšanas ar pirmo un otro reaģentu; d1 ir korekcijas koeficients otrā komponenta masas zudumam pirmajā reaģentā; d2 ir korekcijas koeficients trešā komponenta masas zudumam pirmajā reaģentā; d3 ir korekcijas koeficients trešā komponenta masas zudumam pirmajā un otrajā reaģentā. 1.8.2. Katra komponenta procentuālā sastāva aprēķins, piemērojot pieņemtās saskaņotās pielaides un attiecīgā gadījumā korekcijas koeficientus masas zudumiem pirmapstrādē. Dots:
TAD:
P1A%ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, tostarp mitruma saturs un masas zudums pirmapstrādes laikā; P2A% ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, tostarp mitruma saturs un masas zudums pirmapstrādes laikā; P3A% ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, tostarp mitruma saturs un masas zudums pirmapstrādes laikā; P1ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, ko iegūst ar kādu no I.8.1. punktā dotajām formulām; P2 ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, ko iegūst ar kādu no I.8.1. punktā dotajām formulām; P3 ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs, ko iegūst ar kādu no I.8.1. punktā dotajām formulām; a1 pirmās sastāvdaļas parastā saskaņotā pielaide; a2 otrās sastāvdaļas parastā saskaņotā pielaide; a3 trešās sastāvdaļas parastā saskaņotā pielaide; b1 ir pirmās sastāvdaļas masas zuduma procentuālais sastāvs pirmapstrādes laikā; b1 ir otrās sastāvdaļas masas zuduma procentuālais sastāvs pirmapstrādes laikā; b3 ir trešās sastāvdaļas masas zuduma procentuālais sastāvs pirmapstrādes laikā. Ja izmanto īpašu priekšapstrādi, jānosaka b1, b2 un b3 vērtība, ja iespējams, veicot priekšapstrādi katrai analizējamajai tīrajai šķiedras sastāvdaļai. Tīrās šķiedras ir šķiedras, kurās nav nekāda cita bezšķiedru materiāla, izņemot materiālu, ko tās parasti satur (vai nu dabīgi, vai ražošanas procesa dēļ) stāvoklī (nebalinātas, balinātas), kādā tās ir analizējamajā materiālā. Ja nav pieejamas tīras, atdalītas sastāvā esošās šķiedras, ko izmanto analizējamā materiāla izgatavošanā, jāizmanto vidējās b1, b2 un b3 vērtības, kuras nosaka testos, ko veic tīrām šķiedrām, kuras ir līdzīgas pārbaudāmajā maisījumā esošajām. Ja izmanto parasto priekšapstrādi, ekstrahējot petrolēteri un ūdeni, korekcijas koeficientus b1, b2 un b3 kopumā var ignorēt, izņemot gadījumus ar nebalinātu kokvilnu, nebalinātiem liniem un nebalinātiem kaņepājiem, kur zaudējums priekšapstrādē parasti ir 4 %, un polipropilēna gadījumā, kur tas ir 1 %. Attiecībā uz citām šķiedrām priekšapstrādē radītos zudumus aprēķinā parasti neņem vērā. I.8.3. Piezīme Aprēķinu piemēri ir doti 3.V. nodaļā. II. Kvantitatīvās analīzes metode, kurā izmanto trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu manuālu atdalīšanu II.1. Darbības joma Šo metodi piemēro visu veidu tekstilšķiedrām, ja tās neveido pilnībā sajauktu maisījumu un tās ir iespējams atdalīt ar rokām. II.2. Princips Pēc tekstilmateriāla komponentu identifikācijas piemērotā priekšapstrādē atdala bezšķiedru vielu, un pēc tam ar rokām atdala šķiedras, izžāvē un nosver, lai aprēķinātu katras šķiedras daļu maisījumā. II.3. Iekārtas II.3.1. Sverglāzītes vai cita ierīce, ar ko iegūst identiskus rezultātus. II.3.2. Eksikators ar silikagela indikatoru. II.3.3. Ventilācijas tipa žāvēšanas skapis analizējamo paraugu žāvēšanai 105 ± 3 °C temperatūrā. II.3.4. Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,0002 g. II.3.5. Soksleta aparāts vai cita ierīce, ar ko iegūst identiskus rezultātus. II.3.6. Adata. II.3.7. Savijumu skaitītājs vai līdzīga iekārta. II.4. Reaģenti II.4.1. Petrolēteris, atkārtoti destilēts, ar viršanas temperatūras intervālu no 40 līdz 60 °C. II.4.2. Destilēts vai dejonizēts ūdens. II.5. Kondicionēšanas un analīzes apstākļi Skatīt I.4. II.6. Noņemtais laboratorijas paraugs Skatīt I.5. II.7. Noņemto laboratorijas paraugu pirmapstrāde Skatīt I.6. II.8. Procedūra II.8.1. Pavediena analīze No priekšapstrādātā laboratorijas sākotnējā parauga paņem analizējamo paraugu, kura masa nav mazāka par 1 g. Ja pavediens ir ļoti smalks, analīzi var veikt vismaz 30 m garam pavedienam neatkarīgi no tā masas. Sagriež pavedienu piemērota garuma gabalos un atdala šķiedras veidus, izmantojot adatu un, vajadzības gadījumā, savijumu skaitītāju. Tā iegūtās atšķirīgās šķiedras ieliek iepriekš nosvērtās sverglāzītēs un izžāvē 105 ± 3 °C temperatūrā, līdz iegūst nemainīgu masu, kā aprakstīts I.7.1. un I.7.2. punktā. II.8.2. Auduma analīze No priekšapstrādātā sākotnējā laboratorijas parauga paņem analizējamo paraugu, kura masa nav mazāka par 1 g, neskaitot eģi, kuras malas ir rūpīgi apgrieztas, lai nebūtu drisku, paralēli audu vai šķēru pavedieniem, vai, attiecībā uz trikotāžu, pa valdziņu kārtu un valdziņu rindu. Atdala atšķirīgo veidu šķiedras, savāc tās iepriekš nosvērtās sverglāzītēs un apstrādā, kā aprakstīts II.8.1. punktā. II.9. Rezultātu aprēķināšana un izteikšana Katras sastāvā esošās šķiedras masu izsaka ar kopējās šķiedru masas procentuālo sastāvu maisījumā. Rezultātus aprēķina tīrai bezūdens masai, lietojot, no vienas puses, pieņemtās saskaņotās pielaides un, no otras puses, korekcijas koeficientus, kas vajadzīgi, lai ņemtu vērā masas zudumus priekšapstrādē. II.9.1. Tīras bezūdens šķiedras procentuālā masas sastāva aprēķins, neņemot vērā šķiedras masas zudumu priekšapstrādē:
P1% ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas procentuālais sastāvs; P1% ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas procentuālais sastāvs; P1% ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas procentuālais sastāvs; m1 ir tīras, sausas pirmās sastāvdaļas masa; m2 ir tīras, sausas otrās sastāvdaļas masa; m3 ir tīras, sausas trešās sastāvdaļas masa. II.9.2. Lai aprēķinātu katra komponenta procentuālo sastāvu, lietojot pieņemtās saskaņotās pielaides un ‐ attiecīgā gadījumā ‐ korekcijas koeficientus attiecībā uz masas zudumiem priekšapstrādē: sk. I.8.2. punktu. III. Metode trīskāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvai analīzei, izmantojot manuālas un ķīmiskas atdalīšanas kombināciju Ja vien iespējams, jāizmanto manuāla atdalīšana, ievērojot atdalīto komponentu attiecību pirms katra atsevišķā komponenta ķīmiskas apstrādes. IV.1. Metožu precizitāte Precizitāte, kas norādīta katrā divkāršu maisījumu analīzes metodē, ir saistīta ar sakritību (sk. 2. nodaļu, kas attiecas uz dažām divkāršu tekstilšķiedras maisījumu kvantitatīvās analīzes metodēm). Sakritība ir ticamība, t. i., pakāpe, kādā saskan eksperimentālās vērtības, ko laboranti ieguvuši atšķirīgās laboratorijās vai atšķirīgos laikos, izmantojot vienu un to pašu metodi un individuāli iegūstot rezultātus par identiskiem viendabīga maisījuma analizējamajiem paraugiem. Sakritību nosaka rezultātu ticamības robežās ar 95 % ticamību. Tas nozīmē, ka starpība starp diviem rezultātiem analīžu sērijā, ko izdara atšķirīgās laboratorijās ‐ ja šo metodi izmanto normāli un pareizi ‐ identiskam un viendabīgam maisījumam, būtu pārsniegta tikai piecos gadījumos no simt. Lai noteiktu trīskārša maisījuma analīzes precizitāti, parastajā kārtībā izmanto divkāršu maisījumu analīzes metodēs norādītās vērtības, kas izmantotas, lai analizētu trīskāršo maisījumu. Ja četros trīskāršu maisījumu kvantitatīvas ķīmiskās analīzes variantos ir paredzētas divas izšķīdināšanas (pirmajos trijos variantos izmanto divus atsevišķus analizējamos paraugus un ceturtajā variantā vienu analizējamo paraugu), un, pieņemot ka ar E1 un E2 ir apzīmēta šo divu divkāršo maisījumu analizēšanas metožu precizitāte, katra komponenta rezultātu precizitāte ir parādīta šajā tabulā:
Ja izmanto ceturto variantu, precizitātes pakāpe var būt zemākā nekā tad, ja izmanto metodi, kas ir norādīta iepriekš, izraisot iespējamo pirmā reaģenta iedarbību uz atlikumu, kas sastāv no b un c sastāvdaļas, kurus būtu sarežģīti novērtēt. IV.2. Testa ziņojums IV.1. Norāda variantu(-us), kas izmantoti analīzei, metodes, reaģentus un korekcijas koeficientus. IV.2. Sniedz sīkas ziņas par jebkuru īpašu priekšapstrādi (sk. I.6. punktu). IV.3. Norāda individuālos rezultātus un vidējo aritmētisko, katru līdz pirmajai zīmei aiz komata. IV.4. Ja vien iespējams, norāda metodes precizitāti katram komponentam, to aprēķina atbilstoši tabulai IV.1. iedaļā. V. Paraugi dažu trīskāršu maisījumu komponentu procentuālā sastāva aprēķinam, kurā izmanto dažus no I pielikuma I.8.1. punktā aprakstītajiem variantiem Aplūkosim gadījumu, kad, kvantitatīvi analizējot šķiedras maisījumu, iegūst šādu izejvielas sastāvu: 1. kārsta vilna, 2. neilons (poliamīds ), 3. nebalināta kokvilna. 1. Izmantojot šo variantu, kurā izmanto divus dažādus analizējamo paraugus un no pirmā analizējamā parauga ar izšķīdināšanu atdala vienu komponentu (a = vilna), bet no otrā analizējamā parauga - otru komponentu (b = poliamīds), var iegūt šādus rezultātus. 1. Pirmā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes ir (m1) = 1,6000g 2. Atlikuma sausā masa pēc apstrādes ar sārmainu nātrija hipohlorītu (poliamīds+kokvilna) (r1) = 1,4166 g 3. Otrā parauga sausā masa pēc pirmapstrādes (m2) = 1,8000 g 4. Atlikuma sausā masa pēc apstrādes ar skudrskābi (vilna+kokvilna) (r2) = 0,9000 g Apstrādē ar sārmainu nātrija hipohlorītu poliamīda masas zudums nerodas, turpretim nebalināta kokvilna zaudē 3 %, tādēļ d1 = 1,0 un d2 = 1,03. Apstrādē ar skudrskābi vilnas vai nebalinātas kokvilnas masas zudums nerodas, tādēļ d3 un d4 = 1,0. Ja I.8.1.4. punktā norādītajā formulā ievieto ķīmiskajā analīzē iegūtās vērtības un korekcijas koeficientus, iegūst šādus rezultātus: P1% (vilna) = [1,03/1,0 – 1,03×1,4166/1,6000 + 0,9000/1,8000 × (1 – 1,03 / 1,0)] ×100 = 10,30 P2% (poliamīds) = [1,0 / 1,0 – 1,0×0,9000 / 1,8000 + 1,4166 / 1,6000 × (1– 1,0 /1,0)] ×100 = 50,00 P3% (kokvilna) = 100 – (10,30 + 50,00) = 39,70 Dažādo tīro bezūdens šķiedru procentuālais sastāvs ir šāds:
Šis procentuālais sastāvs jākoriģē atbilstoši formulai I.8.2. punktā, lai ņemtu vērā arī pieņemtās saskaņotās pielaides un korekcijas koeficientus visiem masas zudumiem pēc priekšapstrādes. Kā norādīts IX pielikumā, pieņemtās saskaņotās pielaides ir šādas: kārstai vilnai 17,0 %, poliamīdam 6,25 %, kokvilnai 8,5 %; turklāt nebalinātai kokvilnai pēc priekšapstrādes ar petrolēteri un ūdeni masas zudums ir 4 %. Tādēļ: P1A% (vilna) = 10,30×[1+(17,0+0,0)/100] / [10,30×(1+ (17,0+0,0)/100) + 50,00× (1+ (6,25+0,0)/100) + 39,70×(1+(8,5+4,0 /100)] × 100 = 10,97 P2A% (poliamīds) = 50,0 × (1+ (6,25+0,0)/100) /109,8385 ×100 = 48,37 P3A% (kokvilna) = 100 - (10,97 + 48,37) = 40,66 Tādēļ pavediena izejvielas sastāvs ir šāds:
VARIANTS Nr. 4 Aplūkosim gadījumu, kad, kvantitatīvi analizējot šķiedras maisījumu, iegūst šādus komponentus: kārstu vilnu, viskozi, nebalinātu kokvilnu. Pieņem, ka, izmantojot 4. variantu, kurā secīgi atdala divus komponentus no viena analizējamā parauga maisījuma, iegūst šādus rezultātus. 1. Parauga sausā masa pēc pirmapstrādes (m1) = 1,6000 g 2. Atlikuma sausā masa pēc apstrādes ar sārmainu nātrija hipohlorītu (viskoze+kokvilna) (r1) = 1,4166 g 3. Atlikuma r1 sausā masa pēc otrās apstrādes ar cinka hlorīdu/skudrskābi (r2) = 0,6630 g Apstrādē ar sārmainu nātrija hipohlorītu viskozes masas zudums nerodas, turpretim nebalināta kokvilna zaudē 3 %, tādēļ d1 = 1,0 un d2 = 1,03. Pēc apstrādes ar skudrskābi/cinka hlorīdu kokvilnas masa palielinās par 4 %, tā ka d3 = 1,03×0,96 = 0,9888, ko noapaļo uz 0,99, (kur d3 ir korekcijas koeficients attiecīgajam trešā komponenta masas zudumam vai pieaugumam pirmajā un otrajā reaģentā). Ja I.8.1.4. punktā norādītajā formulā ievieto ķīmiskajā analīzē iegūtās vērtības un korekcijas koeficientus, iegūst šādus rezultātus: P2% (viskoze) = 1,0×1,4166 / 1,6000 ×100 – 1,0 / 1,03 ×40,98=48,75 % P3% (kokvilna) = 0,99×0,6630 / 1,6000 × 100= 41,02 % P1% (vilna) = 100 - (48,75 + 41,02) = 10,23 % Kā jau norādīts 1. variantā, šis procentuālais sastāvs jākoriģē ar formulu, kas norādīta I.8.2. punktā. P1A% (vilna) = 10,23 × [1 + (17,0+0,0 / 100)]/[10,23×(1+ (17,00+0,0)/100) +48,75×(1+(13+0,0 / 100) + 41,02×(1+(8,5+4,0)/ 100)] × 100 = 10,57 % P2A%(viskoze) = 48,75× [1+(13+0,0) / 100] / 113,2041 ×100 = 48,65 % P3A% (kokvilna) = 100 - (10,57 + 48,65) = 40,78 % Tādēļ maisījumu izejvielas sastāvs ir šāds:
VI. Tabula ar raksturīgiem trīskāršiem maisījumiem, ko var analizēt, izmantojot Savienības analīzes metodes divkāršiem maisījumiem (izmanto piemēram)
IX PIELIKUMS SASKAŅOTĀS PIELAIDES, KO IZMANTO, LAI APRĒĶINĀTU ŠĶIEDRU DAUDZUMU, KO SATUR A TEKSTILIZSTRĀDĀJUMS (17. panta 2. punkts)
X PIELIKUMS ATBILSTĪBAS TABULAS
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
0168_LV-p0000001.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000001.jpg")
0168_LV-p0000002.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000002.jpg")
0168_LV-p0000003.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000003.jpg")
0168_LV-p0000004.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000004.jpg")
0168_LV-p0000005.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000005.jpg")
0168_LV-p0000006.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000006.jpg")
0168_LV-p0000007.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000007.jpg")
0168_LV-p0000008.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000008.jpg")
0168_LV-p0000009.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000009.jpg")
0168_LV-p0000010.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000010.jpg")
0168_LV-p0000011.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000011.jpg")
0168_LV-p0000012.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000012.jpg")
0168_LV-p0000013.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000013.jpg")
0168_LV-p0000014.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000014.jpg")
0168_LV-p0000015.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000015.jpg")
0168_LV-p0000016.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000016.jpg")
0168_LV-p0000017.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000017.jpg")
0168_LV-p0000018.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000018.jpg")
0168_LV-p0000019.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000019.jpg")
0168_LV-p0000020.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000020.jpg")
0168_LV-p0000021.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000021.jpg")
0168_LV-p0000022.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000022.jpg")
0168_LV-p0000023.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000023.jpg")
0168_LV-p0000024.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000024.jpg")
0168_LV-p0000025.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000025.jpg")
0168_LV-p0000026.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000026.jpg")
0168_LV-p0000027.jpg "20100518-P7_TA(2010)0168_LV-p0000027.jpg")
| Makrofinansiālā palīdzība Ukrainai ***I |
| |||||||
| ||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2009)0580), – ņemot vērā EK līguma 308. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0101/2009), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665) un tā papildinājumu (COM(2010)0147), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 212. pantu, – ņemot vērā 2010. gada 17. maija vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu, – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0058/2010), 1. pieņem turpmāk tekstā izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā; 2. prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu; 3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. ../2010/ES, ar kuru paredz makrofinansiālo palīdzību Ukrainai
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 388/2010/ES.) | ||||||||
| Attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem paredzētie īpašie pasākumi lauksaimniecības jomā (Regulas (EK) Nr. 247/2006 grozīšana) ***I |
| ||||||||||
| |||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2009)0510), – ņemot vērā EK līguma 36. un 37. pantu un 299. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C7–0255/2009), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, 42. pantu, 43. panta 2. punktu un 349. pantu, – ņemot vērā 2010. gada 17. marta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1), – ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0054/2010), 1. pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā; 2. prasa Komisijai vēlreiz iesniegt priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu; 3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2010, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 247/2006, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 641/2010.)
| |||||||||||
| 2011. finanšu gada budžeta ieņēmumu un izdevumu tāmes, I iedaļa ‐ Eiropas Parlaments |
| |||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. panta 1. punktu, – ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(1), un it īpaši tās 31. pantu, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(2), – ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par 2011. gada budžeta procedūras pamatnostādnēm ‐ I, II, III, IV, V, VI, VII, VIII un IX iedaļa(3), – ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par Parlamenta 2011. finanšu gada tāmes provizorisko projektu, – ņemot vērā tāmes provizorisko projektu, ko Prezidijs sagatavojis 2010. gada 19. aprīlī saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 23. panta 6. punktu un 79. panta 1. punktu, – ņemot vērā tāmes projektu, ko Budžeta komiteja sagatavojusi saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 79. panta 2. punktu, – ņemot vērā Reglamenta 79. pantu, – ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0134/2010), A. tā kā Parlaments, lai spētu pildīt Līgumā noteiktos uzdevumus, gatavojas pilnībā izmantot un attīstīt savas prerogatīvas un tā kā tamdēļ būs jāstiprina vairākas prioritāras jomas, bet vienlaikus jāievēro stingrība pieejamo resursu izmantošanā; B. tā kā šajā sakarībā situācija 5. izdevumu kategorijā (administratīvie izdevumi) 2011. gadā vairāk nekā agrāk prasa piesardzīgu un disciplinētu pieeju Parlamenta budžetam, lai politiskos mērķus saskaņotu ar to finansējumu; C. tā kā pirms diviem gadiem tika uzsākta izmēģinājuma kārtība, kas paredz ciešāku sadarbību starp Prezidiju un Budžeta komiteju, un to ir nolemts turpināt 2011. gada budžeta procedūrā; D. tā kā saskaņā ar Līguma noteikumiem un Reglamentu Parlamenta pilnvaras attiecībā uz tāmes un galīgā budžeta pieņemšanu tiks pilnībā saglabātas; E. tā kā 2010. gada 24. martā un 2010. gada 13. aprīlī notika divas iepriekšējas saskaņošanas sanāksmes, kurās piedalījās Prezidija un Budžeta komitejas delegācijas, apspriežot vairākus būtiskus jautājumus, Vispārēji pamatprincipi un kopējais budžets 1. norāda, ka Prezidija ierosinātais 2011. gada budžeta kopējais apjoms ir EUR 1 710 547 354, proti, 20,32 % no daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 5. izdevumu kategorijas; norāda, ka ierosinātais palielinājums salīdzinājumā ar 2010. gada budžetu ir 5,8 %, ierēķinot arī budžeta grozījuma Nr. 1/2010 projektu; 2. pilnībā apzinoties turpmāk veicamos uzdevumus, uzskata, ka palielinājuma līmenis un budžeta galīgais apjoms šajā tāmē ir jākoriģē; šajā posmā nolemj, ka budžeta kopējais apjoms ir EUR 1 706 547 354, kas nozīmē palielinājumu 5,5 % apmērā un atbilst 20,28 % no 5. izdevumu kategorijas; gatavojas arī precizēt dažādus jautājumus un sīkāk izskatīt ierosinātos pasākumus, kā arī noteikt ietaupījumu iespējas pirms budžeta pieņemšanas galīgajā variantā 2010. gada rudenī; 3. atgādina savu viedokli, ka, pamatojoties uz DFS sākotnēji iekļautajām summām, par kurām vienojās 2006. gadā un kuras ir spēkā kopš 2007. gada, Parlamenta izdevumi orientējoši būtu jānosaka tradicionālo 20 % robežās, ņemot vērā pārējo iestāžu vajadzības un pieejamo rezervi; šajā sakarībā norāda uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas pieprasījumiem vairāk nekā EUR 10 miljonu apmērā tikai par 2010. gadu; atkārtoti norāda, ka arī Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide var ietekmēt 5. izdevumu kategoriju; uzskata, ka Prezidijam un Budžeta komitejai būtu kopīgi vēlreiz jāizvērtē minētais ierobežojums, pirms tiek uzsākts iestāžu dialogs par šo jautājumu; ierosina šim nolūkam izveidot darba grupu, kas sāktu darbu līdz 2010. gada jūlija beigām; 4. prasa paskaidrojumus attiecībā uz 5. izdevumu kategorijas termiņa vidusposma finanšu plānojumu un prognozētajām rezervēm EUR 109 miljonu apmērā 2011. gadam, EUR 102 miljonu apmērā 2012. gadam un EUR 157 miljonu apmērā 2013. gadam; uzskata, ka būtu lietderīgi saņemt informāciju par to, kādi ‐ salīdzinājumā ar pašreizējo tāmes priekšlikumu ‐ bija Parlamenta pieņēmumi attiecībā uz budžetu un amata vietām, gatavojot ģenerālsekretāru sesto ziņojumu (2009. gada oktobris); vēlas precizēt, kādi nozīmīgi (iespējamie) projekti un personāla izmaiņas jau ir iekļauti šajā plānojumā nākamajiem diviem līdz trim gadiem; vienlaikus uzsver, ka finanšu plānošana ir tikai indikatīvs, nesaistošs plānošanas instruments un ka galīgos lēmumus pieņem budžeta lēmējinstitūcija; 5. lai gan neiebilst pret galvenajām nostādnēm, kas pamato ierosinājumu 1 % budžeta noteikt kā saprātīgu rezervi neparedzētiem izdevumiem, piekrīt Prezidija ierosinājumam noteikt šo rezervi EUR 14 miljonu apmērā, ņemot vērā ļoti ierobežoto līdzekļu apjomu 5. izdevumu kategorijā; 6. apzinās, ka algu lietas, kas gaida izskatīšanu Tiesā, kopējā “ietekme” uz Parlamenta budžetu 2011. gadā (šī ietekme Komisijai labvēlīga sprieduma gadījumā varētu būt aptuveni EUR 12 miljoni) ir iekļauta priekšlikumā, sadalot to pa vairākām budžeta pozīcijām; 7. atgādina savu iepriekš pausto prasību, ka pilnīgs budžeta priekšlikums jāiesniedz tāmes stadijā pavasarī, un tādēļ rēķinās, ka tā saucamajā grozījumu vēstulē rudenī būs iekļautas tikai nelielas vai tehniskas izmaiņas; 8. vēlreiz uzsver, cik liela nozīme ir Prezidija un Budžeta komitejas ciešai sadarbībai, kopīgi precizējot plānoto lēmumu ietekmi uz budžetu; uzsver arī to, ka katrā lēmējstruktūrā būtiska ir finanšu pārskatu izmantošana, tādējādi nodrošinot to locekļiem ietekmes uz budžetu skaidru izklāstu; Konkrēti jautājumi 9. atzinīgi vērtē un apstiprina ar šiem pasākumiem saistīto Prezidija priekšlikumu finansēšanu, t. i., īpašas 18 deputātiem paredzētas rezerves izveidi EUR 9,4 miljonu apmērā; 10. ir gatavs piekrist Prezidija ierosinājumam vairāk izmantot ekspertu zināšanas, lai veicinātu izcilu darbu likumdošanas jomā; 11. šajā sakarībā atbalsta ierosinājumu panākt atbilstošu samēru starp iekšējiem un ārējiem speciālistiem politikas departamentos atkarībā no tā, kāda informācija nepieciešama attiecīgajās izskatāmajās lietās, taču cer saņemt sīkākus skaidrojumus par to, vai un kādā veidā būtu iespējams elastīgi izmantot ierosināto darbinieku skaita palielinājumu, un vēlas saņemt vairāk informācijas par šādu speciālistu izmantošanas apmēru un pieprasījumu no komiteju puses iepriekšējos gados; 12. atzinīgi vērtē to, ka Prezidijs ņēma vērā bažas par AD un AST kategorijas amata vietu samēru un tā rezultātā sākotnējā priekšlikumā iekļauto AST amata vietu skaitu samazināja par trim vietām; apstiprina apropriācijas 19 AD5 un 13 AST1 vietu izveidei politikas departamentos, ko tagad ierosina Prezidijs; 13. piekrīt, ka ir jāatbalsta ārēji pētījumi, un atzinīgi vērtē Prezidija un Budžeta komitejas vienošanos papildu līdzekļu piešķīrumu noteikt EUR 1,7 miljonu apmērā; 14. pieņem zināšanai priekšlikumu piešķirt bibliotēkai vēl 28 amata vietas, no kurām 13 būtu paredzētas deputātu informācijas dienestam (agrāko līgumdarbinieku vietā); ir gatavs atbalstīt šo 13 amata vietu finansēšanu un iekļaušanu amatu sarakstā, ja tiek apliecināts, ka tās aizpildīs atklātu konkursu kārtībā un ka tādējādi līgumiem paredzētajā finansējumā tiks ietaupīts attiecīgs līdzekļu apjoms; uzskata, ka EP pašreizējo informācijas dienestu vēl lielākai atbalstīšanai gan finansējuma, gan cilvēkresursu ziņā būtu jānotiek vienlaikus ar tādas lietotājiem draudzīgas sistēmas izveidi, kas ļautu deputātiem viegli piekļūt visai EP sagatavotajai informācijai; nolemj tāmē paredzēt apropriācijas 15 papildu amata vietām, bet pusi šīs summas iekļauj rezervē, gaidot:
15. uzskata, ka deputātu labā ir jānodrošina informācija par abiem iepriekš minētajiem netiešajiem atbalsta pakalpojumiem un to redzamība, šim nolūkam izmantojot arī Parlamenta tīmekļa vietnes; 16. atgādina rezolūciju par pamatnostādnēm, kurā jau tika prasīts veikt izvērtējumu, tostarp sniegt detalizētu finanšu pārskatu par kopējām izmaksām, kuras izraisītu ierosinātais parlamentārās palīdzības piemaksu palielinājums; tādēļ nolemj attiecīgās apropriācijas iekļaut rezervē; Paplašināšanās 17. atzinīgi vērtē līdzekļu piešķiršanu paplašināšanās pasākumiem, lai uzņemtu Horvātiju, un apstiprina attiecīgās apropriācijas un personāla komplektēšanas pasākumus; Vispārējais amatu saraksts 18. norāda, ka papildus 68 amata vietu pieprasījumiem saistībā ar Lisabonas līgumu un 62 pieprasījumiem saistībā ar paplašināšanos (tostarp 11 amata vietām politiskajās grupās) tiek prasītas 17 amata vietas, lai noslēgtu otro gadu Infrastruktūras un loģistikas ģenerāldirektorāta (DG INLO) trīsgadu plānā, kuru apstiprināja 2010. gada budžeta procedūrā, un 30 amata vietas citās jomās, kuras nebija iespējams rast arī pēc 2011. gadā iespējamās 20 amata vietu pārcelšanas , un tādējādi pavisam tiek prasītas 180 jaunas vietas; prasa sīkāku informāciju par amata vietām, kas pārceltas vai pārdalītas kopš šī sasaukuma sākuma, tostarp aplēses par pārcelšanu vai pārdali 2010. gadā un, ja iespējams, 2011. gadā; nolemj tāmē paredzēt apropriācijas šo amata vietu izveidei, bet summu, kas paredzēta 30 vietām “citās jomās”, iekļauj rezervē, līdz būs izvērtēta prasītā informācija; 19. norāda, ka Prezidija priekšlikums tagad ietver arī 1 AD5 un 1 AST1 vietu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārajai asamblejai un 3 AD5 un 1 AST1 vietu riska pārvaldības jomā, bet vairs neietver plānotos papildu EUR 3 miljonus Jauninājumu un tehnoloģiskā atbalsta ģenerāldirektorātam (DG ITEC); 20. norāda arī to, ka Prezidijs ir iekļāvis vēl 56 amata vietas politiskajām grupām; 21. apstiprina tos 2011. gada pasākumus un amata vietas, kas paredzēti otrajam gadam pagājušajā gadā pieņemtajā DG INLO trīsgadu programmā; 22. vēlas saņemt vairāk informācijas par līgumdarbiniekiem paredzēto apropriāciju piešķiršanu, kā arī pārskatu par neto izmaksām vai neto ietaupījumiem līgumdarbiniekiem paredzētajā finansējumā, kas izriet no jaunu vietu iekļaušanas amatu sarakstā, it īpaši saistībā ar vairāku funkciju nodošanu štata darbiniekiem drošības un IKT jomā un bibliotēkā; Ēkas 23. uzsver, ka saprātīga ēku politika ir cieši saistīta ar 2011. gada procedūru, kā arī ar budžeta ilgtspējību kā tādu; 24. atzinīgi vērtē to, ka Prezidijs, pieņemot 2010. gada 24. marta lēmumu, ir ievērojis Eiropas Parlamenta prasību par vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas nepieciešamību ēku un nekustamā īpašuma jomā; pauž zināmas bažas par iespējām vienlaikus īstenot visas pašreizējās un plānotās darbības ar ēkām, kas varētu būt paredzētas nekustamā īpašuma stratēģijā vidējam un ilgam termiņam; pauž neziņu par to, kā daudzie projekti atbilst DFS un aicina sniegt vajadzīgos precizējumus; 25. šajā sakarībā norāda uz Prezidija priekšlikumu EUR 85,9 miljonus no piešķirtajiem ieņēmumiem (kas jāizmanto Parlamenta nekustamā īpašuma politikas jomā) novirzīt deputātu birojiem Briselē; atgādina, ka par visiem nekustamā īpašuma projektiem, kuri varētu būtiski finansiāli ietekmēt budžetu, ir jākonsultējas ar budžeta lēmējinstitūciju saskaņā ar Finanšu regulas 179. panta 3. punktu; turklāt atgādina, ka attiecībā uz apropriāciju pārnesumiem Finanšu regulā noteikts, ka pārnestie piešķirtie ieņēmumi jāizlieto vispirms; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties Beļģijas atmaksātajiem līdzekļiem EUR 85,9 miljonu apmērā, Parlaments ir guvis iespēju agrāk uzsākt jaunus nekustamā īpašuma projektus un tādējādi ātrāk īstenot daļu no savas vidējam termiņam paredzētās nekustamā īpašuma stratēģijas; 26. tādēļ nevar piekrist šo piešķirto ieņēmumu rezervēšanai konkrētajam nekustamā īpašuma projektam; 27. prasa turpmāk budžetā paredzēt līdzekļus, kuri nepieciešami saskaņā ar vidēja termiņa plāniem nekustamā īpašuma jomā; turklāt prasa izveidot atsevišķu budžeta pozīciju lieliem nekustamā īpašuma projektiem, lai atvieglotu ēku projektu finansējuma plānošanu vidējā termiņā un palielinātu pārredzamību; 28. norāda, ka Prezidija priekšlikumā ilgtermiņa nomas maksājumiem paredzētajā budžeta pozīcijā ir iekļauts EUR 10,2 miljonus liels piešķīrums jaunās KAD ēkas celtniecības sākotnējā posma tiešai priekšfinansēšanai; atzīst, ka šāds brīvprātīgs priekšfinansējums ļautu samazināt finansēšanas izmaksas, bet, ņemot vērā ļoti ierobežotos līdzekļus 2011. gadā, nolemj tāmē šim nolūkam iekļaut mazāku summu, proti, EUR 6,2 miljonus; ir gatavs 2010. gada rudenī pārskatīt šo summu, pamatojoties uz jaunāko informāciju par stāvokli budžetā un attīstību Parlamenta nekustamā īpašuma politikas jomā; Drošība 29. uzskata par svarīgu padziļinātu drošības politikas pārskatīšanu, par ko paziņojis Prezidijs, un šajā sakarībā atgādina tā vēlmi panākt resursu optimālu izmantošanu un it īpaši štata darbinieku un ārējo darbinieku rentablu samēru; aicina Prezidiju rūpīgi izpētīt jaunās stratēģijas darbības un finansiālās sekas, lai priekšlikumos atbilstoši samērotu rūpes par drošību, no vienas puses, un pieejamību un atklātību, no otras puses; uzsver, ka Parlamentam kā iestādei būtu jāpaliek pēc iespējas atvērtam un pieejamam; tādēļ vēlas no administrācijas saņemt vairāk informācijas par tā saucamo Wiertz projektu, lai novērtētu tā ietekmi uz Parlamenta pieejamību sabiedrībai; IKT stratēģija 30. atzinīgi vērtē strukturētāku pieeju IKT un visaptverošas stratēģijas izstrādi šajā jomā; atkārtoti pauž atbalstu arī pietiekamai funkciju nodošanai štata darbiniekiem, lai mazinātu atkarību no ārējiem pakalpojumu sniedzējiem; tomēr norāda, ka jaunas amata vietas jau ir piešķirtas trīs gadus pēc kārtas; tādēļ uzskata, ka šis jautājums ir jāprecizē; 31. norāda, ka EUR 5 miljoni ir paredzēti deputātu IT mobilitātes projektam un it īpaši mobilās saziņas izmaksām; ņemot vērā salīdzinoši lielo summu, vēlas saņemt vairāk informācijas; Ar vidi saistīti jautājumi 32. atzinīgi vērtē dažādās budžeta pozīcijās iekļauto nelielo finansējuma palielinājumu EMAS un CO2 samazināšanas pasākumu īstenošanai un vēlreiz uzsver šī jautājuma svarīgumu; 33. pieņem zināšanai šīs jomas galveno darbības rādītāju izmaiņas kopš 2006. gada, kā norādīts Vides vadības pārskatā par 2008. gadu, it īpaši oglekļa dioksīda emisijas ietekmes samazinājumu par 12,9 %, elektroenerģijas patēriņa samazinājumu par 0,8 %, gāzes/naftas/siltuma patēriņa pieaugumu par 7,4 % 2008. gadā pēc samazinājuma par 17,5 % 2007. gadā, mobilitātes/transporta radīto izmešu pieaugumu par 8,8 %, pārstrādāto atkritumu īpatsvara pieaugumu no 49,8 % 2006. gadā līdz 55,4 % 2008. gadā, ūdens patēriņa pieaugumu par 18,1 % un papīra patēriņa samazinājumu par 16,9 %; 34. atzinīgi vērtē budžeta pielikumu par vides vadību, kas nodrošina labu tehnisku pārskatu par attiecīgajām budžeta pozīcijām; šajā sakarībā priecātos, ja minētajā pielikumā iekļautu arī ikgadējos EMAS ziņojumus, kuros sniegtu vairāk informācijas par Parlamenta ēku Strasbūrā, Briselē un Luksemburgā oglekļa dioksīda emisijas ietekmi, kā arī par pārbraucieniem un transportu saistībā ar sesijām, lai parādītu Parlamenta oglekļa dioksīda emisijas ietekmes mazināšanas pašreizējos rezultātus un atspoguļotu labvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada šie ieguldījumi, kā arī ilgtermiņā nodrošinātie ietaupījumi; 35. pauž atbalstu to pasākumu turpināšanai, kas paredzēti Parlamenta oglekļa dioksīda emisijas ietekmes tālākai samazināšanai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē izstrādes stadijā esošos pētījumus par ēku energotaupības aspektiem un to, kā īstenot oglekļa emisiju kompensāciju pasākumus saistībā ar pārbraucieniem; atbalsta arī pasākumus, kas veicina sabiedriskā transporta izmantošanu automašīnu vietā un velosipēdu lielāku pieejamību Strasbūrā; 36. norāda, ka deputātu ceļa izdevumiem paredzētā budžeta pozīcija faktiski ir lielāka par to, kas paredzēta algām; uzsver, ka piemaksas, it īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumu segšanai, jāizmanto atbildīgi, un norāda, ka, nemainot pašreizējos noteikumus un pēc iespējas izmantojot citus ceļošanas veidus, nevis lidojumus biznesa klasē no Parlamenta darba vietām un uz tām, iespējams samazināt Parlamenta oglekļa dioksīda emisijas ietekmi un vienlaikus ietaupīt līdzekļus; aicina Prezidiju saskaņā ar pēdējā iepriekšējas saskaņošanas sanāksmē panākto vienošanos līdz pirmajam lasījumam Parlamentā iesniegt pētījumu par jaunās sistēmas darbību un iespējamos risinājumus ietaupījumu nodrošināšanai; 37. atgādina, ka budžeta lēmējinstitūcija Eiropas iestāžu budžetos piešķīra īpašus līdzekļus, lai pēc J. M. Barroso iniciatīvas finansētu darbinieku sabiedriskā transporta subsīdiju kā vides aizsardzības pasākumu; aicina iesniegt pārskatu par to, kāda situācija šajā jomā ir Parlamentā; 38. ja iespējams un vēlams, aicina pievienot vides pārskatus finanšu pārskatiem, kuri paredzēti iekšējai lietošanai iestādē; 39. uzskata, ka direktīvas publiskā iepirkuma jomā ir labāk jāpielāgo, lai atvieglotu vides un sociālo klauzulu iekļaušanu, ja tas iespējams un nepieciešams; Daudzgadu projekti un citi izdevumu posteņi 40. atzinīgi vērtē vienošanos par līdzekļu palielinājumu EUR 2,6 miljonu apmērā, lai deputāti līdzšinējo 100 apmeklētāju vietā gada laikā varētu uzaicināt 110 apmeklētājus; uzskata, ka pirms jebkāda turpmāka palielinājuma apsvēršanas būtu lietderīgi atvēlēt laiku jaunā Apmeklētāju centra darbības izvērtēšanai; turklāt uzskata, ka saistībā ar ierosināto apmeklētāju skaita palielināšanu par apmeklējumu organizēšanu atbildīgajiem dienestiem būtu jāņem vērā arī tas, ka deputāti var vēlēties gada laikā sadalīt apmeklētājus dažāda lieluma grupās; 41. apstiprina EUR 3 miljonus, kas budžetā iekļauti, lai segtu Apmeklētāju centra atklāšanas un darbības izmaksas pilna gada garumā; norāda, ka pirmais gads jāizvērtē arī no finansiālā viedokļa, ietverot arī šīs ekspluatācijas izmaksas; 42. pieņem zināšanai Prezidija lēmumu ieviest piemaksas deputātiem, kas ieņem noteiktus amatus Parlamentā, un to, ka šim nolūkam budžetā būtu jāparedz EUR 400 000; tomēr norāda, ka diskusija par šo principu bija pretrunīga; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ir jāiesniedz apliecinoši dokumenti, lai saņemtu kompensācijas par papildu izmaksām, kas radušās, veicot darba pienākumus; 43. pieņem zināšanai Prezidija priekšlikumu iekļaut EUR 2,5 miljonus Eiropas vēstures namam pētījumu veikšanai pēc tam, kad būs zināmi pašreiz notiekošā arhitektu konkursa rezultāti; atgādina savu iepriekšējā gada prasību ne vēlāk kā 2011. gada budžeta procedūras provizoriskā tāmes projekta posmā saņemt skaidru pārskatu par visa projekta plānotajām izmaksām, tostarp administratīvajām izmaksām; atgādina arī iepriekšējas saskaņošanas sanāksmē 2009. gadā panākto vienošanos ar Prezidiju; uzsver, ka Eiropas vēstures namam sniegtajā ekspertu komitejas ziņojumā ir 11 punktu, kas paredz tālākas izmaksas: 1) “akadēmiskas konsultācijas, kurās iesaistīti eksperti un muzeju speciālisti”, 2) “iestādes institucionālā neatkarība”, 3) “plašs muzeja pedagoģisko piedāvājumu klāsts”, 4) “jauno zinātnieku tikšanās vieta”, 5) “pastāvīga izvērtēšana”, 6) “pagaidu eksponāti un ceļojošās izstādes”, 7) “svarīgi pasākumi saistībā ar Eiropu”, 8) “pašu publikācijas”, 9) “plašs tiešsaistes piedāvājumu klāsts”, 10) “muzeja kolekcijas veidošana”, 11) “pastāvīga izstāžu un muzeja infrastruktūras pilnveidošana”; tādēļ uzsver, ka steidzami jānosaka šī projekta kopējās izmaksas; Horizontālie jautājumi 44. ļoti atzinīgi vērtē to, ka budžeta priekšlikumā ir iekļauta sākotnēja analīze, kurā noteiktas nemainīgās un mainīgās izmaksas; atzīst ar to saistītās metodoloģiskās grūtības, taču ir pārliecināts, ka šīs koncepcijas jāturpina izskatīt; šajā sakarībā atgādina, ka gaida kompetento struktūru atbildi jautājumā par to, kā EP budžeta procedūrā varētu izmantot bāzes budžeta politiku, nošķirot nemainīgās un mainīgās izmaksas; prasa veikt nemainīgo izmaksu pamatīgāku izpēti, nošķirot pastāvīgās nemainīgās izmaksas, noteiktos laika posmos nemainīgās izmaksas un jomas, kurās būtu iespējams ietaupīt; prasa veikt mainīgo izmaksu pamatīgāku izpēti, skaidri sasaistot izmaksas ar mērķiem, politikas virzieniem un darbībām, kā arī nosakot prioritātes un sarindojot tās nozīmīguma secībā; 45. norāda, ka pašreizējie sliekšņi dažādām publiskā iepirkuma procedūrām Eiropas iestādēs ir stingrāki nekā tie, kas noteikti attiecīgajās Eiropas publiskā iepirkuma direktīvās, un ka šāda situācija rada papildu administratīvās izmaksas un prasa papildu cilvēkresursus, ko varētu novērst, labāk saskaņojot minētos sliekšņus; 46. atbalsta pasākumus ar sociālu, kultūras vai valodniecisku ievirzi, kas paredzēti darbiniekiem un viņu ģimenēm, bet neatbalsta šajā sakarībā individuāli maksātas subsīdijas un tādēļ groza attiecīgā budžeta posteņa piezīmes; 47. noteikti atbalsta turpmākus centienus iestādi labāk pielāgot personām ar invaliditāti, gan veicot nepieciešamās izmaiņas infrastruktūrā, gan īstenojot personāla komplektēšanas pasākumus; Noslēguma apsvērumi 48. uzsver, ka pirms rudenī paredzētā balsojuma par budžeta projektu būtu jāveic atsevišķu budžeta posteņu sīkāka analīze, tostarp to izpildes līmeņa analīze; tādēļ šajā laikā arī veiks izpēti un pieņems galīgos lēmumus budžeta jomā; 49. pieņem 2011. finanšu gada tāmi un atgādina, ka Parlamenta nostājas pieņemšana attiecībā uz Padomes grozīto budžeta projektu notiks 2010. gada oktobrī, ievērojot Līgumā noteikto balsošanas procedūru; 50. apstiprina pielikumā pievienotos 2010. gada 25. marta budžeta trialogā pieņemtos kopīgos secinājumus; o 51. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai. PIELIKUMS 2010. gada 25. marta budžeta trialogā pieņemtie kopīgie secinājumi 2010. gada 25. marta BUDŽETA TRIALOGS Secinājumi Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ņem vērā Tiesas sekretāra un Revīzijas palātas, Reģionu komitejas un Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ģenerālsekretāru bažas par jauno budžeta procedūru un īpaši par Saskaņošanas komiteju, ko viņi pauda Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ģenerālsekretāriem nosūtītajā vēstulē. Viņi ierosina, lai šīs iestādes tiktu aicinātas nosūtīt tieši Saskaņošanas komitejai savas rakstiskās piezīmes par Padomes nostājas un Eiropas Parlamenta grozījumu ietekmi.
| ||||||||||||||||||||
| KLP vienkāršošana |
| ||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2005. gada 19. oktobra paziņojumu par kopējās lauksaimniecības politikas vienkāršošanu un labāku regulējumu (COM(2005)0509), – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. marta paziņojumu “Vienkāršota KLP Eiropai – ieguvums visiem” (COM(2009)0128), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0051/2010), A. tā kā visiem tiesību aktiem jābūt proporcionāliem mērķim un tie jāievieš tikai tad, kad veikts pilnīgs ietekmes novērtējums, kurā analizēts tiesību aktu finanšu slogs, kā arī veikta izmaksu un ieguvumu analīze; B. tā kā no vienkāršošanas ieguvējiem pirmkārt un galvenokārt jābūt lauksaimniekiem, nevis tikai valsts iestādēm un maksājumu iestādēm dalībvalstīs, kā lielākoties novērots; C. tā kā jaunajai KLP jāļauj lauksaimniekiem koncentrēties uz galveno mērķi nodrošināt drošu, kvalitatīvu un izsekojamu pārtiku, kā arī jāatbalsta lauksaimnieki ārpustirgus sabiedrisko preču piegādē; D. tā kā mērķim jābūt KLP īstenošanas izmaksu samazināšanai, ierobežojot Kopienas ražotajiem uzlikto administratīvo slogu, lai lauksaimnieki varētu vairāk laika veltīt savas zemes apsaimniekošanai; E. tā kā jaunajai KLP jābūt ilgtspējīgi konkurētspējīgai; F. tā kā nepieciešams nodrošināt skaidrus un saprotamus tiesību aktus, kuri garantē kompetentajām iestādēm un lauksaimniekiem juridisko noteiktību, kā arī atcelt nevajadzīgus tiesību aktus; G. tā kā ar vienreizējo saimniecības maksājumu ieviešanu jānodrošina taisnīgums; H. tā kā nepieciešams funkcionāls tiesiskais regulējums, lai risinātu ar KLP saistītus svarīgus juridiskos jautājumus; I. tā kā jaunajai KLP jābūt vairāk orientētai uz tirgu atbilstoši nesenajām kopējās lauksaimniecības politikas reformām, kā arī vērstai uz pārlieka protekcionisma samazināšanu, tai pat laikā nodrošinot līdzekļu pieejamību lauksaimnieku atbalstam smagas ekonomiskas nestabilitātes laikā; J. tā kā jaunajai KLP jābūt vienkāršākai un elastīgākai; K. tā kā tiesību aktiem jābūt elastīgākiem, lai pielāgotu KLP īpašiem reģioniem un teritorijām, nenonākot pretrunās ar KLP kopējo raksturu; L. tā kā starp dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām jāveicina paraugprakses apmaiņa; M. tā kā kopējai lauksaimniecības politikai ES-27 ir centrālā nozīme kā līdzeklim, ar kuru nodrošina ne tikai atbilstošu drošas pārtikas piegādi, bet turpina risināt, piemēram, lauku rajonu saglabāšanas problēmas, kalnu reģionu, mazāk attīstītu rajonu, īpaši atstumto rajonu problēmas un Eiropas lauksaimniecības multifunkcionalitātes problēmas; Vispārīgi principi 1. uzsver, ka ar KLP jācenšas saskaņot regulējumu, likvidējot dublēšanos; tāpat lūdz Komisiju, ieviešot jauno regulu, vienlaicīgi likvidēt nevajadzīgos apgrūtinājumus; 2. mudina Komisiju plaši un regulāri konsultēties ar lauksaimniecības nozares ieinteresētajām personām, lai labāk novērtētu noteikumu par zemi ietekmi un noteiktu lauksaimniekiem praktiskus, vienkāršus un pārredzamus noteikumus; 3. uzsver, ka, lai samazinātu KLP īstenošanas izmaksas ES iestādēm, dalībvalstīm un pašiem saņēmējiem, nepieciešama turpmāka KLP vienkāršošana; šādi rīkojoties, politika būs saprotamāka lauksaimniekiem un nodokļu maksātājiem; 4. aicina Komisiju saskaņot KLP noteikumus, novēršot uzdevumu dubultošanos un samazinot birokrātiju, lai visās dalībvalstīs palielinātu lauksaimniecības nozares konkurētspēju; 5. uzsver, ka KLP pasākumiem jābūt proporcionāliem mērķim un ka tiesību aktu ceļš jāizvēlas tikai tad, ja tam ir reāls pamatojums, tādējādi izvairoties no lauksaimniekiem grūti saprotamas juridiskas konstrukcijas; 6. prasa, lai KLP būtu vairāk vērsta nevis uz regulējumu, bet gan uz rezultātu, un lai visas dalībvalstis un to reģionālās iestādes piedāvātu vairāk palīdzības un konsultāciju lauksaimniekiem, izmantojot konsultāciju līdzekļus un attiecīgas saziņas metodes; 7. sagaida, ka atbilstoši labāku tiesību aktu izstrādes principam visiem turpmākajiem tiesību aktiem nāks līdzi pilns ietekmes novērtējums, ņemot vērā normatīvo un administratīvo slogu un nodrošinot, ka jaunie tiesību akti ir proporcionāli sasniedzamajiem mērķiem; 8. uzskata, ka dalībvalstīm pēc iespējas jāatļauj pašsertifikācija; 9. uzskata, ka dalībvalstīm jābūt iespējai lauku attīstības plānos ieviest vienotas likmes zemes gabalu shēmu, jo īpaši mazajās saimniecībās, ar nosacījumu, ka tiek garantēta atbilstība ieviestajām saistībām; 10. atzīst, ka savstarpējās atbilstības principam ir nozīme kā vienai no galvenajām KLP tiešo maksājumu koncepcijām, bet šos maksājumus ir ieteicams ievērojami vienkāršot, nemazinot to efektivitāti; 11. uzsver, ka KLP jābūt vienkāršākai, pārredzamākai un līdzsvarotākai; 12. norāda, ka KLP vienkāršošana nenozīmē atbalsta samazināšanu lauksaimniekiem un tradicionālo tirgus pārvaldības instrumentu likvidēšanu, prasa Eiropas Savienībai ieviest efektīvus mehānismus cenu nestabilitātes ierobežošanai nākotnē; 13. uzsver, ka KLP vienkāršošanai jānotiek vienlaikus ar informācijas pasākumiem saņēmējiem, un aicina Komisiju izvērst un attīstīt informācijas pasākumus par kopējo lauksaimniecības politiku; 14. prasa nodrošināt autonomas kļūdu labošanas iespēju, kas ļautu maksājumu saņēmējiem, kuri bez nolūka pārkāpuši noteikumus, informēt iestādes, nebaidoties no soda naudām; 15. norāda, ka soda naudu sistēmai lauksaimniekiem par kļūdainiem maksājumu pieprasījumiem jābūt samērīgai un sods nav jāuzliek nenozīmīgu kļūdu gadījumā, kā arī jo īpaši tādu kļūdu gadījumā, par kurām lauksaimnieks nav vainojams; 16. norāda, ka administratīvos sodus, tostarp pienākumu atmaksāt jebkuru lauksaimnieka saņemto maksājumu, nevajadzētu pamatot ar apstākļiem, pār kuriem lauksaimniekam objektīvi nav kontroles; 17. norāda uz problēmu saistībā ar lauksaimnieku dzīvesbiedrēm, kurām ir savas atsevišķas lauku saimniecības un kurām tādēļ ir jābūt atsevišķām tiesībām un pienākumiem attiecībā uz KLP maksājumu pieprasījumiem; Savstarpējā atbilstība (SA) 18. uzskata, ka pārbaužu galvenais mērķis ir sniegt lauksaimniekiem konsultācijas un norādījumus, kā labāk un pēc iespējas nelieliem apgrūtinājumiem ievērot tiesību aktu prasības; tādēļ pārbaudes joprojām jāveic valsts iestādēm, lai nodrošinātu šo pārbaužu neatkarību un objektivitāti; 19. uzsver, ka atbilstoši ANO datiem kopējai pārtikas ražošanai līdz 2050. gadam jāpieaug par 70 %, lai apmierinātu deviņu miljardu iedzīvotāju vajadzības; 20. uzskata, ka savstarpējās atbilstības prasības jānosaka, ņemot vērā saimniecības izmēru, lai samazinātu slogu mazajām saimniecībām, kur risks ir mazāks; 21. uzskata, ka, dalībvalstīm piemērojot sankcijas pret lauksaimniekiem par noteikumu neievērošanu, šīs sankcijas jāpiemēro pārredzamā, vienkāršā un proporcionālā veidā, ņemot vērā reālos nosacījumus uz vietas; 22. uzskata, ka normatīvo aktu prasībām SA kontrolei jābūt viegli saprotamām lauksaimniekiem un kontroles iestādēm; 23. uzskata, ka pārbaužu pamatmērķis ir veicināt, lai lauksaimnieki pilnīgāk ievērotu tiesību aktus, un ar izlases veida pārbaudēm varētu samazināt vai aizstāt ikgadējās SA kontroles attiecībā uz normatīvajām pārvaldības prasībām, ja pēdējo gadu laikā pārkāpumu skaits bijis neliels; 24. uzsver, ka prasība rīkot turpmākās pārbaudes saistībā ar nelieliem pārkāpumiem (minimālā robeža) jāsamazina līdz izlases veida paraugiem; 25. uzskata, ka jāatceļ to normatīvo pārvaldības prasību izmantošana, kuras nevar vienkārši kontrolēt un izmērīt; 26. uzskata, ka dalībvalstīm vai attiecīgi reģionālajām un vietējām iestādēm jāatļauj samazināt līdz īpašam zemākam līmenim pārbaužu kvotu, ja šajās valstīs pastāv riska analīzes regulējums, kas atbilst Kopienas tiesību aktu prasībām, un ir arī pierādījumi par augsta līmeņa atbilstību; 27. prasa ieviest riska analīzes regulējumu, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem katrā dalībvalstī, lai līdz īpašam zemākam līmenim samazinātu pārbaužu kvotu; 28. uzskata, ka vairāk palīdzības un konsultāciju, izmantojot efektīvus informācijas un konsultāciju rīkus, piemēram, telefona palīdzības līniju vai internetu, ļautu novērst pārkāpumus un dotu dalībvalstīm līdzekli stabilai pārbaužu kvotu samazināšanai; 29. uzskata, ka, lai samazinātu pārbaudes vizīšu skaitu saimniecībās, jākoordinē kontroles, ko saimniecībās veikušas vai kuras jāveic dažādām pusēm, kurām tas ir darbs vai statūtos noteikts pienākums; 30. uzskata, ka, lai sniegtu pēc iespējas vairāk informācijas lauksaimniekiem un patērētājiem par savstarpējās atbilstības prasībām un ieguvumiem, ko sniedz to lauksaimnieku sabiedriskās preces un pakalpojumi, kuru darbība atbilst šīm prasībām, jāizstrādā saziņas plāns par savstarpējo atbilstību; 31. uzskata, ka jāsamazina SA prasību skaits un jāatjaunina to darbības joma; 32. prasa apstiprināt praktisku un pārredzamu rādītāju sistēmu, lai vienkāršotu novērtēšanas instrumentus SA pārbaudēm, un prasa atcelt pašreizējo sistēmu, kā arī divu vai vairāku sankciju piemērošanas iespēju par vienu kļūdu; aicina Komisiju analizēt nesamērību starp dzīvnieku identifikācijas noteikumu pārkāpumiem, kuru skaits ir apmēram 70 % no visiem pārkāpumiem, un citām prasībām, kā arī veikt attiecīgas izmaiņas; 33. uzskata, ka par savstarpējo atbilstību jāizstrādā vienots tiesību aktu teksts; uzskata, ka taisnīgi jāatalgo saimniecību radītie pozitīvie ārējie efekti, kas izpaužas sabiedriskajās precēs un pakalpojumos; 34. prasa saglabāt konkrētus stingrus un precīzus SA noteikumus, kuriem dalībvalstis var piekrist un tos ievērot; Tiešie maksājumi 35. uzskata, ka lauksaimniekiem vajadzīga piekļuve funkcionējošām sistēmām, kas ļautu viņiem ērti un bez nevajadzīgas birokrātijas iesniegt tiešo maksājumu pieteikumus, parasti vietā, kur viņi dzīvo; 36. uzskata, ka, lai vienkāršotu vienotā maksājuma shēmas noteikumus, vajadzētu atcelt prasību sniegt katru gadu to pašu informāciju detalizēti; 37. uzskata, ka jāsamazina pieteikumos sniedzamās informācijas apjoms, jo vajadzīgo informāciju var atrast dalībvalstu maksātājaģentūrās; 38. prasa atļaut elastīgāku maksāšanas kārtību, kas ļautu veikt maksājumus arī pirms visu pārbaužu pilnīgas pabeigšanas; 39. mudina Komisiju pārskatīt definīciju zemei, par kuru ir tiesības pretendēt uz vienoto maksājumu, un tās interpretāciju dalībvalstīs; 40. uzskata, ka jāpārskata pašreizējā definīcija lauksaimnieciskajai darbībai vienotā maksājuma nolūkā, lai nodrošinātu, ka šo maksājumu nepiešķir prasītajiem, kuri nav aktīvi lauksaimnieki; 41. uzskata, ka turpmākajā sistēmā jāņem vērā vienkāršošanas principi un ka vienkāršošanai, pārredzamībai un taisnīgumam jākļūst par KLP reformas galvenajām prioritātēm; 42. aicina Komisiju pārskatīt kontroles sistēmu un norēķinus; 43. uzskata, ka Komisijai jāpieņem proporcionālāka un, visbeidzot, uz risku pamatota pieeja reglamentējošās kontroles piemērošanai, atbilstības revīziju veikšanai un finansiālu korekciju piemērošanai; 44. aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, ar kuriem varētu uzlabot KLP revīziju un pārbaužu struktūru; 45. uzskata, ka jānovērš lielākās pastāvošās atbalsta atšķirības starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret lauksaimniekiem visā Eiropas Savienībā un izvairītos no tirgus un konkurences kropļojumiem; 46. atzīst, ka lauksaimniekiem jāveic svarīgs darbs vides problēmu risināšanā, nosakot praktiskus pasākumus šo mērķu sasniegšanai, ieskaitot pielāgošanos klimata pārmaiņām un šo pārmaiņu samazināšanu, un uzskata, ka šo mērķu sasniegšanai labāks mehānisms ir uz rezultātu orientēti nolīgumi, nevis tiesību normas; 47. uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana saistībā ar augļu un dārzeņu nozares ražotāju organizācijām piemērotajām uzraudzības un ziņošanas prasībām padarītu šīs organizācijas pievilcīgākas lauksaimniekiem un mudinātu tos apvienoties un darboties kopīgi; Lauku attīstība 48. uzsver, ka, veicot maksājumus saskaņā ar pašreizējo sertifikācijas sistēmu (piemēram, bioloģiskās ražošanas un vides atbalsta shēmu), pietiek tikai ar vienu revīziju; 49. ar bažām atzīmē augsto kļūdu līmeni dažās dalībvalstīs reģistrētajos tiešo maksājumu pieteikumos; uzsver, ka par šīm kļūdām vainojamas galvenokārt izmantotās ortofotogrāfijas ierīces, bet ne lauksaimnieki; prasa piemērot šādām kļūdām sankcijas tikai apzinātas krāpšanas gadījumos; 50. uzskata, ka pirms piemērošanas lauksaimniekam jānoregulē tie tiesību akti, kas ir pretrunā ar citiem tiesību aktiem (piemēram, vides tiesību akti un vienotā maksājuma shēma); 51. uzskata, ka ir jāpārskata definīcijas lauku attīstības tiesību aktos un vajadzības gadījumā tās jāpaplašina, lai nodrošinātu konsekvenci ar tiesību aktiem tiešo maksājumu jomā; 52. uzskata, ka jāpalielina pārredzamība attiecībā uz lauksaimniekiem piemērotajiem sodiem un saistībām; 53. prasa ieviest precīzi noteiktas saistības lauksaimniekiem, lai novērstu sankciju pārredzamības trūkumu; 54. vēlas skatīt šo shēmu kontroli plašākā, ilgtermiņa skatījumā, liekot lielāku uzsvaru uz galīgo ietekmi un rezultātu, nevis orientējoties uz īpašām kļūdainām likmēm saistībā ar lauku attīstības/vides pasākumiem; 55. uzsver, ka jāpārskata un jāvienkāršo pašreizējā kompleksā rādītāju sistēma un ka uzraudzības sistēma, ikgadējie ziņojumi un ex ante, vidusposma un ex post novērtējumi ir radījuši pārāk sarežģītu rādītāju un ziņojumu sistēmu; 56. aicina Komisiju izskatīt uz rezultātu orientētu nolīgumu izmantošanu kā vienkāršu un efektīvāku metodi sabiedrisko preču piegādei nākotnē; 57. prasa ieviest vienkāršotu un konsekventu tādu rādītāju sistēmu, kuri būtu labāk saprotami un piemērojami, kā arī ļautu veikt lietderīgus novērtējumus un mazinātu birokrātiju; 58. uzskata, ka noteikumi attiecībā uz PVN finansēšanu no KLP II pīlāra, jo īpaši par darbībām, ko veic iestādes, kuru darbība izriet no publiskajām tiesībām, jāsaskaņo ar noteikumiem, ko izmanto struktūrfondiem; 59. uzsver, ka KLP jāvienkāršo līdz ar tās īstenošanu, un aicina dalībvalstis samazināt birokrātiskās formalitātes potenciālajiem saņēmējiem no KLP, jo īpaši lauku attīstības jomā; 60. aicina dalībvalstis savās lauku attīstības programmās nodot potenciālo saņēmēju rīcībā sistēmas, kas garantē pārredzamību, kā arī piešķirt viņiem vajadzīgo laiku finansēšanas pieteikumu sagatavošanai un dažādu atbalsta shēmu atbilstības kritēriju ievērošanai; aicina Komisiju nodrošināt šā jautājumu pastāvīgu iekļaušanu divpusējās sarunās ar dalībvalstīm; Dzīvnieku identifikācija 61. mudina Komisiju izvērtēt katrā dalībvalstī izmantoto dzīvnieku identifikācijas sistēmu un strādāt pie vienotas dzīvnieku identifikācijas sistēmas izveides, nodrošinot nevajadzīgu noteikumu atcelšanu, jo īpaši par ražotāja numuru un saimniecības numuru pārbaudēm, par vajadzīgo reģistru skaitu un atšķirību starp ražotāju un saimniecību; 62. prasa veikt šobrīd tik atšķirīgo dzīvnieku identifikācijas noteikumu tālejošu saskaņošanu; 63. uzskata, ka pēc iespējas jāvienkāršo ziņošana par aitu un kazu pārvietošanu, kā arī informācijas nosūtīšana uz datubāzēm un iestādēm, atļaujot izmantot visus saziņas līdzekļus, tostarp jaunās tehnoloģijas; 64. uzskata, ka aitām un kazām, līdzīgi kā cūkām, pietiek ar ganāmpulka identifikāciju; 65. prasa uz laiku atlikt saistības attiecībā uz aitu un kazu elektronisko identifikāciju sākot ar 2009. gada 31. decembri, ņemot vērā šādas identifikācijas pārāk lielās izmaksas ekonomiskās krīzes laikā; 66. prasa triju gadu atbrīvojumu no savstarpējās atbilstības sankcijām saistībā ar aitu un kazu elektronisko identifikāciju, jo tā ir jauna un komplicēta tehnoloģija un lauksaimniekiem vajadzīgs zināms laiks, lai pie tās pierastu un to izmēģinātu; tādēļ aicina Komisiju rūpīgi pārskatīt noteikumus; o 67. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai. | |||||||
| Jaunākās norises saistībā ar publisko iepirkumu |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, jo īpaši grozījumus, kas tajā izdarīti ar Lisabonas līgumu, – ņemot vērā Direktīvas 2004/18/EK un 2004/17/EK par publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanu, kā arī Direktīvu 2007/66/EK par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā, – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumu “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana” (COM(2009)0615), – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumu “Ilgtspējīgas attīstības veicināšana ‐ godīgās tirdzniecības un nevalstisku ar tirdzniecību saistītu ilgtspējas nodrošināšanas sistēmu nozīme” (COM(2009)0215), – ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumu “Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus” (COM(2008)0400), – ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. februāra skaidrojošo paziņojumu par to, kā Kopienas tiesību aktus attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām piemērot institucionalizētajai valsts un privātā sektora partnerībai (IVPP) (C(2007)6661), – ņemot vērā Eiropas Paraugprakses kodeksu publiskā iepirkuma līgumu pieejamības veicināšanai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (Komisijas dienestu darba dokuments SEC(2008)2193), – ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. augusta skaidrojošo paziņojumu par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi(1), – ņemot vērā šādus Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus:
– ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 10. februāra atzinumu par tematu “Ilgtspējīgas attīstības veicināšana ‐ godīgās tirdzniecības un nevalstisku ar tirdzniecību saistītu ilgtspējas nodrošināšanas sistēmu nozīme” (RELEX-IV-026), – ņemot vērā turpmāk minētos pētījumus:
– ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 3. februāra rezolūciju par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā un inovācijas veicināšanu ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā(2), – ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par publisko iepirkumu tiesību aktu transponēšanas un īstenošanas specifiskām problēmām un to saistību ar Lisabonas programmu(3), – ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām(4), – ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību(5), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0151/2010), A. tā kā ekonomikas un finanšu tirgu krīzes rezultātā kļuvis skaidrs publiskā iepirkuma nozīmīgums, tā kā krīze jau būtiski ietekmējusi vietējās pašvaldības un tā kā valsts varas iestādes savus pienākumus sabiedrības interešu labā var izpildīt tikai tad, ja tām šajā jomā ir nodrošināta nepieciešamā juridiskā noteiktība un iepirkuma procedūras nav pārlieku sarežģītas; B. tā kā veiksmīgai publiskā iepirkuma tirgus darbībai ir būtiska nozīme iekšējā tirgū, lai rosinātu pārrobežu konkurenci, sekmētu inovācijas, veicinātu zemas oglekļa emisijas ekonomiku un piedāvātu valsts iestādēm optimālus risinājumus; C. tā kā publiskā iepirkuma tiesību akti kalpo tam, lai nodrošinātu valsts līdzekļu pareizu un efektīvu izlietojumu un ieinteresētajiem uzņēmumiem piedāvātu iespēju godīgas konkurences apstākļos saņemt valsts pasūtījumu; D. tā kā 2004. gadā veiktais direktīvu par publisko iepirkumu pārskatīšanas mērķis bija attiecīgo procedūru vienkāršošana, modernizēšana un elastīguma palielināšana, kā arī lielākas juridiskās noteiktības nodrošināšana; E. tā kā, pateicoties Lisabonas līgumam, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi atzītas reģionālo un vietējo pašvaldību tiesības, konsolidēts subsidiaritātes princips un gan valstu parlamentiem, gan Reģionu komitejai piešķirtas tiesības celt prasību Eiropas Savienības Tiesā; F. tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir izskatījusi nesamērīgi daudz lietu par pārkāpumiem publiskā iepirkuma jomā, kas ļauj secināt, ka daudzām dalībvalstīm ir grūti ievērot attiecīgo direktīvu noteikumus; G. tā kā, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības politika tiek veidota atbilstīgi Eiropas iedzīvotāju vēlmēm, Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir ietverts sociālas tirgus ekonomikas jēdziens, sociālā klauzula un protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem, kurā formulētas Savienības kopīgās vērtības; H. tā kā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 94. konvencija paredz, ka vispārējas nozīmes valsts pasūtījuma līgumos jāiekļauj klauzulas, ar kurām nodrošina taisnīgu atalgojumu un nodarbinātības nosacījumus, kuri ir vismaz tikpat izdevīgi kā, piemēram, darba koplīgumos paredzētie nodarbinātības nosacījumi, Vispārējas piezīmes un ieteikumi 1. pauž nožēlu, ka 2004. gadā izdarītās publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanas mērķi joprojām nav sasniegti, jo īpaši attiecībā uz iepirkuma noteikumu vienkāršošanu un lielākas juridiskās noteiktības ieviešanu; tomēr izsaka cerību, ka jaunākie EST spriedumi palīdzēs noskaidrot vēl neatrisinātos juridiskos jautājumus un samazināsies pārsūdzību skaits; aicina Komisiju, pārskatot Eiropas tiesisko regulējumu, ņemt vērā un neatlaidīgi īstenot publiskā iepirkuma procedūras vienkāršošanas un nostiprināšanas mērķus; 2. pauž nožēlu arī par to, ka pastāvošie noteikumi, kā arī īstenošanas pasākumu nepilnības dalībvalstīs un reģionos, Komisijas ierosināto nesaistošo tiesību normu lielais skaits un attiecīgo tiesību normu interpretācija Eiropas un dalībvalstu tiesās radījusi sarežģītu un nepārskatāmu tiesisko regulējumu, kas valsts struktūrām, privātiem uzņēmumiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem rada nopietnas juridiskas problēmas, kuras vairs nav iespējams atrisināt bez papildu izdevumiem vai ārējām juridiskām konsultācijām; mudina Komisiju risināt šo situāciju un, īstenojot likumdošanas uzlabošanas iniciatīvu, pārbaudīt ierosināto nesaistošo tiesību normu ietekmi, attiecīgajos priekšlikumos ietvert tikai galvenos aspektus un novērtēt šo normu piemērotību, pamatojoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu un ņemot vērā 2001. gada Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību noteiktos piecus principus, proti, atklātību, līdzdalību, atbildību, efektivitāti un saskaņotību; 3. uzsver, ka minēto apstākļu dēļ publiskā iepirkuma rīkotājiem bieži vien lielāka nozīme jāpiešķir juridiskajai noteiktībai, nevis politiskajām vajadzībām un, ņemot vērā valsts budžeta ierobežojumus, bieži jāpiešķir līgumslēgšanas vai pakalpojuma sniegšanas tiesības lētākajam, nevis ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam; pauž bažas, ka šāda attieksme vājinās ES inovāciju bāzi un konkurētspēju pasaules līmenī; mudina Komisiju risināt šo situāciju un izstrādāt stratēģiskus pasākumus, lai rosinātu un pilnvarotu publisko iepirkumu rīkotājus piešķirt līgumslēgšanas tiesības ekonomiskā ziņā izdevīgākajiem un augstvērtīgākajiem piedāvājumiem; 4. norāda, ka Eiropas Savienības iniciatīvas publiskā iepirkuma jomā ir labāk jākoordinē, lai nepieļautu neatbilstību publiskā iepirkuma direktīvām un neradītu juridiskas problēmas personām, kuras piemēro attiecīgos noteikumus; tādēļ prasa, lai Komisijā Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta vadībā, kura pārziņā ir publiskā iepirkuma joma, un attiecīgi iesaistoties arī citiem ģenerāldirektorātiem, tiktu īstenoti obligāti koordinēšanas pasākumi; prasa izveidot vienotu interneta sistēmu un nodrošināt regulāru informāciju līgumslēdzējām iestādēm, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību normu pārredzamību un padarītu tās lietotājiem draudzīgas; 5. pauž neapmierinātību par Komisijā darbojošās padomdevējas komitejas, kuras pārziņā ir publiskā iepirkuma jautājumi (ACPP), sastāva un darba rezultātu nepietiekamo pārredzamību, kā arī Padomdevējas komitejas publiskā iepirkuma jautājumos (CCO) uzdevumu un kompetenču nepietiekamo pārredzamību, un aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka gan minētās komitejas, gan jaunizveidojamās komitejas valsts un privātā sektora partnerības jautājumos sastāvs ir līdzsvarots, ka tajās darbojas arodbiedrību un uzņēmumu, īpaši MVU, pārstāvji un ka šo komiteju darbība ir pārredzama; prasa, lai Parlaments ikvienā procedūras posmā un tai noslēdzoties būtu pienācīgi informēts un tam tiktu sniegta visa pieejamā informācija; 6. uzskata ‐ tā kā valsts pasūtījuma līgumi saistīti ar valsts līdzekļiem, tiem jābūt pārredzamiem un sabiedrībai jāvar tos kontrolēt; lūdz Komisijai precizējumus, lai pašvaldībām un citām valsts iestādēm nodrošinātu juridisko noteiktību un tās varētu informēt iedzīvotājus par savām līgumsaistībām; 7. uzsver, ka tiesības saņemt valsts pasūtījumu jāpiešķir, ievērojot pārredzamus nosacījumus, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām ieinteresētajām pusēm un par svarīgāko kritēriju uzskatot cenas un projekta kvalitātes attiecību, lai līgumslēgšanas tiesības tiktu piešķirtas par labāko, nevis tikai lētāko piedāvājumu; 8. aicina Komisiju izdarīt publiskā iepirkuma direktīvu ex-post novērtējumu, ņemot vērā šajā ziņojumā paustās nostādnes; vēlas, lai šī pārskatīšana norisinātos, pilnībā iesaistoties visām ieinteresētajām pusēm un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu; uzskata, ka, veicot pārskatīšanu, jāņem vērā visa sistēma kopumā, tostarp pievēršoties arī Direktīvai par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā un veicot analīzi par to, kā minētā direktīva transponēta dalībvalstu tiesību aktos, lai nepieļautu, ka publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums kļūst vēl sadrumstalotāks; uzskata, ka minētās direktīvas praktisko ietekmi pašreiz vēl nav iespējams novērtēt, jo tā vēl nav transponēta visās dalībvalstīs; Publiskā sektora sadarbība 9. atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi ir atzītas tiesības uz reģionālu un vietēju pašpārvaldi (Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts); uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa vairākos spriedumos minējusi tiesības uz vietēja līmeņa pašpārvaldi un norādījusi, ka “iespēja valsts iestādēm sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanai izmantot pašām savus resursus var tikt īstenota sadarbībā ar citām valsts iestādēm” (spriedums lietā C-324/07); vērš uzmanību arī uz EST Lielās palātas 2009. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-480/06, kurā norādīts, ka Kopienas tiesību akti valsts iestādēm neuzliek pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu, lai tās kopīgi īstenotu savus sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus; tādējādi uzskata, ka tādi valsts sektora partnerības projekti kā, piemēram, vietējo pašvaldību sadarbības nolīgumi vai sadarbība vienas valsts robežās, neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomā, ja ir ievēroti visi turpmāk minētie nosacījumi:
10. uzsver, ka Komisija ir precizējusi, ka publiskā iepirkuma tiesību akti nav jāattiecina uz visiem valsts iestāžu veiktajiem pasākumiem un ka līdz brīdim; kamēr Eiropas tiesību aktu noteikumi neprasa izveidot tirgu attiecīgajā jomā, dalībvalstis pašas var lemt, vai un kādā mērā tās vēlas pildīt publiskās funkcijas; 11. uzsver, ka EST secinājumi minētajā spriedumā attiecas ne vien uz vietējo pašvaldību sadarbību, bet ir vispārīgi, tāpēc tos var piemērot arī attiecībā uz citu valsts līgumslēdzēju iestāžu sadarbību; 12. norāda, ka EST 2009. gada 10. septembra spriedumā lietā C-573/07 secinājusi, ka iespēju, ka bijusī valsts uzņēmējsabiedrība varētu tikt nodota privatizācijā privātiem investoriem, var apsvērt kā faktoru, kas nosaka nepieciešamību rīkot konkursu, tikai tādā gadījumā, ja iepirkuma līguma darbības laikā valsts kapitālsabiedrības statuss ir mainījies, tādējādi mainot līguma pamatnoteikumus un radot nepieciešamību pēc jauna konkursa; konstatē, ka, pateicoties EST tiesu praksei, ir būtiski mainījušies valsts iestāžu savstarpējās sadarbības noteikumi, un atzinīgi vērtē Tiesas jaunākos spriedumus šajā jomā; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai informācija par šo spriedumu tiesiskajām sekām būtu plaši pieejama; Pakalpojumu koncesijas 13. norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 1. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Direktīvas 2004/18/EK 4. pantu pakalpojumu koncesijas ir līgumi, par kuriem “atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu ir vai nu tikai tiesības izmantot attiecīgo pakalpojumu, vai arī minētās tiesības kopā ar samaksu”; uzsver, ka pakalpojumu koncesijas tika izslēgtas no publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomas, lai sniegtu līgumslēdzējām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem lielākas elastības iespējas; norāda, ka arī EST vairākos spriedumos uzsvērusi, ka pakalpojumu koncesijas neietilpst minēto direktīvu darbības jomā, taču uz tām attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību vispārējie principi (diskriminācijas aizliegums, vienlīdzīgas attieksmes princips, pārredzamības prasība), un valsts līgumslēdzējām iestādēm jāpatur iespēja nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, izmantojot koncesijas, ja tās uzskata, ka šādā veidā vislabāk iespējams nodrošināt attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tostarp arī tad, ja ar šādu rīcību saistītais risks ir ierobežots, taču šo risku pilnībā uzņemas koncesijas turētājs (2009. gada 10. septembra spriedums lietā C-206/08, 72.–75. punkts); 14. pieņem zināšanai Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumu par valsts un privātā sektora partnerību izveidi un ar lielu interesi gaida attiecīgo ietekmes novērtējumu; cer, ka Komisija ņems vērā neizdevušos valsts un privātās partnerības projektu kļūdas; uzsver, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka pakalpojumu koncesijas definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncensiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; kategoriski uzsver, ka priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tāpēc tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību; Valsts un privātā sektora partnerība 15. atzinīgi vērtē juridisko skaidrojumu par nosacījumiem, kuri ir spēkā, piemērojot publiskā iepirkuma noteikumus institucionalizētām valsts un privātā sektora partnerībām, īpaši ņemot vērā to, ka Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumā akcentēta šādu partnerību būtiskā nozīme klimata pārmaiņu apkarošanā, atjaunojamās enerģijas izmantošanā un ilgtspējīga transporta veicināšanā; norāda, ka publiskā iepirkuma direktīvas ir spēkā visos tajos gadījumos, kad pasūtījumu piešķir privātiem uzņēmumiem, pat tad, ja privātpersonu īpašumā ir tikai neliela uzņēmuma daļa; tomēr uzsver, ka gan Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumā, gan EST 2009. gada 15. oktobra spriedumā lietā C-196/08 ir konstatēts, ka, piešķirot un deleģējot noteiktus uzdevumus tikko dibinātiem valsts un privātā sektora partnerības uzņēmumiem, nav nepieciešama dubultā procedūra; taču, lai bez konkursa procedūras piešķirtu koncesiju iepriekš šim mērķim dibinātam jaukta tipa valsts un privātā sektora uzņēmumam, jābūt izpildītiem šādiem turpmāk minētajiem nosacījumiem:
16. tomēr uzsver, ka pašreizējā finanšu krīze ir parādījusi jaunus valsts un privātā sektora partnerības finansēšanas un finanšu risku sadalījuma veidus; prasa Komisijai pienācīgi novērtēt finanšu riskus, kas saistīti ar valsts un privātā sektora partnerības izveidi; Pilsētplānošana / pilsētu attīstība 17. atzinīgi vērtē EST spriedumu lietā C-451/08 ; uzskata, ka, interpretējot direktīvu, ir jāņem vērā tās plašie un vērienīgie mērķi, taču nevajadzētu pieņemt, ka, pamatojoties uz pasākuma mērķi, direktīva ir piemērojama neierobežotā veidā, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro visām pilsētplānošanas darbībām, ņemot vērā apstākli, ka noteikumi par iespējamu būvdarbu veikšanu vienmēr būtiski maina attiecīgo zemes gabalu vērtību; uzskata, ka pēdējos gados publiskā iepirkuma tiesību akti tiek attiecināti arī uz tādām jomām, kas publiskajam iepirkumam nav raksturīgas, tādēļ ierosina, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošanā vēl vairāk jāakcentē iegādes kritērijs; Publiskais iepirkums zem noteiktās robežvērtības 18. norāda, ka Eiropas Parlaments arī ir iesaistīts EST 2006. gada 14. septembrī iesniegtajā lietā Vācija pret Komisiju, kurā celta prasība pret Komisijas 2006. gada 1. augusta skaidrojošo paziņojumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem, kuri attiecas uz tādu publisko iepirkumu piešķiršanu, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvas, un cer uz drīzu spriedumu šajā lietā; Mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi 19. aicina Komisiju izvērtēt publiskā iepirkuma direktīvu ietekmi uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši izvērtējot situācijas, kad minētie uzņēmumi pilda apakšuzņēmēja funkcijas, un novērtēt, vai paredzamajā direktīvu pārskatīšanā nav jāiekļauj papildu noteikumi attiecībā uz apakšlīgumu piešķiršanu, lai nepieļautu, ka MVU kā apakšuzņēmējiem, salīdzinot ar valsts pasūtījuma līguma galveno līgumslēdzēju, tiek piemēroti neizdevīgāki nosacījumi; 20. aicina Komisiju vienkāršot publiskā iepirkuma procedūras, lai vietējām pašvaldībām un arī uzņēmumiem samazinātu milzīgo laika un naudas patēriņu, ko prasa administratīvu jautājumu kārtošana; uzsver, ka procedūru vienkāršošana veicinās MVU iespējas saņemt valsts pasūtījumu un nodrošinās tiem vienlīdzīgākus un godīgākus konkurences apstākļus; 21. uzskata, ka apakšlīgumi ir īpašs darba organizācijas veids, kas piemērots konkrētiem darba izpildes aspektiem; uzsver, ka apakšlīgumos jābūt ievērotiem visiem noteikumiem, kas izvirzīti galvenajiem līgumslēdzējiem, īpaši attiecībā uz darba tiesībām un darba drošību; uzskata, ka šajā nolūkā būtu ieteicams noteikt līgumslēdzēju un apakšuzņēmēju savstarpējo atbildību; 22. atbalsta sistemātisku alternatīvu piedāvājumu (vai variantu) pieļaušanu; norāda, ka konkursu noteikumiem, īpaši attiecībā uz alternatīvu piedāvājumu pieļaušanu, ir būtiska nozīme inovatīvu risinājumu veicināšanā un izplatīšanā; uzsver, ka specifiskās prasības attiecībā uz veikumu un funkcijām un skaidri noteikta dažādu variantu iespējamība sniedz konkursu dalībniekiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus; 23. mudina dalībvalstis izveidot vienotu tīmekļa portālu, kurā sniegta visa informācija par valsts pasūtījuma līgumiem, un atvērt šo tīklu visiem izsludinātajiem konkursiem; atzīmē, ka tā mērķis būs apmācīt un informēt uzņēmumus par to, kā iegūt attiecīgos līgumus, un izskaidrot šajā sakarībā piemērojamos tiesību aktus, jo īpaši MVU gadījumā (tiem parasti nav apjomīgu cilvēkresursu un administratīvo resursu, kuri labi pārzinātu publiskā iepirkuma terminoloģiju un procedūras), un atzīmē, ka jautājumos par atbilstību konkursa noteikumiem varētu iesaistīties un konsultēt arī īpaši palīdzības dienesti, kuri atbilstības gadījumā varētu palīdzēt aizpildīt pieteikumus; 24. norāda, ka MVU ir cīnījušies par piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem un ka daudz lielākas pūles ir jāvelta “MVU stratēģijas” izveidošanai; tādēļ šīs stratēģijas ietvaros aicina dalībvalstis sadarboties ar līgumslēdzējām iestādēm, lai atbilstīgās situācijās atbalstītu apakšuzņēmēju iesaistīšanas iespējas, izstrādātu un izplatītu labāko praksi un metodes, izvairītos no pārāk preskriptīviem atbilstības noteikšanas procesiem, konkursa dokumentos izmantotu noteiktus standartus, lai piegādātājiem nebūtu jāsāk no “baltas lapas”, un izveidotu centralizētu līgumu piedāvājumu portālu; aicina Komisiju arī apkopot dalībvalstu iniciatīvas šajā jomā un veicināt Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta Labākās prakses kodeksa plašāku izplatīšanu; 25. mudina dalībvalstis veicināt jau dažās dalībvalstīs izstrādāto “Piegādātāju atbalsta programmu”; norāda, ka šādu instrumentu var izmantot, lai veicinātu piegādātāju un līgumslēdzēju savstarpējo dialogu, tādējādi veicinot dalībnieku saziņu jau iepirkuma procesa sākuma posmā; uzsver, ka šāds mehānisms būtiski veicinātu inovācijas un uzlabotu MVU piekļuvi publiskā iepirkuma tirgum; 26. aicina Komisiju vairāk pievērsties tam, lai Eiropas MVU nodrošinātu lielāku nozīmi starptautiskos publiskos iepirkumos, un pielikt vairāk pūļu, lai novērstu Eiropas MVU diskrimināciju, pielāgojoties īpašiem noteikumiem, ko ir ieviesuši daži Valsts iepirkuma nolīguma dalībnieki (piemēram, Kanāda un ASV); norāda, ka MVU piekļuvi šādiem tirgiem varētu veicināt pasākumi, kas uzlabo pārredzamību un piekļuvi dalībvalstu publiskā iepirkuma tirgiem; 27. aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā PTO Valsts iepirkuma nolīgumā tiktu iekļauti noteikumi, kas Eiropas Savienībai, piešķirot valsts pasūtījuma līgumus, ļautu dot priekšroku maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā, ka līdzīgi noteikumi jau pastāv citās šā nolīguma partnervalstīs; Videi draudzīgs publiskais iepirkums 28. vērš uzmanību uz publiskā iepirkuma būtisko nozīmi klimata aizsardzības, vides aizsardzības, energoefektivitātes un inovāciju jomā, kā arī konkurences veicināšanā un uzsver, ka valsts pārvaldes iestādes jāmudina un jāsniedz tām iespēja publisko iepirkumu piešķiršanā izmantot ekoloģiskus, sociālus un citus kritērijus; atzinīgi vērtē praktisko palīdzību, kas valsts iestādēm un citām valsts struktūrām sniegta pasūtījumu ilgtspējas nodrošināšanai; aicina Komisiju izskatīt iespēju izmantot videi draudzīga valsts pasūtījuma līgumus kā ilgtspējīgas attīstības veicināšanas līdzekli; 29. atkārtoti uzsver 2009. gada februāra ziņojumā pausto aicinājumu Komisijai izstrādāt rokasgrāmatu par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, kurā būtu jāsniedz praktiski piemēri par riska un ieguvumu sadali tirgus apstākļos; turklāt uzskata, ka uzņēmumiem, kuri piedalās pirmskomercializācijas posma publiskajā iepirkumā, jāpiešķir intelektuālā īpašuma tiesības, tādējādi veicinot valsts iestāžu savstarpējo saprašanos un mudinot piegādātājus iesaistīties pirmskomercializācijas posma publiskā iepirkuma procedūrās; 30. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas EMAS palīdzības dienesta izveidi, jo šis dienests sniedz praktisku informāciju un atbalstu uzņēmumiem un citām organizācijām attiecībā uz to, kā tām, rīkojot publisko iepirkumu, novērtēt un uzlabot savu veikumu vides jomā un sagatavot attiecīgus ziņojumus; aicina Komisiju apsvērt vispārīgāka tiešsaistes portāla izveidi, kurā būtu piedāvāti praktiski padomi un atbalsts publiskā iepirkuma procedūrā iesaistītajām pusēm, jo īpaši tiem dalībniekiem, kas iesaistīti sarežģītās un uz sadarbību vērstās publiskā iepirkuma procedūrās; Sociāli atbildīgs publiskais iepirkums 31. uzsver, ka sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā valda neskaidrības, un mudina Komisiju šajā jomā sniegt palīdzību, izstrādājot īpašas rokasgrāmatas; šajā sakarībā norāda uz Lisabonas līguma un Pamattiesību hartas ieviestajām izmaiņām tiesiskajā regulējumā un cer, ka Komisija piemērotā veidā īstenos attiecīgos noteikumus; norāda uz problēmu, ka sociālie kritēriji attiecas uz ražošanas procesu, tādēļ galaproduktā to ietekme visumā nav konstatējama, un ka globalizēto ražošanas sistēmu un sarežģīto piegādes ķēžu dēļ ir grūti kontrolēt atbilstību šiem kritērijiem; tādēļ sagaida, ka arī sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā tiks izstrādāti precīzi un pārbaudāmi kritēriji un izveidota datubāze, kurā apkopoti konkrētiem produktiem piemērojamie kritēriji; vērš uzmanību uz grūtībām un izmaksām, ar ko valsts līgumslēdzējas iestādes saskaras, pārbaudot atbilstību šādiem kritērijiem, un aicina Komisiju sniegt atbilstošu palīdzību un veicināt tādu instrumentu izstrādi, kurus varētu izmantot, lai pārliecinātos par piegādes ķēžu uzticamību; 32. aicina Komisiju skaidri precizēt, ka valsts iestādes publisko iepirkumu piešķiršanā var vadīties pēc sociāliem kritērijiem, piemēram, ņemot vērā attiecīgiem standartiem atbilstoša atalgojuma izmaksu un citus kritērijus; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes vai sniegt citu praktisku palīdzību valsts iestādēm un citām valsts struktūrām saistībā ar ilgtspējīga iepirkuma nodrošināšanu un mudina Komisiju un dalībvalstis regulāri rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu zināšanas šajā jautājumā; atbalsta domu par pārredzamu procesu, kurā iesaistītas dalībvalstis un vietējās pašvaldības, turpinot izstrādāt attiecīgos kritērijus; norāda, ka tieši sociālo kritēriju jomā šāds process piedāvā daudzsološas iespējas uzlabojumu veikšanai; 33. aicina Komisiju rosināt valsts iestādes publiskā iepirkuma konkursos un iepirkuma politikā izmantot taisnīgas tirdzniecības kritērijus, pamatojoties uz taisnīgas tirdzniecības definīciju, kas formulēta Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā par godīgu tirdzniecību un attīstību, kā arī Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumā; atkārtoti uzsver savu iepriekšējo aicinājumu Komisijai veicināt šādu kritēriju izmantošanu, piemēram, izstrādājot konstruktīvas pamatnostādnes attiecībā uz publisko iepirkumu taisnīgas tirdzniecības kontekstā; atzinīgi vērtē 2010. gada 11. februārī vienbalsīgi pieņemto Reģionu komitejas atzinumu, kurā aicināts izveidot vienotu Eiropas taisnīgās tirdzniecības stratēģiju vietējām pašvaldībām un reģionālajām varas iestādēm; Praktiska palīdzība ‐ datubāze un mācību programmas 34. prasa izveidot un regulāri atjaunināt datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu rīkotājiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus konkursu rīkošanai, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem; cer, ka dalībvalstis un visas ieinteresētās puses visā pilnībā iesaistīsies šajā procesā; norāda, ka procesā jāņem vērā vietējā, reģionālā un valsts līmenī gūtā vērtīgā pieredze un zināšanas; vienlaikus vērš uzmanību uz negatīvo ietekmi, ko inovāciju un pētniecības jomā rada sadrumstalotais tirgus, kurā pastāv virkne dažādu reģionālu, valsts mēroga, Eiropas mēroga un pasaules mēroga standartu; 35. norāda, ka publiskā iepirkuma standarti ir svarīgi arī tādēļ, ka tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem īstenot savus mērķus, sniedzot iespējas preču un pakalpojumu iepirkumā izmantot jau izmēģinātus un pārbaudītus procesus, piedāvājot daudz rentablāku konkursa procedūru un nodrošinot iepirkuma atbilstību arī citiem politiskajiem mērķiem, piemēram, ilgtspējības veicināšanai vai preču un pakalpojumu iegādei no mazajiem uzņēmumiem; 36. atzīst, ka mācībām un savstarpējai valsts iestāžu un Komisijas pieredzes apmaiņai ir liela nozīme, lai pārvarētu zināmus ar publiskā iepirkuma tirgu saistītus sarežģījumus; tomēr pauž bažas, ka sakarā ar valsts budžetu apjoma samazināšanos šādu iniciatīvu skaits varētu mazināties; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot to rīcībā esošos resursus un mehānismus, piemēram, Pakalpojumu direktīvā paredzēto salīdzinošo pārskatīšanu, lai rosinātu nelielas kāda reģiona publiskā iepirkuma ekspertu grupas pārskatīt darbības kādā citā ES reģionā, jo tas varētu palīdzēt radīt uzticamību un izplatīt labāko praksi dažādās dalībvalstīs; 37. mudina Komisiju un dalībvalstis rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas vietējām pašvaldībām un politisku lēmumu pieņēmējiem, iesaistot arī citas ieinteresētās puses, it īpaši sociālo pakalpojumu sniedzējus; Reģionālā attīstība 38. uzsver, ka Revīzijas palāta savos gada ziņojumos par ES budžeta izpildi, tostarp arī jaunākajā ziņojumā par 2008. finanšu gadu, pastāvīgi norāda, ka viens no diviem visbiežāk sastopamajiem iemesliem, kāpēc tiek pieļautas kļūdas un neatbilstības, īstenojot ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos projektus, ir ES publiskā iepirkuma normu neievērošana; šajā sakarībā uzsver, ka neatbilstību bieži izraisa ES normu nepareiza transponēšana un atšķirības dalībvalstu piemērotajos noteikumos; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām pārskatīt dažādos noteikumus, ko piemēro publiskā iepirkuma jomā, lai saskaņotu šos noteikumus un vienkāršotu visu publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu, īpaši tādēļ, lai mazinātu kļūdu varbūtību un uzlabotu struktūrfondu izmantošanas efektivitāti; 39. uzskata, ka pārmērīgu slogu var radīt ne tikai izmaksas un sarežģītība, bet arī publiskā iepirkuma procedūrai nepieciešamais laiks, kā arī varbūtējas tiesvedības risks, kas var izvērsties laikietilpīgās pārsūdzības procedūrās, kuru norisi bieži kavē dažādi dalībnieki, un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka atjaunošanas plāns 2009. un 2010. gadā lielākajiem valsts projektiem ļauj piemērot publiskā iepirkuma direktīvās paredzētās paātrinātās procedūras; aicina dalībvalstis izmantot paātrināto procedūru un atbalstīt vietējās un reģionālās iestādes, kuras īsteno un izmanto šīs procedūras, ikvienā gadījumā nodrošinot atbilstību publiskā iepirkuma standartnoteikumiem un normām; 40. aicina Komisiju izskatīt iespēju arī pēc 2010. gada saistībā ar struktūrfondiem izmantot paātrinātās procedūras un pagarināt uz pagaidu laikposmu noteikto robežvērtību palielinājumu, lai tādējādi veicinātu ieguldījumu intensitāti; Starptautiskā tirdzniecība 41. norāda, ka iekšējais tirgus kļūst arvien vairāk saistīts ar starptautiskajiem tirgiem; šajā sakarībā uzskata, ka ES iekšējā tirgus likumdevējiem un ES pārstāvjiem starptautiskās tirdzniecības sarunās būtu jāņem vērā veikto darbību iespējamās savstarpējās sekas un jāpieņem saskaņota politika, kura vienmēr būtu vērsta uz ES vērtību veicināšanu publiskā iepirkuma politikā, attiecinot to uz tādām vērtībām kā pārredzamība, principiāla vēršanās pret korupciju un sociālo tiesību un cilvēktiesību ievērošana; aicina Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju un Starptautiskās tirdzniecības komiteju sinerģijas veicināšanas nolūkā rīkot kopīgas informatīvās sanāksmes; 42. uzsver, ka stabila valsts iepirkuma sistēma ir priekšnoteikums taisnīgam, brīvam un konkurenci veicinošam tirgum, kā arī līdzeklis cīņā pret korupciju; 43. turklāt, ņemot vērā Eiropas Savienības saistības starptautiskā publiskā iepirkuma jomā, norāda, ka ir svarīgi, lai šajā jomā tiktu stiprināti korupcijas apkarošanas mehānismi, un vērš uzmanību uz nepieciešamību koncentrēties uz pārredzamības un taisnīguma nodrošināšanu publisko līdzekļu izlietojumā; 44. aicina tās 22 valstis, kuras Valsts iepirkuma nolīguma komitejā piedalās kā novērotājas, paātrināt pievienošanās procesu šim nolīgumam; 45. aicina Komisiju izvērtēt iespēju publiskā iepirkuma nolīgumos, kuri noslēgti ar starptautiskiem partneriem, iekļaut noteikumus, kas prasa ievērot konvencijās un starptautiskos nolīgumos noteiktos cilvēktiesību pamatprincipus; 46. kategoriski iestājoties pret protekcionismu globāla mēroga publiskajā iepirkumā, ir stingri pārliecināts, ka šajā jomā ir jāievēro savstarpīguma un samērīguma princips; aicina Komisiju apsvērt samērīgu un mērķtiecīgu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi atsevišķām ES publiskā iepirkuma tirgus daļām tiem tirdzniecības partneriem, kuri izmanto iespēju piekļūt ES tirgum, taču nav izrādījuši vēlmi atvērt savus tirgus ES uzņēmumiem, lai tādējādi mudinātu ES partnerus piedāvāt Eiropas uzņēmumiem abpusējus un samērīgus tirgus pieejamības režīmus; 47. vērš uzmanību uz Direktīvas 2004/17/EK 58. un 59. panta noteikumiem; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespēju informēt Komisiju par problēmām, kas ir saistītas ar dalībvalstu uzņēmumu iespējām piekļūt trešo valstu tirgiem, un aicina Komisiju aktīvi rīkoties, lai Savienības uzņēmumiem nodrošinātu reālu piekļuvi trešo valstu tirgiem; o 48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ES attīstības politikas saskaņotība un jēdziens “Oficiālā attīstības palīdzība plus” |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgā paziņojuma par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss” 9. un 35. punktu(1), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības dibināšanu V sadaļu un jo īpaši tā 21. panta 2. punktu, ar kuru nosaka Eiropas Savienības principus un mērķus starptautisko attiecību jomā, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (Lisabonas līguma) 208. pantu, kurā atkārtoti apstiprināts, ka, īstenojot politiku, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis, ES ievēro attīstības sadarbībai noteiktos mērķus, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (Lisabonas līguma) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus, – ņemot vērā ĀKK un EK partnerattiecību nolīguma (Kotonū nolīguma) 12. pantu, – ņemot vērā Lisabonā 2007. gada decembrī pieņemto ES un Āfrikas Kopīgo stratēģiju, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības politikas saskaņotība ‐ kāpināt progresu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus” (COM(2005)0134 - SEC(2005)0455), – ņemot vērā pirmo divgadējo ES ziņojumu par attīstības politiku saskaņotību (COM(2007)0545) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)1202), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES rīcības kodekss attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā” (COM(2007)0072), – ņemot vērā “ES 2009. gada ziņojumu par attīstības politiku saskaņotību” (COM(2009)0461 galīgā redakcija) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1137), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības politikas saskaņotība ‐ politikas sistēmas izveidošana Eiropas Savienības kopējas pieejas ieviešanai” (COM(2009)0458), – ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Attīstības politikas saskaņotība ‐ darba programma” (SEC(2010)0421 galīgā redakcija), kas pievienots Komisijas paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Divpadsmit punktu ES rīcības plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai” (COM(2010)0159), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atbalsts jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanas jomā” (COM(2009)0160), – ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par kopējās zivsaimniecības politikas reformu (COM(2009)0163), – ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma”(2), – ņemot vērā 2009. gada 24. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem, un jo īpaši rezolūcijas I pielikumu(3), – ņemot vērā Padomes 2004. gada 21. un 22. decembra secinājumus par lauksaimniecību un zivsaimniecību, – ņemot vērā Padomes 2005. gada 24. maija secinājumus par progresa paātrināšanu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, – ņemot vērā Padomes 2006. gada 17. oktobra secinājumus par attīstības aspektu integrēšanu Padomes lēmumu pieņemšanas procesā, – ņemot vērā 2006. gada 14. un 15. decembra Eiropadomes prezidentvalsts secinājumu 49. punktu, – ņemot vērā Padomes 2007. gada 19. un 20. novembra secinājumus par attīstības politikas saskaņotību, – ņemot vērā 2008. gada 19. un 20. jūnija Eiropadomes prezidentvalsts secinājumu 61. punktu, – ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 18. maija secinājumus par atbalstu jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanā, – ņemot vērā Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par attīstības politikas saskaņotību un darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā, – ņemot vērā Eiropas Sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 1996. gada stratēģisko dokumentu “Attīstības sadarbības ieguldījums 21. gadsimta veidošanā” un ESAO valstu ministru 2002. gada deklarāciju “Rīcība kopīgai attīstības darba kārtībai”, kā arī 2008. gada ziņojumu “Saskaņotas attīstības politikas pamatelementi”, – ņemot vērā ESAO Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti un Akras rīcības programmu, – ņemot vērā ESAO 2008. gada 4. jūnijā pieņemto ministru deklarāciju par attīstības politikas saskaņotību, – ņemot vērā 2000. gada ANO Tūkstošgades deklarāciju un astoto Tūkstošgades attīstības mērķi, – ņemot vērā PTO ministru 2001. gada novembra sanāksmi un 2002. gada Monterejas konsensu, – ņemot vērā pasaules augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību 2002. gadā un Ģenerālās Asamblejas rezolūciju, ko tā pieņēma saistībā ar 2005. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmi, – ņemot vērā rezolūciju par Kotonū nolīguma nozīmi pārtikas nodrošinājuma un finanšu krīzes risināšanā valstīs ĀKK valstīs(4), un kuru pieņēma Prāgā 2009. gada 4.–9. aprīlī notikušajā ĀKK un ES 17. Apvienotajā parlamentārajā asamblejā, – ņemot vērā rezolūcijas, kuru pamatā ir Parlamenta Attīstības komitejas ziņojumi: Eiropas Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomikas partnerības nolīgumu (EPN) ietekmi uz attīstību(5), Eiropas Parlamenta 2007. gada 1. februāra rezolūciju par ilgtspējības iekļaušanu attīstības sadarbības politikās(6), Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli ES un Āfrikas attiecībās(7), Eiropas Parlamenta 2008 gada 17. jūnija rezolūciju par Attīstības politikas saskaņotību un ES īstenotās atsevišķu bioloģisko dabas resursu izmantošanas ietekmi uz attīstību Rietumāfrikā(8), Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu ‐ priekšlikums lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā(9) un Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti (10), – ņemot vērā rezolūcijas, kuru pamatā ir Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumi: Eiropas Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par ES atbalstu tirdzniecībai(11) un Eiropas Parlamenta 2006 gada 1. jūnija rezolūciju par tirdzniecību un nabadzību: tirdzniecības politiku izstrāde, lai nodrošinātu tirdzniecības maksimālu ieguldījumu nabadzības mazināšanā(12), – ņemot vērā CONCORD 2009. gada ziņojumu “Politikas saskaņotība uzmanības centrā”, – ņemot vērā ActionAid 2003. gada pētījumu “Politikas (ne)saskaņotība, Eiropas Savienībai sniedzot atbalstu jaunattīstības valstīm ‐ trīs valstu piemēru analīze”, – ņemot vērā Guido Ashoff 2006. gada pētījumu “Lielāka attīstības politikas saskaņotība ‐ konceptuālie jautājumi, iestāžu pieejas un uz datu salīdzinājuma pamata gūtā mācība”, – ņemot vērā ECDPM 2007. gada ziņojumu “ES iestāžu un dalībvalstu mehānismi attīstības politikas saskaņotības sekmēšanai ‐ nobeiguma ziņojums”, – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0140/2010), A. tā kā ESAO ir ierosinājusi definēt attīstības politikas saskaņotības (APS) jēdzienu, kas nozīmē “centienus nodrošināt to, ka valdības īstenotās attīstības politikas mērķus un rezultātus nemazina šīs pašas valdības citas politikas pasākumi, kas ietekmē jaunattīstības valstis, un ka ar šo citu politiku, kad vien tas ir iespējams, atbalsta attīstības mērķu sasniegšanu”(13); tā kā ES ir izstrādājusi APS jēdzienu, lai radītu ES politiku sinerģismu, un tā kā politiska bezdarbība šajā jomā var negatīvi ietekmēt vēlamo attīstības sadarbības iznākumu; B. atsaucoties uz Eiropas Savienības apņemšanos saskaņā ar Eiropadomes 2005. gadā pieņemtajiem secinājumiem veikt attīstības politikas saskaņotības veicinošus pasākumus(14), C. tā kā ir vērojama atšķirība starp politikas konsekvenci (pretrunu novēršanu dažādās ārpolitikas jomās) un attīstības saskaņotību (pienākums visās ES politikas jomās, kas ietekmē jaunattīstības valstis, ņemt vērā attīstības mērķus); D. tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ir noteikts, ka ES politikas attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā ‐ tās izskaušana, un tā kā, īstenojot visus Savienības politikas virzienus, cenšas nodrošināt APS, lai veicinātu Savienības attīstības sadarbības mērķu sasniegšanu; E. tā kā ES tirdzniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības, klimata, intelektuālā īpašuma tiesību, migrācijas, finanšu, bruņojuma un izejmateriālu politika acīmredzami nav saskaņota un tā kā ar APS, radot būtisku ES politiku sinerģismu, var veicināt nabadzības samazināšanu; F. tā kā APS ierobežo politiskā atbalsta trūkums, neskaidras pilnvaras, resursu nepietiekamība, efektīvu pārraudzības instrumentu un rādītāju neesamība, kā arī tas, ka APS nav noteikta kā prioritāte konfliktējošu interešu gadījumā; G. tā kā Eiropas Savienības finanšu kompensācijas, kas piešķirtas saistībā ar zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (ZPN), nav veicinājušas partnervalstu zivsaimniecības politiku konsolidāciju, un daudzos gadījumos tas lielā mērā ir skaidrojams ar šo nolīgumu īstenošanas uzraudzības trūkumu, gauso atbalsta izmaksāšanas procesu un pat atbalsta neizmantošanu; H. tā kā ar pirmo Tūkstošgades attīstības mērķi ir paredzēts līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kas cieš no bada, tomēr, tā kā katru dienu no pārtikas trūkuma cieš gandrīz miljards cilvēku, lai gan uz Zemes var saražot pietiekami daudz pārtikas, lai apmierinātu visu tās iedzīvotāju vajadzības; I. tā kā Eiropas Savienības subsīdijas Eiropas lauksaimniecības produktu eksportam ir ļoti negatīvi ietekmējušas nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimniecības nozares konkurētspēju jaunattīstības valstīs; J. tā kā ES ir apņēmusies sasniegt ANO mērķi līdz 2015. gadam oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) novirzīt 0,7 % nacionālā kopienākuma (NKI), savukārt visai ES starpmērķis ir līdz 2010. gadam atbalstam atvēlēt 0,56 %; K. tā kā Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada novembra lēmumā ir noteikts, ka Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbībām jaunattīstības valstīs visupirms ir jābūt vērstām uz attīstības veicināšanu un tikai pēc tam uz ekonomiskiem vai politiskiem mērķiem; L. tā kā no krīzes var secināt, ka tikai OAP ir vērsta uz atbalsta sniegšanu trūcīgākajām valstīm un ka attīstības finansējumu ar šo palīdzību nodrošina daudz paredzamāk un drošāk nekā citās finanšu plūsmās; M. tā kā daudzos pētījumos ir pierādīts, ka no jaunattīstības valstīm katru gadu nelikumīgi aizplūst aptuveni 900 miljardu euro, kas būtiski mazina jaunattīstības valstu nodokļu ieņēmumus un līdz ar to arī šo valstu pašattīstības iespējas, 1. atzinīgi vērtē to, ka Komisija, Padome un dalībvalstis pievērsušas lielāku uzmanību APS un izteikušas apņemšanos to nodrošināt, ko var secināt no divgadējā ziņojuma; 2. atkārtoti uzsver savu apņemšanos uzlabot APS Eiropas Savienībā un parlamentārajā darbā; 3. uzsver, ka Eiropas Savienība ir pārliecinoši lielākais atbalsta donors pasaulē (2008. gadā ES palīdzības apjoms sasniedza EUR 49 miljardus, kas ir 0,40 % no NKI), un 2010. gadā gaidāms, ka palīdzības apjoms palielināsies līdz EUR 69 miljardiem, lai izpildītu 2005. gadā G8 Glenīglsas augstākā līmeņa sanāksmē doto kolektīvo solījumu atbalstam veltīt 0,56 % no ES NKI; norāda, ka tas nozīmē papildu EUR 20 miljardu piešķiršanu attīstības mērķiem; 4. atgādina, ka 2007. gada oktobrī tika pieņemta ES tirdzniecības atbalsta stratēģija, uzņemoties saistības katru gadu līdz 2010. gadam palielināt kopējo ar tirdzniecību saistīto ES palīdzību līdz 2 miljardiem euro (1 miljardu euro piešķir Kopiena un 1 miljardu euro ‐ dalībvalstis); 5. aicina jaunattīstības valstis, jo īpaši tās, kuras no ES atbalsta gūst vislielāko labumu, nodrošināt labu pārvaldību visās publiskajās jomās un jo sevišķi saņemtā atbalsta pārzināšanā, un mudina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu palīdzības sniegšanu; 6. atzinīgi vērtē APS darba programmu 2010.–2013. gadam, kas ES iestādēm un dalībvalstīm kalpo kā orientieris, un atzīst tās nozīmi agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidē saistībā ar nākamajām politiskajām iniciatīvām; atzinīgi vērtē arī dažādo politikas nozaru savstarpējo piesaisti; 7. atgādina, ka Eiropas Savienībai ir pienākums ņemt vērā jaunattīstības valstu un to iedzīvotāju intereses; 8. uzskata, ka visas ES politikas jomas, kuru ietekme sniedzas pāri ES robežām, ir jāizstrādā tā, lai atbalstītu cīņu pret nabadzību, Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, kā arī cilvēktiesību, tostarp dzimumu līdztiesības un sociālo, ekonomisko un vides tiesību ievērošanu, un nebūtu pretrunā šiem uzdevumiem; 9. uzsver, ka divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos, kas stingri piesaistīti PTO sistēmas noteikumiem, jāņem vērā būtiskie APS aspekti, un šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi sadarboties ar citiem attiecīgiem PTO partneriem, kuri spēj sekmēt to, ka Dohas sarunu kārtai vistuvākajā nākotnē būs līdzsvarots, uz attīstību virzīts iznākums, ar kuru tiks sasniegti lieli mērķi; 10. uzsver, ka ar t. s. Singapūras jautājumiem, piemēram, pakalpojumu liberalizāciju, ieguldījumiem, valsts iepirkumu, konkurences noteikumu īstenošanu un intelektuālā īpašuma tiesību stingrāku piemērošanu, nevar sasniegt astoņus Tūkstošgades attīstības mērķus; 11. pieprasa ES, dalībvalstīm un EIB uzņemties vadošo lomu cīņā pret nodokļu oāzēm un tajās reģistrēto personu izdarītos ieguldījumus padarīt mazāk izdevīgus, pieņemot noteikumus par publisko iepirkumu līgumiem un publiskā finansējuma piešķiršanu, kuros būtu noteikts aizliegums ikvienam nodokļu oāzē reģistrētam uzņēmumam, bankai vai citai struktūrai gūt labumu no publiskā finansējuma; aicina Komisiju un dalībvalstis piedalīties pašreiz veicamajā EIB ārējo aizdevumu izsniegšanas un sadarbības pasākumu vidusposma pārskatīšanā, lai tajā uzlabotos aizdevumu saņēmēju novērtēšanas spējas un lai nodrošinātu, ka tās ieguldījumi jaunattīstības valstī aktīvi palīdz mazināt nabadzību, kā arī katru gadu iesniegt pārskatus par to progresu; 12. aicina Komisiju un dalībvalstis visaptveroši izvērtēt ar trešām valstīm noslēgtos zvejniecības nolīgumus, lai Savienības ārpolitika zvejniecības jomā pilnībā saskanētu ar tās attīstības politiku ‐ šo saskanību nodrošina, uzlabojot Savienības partnervalstu spēju savos ūdeņos garantēt ilgtspējīgu zvejniecību, un šis solis uzlabo nodrošinātību ar pārtiku un vairo vietējo nodarbinātību šajā nozarē; 13. atgādina, ka ES piekļuve trešo valstu zivju krājumiem nedrīkst netieši būt priekšnosacījums attīstības atbalsta sniegšanai šīm valstīm; 14. aicina Komisiju līdztekus sociālajām klauzulām ZPN ietvert cilvēktiesību aizsardzības normas, lai Eiropas Savienība varētu veikt attiecīgus pasākumus gadījumos, kad ir informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, kuras ir parakstījušas ZPN ar ES; 15. atgādina, ka 75 % no pasaules trūcīgajiem iedzīvotājiem dzīvo lauku apvidos, bet tikai 4 % no OAP tiek novirzīti lauksaimniecībai; tāpēc aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis attīstības programmās lauksaimniecībai piešķirt prioritāti; 16. pauž bažas par nelabvēlīgo ietekmi, kāda uz attīstību trešajās valstīs ir finanšu iestādēm, kuras galvenokārt cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas; lūdz Komisiju ciešāk sadarboties nodokļu pārvaldības jomā īpaši ar tām valstīm, kas ir minētas Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa likumdošanas iniciatīvas (A6-0244/2009) I pielikumā un kurās tiek izmantoti Eiropas attīstības fondu līdzekļi; 17. atzinīgi vērtē Padomes 2008. gada 14. maija sanāksmes secinājumu ieteikumus tirdzniecības nolīgumos iekļaut normu par labu pārvaldību nodokļu jomā, jo šīs normas iekļaušana ir pirmais solis cīņā pret tādiem nodokļu noteikumiem un praksi, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu; aicina Komisiju šāda veida normu nekavējoties iekļaut sarunās par turpmākajiem tirdzniecības nolīgumiem; 18. aicina Komisiju un ĀKK valstis turpināt dialogu par migrāciju, lai nostiprinātu cirkulārās migrācijas principu un atvieglinātu tā īstenošanu, izsniedzot cirkulārās vīzas; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošanu un līdztiesīgu attieksmi pret ĀKK valstu iedzīvotājiem nopietni ierobežo divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi ar tranzīta valstīm, kas ir noslēgti Eiropas migrācijas pārvaldības pārvietošanas ārpus ES sakarībā, saistībā ar kuru netiek garantēta migrantu tiesību ievērošana un kas var novest pie migrantu drošību un dzīvību apdraudošas sērijveida atpakaļnosūtīšanas; 19. pieprasa Padomei pēc iespējas ātrāk noslēgt visaptverošu nolīgumu par priekšlikumu grozīt direktīvu par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti no uzkrājumiem, jo īpaši ar šā likumdošanas priekšlikuma I pielikumā uzskaitītajām valstīm, kurās tiek izmantoti Eiropas attīstības fondu līdzekļi; 20. uzsver, ka saistībā ar APS ir jāiekļauj Eiropas Attīstības fonds (EAF), kas ir galvenais finanšu instruments ES attīstības sadarbības īstenošanā; apliecina atbalstu EAF finansēšanai no budžeta, īstenojot demokrātisku parlamentāro kontroli un nodrošinot fonda darbības pārredzamību, jo īpaši ņemot vērā to ES attīstības politikas jomu īstenošanas nozīmi, ar kurām veido sevišķus režīmus (kā tas ir ES un Āfrikas stratēģijas gadījumā); 21. aicina Komisiju uzraudzīt ne tikai ekonomikas izaugsmi, bet īpašu uzmanību pievērst nevienlīdzības samazināšanai ienākumu sadalē gan atsevišķās jaunattīstības valstīs, gan globālā mērogā. Īpaša uzmanība jāpievērš tādu ilgtspējīgu pašattīstības procesu intensifikācijai, kas ir saistīti ar līdzdalību un tādu apvienību veidu kā kooperatīvi un KPD (“Kopīgas pārdomas un darbība”) veidošanai, kuru pamatā ir viedokļu saskaņošana un vietējo pašvaldību līdzdalība un kas tādējādi ir efektīvāki un ilgtspējīgāki organizācijas modeļi, saistībā ar kuriem ņem vērā ilgtermiņa apsvērumus un attīstības politikā veicina sociālās ekonomikas lomu; 22. aicina Komisiju atbalstīt attīstības atbalsta pasākumus, ar kuriem, ņemot vērā finanšu krīzes sekas, var novērst nedrošības pieaugumu, konfliktus, pasaules politisko un ekonomisko nestabilitāti, kā arī apstākļu radītu migrāciju (“bēgļi no bada”); 23. aicina jaunattīstības valstis nodrošināt sabiedriskos pamatpakalpojumus un garantēt iespējas iegūt zemi, tajā skaitā iespējas mazapjoma saimniecībām aizņemties līdzekļus, lai veicinātu apgādi ar pārtiku un cīņu pret nabadzību, ‐ to darot, mazina lielo lauksaimniecības uzņēmumu koncentrāciju un resursu intensīvu izmantošanu spekulatīvos nolūkos, iznīcinot ekosistēmas; turklāt aicina Komisiju atbalstīt iepriekšminēto politiku; 24. aicina Komisiju novērtēt digitālās plaisas ietekmi starp bagātām un nabadzīgām valstīm, īpaši pievēršot uzmanību varbūtībai, ka informātikas tehnoloģijas kļūst par diskriminācijas faktoru, kas atstumj iedzīvotājus, kuriem sociālu, ekonomisku un politisku iemeslu dēļ nav pieejami jaunie produkti, ar kuriem ievieš jauno informātikas apvērsumu; 25. prasa skaidras pilnvaras APS izvērtēšanai, nepārprotamus un precīzus darbības mērķus un sīki izstrādātu šā uzdevuma veikšanas kārtību; 26. uzsver, ka ir būtiski APS uzskatīt par ilgtermiņa pasākumu, tādējādi nodrošinot ilgstošu atbalstu APS īstenošanai; uzsver politikas virzienu savlaicīgas izvērtēšanas svarīgumu, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz jaunattīstības valstīm; tāpēc pieprasa pārbaudīt Eiropā un ārpus Eiropas reģistrētu privāto, īpaši multinacionālo, uzņēmumu darbības ietekmi; 27. aicina, izmantojot salīdzinošās analīzes metodes, novērtēt ārpus Eiropas īstenotās sadarbības un atbalsta politikas pieeju, metodes un rezultātus, kā arī attiecīgos starptautiskās sadarbības līmeņus, īpaši pievēršot uzmanību Ķīnas darbībai Āfrikā; 28. uzsver, ka ar Padomes lēmumu 2009. gadā saistībā ar APS nodrošināšanu vairāk pievērsties piecām plašām jomām nedrīkst aizstāt 12 tradicionālo politikas jomu uzraudzību, proti, tirdzniecības, vides, klimata pārmaiņu, drošības, lauksaimniecības, divpusējo zvejniecības nolīgumu, sociālās politikas (nodarbinātība), migrācijas, pētniecības un jauninājumu, informāciju tehnoloģiju, transporta un enerģētikas uzraudzību; papildus tam aicina Komisiju konstatēt politikas nesaskaņotību gadījumos, kad Eiropas politika negatīvi ietekmē attīstību un iesaka tai rast risinājumus; aicina Komisiju radīt mehānismu tādu jaunu politikas virzienu iekļaušanai šo 12 politiku klāstā, kas tajā īsti neiederas pašreiz, piemēram, izejmateriālu politika; 29. atgādina par ļoti svarīgajām starptautiskajām saistībām attiecībā uz OAP mērķa sasniegšanu ‐ līdz 2015. gadam 0,7 % no NKP noteikt tikai nabadzības izskaušanai; pauž bažas, ka “OAP plus pieeja” var mazināt Eiropas Savienības OAP ieguldījumu cīņā pret nabadzību; ir satraukts, ka ar “OAP plus pieeju” piesaistītajiem finanšu līdzekļiem nav juridiska pienākuma izskaust nabadzību vai palīdzēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā; 30. ar bažām konstatē, ka saskaņā ar'OAP plus' īstenotās politikas nesaskaņotības radītā kapitāla aizplūde no jaunattīstības valstīm uz ES nav minēta un ka nav ņemts vērā negodīgas konkurences nodokļu jomā un nelikumīgas kapitāla aizplūšanas dēļ jaunattīstības valstīm nodarītais kaitējums; 31. pauž bažas, ka “OPA plus” pieeja attiecas tikai uz finanšu plūsmām, kas no ES nonāk dienvidu valstīs, un ka tiek ignorēti finanšu līdzekļi, kas izplūst no dienvidu valstīm un nonāk ES, tādējādi radot maldinošu priekšstatu par finanšu plūsmu virzieniem; 32. lūdz Komisiju turpināt skaidrot Savienības kopējo pieeju un tās ietekmi uz ES attīstības politiku; pauž bažas par šīs pieejas iespējamu integrēšanu nākamajā finanšu plānā; 33. aicina Eiropas valstis, kas ir Attīstības palīdzības komitejas locekles, pretoties ikvienam mēģinājumam paplašināt APS jēdzienu, tajā iekļaujot arī “visas Savienības” pieeju un Komisijas nesen piedāvāto “APS plus” koncepciju, kā arī ar palīdzību nesaistītus elementus, piemēram, finanšu plūsmas, militāros izdevumus, parāda dzēšanu un jo īpaši eksporta kredīta radīto parādu dzēšanu, un līdzekļus, kas Eiropā ir iztērēti studentiem un bēgļiem; 34. atzīst, ka OAP saistību izpilde ir obligāta, bet nav pietiekama, lai atrisinātu neatliekamos attīstības jautājumus, un atkārtoti aicina Komisiju steidzami atrast inovatīvus attīstības finansējuma avotus un iesniegt priekšlikumus starptautisko finanšu darījumu nodokļa noteikšanai, lai gūtu papildu ienākumus krīzes smagāko seku pārvarēšanai un turpinātu iesākto kursu uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu; 35. apņēmīgi Komisijai un dalībvalstīm atgādina, ka APS jābūt tādas Eiropas attīstības politikas galvenajam elementam, kuras īstenošanas uzdevums ir izskaust nabadzību. tālab uzsver, ka, kaut arī inovatīvie finansējuma avoti attīstības jomā ir vērtējami ļoti pozitīvi, ar tiem APS ir jāpapildina un jāizmanto saistībā ar pasākumiem trūcīgo cilvēku vajadzību apmierināšanai, bet ar tiem nekādā gadījumā nedrīkst šo palīdzību aizstāt; 36. ar bažām norāda, ka lielākajā daļā jaunattīstības valstu Tūkstošgades attīstības mērķus līdz 2015. gadam sasniegt neizdosies; tāpēc mudina dalībvalstis izpildīt dalībvalstu kopējo uzdevumu un uzsākt saistošu tiesību aktu izstrādi, kā arī pieņemt gada grafiku, lai izpildītu šo valstu dotos solījumus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes valdības 2010. janvārī iesniegto Starptautiskās attīstības likumprojektu; 37. atgādina, ka saskaņā ar ES iestāžu sistēmas darbības principiem Parlaments ir iestāde, kas ierosina iecelt pastāvīgo referentu par attīstības politikas saskaņotību, kuram būtu tiesības konstatēt un informēt par ES politikas virzienu nesaskaņotību; 38. aicina Komisiju OAP vērtēšanai izmantot sistemātiskus, nepārprotamus kritērijus un regulāri atjauninātus rādītājus, piemēram, ilgtspējīgas attīstības rādītājus, kā arī uzlabot pārredzamības iespējas Eiropas Parlamentam, atbalsta saņēmējvalstīm un pilsoniskajai sabiedrībai; 39. aicina jaunattīstības valstis izveidot tikai konkrētās valsts APS rādītājus, kas atbilstu ES vispārējiem rādītājiem, lai novērtētu īstenās vajadzības un sasniegumus attīstības jomā; 40. uzskata ‐ ja, ES attīstības politikas sakarībā īstenojot darbības un pasākumus, netiek ievēroti Lisabonas līguma 208. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā minētie ārējās darbības principi un mērķi, to var uzskatīt par saistību nepildīšanu, par ko saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 265. pantu var iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā; 41. Uzsver to, cik no labākas attīstības un konkrētas īstenošanas viedokļa svarīga ir tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotība, un šajā ziņā atzinīgi vērtē ES 2009. gada ziņojumu par Attīstības politikas saskaņotību (COM(2009)0461); 42. atgādina, ka tirdzniecības politika ir jāsaskaņo ar citiem politikas virzieniem (vides un sociālo politiku), jo īpaši attiecībā uz tirdzniecības nolīgumiem, kuros ietverti stimuli biodegvielas ražošanai jaunattīstības valstīs; 43. atgādina tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotības svarīgumu un uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības nodaļu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos varētu Eiropas Komisijai būt laba iespēja veicināt labu pārvaldību un Eiropas pamatvērtību piemērošanu; 44. uzskata neseno ES lēmumu atkārtoti ieviest eksporta subsīdijas piena pulverim un citiem piena produktiem, kas subsidētajā lauksaimniecības uzņēmējdarbībā Eiropā pārsvarā notiek uz nabadzīgo jaunattīstības valstu lauksaimnieku rēķina, par acīmredzamu attīstības saskaņotības politikas pamatprincipu pārkāpumu, un aicina Padomi un Komisiju nekavējoties šo lēmumu atcelt; 45. aicina pārtraukt eksporta subsīdijas; tālab atgādina par saistībām, kuras visas PTO dalībvalstis uzņēmās Dohā 2001. gadā, proti, noslēgt attīstības sarunu kārtu, izvirzot par mērķi novērst esošo tirdzniecības sistēmas nelīdzsvarotību, ar tirdzniecību veicinot attīstību un piedaloties nabadzības izskaušanā un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā; 46. aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta priekšnoteikumus, ko tas izvirzījis attiecībā uz savu piekrišanu slēgt tirdzniecības nolīgumus, lai Tirdzniecības ģenerāldirektorātam nodrošinātu saskaņotu mandātu tirdzniecības sarunās; 47. aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka ES partnerus neskar neviena būtiska tirgus periodiskā izmaiņa, kaut arī cukura protokola termiņš šobrīd beidzas un patlaban notiek ES cukura režīma reforma; 48. ierosina turpināt esošo ES instrumentu, piemēram, vispārējo preferenču sistēmas (VPS) un vispārējo preferenču sistēmas plus (VPS+) sistēmas, pilnveidošanu, lai samazinātu muitas tarifus, un brīvās tirdzniecības nolīgumus un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu nodaļu pilnveidošanu un turpināt starptautiski pieņemtu darba apstākļu un vides standartu iestrādi šajos instrumentos; 49. vēlreiz aicina Komisiju pilnvērtīgi izmantot GSP un GSP+ mehānismus jaunattīstības valstu iestāžu kapacitātes stiprināšanai un šo valstu iekšējās saskaņotības pilnveidošanai attīstības stratēģiju izstrādē; 50. uzsver, ka sistemātiska darba ņēmēju organizāciju un arodbiedrību uzklausīšana par sociālo un vides standartu īstenošanu trešās valstīs, jo īpaši pirms ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšanas vai VPS+ piešķiršanas, dotu iespēju garantēt labāku to tirdzniecības politikas saskaņotību, ko veic, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs; 51. atzīst, ka Komisijas 2009. gada tirdzniecības atbalsta (TA) uzraudzības ziņojumā (COM(2009)0160 galīgā redakcija, 30. lpp.) norādīts, ka ES tirdzniecības atbalsta saistības iepretim Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) samazinājās no 2975 miljoniem euro 2005. gadā līdz 2097 miljoniem euro 2007. gadā un ka ĀKK daļa visās ES tirdzniecības atbalsta saistībās iepriekš minētajā laika posmā ir samazinājusies no 50 % līdz 36 %, kā arī to, ka tas neatbilst agrāk dotajiem solījumiem par prioritāti uzskatīt nabadzības izskaušanu un attīstības jomu; 52. šajā sakarībā atzinīgi vērtē visas ES un PTO līmenī ierosinātās iniciatīvas tirdzniecības ar jaunattīstības valstīm jomā, jo īpaši iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus”, VPS un VPS+, visos spēkā esošos Eiropas partnerattiecību nolīgumos iestrādāto asimetriju un pārejas periodus, kā arī darba programmu “Tirdzniecības atbalsts 2010. un 2011. gadā”, kuru aicina pārskatīt, lai palielinātu tās spēju ietekmēt ilgtspējīgu attīstību; 53. atzīst, ka ES sistēmai VPS+ var būt svarīga nozīme labas pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs, un mudina Komisiju nodrošināt šā instrumenta efektivitāti un Starptautiskās darba organizācijas un ANO konvenciju pareizu īstenošanu šajās valstīs; 54. atgādina, ka ES vajadzētu atbalstīt tās jaunattīstības valstis, kas izmanto TRIPS nolīgumā iestrādāto “elastīgumu”, lai saskaņā ar vietējām sabiedrības veselības programmām varētu nodrošināt zāles par pieņemamām cenām; 55. atzinīgi vērtē ekonomisko partnerattiecību līgumā iestrādāto drošības klauzulu par nodrošinātību ar pārtiku un mudina Komisiju panākt tās efektīvu īstenošanu; 56. pauž nožēlu par TRIPS+ noteikumiem, kas iekļauti CARIFORUM valstu un EK ekonomisko partnerattiecību nolīgumā, kā arī nolīgumos ar Andu Kopienas un Centrālamerikas valstīm, par kuriem pašlaik notiek sarunas, jo šie noteikumi rada šķēršļus visnepieciešamāko zāļu ieguvei; 57. aicina Komisiju sarunās par ekonomiskajiem partnerattiecību līgumiem attiecībā uz farmācijas izstrādājumiem un zālēm atteikties no pašreizējās TRIPS+ pieejas, lai jaunattīstības valstīm pavērtu iespēju saskaņā ar sabiedrības veselības programmām nodrošināt zāles par pieņemamām cenām; 58. norāda, ka jebkuri saistībā ar Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu noteiktie pasākumi, ar kuriem stiprina pārrobežu kontroli un preču apķīlāšanas pilnvaras, nedrīkst ierobežot ikvienas personas iespējas iegūt likumīgas un drošas zāles par pieņemamām cenām; 59. pauž bažas par nesenajiem gadījumiem ES dalībvalstīs, kad muitas iestādes konfiscēja caur Eiropas ostām un lidostām transportētās ģenēriskās zāles, un uzsver, ka šāda rīcība ir pretrunā PTO Deklarācijai par medicīnas pieejamību; aicina vainīgās valstis ātri izbeigt šādu rīcību, aicina Komisiju pārliecināt Parlamentu, ka Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumā, par kuru šobrīd notiek sarunas, jaunattīstības valstīm nebūs liegtas iespējas iegūt zāles; 60. uzskata, ka klimata pārmaiņu radītās problēmas ir jārisina, īstenojot strukturālas reformas, un aicina veikt sistemātisku klimata pārmaiņu radītā riska novērtējumu attiecībā uz visiem politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas aspektiem, tostarp tirdzniecību, lauksaimniecību, nodrošinātību ar pārtiku; lūdz izmantot šā novērtējuma iznākumu skaidru un saskanīgu valsts un reģionālās stratēģijas dokumentu, kā arī visu attīstības programmu un projektu izstrādē; 61. atzinīgi vērtē nesenos Komisijas komentārus par to, ka tā vēlreiz izvērtēs Regulu (EK) Nr. 1383/2003, jo tai bijusi neparedzēta ietekme uz tādu ģenērisko zāļu tranzītu caur ES, kuru galamērķis ir jaunattīstības valstis; 62. uzskata, ka ar tādām iniciatīvām kā UNITAID HIV/AIDS zāļu patentu kopfonds var palīdzēt saskaņot ES veselības politiku un intelektuālā īpašuma politiku; 63. atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu priekšlikumiem, kas izstrādāti, lai palīdzētu iedzimto kopienām izmantot tradicionālās zināšanas un ģenētiskos resursus un gūt no tā labumu; 64. atzinīgi vērtē Komisijas komentārus, ka gadījumā, ja nevarēs vienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ES varētu līdzīgi domājošām valstīm samazināt videi nekaitīgu preču tarifus; 65. atbalsta Komisiju attiecībā uz tehnoloģiju atvieglotu tālāknodošanu jaunattīstības valstīm, jo īpaši tādu tehnoloģiju, kurām ir zems oglekļa līmenis un kuras ir noturīgas pret klimatu, kas ir būtiski no pielāgošanās klimata pārmaiņām viedokļa; 66. atzīst, ka naudas pārskaitījumi uz jaunattīstības valstīm ir ekonomiski svarīgi, bet uzsver, ka divpusēju tirdzniecības nolīgumu īstenošanā jāpievēršas kvalificētā darbaspēka aizplūdes problēmai, jo īpaši veselības aprūpes nozarē; 67. uzsver daudzu pilsoniskās sabiedrības organizāciju vēršanos pret ES starptautiskajiem uzņēmumiem, kas izvairās no nodokļu nomaksas jaunattīstības valstīs, un aicina Komisiju šo organizāciju ieteikumus ņemt vērā turpmākajās sarunās; 68. atzinīgi vērtē Komisijas mehānismus APS uzlabošanai, proti, starpdienestu apspriežu sistēmu, ietekmes novērtējuma procesu, ilgtspējības ietekmes novērtējumu un starpdienestu kvalitātes atbalsta grupu, un attiecīgā gadījumā stratēģisko vides novērtējumu; tomēr vēlas noskaidrot kritērijus, pēc kuriem Attīstības ģenerāldirektorāts ir lēmis par nesaskanīgu politikas iniciatīvu atcelšanu un prasa starpdienestu konsultāciju iznākumu padarīt pārredzamāku; pieprasa, lai Eiropas Parlamentam ietekmes novērtējumā iegūto informāciju sniegtu saprotamākā veidā, un vēlas, lai Eiropas Parlamentu, valstu un jaunattīstības valstu parlamentus ciešāk iesaistītu šajos mehānismos; 69. vēlas, lai tirdzniecības palīdzības stratēģija būtu izdevīga visām jaunattīstības valstīm, nevis tikai tām, kas piekrīt vēl vairāk liberalizēt savus tirgus; tirdzniecības sarunu, jo īpaši sarunu par ekonomiskās partnerības nolīgumiem, sakarībā aicina Komisiju vienpusēji nenoteikt pretēji jaunattīstības valstu vēlmēm sarunu atvēršanu par Singapūras jautājumu un finanšu pakalpojumu nodaļām un neslēgt šāda veida nolīgumus, kamēr šīs valstis nebūs pieņēmušas atbilstošus reglamentējošos un uzraudzības noteikumus; 70. aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos sistemātiski ietvert juridiski saistošus sociālos un vides standartus, sarunas par kuriem ir risinājusi Eiropas Savienība, lai sasniegtu attīstību veicinošās tirdzniecības mērķus; 71. prasa Komisijai ietekmes novērtējumus veikt agrāk, t.i., vēl pirms politikas iniciatīvu izstrādes process ir pavirzījies pārāk tālu, un tos pamatot ar esošo vai īpaši veiktu, uz pierādījumiem balstītu pētījumu datiem, un regulāri iekļaut sociālos, vides un cilvēktiesību aspektus, jo, ņemot vērā datu trūkumu un APS noteikšanas sarežģītību, uz nākotni vērsta analīze ir lietderīgākais un praktiskākais risinājums; prasa Komisijai ietekmes novērtējumu rezultātus līdz ar ieteikumiem par turpmāko rīcību iekļaut reģionu un valstu stratēģiskajos dokumentos, kas izstrādāti finanšu instrumentam sadarbībai attīstības jomā; 72. pauž bažas, ka no 82 Komisijas 2009. gadā veiktajiem ietekmes novērtējumiem tikai viens bija veltīts attīstībai; uzsver nepieciešamību pēc sistemātiskas pieejas APS praktiskā rezultāta novērtēšanai; tāpēc aicina Komisiju piešķirt Attīstības ģenerāldirektorāta perspektīvas pētījumu un politikas saskaņotības struktūrvienībai galveno lomu attiecībā uz labāku APS ievērošanu; 73. prasa Komisijai iesaistīt Eiropas Parlamentu Komisijas APS ziņojuma sagatavošanā, piemēram, attiecībā uz anketu, labāku grafiku, kā arī ņemt vērā Parlamenta patstāvīgos ziņojumus; 74. prasa Komisijai APS darbā iesaistīt ES delegācijas, katrā delegācijā izveidojot par APS atbildīgus kontaktpunktus, kas pārraudzītu ES politikas ietekmi partnervalsts līmenī; prasa darbinieku apmācībā iekļaut APS; aicina Komisiju katru gadu publicēt tās apspriešanās rezultātus, kas ES delegācijām ir jāīsteno uz vietas; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, ka ES delegācijām ir pietiekama kapacitāte, lai plaši apspriestos ar vietējām pašvaldībām un parlamentiem un nodrošinātu aktīvas dalības iespējas nevalstiskajiem subjektiem un pilsoniskajai sabiedrībai apspriesties par APS jautājumu; 75. iesaka apmācīt Eiropas Komisijas darbiniekus un Padomes delegāciju locekļus, kas strādā APS jomā, lai palielinātu informētību par šīs politikas mērķi; 76. aicina Komisiju maksājumus valstīm, valsts, reģionālos un tematiskos stratēģijas dokumentu, valsts un daudzgadējo indikatīvo programmu, ikgadējo rīcības programmu izstrādi un palīdzības īstenošanu visās jaunattīstības valstīs uzticēt tikai attīstības komisāram, kas to veiktu ciešā sadarbībā ar augsto pārstāvi un humānās palīdzības komisāru, lai izvairītos no nesaskanīgām pieejām Komisijas kolēģijā un Padomē; 77. aicina dalībvalstis un to parlamentus popularizēt APS, īstenojot īpašu darba programmu ar saistošiem grafikiem, lai uzlabotu Eiropas APS darba programmu un atbalsta centienus, nodrošinot, ka šī programma nav pretrunā partnervalstu attīstības stratēģijām; 78. aicina APS vidusposma pārskatā aplūkot arī finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā, jo īpaši attiecīgajās tematiskajās programmās; 79. ierosina konkrētas APS saistības iekļaut ikvienas prezidentūras darba programmā; 80. ierosina Padomei uzlabot pašreizējo struktūru darbu, lai uzlabotu APS, piemēram, vairāk rīkojot kopīgas darba grupu sanāksmes un darba programmu padarot publiski pieejamu; 81. ierosina izstrādāt divgadēju Eiropas Parlamenta ziņojumu par APS; iesaka visām tā komitejām sagatavot ziņojumus, kuros būtu aplūkotas katras komitejas attīstības perspektīvas; 82. uzsver, cik nozīmīga Eiropas Parlamentā ir starpkomiteju sadarbība; šim nolūkam ierosina, ka jutīgo APS jautājumu apspriež viena no komitejām, cieši iesaistot citas attiecīgās komitejas, un, kad komiteja rīko ekspertu uzklausīšanu par kādu jutīgu jautājumu, kas attiecas uz APS, citām attiecīgajām komitejām jāpiedalās uzklausīšanas rīkošanā; 83. prasa institucionālu skaidrojumu attiecībā uz Komisijas paziņojumu par politikas saskaņotību (COM(2009)0458), ciktāl tajā ir runa par attīstītāku partnerību un dialogu ar jaunattīstības valstīm par APS; jautā, vai šajā attīstītākajā partnerībā būs ietverts arī jaunattīstības valstīm paredzētais konsultāciju mehānisms par to, ko tās pašas var darīt, lai popularizētu APS, un kapacitātes stiprināšanas plāns, lai APS izvērtētu valsts līmenī; 84. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Sodi par nopietniem sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē |
| ||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas ziņojumu, ar kuru analizē sodus, kas par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem autotransporta nozarē paredzēti dalībvalstu tiesību aktos (COM(2009)0225), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A7-0130/2010); A. tā kā pēdējo gadu laikā Eiropas Savienībā, pieņemot Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Regulu (EK) Nr. 561/2006, kā arī Direktīvu 2006/22/EK, ir izveidota sociālās jomas noteikumu sistēma, lai palielinātu drošību uz ceļiem un nodrošinātu godīgu konkurenci autotransporta nozarē; B. tā kā sodu sistēmas Eiropas Savienības dalībvalstīs ir izveidojušās vēsturiski un tādēļ tās ir ļoti atšķirīgas; C. tā kā tiesiskā situācija starptautisko pārvadājumu jomā uzņēmējiem un īpaši autovadītājiem ir kļuvusi grūti pārskatāma; tā kā dalībvalstis, transponējot noteikumus, saskaras ar nopietnām problēmām un tā kā pašreizējā situācija nav saderīga ar vienoto tirgu; D. pauž bažas par ziņojumiem attiecībā uz digitālo tahogrāfu darbības trūkumiem, kas tos padara viegli manipulējamus, Vispārīgi apsvērumi 1. atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, ar kuru analizē sodus, kas par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem autotransporta nozarē paredzēti dalībvalstu tiesību aktos; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķu dalībvalstu datu trūkuma dēļ ziņojumu nevar uzskatīt par pilnīgu Eiropas pašreizējās situācijas analīzi; lūdz Komisiju aicināt dalībvalstis iesniegt trūkstošos datus; 2. atzīmē, ka Komisijas ziņojums pamatojas uz pārkāpumu iedalījumu kategorijās atbilstīgi Direktīvas 2006/22/EK jaunajam III pielikumam, neņemot vērā prasību izpildes termiņu, kas noteikts Komisijas Direktīvas 2009/5/EK 2. panta 1. punktā; 3. tādēļ aicina Komisiju pirms 2010. gada beigām iesniegt atjauninātu un pilnīgu ziņojumu par Direktīvas 2006/22/EK jaunā III pielikuma izpildi; 4. norāda, ka iepriekšējos pārskata periodos tika novērota būtiska kavēšanās, piemēram, jaunākajā 2009. gada 3. augusta ziņojumā (Komisijas 24. ziņojums par sodiem, kas paredzēti par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem autotransporta nozarē) ir aplūkoti tikai 2005. un 2006. gada dati, līdz ar to nav iespējams izteikt secinājumus par autoceļu lietotājiem paredzēto sociālās jomas noteikumu saskaņošanu; 5. aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu ātrāku Regulas (EK) Nr. 561/2006 17. pantā noteikto mērķu sasniegšanu, lai būtu pieejami jaunāki statistikas dati nākotnē paredzēto saskaņošanas pasākumu vajadzībām; 6. norāda, ka arī Regulas (EK) Nr. 1071/2009 IV pielikumā ir uzskaitīti nopietni pārkāpumi šīs regulas izpratnē; tādēļ uzskata, ka ir ļoti vajadzīgs nopietnus sociālās jomas noteikumu pārkāpumus saskaņoti iedalīt kategorijās; Ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm 7. secina, ka par nopietniem sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē dalībvalstu tiesību aktos ir paredzēti ļoti atšķirīgi sodi ‐ ne tikai soda naudu apjoma, bet arī sodu veidu un kategoriju ziņā; 8. norāda, ka šīs atšķirības var izskaidrot ar ekonomiskiem un ģeogrāfiskiem apsvērumiem, kā arī krimināltiesiskās procesuālās sistēmas atšķirībām dalībvalstīs un dažādu politisko pieeju ceļu satiksmes drošības jautājumos; 9. atzīmē, ka sociālās jomas noteikumi autotransporta nozarē, īpaši Regula (EEK) Nr. 3821/85 un Regula (EK) Nr. 561/2006, kā arī Direktīva 2006/22/EK, dalībvalstīm rada lielas interpretācijas iespējas; izsaka nožēlu, ka daudzie neprecīzie formulējumi Eiropas tiesību aktos nenovēršami izraisa noteikumu nevienveidīgu transponēšanu dalībvalstīs; uzskata, ka, lai panāktu turpmāku saskaņošanu, vispirms ir vajadzīga vienota un saistoša šo regulu un direktīvas interpretācija; 10. pauž nožēlu, ka atsevišķās dalībvalstīs nav paredzēts sodu iedalījums pēc pārkāpuma nopietnības; aicina dalībvalstis pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kas darbojas efektīvi, proporcionāli un preventīvi un kuros ņemta vērā pārkāpuma nopietnība; Turpmāka saskaņošana 11. uzsver, ka efektīva, samērīga un preventīva sodu sistēma var balstīties tikai uz skaidriem, pārredzamiem un salīdzināmiem sodiem dalībvalstīs; aicina dalībvalstis rast juridiskus un praktiskus risinājumus, lai mazinātu dažkārt būtiskās atšķirības piemēroto sodu veidā un apjomā; 12. aicina Eiropas Komisiju pēc apspriešanās ar kontroles iestādēm un transporta nozares pārstāvjiem vienoties par vienotu un saistošu regulas interpretāciju attiecībā uz braukšanas un atpūtas laiku. Kontroles iestādēm ir jāņem vērā šī interpretācija; 13. uzskata, ka, lai turpinātu tuvināt sodu veidus un soda naudas apjomu, ir jāizveido saikne starp soda naudas un soda kategorijas noteikšanu un jānosaka minimālais un maksimālais soda apjoms par sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē; uzsver, ka, veicot sodu racionalizāciju, ir svarīgi pēc objektīviem kritērijiem (piemēram, NKP vai ģeogrāfiskiem aspektiem) proporcionāli noteikt taisnīgu soda naudas apjomu katrā dalībvalstī, bet tam ir jābūt efektīvam soda līdzeklim par nopietniem pārkāpumiem; 14. uzsver, ka ar Komisijas Direktīvu 2009/5/EK ieviestais jaunais Direktīvas 2006/22/EK III pielikums būtu uzskatāms par pamatu, pēc kā vienoti iedalīt kategorijās dalībvalstu tiesību aktos paredzētos sociālās jomas pārkāpumus autotransporta nozarē; mudina dalībvalstis pieņemt tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai ātri transponētu Komisijas Direktīvu 2009/5/EK; 15. turklāt atgādina, ka ar Lisabonas līgumu Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir iekļauts jauns 83. panta 2. punkts par krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšanu dalībvalstīs; aicina Komisiju izpētīt šos jaunos juridiskos instrumentus tiesu sadarbības jomā krimināllietās un divpadsmit mēnešu laikā nosūtīt Padomei un Eiropas Parlamentam ziņojumu par iespējamiem saskaņošanas pasākumiem, tostarp aspektiem attiecībā uz autoceļu drošību un soda naudu pārrobežu piemērošanu, ja tas vēl nav izdarīts; 16. atzinīgi novērtē, ka Komisija saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 561/2006 22. panta 4. punktu ir izstrādājusi pamatnostādnes, lai atbalstītu dalībvalstis šīs regulas interpretācijā un piemērošanā valstu līmenī; tomēr atzīmē, ka tās nav juridiski saistošas un tādēļ nav sasniegts to mērķis par vienotu īstenošanu dalībvalstīs; 17. uzskata, ka, lai izveidotu iekšējo tirgu autotransporta nozarē un palielinātu juridisko noteiktību autovadītājiem un pārvadātājiem, ir jāsaskaņo sociālās jomas tiesību aktu piemērošanas interpretācija; paturot to prātā, aicina Komisiju sadarbībā ar Corte, Tispol un Euro Contrôle Route iesniegt priekšlikumus, lai pārtrauktu diskriminējošu sociālās jomas tiesību aktu piemērošanu autotransporta nozarē; šajā sakarībā uzsver vajadzību izstrādāt kopēju Regulas (EK) Nr. 561/2006 un Regulas (EEK) Nr. 3821/85 piemērošanas interpretāciju pantu pa pantam; 18. aicina dalībvalstis izmantot šīs pamatnostādnes sociālās jomas noteikumu piemērošanā, lai panāktu noteikumu saskaņotu transponēšanu; Kontroles pasākumi 19. uzsver, ka izvairīties no negodīgas konkurences un nodrošināt ceļu satiksmes drošību var tikai tad, ja konsekventi un nediskriminējoši piemēro spēkā esošos tiesību aktus; uzsver, ka, lai transponētu sociālās jomas noteikumus autotransporta nozarē, ir svarīgi izmantot saskaņotu un efektīvu pieeju pārbaudēm; 20. vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga situācija attiecībā uz infrastruktūru, satiksmes apjomu un satiksmes noslogotību, un uzsver, ka šos faktorus cita starpā drīkst izmantot pārbaužu biežuma noteikšanā, ņemot vērā, ka viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt atbilstību sociālās labklājības normām; 21. ir pārliecināts, ka Komisijai būtu jāizstrādā un jāveicina šāda saskaņota pieeja pārbaudēm un jāveic regulatīvi pasākumi, lai novērstu šķēršļus Eiropas vienotajā tirgū un uzlabotu autoceļu drošību; aicina Komisiju šo mērķu sasniegšanai izstrādāt efektīvu un atbilstīgu Eiropas mēroga koordinācijas instrumentu; 22. aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus un minimālās Eiropas Savienības prasības kontroles iestāžu apmācībai un kontroles iestāžu sadarbības koordinācijai; turklāt aicina Komisiju uzlabot statistisko datu vākšanu, lai varētu veikt pilnvērtīgāku piemērošanas efektivitātes analīzi, un veicināt dalībvalstu saskaņotu pieeju noteikumu piemērošanas jautājumiem; 23. aicina dalībvalstis visu laiku informēt izpildiestādes par jauninājumiem datu apkopošanā un, piemērojot kopējās normas, cieši sadarboties ar Eiropas Komisiju, lai veicinātu saskaņotu pieeju pārbaudēm, tādējādi nodrošinot juridisko noteiktību; 24. uzskata, ka uz autoceļiem un uzņēmumu teritorijā pārbaudes ir jāveic biežāk un pamatīgāk; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro veicamo pārbaužu daudzumu saskaņā ar Direktīvas 2006/22/EK 2. panta 3. punktu; aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu par turpmāko rīcību attiecībā uz minētajām pārbaudēm; 25. aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt ziņojumu par pārbaudēm attiecībā uz trūkumiem, kas ietekmē digitālo tahogrāfu darbību, un veiktajiem pasākumiem, lai novērstu iespēju manipulēt ar tiem; 26. uzsver, ka, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 3821/85, digitālajam tahogrāfam ir jāpiemēro pārbaudes instrumenta statuss ‐ Komisijai ir jāizpēta, kā kontroles iestādes varētu pēc iespējas ātrāk veikt datu lejupielādi no digitālā tahogrāfa; 27. vērš uzmanību uz Euro Contrôle Route izveidoto sūdzību reģistru par nesamērīgām soda naudām un aicina autovadītājus un pārvadātājus pieteikties šajā sūdzību reģistrā gadījumā, ja tiek nesamērīgi piemēroti sociālās jomas noteikumi autotransporta nozarē; Citas iniciatīvas 28. uzskata, ka uzņēmumu un kravas transportlīdzekļu vadītāju vajadzībām būtu lietderīgi visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās sagatavot viegli saprotamu brošūru; uzsver, ka šādai brošūrai būtu labāk jāinformē autovadītāji un uzņēmumi par dažādās dalībvalstīs spēkā esošajiem sociālās jomas noteikumiem un ar tiem saistītajiem sodiem; uzskata, ka šādai informācijai būtu jābūt pieejamai arī trešo valstu uzņēmumiem un autovadītājiem; vērš uzmanību uz inteliģento transporta sistēmu izmantošanu, lai nodrošinātu autovadītājus ar šādu informāciju reālajā laikā; 29. pauž pārliecību, ka mūsdienu informācijas un saziņas tehnoloģiju un inteliģento transporta sistēmu izmantošanas kontekstā ir jāparedz iespēja uzņēmumiem un autovadītājiem iegūt informāciju par spēkā esošajiem sociālās jomas noteikumiem un sodiem to pārkāpuma gadījumā; 30. aicina visas dalībvalstis pastiprināt sadarbību, izmantojot esošās struktūras, piemēram, Euro Contrôle Route, un šādā veidā uzlabot kopējo pārbaužu koordinēšanu, paraugprakses apmaiņu un kontroles iestāžu apmācības programmu organizēšanu; 31. uzskata, ka ir jāizmanto visas pieejamās tehnoloģijas, lai reālajā laikā, piemēram, izmantojot GPS vai citus pieejamos rīkus, informētu smago automašīnu vadītājus par attiecīgajiem sociālās jomas noteikumiem un sodiem, kas tiek piemēroti dažādās dalībvalstīs par pārkāpumiem; 32. aicina dalībvalstis rūpēties par atbilstīgu infrastruktūru Eiropas autoceļu tīklā, lai autovadītāji patiešām varētu ievērot noteikumus par braukšanas un atpūtas laikiem un lai tādējādi varētu efektīvi veikt pārbaudes; uzsver, ka šādos objektos īpaša vērība jāpievērš drošības aspektam; aicina Komisiju regulāri publicēt informāciju atbilstīgākajā formātā par gan valsts, gan privātajiem objektiem, kas pieejami Eiropas autoceļu tīklā, sniedzot ziņas par pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti profesionāļiem autotransporta jomā; 33. aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un finansēt sistēmas drošu autostāvvietu zonu izbūvei, jo tās ir neaizstājamas, lai autovadītāji varētu ievērot Regulas (EK) Nr. 561/2006 noteikumus; o 34. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai. | |||||||
| Eiropas Savienības centieni korupcijas apkarošanā |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Reglamenta 123. pantu, A. ir nobažījies, ka korupcija mazina tiesiskumu, izraisa nodokļu maksātāju nodrošināto ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un izkropļo tirgu, kam ir bijusi zināma ietekme uz pašreizējo ekonomisko krīzi; B. tā kā Eiropas Savienība ir ratificējusi ANO Pretkorupcijas konvenciju un 78 % ES pilsoņu piekrīt, ka korupcija viņu valstī izraisa nopietnas bažas (Eirobarometrs, 2009. gada decembris); C. ņemot vērā uzsvaru uz korupcijas apkarošanu Parlamenta rezolūcijā par Stokholmas programmu par brīvību, drošību un tiesiskumu; D. atgādinot par Starptautisko Pretkorupcijas dienu (9. decembri), kurā šī deklarācija ir publicēta; 1. mudina Eiropas iestādes pieņemt vispusīgu pretkorupcijas politiku un izveidot pārskatāmu mehānismu regulārai situācijas uzraudzībai dalībvalstīs; 2. aicina Komisiju nodrošināt visus šī uzraudzības mehānisma ieviešanai nepieciešamos resursus un rūpēties, lai secinājumi un rezultāti tiktu efektīvi izvērtēti; 3. aicina Komisiju un attiecīgās Eiropas Savienības aģentūras veikt visus nepieciešamos pasākumus un paredzēt pietiekami daudz līdzekļu, lai nepieļautu korupciju ES līdzekļu izmantošanā, un nodrošināt preventīvu sodu gadījumos, kad tiek konstatēta korupcija un krāpniecība; 4. uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.
| ||||||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |