Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija normatīvā rezolūcija par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par tādu finanšu ziņojumapmaiņas datu apstrādi un nodošanu, kurus Eiropas Savienība dara pieejamus Amerikas Savienotajām Valstīm, lai īstenotu Teroristu finansēšanas izsekošanas programmu (11222/1/2010/REV 1 un COR 1 - C7-0158/2010– 2010/0178(NLE))

P7_TA(2010)0279 A7-0224/2010

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (11222/1/2010/REV 1 un COR 1),

–  ņemot vērā tekstu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par tādu finanšu ziņojumapmaiņas datu apstrādi un nodošanu, kurus Eiropas Savienība dara pieejamus Amerikas Savienotajām Valstīm, lai īstenotu Teroristu finansēšanas izsekošanas programmu, kas pievienota iepriekš minētajam Padomes lēmuma projektam,

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sākt sarunas par nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai Amerikas Savienoto Valstu Valsts kases departamentam darītu pieejamus finanšu ziņojumapmaiņas datus terorisma un teroristu finansēšanas novēršanai un apkarošanai(1),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2010. gada 22. jūnija atzinumu(2),

–  ņemot vērā 29. panta datu aizsardzības darba grupas un darba grupas policijas un tiesiskuma jautājumos 2010. gada 25. jūnijā pausto viedokli,

–  ņemot vērā Padomes iesniegto piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu saistībā ar 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 88. panta 2. punktu (C7-0158/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0224/2010),

1.  piekrīt nolīguma noslēgšanai;

2.  aicina Komisiju saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantu, ar ko paredz, ka personas dati ir “neatkarīgu iestāžu” uzraudzībā, pēc iespējas drīz izvirzīt Eiropas Parlamentam un Padomei trīs kandidatūras, no kurām izvēlēties to, kura pildīs ES neatkarīgās personas uzdevumus saskaņā ar nolīguma 12. panta 1. punktu; norāda, ka procedūrai mutatis mutandis jābūt tādai pašai kā tā, kuru Eiropas Parlaments un Padome ievēroja, ieceļot Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 45/2001(3), ar ko īsteno EK Līguma 286. pantu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Amerikas Savienoto Valstu valdībai; tāpat uzdod priekšsēdētājam sākt parlamentu sadarbības dialogu ar ASV pārstāvju palātas priekšsēdētāju un ASV senāta priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju par turpmāko Eiropas Savienības un ASV datu aizsardzības pamatnolīgumu.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0143. (2) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (08029/2010 – C7-0090/2010 – 2010/0816(NLE))

P7_TA(2010)0280 A7-0228/2010

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu (08029/2010), ko ir iesniegusi Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija plenārsēdē augstās pārstāves sniegto paziņojumu par EĀDD centrālās administrācijas pamata organizatorisko struktūru,

–  ņemot vērā augstās pārstāves deklarāciju par politisko atbildību,

–  ņemot vērā ES līguma 27. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0090/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0228/2010),

1.  apstiprina grozīto priekšlikumu, ko ir iesniegusi Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos;

2.  ir stingri apņēmies palielināt sadarbību Savienības ārējās darbības jomā ar dalībvalstu parlamentiem, kā tas paredzēts Līgumā, jo īpaši kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, kā arī kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) jomā;

3.  uzskata, ka ar Finanšu regulas grozījumiem, papildinot pašreizējo Padomes lēmumu, vēl vairāk jāprecizē Komisijas loma attiecībā uz darbības apropriāciju īstenošanas pilnvaru tālāku deleģēšanu delegāciju vadītājiem, Finanšu regulā jo īpaši paredzot, ka Komisija veic visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu, ka pilnvaru tālāka deleģēšana neietekmē budžeta izpildes apstiprināšanas procedūru;

4.  aicina Komisiju tās vispusīgajā darba dokumentā par izdevumiem saistībā ar ES ārējo darbību, kurš jāsagatavo līdz ar ES budžeta projektu, iekļaut precizējumus cita starpā attiecībā uz Savienības delegāciju amatu sarakstiem, kā arī ārējās darbības izdevumu precīzu sadalījumu pa valstīm un misijām; norāda, ka tas paredzējis attiecīgi pārveidot Finanšu regulu;

5.  atgādina, ka domstarpību gadījumā saistībā ar Komisijas norādījumiem ES delegāciju vadītājiem, kuri saskaņā ar LESD 221. panta 2. punktu ir tieši pakļauti augstajam pārstāvim, un nevienprātību gadījumā starp augsto pārstāvi un komisāriem, kuri ir atbildīgi par attiecīgo ārējās palīdzības instrumentu programmu izstrādāšanu, galīgais lēmums jāpieņem komisāru kolēģijai;

6.  mudina augsto pārstāvi nodrošināt, ka Padomes lēmuma 6. pantā paredzētie noteikumi par to, ka vismaz 60 % no EĀDD personāla AD līmenī jābūt ES pastāvīgajiem ierēdņiem, tiek ņemti vērā attiecībā uz visām dienesta pakāpēm EĀDD hierarhijā;

7.  uzskata, ka Padomes lēmuma 6. panta 6. punktā paredzētajiem īpašajiem papildus pasākumiem ģeogrāfiskā un dzimumu līdzsvara nostiprināšanai attiecībā uz ģeogrāfisko līdzsvaru pēc analoģijas būtu jāaptver arī tie pasākumi, kas paredzēti, Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 401/2004(1);

8.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

9.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi grozīt priekšlikumu, ko ir iesniegusi Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta 2010. gada 8. jūlijā, lai pieņemtu Padomes lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 27. panta 3. punktu,

ņemot vērā priekšlikumu, ko iesniedza Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (“Augstais pārstāvis”)(2),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu(3),

ņemot vērā Komisijas piekrišanu(4),

tā kā:

(1)  Šī lēmuma mērķis ir noteikt Eiropas Ārējās darbības dienesta (“EĀDD”) organizatorisko struktūru un darbību, kurš darbojas kā funkcionāli autonoma Savienības struktūra Augstā pārstāvja pakļautībā; šo struktūru izveidoja ar 27. panta 3. punktu Līgumā par Eiropas Savienību (“LES”), ko grozīja ar Lisabonas Līgumu. Šo lēmumu un jo īpaši atsauci uz “Augsto pārstāvi” interpretēs atbilstīgi LES 18. pantā norādītajām dažādajām funkcijām.

(2)  Saskaņā ar LES 21. panta 3. punkta otro apakšpunktu Savienība nodrošinās saskaņotību starp dažādām tās ārējās darbības jomām un starp šīm un citām tās politikas jomām. Padome un Komisija ar Augstā pārstāvja palīdzību nodrošinās saskanību un sadarbosies šajā sakarā.

(3)  EĀDD atbalstīs Augsto pārstāvi, kas ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu padomes priekšsēdētājs, pilnvaru pildīšanā, proti, vadīt Eiropas Savienības kopējo ārpolitikas un drošības politiku (“KĀDP”) un nodrošināt ES ārējās darbības saskaņotību, kā tas izklāstīts jo īpaši LES 18. un 27. pantā. EĀDD atbalstīs Augsto pārstāvi Ārlietu padomes priekšsēdētāja amatā, neskarot Padomes Ģenerālsekretariāta ierastos uzdevumus. EĀDD atbalstīs Augsto pārstāvi arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieka amatā, pildot ārējo attiecību pienākumus Komisijā un koordinējot citus Savienības ārējās darbības aspektus, neskarot Komisijas dienestu ierastos uzdevumus.

(4)  Dodot ieguldījumu ES ārējās sadarbības programmās, EĀDD būtu jācenšas nodrošināt, lai šīs programmas atbilstu ārējās darbības mērķiem, kas izklāstīti LES 21. pantā, jo īpaši tā 2. punkta d) apakšpunktā, un lai tajās tiktu ievēroti ES attīstības politikas mērķi atbilstīgi 208. pantam Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Šajā sakarā EĀDD vajadzētu arī veicināt Eiropas Konsensā attīstības jomā un Eiropas Konsensā par humāno palīdzību noteikto mērķu sasniegšanu.

(5)  Lisabonas Līgumā atrunāts, ka, lai īstenotu tā noteikumus, EĀDD ir jāsāk darboties cik drīz iespējams pēc minētā līguma stāšanās spēkā.

(6)  Eiropas Parlaments pilnībā īstenos savu uzdevumu Savienības ārējās darbības jomā, tostarp pildot politiskās kontroles funkcijas, kā noteikts LES 14. panta 1. punktā, un arī Līgumos noteiktos uzdevumus likumdošanas un budžeta jautājumos. Turklāt saskaņā ar LES 36. pantu Augstais pārstāvis regulāri apspriedīsies ar Eiropas Parlamentu par KĀDP galvenajiem aspektiem un pamatvirzieniem un nodrošinās, lai Eiropas Parlamenta viedokļi tiktu pienācīgi ņemti vērā. Šajā sakarā EĀDD palīdzēs Augstajam pārstāvim. Būtu jāveic īpaši pasākumi saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātu piekļuvi klasificētiem dokumentiem un informācijai KĀDP jomā. Līdz šādu pasākumu pieņemšanai tiek piemēroti noteikumi saskaņā ar 2002. gada iestāžu nolīgumu par klasificētiem dokumentiem un informāciju EDAP jomā.

(7)  Augstajam pārstāvim vai viņa pārstāvim attiecībā pret Eiropas Aizsardzības aģentūru, Eiropas Savienības Satelītcentru, Eiropas Savienības Drošības izpētes institūtu un Eiropas Drošības un aizsardzības koledžu būtu jāīsteno pienākumi, kas noteikti to attiecīgajos dibināšanas aktos. EĀDD šīm vienībām būtu jāsniedz atbalsts, ko pašreiz sniedz Padomes Ģenerālsekretariāts.

(8)  Būtu jāpieņem noteikumi par EĀDD darbiniekiem un viņu pieņemšanu darbā, ja šādi noteikumi ir vajadzīgi, lai noteiktu EĀDD organizāciju un darbību. Līdztekus tam atbilstīgi LESD 336. pantam būtu jāizdara grozījumi Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumos (“Civildienesta noteikumi”) un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā (Conditions of Employment of Other Servants of those Communities – “CEOS”), neskarot LESD 298. pantu. Attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Ārējās darbības dienesta darbiniekiem, tas būtu jāuzskata par iestādi Civildienesta noteikumu izpratnē. ▌ Augstais pārstāvis pildīs iecēlējiestādes funkcijas gan saistībā ar ierēdņiem, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumi, ▌gan darbiniekiem, uz kuriem attiecas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība. Ņemot vērā budžeta procedūru, katru gadu lems par EĀDD ierēdņu un darbinieku skaitu, un tas tiks atspoguļots štatu plānā.

(9)  EĀDD darbinieki veic savus pienākumus un rīkojas vienīgi Savienības interesēs.

(10)  Pieņemšana darbā notiek, balstoties uz nopelniem un nodrošinot pienācīgu ģeogrāfisku un dzimumu pārstāvību. Starp EĀDD darbiniekiem vajadzētu būt pamatoti pārstāvētiem visu ES dalībvalstu pilsoņiem. Paredzētajā 2013. gada pārskatā arī vajadzētu pievērsties šim jautājumam, tostarp attiecīgā gadījumā iekļaujot ieteikumus pasākumiem, lai novērstu iespējamās nepilnības.

(11)  Saskaņā ar LES 27. panta 3. punktu EĀDD ietvers Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas ierēdņus, kā arī darbiniekus no dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem. Šajā sakarā Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas attiecīgās struktūrvienības un nodaļas tiks nodotas EĀDD kopā ar ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, kuri ieņem amatu kādā no struktūrvienībām vai nodaļām. Līdz 2013. gada 1. jūlijam EĀDD pieņems darbā vienīgi ierēdņus no Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas, kā arī personālu no dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem. Pēc šī datuma iespējām pieteikties uz brīvajām EĀDD amata vietām vajadzētu būt visiem Eiropas Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem.

(12)  EĀDD īpašos gadījumos var izmantot specializētus valstu norīkotus ekspertus (“VNE”), kuri ir Augstā pārstāvja pakļautībā. Valstu norīkotie eksperti, kuri ieņem amatu EĀDD, netiks ieskaitīti tajā trešdaļā darbinieku, kuriem vajadzētu būt no dalībvalstīm, kad EĀDD būs pilnībā nokomplektēts. Šo ekspertu pārcelšana EĀDD izveides posmā nenotiks automātiski, un pārcelšana notiks ar šo ekspertu dalībvalsts piekrišanu. Beidzoties līgumam ar NVE, kurš saskaņā ar 7. pantu norīkots darbā EĀDD, attiecīgo amatu pārveido par pagaidu darbinieka amatu gadījumos, kad pienākumi, ko veic attiecīgais NVE, atbilst pienākumiem, ko parasti veic AD pakāpes darbinieki, ar nosacījumu, ka vajadzīgais amats ir pieejams saskaņā ar štatu plānu.

(13)  Komisija un EĀDD vienosies par kārtību attiecībā uz Komisijas norādījumiem delegācijām. Tajā jo īpaši jāparedz, ka tad, kad Komisija delegācijām dod norādījumus, tā šo norādījumu kopiju vienlaikus nosūta delegācijas vadītājam un EĀDD centrālajai administrācijai.

(14)  Finanšu regula būtu jāgroza, lai EĀDD iekļautu tās 1. pantā, iedalot tam īpašu iedaļu Savienības budžetā. Atbilstīgi piemērojamiem noteikumiem un līdzīgi, kā tas ir citās iestādēs, daļa no Revīzijas palātas ikgadējā ziņojuma tiks veltīta arī EĀDD, un EĀDD atbildēs uz šādiem ziņojumiem. Uz EĀDD attieksies budžeta izpildes apstiprinājuma procedūra, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantā un Finanšu regulas 145. līdz 147. pantā. Augstais pārstāvis sniegs Eiropas Parlamentam visu nepieciešamo atbalstu, lai Eiropas Parlaments varētu izmantot savas tiesības kā budžeta izpildes apstiprinātājiestāde. Darbības budžeta īstenošana saskaņā ar LESD 317. pantu būs Komisijas atbildībā. Ar lēmumiem, kuriem ir finansiālas sekas, jo īpaši tiks ievērotas prasības, kas noteiktas Finanšu regulas IV nodaļā, sevišķi tās 75. pantā attiecībā uz izdevumu operācijām un 64.-68. pantā attiecībā uz finanšu dalībnieku atbildību.

(15)  EĀDD izveides vadmotīvam vajadzētu būt rentabilitātes principam, lai nepalielinātu pašreizējo budžeta izdevumu līmeni. Lai to panāktu, būs jāizmanto pagaidu mehānismi un pakāpeniska jaudas kāpināšana. Būtu jāizvairās no nevajadzīgas uzdevumu, funkciju un resursu dublēšanās ar citām struktūrām. Būtu jāizmanto visas racionalizācijas iespējas.
Papildus tam, dalībvalstu pagaidu darbiniekiem būs vajadzīgs papildu amata vietu skaits, ko finansēs, izmantojot pašreizējo daudzgadu plānu.

(16)  Būtu jāpieņem noteikumi, kas aptvertu EĀDD un tā darbinieku darbības attiecībā uz klasificētas informācijas drošību, aizsardzību un pārredzamību.

(17)  Tiek atgādināts, ka Protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā attiecas uz EĀDD, tā ierēdņiem un citiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas vai nu Civildienesta noteikumi, vai Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība.

(18)  Eiropas Savienība un Eiropas Atomenerģijas kopiena aizvien ir vienota organizatoriska sistēma. Tādēļ ir būtiski nodrošināt Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas ārējo attiecību saskaņotību un ļaut Savienības delegācijām uzņemties Eiropas Atomenerģijas kopienas pārstāvību trešās valstīs un starptautiskās organizācijās.

(19)   Augstajam pārstāvim līdz 2013. gada vidum būtu jāpārskata EĀDD darbība un organizācija, vajadzības gadījumā nākot klajā ar priekšlikumiem šā lēmuma grozīšanai. Šādi grozījumi būtu jāpieņem ne vēlāk kā 2014. gada sākumā.

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Būtība un darbības joma

1.  Ar šo lēmumu nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (“EĀDD”).

2.  EĀDD, kura galvenā mītne atrodas Briselē, ir Eiropas Savienības funkcionāli autonoma struktūra, kas ir atdalīta no Komisijas un Padomes Ģenerālsekretariāta; šai struktūrai ir tiesībspējas, kas nepieciešamas uzdevumu veikšanai un mērķu sasniegšanai.

3.  EĀDD atrodas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (“Augstā pārstāvja”) pakļautībā.

4.  EĀDD ietilpst centrāla administrācija un Savienības delegācijas trešās valstīs un starptautiskās organizācijās.

2. pants

Uzdevumi

1.  EĀDD atbalsta Augsto pārstāvi pilnvaru izpildē, kā izklāstīts jo īpaši LES 18. un 27. pantā:

2.  EĀDD palīdz Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam un Komisijai pildīt to attiecīgos uzdevumus ārējo attiecību jomā.

3. pants

Sadarbība

1.  EĀDD atbalstīs un sadarbosies ar dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem, kā arī ar Padomes Ģenerālsekretariātu un Komisijas dienestiem,▌ lai nodrošinātu konsekvenci dažādajās Savienības ārējās darbības jomās, kā arī starp šīm un citām Savienības politikas jomām.

2.  EĀDD un Komisijas dienesti, pildot savus attiecīgos uzdevumus, savstarpēji apspriežas par visiem jautājumiem, kas attiecas uz Savienības ārējo darbību, izņemot jautājumus, kuri ir KDAP jomā. EĀDD piedalās sagatavošanas darbā un procedūrās, kas saistīti ar aktiem, ko šajā jomā sagatavo Komisija. Šo punktu īsteno saskaņā ar LES V sadaļas 1. nodaļu un saskaņā ar LESD 205. pantu.

3.  EĀDD var noslēgt dienesta līmeņa vienošanos ar attiecīgiem Komisijas dienestiem, Padomes Ģenerālsekretariātu vai citiem Eiropas Savienības birojiem vai starptautiskām struktūrām.

4.  EĀDD sniedz atbilstošu atbalstu un sadarbojas ar citām Savienības iestādēm un struktūrām, jo īpaši ar Eiropas Parlamentu. Arī EĀDD var izmantot šo iestāžu un struktūru – attiecīgā gadījumā arī aģentūru – atbalstu un sadarbību. EĀDD iekšējais revidents sadarbosies ar Komisijas iekšējo revidentu, lai nodrošinātu revīzijas politikas saskaņotību, jo īpaši saistībā ar Komisijas atbildību par darbības izdevumiem. Bez tam EĀDD saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1073/1999 sadarbojas ar Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF). Tas jo īpaši steidzami pieņem minētajā regulā paredzēto lēmumu par iekšējo izmeklēšanu noteikumiem un nosacījumiem. Kā paredzēts regulā, saskaņā ar valstu noteikumiem dalībvalstis un iestādes sniedz vajadzīgo atbalstu, lai ļautu OLAF darbiniekiem pildīt pienākumus.

4. pants

Centrālā administrācija

1.  EĀDD pārvalda izpildu ģenerālsekretārs, kas darbosies Augstā pārstāvja pakļautībā. Izpildu ģenerālsekretārs veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu netraucētu EĀDD darbību, tostarp tā administratīvu un budžeta pārvaldību. Izpildu ģenerālsekretārs nodrošina efektīvu centrālās administrācijas visu struktūrvienību, kā arī Savienības delegāciju koordināciju.

2.  Izpildu ģenerālsekretāram palīdz divi ģenerālsekretāra vietnieki.

3.  EĀDD centrālo administrāciju organizē ģenerāldirektorātos. Tajos jo īpaši ietilpst:

Ir jāievēro šo struktūru specifika, kā arī to funkciju un pieņemšanas darbā īpatnības un darbinieku statuss.

Ir jānodrošina pilnīga visu EĀDD struktūru koordinācija.

4.  Augstais pārstāvis saskaņā ar Padomes Lēmuma 2009/908/ES (2009. gada 1. decembris), ar ko paredz pasākumus, lai īstenotu Eiropadomes lēmumu par Padomes prezidentūru un par Padomes darba sagatavošanas struktūru vadību (5), II pielikumā izklāstīto kārtību izraugās Padomes sagatavošanas struktūru priekšsēdētājus; šīs struktūras vada Augstā pārstāvja pārstāvis, tostarp Politikas un drošības komitejas priekšsēdētājs.

5.  Augsto pārstāvi un EĀDD vajadzības gadījumā atbalsta Padomes Ģenerālsekretariāts un attiecīgās Komisijas struktūrvienības. Šajā sakarā EĀDD, Padomes Ģenerālsekretariāts un attiecīgās Komisijas struktūrvienības var izstrādāt dienesta līmeņa vienošanos.

5. pants

Savienības delegācijas

1.  Augstais pārstāvis, ▌vienojoties ar Padomi un Komisiju, pieņem lēmumu par delegācijas izveidi vai slēgšanu.

2.  Katra Savienības delegācija darbojas delegācijas vadītāja pakļautībā.

Delegācijas vadītāja pakļautībā ir visi delegācijas darbinieki neatkarīgi no to statusa; tāpat viņš ir atbildīgs par visām viņu darbībām. Viņš atskaitās Augstajam pārstāvim par delegācijas darba vispārējo vadību un par Savienības visu darbību koordinēšanas nodrošināšanu.

Delegāciju personālā ietilpst EĀDD darbinieki un – kad tas atbilst Savienības budžeta izpildei un tām Savienības politikas jomām, kuras nav EĀDD kompetencē, – Komisijas darbinieki.

3.  Delegācijas vadītājs saņem norādījumus no Augstā pārstāvja un no EĀDD un būs atbildīgs par to izpildi.

Jomās, kurās Komisija īsteno pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Līgumiem, arī tā var saskaņā ar LESD 221. panta 2. punktu delegācijām sniegt norādījumus, kuru izpilde ir daļa no delegācijas vadītāja kopējās atbildības.

4.  Saskaņā ar Finanšu regulu delegācijas vadītājs, ja to deleģē Komisija, īsteno darbības apropriācijas saistībā ar ES projektiem attiecīgajā trešā valstī.

5.  EĀDD ģenerālsekretārs periodiski izvērtē katras delegācijas darbību; izvērtējums iekļauj finanšu un administratīvo revīziju. Šim mērķim EĀDD ģenerālsekretārs var lūgt atbilstīgo Komisijas struktūrvienību palīdzību. Papildus EĀDD iekšējiem pasākumiem OLAF īsteno savas pilnvaras, proti, veicot krāpšanas apkarošanas pasākumus, saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1073/1999.

6.  Augstais pārstāvis slēdz vajadzīgās vienošanās ar uzņēmēju valsti, starptautisko organizāciju vai attiecīgo trešo valsti. Konkrētāk, Augstais pārstāvis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmējas valstis piešķir Savienības delegācijām, to personālam un viņu īpašumam privilēģijas un imunitātes, kas ir līdzvērtīgas tām, kas noteiktas Vīnes konvencijā (1961. gada 18. aprīlis) par diplomātiskajām attiecībām.

7.  Savienības delegācijas var apkalpot ES iestādes, jo īpaši ▌Eiropas Parlamentu, īstenojot ▌saziņu ar starptautiskajām organizācijām vai trešām valstīm, uz kurām delegācijas ir akreditētas.

8.  Delegācijas vadītājs ir pilnvarots pārstāvēt ES valstī, kurā attiecīgā delegācija ir akreditēta, jo īpaši līgumu noslēgšanas gadījumā, kā arī būt par pusi tiesas procesos.

9.  Savienības delegācijas rīkojas ciešā sadarbībā ar dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem un dalās ar tiem informācijā.

10.  Rīkojoties saskaņā ar LES 35. panta trešo daļu un pēc dalībvalstu lūguma Savienības delegācijas atbalsta dalībvalstis to diplomātiskajās attiecībās un saistībā ar to uzdevumu sniegt konsulāro aizsardzību Savienības pilsoņiem trešās valstīs.

6. pants

Personāls

1.   Lai pielāgotu tos EĀDD vajadzībām, šajā pantā izklāstītos noteikumus, izņemot 2. punktu, atbilstīgi LESD 336. pantam piemēro, neskarot Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus (“Civildienesta noteikumi”) un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (CEOS), tostarp grozījumus, kas izdarīti šajos noteikumos.

2.  EĀDD personālu veido Eiropas Savienības ierēdņi un citi darbinieki, tostarp dalībvalstu diplomātisko dienestu darbinieki, kas norīkoti kā pagaidu darbinieki(6).

Uz šiem darbiniekiem attiecas Civildienesta noteikumi un CEOS.

3.  Vajadzības gadījumā EĀDD atsevišķos gadījumos var izmantot ierobežotu skaitu specializētu norīkotu valsts ekspertu (NVE).

Augstais pārstāvis pieņem noteikumus, kuri ir līdzvērtīgi noteikumiem, kas izklāstīti Padomes Lēmumā 2003/479/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2007/829/EK (2007. gada 5. decembris) (7), saskaņā ar kuriem NVE tiek nodoti EĀDD rīcībā, lai tie sniegtu specializētas zināšanas.

4.  EĀDD darbinieki veic savus pienākumus un rīkojas vienīgi Savienības interesēs. Neskarot 2. panta 1. punkta trešo ievilkumu, 2. panta 2. punktu un 5. panta 3. punktu, viņi nelūdz un nepieņem norādījumus ne no vienas valdības, iestādes, organizācijas vai personas, izņemot EĀDD, vai ne no vienas struktūras vai personas, izņemot Augsto pārstāvi. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 11. panta otro daļu EĀDD personāls nedrīkst pieņemt nekāda veida maksājumus no jebkāda cita avota ārpus EĀDD.

▌

5.  Pilnvaras, kas ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iestādei, kura veic darbinieku iecelšanu, un kas ar CEOS piešķirtas iestādei, kura ir tiesīga slēgt līgumus, piešķirs Augstajam pārstāvim, kurš šīs pilnvaras var deleģēt Eiropas Ārējās darbības dienesta iekšienē.

6.  Pieņemšana darbā EĀDD notiek, balstoties uz nopelniem, vienlaikus nodrošinot pienācīgu ģeogrāfisku un dzimumu līdzsvaru. Starp EĀDD darbiniekiem jābūt pamatoti pārstāvētiem visu ES dalībvalstu pilsoņiem. Šis jautājums tiek risināts, arī veicot 2013. gadā paredzēto pārskatīšanu, attiecīgā gadījumā tostarp ierosinot īpašus papildu pasākumus, kas ļautu novērst iespējamo līdzsvara trūkumu.

7.  Eiropas Savienības ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem no dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem ir vienādas tiesības un pienākumi un pret viņiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme, jo īpaši attiecībā uz tiesībām ar vienlīdzīgiem nosacījumiem ieņemt visus amatus. Uzticot pienākumus visās Eiropas Ārējās darbības dienesta īstenoto darbību un politikas jomās, nedrīkst būt nekādu atšķirību starp pagaidu darbiniekiem no valstu diplomātiskajiem dienestiem un Eiropas Savienības ierēdņiem. Atbilstīgi Finanšu regulas noteikumiem dalībvalstis atbalsta Savienību to finanšu saistību īstenošanā, kas izriet no jebkādas atbildības saskaņā ar Finanšu regulas 66. pantu, kura attiecas uz pagaidu darbiniekiem no dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem.

8.  Augstais pārstāvis izveido EĀDD darbinieku atlases procedūras, kuras īsteno pārredzami, pamatojoties uz kandidātu nopelniem, ar mērķi izraudzīties spējīgākos, efektīvākos un uzticamākos darbiniekus, vienlaikus nodrošinot pienācīgu ģeogrāfisku un dzimumu līdzsvaru un to, ka EĀDD ir atbilstoši pārstāvēti visu ES dalībvalstu valstspiederīgie. Dalībvalstu, Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas pārstāvji tiek iesaistīti darbinieku darbā pieņemšanas procedūrās saistībā ar brīvajām EĀDD amata vietām. ▌

9.  EĀDD sasniedzot pilnu komplektāciju, darbiniekiem no dalībvalstīm, kas minēti 2. punkta pirmajā daļā, vajadzētu veidot vismaz trešdaļu no visiem Eiropas Ārējās darbības dienesta AD līmeņa darbiniekiem. Līdzīgi pastāvīgiem ES ierēdņiem vajadzētu veidot vismaz 60 % no visiem EĀDD AD līmeņa darbiniekiem, tostarp dalībvalstu diplomātisko dienestu darbiniekiem, kas ir kļuvuši par pastāvīgiem ES ierēdņiem atbilstīgi Civildienesta noteikumiem. Katru gadu Augstais pārstāvis iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par amata vietu aizpildījumu Eiropas Ārējās darbības dienestā.

10.  Augstais pārstāvis apstiprina noteikumus par mobilitāti, lai nodrošinātu EĀDD darbiniekiem augstu mobilitātes pakāpi. Īpašu kārtību piemēro 4. panta 3. punkta trešajā ievilkumā minētajiem darbiniekiem. Principā visiem EĀDD darbiniekiem būtu periodiski jāstrādā Savienības delegācijās. Augstais pārstāvis šajā sakarā pieņem attiecīgus noteikumus.

11.  Saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktu noteikumiem katra dalībvalsts garantē saviem ierēdņiem, kuri ir kļuvuši par EĀDD pagaidu darbiniekiem, ka, beidzoties darba termiņam EĀDD, viņi tiks nekavējoties atjaunoti amatā. Šāds darba termiņš saskaņā ar pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 50.b panta noteikumiem nepārsniedz astoņus gadus, ja vien izņēmuma apstākļos un dienesta interesēs tas netiek pagarināts ilgākais par diviem gadiem.

ES ierēdņi, kuri strādā EĀDD, ir tiesīgi kandidēt uz amatiem iestādē, kurā tie sākotnēji strādāja, ar tādiem pašiem noteikumiem kā iekšējiem kandidātiem.

12.  Ir jāveic darbības, lai EĀDD darbiniekiem nodrošinātu pienācīgas vispārējas mācības, īpaši pamatojoties uz jau esošām valstu un ES praksēm un struktūrām. Šajā sakarā Augstais pārstāvis gada laikā no šā lēmuma stāšanās spēkā veic attiecīgus pasākumus.

7. pants

Pārejas noteikumi attiecībā uz darbiniekiem

1.  Attiecīgās Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas struktūrvienības un nodaļas, kas uzskaitītas šā lēmuma pielikumā, tiek pārceltas uz Eiropas Ārējās darbības dienestu. Ierēdņi un pagaidu darbinieki, kuri ieņem amatu kādā no struktūrvienībām vai nodaļām, kas uzskaitītas šā lēmuma pielikumā, tiek pārcelti darbā Eiropas Ārējās darbības dienestā. Tas mutatis mutandis attiecas uz līgumdarbiniekiem un vietējo personālu, kas piešķirts šādām struktūrvienībām un nodaļām. Darbā Eiropas Ārējās darbības dienestā ar viņu dalībvalsts iestāžu piekrišanu tiek pārcelti arī tie norīkotie valstu eksperti, kuri strādā šajās struktūrvienībās vai nodaļās.

Minētā pārcelšana stājas spēkā 2011. gada 1. janvārī.

Atbilstīgi civildienesta noteikumiem, pārceļot darbā Eiropas Ārējās darbības dienestā, Augstais pārstāvis ieceļ katru darbinieku amatā tajā kategorijā, kas atbilst attiecīgā darbinieka pakāpei.

2.  Šā lēmuma spēkā stāšanās dienā notiekošās darbā pieņemšanas procedūras amatiem, kuri tiek pārcelti uz EĀDD, paliek spēkā − tās tiek turpinātas un pabeigtas Augstā pārstāvja vadībā saskaņā ar attiecīgajiem amata sludinājumiem un spēkā esošajiem Civildienesta noteikumiem un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību.

8. pants

Budžets

1.  Kredītrīkotāja pilnvaras attiecībā uz Eiropas Savienības vispārējā budžeta EĀDD sadaļu tiek deleģētas saskaņā ar Finanšu regulas 59. pantu. Augstais pārstāvis pieņem iekšējus noteikumus attiecībā uz administratīvā budžeta pozīciju pārvaldību. Darbības izdevumi paliek budžeta Komisijas iedaļā.

2.  EĀDD īsteno savas pilnvaras saskaņā ar Finanšu regulu, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, tam piešķirto apropriāciju robežās.

3.  Izstrādājot EĀDD administratīvo izdevumu tāmes, Augstais pārstāvis apspriedīsies attiecīgi ar attīstības politikas komisāru un kaimiņattiecību politikas komisāru saistībā ar viņu pārstāvētajām jomām.

4.  Atbilstīgi LESD 314. panta 1. punktam EĀDD izstrādā izmaksu tāmes nākamajam finanšu gadam. Komisija apvieno šīs tāmes budžeta projektā, kurā var būt ietvertas dažādas tāmes. Komisija var grozīt budžeta projektu, kā tas noteikts LESD 314. panta 2. punktā.

5.  Lai nodrošinātu budžeta pārskatāmību Savienības ārējo darbību jomā, Komisija kopā ar ES budžeta projektu nosūtīs budžeta lēmējinstitūcijai darba dokumentu, kurā plaši aprakstīti visi izdevumi, kas saistīti ar Savienības ārējām darbībām.

6.  Uz EĀDD attiecas budžeta izpildes apstiprinājuma procedūra, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantā un Finanšu regulas 145.-147. pantā. Šajā sakarā EĀDD pilnībā sadarbosies ar iestādēm, kas iesaistītas izpildes procedūrā, un attiecīgā gadījumā sniegs papildu vajadzīgo informāciju, tostarp piedaloties konkrēto struktūru sanāksmēs.

9. pants

Ārējās darbības instrumenti un plānošana

1.  Komisija ir atbildīga par ES ārējās sadarbības programmu pārvaldību, neskarot Komisijas un EĀDD lomu plānošanā, kā tas izklāstīts turpmākajos punktos.

2.  Augstais pārstāvis nodrošina ES ārējās darbības vispārēju politisku koordināciju, nodrošinot vienotību, konsekvenci un efektivitāti, izmantojot jo īpaši šādus ārējās palīdzības instrumentus:

3.  Jo īpaši EĀDD, pamatojoties uz minētajos instrumentos noteiktajiem politikas mērķiem, sniedz ieguldījumu instrumentu plānošanas un pārvaldības ciklā. Eiropas Ārējās darbības dienestam ir pienākums sagatavot šādus Komisijas lēmumus par stratēģiskajiem, daudzgadu posmiem visā plānošanas ciklā:

Saskaņā ar 3. pantu visā šo instrumentu plānošanas un īstenošanas ciklā Augstais pārstāvis un EĀDD strādās, sadarbojoties ar attiecīgajiem Komisijas locekļiem un dienestiem, neskarot 1. panta 3. punktu. Visus lēmumu priekšlikumus sagatavos, ievērojot Komisijas procedūras, un iesniegs Komisijai, lai tā pieņemtu lēmumu.

4.  Attiecībā uz Eiropas Attīstības fondu un attīstības sadarbības instrumentu visus priekšlikumus, tostarp tos, kuros paredzētas izmaiņas pamatnoteikumos, un 3. punktā minētos plānošanas dokumentus, kopīgi sagatavos attiecīgi EĀDD un Komisijas dienesti par attīstības politiku atbildīgā komisāra uzraudzībā un pēc tam kopīgi ar Augsto pārstāvi iesniegs Komisijā lēmuma pieņemšanai.

Attiecīgais Komisijas dienests par attīstību atbildīgā komisāra vadībā sagatavos tematiskās programmas, izņemot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, kā arī instrumentu sadarbībai kodoldrošības jomā un to stabilitātes instrumenta daļu, kas minēta 2. punkta septītajā ievilkumā, kuras, vienojoties ar Augsto pārstāvi un citiem attiecīgajiem komisāriem, iesniegs komisāru kolēģijai.

5.  Attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu visus priekšlikumus, tostarp tos, kuros paredzētas izmaiņas pamatnoteikumos, un 3. punktā minētos plānošanas dokumentus, kopīgi sagatavos attiecīgi EĀDD un Komisijas dienesti par kaimiņattiecību politiku atbildīgā komisāra uzraudzībā un pēc tam kopīgi ar Augsto pārstāvi iesniegs Komisijā lēmuma pieņemšanai.

6.  Darbības, kas veiktas saskaņā ar KĀDP budžetu, stabilitātes instruments, izņemot 2. punkta septītajā ievilkumā minēto daļu, instruments sadarbībai ar industrializētām valstīm, saziņa un publiskā diplomātija, kā arī vēlēšanu novērošanas misijas ir Augstā pārstāvja/EĀDD pārraudzībā. Komisija ir atbildīga par to finansiālu īstenošanu Augstā pārstāvja vadībā, kurš ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (8). Par īstenošanu atbildīgā Komisijas struktūrvienība atrodas vienās telpās ar EĀDD.

10. pants

Drošība

1.  Augstais pārstāvis pēc apspriešanās ar komiteju, kas minēta Padomes Lēmumā 2001/264/EK, lemj par EĀDD drošības noteikumiem un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka EĀDD efektīvi pārvalda riskus savam personālam, materiālajiem līdzekļiem un informācijai un ka tas pilda savus pienākumus attiecībā uz pienācīgu rūpību. Šādus noteikumus piemēro visiem EĀDD darbiniekiem un visiem Savienības delegāciju darbiniekiem neatkarīgi no to administratīvā statusa vai iestādes, kurā tie sākotnēji strādāja.

2.  Līdz 1. punktā minētā lēmuma pieņemšanai:

3.  Eiropas Ārējās darbības dienestā būs par drošības jautājumiem atbildīga nodaļa, kurai palīdzēs dalībvalstu kompetentie dienesti.

4.  Augstais pārstāvis veiks visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai Eiropas Ārējās darbības dienestā īstenotu drošības noteikumus, jo īpaši attiecībā uz klasificētas informācijas aizsardzību un pasākumiem, kas jāveic gadījumā, ja EĀDD personāls neievēro drošības noteikumus. Šajā nolūkā EĀDD lūgs padomu Padomes Ģenerālsekretariāta Drošības birojam, kā arī attiecīgiem Komisijas un dalībvalstu dienestiem.

11. pants

Piekļuve dokumentiem, arhīvi un datu aizsardzība

1.  EĀDD piemēro noteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Augstais pārstāvis pieņem lēmumu par EĀDD īstenošanas noteikumiem.

2.  EĀDD ģenerālsekretārs kārto iestādes arhīvu. No Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas pārcelto struktūrvienību attiecīgie arhīvi tiek pārcelti uz Eiropas Ārējās darbības dienestu.

3.  EĀDD gādā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi atbilstīgi noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti. Augstais pārstāvis pieņem lēmumu par EĀDD īstenošanas noteikumiem.

12. pants

Nekustamais īpašums

1.  Padomes Ģenerālsekretariāts un attiecīgie Komisijas dienesti veic visus vajadzīgos pasākumus, lai 7. pantā minētā pārcelšana iekļautu arī to Padomes un Komisijas ēku nodošanu Eiropas Ārējās darbības dienestam, kas vajadzīgas tā darbībai.

2.  Par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem nekustamo īpašumu nodod EĀDD centrālās administrācijas un Savienības delegāciju rīcībā, kopīgi lemj Augstais pārstāvis un attiecīgi Padomes Ģenerālsekretariāts un Komisija.

13. pants

Nobeiguma noteikumi

1.  Augstais pārstāvis, Padome, Komisija un dalībvalstis ir atbildīgi par šā lēmuma īstenošanu un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai to nodrošinātu.

2.  Augstais pārstāvis vēlākais līdz 2011. gada beigām sniegs Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojumu par EĀDD darbību. Šajā ziņojumā jo īpaši pievēršas 5. panta 3. un 10. punkta un 9. panta noteikumu īstenošanai.

3.  Augstais pārstāvis līdz 2013. gada vidum veic EĀDD darbības un organizācijas pārskatu, kurā inter alia pievērsīsies arī 6. panta 8. un 11 punkta noteikumu īstenošanai. Vajadzības gadījumā minētajam pārskatam pievieno attiecīgus priekšlikumus par to, kā grozīt šo lēmumu. Šādā gadījumā Padome, saskaņā ar LES 27. panta 3. punktu un ņemot vērā minēto pārskata ziņojumu, šo lēmumu pārskatīs, taču ne vēlāk kā 2014. gada sākumā.

4.  Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā. Lēmuma noteikumi par finanšu pārvaldību un darbinieku pieņemšanu darbā stājas spēkā tikai pēc tam, kad ir pieņemti vajadzīgie grozījumi Civildienesta noteikumos un Finanšu regulā un apstiprināts budžeta grozījums. Lai nodrošinātu veiksmīgi pāreju, Augstais pārstāvis, Padomes Ģenerālsekretariāts un Komisija noslēgs vienošanās un apspriedīsies ar dalībvalstīm.

5.  Vēlākais vienu mēnesi pēc šā lēmuma stāšanās spēkā Augstais pārstāvis iesniegs Komisijai EĀDD darbības ieņēmumu un izdevumu tāmi, tostarp štatu sarakstu, lai tā varētu iesniegt budžeta grozījuma projektu.

6.  Šo lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē, […]

Padomes vārdā‐

Priekšsēdētājs

PIELIKUMS

STRUKTURVIENIBAS UN NODALAS, KURAS PAREDZETS PARCELT UZ EĀDD(9)

Turpmāk sniegts visu to administratīvo vienību saraksts, kuras vienkopus pārcels uz EĀDD. Tas neskar ne tās papildu vajadzības un resursu piešķiršanu, ko noteiks EĀDD izveides vispārējā budžeta sarunās, ne arī lēmumus par atbilstīga tāda personāla nodrošināšanu, kas ir atbildīgs par atbalsta funkcijām, un saistīto vajadzību noslēgt dienesta līmeņa vienošanos starp Padomes Ģenerālsekretariātu un Komisiju, un EĀDD.

1.  PADOMES ĢENERĀLSEKRETARIĀTS

Turpmāk minēto struktūrvienību un nodaļu personālu vienkopus pārcels uz EĀDD, izņemot nelielu personāla skaitu, kas saskaņā ar 2. panta 1. punkta otro ievilkumu veic Padomes Ģenerālsekretariāta ierastos uzdevumus, un izņemot turpmāk norādītās dažas konkrētās funkcijas.

Politikas vienība

EDAP un krīžu pārvarēšanas struktūras

·  Krīžu pārvarēšanas un plānošanas direktorāts (CMPD)

·  Civilās plānošanas un īstenošanas centrs (CPĪC)

·  Eiropas Savienības Militārais štābs (ESMŠ)

o ESMŠ ĢD tiešajā pakļautībā esošās struktūrvienības

o Koncepciju un spēju direktorāts

o Izlūkošanas direktorāts

o Operāciju direktorāts

o Loģistikas direktorāts

o Sakaru un informācijas sistēmu direktorāts

·  ES Situāciju centrs (SITCEN)

Izņēmums:

·  SITCEN personāls, kas atbalsta Drošības akreditācijas iestādi

E ģenerāldirektorāts

·  Vienības, kas atrodas ģenerāldirektora tiešā pakļautībā

·  Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, un Apvienoto Nāciju Organizācijas direktorāts

·  Rietumbalkānu, Austrumeiropas un Vidusāzijas direktorāts

·  Masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas jautājumu direktorāts

·  KĀDP jomas parlamentāro jautājumu direktorāts

·  Ņujorkas Sadarbības koordinācijas birojs

·  Ženēvas Sadarbības koordinācijas birojs

Ģenerālsekretariāta ierēdņi, kas norīkoti darbā pie Eiropas Savienības īpašajiem pārstāvjiem un KDAP misijās

2.  KOMISIJA (TOSTARP DELEGĀCIJAS)

Turpmāk minēto struktūrvienību un nodaļu personālu vienkopus pārcels uz EĀDD, izņemot nelielu personāla skaitu, kas turpmāk minēti kā izņēmumi.

Ārējo attiecību ģenerāldirektorāts

·  Attiecīgie hierarhijas amati un tiem tieši pakārtotie palīgdarbinieki

·  A direktorāts (Krīžu platforma un politikas koordinācija KĀDP)

·  B direktorāts (Daudzpusējas attiecības un cilvēktiesības)

·  C direktorāts (Ziemeļamerika, Austrumāzija, Austrālija, Jaunzēlande, EEZ, EBTA, Sanmarīno, Andora un Monako)

·  D direktorāts (Eiropas kaimiņattiecību politikas koordinācija)

·  E direktorāts (Austrumeiropa, Dienvidkaukāza reģions un Vidusāzijas republikas)

·  F direktorāts (Tuvie Austrumi, Vidusjūras dienvidu reģions)

·  G direktorāts (Latīņamerika)

·  H direktorāts (Āzija (izņemot Japānu un Koreju))

·  I direktorāts (Centrālo biroju resursi, informācija un iestāžu attiecības)

·  K direktorāts (Ārējais dienests)

·  L direktorāts (Stratēģija, koordinācija un analīze)

·  Austrumu partnerības darba grupa

·  Relex-1 vienība (revīzija)

Izņēmumi:

·  Personāls, kas ir atbildīgs par finanšu instrumentu pārvaldību

·  Personāls, kas ir atbildīgs par delegāciju personāla algu un pabakstu izmaksu

Ārējais dienests

·  Visi delegāciju vadītāji un delegāciju vadītāju vietnieki un tiem tieši pakārtotie palīgdarbinieki

·  Visas politiskās nodaļas vai vienības un to darbinieki

·  Visas informācijas un sabiedriskās diplomātijas nodaļas un to darbinieki

·  Visas administrācijas nodaļas

Izņēmumi

·  Personāls, kas atbild par finanšu instrumentu īstenošanu

Attīstības ģenerāldirektorāts

·  D direktorāts (ĀKK II – Rietumāfrika un Centrālāfrikas reģions, Karību jūras reģions un aizjūras zemes un teritorijas (AZT)), izņemot AZT jautājumu darba grupu

·  E direktorāts (Āfrikas rags, Āfrikas dienvidu un austrumu reģioni, Indijas okeāna reģions un Klusā okeāna reģions)

·  - CI vienība (ĀKK I – Palīdzības plānošana un pārvaldība) – personāls, kas ir atbildīgs par plānošanu

·  C2 vienība (Visas Āfrikas jautājumi un iestādes, pārvaldība un migrācija) – personāls, kas ir atbildīgs par attiecībām ar visu Āfriku kopumā

·  Attiecīgie hierarhijas amati un tiem tieši pakārtotie palīgdarbinieki

PIELIKUMS

Augstās pārstāves (10) deklarācija par politisko atbildību

Augstā pārstāve (AP) veidos attiecības ar Eiropas Parlamentu, pamatojoties uz konsultāciju, informēšanas un ziņošanas pienākumiem, ko iepriekš atbilstīgi likumdošanas pilnvarām pildīja agrākais ārējo attiecību komisārs, bijušais Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kā arī – rotējošā Padomes prezidentvalsts. Vajadzības gadījumā minētos pienākumus pielāgos, ņemot vērā Parlamenta politiskās kontroles funkcijas un Augstā pārstāvja pienākumu pārskatīšanu, kā izklāstīts Līgumos un atbilstīgi LES 36. pantam.

Šajā sakarā

1.  KĀDP jomā atbilstīgi LES 36. pantam AP apspriedīsies ar Eiropas Parlamentu par šīs politikas būtiskajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli. Jebkāda viedokļu apmaiņa pirms pilnvaru un stratēģiju apstiprināšanas KĀDP jomā notiks piemērotā formā, kas atbildīs pārrunāto jautājumu nozīmīgumam un konfidencialitātei. Šajā sakarā tiks padziļināta prakse rīkot apvienotas apspriežu sanāksmes ar Ārlietu komitejas biroju un Budžeta komiteju. Minētajās sanāksmēs sniegtā informācija jo īpaši būs saistīta ar KĀDP īstenošanas posmā un sagatavošanas posmā esošām misijām, kuras finansē no ES budžeta. Vajadzības gadījumā papildus regulārām sanāksmēm var rīkot vēl citas apvienotas apspriežu sanāksmes. EĀDD dalība (visās sanāksmēs) papildus Politikas un drošības komitejas pastāvīgajam priekšsēdētājam ietvers arī augstākās amatpersonas, kas ir atbildīgas par politiku.

2.  To pārrunu rezultātus, kuras Eiropas Parlaments un Komisija risina par pamatnolīgumu attiecībā uz sarunām par starptautiskiem nolīgumiem, AP mutatis mutandis piemēros nolīgumiem, kas ietilpst viņas darbības jomā gadījumos, kad vajadzīga Parlamenta piekrišana. Eiropas Parlamentu atbilstīgi LESD 218. panta 10. punktam nekavējoties un pilnīgi informē visos procedūras posmos, tostarp par nolīgumiem, kas noslēgti KĀDP jomā.

3.  AP turpinās padziļināta dialoga praksi un paziņos par visiem dokumentiem attiecībā uz finanšu instrumentu stratēģiskās plānošanas posmiem (izņemot Eiropas Attīstības fondu). To pašu piemēro visiem konsultatīvajiem dokumentiem, ko sagatavošanas posmā iesniegušas dalībvalstis. Šī prakse neskar iznākumu sarunās par to, kā piemēro LESD 290. pantu par deleģētiem aktiem un kāda ir tā darbības joma.

4.  Turpinās izmantot esošo sistēmu par konfidenciālas informācijas sniegšanu attiecībā uz KDAP misijām un operācijām (izmantojot EP Īpašo komiteju EDAP jomā, kura izveidota ar 2002. gada Iestāžu nolīgumu). Pēc Ārlietu komitejas priekšsēdētāja lūguma un vajadzības gadījumā – EP priekšsēdētāja lūguma AP var arī citiem deputātiem nodrošināt piekļuvi citiem dokumentiem KĀDP jomā, ja tiem informācija ir jāzina un tiem atbilstīgi spēkā esošiem noteikumiem ir veikta pienācīga drošības pārbaude attiecībā uz klasificētiem dokumentiem, ja šāda piekļuve ir vajadzīga, lai pildītu iestāžu funkcijas. AP šajā sakarā pārskatīs un vajadzības gadījumā ierosinās pielāgot noteikumus, kas ir spēkā attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu piekļuvi klasificētiem dokumentiem un informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā (2002 IIA EDAP). Pirms tiek veikti pielāgojumi, AP pieņems lēmumu par pārejas pasākumiem, ko viņa uzskata par vajadzīgiem, lai atbilstīgi izraudzītiem un informētiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri pilda iestāžu funkcijas, ļautu vieglāk piekļūt minētajai informācijai.

5.  AP apstiprinās Eiropas Parlamenta lūgumus uz viedokļu apmaiņu (kas atšķirsies no uzklausīšanas) Ārlietu komitejā pirms stāšanās amatā aicināt visus delegāciju vadītājus, kuri tikko iecelti amatā tajās valstīs un organizācijās, kuras Parlaments uzskata par stratēģiski svarīgām. To pašu piemēros attiecībā uz ESĪP. Viedokļu apmaiņas notiks veidā, par ko tiks panākta vienošanās ar AP un kas atbildīs apspriežamo tematu nozīmīgumam un konfidencialitātei.

6.  Gadījumos, kad Augstā pārstāve nevarēs piedalīties Eiropas Parlamenta plenārsēžu debatēs, viņa pieņems lēmumu par aizstāšanu, ko veiks kādas ES iestādes loceklis, kas būs vai nu komisārs jautājumos, kuri vai nu pilnīgi, vai galvenokārt ietilpst Komisijas pārziņā, vai Ārlietu padomes loceklis jautājumos, kas pilnīgi vai galvenokārt ietilpst KĀDP jomā. Attiecībā uz pēdējo minēto šo aizstāšanu atbilstīgi Padomes reglamenta 26. pantam veiks vai nu rotējošās prezidentvalsts, vai prezidentvalstu trijotnes pārstāvis. Eiropas Parlaments tiks informēts par Augstās pārstāves lēmumu attiecībā uz viņas aizstājēju.

7.  AP sekmēs delegāciju vadītāju, ESĪP, KĀDP misiju vadītāju un augstāko EĀDD amatpersonu dalību attiecīgās parlamentārajās komitejās un apakškomitejās, lai regulāri sniegtu informāciju.

8.  Atbilstīgi iepriekš izklāstītajam 4. punktam un ņemot vērā ikvienu Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu pārskatīšanu, EP Īpašā komiteja EDAP jomā, kura izveidota ar 2002. gada Iestāžu nolīgumu, turpinās nodrošināt informāciju par dalībvalstu finansētām militārām KDAP operācijām.

9.  Notiks apspriedes ar Eiropas Parlamentu par vēlēšanu novērošanas misiju izvēli un plānošanu un turpmākajiem pasākumiem pēc tām, ievērojot Parlamenta budžeta kontroles tiesības attiecībā uz atbilstīgo finansēšanas instrumentu, t.i. Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu. ES galveno novērotāju iecelšana notiks, apspriežoties ar Vēlēšanu koordinēšanas grupu, un to veiks laicīgi pirms vēlēšanu novērošanas misijas sākšanas.

10.  AP aktīvi piedalīsies gaidāmajās apspriedēs par to, lai atjauninātu esošos pasākumus saistībā ar KĀDP finansējumu, kā izklāstīts 2006. gada Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu, pamatojoties uz pienākumiem, kas saistīti ar 1. punktā izklāstītajiem jautājumiem. Jauno budžeta procedūru, kura ieviesta ar Lisabonas Līgumu, pilnībā piemēros KĀDP budžetam. AP arī centīsies panākt lielāku KĀDP budžeta pārredzamību, tostarp iekļaujot iespēju budžetā apzināt nozīmīgākās KDAP misijas (piemēram, esošās misijas Afganistānā, Kosovā un Gruzijā), tajā pat laikā saglabājot budžetā elastību un vajadzību nodrošināt jau iesākto misiju darbības turpināšanu.

Augstās pārstāves deklarācija Eiropas Parlamenta plenārsēdē par EĀDD centrālās administrācijas pamatorganizāciju

AP izveidos EĀDD dienestus un funkcijas, kas vajadzīgas, lai izpildītu tā uzdevumus un lai stiprinātu ES spējas veikt konsekventas ārējas darbības, izvairoties no dublēšanās. Vajadzības gadījumā viņa nodrošinās, ka budžeta lēmējinstitūcijai tiek iesniegti atbilstīgi priekšlikumi.

Dienesti un funkcijas laika gaitā tiks pielāgoti, ņemot vērā jaunas prioritātes un notikumu attīstību.

Krīžu pārvarēšana un miera uzturēšana – KDAP struktūras būs daļa no EĀDD tādā veidā, kā vienojusies Eiropadome 2009. gada oktobrī un kā paredzēts lēmumā par EĀDD. Attiecīgajā struktūrā paredzēts integrēt atbilstīgās Komisijas vienības, kas nodarbojas ar krīžu pārvarēšanu un miera uzturēšanu.

Augstā pārstāve nodrošinās, ka attiecīgās Komisijas vienības, kas pārceltas uz EĀDD un kas nodarbojas ar krīžu pārvarēšanas plānošanu un programmu izstrādi, ar konfliktu novēršanu un miera uzturēšanu, kā arī KDAP struktūras strādās ciešā sadarbībā un sinerģijā, abas – atbilstīgā struktūrā tiešā viņas atbildībā un vadībā. Tas, protams, neskar politikas konkrēto būtību, it īpaši politikas starpvaldību un Kopienas mēroga būtību.

Tiešā Augstās pārstāves atbildībā un vadībā tiks nodrošināta pilnīga koordinācija starp visiem EĀDD dienestiem, it īpaši starp KDAP struktūrām un pārējiem attiecīgajiem EĀDD dienestiem, ievērojot minēto struktūru specifiku.

AP nodrošinās vajadzīgās koordinācijas izveidi starp ES Īpašajiem pārstāvjiem un attiecīgajām EĀDD nodaļām.

AP augstu prioritāti piešķirs cilvēktiesību un labas pārvaldības veicināšanai visā pasaulē, kā arī veicinās to iekļaušanu visās ārpolitikas jomās, visā EĀDD. Galvenajā mītnē un mezgla punktos visās atbilstīgajās Savienības delegācijās būs cilvēktiesību un demokrātijas struktūra, kuras uzdevums būs pārraudzīt cilvēktiesību stāvokli un veicināt ES cilvēktiesību politikas mērķu efektīvu realizāciju.

(1) Padomes 2004. gada 23. februāra Regula (EK, Euratom) Nr. 401/2004, ar ko sakarā ar Kipras, Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas pievienošanos ievieš pagaidu pasākumus Eiropas Kopienu ierēdņu iecelšanai amatā (OV L 67, 5.3..2004., 1. lpp.) (2) OV… (3) OV… (4) OV… (5) OV L 322, 9.12.2009., 28. lpp. (6) Civildienesta noteikumu 98. panta 1. punkta otrās daļas redakcija būs šāda: “Iecēlējiestāde no 2013. gada 1. jūlija izskata arī citu iestāžu ierēdņu pieteikumus, nedodot priekšroku nevienai no šīm kategorijām.” (7) OV L 327, 13.12.2007., 10. lpp. (8) Komisija sagatavos deklarāciju par to, ka Augstajam pārstāvim būs vajadzīgās pilnvaras šajā jomā pilnīgā saskaņā ar Finanšu regulu. (9) Cilvēkresursus, kurus pārcels, visus finansē no daudzgadu finanšu shēmas izdevumu 5. kategorijas (Administrācija). (10) Šajā deklarācijā termins “Augstais pārstāvis” aptver visus uzdevumus, kurus veic Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kas ir arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu padomes priekšsēdētājs, neskarot konkrētos pienākumus, kas tam jāpilda atkarībā no attiecīgajiem uzdevumiem.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Kosovas integrācijas procesu Eiropas Savienībā

P7_TA(2010)0281 B7-0409/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pēc Eiropadomes sanāksmes 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos pieņemtos prezidentvalsts secinājumus, kuros izteikts solījums visām Rietumbalkānu valstīm, ka tās varēs pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2009. gada 7. decembra sanāksmes secinājumus, kuros uzsvērts, ka, nenonākot pretrunā ar dalībvalstu viedokli par Kosovas statusu, tai būtu arī jārada iespēja izmantot iespējamās vīzu režīma atcelšanas perspektīvu, ja ievēroti visi nosacījumi, kā arī aicinot Komisiju veidot strukturētu pieeju, lai tuvinātu Kosovas iedzīvotājus Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. februāra Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā, EULEX KOSOVO, kas grozīta ar Padomes 2009. gada 9. jūnija Vienoto rīcību 2009/445/KĀDP,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. februāra Vienoto rīcību 2008/123/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības īpašo pārstāvi Kosovā, un Padomes 2010. gada 25. februāra Lēmumu 2010/118/KĀDP, ar ko pagarina pilnvaras Eiropas Savienības Īpašajam pārstāvim Kosovā,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā” (COM(2009)0533) un tām pievienoto Komisijas 2009. gada progresa ziņojumu par Kosovu un pētījumu “Kosova(1) ‐ Eiropas perspektīvas īstenošana' (COM(2009)0534),

–  ņemot vērā EP un Kosovas parlamenta 2009. gada 7. aprīļa otrās kopīgās sanāksmes un EP un Kosovas parlamenta 2010. gada 23. jūnija trešās kopīgās sanāksmes ieteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. marta rezolūciju par Kosovas nākotni un Eiropas Savienības lomu(2) un Eiropas Parlamenta 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Kosovu un ES lomu(3),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju 1244 (1999),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1244/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas(4), un jo īpaši tās I pielikumu, kurā juridiskās skaidrības un drošības dēļ tika iekļauta atsauce uz personām, kas dzīvo Kosovā (saskaņā ANO DP rezolūciju 1244 (1999)),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2008. gada 8. oktobra rezolūciju (A/RES/63/3), kurā tā prasa Starptautiskajai Tiesai sniegt konsultatīvu atzinumu par to, vai neatkarības vienpusējā pasludināšana, ko veica Kosovas pašpārvaldes pagaidu iestādes, atbilst starptautiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Komisijas 2009. gada paplašināšanās stratēģijas dokumentu attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, Islandi un Turciju(5),

–  ņemot vērā ANO īpašā sūtņa galīgo ziņojumu par Kosovas turpmāko statusu un 2007. gada 26. marta Vispārējo priekšlikumu Kosovas statusa noregulējumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Rietumbalkānu reģionālā stabilitāte un šo valstu integrācija ES ir Eiropas Savienības prioritātes; tā kā šīs prioritātes var tikt saglabātas tikai tad, ja runa ir par reālu perspektīvu visu šā reģiona valstu dalībai Eiropas Savienībā;

B.  tā kā starptautiskā kopiena allaž ir aizstāvējusi daudznacionālu un daudzreliģiju valstu ilgtspējību Rietumbalkānos, pamatojoties uz demokrātijas, iecietības un kultūru daudzveidības vērtībām;

C.  tā kā Serbijas, Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Melnkalnes pilsoņi kopš 2009. gada 19.decembra ir varējuši bez vīzām ieceļot ES un tādas pašas iespējas drīzumā būs arī Albānijas un Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem; tā kā Kosovas iedzīvotājus nevar norobežot un izolēt no citiem reģiona iedzīvotājiem un tādēļ vīzu režīma atcelšanas procesu vajadzētu sākt nekavējoties, ja vien ir ievēroti visi vajadzīgie kritēriji;

D.  tā kā Starptautiskajai Tiesai ir pieprasīts sniegt konsultatīvu atzinumu par to, vai neatkarības vienpusējā pasludināšana, ko veica Kosovas pašpārvaldes pagaidu iestādes, atbilst starptautiskajām tiesībām un tā kā Starptautiskā Tiesa vēl nav nākusi klajā ar saviem secinājumiem;

E.  tā kā lēmums neiekļaut Kosovu vīzu režīma atcelšanas procesā ir pamatīgā pretrunā ES Kosovas stratēģijai, jo, no vienas puses, tiek sniegta resursu apmēra un personāla skaita ziņā milzīga palīdzība, bet, no otras puses, robežas joprojām ir slēgtas visiem tiem, kuru darbs varētu veicināt attīstību;

1.  ņem vērā Kosovas 2008. gada 17. februāra neatkarības deklarāciju, ko atzinušas 69 valstis; ņem vērā, ka Kosovu kā neatkarīgu valsti atzinušas 22 ES dalībvalstis un nav atzinušas 5 dalībvalstis; mudina dalībvalstis stiprināt to kopējo nostāju attiecībā uz Kosovu, lai ES politika darbotos efektīvāk attiecībā uz visiem Kosovas iedzīvotājiem, paturot prātā mērķi par tās pievienošanos ES; atzinīgi vērtē prezidentvalsts Spānijas uzsvērto konstruktīvo attieksmi pret Kosovu, lai gan Spānija šo valsti nav atzinusi; atzinīgi vērtētu to, ka visas dalībvalstis atzītu Kosovas neatkarību;

2.  uzsver, ka reģionālās stabilizācijas labad ir ļoti svarīgi integrēt visas reģiona valstis Eiropas Savienībā; uzsver, ka izredzes pievienoties ES ir spēcīgs stimuls, lai Kosovā tiktu veiktas nepieciešamās reformas, un aicina veikt praktiskus pasākumus, lai padarītu šīs izredzes reālākas gan valdībai, gan iedzīvotājiem; tādēļ aicina Komisiju iekļaut Kosovu pārbaudes procesā, kuru veic 2011. gada sākumā, lai sagatavotu šo valsti sarunu uzsākšanai par stabilizācijas un asociācijas nolīguma slēgšanu, un nekavējoties sazināties ar Kosovas iestādēm par to, kādi pasākumi veicami, pirms Komisija sagatavo ceļvedi vīzu režīma atcelšanai, un pēc šo pasākumu veikšanas nekavējoties izstrādāt ceļvedi;

3.  konstatē, ka lielākā daļa kaimiņvalstu ir atzinušas Kosovas neatkarību un ka Kosovai ar šīm valstīm ir labas kaimiņattiecības; norāda, ka Kosova ir kļuvusi par Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un citu starptautisku organizāciju locekli;

4.  atkārtoti pauž viedokli, kas izteikts EP 2007. gada 29. marta un 2009. gada 5. februāra rezolūcijās un kas noraida Kosovas sadalīšanas iespēju;

5.  pauž bažas par attiecību attīstību ar Serbiju un uzsver, ka labas kaimiņattiecības ir svarīgs kritērijs gan Serbijas, gan Kosovas un visu pārējo šā reģiona valstu centienos pievienoties ES; saprotot 1999. gada kara radītās emocionālās sekas un to, ka šobrīd Belgradas valdībai nav iespējams oficiāli atzīt Kosovu, tomēr aicina Serbiju pragmatiski raudzīties uz jautājumu par Kosovas statusu; tādēļ atzinīgi vērtē policijas protokola parakstīšanu ar EULEX un aicina pastiprināt sadarbību ar misiju; turklāt aicina Serbiju atturēties no Kosovas dalības bloķēšanas starptautiskās organizācijās un jo īpaši attiecībā uz tās neseno iesniegumu, ko tā iesniedza, lai pievienotos Pasaules Veselības organizācijai; uzsver, ka konflikts ietekmē arī reģionālo tirdzniecību un Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līgumā (CEFTA) noteikto sadarbību, graujot reģiona valstu ekonomiku; aicina visas puses izmantot pragmatisku pieeju, ļaujot Kosovai integrēties reģionā; saistībā ar šo uzsver, ka Starptautiskās Tiesas gaidāmajam konsultatīvajam atzinumam par Kosovas pašpasludinātās valdības pagaidu institūciju vienpusējās Kosovas neatkarības deklarācijas atbilstību starptautisko tiesību normām nevajadzētu kavēt visām iesaistītajām pusēm nepārprotami pašām iesaistīties efektīvā pārrobežu, reģionālā un vietējā sadarbībā visu to iedzīvotāju interešu vārdā, kuri dzīvo Kosovā un ap Kosovu;

6.  atgādina, ka ikvienai valstij, kas vēlas pievienoties ES, ir jāizpilda pievienošanās kritēriji un ka Rietumbalkānu valstu gadījumā stabilizācijas un asociācijas process ir pamats sarunām ar ES; uzsver, ka reģionālā sadarbība ir viens no trijiem svarīgajiem stabilizācijas un asociācijas procesa mērķiem;

7.  uzsver, ka reģionālā integrācija un sadarbība ir būtiska gan Eiropas drošībai un stabilitātei, gan Serbijas un Kosovas attiecību normalizēšanai nepieciešamā labvēlīgā fona radīšanai; uzskata, ka būtu vēlams panākt visaptverošu vienošanos par drošību un sadarbību Rietumbalkānu reģionā;

8.  aicina jo īpaši vietējā līmenī stiprināt Serbijas un Kosovas pārrobežu sadarbību iedzīvotājiem svarīgos jautājumos, piemēram, vides, infrastruktūras un tirdzniecības jomā;

9.  norāda, ka dažas ES dalībvalstis vienpusēji piemēro vīzu režīma atvieglojumus, kamēr astoņas ES dalībvalstis joprojām par vīzām prasa pilnu maksu; aicina ES dalībvalstis un Komisiju pielikt visas pūles, lai ātri pieņemtu vienotas pagaidu atvieglotās procedūras un tādējādi atvieglotu Kosovas iedzīvotājiem ceļošanu, jo īpaši saistībā ar iespējām, kas piedāvātas jaunajā vīzu kodeksā;

10.  atzinīgi vērtē 2009. gada 15. novembra vietējās vēlēšanas kā pirmās vēlēšanas, par kurām politiski atbildīga bijusi Kosovas valdība; atzinīgi vērtē faktu, ka vēlēšanas kopumā noritējušas mierīgi un labā atmosfērā; tomēr uzsver, ka ir ziņots par daudzām nepilnībām; aicina iestādes nekavējoties īstenot starptautiskās sabiedrības ieteikumus, tostarp vajadzīgās izmaiņas vēlēšanu likumā, lai noskaidrotu, kuros jurisdikcijas līmeņos izskatāmas sūdzības, un skaidri sadalītu kompetences starp Centrālo vēlēšanu komisiju un Sūdzību un apelācijas komisiju, atjauninātu vēlētāju sarakstus, kā arī nodrošinātu vēlētāju konsekventu izglītošanu; uzsver politiskās gribas izšķirīgo nozīmi, lai virzītu šīs reformas un sauktu pie atbildības tos, kuri atbildīgi par nelikumībām vēlēšanu laikā, ņemot vērā, ka tuvojas vispārējās vēlēšanas;

11.  izsaka nožēlu, ka Belgrada joprojām atbalsta paralēlās struktūras serbu anklāvos, tādējādi apstrīdot un vājinot jaunizveidoto pašvaldību pilnvaras; aicina Serbiju izvēlēties konstruktīvāku attieksmi un likvidēt šīs struktūras;

12.  atkārtoti uzsver decentralizācijas procesa efektīvas īstenošanas nozīmi un ļoti atzinīgi vērtē to Kosovas serbu, kuri dzīvo uz dienvidiem no Ibaras upes, plašo piedalīšanos pēdējās vēlēšanās, kas ir solis virzībā uz ilgtspējīgas nākotnes veidošanu valstī; mudina valdību pilnībā atbalstīt šo pašvaldību jaunievēlēto vadību, sniedzot pietiekamu finansiālu un politisko palīdzību, lai tās ar Komisijas atbalstu varētu ātri izveidot vajadzīgās struktūras nozīmīgu pakalpojumu sniegšanas uzsākšanai; uzskata, ka efektīvas pašvaldību struktūras ir būtiski svarīgas Kosovas serbu dalībai Kosovas politiskajos procesos un administratīvajās struktūrās; mudina starptautisko sabiedrību atbalstīt attīstības un infrastruktūras projektus, ko ierosina jaunizveidotās pašvaldības; lai izvairītos no paralēlo struktūru sadursmes, jo īpaši izglītības un veselības jomā, aicina valdību ar SCM/ESĪP atbalstu izstrādāt stratēģiju, kā risināt ar šādām struktūrām saistītus jautājumus;

13.  atzinīgi vērtē ES nama izveidi Ziemeļkosovā, bet pauž bažas par stāvokli Kosovas ziemeļos, kur joprojām valda nopietns tiesiskuma trūkums, pieaug radikālo grupu spiediens un pilsoniskās sabiedrības iebiedēšana, kā arī organizētā noziedzība; tādēļ uzsver, ka Padomei jānodrošina tiesiskuma misijas darbība visā Kosovas teritorijā, un lūdz Komisiju padarīt atpazīstamāku tās darbu valsts ziemeļdaļas serbu kopienas labā, tai pat laikā uzsverot visām reāli ieinteresētajām personām, ka vietējā, reģionālā un pārrobežu sadarbība ir vērtīgs ieguvums visiem iedzīvotājiem; tādēļ atzinīgi vērtē komercpreču reģistrāciju pie 1. un 31. vārtiem, kas veicināja nelikumīgas ievešanas pasākumu mazināšanos reģionā, un prasa veikt turpmākus pasākumus, lai atkārtoti ieviestu muitas nodokļu iekasēšanu; pauž bažas par problēmām saistībā ar tiesu iestāžu pašreizējo darbību Mitrovicas reģionā un aicina EULEX, Kosovas valdību un Kosovas serbu kopienas pārstāvjus pabeigt darbu pie nolīguma par tiesas personālu Ziemeļmitrovicā ar Kosovas serbu tiesnešiem un prokuroru; atbalsta plānu no jauna integrēt valsts ziemeļdaļu Kosovas politiskajās un administratīvajās struktūrās un prasa veidot šīs struktūras, pienācīgi ņemot vērā serbu minoritātes delikāto stāvokli, lai uzlabotu un palielinātu valsts pakalpojumus reģionā, kā arī uzlabotu šo reģionu iedzīvotāju dzīves apstākļus, un darot to tā, lai veidotos plaša diapazona pašpārvalde; aicina EULEX censties palielināt tās darbību valsts ziemeļos, jo īpaši veicinot labas attiecības starp etniskajām grupām, tai pat laikā informējot iedzīvotājus par ES darbību un pašreizējo tiesiskuma misiju;

14.  pauž dziļas bažas par 2010. gada 2. jūlijā uz ziemeļiem no Mitrovicas notikušo nāvējošo sprādzienu, kas nogalināja vienu un ievainoja desmit citus cilvēkus, un kas notika demonstrāciju laikā, kas bija vērstas pret pilsoņu pakalpojumu centra atvēršanu, ka arī par 2010. gada 5. jūlija uzbrukumu etnisko serbu pārstāvim Kosovas asamblejā; stingri nosoda visus vardarbības aktus un aicina puses rīkoties atbildīgi; mudina EULEX pielietot visus centienus, lai mazinātu spriedzi un novērstu turpmāko vardarbību un aicina Kosovas policiju, izmantojot EULEX atbalstu, nekavējoši uzsākt padziļinātu un neatkarīgu notikumu izmeklēšanu, lai pārkāpēji tiktu nodoti tiesai;

15.  uzsver ES tiesiskuma misijas (EULEX) nozīmi gan ilgtspējīgā attīstībā, iestāžu konsolidācijā un stabilitātē Kosovā, gan ES kā globāla miera veidošanas dalībnieka mērķu sasniegšanā; uzsver EULEX atbildību attiecībā uz tās izpildpilnvarām, kā arī tās pilnvarām uzraudzīt, sniegt padomu un konsultēt; šajā sakarībā mudina EULEX veikt konkrētus pasākumus, lai panāktu progresu augsta līmeņa korupcijas lietu izskatīšanā; atzīst dažās jomās, piemēram, policijas un muitas jomā, panākto progresu, bet uzsver, ka darbs jāpaātrina, lai misijai beidzot būtu taustāmi rezultāti citās jomās, jo īpaši augsta ranga korupcijas, organizētās noziedzības un kara noziegumu lietās; tādēļ atzinīgi vērtē pēdējo EULEX pieeju izskatīt iespējamās korupcijas lietas arī augstākajā valdības un administrācijas līmenī un uzsver, ka šis ceļš ir jāturpina, lai nodrošinātu EULEX darbības ticamību un atpazīstamību; uzsver, ka šajā sakarībā ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību valsts iepirkuma jomai un ka organizētās noziedzības jomā EULEX jāturpina panākt konkrētus rezultātus uz vietas; šajā sakarībā pauž bažas par lielo neizskatīto lietu skaitu, kas radies, ANO Pagaidu pārvaldes misijai Kosovā nododot EULEX negaidīti daudz lietu; uzsver, ka EULEX rīcībā bijis nepietiekams tiesnešu un prokuroru skaits, un aicina dalībvalstis norīkot vajadzīgo ekspertu skaitu vai atļaut slēgt ar tiem līgumus; uzsver to, ka ir svarīgi samazināt birokrātiju EULEX darbā; šajā sakarībā uzsver kompetentas iekšējās pārvaldības, koordinācijas un sadarbības nepieciešamību, lai padarītu misijas darbu efektīvu; uzsver, ka EULEX darbā ir nepieciešama pārredzamība un pārskatatbildība, kā arī jāparāda, ka tā savā darbībā ņem vērā politiskā konteksta delikātais raksturu, lai stiprinātu misijas leģitimitāti iedzīvotāju acīs; turklāt uzsver, ka ir svarīgi uzturēt ciešu saziņu ar Kosovas valdību, iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļiem; mudina EULEX ziņot Kosovas iedzīvotājiem par misijas gūtajiem panākumiem un strādāt pie tā, lai palielinātu uzticību misijai un modri sekotu iedzīvotāju cerībām; atzinīgi vērtē nesen izveidoto Cilvēktiesību izvērtēšanas komisiju, kura nodarbosies ar prasību izskatīšanu no personām, kuras sūdzas, ka EULEX misija, īstenojot savas izpildpilnvaras, ir pārkāpusi viņu cilvēktiesības;

16.  aicina savas kompetentās struktūrvienības, jo īpaši Drošības un aizsardzības apakškomiteju, pastiprināt EULEX rūpīgas pārbaudes un uzraudzību, iespēju robežās sadarbojoties ar Kosovas pilsonisko sabiedrību; tālab aicina Padomi nosūtīt Parlamentam visus EULEX kārtējos un ārkārtas novērtējumus un pārskata ziņojumus;

17.  ņem vērā Serbijas un Kosovas centienus atrast kopš 1998.–1999. gada konflikta bezvēsts pazudušās personas, izmantojot Darba grupu jautājumā par personām, par kurām trūkst ziņu saistībā ar notikumiem Kosovā; uzsver to, cik liela nozīme ir rezolūcijai par šo jautājumu, nodrošinot progresu kopš 1998.–1999. gada konflikta; turklāt norāda, ka apmēram 1862 gadījumos personas joprojām ir bezvēsts prombūtnē, un aicina gan Kosovu, gan Serbiju paplašināt jebkuru iespējamo sadarbību savā starpā, ar SSKK, EULEX un citām struktūrām šo personu meklēšanā;

18.  uzsver, ka 2010. gads ir izšķirošs gan Kosovas valdības, gan visos pārvaldes līmeņos, lai panāktu progresu galveno reformu, piemēram, korupcijas apkarošanas, decentralizācijas un valsts pārvaldes reformu, īstenošanā; uzsver, ka, lai reformu process būtu veiksmīgs, tam jābūt balstītam uz pamatīgām debatēm par tiesību aktu projektiem, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību; turklāt atgādina valdībai, ka īpaša uzmanība jāpievērš tiesību aktu ātrai un efektīvai īstenošanai, bez kā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nevar būt reālas ietekmes uz situāciju Kosovā;

19.  pauž bažas par korupcijas izplatību, kas kopā ar organizēto noziedzību joprojām ir viena no smagākajām problēmām Kosovā, un prasa veikt steidzamus pasākumus tās apkarošanai, uzlabojot tiesisko regulējumu korupcijas apkarošanai, pieņemot korupcijas apkarošanas stratēģiju un rīcības plānu, kā arī aktīvāk sadarbojoties ar visu reģiona valstu policiju un tiesu iestādēm; pauž nopietnas bažas par neseno asinsizliešanu, ko izraisīja nežēlīgs incidents Kosovas robežas tuvumā, un prasa nekavējoties veikt pasākumus, lai novērstu šādus incidentus nākotnē, kā arī izbeigt ieroču tirdzniecību, kas veicina Rietumbalkānu reģiona destabilizāciju; atzinīgi vērtē to, ka Kosovas Īpašā prokurora birojā ir izveidots īpašs korupcijas apkarošanas departaments, bet uzsver, ka departamenta efektīvas darbības nodrošināšanai darbā jāpieņem darbinieki no visām nozaru ministrijām un ka personālam visos gadījumos jābūt nevainojamam; prasa ātri pieņemt tiesību aktu politisko partiju finansēšanas reglamentēšanai, kurā varētu efektīvi un pārredzami reglamentēt partiju finansēšanu, nodrošinot to finanšu pārskatu pilnīgu atklātību;

20.  uzsver to, ka ārkārtīgi svarīga ir tiesu iestāžu un prokuratūras dienesta reforma, kura joprojām ir agrīnā stadijā un kuras mērķis ir nodrošināt tiesnešu un prokuroru neatkarību un profesionālismu, kā arī ļaut atgūt iedzīvotāju uzticību tiesiskumam; tādēļ atzinīgi vērtē ombuda, Augstākās tiesas tiesnešu, valsts prokuratūras prokuroru un Kosovas Īpašā prokurora biroja prokuroru iecelšanu amatā; pauž bažas par to, ka nepietiekama liecinieku aizsardzība joprojām kavē daudzu smagu noziegumu tiesvedību; prasa pieņemt un nekavējoties īstenot Likumu par tiesām un izveidot efektīvu sistēmu liecinieku un tiesnešu aizsardzībai; šajā ziņā mudina EULEX pārstāvjus turpināt atklāti ziņot par problēmām, kas Kosovā joprojām pastāv tiesiskuma jomā;

21.  prasa pielikt vairāk pūļu, lai paātrinātu valsts pārvaldes reformu nolūkā izveidot profesionālu un neatkarīgu civildienestu, ievērojot dzimumu līdzsvaru un pilnībā atspoguļojot Kosovas iedzīvotāju daudzveidīgo etnisko sastāvu; uzsver, ka tādēļ ir jāpieņem un jāīsteno tiesiskais regulējums un ka jāvelta pienācīga uzmanība un jānodrošina finansējums cilvēkresursu attīstībai; pauž bažas par politisku iejaukšanos, ieceļot amatpersonas galvenajos civildienesta posteņos, un prasa pārtraukt šo praksi, kas nopietni pasliktina pārvaldes darbību;

22.  mudina valdību bez politiska spiediena nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un finansiālo un redakcionālo neatkarību, kā arī īpašumtiesību un finansēšanas pārredzamību; prasa ievērot darba tiesības attiecībā uz žurnālistiem, kā arī veikt efektīvus pasākumus izzinošu žurnālistu aizsardzībai pret draudiem; uzsver, ka liela nozīme augstas kvalitātes neatkarīgas informācijas sniegšanā visiem iedzīvotājiem ir sabiedriskai raidorganizācijai, un pauž bažas par ilgstpējīgas finanšu sistēmas trūkumu, lai to nodrošinātu; atzinīgi vērtē valdības ieguldījumus, nodrošinot piekļuvi internetam; mudina valdību padarīt piekļuvi internetam vēl plašāk pieejamu iedzīvotājiem; uzsver to, cik būtiska nozīme ir necenzētai piekļuvei internetam uzņēmējdarbībā un politikā, jo īpaši, lai palielinātu jauniešu dalību vēlēšanu laikā;

23.  prasa rast atbalstu Kosovas parlamenta nostiprināšanai, lai tas varētu efektīvi pildīt savas likumdevēja funkcijas un veikt valsts politisko un budžeta pasākumu demokrātisku pārraudzību; šajā saistībā prasa izveidot ad hoc divpusēju programmu, lai nodrošinātu Kosovas parlamenta administratīvajam personālam iespēju stažēties Eiropas Parlamentā, un aicina ES dalībvalstu parlamentus izveidot divpusējas programmas, lai nodrošinātu Kosovas parlamenta deputātiem un administratīvajam personālam, jo īpaši parlamenta minoritāšu un opozīcijas grupām, apmaiņas un veiktspējas palielināšanas iespēju attiecībā uz parlamenta likumdošanas un kontroles procedūrām;

24.  pauž atzinību Kosovas valdībai par panākumiem, kas gūti, pieņemot tiesību aktus cilvēktiesību aizsardzības jomā, un mudina nekavējoties pieņemt atlikušos tiesību aktus; tomēr konstatē, ka tiesiskā regulējuma īstenošana joprojām ir neapmierinoša un kopējais progress ‐ lēns; prasa īstenot aktīvāku politiku, apkarojot jebkāda veida diskrimināciju (etniskās piederības, reliģijas, seksuālās orientācijas, invaliditātes un citu iemeslu dēļ) un gan valsts, gan vietējā līmenī nodrošinot dzimumu līdzsvaru un minoritāšu aktīvu dalību politiskajā dzīvē un pārvaldes struktūrās; uzsver izglītības nozīmi šajā procesā; aicina valdību nodrošināt minoritātēm skolas viņu valodās, tostarp mācību programmas un mācību grāmatas, kas veicina viņu kultūras un identitātes saglabāšanu, kā arī palīdzēt minoritātēm attīstīt cilvēkresursus;

25.  pauž bažas par augsto vardarbības līmeni ģimenē, sieviešu diskriminēšanu un cilvēku tirdzniecību, jo īpaši meiteņu un sieviešu tirdzniecību seksuālai izmantošanai; prasa aktīvi rīkoties, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību un efektīvi aizsargātu sieviešu un bērnu tiesības;

26.  uzsver, ka bruņotajam konfliktam ir ļoti smagas sekas, kuru rezultātā sabiedrībai ir zudusi ticība miermīlīgai konfliktu noregulēšanai gan starp sociālajām grupām, gan privātajā dzīvē;

27.  uzsver, ka nestabilā politiskā situācija, dažos rajonos notikušie incidenti starp etniskajām grupām un slikti ekonomiskie nosacījumi ir kavējuši bēgļu noturīgu atgriešanos, un prasa veltīt vairāk pūļu viņu situācijas uzlabošanai;

28.  uzsver smago situāciju un diskrimināciju, ar ko nākas saskarties minoritātēm un jo īpaši romiem attiecībā uz piekļuvi izglītībai, mājokļiem, sociālajiem pakalpojumiem un nodarbinātībai; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu slēgt ar svinu piesārņotās nometnes Mitrovicas ziemeļos un pārvietot šajās nometnēs dzīvojošās ģimenes, un prasa nekavējoties īstenot šo iniciatīvu; piekrīt Eiropas Padomes komisāra cilvēktiesību jautājumos paustajām bažām par to, ka Kosova joprojām nav spējīga nodrošināt pienācīgus apstākļus piespiedu kārtā repatriēto romu atkārtotai integrācijai, un mudina dalībvalstis pārtraukt šo praksi; šajā sakarībā ņem vērā Vācijas un Kosovas nolīgumu pakāpeniski repatriēt uz Kosovu 14 000 bēgļu, no kuriem apmēram 10 000 ir romi, un mudina Komisiju aktīvāk izmantot ad hoc palīdzības programmas; aicina valstis, kas piedalās Romu desmitgades iniciatīvā, veicināt Kosovas dalību šajās programmās;

29.  uzsver izglītības izšķirošo nozīmi, gan sniedzot jaunatnei darba tirgū vajadzīgās iemaņas, gan arī veicinot samierināšanos starp etniskajām grupām; tādēļ mudina pakāpeniski ieviest minoritāšu valodu, īpaši serbu valodas, mācīšanu albāņu izcelsmes skolēniem un albāņu valodas mācīšanu visām minoritātēm; atzinīgi vērtē Starptautiskās Biznesa koledžas neseno nodibināšanu Mitrovicā, kas, apliecinot ievērojamu starptautisku ieguldījumu vietējā ekonomikā, piesaista studentus no visām kopienām, rada jauniešiem izredzes, popularizējot uzņēmējdarbību, un iepazīstina jauniešus ar Eiropas profesionālajiem standartiem uzņēmējdarbībā, kā arī vides un valsts pārvaldībā;

30.  uzsver, ka kultūras daudzveidības ievērošana vienmēr ir bijusi Eiropas Savienības centrāls aspekts un ka reliģiskais un kultūras mantojums ir nepieciešams priekšnosacījums mieram un drošībai reģionā; uzsver, ka kultūras mantojuma pienācīga aizsardzība ir svarīga visām Kosovas kopienām; aicina valdību ķerties pie plānotās iestāžu reformas īstenošanas kultūras mantojuma nozarē; uzsver, ka Kultūras mantojuma saraksta pieņemšana ir svarīgs priekšnosacījums tiesību aktu īstenošanai kultūras mantojuma jomā; atzinīgi vērtē Serbu pareizticīgo baznīcas reliģiskā un kultūras mantojuma aizsardzības koordinatora darbību un mudina visas ieinteresētās personas ar to aktīvi sadarboties;

31.  uzsver, ka akadēmiskās izmaiņas jāatbalsta un jāveicina ar programmām, piemēram, Erasmus Mundus, lai Kosovas iedzīvotāji varētu iegūt kvalifikāciju un pieredzi Eiropas Savienībā, kā arī lai tiktu veicināta viņu mijiedarbība ar ES iedzīvotājiem;

32.  aicina iestādes aktīvi atbalstīt pilsonisko sabiedrību un tās iesaistīšanu sociālās un ekonomikas politikas izstrādē, pilnībā atbalstot vārda un biedrošanās brīvību, uzsver pilsoniskās sabiedrības un starptautisko NVO ievērojamo nozīmi etnisko grupu samierināšanā un aicina Komisiju palielināt finansiālo atbalstu šo organizāciju darbam; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību efektīvi iekļaut šos jautājumus Kosovai paredzētajās ikgadējās programmās pirmspievienošanās palīdzības instrumenta ietvaros; atzīmē, ka pastāv laba sadarbība starp personām un jo īpaši sadarbība uzņēmējdarbībā starp dažādu etnisko kopienu privātpersonām un ka Kosovas iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai un starptautiskajai kopienai jāveltī vairāk pūļu, lai atbalstītu vietējos projektus, kuri veicina šā veida sadarbību;

33.  pauž nopietnas bažas par to, ka Kosova joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā un bezdarba līmenis šajā valstī pārsniedz 40 %; uzsver, ka šāds stāvoklis nav ilgtspējīgs un grūto dzīves apstākļu rezultātā sabiedrībā pieaug neapmierinātība; prasa nekavējoties veikt pasākumus, lai uzlabotu sociālo sistēmu efektivitāti attiecībā uz drošības radīšanu neaizsargātiem sabiedrības locekļiem, un turpināt īstenot aktīvu nodarbinātības politiku, lai samazinātu bezdarbu; šajā sakarībā aicina Komisiju pilnībā izmantot pirmspievienošanās palīdzības instrumentu Kosovas sociālās un ekonomiskās attīstības sekmēšanai, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem; aicina ES un dalībvalstis pieņemt pēc iespējas vairāk Kosovas iedzīvotājus kā sezonas darba ņēmējus un nozarēs ar darbaspēka deficītu;

34.  uzskata, ka ekonomiskā attīstība ir galvenais faktors valstij nozīmīgu problēmu risināšanā, turklāt tai ir izšķiroša nozīme sieviešu un minoritāšu stāvokļa uzlabošanā, kā arī attiecību veidošanā starp etniskajām grupām; uzsver lauksaimniecības nozares nozīmi šā mērķa sasniegšanā; atzinīgi vērtē daudzus tiesību aktus, kas šajā jomā tiek izstrādāti, un prasa tos nekavējoties pieņemt; tomēr uzsver, ka jau pieņemtā tiesiskā regulējuma efektīva īstenošana ir priekšnosacījums tam, lai reālā situācija uzlabotos;

35.  uzsver, ka Kosovai vajadzētu izvēlēties attiecīgu ekonomikas politiku, ar kuru tiktu nodrošināta ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme, vides aizsardzība, darbavietu radīšana, kā arī mazināta sociālā atstumtība; aicina Kosovas iestādes uzlabot ekonomisko klimatu ārvalstu ieguldījumiem un pārredzamību tirdzniecības attiecībās;

36.  prasa veikt aktīvus pasākumus enerģētikas jomā, lai nodrošinātu Kosovas attīstībai nepieciešamo energoapgādes drošību; uzsver, ka milzīgās infrastruktūru vajadzības šajā jomā rada iespēju dažādot energoapgādi, iekļaujot ekoloģiskākus avotus, modernizēt un palielināt elektrotīkla energoefektivitāti un ieviest labākās pieejamās tehnoloģijas arī plānotajās termoelektrocentrālēs; prasa nekavējoties slēgt Kosovas A spēkstaciju un pēc iespējas drīz Kosovas B spēkstaciju, nekaitējot valsts enerģijas vajadzībām;

37.  aicina Kosovas iestādes turpināt ieguldījumus atjaunojamās enerģijas jomā un censties izveidot šajā jomā reģionālu sadarbību;

38.  norāda, ka Kosovas transporta politika līdz šim ir bijusi orientēta uz ceļu būvniecību; pauž nožēlu par sabiedriskā transporta, jo īpaši dzelzceļu, slikto stāvokli; aicina Kosovas valdību pilnībā izmantot pirmspievienošanās palīdzības instrumenta līdzekļus, lai attīstītu, uzlabotu un modernizētu dzelzceļu tīklu, kā arī uzlabotu pasažieru un kravas pārvadājumu savienojumus ar robežvalstīm, lai panāktu ilgtspējīgu mobilitāti;

39.  pauž bažas par plaši izplatītajām vides problēmām, kas skārušas zemi, gaisu un ūdeni, un aicina valdību grozīt un īstenot tiesisko regulējumu, lai saskaņotu to ar ES standartiem un padarītu izglītību vides jomā par galveno izglītības elementu;

40.  uzsver, ka ES klātbūtne Kosovā ir jāsaskaņo ar Eiropas Ārējās darbības dienesta attīstību, ES delegāciju izveidi pasaulē un Komisijas Sadarbības biroja pārveidi par ES delegāciju, lai uzlabotu ES darbības Kosovā efektivitāti un koordināciju; ņem vērā, ka pamatojoties uz Eiropas Savienības Kosovas mandātu, Belgradā tika atklāts jauns ES birojs, kas darbojas atsevišķi no pašreizējās ES delegācijas Serbijā;

41.  pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu attiecībā uz pēdējo Eiropas Savienības īpašā pārstāvja Kosovas mandāta paplašināšanu, tostarp būtisku apropriāciju pieaugumu; atgādina, ka, pieņemot jauno iestāžu nolīgumu par budžeta jautājumiem, attiecīgi jārunā par prasībām informēt EP, ņemot vērā Lisabonas līgumu;

42.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai, ES īpašajam pārstāvim / starptautiskajam civilajam pārstāvim Kosovā, Kosovas valdībai un parlamentam, Serbijas valdībai, Starptautiskās koordinācijas grupas locekļiem un ANO Drošības padomei.

(1) ANO DP rezolūcija 1244 (1999). (2) OV C 27 E, 31.1.2008., 207. lpp. (3) OV C 67 E, 18.03.2010., 126. lpp. (4) OV L 336, 18.12.2009., 1. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0097.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Albāniju

P7_TA(2010)0282 B7-0408/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pēc Eiropadomes sanāksmes 2003. gada 19. un 20 jūnijā Salonikos pieņemtos prezidentvalsts secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā” (COM(2009)0533) un tam pievienoto Albānijas 2009. gada progresa ziņojumu (SEC(2009)1337),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/210/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas iekļauti Eiropas partnerībā ar Albāniju, un par Lēmuma 2006/54/EK atcelšanu(1),

–  ņemot vērā ES un Albānijas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas pirmo sanāksmi, kas notika 2010. gada 3. un 4. maijā,

–  ņemot vērā Albānijas un ES Stabilizācijas un asociācijas padomes 2009. gada 18. maija sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmumu 2007/821/EK, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Albānijas Republiku par vīzu izsniegšanas atvieglināšanu(2),

–  ņemot vērā EP un Albānijas parlamenta 2009. gada 19. un 20. marta sešpadsmitajā sanāksmē pieņemtos ieteikumus,

–  ņemot vērā lēmumu biežāk rīkot politisko dialogu ar Albānijas parlamentu, lai apspriestu Stabilizācijas un asociācijas nolīguma stāšanos spēkā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Rezolūciju Nr. 1709(2010) par demokrātisku iestāžu darbību Albānijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropadomes 2006. gada 14. un 15. decembra sanāksmē pieņemtajos secinājumos norādītajā atjaunotajā konsensā par paplašināšanos atkārtoti ir apstiprināts, ka Rietumbalkānu valstu nākotne ir saistīta ar ES;

B.  tā kā izredzes integrēties ES rada impulsu vairāku reformu īstenošanai Rietumbalkānu reģiona valstīs un šīs izredzes vajadzētu konstruktīvi izmantot, lai uzlabotu reģiona iespējas saglabāt mieru un stabilitāti un novērst konfliktus, stiprinātu labas kaimiņattiecības un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību ekonomikas un sociālās jomas vajadzību risināšanas nolūkā; tā kā, lai izredzes par dalību ES kļūtu par realitāti, ir ne vien vienkārši jāpabeidz kāda administratīva vai tehniska procedūra, bet ir nepieciešams pielikt vairāk pūļu, turklāt ir vajadzīga arī patiesa politiska apņemšanās no attiecīgo lēmumu pieņēmēju puses dalībvalstīs;

C.  tā kā Stabilizācijas un asociācijas nolīgums ar Albāniju stājās spēkā 2009. gada 1. aprīlī; tā kā šī valsts 2009. gada 28. aprīlī iesniedza pieteikumu par uzņemšanu ES un 2010. gada 14. aprīlī iesniedza atbildes uz Komisijas pirmspievienošanās anketas jautājumiem; tā kā Komisija pašlaik izstrādā atzinumu par šo jautājumu;

D.  tā kā ikvienas valsts virzība uz pievienošanos ES ir atkarīga no tās centieniem izpildīt Kopenhāgenas kritērijus un ievērot nosacījumus, kas saistīti ar stabilizācijas un asociācijas procesu,

1.  saskaņā ar Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija sanāksmē pieņemtajiem secinājumiem, 2006. gada 11. marta Zalcburgas deklarāciju un attiecīgajiem turpmākajiem Padomes secinājumiem apstiprina pilnīgu atbalstu Albānijas pieteikumam par pievienošanos ES (un visu pārējo Rietumbalkānu reģiona valstu nākotnei ES sastāvā), tiklīdz tā sasniegs noteiktu politiskās stabilitātes un uzticamības līmeni un nodrošināt pilnīgu atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem;

2.  atzīst Albānijas panākumus reformu procesa kontekstā, bet uzsver, ka turpmāk ir nepieciešami vēl lielāki pūliņi, lai konsolidētu demokrātiju un tiesiskumu un nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību;

3.  ar gandarījumu atzīmē, ka Albānija 2010. gada 14. aprīlī ir sniegusi atbildes uz Komisijas anketas jautājumiem saistībā ar atzinuma sagatavošanu par valsts pieteikumu par pievienošanos ES, un vienlaikus uzsver, ka kandidātvalsts virzība uz pievienošanos ES ir atkarīga no šīs valsts spējas nodrošināt atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, kā arī no tādu stabilu iestāžu izveidošanas, kas garantē demokrātiju;

4.  pauž cerību, ka Albānijas valdība un opozīcija skaidri saprot, ka pašreizējo politisko nesaskaņu novēršana ir būtisks priekšnosacījums tam, lai valsts veiksmīgi integrētos Eiropas Savienībā un tiktu uzturētas Albānijas iedzīvotāju cerības saistībā ar Eiropu; atkārtoti norāda uz Ārlietu padomes 2010. gada 14. jūnija sanāksmē pieņemto secinājumu par to, ka ir pats pēdējais laiks rast ilgtspējīgu risinājumu pašreizējai politiskajai krīzei un Albānijas valdība kopā ar opozīciju ir atbildīga par to, lai pārredzami un pilnībā ievērojot Albānijas konstitūciju nekavējoties rastu risinājumus un veidus, kas nepieciešami valsts virzībai uz ES;

5.  pauž nožēlu par politisko krīzi pēc 2009. gada jūnijā notikušajām parlamenta vēlēšanām Albānijā un uzsver, ka pilnībā funkcionējošas reprezentatīvas iestādes (jo īpaši parlaments) ir konsolidētas, demokrātiskas sistēmas balsts, un, tā kā tām ir prioritāra nozīme Eiropas partnerībā, tās ir arī svarīgs politisks kritērijs, kas saistīts ar ES integrāciju; atzinīgi vērtē opozīcijas lēmumu aktīvi iesaistīties Albānijas parlamenta darbā, bet pauž nožēlu par to, ka nav panākta vienprātība par 2009. gada vēlēšanām, lai gan nesen notika ES rīkotas sarunas par šo jautājumu; stingri prasa visām politiskajām pusēm uzņemties pienākumus un iesaistīties konstruktīvā politiskā dialogā, tostarp sarunās par jaunu vēlēšanu likumu, kas nodrošinātu pilnībā pārredzamu vēlēšanu norisi nākamo vēlēšanu laikā; uzsver, ka izeju no šā strupceļa var rast vienīgi tad, ja pilnībā tiek ievērota konstitūcija un pārredzamības principi;

6.  uzskata, ka pēc iespējas drīz būtu jāīsteno pamatvienošanās izveidot parlamenta izmeklēšanas komiteju, kuras uzdevums būtu pārbaudīt 2009. gadā notikušo parlamenta vēlēšanu norisi un kuras priekšsēdētājs un lielākā daļa locekļu pārstāvētu opozīciju un būtu pilnvaroti izmeklēt un pārbaudīt ar vēlēšanām saistītos materiālus; uzsver, ka šai izmeklēšanas komitejai būtu savlaicīgi jāiepazīstina ar saviem secinājumiem, lai parlaments, ņemot vērā komitejas izmeklēšanas rezultātus un EDSO un ODIHR priekšlikumus, varētu pieņemt jaunus tiesību aktus pirms nākamajām vietējām un reģionālām vēlēšanām;

7.  aicina valdības un opozīcijas pārstāvjus piekrist pieņemt vidutāja palīdzību, ja viņi nevar panākt risinājumu bez ārējās palīdzības, un, piemēram, nosūtīt kopīgu aicinājumu Eiropas Padomes un/vai Eiropas Parlamenta pārstāvjiem;

8.  mudina Albānijas iestādes pēc iespējas drīz izstrādāt un īstenot parlamenta reglamenta reformu, kuras pamatā ir vienošanās un ar kuru nodrošinās pārredzamību attiecībā uz administratīviem un finanšu resursiem, augstas kvalitātes tiesību aktus, kuru pamatā ir rūpīga pārbaude, uzlabos parlamenta iespējas veikt pārraudzību un nodrošinās opozīcijai atbilstošas tiesības un pārstāvību parlamenta komitejās un īstenotajās darbībās; aicina abas puses ‐ vairākuma un opozīcijas pārstāvjus ‐ veidot konstruktīvu dialogu, lai nodrošinātu atklātu un pārredzamu likumdošanas procesu, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem nolūkā savlaicīgi pieņemt un apstiprināt svarīgus tiesību aktus, tostarp tiesību aktus, kuru pieņemšanai vajadzīgas 3/5 vairākuma;

9.  atzinīgi vērtē ar vēlēšanu norisi saistītā tiesiskā un administratīvā regulējuma uzlabojumus un atzīmē Venēcijas Komisijas kopīgajā atzinumā par Albānijas Republikas Vēlēšanu kodeksu ietverto vispārējo pozitīvo vērtējumu; turklāt atzīmē, ka saskaņā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) / Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) 2009. gada jūnija vērtējumu parlamenta vēlēšanu norise atbilda lielākajai daļai starptautisko standartu, tomēr uzticēšanās vēlēšanām netika uzlabota; vērš uzmanību uz nepieciešamību pilnībā īstenot ieteikumus, kas ietverti EDSO/ODIHR galīgajā ziņojumā par 2009. gada parlamenta vēlēšanām, un aicina gan Albānijas parlamenta vairākumu, gan opozīciju nekavējoties sākt darbu, lai šos ieteikumus īstenotu pilnībā;

10.  pauž neapmierinātību par to, ka Likumdošanas komitejas sanāksmēs, kas notika pirms Albānijas parlamenta 2010. gada 18. marta plenārsēdes, parlamenta vairākums un opozīcija nespēja vienoties par priekšlikumiem saistībā ar 2009. gada vēlēšanu izmeklēšanas komiteju;

11.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešams panākt partiju vienprātību par ekonomikas, politiskajām un sociālajām reformām, lai uzlabotu Albānijas pilsoņu labklājību un ļautu valstij virzīties uz pievienošanos ES;

12.  atzinīgi vērtē to, ka 2010. gada 27. maijā tika pieņemts Komisijas likumdošanas priekšlikums par vīzu režīma atvieglošanu, un aicina Komisiju pārbaudīt, vai turpmākajos mēnešos tiks izpildīti vēl atlikušie kritēriji, tādējādi veicot priekšdarbus Padomes un Parlamenta apstiprināšanas procesam, lai līdz 2010. gada beigām atceltu vīzu režīmu Albānijas pilsoņiem;

13.  atzinīgi vērtē partiju politisko atbalstu vīzu režīma atcelšanas procesam, kurš pausts Albānijas parlamenta 2010. gada 11. martā pieņemtajā rezolūcijā;

14.  norāda, ka ļoti svarīga ir pati galvenā prioritāte, proti, cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību ievērošana un aizsardzība;

15.  atgādina, ka vienmēr jānodrošina personas datu aizsardzība, nepieļaujot šīs prasības patvaļīgu neievērošanu, un aicina visas iestādes izdot likumus un rīkoties saskaņā ar šo noteikumu;

16.  atzinīgi vērtē tiesu sistēmā sasniegtos panākumus, tomēr uzsver, ka reformu īstenošana vēl joprojām ir sākumstadijā; uzskata, ka tiesu sistēmas reforma, tostarp tiesu nolēmumu izpilde, ir priekšnoteikums, lai Albānija varētu kandidēt uz pievienošanos ES, un uzsver, ka demokrātiskā sabiedrībā varas dalījumam ir liela nozīme; uzsver, ka pārredzama, objektīva un efektīva tiesu sistēma, kas ir neatkarīga no jebkāda politiska vai cita veida spiediena vai uzraudzības, veido tiesiskuma pamatu, un šajā sakarībā prasa steidzami pieņemt visaptverošu ilgtermiņa stratēģiju, tostarp ceļvedi nepieciešamo tiesību aktu un īstenošanas pasākumu pieņemšanai; aicina opozīciju iesaistīties likumprojektu sagatavošanas procesā un pilnībā atbalstīt tiesu sistēmas reformas; turklāt uzsver, ka tiesu sistēma jānodrošina ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem, lai tiesas spētu efektīvi darboties visā valstī; tādēļ sagaida, ka Komisija nāks klājā ar jaunām iniciatīvām par palīdzību, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen notikušo Smago noziegumu tiesas atklāšanu Tirānā;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Konstitucionālā tiesa ir apturējusi lustrācijas likuma īstenošanu un ka likumu pašlaik pārskata; prasa vairāk apspriesties un panākt vienprātību, jo īpaši ar Venēcijas Komisiju, ja tiktu izstrādāts jauns likumprojekts, un uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt konstitucionālo iestāžu neatkarību;

18.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas īstenoti saistībā ar neliela apmēra korupcijas apkarošanu, un jo īpaši integrētā Korupcijas novēršanas rīcības plāna 2010. gadam pieņemšanu; norāda, ka cīņa pret korupciju politiskajā ziņā joprojām ir liela problēma, likumu izpilde un vainīgo saukšana pie atbildības joprojām notiek gausi un ka turpmāk aktīvāk jāīsteno pasākumi, lai labotu situāciju, ka cilvēki, kas vainojami korupcijā, netiek sodīti; uzsver, ka ir nepieciešams izveidot izmeklēšanas un likumpārkāpēju tiesāšanas reģistru, tostarp arī augsta līmeņa korupcijas lietās, un turpināt īstenot jaunākos GRECO ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz to amatpersonu skaita samazināšanu, kuras ir neaizskaramas; atzinīgi vērtē publiskotos stratēģijas dokumentus, lai varētu uzraudzīt to īstenošanā gūtos panākumus; turklāt prasa pieņemt tiesību aktus, lai panāktu pilnīgu pārredzamību jautājumā par politisko partiju finansēšanu;

19.  atzinīgi vērtē plānus dibināt Valsts administrācijas institūtu un aicina veikt turpmākus pasākumus, lai īstenotu valsts pārvaldes reformas stratēģiju un nodrošinātu civildienesta likuma pilnīgu īstenošanu, tostarp izveidojot atbilstošu cilvēkresursu vadības sistēmu; vērš uzmanību uz valsts pārvaldes politizācijas risku, izmantojot nepārredzamas darbā pieņemšanas procedūras, un norāda uz to, ka darbā tiek pieņemti pagaidu darbinieki, pārkāpjot likuma noteikumus, un aicina iestādes pārtraukt šādu praksi un izveidot politiski neitrālu civildienestu, ņemot vērā personas atbilstību amatam, tādējādi arī sekmējot pilsoņu uzticēšanos valsts pārvaldei;

20.  uzsver, ka ārkārtīgi liela nozīme ir valsts un privāto plašsaziņas līdzekļu profesionālismam, neatkarībai un plurālismam, kas ir demokrātijas stūrakmeņi; pauž bažas, ka pārāk maz panākumu ir gūti, lai pabeigtu plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu; prasa iestādēm darīt visu iespējamo, lai pieņemtu un īstenotu tiesisko regulējumu atbilstoši ES standartiem, un nodrošināt plašsaziņas līdzekļu neatkarību no politiskas vai jebkādas cita veida, tostarp izpildvaras, iejaukšanās; pauž bažas par politisko spiedienu uz Valsts radio un televīzijas padomi (NCRT) un aicina attiecīgās iestādes nodrošināt tās neatkarību; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību par plašsaziņas līdzekļu piederību un finansējumu; pauž nožēlu par to, ka nav noteiktas žurnālistu darba tiesības, jo tas traucē veikt šo darbu objektīvi un neatkarīgi, un mudina iestādes veikt atbilstīgus pasākumus, lai labotu šo situāciju; jo īpaši aicina pieņemt tiesību aktus par elektronisko apraidi un pielāgot civilkodeksu tā, lai apmelošana un neslavas celšana vairs netiktu uzskatīta par kriminālpārkāpumu; atzinīgi vērtē to, ka valdība nav noteikusi interneta piekļuves ierobežojumus un mudina valdību padarīt piekļuvi internetam vēl plašāk pieejamu iedzīvotājiem;

21.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots tiesiskais regulējums, lai risinātu organizētās noziedzības problēmu un novērstu šādas noziedzības izpausmes, tostarp nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un narkotiku un cilvēku tirdzniecību; ņem vērā centienus novērst organizēto noziedzību, bet konstatē, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība saistībā ar regulējuma īstenošanu un ka konkrētu rezultātu sasniegšanai ir jāpiešķir visi atbilstošie finanšu un cilvēkresursi; uzsver to, cik liela nozīme ir efektīvai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai un likumpārkāpēju sodīšanai; atzinīgi vērtē lēmumu izveidot starpiestāžu komiteju, kuras priekšsēdētājs būs ministru prezidents un kurā lems par pasākumiem, lai apkarotu organizēto noziedzību un nelegālu tirdzniecību; uzsver, ka, ņemot vērā organizētās noziedzības reģionālo sazarotību, ir nepieciešami lielāki pūliņi, lai paātrinātu policijas un tiesu iestāžu sadarbību ar kaimiņvalstīm, tostarp izveidotu kopīgas robežpatruļas;

22.  uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi un pauž atzinību par to, ka valdība ir veikusi nelielus pasākumus, lai apspriestos ar šīm organizācijām par likumprojektiem un veiktajām reformām; prasa veikt turpmākus pasākumus, lai formalizētu un palielinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos politikas veidošanā un tās īstenošanas un efektivitātes uzraudzīšanā visos līmeņos, tai skaitā pilsoniskās sabiedrības organizāciju un to finansēšanas pārredzamību;

23.  uzsver to, cik svarīgas ir mobilitātes programmas, jo īpaši tās, kas paredzētas jauniešiem, skolotājiem un pētniekiem, un uzskata, ka jāpalielina dalībnieku skaits šādās programmās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas paredzētas, lai Albānijas studentiem sniegtu iespējas studēt ES valstīs;

24.  konstatē, ka, lai gan arodbiedrību pamattiesības ir atzītas Konstitūcijā, arodbiedrību darbību bieži vien pārtrauc un ierobežojumi attiecībā uz streikošanu civildienestā un komunālo pakalpojumu uzņēmumos ir pārāk plaši, lai atbilstu starptautiskajiem standartiem; pauž nožēlu par to, ka valdība nesen ir pārņēmusi arodbiedrību aktīvus; atzinīgi vērtē Konstitucionālās tiesas 2010. gada 22. aprīļa lēmumu pasludināt šo tiesību aktu par Konstitūcijai neatbilstošu un aicina valdību nekavējoties nodot atpakaļ arodbiedrību aktīvus; aicina valdību pilnībā ievērot arodbiedrību tiesības un īstenot visus nepieciešamos tiesiskos pasākumus, lai nodrošinātu visu valsts un privātā sektorā strādājošo tiesības iestāties arodbiedrībās;

25.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas īstenoti, lai palielinātu sieviešu līdzdalību politikā; tomēr uzskata, ka Valsts komiteja līdztiesīgu iespēju jautājumos joprojām darbojas vāji un ka likums par dzimumu līdztiesību lielākoties netiek īstenots; tādēļ uzskata, ka nepieciešami turpmāki pasākumi, lai veicinātu sieviešu iekļaušanos darba tirgū un viņu dalību lēmumu pieņemšanas procesā;

26.  atzinīgi vērtē juridiskās reformas, kas pēdējos gados veiktas, lai aizsargātu personas, kas cietušas no vardarbības ģimenē un cilvēku tirdzniecības; tomēr atzīst, ka tās nav pietiekamas un ka būtu vajadzīgi papildu pasākumi, turklāt pauž nopietnas bažas par to, ka plāsi izplatīta ir vardarbība ģimenē un sieviešu un bērnu tirdzniecība, pakļaujot viņus seksuālai izmantošanai un piespiedu darbam; pauž bažas par to, ka būtiski ir palielinājies ziņojumu skaits par šādiem gadījumiem, tomēr ne vienmēr policija tos rūpīgi izmeklē un netiek izdoti tiesu rīkojumi par aizsardzību; prasa pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, kas aizsargā sievietes un bērnus pret visu veidu vardarbību un pieņemt un īstenot pilnvērtīgu sistēmu viņu aizsardzībai un rehabilitācijai, ietverot tajā visu bērnu un jaundzimušo obligātu un efektīvu reģistrāciju, bezmaksas juridiskās, sociālās un psiholoģiskās palīdzības pilnīgu sniegšanu cietušajiem, sabiedrības izpratnes veidošanas kampaņas, tiesībaizsardzības iestāžu personāla atbilstošu apmācību un patversmju tīkla veidošanu (nodrošinot pietiekami daudz un pietiekami labas kvalitātes patversmes, kuras atbilst vardarbības ģimenē un cilvēku tirdzniecības upuru dažādajām vajadzībām; šajā sakarībā aicina Komisiju palielināt atbalstu Albānijas iestādēm;

27.  atzīst panākumus attiecībā uz minoritāšu aizsardzību un to, ka principā ir jau izveidots atbilstošs institucionālais un tiesiskais regulējums minoritāšu aizsardzībai; tomēr konstatē, ka diskriminācija Albānijā joprojām sagādā problēmas, jo īpaši attiecībā uz iedzīvotāju grupām, kuras ir neaizsargātākas pret diskrimināciju, un dzimumidentitātes un dzimumorientācijas respektēšanu, un ka būtu jāpieliek vairāk pūļu diskriminācijas novēršanā, tostarp jāpalielina sabiedrības informētība; šajā sakarībā ar bažām norāda uz nesen Albānijā notikušo demonstrāciju pret gejiem; uzsver, ka jāpieliek vairāk pūļu, lai izpildītu Eiropas partnerības prioritātes mazākumtautību jautājumos, jo īpaši attiecībā uz mazākumtautību valodu lietošanu, izglītības nodrošināšanu mazākumtautību pārstāvjiem un nediskriminējošu izturēšanos pret visu mazākumtautību pārstāvjiem;

28.  atzinīgi vērtē kriminālkodeksā veiktās izmaiņas attiecībā uz rasistiskiem noziegumiem; atzinīgi vērtē to, ka, sadarbojoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nesen ir pieņemts diskriminācijas novēršanas likums, un aicina to ātri un efektīvi īstenot; īpaši atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota amata vieta neatkarīgam komisāram aizsardzībai pret diskrimināciju, kurš būtu atbildīgs par likuma īstenošanas uzraudzību un sūdzību izmeklēšanu; turklāt uzsver, ka steidzami ir nepieciešami precīzi un ticami statistikas dati, kam ir būtiska nozīme, lai efektīvi īstenotu pret diskrimināciju vērstus pasākumus, un šajā sakarībā vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir veikt 2011. gadā plānoto tautas skaitīšanu saskaņā ar starptautiskiem standartiem, nodrošinot brīvas pašidentifikācijas principa pilnīgu ievērošanu;

29.  prasa pielikt vairāk pūļu, lai uzlabotu romu stāvokli, kuru dzīves apstākļi joprojām ir smagi un kuri izjūt pret sevi vērstu diskrimināciju tādās jomās kā izglītība, sociālā aizsardzība, veselības aprūpe, nodarbinātība un pienācīgu mājokļu pieejamība; šajā sakarībā atzinīgi vērtē valdības rīcības plānu romu integrācijas desmitgadei, bet norāda, ka vietējām pašvaldībām un vietējām kopienām būtu jāuzņemas galvenā loma rīcības plāna īstenošanā un ka tām būtu jāpiešķir atbilstošs budžets, lai šo mērķi realizētu; mudina attiecīgās iestādes īstenot rīcības plānu un regulāri publicēt progresa ziņojumus;

30.  atzīst, ka, pateicoties augstam faktiskā IKP pieaugumam, pēdējos gados ir ievērojami samazinājusies nabadzība; tomēr norāda, ka par spīti progresam ekonomikas jomā liela daļa iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā un ka arī turpmāk ir jācenšas vēl vairāk samazināt nabadzību, jo īpaši lauku apvidos un kalnu teritorijās;

31.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts spīdzināšanas un ļaunprātīgas izturēšanās novēršanā, tostarp ieslodzījuma vietu sistēmā; aicina uzlabot dzīves apstākļus ieslodzījuma vietās, lai nodrošinātu cilvēka cieņai atbilstīgus standartus, un cīnīties pret plaši izplatīto korupciju ieslodzījuma vietu personāla vidū; uzsver nepieciešamību panākt apstākļu uzlabošanu apcietinājuma vietās, ievērojot Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai 2008. gadā sniegtos ieteikumus, un atgādina, ka saskaņā ar ombuda secinājumiem ieslodzīto apcietinājuma apstākļi neatbilst valsts un starptautiskiem cilvēktiesību standartiem un ka ir jācenšas apkarot plaši izplatīto korupciju ieslodzījuma vietu personāla vidū;

32.  uzsver, ka lielākā daļa tiesu neveic psihiski slimo pacientu lietu izskatīšanu pēc savas iniciatīvas, liedzot šiem piespiedu kārtā hospitalizētajiem pacientiem iespēju tikties ar tiesnesi; atgādina par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Dybeku/Albānija un lūdz pārliecināties, ka garīgi slimi ieslodzītie netiek turēti apcietinājumā kopā ar garīgi veseliem ieslodzītajiem;

33.  pauž bažas par bērnu nevajadzīgo ievietošanu bērnu namos nabadzības dēļ un par to, ka joprojām netiek nodrošināta vienlīdzīga izturēšanās pret pilngadīgiem bāreņiem attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālām priekšrocībām, piemēram, mājoklim;

34.  atzīst, ka Albānijai ar kaimiņvalstīm ir labas attiecības, kas ir būtisks ieguldījums stabilitātes saglabāšanā reģionā, un atzinīgi vērtē nesen panāktos uzlabojumus Albānijas un Serbijas attiecībās, kā arī valsts aktīvo līdzdalību tādās reģionālās iniciatīvās kā Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības process, Reģionālās sadarbības padome, Enerģētikas kopiena un Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līgums (CEFTA), Dienvidaustrumu Eiropas transporta novērošanas centrs (SEETO) un sarunas par Transporta kopienas līgumu; uzsver, ka reģionāla pārrobežu sadarbība ir būtiska, risinot tādus jautājumus kā cilvēku tirdzniecība;

35.  ar gandarījumu konstatē, ka Albānijas iniciatīvas atcelt vīzu režīmu ar kaimiņvalstīm ir vērtējams kā pozitīvs pasākums, kas atvieglo cilvēku savstarpējo kontaktēšanos un veicina samierināšanu reģionā; uzskata, ka šādas iniciatīvas būtu jāīsteno vienlaikus ar vīzu režīma atcelšanas procesu attiecībā uz Šengenas valstīm un Rietumbalkānu reģiona valstīm;

36.  izsaka atzinību Albānijai par tās ekonomisko izaugsmi pat pasaules ekonomikas recesijas laikā; tomēr norāda uz tādiem aspektiem kā plaša neoficiālā ekonomika, augsts bezdarba līmenis un nereglamentēts darba tirgus, jo tie var izraisīt nodarbinātības nestabilitāti un būtiski ietekmēt darba ņēmēju tiesības; norāda, ka palielinās budžeta un valsts parāds;

37.  cer, ka pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA) palīdzēs uzlabot Albānijas ekonomisko stāvokli; tomēr norāda, ka IPA finansēšanas programmas jāpapildina ar efektīvu novērtēšanas sistēmu;

38.  uzskata, ka Albānijai jāturpina darbs pie nepieciešamo ekonomikas politiku īstenošanas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, vides aizsardzību un jaunu darbavietu radīšanu; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt makroekonomikas stabilitāti;

39.  norāda, ka jautājumā par īpašumtiesību konsolidēšanu nav panākts pārāk liels progress, kas tādējādi kavē funkcionējoša zemes tirgus attīstību; norāda, ka īpašumu reģistrācijas, valstij piederošas zemes inventarizācijas un iespējamās kompensācijas piešķiršanas procesā joprojām trūkst pārredzamības un tas vēl jāpabeidz, rīkojoties taisnīgi un nediskriminējot mazākumtautību pārstāvjus; aicina turpināt centienus, lai veiktu nekustamā īpašuma reģistrāciju, īpašumu atdošanu to īpašniekiem, nelikumīgās apbūves legalizāciju un kompensāciju piešķiršanu;

40.  atzinīgi vērtē Albānijas iestāžu centienus uzlabot uzņēmējdarbības vidi, vienkāršojot uzņēmumu reģistrācijas un licenču un atļauju saņemšanas procedūras; tomēr uzsver, ka uzņēmējdarbības klimatu Albānijā ir nepieciešams vēl vairāk uzlabot, jo tas joprojām tiek uzskatīts par vienu no nelabvēlīgākajiem Rietumbalkānu reģionā; aicina novērst daudzās nepilnības, piemēram, attiecībā uz procedūrām par zemes īpašumtiesību iegūšanu, līgumu izpildi, vājo valsts pārvaldi un augsto korupcijas līmeni;

41.  paturot prātā, ka nozīmīgu Albānijas ekonomikas daļu veido kaimiņvalstīs dzīvojošo emigrantu sūtītie pārskaitījumi, uzsver nepieciešamību turpināt darbu pie valsts politikas izstrādes un nepieciešamību pēc ieguldījumiem, lai uzlabotu infrastruktūru jomās, kuras ir svarīgas ilgtspējīgas ekonomikas attīstībai un sociālai kohēzijai, tostarp izglītības, veselības aprūpes, tieslietu, transporta un lauksaimniecības jomās;

42.  uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš energoapgādes drošības nodrošināšanai un enerģijas avotu dažādošanai, vienlaikus uzlabojot energoefektivitāti, un atgādina par nepieciešamību gūt turpmākus panākumus 2005. gada Energoefektivitātes likuma īstenošanā; vērš īpašu uzmanību uz Albānijas ievērojamo potenciālu attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem un prasa pielikt vairāk pūļu, lai tos turpinātu pilnveidot, paturot prātā, ka valsts energoapgādes sistēmas lielākā daļa vēl tikai tiek izstrādāta; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunos projektus hidroenerģētikas nozarē un aicina pielikt lielākas pūles attiecībā uz projektu izstrādi saules un vēja enerģijas ražošanas jomā; norāda, ka ieguldījumi enerģijas ražošanā no atjaunojamiem enerģijas avotiem rada izaugsmes un nodarbinātības iespējas vietējā un reģionālā mērogā;

43.  saistībā ar 2007. gadā izsludināto atomelektrostacijas būvniecības projektu Albānijā uzsver kodoldrošības un aizsardzības pret radiāciju sevišķo nozīmi; šajā sakarībā norāda, ka Albānija vēl nav parakstījusi Konvenciju par kodoldrošību un Kopīgo konvenciju par izlietotas kodoldegvielas un radioaktīvu atkritumu apsaimniekošanas drošību;

44.  mudina Albānijas valdību attīstīt atjaunojamos enerģijas avotus, uzlabot atkritumu apsaimniekošanas politikas īstenošanu un pilnveidot ekoloģiski ilgtspējīgu tūrismu, lai saglabātu valsts skaisto dabas un arhitektūras mantojumu;

45.  pauž bažas par sabiedriskā transporta, jo īpaši dzelzceļa, slikto stāvokli; aicina Albānijas valdību pilnīgi izmantot IPA līdzekļus, lai attīstītu, uzlabotu un modernizētu dzelzceļu tīklu un uzlabotu gan personu, gan kravas pārvadājumu līnijas ar robežvalstīm;

46.  aicina gūt lielākus panākumus vides aizsardzības jomā gan pilsētās, gan laukos, pilnībā īstenot vides tiesību aktus un panākt ciešāku reģionālo sadarbību, lai sekmētu vides ilgtspēju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nolīgumu par Prespas parka aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību, ko parakstīja Albānija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika un Grieķija, kā arī Komisija;

47.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Albānijas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 1. lpp. (2) OV L 334, 19.12.2007., 84. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par stāvokli Kirgizstānā

P7_TA(2010)0283 RC-B7-0419/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kirgizstānu un Vidusāziju un jo īpaši 2005. gada 12. maija un 2010. gada 6. maija rezolūciju,

–  ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes Gēteborgas sanāksmē 2001. gadā pieņemto ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton 2010. gada 11. jūnija paziņojumu par jaunām sadursmēm Kirgizstānā un 2010. gada 28. jūnija paziņojumu par konstitucionālo referendumu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā pašreizējā EDSO priekšsēdētāja īpašā sūtņa, ANO īpašā pārstāvja un ES īpašā pārstāvja Kirgizstānā 2010. gada 16. jūnija kopīgo paziņojumu par stāvokli Kirgizstānā,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 21.–22. jūnija sanāksmē pieņemto ES stratēģiju jaunām partnerattiecībām ar Vidusāziju,

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2010. gada 14. jūnija progresa ziņojumu Eiropadomei par ES stratēģijas attiecībā uz Vidusāziju īstenošanu,

–  ņemot vērā ES un Kirgizstānas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1999. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienas Reģionālās stratēģijas dokumentu par palīdzību Vidusāzijai laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2010. gada 11. jūnijā uzliesmoja vardarbīgas sadursmes Kirgizstānas dienvidu pilsētās Ošā un Džalalabatā, stāvoklim arvien sāasinoties, līdz, saskaņā ar ziņojumiem, 2010. gada 14. jūnijā simtiem bruņotu vīru ieņēma ielas, šāva civiliedzīvotājus, dedzināja veikalus, izvēloties savus upurus pēc etniskās piederības;

B.  tā kā saskaņā ar Kirgīzijas varas iestāžu datiem sadursmēs dzīvību ir zaudējuši aptuveni 300 cilvēki, bet ir paustas bažas, ko tostarp paudusi arī pagaidu valdības vadītāja Roza Otunbajeva, ka patiesais bojā gājušo skaits varētu būt daudz lielāks; tā kā vairāk nekā 2000 cilvēku ir guvuši ievainojumus vai nonākuši slimnīcās un daudzi cilvēki joprojām ir pazuduši bez vēsts;

C.  tā kā tiek lēsts, ka vardarbības dēļ 300 000 cilvēki ir pārvietojušies valsts iekšienē un 100 000 ir meklējuši glābiņu Uzbekistānā; tā kā Uzbekistānas valdība ar starptautisko organizāciju atbalstu sniedza bēgļiem humāno palīdzību, bet 2010. gada 14. jūnijā slēdza robežu ar Kirgizstānu, par iemeslu minot to, ka ir izsmeltas bēgļu uzņemšanas iespējas;

D.  tā kā pagaidu valdība šajā teritorijā noteica ārkārtas stāvokli un drošības spēki nevarēja nodrošināt situācijas kontroli; tā kā pagaidu prezidentes Rozas Otunbajevas lūgumi Krievijas prezidentam Medvedjevam un Kolektīvās drošības līguma organizācijai pēc militāra atbalsta kārtības atjaunošanai līdz šim ir tikuši noraidīti; tā kā ir iesniegts pieprasījums pēc starptautiskiem policijas spēkiem un to patlaban izskata EDSO;

E.  tā kā ES ir nepārprotami ieinteresēta, lai Kirgizstānā valdītu miers, demokrātija un ekonomiska labklājība; tā kā ES ir uzņēmusies saistības, jo īpaši ar tās Stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju, būt reģiona valstu partnerei; tā kā nekavējoties ir vajadzīgs daudz lielāks starptautisks atbalsts, un tas, kā ES reaģēs, skaidri parādīs vai tā ir uzticama kā partnere;

F.  tā kā Komisija ir piešķīrusi 5 miljonus eiro ārkārtas medicīniskā atbalsta sniegšanai, humānai palīdzībai, nepārtikas produktiem, krīzes skarto cilvēku aizsardzībai un psiholoģiskam atbalstam; tā kā salīdzinājumam ‐ ANO ir lūgusi pēc 71 miljona ASV dolāru neatliekamajai palīdzībai;

G.  tā kā 2001. gadā pieņemtajā Gēteborgas programmā, kā arī tai sekojošos dokumentos ES ir atzinusi, cik svarīga ir konfliktu novēršana, un ņemot vērā pašreizējo situāciju Kirgizstānā ‐ prasa teoriju piemērot praksē;

H.  tā kā 2010. gada 27. jūnijā pietiekami mierīgos apstākļos notikušajā referendumā, kurā bija vērojama liela vēlētāju aktivitāte, vairāk nekā 90 % vēlētāju apstiprināja jauno konstitūciju, kurā tiek līdzsvarotas parlamenta un prezidenta pilnvaras, apstiprināja Rozu Otunbajevu pagaidu prezidentes amatā līdz 2011. gada 31. decembrim, kā arī apstiprināja konstitucionālās tiesas atlaišanu; tā kā parlamenta vēlēšanas ir plānotas 2010. gada 10. oktobrī;

I.  tā kā Vidusāzijas valstīm ir daudzas kopīgas problēmas, piemēram, nabadzība un nopietni draudi cilvēku drošībai, tā kā nepieciešams nostiprināt demokrātiju, labu pārvaldību un tiesiskumu; tā kā nepieciešams atjaunot un izvērst reģionālo sadarbību, lai izstrādātu kopēju pieeju problēmām un izaicinājumiem reģionā; tā kā reģionālajiem un starptautiskajiem dalībniekiem ir jācenšas panākt daudz vienotāku pieeju reģiona problēmām un izaicinājumiem;

J.  tā kā ES vienmēr ir jāpilda savas saistības cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanas jomā, ko tā pauž savos nolīgumos ar trešām valstīm, un ar saskaņotiem politikas virzieniem jāveicina demokrātiskās reformas, tādējādi reģionā vairojot uzticēšanos tai;

1.  ir dziļi nobažījies par traģiskajām, vardarbīgajām sadursmēm Kirgizstānas dienvidos un izsaka līdzjūtību visām cietušo ģimenēm;

2.  nosoda Dienvidkirgizstānā nesen uzliesmojušo vardarbību; pauž nožēlu par zaudētajām dzīvībām un izsaka cerību, ka Kirgizstānas konfliktu būs iespējams noregulēt miermīlīgā ceļā, balstoties uz demokrātijas principiem un tiesiskumu un ievērojot cilvēktiesības;

3.  aicina pagaidu valdību veikt uzticamu, objektīvu un neatkarīgu šo notikumu izmeklēšanu, ar starptautisko dalībnieku iespējamu atbalstu, lai sauktu vainīgos pie atbildības;

4.  aicina pagaidu varas iestādes darīt visu, kas ir to spēkos, lai valstī atjaunotu normālu stāvokli un radītu visus nepieciešamos apstākļus tam, lai bēgļi un iekšzemē pārvietotās personas varētu labprātīgi un ar cieņu atgriezties savās mājās; mudina vietējās varas iestādes pieņemt efektīvus uzticību nostiprinošus pasākumus un uzsākt patiesu dialogu ar visām Dienvidkirgizstānas etniskajām kopienām, lai tādējādi izvērstu īstenas samierināšanās procesu;

5.  šajā sakarā aicina Komisiju sadarbībā ar starptautiskām organizācijām palielināt humanitāro palīdzību un, sadarbojoties ar Kirgizstānas varas iestādēm un citiem līdzekļu devējiem, sākt īstermiņa un vidēji ilga termiņa izpostīto mājokļu atjaunošanas programmas, zaudētās iedzīves atjaunošanas un rehabilitācijas projektus, lai radītu labvēlīgus apstākļus tam, ka mājās atgriežas bēgļi un valsts iekšienē pārvietotās personas, šajā sakarā vērš uzmanību uz to, cik nozīmīgi ir vietējie attīstības projekti;

6.  vērš uzmanību uz to, ka nepieciešams liela mēroga starptautisks atbalsts atjaunošanas, stabilizācijas un samierināšanas centieniem Dienvidkirgizstānā, un šajā sakarā vērš uzmanību uz to, ka 2010. gada 27. jūlijā Biškekā plānotā donoru sanāksme būtu laba iespēja izveidot pamatu šādam atbalstam;

7.  uzsver, ka līdzās humānās palīdzības sniegšanai, ir nepieciešami centieni stabilizēt situāciju un mazināt ievērojamo risku, ka vardarbība varētu uzliesmot no jauna, apdraudot mieru un drošību arī citviet Fergānas ielejā, kura atrodas gan Uzbekistānas, gan Kirgizstānas, gan Tadžikistānas teritorijā;

8.  aicina būtiski palielināt ES humānās palīdzības apjomu cilvēkiem, kuri cietuši no nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Dienvidkirgizstānā, kā arī vispusīgi izmantot stabilitātes instrumentu;

9.  uzskata, ka arī ilgtermiņā būs nepieciešama ES iesaistīšanās Dienvidkirgīzijas problēmu risināšanā lielākā mērā; atkārto savu aicinājumu Komisijai sagatavot priekšlikumus par attīstības sadarbības instrumenta līdzekļu pārdali, nodrošinot, lai ES būtu labi sagatavota, reaģējot uz jauno situāciju Kirgizstānā; atkārtoti apliecina, ka ES Vidusāzijas politikā jākoncentrējas uz cilvēku drošības aspektiem;

10.  aicina augsto pārstāvi/priekšsēdētāja vietnieci un dalībvalstis aktīvi atbalstīt EDSO policijas misijas izvietošanu, kā arī nodrošināt dalību tajā, lai novērst jaunus vardarbības uzliesmojumus, stabilizētu situāciju vardarbības skartajās pilsētās, aizsargātu upurus un visneaizsargātākos cilvēkus un veicinātu bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu atgriešanos;

11.  atzīmē to, ka konstitucionālais referendums 2010. gada 27. jūnijā Kirgizstānā noritēja pietiekami mierīgos apstākļos; uzsver, ka atgriešanās pie konstitucionālas kārtības un tiesiskuma ir absolūti būtiska, lai valstī panāktu stāvokļa nostabilizēšanos ilgtermiņā; uzsver, ka nākamajām parlamenta vēlēšanām (kuras pašlaik plānotas 2010. gada oktobrī) būtu jādod konstitucionālais pamats tādai valdībai, kam būtu gan spēcīga leģitimitāte, gan plašs atbalsts no tautas puses; tādēļ aicina Kirgizstānas varas iestādes nekavējoties un apņēmīgi veikt pasākumus, lai pirms gaidāmajām parlamenta vēlēšanām novērstu EDSO un ODIHR konstatētās būtiskās nepilnības; cer ar nākamo Kirgizstānas parlamentu izveidot spēcīgas starpparlamentārās attiecības;

12.  pauž bažas par ziņojumiem, ka Kirgizstānā ir apcietināti cilvēktiesību aktīvisti un prasa nekavējoties viņus atbrīvot; aicina Kirgizstānas varas iestādes darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka cilvēktiesību aktīvisti var netraucēti darīt savu darbu ‐ veicināt un aizsargāt cilvēktiesības;

13.  uzsver, ka Kirgizstānas, tās kaimiņvalstu, Krievijas, Ķīnas, ES, ASV, EDSO un pārējās starptautiskās sabiedrības kopīgajās interesēs un kopīgajā atbildībā ir novērst destabilizāciju un aicina visas iesaistītās puses rast sinerģijas;

14.  pauž bažas par to, ka demokratizācijas process Kirgizstānā ir saistīts ar grūtībām, kas, acīmredzot, ir skaidrojams ar Kirgizstānas pagaidu valdības ietekmes trūkumu un valstī pastāvošo kriminālo tīklu, tostarp Kirgizstānas dienvidos darbojošās narkotiku kontrabandas, spēcīgo ietekmi;

15.  uzskata, ka, lai mazinātu spriedzi un izvairītos no jauniem vardarbības uzliesmojumiem, ir nepieciešams izveidot plurālu politisko sistēmu, kura paredz dažādu interešu pārstāvību un strīdīgu jautājumu izšķiršanas iespējas, un ka Eiropas Savienībai un ES dalībvalstīm aktīvi jāatbalsta demokratizācija un jāpieliek pūliņi, lai izlīdzinātu atšķirības starptautisko pušu attieksmē, tādējādi uzlabojot Kirgizstānas izredzes sekmīgi īstenot reformu procesu;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Kirgizstānas pagaidu valdībai, ANO ģenerālsekretāram, EDSO ģenerālsekretāram un Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 49. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par pieeju, kas balstīta uz tiesībām, ES rīcībā pret HIV/AIDS

P7_TA(2010)0284 RC-B7-0412/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā nākamo XVIII starptautisko AIDS veltīto konferenci “Tieši šeit, tieši tagad”, kas notiks Vīnē 2010. gada 18.–23. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO deklarāciju par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS “Globāla krīze ‐ globāla rīcība”, kuru 2001. gada 27. jūnijā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 26. īpašajā sesijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas īpašās sesijas (UNGASS) augsta līmeņa sanāksmi par HIV/AIDS, kura notika 2006. gada 2. jūnijā, un minētajā sanāksmē pieņemto politisko deklarāciju,

–  ņemot vērā UNAIDS 2006. gada starptautiskās pamatnostādnes par HIV/AIDS un cilvēktiesībām, kuru pamatā ir otrā starptautiskā apspriede par HIV/AIDS un cilvēktiesībām, kas notika 1996. gada 23.–25. septembrī Ženēvā, un trešā starptautiskā apspriede par HIV/AIDS un cilvēktiesībām 2002. gada 25. un 26. jūlijā Ženēvā,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ziņojumu “Nodrošinot vispārēju pieejamību ‐ pret HIV/AIDS vērsto prioritāro pasākumu paātrināšana veselības aprūpes jomā”,

–  ņemot vērā 2001. gada 27. aprīlī pieņemto Abudžas deklarāciju par HIV/AIDS, tuberkulozi un citām saistītām infekcijas slimībām, Āfrikas kopējo nostāju UNGASS augsta līmeņa sanāksmē 2006. gadā un Abudžā 2006. gada 4. maijā Āfrikas Savienības parakstīto aicinājumu pastiprināt pasākumus, lai nodrošinātu ar HIV un AIDS, tuberkulozi un malāriju saistīto pakalpojumu vispārēju pieejamību Āfrikā,

–  ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par HIV/AIDS: laiks rīkoties, 2007. gada 24. aprīļa rezolūciju par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam un 2008. gada 20. novembra rezolūciju par HIV/AIDS – agrīna diagnostika un aprūpe,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada novembra secinājumus par panākumiem Eiropas rīcības programmas īstenošanā cīņai pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi, veicot ārējās darbības (2007–2011),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs un stratēģiju HIV/AIDS apkarošanai Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs 2009.–2013. gadā,

–  ņemot vērā UNAIDS 2009. gada ziņojumu par globālo AIDS epidēmiju,

–  ņemot vērā UNAIDS rezultātu struktūru 2009.–2011. gadam,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par sasniegto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā: vidusposma pārskats, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēku ar HIV/AIDS skaits turpina pieaugt un, kā liecina aplēses, pasaulē ir 33,4 miljoni šādu cilvēku, un jo īpaši satrauc tas, ka 2,7 miljoni no tiem ir inficējušies 2008. gadā, kas nozīmē, ka HIV/AIDS rada vispārēju apdraudējumu, kas jānovērš, izmantojot ārkārtas un visaptverošus globālus risinājumus;

B.  tā kā HIV/AIDS joprojām ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem pasaulē un 2008. gadā HIV/AIDS izraisīja 2 miljonu cilvēku nāvi, un tiek lēsts, ka arī turpmākajos gadu desmitos tas būs ievērojams priekšlaicīgas mirstības cēlonis visā pasaulē;

C.  tā kā aplēses liecina, ka līdz 2009. gada beigām 5 miljoni cilvēku valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni saņēma antiretrovirālu terapiju, kas ir desmitkārtīgs pieaugums piecu gadu laikā un vēl nepieredzēts kāpums visā sabiedrības veselības aprūpes sistēmas pastāvēšanas laikā;

D.  tā kā jaunu inficēšanās gadījumu skaits turpina pārsniegt ārstēšanas nodrošināšanas iespējas un 2009. gadā divas trešdaļas cilvēku, kuriem vajadzīga ārstēšana, to joprojām nebija saņēmušas, proti, 10 miljoniem cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, nebija piekļuves atbilstošai efektīvai ārstēšanai;

E.  tā kā Subsahāras Āfrika joprojām ir viens no vissmagāk skartajiem reģioniem, kurā 22,4 miljoniem cilvēku ir HIV/AIDS un 71 % no viņiem ir inficējušies ar HIV/AIDS 2008. gadā;

F.  tā kā ir gūti pārliecinoši pierādījumi, ka HIV/AIDS profilakse ir efektīvs veids, kā samazināt jaunu inficēšanās gadījumu skaitu;

G.  tā kā ļoti trūkst programmu, lai iesaistītu cilvēkus ar HIV/AIDS profilaktiskos pasākumos, jo īpaši tādos, kas paredzēti cilvēkiem ar HIV/AIDS, kā arī pasākumos pret stigmatizāciju un diskrimināciju;

H.  tā kā HIV/AIDS joprojām nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes ‐ Subsahāras Āfrikā aptuveni 60 % ar HIV/AIDS inficēto ir sievietes, un HIV/AIDS joprojām ir galvenais nāves cēlonis un visbiežāk sastopama slimība reproduktīva vecuma sieviešu vidū;

I.  tā kā pašreizējās HIV profilakses iespējas nav pietiekami efektīvas, lai aizsargātu sievietes, un daudzām sievietēm, jo īpaši tām, kuras ir precējušās, vēlas kļūt par mātēm vai kuras ir pakļautas seksuālās vardarbības riskam, praktiski nav iespējams izmantot tādas profilakses metodes kā prezervatīvu lietošana un atturēšanās un tā kā droša un efektīva vakcīna vai mikrobicīds varētu nodrošināt sievietēm jaunus efektīvus līdzekļus sevis aizsargāšanai no HIV, neierobežojot savu reproduktīvo izvēli;

J.  tā kā ir aizvien vairāk pierādījumu tam, ka inficēšanās līmenis un risks ir palielināts galvenajās iedzīvotāju grupās, tostarp seksuālo pakalpojumu sniedzēju, vīriešu, kuriem ir viendzimuma seksuālās attiecības, transseksuāļu, ieslodzīto, intravenozu narkotiku lietotāju, migrantu, bēgļu un mobilo darba ņēmēju vidū gandrīz visos reģionos un arī valstīs ar plašu epidēmiju, un tā kā HIV/AIDS profilakses programmas šīm iedzīvotāju grupām parasti nav uzskatāmas par prioritārām un tām trūkst finansējuma;

K.  tā kā ar HIV/AIDS saistīto aizspriedumu dēļ aptuveni 30 % no cilvēkiem Eiropas Savienībā, kam ir HIV infekcija vai AIDS, par to nezina, un pētījumi liecina, ka nediagnosticēta infekcija veicina HIV/AIDS izplatību un palielina cilvēku ar HIV/AIDS mirstību agrīnā stadijā;

L.  tā kā saskaņā ar PVO ziņojumu “Nodrošinot vispārēju pieejamību ‐ pret HIV/AIDS vērsto prioritāro pasākumu paātrināšana veselības aprūpes jomā” ir aplēsts, ka Eiropā un Vidusāzijā tikai 23 % slimnieku saņem antiretrovirālas zāles, kas ir slikts rādītājs, ņemot vērā stāvokli Krievijā un Ukrainā;

M.  tā kā pret viendzimuma attiecībām joprojām pastāv nopietni aizspriedumi, jo īpaši Subsahāras Āfrikā, kur 31 valstī brīvprātīgas pilngadīgu personu viendzimuma attiecības tiek atzītas par kriminālnoziegumu, četrās no minētajām valstīm par šādām attiecībām piespriež nāvessodu, bet pārējās – kriminālsodu, kas var pārsniegt 10 gadu ieslodzījumu, un šāda stigmatizācija kavē darbu HIV/AIDS profilakses jomā;

N.  tā kā neatļauto narkotiku lietotāju saukšana pie kriminālatbildības daudzās valstīs kavē viņu piekļuvi HIV/AIDS profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam un veicina ar intravenozu narkotiku lietošanu saistītas HIV infekcijas un AIDS izplatīšanos;

O.  tā kā joprojām 106 valstu tiesību akti un politika rada ievērojamus šķēršļus efektīvu pasākumu īstenošanai pret HIV/AIDS;

P.  tā kā saskaņā ar aplēsēm HIV/AIDS dēļ 2008. gadā 17,5 miljoni bērnu ir zaudējuši vienu vai abus vecākus un tā kā lielākā daļa no šiem bērniem dzīvo Subsahāras Āfrikā un bieži vien cieš no stigmatizācijas un diskriminācijas, un viņiem bieži vien liegta piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai un pajumtei, tajā pašā laikā palielinot viņu neaizsargātību pret HIV/AIDS inficēšanās draudiem;

Q.  tā kā saiknei starp HIV/AIDS un invaliditāti nav pievērsta pienācīga uzmanība, lai gan personas ar invaliditāti ir sastopamas visās galvenajās iedzīvotāju grupās, kurām biežāk draud inficēšanās ar HIV/AIDS un kurām apgrūtināta piekļuve profilakses, ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem;

R.  tā kā uz tiesībām balstītai pieejai rīcībā pret HIV/AIDS ir izšķiroša nozīme, lai apturētu epidēmijas izplatīšanos,

1.  atkārtoti atgādina, ka veselības aprūpe ir ietverta Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ka valdībām ir jāpilda savi pienākumi nodrošināt sabiedrības veselības pakalpojumus visiem;

2.  tajā pašā laikā uzskata, ka ES ir jāpiešķir augsta līmeņa prioritāte cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai un atbalstam gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, tostarp to, kuri galvenokārt nodarbojas ar iedzīvotāju grupu informēšanu par HIV/AIDS, ; šajā sakarībā aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt, lai attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri darbojas HIV/AIDS jomā, tiktu pienācīgi īstenoti visi praktiskie pasākumi un darbības, kas paredzēti ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem;

3.  prasa Komisijai un Padomei pildīt savas saistības un pastiprināt centienus, lai risinātu ar HIV/AIDS saistītos jautājumus kā pasaules sabiedrības veselības prioritāti, nosakot cilvēktiesību aizsardzību par galveno aspektu ar HIV/AIDS saistītajos profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pasākumos, tostarp ES attīstības sadarbības jomā;

4.  aicina Komisiju un Padomi turpināt centienus, lai panāktu kriminālsodāmības atcelšanu par neapzinātu inficēšanu ar HIV/AIDS un pakļaušanu HIV/AIDS riskam(1), tostarp veicinot HIV/AIDS atzīšanu par invaliditāti saistībā ar spēkā esošajiem un turpmākajiem nediskriminējošiem tiesību aktiem;

5.  aicina Baltijas valstis, Krieviju un Ukrainu izstrādāt stingru politiku cīņai ar HIV/AIDS savā valstī;

6.  aicina Komisiju un Padomi politiskajā dialogā pasaules un valstu līmenī veicināt vislabāko politisko nostādņu un paraugprakses īstenošanu, kuru pamatā ir uz tiesībām balstīta rīcība HIV/AIDS jomā:

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sieviešu vajadzības saistībā ar HIV/AIDS profilaksi, ārstēšanu un aprūpi, jo tam ir būtiska nozīme, lai apturētu epidēmiju, jo īpaši palielinot seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes programmu pieejamību, kurās ir pilnībā integrēti ar HIV/AIDS saistīti pārbaudes, konsultāciju un profilakses pakalpojumi, un novēršot cēloniskos sociālekonomiskos faktorus, kas palielina HIV/AIDS risku sievietēm, piemēram, dzimumu nevienlīdzība, nabadzība, ekonomisko un izglītības iespēju trūkums, nepietiekama tiesiskā un cilvēktiesību aizsardzība;

8.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt taisnīgu un elastīgu finansējumu jaunu preventīvo tehnoloģiju, cita starpā vakcīnu un mikrobicīdu, pētniecībai;

9.  pauž nopietnas bažas par to, ka puse no visiem jauniem HIV inficēšanās gadījumiem ir atklāta bērnu un jauniešu vidū; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties bērnu un jauniešu vajadzībām ar HIV/AIDS saistītajos profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pasākumos, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi ar HIV/AIDS saistītajiem pakalpojumiem, jo īpaši agrīnai jaundzimušo diagnostikai, pienācīgiem un izmaksu ziņā pieejamiem antiretrovirāliem preparātiem, psiholoģiskajam un sociālajam atbalstam, sociālajai aizsardzībai un tiesiskajai aizsardzībai;

10.  prasa Komisijai un dalībvalstīm atbalstīt personu ar invaliditāti iesaisti pasākumos pret HIV/AIDS un šo personu cilvēktiesību iekļaušanu dalībvalstu HIV/AIDS stratēģiskajos plānos un politikā, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi ar HIV/AIDS saistītajiem pakalpojumiem, kas ir gan pielāgoti attiecīgajām vajadzībām, gan līdzvērtīgi pakalpojumiem, kas pieejami citām iedzīvotāju grupām;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt kaitējuma mazināšanas programmas, kas paredzētas ieslodzītajiem un intravenozu narkotiku lietotājiem;

12.  aicina Komisiju un Padomi mudināt valstis, kurās ir visvairāk HIV infekcijas un AIDS gadījumu, izstrādāt vienotu, pārredzamu un atbildīgu valsts politikas sistēmu cīņai pret HIV, kas nodrošinātu ar HIV saistīto profilakses un aprūpes pieejamību un efektivitāti; šajā sakarībā prasa Komisijai atbalstīt valstu valdības un iesaistīt pilsonisko sabiedrību, lai uzlabotu programmu iespējas samazināt stigmatizāciju un diskrimināciju, kā arī palielināt tiesas pieejamību, valstij risinot ar HIV/AIDS saistītās problēmas;

13.  aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar UNAIDS un citiem partneriem, lai uzlabotu sasniegtā rādītājus un veiktu zināšanu apmaiņu pasaules, valstu un programmu līmenī ar mērķi mazināt ar HIV/AIDS saistīto stigmatizāciju un diskrimināciju, cita starpā rādītājus, kas raksturo galvenās iedzīvotāju grupas un ar HIV saistītos cilvēktiesību jautājumus un aizsardzības mehānismus starptautiskajā līmenī;

14.  prasa Komisijai un Padomei atbalstīt nesen izveidoto Pasaules komisiju attiecībā uz HIV un tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tiesību akti veicina pret HIV/AIDS vērsto pasākumu efektivitāti;

15.  aicina Komisiju un Padomi iesaistīt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, lai iegūtu papildu datus par cilvēku ar HIV/AIDS un citu galveno Eiropas iedzīvotāju grupu cilvēktiesību stāvokli, jo īpaši ņemot vēra viņu neaizsargātību pret atkārtotiem diskriminācijas gadījumiem dažādās jomās;

16.  aicina visas dalībvalstis un Komisiju vismaz 20 % no visiem attīstībai paredzētajiem līdzekļiem izmantot veselības aprūpes pamatpakalpojumu nodrošināšanai un izglītībai, palielināt iemaksas Pasaules fondā HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un palielināt finansējumu citām programmām, kuru mērķis ir stiprināt veselības aizsardzības sistēmas un kopienu sistēmas; aicina arī jaunattīstības valstis piešķirt prioritāti veselības izdevumiem kopumā un jo īpaši izdevumiem HIV/AIDS apkarošanai; kā arī aicina Komisiju nodrošināt stimulus partnervalstīm, lai mudinātu tās piešķirt prioritāti veselībai kā galvenajai nozarei valsts stratēģijas dokumentos;

17.  aicina visas dalībvalstis un Komisiju novērst satraucošo finansējuma samazināšanos seksuālās un reproduktīvās veselības uzlabošanai un tiesību veicināšanai jaunattīstības valstīs un atbalstīt politiku, ar ko nodrošina seksuāli transmisīvo infekcijas slimību ārstēšanu un reproduktīvās veselības saglabāšanas palīglīdzekļu ‐ dzīvību glābjošu medikamentu un pretapaugļošanās līdzekļu, tostarp prezervatīvu ‐ pieejamību;

18.  aicina ES turpināt darbu, papildus attiecīgajam budžetam izmantojot dažādus finanšu instrumentus pasaules un valstu līmenī un attiecīgās organizācijas un mehānismus, kas apliecinājuši savu efektivitāti saistībā ar tādu jautājumu risināšanu, kas skar HIV/AIDS cilvēktiesību aspektus, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijas un atsevišķu kopienu organizācijas;

19.  aicina Komisiju, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pieņemt tiesību aktus, lai nodrošinātu pieejamas un efektīvas zāles pret HIV, cita starpā antiretrovirālas un citas drošas un efektīvas zāles, diagnostikas līdzekļus un ar tiem saistītas tehnoloģijas HIV un tamlīdzīgu infekcijas slimību profilaksei, ārstniecībai un paliatīvai aprūpei;

20.  pauž kritiku par divpusējiem un reģionālajiem tirdzniecības nolīgumiem, kuros ir ietverti noteikumi, kas pārsniedz PTO Nolīguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS-plus) noteikumus, kavējot un, iespējams, faktiski pat ierobežojot ar Dohas 2001. gada deklarāciju par TRIPS ieviestos aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu veselības aizsardzības prioritāti pār komerciālām interesēm; norāda uz to valstu atbildību, kuras izdara spiedienu uz jaunattīstības valstīm, lai tās parakstītu šādus brīvās tirdzniecības nolīgumus;

21.  uzsver, ka obligātā licencēšana un cenu diferencēšana nav pilnībā atrisinājusi problēmu, un aicina Komisiju nākt klajā ar jauniem risinājumiem, lai nodrošinātu reālu HIV/AIDS ārstēšanas pieejamību par pieņemamu cenu;

22.  atzinīgi vērtē Padomes Cilvēktiesību darba grupas pieņemto instrumentu kopumu, lai veicinātu un nodrošinātu lesbiešu, geju, biseksuālu un transseksuālu personu visu cilvēktiesību ievērošanu, un aicina Padomi un Komisiju īstenot tā ieteikumus;

23.  aicina ES iestādes, kuru darba uzdevums ir gatavot gada pārskatus par cilvēktiesību stāvokli, savā ziņojumā pievērsties cilvēktiesībām saistībā ar HIV, lai dotu iespēju izteikties cilvēkiem ar HIV un tiem, kas ir mazāk aizsargāti pret šo infekciju;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis atkārtoti paust savu atbalstu 16. punktam Padomes secinājumos par 2009. gada novembra rīcības programmu ‐ sākt plašu apspriešanās procesu ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām, lai 2012. gadam un turpmākajam laikposmam sagatavotu Eiropas rīcības programmu cīņai pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi, veicot ārējās darbības, un izmantot savu ietekmi saistībā ar ES rīcības grupu izveidi, kuras Komisijai un dalībvalstīm nodrošinātu iespēju apvienot centienus noteiktās prioritārās jomās;

25.  prasa priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējai HIV/AIDS apkarošanas programmai, Pasaules Veselības organizācijai un XVIII starptautiskās AIDS konferences organizētājiem.

(1) Pamatojoties uz UNAIDS politisko pārskatu par inficēšanu ar HIV, valdībām vajadzētu ierobežot kriminālatbildības noteikšanu, piemērojot to tikai tīšas inficēšanas gadījumos, proti, kad persona, zinot, ka tai ir HIV, apzināti rīkojas tā, lai inficētu ar HIV, un faktiski arī inficē ar to. (2) Seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību nodrošināšana cilvēkiem ar HIV/AIDS ir pamatelements uz cilvēktiesībām balstītajā pieejā HIV jomā. Šādai pieejai ir jāapliecina, ka cilvēkiem ar HIV/AIDS ir tiesības uz pilnvērtīgu un viņiem pieņemamu dzimumdzīvi, respektējot HIV inficētu cilvēku izvēli un vēlmes fertilitātes jautājumos.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Konvencijas par kasešu munīcijas aizliegumu (CCM) stāšanos spēkā un ES lomu

P7_TA(2010)0285 RC-B7-0413/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Konvenciju par kasešu munīciju (CCM), ko 107 valstis pieņēma diplomātiskā konferencē Dublinā 2008. gada 19.-30. maijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra 2008. gada 30. maija ziņojumu, kurā viņš mudina “valstis bez kavēšanās parakstīt un ratificēt šo svarīgo vienošanos”, un apliecina, ka cer “uz tās ātru stāšanos spēkā”,

–  ņemot vērā 2008. gada 20. novembra rezolūciju par Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā CCM ir pieejama parakstīšanai kopš 2008. gada 3. decembra sākotnēji Oslo un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijā Ņujorkā, un tā stāsies spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad to būs ratificējušas 30 valstis, proti, 2010. gada 1. augustā;

B.  tā kā CCM noteikts, ka kasešu munīcija ir paredzēta, lai izkliedētu vai izmestu sprāgstošu submunīciju, kas katra sver mazāk nekā 20 kilogramu, un ietver šādu sprāgstošu submunīciju;

C.  tā kā ar CCM tāda ieroču veida kā kasešu munīcijas izmantošana, ražošana, uzkrāšana un pārvietošana tiks aizliegta pilnībā;

D.  tā kā ar CCM pusēm tiks izvirzīta prasība iznīcināt šādas munīcijas krājumus;

E.  tā kā ar CCM tiks noteikti jauni humanitārie standarti attiecībā uz palīdzību cietušajām personām un attiecīgajām valstīm tiks izvirzīta prasība savākt neeksplodējušās kasešu munīcijas atliekas, kas palikušas pēc konfliktiem;

F.  tā kā kasešu munīcija rada nopietnu risku civiliedzīvotājiem, ja to izmanto ap apdzīvotām vietām, ņemot vērā tās tipiski lielo nāvējošo ietekmi, un tā kā šīs munīcijas izmantošana ir radījusi daudz traģisku ievainojumu un nāves gadījumu civiliedzīvotāju vidū pēc konfliktiem, jo pamestu nesprāgušu submunīciju nereti atrod bērni un citas ar konfliktu nesaistītas personas;

G.  tā kā līdz šim divdesmit ES dalībvalstis ir parakstījušas, vienpadsmit ir ratificējušas, bet septiņas nav nedz parakstījušas, nedz ratificējušas CCM;

H.  tā kā pēc CCM stāšanās spēkā 2010. gada 1. augustā pievienošanās process konvencijai kļūs sarežģītāks, jo valstīm būs jāpievienojas konvencijai vienas pakāpes procesā;

I.  tā kā lielākās daļas ES dalībvalstu, starpparlamentu iniciatīvu un daudzu pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalsts bija noteicošs, lai “Oslo procesu” varētu veiksmīgi noslēgt ar CCM pieņemšanu;

J.  tā kā CCM parakstīšana un ratifikācija visās 27 ES dalībvalstīs vēl pirms tās stāšanās spēkā 2010. gada 1. augustā būtu spēcīgs politisks signāls par labu pasaulei bez kasešu munīcijas un ES mērķiem saistībā ar cīņu pret tādu ieroču izplatību, kas nogalina nešķirojot,

1.  atzinīgi vērtē Konvencijas par kasešu munīciju (CCM) gaidāmo stāšanos spēkā 2010. gada 1. augustā;

2.  aicina visas ES dalībvalstis un kandidātvalstis steidzami līdz 2010. gada beigām parakstīt un ratificēt CCM, tajā skaitā tās valstis, kas konvenciju vēl nav parakstījušas, proti, Igauniju, Grieķiju, Latviju, Poliju, Rumāniju, Slovākiju, Turciju un Somiju, un valstis, kas to ir parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas, proti, Bulgāriju, Čehijas Republiku, Itāliju, Kipru, Lietuvu, Nīderlandi, Portugāli, Ungāriju un Zviedriju;

3.  izsaka atzinību visām valstīm, kuras ir parakstījušas un ratificējušas CCM un arī pieņēmušas moratoriju attiecībā uz kasešu munīcijas lietošanu, ražošanu un nodošanu, kā arī pabeigušas šādas munīcijas krājumu iznīcināšanu;

4.  mudina visas ES dalībvalstis, kuras ir parakstījušas CCM, izmantot ikvienu iespēju, lai aicinātu tās valstis, kas vēl nav CCM dalībvalstis, pēc iespējas ātrāk parakstīt un ratificēt konvenciju vai pievienoties tai, tai skaitā izmantojot divpusējas sanāksmes, militārpersonu dialogu un daudzpusējos forumus, kā arī atbilstoši konvencijas 21. pantā noteiktajiem valstu pienākumiem darīt visu iespējamo, lai no kasešu munīcijas izmantošanas atturētu valstis, kas nav pievienojušas konvencijai;

5.  aicina ES dalībvalstis neveikt nekādas darbības, ar kurām var apiet vai apdraudēt CCM un tās noteikumus, jo īpaši aicina visas ES dalībvalstis nepieņemt, neapstiprināt vai vēlāk neratificēt Konvencijas par parastajiem ieročiem (CCW) jebkādu protokolu, kas ļautu izmantot kasešu munīciju, kas nebūtu saderīga ar CCM 1. un 2. pantā noteikto šādas munīcijas aizliegumu; aicina Padomi un ES dalībvalstis attiecīgi rīkoties nākamajā CCW sanāksmē, kas no 2010. gada 30. augusta līdz 3. septembrim notiks Ženēvā;

6.  mudina ES dalībvalstis, kas vēl nav pievienojusies CCM, veikt pagaidu pasākumus līdz pievienošanās brīdim, tai skaitā steidzami pieņemt kasešu munīcijas lietošanas, ražošanas un nodošanas moratoriju un uzsākt šī munīcijas veida krājumu iznīcināšanu;

7.  mudina visas valstis piedalīties gaidāmajā Pirmajā pušu sanāksmē (1MSP), kas no 2010. gada 8. līdz 12. novembrim notiks Vientiane, Laosā ‐ ar kasešu munīciju visvairāk piesārņotajā valstī pasaulē;

8.  mudina ES dalībvalstis veikt pasākumus, lai sāktu konvencijas īstenošanu, tai skaitā iznīcinot krājumus, veicot munīcijas savākšanu un sniedzot palīdzību upuriem, kā arī iesaistīties finansēšanā vai dažāda cita veida palīdzībā citām valstīm, kuras vēlas īstenot konvenciju;

9.  mudina tās ES dalībvalstis, kuras parakstījušas konvenciju, pieņemt attiecīgos tiesību aktus, lai konvenciju varētu īstenotu valsts līmenī;

10.  aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos darīt visu iespējamo, lai panāktu Savienības pievienošanos CCM, kas ir iespējams pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, kā arī Padomes lēmuma par kopējo nostāju formā izstrādātu stratēģiju pirmajai pārskata konferencei;

11.  aicina Padomi un Komisiju papildus standarta klauzulai par masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu kā standarta klauzulu nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut arī kasešu munīcijas aizliegumu;

12.  aicina Padomi un Komisiju cīņu pret kasešu munīciju padarīt par Kopienas ārējās palīdzības programmu neatņemamu sastāvdaļu, lai atbalstītu trešās valstis šī munīcijas krājumu iznīcināšanā un sniegtu humāno palīdzību;

13.  aicina ES dalībvalstis, Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai nepieļautu, ka trešās valstis nodod kasešu munīciju nevalstiskiem dalībniekiem;

14.  mudina ES dalībvalstis nodrošināt pārskatāmību par to centieniem saistībā ar šo rezolūciju un publiski ziņot par savu darbību saskaņā ar konvenciju;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un Kasešu munīcijas koalīcijai.

(1) OV C 16 E, 22.1.2010., 61. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0061.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par KLP nākotni pēc 2013. gada (2009/2236(INI))

P7_TA(2010)0286 A7-0204/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību III sadaļas trešo daļu,

–  ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”,

–  ņemot vērā Komisijas dokumentu “EIROPA 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Parlamenta pētījumu “Vienotā maksājuma shēma pēc 2013. gada: jauna pieeja, jauns mērķis”,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskā novērtējuma attīstības jomā (IAASTD) ziņojumu, ko sagatavojusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Pasaules Banka un ko parakstījušas 58 valstis,

–  ņemot vērā Komisijas publikāciju “Lauksaimniecības tirgu un ieņēmumu izredzes 2008.–2015. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas dokumentu “KLP aspekti ‐ no tirgus intervences līdz politikas jauninājumiem”,

–  ņemot vērā Eiropas Vides politikas institūta pētījumu “Sabiedrisko preču nodrošināšana Eiropas Savienībā ar lauksaimniecības starpniecību”,

–  ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām  ‐ iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147) un Komisijas dienestu darba dokumentus “Adaptācija klimata pārmaiņām ‐ Eiropas lauksaimniecības un lauku apvidu uzdevums” (SEC(2009)0417) un “Eiropas lauksaimniecības nozīme klimata pārmaiņu samazināšanā” (SEC(2009)1093),

–  ņemot vērā asociācijas Notre Europe veikto pētījumu “KLP reforma pēc 2013. gada ‐ tālāks redzējums”,

–  ņemot vērā darba dokumentu par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni pēc 2013. gada(1),

–  ņemot vērā 2007. gada 29. marta rezolūciju par jauno dalībvalstu integrāciju kopējā lauksaimniecības politikā(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku ‐ kāda ir pareizā stratēģija?(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0204/2010),

A.  tā kā ES joprojām jāgarantē nodrošinātība ar pārtiku saviem iedzīvotājiem un jāpalīdz nodrošinātību ar pārtiku īstenot globālā mērogā, vienlaikus labāk un saskanīgāk sadarbojoties ar pārējo pasauli, jo īpaši jaunattīstības valstīm, lai lauksaimniecības nozarei tajās palīdzētu ilgtermiņā attīstīties ilgtspējīgā veidā, tam iespējami vairāk izmantojot vietējo zinātību; tā kā, saskaroties ar pašreizējo situāciju, kad badacietēju skaits pasaulē pārsniedz 1 miljardu un Eiropas Savienībā pašlaik vairāk nekā 40 miljoni nabadzīgo iedzīvotāju nesaņem pārtiku pietiekamā daudzumā, būtu jāizmanto zinātnes sasniegumi, ja tie piedāvā attiecīgus risinājumus, kas, jo īpaši ar efektīvāku resursu izmantošanu, mazinātu badu pasaulē;

B.  tā kā pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem pasaulē gaidāma pārtikas pieprasījuma dubultošanās un iedzīvotāju skaita pieaugums no 7 miljardiem patlaban līdz 9 miljardiem 2050. gadā un pasaulē attiecīgi būs jāpalielina pārtikas ražošana, vienlaikus saskaroties ar dabas resursu noslogotību, kas nozīmē to, ka pasaulei būs jāražo vairāk pārtikas, izmantojot mazāk ūdens, zemes, energoresursu, kā arī mazāk mēslošanas līdzekļu un pesticīdu;

C.  tā kā KLP mērķi, kas uzskaitīti Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk ‐'LESD“) 39. pantā, ir celt lauksaimniecības ražīgumu, nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem, stabilizēt tirgus, nodrošināt piedāvāto produktu pieejamību un panākt, ka pie patērētājiem nonāk pārtika par samērīgām cenām; tā kā šobrīd KLP ir lielā mērā izpildījusi savus mērķus un ir devusi ieguldījumu centienos sekmēt ES integrāciju, Eiropas teritoriālo kohēziju un vienotā tirgus darbību; tā kā tā tomēr ir tikai daļēji sekmējusi pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem un ar tās palīdzību vēl nav sasniegta lauksaimniecības tirgus stabilizācija, jo tirgū ir radusies stipra tirgus nestabilitāte, kas tādējādi apdraud nodrošinātību ar pārtiku; tā kā joprojām jāpieliek pūles KLP turpmāko mērķu sasniegšanai, vienlaikus saglabājot vidi un darbvietas lauku iedzīvotājiem;

D.  tā kā lauksaimniecība un mežsaimniecība joprojām ir svarīgas ekonomikas nozares un nodrošina arī būtiskas sabiedriskās preces, uzturot dabas resursus un kultūrainavas, kas ir svarīgs nosacījums visai cilvēku darbībai laukos; tā kā šīs nozares jau dod lielāko ieguldījumu Eiropas klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz mērķiem ražot atjaunojamo enerģiju no lauksaimniecībā un mežsaimniecībā iegūtas biomasas, tā kā šim ieguldījumam jāaug arī turpmāk un tā kā šie bioenerģijas avoti arī palīdz mazināt ES energoatkarību un (saistībā ar enerģijas cenu pieaugumu) radīt jaunas darbvietas un vairot ienākumus nozarē;

E.  tā kā ES iedzīvotāji gūst ievērojamu labumu no KLP, kas izpaužas kā drošu augstas kvalitātes pārtikas produktu pieejamība un piedāvājums par pieņemamām cenām, pārtikas nekaitīgums, vides aizsardzība, darbvietu veidošana un pasākumi klimata pārmaiņu novēršanai;

F.  tā kā patlaban lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības nozarēs tieši nodarbināti ir 13,6 miljoni cilvēku, turklāt 5 miljoni strādā lauksaimniecības pārtikas nozarē, un ES šajā nozarē ir pasaulē lielākais pārtikas un dzērienu ražotājs; tā kā šajās nozarēs strādā 8,6 % no kopējā nodarbināto skaita ES un tās saražo 4 % no ES IKP;

G.  tā kā pēdējo ES paplašināšanās kārtu rezultātā (2004. un 2007. gadā) kopējo lauksaimniecības darbaspēku papildinājuši 7 miljoni lauksaimnieku un lauksaimniecības zemes platība palielinājusies par 40 %; tā kā pēdējo 10 gadu laikā ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto personu ES-27 ir samazinājušies par 12,2 %, pakāpeniski sarūkot līdz 1995. gada līmenim; tā kā ES 27 dalībvalstīs vidējie ienākumi lauksaimniecībā nesasniedz 50 % no vidējiem ienākumiem pārējā tautsaimniecībā, savukārt ražošanas izmaksas par tādām precēm kā mēslošanas līdzekļi, elektrība un degviela sasniegušas augstāko līmeni pēdējo 15 gadu laikā, tādējādi stipri apgrūtinot turpmāko lauksaimniecisko ražošanu ES;

H.  tā kā lauksaimniecības nozares nākotne varētu būt apdraudēta, ja lauksaimnieku skaits turpinās samazināties, jo 7 % lauksaimnieku Eiropā ir vecumā līdz 35 gadiem, turpretī 4,5 miljoni ir vecāki par 65 gadiem un līdz 2020. gadam būs pārtraukuši savu darbību;

I.  tā kā lauksaimniecības zemes ir lielākās zemes platības ES, aizņemot 47 % no visas Eiropas Savienības teritorijas; tā kā visā ES ir 13,7 miljoni lauku saimniecību, kas saražo produkciju vairāk nekā 337 miljardu vērtībā; tā kā 15 % ES lauksaimniecības zemes (apmēram 26 miljoni hektāru) atrodas kalnainos apgabalos un tā kā šajos reģionos lauksaimniecību apgrūtina nelabvēlīgi dabas apstākļi;

J.  tā kā šīs nozares pārstrukturēšanas rezultātā vidējās lauku saimniecības fiziskais lielums gan ir audzis, tomēr ar vidējo lauku saimniecības platību 12,6 hektāri ES joprojām pārsvarā ir mazas saimniecības; tā kā izšķirīga problēma joprojām ir pašnodrošinājuma saimniecības, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, kur apmēram puse no kopējā darbaspēka ir nodarbināti pašnodrošinājuma saimniecībās, un tā kā nerūpniecības sabiedrisko preču piegādē īpaša nozīme ir mazajām lauku saimniecībām un lauksaimniekiem, kuri nodrošina to darbību;

K.  tā kā smagu negatīvu ietekmi uz lauksaimniecību atstājusi ekonomikas krīze, no 2008. gada līdz 2009. gadam saimniecību ienākumiem sarūkot par 12,2 % un pagājušajā gadā palielinoties bezdarbam lauku apvidos; tā kā tiešā ekonomikas krīzes ietekmē patēriņš Eiropā no 2008. līdz 2009. gadam vidēji samazinājās par 10,55 %, dažās dalībvalstīs sarūkot pat vairāk par 20 %; tā kā citas ekonomikas krīzes sekas bijušas nepietiekama kredītu pieejamība zemniekiem un publisko finanšu grūtības dalībvalstīs, kas vājinājušas to līdzfinansēšanas iespējas;

L.  tā kā cenu nestabilitāte lauksaimniecības tirgū ir vērojama pastāvīgi, tomēr nesen vairāku faktoru (cita starpā ekstrēmu laikapstākļu, energoresursu cenu, spekulāciju un pieprasījuma izmaiņu) mijiedarbības dēļ tā ir krasi augusi un saskaņā ar ESAO un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas prognozēm ir gaidāms, ka tā joprojām palielināsies, radot izteiktus lauksaimniecības preču cenu kāpumus un kritumus Eiropas tirgos; tā kā no 2006. gada līdz 2008. gadam vairāku preču cenas krietni pieauga, dažkārt pat par 180 % (piemēram, graudiem); tā kā 2009. gadā cenu sabrukuma dēļ piena produktu cenas kritās vidēji par 40 %; tā kā skartas ir arī citu produktu, piemēram, graudaugu, augļu un dārzeņu, olīveļļas utt. cenas un izteiktās cenu svārstības ir kaitīgi ietekmējušas ražotājus un nav vienmēr bijušas par labu patērētājiem;

M.  tā kā lauksaimniecības vides rādītāji liecina, ka lauksaimniecības nozarē ir lielas iespējas (jo īpaši ar oglekļa piesaisti, siltumnīcefekta gāzu neto emisiju tiešu samazināšanu un atjaunojamās enerģijas ražošanu, kas rada reālus emisiju ietaupījumus) atbalstīt centienus mazināt klimata pārmaiņu sekas; tā kā ilgtspējīgi īstenota lauksaimnieciskā darbība ir vajadzīga bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ūdenssaimniecībai un augsnes erozijas apkarošanai un tai var būt liela nozīme klimata pārmaiņu ierobežošanā;

N.  tā kā lauksaimnieciskas darbības (arī mājlopu audzēšanas) radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas 27 ES dalībvalstīs no 1990. gada līdz 2007. gadam samazinājās par 20 %; tā kā šo lauksaimniecībā ģenerēto emisiju īpatsvars sarucis no 11 % 1990. gadā līdz 9,3 % 2007. gadā, cita starpā efektīvākas mēslojuma un šķidrā mēslojuma izmantošanas, neseno KLP strukturālo reformu un lauksaimniecības un vides iniciatīvu pakāpeniskas ieviešanas rezultātā;

O.  tā kā ES ir kļuvusi par lauksaimniecības preču neto importētāju, katru gadu importējot produkciju vairāk nekā EUR 87,6 miljardu vērtībā (aptuveni 20 % no pasaules lauksaimniecības preču importa); tā kā dažos gadījumos tirdzniecības bilance ir pakāpeniski mainījusies par labu trešajām valstīm (pašlaik ES no Mercosur valstīm importē lauksaimniecības produktus EUR 19 miljardu vērtībā, savukārt uz šo reģionu lauksaimniecības produktus eksportē tikai par vērtību, kas mazāka par EUR 1 miljardu); tā kā ES lauksaimniecības preču tirdzniecības deficīts arvien palielinās;

P.  tā kā ES joprojām ir pasaulē vadošais lauksaimniecības preču eksportētājs (ar aptuveni 17 % no pasaules tirdzniecības kopapjoma); tā kā pēdējos 10 gados ES nozīmīgu tirgus daļu ir zaudējusi (2000. gadā ES daļa pasaules tirdzniecībā bija aptuveni 19 %); tā kā ES eksportē galvenokārt produktus ar augstu pievienoto vērtību un pārstrādes produktus (67 % no tās lauksaimniecības eksporta);

Q.  tā kā augsti kvalitatīvi produkti ir svarīgi Eiropas Savienības eksporta un ražošanas potenciālam un ES starptautiskajā tirdzniecībā tie veido ļoti lielu daļu; tā kā ES eksportē produktus ar augstu reputāciju un būtisku ekonomisko vērtību un produkcijas un pārtikas produktu ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu, un pārtikas produktu ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi neto vērtība ir EUR 14 miljardi gadā (nerēķinot vīnu un stipros alkoholiskos dzērienus, kam ES eksportā arī ir nozīmīga daļa); tā kā, lai patērētāju vēlmju apmierināšanai turpinātu attīstīt augsti kvalitatīvu ražošanu, šo nozaru konkurētspēja jānodrošina, ņemot vērā to īpašās vajadzības, tostarp attiecībās ar trešo valstu tirdzniecības partneriem efektīvāk aizsargājot ES ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumu marķējumu;

R.  tā kā aplēses par atbalstu ražotājiem liecina, ka kopš 2000. gada kopējais atbalsts lauku saimniecībām ES pakāpeniski samazinājies un tagad atbalsta līmenis uz vienu iedzīvotāju ir salīdzināms ar līmeni galvenajās ES tirdzniecības partnervalstīs, kamēr citās tirdzniecības partnervalstīs pēdējos gados tiek saglabātas un palielinātas tirdzniecību traucējošas subsīdijas;

S.  tā kā pašreizējais sadalījums un atbalsta līmenis dalībvalstīm un lauksaimniekiem pamatojas uz šo sadalījumu un atbalsta līmeni pagātnē, kad tas bija saistīts ar ražošanas veidu un apjomu un tajā bija paredzētas kompensācijas gadījumiem, ja ievērojamas garantēto cenu krišanās gadījumā samazinātos lauksaimnieku ieņēmumi; tā kā šī sadales metode rada saprotamu netaisnības sajūtu dažiem ES lauksaimniekiem, turklāt šādas metodes saglabāšana nav savienojama ar KLP nākotnes mērķiem;

T.  tā kā no 2007. gada ar brīvprātīgās modulācijas mehānismu palīdzību ir izdevies pārdalīt finanšu palīdzību starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību, taču nav uzlabota lauksaimniecībai piešķirto finanšu līdzekļu pārredzamība, saprotamība un vienkāršība;

U.  tā kā KLP izdevumu daļa ES budžetā ir pakāpeniski samazinājusies no gandrīz 75 % 1985. gadā līdz prognozētiem 39,3 % 2013. gadā; tā kā tā ir mazāka par 0,45 % no ES IKP; tā kā budžeta izdevumi tirgus pasākumiem ir sarukuši vēl vairāk ‐ no 74 % visu KLP izdevumu 1992. gadā līdz mazāk nekā 10 % patlaban; tā kā KLP izdevumi ilgu laiku tikuši pārorientēti no tirgus atbalstīšanas un eksporta subsīdijām uz atsaistītajiem maksājumiem un lauku attīstību;

V.  tā kā šīs reformas ir būtiski mainījušas lauku saimniecību atbalsta instrumentus, vienlaicīgi saglabājot KLP trīs pamatprincipus, proti:

W.  tā kā ir svarīgi saglabāt ES KLP piešķirto budžetu vismaz līdzšinējā līmenī, jo pēc 2013. gada KLP būs jāsaskaras ar daudzām problēmām un jāīsteno plašāki mērķi;

X.  tā kā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību daudzgadu finanšu shēma (DFS) ir juridiski saistošs akts un gada budžetam jābūt ar to saskaņā;

Y.  tā kā tiešā atbalsta maksājumu izdevumi veido tikai 0,38 % no Eiropas Savienības IKP (2008. gada dati); tā kā ar lauku attīstības politiku saistītie izdevumi veido 0,11 % no Eiropas Savienības IKP;

Z.  tā kā pašreizējās mazās rezerves, kas 2. izdevumu kategorijā pieejamas, sākot ar 2011. budžeta gadu, ļoti apgrūtina Eiropas Savienības spēju pienācīgi reaģēt uz krīzēm tirgū un neparedzētiem pasaules mēroga notikumiem un apdraud gada budžeta procedūras nozīmi;

AA.  tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Parlamentam ir piešķirtas pilnvaras veidot ES lauksaimniecības politiku ne vien attiecībā uz daudzgadu programmām, bet arī attiecībā uz labojumiem lauksaimniecībai paredzētajā gada budžetā, tā nosakot Parlamentam atbildību par taisnīgas un ilgtspējīgas kopējās lauksaimniecības politikas nodrošināšanu;

AB.  tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā par kopējo lauksaimniecības politiku lemj parastās likumdošanas procedūras kārtībā un Eiropas Parlamentam ir svarīgs pienākums palīdzēt kvalitatīvu un efektīvu šīs jomas tiesību aktu pieņemšanā;

AC.  tā kā pēc jaunākajiem Eirobarometra datiem 90 % aptaujāto ES iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimniecība un lauku apvidi ir svarīgi Eiropas nākotnei, 83 % aptaujāto Eiropas iedzīvotāju atbalsta finansiāla atbalsta sniegšanu lauksaimniekiem un ES iedzīvotāji caurmērā uzskata, ka par lauksaimniecības politiku joprojām jālemj Eiropas līmenī;

AD.  tā kā kopējās lauksaimniecības politikas nākotnes mērķi un būtība ir plaši publiski jāapspriež, lai palielinātu sabiedrības zināšanas par KLP, atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par publisko apspriešanu attiecībā uz KLP pēc 2013. gada;

AE.  tā kā KLP ir jāvirza uz daudzfunkcionālas, plašas teritorijas aptverošas un ilgtspējīgas lauksaimniecības uzturēšanu un veidošanu Eiropā,

KLP attīstība: no tirgus kropļošanas uz orientēšanos uz tirgu

1.  atgādina, ka pēdējo 25 gadu laikā KLP ir radikāli reformēta, jo īpaši pašos pamatos pārejot no atbalsta ražošanai uz atbalstu ražotājiem(5), samazinot regulārus intervences iepirkumus un Eiropas pārpalikumu dempingu pasaules tirgū(6) un KLP un ES zemniekus vairāk orientējot uz tirgu;

2.  atgādina, ka KLP ir bijusi izšķirīga nozīme ražošanas palielināšanā un Eiropas iedzīvotāju nodrošināšanā ar pārtiku pēc Otrā Pasaules kara; turklāt atgādina, ka KLP bija pirmā kopējā EEK politika, kas pavēra ceļu Eiropas sadarbībai un integrācijai citās politikas jomās;

3.  norāda, ka KLP tirgus instrumenti, kas īpaši izstrādāti katrai nozarei, ir ļoti nozīmīgi un tagad tiek izmantoti kā drošības tīkli, kas palīdz mazināt tirgus nestabilitāti, lai nodrošinātu lauksaimniekiem zināmu stabilitātes pakāpi; uzsver, ka grozītā tirgus politika nav mazinājusi atkarību no iepircējiem; atzīmē, ka kopš atsaistīto vienreizējo saimniecības maksājumu ieviešanas notikusi apņēmīga, PTO prasībām atbilstoša pārorientēšanās, atsakoties no tirdzniecību traucējošiem pasākumiem;

4.  atzīmē attiecībā uz 1992. un 1999. gadā iesāktajām reformām un jo īpaši attiecībā uz “veselības pārbaudes” laikā pārskatīto 2003. gada reformu, ar kuru tika ieviests atsaistes princips, kā arī dažādas nozaru reformas, ka visu šo reformu mērķis bija dot ES zemniekiem iespēju labāk reaģēt uz tirgus signāliem un apstākļiem; pauž vēlmi šādu virzienu turpināt turpmākās reformās, lai gan, ņemot vērā lauksaimnieciskās ražošanas konkrētās īpatnības, daži tirgus pasākumi joprojām ir vajadzīgi;

5.  norāda, ka pašlaik neatņemama KLP daļa ir lauku attīstība un tā jāsaglabā kā svarīgs turpmākās KLP elements, izmantojot kvalitatīvu lauku attīstības stratēģiju, kur galvenā uzmanība pievērsta lauku kopienām, vides uzlabošanai, lauksaimniecības modernizēšanai un pārstrukturēšanai, ES lauku apvidu kohēzijas stiprināšanai, mazāk attīstītu apgabalu un pamešanas riskam pakļautu teritoriju atveseļošanai, produktu pārdošanas un konkurētspējas uzlabošanai, darbvietu saglabāšanai un jaunu darbvietu radīšanai lauku apvidos, kā arī “veselības pārbaudē” izvirzītajiem jaunajiem uzdevumiem, proti, klimata pārmaiņām, atjaunojamajai enerģijai, ūdenssaimniecībai un bioloģiskajai daudzveidībai;

6.  atgādina, ka lauksaimniecība ir vienmēr gādājusi sabiedriskās preces, kuras šajā saistībā dēvē par “pirmās paaudzes sabiedriskajām precēm”; uzstāj, ka ir jāgādā par nodrošinātību ar pārtiku un pārtikas nekaitīgumu, kā arī par lauksaimniecības produktu augstu uzturvērtību, kuru nodrošināšanai joprojām jābūt galvenajam kopējās lauksaimniecības politikas pamatojumam, kas atbilst tās būtībai un ir viens no ES iedzīvotājiem svarīgākajiem jautājumiem; minētās jaunākās “otrās paaudzes” sabiedriskās preces: vide, teritoriālā plānošana vai dzīvnieku labturība, kas arī ir KLP mērķi, papildina pirmās paaudzes sabiedriskās preces un nedrīkst tās aizstāt;

7.  atzinīgi vērtē to, ka tiek atzīta lauksaimnieku daudzveidīgā loma, nodrošinot tādas sabiedriskās preces kā vides saglabāšana, augsti kvalitatīvas pārtikas ražošana, laba lopkopības prakse, ES vērtīgo ainavu daudzveidības un kvalitātes veidošana un pilnveidošana un pāreja uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības praksi, ne vien izpildot laba lauksaimniecības un vides stāvokļa (LLVS) pamatprasības attiecībā uz zemes uzturēšanu, bet arī ar agrovides shēmu, precīzās lauksaimniecības, bioloģiskās ražošanas un visu citu veidu ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses starpniecību sasniedzot arvien augstākus standartus;

8.  atgādina, ka no visām ES politikas jomām KLP ir visdziļāk integrēta citās jomās un tādēļ tai pamatoti tiek tērēta ES budžeta lielākā daļa; atzīst, ka tās daļa budžetā pakāpeniski samazinās no apmēram 75 % no kopējā ES budžeta 1985. gadā līdz 39,3 % 2013. gadā(7), kas ir mazāk nekā 0,45 % no ES IKP(8), līdz ar 12 jaunu dalībvalstu pievienošanos ES atbalstu patlaban sadalot lielākam valstu skaitam;

9.  tādēļ uzskata, ka KLP ir attīstījusies, kļūdama videi saudzīgāka un vairāk vērsta uz tirgu, un tās ietekme uz jaunattīstības valstīm ir krasi samazinājusies, tai pašā laikā sniedzot atbalstu lauksaimniekiem augsti kvalitatīvas pārtikas ražošanā Eiropas patērētājiem;

Problēmas, kas KLP jārisina pēc 2013. gada

10.  norāda, ka ne vien ES, bet arī pasaules lauksaimniecības galvenais uzdevums joprojām ir nodrošinātība ar pārtiku, jo īpaši jaunattīstības valstīs, jo ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija prognozējusi, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies no 7 miljardiem līdz 9 miljardiem, un paredzams, ka pieprasījums pēc pārtikas dubultosies (jo īpaši tādās jaunajās tirgus ekonomikas valstīs kā Ķīna un Indija);

11.  apstiprina, ka Eiropai joprojām jāpapildina pasaules pārtikas krājumi, lai palīdzētu apmierināt šo vajadzību apstākļos, kad klimata pārmaiņu dēļ tiks apstrādāts arvien mazāk zemes un tērēti mazāki ūdens un enerģijas resursi, kas nopietni ierobežos Eiropas spēju palielināt piegādes;

12.  atzīmē, ka globālā enerģētikas krīze un enerģijas cenu pieaugums paaugstinās lauksaimniecības ražošanas izmaksas, sadārdzinot pārtiku un palielinot tirgus cenu nestabilitāti, kas, skarot gan lauksaimniekus, gan patērētājus, negatīvi ietekmēs pārtikas apgādes stabilitāti un nopietni ierobežos spēju uzturēt un palielināt esošo ražošanas līmeni; tomēr uzskata, ka lauksaimniecības un mežsaimniecības pašnodrošinājums ar enerģiju varētu padarīt tās ilgtspējīgākas;

13.  uzskata, ka lauksaimniecībai ir labas iespējas dot lielu ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām ar tālāku siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu un oglekļa piesaistes palielināšanu;

14.  atzīst, ka lauksaimniecībā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā un kopumā ar vidi saistītu problēmu (ūdens resursu apsaimniekošana, augsne, bioloģiskā daudzveidība, biomasa u. tml.) risināšanā jau panākts daudz, taču uzsver, ka šos centienus vajag turpināt, ražošanas metodes pielāgojot ilgtspējīgākam attīstības veidam, kas būtu efektīvs ne vien ekonomiskajā, bet arī vides un sociālajā aspektā;

15.  atgādina, ka ir jāattaisno patērētāju gaidas attiecībā uz garantētu pārtikas nekaitīgumu, kā arī prasības pēc augstākiem kvalitātes un dzīvnieku labturības standartiem un izdevīguma;

16.  uzskata, ka, lai ilglaikā nodrošinātu ES lauku iedzīvotāju kopienu ilgtspēju, KLP joprojām jānodrošina risinājumi un konkrēta palīdzība pret tādiem draudiem kā lauksaimniecības zemes pamešana un lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās, kā arī ES lauku iedzīvotāju novecošana, sniedzot atbilstošu finansējumu un palīdzību šī mērķa sasniegšanai; uzskata, ka tādēļ KLP arī turpmāk jāparedz mērķtiecīga lauku attīstība;

17.  uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politikā jābūt paredzētiem tūlītējiem atbildes pasākumiem tādām ekonomiskās krīzes sekām lauksaimniecības uzņēmumos kā kredītu nepieejamība lauksaimniekiem, ierobežoti saimniecību ienākumi(9) un arvien lielāks bezdarbs laukos;

18.  tādēļ vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstu atšķirīgā spēja tikt galā ar ekonomisko krīzi var radīt arvien lielāku nevienlīdzību starp ES lauku apvidiem;

19.  atzīst, ka KLP ir jāņem vērā struktūru atšķirības un lauksaimniecības modernizācijas vajadzības paplašinātajā ES, lai panāktu vienlīdzīgu attīstības un kohēzijas līmeni;

20.  uzskata, ka, ņemot vērā šos uzdevumus, KLP prioritāšu pamatā pēc 2013. gada jābūt stiprai, ilgtspējīgai, ar pietiekamu atbalstu nodrošinātai, ticamai un daudzpusīgai pārtikas un lauksaimniecības politikai, kurā stingri apliecināts efektīvs un mērķtiecīgs atbalsts lauksaimniekiem un nodrošināti risinājumi lauku kopienu problēmām, vienlaikus sniedzot labumu plašākai sabiedrībai;

Stabilas KLP nepieciešamība pēc 2013. gada
Sociālekonomisko vajadzību apmierināšana

21.  uzskata, ka, ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”, lai kalpotu visu Eiropas lauksaimnieku interesēm un sniegtu sabiedrībai lielāku labumu, ir vajadzīga spēcīga un ilgtspējīga Eiropas kopējā lauksaimniecības politika; uzskata, ka tai jānodrošina, lai lauksaimniecība spētu pilnvērtīgi piedalīties Eiropas ekonomikā un lai tai būtu instrumenti, kas vajadzīgi, lai konkurētu pasaules tirgos; uzskata, ka, ņemot vērā situāciju klimata pārmaiņu ziņā, politisko nestabilitāti dažos pasaules reģionos un slimību uzliesmojumus vai citus notikumus, kas potenciāli var kaitēt ražotspējai, ES stratēģisku iemeslu dēļ nedrīkst paļauties uz to, ka par Eiropas nodrošinātību ar pārtiku gādās citas pasaules daļas;

22.  atgādina, ka lauksaimniecība joprojām ir svarīga ES ekonomikas nozare, kas dod lielu ieguldījumu ES IKP un darbvietu vairošanā, tiešā un netiešā veidā ietekmējot gan augšupējo, gan lejupējo tirgu pārtikas un dzērienu rūpniecībā; tādēļ uzskata, ka spēcīga lauksaimniecība un spēcīga pārtikas un dzērienu rūpniecība ir nesaraujami saistītas un veicina viena otras panākumus, jo īpaši eksporta tirgos;

23.  atgādina, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ES joprojām vajadzīga spēcīga KLP, ir atbalsts dzīvotspējīgu un dinamisku lauku kopienu (kas ir Eiropas kultūras daudzveidības stūrakmens) uzturēšanai un attīstībai, kas var nodrošināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu sociālekonomisko attīstību visā Eiropas Savienības teritorijā; uzskata, ka tādēļ jāsašaurina sociālekonomiskā plaisa starp lauku kopienām un pilsētu kopienām, lai novērstu arvien straujāku lauksaimniecības zemes pamešanu un lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas vēl jo vairāk pastiprina lauku apvidu izolāciju;

24.  norāda, ka, lai nodrošinātu lauku iedzīvotāju populācijas ilgtspējību, laukiem ar ilgtermiņa politikas starpniecību steidzami jāpiesaista jaunā paaudze un sievietes un jāsagādā jaunas alternatīvas ekonomiskas iespējas; uzskata, ka jārod jauni veidi jauniešu piesaistīšanai, piemēram, piedāvājot aizdevumus un ieguldījumu kredītus ar izdevīgiem noteikumiem un atzīstot jauniešu profesionālās prasmes, lai nodrošinātu, ka viņi samērā viegli atrod sev vietu lauku ekonomikā; atzīst šķēršļus, ar kādiem saskaras jaunie lauksaimnieki, kad vēlas uzsākt darbību nozarē, piemēram, augstas darbības uzsākšanas izmaksas, dažkārt ierobežojoši augstas zemes izmaksas un kredītiespēju grūtā pieejamība, jo īpaši ekonomisku grūtību laikā;

25.  uzskata, ka bezdarba izplatība laukos jānovērš, saglabājot līdzšinējās darbvietas, veicinot augsti kvalitatīvu darbvietu veidošanu un sekmējot papildu diversifikācijas iespējas un jaunus ienākumu avotus;

26.  atgādina, ka Lisabonas līguma 39. pantā pareizi norādīts, ka lauksaimniecība ir nozare ar specifiskām iezīmēm, kuru ietekmē ilgs ražošanas cikls un vairāku veidu tirgus nepilnības, piemēram, augsta tirgus nestabilitāte, stipra dabas katastrofu ietekme, augsta riska pakāpe, nepietiekama pieprasījuma elastība, un tas, ka lauksaimnieki pārtikas piegādes ķēdē nevis nosaka cenu, bet ir spiesti to akceptēt;

27.  uzskata, ka dažās lauksaimniecības nozarēs, kurās daudzgadu ražošanas ciklos nepieciešami ievērojami kapitālieguldījumi (piena, citrusaugļu, vīna, olīvu un augļu ražošana), jāievieš jaunas piegāžu pārvaldības metodes;

28.  norāda, ka vissvarīgāk ir, lai turpmākā Eiropas lauksaimniecības politika joprojām būtu kopēja politika, un ka tikai līdzsvarota un taisnīga atbalsta sistēma visā ES ar kopīgiem mērķiem un noteikumiem var, vienlaikus atzīstot konkrētu nozaru un reģionu specifiskās iezīmes, nodrošināt piemērotus apstākļus lauksaimniekiem un pareizi funkcionējošu ES vienoto tirgu, kurā valdītu taisnīgi konkurences apstākļi attiecībā uz lauksaimniecības produktiem un lauksaimniekiem ES, tādējādi gūstot lielāku atdevi nekā no dalībvalstu ziņā nodotas un iespējami pretrunīgas lauksaimniecības politikas katrā dalībvalstī;

29.  uzskata, ka ar šādu politiku vajadzētu nodrošināt, ka līdzās pastāv:

Ieguvumi sabiedrisko preču jomā

30.  uzsver, ka vissvarīgākais lauksaimniecības nozarē saražotais sabiedrisko preču veids ir pārtika; atzīst, ka lauksaimnieki nodrošina vairākas sabiedriskās preces, par kurām tirgus tos neatalgo; tādēļ uzstāj, ka lauksaimniekiem jāsaņem taisnīga atlīdzība un turpmāki stimuli, lai tie joprojām piegādātu nekaitīgus un augsti kvalitatīvus produktus, nodrošinātu labākus dzīvnieku labturības apstākļus un darbotos, papildus labvēlīgi ietekmējot vidi, turklāt radot vairāk darbvietu, lai saglabātu lauku vidi visā Eiropā;

31.  tādēļ atgādina, ka sabiedrisko preču nodrošināšanai radīsies draudi, ja vien visā ES teritorijā netiks turpināta ilgtspējīga (ilglaikā ekonomiski, sociāli un vides ziņā dzīvotspējīga) lauksaimniecības darbība;

32.  atzīst, ka vērtīgās ES ainavas paaudžu paaudzēs ir veidojuši lauksaimnieki un tādēļ tie būtu jāatalgo par šā darba ilgtspējīgu turpināšanu, jo īpaši kalnu apgabalos un apgabalos, kuru attīstību kavē dabas apstākļi; uzskata, ka lauksaimnieki dod aktīvu ieguldījumu Eiropas lielās kultūrvērtības un pievilcības veidošanā, nodrošinot infrastruktūru sekmīgam lauku tūrismam; tomēr tas būtu jāpapildina ar Eiropas reģionālo politiku un valstu instrumentiem, lai, panākot atbilstošus sinerģiskus rezultātus, nodrošinātu stabilu reģionālu apstākļu izveidi, kas ir būtisks priekšnosacījums pareizi funkcionējošai lauksaimniecības nozarei;

33.  norāda, ka lauksaimnieki spēj papildus labvēlīgi ietekmēt vidi sabiedrības vajadzībām atbilstošā veidā, jo īpaši augšņu saglabāšanā un atjaunošanā, pareizā ūdenssaimniecībā un tā kvalitātes uzlabošanā un lauksaimniecības zemju bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, un ka viņu darbs ir jāatbalsta un šajā nolūkā jāsniedz atbalsts ieguldījumiem;

34.  norāda, ka savstarpējās atbilstības sistēma nodrošina tiešā atbalsta piešķiršanu ar noteikumu, ka ir izpildītas tiesību aktu prasības un nodrošināta lauksaimniecības vides uzturēšana labā stāvoklī no lauksaimniecības un vides viedokļa, un ka tā joprojām ir viens no visatbilstošākajiem līdzekļiem, ar kuriem, nodrošinot sabiedriskās pamatpreces, panākams, ka lauksaimnieki optimāli nodrošina ekosistēmu funkcionēšanu un ka tiek risināti jaunie uzdevumi vides jomā; tomēr atzīmē, ka savstarpējās atbilstības sistēmas ieviešana ir radījusi veselu virkni problēmu, kas saistītas ar administratīviem jautājumiem un šīs sistēmas pieņemšanu lauksaimnieku vidū, kuriem ir radies iespaids, ka šī sistēma zināmā mērā ierobežo viņu darba brīvību; tādēļ prasa ar vienkāršas savstarpējās atbilstības prasību īstenošanas sistēmas starpniecību samazināt lauksaimniekiem administratīvo slogu;

35.  uzskata, ka klimata ietekmi uz lauksaimniecību var ievērojami mazināt, uzlabojot lauksaimniecībā strādājošo cilvēku izglītību un apmācību, labāk izmantojot pētniecības un izstrādes piedāvātos jauninājumus un uzlabojot lauksaimniecības ražošanas efektivitāti;

36.  saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem uzskata, ka bez kopējas lauksaimniecības politikas un labas lauksaimniecības prakses ES teritorijā ražošana attīstītos neilgtspējīgi (notiktu ļoti intensīva ražošana uz labākās lauksaimniecības zemes un plaši izplatīta būtu lauksaimniecības zemes pamešana mazāk labvēlīgos apgabalos), kas nodarītu nopietnu kaitējumu videi; uzstāj, ka ar spēcīgas KLP starpniecību sniegta atbalsta izmaksas ir niecīgas salīdzinājumā ar maksu, kāda būs bezdarbībai un tās negatīvajām neplānotajām sekām;

KLP jaunās prioritātes 21. gadsimtā

37.  uzskata, ka lauksaimniecībai ir visas iespējas lielā mērā palīdzēt sasniegt tādas jaunās stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātes kā klimata pārmaiņu apkarošana un jaunu darbvietu radīšana, ar videi saudzīgas izaugsmes un atjaunojamās enerģijas piegādes starpniecību, vienlaikus ar nekaitīgu un augsti kvalitatīvu pārtikas produktu ražošanu joprojām gādājot par Eiropas patērētāju nodrošinātību ar pārtiku;

Taisnīga KLP

38.  uzstāj, ka ES lauksaimniecībai joprojām jāspēj piedalīties sīvā konkurencē ar tirdzniecības partneriem, kuri īsteno tirdzniecību traucējošus pasākumus, un/vai valstīm, kur jo īpaši attiecībā uz produktu kvalitāti, pārtikas nekaitīgumu, vidi, sociālās jomas tiesību aktiem un dzīvnieku labturību ražotājiem nav jāievēro tik augsti standarti kā ES; tādēļ uzskata, ka vienam no KLP pamatmērķiem pēc 2013. gada joprojām jābūt konkurētspējas paaugstināšanai dažādos līmeņos (vietējā, reģionālā līmenī, iekšējā tirgū un pasaules tirgos), lai ES rīcībā plašā izvēlē būtu daudzveidīga augstvērtīga pārtika un citi lauksaimniecības ražojumi, kas pasaules tirgū joprojām iegūst arvien lielāku daļu, kā arī taisnīgas tirdzniecības un izdevīgas cenas nodrošināšanai lauksaimniekiem;

39.  atgādina, ka ES lauksaimniekiem būtu jāražo pārtika, ievērojot pašus augstākos nekaitīguma, kvalitātes un dzīvnieku labturības standartus, un viņiem par to jātiek atalgotiem; uzskata, ka, lai nodrošinātu taisnīgu konkurenci un garantētu, ka patērētāji var izvēlēties pērkamos produktus, pamatojoties uz informāciju, jo īpaši uz ticamu izsekojamību, importa precēm no trešajām valstīm, ievērojot PTO tiesības un pienākumus, jāatbilst tādām pašām prasībām; aicina Komisiju aizstāvēt Eiropas lauksaimnieku intereses, ES vārdā risinot sarunas par daudzpusējiem un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem;

40.  atkārtoti uzsver, ka lauksaimnieciskās darbības uzturēšana visā Eiropā ir pats pamats tam, lai varētu visā ES teritorijā uzturēt daudzveidīgas un vietējas pārtikas ražošanu, laukos nodrošināt sociālekonomisko dinamiku un darbvietas, jo īpaši saistībā ar pašreizējo ekonomikas krīzi, un, pastāvīgi rūpējoties par vides saglabāšanos un ainavu pārvaldību, novērst lauksaimniecības zemes pamešanas draudus; tādēļ uzskata, ka mazāk attīstītiem apgabaliem jādod iespēja pārvarēt papildu šķēršļus, ko rada to īpašā situācija, un veikt vajadzīgos pielāgošanās pasākumus; uzskata, ka jārisina īpašās pašnodrošinājuma saimniecību problēmas;

41.  uzsver, ka lauksaimniekiem savu uzdevumu pildīšanai vajag ilgtermiņa ieguldījumu perspektīvas un pietiekamus ienākumus; tādēļ prasa par vienu no jaunās KLP galvenajiem mērķiem saglabāt mērķi garantēt lauksaimniekiem taisnīgu un stabilu peļņu, nodrošinot cenas un kvalitātes samērību un taisnīgu attieksmi pret patērētājiem, un šajā nolūkā cita starpā gādāt, lai lauksaimniecības nozarē pastiprinātos konkurētspēja un lauksaimniekiem būtu iespējams segt faktiskās izmaksas un reaģēt uz tirgus signāliem;

42.  prasa īstenot pasākumus, kas stiprinātu primāro ražotāju un ražotāju organizāciju vadības spēju un ietekmi mijiedarbībā ar citiem pārtikas piegādes ķēdes uzņēmējiem, un atbalstīt tādu organizāciju dibināšanu, kas stiprina saiknes starp dažādajām nozaru ieinteresētajām personām, jo tas palīdz pilnveidot informācijas apmaiņu un pielāgot piedāvājuma atbilstību patērētāju prasībām; uzskata, ka šādas norises varētu ar pārredzamākām pārtikas cenām un rīcību negodīgas komercdarbības prakses apkarošanai uzlabot pārtikas piegādes ķēdes darbību, lai lauksaimnieki gūtu pelnīto papildvērtību; uzskata, ka šo mērķu dēļ, iespējams, jāpielāgo vai jāprecizē ES konkurences noteikumi, lai vērā būtu ņemtas lauksaimniecības tirgu konkrētās īpatnības, ja vien tās nekavē vienotā tirgus pareizu darbību;

43.  uzskata, ka turpmākajā KLP jāparedz elastīgi un efektīvi tirgus pasākumi, kas nodrošinātu pienācīgu drošības tīklu, kurš palīdzētu izvairīties no stipras tirgus cenu nestabilitātes, nodrošinātu lielāku stabilitāti un dotu iespēju ātri un efektīvi reaģēt uz ekonomiskajām krīzēm šajā nozarē; uzskata, ka tas jāpapildina ar riska pārvaldības sistēmu, kas palīdzētu minimizēt dabas un slimību izraisītu katastrofu sekas;

44.  uzskata arī, ka, lai nodrošinātu efektīvāku tirgus pārvaldību un izvairītos no pārprodukcijas izraisītām krīzēm, pamatojoties uz taisnīguma un nediskriminēšanas principiem, būtu jāsaglabā dažās nozarēs pieejamie konkrētie ražošanas potenciāla pārvaldības instrumenti;

45.  prasa KLP maksājumus sadalīt taisnīgi un uzstāj, ka tiem jābūt taisnīgiem gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniekiem;

46.  uzskata, ka pirmajā pīlārā paredzēto tiešo maksājumu samazināšana radītu postošas sekas ne tikai lauksaimniekiem, bet tikpat lielā mērā lauku videi, ar lauksaimniecību saistītajām sabiedriskajām precēm, patērētājiem un sabiedrībai, pieņemot, ka no lauksaimniecības labumu gūst visa sabiedrība kopumā; tādēļ tiešie maksājumi ir būtiski, un tie ir jāsaglabā, vērš uzmanību uz to, ka jebkāda KLP finansējuma samazināšana varētu nelabvēlīgi ietekmēt lauku saimniecību vērtību, kas sevišķi nopietni skartu bankas aizdevumus saņēmušos lauksaimniekus, jo īpaši saistībā ar ekonomikas krīzi, kas nopietni ietekmējusi Eiropas lauksaimniecību;

47.  uzskata, ka dzīvotspējīgi lauksaimniecības uzņēmumi ir vajadzīgi plaukstošu lauku kopienu uzturēšanai, jo šādi uzņēmumi nodrošina darbvietas un pakalpojumus vietējā mērogā; tādēļ uzskata, ka KLP ir jāiesaista vietējās kopienas, lai nodrošinātu to sociālekonomiskajai dzīvotspējai vajadzīgos apstākļus, tostarp izmantojot tādus līdzekļus kā ģimeņu lauku saimniecību saglabāšana un (attiecīgos gadījumos) pastāvīga lauku saimniecību pārstrukturēšana un modernizēšana; atgādina, ka šajā saistībā svarīgi ir arī veikt diversifikācijas pasākumus un attīstīt lauku infrastruktūru;

Ilgtspējīga KLP

48.  uzskata, ka lauksaimniecībai ir vadoša loma klimata pārmaiņu novēršanā, mazinot SEG emisiju, vairojot oglekļa piesaistes jaudas un plašāk izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus un biomateriālus; uzskata, ka KLP pasākumos, kur vajadzīgs, jāņem vērā ar klimata pārmaiņām saistīti apsvērumi;

49.  uzskata, ka ilgtspējīgākas ierobežoto resursu apsaimniekošanas pamatnosacījums ir ražošanas efektivitāte un ka lauksaimniekiem jāievieš jauninājumi tehniskās ražošanas metodēs, izmantojot pašus efektīvākos finanšu, zinātnes un tehniskās vadības sasniegumus, kas palīdzētu apmierināt augošo pieprasījumu pēc pārtikas un atjaunojamiem lauksaimniecības materiāliem ekonomiski, sociāli un no vides aspekta ilgtspējīgākā veidā;

50.  saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” uzsver, ka pētniecībai un izstrādei, kā arī jaunu tehnoloģiju un labākās prakses izmantošanai lauksaimniecībā ir liela nozīme konkurētspējas un ražošanas apjoma palielināšanā, vienlaikus mazinot pesticīdu, mēslošanas līdzekļu un ierobežotu resursu, piemēram, ūdens un enerģijas izmantošanu; uzskata, ka, lai risinātu jaunus uzdevumus, joprojām jāatbalsta ieguldījumi lauksaimniecības jauninājumos, cita starpā ar KLP un ES pētniecības un izstrādes pamatprogrammu starpniecību;

51.  tāpēc iesaka reģionu agronomijas speciālistiem aktīvi darboties reģionos, konsultējot lauksaimniekus par to, kā nodrošināt sabiedriskās preces vides jomā;

52.  uzskata, ka ir jāievieš drošības pasākumi, lai nodrošinātu iespēju lauksaimniecībā joprojām izmantot biotehnoloģijas, neietekmējot līdzšinējās ražošanas metodes;

Videi saudzīga KLP

53.  atzīmē, ka tirgus līdz šim nav pienācīgi atalgojis lauksaimniekus par vides saudzēšanu un citām sabiedriskajām precēm; tādēļ uzskata, ka KLP jāpievērš lielāka uzmanība ilgtspējībai, pareizi ekonomiski stimulējot lauksaimniekus, lai nodrošinātu optimālus ekosistēmu saudzējošus pakalpojumus un tālāk uzlabotu ES lauksaimniecības zemes vides resursu pareizu pārvaldību; uzsver, ka tas jāpanāk, nepalielinot lauksaimniekiem finansiālo vai birokrātisko slogu;

54.  uzskata, ka, pateicoties labāku zināšanu rezultātā uzlabotajiem ražošanas faktoriem, lauksaimniekiem ir labas iespējas dot ieguldījumu videi saudzīgā izaugsmē un energokrīzes risināšanā, attīstot tādus videi saudzīgus energoresursus kā biomasa, bioatkritumi, biogāze un otrās paaudzes biodegvielas un nelielā mērogā izmantojot vēja, saules un hidroenerģiju, kas būs atbalsts arī jaunām, videi saudzīgām nodarbinātības iespējām;

Kopēja un vienkārša politika

55.  uzstāj, ka kopējai lauksaimniecības politikai ir lielāka nozīme nekā jebkad agrāk, pareizi funkcionējošā vienotajā tirgū garantējot nodrošinātību ar pārtiku, klimata pārmaiņu ierobežošanu, kopējus augstus vides aizsardzības standartus, produktu drošumu un kvalitāti un dzīvnieku labturību pāri valstu robežām;

56.  uzskata, ka jaunajai KLP jābūt viegli administrējamai ar vienkāršotas atbalsta sistēmas starpniecību un pārredzamai, tai jāmazina birokrātija un administratīvais slogs lauksaimniekiem, jo īpaši sīkražotājiem, lai lauksaimniekiem dotu iespēju galveno uzmanību pievērst galvenajam uzdevumam ‐ nodrošināt augsti kvalitatīvus lauksaimniecības produktus; uzskata, ka cita starpā tas būtu sasniedzams, pārejot uz tādiem nodrošināšanas instrumentiem kā uz rezultātiem orientēti nolīgumi, vienkārši līgumi un daudzgadu maksājumi, kuros būtu izvirzīti mērķi un kuri lauksaimniekiem dotu iespēju izvēlēties sev piemērotu lauksaimniecības sistēmu šo mērķu sasniegšanai;

57.  aicina veikt attiecīgus pasākumus, lai izskaidrotu KLP saturu ne tikai lauksaimniekiem, bet visiem Eiropas iedzīvotājiem, vienlaikus sniedzot pārredzamu un skaidru informāciju par sasniedzamajiem mērķiem, pieejamajiem līdzekļiem un gaidāmajiem ieguvumiem no KLP īstenošanas;

58.  uzskata, ka Komisijas pieejai, veicot reglamentējošās kontroles, atbilstības pārbaudes un piemērojot finansiālas korekcijas, jābūt samērīgākai un balstītai uz riska novērtējumu;

59.  aicina nodrošināt, lai Eiropas Parlaments nekavējoties saņemtu jaunāko informāciju par lauksaimniecības budžetu attiecīgajā brīdī;

Taisnīgas, videi saudzīgas un ilgtspējīgas KLP nodrošināšana

60.  gaida, ka KLP tiks pārstrādāta atbilstoši Eiropadomes pavasara sanāksmes secinājumiem par stratēģiju “Eiropa 2020”, lai nodrošinātu uz zināšanām balstītas, integratīvas, videi saudzīgas izaugsmes instrumentus;

61.  atzīst KLP līdzšinējo un jauno prioritāšu plašo klāstu un atzīmē, ka jaunās dalībvalstis, pievienojoties Eiropas Savienībai, pamatoti gaidīja, ka ar laiku KLP atbalsts tajās būs salīdzināms ar vecajām dalībvalstīm; lai būtu iespējams pilnā mērā piedāvāt risinājumus jaunajām problēmām un īstenot reformētās KLP prioritātes, prasa jaunajā finanšu plānošanas periodā saglabāt KLP piešķirto budžetu vismaz 2013. gada budžeta līmenī;

62.  prasa KLP budžetam piemērot elastīguma mehānismu, kas dotu iespēju neiztērētas summas pārdalīt un pārnest uz nākamo gadu;

63.  uzstāj, ka KLP nav jānodod dalībvalstu pārziņā un tādējādi uzskata, ka tiešais atbalsts joprojām pilnībā jāfinansē no ES budžeta, ar šo noraidot jebkādu papildu līdzfinansēšanu, kas kaitētu taisnīgai konkurencei ES vienotajā tirgū;

64.  prasa KLP finansējumu lauksaimniekiem visā ES teritorijā sadalīt taisnīgi; atgādina, ka jāciena ES lauksaimniecības daudzveidība; taisnīgas sadales sistēmas definēšanai jāatrod objektīvi kritēriji; norāda, ka tiešie maksājumi palīdz piegādāt sabiedriskās preces, līdzsvarot lauksaimnieku ienākumus un aizsargāt tos pret riskiem, daļēji kompensējot sociālajā aspektā vēlami augstos ES standartus un tarifu barjeras nepārtraukto mazināšanos, kā arī atalgojot sabiedrisko pamatpreču piegādi, par kuru tirgū atlīdzība netiek gūta;

65.  uzskata, ka nākamajā finanšu plānošanas periodā tiešā atbalsta maksājumi visās dalībvalstīs jāpiesaista platībai; tādā veidā būtu nodrošināts pietiekams pārejas periods tiem lauksaimniekiem un agrārajām struktūrām, kuras joprojām izmanto vēsturisko maksājumu sistēmu, dodot iespēju pārmaiņām pielāgoties elastīgi un izvairīties no pārāk krasas atbalsta pārdalīšanas, neskarot mērķi bez kavēšanās sasniegt līdzsvarotu atbalsta sadalījumu starp dalībvalstīm; atzīmē, ka atteikties no vēsturiskās bāzes var būt īpaši grūti tām dalībvalstīm vai reģioniem, kur ir relatīvi lielas t.s. “nepieprasīto maksājumu platības” (zeme, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, bet par kuru nav iesniegts pieprasījums); prasa turpmākā atbalsta izstrādē pilnā mērā ņemt vērā šādu reģionu īpašās vajadzības; uzskata arī, ka dalībvalstīm un reģioniem joprojām jānodrošina iespēja platību maksājumu sistēmu piemērot elastīgi, atbilstoši savām konkrētajām prioritātēm, taču vienlaikus ievērojot taisnīgu konkurenci iekšējā tirgū;

66.  uzskata, ka nedrīkst atjaunot saistītos maksājumus kā KLP pamatprincipu; tomēr uzskata, ka, ņemot vērā pāreju no vēsturiskā modeļa uz platību atbalsta modeli saistībā ar pēc “veselības pārbaudes” pieņemtajiem lēmumiem, dalībvalstīm jāsaglabā atbilstīgas elastības iespējas; uzskata, ka šī elastība tām dos iespēju reaģēt uz īpašām vajadzībām savā teritorijā un novērst ražošanas pilnīgu pārtraukšanu vai lauksaimniecības daudzveidības mazināšanos; uzskata, ka šādas izvēles iespējas varētu īstenot, par apdraudētām lauksaimniecības apakšnozarēm un teritorijām, kā arī ekoloģiski jutīgām teritorijām maksājot ierobežotus saistītos maksājumus, ievērojot PTO prasības un vienlaikus lauksaimniekiem visā ES teritorijā nodrošinot taisnīgus tirgus nosacījumus;

67.  konstatē, ka taisnīgas un ilgtspējīgākas KLP sasniegšanai ir vajadzīgi galvenie struktūras moduļi: “Nodrošinātība ar pārtiku un taisnīga tirdzniecība”, “Ilgtspējība”, “Lauksaimniecība Eiropā”, “Pārtikas kvalitāte” “Bioloģiskā daudzveidība un vides aizsardzība” un “Videi saudzīga izaugsme”; uzskata, ka jāsaglabā divu pīlāru struktūra, taču tajā jāizvairās no politikas mērķu un instrumentu dublēšanās, turklāt tajos jāatspoguļo šeit norādīto struktūras moduļu saturs;

68.  uzskata, ka vienkāršošanas, skaidrības un kopējas pieejas labad par finansējumu katrai KLP prioritātei jāvienojas jau reformas sākumā;

Nodrošinātība ar pārtiku un taisnīga tirdzniecība

69.  uzskata, ka lauku saimniecību dzīvotspēja un lauksaimnieku dzīves kvalitāte ir lauksaimnieciskās darbības turpināšanās obligāts priekšnoteikums; tādēļ uzskata, ka visiem ES lauksaimniekiem kā pamatmaksājumus vajadzētu saņemt tiešos platību maksājumus no ES budžeta, tādējādi garantējot Eiropas lauksaimnieciskās ražošanas modeļa sociālo un ekonomisko ilgtspējību ar mērķi panākt, lai Eiropas patērētājiem būtu pamatnodrošinātība ar pārtiku, lauksaimniekiem būtu iespēja konkurētspējīgā veidā ražot augsti kvalitatīvu pārtiku, visā ES tiktu atbalstīta lauksaimnieciskā darbība un darbvietu radīšana lauku apvidos, kā arī pamatlīmenī nodrošinātas sabiedriskas preces, pildot laba lauksaimniecības un vides stāvokļa savstarpējās atbilstības prasības un ievērojot augstus kvalitātes standartus un dzīvnieku labturības standartus;

70.  pieprasa izvirzīt vispārēju prasību maksāt kompensācijas vienīgi par aktīvu lauksaimniecisku ražošanu, savstarpējās atbilstības prasībās par maksājumiem iekļaujot prasības par minimālo darbības apjomu, un par galveno principu noteikumu īstenošanā padarīt proporcionalitātes principu;

Ilgtspējība

71.  uzskata, ka lauksaimniekiem ar vienkāršu daudzgadu līgumu jāpiešķir ES finansēti papildu platību maksājumi, kas būtu atalgojums par oglekļa emisiju samazināšanu uz vienu ražošanas vienību un/vai oglekļa piesaistes palielināšanu augsnē, izmantojot ilgtspējīgas ražošanas paņēmienus un ražojot biomasu, kuru var izmantot noturīgu agromateriālu ražošanā;

72.  atzīmē, ka tam būtu divējāds labums, proti, ES lauksaimniecība taptu ekonomiski un vides ziņā ilgtspējīgāka, jo samazinātos oglekļa emisija un/vai palielinātos efektivitāte, un turklāt tas lauksaimniekiem nodrošinātu arī finansiālu labumu no lielākas oglekļa piesaistes uz viņu zemes, savukārt lauksaimniecībai ‐ vienlīdzīgus apstākļus ar citām nozarēm, kas piedalās ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā; pieprasa izvirzīt attiecīgus skaidrus un mērāmus kritērijus un mērķus, kas dotu iespēju šos maksājumus katrā dalībvalstī īstenot iespējami drīz;

Lauksaimniecība Eiropā

73.  prasa turpināt īpašus pasākumus, kas lauksaimniekiem kompensētu ražošanu tādos mazāk attīstītos apgabalos kā platības ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, tostarp, piemēram, kalnu apgabali, ekoloģiski jutīgas teritorijas un/vai apgabali, kurus visvairāk skar klimata pārmaiņas, kā arī attālāki reģioni, lai nodrošinātu lauksaimniecisku darbību un tādējādi visā ES teritorijā joprojām tiktu apsaimniekota zeme un ražota vietējā pārtika, mazinot risku, ka lauksaimniecības zeme tiks pamesta, un nodrošinot teritoriju līdzsvarotu apsaimniekošanu visā ES, kā arī lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību;

74.  uzskata, ka mazāk labvēlīgu apgabalu (MLA) shēmās jebkurā reformā, it īpaši attiecībā uz to, kā MLA tiek noteikti un klasificēti, vajadzētu ņemt vērā grūtības, ar kādām sastopas lauksaimnieki visā ES teritorijā, jo dažādās tās daļās ir ievērojamas atšķirības, ņemot vērā atšķirīgos biofizikālos un klimatiskos apstākļus; uzskata, ka tiem apgabaliem, kuri varētu tikt izslēgti saskaņā ar jebkādiem jauniem noteikumiem, ir jāparedz adekvāts pārejas periods;

75.  vērš uzmanību uz īpašo nozīmi, kāda ir lauksaimnieku darbībai piepilsētu lauku teritorijās, kur iespējams intensīvi izmantot lauku dabas un lauksaimniecības resursus; uzsver, ka vajadzētu uzturēt šo pārtikas un sabiedrisko preču ražošanu pilsētu iedzīvotāju tuvumā;

Pārtikas kvalitāte

76.  uzsver, ka pārtikas kvalitātes politikas izstrādei, tostarp attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN) / aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN) / garantēta tradicionālā īpatnība (GTI)), jābūt KLP prioritātei un ka to vajadzētu padziļināt un pastiprināt, lai šajā jomā ES arī turpmāk varētu būt vadībā; uzskata, ka šo augstas kvalitātes produktu gadījumā jāatļauj izmantot sākotnējos pārvaldības, aizsardzības un veicināšanas instrumentus, lai nodrošinātu šo produktu saskanīgu pilnveidošanu un ar tiem joprojām tiktu būtiski atbalstīta Eiropas lauksaimniecības ilgtspējīga izaugsme un konkurētspēja;

Bioloģiskā daudzveidība un vides aizsardzība

77.  uzskata, ka lauksaimnieki spēj ekonomiski izdevīgā veidā palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību un vidi, kā arī pielāgoties klimata pārmaiņām un mīkstināt to sekas, tādēļ šāda darbība arī turpmāk jāstimulē; prasa, lai KLP nodrošinātu iespēju lielākajai daļai lauksaimniecības zemju piemērot agrovides shēmas, kas lauksaimniekus atalgotu par to, ka tie papildus nodrošina ekosistēmu funkcionēšanu, vienlaikus veicinot arī ilgtspējīgākas un mazāk intensīvas ražošanas modeļus, piemēram, bioloģisko lauksaimniecību, integrēto lauksaimniecību, ekoloģiski vērtīgas lauksaimniecības un ilgtspējīgas intensīvās lauksaimniecības prakses attīstību; uzskata, ka visiem šiem lauku attīstības pasākumiem joprojām jābūt līdzfinansētiem, vajadzības gadījumā palielinot tiem paredzēto budžetu;

Videi saudzīga izaugsme

78.  uzskata, ka videi saudzīga izaugsme jāliek par pamatu jaunajai lauku attīstības stratēģijai, kurā galvenā uzmanība pievērsta jaunu videi saudzīgu darbvietu radīšanai:

79.  uzskata, ka galveno KLP struktūras moduļu atbalstam joprojām būtu vajadzīgs atbilstīgs drošības tīkls; uzskata, ka šim drošības tīklam jābūt pietiekami elastīgam, lai ņemtu vērā tirgus norises, un tajā jāiekļauj tādi risinājumi kā valsts un privātā uzglabāšana, intervence un tirgus pielaides kontrole, kas būtu attiecīgos gadījumos jāizmanto, lai novērstu lielu nestabilitāti un darbotos kā ātras reakcijas rīks krīžu novēršanai; uzskata, ka ES budžetā tādēļ vajadzētu atvēlēt īpašu rezerves budžeta pozīciju, kas dotu iespēju ātri rīkoties, reaģējot uz krīzi;

80.  šie pasākumi jāatbalsta ar instrumentiem, kas izstrādāti, lai ierobežotu nestabilitāti un nodrošinātu stabilus apstākļus lauksaimnieciskajai uzņēmējdarbībai un plānošanai; šajā saistībā uzskata, ka ārkārtējos tirgus apstākļos vai klimatiskajos apstākļos, neskarot pašreiz veidotās privātās shēmas, jāapsver arī tādu jaunu novatorisku ekonomikas un finanšu instrumentu kā ražas vispārējās apdrošināšanas polišu, standartizētu nākotnes līgumu tirgu un savstarpējās apdrošināšanas fondu izmantošana;

81.  uzskata, ka ražotspējas paplašināšanas regulēšanai var būt būtiska nozīme, nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi vairākos lauksaimniecības nozares sektoros;

82.  uzstāj, ka, papildinot tirgus pasākumus, ar vairākām darbībām pārredzamības, līgumattiecību un negodīgas komercprakses jomā steidzami jāstiprina primāro ražotāju stāvoklis pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka jāizpēta konkurences noteikumu pielāgošanas iespējas, lai primāro ražotāju organizācijas varētu kļūt efektīvākas un attiecīgos gadījumos lielākas, tām nodrošinot lielāku ietekmi sarunās, lai tās varētu kā līdzīgi partneri runāt ar lieliem mazumtirdzniecības un pārstrādes uzņēmumiem; šajā saistībā jāapsver valstu ombudu vai Eiropas ombuda iecelšana pārtikas piegādes ķēdes dalībnieku domstarpību risināšanai;

83.  atgādina ka saistībā ar PTO saistībām no pašreizējā tirgus rīku klāsta ES jāturpina izskaust eksporta kompensācijas, PTO partneriem vienlaicīgi veicot līdzīgus pasākumus;

84.  uzskata, ka jāveicina Eiropas lauksaimniecības konkurētspēja gan Kopienas teritorijā, gan ārpus tās, lai rastu risinājumus galvenajiem nākotnes uzdevumiem, tostarp panākt ES nodrošinātību ar pārtiku, nodrošināt pārtikas apgādi atbilstīgi pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumam, īstenot vidi saudzējošu pieeju, aizsargāt bioloģisko daudzveidību, kā arī risināt klimata pārmaiņu problēmas;

85.  atgādina, ka ES var finansēt pasākumus Eiropā un trešās valstīs, kuras sniedz informāciju par Eiropas lauksaimniecības un pārtikas produktu priekšrocībām Eiropā un visā pasaulē un šīs priekšrocības veicina; uzskata, ka vajadzētu pārskatīt šo darbību finansējumu, lai popularizētu ES lauksaimniecības un pārtikas produktus ES tirgos un trešās valstīs; uzskata, ka vajadzētu vairāk izmantot šādas veicinošas shēmas un saskaņā ar jauno KLP rast tām plašāku un efektīvāku pielietojumu;

86.  uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai jādod iespēja nodrošināt veselīgāku uztura režīmu visiem patērētājiem, it īpaši pašiem nabadzīgākajiem, galvenokārt izmantojot daudzveidīgāku produktu klāstu par pieejamām cenām; lai cīnītos pret nabadzību un uzlabotu veselību, ir jāturpina atbalsta programmas sabiedrības visnabadzīgākajiem slāņiem, kā arī programmas, kas paredzētas augļu un dārzeņu patēriņa veicināšanai skolās;

87.  uzskata, ka jaunās KLP izstrādes un ieviešanas pamatā jābūt vienkāršībai, proporcionalitātei un birokrātijas mazināšanai;

KLP daudzgadu finanšu shēmā un ikgadējā budžeta procedūra

88.  uzsver, ka, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas jaunos mērķus, jaunajā DFS ir jānodrošina pietiekams finansējums, lai šo politiku būtu iespējams labāk atbalstīt saskaņā ar galvenajiem uzdevumiem, ar kuriem šai ES nodrošinātībai ar pārtiku svarīgajai nozarei nāksies saskarties turpmākajos gados;

89.  atgādina, ka pēdējos četrus gadus, kopš spēkā ir tagadējā DFS, par gada budžetu vienoties varēja, tikai vai nu izsmeļot līdzšinējās dažādu izdevumu kategoriju rezerves, vai arī veicot pārskatīšanu, kas paredzēta 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 23. pantā, un izmantojot 2. izdevumu kategorijā pieejamās rezerves citu ES prioritāšu finansēšanai; norāda, ka, sākot ar 2011. gada budžeta procedūru un līdz spēkā esošās DFS termiņa beigām (2013), 2. izdevumu kategorijas rezerves ir ļoti ierobežotas;

90.  uzsver, ka DFS ir tiesiski saistoša, un tādēļ ir jāievieš elastīgāki īstenošanas pasākumi, lai Eiropas Savienība pietiekami elastīgi un efektīvi varētu reaģēt uz neparedzētiem apstākļiem;

91.  vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar LESD 314. panta 3. punktu Komisija savu budžeta projektu vairs nevar grozīt pēc Samierināšanas komitejas sasaukšanas; atgādina, ka Komisijai jāiesniedz grozījumu vēstule, lai rudenī atjauninātu lauksaimniecības prognozes; uzstājīgi prasa, lai grozījumu vēstule būtu pieejama pirms EP balsojuma; aicina kompetentās komitejas izstrādāt iekšējo procedūru, lai noteiktu Parlamenta pozīciju Samierināšanas komitejas sanāksmē;

92.  atgādina, ka Eiropas Parlamenta ieviestie izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības ir kļuvušas par svarīgiem instrumentiem politikas prioritāšu formulēšanā un tādu jaunu iniciatīvu ieviešanā, kas bieži pārtapušas par ES darbībām un programmām, tostarp lauksaimniecības un lauku attīstības jomā; uzskata, ka izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības arī nākotnē varētu būt platforma jaunu reformu ideju izmēģināšanai;

93.  aicina Komisiju darbā pie paziņojuma un tiesību aktu priekšlikumiem pilnībā ņemt vērā Eiropas Parlamenta ieteikumus;

o
o   o

94.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) AGRI_DT (2010)439305. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0101. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0131. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0088. (5) Sk. ziņojumam A7-0204/2010 pievienoto 1. diagrammu. (6) Sk. ziņojumam A7-0204/2010 pievienoto 2. diagrammu. (7) Sk. ziņojumam A7-0204/2010 pievienoto 3. diagrammu. (8) Sk. ziņojumam A7-0204/2010 pievienoto 4. diagrammu. (9) Sk. ziņojumam A7-0204/2010 5. pievienoto diagrammu.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa režīmu ES saistībā ar gaidāmo KZP reformu (2009/2238(INI))

P7_TA(2010)0287 A7-0207/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā 1995. gada 4. augusta Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (“Ņujorkas vienošanās”),

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 1995. gada 31. oktobrī pieņemto Rīcības kodeksu atbildīgai zvejniecībai,

–  ņemot vērā galīgo deklarāciju, kas pieņemta no 2002. gada 26. augusta līdz 4. septembrim Johannesburgā notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku(1),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju(2),

–  ņemot vērā 2007. gada 12. decembra rezolūciju par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgu organizāciju(3),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai nepieļautu, novērstu un likvidētu nelikumīgu, neziņotu un neregulētu zveju(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 66/2010 par ES ekomarķējumu(5),

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2009)0163),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma”(6),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai. Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (COM(2009)0162),

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai(7),

–  ņemot vērā 1994. gada 15. aprīļa Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu,

–  ņemot vērā 2001. gada 14. novembrī Dohā pieņemto Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ministru deklarāciju,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē” (COM(2006)0567),

–  ņemot vērā 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu(8),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0207/2010),

A.  tā kā zivsaimniecības un akvakultūras nozarei ir stratēģiska nozīme piedāvājuma nodrošināšanā un pārtikas piedāvājuma līdzsvarotībā dalībvalstīs un Eiropas Savienībā kopumā un tā kā šī nozare sniedz ievērojamu ieguldījumu piekrastes kopienu sociālajā un ekonomiskās labklājībā, vietējo kopienu attīstībā, nodarbinātībā un kultūras tradīciju saglabāšanā;

B.  tā kā zivis ir dabas resurss, kurš, pienācīgi pārvaldīts, ir atjaunojams un var nodrošināt gan pārtiku, gan darba vietas ES un visā pasaulē, un šai pārvaldībai jābūt ilgtspējīgai, lai nepieļautu zivju krājumu samazināšanos un attiecīgi neapgrūtinātu piekrastes kopienu dzīvi Eiropas Savienībā un trešās valstīs; tā kā šajā ziņā ir jānostiprina efektīva zvejas pārvaldība, ietverot starptautiskās tirdzniecības aspektu un tās ietekmi uz zivju resursiem pasaulē;

C.  tā kā Eiropas Komisija 2009. gada 22. aprīlī pieņēma Zaļo grāmatu, lai pārskatītu lielāko daļu zivsaimniecības politikas aspektu, tādējādi uzsākot vērienīgu šīs politikas reformu;

D.  tā kā Eiropas Komisija 2009. gada 8. aprīļa paziņojumā (COM (2009)0162) noteica jaunu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģiju;

E.  tā kā 2002. gadā Johannesburgā notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību tika izvirzīti konkrēti mērķi attiecībā uz zivsaimniecības pārvaldību, tostarp mērķi līdz 2015. gadam samazināt zivju krājumu izmantošanu līdz līmenim, kas nodrošinātu maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

F.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā Kopienas zivsaimniecības un akvakultūras produktu (ZAP) ražošana ir sarukusi par aptuveni 30 %;

G.  tā kā ražošanas samazināšanās ir izskaidrojama gan ar zivju krājumu samazināšanos Eiropas ūdeņos, gan KZP (pareizi) īstenotajiem pasākumiem, lai ierobežotu nozveju un nodrošinātu krājumu ilgtspējīgu pārvaldību gan ES, gan ārvalstu ūdeņos, jo īpaši tur, kur zivsaimniecības darbības tiek veiktas saskaņā ar zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem;

H.  tā kā Eiropas Savienības zivsaimniecības produkcija ir mazāk par 6 % no pasaules nozvejas;

I.  tā kā, pat ja Zaļā grāmata par KZP reformu paredz iespēju nozvejas apjoma samazināšanās tendenci ilgtermiņā mainīt, stingrie krājumu atjaunošanas pasākumi (flošu jaudas samazināšana, stingrāki pārvaldības pasākumi, pastiprinātas pārbaudes utt.) īsā un vidēji ilgā termiņā šo tendenci var tikai pastiprināt;

J.  tā kā turklāt, neraugoties uz jauno nozares stratēģiju, visticamāk nebūs iespējams īstermiņā vai vidēji ilgā termiņā būtiski kompensēt daudzos Kopienas akvakultūras attīstības ierobežojumus un apturēt vispārējo zivsaimniecības produkcijas samazināšanās tendenci;

K.  tā kā šajā ziņā ir būtiski Eiropas Savienībā veicināt papildu ražošanu, jo īpaši jaunajās ES dalībvalstīs ar pierādītu akvakultūras potenciālu;

L.  tā kā ‐ pretēji iepriekšminētajai tendencei ‐ visā Eiropas Savienībā aizvien pieaug pieprasījums pēc ZAP, kas ir īpaši izteikts jaunajās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā, un paredzams, ka dažādu faktoru ietekmē tuvākajos divdesmit gados tas turpinās stabili pieaugt;

M.  tā kā Eiropas Savienība, kurai seko Japāna un Amerikas Savienotās valstis, pašlaik ir lielākais ZAP noieta tirgus (12 miljoni tonnu un 55 miljardi EUR 2007. gadā), un tā kā šis tirgus ir ļoti atkarīgs no trešo valstu importa, kas apmierina 60 % pieprasījuma, un šī atkarība aizvien pieaugs;

N.  tā kā visos Eiropas Savienības zivsaimniecības un akvakultūras politikas novērtējumos galvenā loma piešķirta ZAP importam Eiropas Savienībā un tā īstenošanas nosacījumiem un tā kā veicamajās reformās šiem jautājumiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību;

O.  tā kā šis jautājums būtu jāaplūko no visiem ‐ tirdzniecības, vides, sociālajiem, sanitārajiem un kvalitātes ‐ aspektiem;

P.  tā kā atsevišķas zivsaimniecības, kuras eksportē uz ES tirgu, veic neselektīvu zveju un tām ir augsts izmesto zivju apjoms, kas nozīmē, ka aiziet postā liels daudzums cilvēka uzturā derīgu zivju;

Q.  tā kā jo īpaši būtu jāizvērtē ZAP tirgus kopīgā organizācija, kuras noteikumi vairākos aspektos ir novecojuši un steidzami jāpārskata;

R.  tā kā šis apsvērums liek arī kritiski izvērtēt kopējo tirdzniecības politiku, jo īpaši tās piemērošanu šai nozarei, un to, cik konsekventi šajā jomā pieņemti lēmumi, lai saglabātu atbildīgu un dzīvotspējīgu Eiropas Savienības zivsaimniecības nozari;

S.  tā kā, lai arī pēc Kopējā muitas tarifa (KMT) teorētiski ZAP joprojām ir stingrāka muitas aizsardzība par vidējo, jo tie nav lauksaimniecības produkti, faktiski šī aizsardzība ir ievērojami mazāka, jo spēkā ir dažādi atsevišķi vai tradicionāli atbrīvojumi un samazinājumi, un tādēļ vislielākās labvēlības režīma nodokļa likmi automātiski piemēro tikai 5 % no visa importa;

T.  tā kā princips atvērt Kopienas tirgu ZAP importam visdrīzāk turpināsies arī attiecībā uz daudzpusējiem līgumiem, PTO sarunām un jo īpaši attiecībā uz nelauksaimniecisko produktu tirgus pieejamības sadaļu Dohas sarunu kārtā, kā arī to piemērot sarunās par preferenču piešķiršanu, kas pašlaik norisinās ar dažādiem tirdzniecības partneriem Āzijā, Latīņamerikā, Ziemeļamerikā, Vidusjūras reģiona valstīs un dažādām ĀKK valstu grupām;

U.  tā kā, ja Dohas sarunu kārtā tiks pieņemta nelauksaimniecisko produktu tirgus pieejamības sadaļa, kas pamatojas uz “Šveices formulu” ar koeficientu 8, Eiropas Savienībā ZAP piemērojamā muitas nodevu maksimālā likme samazināsies no 26 % uz aptuveni 6 % un vidējā likme no 12 % uz aptuveni 5 %;

V.  tā kā šāds lēmums ne tikai ievērojami samazinās tirgus aizsardzību, ko nodrošina vēl spēkā esošās likmes, bet arī būtiski skars preferenču sistēmu ‐ zudīs jēga jaunattīstības valstīm piešķirtajām vai piešķiramajām preferencēm ‐ un, ļaujot mainīt pieeju Kopienas tirgum atbilstīgi ES ZAP apstrādes rūpniecības vajadzībām, izjauks pašas PTO programmu pamatnostādnes;

W.  tā kā ES prasība par attīstības politikas mērķu (nabadzības izskaušana, ilgtspējīgu vietējo zivsaimniecību izveide) un tirdzniecības politikas saskaņošanu paredz jaunattīstības valstīs veicināt lielākas pievienotās vērtības zivsaimniecības produktu eksportu, ar nosacījumu, ka šos produktus ražo labi pārvaldītas un ilgtspējīgas zivsaimniecības un tie atbilst vajadzīgajām sanitārajām normām;

X.  tā kā pēdējo gadu laikā konstatēta tendence, ka Eiropas Savienības tirdzniecības līgumslēdzēji aizvien vieglāk atkāpjas no ZAP parasti piemērotajiem preferenciālas izcelsmes noteikumiem gan attiecībā uz neapstrādātiem (kuģu pievienošanas kritēriji), gan apstrādātiem produktiem (iespēja saglabāt preferenciālu izcelsmi, ja izmantotas citas izcelsmes izejvielas);

Y.  tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas pētījums liecina, ka pat gadījumā, ja starptautiska zivsaimniecības produktu tirdzniecība jaunattīstības valstīs ir uzlabojusi nodrošinātību ar pārtiku, tā ir izraisījusi zvejas apjoma palielināšanos, lai apgādātu eksporta tirgu, un tas var veicināt zivju krājumu samazināšanos, un tajā ir uzsvērts, ka ir jānodrošina pienācīga zivsaimniecību pārvaldība un kontrole, lai novērstu krājumu samazināšanos;

Z.  tā kā Kopienas ZAP ražotājiem (zvejniekiem un akvakultūras audzētājiem), apstrādes rūpniecības pārstāvjiem, izplatītājiem, importētājiem un patērētājiem ir daļēji atšķirīgas intereses un tā kā Eiropas Savienības politikai būtu jācenšas tās efektīvi un līdzsvaroti samērot;

AA.  tā kā ir jānodrošina Kopienas ražotāju (zvejnieku un akvakultūras uzņēmumu) produkcijas pieņemams noiets par pietiekami izdevīgām cenām, ievērojot ar to darbību saistītās izmaksas, ierobežojumus un neprognozējamos aspektus;

AB.  tā kā ir jānodrošina, ka Kopienas apstrādes uzņēmumi gūst labumu no tā, ka tiem visu gadu pietiekamā daudzumā un ar stabilām cenām ir pieejamas vienādas kvalitātes izejvielas;

AC.  tā kā ir jāapmierina Kopienas patērētāju pieprasījums pēc kvalitatīviem produktiem par samērīgu cenu un jāņem vērā viņu pieaugošā vēlme saņemt informāciju par šo produktu īpašībām un izcelsmi, kā arī to zvejas vai ražošanas apstākļiem;

AD.  tā kā šo produktu imports dažādi ietekmē Kopienas tirgu atkarībā no sugas, produktu apstrādes pakāpes un iesaistītās piegādes ķēdes;

AE.  tā kā, piemēram, importa konkurences ietekmēta cenas samazināšanās pirmajā tirdzniecības posmā, šķiet, vairāk skar rūpnieciskās zivju sugas (kas paredzētas apstrādes rūpniecībai), nevis rūpniecībā neizmantotās sugas;

Vispārēji apsvērumi

1.  pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā par kopējās zivsaimniecības politikas reformu importa jautājumam ir veltīti tikai daži teikumi un līdz ar to nav pietiekami novērtēts fakts, ka šā jautājuma atbilstīga risināšana var būtiski ietekmēt reformas uzticamību un veiksmīgu iznākumu;

2.  konstatē, ka pēdējo divdesmit gadu laikā ES ir īstenojusi tādu tirdzniecības politiku, kas jau ir ļoti liberalizējusi importēto ZAP pieeju Kopienas tirgum;

3.  konstatē, ka ar Kopienas ZAP acīmredzami nepietiek, lai apmierinātu apstrādes rūpniecības vajadzības un augošo pieprasījumu no patērētāju puses, un ka šo produktu ražošana nepalielināsies; līdz ar to atzīst, ka ir jāveicina atbildīgs patēriņš, kas vairāk pamatotos uz kvalitāti un ilgtspējību, nevis kvantitāti, un jāmudina zivsaimniecības veicināt krājumu atjaunošanos, tomēr arī atzīst faktu, ka importam joprojām būs būtiska loma Kopienas tirgus nodrošināšanā;

4.  atzīst, ka ilgtspējīgu zveju var veikt tikai līdz noteiktam zivju daudzumam ‐ vai tās būtu cilvēku uzturam vai rūpnieciskiem nolūkiem paredzētas zivis, kas nozīmē, ka zivju piedāvājums ES tirgū nevar palielināties bezgalīgi;

5.  tomēr uzsver, ka ir ārkārtīgi būtiski saglabāt ES zivsaimniecības un akvakultūras nozares ekoloģisko ilgtspējību un ekonomisko dzīvotspēju, tostarp tādu nerūpniecisko zveju, kuras apjoms piekrastes ūdeņos būtu vienmērīgs un kura palīdzētu saglabāt attiecīgo reģionu kultūras identitāti, nodrošinātu darbavietas visos ražošanas posmos un drošas un kvalitatīvas pārtikas piegādes, kas nozīmē, ka zvejniekiem par saviem produktiem ir jāsaņem taisnīga samaksa; turklāt uzsver, ka zivsaimniecības nozarē nodarbinātajām personām ir jāstrādā pienācīgos darba apstākļos atbilstīgi Starptautiskās Darba organizācijas konvencijām par darba drošību un veselību;

6.  norāda, ka pašreizējā iespēja brīvi eksportēt ZAP uz Kopienas tirgu noteiktos apstākļos var nelabvēlīgi ietekmēt atsevišķu reģionu vietējo ekonomiku, jo īpaši visattālākajos reģionos attiecībā uz vietējo produktu tirdzniecību;

Īpaši apsvērumi
Tirdzniecības un muitas politika

7.  uzskata, ka Eiropas Savienība kā pasaulē lielākā zivsaimniecības produktu importētāja kopīgi ar citām lielākajām zivju importētājvalstīm ir politiski atbildīga par to, lai PTO tirdzniecības noteikumi atbilstu iespējami augstākiem vispārējiem zivsaimniecības pārvaldības un saglabāšanas standartiem; līdz ar to aicina Komisiju nodrošināt, ka ES divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos tiek nostiprināta taisnīga, pārredzama un ilgtspējīga zivju tirdzniecība;

8.  uzskata, ka samērīgai muitas aizsardzībai ir jābūt svarīgam un likumīgam politiskās varas instrumentam importa regulēšanai; atgādina, ka erga omnes muitas aizsardzība sniedz vērtību preferencēm, ko ES piešķīrusi noteiktām valstīm, jo īpaši jaunattīstības valstīm; atgādina, ka līdz ar šīs aizsardzības likvidēšanu zudīs arī visas preferenču saņēmējvalstīm pašlaik piešķirtās priekšrocības; turklāt atgādina par šīs muitas aizsardzības lietderīgo elastīgumu, kas sniedz iespēju ES atcelt aizsardzības piemērošanu, ja ES izejvielu produkcija nav pietiekama, tādējādi ES apstrādes nozarei nodrošinot pienācīgu apgādi;

9.  līdz ar to neatbalsta pašreizējās tirdzniecības politikas skatījumu, kas paredz neizbēgamu muitas aizsardzības izzušanu ZAP nozarē, kuras ražotājiem ‐ Kopienas zvejniekiem, akvakultūras audzētājiem un apstrādātājiem ‐ vienīgā iespēja būtu darbību beigt;

10.  uzskata, ka, līdzīgi lauksaimniecības nozarei, zivsaimniecības un akvakultūras nozare ir stratēģiski nozīmīga, daudzfunkcionāla, atkarīga no dabas resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas, un noteikti tās komponenti ir ļoti neaizsargāti un slikti piemērojas simtprocentīgai brīvās tirdzniecības pieejai, kas pamatojas uz priekšrocību brīvu izmantošanu;

11.  pauž nožēlu, ka atšķirībā no tirdzniecības sarunām par lauksaimniecības produktiem, kuras vada lauksaimniecības komisārs, tirdzniecības sarunas par ZAP uzskata par “nelauksaimniecības” jomu un tās atrodas tirdzniecības komisāra kompetencē, kuram šī joma bieži vien nozīmē pielāgojamu mainīgu rādītāju uz daudz plašāku problēmu fona;

12.  prasa pārcelt tirdzniecības komisāra pienākumu vadīt tirdzniecības sarunas par ZAP jūrlietu un zivsaimniecības komisārei;

13.  aicina, pamatojoties uz pētījumiem un konsultācijām, veikt skaidru un pilnīgu Kopienas ZAP tirgus raksturojumu katrai sugai atsevišķi, kā arī noteikt iespējamās pieprasījuma un ražošanas tendences Kopienā un tendences attiecībā uz noieta tirgu, kuru paredzēts uzturēt saražotās produkcijas realizācijai godīgas konkurences apstākļos;

14.  tāpat prasa Komisijai censties pēc iespējas uzticamāk un precīzāk izvērtēt ZAP importa ietekmi uz Kopienas tirgu, jo īpaši cenu jomā, un censties izveidot datu vākšanas un apmaiņas sistēmu, kas šādu izvērtēšanu atvieglotu;

15.  pieprasa PTO Dohas sarunu kārtas nelauksaimniecisko produktu tirgus pieejamības sadaļā ZAP raksturot kā paaugstināta riska produktus attiecībā uz “Šveices formulas” piemērošanu, lai neierobežotu muitas aizsardzību noteiktiem produktiem, kuriem tā vēl pienākas saskaņā ar KMT, un tādējādi saglabātu noteiktiem partneriem piešķirto preferenču vērtību un KTO mehānismu efektivitāti;

16.  atgādina, ka saskaņā ar 2001. gada 14. novembrī Dohā pieņemtās PTO ministru deklarācijas 47. punktu šīs kārtas sarunas risina pēc vienoto saistību principa, un, kamēr nav noslēgtas visas kārtas sarunas, Eiropas Savienība drīkst mainīt nostāju par noteiktām tās sadaļām;

17.  mudina Kopienas pārstāvjus PTO arī turpmāk kategoriski noraidīt Eiropas Savienības iesaistīšanos jebkādā ZAP nozares daudzpusējas tirgus liberalizācijas iniciatīvā;

18.  aicina Komisiju pieprasīt, lai pašlaik apspriestā PTO vienošanās par subsīdijām zivsaimniecības nozarē, jo īpaši attiecībā uz tirgus regulēšanas pasākumiem, nenovestu pie tā, ka ES ražotājiem jācieš no negodīgiem konkurences noteikumiem salīdzinājumā ar trešo valstu piegādātājiem; principā iebilst pret šādas vienošanās agrīnu un atsevišķu piemērošanu (early harvest), jo to nedrīkst nodalīt no citiem Dohas sarunu kārtas jautājumu tematiem;

19.  aicina Kopienas pārstāvjus divpusējās un reģionālajās sarunās sistemātiskāk pieprasīt kompensējošas saistības apmaiņā pret tirdzniecības koncesijām trešām valstīm ZAP importa jomā, apņēmīgi aizsargājot Eiropas Savienības aktīvās intereses šajā nozarē, ja tādas pastāv;

20.  uzsver, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi saglabāt kontroli pār tirdzniecības preferencēm, kuras tā piešķir noteiktām partnervalstīm, pieprasot piemērot striktus izcelsmes noteikumus, kas pamatojas uz jēdzienu “pilnīgi iegūti produkti”; aicina būt piesardzīgiem, pieļaujot iespējamas atkāpes no tradicionālajiem kritērijiem par kuģu pievienošanu, kurus piemēro neapstrādātiem produktiem, un pieprasa noraidīt turpmākās prasības pēc atkāpēm apstrādāto produktu jomā; uzskata, ka būtu sistemātiski jāpiemēro princips par nodokļu atmaksas aizliegumu un jāierobežo uzkrāšana;

21.  nekavējoties prasa Komisijai kvantitatīvi un kvalitatīvi uzlabot novērtējumus par atsevišķām valstīm piešķirto muitas tarifu preferenču ietekmi uz zivsaimniecības un akvakultūras nozarēm, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu rentabilitāti un nodarbinātību, kā ES, tā arī saņēmējvalstīs, jo īpaši ĀKK valstīs; turklāt prasa, lai šādos novērtējumos sniegtu patiesus skaitliskus rezultātus un īpaši ņemtu vērā apdraudētās zivju sugas;

22.  vērš uzmanību uz to, ka gadījumā, ja notiek dempings, subsidēšana vai ievērojami un bez brīdinājuma palielinās noteiktu ZAP kategoriju imports, Kopienas nozarē ir iespēja izmantot ES tirdzniecības aizsardzības instrumentus;

Vides, sociālie, sanitārie un kvalitātes aspekti

23.  uzskata, ka ir jāīsteno viens no galvenajiem Kopienas politikas mērķiem ZAP importa jomā ‐ nodrošināt, lai ievestie produkti visos aspektos atbilstu tām pašām prasībām, kuras izvirza Kopienas ražotājiem; uzskata, ka šis mērķis apmierina galveno prasību pēc tā, lai šajā nozarē pašreiz piemērotie vai reformā paredzētie pasākumi būtu godīgi, saskaņoti un efektīvi; turklāt atzīmē, ka ES prasību ievērošana trešās valstīs palīdzēs īstenot godīgāku konkurenci starp ES un trešo valstu ražotājiem, jo zivju ražošana atbilstīgi ES standartiem palielinās ražošanas izmaksas;

24.  pauž bažas, ka ievērojams trešo valstu ZAP pieplūdums Kopienas tirgū var ietekmēt patērētāju pirkšanas ieradumus;

25.  uzskata, ka ES zivsaimniecības politikas centieni saglabāt zivju krājumus un zivsaimniecības ilgtspējību nav savienojami ar ZAP importu no valstīm, kuras palielina zvejas jaudu, neievērojot ilgtspējības aspektu, un ir vienīgi ieinteresētas gūt īstermiņa peļņu;

26.  uzsver, ka Kopienas resursu saglabāšanas politika ar resursu atgūšanas un pārvaldības plāniem palīdz veicināt trešo valstu ZAP importu un Kopienas produktu aizstāšanu ar šiem importētajiem produktiem, kas bieži vien ir neatgriezeniska; prasa Komisijai, izstrādājot iepriekšminētos plānus, šiem riskiem pievērst pienācīgu uzmanību;

27.  pauž bažas, ka bez mērķtiecīgas politikas šajā jomā būtiskās iespējas, ko sniedz ZAP Kopienas tirgus ar ļoti brīvu pieeju un strauji augošu pieprasījumu, ilgstoši neatturēs šīs valstis no pārzvejas;

28.  atzinīgi vērtē to, ka spēkā stājušies noteikumi par nelegālas, neziņotas un nereglamentētas zvejas (NNN) apkarošanu un visu Kopienas tirgū laisto produktu sertifikāciju; mudina šos noteikumus piemērot stingri un efektīvi, vienlaikus atzīstot to, ka daudzām jaunattīstības valstīm ir jāpalīdz, lai tās varētu pienācīgi īstenot šos noteikumus un apkarot nelegālo zveju; tomēr atgādina, ka tās ir minimālās prasības, ar kurām nepietiek, lai garantētu to zivsaimniecību ilgtspējību, kas ražo minētos produktus;

29.  uzskata, ka, piemērojot Kopienas noteikumus par NNN zveju, ir stingrāk lejupēji jāpārbauda šādu zivju tirdzniecība, galvenokārt veicot stingrākas pārbaudes dalībvalstīs un uzņēmumos, kurus tur aizdomās par nelegāli nozvejotu produktu piegādi;

30.  aicina Komisiju izmantot visus rīcībā esošos instrumentus, lai nodrošinātu, ka galvenās ZAP importētājvalstis ES ievēro Johannesburgā pieņemtās saistības un piemēro stingru resursu saglabāšanas politiku; mudina to sadarboties ar šīm valstīm visos attiecīgajos forumos un jo īpaši Reģionālajās zivsaimniecības pārvaldības organizācijās (RZPO);

31.  uzskata, ka Eiropas Savienībai ir arī jāstiprina šīs organizācijas, lai nodrošinātu, ka visi uz Eiropas Savienību eksportētie produkti bez izņēmuma ir no valstīm, kas ratificējušas galvenos starptautiskos nolīgumus jūras tiesību jomā, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju un Konvenciju par transzonālo un tālu migrējošo zivju krājumiem, un nodrošinātu, ka gadījumos, kad eksportētie produkti ir no RZPO atbildībā esošiem ūdeņiem, to ražotāji ir noslēguši attiecīgu RZPO nolīgumu;

32.  uzsver Kopienas zivsaimnieku, akvakultūras audzētāju un apstrādātāju būtiski nepietiekamo konkurētspēju salīdzinājumā ar noteiktām trešām valstīm, jo šajās valstīs ir daudz lētāks darbaspēks un zemāki sociālie standarti;

33.  uzskata, ka “sociālā dempinga” problēma, kas sastopama arī daudzās citās ekonomikas nozarēs, ir sevišķi saasināta ZAP jomā un jo īpaši apstrādes rūpniecībā, kurā izmanto lielu darbaspēku;

34.  aicina Komisiju izmantot visus rīcībā esošos instrumentus, lai galvenās ZAP importētājvalstis ES vismaz ievērotu astoņas Starptautiskās darba organizācijas konvencijas par darba pamattiesībām;

35.  prasa, lai visas ES tirdzniecības preferences par ZAP piešķirtu vienīgi tad, ja tiek ievērotas stingras prasības vides un sociālajā jomā; arī prasa, lai parakstītajos nolīgumos ar šādu mērķi ietvertie noteikumi paredzētu ticamus saistību uzraudzības pasākumus un preferenču apturēšanu vai vienkāršu atņemšanu, ja izdarīts pārkāpums; aicina attiecībā uz jaunattīstības valstīm īstenot īpaši izstrādātas programmas, kas sniegtu tehnisku un vajadzības gadījumā arī finansiālu atbalstu, lai attiecīgajām valstīm palīdzētu ievērot saistības sociālajā un vides jomā;

36.  uzsver, ka ir svarīgi importētajiem ZAP, tostarp barībai un barības ražanai izmantotajām sastāvdaļām, visos aspektos stingri piemērot Kopienas tiesību aktus sanitāro normu un pārbaužu jomā (pārtikas drošība, izsekojamība, profilakse), kas ir ļoti svarīgi patērētāju aizsardzības aspekti; nekavējoties prasa Komisijai šajā jautājumā pastiprināt programmu par trešo valstu pārbaudi, pielāgojot Pārtikas un veterinārā biroja komandējumus, pirmām kārtām palielinot katrā komandējumā pārbaudīto uzņēmumu skaitu, lai iegūtu datus, kas labāk ataino patieso situāciju trešās valstīs;

37.  aicina ievērot vislielāko piesardzību, atzīstot noteiktu trešo valstu noteikumus par līdzvērtīgiem piemērojamajiem Eiropas Savienības noteikumiem un apstiprinot to valstu un uzņēmumu sarakstu, kuri ir tiesīgi eksportēt ZAP uz ES; uzskata, ka Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātam jābūt tiesīgam no apstiprinātajiem sarakstiem svītrot tādus kuģus vai apstrādes uzņēmumus, kuri neievēro obligātos standartus;

38.  aicina būt īpaši uzmanīgiem attiecībā uz produktiem, kurus noteiktos pasaules reģionos ražo pēc jaunām, īpaši intensīvām akvakultūras audzēšanas metodēm, un kritiski izvērtēt šajās saimniecības izmantotos produktivitātes palielināšanas paņēmienus un procesus un to iespējamo ietekmi uz veselību, kā arī ietekmi uz sociālo un vides jomu;

39.  pieprasa stingras un biežas pārbaudes visos līmeņos, un jo īpaši pilnvērtīgi saskaņotas un pārredzamas pārbaudes uz robežām, kas būtu proporcionālas attiecīgo produktu radītajam riskam, sevišķi to būtības un izcelsmes dēļ; prasa dalībvalstīm tam veltīt visus vajadzīgos finanšu līdzekļus un cilvēkresursus;

KTO reforma

40.  atgādina par 6. sasaukuma pieņemtajām rezolūcijām, kurās aicināja Komisiju steidzami veikt vērienīgu zivsaimniecības produktu tirgus kopīgās organizācijas reformu, lai veicinātu šīs nozares ienākumus, tirgus stabilitāti, uzlabotu zivsaimniecības produktu tirdzniecību un palielinātu to pievienoto vērtību; pauž nožēlu par šajā jomā pieļauto kavēšanos; atsaucas uz minētajām rezolūcijām, kurās izskatīts jautājums, kādiem ir jābūt šīs reformas pamatprincipiem;

41.  uzsver, ka ar šajā jomā īstenotajiem jaunajiem mehānismiem būtu noteikti jāņem vērā nenovēršamais fakts par zemu izmaksu importa spēcīgo konkurētspēju, kas izriet no videi kaitīgām darbībām vai ir līdzvērtīga sociālajam dempingam, tomēr būtu jācenšas nodrošināt normālu Kopienas produkcijas noietu par pienācīgām cenām;

Informācija patērētājiem

42.  pauž pārliecību, ka Eiropas Savienības patērētāji bieži vien izdarītu citu izvēli, ja būtu labāk informēti par pārdošanā esošo produktu patieso būtību, ģeogrāfisko izcelsmi, zvejas vai ražošanas apstākļiem un to kvalitāti;

43.  uzsver, ka ir steidzami jāievieš stingri un pārredzami sertifikācijas un marķēšanas kritēriji par Eiropas Savienības ZAP kvalitāti un izsekojamību un jāveicina pēc iespējas ātrāka Kopienas ekoloģiskā marķējuma izstrāde tieši šiem produktiem, lai beidzot pārtrauktu privātu sertifikācijas sistēmu nekontrolētu izplatību;

44.  uzskata, ka ZAP ekoloģiskajai sertifikācijai un ekoloģiskajai marķēšanai ir jābūt pārredzamam un patērētājam viegli saprotamam procesam, kā arī ir nepieciešama iespēja šis metodes izmantot visai nozarei bez izņēmuma, ja vien tiek stingri ievēroti pamata piešķiršanas kritēriji;

Akvakultūra

45.  uzsver arvien pieaugošo akvakultūras produktu īpatsvaru Eiropas Savienībā importētajos ZAP;

46.  skaidro šo faktu ar to, ka pēdējo desmit gadu laikā noteiktos pasaules reģionos ir paplašinājusies akvakultūras ražošana, savukārt Kopienas akvakultūras ražošana nepārsniedz 2 % no pasaules apjoma un piedzīvo stagnāciju;

47.  atzīmē, ka Eiropas Savienībā patērētāju ieradumos un izplatītāju pieprasījumā vērojama būtiska tendence aizstāt svaigus Kopienas izcelsmes produktus ar noteiktiem importētiem akvakultūras produktiem;

48.  atzīmē, ka brīvprātīga atbalsta politika tādas ilgtspējīgas Kopienas akvakultūras attīstībai, kurai ir mazāka ietekme uz vidi, ir viena no iespējām, kā samazināt atkarību no ZAP importa, veicināt ekonomisko darbību Eiropas Savienībā un apmierināt strauji augošo pieprasījumu ar plašāku un dažādotāku piedāvājumu; šajā saistībā uzsver, ka Eiropas Savienības akvakultūras produktu jomā ir aktīvi jāīsteno pētniecības un attīstības mērķi;

49.  šajā jautājumā atsaucas uz 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis savos priekšlikumos un lēmumos par kopējās zivsaimniecības politikas reformu pienācīgi ņemt vērā šajā ziņojumā minētos ieteikumus;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp. (2) OV L 17, 21.1.2000., 22. lpp. (3) OV C 323 E, 18.12.2008., 271. lpp. (4) OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp. (5) OV L 27, 30.1.2010., 1. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0039. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0243. (8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0373.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Zimbabvi un jo īpaši Farai Maguwu lietu

P7_TA(2010)0288 RC-B7-0415/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā daudzās Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi un jo īpaši pēdējo, kas pieņemta 2008. gada 17. decembrī(1),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 15. februāra kopējo nostāju 2010/92/KĀDP(2), ar kuru līdz 2011. gada 20. februārim pagarina ierobežojošos pasākumus pret Zimbabvi, kurus ieviesa ar Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP(3), un Komisijas 2008. gada 8. decembra Regulu (EK) Nr. 1226/2008(4), ar kuru groza Kopējo nostāju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2010. gada 22. februāra secinājumus par Zimbabvi un 10. ES un Dienvidāfrikas ministriju politiskā dialoga 2010. gada 11. maija secinājumus,

–  ņemot vērā iepriekšējās ANO rezolūcijas par asins dimantiem un jo īpaši ANO Drošības padomes rezolūciju 1459 (2003) par Kimberli procesa sertifikācijas sistēmu,

–  ņemot vērā Kimberli procesa sertifikācijas sistēmu, saskaņā ar kuru tās locekļiem ir jāapliecina, ka neapstrādātie dimanti nav izmantoti bruņotu konfliktu finansēšanai,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru Zimbabve ir ratifiējusi,

–  ņemot vērā 2009. gada 5. novembrī Svakopmundā, Namībijā notikušās Kimberli procesa sertifikācijas sistēmas septītās plenārsēdes paziņojumu, bet jo īpaši tā 13., 14. un 22. punktu,

–  ņemot vērā 2010. gada 21.–24. jūnijā Telavivā, Izraēlā notikušo Kimberli procesa starpsesiju sanāksmi,

–  ņemot vērā ES un ĀKK Kotonū partnerattiecību nolīgumu, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Zimbabve ir brīvprātīga Kimberli procesa sertifikācijas sistēmas locekle, kas tai ļauj pārdot neapstrādātus dimantus likumīgā starptautiskā tirgū, ja vien ar to tirdzniecību netiek finansēti bruņoti konflikti;

B.  tā kā Kimberli process pašlaik nav vērsts pret cilvēktiesību pārkāpumiem;

C.  tā kā tiek lēsts, ka Zimbabve dažu tuvāko gadu laikā varētu kļūt par lielāko dimantu ražotāju, ja vien pilnībā tiks attīstīts dimantu lauks Marange (Chiadzwa) Manicalendas provincē, kas varētu radīt miljardiem eiro lielus ienākumus;

D.  tā kā 2009. gada novembrī Svakopmundā, Namībijā Zimbabve apņēmās veikt virkni pasākumu, lai dimantu ieguve Marange notiktu saskaņā ar Kimberli procesa sertifikācijas sistēmu;

E.  tā kā Kimberli procesa starpsesiju sanāksmē, kas notika Telavivā no 2010. gada 21. jūnija līdz 23. jūnijam, nebija iespējams panākt vienprātību par iespējamo cilvēktiesību iekļaušanu Kimberli procesa apsvērumu vidū;

F.  tā kā daudzas starptautiskās NVO (tostarp Human Rights Watch, Global Witness un Partnership for Africa-Canada) pauda nopietnu satraukumu par cilvēktiesību stāvokli Chiadzwa, īpaši par Zimbabves drošības spēku izdarītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

G.  tā kā Zimbabves pilsonis un Pētniecības un attīstības centra dibinātājs/vadītājs Farai Maguwu un kāda Manicalendas cilvēktiesību NVO, konstatēja, ka Zimbabves valsts drošības spēki ir izdarījuši smagus cilvēktiesību pārkāpumus vairākos Zimbabves dimantu laukos, bet īpaši Chiadzwa;

H.  tā kā Zimbabves varas iestādes arestēja Farai Maguwu 2010. gada 3. jūnijā par Zimbabves valstij kaitējošas informācijas publicēšanu un kopš tā laika viņš tiek turēts ieslodzījumā sliktos apstākļos, viņam ir liegta pamata veselības aprūpe, tiesības uz to, ka viņa lietu izskata tiesnesis 48 stundu laikā pēc aresta un drošības naudas tiesības,

1.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Farai Maguwu un nosoda viņa arestēšanas un ieslodzījuma apstākļus;

2.  uzsver, ka Zimbabves varas iestādēm ir jāievēro Kimberli procesa saistības, ko Zimbabve uzņēmusies Svakopmundas sanāksmē, pilnībā jādemilitarizē Marange dimantu lauki un jāievieš pasākumi tiesiskuma un kārtības uzturēšanai tā, lai tiktu ievērotas vietējo iedzīvotāju tiesības;

3.  aicina pārskatīt Kimberli procesu, lai atbilstīgi ņemtu vērā cilvēktiesību principus;

4.  prasa, lai Zimbabves valdība ienākumus, ko sniedz dimantu ieguve Chiadzwa ieguldītu kā pamatu Zimbabves ekonomikas vispārējā atjaunošanā un izmantotu tos kā līdzekli, lai nodrošinātu veselības, izglītības un sociālo finansējumu, ko pašlaik sniedz starptautiskie donori, un tāpēc mudina valdību izveidot neatkarīgu dimantu ieguldījumu fondu, kas kalpotu Zimbabves iedzīvotājiem;

5.  aicina Zimbabves valdību nodrošināt un atbalstīt neierobežotas vārda brīvības tiesības Zimbabvē, lai NVO (tādas kā Farai Maguwu Pētniecības un attīstības centrs) varētu brīvi paust viedokli, nebaidoties no vajāšanas un ieslodzīšanas;

6.  aicina Kimberli procesu nodrošināt, lai Zimbabves uzraugs rīkotos pilnīgi neatkarīgi, ievērojot profesionālo ētiku un cilvēktiesības;

7.  aicina Dienvidāfriku un Dienvidāfrikas attīstības kopienu pašu un Zimbabves, kā arī plašāka Āfrikas dienvidu reģiona interesēs veikt aktīvus pasākumus, lai Zimbabvē atkal atgrieztos pilnīga demokrātija, tiktu atkal ievērots tiesiskums un Zimbabves iedzīvotāju cilvēktiesības; atzīst, ka Mugabe un viņa tuvākie atbalstītāji, izlaupīdami valsts ekonomiskos resursus personiskā labuma dēļ, joprojām ir klupšanas akmens politiskās un ekonomiskās atjaunotnes un samierināšanas ceļā Zimbabvē;

8.  atzinīgi vērtē, ka nesen ir atjaunots ES nevēlamo personu un uzņēmumu, kas saistīti ar Mugabe režīmu saraksts; uzsver, ka šie ierobežojošie pasākumi, kuri ir paredzēti tikai dažiem Zimbabves režīma elementiem, neietekmēs Zimbabves iedzīvotājus kopumā;

9.  uzsver dialoga starp Eiropas Savienību un Zimbabvi nozīmi arī visu pārskatītā Kotonū nolīguma parakstītāju skatījumā un atzinīgi vērtē šajā sakarībā notikušo progresu; aicina Komisiju un Padomi dialogā ar Zimbabvi lielāku nozīmi piešķirt demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jautājumiem;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām, Savienības augstai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Zimbabves un Dienvidāfrikas valdībai un parlamentam, ES un ĀKK Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Āfrikas Savienības iestādēm, tostarp Panāfrikas parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, Dienvidāfrikas attīstības kopienas ģenerālsekretāram, Kimberli procesa rotējošās vadības priekšsēdētājam (Izraēla) un Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0640. (2) OV L 41, 16.2.2010, 6. lpp. (3) OV L 50, 20.2.2004, 66. lpp. (4) OV L 331, 10.12.2008, 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Venecuēlu un jo īpaši Maria Lourdes Afiuni lietu

P7_TA(2010)0289 RC-B7-0414/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Venecuēlā, īpaši 2010. gada 11. februāra, 2009. gada 7. maija, 2008. gada 23. oktobra un 2007. gada 24. maija rezolūcijas,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā pilnvaru nošķiršana un neatkarīgums ir pamatā ikvienai demokrātiskai un konstitucionālai valstij;

B.  tā kā Karakasas izmeklēšanas tiesnese Maria Lourdes Afiuni 2009. gada 10. decembrī, rīkojoties saskaņā ar Venecuēlas tiesību aktiem un ANO Patvaļīgās aizturēšanas darba grupas atzinumu, ar stingriem nosacījumiem, tostarp pases aizturēšanu, mainīja drošības līdzekli, atbrīvojot no apcietinājuma, Eligio Cedeño, kurš atradās iepriekšējās izmeklēšanas apcietinājumā kopš 2007. gada februāra;

C.  tā kā saskaņā ar Venecuēlas tiesību aktiem iepriekšējās izmeklēšanas apcietinājuma ilgums nedrīkst pārsniegt divus gadus un tā kā tiesneses Afiuni lēmums atbilst pamattiesībām, kas nostiprinātas Venecuēlas un starptautiskajos tiesību aktos;

D.  tā kā tiesnesi Afiuni tūlīt pēc tam bez oficiālas apsūdzības iesniegšanas tiesā arestēja Izlūkošanas un novēršanas direktorāts (DISIP) un 2009. gada 12. decembrī viņa tika ievietota augstākā drošības līmeņa ieslodzījuma vietā INOF (Instituto Nacional de Orientación Femenina), kurā viņa atrodas vēl aizvien, lai gan ir pagājuši jau seši mēneši, atrodoties apstākļus, kas turpina apdraudēt viņas fizisko un garīgo labklājību, jo 24 ieslodzītos, kas arī uzturas šajā iestādē, viņa ir notiesājusi tādiem noziegumiem kā slepkavība, narkotiku tirdzniecība un cilvēku nolaupīšana; tā kā, atrodoties ieslodzījumā, viņa ir pakļauta apvainojumiem, draudiem, verbāliem un fiziskiem uzbrukumiem un nogalināšanas mēģinājumiem;

E.  tā kā 2009. gada 11. decembrī prezidents Hugo Chávez runā, ko pārraidīja TV, nosauca tiesnesi par bandīti un aicināja ģenerālprokuroru piemērot maksimālo sodu un pat mudināja Nacionālo asambleju noteikt jaunus un smagākus sodus par šādu rīcību, ko varētu piemērot arī ar atpakaļejošu spēku;

F.  tā kā Venecuēlas Konstitūcijas 26. pants paredz, ka tiesu varai ir jābūt autonomai un neatkarīgai un ka Venecuēlas Republikas prezidenta pienākums ir garantēt tiesu varas neatkarību;

G.  tā kā pēc prezidenta paziņojuma, kurā viņš vērsās pret tiesnesi Afiuni, viņai inkriminēja amata stāvokļa izmantošanu, korupciju, konspirāciju un palīdzēšanu bēgšanā un tā kā prokurore ir pierādījusi, ka nav saņēmusi naudu, līdz ar to nav pierādījumu apsūdzībai korupcijā, viņā vēl aizvien atrodas ieslodzījumā;

H.  tā kā tiesneses Afiuni lietas sakarā ir pieņemta virkne ziņojumu, rezolūciju un paziņojumu, kuros tiek nosodītas Venecuēlas varas iestādes un pausta solidaritāte viņai, juristi un tiesneši no visas pasaules, tādas NVO kā Amnesty International un Human Rights Watch un ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos ir pauduši bažas par viņas situāciju un atzinuši, ka viņa arestēta savas profesionālās ētikas dēļ un tādēļ, ka cīnījusies par tiesu sistēmas neatkarību, un Amerikas Cilvēktiesību komiteja ir pieprasījusi veikt piesardzības pasākumus, lai garantētu viņas personisko drošību;

I.  tā kā tiesneses Afiuni lieta nav vienīgais gadījums, kad politiskās struktūras uzbrūk tiesu varai, un vairāki tiesneši ir atbrīvoti no amata, bet citi devušies trimdā;

J.  tā kā demokrātiskās situācijas pasliktināšanās Venecuēlā ir redzama arī citās jomās, īpaši attiecībā uz preses brīvību, tostarp interneta brīvību, kas nemitīgi cieš no valdības uzbrukumiem un pret ko vērstas dažādas sankcijas, tostarp laikrakstu, radio kanālu, tīmekļa vietņu un televīzijas kanālu slēgšana;

K.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtiski svarīga demokrātijai un pamattiesību ievērošanai, jo plašsaziņas līdzekļi nodrošina iespēju paust savus uzskatus un idejas, pienācīgi respektējot minoritāšu tiesības, tostarp politiskās opozīcijas grupu tiesības, un efektīvi veicina cilvēku iesaistīšanu demokrātiskajos procesos, tā paverot iespējas brīvām un godīgām vēlēšanām;

L.  tā kā pirms 2010. gada 26. septembrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām pēc valdības pieprasījuma Nacionālā elektorālā padome ir mainījusi robežas vēlēšanu apgabaliem, no kuriem ievēl 167 Nacionālās asamblejas deputātus, un šīs izmaiņas skar līdz pat opozīcijas pārvaldīto 80 % štatu;

M.  tā kā tādi pasākumi kā patvaļīga konfiskācija un atsavināšana, kas kopš 2005.gada skārusi vairāk nekā 760 uzņēmumu, atsevišķos gadījumos skarot ES intereses, apdraud iedzīvotāju sociālās un ekonomiskās pamattiesības;

N.  ņemot vērā saspīlēto politisko situāciju Venecuēlā, kas izpaužas kā pret politisko opozīciju, tās pārstāvjiem, no opozīcijas demokrātiski ievēlētajiem pilsētu mēriem un štatu gubernatoriem, studentu kustību, armijas un tiesu sistēmas pārstāvjiem, H. Chaves politikas pretiniekiem, žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem vērsta vajāšana, draudi, iebiedēšana un politiska un kriminālvajāšana, kuras rezultātā daudzi arestēti politisku motīvu dēļ,

1.  nosoda uzbrukumus tiesu varas neatkarībai; pauž bažas par tiesneses Afiuni arestēšanu un uzskata, ka ir pārkāptas viņas tiesības un ka šāda rīcība uzskatāma par nopietniem draudiem tiesu varas neatkarībai, kas ir tiesiskuma stūrakmens;

2.  aicina atbrīvot viņu un aicina Venecuēlas valdību apņemties ievērot tiesiskuma vērtības, veicinot, ka valstī tiesu procesi notiek godīgi un bez nevajadzīgas vilcināšanas, nodrošinot visas nepieciešamās juridiskās garantijas;

3.  pauž bažas par to, ka tiesneses Afiuni ieslodzījuma apstākļi apdraud viņas fizisko un garīgi veselību, un aicina cietumu pārvaldes iestādes nekavējoties stingri ievērot pasākumus un ieteikumus, ko 2010.gada 11. janvārī saistībā ar tiesneses Afiuni aizturēšanas apstākļiem atbalstīja Amerikas Cilvēktiesību komiteja;

4.  nosoda Venecuēlas Republikas prezidenta publiskos paziņojumus, ar kuriem viņš apvainojis un nomelno tiesnesi, pieprasot piemērot viņai maksimālu sodu, un viņa prasību mainīt likumu, lai varētu piemērot vēl lielāku sodu, un uzskata, ka šie paziņojumi pasliktina viņas aizturēšanas apstākļus un ir uzskatāmi par valsts prezidenta vēršanos pret tiesu neatkarību, lai gan viņš ir tas, kuram vajadzētu garantēt tiesu varas neatkarību;

5.  atgādina Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai par tās pienākumu ievērot vārda un uzskatu brīvību un preses brīvību, ievērot tiesu neatkarības principu, ko tai par pienākumu uzliek šīs valsts Konstitūcija, kā arī dažādas starptautiskas un reģionālas konvencijas un hartas, ko Venecuēla parakstījusi;

6.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sazināties ar Venecuēlas varas iestādēm, lai paustu ES bažas par stāvokli cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā šajā Dienvidamerikas valstī un cieši pastāvētu uz ES dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu interešu un īpašumtiesību ievērošanu;

7.  norāda, ka saskaņā ar Amerikas kontinentu valstu Amerikas valstu demokrātijas hartu demokrātiskā sistēmā bez skaidras un obligātas izcelsmes leģitimitātes, kas balstīta uz vēlēšanām un iegūta tajās, jāievēro arī izpildes leģitimitāte, kurai jābalstās uz plurālisma, pieņemto noteikumu, spēkā esošās konstitūcijas, likumu un tiesiskuma kā pilnībā funkcionējošas demokrātijas garanta ievērošanu, turklāt šāda leģitimitāte ietver miermīlīgas un demokrātiskas politiskās opozīcijas respektēšanu, īpaši tad, ja opozīcija guvusi panākumus un vēlētāju atbalstu vēlēšanās;

8.  aicina Venecuēlas valdību, gatavojoties 2010. gada 26. septembrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām, ievērot demokrātijas principus un vārda, pulcēšanās un vēlēšanu brīvību, kā arī uzaicināt Eiropas Savienību un starptautiskas organizācijas novērot šīs vēlēšanas;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Eiropas un Latīņamerikas parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par Ziemeļkoreju

P7_TA(2010)0290 RC-B7-0416/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Korejas pussalu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, starptautiskos paktus par cilvēktiesībām un citus cilvēktiesību dokumentus,

–  ņemot vērā 2010. gada 25. martā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisijas rezolūciju “Cilvēktiesību situācija Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā”, ko atbalstīja ES dalībvalstis un kurā tika nosodīti “sistemātiskie, plašie un smagie pilsoņu, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpumi” un “plašie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi”, ko veic KTDR,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1718 (2006) un Nr. 1874 (2009),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas rezolūciju “Par cilvēktiesību situāciju Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā”, kas tika pieņemta 64. sesijā 2009. gada 19. novembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 22. decembra Lēmumu 2009/1002/KĀDP,

–  ņemot vērā 2009. gada 7. novembra vispārējo salīdzinošo pārskatu par Korejas tautas Demokrātisko Republiku un vienošanos no KTDR puses izskatīt 117 ieteikumus, kas sniegti 2010. gada 18. martā pieņemtajā Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ziņojumā,

–  ņemot vērā īpašā referenta Vitit Muntarbhorn 2010. gada 17. februāra ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā 29. sarunu kārtu ES un Ķīnas dialogā par cilvēktiesībām, kas risinājās 2010. gada 29. jūnijā Madridē un kurā sprieda par Ziemeļkorejas bēgļu jautājumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību situācijai KTDR joprojām ir ļoti cieši jāpievēršas, savukārt humanitārā situācija izraisa nopietnas bažas;

B.  tā kā 2010. gada 25. martā pieņemtajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisijas rezolūcijā “Cilvēktiesību situācija Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā” tika paustas dziļas bažas par to, ka joprojām tiek saņemtas ziņas par sistemātiskiem, plašiem un smagiem pilsoņu, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpumiem KTDR;

C.  tā kā ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību situāciju KTDR savā ikgadējā ziņojumā ANO Cilvēktiesību padomei raksturoja šīs valsts cilvēktiesību situāciju kā “briesmīgu”;

D.  tā kā KTDR valdība noraida īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību situāciju KTDR mandātu, ir liegusi viņam iekļūt valstī un atsakās sadarboties ar ANO cilvēktiesību mehānismu;

E.  tā kā ANO īpašā referenta ziņojumā tika konstatēts, ka sešu pušu sarunu atsākšana par atbrīvošanos no kodolieročiem arī varētu kļūt par iespēju, kas ļauj uzlabot cilvēktiesību situāciju;

F.  tā kā ANO īpašais referents ierosināja Drošības padomei spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem KTDR, kā arī izveidot izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu varbūtējos noziegumus pret cilvēci, par kādiem tiek apgalvots, ka tos izdarījusi KTDR valdība;

G.  tā kā daudzas starptautiskas nevalstiskas cilvēktiesību organizācijas ir aicinājušas Eiropas Savienību pievērst lielāku uzmanību jautājumiem attiecība uz cilvēktiesībām Ziemeļkorejā;

H.  tā kā ANO Cilvēktiesību padome pauž nožēlu par smagajiem, plašajiem un sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem KTDR, jo paši spīdzināšanas un darba nometņu izmantošanu attiecībā uz politiskajiem ieslodzītajiem un KTDR repatriētajiem pilsoņiem;

I.  tā kā KTDR varasiestādes sistemātiski izpilda ārpustiesas nāvessodus un patvaļīgus arestus, kā arī uz to sirdsapziņas ir cilvēku pazušana;

J.  tā kā tiesu sistēma atrodas valsts uzraudzībā un nāvessodu piemēro daudziem noziegumiem pret valsti un kriminālkodekss šo kategoriju periodiski paplašina, bet pilsoņi, ieskaitot bērnus, tiek piespiesti noskatīties publisku soda izpildi;

K.  tā kā KTDR valdība nepieļauj organizētu politisku opozīciju, brīvas un taisnīgas vēlēšanas, brīvus plašsaziņas līdzekļus, ticības brīvību, biedrošanās brīvību vai koplīgumus;

L.  tā kā trešo valstu pilsoņu no Japānas, Korejas Republikas un citām valstīm (saskaņā ar ziņām, iespējams, arī ES pilsoņu) nolaupīšana un aizvešana joprojām ir neatrisināts jautājums un ir nepieciešama apņēmīga rīcība no starptautiskās sabiedrības puses;

M.  tā kā liels skaits ziemeļkorejiešu bēg uz Ķīnas Tautas Republiku, savukārt par daudzām sievietēm tiek ziņots, ka tās ir tikušas pakļautas cilvēku tirdzniecībai un piespiedu laulībām, bet ir saņemtas ziņas, ka ĶTR piespiež Ziemeļkorejas bēgļus atgriezties KTDR, pārkāpjot starptautiskās normas par repatriēšanas aizliegumu, kā arī ir ziņas, ka tā liedz KTDR pilsoņiem piekļuvi UNCHR patvēruma piešķiršanas procedūrām, pārkāpjot 1951. gada ANO Bēgļu konvenciju un tās protokolu 1967, kuram ĶTR ir pievienojusies, un tā kā ienāk satraucoši ziņojumi par šo pilsoņu likteni, kuri tika repatriēti piespiedu kārtā;

N.  tā kā valstī pastāvošā prakse par kopējo vainu iesloga cietumā veselas ģimenes, ieskaitot bērnus un vecvecākus; tā kā attiecība uz šiem ieslodzītajiem notiek smagi cilvēktiesību pārkāpumi, spīdzināšana, badināšana, vergu darbs un, kā tiek ziņots, varētu būt gājuši bojā jau apmēram 100 000 cilvēku, bieži sakarā ar spēku izsīkumu vai neārstētām slimībām;

O.  tā kā satelītattēli un dažādi ziņojumi, ko snieguši pārbēdzēji no Ziemeļkorejas, apliecina to, ka KTDR darbojas vismaz sešas koncentrācijas nometnes ar vairāk nekā 150 000 politiskajiem ieslodzītajiem un ka tad, ja pieskaita visu pārējo kategoriju ieslodzītos, kā piemēram, piespiedu kārtā repatriētie no ĶTR, ieslodzījuma vietās atrodas apmēram 200 000 cilvēku;

P.  tā kā liela iedzīvotāju daļa cieš badu un lielā mērā ir atkarīgi no starptautiskas pārtikas palīdzības un tā kā Pasaules pārtikas programma 2009. gada septembrī ziņoja, ka trešdaļa Ziemeļkorejas sieviešu un bērnu cieš no pārtikas trūkuma;

Q.  tā kā sabiedrību pārvalda politika “armijai ‐ priekšroka” un “čuhčes” ideoloģija, kura pieprasa valsts vadoņa slavināšanu;

R.  tā kā ticamas ziņas, kas saņemtas no pārbēdzējiem, stāsta, ka iedzīvotājus pakļauj piespiedu darba mobilizācijas kampaņām, bet cilvēku piekļuve izglītībai un darba iespējām balstās uz viņu “songbu” (sociālās šķiras statusu), kuru nosaka viņu vai viņu ģimenes lojalitāte režīmam;

S.  tā kā “naudas reforma” 2009. gada 30. novembrī izvērtās par nopietnu kaitējumu jau tā nestabilajai ekonomikai un noveda pie tālākas to iedzīvotāju slāņu grimšanas nabadzībā, kuri nav priviliģētie slāņi, un tā rezultātā sabiedrībā parādījās dziļa neapmierinātība;

T.  tā ka nevienam ārzemju žurnālistiem nav atļauts neierobežoti iekļūt KTDR un tā kā Korejas Centrālā ziņu aģentūra ir vienīgais informācijas avots visiem plašsaziņas līdzekļiem Ziemeļkorejā, bet radio un TV var saņemt signālu tikai no valdības raidstacijām un ārzemju raidījumu uztveršana ir stingri aizliegta, piemērojot smagas sankcijas, bet valsts iedzīvotājiem kopumā nav piekļuves internetam,

1.  aicina KTDR nekavējoties izbeigt smagos, plašos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, ko tā veic pret savu tautu un kuri var kļūt par noziegumiem pret cilvēci un tādējādi uz tiem var attiecināt starptautiskās krimināltiesības;

2.  aicina KTDR nekavējoties un uz visiem laikiem pārtraukt sodu publisku izpildi un atcelt nāvessodu KTDR;

3.  aicina KTDR pārtraukt ārpustiesas nāvessodu izpildi un cilvēku piespiedu pazušanas, pārtraukt piemērot spīdzināšanu un piespiedu darbu, atbrīvot politiskos ieslodzītos un ļaut saviem pilsoņiem brīvi pārvietoties;

4.  aicina KTDR iestādes nodrošināt piekļuvi pārtikas un humanitārajai palīdzībai visiem pilsoņiem atkarībā no nepieciešamības;

5.  aicina KTDR dot saviem pilsoņiem vārda brīvību un preses brīvību, kā arī no cenzūras brīvu piekļuvi internetam;

6.  aicina ES atbalstīt to, ka tiek izveidota ANO izmeklēšanas komisija, lai izvērtētu agrākos un pašreizējos cilvēktiesību pārkāpumus KTDR nolūka noteikt, ciktāl šādi pārkāpumi un nesodāmība saistībā ar pārkāpumiem var tikt klasificēti kā noziegumi pret cilvēci, un aicina ES dalībvalstis šajā nolūkā dot ieguldījumu ANO rezolūcijā Ģenerālajā asamblejā;

7.  ņemot vēra situācijas nopietnību, aicina ES iecelt ES īpašo pārstāvi KTDR jautājumos, lai nodrošinātu pastāvīgu uzmanību un koordināciju gan Eiropas Savienībā, gan ar galvenajiem partneriem, kā ASV un Korejas Republiku;

8.  aicina KTDR iestādes pildīt ieteikumus, kas sniegti Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ziņojumā, un kā pirmo soli ļaut inspicēt visa veida ieslodzījuma vietas Sarkana Krusta Starptautiskajai komitejai un citiem neatkarīgiem starptautiskiem ekspertiem, kā arī ļaut ANO īpašajam referentam apmeklēt valsti;

9.  aicina KTDR valdību nodrošināt visaptverošu izmeklēšanu, kas dotu pārredzamu un apmierinošu rezultātu, nodot galīgu un pilnīgi nokomplektētu informāciju par ES pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, par kuriem ir aizdomas, ka viņus varētu būt nolaupījusi Ziemeļkorejas valsts pēdējās desmitgadēs, un nekavējoties atbrīvot tos nolaupītos, kuri joprojām tiek aizturēti valstī;

10.  mudina ES dalībvalstis turpināt piešķirt Ziemeļkorejas bēgļiem patvērumu un ieņemt sistemātiskāku nostāju, organizējot Eiropas un starptautisko aizsardzību ziemeļkorejiešiem, kuri bēg no izmisīgās situācijas, kāda tur valda, un aicina Komisiju turpināt atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas palīdz Ziemeļkorejas bēgļiem;

11.  aicina ĶTR pārtraukt arestēt un repatriēt Ziemeļkorejas bēgļus uz KTDR, pildīt saistības, ko tai uzliek 1951. gada Bēgļu konvencija un tās protokols 1967, ļaut UNCHR piekļuvi Ziemeļkorejas bēgļiem, lai noteiktu viņu statusu un palīdzētu viņiem droši pārcelties, kā arī piešķirt Ziemeļkorejas sievietēm, kas precējušās ar ĶTR pilsoņiem, legāla rezidenta statusu;

12.  aicina ĶTR izmantot savas ciešas attiecības ar KTDR, lai veicinātu šajā valstī ekonomiskās un sociālās reformas nolūkā uzlabot Ziemeļkorejas iedzīvotāju dzīves apstākļus un sociālās tiesības;

13.  aicina Komisija izvirzīt jautājumu par cilvēktiesību situāciju KTDR un jautājumu pat Ziemeļkorejas bēgļiem ĶTR visās ES un Ķīnas augstākā līmeņa sarunas un ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogā;

14.  aicina Komisiju saglabāt pastāvošās humanitārās palīdzības programmas un sakaru kanālus ar KTDR un stingri uzraudzīt pārtikas palīdzības un humanitārās palīdzības sadali Ziemeļkorejā, lai tā atbilstu starptautiskajiem standartiem attiecībā uz pārraudzību un pārskatatbildību;

15.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis turpināt aktīvu dialogu un atbalstu nevalstiskajam organizācijām un pilsoniskās sabiedrības darbiniekiem, kas strādā, lai veidotu kontaktus KTDR, lai stimulētu izmaiņas, kas novestu pie cilvēktiesību vides uzlabošanas;

16.  aicina Komisiju iekļaut ES un Korejas Republikas brīvās tirdzniecības nolīgumā klauzulu par strādnieku tiesību uzraudzību, kuri strādā Kaesong industriālajā kompleksā KTDR,

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstīm un kandidātvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Korejas Republikas valdībai, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas valdībai, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.