Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par tiesību aktu labāku izstrādi ‐ Komisijas 15. ikgadējais ziņojums saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (2009/2142(INI))

P7_TA(2010)0311 A7-0215/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2005. gada novembra dokumentu “Vienota pieeja ietekmes novērtējumam”,

–  ņemot vērā 2010. gada 9. februāra rezolūciju par pārskatīto Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām(2),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu “Tiesību aktu labāka izstrāde 2006” saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (14. ikgadējais ziņojums)(3),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. oktobra un 2009. gada 24. aprīļa rezolūcijas par Komisijas 24. un 25. ikgadējo ziņojumu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību(4),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (15. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2007. gads) (COM(2008)0586),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (16. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2008. gads) (COM(2009)0504),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Trešais labāka regulējuma stratēģiskais pārskats Eiropas Savienībā” (COM(2009)0015),

–  ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Administratīvā sloga mazināšana Eiropas Savienībā ‐ progresa ziņojums par 2008. gadu un perspektīvas 2009. gadam” (COM(2009)0016),

–  ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Trešais progresa ziņojums par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju” (COM(2009)0017),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības programma administratīvā sloga samazināšanai Eiropas Savienībā un samazinājuma plāni pa nozarēm un pasākumi 2009. gadā” (COM(2009)0544),

–  ņemot vērā Komisijas pamatnostādnes par ietekmes novērtējumu (SEC(2009)0092),

–  ņemot vērā Ietekmes novērtējuma padomes 2008. gada ziņojumu (SEC(2009)0055),

–  ņemot vērā Ietekmes novērtējuma padomes 2009. gada ziņojumu (SEC(2010)1728),

–  ņemot vērā Augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas 2009. gada 17. septembra ziņojumu par administratīvo slogu,

–  ņemot vērā Konkurences padomes 2009. gada 4. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamentārās reformas darba grupas galīgo ziņojumu par 2007.–2009. gadu,

–  ņemot Komiteju priekšsēdētāju konferences darba dokumentu “Ietekmes novērtējums: Eiropas Parlamenta pieredze,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu regulai par pilsoņu iniciatīvu (COM(2010)0119),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A7-0215/2010),

A.  tā kā subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa pareiza piemērošana ir nepieciešama sekmīgai Eiropas Savienības darbībai, kā arī tās iestāžu darbībai, lai attaisnotu ES pilsoņu, uzņēmumu, kas darbojas vienotajā tirgū, valstu un pašvaldību pārvaldes iestāžu cerības un nodrošinātu, ka lēmumu pieņemšana ir cik iespējams tuvināta pilsoņiem;

B.  tā kā tiesību aktu labāka izstrāde ir kļuvusi par priekšnoteikumu sekmīgai Eiropas Savienības darbībai un var dot būtisku ieguldījumu, lai atgūtos no krīzes un panāktu ekonomisko izaugsmi;

C.  tā kā jautājums par tiesību aktu labāku izstrādi būtu jāskata ne tikai saistībā ar Komisijas programmu par labāku regulējumu, bet arī vispārīgāk ‐ saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā;

D.  tā kā Lisabonas līgumā ir paredzēts, ka Parlamentam likumdošanas procesā atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai ir tādas pašas pilnvaras kā Padomei;

E.  tā kā Lisabonas līgumā ir paredzēta valstu parlamentu oficiāla iesaistīšana subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzībā;

F.  tā kā tiesību aktu labāka izstrāde bija prioritārs jautājums iepriekšējai Komisijai un tam vajadzētu būt arī galvenajam tās jaunā sastāva uzdevumam;

G.  tā kā labāks likumdošanas process Eiropas Savienībā ietver vairākus aspektus, piemēram, ietekmes novērtēšanu, lai samazinātu administratīvo slogu un vienkāršotu un saskaņotu spēkā esošos leģislatīvos aktus;

H.  tā kā ļoti svarīgi ir leģislatīvo aktu priekšlikumus (tostarp ietekmes novērtējumus) sagatavot, konsultējoties ar visām ieinteresētajām personām, jo īpaši sociālajiem partneriem;

I.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu Parlamentam ir iespēja prasīt, lai Komisija iesniedz piemērotu priekšlikumu par jautājumiem, saistībā ar kuriem, pēc Parlamenta domām, ir nepieciešams Savienības līmeņa tiesību akts Līgumu īstenošanai;

J.  tā kā kopš 2005. gada darbojas programma Eiropas Savienības leģislatīvo aktu radītā administratīvā sloga samazināšanai un programmas mērķis ir līdz 2012. gadam šo slogu samazināt par 25 %;

K.  tā kā viena no galvenajām sastāvdaļām šajā programmā ir administratīvo izdevumu sākotnējais novērtējums, pamatojoties uz tā saukto standarta izmaksu modeli;

L.  tā kā spēkā esošo leģislatīvo aktu vienkāršošanai un saskaņošanai izmantotā pārstrādāšana un kodifikācija nodrošina skaidrāku priekšstatu par veicamām izmaiņām un to atbilstību;

M.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis pareizi un laikus īstenotu Eiropas Savienības direktīvas, jo aizvien vēl problēma ir leģislatīvo aktu “uzlabošana”, proti, tādu pienākumu noteikšana, kuri pārsniedz Eiropas tiesību aktu prasības;

N.  tā kā ar Lisabonas līgumu ir aizstāta komitoloģijas sistēma, nosakot jaunu dalījumu deleģētos aktos un īstenošanas aktos;

O.  tā kā ar Lisabonas līgumu ir ieviesta ES pilsoņu iniciatīva ‐ jauns instruments, kas ļauj pilsoņiem ietekmēt Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādāšanu;

P.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā kā vienas no pilsoņu tiesībām ir minētas tiesības uz labu pārvaldību, ko var nodrošināt, tikai pamatojoties uz pārredzamiem un pilsoņiem saprotamiem tiesību aktiem,

Vispārējas piezīmes

1.  uzsver, ka ļoti svarīgi ir izstrādāt vienkāršus, skaidrus tiesību aktus, ko ES pilsoņi var saprast;

2.  uzsver, ka Eiropas iestādēm, izstrādājot priekšlikumus, ir jāņem vērā subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips un jāievēro kritēriji, kas noteikti Protokolā par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienības darbību;

3.  uzsver, ka saskaņā ar minēto protokolu visos leģislatīvo aktu projektos jāiekļauj argumenti, kas ļauj secināt, ka mērķi labāk var sasniegt ar ES rīcību, un tas jāpamato ar kvalitatīviem un, kad vien iespējams, kvantitatīviem rādītājiem;

4.  pauž stingru atbalstu labākam likumdošanas procesam, kura mērķis ir palielināt Eiropas Savienības leģislatīvo aktu pārredzamību, efektivitāti un saskaņotību; uzsver, ka kvalitatīvu likumdošanas priekšlikumu izstrādē izšķiroša nozīme ir Komisijai kā iestādei ar likumdošanas iniciatīvas pilnvarām; apņemas darīt visu, lai šos priekšlikumus izskatītu bez kavēšanās saskaņā ar attiecīgo likumdošanas procedūru; turklāt uzsver, ka liela nozīme ir sadarbībai ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu leģislatīvo aktu pareizu īstenošanu;

5.  ņem vērā Komisijas apņemšanos īstenot šo procesu ‐ tā pausta vairākos dokumentos, jo īpaši Trešajā stratēģiskajā pārskatā par labāku regulējumu Eiropas Savienībā, kā arī to apliecina pasākumi, ko Komisija veic pašreiz; tajā pašā laikā atzīmē, ka plašāka sabiedrība joprojām nezina par šo programmu, un aicina Komisiju to popularizēt efektīvāk;

6.  piekrīt Padomes 2009. gada 4. decembra secinājumu 3. un 15. punktā izteiktajiem apsvērumiem par kopējo atbildību likumdošanas uzlabošanā un visu šajā procesā iesaistīto iestāžu un privātpersonu atbildības pastiprināšanu;

7.  atzīmē Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas dalību diskusijās par labāku likumdošanas procesu un administratīvā sloga samazināšanu, kā arī cer uz auglīgu sadarbību šajā jomā;

8.  uzskata, ka 2003. gadā pieņemtais Iestāžu nolīgums par tiesību aktu labāku izstrādi ir jāpārskata, lai uzlabotu iestāžu sadarbību šajā plašajā jomā; vērš uzmanību uz attiecīgajiem punktiem 2010. gada 9. februāra rezolūcijā par Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām, īpaši uz kopīgo apņemšanos vienoties par izšķirošajām izmaiņām, sagatavojoties turpmākajām sarunām ar Ministru padomi, kuru mērķis ir Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu pielāgot jaunajiem Lisabonas līguma noteikumiem;

9.  mudina Komisiju saskaņā ar politisko vienošanos, kura iekļauta Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. februāra rezolūcijā par pārskatīto Eiropas Parlamenta un Komisijas pamatnolīgumu, darīt visu iespējamo, lai likumdošanas procesā nodrošinātu vienādu attieksmi pret Parlamentu un Padomi un tādējādi īstenotu no Lisabonas līguma izrietošo principu par vienlīdzīgu attieksmi pret Parlamentu un Padomi, jo īpaši abas iestādes vienlaikus un plaši informējot par visiem notikumiem un pārmaiņām, kas ietekmē likumdošanas procesu, un nodrošinot tām vienlīdzīgas iespējas piedalīties sanāksmēs un saņemt priekšlikumus vai citu informāciju;

10.  uzsver, ka leģislatīvo aktu vienkāršošanas process nedrīkst pazemināt standartus, kas noteikti spēkā esošajos leģislatīvajos aktos, un ka tāpēc šajā procesā jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem;

11.  atzinīgi vērtē dalībvalstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos Eiropas likumdošanas procesā, jo īpaši uzraudzības procesā pār likumdošanas priekšlikumu atbilstību subsidiaritātes principam; uzsver, ka dalībvalstu parlamentiem, lai iesniegtu savu atzinumu, jāievēro astoņu nedēļu termiņš;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, kuras mērķis ir nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu ar dalībvalstu parlamentiem, kā arī informēt par to Parlamentu un Padomi; mudina dalībvalstu parlamentus nošķirt atzinumus par subsidiaritātes principu no atzinumiem par Komisijas priekšlikumu būtību;

Ietekmes novērtējums

13.  uzsver, ka Komisijai ir galvenā atbildība par ietekmes novērtējuma veikšanu; aicina pilnveidot pasākumus, ar kuriem garantē veiktās analīzes neatkarību un uzticamību; tajā pašā laikā apņemas arī turpmāk novērtēt ietekmi visiem būtiskajiem grozījumiem, kurus EP izdara Komisijas priekšlikumos;

14.  šajā nolūkā aicina Komisiju regulāri sniegt Parlamentam un Padomei divu līdz četru lappušu apjoma kopsavilkumu par ietekmes novērtējumu, kuru tā veikusi un kuru papildina ar pilnu ietekmes novērtējumu, iesniedzot likumdošanas priekšlikumu;

15.  mudina visas Parlamenta komitejas ierosināt diskusijas par Komisijas sagatavotu likumdošanas priekšlikumu, apmainoties viedokļiem ar Komisiju par ietekmes novērtējumu;

16.  ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, apsver nepieciešamību pārskatīt iestāžu Vienoto pieeju ietekmes novērtējumam un mudina visas iestādes izpildīt savas saistības par ietekmes novērtējumiem; vērš uzmanību uz secinājumiem Komiteju priekšsēdētāju konferences darba dokumentā, kuru tā pieņēmusi šajā sakarā; atbalsta Parlamenta komiteju iniciatīvas aicināt Komisiju iesniegt visus ietekmes novērtējumus, lai attiecīgās komitejas varētu tos pilnībā pārbaudīt jau sākumā un pirms pirmās viedokļu apmaiņas;

17.  tajā pašā laikā atgādina Komisijai, ka visi jaunie priekšlikumi jāizvērtē, ņemot vērā visus tā ietekmes aspektus atbilstīgi integrētas pieejas principam, saskaņā ar kuru ir pilnībā jāizanalizē šo priekšlikumu ietekme uz tautsaimniecību, sabiedrību un vidi;

18.  īpaši uzsver, ka jāizvērtē leģislatīvo aktu sociālā ietekme, tostarp ietekme uz Eiropas darba tirgu un dzīves standartiem; no jauna uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē, kā leģislatīvie akti ietekmē uzņēmumus;

19.  ierosina, ka Komisijai jāveic visu priekšlikumu ietekmes novērtējums, lai samazinātu administratīvo slogu, un tādējādi būtu iespējams izpētīt šo priekšlikumu iespējamo blakusietekmi;

20.  norāda, ka, cenšoties panākt objektīvu ietekmes novērtējumu, Komisijai regulāri jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem; atzīst, ka ieinteresētās personas ir labāk jāinformē par iespēju piedalīties šajās apspriešanās, un aicina pagarināt astoņu nedēļu apspriešanās laikposmu; aicina Komisiju sagatavot un publicēt pārskatāmu sarakstu par attiecīgajā gadā plānotajiem ietekmes novērtējumiem, tādējādi dodot iespēju ieinteresētajām personām pienācīgi sagatavoties;

21.  uzskata, ka objektīvi ietekmes novērtējumi ir ārkārtīgi svarīgs līdzeklis Komisijas priekšlikumu novērtēšanai, un tāpēc aicina rūpīgi apsvērt risinājumu, ja ietekmes novērtēšanu veic neatkarīga iestāde, kam tomēr jāatskaitās Parlamenta priekšā;

22.  uzsver, ka pastāvīgi jāuzrauga ietekmes novērtējumu kvalitāte; atzinīgi vērtē Ietekmes novērtējuma padomes atzinumu par novērtējumu kvalitātes vispārēju uzlabošanos; atzīmē, ka minētā padome piemēro stingrākus vērtēšanas kritērijus; tomēr atzīmē, ka augstais tādu ietekmes novērtējumu īpatsvars (vairāk nekā 30 %), kurus šī padome sākotnēji noraidījusi, liecina ‐ attiecīgajiem Komisijas dienestiem novērtējumu kvalitāte jāturpina uzlabot; aicina palielināt padomei pieejamo darbinieku skaitu;

23.  atzinīgi vērtē Komisijas jaunās pamatnostādnes par ietekmes novērtēšanu un jo īpaši tajās ietvertos jautājumus par subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu; cer, ka jaunās pamatnostādnes palīdzēs būtiski uzlabot ietekmes novērtēšanu un tādējādi uzlabos likumdošanas priekšlikumu kvalitāti;

24.  atzinīgi vērtē īpaši to, ka Komisijas jaunajās Ietekmes novērtējuma pamatnostādnēs tiek prasīts analizēt ietekmi, kāda varētu būt turpmākajiem leģislatīvajiem aktiem un administratīvajām iniciatīvām par MVU (MVU tests), un ka šādas analīzes rezultāti jāņem vērā, sagatavojot priekšlikumu projektus; uzsver, ka MVU testa regulāra piemērošana Komisijas ietekmes novērtējumos ir svarīgs pasākums, īstenojot Mazās uzņēmējdarbības aktu un tādējādi lielā mērā veicinot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem labvēlīgu normatīvo vidi; aicina dalībvalstis piemērot MVU testu valsts līmenī;

25.  mudina Komisiju precizēt “lietpratīgas regulēšanas” programmu, kas izklāstīta priekšsēdētāja J. M. Barroso politiskajās pamatnostādnēs, jo īpaši sakarā ar biežāku ex-post novērtēšanu, kā arī iekļaut šajā programmā kvantitatīvos rādītājus, sevišķi tos, kas saistīti ar nodomu samazināt birokrātisko slogu;

26.  mudina Komisiju sistemātiski veikt pieņemto leģislatīvo aktu ex-post novērtējumus, lai cita starpā pārbaudītu, cik iespējams, attiecīgo ietekmes novērtējumu pareizību;

27.  pieņem zināšanai, ka Revīzijas palāta ir vērtējusi ietekmes novērtēšanas sistēmu, un ar interesi gaida šā vērtējuma rezultātus;

Administratīvā sloga samazināšana

28.  uzsver, ka svarīgi ir samazināt izmaksas uzņēmumiem, kuri darbojas Eiropas Savienībā, lai tādējādi radītu iespēju tiem iespēju sekmīgi pastāvēt grūtajos ekonomiskajos apstākļos un konkurēt pasaules mērogā; uzsver, ka jāuzlabo publiskās administratīvās procedūras; uzsver, ka, samazinot administratīvo slogu, galvenā uzmanība jāpievērš nevajadzīgām prasībām sniegt informāciju, un kā atbilstošu pilnībā atbalsta principu “tikai vienreiz”, kas minēts Mazās uzņēmējdarbības aktā; uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana uzņēmumiem nekādā ziņā nedrīkst radīt negatīvas sociālas vai ekoloģiskas sekas;

29.  atzinīgi vērtē rezultātus, ko līdz šim guvusi Komisija, gatavojot priekšlikumus, kuri, tiklīdz būs pieņemti, dos iespēju līdz 2012. gadam samazināt administratīvo slogu pat par 33 %, kas pārsniedz iepriekšējo apņemšanos samazināt to par 25 %; atzīmē, ka tādējādi ietaupījumi var sasniegt EUR 40 miljardus(5);

30.  vērš īpašu uzmanību uz panākumiem darbā ar Komisijas priekšlikumiem, kam ir vislielākais līdzekļu ietaupīšanas potenciāls (piemēram, mikrouzņēmumu atbrīvošana no ES grāmatvedības prasībām un PVN direktīvas grozīšana, lai atvieglotu rēķinu piesūtīšanu elektroniski); aicina dalībvalstis konstruktīvi sadarboties ar Padomi un nodrošināt pieņemto leģislatīvo aktu transponēšanu savos tiesību aktos;

31.  atzīmē, ka administratīvā sloga izvērtēšanas sākotnējā programma izrādījusies laba, taču dārga metode; mudina Komisiju apsvērt administratīvā sloga izvērtēšanas tādas alternatīvas metodes (piemēram, apspriešanos ar ieinteresētajām personām), kuras īpašos gadījumos ļautu ātri novērst šo slogu;

32.  uzsver, ka Standarta izmaksu modelim par administratīvā sloga vērtēšanu nav veikta neatkarīga novērtēšana;

33.  tajā pašā laikā atzīmē, ka salīdzinoši neliels skaits (2008. gadā ‐ 148) ierosinājumu ir iesniegti tiešsaistē, izmantojot īpašu tīmekļa vietni; uzskata, ka Komisijai informācija jāpublisko, lai tie, uz kuriem šis jautājums attiecas, varētu pievērst uzmanību pārmērīgajam administratīvajam slogam, ko radījuši Eiropas vai dalībvalstu tiesību akti;

34.  piekrīt Komisijas atzinumam, ka elektroniskās saziņas līdzekļi ir ideāls instruments, lai samazinātu administratīvo slogu, un mudina to īstenot nodomus, kas izklāstīti e-Komisijas 2006.–2010. gada plānā, un īstenot i2010 stratēģijas nodomus, kuru mērķis ir modernizēt pārvaldi Eiropā;

35.  mudina Komisiju arī turpmāk īstenot nozaru plānus, lai samazinātu administratīvo slogu; apņemas ātri izskatīt attiecīgos likumdošanas priekšlikumus;

36.  atzīmē Augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas pozitīvo ieguldījumu jautājumu lemšanā saistībā ar Komisijas administratīvā sloga samazināšanas programmu; tomēr uzsver, ka grupas sastāvam jābūt sabalansētākam, tajā iekļaujot vairāk ekspertu, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, un iekļaujot ekspertus no citām dalībvalstīm; aicina šādi paplašinātas grupas pilnvaras pagarināt līdz 2013. gadam;

37.  norāda, ka pilsoņi nespēj atšķirt administratīvo slogu, kas izriet no ES tiesību aktiem, no tā sloga, kuru rada dalībvalstu tiesību akti, un ka dalībvalstu administratīvais slogs veicina negatīva Eiropas Savienības tēla rašanos;

38.  atzīmē, ka, cenšoties nodrošināt sloga samazināšanas programmas panākumus, ir nepieciešama aktīva Komisijas sadarbība ar dalībvalstīm, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas un tā sauktās leģislatīvo aktu “uzlabošanas”;

39.  mudina dalībvalstis konsekventi īstenot to mērķus administratīvā sloga samazināšanai un cer uz turpmāku produktīvu sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem šajā jomā;

40.  mudina Komisiju, pamatojoties uz apspriešanos ar visām iesaistītajām personām, tostarp sociālajiem partneriem, un uz spēkā esošo leģislatīvo aktu ex-post novērtējumu, paplašināt Rīcības programmu administratīvā sloga samazināšanai Eiropas Savienībā, ietverot jaunas prioritārās jomas un citus leģislatīvus aktus; aicina Komisiju turpināt šo rīcības programmu pēc 2012. gada;

Institucionālas un procesuālas piezīmes

41.  atzinīgi vērtē Komisijas līdzšinējos centienus izvirzīt un sagatavot priekšlikumus par Eiropas leģislatīvo aktu vienkāršošanu un saskaņošanu; uzsver, ka jāsaglabā laba iestāžu sadarbība šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz Komisijas atsauktajiem likumdošanas priekšlikumiem, kuri nav uzskatīti par nozīmīgiem;

42.  mudina Komisiju turpināt izmantot leģislatīvo aktu kodifikāciju un iesniegt ziņojumu, kuru bija paredzēts sagatavot jau 2009. gadā un kurā būtu izklāstīti kodifikācijas programmas rezultāti pilnībā(6);

43.  uzsver, ka, grozot leģislatīvo aktu, vienmēr jāizmanto pārstrādāšanas metode; tajā pašā laikā atzīst un respektē Komisijas tiesības, kas tai pienākas likumdošanas procesā;

44.  norāda, ka uz citām iniciatīvām par leģislatīvo aktu vienkāršošanu attiecas parastā likumdošanas procedūra un attiecīgie termiņi; apliecina, ka EP pieliek visas pūles, lai Komisijas priekšlikumus izskatītu pēc iespējas īsākā termiņā;

45.  vērš uzmanību uz to, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību(7) nepārprotami ir aizliegts Parlamentam un Padomei pieņemt leģislatīvos aktus, kuri nav paredzēti Līguma noteikumos par attiecīgo jomu;

46.  brīdina, ka nevar atteikties no vajadzīgiem leģislatīvajiem aktiem, tos aizstājot ar ieteikuma rakstura dokumentiem vai citiem neleģislatīviem dokumentiem; uzskata, ka jebkurā gadījumā rūpīgi jāizvērtē šādas izvēles sekas saskaņā ar Līgumā noteiktajām tiesībām un dažādo attiecīgo institūciju lomu;

47.  vienlaikus uzsver, ka ieteikuma tiesību instrumenti jālieto ar lielu piesardzību un ar pienācīgu pamatojumu, neskarot spēkā esošo leģislatīvo aktu juridisko noteiktību un skaidrību, un pēc apspriešanās ar Parlamentu, kā uzsvērts tā rezolūcijā par pārskatīto Pamatnolīgumu;

48.  atzinīgi vērtē uzlaboto apmaiņu ar informāciju un dokumentiem, kuri saistīti ar īstenošanas pasākumiem (komitoloģiju), un īpaši atzinīgi vērtē to, ka tiek izmantota jaunā regulatīvā kontroles procedūra; pauž cerību, ka pāreja uz jauno sistēmu, kas ieviesta ar Lisabonas līgumu, notiks efektīvi un bez nepamatotas kavēšanās;

49.  atzīmē arī vairākas citas institucionālas izmaiņas, kas ieviestas ar Lisabonas līgumu un kas ietekmēs likumdošanu Eiropas Savienībā; īpaši uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas Savienības pilsoņu iniciatīva, kas var kļūt par Eiropas publisko debašu nozīmīgu aspektu, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par šo tematu; uzsver, ka Parlamentam un Komisijai cieši jāsadarbojas, lai izveidotu efektīvu un saprotamu instrumentu, kurā būs noteikts skaidrs pieņemamības kritērijs un kurš atbildīs ES likumdošanas procesa labajai praksei;

50.  atbalsta Komisijas priekšlikumu izvērtēt ex-ante ierosinātās pilsoņu iniciatīvas pieņemamību jau tad, kad tā ir saņēmusi vienu trešo daļu no vajadzīgajiem atbalsta paziņojumiem, ‐ tas ļaus novērst pilsoņu vilšanos gadījumā, ja iniciatīvas pasludina par nepieņemamām;

51.  aicina Komisiju noteikt ne tikai termiņu oficiāli iesniegtas iniciatīvas izskatīšanai, bet arī termiņu, līdz kuram, ja iniciatīva ir pieņemama, Komisijai jāiesniedz likumdošanas priekšlikums;

52.  mudina Komisiju apstiprināt termiņus, kuros tā izpildīs Parlamenta prasības, kas izteiktas saskaņā ar LESD 225. pantu, un mudina Komisiju, to darot, īpaši ņemt vērā saskaņā ar Pamatnolīgumu noteiktās saistības sagatavot ziņojumu par pasākumiem, kas saistīti ar visām likumdošanas iniciatīvām un veikti trīs mēnešu laikā pēc likumdošanas iniciatīvas ziņojuma pieņemšanas, un iesniegt likumdošanas priekšlikumu vēlākais viena gada laikā;

53.  aicina Komisiju, ņemot vērā līdzšinējās Parlamenta rezolūcijas par Savienības tiesību aktu piemērošanas uzraudzību, pilnībā izmantot savas tiesības saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu, jo īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad dalībvalstis nepaziņo par direktīvas transponēšanas pasākumiem;

54.  norāda, ka tiesību aktu labāka izstrāde ir tieši saistīta ar Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanas uzraudzību;

55.  cieši seko tam, kā tiek īstenots šādas uzraudzības ES izmēģinājuma projekts; ir nobažījies, ka ierosinātā sūdzību izskatīšanas metode varētu Komisiju padarīt pārāk atkarīgu no dalībvalstīm;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0009. (3) OV C 15 E, 21.1.2010., 16. lpp. (4) OV C 15 E, 21.1.2010., 21. lpp., un OV C 184 E, 8.7.2010., 114. lpp. (5) Sk. 6. lpp. dokumentā “Rīcības programmā administratīvā sloga samazināšanai Eiropas Savienībā un samazinājuma plāni pa nozarēm un pasākumi 2009. gadā” (COM(2009)0544). (6) Sk. 5. iedaļu Trešajā progresa ziņojumā par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju' (COM(2009)0017). (7) LESD 296. panta 3. punkts.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā

P7_TA(2010)0312 RC-B7-0493/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1., 8., 20., 21., 19., 24., 25., 35. un 45. pantu,

–  ņemot vērā starptautiskās cilvēktiesības, jo īpaši Starptautisko Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas konvencijas, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Sociālo hartu un attiecīgos Eiropas Sociālo tiesību komitejas ieteikumus, kā arī Eiropas Padomes Pamatkonvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu, kuros noteiktas Eiropas Savienības pamattiesības un pamatprincipi, tostarp nediskriminēšanas un brīvas pārvietošanās principi,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9., 10., 16., 18., 19., 20., 21., 151., 153. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā(1), 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā(2), 2007. gada 15. novembra rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(3), 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā(4), 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā(5), 2009. gada 11. marta rezolūciju par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum(6), kā arī 2010. gada 25. marta rezolūciju par otro Eiropas romu samitu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(8), Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(9), Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(10), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(11), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(12),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras publicētos ziņojumus(13) par romu jautājumu, rasismu un ksenofobiju ES dalībvalstīs 2009. gadā, kā arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Thomas Hammarberg ziņojumus,

–  ņemot vērā 2007. gada decembra un 2008. gada jūnija Eiropadomes secinājumus, Vispārējo lietu padomes 2008. gada decembra sanāksmes secinājumus un Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2009. gada 8. jūnijā Luksemburgā pieņemtos secinājumus par romu integrāciju,

–  ņemot vērā to, ka virkne dalībvalstu, kandidātvalstu un citu valstu, kurās ir pārstāvēts ievērojams skaits Savienības iestāžu, 2005. gadā pasludināja “Romu integrācijas desmitgadi” un izveidoja Romu izglītības fondu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 24. oktobra rezolūciju par sieviešu imigrāciju: imigranšu loma un vieta Eiropas Savienībā(14),

–  ņemot vērā 2008. gada 16. septembrī Briselē notikušā pirmā Eiropas romu samita un 2010. gada 8. aprīlī Kordovā notikušā otrā Eiropas romu samita secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas gaidāmo ziņojumu par ES stratēģiju romu integrācijai, kuru ir paredzēts pabeigt 2010. gada beigās,

–  ņemot vērā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 77. sesijas (2010. gada 2.–27. augustā) pieņemtos ieteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību 2010. gada 15. jūnijā publicēto “Ceturto ziņojumu par Franciju”,

–  ņemot vērā romu integrācijas desmit vispārējos pamatprincipus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz principiem, kas izklāstīti ES Pamattiesību hartā un ES līgumos, tostarp nediskriminēšanas principu, īpašām tiesībām uz ES pilsonību un tiesībām uz personas datu aizsardzību;

B.  tā kā šos principus īsteno ar minētajām Direktīvām 2000/43/EK, 2000/78/EK, 2004/38/EK un 95/46/EK;

C.  tā kā 10–12 miljoni Eiropas romu joprojām tiek sistemātiski smagi diskriminēti attiecībā uz izglītību (jo īpaši segregācija), mājokļiem (jo īpaši piespiedu izlikšanas no mājām un dzīves apstākļi, kas atpaliek no vispārējiem standartiem un bieži nozīmē dzīvi geto apstākļos), nodarbinātību (īpaši zems nodarbinātības līmenis) un vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem un tā kā viņu politiskās līdzdalības līmenis ir pārsteidzoši zems;

D.  tā kā vairākums Eiropas romu iedzīvotāju kļuva par ES pilsoņiem pēc 2004. un 2007. gada paplašināšanās, tādējādi iegūstot ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

E.  tā kā īpaši neaizsargāti ir daudzi romi un viņu kopienas, kuri nolemj apmesties uz dzīvi citā Eiropas dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi nav;

F.  tā kā vairākās dalībvalstīs, tostarp pavisam nesen Francijā, ir notikušas romu repatriācijas un izraidīšanas, kad valdība laikā starp 2010. gada martu un augustu piespiedu kārtā vai “brīvprātīgi” izraidīja simtiem romu, kuri ir ES pilsoņi;

G.  tā kā Francijas iestādes ir uzaicinājušas iekšlietu ministrus no Itālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Spānijas, Grieķijas, Kanādas un ASV, vēlāk arī no Beļģijas, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvjus piedalīties sanāksmē, kas notiks septembrī Parīzē, lai apspriestu ES kompetencē esošus jautājumus, kas saistīti ar “imigrāciju” un brīvu pārvietošanos, bet uz kuru pārējās dalībvalstis nav uzaicinātas, un tā kā Itālijas iekšlietu ministrs ir paziņojis par nodomu panākt stingrākus ES noteikumus attiecībā uz imigrāciju un brīvu pārvietošanos, jo īpaši attiecībā uz romiem;

H.  tā kā šādas rīcības sekas ir bijusi romu stigmatizācija un vispārējs antičigānisms politiskajā diskursā;

I.  tā kā Lilles administratīvā tiesa ir apstiprinājusi agrāku 2010. gada 27. augusta tiesas lēmumu, atceļot izsūtīšanas orderus septiņiem romiem, jo valsts iestādes nav pierādījušas, ka viņi “apdraud sabiedrisko kārtību”;

J.  tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti aicinājis Komisiju izstrādāt ES stratēģiju romu jautājumā, ar kuru visā Eiropā tiktu veicināti vienlīdzīgu iespēju un sociālās integrācijas principi;

K.  tā kā ES rīcībā ir dažādi instrumenti, ko var izmantot romu atstumtības izskaušanai, piemēram, saistībā ar struktūrfondiem piedāvātā jaunā iespēja izmantot līdz 2 % no kopējā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma izdevumiem mājokļu jomā atstumto iedzīvotāju kopienām, kura stāsies spēkā 2010. gadā, vai arī pašreizējās iespējas, ko piedāvā Eiropas Sociālais fonds;

L.  tā kā progress romu diskriminācijas izskaušanā, garantējot viņiem tiesības uz izglītību, nodarbinātību, veselību, mājokļiem un pārvietošanās brīvību dalībvalstīs, ir bijis nevienmērīgs un lēns un tā kā dalībvalstīs vajadzētu palielināt romu pārstāvību valdības struktūrās un valsts pārvaldē,

1.  atgādina, ka Eiropas Savienība pirmkārt ir kopiena, kuras pamatā ir vērtības un principi atvērtas un integrētas sabiedrības, ES pilsonības uzturēšanai un veicināšanai, jo īpaši aizliedzot visas diskriminācijas formas;

2.  uzsver visu ES pilsoņu un viņu ģimeņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties visā ES, kas atbilstoši līgumiem ir viens no ES pilsonības fundamentālajiem aspektiem un tiek īstenotas ar Direktīvu 2004/38/EK, kura visām dalībvalstīm jāpiemēro un jāievēro;

3.  pauž dziļas bažas saistībā ar Francijas iestāžu, kā arī citu dalībvalstu iestāžu veiktajiem pasākumiem pret romiem un nomadiem, paredzot viņu izraidīšanu; mudina iestādes nekavējoties pārtraukt jebkuras romu izraidīšanas, kā arī aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis izvirzīt tādu pašu prasību;

4.  uzsver, ka masveida izraidīšana ir aizliegta ar Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un ka šādi pasākumi ir ES līgumu un tiesību aktu pārkāpums, kuru rezultātā notiek diskriminācija rases un etniskās piederības dēļ un tiek pārkāpta Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

5.  pauž dziļas bažas jo īpaši par provocējošo un klaji diskriminējošo retoriku, kas romu repatriāciju laikā iezīmēja politisku diskursu, sagatavojot augsni rasistiskiem paziņojumiem un labējo ekstrēmistu grupu rīcībai; tādēļ atgādina politikas veidotājiem par viņu pienākumiem un noraida jebkurus apgalvojumus, kas saista minoritātes un imigrāciju ar kriminalitāti un rada diskriminējošus stereotipus;

6.  šajā saistībā atgādina, ka Direktīvā 2004/38/EK pārvietošanās brīvības ierobežojumi un ES pilsoņu izraidīšana tiek uzskatīti tikai par izņēmumiem un šadiem pasākumiem ir noteikti konkrēti un skaidri ierobežojumi; jo īpaši lēmumi par izraidīšanu ir jāvērtē un jāpieņem individuāli, ņemot vērā personiskos apstākļus un nodrošinot procesuālās garantijas un pārsūdzību (28., 30. un 31. pants);

7.  uzsver arī, ka saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK ekonomisko līdzekļu trūkums nekādos apstākļos nedrīkst būt par attaisnojumu ES pilsoņu automātiskai izraidīšanai (16. apsvērums, 14. pants) un ka pārvietošanās brīvības un uzturēšanās ierobežojumus, pamatojoties uz valsts politiku, sabiedrības drošību un sabiedrības veselību, drīkst noteikt, tikai vadoties pēc personas uzvedības, nevis pēc vispārējiem preventīviem apsvērumiem vai pēc etniskās vai nacionālās izcelsmes;

8.  turklāt uzsver, ka izraidīto romu pirkstu nospiedumu ņemšana ir nelikumīga un ir pretrunā ES Pamattiesību hartai (tās 21. panta 1. un 2. punktam), ES līgumiem un ES tiesību aktiem, jo īpaši Direktīvām 2004/38/EK un 2000/43/EK, un šāda rīcība noved pie diskriminācijas etniskās vai nacionālās izcelsmes dēļ;

9.  mudina dalībvalstis stingri ievērot savus ES tiesību aktos noteiktos pienākumus un izvairīties no nekonsekvences, piemērojot Brīvas pārvietošanās direktīvas prasības; atgādina, ka dalībvalstīm jau iepriekš ir izteikts aicinājums pārskatīt un atcelt tos tiesību aktus un pasākumus, kas tieši vai netieši diskriminē romus rases un etniskās piederības dēļ, un aicina Padomi un Komisiju uzraudzīt to, kā dalībvalstis, jo īpaši attiecībā uz romiem, piemēro līgumus un direktīvas par pretdiskriminācijas pasākumiem un pārvietošanās brīvību, un veikt vajadzīgos pasākumus, t.i., uzsākt pārkāpumu tiesvedību to neievērošanas gadījumā;

10.  uzskata, ka romu stāvoklis Eiropā nekādi nevar ietekmēt ne Rumānijas un Bulgārijas gaidāmo pievienošanos Šengenas zonai, ne arī to pilsoņu tiesības;

11.  ar nožēlu atzīmē, ka Eiropas Komisijas kā līgumu sargātājas reakcija ir bijusi novēlota un nepilnīga, lai pārbaudītu dalīvalstu pasākumu atbilstību ES primārajiem tiesību aktiem un ES tiesību aktiem, jo īpaši minētajām direktīvām par nediskriminēšanu, pārvietošanās brīvību un tiesībām uz personas datu aizsardzību; atkārtoti pauž bažas saistībā ar sekām, kādas var būt pašreizējam pienākumu sadalījumam attiecībā uz romu politiku starp Komisijas locekļiem, un prasa izveidot stingru horizontālu koordināciju, lai garantētu savlaicīgu un efektīvu reaģēšanu nākotnē;

12.  aicina Komisiju stingri aizstāvēt ES Pamattiesību hartā un ES līgumos minētās vērtības un principus, kā arī nodrošināt ātru reaģēšanu, sniedzot pilnīgu analīzi par situāciju Francijā un visās dalībvalstīs par romu politikas atbilstību ES tiesību aktiem, tostarp pamatojoties uz NVO un romu pārstavju sniegto informāciju;

13.  pauž dziļas bažas, ka, neraugoties uz jautājuma steidzamību, Komisija līdz šim nav atbildējusi uz Parlamenta 2008. gada janvāra un 2010. gada marta lūgumiem sagatavot sadarbībā ar dalībvalstīm Eiropas stratēģiju romu jautājumā; atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu Eiropas stratēģiju romu integrācijai;

14.  uzskata, ka ES un visas dalībvalstīs ir kopīgi atbildīgas par romu integrācijas veicināšanu un ka tādēļ ES līmenī nepieciešama visaptveroša pieeja ES romu stratēģijas formā, pamatojoties uz Kordovā notikušajā otrajā Eiropas romu samitā pieņemtajām saistībām, kas ir šādas:

15.  pauž dziļu nožēlu par politiskās gribas trūkumu, ko dalībvalstis izrādīja otrajā Eiropas romu samitā, kuru apmeklēja tikai trīs ministri, un aicina dalībvalstis atbalstīt konkrētus pasākumus, lai īstenotu saistības, ko uzņēmās prezidentūras trijotne, parakstot Romu samita kopējo deklarāciju;

16.  uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt kompleksu attīstības programmu, kura vienlaikus būtu vērsta uz visām saistītajām politikas jomām un ļautu veikt tūlītēju intervenci geto rajonos, kuros notiek cīņa ar nopietnām strukturālām nepilnībām; aicina Komisiju un dalībvalstis darbības programmu īstenošanas procesā nodrošināt vienlīdzīgu iespēju stingru ievērošanu, lai projektu īstenošana tieši vai netieši neveicinātu romu segregāciju un atstumšanu; uzsver, ka 2010. gada 10. februārī Parlaments pieņēma ziņojumu par Eiropas Reģionālās attīstības fondu attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību, un prasa steidzami īstenot pārskatīto regulu. lai dalībvalstis varētu efektīvi izmantot šo iespēju;

17.  prasa efektīvi īstenot politiku, kas ir vērsta uz to romu sieviešu stāvokļa uzlabošanu, kuras cieš no dubultās diskriminācijas ‐ kā romu tautības pārstāves un kā sievietes; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO rīkot romu sievietēm un plašai sabiedrībai informācijas kampaņas un nodrošināt attiecīgo noteikumu pilnīgu īstenošanu, lai mazinātu diskriminējošās kultūras ieražas un patriarhālo lomu modeļus, izvairītos no polarizācijas, prevalējošiem seksistu stereotipiem un sociālās stigmatizācijas, kas veicina vardarbību pret sievietēm, un lai nepieļautu vardarbību ieražu, tradīciju vai reliģisku uzskatu dēļ;

18.  izsaka bažas saistībā ar romu piespiedu repatriāciju uz valstīm Rietumbalkānos, kur viņiem var nākties saskarties ar bezpajumtniecību un diskrimināciju; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas romu pamattiesības, piemēram, nodrošinot attiecīgu palīdzību un uzraudzību;

19.  mudina Padomi pieņemt kopēju nostāju par finansējumu no struktūrfondiem un pirmspievienošanās fondiem, apliecinot Eiropas politisko apņēmību veicināt romu integrāciju, un nodrošināt romu integrācijas vispārējo pamatprincipu ievērošanu, pārskatot attiecīgās rīcības programmas arī nākamajam plānošanas periodam; mudina Komisiju analizēt un izvērtēt pašreizējo sociālo ietekmi ieguldījumiem no pirmspievienošanās un struktūrfondiem nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu atbalstam, izdarīt secinājumus un izstrādāt jaunas stratēģijas un noteikumus, ja tas šajā jomā ir nepieciešams;

20.  prasa ES un dalībvalstīm mobilizēt attiecīgu finansējumu romu integrācijas projektiem, uzraudzīt šā finansējuma sadali starp dalībvalstīm, finansējuma izmantošanu un to, vai projekti tiek pienācīgi īstenoti, kā arī novērtēt projektu efektivitāti un aicina Komisiju un Padomi izstrādāt ziņojumu par šo jautājumu kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

21.  mudina ES iestādes iesaistīt romu kopienas no viszemākā līmeņa līdz starptautisku NVO līmenim visaptverošas romu politikas izstrādes procesā, aptverot visus aspektus, kas saistīti ar plānošanu, īstenošanu un uzraudzību, kā arī izmantot pieredzi, kas gūta “Romu integrācijas desmitgadē no 2005. līdz 2015. gadam”, EDSO rīcības plānu un Eiropas Padomes, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Parlamenta rekomendācijas;

22.  aicina atbildīgo komiteju sadarbībā ar dalībvalstu parlamentiem un pēc konsultēšanās ar Pamattiesību aģentūru, kurai vajadzētu sagatavot ziņojumu, kā arī NVO un iestādēm, kuras nodarbojas ar cilvēktiesību un romu jautājumiem, būt lietas kursā par šo jautājumu un sagatavot ziņojumu par romu situāciju Eiropā, par pamatu ņemot iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas un ziņojumus; ES līmenī vajadzētu izveidot vienādranga novērtēšanas mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu dalībvalstu rīcības atbilstību;

23.  mudina dalībvalstis strikti ievērot to saistības sakarā ar Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, nekavējoties apstiprinot ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 77. sesijā pieņemtās rekomendācijas;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājam, Eiropas Padomei un EDSO.

(1) OV C 45 E, 23.2.2006., 129. lpp. (2) OV C 298 E, 8.12.2006., 283. lpp. (3) OV C 282 E, 6.11.2008., 428. lpp. (4) OV C 68 E, 21.3.2009., 31. lpp. (5) OV C 294 E, 3.12.2009., 54. lpp. (6) OV C 87 E, 1.4.2010., 60. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0085. (8) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (9) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (10) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (11) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. (12) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (13) Ziņojums par rasismu un ksenofobiju ES dalībvalstīs 2009. gadā; Apsekojums attiecībā uz minoritātēm un diskrimināciju Eiropas Savienībā, Statistikas biroja aktuālie dati, ziņojums: Romu stāvoklis 2009. gadā; ES romu tautības pilsoņu situācija, pārceļoties un apmetoties uz dzīvi citās ES dalībvalstīs; Romu un klejotāju tautu dzīvošanas apstākļi Eiropas Savienībā: salīdzinošs ziņojums. (14) OV C 313E, 20.12.2006., 118. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpi

P7_TA(2010)0313 B7-0491/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā 2010. gada 30. jūnija jautājumu Komisijai par vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpi (O-0102/2010 – B7-0457/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

1.  aicina dalībvalstis apsvērt pēdējo gadu laikā notikušās demogrāfiskās izmaiņas, jo īpaši iedzīvotāju novecošanos, kuras rezultātā palielinās budžeta izdevumi un ļoti daudzi iedzīvotāji pieprasa labāku veselības un sociālās aprūpes infrastruktūru; mudina dalībvalstis cīnīties pret vecāka gadagājuma cilvēku sociālo atstumtību un jebkāda veida diskrimināciju pēc vecuma;

2.  atgādina dalībvalstīm, ka vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana saņemt atbilstīgus veselības un aprūpes pakalpojumus ir viens no Eiropas solidaritātes modeļa pamatprincipiem;

3.  atzīstot gan aprūpes kvalitātes, gan nepārtrauktības nozīmību, aicina dalībvalstis uzlabot, veicināt un atbalstīt visu to personu speciālās apmācības un atkārtotas iesaistīšanas pasākumus, kuras ilgtermiņā atbild par vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi, aptverot arī neoficiālos aprūpētājus un tos, kam ir nepieciešamas profesionālā kvalifikācija; ar šādu apmācību var arī uzlabot šā svarīgā darba prestižu; mudina dalībvalstis atrisināt zemās samaksas par aprūpes darbu, personāla trūkuma, apmācības trūkuma vai neatbilstošas apmācības problēmu, kas apgrūtina aprūpes sniegšanu; norāda uz lielo ieguldījumu, ko aprūpes nodrošināšanā dod pilsoniskā sabiedrība, baznīca un žēlsirdības organizācijas;

4.  norāda, cik svarīgi ir turpināt e-veselības aprūpes izstrādi, lai uzlabotu aprūpes sniegšanas produktivitāti un efektivitāti un atbalstītu arī neformālos aprūpētājus un pašus vecāka gadagājuma cilvēkus;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā neoficiālo aprūpētāju vajadzības ‐ viņu sniegtās aprūpes vecāka gadagājuma cilvēkiem īpatsvars ir ievērojams ‐ un veikt konkrētus pasākumus, lai šīs personas ar apmācību, atpūtas periodiem un profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanas pasākumiem atbalstītu un saglabātu šajā darbā;

6.  joprojām uzskata, ka visās dalībvalstīs jānodrošina to personu pamattiesības, kas saņem ilgtermiņa aprūpi, un tāpēc aicina dalībvalstis veltīt lielāku uzmanību nekā līdz šim pakalpojumu sniegšanas kvalitātes kritēriju īstenošanai un ievērošanai;

7.  aicina dalībvalstis vecāka gadagājuma cilvēkiem sniegt visu to nepieciešamo atbalstu, lai nodrošinātu, ka viņiem savās mājās nav nepieciešama palīdzība, un apgādātu ar palīdzības līdzekļiem, ar kuriem viņi šajā vidē varētu labāk ar visu tikt galā, jo dzīve mājās ir labākā alternatīva ievietošanai aprūpes iestādēs;

8.  aicina dalībvalstis valstu tiesību aktos reglamentēt profesionālās prasības tiem sociālajiem darbiniekiem, kas rūpējas par vecāka gadagājuma cilvēkiem, un izstrādāt un ieviest progresīvākās apmācības sistēmas, lai paaugstinātu to personu izglītības līmeni, kas strādā vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes jomā, un līdz ar to uzlabotu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti;

9.  pauž nožēlu, ka daudzās dalībvalstīs geriatriskās medicīnas pakalpojumu sniegšanas finansējums un šo pakalpojumu apjoms gadu gaitā ir samazinājies un ka citu jomu speciālisti nav pietiekami apmācīti attiecībā uz vecāka gada gājuma cilvēku aprūpi; norāda, ka daudzos gadījumos iepriekšminēto iemeslu dēļ ir samazinājusies vecāka gadagājuma cilvēkiem sniegtās aprūpes kvalitāte un ka dažkārt to var uzskatīt par netaisnīgu šo personu diskrimināciju; aicina dalībvalstis šo situāciju uzraudzīt, lai vajadzības gadījumā palielinātu šai jomai piešķirto līdzekļu apjomu;

10.  aicina dalībvalstis prioritārā kārtā atbalstīt paliatīvās aprūpes vienību izveidi dzīves vietās;

11.  aicina Komisiju vākt datus un apkopot informāciju par institucionālo, vietējo un dzīves vietās sniegtās vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes infrastruktūru katrā dalībvalstī;

12.  aicina visiem aprūpes jomā noslēgtajiem līgumiem noteikt obligātus standartus, tostarp arī minimālo algu;

13.  aicina Komisiju veikt plašākus pētījumus, lai noskaidrotu, cik ilgtermiņa aprūpē esošo vecāka gadagājuma cilvēku nāves gadījumi ir saistāmi ar nepietiekamu uzturu vai dehidratāciju;

14.  aicina dalībvalstis izstrādāt vecāka gadagājuma cilvēkiem domātu informēšanas un novēršanas politiku, jo īpaši attiecībā uz pārtikas piedāvājuma klāstu un dehidratācijas draudu novēršanu;

15.  norāda, ka ES vecāka gadagājuma cilvēku politika ir balstīta uz principu “sabiedrība visiem”, kuru īstenojot, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka dažāda vecuma cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma ir neierobežotas iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē;

16.  atbalsta tādu programmu ieviešanu, ar kurām vecāka gadagājuma cilvēkiem sociālo palīdzību un veselības aprūpi nodrošina dzīves vietās, vai arī atbalsta šādu programmu turpmāku darbību tajās valstīs, kurā tās jau pastāv, un to, ka tām ir jābūt vietējo varas iestāžu pārziņā;

17.  aicina Komisiju izstrādā Zaļo grāmatu par sliktu izturēšanos pret vecāka gada gājuma cilvēkiem un viņu aizsardzību sabiedrībā un visās aprūpes iestādēs, tostarp īpašu uzmanību pievēršot slimnieku mobilitātei un 27 dalībvalstīs esošās paraugrpakses konkrētām detaļām;

18.  aicina Komisiju sagatavot pētījumu, kurā būtu skaidrāk atspoguļotas vecāka gadagājuma cilvēku pieaugošās vajadzības pēc aprūpes un aplēsts paredzamais speciālistu piedāvājums laika periodā līdz 2020. gadam;

19.  aicina dalībvalstis, piemērojot atklātās koordinācijas metodi, apmainīties ar informāciju, politikas idejām un paraugpraksi attiecībā uz ilgtermiņa aprūpes sniegšanu vecāka gada gājuma cilvēkiem, un jo īpaši attiecībā uz pasākumiem un obligātajiem profesionālajiem standartiem, lai:

20.  mudina Komisiju veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu pieņemamus veselības aprūpes standartus visiem Eiropas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu materiālajiem apstākļiem;

21.  tā kā ES iedzīvotāju novecošanās process skar visas Savienības valstis, aicina dalībvalstis un Komisiju vispusīgi sadarboties, lai izstrādātu ilgtspējīgus ilgtermiņa aprūpes sistēmu finansēšanas mehānismus, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu sistēmu, kas nākotnē ļaus finansēt vecāka gada gājuma cilvēku aprūpi, un visu nepieciešamo aprūpes pakalpojumu pieejamību;

22.  aicina apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz visefektīvākajiem līdzekļiem, kā veidot paaudžu attiecības, lai palielinātu ģimenes locekļu iesaistīšanos ilgtermiņa aprūpes risinājumos, kuru piemērošana ir izdevīga no vairākiem viedokļiem un ar kuriem var labāk apmierināt katras aprūpējamās personas vajadzības;

23.  aicina izstrādāt integrētu aktīvās novecošanas stratēģiju, lai vecāka gadagājuma cilvēkus iesaistītu sociālajos un kultūras pasākumos;

24.  aicina pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai reaģētu uz būtisko vecāka gadagājuma cilvēku skaita pieaugumu, tādējādi nodrošinot viņiem vienlīdzīgas iespējas saņemt sociālos pakalpojumus;

25.  aicina dalībvalstis mazināt slogu personām, kas aprūpē vecāka gadagājuma cilvēkus vai cilvēkus ar īpašām vajadzībām un, lai dotu aprūpes sniedzējiem iespēju uzņemties šo darbu, izveidot integrētas aprūpes sistēmas;

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par situāciju saistībā ar Jordānas upi un jo īpaši saistībā ar teritoriju tās lejtecē

P7_TA(2010)0314 RC-B7-0484/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

–  ņemot vērā Izraēlas valsts un Jordānijas Hāšimītu Karalistes 1994. gada miera līgumu,

–  ņemot vērā 2008. gada 13. jūlijā notikušā Parīzes samita Vidusjūrai kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā izraēliešu un palestīniešu 1995. gada pagaidu vienošanos par Jordānas Rietumkrastu un Gazas sektoru (Oslo II vienošanos), jo īpaši tās III pielikuma 12. un 40. pantu,

–  ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju,

–  ņemot vērā 1972. gada 16. novembrī parakstīto UNESCO Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas (EMPA) ad hoc komitejas enerģētikas, vides un ūdensapgādes jautājumos ieteikumus saistībā ar stāvokli Jordānas ielejā, kurus pieņēma Ammānā 2010. gada 12.–14. martā notikušajā EMPA sestajā plenārsēdē,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.  tā kā Jordānas upe un jo īpaši tās lejtece ir vispārējas nozīmes kultūras teritorija, kura ir ļoti svarīga no vēstures, simbolikas, reliģijas, vides, lauksaimniecības un ekonomikas viedokļa Tuvajos Austrumos un arī ārpus šī reģiona;

B.  tā kā Jordānas upei lielu postu ir nodarījusi pārmērīga tās resursu izmantošana, piesārņojums, slikta pārvaldība un reģionālās sadarbības trūkums; tā kā aprēķini liecina, ka Izraēla, Jordānija un Sīrija novirza 98 % no upes saldūdens resursiem, kā rezultātā upes bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies par 50 %;

C.  tā kā tiek plānots, ka 2011. gada beigās sāks darboties jauni notekūdeņu attīrīšanas centri, lai attīrītu Jordānas upes lejasteci no piesārņojošajiem notekūdeņiem, kas tajā pašlaik atrodami; tā kā, ja paralēli šo attīrīšanas centru darbībai netiks izstrādātas saprātīgas un ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas metodes un Jordāns upes lejastecei netiks piegādāti saldūdens resursi, gari upes posmi līdz 2011. gada beigām, iespējams, izžūs;

D.  tā kā Jordānas upes un jo īpaši tās lejteces teritorijas atjaunošana ir ārkārtīgi nozīmīga izraēliešu, jordāniešu un palestīniešu vietējām kopienām, kuras saskaras ar līdzīgām ūdensapgādes problēmām, un tā var sniegt ievērojamu labumu no ekonomikas un uzticības veicināšanas viedokļa; tā kā aktīva sadarbība starp šīs problēmas skartajām valdībām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējām kopienām var būt viens no lielākajiem ieguldījumiem reģionālā miera veidošanas procesā;

E.  tā kā palestīniešu iedzīvotāji Jordānas Rietumkrastā saskaras ar ievērojamu ūdens trūkumu; tā kā palestīniešu lauksaimnieki skarbi izjūt apūdeņošanai nepieciešamā ūdens trūkumu, jo lielāko daļu šī ūdens izmanto Izraēla un Rietumkrastā apmetušies izraēlieši; tā kā pietiekamu ūdens resursu pieejamība ir būtiski svarīga, lai nākotnē pastāvētu dzīvotspējīga Palestīnas valsts;

F.  tā kā ES finansējums palīdz mazināt vides problēmas, ar kurām nākas saskarties Jordānas upes lejasteces teritorijā,

1.  vērš uzmanību uz postījumiem, kas nodarīti Jordānas upei un jo īpaši tās lejastecei, un pauž bažas šajā sakarībā;

2.  aicina visu piekrastes valstu iestādes sadarboties un atjaunot Jordānas upi, izstrādājot un īstenojot tādu politiku, kuras galvenais mērķis ir panākt taustāmus rezultātus ūdens patēriņa mājturības un lauksaimniecības vajadzībām pārvaldes jomā, ūdens resursu saglabāšanas jomā un notekūdeņu, tostarp lauksaimniecības un rūpniecības notekūdeņu, apsaimniekošanas jomā, un nodrošināt, ka Jordānas upes lejastecē ieplūst pietiekams daudzums saldūdens;

3.  atzinīgi vērtē sadarbību starp izraēliešu, jordāniešu un palestīniešu vietējām kopienām, kuras saskaras ar līdzīgām ūdensapgādes problēmām Jordānas upes lejasteces teritorijā; aicina Izraēlu un Jordāniju pilnīgi ievērot no to miera līguma izrietošās saistības attiecībā uz Jordānas upes atjaunošanu;

4.  atzinīgi vērtē Izraēlas Vides ministrijas iniciatīvu izstrādāt ģenerālplānu Jordānas upes lejasteces teritorijas vides attīstībai; mudina Jordānijas valdību un Palestīniešu pašpārvaldi izstrādāt līdzīgas iniciatīvas nolūkā pieņem ģenerālplānus, lai atjaunotu tās upes daļas, kuras tek caur to teritorijām; uzsver, cik svarīgi ir, lai visas iesaistītās puses varētu piekļūt upei, un norāda, ka šādi ģenerālplāni varētu veidot pamatu visaptverošam reģionālam plānam Jordānas upes lejasteces teritorijas atjaunošanai un aizsardzībai;

5.  atzinīgi vērtē modernu ūdens apsaimniekošanas metožu un tehnoloģiju izmantošanu Izraēlā un mudina nodrošināt šo metožu taisnīgu izmantošanu un attiecīgo tehnoloģiju nodošanu visām reģiona valstīm; aicina starptautisko kopienu, tostarp Eiropas Savienību, pastiprināt centienus, lai sniegtu papildu finansiālo un tehnisko atbalstu sadarbības projektiem šajā jomā;

6.  aicina Izraēlas un Jordānijas valdības un Palestīniešu pašpārvaldi strādāt sadarbības garā, lai glābtu Jordānas upes lejasteci, un mudina tās ar Eiropas Savienības atbalstu izveidot Jordānas upes baseina komisiju, kurā varētu piedalīties arī citas piekrastes valstis;

7.  aicina Padomi, Komisiju un ES dalībvalstis veicināt un atbalstīt visaptverošu plānu Jordānas upes nopostīšanas novēršanai un arī turpmāk sniegt finansiālu un tehnisku atbalstu Jordānas upes, jo īpaši tās lejasteces, atjaunošanai, tostarp Savienības Vidusjūrai darba kontekstā;

8.  atkārtoti uzsver, ka jautājums par ūdens apsaimniekošanu, jo īpaši ūdens resursu taisnīgu sadali, ievērojot visu reģionā dzīvojošo cilvēku vajadzības, ir būtiski svarīgs ilgstošam mieram un stabilitātei Tuvajos Austrumos;

9.  tajā pašā laikā uzskata, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas rīcības plānos, kas sagatavoti kopā ar Izraēlu, Jordāniju un Palestīniešu pašpārvaldi, jāiekļauj skaidra un konkrēta atsauce uz šīs teritorijas atjaunošanas procesu; stingri mudina Komisijai uzsākt kopīgu pētījumu par Jordānas upi;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Knesetam un Izraēlas valdībai, Jordānijas parlamentam un valdībai, Libānas parlamentam un valdībai, Palestīniešu nacionālās pašpārvaldes priekšsēdētājam, Palestīniešu likumdevējai padomei, kā arī Sīrijas parlamentam un valdībai.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par Keniju: neizmantotā iespēja arestēt prezidentu Omar al-Bashir

P7_TA(2010)0315 RC-B7-0505/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Dārfūras krīzi Sudānā,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) pieņemtos lēmumus par Sudānas prezidenta Omar al-Bashir apcietināšanu par viņa izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un par īstenoto genocīdu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1593(2005),

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2010. gada 22. jūlija un 2010. gada 20. augusta paziņojumus, kuros attiecīgi Čadai un Kenijai pausta prasība sadarboties ar ICC,

–  ņemot vērā ICC Pirmstiesas izmeklēšanas palātas 2010. gada 27. augusta lēmumu Nr. ICC-02/05-01/09, kurā tā informē ANO Drošības padomi un Romas statūtu dalībvalstu asambleju par Omar al-Bashir uzturēšanos Kenijas Republikas teritorijā,

–  ņemot vērā Romas statūtus,

–  ņemot vērā daudzos ES un Āfrikas valstu partnerattiecību nolīgumus, piemēram, Kotonū nolīgumu, kuros teikts, ka tirdzniecība un palīdzības sniegšana ir atkarīga no nosacījumiem ievērot tiesiskumu;

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības dibināšanas dokumenta 4. pantu, kurā noraidīta nesodāmība,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Kenijas valdība, zinot, ka ICC pret Sudānas prezidentu Omar al-Bashir ir izvirzījusi apsūdzību, uzaicināja viņu piedalīties 2010. gada 27. augustā rīkotajā ceremonijā, kuras laikā tika izsludināta Kenijas konstitūcija;

B.  tā kā ICC 2009. gada 4. martā izdeva starptautisku orderi prezidenta al-Bashir apcietināšanai par noziegumiem, kas vērsti pret cilvēci (slepkavībām, iznīcināšanu, deportāciju, spīdzināšanu un izvarošanu), un par kara noziegumiem (uzbrukumu plānošanu pret civiliedzīvotājiem, laupīšanu) un tā kā uz prezidentu al-Bashir attiecas arī 2010. gada 12. jūlijā pieņemtais lēmums, kurā viņš apsūdzēts par “genocīdu, kas izdarīts nogalinot, par genocīdu, nodarot nopietnus fiziskus vai garīgus ievainojumus, un par genocīdu, kas izdarīts, ar nodomu radot mērķgrupām tādus dzīves apstākļus, kuri plānoti, lai fiziski iznīcinātu attiecīgo grupu”;

C.  tā kā Kenija, kā arī citas Āfrikas valstis ‐ pēc skaita 31 valsts ‐ ir Romas statūtu parakstītājvalstis un tā kā statūtos šīm valstīm ir noteikts pienākums apcietināt jebkuru personu, kuru ICC ir izsludinājusi meklēšanā, un nogādāt šo personu Tiesai, vai neuzņemt viņu šo valstu teritorijā;

D.  tā kā valstīm, kuras ir ratificējušas ANO 1948. gada Konvenciju par genocīdu, ir pienākums sadarboties ar ICC pat tad, ja tās nav Romas statūtu parakstītājvalstis;

E.  tā kā ANO dalībvalsts Sudāna pastāvīgi ir atteikusies sadarboties ar ICC, tādējādi liedzot miljoniem cietušo, kas piedzīvojuši kara šausmas Sudānā un it īpaši Dārfūras reģionā, noskaidrot patiesību un panākt taisnīgumu;

F.  tā kā Kenijas ministru prezidents ir atzinis, ka prezidenta al-Bashir uzaicināšana bija kļūda un Kenijas iestāžu neizmantotā iespēja viņu arestēt uzskatāma par Kenijas starptautisko saistību nopietnu pārkāpumu, un tādējādi nav ievēroti ne tikai Romas statūti, bet arī Kenijas valsts tiesību akti, tostarp jaunā konstitūcija, kurā ir noteikta starptautisko tiesību tieša piemērojamība;

G.  tā kā iepriekšējais ANO ģenerālsekretārs un pašreizējais vidutājs Kenijas krīzes jautājumā Kofi Annan ir pieprasījis, lai Kenija ieņemtu skaidru nostāju pret ICC un atkārtoti apstiprinātu tai savas saistības;

H.  tā kā Kenijai ir nepārprotams pienākums sadarboties ar ICC jautājumos, kas saistīti ar šādu apcietināšanas lēmumu izpildi, un šis pienākums noteikts gan ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1593, kurā ANO Drošības padome prasa visām dalībvalstīm un attiecīgām reģionālām un citām starptautiskām organizācijām pilnībā sadarboties ar ICC, gan arī 87. pantā Tiesas statūtos, kuru viena no parakstītājvalstīm ir Kenijas Republika;

I.  tā kā prezidents al-Bashir ir apmeklējis Čadu, kas arī ir ICC dibināšanas nolīguma parakstītājvalsts un tomēr nav pildījusi saistības;

J.  tā kā kopš brīža, kad Sudānas prezidentam tika izvirzīta apsūdzība, viņš ir apmeklējis arī Ēģipti, Lībiju, Saūda Arābiju, Eritreju, Kataru, Zimbabvi un Etiopiju;

K.  tā kā 2009. gada jūlijā Āfrikas Savienība tik tiešām paziņoja, ka tās dalībvalstis atsakās sadarboties, kā paredzēts statūtu 98. pantā, un tā kā tā vairākkārt pauda šādu nostāju pēc apsūdzības izvirzīšanas Omar al-Bashir par genocīda noziegumiem, bet pēc tam, vienprātīgi pieņemot rezolūciju augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2010. gada 27. jūlijā Kampalā, aicināja ANO Drošības padomi saskaņā ar statūtu 16. pantu atcelt pret Sudānas prezidentu vērstās apsūdzības;

L.  paužot nožēlu par to, ka Āfrikas Savienība atsakās ļaut izveidot ICC biroju Āfrikas Savienībā un draud sodīt tās Āfrikas valstis, kas neievēro šo Āfrikas Savienības lēmumu;

M.  tā kā ir jāsaņem sods par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem un tā kā prezidenta al-Bashir lietas izskatīšana ir nozīmīgs precedents, cenšoties apkarot amatā esošu valdības vadītāju nesodāmību,

1.  pauž nožēlu par Kenijas lēmumu uzaicināt prezidentu Omar al-Bashir piedalīties jaunās konstitūcijas parakstīšanā, kas iezīmē jauna demokrātiskas valdīšanas laikmeta sākumu valstī;

2.  aicina starptautiskās kopienas pārstāvjus, tostarp visas Āfrikas valstis, nodrošināt pilnīgu atbildību par izdarītajiem noziegumiem, it īpaši tiem, kas pastrādāti Sudānā, pārkāpjot starptautiskās tiesības;

3.  aicina to Āfrikas valstu vadītājus un valdības, kuras parakstījušas Romas statūtus, ievērot saistības un sadarboties ar ICC, izmeklējot kara noziegumus, noziegumus, kas vērsti pret cilvēci, vai genocīdu;

4.  uzsver, ka ICC ir pienākums izmantot tās jurisdikciju objektīvi un universāli, tostarp arī rietumvalstīs, un ka ICC pieņemto lēmumu ievērošana būtiski ietekmē uzticēšanos tai un tās turpmāko rīcību;

5.  pauž nožēlu, ka dažas ANO Drošības padomes dalībvalstis nav parakstījušas Romas statūtus, ar kuriem izveido ICC;

6.  pauž nožēlu par Āfrikas Savienības (ĀS) un Arābu līgas pieņemto nostāju, atsakoties sadarboties ar ICC, un aicina Eiropas Savienības augsto pārstāvi darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu šā jautājuma iekļaušanu nākamās ĀS un ES augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā;

7.  aicina Āfrikas Savienību pārskatīt tās nostāju un vērsties pret nesodāmību, netaisnību, kara noziegumiem, noziegumiem, kas vērsti pret cilvēci, un genocīdu;

8.  prasa pārtraukt nesodāmību par visiem noziegumiem, kas izdarīti kara laikā Sudānā, un cer, ka papildus nepieciešamībai atjaunot taisnīgumu, tiesiskumu un godāt minētajos noziegumos cietušās personas prezidents al-Bashir drīzumā tiks nogādāts ICC Hāgā, kur viņš varēs izmantot starptautiskajos tiesību aktos noteiktās tiesības;

9.  aicina Kenijas prezidentu un valdību atkārtoti apstiprināt savas saistības un sadarbību ar ICC, tostarp arī attiecībā uz vardarbību, kas sekoja pēc 2007. un 2008. gada vēlēšanām;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Āfrikas Savienības iestādēm, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, Starptautiskajai Krimināltiesai, Kenijas valdībai un visiem IGAD parlamentiem un valdībām.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūcija par stāvokli cilvēktiesību jomā Sīrijā, it īpaši par Haythan Al-Maleh lietu

P7_TA(2010)0316 RC-B7-0511/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju un it īpaši 2005. gada 8. septembra rezolūciju par politiski ieslodzītajiem Sīrijā(1), 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par cilvēktiesībām Sīrijā(2), 2007. gada 24. maija rezolūciju par cilvēktiesībām Sīrijā(3) un 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Sīriju: Muhannad Al-Hassani lieta(4),

–  ņemot vērā ziņojumu, kurā iekļauti Parlamenta 2006. gada 10. oktobrī pieņemtie ieteikumi Padomei par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnijā pieņemto ziņojumu par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā to, ka Sīrija ir parakstījusi 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā ANO 1975. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kuru Sīrija ratificēja 2004. gada 18. septembrī,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā 2008. gada 13. jūlijā Parīzē notikušās Vidusjūras reģionam veltītās augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton 2010. gada 27. jūlija deklarāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Sīrijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  ņemot vērā Eiropas Savienības un Sīrijas politiskās, ekonomiskās un kultūras saites;

B.  tā kā Haythan Al-Maleh, 80 gadus vecu sīriešu advokātu cilvēktiesību jomā, 2009. gada 14. oktobrī arestēja Galvenā Izlūkošanas dienesta darbinieki, tā kā viņu turēja ieslodzījumā bez tiesībām sazināties līdz nopratināšanai 2009. gada 20. oktobrī, ko veica militārais prokurors, un tā kā Damaskas Otrā militārā tiesa, neraugoties uz to, ka civiliedzīvotāju tiesāšanai nevajadzētu būt militāro tribunālu kompetencē, 2010. gada 4. jūlijā saskaņā ar Sīrijas Kriminālkodeksa 285. un 286. pantu viņam piesprieda trīs gadu cietumsodu, pamatojoties uz “tādu nepatiesu un pārspīlētu ziņu izplatīšanu, kas vājina nacionālo pašapziņu”;

C.  tā kā saskaņā ar to misiju ziņojumiem, kuras starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas organizējušas tiesas procesu uzraudzībai, Haythan Al-Maleh tiesas procesā netika ievēroti starptautiskie taisnīguma standarti, tostarp tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu un tiesības uz aizstāvību;

D.  tā kā Haythan Al-Maleh, kam ir artrīts, diabēts un vairogdziedzera problēmas, tiek liegta regulāra piekļuve ārstniecības līdzekļiem; tā kā viņa veselības stāvoklis 2010. gada vasarā ir būtiski pasliktinājies;

E.  tā kā šajā valstī ieslodzījumā tiek turēti arī citi prominenti sīriešu cilvēktiesību aizstāvji, tai skaitā Muhannad Al-Hassani un Ali Al-Abdullah;

F.  tā kā Haythan Al-Maleh kriminālvajāšana un notiesāšana par apsūdzībām, kas saistītas ar publiskiem paziņojumiem attiecībā uz tiesību un politisko sistēmu Sīrijā, un Muhannad Al- Hassani notiesāšana par apsūdzībām, kas saistītas ar viņa kā advokāta profesionālo darbību, tostarp novērojumiem un ziņojumiem par publiskām lietas iztiesāšanām Valsts drošības tiesā, savā ziņā ir sodīšana par to, ka viņi īstenojuši savas likumīgās tiesības uz vārda brīvību, kuras paredzētas Sīrijas parakstītajā ICCPR;

G.  tā kā Sīrijas varas iestādes pret cilvēktiesību aizstāvjiem valstī regulāri izmanto aizskaršanas, pārvietošanās brīvības ierobežošanas un patvaļīgas apcietināšanas praksi; tā kā šī prakse ir pretrunā Sīrijas būtiskajai lomai reģionā;

H.  tā kā Ārkārtas stāvokļa likuma pastāvīga piemērošana būtiski ierobežo pilsoņu tiesības uz vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību;

I.  tā kā vēl aizvien nav parakstīts asociācijas nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses; tā kā šā nolīguma parakstīšana kavējas pēc Sīrijas puses lūguma kopš 2009. gada oktobra; tā kā cilvēktiesību ievērošana ir būtiska šā nolīguma daļa;

J.  tā kā Savienības Vidusjūrai dalībvalstu partnerība pamatojas uz saistībām pilnībā ievērot demokrātiskos principus, cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā to paredz starptautiskās cilvēktiesības,

1.  pauž dziļas bažas par Haythan Al-Maleh stāvokli un aicina Sīrijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem viņu atbrīvot un visādā ziņā garantēt viņa fizisko un garīgo labklājību;

2.  aicina Sīrijas valdību saskaņā ar valsts konstitūciju un valsts starptautiskajām saistībām no jauna izskatīt visu pārliecības dēļ ieslodzīto personu lietas un nekavējoties atbrīvot visus šos ieslodzītos, tai skaitā Muhannad Al-Hassani, Ali Al-Abdullah, Anour Al-Bunni un Kamal Labwani;

3.  aicina Sīrijas varas iestādes izbeigt cilvēktiesību aizstāvju un viņu ģimenes locekļu jebkādu vajāšanu un aizskaršanu un nodrošināt to, ka cilvēktiesību aizstāvji var darboties netraucēti un bez iebiedēšanas;

4.  aicina Sīrijas varas iestādes ievērot starptautiskos cilvēktiesību standartus un starptautiskās saistības, ko šī valsts ir brīvprātīgi apņēmusies ievērot un kas garantē viedokļa un vārda brīvību un tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, kā arī nodrošināt labu izturēšanos pret aizturētajiem un to, ka viņi netiek pakļauti spīdzināšanai vai citāda veida sliktas izturēšanās praksei un ka viņiem tiek nodrošināta pienācīga, regulāra un neierobežota iespēja tikties ar ģimenes locekļiem, advokātiem un ārstiem;

5.  aicina Sīrijas varas iestādes nodrošināt pārredzamu tiesu sistēmas darbību, īpašu uzmanību pievēršot Valsts augstākajai drošības tiesai;

6.  atkārtoti prasa atcelt Sīrijā ārkārtas stāvokli, ko noteica vairāk nekā pirms 40 gadiem;

7.  uzskata gaidāmo asociācijas nolīguma noslēgšanu par būtisku iespēju Sīrijā novērst pašreizējos cilvēktiesību pārkāpumus un stiprināt reformu procesu; aicina Padomi un Komisiju pilnībā izmantot šo būtiski svarīgo sviru, pieņemot divpusēju rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā būtu skaidri izklāstīti specifiskie uzlabojumi, kas šajā jomā tiek sagaidīti no Sīrijas varas iestādēm;

8.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 218. pantu Parlamentam jābūt pilnībā informētam par visiem posmiem sarunās par starptautiskiem nolīgumiem; tādēļ aicina Komisiju ziņot Parlamentam par stāvoklis sarunās ar Sīrijas varas iestādēm par asociācijas nolīguma parakstīšanu;

9.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un Sīrijas dialoga turpināšanu un cer, ka pašreizējie centieni šajā jomā novedīs ne tikai pie ekonomiskās un sociālās situācijas uzlabošanās Sīrijā, bet arī pie uzlabojumiem politiskajā situācijā un cilvēktiesību ievērošanā;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 193 E, 17.8.2006., 349. lpp. (2) OV C 300 E, 9.12.2006., 519. lpp. (3) OV C 102 E, 24.4.2008., 485. lpp. (4) OV C 224 E, 19.8.2010., 32. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra deklarācija par pārredzama procesa trūkumu un iespējami apstrīdamu saturu saistībā ar Tirdzniecības nolīgumu viltojumu novēršanas jomā (ACTA)

P7_TA(2010)0317 P7_DCL(2010)0012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā pašlaik notiek sarunas par Tirdzniecības nolīgumu viltojumu novēršanas jomā (ACTA);

B.  tā kā Parlamenta lomu koplēmuma procedūrā attiecībā uz komerclietām un piekļuvi sarunu dokumentiem garantē Lisabonas līgums;

1.  uzskata, ka ierosinātajam nolīgumam nevajadzētu netieši uzspiest ES tiesību aktu saskaņošanu autortiesību, patentu un preču zīmju jomā un ka būtu jāievēro subsidiaritātes princips;

2.  apliecina, ka Komisijai būtu nekavējoties jāpadara publiski pieejami visi dokumenti saistībā ar notiekošajām sarunām;

3.  uzskata, ka ierosinātajam nolīgumam nebūtu jāuzspiež ierobežojumi tiesvedībā un jāvājina pamattiesības, piemēram, vārda brīvība un tiesības uz privāto dzīvi;

4.  uzsver, ka, ja jau ir ieviesti civiltiesiski pasākumi, pirms kriminālsankciju ieviešanas ir jāizvērtē ekonomiskais un ar jauninājumiem saistītais risks;

5.  uzskata, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem par datiem, ko tie pārraida vai izvieto ar savu pakalpojumu starpniecību, nebūtu jāuzņemas atbildība tādā mērā, kas liktu veikt šādu datu iepriekšēja uzraudzību vai filtrēšanu;

6.  norāda, ka jebkuri pasākumi ar mērķi stiprināt pārrobežu kontroles un preču konfiscēšanas pilnvaras nedrīkst ierobežot likumīgu, pieejamu un drošu zāļu vispārēju pieejamību;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2010. gada 9. septembra protokola 1. pielikumā (P7_PV(2010)09-09(ANN1)).

Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. septembra deklarācija par Eiropas gada vardarbības pret sievietēm apkarošanai noteikšanu

P7_TA(2010)0318 P7_DCL(2010)0020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā termins “vardarbība pret sievietēm” apzīmē visus pret sieviešu dzimuma personām vērstos vardarbības aktus, kas sievietēm nodara vai var nodarīt kaitējumu vai fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas, tostarp draudus par šādiem aktiem, brīvības ierobežošanu vai patvaļīgu atņemšanu gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē;

B.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir nopietns šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā un ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas nepazīst ne ģeogrāfiskus, ne ekonomiskus, ne kulturālus vai sociālus šķēršļus;

C.  tā kā vardarbība ir kritiska problēma Eiropas Savienībā, kurā 20 % līdz 25 % sieviešu pieaugušo dzīves laikā cieš no fiziskas vardarbības un kurā vairāk nekā 10 % no tām ir seksuālas vardarbības upuri;

D.  tā kā Parlaments vairākas reizes prasīja Eiropas gada vardarbības pret sievietēm apkarošanai noteikšanu, jo īpaši 2009. gada rezolūcijas par Sieviešu un vīriešu līdztiesību pieņemšanas laikā;

1.  uzsver, ka sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai ir būtiski apkarot vardarbību pret sievietēm;

2.  prasa Komisijai turpmāko piecu gadu laikā noteikt vienu gadu kā Eiropas gadu vardarbības pret sievietēm apkarošanai;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2010. gada 9. septembra protokola 2. pielikumā (P7_PV(2010)09-09(ANN2)).