Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2010. gada 21. septembris - Strasbūra
Budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projekts: Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai un pašu resursu pārskatīšana
 Iekšējā tirgus izveide elektroniskās komercijas jomā
 Nelaimes gadījumu un starpgadījumu izmeklēšana un novēršana civilajā aviācijā ***I
 Gāzes piegādes drošība ***I
 EK un Pakistānas nolīgums par atpakaļuzņemšanu ***
 Tirdzniecības un ekonomiskās attiecības ar Turciju
 ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
 Komisijas paziņojums “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”
 Nabadzības mazināšana un darba vietu izveide jaunattīstības valstīs ‐turpmākā rīcība

Budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projekts: Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai un pašu resursu pārskatīšana
PDF 277kWORD 35k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2010. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu, III iedaļa ‐ Komisija (13473/2010 – C7-0260/2010 – 2010/2091(BUD))
P7_TA(2010)0319A7-0249/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 314. pantu, kā arī Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 106.a pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(1), un jo īpaši tās 37. un 38. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2010. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2009. gada 17. decembrī(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2010. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu, ko Komisija iesniedza 2010. gada 15. jūnijā (COM(2010)0320),

–  ņemot vērā Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu, ko tā sagatavoja 2010. gada 13. septembrī (13473/2010 – C7-0260/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 75.b un 75.e pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0249/2010),

A.  tā kā Padomes nostājā attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu paredzēts grozīt OLAF amatu sarakstu, neparedzot papildu finanšu apropriācijas, pārskatīt tradicionālo pašu resursu (TPR, t. i., muitas nodokļa un cukura nozares nodevas) un PVN un NKI bāzes prognozes, iekļaut budžetā un finansēt attiecīgo Apvienotās Karalistes atlaidi un pārskatīt Nīderlandes un Zviedrijas NKI iemaksu samazinājuma finansēšanu 2010. gadā, kā rezultātā mainās pašu resursu iemaksu ES budžetā sadalījums starp dalībvalstīm;

B.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projekts ir paredzēts, lai šo korekciju oficiāli iekļautu 2010. gada budžetā;

C.  tā kā Padome 2010. gada 13. septembrī pieņēma savu nostāju,

1.  pieņem zināšanai Budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu;

2.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 5/2010 projektu bez grozījumiem un uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 4/2010 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.
(2) OV L 64, 12.3.2010.
(3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.


Iekšējā tirgus izveide elektroniskās komercijas jomā
PDF 458kWORD 156k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (2010/2012(INI))
P7_TA(2010)0320A7-0226/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienas Tiesas spriedumus Google (2010. gada 23. martā pieņemtais spriedums apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08) un BergSpechte (2010. gada 25. martā pieņemtais spriedums lietā C-278/08) lietās, kuros standarta interneta patērētājs definēts kā pienācīgi informēts un pietiekami uzmanīgs interneta lietotājs,

–  ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par patērētāju aizsardzību(1),

–  ņemot vērā SOLVIT 2008. gada ziņojumu par SOLVIT tīkla attīstību un darbības rezultātiem 2008. gadā (SEC(2009)0142), Komisijas dienestu 2008. gada 8. maija darba dokumentu attiecībā uz rīcības plānu par integrētu pieeju vienotā tirgus atbalsta pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem un uzņēmumiem (SEC(2008)1882) un Parlamenta 2010. gada 9. marta rezolūciju par SOLVIT(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 3. decembra darba dokumentu “Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi ieviešanas/piemērošanas pamatnostādnes” (SEC(2009)1666),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumu par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009)0557),

–  ņemot vērā Komisijas Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD vārdā pieprasīto pētījumu “Pārrobežu elektroniskās komercijas novērtējums Eiropas Savienībā (projekts ”slepenais pircējs)“, ko veica YouGovPsychonomics un ko publicēja 2009. gada 20. oktobrī,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 22. septembra darba dokumentu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā pārraudzību saistībā ar “Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem (SEC(2009)1251),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. jūlija paziņojumu par harmonizētu metodiku patērētāju sūdzību un jautājumu klasificēšanai (COM(2009)0346) un tam pievienoto Komisijas ieteikuma projektu (SEC(2009)0949),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par patērētāju acquis īstenošanu (COM(2009)0330),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā), piemērošanu (COM(2009)0336),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 5. marta darba dokumentu “Ziņojums par pārrobežu elektronisko komerciju Eiropas Savienībā” (SEC(2009)0283),

–  ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par starptautisko tirdzniecību un internetu(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojumu “Ietekmes uz patērētājiem uzraudzība vienotajā tirgū ‐ ”Rezultātu tablo' par patēriņa tirgiem otrais izdevums' (COM(2009)0025) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem otrais izdevums' (SEC(2009)0076),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par patērētāju uzticēšanos digitālajai videi(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū 20. panta 2. punktu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (kodificēta versija)(6),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 23. marta rezolūciju par Eiropas līgumtiesībām un acquis pārskatīšanu: turpmākā virzība(7) un 2006. gada 7. septembra rezolūciju par Eiropas līgumtiesībām(8),

–  ņemot vērā spēkā esošos Kopienas tiesību aktus patērētāju aizsardzības, elektroniskās komercijas un informācijas sabiedrības attīstības jomā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu (COM(2006)0334),

–  ņemot vērā 2003. gada 21. novembra pirmo ziņojumu par Elektroniskās komercijas direktīvas (COM(2003)0702) piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/65/EK par patērētāju finanšu pakalpojumu tālpārdošanu, ar kuru groza Padomes Direktīvu 90/619/EEK un Direktīvas 97/7/EK un 98/27/EK(9),

–  ņemot vērā ANO Starptautiskās tirdzniecības tiesību komitejas (UNCITRAL) paraugnoteikumus par elektronisko komerciju (1996), UNCITRAL paraugnoteikumus par elektronisko parakstu (2001) un UNCITRAL konvenciju par elektronisko sakaru līdzekļu izmantošanu starptautisku līgumu slēgšanā (2005)(10),

–  ņemot vērā LESD 11. pantu, kurā noteikts, ka, “nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”,

–  ņemot vērā LESD 12. pantu, kurā noteikts, ka “patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Savienības politiku un darbības”,

–  ņemot vērā LESD 14. pantu un Līgumam pievienoto 26. protokolu par sabiedriskiem (ar ekonomiku saistītiem) pakalpojumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7–0226/2010),

A.  tā kā Eiropai vajadzētu ne tikai meklēt veidus, kā turpināt iekšējā tirgus attīstīšanu elektroniskās komercijas (e-komercijas) jomā, bet arī pētīt, kā iekšējā tirgus izveidi var ilgtspējīgi atsākt, turpmāk pilnveidojot e-komerciju;

B.  tā kā Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumā “Jauna stratēģija vienotajam tirgum” ir uzsvērts, ka “vienotā tirgus popularitāte vēl nekad nav bijusi tik zema, tomēr tas ir nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk”; tā kā ziņojumā ir arī norādīts, ka e-komercijai papildus novatoriskiem pakalpojumiem un ekorūpniecības nozarēm ir vislielākais izaugsmes potenciāls un ka tā sniedz papildu ieguvumu saistībā ar turpmāku darbavietu radīšanu un tāpēc ir uzskatāma par jaunu progresīvu sasniegumu vienotajā tirgū;

C.  tā kā e-komercija ir būtisks interneta spēks un svarīgs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanas sekmētājs iekšējā tirgus jomā; tā kā ir svarīgi, lai visas ieinteresētās personas sadarbotos vēl atlikušo šķēršļu pārvarēšanā;

D.  tā kā e-komercija atvieglo un veicina jaunu tirgus nišu veidošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru pastāvēšanai nebūtu citu iespēju;

E.  tā kā, lai pilnībā atraisītu ES vienotā tirgus potenciālu, e-komercijas tirgotāji būtu jāmudina reklamēt savus ražojumus visās ES dalībvalstīs, izmantojot tiešo mārketingu vai citus komunikācijas līdzekļus;

F.  tā kā e-komercija ir viena no galvenajiem Eiropas Savienības 21. gadsimta tirgiem un tai ir iespējas pārveidot Eiropas iekšējo tirgu, sekmēt uz zināšanām balstītu ekonomiku, pašreizējās finanšu spriedzes apstākļos Eiropas patērētājiem un uzņēmējiem nodrošināt pievienoto vērtību un iespējas, kā arī tai ir nozīmīga labvēlīga ietekme uz nodarbinātību un izaugsmi; tā kā e-komercijas pilnveide saistībā ar Komisijas stratēģijas' Eiropa 2020' īstenošanu, tostarp jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstība un veicināšana attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, var uzlabot ES ekonomikas konkurētspēju;

G.  tā kā ir būtiski panākt iekšējā tirgus efektīvu darbību, lai īstenotu Lisabonas programmas mērķus palielināt izaugsmi, konkurenci, kā arī integrējošu un konkurētspējīgu darbavietu radīšanu un lai darbotos 500 miljonu ES patērētāju interesēs un viņu labklājības nodrošināšanai;tā kā pārrobežu e-komercija sniedz nozīmīgas sociāli ekonomiskas priekšrocības Eiropas patērētājiem, piemēram, plašākas ērtības un ietekmi, patērētāju tiesību ievērošanas veicināšanu, lielāku pārredzamību un konkurences pieaugumu, piekļuvi plašākai produktu un pakalpojumu daudzveidībai, kas dod iespēju salīdzināt un izdarīt izvēli, kā arī nozīmīgu ietaupījumu potenciālu;

H.  tā kā nesenās ekonomikas krīzes laikā digitālās sabiedrības attīstība un iekšējā tirgus izveide IKT nozarē ir veicinājusi e-komercijas nozares izaugsmi un darbavietu radīšanu, palīdzot tiešsaistes uzņēmumiem uzturēt ekonomisko darbību un patērētājiem ‐ izmantot plašākas izvēles un labāku cenu priekšrocības; tā kā pārrobežu e-komercija sniedz nozīmīgas priekšrocības ES uzņēmējsabiedrībām, īpaši MVU, ar ko var nodrošināt novatoriskus, augstas kvalitātes pakalpojumus un produktus, kuri ir atbilstoši patērētāju vajadzībām visā Eiropas tiešsaistes iekšējā tirgū, nostiprinot uzņēmumu stāvokli un sniedzot iespēju saglabāt konkurētspēju pasaules mērogā;

I.  tā kā e-komercija sniedz lielākas izvēles iespējas patērētājiem, jo īpaši tiem, kuri dzīvo grūtāk pieejamās, attālās vai nomaļās teritorijās, kā arī personām ar kustību traucējumiem, kurām nebūtu citu iespēju piekļūt plašas izvēles precēm; tā kā e-komercija ir īpaši noderīga lauku apvidu, attālu un perifēru reģionu iedzīvotājiem, kuriem varētu nebūt citu iespēju tik ērti un par tādu cenu saņemt plašas izvēles preces;

J.  tā kā Elektroniskās komercijas direktīvas piemērošanas otrā ziņojuma iesniegšana ir aizkavējusies kopš 2005. gada, t. i., par pieciem gadiem (Direktīvas 2000/31/EK 21. pants);

K.  tā kā Eiropas Digitālajā programmā ir noteikti samērīgi darbības mērķi attiecībā uz ātrdarbīgu un īpaši ātrdarbīgu platjoslas tīklu pārklājumu un e-komercijas uzsākšanu;

L.  tā kā Eiropas patērētāju un uzņēmumu uzticēšanās digitālajai videi ir nepietiekama tādu nevajadzīgu, e-komerciju apgrūtinošu šķēršļu dēļ kā ES tirgus fragmentācija, patērētāju bažas par datu konfidencialitāti, darījumu drošumu un patērētāju tiesībām problēmu gadījumā un tā kā Eiropa, no dažu elektroniskās komercijas aspektu viedokļa raugoties, atpaliek no ASV un Āzijas; kā digitālā vienotā tirgus izveide, ar ko veicinātu darījumus pāri dalībvalstu robežām tiešsaistes vidē, aptverot visus patērētājus Eiropas Savienībā, ir svarīgs vienotā tirgus stiprināšanas elements, kas nodrošina iedzīvotājiem plašāku produktu un pakalpojumu izvēli; tā kā šķēršļu pārvarēšana pārrobežu e-komercijā un patērētāju paļāvības veicināšana ir būtiski priekšnoteikumi pievilcīga, integrēta digitāla vienotā tirgus izveidei Eiropā, kā arī patēriņa preču tirgus un plašāka mēroga ekonomikas sekmēšanai;

M.  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par digitālo programmu, kurā atzīts, ka ES patērētāji ļoti bieži izvēlas iesaistīties darījumu veikšanā ar uzņēmumiem, kas atrodas ārpus ES, piemēram, ASV, un šis faktors liecina par nepieciešamību izstrādāt politiku, lai veicinātu e-komercijas globālās formas, kā arī par to, ka jāpaaugstina interneta pārvaldības internacionalizācijas nozīmīgums atbilstīgi Tunisas programmai, un tā kā digitālā vienotā tirgus priekšrocības nevar izmantot ne patērētāji, ne uzņēmēji, jo ļoti maz mazumtirgotāju pārdod savus produktus vai pakalpojumus tiešsaistē citās dalībvalstīs un, ja pārdod, vairākums no viņiem to dara tikai ierobežotā skaitā dalībvalstu; tā kā ir jārisina patērētāju diskriminācijas problēma, tostarp maksāšanas laikā, nodrošinot, lai darbotos noteikumi, ar kuriem regulē maksājumu veikšanu un saņemšanu un piegādi; tā kā e-komercija patlaban ir nozīmīga formālās ekonomikas daļa un tā kā uzņēmēji un patērētāji aizvien vairāk iekļaujas gan tiešsaistes, gan nesaistes komercdarbībā, gūstot priekšrocības;

N.  tā kā e-komercija ir starptautiska un to nevar ierobežoti īstenot ES teritorijā;

O.  tā kā Eiropas Digitālajā programmā ir noteikti samērīgi darbības mērķi attiecībā uz ātrdarbīgu un īpaši ātrdarbīgu platjoslas tīklu pārklājumu un e-komercijas uzsākšanu;

P.  tā kā ES elektroniskā tirgus sadrumstalotība apdraud acquis communautaire paredzētās tiesības;

Q.  tā kā ES pārrobežu e-komercijā Eiropas patērētājiem un uzņēmējiem nav nodrošināta pietiekama juridiskā noteiktība un tā kā viens atsevišķs elektronisks darījums ir pakļauts daudzām tiesību normām, kas nosaka atšķirīgas prasības, kuras nenodrošina uzņēmējiem un patērētājiem skaidrus un viegli ieviešamus noteikumus;

R.  tā kā minētais attiecas arī uz e-komerciju ārpus Eiropas, jo Eiropas patērētāji, iepērkoties vai pārdodot tiešsaistē, bieži nepiešķir nozīmi Eiropas un trešo valstu diferencēšanai; tā kā tādējādi arī trešās valstis ir jāiesaista centienos lielākas pārredzamības, uzticamības un atbildības nodrošināšanai e-komercijā;

S.  tā kā strauji pieaugošā patēriņa tirgu pārrobežu dimensija rada jaunus uzdevumus izpildiestādēm, kuru darbību apgrūtina jurisdikcijas robežas un reglamentējošo noteikumu sadrumstalotība;

T.  tā kā nelegālie pakalpojumi tiešsaistē ievērojami apgrūtina dažu digitālo pakalpojumu legālo tirgu attīstību, jo īpaši attiecībā uz mūzikas ierakstiem, filmām un ‐ arvien biežāk ‐ grāmatām un žurnāliem; tā kā intelektuālajam īpašumam ir izšķiroša nozīme digitālajā vidē un tā kā tā aizsardzība, sevišķi interneta vidē, joprojām ir nozīmīgs uzdevums;

U.  tā kā e-komercijas lietotājiem ir tiesības saņemt kompensāciju gadījumos, kad viņi ir cietuši nelikumīgu darbību dēļ, bet praksē, ceļot prasību par šādām lietām, viņi saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem, ko rada nepietiekama informētība par tiesību aktiem, ko piemēro dažādās dalībvalstīs, garas un sarežģītas procedūras un ar tiesāšanos saistītie riski, jo īpaši pārrobežu lietās, kā arī augstas izmaksas;

V.  tā kā pamattiesību uz privātumu un personas datu aizsardzību ievērošana ir nozīmīgs e-komercijas priekšnosacījums;

W.  tā kā, neskatoties uz alternatīvās strīdu izšķiršanas potenciālu, šādas sistēmas regulāri izmanto tikai 5 % mazumtirgotāju, un 40 % mazumtirgotāju nav informēti par šādu instrumentu izmantošanas iespējām;

X.  tā kā būtiskāko patērētāju tiesību, kā arī sūtīšanas un banku pakalpojumu izmaksu, autortiesību nodevu, PVN procedūru un datu aizsardzības prakses standartizācijai būtu vajadzīgs ilgs laiks patiesi vienota tirgus izveidē uzņēmējiem un patērētājiem; uzsver, ka PVN procedūrām arī turpmāk jābūt dalībvalstu kompetences jomā;

Y.  tā kā jāvienkāršo un jāprecizē atšķirīgās autortiesību nodevu sistēmas dalībvalstīs, lai tiešsaistes preču un pakalpojumu sniedzējiem būtu vieglāk darīt tos pieejamus dažādu dalībvalstu patērētājiem; tā kā šī autortiesību nodevu sistēmu pārskatīšana tiešsaistes preču un pakalpojumu sniedzējiem dotu lielāku juridisku noteiktību, piedāvājot patērētājiem produktus un pakalpojumus; tā kā ir būtiski nodrošināt patērētāju aizsardzības augstu līmeni, lai veicinātu uzticēšanos tiešsaistes precēm un pakalpojumiem, panākot, ka tiešsaistes tirgus ievēro tirdzniecības praksi; tā kā joprojām ir vairāki nopietni strukturāli un reglamentējoši šķēršļi, kas traucē Eiropas iekšējam e-komercijas tirgum pilnībā funkcionēt, piemēram, dalībvalstu noteikumu sadrumstalotība attiecībā uz patērētāju aizsardzības noteikumiem un noteikumiem par PVN, atkritumu pārstrādes maksu un citām nodevām, kā arī to noteikumu ļaunprātīga izmantošana, kas regulē ekskluzīvas un selektīvas sadales nolīgumus;

Z.  tā kā, lai izveidotu efektīvu e-komercijas iekšējo tirgu, piekļuvei izmaksu ziņā pieejamiem, uzticamiem un kvalitatīviem pasta pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā ir prioritāra nozīme; tā kā pašreizējos vertikālos izplatīšanas nolīgumus bieži izmanto, lai izvairītos no pārdošanas tiešsaistē vai ierobežotu to, kas liedz mazumtirgotājiem piekļuvi plašākiem tirgiem, apdraud patērētāju tiesības uz plašāku izvēli un labākām cenām un tādējādi rada šķēršļus tirdzniecības paplašināšanai; tā kā pārrobežu starpuzņēmumu e-komercija var sekmēt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, ļaujot tiem visā iekšējā tirgū (kurā veidojas arī apjomradīti ietaupījumi) viegli piekļūt resursu komponentiem, pakalpojumiem un zinātībai un turklāt tā sniedz iespēju uzņēmumiem, jo īpaši MVU, izvērst starptautiskā mērogā patērētāju loku, netērējot līdzekļus ieguldījumiem fiziskai pārstāvībai citā dalībvalstī;

AA.  tā kā ar e-komerciju tiek veicināta ekoloģiska vienotā tirgus izveide, izmantojot zemas oglekļa emisijas un vides tehnoloģijas, standartus, marķējumus, produktus un pakalpojumus;

AB.  tā kā e-komercijas jomā ir jāuzlabo pircēju tiesiskā aizsardzība un uzticēšanās, vienlaikus ņemot vērā, ka ir jānodrošina arī pārdevēju un uzņēmēju tiesiskā aizsardzība;

AC.  tā kā tirgu elastības nodrošināšana ir visefektīvākais izaugsmes veicināšanas veids; prasa, lai Eiropas iestādes nodrošinātu pēc iespējas lielāku tiešsaistes tirgu elastību, kas ļautu šajā nozarē sekmēt uzņēmējdarbību un paplašināt apjomu; tā kā digitālā vienotā tirgus izveidi var pabeigt vienīgi tad, ja visās ES dalībvalstīs pareizi īstenos svarīgos tiesību aktus vienotā tirgus jomā, tostarp Pakalpojumu direktīvu; tā kā ir būtiski nodrošināt juridisku skaidrību un pārredzamību tiesību iegūšanas procesā, kad e-komercijas mazumtirgotājs tīmekļa vietnē augšupielādē ar autortiesībām aizsargātu saturu; tā kā, lai gan internets ir visstraujāk augošais mazumtirdzniecības kanāls un e-komercija aizvien vairāk paplašinās dalībvalstu līmenī, tomēr atšķirības starp vietējo un pārrobežu e-komerciju ES kļūst arvien lielākas, un Eiropas patērētāji dažās ES dalībvalstīs, izdarot izvēli, saskaras ar ģeogrāfiska, tehniska un organizatoriska rakstura ierobežojumiem;

AD.  tā kā Komisijas “rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem ir efektīvs līdzeklis, lai uzraudzītu pārrobežu e-komercijas statusu ES, un tas norāda, cik lielā mērā patērētāji var izmantot preces un pakalpojumus vienotajā tirgū;

AE.  tā kā, lai patērētājiem un uzņēmumiem nodrošinātu digitālās ekonomikas pieejamību saistībā ar mērķiem, kuri jāīsteno līdz 2013. gadam, ir īpaši svarīgi interneta platjoslas pakalpojumus izvērst visās ES dalībvalstīs,

Ievads

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumu par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 19. maija paziņojumu “Digitālā programma Eiropai”, kurā ir izklāstīta Komisijas stratēģija ar mērķi cita starpā vienkāršot darījumu veikšanu tiešsaistē un uzlabot uzticēšanos digitālajai videi;

3.  aicina Komisiju īstenot steidzamos pasākumus, kas norādīti M. Monti ziņojumā “Jauna stratēģija vienotajam tirgum” kurā secināts, ka iekšējā tirgus turpmākās darbības nodrošināšanai ir būtiski nepieciešams, lai ES steidzami novērstu atlikušos šķēršļus Eiropas mēroga tiešsaistes mazumtirdzniecības tirgus izveidei līdz 2012. gadam;

4.  atzinīgi vērtē to, ka stratēģija “Eiropa 2020” veicina uz zināšanām balstītu ekonomiku, un mudina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, lai palielinātu platjoslas pakalpojumu ātrumu, kā arī racionalizētu šādu pakalpojumu izmaksas visā Eiropas Savienībā ar mērķi optimizēt e-komercijas vienotā tirgus izveidi;

5.  aicina Komisiju pieņemamā laikposmā saskaņot visas galvenās definīcijas šajā jomā, vienlaikus atzinīgi vērtējot jau paveikto nozīmīgo darbu jomās, kuras saistītas ar elektronisko komerciju;

6.  uzsver ‐ lai pabeigtu e-komercijas vienotā tirgus izveidi, Komisijai ir jāīsteno horizontāla pieeja, kas ietver efektīvu koordināciju starp ģenerāldirektorātiem; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nesen pausto apņemšanos izveidot Komisāru grupu (kā norādīts ziņojumā “Digitālā programma Eiropai”), lai nodrošinātu efektīvu un integrētu politiku;

7.  norāda, ka e-komercija būtu jāuzskata nevis par pašmērķi, bet gan par papildu līdzekli MVU to konkurētspējas palielināšanai;

8.  uzsver, ka saistībā ar ES konkurētspējas palielināšanu pasaules līmenī ir svarīgi pilnībā izmantot e-komercijas potenciālu;

9.  aicina Komisiju steidzami risināt jautājumu saistībā ar digitālā vienotā preču un pakalpojumu tirgus netraucētas darbības veicināšanu, lai varētu izmantot šī tirgus ievērojamo, vēl neīstenoto izaugsmes un nodarbinātības potenciālu;

10.  uzsver, ka politikai ir jābūt aktīvai, lai iedzīvotāji un uzņēmumi varētu pilnībā izmantot iekšējā tirgus iespējas, piedāvājot augstas kvalitātes preces un pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām; uzskata, ka tas jo īpaši svarīgi ir pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos, lai cīnītos pret pieaugošo nevienlīdzību un aizsargātu patērētājus, kuri ir mazāk aizsargāti, dzīvo attālos reģionos vai kuriem ir kustību ierobežojumi, un sabiedrības grupas ar zemiem ienākumiem, kā arī mazos un vidējos uzņēmumus, kuriem dalība elektroniskās komercijas vidē ir jo īpaši nozīmīga;

Sadrumstalotības novēršana tiešsaistes iekšējā tirgū

11.  prasa uzlabot noteikumu par informāciju, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas e-komercijā, tuvināšanu, lai nodrošinātu patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzību, un ciktāl šādu saskaņošanu var pielāgot, un lai panāktu lielāku pārredzamību un uzticēšanos patērētāju un tirgotāju vidū, vienlaikus saglabājot obligātas minimuma saskaņošanas pieeju attiecībā uz nepastarpinātiem līgumiem īpašās jomās;

12.  atgādina, ka pastāv ievērojamas atšķirības tāltirgotāju noteikumos un praksē attiecībā uz garantijām un atbildību, ko tie nodrošina savā valstī un ārpus tās robežām, kā arī attiecībā uz to, kādus ieguvumus tāltirgotājiem sniegtu saskaņošana; prasa padziļināti analizēt ietekmi, ko e-komercijai radīs to noteikumu saskaņošana, kas attiecas uz atbilstības spēkā esošajiem valstu tiesību aktiem tiesisko garantiju;

13.  prasa unificēt noteikumus un praksi, lai ļautu tāltirgotājiem paplašināt darbību aiz savu valstu robežām, saglabājot attiecīgās garantijas un atbildību;

14.  atbalsta tādas pienācīgas, efektīvas, drošas un novatoriskas tiešsaistes maksājumu sistēmas izstrādi, kura var sniegt patērētājiem brīvas izvēles iespējas attiecībā uz maksājuma veidu, kura neietver maksas, kas varētu samazināt vai ierobežot izvēli, un kura nodrošina patērētāju datu aizsardzību;

15.  uzsver, ka svarīgi ir vairot paļāvību pārrobežu interneta maksājumu sistēmām (piemēram, izmantojot kredītkartes un debetkartes, kā arī e-makus), sekmējot dažādas maksājumu metodes, veicinot savietojamību un kopējus standartus, novēršot tehniskus šķēršļus, atbalstot visdrošākās tehnoloģijas elektroniskajiem darījumiem, saskaņojot un stiprinot tiesību aktus par privātuma un drošības jautājumiem, izskaužot krāpnieciskas darbības, kā arī informējot un izglītojot sabiedrību;

16.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas finanšu instrumenta izveidi attiecībā uz kredītkartēm un debetkartēm, lai atvieglotu darījumu ar kartēm apstrādi tiešsaistē;

17.  atkārtoti apstiprina, cik svarīga ir pārrobežu starpuzņēmumu e-komercija, kas ir Eiropas uzņēmējsabiedrību, jo īpaši MVU, virzītājspēks, lai panāktu izaugsmi, labāku konkurētspēju un radītu vairāk novatorisku produktu un pakalpojumu; aicina Komisiju un dalībvalstis radīt drošu un noteiktu juridisku un reglamentējošu pamatu, lai sniegtu uzņēmumiem nepieciešamās garantijas starpuzņēmumu pārrobežu e-komercijas darījumu uzticamai veikšanai;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veicināt elektronisko rēķinu sagatavošanu un aicina Padomi ātri vienoties ar Parlamentu; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt pasākumus un panākt attiecīgu vienošanos, lai vienkāršotu un racionalizētu ziņošanas prasības par PVN pārrobežu e-komercijā un vienkāršotu PVN reģistrācijas procedūras;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ziņošanas pienākumu vienkāršošanu attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN) un par vienkāršotu rēķinu izrakstīšanu tālpārdošanā, kā arī uzsver, ka nodokļu tiesību aktu jomā, tostarp attiecībā uz PVN, jāievēro subsidiaritātes princips;

20.  aicina Komisiju darīt pieejamu integrētu PVN iekasēšanas shēmu, lai mudinātu MVU izvērst pārrobežu tirdzniecību par zemākām administratīvām izmaksām;

21.  uzsver, ka ir jānoskaidro, kā PVN pakete ietekmēs pārrobežu pasta pakalpojumus, lai novērstu juridisko nenoteiktību un cenu paaugstinājumu; uzskata, ka jauni fiskālie noteikumi, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas vietu, nedrīkst ietekmēt vispārējo pasta pakalpojumu atbrīvojumu no PVN saskaņā ar ES PVN direktīvu;

22.  aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par tādas valsts iestādes izveidi vai izraudzīšanos, kas varētu nodarboties ar reģistrācijas pieprasījumiem tiešsaistes pārrobežu e-komercijas darbībai, kurus iesniedz pašu dalībvalstu uzņēmējsabiedrības vai uzņēmēji, kā arī Eiropas iestādi, kas varētu koordinēt valstu iestādes, lai būtu iespējams ātri pabeigt iekšējā tirgus izveidi;

23.  uzsver, ka jāvienkāršo un jāracionalizē pasākumi tādās jomās kā elektrisko un elektronikas iekārtu atkritumi, autortiesību nodevu par tukšām informācijas nesēju un ierakstu ierīcēm pārrobežu pārvaldība, satura licencēšana ES līmenī, kā arī ES noteikumi, kas reglamentē pārrobežu elektronisko rēķinu izrakstīšanu tālpārdošanai;

24.  atbalsta pašreizējo autortiesību nodevu sistēmu vienkāršošanu, jo minētās sistēmas dēļ ir nopietni kavēkļi patērētājiem un šķēršļi, kas traucē vienotā tirgus darbību;

25.  aicina Komisiju ierosināt atbalsta pasākumus e-rēķina iniciatīvai, līdz 2020. gadam nodrošinot elektroniskā rēķina izmantošanu visā Eiropas teritorijā;

26.  ierosina Eiropas līmenī izveidot “vienas pieturas aģentūras” sistēmu, lai rastu pārrobežu risinājumus dalībvalstu atšķirīgo normu un noteikumu piemērošanai, tāpat kā PVN vai citu piemērojamo nodokļu deklarēšanas un nomaksas jomā;

27.  aicina Komisiju izpētīt iespējas, kā internetā veicināt labāku piekļuvi radošam saturam, piemēram, mūzikas ierakstiem un audiovizuālajiem darbiem, un kā apmierināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc lietotājdraudzīgiem pārrobežu pakalpojumiem;

28.  aicina dalībvalstis un Komisiju labāk integrēt vienotā tirgus centrus, kuros iekļauti SOLVIT, vienotos kontaktpunktus (kā noteikts Pakalpojumu direktīvā), produktu centrus (kuri paredzēti Savstarpējās atzīšanas regulā), kā arī turpmākas informācijas sniegšanas prasības, tostarp juridiskās prasības, kuras jāpilda uzņēmumiem, lai pārdotu savas preces pāri robežām un tiešsaistē; uzsver, ka šādas vienas institūcijas apstiprinājuma sistēma ir būtiska, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi e-komercijas jomā;

29.  atgādina Komisijai, ka joprojām ir atšķirības tiesiskajā regulējumā tiešsaistes pakalpojumu jomā, un aicina Komisiju iesniegt mērķtiecīgus likumdošanas priekšlikumus, lai paplašinātu produktu pieejamību patērētājiem un vairotu uzticēšanos tiešsaistē pārdodamiem produktiem un pakalpojumiem, kā arī piedāvāt patērētājiem vienkāršu vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas pieeju;

30.  norāda, cik svarīgi ir vienkāršot pārrobežu noteikumus un samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas mazumtirgotājiem un uzņēmējiem, sniedzot praktiskus risinājumus par tādiem jautājumiem kā ziņošana par PVN, rēķinu sagatavošana, maksa par elektronisko ierīču atkritumiem un to pārstrādi, autortiesību nodevas, patērētāju aizsardzība, marķēšana un noteikumi konkrētām nozarēm; tālab prasa izstrādāt vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas un veicināt pārrobežu e-pārvaldes risinājumus, piemēram, elektronisko rēķinu sagatavošanu un elektronisko iepirkumu;

31.  pauž nožēlu, ka Pakalpojumu direktīva joprojām nav pilnībā transponēta dažu dalībvalstu tiesību aktos; aicina Komisiju un dalībvalstis panākt diskriminācijas pret patērētājiem izbeigšanu elektroniskās adreses vai dzīvesvietas dēļ, nodrošinot Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punkta efektīvu ieviešanu, kā arī to, lai valstu iestādes un tiesas pareizi piemērotu valstu noteikumus, ar kuriem īsteno šo nediskriminācijas noteikumu, dalībvalstu tiesību sistēmās;

32.  uzsver, cik svarīga turpmākai e-komercijas attīstībai ir preču un pakalpojumu brīva aprite, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai iekšējā tirgū ievērotu nediskriminēšanas principu saņēmēja valstspiederības vai pastāvīgās dzīvesvietas dēļ; atkārtoti uzsver, ka nediskriminēšanas princips iekšējā tirgū nav savienojams ar citas dalībvalsts valstspiederīgajiem izvirzītajām papildu juridiskajām vai administratīvajām prasībām, viņiem meklējot iespējas saņemt labumu no pakalpojuma vai vēloties izmantot labākus nosacījumus vai cenas; tāpēc aicina Komisiju, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punktu, izskaust šādu diskrimināciju;

33.  uzsver, cik svarīgi ir izskaust patērētāju un viņu izcelsmes valsts diskrimināciju tiešsaistē un ka jānosaka tiešsaistes maksājumu noteikumi visām 27 ES dalībvalstīm, tostarp patērētāju iespējas izvēlēties dažādus tiešsaistes maksājumu veidus;

34.  prasa īstenot integrētu politisko pieeju attiecībā uz vienotā tirgus izveides pabeigšanu transporta jomā, ietverot visus transporta veidus (tostarp kabotāžas autopārvadājumus un dzelzceļa kravu pārvadājumus), kā arī attiecībā uz likumdošanu vides jomā, lai novērstu piegādes ķēdes neefektivitāti vai izmaksu nevajadzīgu pieaugumu tāltirgotājiem un e-komercijas klientiem;

35.  uzskata, ka pasta pakalpojumu nozares reforma, kā arī pasta nozares sistēmu un pakalpojumu savietojamības un sadarbības veicināšana var būtiski ietekmēt pārrobežu e-komercijas attīstību, kam ir nepieciešama tāda produktu sadale un izsekojamība, kas ir efektīva un nav dārga; tāpēc uzsver, ka steidzami jāīsteno Trešā pasta pakalpojumu direktīva (2008/6/EK);

Iekšējā tirgus izveides pabeigšana, izmantojot elektronisko komerciju

36.  prasa veikt pasākumus, lai veicinātu interneta lietotāju skaita palielināšanu un uzlabotu interneta kvalitāti, maksu un ātrumu tajās Savienības valstīs un reģionos, kur nav pietiekami augstas kvalitātes pieslēgumu, līdz 2013. gadam nodrošinot platjoslas piekļuves pieejamību visā ES; uzsver, ka ir jāpaplašina platjoslas pieslēguma pieejamības iespējas katram iedzīvotājam, kā arī to, ka lauku apvidu, attālu un perifēru reģionu iedzīvotājiem ir jābūt pieejamam ātrdarbīgam interneta pieslēgumam un ka jāpievērš īpaša uzmanība patērētājiem un uzņēmumiem kalnu rajonos vai salu reģionos, kur papildus ierobežotākai piekļuvei internetam ir ļoti lieli pasta izdevumi un ļoti ilgs iegādāto vai pārdoto preču piegādes laiks;

37.  atzīmē, ka Universālo pakalpojumu direktīvas pārskatīšanas kontekstā ātrdarbīgas un izmaksu ziņā pieejamas platjoslas piekļuves turpmāka pilnveide kā prioritāte ir būtiska e-komercijas attīstībai, jo viens no lielākajiem šķēršļiem, kāpēc Eiropas iedzīvotāji nevar izmantot e-komerciju, joprojām ir tas, ka nav interneta piekļuves;

38.  atbalsta Komisijas mērķus saistībā ar platjoslu, lai līdz 2013. gadam ES iedzīvotāji varētu piekļūt pamata platjoslai un lai līdz 2020. gadam visiem iedzīvotājiem būtu piekļuve platjoslas pieslēgumam ar vismaz 30 Mb/s ātrumu un pusei ES iedzīvotāju būtu piekļuve platjoslas pieslēgumam ar ātrumu 100 Mb/s, un aicina veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu šo mērķu īstenošanu; uzsver, ka ir jāīsteno īpaši pasākumi bērnu un jauniešu aizsardzībai, jo īpaši izstrādājot vecuma pārbaudes sistēmas un aizliedzot tiešsaistes tirdzniecības praksi, kas negatīvi ietekmē bērnu uzvedību;

39.  aicina Komisiju sākt noteikt brīvprātīgus Eiropas standartus pārrobežu e-komercijas atvieglošanai, novērst spēkā esošo tiesību aktu atšķirības dažādās dalībvalstīs un selektīva izplatīšanas tīkla ietvaros atcelt prasību, ka pirms pārdošanas tiešsaistē jābūt autonomam (nesaistes) veikalam, ja ir pierādīts, ka šāda prasība ir pretrunā konkurences noteikumiem vai pēc tirdzniecībā piedāvāto preču un pakalpojumu līguma būtības nav pamatota, tādējādi ļaujot patērētājiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pilnībā izmantot iekšējā tirgus potenciālu elektroniskajā vidē; pauž bažas par Komisijas lēmumu par prasību izveidot nesaistes veikalu pirms pārdošanas tiešsaistē, jo šī prasība ir galvenais šķērslis tiešsaistes tirdzniecībā;

40.  uzskata, ka tiešsaistes platformas ir būtiski veicinājušas (jo īpaši pārrobežu) e-komerciju Eiropā, simtiem tūkstošu MVU nodrošinot iespēju piekļūt tirgum un sniedzot patērētājiem lielākas izvēles iespējas, vienlaikus ieviešot daudzus labas prakses piemērus uzticēšanās palielināšanai un pārredzamu informāciju par tiesībām un pienākumiem, kā arī vajadzības gadījumā atvieglojot strīdu atrisināšanu starp tiešsaistes darījuma pusēm; prasa, lai tiešsaistes platformas piedāvātu savas preces un pakalpojumus visiem Eiropas patērētājiem, nepieļaujot nekāda veida diskrimināciju, kas pamatojas uz dalībvalstīm;

41.  uzsver atvērta dokumentu apmaiņas formāta nozīmīgumu sadarbspējas nodrošināšanai elektroniskajā uzņēmējdarbībā un aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus tā izveidošanai un izplatīšanai;

42.  uzsver, cik svarīgas ir labākas vadlīnijas un pieejamas finansiālas iespējas MVU, lai palīdzētu tiem izveidot elektroniskās komercijas dimensiju papildus to nesaistē veiktajai uzņēmējdarbībai;

43.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atvērtu un neitrālu piekļuvi ātrdarbīgam interneta pieslēgumam, bez kura e-komercija nebūtu iespējama;

44.  uzsver, ka e-komercijas iekšējā tirgus pabeigšanu nedrīkst ierobežot tikai ar tiesību aktiem un kontroli; bet papildus ir jāpastiprina citas interneta jomas, proti, elektroniskās pārvaldes un elektronisko mācību joma;

45.  uzsver, ka jāuzrauga, kā tiek piemēroti nesen ar Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regulu (ES) Nr. 330/2010 pieņemtie noteikumi par ekskluzīvu un selektīvu izplatīšanu, kuri ir balstīti uz attiecīgo pušu un valstu kompetento iestāžu sniegto tirgus informāciju, un vajadzības gadījumā jāpārskata šie noteikumi, lai samazinātu šķēršļus pārdošanai tiešsaistē; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus šo problēmu atrisināšanai līdz 2011. gada beigām;

46.  aicina Komisiju stiprināt patērētāju tiesības uz privātumu un nodrošināt, ka visi patērētāja dati, tostarp dati par pirkumu un apmeklējumu, ir pieejami attiecīgajam patērētājam pēc pieprasījuma un ka piegādātāji saglabā šos datus tik ilgi, kā noteikts ES tiesību aktos;

47.  aicina Komisiju arī izstrādāt noteikumus un standartus, lai programmatūru savstarpējas nesavietojamības dēļ komerciālo un sociālo tīklu tīmekļu vietnēs patērētājiem nerastos šķēršļi pirkuma izvēles maiņā;

48.  uzsver, ka ir svarīgi ieviest elektronisko parakstu un privātu kodu infrastruktūru (PKI), lai visā Eiropā droši varētu veikt e-pārvaldes pakalpojumus, un aicina Komisiju izveidot Eiropas Validācijas iestāžu vārteju, lai nodrošinātu elektronisko parakstu savstarpējo izmantojamību starpvalstu līmenī;

49.  paturot prātā, cik svarīgi ir izmantot visas vienotā tirgus iespējas, aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka līdz 2015. gadam vismaz 50 % visu publiskā iepirkuma procesu notiktu, izmantojot elektroniskos līdzekļus, atbilstīgi rīcības plānam, par ko vienojās 2005. gadā Mančestrā notikušajā ministru konferencē par e-pārvaldību;

50.  uzskata, ka mobilā komercija (m-komercija) var būt nozīmīga e-komercijas daļa, kas dod iespēju sasniegt miljoniem Eiropas iedzīvotāju, kuri izmanto mobilos telefonus, bet kuru rīcībā nav personālo datoru, un tādējādi veicinot interneta un mobilo tehnoloģiju konverģenci un sekmējot ES vadošā stāvokļa nostiprināšanu mobilo sakaru jomā;

51.  uzskata, ka vienotu un atklātu tehnisku un operatīvu specifikāciju un standartu (savietojamības, sadarbspējas, pieejamības, drošības, loģistikas, piegādes u. c. nodrošināšanai) izstrāde un atbalsts tiem veicinās pārrobežu e-komerciju, palīdzot patērētājiem, it īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupām un nepieredzējušiem datora lietotājiem, kā arī novēršot dažādu dalībvalstu vidū pastāvošos operatīvos, tehniskos, kultūras un valodas šķēršļus;

52.  atzīst, ka ir konkrētas juridiska rakstura problēmas, kas saistītas ar iekšējā tirgus attīstību m-komercijas jomā, kura spēj nodrošināt patērētāju tiesību, personas privātuma un nepilngadīgo pircēju aizsardzību; aicina Komisiju detalizēti izpētīt šo jautājumu;

53.  uzsver, ka e-komercijas piegādes ķēde ir jāpadara pārredzamāka, lai patērētājs vienmēr būtu informēts par piegādātāja personību, tā uzņēmuma nosaukumu, ģeogrāfisko adresi, kontaktinformāciju un nodokļu maksātāja reģistrācijas numuru un par to, vai tas ir starpnieks vai tiešais piegādātājs, kas ir jo īpaši svarīgi saistībā ar tiešsaistes izsolēm;

54.  aicina Komisiju noteikt skaidru standartu kopumu, kas vajadzīgi pārrobežu e-komercijai ES līmenī, piemēram, tirgotāja pienākumu sniegt pircējiem un valsts iestādēm vienkāršu, tiešu, pastāvīgu un bezmaksas piekļuvi informācijai, kas attiecas uz tirgotāja vai pakalpojuma sniedzēja vārdu/nosaukumu un reģistrācijas numuru, piedāvāto preču un pakalpojumu cenām, kā arī jebkurām papildu piegādes izmaksām, kuras varētu tikt pievienotas rēķinam;

55.  aicina Komisiju ieviest prasību tiem uzņēmējiem, kuri brīvprātīgi izmanto standarta līgumus un tirdzniecības vispārējos standarta noteikumus un nosacījumus, norādīt tos noteikumus, kuri atšķiras no attiecīgajiem noteikumiem un nosacījumiem;

56.  uzskata, ka noteikumus, kas reglamentē tālpārdošanas līgumus, vajadzētu piemērot arī līgumiem, kas noslēgti starp patērētajiem un profesionāliem uzņēmējiem tiešsaistes izsolēs, un aicina Komisiju galvenokārt tālab, lai palielinātu tiešsaistes izsoļu atbildību un tādējādi uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību, turpināt pārbaudīt un novērtēt noteikumus, kas reglamentē īpašus tālpārdošanas līgumus par tādiem tūrisma pakalpojumiem (lidmašīnu biļetes, izmitināšana viesnīcā, automobiļu noma, pakalpojumi brīvā laika pavadīšanai utt.), kas individuāli pasūtīti internetā;

57.  aicina Komisiju precizēt noteikumus par preču/pakalpojumu piedāvāšanu (tiešu vai netiešu), izmantojot internetu citās dalībvalstīs;

Pārrobežu e-komercijas izmantotāju tiesiskās aizsardzības veicināšana

58.  mudina ieviest prasību veikt ārējo revīziju saistībā ar noteiktiem elektronisko pakalpojumu veidiem, kad pastāv lielāka nepieciešamība nodrošināt, ka šie pakalpojumi ir pilnīgi droši, aizsargāt personas informāciju un datus (piemēram, interneta bankas pakalpojumu gadījumā);

59.  uzskata, ka lietotājiem (patērētājiem un pārdevējiem), veicot darbības tiešsaistē, ir vajadzīga juridiskā noteiktība, un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā “Digitālā programma Eiropai” ietverto priekšlikumu atjaunināt noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumu ierobežoto atbildību, lai ņemtu vērā tehnoloģisko attīstību, saistībā ar E-komercijas direktīvu (skatīt paziņojuma 13. zemsvītras piezīmi);

60.  mudina Komisiju veikt pasākumus, lai panāktu juridisku noteiktību un risinātu nopietno sadrumstalotības problēmu, kas pastāv sakarā ar tiesību iegūšanas procesu un daudzveidīgajām dalībvalstu jurisdikcijām un kas ir aktuāla, augšupielādējot informācijas nesēju saturu tīmekļa vietnēs;

61.  uzskata, ka prioritāram uzdevumam vajadzētu būt administratīvo un reglamentējošo šķēršļu novēršanai pārrobežu e-komercijas jomā līdz 2013. gadam, ieviešot vienotus noteikumus patērētājiem un uzņēmējiem visās 27 ES dalībvalstīs, ar ko radītu labvēlīgu digitālu vidi, nodrošinātu juridisku skaidrību gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, vienkāršotu procedūras, samazinātu izdevumus, kas saistīti ar atbilstības nodrošināšanu, mazinātu negodīgu konkurenci un sekmētu ES e-komercijas tirgus iespējas; uzsver, ka tālab svarīga nozīme var būt tādu likumdošanas instrumentu vienveidīgai interpretācijai un piemērošanai kā Patērētāju tiesību direktīva, E-komercijas direktīva (2000/31/EK), Pakalpojumu direktīvas (2006/123/EK) 20. panta 2. punkts un Negodīgas komercdarbības direktīva (2005/29/EK); tāpēc aicina Komisiju turpināt to Kopienas acquis pastāvīgo novērtēšanu, kas skar vienoto digitālo tirgu, un ierosināt tiesību aktu priekšlikumus, lai novērstu galvenos traucējumus;

62.  uzskata, ka izšķiroša nozīme lietotāju paļāvības veicināšanā ir tirgus pārraudzības, noteikumu pārredzamības un izpildes mehānismu uzlabošanai, jo patēriņa izdevumi būs svarīgs priekšnoteikums ekonomikas atlabšanai; uzskata, ka valsts iestādēm ir jāsaņem vairāk līdzekļu tam, lai atklātu un galu galā apturētu jebkādu nelikumīgu komercdarbību; aicina Komisiju izveidot Eiropas agrā brīdinājuma sistēmu, tostarp datubāzi, cīņai pret negodīgām darbībām digitālajā tirgū; aicina Komisiju vajadzības gadījumā atjaunināt ātrās reaģēšanas sistēmu (RAPEX); uzsver ‐ saistībā ar šādām iniciatīvām ir jāievēro datu aizsardzības noteikumi;

63.  aicina valsts iestādes ātri rīkoties krāpniecisku tīmekļa vietu atklāšanai, pievēršot lielāku uzmanību patērētāju tiesību aizsardzībai, tostarp pasākumiem, kuru mērķis ir ieviest marķējumu drošām un aizsargātām tīmekļa vietnēm, kā arī nodrošinot, ka uzņēmumi, kuri sniedz sponsorētus reklāmas pakalpojumus, nepopularizē nelikumīgas tīmekļa vietnes;

64.  uzskata, ka patērētāju uzticēšanos var veidot, ieviešot standartus un rīcības kodeksus, kas ļautu tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem neatpalikt no strauji mainīgajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem;

65.  uzsver, ka tiešsaistes piedāvājumu pielāgošanā patērētājiem un profilu veidošanā ir pilnībā jāievēro datu aizsardzības noteikumi;

66.  uzsver, ka jānodrošina konsekventa to ES noteikumu interpretācija, ar kuriem reglamentē personas datu privātumu, lai nodrošinātu datu aizsardzību un vairotu patērētāju uzticēšanos tiešsaistes maksājumu sistēmām;

67.  uzskata, ka patērētāju aizsardzības režīmu uzlabojums visā ES teritorijā var nodrošināt patērētāju paļāvību attiecībā uz pārrobežu tiešsaistes darījumiem, tostarp aizsardzību pret kredītkaršu viltošanu;

68.  aicina Komisiju nodrošināt, lai e-komercijas jomā netiktu traucēta autortiesību konsekventa ievērošana;

69.  uzskata, ka, izmantojot meklēšanu un reklāmu pārrobežu tīmeklī, patērētājiem un tirgotājiem būtu jāiegūst labāka informācija un jāpalielina viņu spēja izdarīt salīdzinājumus un novērtēt piedāvājumus; šai sakarībā pauž bažas par iespējamajiem konkurences noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem dažās ES dalībvalstīs saskaras patērētāji un uzņēmēji; aicina Komisiju sadarbībā ar nozari novērst trūkumus tiešsaistes meklēšanas un reklāmas platformās un veicināt to pārrobežu darbību, piemēram, sekmējot “.eu” domēnu darbību;

70.  aicina Komisiju veikt uzraudzību tā, lai nodrošinātu, ka e-komercijā netiek pieļauta izvairīšanās no autortiesību pareizas piemērošanas;

71.  aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu un veikt steidzamu ietekmes novērtējumu par piemērotāko metodi autortiesību nodevu jautājuma risināšanai, tostarp par iespēju iekasēt nodevu tur un tad, kad produkts pirmo reizi laists tirgū Eiropas Savienībā, jo ieinteresētās personas nav spējīgas vienoties;

72.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka tādi alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi kā starpniecība un šķīrējtiesa vai izšķiršana ārpustiesas kārtībā var būt lietderīga un pievilcīga alternatīva patērētājiem; norāda, ka daži privātie operatori, piemēram, tiešsaistes platformas, ir izveidojuši sekmīgas iniciatīvas patērētāju uzticēšanās palielināšanai, izmantojot iekšējos strīdu izšķiršanas instrumentus; mudina dalībvalstis veicināt alternatīvas strīdu izšķiršanas attīstību, lai celtu patērētāju aizsardzības līmeni un maksimāli nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu; atgādina par SOLVIT un Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkla pozitīvo pieredzi; prasa izveidot Eiropas e-patērētāju informācijas sistēmu, kura sniegtu detalizētus ieteikumus un informāciju par tiesībām un pienākumiem digitālajā tirgū; taču uzsver, ka šādiem mehānismiem vajadzētu papildināt, nevis aizstāt tiesiskos vai administratīvos izpildes līdzekļus;

73.  atzīmē, ka attiecībā uz pārrobežu darījumiem svarīgi ir vairot patērētāju paļāvības un uzticības līmeni, kas patlaban ir zems, pastiprinot tiešsaistes un pārrobežu darījumus reglamentējošo noteikumu izpildi, paplašinot patērētāju tiesību aizsardzības iestāžu pilnvaras, sekmējot valsts iestāžu sadarbību, kā arī izveidojot efektīvus mehānismus ES līmenī tirgus uzraudzībai un revīzijām, sūdzību izskatīšanai un strīdu risināšanai;

74.  mudina izmantot alternatīvus strīdu izšķiršanas mehānismus, kuriem būtu paredzēta tiešsaistes procedūras izmantošanas iespēja un kuriem varētu piekļūt bez kavēšanās, izmantojot Eiropas e-taisnīguma portālu, tiklīdz tas kļūs pieejams;

75.  uzsver, ka jāizstrādā un jāstandartizē noteikumi, ar kuriem sniedz augsta līmeņa tiesisku aizsardzību nepilngadīgajiem, un mudina sākt informācijas un apmācības kampaņas vecākiem, skolotājiem un aizbildņiem viņu izpratnes veidošanai par atbildību bērnu izglītošanā par riskiem, kas saistīti ar e-komercijas izmantošanu, un par to, cik svarīga ir piesardzība, bērniem izmantojot internetu;

76.  prasa, lai Komisija un dalībvalstis steidzami veiktu pasākumus nelegālu tiešsaistes pakalpojumu izskaušanai, kuros netiek ievēroti patērētāju un nepilngadīgo aizsardzības noteikumi, kā arī noteikumi autortiesību un nodokļu jomā un lielākā daļa citu piemērojamo tiesību aktu;

77.  uzsver, ka jābūt piesardzīgiem, lai izvairītos no nelegālu produktu piedāvājumu riska tiešsaistē ‐ jo īpaši saistībā ar viltotām zālēm un veselības aprūpes produktiem ‐, veicinot zināšanas par veselību un atmaskojot maldinošu informāciju noteiktās tiešsaistes vietās “.eu” domēnos;

78.  prasa Komisijai izstrādāt priekšlikumu, lai paredzētu atbilstīgus pasākumus vai sankcijas e-komercijas jomā attiecībā uz viltotām precēm un zālēm, tostarp drošu un aizsargātu tīmekļa vietņu marķējumus, piemēram, apstiprināšanas sistēmas licencētiem farmācijas uzņēmumiem;

79.  uzsver nepieciešamību pēc atbilstīgas ierēdņu un tiesu iestāžu darbinieku apmācības un izglītošanas ES patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu jomā;

Stratēģija e-komercijas izmantotāju paļāvības palielināšanai

80.  prasa ieviest vienotu juridisku instrumentu, kas apkopotu dažādos pašlaik spēkā esošos dokumentus, lai e-komercijai piemērojamie noteikumi kļūtu skaidrāki; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par patērētāju tiesībām un aicina attiecīgā gadījumā saskaņot patērētāju līgumtiesību noteiktus aspektus, jo īpaši attiecībā uz konkrētu veidu garantijas prasību izskatīšanu; uzskata, ka šajā procesā vajadzētu iekļaut arī citas direktīvas, piemēram, par finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un elektronisko komerciju;

81.  aicina Komisiju novērtēt, vai tāda portāla izveide e-komercijas vajadzībām, kuru uzrauga Komisija, iesaistot ieinteresētās personas un dalībvalstis, varētu labāk sekmēt paraugprakses un informācijas izplatīšanu un tāpēc varētu vairot patērētāju uzticību un paplašināt pārrobežu e-komerciju;

82.  aicina Komisiju turpināt izmeklēt iemeslus, kāpēc patērētāji neizmanto elektronisko komerciju, lai izstrādātu efektīvas pamatnostādnes piemērotiem tiesību aktiem, un ierosina izveidot rezultātu apkopojumu, koncentrējoties tikai uz to, lai noteiktu tiešsaistes patērētāja rīcības modeli un identificētu faktorus, kas ietekmē un nosaka patērētāju attiecīgo izvēli;

83.  atzīst, ka bez pietiekamas uzticēšanās jaunās digitālās telpas tiesiskajam regulējumam iedzīvotāji atturēsies tajā sadarboties, brīvi paust viedokli un veikt darījumus; tā kā pamattiesību garantēšana un īstenošana šajā jomā ir būtisks iedzīvotāju uzticēšanās nosacījums; tā kā intelektuālā īpašuma tiesību un citu tiesību aizsardzības garantēšana ir būtisks uzņēmēju uzticēšanās nosacījums;

84.  aicina Komisiju atcelt prasību par nesaistes veikala izveidi pirms pārdošanas tiešsaistē, jo šī prasība ir galvenais šķērslis tiešsaistes tirdzniecībā;

85.  uzsver, cik svarīgi pārrobežu e-komercijas tālākai attīstībai ir izveidot saskaņotu ES līmeņa regulējumu atbilstīgi acquis communautaire intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un ievērošanai, cīņas pret nelegālām un viltotām precēm pastiprināšanai un Eiropas patērētāju izpratnes veidošanai par šiem jautājumiem;

86.  norāda, ka ir jāievieš tiesību akti, ko piemēro visiem elektroniskajiem darījumiem, jo tas ir būtiski e-komercijas pakalpojumu izmantotāju tiesību aizsardzībai;

87.  prasa saskaņā ar pētniecības pamatprogrammu īstenošanu veikt novatoriskus pētījumu projektus, kuru mērķis ir sekmēt un unificēt ES e-komercijas tirgu, vairojot patērētāju uzticēšanos, palielinot viņu kompetenci un paplašinot izvēli digitālajā vidē;

88.  prasa e-komercijas jomā veikt juridiska, tehniska un ekonomiska rakstura tendenču efektīvu uzraudzību un norāda, ka nepieciešams tās ietekmes novērtējums, kāda ir visiem lēmumiem, kas attiecas uz digitālo vienoto tirgu un informācijas sabiedrību; šādā nolūkā Eiropas tiešsaistes tirgus vides novērtējumam nozīmīgs līdzeklis varētu būt e-komercijas rezultātu pārskats;

89.  uzskata, ka patērētāju paļāvību var veidot, novēršot šķēršļus pārrobežu e-komercijai un vienlaikus arī turpmāk nodrošinot patērētāju tiesību aizsardzību visaugstākajā līmenī, un to var vairot ar Eiropas uzticamu iestāžu vai uzticamības zīmju palīdzību, kuras garantē pārrobežu elektroniskajā tirgū laisto preču uzticamību un kvalitāti; uzskata, ka ir jāizveido stabila Eiropas uzticamības zīme, nosakot skaidrus un pārredzamus noteikumus, kuru izpildi uzrauga Komisija; savukārt papildus šādai Eiropas uzticamības zīmju shēmai ir jāizmanto standartu kontroles vai īstenošanas mehānisms, kā tas valsts līmenī jau notiek dažās dalībvalstīs; atzīst, ka pārrobežu Eiropas uzticamības zīmju shēma var darboties tikai ES tiesību aktu kontekstā, uz kuriem var balstīt Eiropas uzticamības zīmi; uzskata, ka uz jebkuru Eiropas uzticamības zīmju sistēmu ir jāattiecas rūpīgam ietekmes novērtējumam un ka tā ir jāīsteno sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm, kuras ir atbildīgas par jau esošo uzticamības zīmju marķējumu;

90.  uzsver nozīmi, kāda ir ES mēroga logo, uzticamības zīmju un kvalitātes zīmju popularizēšanai un ieviešanai, kas palīdzēs patērētājiem atpazīt tiešsaistes tirgotājus ar labu reputāciju, atalgot paraugpraksi un sekmēt jauninājumus, tādējādi atbalstot ES uzņēmējsabiedrību centienus paplašināt darbību ārpus vietējā tirgus;

91.  uzsver, ka tiešsaistes vidē, kur pircējs un pārdevējs ir attālināti un pircējam ir ierobežotas iespējas novērtēt produktu materiālo kvalitāti, pārredzamības nodrošināšanai ir būtiska piekļuve precīzai un skaidrai informācijai;

92.  atzīmē Komisijas un valstu pasta pakalpojumu regulatoru centienus 27 dalībvalstīs pareizi un savlaicīgi īstenot Trešo pasta pakalpojumu direktīvu (2008/6/EK), lai palielinātu konkurenci, samazinātu cenas un uzlabotu pakalpojumus un nosacījumus pārrobežu e-komercijā iegādāto preču piegādei; turklāt uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt apdrošināšanas pakalpojumu pieejamību paku piegādes pakalpojumiem;

93.  prasa izstrādāt programmu un izmantot pašreizējos finanšu instrumentus projektiem, kuru mērķis ir palielināt patērētāju paļāvību e-komercijai Eiropas un valstu līmenī, tostarp izglītojošām un informatīvām kampaņām, un tādiem projektiem, ar kuru palīdzību tiešsaistes pakalpojumi tiek pārbaudīti praktiski (piemēram, “slepenais pircējs”); uzsver nepieciešamību izstrādāt tādus tiešsaistes instrumentus patērētāju izglītošanai par e-komerciju un jauno digitālo tehnoloģiju (interneta patērētāju pamattiesības, elektroniskā komercija, datu aizsardzības noteikumi utt.) kā, piemēram, Dolceta (Tiešsaistes patērētāju apmācības instrumentu pieaugušajiem izveide) projekts; tādējādi iedzīvotāji varētu uzlabot savas digitālās prasmes un zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī izmantot e-komercijas priekšrocības digitālajā sabiedrībā;

94.  uzskata, ka patērētāju paļāvību var vairāk sekmēt, nodrošinot sabiedrības uzticību tiešsaistes videi, risinot problēmas, kas saistītas ar personas datu aizsardzību, reglamentējot datu apkopošanu, piedāvājumu pielāgošanu patērētāju uzvedībai, profilu veidošanu un reklāmu, kā arī veidojot patērētāju izpratni, izmantojot izglītojošas un informatīvas kampaņas; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar ko Datu aizsardzības direktīvu pielāgotu tagadējai digitālajai videi;

95.  uzsver, ka piegādes ķēde un pārrobežu tiešsaistes tirdzniecības noteikumi un nosacījumi ir jāpadara vienkāršāki un pārredzamāki, izstrādājot noteikumus par maldinošu vai nepietiekamu informāciju attiecībā uz patērētāju tiesībām, par kopējām izmaksām un tirgotāju kontaktinformāciju un veicinot labāko pieredzi un godīgu praksi, ieteikumus un vadlīnijas elektroniskajiem veikaliem; atzīst ES centienus šajā jomā, precizējot noteikumus, nosacījumus un cenas attiecībā uz lidmašīnu biļetēm, un to vērtē kā tālāk izmantojamu pozitīvu paraugu;

96.  uzsver, cik svarīgi ir ātri un efektīvi ieviest Eiropas mikrofinansēšanas instrumentu “Progress”, kuru var sākt izmantot no 2010. gada jūnija un kurš var sniegt jaunu stimulu tiešsaistes uzņēmējdarbības sekmēšanai, it īpaši attiecībā uz personām, kuras nesen kļuvušas par bezdarbniekiem;

97.  uzskata, ka informācijas nesēju izmantošanas prasmes, datorpratība un izpratne ir būtiskas Eiropas digitālās vides attīstībai, un tāpēc prasa sākt digitālās pratības un integrācijas rīcības plāna izpildi ES un dalībvalstu līmenī, un kurā īpaši iekļauti šādi pasākumi: speciālas apmācības iespējas digitālajā pratībā bezdarbniekiem un atstumtības riskam pakļautām iedzīvotāju grupām, stimuli privātā sektora iniciatīvām, kas visiem darbiniekiem nodrošinātu digitālo prasmju apguvi, Eiropas mēroga iniciatīva “Internetā rīkojies gudri!”, kas visus skolēnus un studentus, tostarp arī mūžizglītībā un profesionālajā apmācībā iesaistītās personas, iepazīstinātu ar drošu IKT un tiešsaistes pakalpojumu izmantošanu, kā arī vienota ES līmeņa IKT prasmju sertifikācijas sistēma;

98.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos, saskaņojot ar Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības aģentūru tīklu, līdz 2012. gadam izdot ES tiešsaistes tiesību kodeksu, skaidri un pieejamā veidā apkopojot pašreizējās digitālās vides lietotāju tiesības un pienākumus ES, un papildus pievienot tiešsaistes patērētāju aizsardzības noteikumu pārkāpumu ikgadējās pārbaudes rezultātus, kā arī attiecīgus īstenošanas pasākumus;

99.  uzskata, ka patērētāju paļāvību e-komercijai sekmētu pašregulējuma rīcības kodeksu izstrāde, ko veic arodbiedrības, profesionālās un patērētāju asociācijas, kā arī Parlamenta ziņojumā par jaunu Eiropas digitālo programmu ‐ “2015.eu” ietverto noteikumu īstenošana, kuros aicināts izveidot Eiropas hartu par iedzīvotāju un patērētāju tiesībām digitālajā vidē un izstrādāt “piekto brīvību”, kas pavērtu iespējas satura un zināšanu brīvai apritei, jo tiktu precizētas visu informācijas sabiedrības dalībnieku tiesības un pienākumi;

100.  aicina Komisiju nekavējoties rīkoties un 2012. gadā ziņot par rezultātiem, kas gūti to desmit pārrobežu e-komercijas šķēršļu novēršanā, kuri norādīti Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumā par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009)0557);aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot gan leģislatīvus, gan neleģislatīvus aktus, nodrošināt patērētāju aizsardzības augstu līmeni e-komercijā un novērst šķēršļus e-komercijas attīstībai, kuri norādīti Komisijas 2010. gada paziņojumā par Digitālo programmu un 2009. gada paziņojumā par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES; aicina Komisiju uzsākt ieinteresēto personu un ASV dialogu, lai izpētītu transatlantiskā elektroniskā tirgus attīstīšanas veidus;

o
o   o

101.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0046.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0047.
(3) OV C 67 E, 18.3.2010., 112. lpp.
(4) OV C 146 E, 12.6.2008., 370. lpp.
(5) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.
(6) OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.
(7) OV C 292 E, 1.12.2006., 109. lpp.
(8) OV C 305 E, 14.12.2006., 247. lpp.
(9) OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.
(10) http://www.un.or.at/unictral.


Nelaimes gadījumu un starpgadījumu izmeklēšana un novēršana civilajā aviācijā ***I
PDF 280kWORD 63k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par nelaimes gadījumu un starpgadījumu izmeklēšanu un novēršanu civilajā aviācijā (COM(2009)0611 – C7-0259/2009 – 2009/0170(COD))
P7_TA(2010)0321A7-0195/2010

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2009)0611),

–  ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 80. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0259/2009),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 100. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 27. maija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komitejau,

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2010. gada 4. februāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2010. gada 30. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A7-0195/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai atkārtoti iesniegt priekšlikumu Parlamentam, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 21. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2010 par nelaimes gadījumu un starpgadījumu izmeklēšanu un novēršanu civilajā aviācijā un Direktīvas 94/56/EK atcelšanu

P7_TC1-COD(2009)0170


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam, Regulai (ES) Nr. 996/2010)

(1) Nav vēl publicēts 'Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī“.
(2) OV C 132, 21.5.2010., 1. lpp..


Gāzes piegādes drošība ***I
PDF 291kWORD 85k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu (COM(2009)0363 – C7-0097/2009 – 2009/0108(COD))
P7_TA(2010)0322A7-0112/2010

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0363),

–  ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0097/2009),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 194. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 20. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2010. gada 25. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt minēto nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komiteja, Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0112/2010),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 21. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu

P7_TC1-COD(2009)0108


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam, Regulai (ES) Nr. 994/2010)

PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par ilgtermiņa piegādes drošības pasākumiem, ietverot gāzes piegādes avotu un maršrutu dažādošanu, reģionālo sadarbību un starptautisko sadarbību energoefektivitātes jomā

Komisija uzsver, ka gāzes piegādes avotu un maršrutu dažādošana Savienībai ir būtiska, lai uzlabotu gāzes piegādes drošību atsevišķām dalībvalstīm un Savienībai kopumā.

Atzīstot nepieciešamību izstrādāt ilgtermiņa piegādes drošības stratēģiju, Komisija līdz 2010. gada beigām pieņems visaptverošu enerģētikas infrastruktūras tiesību aktu kopumu, kurā izvērtēs gāzes infrastruktūras attīstības prioritātes turpmākajām desmitgadēm un progresu, kāds panākts attiecībā uz Otrajā stratēģiskajā enerģētikas pārskatā identificētajām prioritātēm. Enerģētikas infrastruktūras tiesību aktu kopumā identificēs instrumentus un pasākumus, lai nodrošinātu stimulus investīcijām gāzes infrastruktūrā, jo īpaši ietverot piegādes maršrutu dažādošanu, “gāzes salu” integrāciju, sašķidrinātas dabasgāzes (SDG) iekārtas, kā arī uzglabāšanas sistēmu jaudu.

Komisija atbalsta arī ciešu sadarbību ar visām ieinteresētajām personām visos līmeņos ‐ dalībvalstīm, neatkarīgajiem regulatoriem, gāzes nozari un patērētājiem ‐ saskaņā ar reģionālajām iniciatīvām. Komisija 2010. gadā nāks klajā ar paziņojumu par reģionālajām iniciatīvām, lai sniegtu ieteikumus, kā vislabāk panākt progresu un turpmāk attīstīt esošās reģionālās sadarbības iniciatīvas. Cieša reģionālā sadarbība ir būtiska, lai sasniegtu pilnībā funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu. Paziņojumā par reģionālo iniciatīvu tiks sniegti priekšlikumi kopīgiem mērķiem un labākajai praksei.

Visbeidzot, Komisija atzīst, ka energoefektivitātei ir svarīga loma, lai nodrošinātu ilgtermiņa energoapgādes drošību. Komisija turpinās veidot ciešu sadarbību ar trešām valstīm, lai veicinātu energoefektivitāti, veicot informācijas apmaiņu par enerģijas taupīšanas stratēģijām, pētniecību par energoefektīvām tehnoloģijām un apmainoties ar labāko praksi, izmantojot Starptautisko partnerību sadarbībai energoefektivitātes jomā un izmantojot divpusējus nolīgumus.

Komisijas paziņojums par konkurenci saistībā ar 45. apsvērumu

Komisija uzskata, ka atsauce uz 45. apsvērumu par konkurences kropļošanu ietver visa veida konkurences ierobežojumus, īpaši ietverot ierobežojošus līgumu noteikumus, piemēram, galamērķa klauzulas.

Komisija arī apstiprina, ka LESD 101. panta piemērošanu attiecībā uz 45. apsvērumā minētajiem nosacījumiem vajadzības gadījumā īstenos Komisija vai dalībvalstu viena vai vairākas kompetentās iestādes konkurences jautājumos saskaņā ar noteikumiem Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā(2).

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.
(2) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.


EK un Pakistānas nolīgums par atpakaļuzņemšanu ***
PDF 208kWORD 45k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras uzturas nelikumīgi (05942/2010 – C7-0264/2009 – 2009/0036(NLE))
P7_TA(2010)0323A7-0231/2010

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā nolīguma starp Eiropas Kopienu un Pakistānas Islāma Republiku par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras uzturas nelikumīgi, projektu (08793/2009),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2009)0106),

–  ņemot vērā EK līguma 63. panta pirmās daļas 3. punkta b) apakšpunktu un 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C7-0264/2009),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (05942/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 3. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0231/2010),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  pieņem zināšanai Komisijas deklarāciju, kas pievienota šai rezolūcijai.

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un Pakistānas Islāma Republikas valdībām un parlamentiem.

PIELIKUMS

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA

Komisija atgādina, ka saskaņā ar ES tiesībām dalībvalstīm ir jānodrošina, lai trešo valstu iedzīvotājiem, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, būtu tiesības pieprasīt starptautisko aizsardzību, ja viņi to vēlas, un ka it īpaši Līgumā, Patvēruma kvalifikācijas un Atgriešanas direktīvā ir precīzi noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievēro to starptautiskajās saistībās paredzētais neizraidīšanas princips.

Vēl Komisija atgādina, ka ES dalībvalstīm ir īpašs pienākums nodrošināt, lai izraidīšanu vienmēr veiktu, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu un ES Pamattiesību hartas 19. pantu, ar kuriem saskaņā dalībvalstīm ir jāpanāk, ka personu neatgriež atpakaļ gadījumā, ja tai, ierodoties izcelsmes vai tranzīta valstī, varētu tikt nodarīts nopietns kaitējums.

Pakistāna zināmos laikposmos ir sniegusi patvērumu vairāk kā 3 miljoniem personu, kas bēgļu gaitās devušies konflikta dēļ, un tādējādi tā no visām ANO dalībvalstīm ir visvairāk sekmējusi bēgļu uzņemšanu. Kaut arī Komisija atzīst Pakistānas sasniegto šajā jomā, tā pauž gatavību arī turpmāk pie Pakistānas vērsties ar aicinājumiem ratificēt Ženēvas bēgļu konvenciju (ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu).

Komisija ir apņēmusies regulāri informēt Eiropas Parlamentu par visiem ES noslēgtajiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Komisija jo sevišķi ir apņēmusies:

   ziņot reizi sešos mēnešos Eiropas Parlamentam par atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošanu, īpaši norādot uz apvienoto atpakaļuzņemšanas komiteju vēl nepabeigto darbu,
   izveidot sakarus ar Pakistānā strādājošām attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai pēc iespējas iegūtu pieejamo informāciju par to personu stāvokli (gan Pakistānas, gan vajadzības gadījumā arī trešo valstu pilsoņu stāvokli), kas Pakistānā ir uzņemtas atpakaļ saskaņā ar ES nolīgumu.


Tirdzniecības un ekonomiskās attiecības ar Turciju
PDF 212kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Turciju (2009/2200(INI))
P7_TA(2010)0324A7-0238/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas sagatavoto Turcijas 2009. gada progresa ziņojumu (SEC(2009)1334),

–  ņemot vērā 1963. gada 12. septembra līgumu par Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas asociācijas izveidi,

–  ņemot vērā šā līguma 1970. gada 23. novembra papildprotokolu un jo īpaši tā 41. panta 1. punktu (pārtraukšanas klauzulu),

–  ņemot vērā EK un Turcijas Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmumu Nr. 1/80,

–  ņemot vērā EK un Turcijas Asociācijas padomes 1995. gada 22. decembra Lēmumu Nr. 1/95 par muitas savienības pēdējā posma ieviešanu (96/142/EK),

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus par četrām pamata apritēm, īpaši Demirel, Sevince, Savas, Abatay-Sahin, Tum-Dari un Soysal lietā,

–  ņemot vērā jaunāko 2007. gadā publicēto PTO tirdzniecības pārskatu par Turciju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju,

–  ņemot vērā Politikas departamenta pētījumu par Turcijas 2009. gada programmu atbilstoši pirmspievienošanās programmai saistībā ar 2009. gada paplašināšanās paketi,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0238/2010),

A.  tā kā muitas savienība ar Turciju joprojām pieder pie visattīstītākajām un ciešākajām tirdzniecības attiecībām starp ES un jebkuru no trešām valstīm;

B.  tā kā, pamatojoties uz Pasaules Bankas statistikas datiem, Turcija ir septiņpadsmitā lielākā ekonomika pasaulē un sestā lielākā Eiropas ekonomika, rūpniecības precēm tās eksporta jomā pārsniedzot 90 %; tā kā 2008. gadā Turcija ierindojās kā divdesmitā lielākā ārvalstu tiešo ieguldījumu saņēmēja pasaulē un saņēma ārvalstu tiešos ieguldījumus 18 miljardu apmērā;

C.  tā kā Turcija ir kļuvusi par ES septīto lielāko tirdzniecības partneri un ES ir Turcijas lielākā tirdzniecības partnere;

D.  tā kā 2009. gadā Turcija uz ES eksportēja produktus EUR 33,6 miljardu vērtībā un importēja no ES produktus EUR 40,4 miljardu vērtībā;

E.  tā kā, pamatojoties uz ESAO datiem, 2009. gadā vidējais bezdarba līmenis Turcijā sasniedza satraucošo rādītāju 12,5 % apmērā un 2010. gada aprīlī samazinājās līdz 10,8 % līmenim, jauniešu bezdarba līmenis ir 25 %, savukārt 2010. gada ziņojumā par Tūkstošgades attīstības mērķiem norādīts, ka galējas nabadzības koeficients Turcijā ir 17,1 %,

1.  atzinīgi vērtē ES un Turcijas attīstītās tirdzniecības attiecības; aicina Turciju vienkāršot procedūras un birokrātiju un likvidēt atlikušos ar tarifiem saistītos un citus šķēršļus; uzsver abu pušu konstruktīva dialoga nozīmīgumu, lai turpinātu uzlabot šīs attiecības;

2.  atgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 205. pantu un ar to saistīto ES Līguma 21. pantu principi, kurus ES tiecas veicināt ar Savienības arējām darbībām, tostarp tās kopējo tirdzniecības politiku, ir: “(..) demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”, kā arī partnerību veidošana ar trešām valstīm, kuras ievēro iepriekš minētos principus;

3.  aicina Komisiju turpināt saistību īstenošanu un dialogu ar Turciju tirdzniecības jomā, īpaši Apvienotajā padomdevējā komitejā un ES un Turcijas Muitas savienības apvienotajā komitejā; mudina abas puses efektīvāk izmantot minētās platformas, ātri vienojoties par neatrisinātajiem jautājumiem, piemēram, par Turcijas aizliegumu importēt liellopu gaļu, dzīvus liellopus un atvasinātus produktus, un par dažu ES dalībvalstu ceļu kvotām, ko piemēro Turcijā reģistrētiem transportlīdzekļiem;

4.  norāda uz Turcijas ilgtermiņa izaugsmes potenciālu un specifiku demogrāfijas ziņā; mudina gan ES, gan Turciju veltīt pienācīgu vērību to savstarpēji saistītajai ekonomikai, saglabāt atvērtus tirdzniecības un ieguldījumu režīmus un atturēties no iekšējā protekcionisma spiediena atbilstoši savām saistībām dažādās starptautiskajās platformās, un izmantot tirdzniecības aizsardzības instrumentus, ievērojot PTO noteikumus;

5.  pauž bažas par sieviešu zemo līdzdalības līmeni darba tirgū un viņu nodarbinātību neoficiālajā sektorā; mudina Turciju galveno uzmanību tās ekonomikas, sociālajā un nodarbinātības politikā veltīt sieviešu nodarbinātībai;

6.  norāda uz smago situāciju jauniešu nodarbinātības jomā un uz konkrētu pasākumu trūkumu šīs problēmas risināšanai; norāda uz neseno SDO pētījumu, kurā kā galvenais darba tirgus uzdevums Turcijas attīstībā ir minēta darbavietu radīšana un jo īpaši ‐ darbavietu radīšana sievietēm un jauniešiem; tādēļ prasa izstrādāt nodarbinātības stratēģiju, kas vērsta uz jauniešu nodarbinātību kopumā un jo īpaši ‐ uz jaunu sieviešu situācijas uzlabošanu;

7.  atzinīgi vērtē 1996. gadā notikušo muitas savienības (MS) izveidi, kas paplašināja pieeju tirgum un deva iespēju tirdzniecības apmēru starp ES un Turciju palielināt līdz EUR 100 miljardiem gadā, 2008. gadā sasniedzot visaugstākos rādītājus;

8.  uzsver, ka MS aptver rūpniecības preces un apstrādātus lauksaimniecības produktus; vēlas, lai lauksaimniecības produkti pēc iespējas drīz tiktu iekļauti MS; uzskata, ka MS var padziļināt, aptverot arī citas jomas, piemēram, pakalpojumu un publiskā iepirkuma jomu;

9.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar jaunāko PTO pētījumu vidējie tarifi, ko lauksaimniecības produktiem piemēro Turcija, ir salīdzinoši augsti un dažos gadījumos ‐ pārmērīgi augsti (piemēram, attiecībā uz labību piemērotā nodeva ir 130 %); aicina Turcijas valdību ievērojami samazināt šos šķēršļus;

10.  atzinīgi vērtē Turcijas muitas kodeksa saskaņošanu ar ES muitas kodeksu un jo īpaši vispārējo preferenču sistēmas (VPS) pieņemšanu; aicina lielākā mērā pieskaņot Turcijas tiesību aktus Kopienas acquis tādās jomās kā brīvā tirdzniecība, viltošanas apkarošana, kā arī pēcmuitošanas pārbaudes un atļauju piešķiršana beznodokļu veikaliem;

11.  pauž nožēlu par to, ka piekto gadu pēc kārtas Turcija nav nedz pilnībā īstenojusi Asociācijas nolīguma papildprotokolu, nedz novērsusi visus šķēršļus preču brīvai apritei; aicina Turciju nekavējoties un nediskriminējošā veidā pilnībā īstenot visas savas saistības, kas izriet no minētā protokola, tādējādi sekmējot tirdzniecības attiecību uzlabošanu ar visām ES dalībvalstīm, un atgādina ‐ ja minētais netiks izdarīts, turpmākais sarunu process var būt nopietni apdraudēts;

12.  atkārtoti norāda ‐ ir izšķiroši svarīgi, lai Turcija pilnībā ievērotu savas saistības saskaņā ar muitas savienības noteikumiem; turklāt uzskata, ka jāturpina pieskaņošanās Kopienas acquis noteiktās nozarēs, piemēram, attiecībā uz brīvajām tirdzniecības zonām un muitas nodokļu atvieglojumiem;

13.  uzsver, ka MS būtu ieguvēja, ja tiktu pārskatīts strīdu izšķiršanas mehānisms, lai dotu iespēju ātri un taisnīgi atrisināt neskaidros jautājumus;

14.  aicina novērst visus nevajadzīgos šķēršļus, tostarp tādus tehniskus šķēršļus ES un Turcijas tirdzniecībā kā, piemēram, sertificēšanas neatzīšana, atkārtota testēšana, pārbaudes, kas savstarpēji pārklājas, obligāti tehniskie noteikumi un standarti, atbilstoši PTO noteiktajam; turklāt aicina Komisiju apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā;

15.  atzīst ‐ slēdzot brīvās tirdzniecības nolīgumus (BTN) ar trešām valstīm, Turcija saskaras ar sarežģījumiem, kas negatīvi ietekmē Turcijas ekonomiku, ļaujot ES brīvā tirdzniecības nolīguma partnervalstīm, ar kurām Turcija vēl nav varējusi parakstīt brīvās tirdzniecības nolīgumus, nodrošināt vienpusēju preferenciālu piekļuvi Turcijas tirgum; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt Turcijas iekļaušanu paredzēto ES un trešo valstu BTN ietekmes novērtējuma pētījumos un vēl vairāk pastiprināt informācijas nodošanu par ES nostāju un BTN sarunu gaitu; mudina Komisiju brīvās tirdzniecības nolīgumos ņemt vērā ES un Turcijas MS;

16. aicina Turciju atcelt atlikušās preču importa licences, kuras ir pretrunā ar tās saistībām, kas izriet no muitas savienības, un piekrist atjaunināt EK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumu Nr. 2/97 par tehnisku šķēršļu novēršanu tirdzniecībā;

17.  atzinīgi vērtē ārējās tirdzniecības standartizācijas tiesību aktus, ko Turcijas valdība pieņēma 2009. gadā; tomēr norāda uz atbilstības novērtēšanas procedūru un fizisku muitas pārbaužu ieviešanu; mudina ES un Turciju pilnībā piemērot savstarpējas atzīšanas principus;

18.  prasa Turcijai pārtraukt apgrūtinošās importa procedūras un saskaņot savu beznodokļu kvotu sistēmu apstrādātiem lauksaimniecības produktiem, kas neatbilst muitas savienības prasībām;

19.  atzinīgi vērtē jaunākā PTO pārskata pozitīvos secinājumus par Turciju; mudina Turcijas valdību tomēr veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu pārskatā minētos ieteikumus un paātrinātu strukturālās un likumdošanas reformas;

20. prasa Turcijai apturēt jauno prasību par labu ražošanas praksi darbību, jo ar tām de facto aizliedz noteiktu farmaceitisko ražojumu importu, un prasa piedalīties starptautiskās iniciatīvās un ņemt tās vērā, lai saskaņotu labas ražošanas prakses procedūras un standartus, piemēram, ar PVO un ES labas ražošanas praksi;

21.  atzīmē Turcijas dinamisko starptautiskās tirdzniecības stratēģiju un to, ka Turcija līdz šim ir noslēgusi 16 brīvās tirdzniecības nolīgumus; rosina ES un Turciju sadarboties, lai padziļinātu tirdzniecības attiecības ar Vidusāziju;

22.  norāda, ka ES nodrošina Turcijā 88 % no kopējā ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoma; tomēr uzsver, ka ārvalstu tiešo ieguldījumu daļa Turcijas IKP ir salīdzinoši neliela;

23.  atzīmē Turcijas nozīmi reģionālajās platformās, piemēram, Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijā, Melnās jūras tirdzniecības un attīstības bankā un Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības procesā; mudina Turciju uzņemties vadošo lomu brīvas un taisnīgas tirdzniecības veicināšanā, pienācīgu uzmanību pievēršot sociālai, ekonomiskai un vides labklājībai;

24.  atzīmē Turcijas nozīmi Vidusjūras reģionā kā Barselonas procesa pamatpartnerei un mudina Turciju pilnībā respektēt visas procesā iesaistītās partnervalstis; uzsver, ka vēl ir plašas iespējas uzlabot Turcijas tirdzniecības rādītājus Vidusjūras baseina reģionā;

25.  atzīmē ‐ lai gan ES joprojām ir Turcijas lielākais tirdzniecības partneris, 2009. gadā Turcijas svarīgāko tirdzniecības partneru vidū bija arī Krievija, Ķīna, ASV un Irāna; uzsver, ka 2009. gadā tirdzniecības apjoms starp Turciju un ES samazinājās, savukārt 2010. gada divos pirmajos ceturkšņos konstatēja to pieauguma tendences; norāda arī, ka Turcija dažādo savu tirdzniecības partneru loku; prasa Komisijai veikt pētījumu par iemesliem, kas, iespējams, ietver finanšu krīzi, un to, kādu ietekmi uz ekonomiku rada ES daļas salīdzinoša samazināšanās Turcijas ārējās tirdzniecības apjomā;

26.  norāda, ka Turcijai un ES ir līdzīgas energoapgādes problēmas; uzsver Nabucco projekta nozīmi ES energoapgādes drošības jomā un tādēļ aicina Turciju uzņemties iniciatīvu, lai ātri īstenotu Nabucco starpvaldību nolīgumu; uzsver nepieciešamību noteikt kopīgu ārējo stratēģiju enerģētikas jomā un sākt sarunas par enerģētikas nodaļu, kas pastiprinātu sadarbību enerģētikas jomā; mudina Turciju ratificēt Enerģētikas hartas nolīguma tirdzniecības noteikumu grozījumus un veikt ieguldījumus tās atjaunojamo enerģijas avotu milzīgajā potenciālā;

27.  atzīmē to, ka bieži sastopamās vīzu problēmas, ievērojot GATS 4. režīmu, būtiski ierobežo Turcijas uzņēmēju un kravas furgonu vadītāju došanos uz ES; uzsver Eiropas Kopienu Tiesas vairākkārtējos nolēmumus šajā jomā un aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro šīs prasības; tādēļ aicina Komisiju un Padomi pārskatīt vīzu procedūras, lai novērstu šķēršļus tirdzniecībai;

28.  pauž nožēlu par to, ka vēl nav pabeigti tiesību akti, ar kuriem nodrošina arodbiedrību tiesību pilnīgu ievērošanu atbilstoši ES standartiem un Starptautiskās Darba organizācijas attiecīgajām konvencijām, jo īpaši attiecībā uz tiesībām organizēt arodbiedrības un piedalīties sarunās par darba koplīguma slēgšanu, kā arī tiesībām streikot;

29.  mudina Turciju ārvalstu uzņēmumiem nepiemērot diskriminējošus pasākumus un nenoteikt Turcijas pretendentiem par 15 % labāku cenu publiskā iepirkuma jomā; aicina Turciju noslēgt Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīgumu par valsts iepirkumu;

30.  uzsver, ka viltotas preces, tostarp farmaceitiski līdzekļi un kosmētika, ir viena no ES un Turcijas tirdzniecības attiecību problēmām un padara Turciju mazāk saistošu ārvalstu tiešo ieguldījumu veikšanai; mudina Turciju efektīvi piemērot jaunos intelektuālā īpašuma tiesību aktus, lai padziļinātu tirdzniecības attiecības ar ES; uzsver nepieciešamību, izstrādājot valsts intelektuāla īpašuma kārtību, rast labāku līdzsvaru starp intelektuālā īpašuma tiesībās noteiktajām starptautiski obligātajām prasībām un valsts ekonomiskās attīstības vajadzībām;

31.  atzīmē, ka MVU ir 99 % no Turcijas uzņēmumu skaita un tie nodrošina 70 % nodarbinātības iespēju Turcijā; mudina Turciju uzlabot MVU piekļuvi finansējumam; atzinīgi vērtē Turcijas Devīto attīstības plānu, kas vērsts uz pētniecības un attīstības izdevumiem, kas ir ārkārtīgi svarīgi, lai palielinātu MVU konkurētspēju;

32.  atzinīgi vērtē referenduma rezultātus, kas liecina par atbalstu konstitucionālajai reformai;

33.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Turcijas valdībai.


ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu
PDF 419kWORD 128k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (2009/2108(INI))
P7_TA(2010)0325A7-0241/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu ar nosaukumu “Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk ‐ ilgtspējīgi ekosistēmu pakalpojumi cilvēka labklājībai” (COM(2006)0216),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “EK Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējums (COM(2008)0864),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada” (COM(2010)0004),

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par biotopu veidu un sugu aizsardzības statusu atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam (COM(2009)0358),

–  ņemot vērā Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību(1) (Putnu direktīvu) un Eiropas Parlamenta 2001. gada 17. janvāra rezolūciju(2) par to, kā tiek īstenota Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(3) (Dzīvotņu direktīva),

–   ņemot vērā Vides padomes 2009. gada 25. jūnija secinājumus par EK bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējumu un par dokumentu “Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām svešzemju sugām”,

–   ņemot vērā 2010. gada 26. un 27. janvārī Madridē notikušo Padomes neoficiālo sanāksmi, kurā pieņēma tā sauktās Cibeles prioritātes un Vides padomes 2010. gada 15. marta secinājumus par bioloģisko daudzveidību pēc 2010. gada, proti, par ES un pasaules redzējumu, mērķiem un starptautiskās piekļuves un pienākumu sloga sadales režīmu,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, jo īpaši to 14. punktu,

–   ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju par to kā līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos(4),

–   ņemot vērā Eiropas augstākā līmeņa sanāksmi, kura notika 2001. gadā Gēteborgā un kurā panāca vienošanos par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšanu līdz 2010. gadam saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības stratēģiju,

–  ņemot vērā pētījumu par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (TEEB) (http://www.teebweb.org),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par invazīvajām sugām” (COM(2008)0789),

–   ņemot vērā ES Zilo grāmatu par integrētu Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007)0575 un SEC(2007)1278) un pašreizējo kopējās zivsaimniecības politikas reformas sagatavošanas darbu,

–  ņemot vērā pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt dabas aizsardzību un bioloģisko daudzveidību un kuri veido daļu no “KLP veselības pārbaudes”, kā arī pašreiz apspriestās iespējas, ko dod KLP reforma,

–  ņemot vērā neatkarīgo ekspertu secinājumus pētījumā PE 410 698 ar nosaukumu “Dzīvotņu direktīvas īstenošana, ko veic dalībvalstis”, ‐ Politikas departaments C, 2009. g. ‐ par Dzīvotņu direktīvas piemērošanu, jo īpaši to, ka netiek izvērtētas projektu alternatīvu iespējas un to kumulatīvā iedarbība, notiek neatbilstoša teritoriju pārvaldība un ka pēc kompensācijas pasākumu pieņemšanas šie pasākumi netiek pārbaudīti, un, ja šos pasākumus vispār īsteno, tas bieži vien notiek par vēlu;

–   ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 2010. gadu ir pasludinājusi par Bioloģiskās daudzveidības gadu,

–   ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konferences (CoP 15) 15. sanāksmi, kas notika Dohā, Katarā, no 2010. gada 13. līdz 25. martam,

–  ņemot vērā gaidāmo Pušu konferences piekto sanāksmi, kas vienlaikus būs Kartahenas protokola par bioloģisko drošību Pušu sanāksme (COP–MOP 5) un ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (CBD) Pušu konference (CoP 10),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras ziņojumu Nr. 4/2009 “Virzība uz Eiropas 2010. gada mērķi par bioloģisko daudzveidību”, jo īpaši tā pielikumu “SEBI 2010. gada bioloģiskās daudzveidības rādītājs”,

–   ņemot vērā Komisijas vadlīniju dokumentu “Norādījumi par Natura 2000 tīkla izveidi jūras vidē ‐ Putnu direktīvas un dzīvotņu direktīvas piemērošana (2007. gada maijs),

–   ņemot vērā ES stratēģiju 2020. gadam,

–   ņemot vērā ANO “Bioloģiskās daudzveidības apskata” trešo izdevumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7–0241/2010),

A.  tā kā bioloģiskā daudzveidība būtu jāietekmē, pieņemot ES tiesību aktus, kā tas bija Ūdens pamatdirektīvas (2000/60/EK) un Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvas (2008/56/EK) gadījumā;

B.  tā kā no Komisijas paziņojumiem ir kļuvis skaidrs, ka ES nav sasniegusi noteikto 2010. gada mērķi par bioloģisko daudzveidību;

C.  tā kā, veicot “veselības pārbaudi” to sugu un dzīvotņu veidiem, kuras ir aizsargājamas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, ir konstatēts, ka vairākums sugu un dzīvotņu veidu atrodas nelabvēlīgā saglabātības stāvoklī, to izzušanas ātrums ir satraucoši straujš saskaņā ar dažām aplēsēm pēdējos 40 gados bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies par 30 %  un nekas neliecina, ka mazinās bioloģiskās daudzveidības pārmērīgas izzušanas veicinātāju ietekme; tā kā antropogēnas klimata pārmaiņas, iespējams, apdraud ES interešu lokā nonākušās dzīvotnes un sugas; tā kā zinātnieki uzskata, ka ir daudz nereģistrētu sugu un tādēļ bioloģiskās daudzveidības samazināšanos nav iespējams novērtēt pilnībā;

D.  tā kā ES nav spējusi sasniegt 2010. gada mērķi vairāku tādu iemeslu dēļ kā nespēja atpazīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās veicinātājus un rast šīs problēmas risinājumu, tiesību aktu nepilnīga īstenošana, nepietiekama un slikta integrācija nozaru politikas jomās, nepilnīgas zinātniskās atziņas un informācijas trūkums, politiskās gribas trūkums, nepietiekams finansējums un tādu iedarbīgu, mērķtiecīgu papildu instrumentu neesamība, ar kuriem varētu risināt īpašas problēmas, piemēram, jautājumu par invazīvām svešzemju sugām;

E.  tā kā bioloģiskā daudzveidība ir pasaules dabas kapitāls, kas ar nodrošināto ekosistēmas pakalpojumu starpniecību tieši un netieši būtiski ietekmē cilvēku eksistenci uz Zemes un cilvēku kopienu labklājību; tā kā bioloģiskajai daudzveidībai ir svarīga loma visas pasaules cīņā pret badu un tā sekmē nodrošinātību ar pārtiku; tā kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;

F.  tā kā bioloģiskā daudzveidība ir neaizstājams pīlārs, uz kura pamata ir attīstījusies cilvēce, un tā kā bioloģiskās daudzveidības un tās radītā dabas mantojuma zudums izraisa nelīdzsvarotību un ievērojamus zaudējumus finansiālā un labklājības ziņā, un šo zaudējumu apmērs ir līdzvērtīgs izmaksām, ko rada bezdarbība attiecībā uz klimata pārmaiņām;

G.  tā kā ar pētījumu par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (TEEB) arī apstiprinājies, ka bioloģiskās daudzveidības mazināšanās izraisa ievērojamus zaudējumus finansiālā un labklājības ziņā;

H.  tā kā “Eurobarometer” jaunākajā pētījumā norādīts, ka lielākajai daļai ES iedzīvotāju nav skaidrs, ko nozīmē termins “bioloģiskā daudzveidība” un kādas sekas var izraisīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās;

I.  tā kā sugu izzušanas dēļ var tikt traucēta barības ķēde, kam ir būtiska nozīme gan citu dzīvnieku un augu sugu izdzīvošanā, gan arī pārtikas ražošanā un lai pielāgotos klimata apstākļu pārmaiņām, nodrošinātu izturību pret ārēju faktoru iedarbību un saglabātu ģenētiskās vērtības,

Vispārīgi apsvērumi

1.  pauž lielas bažas par to, ka cilvēku darbības rezultātā izraisītā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās notiek ļoti ātri, un, ja samazināšanās temps būs tāds pats kā pēdējās desmitgadēs, līdz 2050. gadam daba būs ārkārtīgi noplicināta un neatgriezeniski izpostīta un uzsver, ka ekosistēmu darbība ir priekšnoteikums mūsu eksistencei;

2.  uzsver to, ka bioloģiskā daudzveidība ir svarīgs laba vides stāvokļa indikators;

3.  apzinās, ka nespēja apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos nav pieļaujama ne tikai no ētiskā, bet arī no ekoloģiskā un ekonomiskā viedokļa, jo tā liedz nākamajām paaudzēm izmantot ekosistēmu pakalpojumus un baudīt labklājību, ko nodrošina bagāta, dabiska bioloģiskā daudzveidība; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot bioloģiskās daudzveidības pārvaldību un atbilstību gan iekšējās, gan ārējās attiecībās;

4.  turklāt apzinās, ka, lai sekmīgi tiktu galā ar trīskāršām krīzēm, t. i., nodrošinātību ar pārtiku, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņām, ir jābūt saskaņotai pieejai un turpmākai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijai, kas ir pilnībā apvienota ar nabadzības un bada apkarošanas stratēģijām, kā arī ar klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās stratēģijām;

5.  atzīst, ka NVO kā iesaistītajām pusēm uz vietas ir liela nozīme bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā saistībā ar līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un sabiedrības informētības palielināšanā;

6.  uzsver, ka aprēķini notiekošajos pētījumos, piemēram, TEEB pētījumā, liecina, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās dēļ izraisītie labklājības zaudējumi pašlaik ir aptuveni EUR 50 miljardi gadā (nedaudz mazāk par 1 % no IKP) un līdz 2050. gadam sasniegs EUR 14 triljonus vai 7 % no IKP;

7.  tomēr piekrīt TEEB pētījuma ziņojumā paustajam viedoklim, ka, nosakot bioloģiskās daudzveidības ekonomisko nozīmi, ir metodoloģiski ierobežojumi un ka nebūtu jāaizēno bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas ētiskie un paaudžu savstarpīguma aspekti;

8.  pauž dziļas bažas par to, ka starptautiskās politiskas darba programmā vispār netiek piešķirta prioritāte bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanai;

ES un bioloģiskā daudzveidība

9.  pauž dziļu nožēlu par to, ka nav sasniegts ES mērķis, par kuru vienojās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē Gēteborgā 2001. gadā, proti, līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un piekrīt daudzu Eiropas Parlamentam adresēto lūgumrakstu iesniedzēju paustajām bažām;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada”;

11.  turklāt atzinīgi vērtē Vides padomes 2010. gada 15. marta sanāksmes secinājumus, tostarp jauno pamatmērķi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmas pakalpojumu pasliktināšanās apturēšanu Eiropas Savienībā līdz 2020. gadam un šo pakalpojumu atjaunošanu, ciktāl tas iespējams, neskarot dabiskās izmaiņas bioloģiskajā daudzveidībā, kā arī Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros apstiprināta steidzama nepieciešamība mazināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmu degradācijas tendenču turpināšanos;

12.  uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšana nepārprotami ir obligāts uzdevums, kas jāizpilda līdz 2020. gadam;

13.  norāda, ka vērtīgas iniciatīvas, kas paredzētas, lai atjaunotu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas pakalpojumus, jau tiek īstenotas, un uzskata, ka šādiem atjaunojošiem pasākumiem jābūt arī daļai no 2020. gada pamatmērķa;

14.  uzskata, ka gadījumos, kad trūkst datu, vajadzīgs pamatīgs ietekmes uz vidi un ekonomiku, kā arī sociālās ietekmes novērtējums;

15.  ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu starptautisko nozīmi un to izšķirīgo lomu pasaulē, lai sasniegtu tādus mērķus kā ilgtspējīga attīstība, nabadzības un bada mazināšana un veselības un cilvēku labklājības uzlabošana, pauž pārliecību, ka nākamā ES stratēģija ļautu arī paātrināt ES starptautiskos centienus novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, jo tādi pētījumi kā TEEB ir snieguši pietiekamu pierādījumu par to, ka šāda rīcība izmaksu ziņā ir lietderīga un iespējama, un tādējādi efektīvāk sekmēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam;

16.  turklāt uzsver, ka politikā, kuras mērķis ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un uzlabošana, ir nepieciešama kopēja ES politika, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar invazīvām svešzemju sugām, un uzsver īpaši ciešo saikni starp transporta koridoriem un svešzemju sugu liela mēroga ieviešanos;

Natura 2000

17.  atzīst, ka ar Natura 2000 saistītu tiesību aktu pareiza un pilnīga īstenošana ir būtiski svarīga, lai sasniegtu ES mērķus bioloģiskās daudzveidības, klimata pārmaiņu un noturīgas attīstības jomā; šajā sakarībā uzskata, ka, īstenojot Natura 2000, ir būtiski svarīgi zemes izmantotāju turpmāko sadarbību padarīt vēl ciešāku un kopīgāku; uzsver, ka, īstenojot ar Natura 2000 saistīto pieeju, jau ir gūti daži ievērojami panākumi;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot Dzīvotņu direktīvas 6. pantu;

19.  neraugoties uz dažās dalībvalstīs sasniegtajiem pozitīvajiem un acīmredzamajiem rezultātiem attiecībā uz vairāku sugu saglabātības stāvokli, joprojām pauž bažas par Natura 2000 tiesību aktu pilnīgu un rūpīgu īstenošanu; prasa dalībvalstīm lielāku uzmanību veltīt Natura 2000 īstenošanai;

20.  atzinīgi vērtē to, ka Natura 2000 tīkls aptver 18 % no ES (sauszemes) teritorijas, un jau sasniegtos panākumus, formulējot saglabāšanas pasākumus vai pārvaldības plānus; pauž satraukumu par dalībvalstu nespēju ievērot direktīvās noteiktos termiņus un tādēļ prasa dalībvalstīm nekavējoties rīkoties, lai panāktu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas pilnīgu īstenošanu;

21.  pauž bažas par to, ka nav panākumu, veidojot Natura 2000 tīklu jūras vidē, un lūdz Komisijai un dalībvalstīm paātrināt nepieciešamās procedūras;

22.  aicina Komisiju pieņemt aizsargājamo jūras teritoriju (MPA) tīkla modeli, ar ko būtu iespējams saskaņot vides saglabāšanas pasākumus un ilgtspējīgas zvejas praksi; aicina Komisiju arī regulāri sniegt ziņojumus par to, kā dalībvalstis īsteno Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, jo īpaši par to, kā tiek veidots Natura 2000 tīkls jūras vidē, jo pagaidām mazāk nekā 10 % no visām aizsargājamajām teritorijām ir jūras teritorijas, kā arī sniegt ziņojumus par to, kā dalībvalstis ievēro ziņošanas un uzraudzības saistības;

23.  norāda, ka ES tiesību aktos bioloģiskās daudzveidības jomā jūras sugas un biotopi ir mazāk aizsargāti nekā sauszemes sugas un biotopi, un tādēļ aicina Komisiju novērtēt nepilnības tiesību aktos un to ieviešanā un izveidot aizsargājamās jūras teritorijas, kurās attiecībā uz saimnieciskām darbībām, tostarp zveju, piemērotu pastiprinātu, uz ekosistēmas principu pamatotu pārvaldību;

24.  turklāt norāda, ka dažādas konvencijas piemēram, Konvencija par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR), Konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (HELCOM) un Vidusjūras piesārņojuma aizsardzības konvencija (Barselonas konvencija) nodrošina jūras ekosistēmu aizsardzības nozīmīgu pamatu attiecībā uz ES reģionālajām jūrām;

25.  uzskata, ka ir jāļauj dalībvalstīm uzņemties iniciatīvu jūras bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā un veikt pasākumus papildus tiem, kas paredzēti ES tiesību aktos;

26.  atgādina, ka, lai izveidotu saskaņotu Natura 2000 tīklu, ir jāsaglabā tās ainavas iezīmes, kurām ir liela nozīme savvaļas augu un dzīvnieku eksistencē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties aizsargāto sauszemes vai jūras teritoriju, kā arī lauksaimniecības zemju ar lielu dabas vērtību savienojamības saglabāšanā un pilnveidošanā;

27.  atbalsta Eiropas Vides aģentūras secinājumus, ka “ar ES Dzīvotņu direktīvu aizsargāto sugu un dzīvotņu saglabātības stāvoklis rada bažas” un ka “nevajadzētu veltīt visu uzmanību tikai bioloģiskās daudzveidības salu saglabāšanai, zaudējot dabu citviet”, jo tie atbilst viedoklim, ko Eiropas Savienības pilsoņi bieži vien pauž Eiropas Parlamentam sūtītajos lūgumrakstos;

28.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka Jūras stratēģijas direktīva attiecas ne tikai uz Natura 2000 iekļautajām aizsargājamajām jūras teritorijām, un tādēļ pieprasa, lai dalībvalstis un Komisija ņemtu vērā visas aizsargājamās jūras teritorijas, tostarp arī tās, kas par tādām atzītas reģionālajās jūras konvencijās, un radītu saiknes starp šīm teritorijām ar mērķi radīt saskaņotu un visaptverošu tīklu;

29.  ņem vērā nešaubīgi neizbēgamu subsidiaritātes principa ietveršanu ES vides tiesību aktos, bet pauž bažas par to, ka dalībvalstis, īstenojot minētos tiesību aktus, var ļaunprātīgi izmantot šo elastības pakāpi; pauž nožēlu par to, ka starp dalībvalstīm ir vairākas pārsteidzošas atšķirības, piemēram, saistībā ar Natura 2000 teritoriju “ārējo ietekmi”, dažu “pašreizējo darbību” grupālo atbrīvojumu vai piesardzības principa piemērošanu; šādu ārkārtīgi lielu atšķirību gadījumā prasa izpētīt, vai attiecīgās dalībvalstis nepiemēro noteikumus tā, ka tie kavē efektīvi sasniegt noteiktos mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā;

30.  ņemot vērā šīs dalībvalstu atšķirības, aicina Komisiju nepieciešamības gadījumā sniegt precīzāku direktīvu skaidrojumu vai norādījumus, ideālā variantā šo skaidrojumu vai norādījumus pamatojot un/vai ilustrējot ar paraugprakses piemēriem;

31.  uzsver, ka piesardzības principu tajos jautājumos par dabu, kas saistīti ar bioloģisko daudzveidību, ir svarīgi īstenot saskaņā ar Tiesas nolēmumiem;

32.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ietekmes uz vidi novērtējumi un stratēģiskie vides novērtējumi saistībā ar bioloģisko daudzveidību būtu pietiekami kvalitatīvi, lai panāktu ar Natura 2000 saistīto tiesību aktu pareizu īstenošanu;

33.  prasa stiprināt direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu un daudz stingrāk interpretēt tās mērķus tā, lai nebūtu nekādu zaudējumu un, ja iespējams, lai bioloģiskā daudzveidība no tā gūtu labumu, un ieviest īpašas prasības nepārtraukti uzraudzīt projektu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un risku mazinošu pasākumu efektivitāti, paredzot attiecīgus noteikumus par piekļuvi šai informācijai un par to īstenošanu;

34.  uzskata, ka labāka pārrobežu sadarbība varētu būtiski veicināt Natura 2000 mērķu sasniegšanu;

35.  turklāt pauž bažas par pārrobežu sadarbības neesamību, kas var novest pie tā, ka jautājumu par divām vienādām teritorijām risina atšķirīgi, un uzsver tādu pašreizējo instrumentu izmantošanas lietderību kā Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG), kas ir juridisks instruments;

36.  prasa, lai Komisija gaidāmajā bioloģiskās daudzveidības stratēģijā un Natura 2000 kontekstā vairāk pievērstos ekosistēmu pakalpojumiem, vienlaikus īstenojot un pastiprinot centienus panākt labvēlīgu saglabātības statusu sugām un to dzīvotnēm;

Integrācija citās politikas jomās

37.  pauž pārliecību, ka Natura 2000 sauszemes un jūras teritoriju tīkls nav vienīgais ES instruments bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, tomēr, lai ES bioloģiskās daudzveidības politika būtu sekmīga, ir nepieciešama integrētāka pieeja;

38.  tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai bioloģiskā daudzveidība citās ES politikas jomās, piemēram, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, reģionālajā politikā un kohēzijā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, tūrismā, attīstības sadarbībā, pētniecībā un jaunradē, turpmāk tiktu ietverta, ievērojot savstarpējo izdevīgumu, un veicināt nozaru un budžeta politikas saskaņotību Eiropas Savienībā; uzsver pašreizējās lieliskās iespējas, ko nodrošina jo īpaši kopējā lauksaimniecības politika, reģionālā politika un kopējā zivsaimniecības politika, lai bioloģiskajai daudzveidībai piešķirtu lielāku prioritāti;

39.  akcentē ūdens apsaimniekošanas saistību ar bioloģisko daudzveidību, jo tā ir noteicošais dzīvības un ilgtspējīgas attīstības atbalsta elements;

40.  uzskata, ka lauksaimniekiem ir būtiska nozīme ES mērķa sasniegšanā bioloģiskās daudzveidības jomā; norāda, ka 1992. gadā tika sākta iniciatīva integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un ka vēlākā 2003. gada reforma ieviesa tādus pasākumus kā savstarpējā atbilstība, vienreizējs saimniecības maksājums (atsaiste) un lauku attīstība, kam bija labvēlīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību;

41.  tomēr pauž bažas par ES lauksaimnieku spēju turpināt kvalitatīvu, konkurētspējīgu pārtikas produktu ražošanu; uzskata, ka KLP reformai būtu atbilstīgi jāatlīdzina ES lauksaimniekiem par viņu centieniem sasniegt ES mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;

42.  norāda, ka zemes un mežu platību saimnieciska izmantošana Eiropā būtiski veicinājusi bioloģisko un biotopu daudzveidību, kā arī tradicionālo ainavu daudzveidību, kas mūsdienas tiek uzskatītas par aizsargāšanas vērtām; tālab uzsver, ka, vienīgi saimnieciski izmantojot zemes un mežu platības, ir iespējams ilgstoši nodrošināt tradicionālo ainavu saglabāšanu un bioloģiskās daudzveidības noturīgumu ES;

43.  atzinīgi vērtē iepriekšējos centienus integrēt vides aspektus kā neatņemamu daļu kopējā lauksaimniecības politikā (KLP), piemēram, ieviest agrovides pasākumus un labus lauksaimniecības un vides nosacījumus; aicina Komisiju, strādājot, lai panāktu noturīgu lauksaimniecību, izmantot KLP reformu kā iespēju šīs ievirzes uzlabošanas turpināšanai, tādējādi panākot, ka pozitīva ietekme uz dabu ir pamatprincips, piemēram, ieviešot ekopakalpojumu kompensācijas mehānismu vai sabiedrisko preču sniegšanu, tostarp ilgtspējīgu lauksaimniecību ekoloģiskajā ziņā problemātiskajās teritorijās, tādās kā Natura 2000 teritorijās, tā, lai nodrošinātu, ka turpmāk tiek finansēti noturīgi lauksaimniecības veidi, ka paraugprakses gadījumos lauksaimnieki par to saņemtu atbilstīgu atlīdzību un tā tiktu sekmēta, un lai lauksaimnieki nenonāktu ne finansiāli, ne citādi neizdevīgā stāvoklī, tādējādi radot saimniecībām apstākļus, kas nākotnē ļauj turpināt dot ieguldījumu bioloģiskajā daudzveidībā;

44.  aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību tam, lai nodrošinātu atbilstību visām Eiropas regulām un direktīvām, kuras jo īpaši attiecas uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

45.  uzskata, ka ES lauksaimniecības politikā ir pieņēmusi noteikumus, strikti ievērojot atbilstību, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, bet pauž nožēlu par to, ka bieži vien šos noteikumus neīsteno un neuzrauga visā ES;

46.  apzinās, ka zemes izmantošanas politika ir vēl viens būtisks dabas aizsardzības elements, un prasa Komisijai un dalībvalstīm turpināt uzlabot bioloģiskās daudzveidības kritēriju ietveršanu lēmumu pieņemšanas procesos vietējā un reģionu līmenī jautājumos par zemes izmantošanu un teritoriālās plānošanas politiku, tostarp reģionu un kohēzijas politikā;

47.  uzsver, ka zemes platību apsaimniekošana un bioloģiskā daudzveidība nav pretstati un ka integrēta apsaimniekošana nodrošina dzīves telpu bioloģiskajai daudzveidībai;

48.  uzsver, ka ir svarīgi apturēt un atjaunot kultivētu augu sugu un šķirņu daudzveidības samazināšanos, kas izraisa tāda ģenētiskā pamata eroziju, no kura ir atkarīga cilvēku un dzīvnieku uzturs; uzsver nepieciešamību veicināt tradicionālās lauksaimniecībā izmantojamās šķirnes, kas raksturīgas noteiktiem reģioniem;

49.  ņemot vērā lauksaimniecības un lauksaimniecības dzīvnieku ģenētiskās daudzveidības ekonomisko, sociālo un vides vērtību, prasa Komisijai noteikt īpašus, prioritārus mērķus, lai apturētu ģenētiskās daudzveidības un vietējo sugu samazināšanos; turklāt aicina pieņemt jēdziena “vietēja šķirne' un ”sveša šķirne' definīciju un šādu šķirņu aizsardzības pasākumus;

50.  uzskata, ka, izmantojot tiešos platību papildu maksājumus no ES budžeta, KLP būtu jāatlīdzina tiem lauksaimniekiem, kuri sniedz papildu ekosistēmu pakalpojumus, kas palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību; atkārtoto prasību par savstarpējās atbilstības “prēmiju sistēmu”, ar kuru saskaņā lauksaimniekiem piešķir punktus par darbībām, kas sekmē bioloģisko daudzveidību un kas īstenotas papildus saistībām, ko nosaka laba agrovides savstarpējā atbilstība;

51.  konstatē, ka attiecībā uz tiesību aktiem vides jomā panākti daudzi pozitīvi sasniegumi, piemēram, integrētās augu aizsardzības ieviešana un jaunie ES tiesību akti attiecībā uz pesticīdiem, kas nodrošina īpašu fitosanitāro aizsardzību, mērķtiecīgi iedarbojoties uz kaitīgiem organismiem un vienlaicīgi sargājot derīgos organismus;

52.  atzinīgi vērtē pašreiz notiekošo kopējās zivsaimniecības politikas reformas sagatavošanu un aicina Komisiju nākamajos likumdošanas priekšlikumos iekļaut bioloģiskās daudzveidības kritērijus; turklāt uzstāj, ka saskaņā ar Komisija paziņojumā (COM(2009)0162) par ilgtspējīgas nākotnes veidošanu akvakultūrai paustajiem ierosinājumiem un ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūlija rezolūcijā pausto nostāju, būtu jāizstrādā ilgtspējīgi akvakultūras modeļi, kas, iespējams, būtu alternatīva iespēja zivsaimniecības vietā;

53.  apgalvo, ka galvenie jūras vides bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanas instrumenti papildus Dzīvotņu un Savvaļas putnu direktīvai ir Ūdens pamatdirektīva attiecībā uz piekrastes ūdeņiem un Jūras stratēģijas pamatdirektīva attiecībā uz visu jūras vidi;

54.  uzskata, ka vienam no galvenajiem KZP mērķiem ir jābūt zivju izmetumu samazināšanai, un aicina Komisiju noteikt šādu izmetumu cēloņus un izstrādāt katrai zivsaimniecībai specifiskus risinājumus, īpaši ieviešot daudzu sugu kopējas vai biomasas kvotas, izmantojot tādus pasākumus kā zvejas rīku diferencēšana, piemēram, kvadrātveida acu tīklu vispārēja izmantošana, un zivju krājumu teritoriāla apsaimniekošana;

55.  uzskata, ka par zivsaimniecības vadību ir atbildīgas reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijas (RFMO), kurām ir arī jānodrošina atbildīga tāljūras zveja; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt to pilnvaras jo īpaši saistībā ar kontroli un preventīvām sankcijām un ka pirmām kārtām reģionālajām zivsaimniecības pārvaldības organizācijām vajadzētu veikt noteiktu komerciālas nozīmes jūras sugu krājumu apsaimniekošanu un pieprasīt nozvejas apliecību izmantošanu;

56.  uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas (IPZA) un jūras teritoriālās plānošanas jomā, jo tās varētu būt ekosistēmas līdzdalības pieejas svarīgi elementi, nodrošinot jūras un piejūras resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, ievērojot dabas procesus un ekosistēmu ekoloģisko kapacitāti;

57.  ņemot vērā ūdens bioloģiskās daudzveidības ievērojamo samazināšanos un saldūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Ūdens pamatdirektīvas pilnīgu īstenošanu, kā arī uzsver nepieciešamību, plānojot upju baseinu apsaimniekošanu, risināt jautājumu par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

58.  prasa, lai dalībvalstis izstrādātu katra savu mežsaimniecības politiku tā, lai tajā pilnībā tiktu ņemta vērā mežu nozīme, proti, tas, ka meži ir bioloģiskās daudzveidības saglabātāji, saglabā un veido augsni, piesaista oglekli un tiem piemīt gaisu attīrošas īpašības, turklāt iedzīvotājiem tajos ir iespēja atpūsties;

59.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumiem cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu (COM(2008)0645, galīgais), kurā pausta prasība vēlākais līdz 2030. gadam apturēt mežu platību samazināšanos pasaulē;

60.  norāda, ka, pieaugot pieprasījumam pēc biodegvielas, palielinās spiediens pēc šīs degvielas ražošanas un tas apdraud bioloģisko daudzveidību galvenokārt jaunattīstības valstīs, jo notiek dzīvotņu un ekosistēmu, tostarp arī mitrāju un mežu, pasliktināšanās un pārveide;

61.  uzsver, ka proporcionāli samilzušajām vajadzībām un problēmām, kas saistītas gan ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, gan ar klimata pārmaiņām, astotajā pamatprogrammā jāpalielina budžets vides un bioloģiskās daudzveidības izpētei;

62.  norāda, ka Padome 2009. gada 21. oktobra secinājumu 8. punktā aicina Komisiju steidzami pa nozarēm pārskatīt subsīdijas, kas negatīvi ietekmē vidi; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, ņemot vērā šos secinājumus, lai nepieļautu tādu subsīdiju ietveršanu darbības plānos, kurām ir negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību Eiropā;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot septītās vides rīcības programmas izstrādes sagatavošanas posmu, lai turpinātu un veicinātu debates un īpašus pasākumus bioloģiskās daudzveidības jomā ES;

Bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas

64.  uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai un elastīgām ekosistēmām ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, ņemot vērā to, ka sauszemes un jūras ekosistēmas pašreiz absorbē aptuveni pusi no CO2 antropogēnās emisijas apjoma;

65.  atzinīgi vērtē atbalsta palielināšanu pasākumiem, kuri paredzēti, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi un no kuriem labumu var gūt arī bioloģiskā daudzveidība, tomēr tiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt bioloģiskajai daudzveidībai piešķirto finansējumu;

66.  aicina Komisiju nodrošināt, lai klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās kontekstā īstenotās darbības negatīvi neietekmētu jūras un sauszemes bioloģisko daudzveidību;

67.  uzskata, ka augsnei ir būtiska nozīme ES mērķa sasniegšanā bioloģiskās daudzveidības jomā; atzīst, ka augsnes degradācijas iemesli sākotnēji ir vietēji un reģionāli un tāda ir arī augsnes degradācijas ietekme, un atzīst, ka konsekventi jāievēro subsidiaritātes princips; aicina dalībvalstis pildīt saistības par augsnes kvalitātes nodrošināšanu un tās uzturēšanu labā stāvoklī un mudina dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas augsnes aizsardzības tiesību aktus, pildīt savus pienākumus;

Bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība

68.  uzsver zivsaimniecības būtisko nozīmi no ekonomikas un sociālā viedokļa piekrastes teritoriju attīstībā un no ekoloģijas viedokļa ‐ jūras ekosistēmu saglabāšanā; uzskata, ka KZP ir nevis jāliek šķērsli, bet gan jāveicina tas, ka dalībvalstis ievēro tiesību aktus bioloģiskās daudzveidības jomā, jo īpaši attiecībā uz to, ka Natura 2000 iekļautajās jūras teritorijās tiek ieviesti atbilstīgi aizsardzības pasākumi;

69.  atzīst ievērojamo darbavietu potenciālu, kas saistīts ar ilgtspējīgas ekonomikas un videi nekaitīgas infrastruktūras attīstību, turklāt tas nozīmē, ka būtu nepieciešams vietējais darbaspēks, lai īstenotu šīs darbības (jo tās nevar veikt trešās valstīs), tādējādi būtiski sekmējot ES 2020. gada stratēģijas īstenošanu;

70.  turklāt pauž stingru pārliecību par to, ka tādi aspekti kā resursu efektivitāte, ilgtspējīgas ekonomikas attīstība un dabas saglabāšana var cits citu papildināt un ka tam tā būtu jānotiek; vērš īpašu uzmanību uz ekotūrisma un agrotūrisma attīstību, jo atpūta un dabas saglabāšana ir savstarpēji papildinošas darbības;

71.  uzsver bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi, īstenojot ES stratēģiju 2020. gadam, ne tikai tādēļ, ka tai piemīt iespējas radīt nodarbinātību, bet arī ieguldījuma dēļ, ko tā nodrošina resursu efektīvai un ilgtspējīgai izmantošanai; atzīst, ka arvien pieaugošais materiālu ražošanas, tirdzniecības un patēriņa līmenis ir nozīmīgs virzītājspēks, kas ietekmē bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas veicina un attīsta resursu efektīva izmantojuma un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas (IPR) politikas;

Finansējums

72.  ņem vērā Komisijas 2004. gadā veiktos aprēķinus, ka ar Natura 2000 tīkla pārvaldību saistītās gada izmaksas ir EUR 6,1 miljards; tomēr norāda, ka saskaņā ar TEEB ziņojumu peļņa, ko gūst no ieguldījumiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, ir vismaz simtkārt lielāka;

73.  tomēr pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija no savas puses nav piešķīrusi papildfinansējumu Natura 2000 direktīvu īstenošanai un ka nav pieejams līdzekļu sadales uzskaitījums par to, kādas izmaksas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ES gadā rodas, un pieprasa, lai dalībvalstis un Komisija sadarbotos, nodrošinot patiesas ainas iegūšanu šajā sakarībā;

74.  uzskata, ka Komisijai jo īpaši finansējuma kontekstā jāuzņemas lielāka atbildība par dabas vērtību saglabāšanu Natura 2000 tīklā;

75.  atzinīgi vērtē LIFE+ paredzēto izdevumu palielinājumu (2011. gada budžeta projektā norādīts palielinājums par 8 %), tomēr uzsver, ka ES budžetā šis instruments veido pavisam niecīgu daļu (0,2 %); turklāt norāda, ka, izbeidzoties Kopienas finansējumam, ES finansētie saglabāšanas pasākumi ne vienmēr tiek turpināti; aicina Komisiju vairāk uzmanības pievērst dažādiem apstākļiem, kas saistīti ar projektu ilgtspēju, un ieviest projektu sistemātisku uzraudzību pēc tam, kad veikts pēdējais maksājums;

76.  apzinās, ka papildu finansējums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ir pieejams, izmantojot citus instrumentus, piemēram, struktūrfondus un Lauku attīstības fondu, tomēr pauž nožēlu par to, ka vairākums dalībvalstu šo iespēju izmanto ļoti ierobežotā mērā; atgādina, ka lielāko daļu līdzekļu, lai finansētu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, pašlaik nodrošina ELFLA;

77.  neapsteidzot turpmākās apspriedes un lēmumus par jauno daudzgadu finanšu shēmu (no 2014. gada) un pašreizējās finanšu shēmas (2007.–2013. gadam) starpposma pārskatu, sagaida, ka budžeta ierobežojumu dēļ vairāk nekā līdz šim būs nepieciešams panākt augstu pievienoto vērtību Eiropas izdevumiem, tostarp ar bioloģisko daudzveidību saistītiem izdevumiem, un to efektīvāku izlietojumu;

78.  tādēļ uzsver, ka ir jāgūst lielāks priekšstats par to izdevumu izlietojuma efektivitāti, kas saistīti ar bioloģisko daudzveidību, un aicina Komisiju sniegt paraugprakses piemērus attiecībā uz efektivitāti un pievienoto vērtību;

79.  atzinīgi vērtē IUCN ieteikumu 0,3% no IKP izlietot valsts pasākumiem, kas paredzēti bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

80.  ar bažām atzīmē, ka vairākās dalībvalstīs to projektu skaits, kurus katru gadu finansē saskaņā ar LIFE+ programmu, ir mazāks nekā to paredz šādiem projektiem paredzētais līdzekļu piešķīrums; aicina Komisiju izvērtēt nepilnīgas īstenošanas iemeslus un vajadzības gadījumā ierosināt izmaiņas programmu reglamentējošajos noteikumos, jo īpaši attiecībā uz līdzfinansēšanas līmeni;

81.  pauž pārliecību par to, ka ar valsts līdzekļiem vien nepietiks, lai sasniegtu ES pamatmērķi, un uzsver arī korporatīvās atbildības nozīmi, pievēršoties jautājumam par bioloģisko daudzveidību; aicina Komisiju pievērst uzmanību politikas īstenošanas līdzekļiem, kas gan valsts, gan privātajā sektorā veicina pozitīvus ieguldījumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nepieļauj tādus ieguldījumus, kas negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu, lai bioloģisko daudzveidības jautājuma risināšanā iesaistītu privātā sektora pārstāvjus;

82.  iesaka noteikumos par atbilstību finansējuma saņemšanai paredzēt lielāku elastības pakāpi, lai iedrošinātu visus attiecīgos dalībniekus pieteikties ar bioloģiskās daudzveidības veicināšanu saistīto projektu finansējuma saņemšanai;

83.  uzsver, ka, nosakot ražojumu galīgo cenu tirgū, jāņem vērā ārējās izmaksas, riski un ietekme, piemēram, tradicionālās ainavas saglabāšana, kaitējums bioloģiskajai daudzveidībai vai ar bioloģiskās daudzveidības veicināšanu saistītās izmaksas; norāda, ka ilgtermiņā tas ir uzņēmumu interesēs, ja tie arī nākotnē vēlas izmantot dabas resursus; mudina Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 2010. gada laikā nākt klajā ar paziņojumu par Natura 2000 turpmāko finansēšanu, lai šo aspektu varētu izskatīt kopā ar jauno bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmā līdz 2020. gadam;

Informācijas un zināšanu pamatapjoms

84.  uzsver integrētu vides pārskatu nozīmi saiknes analizēšanā starp vidi un ekonomiku Eiropas, valsts un reģionālā līmenī, lai novērtētu ražošanas un patēriņa modeļu ietekmi uz dabas resursiem, un aicina dalībvalstis regulāri sniegt Eiropas Kopienu Statistikas birojam un Eiropas Vides aģentūrai nepieciešamos datus;

85.  norāda, ka pētniecībai un attīstībai ir būtiska nozīme pašreizējo zināšanu trūkumu novēršanā un regulāru tendenču uzraudzības nodrošināšanā bioloģiskās daudzveidības jomā, kā arī tādu politikas rīku izstrādē, ar kuriem apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

86.  atzinīgi vērtē Komisijas apvienoto ziņojumu par 2001.–2006. gadu, kurā ir novērtēts aizsargāto dzīvotņu un sugu saglabātības stāvoklis ES un dalībvalstu panākumi, īstenojot Natura 2000 tiesību aktus, tomēr pauž nožēlu par tādu gadījumu daudzo skaitu, kad saglabātības stāvoklis raksturots kā “nezināms”; aicina dalībvalstis uzlabot ziņojumus, bet EVA un Komisiju ‐ panākt datu lielāku ticamību un salīdzināmību turpmākajos ziņojumos;

87.  uzsver, ka ir jāizstrādā konkrēta vērtēšanas pamatsistēma un, balstoties uz to, Komisijai ir jāvērtē mērķu vai apakšmērķu īstenošanas progress; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Vides aģentūras darbu Bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēmas (BISE) jomā un bioloģiskās daudzveidības būtiskāko faktu apkopojumu, nodrošinot attiecīgas iespējas, kas ļaus uzlabot un pielāgot politikas veidošanu bioloģiskās daudzveidības jomā un sekmēs to, lai Komisija izstrādātu stratēģisko plānu; uzsver, ka drīzāk būtu jāizmanto pašreizējie dati, nevis jāuzstāj uz jaunu datu vākšanu;

88.  ņemot vērā sabiedrības pašreizējo zināšanu trūkumu par bioloģiskās daudzveidības nozīmi, atzinīgi vērtē Komisijas rīkotās informācijas kampaņas un aicina dalībvalstis censties vēl vairāk, lai noturīgi palielinātu sabiedrības informētību un apmainītos ar paraugpraksi;

Starptautiski aspekti

89.  pauž bažas par nespēju īstenot 2002. gadā notikušajā pasaules valstu augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību noteikto starptautisko mērķi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās tempa apturēšanu līdz 2010. gadam vai pat tuvoties šā mērķa sasniegšana, kā arī par to, ka, nepārtraukti samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai un pasliktinoties ekosistēmām, būs grūtāk sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un mērķi līdz 2015. gadam samazināt nabadzību un badu un uzlabot cilvēku veselību un labklājību aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt bioloģiskās daudzveidības ietveršanu tādos pasaules procesos kā Tūkstošgades attīstības mērķi;

90.  atzinīgi vērtē Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferenci, kas notiks 2010. gada oktobrī Nagojā, un prasa, lai ES nosūtītu uz šo konferenci daudzskaitlīgu, labi sagatavotu un koordinētu delegāciju; uzsver, ka ir jānosaka stingra, saskaņota un konceptuāla ES nostāja; tomēr pauž bažas par to, ka konferencē piedalīsies tikai vides ministri, jo, lai tādā visai pasaulei svarīgā jautājumā kā bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana panāktu progresu, ir nepieciešama starpnozaru pieeja;

91.  prasa, lai Komisija atbalstītu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmu veidoto starpvaldību platformu politikām bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu zinātnes jomā un sniegt palīdzību šīs platformas izveidē;

92.  atbalsta Francijas prezidentūras vadītajā 2008. gada jūlija sanāksmē pausto domu par Natura 2000 līdzīgu tīklu izveidi ES aizjūras zemēs un teritorijās un attālākajos reģionos, kur atrodas noteiktas vietas ar planētas visbagātāko bioloģisko daudzveidību, un uzsver nepieciešamību atbalstīt šādu tīklu izveidi, izmantojot tādus ES politikas instrumentus kā attīstības politika;

93.  norāda, ka atmežošanas dēļ CO2 emisijas apjoms ir lielāks nekā emisijas apjoms, ko veido visa transporta nozare, un ka mežu saglabāšana ir viens no bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanas pamatelementiem pasaulē;

94.  mudina Komisiju un dalībvalstis efektīvi saskaņot vides noturīguma aspektu attiecībās ar trešām valstīm, vienlaikus ievērojot sociālās tiesības un garantijas saistībā ar vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju aizsardzību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos, īpašu uzmanību pievēršot zemes izmantojumam un mežu aizsardzībai un turpināt tā dēvēto “zaļo diplomātiju”; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, lai “no divpadsmit punktiem sastāvošajā ES rīcības plānā Tūkstošgades attīstības mērķu atbalstam” tiktu atzīts, ka attīstības sadarbībā un ārējās darbībās ir obligāti nepieciešams ietvert vides ilgtspēju, un lai tajā tiktu paredzēta mērķtiecīga finansiāla līdzdalība bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu atbalstam;

95.  uzsver, ka ir nepieciešamas novatoriskas finanšu sistēmas, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības (ekonomiskās) vērtības atzīšanu; mudina dalībvalstis un Komisiju iesaistīties globālā diskusijā par nepieciešamību pēc novatoriskām sistēmām maksājumiem par ekosistēmu pakalpojumiem un ar tām saistītiem iespējamiem nosacījumiem;

96.  uzstāj, ka tirdzniecībai paredzēto produktu noturīgums ir būtisks starptautisko tirdzniecības līgumu elements; šajā sakarībā uzsver, ka jebkurā turpmākajā PTO nolīgumā jāietver ar tirdzniecību nesaistīti apsvērumi, tostarp apsvērumi par ražošanas paņēmieniem un bioloģiskās daudzveidības respektēšanu;

97.  pauž ārkārtīgu nožēlu par CITES konferences neapmierinošo iznākumu, jo netika īstenoti ES pilnvaru galvenie elementi, proti, jūras sugu aizsardzība no lielas komerciālas ieinteresētības;

98.  stingri pieprasa, lai Komisija un dalībvalstis uzlabotu iekšējās lēmumu pieņemšanas procedūras ātrumu un efektivitāti, veltītu vairāk resursu un laika diplomātiskajām attiecībām ar trešām valstīm un stiprinātu konvenciju iespējas un sinerģijas; ņemot vērā, ka daudzas Natura 2000 teritorijas tieši vai netieši ietekmē piesārņojums un ka dabai nodarīto kaitējumu cēloņi meklējami arī ārpus Eiropas, ir jāuzsver nepieciešamība Eiropas vides aizsardzības normas iekļaut arī partnerattiecību nolīgumos ar kaimiņvalstīm;

o
o   o

99.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK (OV L 363, 20.12.2006., 368. lpp.).
(2) OV C 262, 18.9.2001., 132. lpp.
(3) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK.
(4) OV C 102 E, 24.4.2008., 117. lpp.


Komisijas paziņojums “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”
PDF 254kWORD 95k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par Komisijas paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai” (2009/2151(INI))
P7_TA(2010)0326A7-0227/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”(1) un attiecīgo ietekmes novērtējumu(2), kā arī Komisijas 2007. gada 14. decembra darba dokumentu par Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēmu pilnveidošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 16. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem 2009. gada vasarā(4), 2007. gada 4. septembra rezolūciju par dabas katastrofām(5), 2006. gada 7. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem un plūdiem(6), 2002. gada 5. septembra rezolūciju par plūdiem Eiropā(7), 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par sausumu Portugālē(8), 2005. gada 12. maija rezolūciju par sausumu Spānijā(9), 2005. gada 8. septembra rezolūciju par dabas katastrofām (ugunsgrēki un sausums) Eiropā(10), 2006. gada 18. maija rezolūcijas par dabas katastrofām (mežu ugunsgrēki, sausums un plūdi) ‐ lauksaimniecības aspektiem(11), reģionālās attīstības aspektiem(12) un vides aspektiem(13), 2010. gada 11. marta rezolūciju par lielajām dabas katastrofām Madeiras autonomajā apgabalā un vētras “Ksintija” izraisītajām sekām Eiropā(14), kā arī Eiropas Parlamenta 2006. gada 18. maija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(15),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 16. jūnija secinājumus par to, kā stiprināt Eiropas Savienības reaģēšanas spējas katastrofu gadījumos(16), un 12.–15. punktu prezidentvalsts secinājumos 2006. gada 15. un 16. jūnija Briseles Eiropadomē par Eiropas Savienības reaģēšanas spējām uz ārkārtas situācijām, krīzēm un dabas katastrofām(17),

–  ņemot vērā 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu(18),

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīvu 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas(19), (Seveso II direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību(20) (Plūdu direktīva),

–  ņemot vērā Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu(21) (IVN direktīva),

–  ņemot vērā “Hjogo rīcības pamatplānu 2005.–2015. gadam: Veidojot valstu un kopienu pretestības spēju pret katastrofām”, kas pieņemts Kobē 2005. gada 22. janvārī(22),

–  ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, kas pieņemta Riodežaneiro 1992. gada 5. jūnijā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 196. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A7-0227/2010),

A.  tā kā par arvien būtiskāku katastrofu pārvaldības cikla posmu vajadzētu kļūt to novēršanai, un tai būtu jāpiešķir lielāks sociālais nozīmīgums;

B.  tā kā dabas katastrofas apdraud ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību, iespaido ilgtspējīgu attīstību un apdraud sociālo kohēziju;

C.  tā kā tādi faktori kā intensīva augsnes izmantošana, nekoordinēta rūpniecības un pilsētu izaugsme, lauku pamešana, pārtuksnešošanās un ārkārtēju laika apstākļu biežuma palielināšanās padara dalībvalstis, jo īpaši konverģences reģionus, mazāk aizsargātas pret dabas un cilvēku izraisītām katastrofām;

D.  tā kā klimata pārmaiņas aizvien biežāk izraisa dabas katastrofas (plūdus, pārmērīgu sausumu un ugunsgrēkus), kā rezultātā cilvēki zaudē dzīvību un veidojas nopietns kaitējums vides, ekonomikas un sociālajā jomā;

E.  tā kā katastrofām parasti ir vairāki iemesli, kas ne vienmēr ir saistīti tikai ar ārkārtējām dabas parādībām, bet gan bieži tās veicina cilvēku aplamā attieksme pret apkārtējo fizisko vidi;

F.  tā kā katastrofas var izraisīt tehnoloģiskas un rūpnieciskas avārijas, un to rezultātā var notikt bīstamu ķīmisku, bioloģisku, radioaktīvu vai kodolvielu (CBRN) noplūde, radot būtisku kaitējumu veselībai, ražai, infrastruktūrai vai mājlopiem;

G.  tā kā nereti dabas un cilvēka izraisītās katastrofas lielā mērā būtu bijis iespējams novērst; tā kā arī ar ES politiku pastāvīgi ir jānodrošina stimuls valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm izstrādāt, finansēt un īstenot efektīvāku katastrofu novēršanas un vides aizsardzības politiku;

H.  tā kā holistiskai, apsteidzošai, uz zināšanām balstītai un efektīvai pieejai katastrofu novēršanā vajadzētu aptvert dažādus vietējo, reģionālo un valsts iestāžu sadarbības līmeņus, kā arī iesaistīt citas aprindas, kam ir saistība ar zemi un līdz ar to arī zināšanas par to;

I.  tā kā pašlaik spēkā esošie katastrofu novēršanas pasākumi izrādījušies nepietiekami un Eiropas Parlamenta iepriekšējie priekšlikumi vēl nav pilnībā īstenoti, tādējādi kavējot īstenot konsolidētu stratēģiju dabas un cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai ES līmenī;

J.  tā kā pastāvīgais sausums un ugunsgrēki arī paātrina pārtuksnešošanās procesu, jo īpaši Eiropas dienvidos, galvenokārt skarot Vidusjūras mežu teritorijas un plašās mežaines, kurās ir tikai viena veida, turklāt pret uguni īpaši jutīgas svešzemju koku sugas, un tādējādi minētie faktori apdraud cilvēku dzīvību un skarto iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

K.  tā kā daži no katastrofu novēršanas pamatelementiem ir līdzsvarota zemes apguve/izmantošana, tāda ekonomiskā un sociālā attīstība, kas ir saskaņota ar dabu, ņem vērā enerģētiskos un dabas resursus un vidi, pastiprināta kohēzija Eiropas Savienībā, cīņa pret lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos, pārtuksnešošanos un augsnes eroziju, kā arī vides ziņā ilgtspējīgas lauksaimnieciskās darbības turpināšana;

L.  tā kā mežiem ir ļoti svarīga nozīme vides saudzēšanā, jo tie sekmē līdzsvaru gan oglekļa, gan ūdens ciklā,

1.  atzīmē, ka dabas un cilvēka izraisītām katastrofām var būt ļoti nopietnas sekas uz reģionu un dalībvalstu ekonomisko un sociālo attīstību; norāda, ka katastrofu novēršanas galvenais mērķis ir aizsargāt cilvēka dzīvību, personu drošību un fizisko veselību, cilvēka pamattiesības, vidi, ekonomisko un sociālo infrastruktūru, tai skaitā svarīgāko komunālo infrastruktūru, mājokļus, komunikācijas, transportu un kultūras mantojumu;

2.  uzsver, ka apsteidzoša pieeja ir efektīvāka un lētāka nekā pieeja, kas balstīta uz vienkāršu reaģēšanu uz katastrofām; uzskata, ka vietējo ģeogrāfisko, ekonomisko un sociālo apstākļu pārzināšana ir būtiski svarīga dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai ES politikas virzienos un programmās saskaņotāk vērā tiktu ņemti jautājumi, kas saistīti ar katastrofu novēršanu, un uzsver nepieciešamību īstenot holistisku pieeju katastrofu novēršanā; atgādina, ka jāņem vērā visi dabas un cilvēka izraisītu katastrofu veidi un ka citu apdraudējumu(23) starpā tie var būt plūdi, vētras, sausuma periodi, cunami, zemestrīces, mežu ugunsgrēki, ekstrēmas gaisa temperatūras, vulkānu izvirdumi, lavīnas, zemes nogruvumi, kā arī tehnoloģiju izraisītas katastrofas vai rūpnieciskās avārijas, augsnes erozija, augsnes apakškārtas vai gruntsūdeņu piesārņojums un jūru, ezeru un upju piesārņojums;

4.  mudina Komisiju veicināt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu cilvēka radīto katastrofu novēršanas jomā un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka reģionālo iestāžu darbinieki piedalās mācībās par katastrofu pārvaldību;

5.  uzskata, ka, ņemot vērā katastrofu iespējamo apmēru un/vai pārrobežu dabu, ir atbilstīgi un nepieciešami pastiprināt sadarbību gan reģionālā, gan ES līmenī, pamatojoties uz darbību papildināmību, paraugprakses izplatīšanu un solidaritātes principu starp dalībvalstīm;

6.  atzīmē priekšlikumu izveidot visu dalībvalstu dažādu kompetento valsts dienestu pārstāvju tīklu; uzsver, ka šim tīklam vajadzētu darboties atbilstoši tai sadarbībai, kuru īsteno valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kas ir atbildīgas par katastrofu pārvaldību, teritorijas plānošanu un riska kartēšanu un pārvaldību; uzsver šī tīkla nozīmi, apmainoties ar pieredzi un profilakses pasākumiem, izstrādājot vienotu metodiku un nosakot minimālās prasības attiecībā uz apdraudējuma un riska kartēšanu ES līmenī; aicina šajā tīklā iekļaut lauksaimniecības jomas pārstāvjus un apsvērt arī iespēju uzklausīt ANO Vides programmu, sociālās un nevalstiskās organizācijas, kas strādā šajā jomā, kā arī vēl citas ieinteresētās personas, kuru darbība ir saistīta ar zemi un tāpēc ir arī zināšanas par to;

7.  par ļoti svarīgu uzskata sadarbību informācijas un pieredzes izplatīšanas un tehnisko un zinātnisko risinājumu jomā, kā arī kā arī stratēģiju saskaņošanu iejaukšanās spēju pilnveidošanai;

8.  aicina reģionus izmantot jau esošos teritoriālos un pārrobežu koordinācijas tīklus, lai izveidotu sadarbību, kas vairāk vērsta uz katastrofu novēršanu; uzskata, ka pārrobežu sadarbības struktūras, piemēram, makroreģioni, īstenojot funkcionāli orientētu sadarbību, var kļūt par efektīvām sadarbības platformām katastrofu novēršanas jomā; atbalsta to, ka jāizmanto vērtīgā pieredze, kas šajā jomā gūta iepriekšējo Kopienas Interreg iniciatīvas projektu īstenošanas laikā;

9.  uzskata, ka vienīgi koordinēta rīcība un saskaņotas stratēģijas starp dalībvalstīm, dažādām nozarēm un katastrofu pārvaldības cikla dažādiem dalībniekiem var nodrošināt patiesus panākumus katastrofu novēršanas jomā; uzsver nozīmi, kāda šajās stratēģijās var būt brīvprātīgo darbam, un aicina dalībvalstis šajā nolūkā veicināt sadarbību valsts, reģionālā un vietējā līmenī; ierosina, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011. gads) kontekstā būtu jāizvērtē iespēja dalībvalstu līmenī organizēt sadarbību brīvprātīgā darba jomā, kuras mērķis būtu katastrofu novēršana;

10.  aicina īstenot dalībvalstu, ES kaimiņvalstu, kā arī jaunattīstības valstu sadarbību pārrobežu projektos, lai apmainītos ar paraugpraksi un izplatītu praktiskās zināšanas, izmantojot ES kaimiņattiecību politikas programmas un attīstības programmas;

11.  uzsver, ka atbalsta sniegšanā ir jāiekļauj nediskriminācijas princips; atzīmē, ka palīdzība sniedzama, pamatojoties uz vajadzībām, palīdzības saņēmējus nediskriminējot pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās piederības, mantiskā, dzimšanas vai cita stāvokļa dēļ;

12.  norāda, ka klimata pārmaiņu izraisītās un saasinātās vides problēmas ir pašreizējā piespiedu migrācijas pieauguma iemesls, un tāpēc vēlas īpaši uzsvērt aizvien izteiktāko sakarību starp patvēruma meklētājiem un teritorijām, kurās pasliktinās vides apstākļi; aicina uzlabot t.s. “klimata bēgļu” aizsardzību un izmitināšanu;

13.  uzsver, ka dabas katastrofas vislielāko slogu rada tieši reģioniem un vietējām kopienām, un ka ne to materiālie un personāla resursi, ne arī to zināšanas vai finanšu līdzekļi kopumā nav pietiekami, lai risinātu ar šīm katastrofām saistītās problēmas, izmantojot vienīgi valsts līmeņa un/vai reģionāla līmeņa pieeju, un ka šīm katastrofām ir nepieciešama efektīva Eiropas līmeņa un uz solidaritāti balstīta reakcija;

14.  norāda, cik svarīgi ir samazināt starp reģioniem un dalībvalstīm pastāvošās atšķirības iedzīvotāju un viņu īpašuma, tostarp kultūras mantojuma aizsardzības spēju ziņā, palīdzot to centienos uzlabot novēršanu, jo īpaši reģionos un dalībvalstīs, kuras sevišķi pakļautas katastrofu riskam; mudina īpašu uzmanību pievērst Eiropas visizolētākajiem, vismazāk apdzīvotajiem, kalnainajiem un pierobežas reģioniem, kā arī Eiropas reģioniem, kuros ir visnelabvēlīgākie ekonomiskie apstākļi;

15.  uzsver, ka ir jāatzīst un pienācīgi jāņem vērā dabiskās īpašības un ierobežojumi, kas raksturīgi izolētiem reģioniem, kalnainajiem reģioniem, reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu un kuros vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, nomaļiem un nošķirtiem reģioniem, salām, dabisku iemeslu dēļ mazāk attīstītiem reģioniem, kā arī reģioniem, kuros apvienojas vairāki riski; vērš uzmanību uz papildu grūtībām, ar ko saskaras minētie reģioni cīņā ar katastrofām; aicina pievērst īpašu uzmanību šiem reģioniem, izmantojot dažādos pieejamos finanšu instrumentus, un aicina padarīt elastīgākus nosacījumus Solidaritātes fonda līdzekļu piesaistīšanai attiecībā uz minētajām teritorijām;

16.  uzsver nepieciešamību pārskatīt Solidaritātes fonda regulu, pielāgojot atbilstības kritērijus katra reģiona un katras katastrofas īpašībām (ieskaitot tādas katastrofas, kas attīstās lēnām, piemēram sausums), īpašu uzmanību veltot ražošanas nozarēm, vismazāk aizsargātām teritorijām un skartajiem iedzīvotājiem, kā arī radot iespēju, lai fondu varētu mobilizēt elastīgāk un savlaicīgāk; uzskata, ka Eiropas Savienības Solidaritātes fonda regulas 4. pantā minētās atbilstošās darbības ir pārāk ierobežojošas; uzskata, ka, nosakot atbilstības sliekšņus, ir ļoti būtiski ņemt vērā reģionālo dimensiju, jo citādi reģioni, kuros notiek ļoti smagas katastrofas, var tikt izslēgti, ja netiktu sasniegts visai attiecīgajai dalībvalstij noteiktais slieksnis;

17.  pauž nepieciešamību izveidot piemērotu katastrofu novēršanas finanšu shēmu ar atbilstošiem finanšu resursiem katastrofu novēršanai un cīņai pret tām, kas nostiprinātu un saistītu jau esošos instrumentus, piemēram, kohēzijas, lauku attīstības un reģionālo politiku, Solidaritātes fondu, Septīto pamatprogrammu un Life+ programmas; šajā sakarībā uzskata, ka novēršanu vajadzētu ņemt vērā 2014.–2020. gada finanšu plānā; aicina Eiropas Komisiju izvērtēt iespēju ierosināt sistemātiskāku pieejamo resursu apvienošanu, lai stiprinātu novēršanas mehānismu efektivitāti visā ES;

18.  mudina Komisiju nodrošināt, lai, krīzei šobrīd radot spiedienu uz budžetu, netiktu samazināti pašreizējiem katastrofu novēršanas politikas virzieniem piešķirtie līdzekļi, un lai saskaņā ar pašlaik notiekošo budžeta pārskatīšanu tiktu rūpīgi izvērtētas katastrofu novēršanas jomā konstatētās nepilnības un pārbaudīts, vai visiem katastrofu veidiem ir pieejami attiecīgi instrumenti;

19.  norāda, ka kohēzijas politika ir būtisks instruments dabas katastrofu riska novēršanai; uzskata, ka dažādajiem fondiem un instrumentiem ir jāspēj darboties elastīgi un saskaņoti, lai uzlabotu šīs politikas darbību un efektivitāti; uzsver, ka riska novēršanai jābūt saskaņotai ar citiem politikas virzieniem katastrofu novēršanas jomā, lai tādējādi izvairītos no pasākumu sadrumstalotības, palielinātu to efektivitāti un pievienoto vērtību;

20.  atkārtoti apstiprina nepieciešamību pārbaudīt, vai ES līdzekļi ir izmantoti atbilstošā veidā, un panākt visu nelikumīgi izmantoto līdzekļu atmaksu;

21.  uzsver, ka atbildība par katastrofu novēršanu galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm un ka šajā jomā jāturpina ņemt vērā subsidiaritātes princips;

22.  aicina par zemes apsaimniekošanu atbildīgās dalībvalstis ieviest kritērijus un tiesību aktus, lai novērstu katastrofas teritorijās, ko apdraud plūdi un zemes nogruvumi, kā arī citi ģeoloģiskie riski, ņemot vērā problēmas, ko radījusi neapdomīga mežu izciršana, kā arī turpmāk novērst būvniecību šādās teritorijās;

23.  aicina dalībvalstis izvērtēt iespēju uzlabot katastrofu novēršanas integrāciju ES finanšu valsts darbības programmās, kā arī valstu, reģionālās un vietējās darbības programmās; uzskata, ka visām vides aizsardzībā iesaistītām sabiedriskām personām vajadzētu efektīvi piedalīties un līdzdarboties šajā procesā; mudina Komisiju atbalstīt nepieciešamību pārformulēt dalībvalstu izstrādātās darbības programmas šajā jomā; lai veiktu pieredzes apmaiņu, prasa Komisijai lūgt dalībvalstis sniegt ziņas par jau pieņemtajām darbības programmām saistībā ar dabas un cilvēku izraisītām katastrofām;

24.  uzskata, ka, sniedzot ES atbalstu dalībvalstīm, cita starpā galvenokārt jāatbalsta šādi novēršanas pasākumi:

   a) būvniecības drošības un zemes izmantošanas tiesību aktu izstrāde un pārskatīšana;
   b) tādi pasākumi, ar kuriem novērš risku nākotnē ‐ upju dabisko gultņu atjaunošana; upju baseinu, mitrāju un ar tiem saistīto ekosistēmu atjaunošana un aizsardzība; erozijas un nogulsnēšanās procesu uzraudzība ūdenstecēs; tiltu un ūdens cauruļvadu caurlaidspējas palielināšana; mežu attīrīšana un sakārtošana; meža atjaunošana un piekrastes aizsardzība;
   c) tādu apdzīvoto zonu, jo īpaši pilsētu, aizsardzība un reorganizācija, kuras sevišķi pakļautas noteiktiem katastrofu veidiem, turklāt iesaistot šajā procesā arī iedzīvotājus;
   d) esošās svarīgākās infrastruktūras uzturēšana un drošības kontrole, jo īpaši attiecībā uz dambjiem, degvielas vadiem, ceļu un dzelzceļa tiltiem, kā arī enerģijas piegādes, ūdensapgādes, kanalizācijas, sakaru un telekomunikāciju iekārtām;
   e) lauksaimnieciskās darbības turpināšana teritorijās, kurās samazinājies iedzīvotāju skaits un kuras pakļautas dabas katastrofu riskam, un cilvēku darbības atkārtotas uzsākšanas veicināšanu, izveidojot infrastruktūru, kas ļautu tiem, kuri dzīvo šādās teritorijās, tur arī palikt;

25.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis informatīvu kampaņu veicināšanā attiecībā uz novēršanu un paraugprakses īstenošanu, sniedzot plašai sabiedrībai attiecīgu atjauninātu informāciju un apmācību visiem iedzīvotājiem viegli pieejamos kanālos par visiem apzinātajiem riskiem un procedūrām, kas jāpieņem, saskaroties ar dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu situācijām; mudina iedzīvotāju apmācību sistēmās īpašu uzmanību pievērst jauniem cilvēkiem, sākot jau no skolas vecuma, kā arī lauku kopienām; saistībā ar sabiedrības informētības palielināšanu uzsver arī Eiropas vienotās neatliekamās palīdzības tālruņa līnijas numura 112 nozīmi un nepieciešamību uzlabot tā atpazīstamību;

26.  atgādina, ka ūdens bieži ir saistīts ar dabas katastrofām, izpaužoties ne tikai kā plūdi, kas bieži rodas nepienācīgas plānošanas rezultātā, vai sals, krusa un upju baseinu piesārņošana, bet arī kā ūdens resursu nepietiekamība, kas var radīt ievērojamas izmaiņas, piemēram, lielu platību pārtuksnešošanos Eiropas dienvidos un dienvidaustrumos;

27.  uzsver to, ka ilgstošs sausums aizvadītajos gados ir veicinājis meža ugunsgrēku skaita palielināšanos Eiropā, vienlaikus pastiprinot daudzu reģionu pārtuksnešošanos;

28.  ņemot vērā savstarpējo saikni starp sausumu, mežu ugunsgrēkiem un pārtuksnešošanos, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, kas būtu līdzīga direktīvai par plūdiem, lai veicinātu ES politikas pieņemšanu par ūdens trūkumu, sausumu un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

29.  atkārto aicinājumu Komisijai veicināt Eiropas sausuma un pārtuksnešošanās novērošanas centra darbības uzsākšanu, kas būtu atbildīgs par šo parādību pētījumiem, to seku mazināšanu un sausuma un pārtuksnešošanās ietekmes uzraudzību ar mērķi veicināt saprātīgu stratēģisku lēmumu pieņemšanu un labāku koordināciju starp dalībvalstīm; uzskata, ka jāņem vērā savstarpējā saikne starp sausumu, mežu ugunsgrēkiem, pārtuksnešošanos un pielāgošanos klimata pārmaiņām un ka būtu jānosaka nopietni un uz solidaritāti balstīti mērķi saistībā ar sausuma riska novēršanu un tā pārvaldības politiku;

30.  tā kā meži ir svarīgi kokmateriālu ieguvei, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, plūdu, lavīnu un erozijas novēršanai, gruntsūdeņu resursu pārvaldībai un oglekļa piesaistīšanai, visām dalībvalstīm vajadzētu pievērst uzmanību apdraudējumam, ko mežiem rada ugunsgrēki; tāpēc aicina Komisiju iesniegt un kopīgi ar dalībvalstīm īstenot tiesību aktu priekšlikumus un iniciatīvas mežu aizsardzības un ugunsgrēku novēršanas jomā; uzskata, ka apmežošanas un mežu atjaunošanas projektus vajadzētu atbalstīt, turklāt priekšroka būtu jādod dabīgajām sugām un jauktu koku mežiem, lai veicinātu gan bioloģisko daudzveidību un lielāku izturību pret ugunsgrēkiem, vētrām un slimībām, gan arī ilgtspējīgu koksnes atlieku biomasas vākšanu un izmantošanu, jo tas ir atjaunojams enerģijas avots; uzskata, ka saskaņā ar patiesas sadarbības principu šajā jomā jāveic regulāra datu vākšana, riska karšu sagatavošana un ugunsgrēka riska pārvaldības plānu sagatavošana, nepieciešamo un 27 dalībvalstīs pieejamo resursu noteikšana un koordinācija dažādos līmeņos;

31.  tā kā mežu dedzināšana, kas turklāt tiek veikta arvien biežāk, pēc būtības ir nodarījums pret vidi, aicina Komisiju izpētīt un ierosināt Padomei un Eiropas Parlamentam veidus, kā īstenot piespiedu pasākumus, ar kuriem izskaudīs nevērīgu apiešanos ar uguni un tīšu dedzināšanu;

32.  uzsver, ka novēršanu ir svarīgi izprast saistībā ar dažādām nozarēm, ietverot to attiecīgos nozaru politikas virzienos, lai sekmētu līdzsvarotu zemes izmantošanu un saskaņotu ekonomikas un sociālo attīstību, kas ir līdzsvarā ar dabu;

33.  atzīst, ka noteikti reģioni ir vairāk pakļauti riskam dažu nozaru politikas virzienu dēļ, ar kuriem tika mudināts pamest lauku apvidus un veicināta iedzīvotāju pārmērīga koncentrācija pilsētu teritorijās;

34.  uzskata, ka lauksaimniecību un mežsaimniecību apdraud gan klimatiskie apstākļi, piemēram, sausums, sals, ledus, krusa, meža ugunsgrēki, vētras, plūdi, spēcīgas lietusgāzes un negaisi; gan veselības apdraudējumi, piemēram, kaitēkļu uzbrukumi, dzīvnieku slimības, epidēmijas un sērgas, gan arī savvaļas dzīvnieku nodarītie un cilvēku darbības radītie kaitējumi, piemēram, klimata pārmaiņas, piesārņojums un skābie lieti, gan netīšs un tīšs ģenētiskais piesārņojums; gan zemes nogruvumi, ko rada ar pilsētplānošanu un teritoriālo plānošanu saistītās problēmas; gan ar tehnoloģijām un transportu saistīti draudi; gan arī kalnu teritoriju pārtuksnešošanās, meža ugunsgrēki, kas galvenokārt rodas nepietiekamas mežu apsaimniekošanas un noziedzīgu darbību rezultātā; gan arī upju piesārņojums, ko rada rūpniecības uzņēmumu ķīmiskie atkritumi, barības vielu ieplūde un cilvēku nolaidība mežos;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt lauksaimniecības paraugprakses ieviešanu, kas dažās dalībvalstīs ir ļāvusi uz pusi samazināt slāpekli saturošā mēslojuma nokļūšanu ūdeņos, turklāt nesamazinot ražību;

36.  piekrīt, ka dabas katastrofu efektīvas novēršanas svarīgs elements ir vides un sociālā ziņā līdzsvarota lauksaimniecības politika, kurā ņemta vērā nepieciešamība atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu un lauku attīstību dažādās valstīs un reģionos; iesaka efektīvi stiprināt stimulus darbavietu izveidei lauku vides un lauksaimniecības nozarēs, mudinot cilvēkus apmesties lauku teritorijās, jo tas ir galvenais faktors ekosistēmu saglabāšanā, cīņā pret lauku iedzīvotāju skaita pašreizējo samazināšanās tendenci, šo teritoriju novešanu nabadzībā un spiediena mazināšanā uz pilsētu teritorijām; turklāt uzsver nozīmi, kāda lauksaimniekiem ir kā lauku aizbildņiem un izsaka nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā ir nepietiekami daudz svarīgāko elementu, kas attiecas uz lauksaimniecības nozari;

37.  atbalsta Eiropas lauksaimniecības valsts apdrošināšanas sistēmas izveidi; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par kopīgu Eiropas valsts apdrošināšanas sistēmu, lai uzlabotu to jautājumu risināšanu, kas attiecas uz risku un lauksaimnieku ienākumu nestabilitāti saistībā ar dabas un cilvēku izraisītām katastrofām; uzsver, ka šai sistēmai ir jābūt vērienīgākai par pašreizējo modeli, lai novērstu to, ka ES pastāv daudz dažādu apdrošināšanas shēmu, radot ļoti lielas lauksaimnieku ienākumu atšķirības; uzskata, ka ir steidzami jānodrošina, lai visiem lauksaimniekiem visās dalībvalstīs būtu pieejama arī minimālā kompensāciju sistēma dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis agrovides piemaksu aprēķinā iekļaut papildu izmaksas, kas lauksaimniekiem rodas, veicot pasākumus ugunsgrēku novēršanai (piemēram, ugunsdrošības joslu uzturēšana, nokaltušo kokveida augu novākšana, augsnes apstrāde gar zemes gabalu malām u.c.), kā arī veicot nosusināšanas pasākumus (novadgrāvju un kanālu tīrīšana);

39.  uzsver, cik svarīgi ir pētīt pielāgošanās pasākumus laukos un pilsētās, ņemot vērā to, ka ārkārtēji laika apstākļi ir aizvien biežāka un nopietnāka parādība dažādos ģeogrāfiskajos apgabalos; uzskata, ka klimata pārmaiņu paredzamā negatīvā ietekme būs papildu ierobežojums lauksaimnieciskajai darbībai, pārtikas drošībai un pārtikas apgādes suverenitātei, un uzsver nepieciešamību risināt šo un citas problēmas saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un to negatīvās ietekmes mazināšanu;

40.  uzsver valstu īstenoto pētniecības un izstrādes pasākumu svarīgumu attiecībā uz katastrofu novēršanu un pārvaldību un aicina īstenot ciešāku koordināciju un sadarbību starp dažādu dalībvalstu pētniecības un izstrādes iestādēm, jo īpaši tajās valstīs, kuras saskaras ar līdzīgiem riskiem; mudina pilnveidot agrīnās brīdināšanas sistēmas dalībvalstīs un izveidot jaunas, kā arī stiprināt esošās saites starp dažādām agrīnās brīdināšanas sistēmām; iesaka Komisijai ņemt vērā šīs vajadzības un nodrošināt attiecīgu finansējumu;

41.  uzsver nepieciešamību sagatavot dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas no cilvēkresursu struktūras, labas prakses un riska apzināšanās viedokļa, lai tās spētu rīkoties katastrofu gadījumā;

42.  uzsver, ka ir svarīga visaptveroša datu un informācijas apkopošana saistībā ar katastrofu radītajiem riskiem un izmaksām un šīs informācijas apmaiņa ES mērogā, lai veiktu salīdzinošus pētījumus un noteiktu katastrofu iespējamo pārrobežu ietekmi, tādējādi dalībvalstīm dodot iespēju apkopot informāciju par to civilās aizsardzības spējām un medicīnas resursiem, un uzsver, ka nav jāveido jaunas, bet jāizmanto un jāattīsta jau pastāvošas struktūras, piemēram, Monitoringa un informācijas centrs (MIC);

43.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl arvien nav veikusi pētījumu par apdraudējuma un riska kartēšanas praksi dalībvalstīs, kā paredzēts tās 2009. gada 23. februāra paziņojumā “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”; mudina Komisiju izpildīt šo apņemšanos 2010. gada pirmajā pusē;

44.  uzskata, ka ES mērogā jāizveido kopēja metodoloģija un jānosaka minimālās prasības apdraudējuma un riska kartēšanai;

45.  uzsver, cik būtiski ir sagatavot standartus, lai analizētu un izteiktu katastrofu sociālekonomisko ietekmi uz kopienām;

46.  iesaka ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas pārskatīšanā vispusīgāk ņemt vērā katastrofu novēršanas jautājumus, jo īpaši saistībā ar novērtēšanu, saziņu un informēšanu par riskiem;

47.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) COM(2009)0082.
(2) SEC(2009)0202.
(3) SEC(2007)1721.
(4) OV C 224 E, 19.8.2010., 1. lpp.
(5) OV C 187 E, 24.7.2008., 55. lpp.
(6) OV C 305 E, 14.12.2006., 240. lpp.
(7) OV C 272 E, 13.11.2003., 471. lpp.
(8) OV C 33 E, 9.2.2006., 599. lpp.
(9) OV C 92 E, 20.4.2006., 414. lpp.
(10) OV C 193 E, 17.8.2006., 322. lpp.
(11) OV C 297 E, 7.12.2006., 363. lpp.
(12) OV C 297 E, 7.12.2006., 369. lpp.
(13) OV C 297 E, 7.12.2006., 375. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0065.
(15) OV C 297 E, 7.12.2006., 331. lpp.
(16) 10128/08.
(17) 10633/1/06.
(18) OV L 71, 10.3.2007., 9. lpp.
(19) OV L 10, 14.1.1997., 13. lpp.
(20) OV L 288, 6.11.2007., 27. lpp.
(21) OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.
(22) A/CONF.206/6.
(23) Šis ir nepilnīgs dabas un cilvēka izraisīto katastrofu saraksts; tāpēc šajā sarakstā var iekļaut arī citus dabas un cilvēka izraisīto katastrofu veidus, kuri šajā ziņojumā nav pieminēti.


Nabadzības mazināšana un darba vietu izveide jaunattīstības valstīs ‐turpmākā rīcība
PDF 408kWORD 106k
Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūcija par nabadzības mazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs ‐ turpmākie pasākumi (2009/2171(INI))
P7_TA(2010)0327A7-0192/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemti kritēriji nabadzības izskaušanai,

–  ņemot vērā saistības attiecībā uz palīdzības apjomu, palīdzību Subsahāras Āfrikai un palīdzības kvalitāti, ko noteica G8 valstu vadītāji Glenīglas augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gadā,

–  ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un 2008. gada 2.–4. septembrī Akrā notikušā augsta līmeņa foruma secinājumus par minētās deklarācijas turpmākajiem pasākumiem,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka” (COM(2006)0087),

–  ņemot vērā ANO ziņojumu “No jauna domājot par nabadzību ‐ 2010. gada ziņojums par sociālo stāvokli pasaulē”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra ikgadējos ziņojumus par Tūkstošgades deklarācijas īstenošanu,

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss”(1), ko parakstīja 2005. gada 20. decembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu attīstības sadarbībai (“Attīstības sadarbības instruments”(DCI))(2),

–  ņemot vērā Āfrikas valstu un valdību vadītāju 2001. gada 27. aprīļa Abudžas deklarāciju par HIV/AIDS, tuberkulozi un citām saistītām infekciju slimībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē(3),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 21. jūnija secinājumus “Nodarbinātības veicināšana ar ES attīstības sadarbības palīdzību”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienības loma cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs”(COM(2001)0252),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Izglītība un apmācība nabadzības samazināšanas nolūkā jaunattīstības valstīs” (COM(2002)0116),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2009. gada 3. decembrī pieņemto rezolūciju par globālo pārvaldību un starptautisko iestāžu reformu,

–  ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Pasaules nodarbinātības paktu, ko vienprātīgi pieņēma 2009. gada 19. jūnijā Starptautiskajā darba konferencē,

–  ņemot vērā 2009. gada decembrī publicēto SDO ziņojumu “2009. gada darba pasaules ziņojums: globālā darba krīze un vēl”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par TAM līgumiem(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs(5),

–  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(6),

–  ņemot vērā 2009. gada 12. marta rezolūciju par pieeju EK sniegtajam atbalstam veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai Subsahāras Āfrikā(7),

–  ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas pašreizējās reformas,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0192/2010),

A.  tā kā liela un ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme stabilā un uzņēmējdarbībai labvēlīgā vidē palīdz veidot labklājību un darbavietas un tādēļ ir visdrošākais un ilgtspējīgākais nabadzības problēmas risinājums;

B.  tā kā droša, no korupcijas brīva tiesiska vide ir būtiska uzņēmējdarbības attīstībā;

C.  tā kā ES15 dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2015. gadam oficiālā attīstības palīdzībai tērēt 0,7 % no NKI; tā kā pašreizējie ODA līmeņi ir apmēram 0,4 %;

D.  tā kā nabadzības mazināšana un politikas saskaņotība attīstības jomā šobrīd ir ES līgumā noteikti pienākumi;

E.  tā kā vajadzētu atbalstīt jaunattīstības valstu centienus pašām radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, ko paredz rūpniecības attīstības stratēģija, kurai jāatbilst ilgtspējīgas attīstības un jo īpaši vides aizsardzības prasībām;

F.  tā kā gan ES palīdzības sniedzēji, gan jaunattīstības valstu valdības nespēj sasniegt veselības un izglītības jomā noteiktos izdevumu rādītājus;

G.  tā kā jaunattīstības valstīs steidzami vajadzīgs kvalificēts medicīnas personāls; tā kā kvalificēta medicīnas personāla trūkums rūpnieciski attīstītajās valstīs ir viens no faktoriem, kas vēl vairāk pasliktina nestabilo veselības aprūpes sistēmu jaunattīstības valstīs, un tā kā vairāku iemeslu dēļ daudzi veselības un citās nozarēs kvalificēti darbinieki neatgriežas mājās, lai dotu ieguldījumu savu kopienu attīstībā;

H.  tā kā nesenā pārtikas cenu krīze parādīja pieaugošo lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku nozīmi nabadzīgās valstīs;

I.  tā kā 90 % no ES iedzīvotājiem atbalsta sadarbību attīstības jomā, kaut arī ekonomikas lejupslīde var mazināt šo atbalstu;

J.  tā kā G20 valstis ir apsolījušas likvidēt “nodokļu paradīzes”;

K.  tā kā līdzekļu apjoms, ko rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīga kapitāla aizplūšana no jaunattīstības valstīm, ir vairākas reizes lielāks nekā attīstības palīdzības apjoms;

L.  tā kā ar naudas pārvedumiem jaunattīstības valstīs ieplūst vairāk kapitāla nekā ar ODA;

M.  tā kā 2,7 miljardiem cilvēku pašlaik nav pieejami kredīti;

N.  tā kā, lai mazinātu nabadzību, ir ne tikai jāveicina nodarbinātība, bet arī jāveido kvalitatīvas darbavietas;

O.  tā kā nabadzīgākās valstis ir ļoti nepietiekami pārstāvētas starptautiskās iestādēs un pasaules forumos;

P.  tā kā sociālās aizsardzības sistēmas ir izrādījušās esam spēcīgs nabadzības mazināšanas un sociālās kohēzijas instruments un tā kā lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju nav pienācīgas sociālās aizsardzības,

Jaunattīstības valstu uzdevumi
Ekonomikā

1.  mudina jaunattīstības valstu valdības dažādot savu ekonomiku, attīstot ražošanas nozari, un izvairīties no pārmērīga birokrātiskā sloga uzņēmumiem, jo īpaši MVU, kas ir nodarbinātības un izaugsmes galvenie veicinātāji;

2.  aicina visas jaunattīstības valstis pieteikties SDO programmai pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un ANO Sociālās aizsardzības iniciatīvai, lai nodrošinātu apmierinošus darba standartus, augsta līmeņa visaptverošu sociālo aizsardzību arī visnabadzīgākajiem un sociāli atstumtākajiem cilvēkiem un patiesu sociālo dialogu, jo īpaši attiecībā uz programmu saistībā ar spēcīgu nodarbinātības veicināšanu;

3.  uzsver, cik svarīgi ir parakstīt un īstenot dažādās SDO konvencijas par starptautiskiem darba standartiem, un iesaka īstenot SDO rezolūcijas “Atgūšanās no krīzes ‐ Pasaules nodarbinātības pakts” nosacījumus;

4.  prasa bez izņēmumiem īstenot tiesības uz brīvību no piespiedu darba un jo īpaši no bērnu darba, jo bez izglītības bērni ir nolemti dzīvei nabadzībā;

5.  prasa īpašu uzmanību pievērst bērnu darba apkarošanai, radot darba vietas pieaugušajiem un ļaujot bērniem iegūt piemērotu izglītību;

6.  prasa, lai valdības par prioritāru noteiktu rīcību, kas ļauj apmierināt sociālās pamatvajadzības un sekmēt bērnu un krīzes vissmagāk skarto neaizsargāto sieviešu, kā arī riska grupas jauniešu, nekvalificētu, migrējošu un mazapmaksāta darba veicēju, laukstrādnieku un invalīdu aizsardzību;

7.  atgādina, ka maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, jo īpaši lauksaimniecības nozarē, ir vajadzīgs atbilstošs finansējums, lai saglabātu pašreizējās darba vietas un radītu jaunas darba vietas; mudina jaunattīstības valstis veicināt uzkrājumu un kredītu pieejamību ar mikrokredītu, mikroapdrošināšanas un inovatīvu kredītiestāžu starpniecību, piemēram, lauku pasta nodaļām vai m-bankām;

8.  aicina ES atzīt sociālās ekonomikas (piemēram, kooperatīvu) ieguldījumu darba vietu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības radīšanā jaunattīstības valstīs un iekļaut sociālo ekonomiku ES attīstības programmās un sadarbības stratēģijās;

9.  aicina jaunattīstības valstis vairāk piešķirt zemes īpašumtiesības maznodrošinātajiem un bezpajumtniekiem, piemēram, piešķirot “būdu pilsētiņu” nelikumīgajiem iemītniekiem tiesības uz zemi, uz kuras viņi dzīvo;

10.  mudina jaunattīstības valstis maksimāli dažādot savu ekonomiku, lai tās vairs nebūtu atkarīgas no ārkārtīgi ierobežota skaita produktu, jo īpaši lauksaimniecības produktu, eksporta;

11.  atgādina jaunattīstības valstīm, ka ir jāievēro vietējās tradīcijas attiecībā uz kopīgu zemes izmantošanu lauksaimniecībā, lai šādi veicinātu un attīstītu pašreizējās mazās zemnieku saimniecības;

12.  aicina jaunattīstības valstis, izstrādājot valstu stratēģijas dokumentus un nacionālās indikatīvās programmas, uzskatīt attīstību par prioritāti lauksaimniecības nozarē un nodrošinātības ar pārtiku jomā;

13.  atgādina, ka pārvaldība ietilpst “taisnīgas valsts” jēdzienā, un tā ir valsts, kas nodrošina demokrātiju un pilsoņu tiesības; taisnīga valsts nodrošina tādu galveno funkciju izpildi kā, piemēram, tiesu pieejamība, veselības aprūpe, izglītība un pārvaldība, un vienlaikus veicina un aizsargā indivīda tiesības un pamatbrīvības;

Par pilsonību un pārvaldību

14.  aicina visas jaunattīstības valstis steidzami parakstīt ANO konvenciju pret korupciju un efektīvi īstenot tās noteikumus, kā arī mudina ES dalībvalstis un ES uzņēmumus ņemt vērā šo ANO konvenciju;

15.  uzskata, ka ES dalībvalstīm ir jākļūst par paraugu jaunattīstības valstīm attiecībā uz budžeta disciplīnu, nodokļu iekasēšanu un labu pārvaldību;

16.  uzskata, ka korupcija būtu jānovērš arī privātajā sektorā, kā arī jāuzlabo starptautiskā sadarbība, izmantojot, piemēram, informācijas apmaiņu un līdzekļu atgūšanas programmas;

17.  aicina visas jaunattīstības valstis veidot neatkarīgus parlamentus, kas spēj efektīvi strādāt, veicinot demokrātiju, brīvi īstenojot tiesību aktus un pildot budžeta veidošanas un uzraudzības funkcijas; tajā pašā laikā vērš uzmanību uz to, cik ļoti svarīga ir neatkarīgi strādājoša un pareizi izveidota tiesu sistēma;

18.  mudina jaunattīstības valstu valdības palielināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanu sabiedriskās kārtības izveidē un uzraudzībā;

19.  uzsver, ka sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma ekonomikas attīstībā un ar viņu palīdzību var stiprināt sociālo kohēziju, tādēļ būtu jāsekmē atbilstīgu pārstāvības organizāciju izveide un konsolidācija;

20.  prasa bez izņēmumiem īstenot arodbiedrību biedrošanās brīvību un tiesības uz sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, lai nodrošinātu, uzlabotu un saglabātu pienācīgus darba apstākļus;

21.  vēlas pārliecināt visas valstis, kuras ir ieviesušas tiesību aktus, ar ko ierobežo pilsoniskās sabiedrības organizāciju brīvību, tos atcelt;

22.  prasa cīņā pret nabadzību balstīties uz pamatprincipu par tiesībām uz nediskriminējošu attieksmi, proti, ievērot tiesības uz darbu un vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no dzimuma, etniskās izcelsmes, vecuma, invaliditātes vai seksuālās orientācijas;

23.  prasa būtiski nostiprināt sieviešu tiesisko un sociālo stāvokli, lai nepieļautu diskrimināciju un lietderīgi izmantotu sieviešu iespējamo ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā;

24.  atbalsta jaunattīstības valstu centienus stiprināt un padziļināt reģionālo integrāciju ar brīvās tirdzniecības zonu, reģionālo ekonomisko kopienu, reģionālās attīstības banku u. c. starpniecību;

Kopīgie uzdevumi

25.  atkārtoti uzsver aicinājumu jaunattīstības valstu budžetos un ES attīstības palīdzības budžetā vismaz 20 % no izdevumiem piešķirt veselībai un pamatizglītībai;

26.  prasa pārdomāt privatizācijas politikas virzienus, jo īpaši saistībā ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, ūdeni, sanitāriju un vispārējiem pakalpojumiem, un pārskatīt jaunattīstības valstu pārvaldības sociālo lomu, tai skaitā valsts uzņēmumu kā darba devēju un sociālo pakalpojumu sniedzēju lomu;

27.  vērš uzmanību uz sociālās aizsardzības sistēmu nozīmīgo lomu, kā norādīts SDO Pasaules nodarbinātības paktā un Apvienoto Nāciju Sociālās aizsardzības iniciatīvā; tādēļ aicina uzsvērt sociālās aizsardzības sistēmu lomu, lai novērstu pieaugošo nabadzību un cīnītos pret sociālajām problēmām, palīdzot stabilizēt ekonomiku un saglabāt un veicināt nodarbinātību;

28.  prasa nodrošināt ikvienam brīvu un pilnīgu piekļuvi izglītības sistēmām, t. i., pamatizglītībai un augstākajai izglītībai, kā arī arodizglītībai, lai vietējie iedzīvotāji varētu kļūt par kvalificētiem darba ņēmējiem;

29.  uzstāj, ka gan palīdzības sniedzējiem, gan jaunattīstības valstīm ir jāpilda savi pienākumi, lai līdz 2015. gadam sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus;

30.  atbalsta pasākumus, piemēram, algu subsīdijas un darba un apmācības iespējas, ar ko mudina vietējos zinātniekus, kā arī citus kvalificētos darba ņēmējus palikt un strādāt savās kopienās un ar ko stiprina ikvienam pieejamas medicīnas pakalpojumu sistēmas;

31.  atbalsta jaunu darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs;

32.  atbalsta pasākumus, ar ko veic ieguldījumus sabiedrisko pakalpojumu jomā un attīstīta to kopumā, lai radītu darba vietas un stiprinātu valsts spējas, iespējas un sociālo kohēziju, kā norādīts ANO ziņojumā “No jauna domājot par nabadzību”;

33.  aicina pievērst vairāk uzmanības praktiskai veselības aprūpei un uzlabot iedzīvotāju informētību par ieguvumiem, ko sniedz ārstēšanās, piemēram, izplatīt asins analīžu iekārtas un apmācīt vietējos iedzīvotājus tās lietot;

34.  uzsver, ka cilvēkresursu attīstība ir nepieciešama visās attīstības stratēģijās un tai ir būtiska nozīme darba vietu izveidē; aicina ES un jaunattīstības valstis izvērtēt nodarbinātības vajadzības un darba tirgu, veikt prognozes un apzināt galvenās problēmas saistībā ar arodapmācības pielāgošanu darba tirgus vajadzībām;

35.  uzskata, ka visās attīstības stratēģijās īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātākajām un sociāli atstumtākajām sabiedrības grupām, jo īpaši sievietēm, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem;

36.  uzskata, ka obligāti ir jāapmierina pamatvajadzības, un tādēļ īpašu prioritāti piešķir pasākumiem, kas paredzēti nodrošinātības ar pārtiku un dzeramā ūdens pieejamības veicināšanai;

37.  uzsver bērnu darba problēmu un atzīst, ka tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem vispārējās pamatizglītības nodrošināšanai un nabadzības samazināšanai un tas kavē šo bērnu veselīgu audzināšanu un nepieciešamo izglītošanu; tādēļ prasa veicināt izglītības palīdzības un bērnu darba politikas koordināciju un saskaņošanu starp aģentūrām, stiprinot pašreizējos mehānismus, tostarp Pasaules darba grupu bērnu darba un izglītības jautājumos; visbeidzot aicina starptautisko sabiedrību, visas attiecīgās valstis un ES apņemties darīt visu iespējamo, lai, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus, nekavējoties izskaustu bērnu darbu;

38.  norāda, cik svarīga valstu ekonomikas veiksmīgā attīstībā ir dzimumu līdztiesība, un tādēļ prasa īstenot lielākus centienus, lai arī ekonomikā nodrošinātu dzimumu līdztiesību;

39.  uzstāj, lai palīdzības sniedzēji un partnervalstis nodrošinātu, ka lauksaimniecībai, jo īpaši mazām saimniecībām un videi nekaitīgiem maziem un vidējiem lauksaimniecības uzņēmumiem, attīstības programmā pievērstu lielāku uzmanību;

40.  uzsver, ka zemnieku sīksaimniecības, kuras balstās uz decentralizētu, ekoloģisku un ilgspējīgu ražošanu, sekmē jaunu darba vietu radīšanu un ilgtspējīgu attīstību, jo tās nodarbina vairāk cilvēku uz vienu hektāru nekā lielās saimniecības, kur lauksaimnieku un lauku saimniecību darbinieku tēriņi lauku produktiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību, nozarēs ar intensīvu nodarbinātību ir proporcionāli lielāki;

41.  prasa efektīvāk atbalstīt darba vietu un nodarbinātības izveidi, koordinējot nodarbinātības un makroekonomikas politiku un ņemot vērā to, ka makroekonomikas politikai nevajadzētu aprobežoties tikai ar inflācijas, tirdzniecības un budžeta deficīta kontroli, bet tajā uzmanība būtu jāvelta arī reāli saražoto produktu, peļņas un nodarbinātības stabilitātei;

42.  atbalsta ieguldījumus “zaļajās” darba vietās un videi nekaitīgā ražošanā, piemēram, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes sistēmu izveidē nabadzīgajās valstīs, tostarp saules enerģijas sistēmu izveidē vietējo kopienu vajadzībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgus enerģijas avotus un vienlaikus radītu darba vietas vides aizsardzības nodrošināšanai;

43.  prasa nodrošināt lielāku vienlīdzību un iespējas prasmju pilnveidošanā un kvalitatīvas apmācības un izglītības pieejamībā; prasa uzlabot kredītu (tostarp mikrofinansējuma) pieejamību, lai sekmētu jaunu darba vietu izveidi;

44.  gaida lielāku sadarbību starp Parlamentu un reģionālajiem parlamentiem jaunattīstības valstīs;

45.  uzsver, ka ir svarīgi sekmēt no IKP atšķirīgu alternatīvu rādītāju izveidi, lai novērtētu sociālo progresu jaunattīstības valstīs, jo īpaši ņemot vērā Joseph Stiglitz vadītās Saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanas komisijas ierosinājumus;

46.  prasa katrā valstī un reģionā reaģēt uz globālo ekonomikas krīzi, iekļaujot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) politikas instrumentā “Pasaules nodarbinātības pakts” minētos pasākumus, kas sekmētu ieguldījumus nozarēs ar intensīvu nodarbinātību un videi saudzīgās nozarēs, kā arī sociālās aizsardzības sistēmās;

Palīdzības sniedzēju uzdevumi
Atbalsts

47.  mudina visas bagātās valstis, jo īpaši ES valstis, pildīt savus solījumus par izdevumiem attiecībā uz atbalsta sniegšanu, t. i., līdz 2015. gadam tam izmantot vismaz 0,7 % no NKI;

48.  prasa dalībvalstīm izstrādāt vienotu nabadzības definīciju, lai noteiktu attiecīgās darba jomas un ES attīstības palīdzības saņēmējus;

49.  uzskata, ka politikas saskaņotība var dot labus rezultātus attiecībā uz darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs; tādēļ prasa mainīt ES ārpolitiku, jo tā tieši ietekmē jaunattīstības valstu ekonomiku, un prasa to izstrādāt tā, lai tiktu apmierinātas jaunattīstības valstu ilgtspējīgās vajadzības nolūkā cīnīties pret nabadzību, nodrošināt pienācīgus ienākumus un iztiku, kā arī ievērot galvenās cilvēktiesības, tostarp sociālās un mantiskās tiesības, kā arī nodrošināt vides aizsardzību;

50.  aicina piešķirt ievērojamu papildu finansējumu, lai novērstu klimata pārmaiņu un pasaules ekonomikas krīzes sekas jaunattīstības valstīs;

51.  prasa, lai attīstības politikas pamatā būtu tādi aspekti kā pamatizglītība un sabiedrības veselība, un uzstāj, ka pašreizējā situācija nav iemesls tam, lai šajās nozarēs samazinātu valsts izdevumus un starptautisko palīdzību;

52.  aicina ES ievērot saistības attiecībā uz atbalstu tirdzniecībai;

53.  uzsver, ka ES ir jāpārskata subsīdiju politika, jo īpaši lauksaimniecības nozarē, un tam jānotiek saskaņā ar ES mazo un vidējo lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām, lai nodrošinātu godīgas tirdzniecības apstākļus jaunattīstības valstīm;

54.  vēlreiz lūdz visus palīdzības sniedzējus precīzāk ievērot atbalsta efektivitātes programmu, jo īpaši attiecībā uz palīdzības sniedzēju darbību koordināciju un atbildību;

55.  uzstāj, lai Komisija pārliecinātos, ka kopējās zivsaimniecības politikas pašreizējo reformu ārējā dimensija tiek saskaņota ar ES attīstības politiku, jo tās abas ir tieši saistītas ar jaunattīstības valstu iedzīvotāju iztikas nodrošināšanu;

56.  uzsver, ka zivsaimniecības nozarei daudzās valstīs ir būtiska nozīme attiecībā uz nodarbinātību un nodrošinātību ar pārtiku, un tādēļ visām jaunattīstības valstīm vajadzētu būt tiesīgām saņemt šai nozarei paredzēto ES atbalstu, lai tās neatkarīgi no zvejniecības pieejamības nolīgumiem ar Eiropas Savienību varētu attīstīt ilgtspējīgu zivsaimniecības nozari, veikt pētniecību un pārbaudes, kā arī novērst nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

57.  uzsver, ka ES atbalsts zivsaimniecības nozarei trešās valstīs ir paredzēts šo valstu ostu aprīkošanai ar atbilstošu infrastruktūru, lai veicinātu vietējo zivju lomu izkraušanu un apstrādi, šādi radot jaunas darba vietas; aicina Komisiju uzraudzīt un pārliecināties, vai šie mērķi tiek sasniegti, un aicina sniegt finansiālu un tehnisku atbalstu, lai uzlabotu trešo valstu spējas uzraudzīt zvejas darbības to ūdeņos un aizturēt kuģus, kas izdarījuši pārkāpumus;

58. uzstāj, lai ES vienkāršotu savu palīdzības sistēmu un ar to saistītās procedūras;

59.  prasa veicināt attīstības politikas saskaņotību starp Komisiju un ES dalībvalstīm, lai nepieļautu politikas pasākumu dažādības negatīvu ietekmi uz TAM sasniegšanu;

60.  tā kā attīstības politikas saskaņotība tagad ir Līgumā noteikta prasība, paredz, ka ES politika tādās jomās kā lauksaimniecība, tirdzniecība, migrācija un zivsaimniecība nekādi neietekmēs attīstības centienus; plāno stingrāk uzraudzīt, kā ES pilda savas saistības;

61.  aicina palīdzības sniedzējus apdomīgi ieguldīt savu pilsoņu izglītības attīstībā;

62.  mudina līdzekļu devējas valstis izmantot šo krīzi, lai turpinātu pētīt pašreizējās iespējas, kā rast papildu un novatoriskus attīstības finansēšanas avotus, un lai noteiktu jaunas iespējas, kas ļautu jaunattīstības valstīm dažādot to ienākumu avotus un īstenot efektīvas, konkrētas un funkcionālas izdevumu programmas;

63.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt ilgtspējīgus uzņēmumus, kas veido pienācīgas darba vietas, kā īpašu attīstības sadarbības jomu saskaņā ar 2005. gada Eiropas Konsensu attīstības jomā, un veicināt tās integrāciju tradicionālākās attīstības sadarbības jomās, piemēram, infrastruktūrā, lauku attīstībā, pārvaldībā un atbalstā tirdzniecībai;

Jauni finansējuma avoti

64.  mudina G20 valstis pildīt solījumus izskaust “nodokļu paradīzes”, lai pastiprinātu finanšu tirgu uzraudzību un ieviestu nodokļu informācijas apmaiņu; turklāt G20 valstīm būtu jāuzdod Starptautiskajai grāmatvedības standartu padomei pieņemt jaunu standartu, kas paredz, ka katra valsts iesniedz ziņojumu;

65.  aicina G20 un ES valstis veikt pasākumus, lai naudas pārvedumu veikšana būtu lētāka un vienkāršāka;

66.  aicina, lai Komisija un dalībvalstis saskaņā ar SDO Pasaules nodarbinātības paktu palielinātu valsts finansiālo atbalstu maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kā arī lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, tai skaitā neformālajā nozarē, lai cīnītos pret nabadzību un bezdarbu;

Veiktspējas palielināšana un globāla pārvaldība

67.  mudina ES sniegt atbalstu veiktspējas palielināšanai jomās, kurās partnervalstu ekonomika gūst tiešu labumu un rada darba vietas, t. i., attīstot ražošanas jaudu, veidojot efektīvas nodokļu sistēmas, cīnoties pret korupciju, stiprinot iestādes un pilsonisko sabiedrību, veicinot pieeju mikrokredītiem un citiem finanšu avotiem utt.;

68.  prasa, lai visos ES politikas virzienos, kas ietekmē darba vietu radīšanu un nabadzības mazināšanu, galvenā uzmanība būtu pievērsta pasākumiem, kuri valdībām, pilsoniskajai sabiedrībai, uzņēmumiem, fondiem un vietējām kopienām izvirzītu pienākumu līdz 2015. gadam sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

69.  aicina ES sniegt palīdzību arī sociālās aizsardzības sistēmu izveidē jaunattīstības valstīs, jo tās ir svarīgs un efektīvs veids, kā mazināt nabadzību;

70.  prasa par prioritātēm noteikt izglītību, turpmāko palīdzību skolu absolventiem, profesionālo izglītību, izglītību tehnoloģiju jomā, prasmju apgūšanu, mūžizglītību, piekļuvi finansējumam, kvalitatīvu mācību kursu izveidi, kas ļautu uzlabot šo kursu dalībnieku nākotnes perspektīvas, kā arī veselību, drošību un atbalstu uzņēmējdarbības iniciatīvas shēmām, kas paredzētas galvenokārt mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem ilgtspējīga darbaspēka veicināšanai, tādējādi jo īpaši pievēršoties jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem un pārvietotiem cilvēkiem, kā arī sievietēm un citām atstumtām sabiedrības grupām;

71.  uzskata, ka, izstrādājot tirdzniecības nolīgumus ar jaunattīstības valstīm, ES vajadzētu ņemt vērā cilvēktiesību un pārvaldes kritērijus un nevajadzētu baidīties piemērot sodus, ja valstis neievēro pārvaldes jomā noteiktās saistības; atgādina, ka savstarpējās atbilstības kritēriji attiecas gan uz Eiropas Attīstības fondu (EAF), gan uz attīstības sadarbības instrumentu (DCI);

72.  prasa ES rūpīgi uzraudzīt Kotonū Konvencijā noteiktās savstarpējās atbilstības ievērošanu;

73.  uzsver, ka gan Eiropas Attīstības fondam (EAF), gan attīstības sadarbības instrumentam (DCI) jāatbilst vienādiem savstarpējās atbilstības kritērijiem;

74.  aicina Komisiju veicināt, ka atbilstošā veidā un savlaicīgi tiek uzraudzīta to Eiropas uzņēmumu ražošanas ķēdes darbība, kuri strādā ārvalstīs, lai šādi pārbaudītu, vai ir novērsts bērnu darbs un vai tiek ievēroti SDO konvencijās noteiktie darba standarti, un lai veicinātu piekļuvi izglītībai, kas ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību;

75.  mudina veidot uzticamu sadarbības tīklu, lai nodrošinātu ciešas attiecības starp galvenajām valsts un nevalstiskajām iestādēm un organizācijām, kuru darbības mērķis ir mazināt nabadzību visās jaunattīstības valstīs, kā arī lai nodrošinātu viedokļu un ES palīdzības jomā gūtās pieredzes apmaiņu attiecībā uz ES palīdzības definēšanu, īstenošanu un uzraudzību;

76.  atbalsta datu bāzu izveidi valstu un ES līmenī, lai apkopotu un salīdzinātu pamatdatus par nabadzību jaunattīstības valstīs, šādi veicinot un pastiprinot centienus nabadzības mazināšanā;

77.  uzsver nepieciešamību stiprināt pašreizējo koordināciju starp starptautiskajām un reģionālajām organizācijām papildus tehniskā atbalsta sniegšanai nolūkā īstenot un uzraudzīt ES Rīcības plānu nabadzības mazināšanai;

78.  atzīmē, ka ir jāizveido “konsultatīvās grupas” īpašos jautājumos, šādi konkrētā un uzticamā veidā sniedzot tehnisku atbalstu, lai varētu īstenot mērķus, kas noteikti ES Rīcības plānā nabadzības mazināšanai jaunattīstības valstīs;

79.  pieļauj budžeta atbalsta izmantošanu tikai tad, ja ir drošas garantijas, ka finansējums nonāks līdz paredzētajam mērķim un atbildīs sākotnējam nolūkam, un ja saņēmēji ievēro cilvēktiesības un demokrātiskas pārvaldes kritērijus; gaida efektīvāku budžeta atbalsta novērtējumu, lai analizētu, vai paredzētais mērķis ir sasniegts un vai saņēmēju valstu valdības ievēro iepriekš minētos kritērijus; aicina Komisiju izveidot uz informācijas tehnoloģijām balstītu rezultātu pārskatu Eiropas Parlamenta uzraudzībā, lai novērtētu Kopienas palīdzības efektivitāti nabadzības mazināšanas, izglītības un darba vietu radīšanas jomā, nodrošinot, ka šā rezultātu pārskata pamatā ir atbilstība paredzētajiem finanšu rādītājiem un mērķiem;

80.  aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam saskaņotu un uzticamu priekšlikumu par ES pēcvēlēšanu politiku, kurā tiktu ievērota attiecīgas valsts iedzīvotāju brīvā izvēle, un pauž bažas, ka saskaņotas pēcvēlēšanu politikas trūkums pašreizējā situācijā kaitē ES Vēlēšanu novērošanas misijas uzticamībai;

81.  atbalsta jaunattīstības valstu demokrātiskāku pārstāvību starptautiskajās iestādēs;

82.  aicina starptautiskās finanšu iestādes pārskatīt savu kredītpolitiku, lai atbalstītu jaunattīstības valstu demokrātiskas un ilgtspējīgas attīstības izvēli;

83.  aicina ES un G-20 grupas valstis veikt konkrētus pasākumus, lai izskaustu “nodokļu paradīžu” ļaunprātīgu izmantošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu no jaunattīstības valstīm un veicināt šo resursu ieguldīšanu jaunattīstības valstīs;

84.  prasa noslēgt jaunu un saistošu globālu finanšu nolīgumu, saskaņā ar kuru starptautiskiem uzņēmumiem būtu automātiski jāsniedz informācija par katrā valstī gūto peļņu un samaksātajiem nodokļiem;

85.  aicina ES atbalstīt ANO Sociālās aizsardzības iniciatīvu, lai jaunattīstības valstīs paplašinātu vai ieviestu ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas, nodrošinot lielāku saskaņotību ārējo attiecību politikas jomā un izstrādājot paziņojumu par sociālo aizsardzību attīstības sadarbības jomā, kā tas ierosināts Padomes secinājumos par nodarbinātības veicināšanu, izmantojot ES attīstības sadarbību;

Izglītība

86.  piekrīt Komisijai, ka nodarbinātība ir vislabākais veids, kā izvairīties no nabadzības un sociālās atstumtības; uzskata, ka izglītības trūkuma novēršana jaunattīstības valstīs ir viena no visefektīvākajām stratēģijām nabadzības un bezdarba apburtā loka pārraušanai;

87.  atzinīgi vērtē operatīvo iniciatīvu “Izglītība visiem” un Komisijas atbalstu tai kopumā; mudina Komisiju noskaidrot, kādus līdzekļus un kādā nolūkā šī iniciatīva šobrīd piedāvā attiecīgajām valstīm, jo īpaši šādās jomās:

   aprūpe un apmācība agrīnā bērnībā,
   obligāta bezmaksas pamatizglītība visiem,
   apmācība un sadzīves prasmes jauniešiem un pieaugušajiem,
   pieaugušo analfabētisma novēršana,
   dzimumu līdztiesība,
   izglītības kvalitāte;

88.  mudina ES ieviest palīdzības programmas vecākiem dažādās jomās, kurās nabadzības dēļ viņiem trūkst zināšanu par bērnu audzināšanu, lai bērniem jaunattīstības valstīs nodrošinātu patiesas iespējas;

89.  atzīmē, ka garīgās un fiziskās veselības kvalitāte nav saistīta tikai ar izglītību, apmācību un jaunajām informācijas tehnoloģijām, bet arī ar piekļuvi dzeramajam ūdenim, pārtikai un zālēm, un tādēļ visaptverošos palīdzības projektos lielāka uzmanība būtu jāpievērš bezmaksas mācību materiālu, bezmaksas pusdienu, bezmaksas skolu autobusu un bezmaksas eksāmenu nodrošināšanai; uzskata, ka ir īpaši svarīgi aicināt nodrošināt saikni starp ES finansētiem skolām paredzētiem projektiem un pārtikas un veselības programmām jaunattīstības valstīs;

90.  aicina ES pastiprināt centienus, lai noteiktu nozares, kurās jaunattīstības valstīm konkurences ziņā ir priekšrocības, šādi nodrošinot, ka viena no ES attīstības palīdzības galvenajām prioritātēm ir garantēt ar darbu saistītas stažēšanās iespējas šajās nozarēs;

91.  aicina ES dot vairāk izglītības iespēju jaunattīstības valstu studentiem, vienlaikus mudinot viņus atgriezties mājās pēc studiju beigšanas, lai labumu no šīs izglītības gūtu viņu kopienas;

Piekļuve tirgum

92.  norāda, ka jaunattīstības valstis ir informētas par to, ka to produktiem ir jākonkurē atklātā tirgū, lai gan attiecībā uz attīstītajām valstīm šis princips bieži vien netiek ievērots;

93.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu pieeju, saskaņā ar kuru tiktu ievēroti brīvā tirgus pamatprincipi un garantēts savstarpīgums tirdzniecības jomā;

94.  uzsver, ka daudzām jaunattīstības valstīm, jo īpaši attiecībā uz lauksaimniecības nozari, ir raksturīga pašnodrošinājuma tautsaimniecība un tā bieži vien ir vienīgais ienākumu un iztikas avots;

o
o   o

95.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un SDO.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2) OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.
(3) OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.
(4) OV C 117 E, 6.5.2010., 15. lpp.
(5) OV C 293 E, 2.12.2006., 316. lpp.
(6) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(7) OV C 87 E, 1.4.2010., 162. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika