Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido Eiropas Savienības rīcību attiecībā uz Eiropas mantojuma zīmi (COM(2010)0076 – C7-0071/2010 – 2010/0044(COD))

P7_TA(2010)0486 A7-0311/2010

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0076),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 167. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0071/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, ko saskaņā ar Protokolu (Nr. 2) par subsidiaritātes un samērīguma principa piemērošanu iesniedzis Francijas Senāts, apgalvojot, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 9. jūnija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7–0311/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  aicina Komisiju šo priekšlikumu iesniegt Parlamentam vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un valstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 16. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2011/ES, ar ko izveido Eiropas Savienības rīcību attiecībā uz Eiropas mantojuma zīmi

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 167. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(2),

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas dalībvalstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir vērsts uz to, lai ciešāk vienotu Eiropas iedzīvotājus, un konkrēti ar LESD 167. pantu Eiropas Savienībai uzticēts uzdevums veicināt dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības un vienlaikus pievēršot uzmanību kopīgajam kultūras mantojumam. Turklāt LESD 167. panta 2. punktā noteikts, ka saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienībai ir jāveicina zināšanu uzlabošana un popularizēšana par Eiropas tautu kultūru un vēsturi.

(2)  Labākas zināšanas un izpratne, īpaši jauniešu vidū, par kopīgo, tomēr atšķirīgo mantojumu palīdzētu stiprināt viņu piederības izjūtu Eiropas Savienībai un izvērstu kultūru dialogu. Tādēļ ir svarīgi veicināt kultūras mantojuma pieejamību un uzsvērt tā Eiropas dimensiju.

(3)  Ar LESD ir izveidota arī Savienības pilsonība, kas papildina attiecīgo dalībvalstu pilsonību un ir būtisks elements Eiropas integrācijas procesa stiprināšanā un nodrošināšanā. Lai iedzīvotāji pilnībā atbalstītu Eiropas integrāciju, lielāks uzsvars jāliek uz kopīgajām vērtībām, vēsturi un kultūru kā galvenajiem faktoriem līdzdalībai tādā sabiedrībā, kas dibināta uz brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas, kultūru un valodu daudzveidības, iecietības un solidaritātes principiem.

(4)  Valdību shēmu “Eiropas mantojuma zīme” 2006. gada aprīlī Granadā uzsāka vairākas dalībvalstis un Šveice.

(5)  Eiropas Savienības Padome 2008. gada 20. novembrī pieņēma secinājumus(4) ar mērķi pārveidot valdību Eiropas mantojuma zīmi par Eiropas Savienības rīcību, uzaicinot Komisiju iesniegt atbilstošu priekšlikumu Eiropas Savienības Eiropas mantojuma zīmes izveidei un aprakstīt projekta īstenošanai vajadzīgās praktiskās procedūras.

(6)  Komisijas veiktajā sabiedriskajā apspriešanā un ietekmes novērtējumā apstiprinājās viedoklis, ka valdību Eiropas mantojuma zīme bijusi vērtīga iniciatīva, taču rīcība ir jāpilnveido, lai tā pilnībā īstenotu savu potenciālu, turklāt apstiprinājās, ka Eiropas Savienības iesaistīšanās radītu uzskatāmu pievienoto vērtību Eiropas mantojuma zīmei un palīdzētu uzlabot iniciatīvas kvalitāti.

(7)  Īstenojot pasākumus saistībā ar Eiropas mantojuma zīmi, būtu jāizmanto līdz šim gūtā starpvaldību iniciatīvas pieredze.

(8)  Eiropas mantojuma zīmei jātiecas papildināt, nevis dublēt iniciatīvas, piemēram, UNESCO “Pasaules mantojuma sarakstu”, UNESCO “Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvo sarakstu” un Eiropas Padomes “Eiropas kultūras ceļus”. Jaunās Eiropas mantojuma zīmes pievienotās vērtības pamatā jābūt ieguldījumam, ko Eiropas vēsturē un kultūrā, tostarp Savienības veidošanā, devuši atlasītie objekti, uzskatāmi izglītojošā dimensijā piesaistot cilvēku, īpaši jauniešu, interesi, savukārt objektiem būtu jāveido savstarpējas sadarbības tīkli, lai dalītos pieredzē un ar labāko praksi. Iniciatīvā lielākā uzmanība jāvērš uz to, lai veicinātu objektu pieejamību un popularizētu tos, tādējādi sekmējot vēstures un kultūras mantojuma kopēju izmantošanu visā Savienības teritorijā, kā arī uz sniegto paskaidrojumu un piedāvāto pasākumu kvalitāti, nevis objektu saglabāšanu, jo tā būtu jānodrošina jau esošām aizsardzības sistēmām.

(9)  Papildus tam, lai stiprinātu ES iedzīvotāju piederības izjūtu Eiropas Savienībai un veicinātu kultūru dialogu, Savienības rīcībai saistībā ar Eiropas mantojuma zīmi jāsniedz ieguldījums arī, lai celtu kultūras mantojuma vērtību un savdabību, palielinātu mantojuma nozīmi reģionu ekonomika un ilgtspējīgā attīstībā, īpaši ar kultūras tūrisma starpniecību, lai veidotu sinerģijas starp kultūras mantojumu un mūsdienu jaunradi un radošumu, visā Eiropā sekmētu dalīšanos pieredzē un labākajā praksē, un plašākā kontekstā atbalstītu demokrātijas vērtības un cilvēktiesības, kas ir Eiropas integrācijas pamatā.

(10)  Šie mērķi pilnībā atbilst mērķiem, kas izvirzīti Eiropas darba kārtībā kultūrai, tostarp kultūras daudzveidības un kultūru dialoga, un kultūras kā jaunrades katalizatora veicināšana(5).

(11)  Ļoti svarīgi, lai jauno Eiropas mantojuma zīmi piešķirtu, pamatojoties uz kopīgiem, skaidriem un caurredzamiem kritērijiem un procedūrām.

(12)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējām priekšatlasē izvirzīt objektus, kuriem Eiropas mantojuma zīme jau piešķirta, īstenojot starpvaldību iniciatīvu. Šādi objekti būtu jānovērtē, balstoties uz jauniem kritērijiem un procedūrām.

(13)  Turpmākos Eiropas mantojuma zīmes novērtējumos var apsvērt iniciatīvas paplašināšanas iespēju, iekļaujot trešās valstis, kas piedalās Kultūras programmā.

(14)  Eiropas mantojuma zīmes administratīvajai pārvaldībai vajadzētu būt vienkāršai un elastīgai, ievērojot subsidiaritātes principu.

(15)  Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka Eiropas mantojuma zīmei vajadzīgi jauni, kopīgi, skaidri un caurredzami kritēriji un procedūras, kā arī labāka koordinācija starp dalībvalstīm, šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, un Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar iepriekš minētajā pantā paredzēto proporcionalitātes principu šis lēmums paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Priekšmets

Ar šo lēmumu izveido Eiropas Savienības rīcību “Eiropas mantojuma zīme”.

2. pants

Definīcija

Šajā lēmumā “objekti” ir pieminekļi, dabas, zemūdens, arheoloģiskie, industriālie un pilsētvides objekti, kultūras ainavas, piemiņas vietas, kultūras preces un priekšmeti, ar kādu vietu saistīts nemateriāls mantojums, tostarp mūsdienu mantojums.

3. pants

Mērķi

1.  Rīcības vispārīgie mērķi ir sekmēt šādus procesus:

2.  Tālab, uzskatot turpmāk minētās darbības par starpposma mērķiem, ar rīcības starpniecību mēģina:

–   uzsvērt simbolisko vērtību un palielināt savdabību objektiem, kuriem ir bijusi nozīmīga loma Eiropas vēsturē un kultūrā un/vai Savienības izveidē;

3.  Ar objektiem konkrētu mērķu veidā cenšas:

4. pants

Līdzdalība

Rīcībā var iesaistīties Savienības dalībvalstis. Līdzdalība ir brīvprātīga.

5. pants

Papildināmība ar citām iniciatīvām

Komisija un dalībvalstis nodrošina, ka Eiropas mantojuma zīme papildina, nevis dublē citas iniciatīvas kultūras mantojuma jomā, tostarp UNESCO “Pasaules mantojuma sarakstu”, UNESCO “Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvo sarakstu” un Eiropas Padomes “Eiropas kultūras ceļus”.

6. pants

Iespēja izmantot rīcību

Uz Eiropas mantojuma zīmi ir tiesīgi kandidēt objekti, kas definēti 2. pantā.

7. pants

Kritēriji

Eiropas mantojuma zīmi piešķir, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

(1)  Objektiem, kas pretendē uz Eiropas mantojuma zīmi, piemīt simboliska Eiropas nozīmes vērtība un bijusi būtiska loma Eiropas vēsturē un kultūrā un/vai Savienības veidošanā. Tāpēc attiecībā uz tiem ir iespējams pamatot:

(2)  Attiecībā uz objektiem, kas pretendē uz Eiropas mantojuma zīmi, iesniedz projektu, kura īstenošana jāuzsāk ne vēlāk kā līdz tā gada beigām, kad tiek piešķirta zīme, un kurā iekļauj šādus elementus:

Mākslas un kultūras procesu (piemēram, pasākumus, festivālus, radošos namus), kas sekmē Eiropas kultūras darbinieku, mākslinieku un krājuma mobilitāti, rosina kultūru dialogu un palīdz veidot saikni starp mantojumu un mūsdienu jaunradi un radošumu, organizēšana ir atbalstāma, ja tas iespējams, ņemot vērā objekta specifiku.

(3)  Kandidāti uz zīmi iesniedz vadības plānu, kurā tie apņemas īstenot šādus elementus:

8. pants

Eiropas neatkarīgo ekspertu žūrija

1.  Eiropas neatkarīgo ekspertu žūriju (turpmāk “Eiropas žūrija”) izveido, lai tā veiktu atlasi un pārraudzības procedūras Eiropas līmenī. Tā nodrošina, lai kritērijus piemērotu vienādi visās iesaistītajās dalībvalstīs.

2.  Eiropas žūrijā ir 13 locekļi. Četrus locekļus izvirza Eiropas Parlaments, četrus – Padome, četrus – Komisija un vienu – Reģionu komiteja saskaņā ar attiecīgajām procedūrām. Eiropas žūrijas locekļi izrauga priekšsēdētāju.

3.  Eiropas žūrijas locekļi ir neatkarīgi eksperti. Šiem ekspertiem ir ievērojama pieredze un zināšanas ▌jomās, kas saistītas ar Eiropas mantojuma zīmes mērķiem. Iestādes, kas izvirza ekspertu kandidātus, iespēju robežās mēģina nodrošināt to attiecīgo zināšanu jomu papildināmības principu un proporcionālu pārstāvību no ģeogrāfiskā viedokļa.

4.  Eiropas žūrijas locekļus ieceļ uz trim gadiem. Atkāpjoties no iepriekšminētā, pirmajā gadā, kad spēkā ir šis lēmums, Komisija izvirza četrus ekspertus uz vienu gadu, Eiropas Parlaments izvirza četrus ekspertus un Reģionu komiteja vienu ekspertu uz diviem gadiem, savukārt Padome izvirza četrus ekspertus uz trim gadiem.

5.  Eiropas žūrijas locekļi deklarē ikvienu interešu konfliktu vai iespējamo interešu konfliktu attiecībā uz kādu konkrētu objektu. Ja šāda deklarācija tiek sniegta vai ja šāds interešu konflikts kļūst zināms, ▌žūrijas loceklis nepiedalās minētā objekta vai citu objektu vērtēšanā, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī.

6.  Visus Eiropas žūrijas ziņojumus, ieteikumus un paziņojumus publisko.

9. pants

Pieteikuma veidlapa

▌Komisija izveido vienotu pieteikuma veidlapu, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kas noteikti 7. pantā, un to izmanto attiecībā uz visiem objektiem, kas pretendē uz zīmes piešķiršanu. Atlasē ņems vērā tikai tos pieteikumus, kas iesniegti, izmantojot oficiālo pieteikuma veidlapu.

10. pants

Priekšatlase valsts līmenī

1.  Dalībvalstis ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām varas iestādēm atbild par Eiropas mantojuma zīmes kandidātobjektu priekšatlasi.

2.  Katra dalībvalsts drīkst priekšatlasē izvirzīt ne vairāk kā divus objektus reizi divos gados saskaņā ar pielikumā iekļauto kalendāru. ▌

3.  Katra dalībvalsts izveido savas kandidātobjektu priekšatlases procedūras un kalendāru, ievērojot subsidiaritātes principu un nodrošinot, lai administratīvie pasākumi būtu pēc iespējas vienkārši un elastīgi. Dalībvalstis informē Komisiju par priekšatlases rezultātiem vēlākais priekšatlases procedūras gada 1. martā.

4.  Priekšatlase notiek saskaņā ar 7. pantā izklāstītajiem kritērijiem, un tajā izmanto 9. pantā minēto pieteikuma veidlapu.

5.  Komisija publicē priekšatlasē izvēlēto objektu pilnu sarakstu un informē par to Eiropas Parlamentu, Padomi un Reģionu komiteju.

11. pants

Galīgā atlase Savienības līmenī

1.  Komisija atbild par Eiropas mantojuma zīmes kandidātobjektu galīgo atlasi, un to veic Eiropas žūrija.

2.  Eiropas žūrija izvērtē priekšatlasē izvirzīto objektu pieteikumus un atlasa vismaz vienu objektu no katras dalībvalsts. Vajadzības gadījumā var pieprasīt papildu informāciju un apmeklēt objektus.

3.  Galīgā atlase notiek saskaņā ar 7. pantā izklāstītajiem kritērijiem, un tajā izmanto 9. pantā minēto pieteikuma veidlapu.

4.  Eiropas žūrija sniedz ziņojumu par priekšatlasē izvirzītajiem objektiem vēlākais priekšatlases procedūras gada 15. decembrī. Šajā ziņojumā iekļauj ieteikumu par Eiropas mantojuma zīmes piešķiršanu un pamatojumu attiecībā uz tiem objektiem, kas netika iekļauti galīgajā sarakstā.

5.  Kandidāti, kas netika iekļauti galīgajā sarakstā, var nākamajos gados iesniegt jaunu pieteikumu priekšatlasei valsts līmenī.

12. pants

Starptautiski objekti

1.  Šajā lēmumā “starptautiski objekti” ir šādi objekti:

2.  Starptautisku objektu pieteikumos ievēro to pašu procedūru, ko piemēro citiem objektiem. Tos iepriekš atlasa visas iesaistītās dalībvalstis, izvēloties maksimāli to divus objektus, kā noteikts 10. pantā. Attiecībā uz starptautiskiem objektiem viens no tiem tiek izvēlēts kā koordinējošais objekts, kas veidos vienoto kontaktpunktu ar Komisiju. Saistībā ar koordinējošo objektu laikus tiek sniegta informācija par starptautisko kandidātobjektu visām dalībvalstīm, nodrošinot, ka tiek iesaistīti visi attiecīgie objekti visā Savienībā.Visi objekti, kas veido starptautisko objektu, atbilst 7. pantā noteiktajiem kritērijiem un attiecība uz tiem tiek aizpildīts 9. pantā minētais pieteikums.

Īpaši jāapspriež starptautiski objekti, kuri veicina Eiropas pārrobežu mantojuma būtības izplatīšanu un kuriem ir materiāla vai nemateriāla simboliska nozīme.

3.  Ja starptautisks objekts atbilst visiem 7. pantā izklāstītajiem kritērijiem, tam dod priekšroku galīgajā atlasē.

4.  Ja kāds no objektiem, kas veido starptautisku objektu, vairs neatbilst 7. pantā noteiktajiem kritērijiem vai pieteikumā norādītajām saistībām, piemēro 15. pantā noteikto procedūru.

13. pants

Izvirzīšana

1.  Komisija oficiāli izvirza objektus, kuriem piešķir Eiropas mantojuma zīmi nākamajā gadā pēc atlases procedūras, pienācīgi ņemot vērā Eiropas žūrijas ieteikumu. Komisija informē Eiropas Parlamentu, Padomi un Reģionu komiteju par pieņemtajiem lēmumiem.

2.  Eiropas mantojuma zīmi objektiem piešķir ▌uz neierobežotu laiku, ievērojot 14. un 15. pantā izklāstītos nosacījumus un atkarībā no tā, vai rīcība turpinās.

3.  Eiropas mantojuma zīmes piešķiršana nav saistīta ar pienākumiem pilsētplānošanā, juridiskajā jomā, ne arī ainavas veidošanā, mobilitātes vai arhitektūras ziņā. Piemērojami ir vienīgi vietējie noteikumi.

14. pants

Pārraudzība

1.  Katru objektu, kam piešķirta Eiropas mantojuma zīme, regulāri pārrauga, lai nodrošinātu, ka tas joprojām atbilst 7. pantā noteiktajiem kritērijiem un tiek ievērotas visas pieteikumā paredzētās saistības.

2.  Dalībvalstis atbild par to teritorijā esošo objektu pārraudzību. Dalībvalstis ievāc visu vajadzīgo informāciju un katru ceturto gadu sagatavo detalizētu ziņojumu saskaņā ar pielikumā iekļauto kalendāru.

3.  Ziņojumu nosūta Komisijai un iesniedz izskatīšanai Eiropas žūrijā vēlākais pārraudzības procedūras gada 1. martā.

4.  Eiropas žūrija sniedz ziņojumu par situāciju attiecīgās dalībvalsts objektos, kas saņēmuši zīmi, vēlākais pārraudzības procedūras gada 15. decembrī, un vajadzības gadījumā ziņojumā iekļauj ieteikumus, kas jāņem vēra nākamajā pārraudzības periodā.

5.  Komisija pēc apspriešanās ar Eiropas žūriju nosaka kopīgus rādītājus, lai dalībvalstis varētu nodrošināt saskaņotu pieeju pārraudzības procedūrai.

15. pants

Zīmes anulēšana

1.  Ja Eiropas žūrija konstatē, ka konkrēts objekts vairs neatbilst 7. pantā noteiktajiem kritērijiem vai ka tas vairs neievēro visas pieteikumā paredzētās saistības, tā ar Komisijas starpniecību sāk sarunas ar attiecīgo dalībvalsti ar mērķi veikt vajadzīgos objekta pielāgojumus.

2.  Ja vajadzīgie objekta pielāgojumi nav veikti 18 mēnešus pēc pārrunu sākuma, Eiropas žūrija informē Komisiju. Paziņojumā iekļauj pamatojumu, kā arī ieteikumu stāvokļa uzlabošanai.

3.  Ja ieteikumi nav īstenoti pēc atkārtota 18 mēnešu laikposma, Eiropas žūrija sniedz ieteikumu anulēt attiecīgajam objektam piešķirto Eiropas mantojuma zīmi.

4.  Galīgo lēmumu par Eiropas mantojuma zīmes anulēšanu pieņem Komisija, pienācīgi ņemot vērā Eiropas žūrijas ieteikumu. Komisija par to informē Eiropas Parlamentu, Padomi un Reģionu komiteju.

5.  Eiropas žūrijas paziņojumus un ieteikumus publisko.

6.  Jebkurā laikā var izvēlēties atteikties no objektiem piešķirtās Eiropas mantojuma zīmes. Šādā gadījumā to paziņo attiecīgajai dalībvalstij, kas savukārt informē Komisiju. Komisija pieņem lēmumu par Eiropas mantojuma zīmes anulēšanu un par to informē Eiropas Parlamentu, Padomi un Reģionu komiteju.

16. pants

Praktiskie pasākumi

1.  Komisija īsteno Savienības rīcību “Eiropas mantojuma zīme”. Konkrēti tā:

2.  Komisija atbild par saziņu saistībā ar Eiropas mantojuma zīmi un par tās atpazīstamību Eiropas Savienības līmenī, īpaši izveidojot un uzturot konkrētu tīmekļa vietni un jaunu logo, veicinot objekta savdabību un pievilcību Eiropas mērogā, piemēram, izmantojot iespējas, ko sniedz jaunās tehnoloģijas un digitālie un interaktīvie līdzekļi, un veidojot sinerģijas ar citām Eiropas iniciatīvām. Visi 8. panta 6. punktā, 10. panta 5. punktā un 15. panta 5. punktā minētās Eiropas žūrijas paziņojumi un ieteikumi tiek publiskoti šajā tīmekļa vietnē.

3.  Komisija sekmē sadarbības tīklu veidošanu starp objektiem, kas saņēmušu zīmi.

4.  Eiropas žūrijas izmaksas un 2. un 3. punktā minētās darbības sedz ar finanšu līdzekļiem, kas paredzēti 18. pantā.

17. pants

Novērtējums

1.  Komisija nodrošina Eiropas mantojuma zīmes rīcības ārēju un neatkarīgu novērtējumu. Šādu novērtējumu veic katru sesto gadu saskaņā ar pielikumā iekļauto kalendāru, un tajā izskata visus elementus, tostarp rīcības īstenošanai izmantoto procedūru efektivitāti, objektu skaitu, ģeogrāfiskās robežas un rīcības ietekmi, kā to iespējams uzlabot un to, vai Eiropas mantojuma zīmes rīcība būtu jāturpina.

2.  Komisija sešu mēnešu laikā pēc novērtējuma pabeigšanas sniedz ziņojumu par šo novērtējumu Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā pievienojot tam attiecīgus priekšlikumus.

▌

18. pants

Finanšu noteikumi

1.  Šīs rīcības īstenošanai laikposmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim paredzētais finansējums ir EUR 1 350 000.

2.  Gada apropriācijas piešķir budžeta lēmējinstitūcija atbilstīgi daudzgadu finanšu shēmai.

19. pants

Stāšanās spēkā

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

PIELIKUMS

KALENDĀRS

Eiropas mantojuma zīmes kalendārs

(1) OV C 267, 1.10.2010., 52. lpp. (2) OV C 267, 1.10.2010., 52. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra nostāja. (4) OV C 319, 13.12.2008., 11. lpp. (5) COM(2007)0242.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra normatīvā rezolūcija par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju, ar ko nosaka noteikumus Šveices Konfederācijas līdzdalībai programmā “Jaunatne darbībā” un rīcības programmā mūžizglītības jomā (2007-2013) (12818/2010 – C7-0277/2010 – 2010/0231(NLE))

P7_TA(2010)0487 A7-0334/2010

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12818/2010),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju, ar ko paredz noteikumus Šveices Konfederācijas līdzdalībai programmā “Jaunatne darbībā” un rīcības programmā mūžizglītības jomā (2007–2013) (13104/2009),

–  ņemot vērā Padomes lūgumu dot piekrišanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. panta 4. punktu, 166. panta 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0277/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ieteikumu (A7-0334/2010),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices Konfederācijai.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka normas un vispārīgos principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu (COM(2010)0083 – C7-0073/2010 – 2010/0051(COD))

P7_TA(2010)0488 A7-0355/2010

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0083),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 291. panta 3. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C7-0073/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2010. gada 1. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0355/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  Apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai.

3.  Pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcjiai.

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 16. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 182/2011.)

Pielikums

EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS DEKLARĀCIJA

Šās regulas 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāpieņem īstenošanas akta projekts, ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu. Šis noteikums neizslēdz to, ka Komisija – kā tas ir tagad – var ļoti īpašos gadījumos ņemt vērā jaunos apstākļus pēc balsošanas un nolemt nepieņemt īstenošanas akta projektu, iepriekš par to pienācīgi informējot komiteju un likumdevēju.

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA

Komisija uzsāk visu spēkā esošo tiesību aktu, kuri pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā netika pielāgoti regulatīvai kontroles procedūrai, izskatīšanu, lai novērtētu, vai šie akti jāpielāgo deleģēto aktu režīmam, kas noteikts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu. Komisija pēc iespējās ātrāk, un ne vēlāk kā orientējošā grafikā, kas pievienots šai deklarācijai, minētajos datumos sniegs atbilstošus priekšlikumus.

Kamēr notiek šie saskaņošanas mēģinājumi, Komisija regulāri informēs Eiropas Parlamentu par tiem īstenošanas pasākumu projektiem saistībā ar šiem aktiem, kam nākotnē jākļūst par deleģētiem aktiem.

Attiecībā uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuros pašlaik iekļautas atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru, Komisija pārskatīs katra akta, kuru paredzēts pārveidot, noteikumus, kas saistīti ar šo procedūru, lai noteiktā laikā tos pielāgotu saskaņā ar līgumā noteiktajiem kritērijiem. Turklāt Eiropas Parlamentam un Padomei būs tiesības norādīt pamata tiesību aktus, kurus tās uzskata par svarīgiem un kurus jāpielāgo prioritārā kārtā.

Komisija līdz 2012. gada beigām novērtēs šā procesa rezultātus, lai noteiktu cik daudzi tiesību akti, kuros iekļautas atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru, paliek spēkā. Komisija sagatavos piemērotus likumdošanas priekšlikumus, lai pabeigtu pielāgošanu. Komisijas vispārējais mērķis ir, lai līdz septītā Parlamenta sasaukuma beigām visi noteikumi, kas attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru, tiktu izslēgti no visiem tiesību aktiem.

Komisija atzīmē, ka tā nesen uzsākusi izpēti, kas nodrošinās pilnīgu un objektīvu pārskatu par visiem ES tirdzniecības aizsardzības politikas un prakses aspektiem, ieskaitot pašreizējās tirdzniecības aizsardzības instrumenta shēmas darbības, metožu, lietošanas un efektivitātes novērtēšanu tirdzniecības politikas mērķu sasniegšanas kontekstā, pašreizējo un iespējamo Eiropas Savienības politikas lēmumu (piemēram, Savienības interešu novērtējums, mazāka nodokļa noteikums, nodokļu iekasēšanas sistēma) efektivitātes novērtēšanu salīdzinājumā ar dažu tirdzniecības partneru pieņemtajiem politikas lēmumiem un antidempinga un antisubsidēšanas pamatregulu izskatīšanu, ņemot vērā ES institūciju administratīvo praksi, Eiropas savienības Tiesas spriedumus un PTO Strīdu izšķiršanas padomes ieteikumus un lēmumus.

Komisija, ņemot vērā izpētes rezultātus un Dohas Attīstības programmas pārrunu attīstības gaitu, gatavojas izpētīt kā un vai turpmāk atjaunināt un modernizēt ES tirdzniecības aizsardzības instrumentus.

Komisija arī atgādina par nesenajām iniciatīvām, ko tā uzņēmusies, lai uzlabotu tirdzniecības aizsardzības instrumentu (piemēram, uzklausīšanas amatpersonas iecelšana) darbības pārredzamību, un par tās sadarbību ar dalībvalstīm, lai noskaidrotu tirdzniecības aizsardzības prakses pamatprincipus. Komisija šim darbam piešķir lielu nozīmi un, konsultējoties ar dalībvalstīm, centīsies identificēt citas iniciatīvas, kuras varētu uzņemties šajā sakarā.

Saskaņā ar komitoloģijas noteikumiem, kas balstīti uz Padomes Lēmumu 1999/468/EK, ja Kopējās lauksaimniecības politikas vadības komiteja sniegusi nelabvēlīgu atzinumu, Komisijai jāiesniedz attiecīgo pasākumu projekts Padomei, kas mēneša laikā var pieņemt atšķirīgu lēmumu. Taču Komisijai nav liegts rīkoties ‐ tai ir tiesības izvēlēties, vai ieviest pasākumu, vai novilcināt tā piemērošanu. Tādēļ Komisija var veikt pasākumu, ja tā uzskata, ka tā piemērošanas pārtraukšana varētu radīt, piemēram, neatgriezeniskas negatīvas sekas tirgū. Kad vēlāk Padome pieņem atšķirīgu lēmumu, Komisijas īstenotais pasākums, protams, kļūst lieks. Tādējādi ar pašreizējiem noteikumiem Komisijai piešķirts instruments, kas, kaut vai ar pagaidu kārtā pieņemta pasākuma palīdzību, ļauj aizsargāt visas Savienības kopējās intereses.

Šīs regulas 7. panta mērķis ir saglabāt šo pieeju jaunajos komitoloģijas režīmos, taču, nosakot, ka to var izmantot tikai īpašos gadījumos, un uz skaidri definētu un ierobežojošu kritēriju pamata. Tā ļautu Komisijai pieņemt pasākumu projektu, neskatoties uz pārbaudes komitejas nelabvēlīgu atzinumu gadījumā, ja tā “nepieņemšana obligātajā termiņā radītu būtiskus tirgus traucējumus (..) vai apdraudētu Savienības finanšu intereses.” Noteikums attiecas uz gadījumiem, kad nav iespējams gaidīt atkārtotu komitejas balsojumu par to pašu vai citu pasākumu projektu, jo pa šo laiku tirgū rastos nopietni traucējumi, piemēram, tirgus dalībnieku spekulatīvo darbību dēļ. Lai nodrošinātu Savienības spēju rīkoties, tā dalībvalstīm un Komisijai, nodrošinot vajadzīgo informāciju, dos iespēju vēlreiz apspriest pasākumu projektu, lai tiktu pieņemti lēmumi, tādējādi izvairoties no spekulācijām, kas radītu negatīvas sekas tirgū un budžetā.

Šādas situācijas varētu rasties kopējās lauksaimniecības politikas ikdienas vadības sakarā (piemēram, nosakot eksporta kompensācijas, licenču pārvaldība, īpaša drošības klauzula), kad lēmumi bieži jāpieņem ātri un tie var radīt ievērojamas ekonomiskas sekas tirgū, kas ietekmētu lauksaimniekus un tirgus dalībniekus un arī Savienības budžetu.

Gadījumos, kad Eiropas Parlaments un Padome dara Komisijai zināmu savu viedokli par to, ka īstenošanas akta projekts pārsniedz īstenošanas pilnvaras, kas noteiktas pamataktā, Komisija nekavējoties pārskatīs īstenošanas akta projektu, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes paustās nostājas.

Komisija rīkosies pienācīgi ņemot vērā jautājuma steidzamību.

Pirms lēmuma pieņemšanas par to, vai īstenošanas akta projekts tiks pieņemts, grozīts vai atcelts, Komisija informēs Eiropas Parlamentu un Padomi par paredzēto rīcību un rīcības iemesliem.

Pielikums

Pielikums Komisijas paziņojumam

(1) Grozījumu apmērs ir atkarīgs no rezultātiem, kas gūti 2010. gada decembra sanāksmē ar dalībvalstīm. Šī regula tika pieņemta, ievērojot koplēmuma procedūru. (2) Šis tiesību akts ir daļa no tiesību aktu kopuma, kurā inter alia ietilpst priekšlikums tiesību aktam par ES dzīvnieku veselību un priekšlikums pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli. (3) Šis tiesību akts ir gan ĢD SANCO, gan ĢD AGRI kompetencē. (4) ES Dzīvnieku labturības tiesību akta pārskatīšana (precīzs grafiks vēl nav izstrādāts) ‐ saistīta ar Eiropas Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par dzīvnieku labturības rīcības plāna laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam izvērtēšanu (2009/2202(INI)), kurā Komisiju aicināja pārveidot visus šos tiesību aktus vispārējā horizontālā instrumentā. (5) Šis ir viens no ES tiesību aktiem par augu veselību, kuri pašlaik tiek pārskatīti. (6) Saistīts ar ES tiesību aktu par augu veselību pašreizējo pārskatīšanu ‐ šobrīd vēl nav izlemts, vai pārskatīšana izpaudīsies tikai kā pielāgošana. (7) Politiskās sarežģītības dēļ datumu nav iespējams norādīt precīzi. (8) Šī regula bija iekļauta sākotnējā sarakstā kļūdaini, jo jau pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās uz to attiecās koplēmuma procedūra un to pielāgoja regulatīvajai kontroles procedūrai. (9) * Tiks atcelta ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009, nav nepieciešamas konkrētas izmaiņas. (10) Pašlaik tiek juridiski izvērtēts, vai uz šīm regulām attiecas LESD 290. un 291. pants. (11) Pašlaik tiek izvērtēts, vai ir izpildīti LESD 290. panta noteikumi. (12) Padomes Lēmums ar ko Kopienas vārdā ir noslēgts Kioto protokols, tas netiks pārskatīts vai grozīts. Tajā bija paredzēts, ka jāpieņem tikai viens īstenošanas pasākums ‐ nākamajā rindā minētais Lēmums 2006/944/EK.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (2010/2202(INI))

P7_TA(2010)0489 A7-0339/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 11. ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē laikposmā no 2008. gada jūlija līdz 2009. gada decembrim,

–  ņemot vērā Lisabonas līguma 6. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus saistītos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu,

–  ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par cilvēktiesībām un tām pievienotos fakultatīvos protokolus(1),

–  ņemot vērā reģionālos cilvēktiesību instrumentus, jo īpaši Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, Hartai par sieviešu tiesībām Āfrikā pievienoto fakultatīvo protokolu, Amerikas Cilvēktiesību konvenciju, Arābu Cilvēktiesību hartu un ASEAN Starpvaldību komisiju cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtu spēkā stāšanos 2002. gada 1. jūlijā un ar SKT saistītās Parlamenta rezolūcijas(2),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu un Padomes Kopējas nostājas izpildes uzraudzības rīcības plānu, atgādinot SKT lielo nozīmi tās jurisdikcijā esošo smago noziedzīgu nodarījumu novēršanā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības apņemšanos atbalstīt SKT efektīvu darbību,

–  ņemot vērā, ka tas ir katras valsts pienākumus tiesāt tos, kas ir atbildīgi par starptautiskiem noziegumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un pašreizējās sarunas par ES pievienošanos konvencijai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerības nolīgumu un tā pārskatīšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē(4) (Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments jeb EIDHR),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām pasaulē,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā(5) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes 13. sesiju(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 1. februāra(7) un 2007. gada 26. aprīļa(8) rezolūcijas par iniciatīvu attiecībā uz vispasaules moratoriju nāvessodam un ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149 par moratoriju nāvessoda izmantošanai, kā arī 2010. gada 7. oktobra rezolūcija par Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) 13. protokolu par nāvessoda atcelšanu visos gadījumos,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, darbības, ko veic ANO ģenerālsekretāra īpašie pārstāvji cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa jautājumos, ES pamatnostādnes cilvēktiesību aizstāvjiem un Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcija par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(9),

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes attiecībā uz atbilstības starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT) veicināšanu(10), nāvessodiem, spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī attiecībā uz cilvēktiesību dialogu ar trešām valstīm, bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību, vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkuras pret sievietēm vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes instrumentu komplektu, ar ko veicina un aizsargā visu lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā(12),

–  ņemot vērā visas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas par aktuāliem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši Liu Xiaobao lietu(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0339/2010),

A.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pasaulē joprojām ir references dokuments, ar ko visu cilvēku intereses nosaka par prioritārām jebkurā situācijā;

B.  tā kā Eiropas Savienības 11. gada ziņojums par cilvēktiesībām (2008/2009) sniedz vispārēju pārskatu par ES darbību cilvēktiesību un demokrātijas jomā pasaulē;

C.  tā kā ar šo rezolūciju tiek analizētas un izvērtētas ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un atsevišķos gadījumos šajā ziņā tiek sniegta konstruktīva kritika;

D.  tā kā ES iekšējais cilvēktiesību protokols tieši ietekmē uzticamību tai un tās spēju īstenot efektīvu ārpolitiku cilvēktiesību jomā;

E.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp reliģiskās ticības brīvību un minoritāšu tiesības;

F.  tā kā taisnīgums, demokrātija un tiesiskums, garantējot pamatbrīvības un cilvēktiesības, ir stabila miera pīlāri un tā kā stabilu mieru nevar sasniegt, aizsargājot tos, kas ir atbildīgi par sistemātiskiem cilvēktiesību vai starptautisko krimināltiesību pārkāpumiem;

G.  tā kā ar Lisabonas līgumu ES pilnvaras ārpolitikas jomā tiek nostiprinātas tādā veidā, kas sekmē tās vērtību un mērķu īstenošanu; tā kā galvenajiem jaunievedumiem saistībā ar ES ārējo darbību, tādiem kā Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (AP un PV) un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), būtu jāturpina ES ārējās darbības konsolidācija cilvēktiesību jomā un būtu jādod labākas iespējas cilvēktiesības integrēt visās būtiskākajās politikas jomās;

H.  tā kā ar Līgumu ES kļūst par vienu juridisku personu, kas tai dod iespēju pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kura atrodas Strasbūrā, varēs pārbaudīt ES darbību atbilstību Cilvēktiesību konvencijai;

I.  tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ES Pamattiesību harta kļūst juridiski saistoša, tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību Eiropā;

J.  tā kā ES stingri atbalsta SKT un veicina tās spriedumu universāli saistošo raksturu, un iestājas par Romas statūtu nedalāmību, lai aizsargātu un nostiprinātu SKT neatkarību;

K.  tā kā Padomes 2003. gada 16. jūnija kopējā nostāja un 2004. gada rīcības plāns ir jāatjaunina, ņemot vērā pēc 2004. gada notikušo starptautisko krimināltiesību attīstību; tā kā ES ir efektīvi jāpalīdz un jāsadarbojas vēl vairāk un labāk, jo STK nosūta aizvien vairāk aresta un tiesāšanas orderu;

L.  tā kā centieni apkarot terorismu pasaulē ir radījuši vajadzību drošību apvienot ar cilvēktiesību ievērošanu;

M.  tā kā globālā ekonomikas un finanšu krīze ir nelabvēlīgi ietekmējusi ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; tā kā vissmagāk ir skartas nabadzīgāko cilvēku tiesības; tā kā vairākās Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīs cenu kāpuma un šo cenu nepastāvības un preču spekulatīvo darījumu dēļ miljoniem cilvēku cīnās par pamatvajadzību nodrošināšanu; tā kā miljoniem cilvēku sastopas ar nedrošību un apvainojumiem un dažās valstīs pret protestiem vēršas ar represijām un vardarbību;

N.  tā kā ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām jāvelta tāda pati uzmanība kā pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tās jāuzskata par tik pat svarīgām; tā kā ir jāievēro un jāīsteno ES un trešo valstu parakstītajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas;

O.  tā kā klimata pārmaiņām ir ilgstoša, ilgtermiņa ietekme uz cilvēktiesībām; tā kā nelabvēlīgās sekas, šķiet, sevišķi smagi skar neaizsargātākās grupas, tādas kā jaunattīstības valstu un tālo ziemeļu pirmiedzīvotāji, kaut arī šīs sekas var izpausties arī plašākā mērogā;

P.  tā kā nesodāmības izskaušana ir ārkārtīgi svarīga, jo tās mērķis ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un sodīt lielāko noziegumu izdarītājus; tā kā nesodāmība ir visaptveroša parādība, kas attiecas uz veselu virkni cilvēktiesību jautājumu, piemēram, spīdzināšanu, nāves sodu, vardarbību pret sievietēm, cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu un cīņu pret terorismu;

Q.   tā kā saskaņā ar ANO ne visos gadījumos ir atrisinātas cilvēktiesību problēmas, kas ir saistītas ar dekolonizāciju tiešā ES tuvumā, piemēram, Rietumsahārā;

R.  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā(14);

S.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteikto pamatprincipu ieviešana un īstenošana ir ārkārtīgi svarīga no Eiropas iestāžu darbības viedokļa;

T.  tā kā pasaulē rodas aizvien jauni cilvēktiesību pārkāpumu veidi, jo īpaši jauno informācijas tehnoloģiju jomā, piemēram, interneta ļaunprātīga izmantošana un cenzūra, un privātuma pārkāpums, izmantojot personas datus;

U.  tā kā reliģijas un ticības brīvība tiek aizvien vairāk apdraudēta, it īpaši autoritārām valdībām vēršoties pret reliģiskām minoritātēm vai valdībām nespējot novērst uzbrukumus, aizskaršanu vai cita veida kaitējošu darbību, kas vērsta pret atsevišķiem indivīdiem vai reliģiskām grupām;

V.  tā kā cilvēktiesības pārkāpj gan tajās valstīs, kas ir atzinušas no starptautisko cilvēktiesību instrumentiem izrietošo jurisdikciju, gan tajās, kurās šīs vēsturiski iegūtās tiesības ignorē,

1.  atkārtoti pauž stingru Eiropas Parlamenta apņemšanos un atgādina par tā ilgtermiņa centieniem aizsargāt cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē, izstrādājot iedarbīgu un efektīvu ES cilvēktiesību politiku, ar kuru nodrošina saskanību un konsekvenci visās politikas jomās, un īstenojot divpusējas attiecības ar trešām valstīm un aktīvi piedaloties starptautiskajos forumos, kā arī atbalstot starptautiskās un vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

2.  uzskata, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās ir uzskatāma par vēsturisku iespēju novērst pastāvošos trūkumus ES cilvēktiesību un demokrātijas politikā; šajā sakarībā pieprasa EĀDD pilnībā ievērot Lisabonas līguma mērķi un jēgu, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. un 21. pantu ir nodrošināt, ka, īstenojot Savienības ārpolitiskās darbības dažādās jomās, galvenokārt ir jāņem vērā un jāveicina cilvēktiesības;

3.  norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 1. nodaļu, rīkojoties starptautiskā līmenī, tiks ņemti vērā demokrātijas, tiesiskas valsts, universālisma, cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemamības un nedalāmības princips; uzsver, ka šie principi ir uzskatāmi par kopējo pamatu, uz kura veido attiecības ar trešām valstīm;

4.  uzskata tāpēc, ka lēmums par to, kam EĀDD struktūrā ir jāatbild par cilvēktiesībām, ir ļoti svarīgs; šā iemesla dēļ pieprasa izveidot cilvēktiesību un demokrātijas direktorātu, kura uzdevums būtu izstrādāt ES cilvēktiesību un demokrātijas noturīgu stratēģiju un nodrošināt visaptverošu koordināciju ar daudzpusējiem forumiem; ir stingri pārliecināts, ka, uzsverot vajadzību pārdomāt to, ka cilvēktiesībām un demokrātijai ir jābūt ikvienas EĀDD ģeogrāfiskās vai politikas nodaļas darba galvenajai jomai, cilvēktiesības tiek integrētas pārējo politikas virzienu īstenošanā, un ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt Lisabonas līguma ievērošanu;

5.  atzinīgi vērtē AP un PV apņemšanos aktīvi iesaistīt Eiropas Savienību starptautiskajā darbībā, lai pasaulē uzlabotu cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu; šajā sakarībā mudina AP un PV nodrošināt, ka Briselē izveido Padomes Cilvēktiesību darba grupu (COHOM), lai efektīvi apvienotu un garantētu savlaicīgu cilvēktiesību vērā ņemšanu citās ES iestāžu un politikas jomās; tieši tādā pat veidā aicina AP un PV apsvērt iespēju obligāti apmācīt ES darbiniekus, tostarp delegāciju vadītājus un EĀDD direktorus, par cilvēktiesībām;

6.  aicina radīt īpašā pārstāvja cilvēktiesību lietās amatu; uzsver, ka ES īpašo pārstāvju cilvēktiesību jautājumos iecelšana, piemēram, par cilvēktiesību aizstāvjiem, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautisko tiesiskumu, kā arī par sieviešu un bērnu tiesībām, varētu ES ārējo darbību šajā jomā padarīt saskaņotāku un atpazīstamāku; uzsver, ka kandidātiem uz šiem ES īpašo pārstāvju amatiem vajadzētu būt sevi cilvēktiesību jomā apliecinājušiem ekspertiem;

7.  uzskata, ka ir ļoti nepieciešams saskaņotāks regulējums, lai ES atbalstu demokrātijas veicināšanai visā pasaulē padarītu efektīvāku; uzskata, ka, saskanīgi īstenojot ES ārpolitiku, galvenā vērība ir pievēršama demokrātijai un cilvēktiesībām, jo demokrātiska sabiedrība, tiesiska valsts un pamatbrīvību garantijas ir tādu cilvēktiesību ievērošanas priekšnoteikums, kuras ir jāiekļauj visos ES un trešo valstu nolīgumos par sadarbību un stratēģisko partnerību; uzskata, ka jaunā ES institucionālā struktūra un jo īpaši EĀDD dod iespēju sekmēt ES konsekvenci un efektivitāti šajā jomā;

8.  aicina AP un PV neatkāpties no apņemšanās integrēt cilvēktiesības visā ES ārējā darbībā un nodrošināt, ka šī apņemšanās tiek nostiprināta EĀDD struktūrā un tai piešķirtajos resursos, lai tādējādi jaunais dienests varētu nodrošināt, ka cilvēktiesības ņem vērā visās ārējās darbības jomās, tostarp Kopējā drošības un aizsardzības politikā, attīstībā un tirdzniecībā;

9.  uzskata, ka ES īpašā pārstāvja amats ir jāpilnveido, nevis pakāpeniski jālikvidē, it īpaši, lai šis pārstāvis atbildētu arī par valstīm un reģioniem, kuros ES nav diplomātiskās misijas; uzskata par ļoti būtisku to, ka, ņemot vērā cilvēktiesību nozīmību konfliktu laikā un pēc tiem, visiem ES īpašajiem pārstāvjiem vajadzētu būt pilnvarotiem arī attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautiskajām tiesām, kā arī vajadzētu būt īpaši minētam uzdevumam veicināt un ievērot cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskas valsts principu; uzsver, ka ES īpašie pārstāvji ir centrālie elementi iekšēju pamatnostādņu, kompetences un aizstāvības nodrošināšanā un ir uzskatāmi par dabiskām kontaktpersonām saziņai ar trešām valstīm un citiem trešo valstu subjektiem; atzinīgi vērtē to, ka katrā ES delegācijā ieceļ vismaz vienu personu, kas būtu kontaktpersona cilvēktiesību politikas jautājumos un koordinētu, integrētu un uzraudzītu šo jautājumu risināšanu;

10.  atzinīgi vērtē AP un PV gatavību sākt vērienīgu visu ES instrumentu efektivitātes pārskatīšanu šajā jomā ‐ no cilvēktiesību dialogiem līdz ES pamatnostādnēm un no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) līdz pat ES divpusējai palīdzībai un darbībām daudzpusējos forumos ‐ un gatavību uzsākt apspriežu procesu par tādas valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādi, kurā būtu ietvertas visas cilvēktiesības, kas ir kodificētas starptautiskajos paktos un ANO konvencijās, proti, arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; uzsver Eiropas Parlamenta apņēmību piedalīties šajās apspriedēs un šādas dalības nozīmību; uzsver vajadzību apspriežu procesā nodrošināt arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju dalību;

11.  piekrīt viedoklim, ka šāda Parlamenta atkārtoti pieprasīta valsts stratēģija attiecībā uz cilvēktiesībām varētu būtiski nostiprināt ES ārējās darbības konsekvenci un efektivitāti, ja tā kļūst par pamatdokumentu, kurā ir noteiktas konkrētai valstij atbilstīgas prioritātes un mērķi, kas ir jāiekļauj visās attiecīgajās ES politikas jomās un instrumentos;

12.  pārskata sakarībā īpaši uzsver to, cik svarīgi ir visos sīkumos izvērtēt ar Eiropas Kaimiņattiecību politiku saistītos cilvēktiesību aspektus un, tos izvērtējot, ir jāaplūko, piemēram, tādu spēkā esošo mehānismu saskanība un efektivitāte kā rīcības plāni, progresa ziņojumi, cilvēktiesību dialogi un lēmumu pieņemšana, attīstot attiecības ar trešām valstīm;

13.  uzskata, ka pārskatītais Eiropas Parlamenta un Komisijas pamatnolīgums ir vērtējams kā lūzuma punkts Parlamenta sadarbībā ar Komisiju, taču pauž nožēlu, ka Padome nav viena no šā nolīguma slēdzējām pusēm; prasa ES iestādēm būt pārredzamākām un nodrošināt neierobežotu piekļuvi visiem dokumentiem, lai panāktu efektīvāku starpiestāžu sadarbību un to darbības saskanību;

14.  atgādina ‐ lai Savienībai nodrošinātu svarīgu un konstruktīvu lomu cilvēktiesību veicināšanā pasaulē, ir būtiski izstrādāt saskaņotu ES ārpolitiku; aicina dalībvalstis šī mērķa sasniegšanā parādīt stingru apņemšanos un politisko gribu;

15.  uzsver, ka, izstrādājot stratēģiskus rīcības plānus, ES spējas reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs uzlabošanai ir jābūt prioritārai, it īpaši, ja ir jāatbalsta briesmās nonākušie cilvēktiesību aizstāvji un ja cilvēktiesības pārkāpj uzņēmumi, kas atrodas ES, bet darbojas trešās valstīs;

16.  atzīst, ka nevalstiskās organizācijas ir svarīgas no demokrātisku sabiedrību attīstības un panākumu viedokļa, tās ir nozīmīgas, lai sekmētu savstarpējo sapratni un toleranci, kā arī, lai rosinātu un ilgstoši īstenotu politikas prioritātes, uz kurām var balstīt rīcību un lai rastu kopīgus risinājumus grūtībām, kas traucē demokrātijai attīstīties;

ES gada ziņojums par cilvēktiesībām pasaulē

17.  uzsver, cik svarīga ir ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām ietvertā analīze un novērtējums attiecībā uz ES cilvēktiesību politiku, kura nolūks ir palielināt izpratni par cilvēktiesību jautājumiem kā tādiem; turklāt uzsver Eiropas Parlamenta tiesības kontrolēt Komisijas un Padomes darbību cilvēktiesību jomā; pieprasa, lai Eiropas Parlaments pilntiesīgi piedalītos turpmāko gada ziņojumu projektu izstrādes grupās un lai tajos atspoguļotu paša Parlamenta darbību cilvēktiesību jomā, kā tas pēdējā laikā ir darīts attiecībā uz dažām bijušajām prezidentūrām;

18.  atzinīgi vērtē AP un VP ES gada ziņojuma prezentāciju Parlamentā un jauno pārskata periodu ‐ kalendāro gadu, kas Parlamentam dod iespēju decembra plenārsēdi veltīt cilvēktiesībām, piešķirot EP gadskārtējo A. Saharova balvu par domas brīvību un rīkojot diskusiju par EP gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un ES politiku šajā jomā;

19.  aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju censties ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju izplatīt vēl vairāk un nodrošināt, ka tas sasniedz tos, kas iesaistīti cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanā visā pasaulē; pieprasa īstenot arī sabiedrības informēšanas kampaņas, lai vairāk darītu zināmus Eiropas Savienības sasniegumus šajā jomā; atzīst, ka pašreizējā izdevumā ir panākts skaidrāks izklāsts;

20.  atkārtoti prasa, lai Padome, Komisija un ES delegācijas un vēstniecības sniegtu vairāk un labāku informāciju nolūkā izvērtēt politikas nostādnes un lai definētu un ierosinātu pamatnostādnes, ar kurām uzlabo vispārējo pieeju, samazina iespējamās pretrunas un, pamatojoties uz atsevišķu valstu vajadzībām, pielāgo politikas prioritātes, lai katra valsts pieņemtu cilvēktiesību stratēģiju, kā norādīts EĀDD programmā; uzskata, ka pārredzamības jautājumam ir praksē jābūt ES centrālajam jautājumam, nodrošinot iespējas iepazīties ar darba kārtībām un dokumentiem gadījumos, kuros cilvēktiesības ar trešām valstīm apspriež īpaši;

21.  atkārtoti aicina regulāri izvērtēt to cilvēktiesību politikas nostādņu, instrumentu, iniciatīvu un dialogu izmantošanu un rezultātus, ko Eiropas Savienība īsteno trešās valstīs, un aicina ziņot Parlamentam par visiem izvērtējuma rezultātiem; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īpašus izmērāmus rādītājus un kritērijus, lai noteiktu šo politikas virzienu efektivitāti;

Ar cilvēktiesībām saistītās ES darbības starptautiskos forumos

22.  uzsver, ka gaidāmā ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir iespēja, kā apliecināt ES apņemšanos aizstāvēt cilvēktiesības savā teritorijā un ārpus tās; aicina ES dalībvalstis atbalstīt šo apņemšanos un mudināt ES iedzīvotājus to ievērot;

23.  mudina Komisiju un Padomi gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās plaši veicināt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ievērošanu, lai cita starpā izglītotu sabiedrību par to, ka pastāv Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kurā var vērsties iedzīvotāji nolūkā risināt un aizstāvēties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem viņi ir cietuši Eiropas Padomes dalībvalstī vai šīs dalībvalsts rīcības dēļ;

24.  mudina augsto pārstāvi nodrošināt, ka EĀDD piedalīsies un saskaņos savu darbību ar citām starptautiskām un reģionālām organizācijām un ņems vērā to darbu cilvēktiesību veicināšanā; pieprasa augstajam pārstāvim nodrošināt, ka ANO sistēmā, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā izstrādātie ieteikumi, paustās bažas un noteiktās prioritātes ņem vērā visās politikas jomās, it īpaši cilvēktiesību jomā;

25.  ar nožēlu norāda uz lietu lēno izskatīšanas gaitu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo izskatīšanas process var būt septiņi gadi; norāda, ka Tiesā nav pabeigta ap 100 000 lietu izskatīšana; uzsver, ka Tiesai jābūt paraugiestādei, kas aizsargā tiesības uz taisnīgu tiesu un godīgu lietas iztiesāšanu; mudina ES iestādes un ES dalībvalstis, cik vien iespējams, censties sniegt atbalstu Tiesai; atzinīgi vērtē, ka Krievija, kas bija pēdējā no Eiropas Padomes 47 dalībvalstīm, kas bija atteikušās ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. protokolu, tagad to ir ratificējusi, tādējādi palielinot Tiesas efektivitāti, jo šis protokols ļauj vienkāršot Tiesas procedūras un ir paredzēts, lai palīdzētu risināt atliktās lietas, un tas var stāties spēkā tikai tad, ja to ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis;

26.  aicina Eiropas Padomi un Eiropas Savienību pastiprināt sadarbību cilvēktiesību veicināšanā un ievērošanā, tostarp ekonomisko un sociālo tiesību un mazākumtautību tiesību veicināšanā, kā arī LGBTI un viņu aizstāvju tiesību sekmēšanā, nodrošinot, ka no diskriminācijas cietušie pārzina efektīvas tiesiskās aizsardzības līdzekļus un var tos izmantot valsts iestādē, lai izskaustu diskrimināciju, kā arī pastiprinātu sadarbību reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzībā, izmantojot nediskriminējošus juridiskos instrumentus nolūkā sekmēt daudzveidību un iecietību;

27.  aicina ES dalībvalstis parakstīt un ratificēt ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus un jo īpaši aicina ratificēt 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, Starptautisko Konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, ANO 2007. gada 13. septembra deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gada deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā, Eiropas Padomes Pamatkonvenciju par nacionālo mazākumtautību aizsardzību, Eiropas Reģionālo vai mazākumtautību valodu hartu, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, Konvencijas par bērna tiesību konvencijas fakultatīvos protokolus un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; prasa, lai Cilvēktiesību konvencijas fakultatīvo protokolu uzskatītu par neatņemamu tās daļu, un aicina vienlaikus pievienoties šim protokolam (konvencijai un protokolam)(15);

28.  uzsver, ka starptautiskās sabiedrības kopš Otrā pasaules kara beigām definētās cilvēktiesības ir izrādījušās pietiekami elastīgas, lai tās attiecinātu arīdzan uz jaunām cilvēka darbības izpausmēm, taču uzsver arī vajadzību kodificēt jaunās tiesības, lai novērstu jaunus brīvības apdraudējuma avotus, piemēram, tos, kas apdraud tiesības nodarboties ar zinātni un apziņas un zināšanu brīvību, dzimuma identitāti vai seksuālo orientāciju, un visas tiesības, kas skar ciparu tehnoloģijas, sākot ar vispārējām tiesībām uz interneta izmantošanu;

29.  uzsver to, cik svarīgi būtu nostiprināt, optimizēt un, ja iespējams, koordinēt visu to starptautisko orgānu darbību un procedūras, kas izskata lietas cilvēktiesību jomā, lai vienmēr labāk nodrošinātu un efektīvi veicinātu un aizsargātu saistītajos starptautiskajos dokumentos minētās pamattiesības;

30.  uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš dažādiem Eiropas Padomes un ANO uzraudzības mehānismiem un ciešākai sadarbībai ar dažādām līgumā noteiktajām struktūrām, lai labāk izmantotu to konstatējumus un speciālās zināšanas šajā jomā;

31.  atzinīgi vērtē ES apliecinātos centienus ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā (sociālās, humanitārās un kultūras lietas) attiecībā uz daudzām rezolūcijām, jo īpaši saistībā ar aicinājumu izsludināt moratoriju nāvessoda izmantošanai, ko atbalstīja daudzas valstis, kā arī attiecībā uz bērna tiesībām, reliģisko neiecietību un cilvēktiesību situāciju Birmā vai Mjanmā un Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR);

32.  atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada oktobrī Briselē tika atvērts pirmais ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Eiropas Reģionālais birojs; ierosina izveidot efektīvu sadarbību ar augsto komisāru, lai labāk sekmētu un pārraudzītu cilvēktiesību standartu un politikas formulēšanu un īstenošanu ES un pārējā Eiropā;

33.  aicina Padomi un Komisiju formulēt stratēģiju attiecībā uz valstīm, kuras atsakās pilnībā sadarboties ar ANO mehānismiem un nodrošināt neatkarīgo ANO ekspertu un īpašo referentu piekļuvi, tājā nosakot viņiem tiesības neierobežoti ieceļot šo valstu teritorijā un netraucēti strādāt;

34.  pauž nožēlu, ka ir vājinājusies ES politika un stratēģija attiecībā uz Birmas huntu, un uzsver, ka pašreizējā attieksme nepalīdz cīņā pret traģisko politisko, sociālo un humanitāro situāciju, kādā ir spiesti dzīvot Birmas iedzīvotāji, kopš valda militārā vara, un ka var rasties iespaids, ka ES samierinās ar diktatūru;

35.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības atbalstu iniciatīvām, kas ANO un citos starptautiskos forumos mudina izslēgt homoseksualitāti no krimināli sodāmo darbību saraksta; prasa Eiropas Savienībai sadarbībā ar valstīm, kurām ir līdzīga nostāja attiecīgajā jautājumā, visos starptautiskajos forumos turpināt atbalstīt iniciatīvas, kas nosoda cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar dzimumorientāciju un dzimuma identitāti; uzsver, ka lielākās daļas pasaules valstu, tostarp Savienības valstu, politika, ir diskriminējoša attiecībā uz lesbietēm, homoseksuāļiem, biseksuāļiem, un transseksuāļiem un transpersonām un ir pretrunā cilvēktiesībām; tāpēc aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību veikt koriģējošus pasākumus un garantēt šīm personām vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un ārstēšanai, tostarp ķirurģiskām operācijām; aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst, it sevišķi īstenojot ieceļošanas politiku, trešo valstu pilsoņiem, kuri dzimumorientācijas vai dzimuma dēļ ir cietuši no diskriminācijas;

36.  aicina Komisiju un Padomi sekmēt oficiālu un juridisku termina “klimata bēglis” leģitimizāciju (apzīmējot cilvēkus, kuri klimata pārmaiņu dēļ ir spiesti pamest mājas un meklēt glābiņu ārvalstīs), kas līdz šim nav atzīts starptautiskajās tiesībās vai jebkurā citā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

37.  pieprasa sekmēt sadarbību starp ANO, tās Pastāvīgo forumu pamatiedzīvotāju lietās un Eiropas Savienību pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzības jomā, jo pamatiedzīvotāji ir viena no neaizsargātākajām grupām pasaulē;

Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Padome (UNHRC)

38.  uzsver ANO Cilvēktiesību Padomes nozīmi kopējā ANO struktūrā, kā arī tās iespēju izveidot konstruktīvu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējo cilvēktiesību centienu jomā; norāda, ka šai jaunajai struktūrai ir jāturpina centieni darboties saskaņā ar augstākajiem standartiem un pēc iespējas efektīvāk, lai panāktu lielāku uzticamību;

39.  uzsver, ka aktīvai pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu efektīvu ANO Cilvēktiesību padomes darbu;

40.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā ASV administrācija vēlas ciešāk sadarboties ar ANO un ir apstiprinājusi dalību UNHRC laikposmam no 2009. līdz 2012. gadam; atzīst, ka ASV līdzdalība palielina UNHRC uzticamību un veiktspēju; aicina ES nostiprināt sadarbību ar ASV, jo īpaši nolūkā apmainīties ar pieredzi cilvēktiesību dialogu jomā;

41.  atgādina, ka 2011. gadā ANO Cilvēktiesību padome veiks iekšējo procedūru vērienīgu pārskatīšanu, un līdz ar to aicina ES aktīvi sagatavoties šai pārskatīšanai un piedalīties tajā;

42.  uzsver, cik būtiska ir vispārējo periodisko pārskatu (VPP) nozīme, un aicina Padomi, Komisiju un jo īpaši jaunizveidoto Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) cieši sekot līdzi notikumiem saistībā ar VPP un uzraudzīt tos, ANO Cilvēktiesību Padomes pārskatīšanas sakarībā uzlabot VPP efektivitāti un padarīt nozīmīgāku neatkarīgo ekspertu viedokli;

43.  stingri atbalsta ES centienus novērst jebkādu neobjektivitāti un manipulācijas saistībā ar VPP; šajā sakarībā stingri nosoda 2009. gada februāra sesijas iznākumu, ko stipri ietekmēja procesuāli šķēršļi un centieni manipulēt pārskatīšanas procesa gaitu;

44.  aicina AP un PV regulāri apmeklēt ANO Cilvēktiesību padomes sēdes un personīgi nodrošināt, ka starp ANO Cilvēktiesību padomi un EĀDD visos līmeņos pastāv pēc iespējas ciešākas saiknes; mudina nākamo EĀDD cilvēktiesību struktūrvienību nodibināt ciešas darba attiecības ar ANO Cilvēktiesību padomi; aicina ar trešām valstīm risināt saskaņotu dialogu par ANO Cilvēktiesību padomes pieņemto nostāju ne tikai Ženēvā un īpašajos cilvēktiesību dialogos, bet integrēt to visās ES divpusējās politiskajās, tirdzniecības un attīstības sadarbības apspriedēs ar šīm valstīm;

45.  norāda, ka ES dalībvalstis ANO Cilvēktiesību padomē ir mazākumā; aicina ES iestādes un dalībvalstis saskaņoti rīkoties, lai veidotu atbilstīgas alianses ar tām valstīm un nevalstiskajiem dalībniekiem, kas turpina aizstāvēt cilvēktiesību universalitāti un nedalāmību;

46.  aicina augsto pārstāvi un ES ārlietu ministrus pirms katras ANO Cilvēktiesību padomes un Ģenerālās asamblejas sesijas pieņemt Ārlietu padomes secinājumus, izklāstot ES prioritātes un stratēģijas;

47.  aicina Padomi, Komisiju un EĀDD stiprināt saistības, ko tās līdz ar citu reģionālo grupu demokrātiskām vai demokrātisko kursu uzņēmušām valdībām apņēmušās ANO Cilvēktiesību padomē, lai palielinātu to iniciatīvu veiksmīgas realizācijas iespēju, kuru mērķis ir nodrošināt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principu ievērošanu; šim nolūkam aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt darbību efektīvāk un prasa Komisijai iesniegt gada ziņojumu par to, kā ANO notiek balsošana par cilvēktiesību jautājumiem, analizējot, kā šo balsošanas praksi ietekmē ES un tās dalībvalstu, kā arī citu valstu bloku politika; atkārtoti norāda, ka ES delegācijai un ES dalībvalstīm Ženēvā lielāka prioritāte ir jāpiešķir informācijas sniegšanai trešām valstīm apspriežu sākumposmā un jāizvairās no pārmērīgas uzmanības pievēršanas tam, lai panāktu vienotību ES mērogā, jo tādējādi pastāv risks, ka tiks pieņemta “mazākā kopsaucēja” pieeja;

48.  atkārtoti apliecina, ka ANO Cilvēktiesību padomē ļoti svarīgas ir īpašās procedūras un valstu mandāti; atzinīgi vērtē jaunieviesto tematisko mandātu kultūras tiesību jomā un pauž atzinību par tematisko mandātu pagarinājumu tādās jomās kā tiesības uz pārtiku, reliģijas vai ticības brīvība un personu pārvietošana valsts iekšienē; atzinīgi vērtē arī valsts mandāta pagarināšanu Burundi, Haiti, Kambodžai, Somālijai, Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai (KTDR), Mjanmai un Sudānai; pauž nožēlu, ka nav pagarināti Libērijas un Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) mandāti;

49.  ļoti atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 2008. gada lēmumu paplašināt ANO īpašā pārstāvja pilnvaras, tajās ietverot Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību ģenerālsekretāra darbību, kā arī atzinīgi vērtē Padomes secinājumus, kas pieņemti 2009. gada decembrī Zviedrijas prezidentūras laikā un kuros pozitīvi novērtēts īpašā pārstāvja darbs; aicina ES dalībvalstis turpināt darbu pie pilnvaru galīgo ieteikumu ieviešanas praksē un pie “aizsargāt, ievērot, novērst” sistēmas izstrādes, kas ANO Cilvēktiesību padomē jāiesniedz 2011. gadā;

50.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes īpašās sesijas par cilvēktiesību situāciju KDR austrumreģionā, par globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi uz cilvēktiesību vispārēju īstenošanu un efektīvu nodrošināšanu, par cilvēktiesību situāciju Šrilankā un par cilvēktiesību situāciju Okupētajās Palestīnas teritorijās un Austrumjeruzalemē; pauž nožēlu, ka Cilvēktiesību padomes 2009. gada 16. oktobra 12. sesijā ES dalībvalstis nevienojās par vienotu nostāju attiecībā uz J. R. Goldstone ziņojumu un ka 4 dalībvalstis balsoja “pret”, 2 ‐ atturējās un 2 ‐ balsošanā nepiedalījās; aicina dalībvalstis un visas attiecīgās ES iestādes panākt ciešāku politikas saskaņošanu Cilvēktiesību padomē un citās ANO struktūrās; uzsver, ka būtisks priekšnoteikums taisnīga un stabila miera panākšanai Tuvajos Austrumos ir nepieciešamība visām pusēm ievērot starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības; aicina visas puses ņemt vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada 5. novembrī un 2010. gada 26. februārī pieņemtās rezolūcijas, veicot starptautiskajiem standartiem atbilstošas izmeklēšanas; aicina AP un PV nodrošināt, ka personas, kuras pārkāpušas starptautiskās tiesības, tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar Eiropas Savienībai Ženēvas konvencijā izvirzītajiem pienākumiem un ES prioritāti izskaust nesodāmību;

51.  atbalsta augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos pārstāvniecības (OHCHR) neatkarību; pauž nožēlu, ka 2009. gada marta 10. kārtējās sesijas laikā, neraugoties uz ES iebildumiem, pieņēma rezolūciju, kuras mērķis ir ierobežot OHCHR neatkarību; aicina ES iestādes sniegt papildu finansiālo atbalstu OHCHR īpašo procedūru sistēmai kopumā, lai visiem pilnvarotajiem subjektiem saistībā ar īpašo procedūru pietiktu līdzekļi pienācīgai savu funkciju veikšanai;

ES sadarbība ar SKT

52.  atkārtoti atgādina savu nelokāmo atbalstu SKT un tās galvenajam mērķim cīnīties pret nesodāmību par pastrādāto genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atzinīgi vērtē to, ka Bangladeša, Seišeļu Republika, Sentlūsija un Moldova ir ratificējušas Romas statūtus, un līdz ar to 2010. gada martā, augustā un oktobrī šo dokumentu bija ratificējušas 114 valstis; uzsver to, ka SKT Romas statūtus kā būtisku Savienības demokrātijas principu un vērtību daļu ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, un tāpēc pieprasa dalībvalstīm nodrošināt pilnīgu savu tiesību aktu atbilstību šiem statūtiem kā ES acquis daļai; uzsver universālisma principa svarīgumu un aicina EĀDD, ES dalībvalstis un Komisiju turpināt apņēmīgos centienus sekmēt Romas statūtu un Līguma par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm vispārējo ratifikāciju un to īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu un pārskatīt Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu un 2004. gada rīcības plānu kopējās nostājas izpildes pārraudzībai; pieprasa šādus centienus attiecināt arī uz Līguma par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm ratifikāciju un īstenošanu, jo šis līgums ir svarīgs Tiesas darbības instruments; papildus tam aicina ES dalībvalstis pārskatīt un atjaunināt kopējo nostāju par SKT un attiecībā uz to pieņemto rīcības plānu, lai uzlabotu ES efektīvo palīdzību SKT, ņemot vērā patlabanējos ar tiesu saistītos notikumus, problēmas un vajadzības, jo SKT izdod aizvien vairāk aizturēšanas un tiesāšanas orderu, un aicina sākt diskusijas par iespējamo ES pamatnostādņu par starptautiskajām tiesām un SKT iespējamo pieņemšanu;

53.  cieši mudina EĀDD, Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt SKT nolēmumu izpildi un sadarbību ar Tiesu paplašināšanās sarunās un pievienošanās procesos, kā arī visās ES augstākā līmeņa sanāksmēs un dialogos ar trešām valstīm, tostarp ar Savienotajām Valstīm, Ķīnu, Krieviju, Āfrikas Savienību un Izraēlu; mudina it īpaši Padomi un Komisiju nodrošināt, ka tiesiskumu iekļauj visās miera sarunās; aicina EĀDD regulāri nolīgumos ar trešām valstīm arī turpmāk ierakstīt SKT klauzulu; aicina augsto pārstāvi nodrošināt, ka SKT tematiku iekļauj visās ES ārpolitiskajās prioritātēs un attiecīgi arī ES īpašo pārstāvju pilnvarās, un papildus tam aicina nodrošināt, ka gan EĀDD galvenajā mītnē, gan ES delegācijās esošos darbiniekus regulāri apmāca ar SKT saistītajos jautājumos; aicina augsto pārstāvi iecelt īpašu sūtni starptautiskā tiesiskuma jautājumos un pilnvarot viņu visās ES ārpolitikas jomās veicināt, ņemt vērā un pārstāvēt ES apņemšanos cīnīties pret nesodāmību un atbalstīt SKT;

54.  atzinīgi vērtē to, ka Beļģija ir izpildījusi SKT Pirmstiesas III palātas 2008. gada 3. jūlijā pieņemto lēmumu par Jean Pierre Bemba apcietināšanu; tomēr ar lielām bažām norāda, ka līdz šim nav izpildīti astoņi SKT lēmumi par apcietināšanu, tostarp attiecībā uz četriem vecākajiem Tā Kunga pretošanās armijas līderiem Ugandā, Bosco Ntaganda KDR, kā arī attiecībā uz Ahmad Harun, Ali Kushayb un Sudānas prezidentu Omar Hassan Ahmad Al-Bashir; nosoda to, ka Sudānai vēl aizvien nav izdevies un tā ir atteikusies apcietināt aizdomās turētos un izdot viņus Starptautiskajai Krimināltiesai, tādējādi pastāvīgi pārkāpjot Sudānai ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1593 (2005. gads) izvirzītās saistības; norāda, ka 2010. gada 26. maijā Starptautiskās Krimināltiesas Pirmstiesas I palāta informēja ANO Drošības padomi, ka Sudānas Republika atsakās sadarboties attiecībā uz A. Harun un A. Kushayb ierosinātajā lietām; pauž dziļas bažas par to, ka divas puses SKT lietā, proti, Čada un Kenija, ielūdza un sagaidīja savā teritorijā prezidentu Omar al-Bashir, neņemot vērā Romas statūtos izvirzītās saistības viņu apcietināt, un līdz ar to šīs valstis nav izpildījušas attiecīgo lēmumu par apcietināšanu; pieprasa turpināt meklēt pazudušo apsūdzētos un uzsver lomu, kāda ES un Starptautiskajai Krimināltiesai varētu būt, lai nodrošinātu, ka tiek izmeklēti iespējamie kara noziegumiem Šrilankā un Kongo Demokrātiskajā Republikā;

55.  atzinīgi vērtē ASV iesaistīšanos un atjaunotās saistības SKT darbā, ko apliecina ne tikai to dalība novērotāja statusā Dalībvalstu asamblejas (PA) astotajā sesijā, kas notika 2009. gada novembrī Hāgā, bet arī piedalīšanās Romas statūtu pirmajā pārskatīšanas konferencē 2010. gada jūnijā; ar gandarījumu atzīmē ASV administrācijas sākotnējos daudzsološos paziņojumus par SKT darbu un apņemšanos sadarboties ar Tiesu, kas tika pausti pārskatīšanas konferencē; aicina ASV atjaunot dalību un padziļināti iesaistīties SKT darbā, jo īpaši pilnībā sadarbojoties situācijās, kas ir saistītas ar SKT veiktu izmeklēšanu vai iepriekšēju analīzi un pilnībā īstenot visaptverošu SKT politiku;

56.  mudina nākamajā ĀKK un ES Apvienotajā parlamentārajā asamblejā apspriesties par cīņu pret nesodāmību saistībā ar starptautisko attīstības sadarbību un risināt attiecīgu politisko dialogu, kā tas noteikts vairākās rezolūcijās un pārskatītā Kotonū nolīguma 11. panta 6. punktā, lai saskaņotu cīņu pret nesodāmību un nostiprinātu tiesiskumu pašreizējās attīstības sadarbības programmās un pasākumos; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt dialogu ar Āfrikas Savienību šajos jautājumos un atbalstīt Āfrikas puses, lai tās turpinātu ievērot Romas statūtu noteikumos izvirzītos pienākumus; pauž atbalstu Tiesas prasībai Adisabebā atvērt Āfrikas Savienības Sadarbības koordinācijas biroju;

57.  norāda, ka sadarbība starp pusēm, parakstītājvalstīm un Tiesu saskaņā ar Romas statūtu 86. pantu joprojām ir priekšnoteikums efektīvai un sekmīgai starptautiskās kriminālās tiesvedības sistēmai, jo īpaši attiecībā uz tiesībaizsardzības spēju un efektīvu un neatkarīgu Tiesas juridisko darbību; turklāt atzinīgi vērtē SKT un ES nolīgumu par sadarbību un palīdzību un, paturot prātā šo nolīgumu, aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis sniegt Tiesai visu vajadzīgo palīdzību, tostarp atbalstu uz vietas saistībā ar izskatāmajām lietām un jo īpaši attiecībā uz neizpildīto lēmumu par apcietināšanu īstenošanu; mudina visas ES dalībvalstis pieņemt valsts tiesību aktus par sadarbību saskaņā ar Romas statūtu IX daļu, ja tās to vēl nav izdarījušas, un noslēgt ad hoc nolīgumus ar Tiesu par Tiesas spriedumu izpildi un cietušo un liecinieku aizsardzību un pārvietošanu; aicina ES dalībvalstis SKT Dalībvalstu asamblejas (PA) darba kārtībā kā pastāvīgu punktu iekļaut sadarbību, lai nodrošinātu apmaiņu ar labāko praksi un to, ka PA tiek apspriesti ārpussadarbības jautājumi un pieņemti atbilstīgi pasākumi;

58.  uzsver, ka ir jānostiprina starptautiskā kriminālās tiesvedības sistēma kopumā, un šajā ziņā ar bažām norāda, ka Ratko Mladić un Goran Hadžić joprojām ir brīvībā un nav saukti pie atbildības Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā; šajā sakarā aicina Serbijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Starptautisko bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālu, šādas sadarbības rezultātā apcietinot un nododot tiesai visus atlikušos apsūdzētos, lai sagatavotos stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikācijai; norāda, ka ir jāturpina atbalsta, tostarp finanšu atbalsta, sniegšana Sjerraleones Speciālajai tiesai, lai pabeigtu iesāktās prāvas, tostarp iespējamos apelācijas procesus; norāda arī uz progresu, kāds panākts daudzpusējā sadarbībā saistībā ar speciālo zināšanu un palīdzības sniegšanu gadījumos, kad informācijas identificēšana, vākšana un saglabāšana var palīdzēt saistībā ar daudziem starptautiskās pagaidu tiesvedības risinājumiem, jo īpaši izmantojot Tiesvedības ātrās reaģēšanas mehānismu (TĀRM), kurā ir iesaistītas vairāk nekā puse ES dalībvalstu, un mudina turpināt un palielināt atbalstu TĀRM;

ES cilvēktiesību pamatnostādnes
Nāvessods

59.  atgādina par rezolūciju, ar ko aicināja noteikt vispārēju moratoriju nāvessoda izmantošanai (rezolūcija Nr. 63/168) un ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2008. gada 18. decembrī; uzsver, ka pašlaik rezolūciju ar savu balsojumu ir apstiprinājušas 106 valstis, piekrītot pakāpeniski nonākt pie globāli atbalstīta viedokļa par nāvessoda aizliegšanu;

60.  atzinīgi vērtē lēmumus, ar kuriem 2009. gadā atceļ nāvessodu Burundi, Togo un ASV Ņūmeksikas pavalstī; mudina ASV atcelt nāves sodu un pauž nožēlu par to, ka nāves sodu joprojām izpilda 35 no 50 ASV štatiem;

61.  aicina Padomi un Komisiju mudināt tās valstis parakstīt attiecīgos dokumentus, kuras vēl nav parakstījušas, ratificējušas vai īstenojušas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu vai līdzīgu reģionālo instrumentu;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Savienībā esošie uzņēmumi nātrija tiopentālu ražo un pārdod tikai ārstnieciskiem nolūkiem un ka visās licencēs, ar kurām atļauj ražot šo medikamentu, nosaka marķēšanas pienākumu, lai uz iepakojuma būtu norādīts, ka šo vielu nedrīkst izmantot letālu injekciju nolūkā, tādējādi ievērojot dalībvalstu un Eiropas likumus, kuros ir aizliegts nāvessods, spīdzināšana vai jebkāda cita veida nežēlīga un nehumāna vai pazemojoša izturēšanās vai sods;

63.  atkārtoti pauž viedokli, ka ES ir pret nāvessodu, tostarp tā ārpustiesas izpildi, neatkarīgi no situācijas; atgādina, ka ES ir lielākā līdzekļu devēja pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras cīnās pret nāvessodu; prasa Komisijai arī turpmāk par prioritāti noteikt cīņu pret cietsirdīgu un necilvēcīgu sodīšanu un šos cīņu saglabāt par EIDHR un ģeogrāfisko instrumentu tematisko prioritāti; neuzskata, ka par nāvessoda alternatīvu automātiski ir jānosaka mūža ieslodzījums;

64.  mudina valstis, kurās joprojām kā nāvessodu piespriež nomētāšanu ar akmeņiem, aizliegt tiesību aktus, ar kuriem paredz šādu necilvēcīgu sodu; mudina Irānas vadītājus nepārprotami tiesību aktos aizliegt nomētāšanu ar akmeņiem, kas ir visbarbariskākais nāvessoda veids; nosoda to, ka daudzas valstis joprojām piespriež nāvessodu un šo sodu piemēro mazgadīgiem likumpārkāpējiem; nosoda to, ka Irānas režīms izmanto nāvessodu, ierindojot Irānu otrajā vietā aiz Ķīnas to valstu grupā, kurās ir vislielākais izpildīto nāvessodu skaits; stingri nosoda to, ka pēc miermīlīgajām demonstrācijām, kas notika pēc Irānas prezidenta 2009. gada jūnija vēlēšanām, pastāvīgi pieaug izpildīto nāvessodu skaits; pauž bažas, ka Ķīnā joprojām tiek izpildīts vislielākais nāvessodu skaits pasaulē, un aicina Ķīnu publiskot datus par izpildītajiem nāvessodiem, lai nodrošinātu pārredzamu analīzi un debates attiecībā uz nāvessodu; atzinīgi vērtē Baltkrievijas iestāžu konstruktīvo rīcību, izveidojot darba grupu nolūkā izstrādāt priekšlikumus par moratorija noteikšanu nāvessodam; joprojām ir nobažījies, ka Baltkrievijā vēl aizvien tiek izpildīts nāvessods, jo Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kura piemēro nāvessodu, neinformējot ar nāvi sodīto personu ģimenes par soda izpildes datumu un apbedīšanas vietu;

65.  norāda, ka pasaulē ir 32 jurisdikcijas, kurās tiesību akti pieļauj nāvessoda piemērošanu par noziegumiem saistībā ar narkotikām; norāda, ka ANO Narkotiku un noziegumu birojs (UNODC), Eiropas Komisija un atsevišķas Eiropas valdības aktīvi iesaistās tehniskās palīdzības, normatīvā atbalsta un materiālā atbalsta finansēšanā un/vai sniegšanā nolūkā nostiprināt narkotiku apkarošanu valstīs, kurās par narkotiku noziegumiem piespriež nāvessodu; pauž bažas, ka šādas palīdzības dēļ biežāk var tikt piespriesti un izpildīti nāvessodi; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, ar kurām valstu un reģionālā mērogā pārvalda starptautisko finansējumu, ko piešķir narkotiku apkarošanai, un kuras nodrošinātu, ka šādas programmas nevairo vardarbību, tostarp nāvessoda piemērošanu; uzsver, ka narkotiku apkarošanas jomā par priekšnoteikumu finanšu atbalsta, tehniskās palīdzības, veiktspējas palielināšanas un cita atbalsta piešķiršanai jānosaka nāvessoda atcelšana;

66.  ir nobažījies, ka Baltkrievijā vēl aizvien tiek izpildīts nāvessods, jo Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kura piemēro nāvessodu; atbalsta to, ka iestādes ir izveidojušas darba grupu nolūkā izstrādāt priekšlikumus par moratorija noteikšanu nāvessodam;

67.  pauž dziļas bažas par 2009. gada prethomoseksualitātes likumu, ko pašlaik izskata Ugandas parlaments un ar ko paredz naudassodus un ieslodzījumu par atbalstu lesbietēm, gejiem vai biseksuāliem cilvēkiem, kā arī paredz naudassodus, ieslodzījumu un nāvessodu par apzinātiem homoseksuāliem aktiem; aicina Ugandas parlamentu noraidīt šo un līdzīgus tiesību aktus; nosoda homoseksualitātes atzīšanu par noziegumu visā pasaulē;

LGBT tiesības

68.  ņemot vērā visā pasaulē pret lesbietēm, homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām 2009. gadā izdarītos daudzos cilvēktiesību pārkāpumus , atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienības Padomes darba grupa cilvēktiesību jautājumos pieņēma pasākumu kopumu, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu visu cilvēktiesību izmantošanu; aicina ES delegācijas un Eiropas Ārējās darbības dienestu pilnībā īstenot šajā pasākumu kopumā iekļautās pamatnostādnes;

Vardarbība pret sievietēm

69.  norāda, ka Francijas, Čehijas Republikas un Zviedrijas Trīsvalstu prezidentūras programma (2008. gada jūlijs – 2009. gada decembris) prioritāti piešķīra pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības problēmai, un prasa saskaņot principus un politikas nostādnes gan ES iekšienē, gan ārpus tās, tostarp attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas kā cilvēktiesību pārkāpuma aizliegšanas atbalstīšanu; atzīmē nesen pieņemto jauno pamatnostādņu kopumu šajā jautājumā un gaida, kad Komisija ziņos Parlamentam par šo pamatnostādņu īstenošanas rezultātiem;

70.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas jauno dzimumu līdztiesības stratēģiju, kurā īpaši pieminēta sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas problēma; atkārtoti norāda, ka šajā jautājumā ir jāsaskaņo gan ES iekšējā, gan ārējā politika; mudina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis risināt sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas problēmu politiskajos un politikas dialogos ar partnervalstīm un ieinteresētajām personām, kuras šis kutelīgais jautājums skar nacionālā kontekstā, un aicina izmantot līdzdalības pieeju un aicināt piedalīties ieinteresētās kopienas; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis aktivizēt visus politiskos un institucionālos līdzekļus, lai atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir pēc iespējas drīzāk pieņemt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, ar ko aicinātu visā pasaulē noteikt moratoriju sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanai;

71.  uzskata, ka vardarbība pret sievietēm var būt pausta arī psiholoģiski; konstatē, ka nodarbinātības jomā sievietes joprojām saņem zemāku atalgojumu salīdzinājumā ar vīriešiem un daudzas sievietes tiek nodarbinātas nedrošos vai daļlaika darbos; tāpēc uzsver, ka šajā jomā Komisijas un dalībvalstu funkcija gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās ietver ne tikai vardarbības izskaušanu tās šaurākajā nozīmē, bet ir jāizskauž visu veidu vardarbība pret sievietēm ‐ fiziskā, psiholoģiskā, sociālā un ekonomiskā, ‐ un ka par prioritāru ir jānosaka izglītība, kurā jau agrīnā posmā nepastāv dalījums dzimumos, proti, zēnos un meitenēs, kā arī jāizskauž ar dzimumu saistītie stereotipi;

72.  uzsver, cik svarīgi ir visaptverošā veidā īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, Nr. 1820, Nr. 888 un Nr. 1889, kurās aicināts iesaistīt sievietes visos konflikta atrisināšanas posmos un līmeņos un aizsargāt sievietes un meitenes no seksuālas vardarbības un diskriminācijas; dalībvalstis, kuras vēl nav izstrādājušas nacionālo plānu ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanai, aicina šādu plānu nekavējoties pieņemt; kategoriski nosoda izvarošanas kā kara ieroča izmantošanu un vairākkārtējos masveida izvarošanas gadījumus KDR; prasa pilnībā publiskot informāciju par ANO Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) miera uzturēšanas spēku nespēju apturēt masveida izvarošanu; un mudina ES AP un PV ar EUSEC un EUPOL Kongo Demokrātiskajā Republikā starpniecību veikt izmeklēšanu un ziņot EP par visām Kongo un starptautiskajām kompānijām vai struktūrām, kas iesaistītas kalnrūpniecībā šajā valstī un kas maksā kādām bruņotām grupām vai drošības darbiniekiem, kuri iesaistīti šādās masveida izvarošanās un citos sistemātiskos pret civiliedzīvotājiem vērstos noziegumos;

73.  aicina AP un PV palielināt to darbinieku skaitu, kuri ārējās darbības jomā strādā ar dzimumu jautājumiem, un aicina izveidot īpašas struktūras; atzīst KDAP panākto progresu gan misiju, gan apmācības jomā;

74.  pauž nopietnas bažas par dziļi iesakņojušos diskrimināciju dzimuma dēļ un vardarbību ģimenē vairākās valstīs un norāda, ka īpaši neaizsargāta grupa ir lauku apgabalos dzīvojošas sievietes; tāpat pauž nopietnas bažas par seksuālās vardarbības gadījumiem un sieviešu un meiteņu izvarošanas augsto rādītāju Dienvidāfrikā, kur bieži vien netiek veikta atbilstoša izmeklēšana vai arī tā tiek kavēta dzimumaizspriedumu dēļ, un cietušajām nākas saskarties ar daudziem šķēršļiem piekļuvē veselības aprūpei un kavējumiem medicīniskās palīdzības sniegšanā; sevišķi nosoda vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kas ir pastāvīga problēma Gvatemalā un Meksikā;

75.  ir ļoti nobažījies par situāciju, kādā atrodas sievietes un meitenes Irānā, KDR, Afganistānā; nosoda brutālos sieviešu tiesību pārkāpumus KDR, mudina starptautisko sabiedrību būtiski palielināt līdzekļus, kuru mērķis ir censties aizsargāt sievietes no izvarošanas, un uzsver, ka steidzami ir jāpievērš liela starptautiskā uzmanība sieviešu un meiteņu stāvoklim KDR; nosoda 2009. gada martā pieņemto šiītu civilstāvokļa likumu, kas smagi pārkāpj afgāņu sieviešu tiesības un ir pretrunā Afganistānas konstitūcijai un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; atzinīgi vērtē grozījumus likumā “Šiītu jurisprudences sekotāju privātā dzīve”, taču joprojām ir dziļi nobažījies par atsevišķiem minētā likuma pantiem, kas ir pretrunā Afganistānas pienākumiem, kuri noteikti Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Konvencijā par bērna tiesībām; mudina Afganistānas iestādes nekavējoties veikt pasākumus, lai valstī uzlabotu sieviešu tiesību situāciju;

76.  uzstāj, ka visos cilvēktiesību dialogos jāvelta uzmanība tieši sieviešu tiesībām, it īpaši tam, lai apkarotu un izskaustu visu veidu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp un pirmām kārtām, abortu izdarīšanu atkarībā no augļa dzimuma, visu veidu vardarbīgas tradīcijas un ieražas, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un agras vai piespiedu laulības, visu veidu tirdzniecību ar cilvēkiem, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavības, ekspluatāciju darbā un ekonomisko ekspluatāciju, un uzstāj, ka ir jānoraida valstu atsaukšanās uz jebkādām ieražām, tradīcijām vai jebkāda veida reliģiskiem apsvērumiem, ar kuriem pamato izvairīšanos no pienākumu izskaust šādu brutalitāti; uzsver ‐ gan tautas masās, gan politikas veidošanas procesā ir jāpastiprina centieni izskaust sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu, lai uzsvērtu, ka šāda apgraizīšana ir gan dzimumu līdztiesības jautājums, gan cilvēktiesību pārkāpums, kas saistīts ar personas fizisko integritāti; norāda uz situāciju, kādā atrodas jaunas imigrantes, kuras atsevišķu kopienu principu, reliģijas vai ģimenes goda dēļ cieš no sliktas apiešanās, nogalināšanas goda dēļ vai dzimumorgānu apgraizīšanas un kurām tiek liegta personas brīvība;

77.  atgādina Tūkstošgades attīstības mērķus un uzsver, ka tiesības uz izglītību un veselības aprūpi ir cilvēka pamattiesības; uzskata, ka ES attīstības un cilvēktiesību politikā būtiska nozīme jāpiešķir veselības, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības, programmām, dzimumu līdztiesības veicināšanai un sieviešu un bērnu tiesību īstenošanai, it īpaši valstīs, kurās ir izplatīta uz dzimumu balstīta vardarbība un sievietes un bērni ir pakļauti riskam saslimt ar HIV/AIDS vai viņiem ir liegta piekļuve informācijai, profilaksei un/vai ārstēšanai; aicina Komisiju attīstības politikā iekļaut darbinieku pamattiesības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības jautājumu, īpaši ar tirdzniecību saistītās atbalsta programmās;

78.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 2009. gada 16. jūnija rezolūciju par māšu novēršamo mirstību un saslimstību un cilvēktiesībām, kurā ir izteikts aicinājums steidzami rīkoties atbilstoši Tūkstošgades attīstības mērķiem, lai novērstu sieviešu neattaisnotu nāvi grūtniecības un dzemdību laikā; norāda, ka rezolūciju atbalstīja ES dalībvalstis, un aicina tās efektīvi veicināt sieviešu un meiteņu cilvēktiesības, it īpaši viņu tiesības uz dzīvi, vienlīdzību cieņas jomā, izglītību, tiesības brīvi meklēt, saņemt un sniegt informāciju, izmantot zinātniskā progresa rezultātus, tiesības nebūt diskriminētam un sasniegt augstāko fiziskās un garīgās veselības, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības, līmeni;

79.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īpaši veicināt to, lai Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificētu un īstenotu Āfrikas Savienības Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā;

Spīdzināšana un cita nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība

80.  pieprasa noziegumus pret pacientu un fizisku personu veselību, jo īpaši to personu veselību, kuri nespēj sevi aizstāvēt, atzīt par nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību, vienlaikus atzīstot, ka atsevišķus nodarījumus ir grūti pierādīt, un tādēļ prasa nodrošināt visaugstākās pakāpes modrību;

81.  pieprasa atzīt, ka minoritātes, piemēram, iedzimto kopienas un cilvēki, kurus diskriminē kastas dēļ, ir nesamērīgi neaizsargāti un tiek pakļauti spīdzināšanai;

82.  aicina visas valstis, kuras vēl nav parakstījušas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, pievienoties šai konvencijai un tās fakultatīvajam protokolam (Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvais protokols (KPSFP)); mudina valstis attiecībā uz šiem instrumentiem atcelt visas atrunas; mudina valstis, kuras ir parakstījušas KPSFP, konstruktīvāk un drīzāk īstenot nacionālo prevencijas mehānismu (NPM);

83.  mudina valstis visā pasaulē pieņemt un efektīvi īstenot Rokasgrāmatu par spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas izmeklēšanu un dokumentēšanu, kas pazīstama kā Stambulas protokols (SP); uzskata, ka SP ir būtisks instruments pierādījumu vākšanai un nesodāmības novēršanai; ir pārliecināts, ka spīdzinātāju nesodāmība joprojām būtiski apgrūtina spīdzināšanas efektīvu novēršanu, jo nesodāmība netieši mudina likumpārkāpējus turpināt barbarisko praksi;

84.  uzsver, cik svarīgi ir efektīvi īstenot ES pamatnostādnes pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu; aicina Padomi un Komisiju iesniegt minēto pamatnostādņu īstenošanas rezultātus, īpašu uzmanību pievēršot rezultātiem, kas gūti saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu īstenotajai cietušo rehabilitācijai;

85.  aicina dalībvalstis izpildīt prasības, kas izvirzītas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(16); aicina Komisiju pēc iespējas drīz pārskatīt atsevišķus Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 1236/2005 noteikumus;

86.  ir sevišķi nobažījies par augsto korupcijas, noziedzības, politiskās vajāšanas, nesodāmības, kā arī opozīcijas pārstāvju spīdzināšanas un ieslodzīšanas vilni Venecuēlā, ko radījusi policijas spēku politizācija, atbilstīgas politikas trūkums un valdības nespēja risināt šos smagos cilvēktiesību apdraudējumus;

87.  ir dziļi nobažījies par tādu cilvēktiesību pārkāpumu atkārtotu pieaugumu visā pasaulē, kas vērsti pret personām viņu dzimumorientācijas dēļ, un nosoda visu veidu vardarbību pret šīm personām; norāda uz to, ka visā pasaulē pieaug transpersonu slepkavību skaits; pauž dziļas bažas, ka daudzās valstīs homoseksualitāte joprojām tiek uzskatīta par sodāmu noziegumu, piespriežot ieslodzījumu un atsevišķos gadījumos pat nāvessodu;šajā sakarībā atzinīgi vērtē Deli Augstās tiesas 2009. gada 2. jūlija lēmumu, ar ko Indijā dekriminalizē homoseksualitāti, un aicina citas valstis sekot šim piemēram;

Bērnu tiesības

88.  dziļi nosoda to, ka saskaņā ar aplēsēm ap 215 miljoniem bērnu cieš no piespiedu darba, un trīs ceturtdaļas šo bērnu veic pašus smagākos bērnu darba veidus (SDO 2009. gada dati); atzinīgi vērtē ES Padomes 2010. gada 14. jūnija sanāksmes secinājumus par bērnu darbu un Komisijas pētījumu par šo tēmu (SEC(2010)0037), prasot noteikt visaptverošu ES politikas pieeju, kas koncentrētos uz attīstību un nabadzības izskaušanu; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu šajā jomā sasniegtā progresa uzraudzību un kopā ar ES dalībvalstīm mudināt tā īstenošanu, izmantojot dialogus ar trešām valstīm;

89.  atgādina par ES un NVO 11. cilvēktiesību foruma sekmīgajiem rezultātiem jautājumā par vardarbības pret bērniem apkarošanu un Zviedrijas prezidentūras (Stokholma, 2009. gada jūlijs) aicinājumus turpināt tiesisko darbu, lai aizliegtu visus miesas soda veidus jebkādā vidē, tostarp mājās, apzināt labāko praksi un gūto pieredzi vardarbības pret bērniem apkarošanā konflikta un pēckonflikta situācijās un palielināt saskaņotību starp ES ārējo darbību un ES/ dalībvalstu iekšpolitiku bērnu tiesību jomā;

90.  pauž nopietnas bažas par to, ka miljoniem bērnu vēl aizvien cieš no izvarošanas, vardarbības ģimenē un fiziskās, emocionālās un seksuālās izmantošanas, tostarp ekonomiskā nolūkā; uzsver, ka Konvencijā par bērna tiesībām un tās fakultatīvajos protokolos atzītās tiesības ir vienlīdz svarīgas, un prasa pilnībā ratificēt un īstenot attiecīgās saistības, kā arī pievērst īpašu uzmanību jaunajiem bērnu seksuālās izmantošanas veidiem komerciālā nolūkā;

91.  ir ļoti norūpējies, ka Austrumeiropā un Centrālāzijā strauji pieaug ar HIV inficēto vīriešu, sieviešu un bērnu skaits; ar bažām norāda, ka iespējas saņemt antiretrovirālo ārstēšanu joprojām ir viena no mazākajām pasaulē; ar bažām norāda, ka ar HIV inficēto bērnu stigmatizācija un diskriminācija ir viņu cilvēktiesību un cieņas pārkāpums un apgrūtina turpmākos uzlabojumus profilakses, aprūpes un atbalsta jomā; aicina Komisiju apsvērt iespējas reformēt politiku, veikt programmatiskas izmaiņas un resursu pārdali, lai aizstāvētu to bērnu un jauniešu tiesības un godu, kas ir neaizsargāti, kuri var inficēties ar HIV, ir vīrusa nēsātāji vai jau ir saslimuši;

92.  aicina nekavējoties īstenot ES papildu pasākumus bērnu darba izskaušanai un aicina ES efektīvāk piemērot tās rīcībā esošos instrumentus, integrējot tos cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; aicina ES efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par bērna tiesībām un izpētīt iespēju pieņemt pamatnostādnes par bērnu darba apkarošanu; atgādina, ka pat ES tirdzniecības politikai var būt nozīmīga loma cīņā pret bērnu darbu, jo īpaši izmantojot VPS+ (vispārējo preferenču sistēmas) stimulus; pauž cerību, ka nākotnē šis instruments tiks labāk novērtēts un attiecīgais novērtējums katru gadu tiks iesniegts Eiropas Parlamentam saistībā ar ikgadējām debatēm par cilvēktiesībām;

93.  norāda, ka 2009. gadā tika atzīmēta Konvencijas par bērna tiesībām 20. gadskārta; ar gandarījumu atzīmē, ka pašlaik konvencijai ir pievienojušās gandrīz visas pasaules valstis, un mudina valstis, kuras vēl nav pievienojušās konvencijai, to darīt pēc iespējas drīz; joprojām ir ļoti nobažījies par to, ka bieži vien konvencijā minētās tiesības netiek īstenotas pilnībā; prasa pastiprinātu uzmanību veltīt bērnu vajadzībai pēc īpašas aprūpes un aizsardzības, tostarp atbilstīgas juridiskās aizsardzības, gan pirms, gan pēc piedzimšanas, kā noteikts Konvencijā par bērna tiesībām un Deklarācijā par bērna tiesībām; atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos, kas saistīti ar vardarbību pret bērniem, un uzsver šā mandāta nozīmīgumu;

94.  ir ļoti nobažījies par bērniem, kuri ir iesaistīti bruņotos konfliktos vai kurus šie konflikti skāruši citādā veidā, vai kuri pat ir spiesti aktīvi iesaistīties tajos; mudina Komisiju un Padomi nostiprināt ES pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanu; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1882 (2009. gads), ar ko nostiprina bruņotos konfliktos iesaistītu un tajos cietušu bērnu aizsardzību;

95.  pauž nopietnas bažas par bērnu izmantošanu karavīru statusā; prasa ES un ANO nekavējoties veikt pasākumus viņu atbruņošanai, rehabilitēšanai un reintegrēšanai;

Cilvēktiesību aizstāvji

96.  atzinīgi vērtē darbības, kas sāktas, lai īstenotu 2008. gadā pārskatīto ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem pārskatīšanu un atjaunināšanu; norāda, ka ir izstrādātas vairāk nekā 60 vietējās īstenošanas stratēģijas un izraudzīti attiecīgie sadarbības koordinatori; tomēr turpina paust īpašas bažas par ES delegāciju nespēju šīs pamatnostādnes īstenot, un, lai turpinātu progresu pamatnostādņu efektīvas īstenošanas virzienā; aicina EĀDD sagatavot īstenošanas plānu ar skaidri noteiktiem rādītājiem un termiņiem un prasa nodrošināt pieejamo vietējo stratēģiju sarakstu; aicina EĀDD, Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu cilvēktiesību aizstāvju un ārpus ES strādājošo ES diplomātu informētību par šīm pamatnostādēm; aicina ES misijas pirms jebkādas darbības sākšanas cilvēktiesību aizstāvju vārdā uzturēt ar viņiem regulārus kontaktus un pēc darbības īstenošanas sniegt pārskatu par paveikto; uzsver, ka vietējo īstenošanas stratēģiju sagatavošanas procesā būtu jāapspriežas ar daudziem cilvēktiesību aizstāvjiem, kas strādā gan pilsētu, gan lauku vidē ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, kā arī pilsoņu un politisko tiesību jomā; norāda, ka vietējās īstenošanas stratēģijās būtu jāiekļauj konkrēta pasākumu programma, kas jāīsteno, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, un ka pēc saprātīga laikposma būtu jānovērtē šo stratēģiju ietekme; šajā sakarībā aicina novērtēt visu to pasākumu īstenošanu, ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas veikušas, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus saskaņā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR);

97.  aicina AP/PV par prioritāti noteikt to pašreizējo instrumentu un mehānismu efektīvāku īstenošanu, kuri paredzēti cilvēktiesību aizstāvju saskaņotai un sistemātiskai aizsardzībai; aicina Eiropas Savienības augsto pārstāvi un visus Komisijas locekļus, kuru atbildības jomā ir ārlietas, darba vizīšu laikā ārpus ES sistemātiski tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem un uzsver, ka atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem būtu obligāti jāiekļauj arī ES īpašo pārstāvju mandātā; uzsver, ka gan augstajam pārstāvim, gan īpašajiem pārstāvjiem par savu darbību šajā jomā būs jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

98.  mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, ko Parlaments ierosinājis 2010. gada jūnijā pieņemtajā rezolūcijā par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam, uzsvaru liekot uz pasākumiem, kuru mērķis ir riska situācijās esošiem cilvēktiesību aizstāvjiem sniegt ātru palīdzību, piemēram, nodrošināt ārkārtēju vīzu izsniegšanu un patvēruma piešķiršanu, un uz pasākumiem, kuri paredz cilvēktiesību aizstāvju darba publisku atbalstīšanu un redzamu atzīšanu, pamatnostādņu, kas paredzētas sieviešu tiesību aizstāvjiem un citām īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri strādā, lai veicinātu ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības, un tiem, kuri strādā pie minoritāšu un pirmiedzīvotāju tiesībām, īstenošanā ņemot vērā dzimumu līdztiesības principu; aicina AP/PV mudināt īstenot patvēruma pilsētu programmu, kas paredz patvēruma piešķiršanu Eiropas pilsētās cilvēktiesību aizstāvjiem;

99.  saistībā ar Lisabonas līguma īstenošanu un EĀDD izveidi aicina ES iestādes izveidot starpiestāžu sadarbības mehānismu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; apzinās, ka šāda mehānisma radīšanu varētu atvieglot cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētu kontaktpunktu izveide un skaidru pamatnostādņu sagatavošana visās ES iestādēs un ciešāka sadarbība ar šiem kontaktpunktiem un par cilvēktiesībām un demokrātiju atbildīgajām personām ES misijās un delegācijās; lai novērtētu šo pamatnostādņu efektivitāti aicina EĀDD izveidot statistikas datubāzi par gadījumiem, kad ES delegācijas sniegušas palīdzību cilvēktiesību aizstāvjiem, un EP sniegt pārskatu par šo novērtējumu rezultātiem;

100.  atzīst, ka daudzos cilvēktiesību ziņojumos secināts, ka cilvēktiesību aizstāvji, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā un šajā darbā riskējot ar savu personīgo drošību, cieš no aizvien biežākiem un nopietnākiem dažāda veida uzbrukumiem, kas izpaužas kā apziņas, reliģijas, vārda vai biedrošanās brīvības ierobežojumi, uzbrukumi attiecīgajām personām vai to noslepkavošana, patvaļīgi aresti, netaisnīga tiesa un pilsoniskās sabiedrības organizāciju biroju slēgšana; aicina ES delegācijas sadarbībā ar attiecīgo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām aktīvāk piedalīties šādu uzbrukumu novēršanā, vienlaikus rūpējoties, lai šo organizāciju darbinieki un atbalstītāji netiktu pakļauti briesmām;

101.  uzmanīgi seko ārpussavienības valstu valdību darbībai, kuras, pieņemot pretrunīgus likumus par NVO pārraudzību, mēģina izbeigt cilvēktiesību kustību; šāda likuma piemērs ir Etiopijas parlamenta 2009. gada janvārī pieņemtā “Labdarības organizāciju un sabiedrību proklamēšana” (Charities and Societies Proclamation), kas faktiski aizliedz jebkādas darbības cilvēktiesību jomā;

102.  nosoda to, ka daudzās valstīs uzbrukumi un anonīmi draudi cilvēktiesību aizstāvjiem ir ikdienišķa lieta un ka žurnālistiem, it īpaši tiem, kas nodarbojas ar korupcijas un narkotiku tirdzniecības jautājumiem, nākas saskarties ar draudiem un uzbrukumiem;

103.  pauž dziļu nožēlu par Stanislav Markelov, Anastasia Baburova un Natalya Estemirova noslepkavošanu Krievijā, André Rwisereka un Jean Leonard Rugambage noslepkavošanu Ruandā, Roxana Saberi un Abdolfattah Soltani patvaļīgu apcietināšanu Irānā, Hu Jia ‐ 2008. gada A. Saharova balvas laureāta ‐ ilgstošo turēšanu apcietinājumā Ķīnā un atteikšanos viņam nodrošināt adekvātu piekļuvi veselības aprūpei, norādot, ka visi šie fakti konstatēti pārskata periodā; mudina Ķīnas iestādes nekavējoties paskaidrot 2009. gada 4. februārī bez vēsts pazudušā prominentā cilvēktiesību aizstāvja advokāta Gao Zhisheng situāciju un uzsākt pilnībā neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par viņa pazušanu;

104.  nosoda Rietumsahāras cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanu un aizskaršanu Marokas kontrolētajā Rietumsahāras teritorijā un mudina ANO iekļaut cilvēktiesību situācijas uzraudzību ANO misijas, kas izveidota Rietumsahāras referenduma novērošanai (MINURSO), pilnvarās;

105.  norāda uz Kubas vietējo cilvēktiesību aizstāvju atbrīvošanu; pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas valdība, liedzot likumīgu statusu vietējām cilvēktiesību aizstāvju grupām, atsakās atzīt cilvēktiesību uzraudzību kā leģitīmu darbību; ar bažām norāda, ka cilvēktiesību aizstāvju apcietināšana šajā valstī arī ir smags cilvēktiesību pārkāpums; aicina Kubas valdību neizsūtīt politieslodzītos un nodrošināt viņiem tiesības izbraukt no Kubas un atgriezties tajā, netiekot apcietinātiem;

106.  atzinīgi vērtē Nobela Miera prēmijas komitejas lēmumu piešķirt 2010. gada Nobela Miera prēmiju Liu Xiaobo par viņa ilgo un nevardarbībo cīņu par svarīgāko cilvēktiesību un brīvību ievērošanu Ķīnā; mudina Ķīnas valdību nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot Liu Xiaobo un atcelt viņa dzīvesbiedrei Liu Xia noteiktos ierobežojumus;

107.  pauž nopietnas bažas par to, ka Irāna 2008. un 2009. gadā turpināja apspiest neatkarīgus cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības locekļus un ka saglabājās, pat pastiprinājās, nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; nosoda cilvēktiesību aizstāvju patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un ieslodzīšanu, viņu darbu klasificējot kā “darbības, kas vērstas pret valsts drošību”; pauž nožēlu par pašreizējo valdības politiku, kas vērsta pret skolotājiem un akadēmiķiem, liedzot studentiem iespēju iegūt augstāko izglītību, un nosoda studentu aktīvistu vajāšanu un ieslodzīšanu; pauž nožēlu par nemieriem pēc 2009. gada 12. jūnijā notikušajām prezidenta vēlēšanām un Irānas iestāžu vardarbību, kā rezultātā tika patvaļīgi aizturēti vismaz 400 cilvēku, ziņots par 40 civlēku nogalināšanu, masveidā saukti pie atbildības cilvēki, ko apsūdzēja par noziegumiem pret valsts drošību, notika cilvēku spīdzināšana un slikta izturēšanās pret tiem un tika piespriests nāvessods;

Cilvēktiesību klauzulas

108.  uzsver cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu un efektīvu strīdu izšķiršanas mehānismu nozīmi un nepieciešamību tirdzniecības nolīgumos, tostarp ES un ārpussavienības valstu zivsaimniecības nolīgumos; tomēr, lai nodrošinātu šīs klauzulas īstenošanu praksē, atkārtoti prasa to papildināt ar izpildes uzraudzības mehānismu; uzsver, cik svarīgi ir rūpīgi uzraudzīt to ārpussavienības valstu reputāciju cilvēktiesību jomā, kurām ir tirdzniecības attiecības ar ES; uzsver, ka šādai uzraudzībai un novērtēšanai būtu jāietver arī oficiālas apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību par šo nolīgumu ietekmi; saistībā ar individuālajiem tirdzniecības nolīgumiem prasa skaidri noteikt cilvēktiesību standartu kopumu, lai nodrošinātu, ka abas puses skaidri apzinās, kādas situācijas un darbības var izraisīt šādu cilvēktiesību klauzulu piemērošanu;

109.  atkārtoti uzsver cilvēktiesību nedalāmības principu un nosoda mēģinājumus uzskatīt tiesības uz nediskriminēšanu kā mazāk svarīgas; aicina Komisiju un Padomi ievērot nedalāmības principu sarunās ar ārpussavienības valstīm par cilvēktiesību klauzulām;

110.  uzsver ‐ lai ES varētu pildīt savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tai attiecīgajos nolīgumos būtu jāiekļauj sistemātiskas klauzulas par demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām, kā arī sociālajiem un vides standartiem, ņemot vērā šo nolīgumu raksturu un katras partnervalsts īpašo situāciju; uzskata, ka šīm klauzulām būtu jādod Komisijai iespēja vai nu pēc savas iniciatīvas, vai arī pēc dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta pieprasījuma vismaz uz laiku pārtraukt tirdzniecības priekšrocību, tai skaitā no brīvās tirdzniecības nolīgumiem izrietošo priekšrocību, piemērošanu, ja tiek atklāti pietiekami pierādījumi par cilvēktiesību tostarp darba tiesību, pārkāpumiem; uzskata, ka jebkurā gadījumā ES būtu skaidri jānorāda atbilstīgs sods ārpussavienības valstīm, kuras izdara nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, un šis sods būtu arī jāpiemēro; atkārto savu prasību Komisijai, Padomei un it īpaši AP/PV padarīt efektīvākas starptautiskajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas un attiecīgi izveidot procedūru efektīvākai šo klauzulu īstenošanai Kotonū nolīguma 8., 9. un 96. panta garā;

111.  atzinīgi vērtē ietekmes uz ilgtspējīgu attīstību novērtējumu izmantošanu, tomēr uzskata ‐ lai nodrošinātu novērtēšanas nepārtrauktību, tos būtu jāveic ne tikai pirms, bet arī pēc attiecīgā nolīguma stāšanās spēkā;

112.  norāda uz VPS+ (vispārējo preferenču sistēmas) režīma darbību; uzskata, ka šī sistēma, kas par starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību konvenciju un standartu ievērošanu valstīm piešķir būtiskus tirdzniecības atvieglojumus, ir jāuzrauga ciešāk un pārredzamāk, tostarp izmantojot detalizētus cilvēktiesību ietekmes novērtējumus, konsekventu un taisnīgu sistēmu salīdzināšanai ar noteiktajiem standartiem un atklātas apspriešanās gadījumos, kad tiek piešķirta šāda preference, un ka tirdzniecības preferences jāpiešķir tikai tām valstīm, kuras ir ratificējušas un efektīvi īstenojušas būtiskākās starptautiskās konvencijas par ilgtspējīgu attīstību, cilvēktiesībām, it īpaši par bērnu darbu, un labu pārvaldību; ņemot vērā sasniegumus un šķēršļus cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko, kultūras un vides tiesību, attīstības jomā, prasa pastiprināt īstenošanas uzraudzību, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, arodbiedrībām un kopienām; uzsver, cik svarīgi ir rūpīgi uzraudzīt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (SPPPT) īstenošanu Pakistānā, kas ir uzaicināta piedalīties VPS+ sistēmā;

113.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai, ar ko tiktu aizliegta tādu preču importēšana ES, kuru ražošanā izmantots bērnu darbaspēks, pārkāpjot cilvēktiesību pamatstandartus; uzsver, ka šāda regula dotu ES iespēju izmeklēt specifiskas prasības;

114.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību ieļaušanu ES un Indonēzijas partnerattiecību nolīgumā un ES un Albānijas stabilizācijas un asociācijas nolīgumā, kas stājās spēkā pārskata periodā, un līdz ar to vairāk nekā 120 valstis ir piekritušas iekļaut šādu klauzulu nolīgumos, kuri noslēgti ar ES;

115.  pauž nožēlu par Kotonū nolīgumā iekļauto cilvēktiesību klauzulu slikto īstenošanu un mudina AP/PV, Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnībā izmantot šīs klauzulas, lai plašā mērogā risinātu cilvēktiesību problēmas un veicinātu cilvēktiesības divpusējos un reģionālos dialogos ar ĀKK partnervalstīm;

Demokrātijas un tiesiskuma veicināšana ārējo attiecību jomā

116.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumus par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās(17) un to, ka ir pieņemta ES rīcības programma par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās, kas ir līdzekļi, kā uzlabot ES atbalsta demokrātijai konsekvenci un efektivitāti;

117.  mudina Komisiju ar vajadzīgām iniciatīvām un finanšu saistībām beidzot nekavējoties īstenot darbības, kas izriet no 2007. gada Cilvēktiesību ziņojuma, kurā Parlaments uzskatīja “nevardarbību kā vispiemērotāko līdzekli, ar kuru nodrošina pamatcilvēktiesību izmantošanu, aizstāvēšanu, sekmēšanu un ievērošanu”, uzskatot, ka tās veicināšanai būtu jābūt vienam no galvenajam ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas mērķim;

118.  aicina Komisiju pilnīgāk iekļaut rīcības programmu par atbalstu demokrātijai tās ārējo instrumentu, it īpaši EIDHR, ikgadējās rīcības programmās un reģionu un valstu stratēģiskajos dokumentos, tādējādi konsekventi ņemot vērā valstu konkrēto situāciju ES reģionālajā stratēģijā;

119.  pieņem zināšanai organizācijas “Amnesty International” 2010. gada ziņojumu, kas kā Krievijā notiekošu negodīgu tiesas prāvu piemēru īpaši izceļ pašlaik notiekošo otro tiesas prāvu, kurā izskata uzņēmuma “YUKOS oil” bijušā vadītāja Mikhail Khodorkovsky un viņa uzņēmējdarbības partnera Platon Lebedev lietu; pieprasa Krievijas Federācijai nodrošināt, ka šīs valsts tiesībsargāšanas sistēmā uzsākot kriminālprocesu pret šīm un citām personām, tiktu ievērotas pienācīgas procedūras pamatnormas un cilvēktiesības;

120.  mudina Krievijas tiesu iestādes neatlaidīgi turpināt krievu advokāta Sergey Magnitsky nāves 2009 gada 16. novembrī apstākļu izmeklēšanu; pauž nožēlu, ka šis gadījums ir Krievijas tiesību sistēmas nopietno trūkumu ļoti spilgts piemērs; uzskata par nožēlojamu situāciju, ka pret cilvēktiesību aizstāvjiem bieži vien izturas skarbi un ka viņus tiesā, neņemot vērā Krievijas Federācijas Kriminālprocesa kodeksu (piemēram, 72. pantu organizācijas “Memorial” biedra Oleg Orlov lietā par neslavas celšanu), un ka personas, kas vainojamas par uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgajiem žurnālistiem un advokātiem vai pat viņu nonāvēšanā, joprojām pārāk bieži paliek nesodīti; tā kā Krievijas varas iestādes neizrāda vēlmi sadarboties un izmeklēt Sergey Magnitsky lietu, aicina Padomi kategoriski pieprasīt, lai Krievijas iestādes sauktu vainīgās personas pie atbildības, un apsvērt iespējas noteikt ieceļošanas aizliegumu Eiropas Savienībā šajā lietā iesaistītajām Krievijas amatpersonām un mudina ES tiesībaizsardzības iestādes sadarboties, lai iesaldētu šo amatpersonu bankas kontus un citus aktīvus visās ES dalībvalstīs;

121.  aicina AP/ Komisijas PV nodrošināt, ka cilvēktiesību un demokrātijas nostiprināšana patiešām kļūst par “sudraba pavedienu, kas caurvij visas” ārpolitikas jomas; vienlaikus ar bažām norāda, ka Padome nav oficiāli ņēmusi vērā nevienu uzraudzības ziņojumu attiecībā uz Padomes 2009. gada novembra secinājumiem par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās un rīcības programmu attiecībā uz atbalstu demokrātijai, kas ir pretrunā tam, kas ir teikts minētajos Padomes secinājumos;

Starptautiskās humanitārās tiesības (SHT)

122.  atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada decembrī pieņemtos secinājumus par atbilstības SHT veicināšanu, kurus pieņēma tajā pašā gadā, kad atzīmēja Ženēvas konvenciju 60. gadskārtu;

123.  norāda, ka 2009. gadā tika pieņemtas ES atjauninātās pamatnostādnes par atbilstības SHT veicināšanu; aicina Padomi SHT pamatnostādņu īstenošanu efektīvāk integrēt vienlaikus ar citām ES cilvēktiesību pamatnostādnēm un uzlabot SHT iekļaušanu visās ES ārējās darbības jomās;

124.  atzinīgi vērtē Neatkarīgās starptautiskās faktu vākšanas misijas par konfliktu Gruzijā (IIFFMCG – CEIIG) 2009. gada 30. septembrī publicēto ziņojumu (tā dēvēto H. Tagliavini ziņojumu) un atbalsta tā galvenos konstatējumus un secinājumus, kas izdarīti saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un cilvēktiesībām, un jo īpaši atbalsta nepieciešamību nodrošināt pārskatatbildību un reparāciju attiecībā uz visiem 2008. gada augustā pastrādātajiem vardarbības aktiem, un sagaida, ka ziņojumā sniegto plašo informatīvo bāzi varēs izmantot tiesas procesos valsts un starptautiskā mērogā, lai beidzot panāktu atbildības uzņemšanos par 2008. gadā Krievijas un Gruzijas konflikta laikā pastrādātajiem noziegumiem;

125.  pauž dziļu nožēlu, ka Krievijas un Gruzijas 2008. gada augusta bruņotajā konfliktā par Dienvidosetiju un Abhāziju starptautisko cilvēktiesību pārkāpumu dēļ simtiem civiliedzīvotāju tika ievainoti, gāja bojā vai pazuda bez vēsts un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju tika pārvietoti; atgādina, ka līdz šai dienai Krievija ir izpildījusi tikai pirmo punktu Sešu punktu uguns pārtraukšanas nolīgumā ar Gruziju; pauž nožēlu par etnisko gruzīnu ciematu apzinātu iznīcināšanu Dienvidosetijā un Abhāzijā šī konflikta laikā un pēc tā; uzsver, ka šos pārkāpumus izdarījušie vēl aizvien nav sodīti;

Reliģijas vai ticības brīvība

126.  uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvība, tāpat kā pārējās cilvēktiesības, ir svarīgas pamattiesības, kas ir jāievēro, un ka jāraugās, lai stingrāk un efektīvāk tiktu izpildīti ar ārpussavienības valstīm noslēgtajos divpusējos nolīgumos iekļautie nosacījumu izpildes noteikumi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu;

127.  atzinīgi vērtē Padomes 2009. gada novembrī pieņemtos secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību; atzīst reliģijas vai ticības brīvības nozīmīgumu gan attiecībā uz reliģiozu, gan nereliģiozu personu identitāti, ņemot vērā to, ka ticība neatkarīgi no formas ir svarīgs personības indentitātes un sociālās piederības komponents; aicina Padomi un Komisiju pieņemt un īstenot praktiskus pasākumus, lai cīnītos pret reliģisko neiecietību un diskrimināciju un visā pasaulē veicinātu reliģijas vai ticības brīvību, kā uzsvērts iepriekš minētajos secinājumos; aicina Padomi un Komisiju šajā procesā iesaistīt Parlamentu, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citus attiecīgos dalībniekus;

128.  aicina AP/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci ES cilvēktiesību politikā svarīgu vietu atvēlēt reliģijas vai ticības brīvībai un ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām rūpīgi izvērtēt situāciju reliģijas brīvības jomā;

129.  aicina AP/PV palielināt to darbinieku skaitu, kuri ārējās darbības jomā strādā ar reliģijas vai ticības brīvības ievērošanas jautājumiem, un izveidot speciālas struktūras, it īpaši saistībā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi; atbalsta reliģijas vai ticības brīvības ievērošanas jautājuma noteikšanu par vienu no EĀDD prioritātēm, ņemot vērā nopietnos šīs brīvības pārkāpumus pasaulē un acīmredzamo nepieciešamību palīdzēt daudzās pasaules vietās vajātajām reliģiskajām minoritātēm;

130.  aicina Padomi un Komisiju konfliktu novēršanā, risināšanā un pušu samierināšanā ņemt vērā reliģiju un dialogu ar reliģiskajām institūcijām un struktūrām, kas iesaistītas dažādu reliģiju pārstāvju dialogā;

131.  joprojām ir ļoti sarūgtināts, ka visos pasaules reģionos vēl aizvien pastāv diskriminācija reliģijas vai ticības dēļ un ka daudzās valstīs, piemēram, Ziemeļkorejā, Irānā, Saūda Arābijā, Somālijā, Maldivu salās, Afganistānā, Jemenā, Mauritānijā, Laosā, Uzbekistānā, Ēritrejā, Irākā, Pakistānā un Ēģiptē, personām, kuras pieder pie konkrētām reliģiskām apvienībām, tostarp reliģiskām minoritātēm, joprojām tiek liegtas viņu cilvēktiesības; nosoda Ķīnas varas iestādes par tādu personu vajāšanu, kuras piekopj oficiāli neatļautu reliģiju, tostarp kristiešus, musulmaņus, budistus un Falun Gong piekritējus; mudina Ķīnu pildīt savu solījumu ratificēt SPPPT; mudina Ķīnas varas iestādes pārtraukt represīvo politiku Tibetā, kas varētu pilnībā iznīcināt Tibetas reliģiju un kultūru; nosoda Irānas varas iestādes par to reliģisko minoritāšu pārstāvju, tai skaitā kristiešu, Bahá'í un musulmaņu, vajāšanu, kas pārgājuši citā reliģijā vai atteikušies no tās vispār; mudina Irānas varas iestādes aizsargāt reliģiskās minoritātes saskaņā ar saistībām, ko tām nosaka SPPPT; mudina Krievijas Federācijas varas iestādes noteikt moratoriju 2002. gada likumam par ekstrēmistu darbības apkarošanu, kas tiek plaši piemērots nevietā, lai vajātu miermīlīgas reliģisko minoritāšu grupas; pauž bažas par Vjetnamas centrālajā kalnienē dzīvojošās kristīgo kalniešu minoritātes stāvokli; atgādina Vjetnamas varas iestādēm, ka minoritāšu tiesības ietver arī brīvību neierobežoti praktizēt savu reliģiju, biedrošanās un vārda brīvību, tiesības uz mierīgu pulcēšanos, vienlīdzīgas tiesības uz zemes iegūšanu īpašumā un tās izmantošanu un tiesības pilnībā un efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz tās skarošiem jautājumiem, tostarp ekonomiskās attīstības projektiem un pārcelšanās jautājumiem;

132.  mudina ES savā ārpolitikā iekļaut pasākumu kopumu par reliģijas vai ticības brīvības tiesību veicināšanu, uzskatīt reliģijas vai ticības brīvību par vienu no pamatbrīvībām, iekļaut pārbaudes punktu sarakstu par nepieciešamajām brīvībām, kas izriet no tiesībām uz reliģijas vai ticības brīvību, lai novērtētu, vai tās tiek ievērotas, un iekļaut mehānismus reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumu identificēšanai, lai pastiprināti veicinātu reliģijas vai ticības brīvību ierēdņu darbā, it īpaši Eiropas Ārējās darbības dienestā, un šī pasākumu kopuma sagatavošanā iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

133.  atzinīgi vērtē ES pastāvīgo principiālo nostāju attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Cilvēktiesību komitejas rezolūcijām par cīņu pret reliģiju apmelošanu; atzinīgi vērtē ES iesniegto rezolūciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu; mudina ES turpināt centienus, lai rastu pieeju, kurā būtu līdzsvars starp vārda brīvību un aizliegumu kurināt reliģisko naidu; mudina ES iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Islāma konferences organizāciju un citiem reliģiju apmelošanas principa atbalstītājiem;

134.  uzsver, ka starptautiskie cilvēktiesību likumi atzīst reliģisko vai ticības brīvību neatkarīgi no reģistrācijas statusa un ka līdz ar to reģistrācija nedrīkstētu būt obligāts priekšnoteikums kādas reliģijas praktizēšanai; turklāt ar bažām norāda, ka Azerbaidžānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Uzbekistānā un Vjetnamā reliģiskajām grupām jāreģistrējas valdībā un to darbību pārvalda valdības kontrolētas padomes, kas iejaucas šo grupu reliģiskās autonomijas īstenošanā un ierobežo to darbību;

135.  aicina Krieviju noteikt moratoriju 2002. gada likumam par ekstrēmistu darbības apkarošanu, jo tas tiek izmantots, reizēm ļaunprātīgi, lai ierobežotu reliģijas brīvību un apspiestu vai pat mēģinātu aizliegt nevardarbīgas reliģiskās grupas; turklāt ar lielām bažām norāda, ka tā saucamo ekstrēmistu organizāciju melnajā sarakstā ir 265 reliģiskas un uz ticību balstītas organizācijas;

136.  turklāt mudina pārtraukt reliģisko grupu biedrošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumus un ievērot reliģijas vai ticības brīvību šādās valstīs: Saūda Arābijā, Ēģiptē, Eritrejā, Irānā, Somālijā, Jemenā, Baltkrievijā, Ziemeļkorejā un Laosā;

137.  uzsver, ka vairākās pasaules valstīs, piemēram, Saūda Arābijā, Indonēzijā, Pakistānā, Irākā, Somālijā un Sudānā, vēl aizvien pastāv šķēršļi ticības praktizēšanai gan individuālā, gan kolektīvā līmenī, kā arī pieaug neiecietība pret reliģiskām minoritātēm valstīs ar dziļām demokrātijas tradīcijām, piemēram, Indijā, un aicina Komisiju uzsvērt šos jautājumus attiecīgo politisko dialogu kontekstā;

138.  stingri nosoda jebkādu kriminālatbildības noteikšanu vai sodīšanu par atteikšanos no reliģijas saistībā ar pāriešanu no vienas reliģijas citā vai no vienas reliģiskās konfesijas (paveida) uz citu, kas vēl aizvien notiek Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs; aicina ES iestādes izdarīt spiedienu uz šīm valstīm, lai tās atteiktos no šādas prakses, it īpaši gadījumos, kad par reliģijas maiņu ir paredzēts nāvessods; pauž dziļas bažas par atsevišķās valstīs, piemēram, Saūda Arābijā un Ēģiptē, vēl aizvien praktizēto reliģijas piespiedu maiņu un prasa ES iestādēm skaidri apņemties cīnīties pret šādiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

139.  atgādina, ka daudzās pasaules valstīs vēl aizvien ir ļoti izplatīts aizliegt, konfiscēt un iznīcināt gan lūgšanu vietas, gan reliģiskos izdevumus un aizliegt apmācīt garīdzniekus; mudina ES iestādes komunikācijā ar attiecīgo valstu valdībām nosodīt šādus pārkāpumus un mudināt tās valstis, kurās likumi par zaimošanu tiek izmantoti, lai vajātu reliģisko minoritāšu pārstāvjus, šādus noteikumus grozīt vai atcelt;

140.  uzsver, ka ES apziņas brīvība ir viena no pamatvērtībām, kas paredz izvēles brīvību būt vai nebūt ticīgajam un brīvību praktizēt reliģiju pēc savas izvēles;

Vārda brīvība

141.  pauž bažas, ka vārda brīvību apspiež dažādos jaunos veidos, jo īpaši izmantojot modernas tehnoloģijas, tādas kā internets; vēlreiz norāda, ka vārda brīvība ietver tiesības meklēt, saņemt un nodot informāciju un uzskatus ar jebkura plašsaziņas līdzekļa starpniecību;

142.  atzīst, ka jaunās tehnoloģijas dod vēl nebijušas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē, paust viedokļus, piekļūt informācijai par cilvēktiesībām un ziņot pārējai pasaulei par cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž bažas, ka valstis izmanto aizvien modernākus paņēmienus, piemēram, duāla pielietojuma tehnoloģijas, ar kuriem cenzēt informāciju un uzraudzīt darbības internetā, un ka vairākās valstīs notikusi to cilvēku aizskaršana, vajāšana un pat aizturēšana un ieslodzīšana, kuri internetu izmanto, lai īstenotu savas tiesības brīvi paust uzskatus;

143.  mudina AP/PV uzņemties vadību nostājas formulēšanā un konkrētas ES politikas izstrādē attiecībā uz to, kā tai rīkoties kā pasaules līmeņa dalībniecei interneta brīvības jautājumā, aptverot ne tikai veidus, kā novērst draudus cilvēktiesībām ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, bet arī to izmantošanu cilvēktiesību aizsardzības un atbalsta iespēju palielināšanai;

144.  mudina valstis, kuras ierobežo piekļuvi internetam, atcelt brīvai informācijas plūsmai uzliktos ierobežojumus; norāda, ka saskaņā ar organizācijas “Žurnālisti bez robežām” sniegto informāciju “interneta ienaidnieku sarakstā” iekļautās valstis, kuras īsteno vērienīgu interneta cenzūru, ir šādas: Baltkrievija, Ēģipte, Irāna, Ķīna, Mjanma vai Birma, Saūda Arābija, Sīrija, Turkmenistāna, Tunisija, Uzbekistāna, Vjetnama un Ziemeļkoreja;

145.  mudina Komisiju izveidot to personu sarakstu, kas ir Irānā, it īpaši pēc 2009. gada vēlēšanām, ir izdarījuši tādus  smagus  cilvēktiesību pārkāpumus kā spīdzināšana, cenzūra, izvarošana un  ārpustiesas nogalināšana un apsvērt sankciju noteikšanu attiecībā uz šīm personām, bloķējot aktīvus un aizliedzot iebraukt;

146.  atbalsta tiesības izteikties un miermīlīgi pulcēties Krievijā, ko oficiāli garantē Krievijas konstitūcijas 31. pants, bet kas faktiski netiek ievērotas; solidarizējas ar “Stratēģijas-31” organizētājiem un dalībniekiem, kuri šo tiesību atbalstam rīkoja vairākus pilsoniskās sabiedrības protestus, kas sākās 2009. gada 31. jūlijā un notika katra mēneša 31. datumā Maskavā, Triumfa laukumā; pauž nožēlu, ka varas iestādes līdz šim nav atļāvušas rīkot nevienu “Stratēģijas-31” demonstrāciju – izņemot pašu pēdējo 2010. gada 31. oktobrī, aizbildinoties, ka tajā pašā laikā Triumfa laukumā ir paredzēti citi pasākumi; ir ļoti nobažījies, ka 2009. gada 31. decembrī policija aizturēja desmitiem cilvēku, tostarp Maskavas “Helsinku grupas” priekšsēdētāju Lyudmila Alexeyeva, kurai tikai dažas nedēļas pirms aizturēšanas Parlaments piešķīra A. Saharova balvu; atbalsta Krievijas cilvēktiesību komisāra Vladimir Lukin aicinājumu sākt izmeklēšanu par brutālo milicijas rīcību saistībā ar 2010. gada 31. maija protestiem;

147.  pauž nopietnas bažas par vārda brīvības trūkumu Venecuēlā un Kubā, jauno plašsaziņas līdzekļu kontroli, ierobežoto un kontrolēto interneta izmantošanu un mēģinājumiem apspiest opozīciju;

Cilvēktiesības un cīņa pret terorismu

148.  nosoda terorismu visās tā izpausmēs; atgādina, ka terorisma dēļ pasaulē gājuši bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un ka tas ir sagrāvis daudzu ģimeņu dzīvi; uzskata, ka teroristisko uzbrukumu gadījumā pirmām kārtām jārunā par šajos uzbrukumos cietušo, nevis par to organizatoru tiesībām; uzsver nepieciešamību raudzīties, lai teroristi tiktu saukti pie atbildības;

149.  norāda, ka vairākās pasaules valstīs pasākumi cīņai pret terorismu ir izraisījuši cilvēka pamattiesību pārkāpumus, kas izpaužas kā nesamērīga uzraudzība, nelikumīga aizturēšana un spīdzināšana nolūkā iegūt informāciju no aizdomās turētajiem teroristiem; pauž bažas, ka atsevišķas valstis cīņu pret terorismu izmanto kā ieganstu, lai apspiestu mazākumtautības un vietējos cilvēktiesību aizstāvjus, un mudina cīņu pret terorismu neizmantot kā argumentu, lai ierobežotu vai aizliegtu cilvēktiesību aizstāvju likumīgu darbību; nosoda šos cilvēktiesību pārkāpumus, uzsver ES nostāju, ka cīņai pret terorismu jānotiek, pilnībā ievērojot pamattiesības un tiesiskumu, un ir pārliecināts, ka cīņā pret terorismu nedrīkst apdraudēt pilsoniskās brīvības;

150.  aicina Komisiju un Padomi izmantot divpusējus politiskos un cilvēktiesību dialogus ar ārpussavienības valstīm, lai tām atgādinātu, ka terorisma apkarošanā ir jāievēro cilvēktiesības un ka to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā instrumentu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politiskajiem oponentiem; aicina it īpaši AP/PV publiski nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus terorisma apkarošanas politikā un operācijās;

151.  prasa nodrošināt Teritoriālās kohēzijas politikas komisijas un Cilvēktiesību jautājumu darba grupas darba labāku koordināciju un to mijiedarbību šajā jautājumā, lai nosodītu gadījumus, kad terorisma apkarošanas politika tiek ļaunprātīgi izmantota pret cilvēktiesību aizstāvjiem, šajā nolūkā sistemātiski ierosinot pasākumus ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, un saskaņā ar ES pamatnostādnēm attiecībā uz spīdzināšanu pieņemt tādu pašu pieeju ar terorisma apkarošanu saistītos spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumos;

152.  atgādina, ka ASV prezidents Baraks Obama 2009. gada janvārī pieņēma lēmumu slēgt Gvantanamo līča ieslodzījuma nometni; pauž nožēlu, ka šo lēmumu vēl nav bijis iespējams pilnībā īstenot; atgādina 2006. gada 13. jūnija rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto stāvokli, kurā tas uzstāj, ka pret visiem ieslodzītajiem jāizturas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un apsūdzības izvirzīšanas gadījumā viņi jātiesā nekavējoties, taisnīgi un publiski; atgādina ES un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centra slēgšanu un nākotnes sadarbību terorisma apkarošanā, kurā tika atzinīgi novērtēta ASV apņemšanās likvidēt slepenos aizturēšanas centrus; prasa ASV valdībai pilnībā īstenot saistības, ko tā apņēmusies; aicina ES dalībvalstis vienoties par saskaņotu rīcības plānu, lai palīdzētu ASV Gvantanamo aizturēšanas centra slēgšanā, piešķirot bēgļa statusu bijušajiem aizturētajiem, pret kuriem nav izvirzīta apsūdzība noziegumā un kurus nav iespējams repatriēt vai pārvietot uz dzīvi ASV; atzinīgi vērtē vairāku ES dalībvalstu konstruktīvos centienus sniegt atbalstu, uzņemot dažus Gvantanamo nometnes bijušos ieslodzītos un atrodot mājokļus atsevišķiem cilvēkiem, kuri atbrīvoti no ieslodzījuma nometnes; tomēr norāda, ka līdz šim bijušos aizturētos ir piekritušas uzņemt tikai šādas ES dalībvalstis ‐ Vācija, Īrija, Slovākija, Dānija, Apvienotā Karaliste, Spānija, Portugāle, Beļģija, Francija, Ungārija un Itālija; pauž bažas par to, kā ASV turpina praktizēt šādu aizturēšanu bez aizturēto personu tiesāšanas, piemēram, Bagramas gaisa karaspēka bāzē Afganistānā;

153.  norāda uz inaugurālās augstākā līmeņa sanāksmes par romu jautājumu organizēšanu 2008. gada 16. septembrī Francijas prezidentūras laikā un otras šādas augstākā līmeņa sanāksmes organizēšanu 2010. gada 9. un 10. aprīlī Spānijas prezidentūras laikā; ar dziļām bažām norāda uz romu piespiedu izraidīšanas gadījumiem Eiropā un ksenofobijas un naida pret mazākumtautībām un migrantu kopienām palielināšanos; atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm pilnībā ievērot saistības, ko tām nosaka ES tiesības; aicina Eiropas Komisiju rīkoties oficiāli un noteikti, uzsākot pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm, kas šīs saistības nepilda;

154.  norāda, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā koplēmuma procedūra attiecas uz direktīvām un citiem tiesību aktiem par cīņu pret terorismu un organizēto noziedzību, savukārt par starptautiskajiem nolīgumiem šajā jomā ir jāsaņem Parlamenta piekrišana; atzīmē, ka šīs izmaiņas dos Parlamentam papildu ietekmi jautājumā par optimālo līdzsvaru starp drošību un cilvēktiesībām; tādēļ apņemas rīkoties saskaņā ar savām jaunajām prerogatīvām, jebkādās ES attiecībās ar ārpussavienības valstīm un reģionālām organizācijām konsekventi prasot ievērot un veicināt cilvēktiesības, pilsoniskās un politiskās brīvības un demokrātiju;

155.  atkārto, ka ikvienai dalībvalstij ir pozitīvs pienākums aizsargāt identificējamus potenciālos cietušos, kas ir pakļauti reāliem un tūlītējiem terorisma akta draudiem, un piebilst, ka visām dalībvalstīm jāīsteno atbildīgi pasākumi, lai ieviestu procedūras teroristisku darbību novēršanai un terorisma apkarošanas darbību kolaterālās ietekmes minimizēšanai;

156.  atgādina ES Padomes 2001. gada marta pamatlēmumu par terorismu: palīdzība ārkārtējos gadījumos, pastāvīga palīdzība, izmeklēšana un kriminālvajāšana, efektīva piekļuve tiesībām un tiesu iestādēm, tiesvedība, kompensēšana, cietušo privātās un ģimenes dzīves aizsardzība, cietušo cieņas un drošības aizsardzība, cietušo informēšana un to personu īpaša apmācība, kuras atbild par palīdzības sniegšanu cietušajiem;

Cilvēktiesību dialogi un apspriedes ar ārpussavienības valstīm

157.  ir sarūgtināts, ka nav panākta attīstība vairākos cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; norāda uz to, ka šajos dialogos un apspriedēs netiek sistemātiski garantēta pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un ka atsevišķos gadījumos šo iesaistīšanos apgrūtina puses ārpus ES; pauž bažas par to, ka pat gadījumos, kad šādi dialogi notiek, valdības nepilda savas saistības un neziņo ES par šo dialogu ietvaros ierosinātajiem individuālajiem un strukturālajiem jautājumiem;

158.  prasa nodrošināt reālu Eiropas Parlamenta līdzdalību pašreizējā cilvēktiesību dialogu un apspriežu novērtēšanā; prasa pilnībā nodrošināt piekļuvi galīgajiem dokumentiem un citiem attiecīgajiem avotiem; sagaida, ka pēc novērtēšanas tiks izstrādāti skaidri rādītāji, ar kuriem būs iespējams izmērīt šo dialogu ietekmi, un, pamatojoties uz pieeju, kurā katra valsts skatīta atsevišķi, tiks izteikti skaidri ierosinājumi, kā uzlabot šos rezultātus un novērst jaunas neveiksmes ES apspriedēs cilvēktiesību jomā;

159.  aicina Eiropas iestādes nodrošināt savu mērķu, vērtību un nostājas pārredzamību un saskaņotību šajā jomā;

160.  norāda, ka cilvēktiesību dialogu un apspriežu secinājumi ir jāieļauj ES un tās partneru augstākā līmeņa sanāksmēs;

161.  uzskata, ka kopumā cilvēktiesību dialogi un apspriedes jāplāno un jāveic pārredzamā veidā un ka pirms dialoga izvirzītie mērķi jānovērtē uzreiz pēc tā; aicina Padomi un Komisiju izdarīt spiedienu uz ārpussavienības valstu iestādēm, lai tās dialogos un apspriedēs iesaistītu ministriju plašu pārstāvību;

162.  aicina ES pievienošanās sarunvalstis uzlabot cilvēktiesību aizsardzību savā teritorijā saskaņā ar Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteikto;

163.  aicina Komisiju un Padomi savās apspriedēs par cilvēktiesībām ar ārpussavienības valstīm īpašu uzmanību pievērst etniskajām un reliģiskajām minoritātēm un biežajiem to tiesību pārkāpumiem;

164.  atzinīgi vērtē ciešāko ASV un Eiropas Savienības koordināciju un sadarbību cilvēktiesību jomā;

165.  atzinīgi vērtē to, ka ir sākts cilvēktiesību dialogs ar katru no Vidusāzijas valstīm ‐ Tadžikistānu, Kazahstānu, Kirgizstānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu ‐ un otra dialoga rīkošanu ar katru no tām līdz 2009. gada novembrim; turklāt atzinīgi vērtē 2008. gada oktobra pirmo ES un Uzbekistānas pilsoniskās sabiedrības semināru par cilvēktiesību dialogu; pauž nožēlu, ka pastāvīgi neizdodas ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogi un nav panākti nekādi uzlabojumi attiecībā uz konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā; norāda ‐ neraugoties uz dažiem Ķīnas iestāžu šajā jomā veiktajiem pasākumiem (darba reforma, nāvessoda pārskatīšana Augstākajā tautas tiesā), situācija cilvēktiesību jomā vēl aizvien pasliktinās un tai ir raksturīga sociālo nemieru paplašināšanās un cilvēktiesību aizstāvju, advokātu, tīmekļa žurnālistu un sabiedrības aktīvistu darbības kontroles un pret viņiem īstenoto represiju pastiprināšanās, kā arī tādas politikas īstenošana, kas vērsta uz tibetiešu un viņu kultūras identitātes izstumšanu; pauž nopietnas bažas par progresa trūkumu Ķīnas un Tibetas dialogā; pauž nopietnas bažas par situācijas pasliktināšanos uiguru tautības iedzīvotāju cilvēktiesību jomā Ķīnā; nosoda viņu ilgstošo apspiešanu Austrumturkestānā un pauž nožēlu par to, ka Ķīnas iestādes neaizsargā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijā ietvertās brīvības, tostarp vārda, demonstrāciju, pulcēšanās, reliģijas un personas brīvību; pauž nožēlu arī par Ķīnas Tautas Republikas īstenoto iedzīvotāju pārvietošanas politiku, kuras mērķis ir vājināt uiguru kultūru un sadrumstalot viņu vienotību; ir sarūgtināts, ka ES un Krievijas cilvēktiesību apspriedes vēl nav devušas nekādus vērā ņemamus rezultātus; atzinīgi vērtē 2009. gadā sāktos cilvēktiesību dialogus ar Indonēziju un sarīkotās dialoga ievadsanāksmes ar Gruziju un Armēniju; uzskata ‐ lai gan šādi cilvēktiesību dialogi vērš uzmanību uz cilvēktiesību jautājumiem ES ārējās attiecībās, nedrīkst pieļaut, ka tie kļūst par pašmērķi, un uzmanība tajos jākoncentrē uz to, lai tiktu nodrošināta attiecīgu pasākumu īstenošana, reaģējot uz šādos dialogos ierosinātajiem jautājumiem; pauž nožēlu par rezultātu trūkumu cilvēktiesību dialogā ar Indiju un ir vīlies, ka pēdējā cilvēktiesību dialogā netika apspriests jautājums par diskrimināciju, kas balstās uz kastām;

166.  prasa nodrošināt ES dalībvalstu, Eiropas Komisiju un ES Pamattiesību aģentūras darbības stingru koordināciju attiecībā uz visiem ES cilvēktiesību dialogiem ar ārpussavienības valstīm; norāda ‐ lai Eiropas Savienību uzskatītu par “ceļarādītāju” cilvēktiesību jomā pasaules mērogā, tai jāspēj risināt cilvēktiesību pārkāpumi pašai savā teritorijā;

167.  atzinīgi vērtē pirmo ES un Baltkrievijas cilvēktiesību dialogu, kurš notika 2009. gada jūnijā, taču pauž nožēlu, ka situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī joprojām ir ļoti neapmierinoša, jo vēl aizvien tiek ierobežota biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvība un turpinās cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu apspiešana;

168.  atzinīgi vērtē Meksikas valdības centienus cīņā pret narkotiku tirdzniecību un organizēto noziedzību un likumprojekta par Kara tiesas kodeksa grozīšanu iesniegšanu Kongresam; uzsver, ka ES un Meksikas stratēģiskā partnerība būtu jāuzskata par iespēju stiprināt cilvēktiesības un demokrātiju;

169.  norāda, ka 2009. gada aprīlī Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (Ziemeļkorejas) parlaments pārskatīja valsts konstitūciju, lai tajā cita starpā iekļautu noteikumu par Ziemeļkorejas apņemšanos ievērot un aizsargāt cilvēktiesības, mudina Ziemeļkorejas varas iestādes īstenot konkrētus un reālus pasākumus, ar kuriem uzlabot cilvēktiesību situāciju, un šajā sakarībā aicina tās ļaut neatkarīgiem starptautiskiem ekspertiem pārbaudīt visu veidu aizturēšanas centrus un ļaut apmeklēt valsti ANO īpašajiem reportieriem; uzsver, ka, veicot cilvēktiesību situācijas novērtēšanu valstī, vērā jāņem ne tikai konstitucionāli noteikumi, bet pirmām kārtām ‐ konkrētu pasākumu piemērošana; aicina Ziemeļkorejas iestādes atcelt ierobežojumus attiecībā uz starptautisko novērotāju īstenoto palīdzības sadales uzraudzību un nodrošināt, lai starptautiskā palīdzība sasniegtu vistrūcīgākos iedzīvotājus; mudina Ziemeļkorejas vadošās personas konstruktīvi iesaistīties cilvēktiesību dialogos ar ES;

170.  turpina paust bažas par to, ka cilvēktiesību dialogs ar Irānu ir pārtraukts kopš 2004. gada, jo šī valsts nevēlas sadarboties, un uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai ir pienācis laiks rīkoties, lai atbalstītu Irānas pilsonisko sabiedrību šajā valsts demokrātiskās kustības vēsturē izšķirošajā posmā; aicina Irānas iestādes atsākt šo dialogu, lai atbalstītu visus iesaistītos pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kas vēlas panākt demokrātiju, un ar miermīlīgiem un nevardarbīgiem līdzekļiem stiprināt pašreizējos procesus, kuri var veicināt demokrātiskas, institucionālas un konstitucionālas reformas, nodrošināt šo reformu ilgtspējību un nostiprināt visu Irānas cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanos politikas veidošanā, pastiprinot viņu lomu vispārējā politikas izstrādes procesā; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stiprināt šos procesus; pauž nopietnas bažas par to, ka 2008. un 2009 gadā situācija cilvēktiesību jomā Irānā pasliktinājās un saglabājās vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumi; šajā sakarībā pauž nopietnas bažas par žurnālistu, rakstnieku, zinātnieku, sieviešu tiesību un cilvēktiesību aktīvistu apspiešanu; joprojām pauž bažas par represijām pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm Irānā;

171.  norāda uz satraucošo autoritārisma pastiprināšanās tendenci Kambodžā, kuru izceļ ieilgusī nesodāmība par cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskās telpas un vārda brīvības sašaurināšana pie opozīcijā esošām politiskajām partijām piederošām personām un citiem politiskajiem aktīvistiem; aicina Komisiju rīkoties, lai dotu jaunu impulsu 1991. gada Parīzes nolīgumam par Kambodžu;

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

172.  atzīst, ka ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir jāpiešķir tāda pati nozīme kā pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, paturot prātā visu cilvēktiesību universālumu, nedalāmību, savstarpējo atkarību un saistību, kā tas apstiprināts Pasaules cilvēktiesību konferencē, kas 1993. gadā notika Vīnē; mudina visas pasaules valstis parakstīt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Fakultatīvo protokolu (SPESKT FP), kuru var parakstīt kopš 2009. gada 24. septembra;

173.  uzsver, ka cilvēktiesības cita starpā ietver tiesības uz pārtiku, ūdeni un sanitāriju, izglītību, pienācīgu mājokli, zemi, atbilstošu darbu un personīgo drošību; šīs tiesības būtu jāpiešķir arī nākamajām paaudzēm, nodrošinot dabas resursu taisnīgu un ilgstošu pieejamību; atzīst, ka šo tiesību neievērošanas cēlonis bieži vien ir nabadzība un labas pārvaldības trūkums; aicina ES pastiprināt centienus, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), ņemot vērā, ka 2015. gada mērķus pasaulē tik drīz sasniegt neizdosies; šajā kontekstā atkārto, ka TAM sasniegšanai ir svarīgi īstenot uz cilvēktiesībām balstītus politikas virzienus;

174.  atzīst, cik būtiska ir Starptautiskās Darba organizācijas pārraudzības sistēma, aizsargājot tiesības tādās jomās kā tirdzniecība, nodarbinātība, statistikas sistēmas, sociālā aizsardzība, nodarbinātības politika, kā arī darba drošība un veselība;

175.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas attiecīgās dalībvalsts vai ES tiesību akti, ievēro cilvēktiesības un tiem piemērojamos veselības un vides standartus gadījumos, kad tie tiek dibināti vai veic darbību kādā no ārpussavienības valstīm, it īpaši jaunattīstības valstīs;

176.  prasa Komisijai un dalībvalstīm pildīt saistības pret jaunattīstības valstīm officālās attīstības palīdzības (OAP) jomā, lai novērstu globālo ekonomikas un finanšu krīzi un tādējādi samazinātu nelabvēlīgo ietekmi, kādu šī krīze atstāja uz cilvēktiesību situāciju pasaulē; atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes 10. īpašo sesiju “Globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz cilvēktiesību universālu īstenošanu un efektīvu ievērošanu”, kas notika 2009. gada 20. februārī; prasa ES dalībvalstīm, neraugoties uz krīzi, turpināt sadarbību ar ārpussavienības valstīm cilvēktiesību jomā un uzstāj, ka līdzekļu trūkumu nedrīkst izmantot kā attaisnojumu cilvēktiesību pārkāpšanai;

Komisijas ārējās palīdzības programmas un EIDHR

177.  atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta prioritātes ir ņemtas vērā, izstrādājot EIDHR programmas dokumentus 2008. un 2009. gadā;

178.  atbalsta EIDHR iemaksas, galvenokārt īstenojot pilsoniskās sabiedrības projektus, ko izstrādājušas vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas (90 % iemaksu), kā arī tādu šīs jomas reģionālo un starptautisko organizāciju projektus kā Eiropas Padome, EDSO un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs (10 % iemaksu);

179.  norāda, ka 2008. un 2009. gadā cilvēktiesību un demokrātijas atbalstam piešķīra vairāk nekā 235 miljonus euro, kas ļāva finansēt 900 projektus apmēram 100 valstīs, un ka īpaši lielu skaitu projektu finansēja valstīs, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, savukārt ĀKK valstis kopumā saņēma vislielāko finansējuma summu; ar bažām norāda uz nesamērīgi mazo atbalstu palīdzības demokrātijai projektiem, kas nav tikai vēlēšanu novērošana; uzskata, ka būtiski jāpalielina finansējums EIDHR, lai paredzētu pietiekamus līdzekļus Eiropas fondam demokrātijas veicināšanai, atbalstītu veiktspējas stiprināšanu cilvēktiesību jomā un veicinātu demokrātiju visnabadzīgākajās sabiedrībās;

180.  uzsver, ka EIDHR stiprākais elements ir tas, ka šis instruments ir neatkarīgs no saņēmējas valsts piekrišanas, un līdz ar to galveno uzmanību iespējams veltīt kutelīgiem politiskajiem jautājumiem un inovatīvām pieejām, kā arī tieši sadarboties ar vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurām jānosargā sava neatkarība no valsts iestādēm;

181.  uzsver, cik būtiski ir izmantot EIDHR kā līdzekli, ar ko reaģēt uz cilvēktiesību apdraudējumiem un ar ko sniegt lielāku palīdzību cilvēktiesību aizstāvjiem un tiem, kuri cietuši no šo tiesību pārkāpumiem; atbalsta EIDHR finansēto 11 organizāciju tīklu, kas pievēršas cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai un ātri reaģē ārkārtas situācijās; mudina sagatavot īpašas stratēģijas, lai reaģētu uz dažādu kategoriju cilvēktiesību aizstāvju, tai skaitā lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvju un cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumu izmeklešanā iesaistīto personu, vajadzībām;

182.  aicina Komisiju nodrošināt saskaņu starp Savienības politiskajām prioritātēm, tās partnerības un sadarbības nolīgumiem un projektiem un programmām, ko tā atbalsta, jo īpaši saistībā ar tās divpusējo programmu izstrādi sadarbībai ar ārpussavienības valstīm;

183.  apzinās vēl aizvien satraucošo situāciju cilvēktiesību jomā Āfrikas kontinentā, pauž pārliecību, ka Āfrikas valstis līdz ar Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas (Bandžulas hartas) pieņemšanu ir īstenojušas nozīmīgus pasākumus, lai šajā kontinentā veicinātu tiesiskumu, un tādēļ apsver iespēju izveidot ad hoc budžeta pozīciju Āfrikas Cilvēktiesību tiesas darba atbalstam;

184.  aicina Komisijas dienestus regulāri tikties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem Briselē, lai sekmētu dialogu ar tiem partneriem, kuri faktiski īsteno projektus uz vietas;

185.  atzinīgi vērtē līdzekļu izplatīšanu cilvēktiesību aizsardzībai, izmantojot ģeogrāfiskās programmas, politikas īstenošanu valsts un reģionālā līmenī, ko atbalsta Eiropas Attīstības fonds (Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīs), attīstības sadarbības instrumentu (Latīņamerikā, Āzijā un Dienvidāfrikā) un Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (kaimiņvalstu reģionos), kā arī izmantojot tematiskus instrumentus, piemēram, EIDHR, stabilitātes instrumentu, attīstības sadarbības instrumentu (DCI) un instrumentu sadarbībai ar industrializētajām valstīm (ICI Plus);

Vēlēšanu atbalsts un vēlēšanu novērošana

186.  ar gandarījumu norāda, ka ES nolūkā veicināt demokrātiju ārpussavienības valstīs aizvien vairāk izmanto vēlēšanu atbalstu un vēlēšanu novērošanu, tādējādi sekmējot cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, un ka šo misiju kvalitāte un neatkarība tiek plaši atzīta;

187.  aicina AP/PV uzraudzīt ES vēlēšanu novērošanas misiju galīgajos ziņojumos iekļauto ieteikumu īstenošanu, nepieciešamības gadījumā nodrošināt palīdzību attiecīgo pasākumu īstenošanā un regulāri par to atskaitīties EP;

188.  atkārtoti aicina dažāda līmeņa politiskajos dialogos ar attiecīgajām ārpussavienības valstīm ietvert vēlēšanu procesu, iekļaujot gan pirmsvēlēšanu, gan pēcvēlēšanu posmus, un vajadzības gadījumā īpašus pasākumus, lai nodrošinātu ES politikas saskaņotību un atkārtoti apliecinātu cilvēktiesību un demokrātijas izšķirošo nozīmi;

189.  prasa ievērot pastiprinātu piesardzību attiecībā uz kritērijiem to valstu atlasei, kurām tiks sniegta palīdzība vēlēšanu organizēšanā un/vai kurās šīs vēlēšanas tiks novērotas, kā arī attiecībā uz kritērijiem, lai noteiktu atbilstību starptautiska līmeņa metodoloģijai un noteikumiem, it īpaši attiecībā uz misijas neatkarību un efektivitāti;

190.  atzinīgi vērtē piešķirto līdzekļu apmēru un norāda, ka šā ziņojuma 18 mēnešu periodā papildus piešķirti 50 miljoni euro;

Cilvēktiesību jomā Eiropas Parlamenta veikto darbību izmantošana

191.  aicina Padomi un Komisiju pilnībā izmantot Parlamenta rezolūcijas un citus paziņojumus, konstruktīvi reaģējot uz paustajām bažām un vēlmēm, it īpaši attiecībā uz steidzamām rezolūcijām;

192.  atkārto nepieciešamību nodrošināt lielāku atpazīstamību A. Saharova balvai par domas brīvību, kuru katru gadu piešķir EP; pauž nožēlu, ka pienācīgā līmenī netiek veikta ne šīs balvas kandidātu un laureātu labklājības, ne viņu valstī valdošās situācijas kontrole; aicina arī Padomi un Komisiju nodrošināt šai balvai atpazīstamību, cita starpā iekļaujot to gada ziņojumā par cilvēktiesībām; turklāt aicina Padomi un Komisiju uzturēt kontaktus ar A. Saharova balvas kandidātiem un laureātiem, lai nodrošinātu nepārtrauktu dialogu un situācijas uzraudzību cilvēktiesību jomā viņu valstīs un lai sniegtu aizsardzību intensīvi vajātām personām;

193.  atgādina, ka Parlamenta delegācijām starpparlamentāro sanāksmju programmās sistemātiski ir jāiekļauj debates par cilvēktiesībām, to vizītēs jāiekļauj projekti un institūcijas, kuru mērķis ir uzlabot cilvēktiesību ievērošanu, kā arī jātiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem un attiecīgā gadījumā viņiem jānodrošina starptautiska uzmanība un aizsardzība;

194.  atzinīgi vērtē A. Saharova balvas laureātu tīkla izveidi; mudina nekavējoties atrast vajadzīgos līdzekļus, lai sasniegtu šā tīkla mērķus un sekmētu saziņu starp A. Saharova balvas saņēmējiem un Parlamentu, piešķirot īpašu statusu balvas saņēmējiem, proti, ļaut viņiem iekļūt Parlamenta telpās, piemērojot vienkāršotu iekļūšanas procedūru;

o
o   o

195.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.

(1) ANO Konvencija pret spīdzināšanu; ANO Konvencija par bērna tiesībām; ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu; ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; Starptautiskā konvencija par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu. (2) OV C 379, 7.12.1998., 265. lpp.; OV C 262, 18.9.2001., 262. lpp.; OV C 293 E, 28.11.2002., 88. lpp.; OV C 271 E, 12.11.2003., 576. lpp.; OV C 279 E, 19.11.2009., 109 lpp.; OV C 15 E, 21.1.2010., 33. lpp.; OV C 15 E, 21.1.2010., 86. lpp.; OV C 87 E, 1.4.2010., 183. lpp.; OV C 117 E, 6.5.2010., 198. lpp.; OV C 212 E, 5.8.2010., 60. lpp.; OV C 265 E, 30.9.2010., 15. lpp.; OV C 286 E, 22.10.2010., 25. lpp. (3) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.; OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.; OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp. (4) OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp. (5) OV C 46 E, 24.2.2010., 71. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0036. (7) OV C 250 E, 25.10.2007., 91. lpp. (8) OV C 74 E, 20.3.2008., 775. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0226. (10) OV C 327, 23.12.2005., 4. lpp. (11) Padomes dokuments 11179/10 (12) OV C 265 E, 30.9.2010., 3. lpp. (13) OV C 305 E, 11.11.2010., 9. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0443. (15) Kopš 2009. gada decembra Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Itālija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija ir ratificējušas gan konvenciju, gan fakultatīvo protokolu; visas dalībvalstis ir parakstījušas konvenciju, taču 15 dalībvalstis pagaidām to nav ratificējušas (Bulgārija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovākija un Somija); 19 dalībvalstis ir parakstījušas arī protokolu, taču 10 ‐ to pagaidām nav ratificējušas (Bulgārija, Čehijas Republika, Francija, Kipra, Lietuva, Luksemburga, Malta, Rumānija, Slovākija un Somija). (16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0236. (17) VLĀAP, 2009. gada 17. novembris.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par jaunu stratēģiju attiecībā uz Afganistānu (2009/2217(INI))

P7_TA(2010)0490 A7-0333/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu, jo īpaši 2008. gada 8. jūlija rezolūciju par Afganistānas stabilizāciju(1), 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par ES līdzekļu izlietojuma kontroli Afganistānā(2) un 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par sieviešu tiesībām Afganistānā(3),

–  ņemot vērā 2005. gada 16. novembrī parakstīto ES un Afganistānas kopīgo politisko deklarāciju, kuras pamatā ir attiecībā uz Afganistānu kopējas prioritātes, tādas kā stipru un atbildīgu iestāžu izveide, drošības un tiesu sektora reforma, narkotiku izskaušana, attīstība un rekonstrukcija,

–  ņemot vērā Afganistānas 2006. gada rīcības plānu, ar ko nosaka Afganistānas valdības darbības trīs pamatjomas turpmākajiem pieciem gadiem: drošība; pārvaldība, tiesiskums, cilvēktiesības; ekonomiskā un sociālā attīstība un apņemšanās likvidēt narkotiku industriju,

–  ņemot vērā 2010. gada janvārī sarīkoto Londonas konferenci par Afganistānu, kurā starptautiskā sabiedrība atjaunināja saistības attiecībā uz Afganistānu un kurā tika izstrādāti pamati starptautiskam konsensam par stratēģiju, rodot nemilitāru risinājumu Afganistānas krīzei, kā arī paredzot, ka drošības pilnvaru nodošana Afganistānas spēkiem sāksies 2011. gadā un lielā mērā tiks pabeigta līdz 2014. gadam,

–  ņemot vērā ANO Drošības Padomes rezolūciju Nr. 1890 (2009. gads), ar ko pēc 2009. gada 13. oktobra uz 12 mēnešiem pagarina starptautisko drošības uzturēšanas spēku (SDUS) pilnvaras Afganistānā saskaņā ar ANO Hartas VII nodaļu, kā to paredz rezolūcija Nr. 1386 (2001. gads) un Nr. 1510 (2003. gads), un kurā ANO dalībvalstis aicinātas piedalīties SDUS, “veicot visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu savas pilnvaras”,

–  ņemot vērā ierosināto Miera un reintegrācijas trasta fondu, kurā Londonas konferences dalībnieki apņēmās iemaksāt sākuma summu 140 miljonu ASV dolāru apmērā, lai integrētu Taleban kaujiniekus un citus nemierniekus,

–  ņemot vērā Afganistānas Nacionālo konsultatīvo miera asambleju, kas notika 2010. gada jūnija sākumā Kabulā un kurā centās rast nacionālu konsensu jautājumā par pretinieku samierināšanu,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. jūlijā notikušo Kabulas konferenci, kurā izvērtēja Londonas konferencē pieņemto lēmumu īstenošanas gaitu un deva jaunu iespēju Afganistānas valdībai uzņemties procesa vadību un izrādīt ieinteresētību tajā, sadarbojoties ar starptautisko sabiedrību, lai nostiprinātu drošību, nostabilizētu Afganistānas drošības spēku veiktspēju, uzlabotu pareizu pārvaldību un tiesiskumu un noteiktu turpmāko rīcības plānu, ietverot tādas jomas kā cīņa pret narkotiku ražošanu un tirdzniecību, korupcijas apkarošana, miera un drošības panākšana, ekonomiskā un sociālā attīstība, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība, ņemot vērā Kabulas konferences secinājumus, ar kuriem saskaņā līdz 2014. gada beigām kontrole pār militārajām darbībām visās provincēs ir jānodod Afganistānas spēkiem,

–  ņemot vērā prezidenta 2010. gada 17. augusta dekrētu, ar ko privātajiem drošības uzņēmumiem, kuri darbojas Afganistānā, nosaka četru mēnešu termiņu, kurā tiem jāizformējas, izņemot attiecībā uz privātiem drošības uzņēmumiem, kas strādā ārvalstu vēstniecību, uzņēmumu un NVO izmantotās struktūrvienībās,

–  ņemot vērā Afganistānas prezidenta vēlēšanas 2009. gadā augustā, ES vēlēšanu novērošanas misijas 2009. gada decembrī publicēto un pēc satura kritisko galīgo ziņojumu un 2010. gada 18. septembrī notikušās parlamenta vēlēšanas,

–  ņemot vērā visus attiecīgos Padomes secinājumus un jo īpaši Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 27. oktobra secinājumus, Padomes rīcības plānu par aktīvāku darbību Afganistānā un Pakistānā un Ārlietu padomes 2010. gada 22. marta secinājumus,

–  ņemot vērā dubultkompetentā ES īpašā pārstāvja/ ES delegācijas Afganistānā vadītāja iecelšanu 2010. gada 1. aprīlī un ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. augusta lēmumu, ar ko līdz 2011. gada 31. augustam pagarina īpašā pārstāvja Vygaudas Usackas mandātu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 18. maija deklarāciju, ar ko Eiropas Savienības Policijas misiju Afganistānā (EUPOL Afganistānā) pagarina par trim gadiem, sākot no 2010. gada 31. maija līdz 2013. gada 31. maijam,

–  ņemot vērā Valsts stratēģijas dokumentu 2007.–2013. gadam, kurā noteiktas Komisijas saistības Afganistānā līdz 2013. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2010. finanšu gada vispārējo budžetu,

–  ņemot vērā ANO 2009. gada pārskatu par tautas attīstību, kurā Afganistāna no 182 valstīm ierindota 181. vietā,

–  ņemot vērā Afganistānas veikto Nacionālo riska un apdraudējumu novērtējumu par 2007.–2008. gadu un tā aplēses, ka nabadzības izskaušana Afganistānā, paceļot virs nabadzības sliekšņa visus, kas dzīvo zem tā, izmaksātu ap 570 miljoniem ASV dolāru,

–  ņemot vērā Palīdzības koordinēšanas aģentūras Afganistānā (ACBAR) 2008. gada ziņojumu “Neizdošanās ‐ atbalsta efektivitāte Afganistānā”, kurā uzsvērts, ka milzīgas atbalsta summas kļuvušas par līgumslēdzēju korporatīvo peļņu (līdz pat 50 % no līguma summas), iepirkumu un izsoles procesi ir gandrīz nepārredzami un norīkoto darbinieku algas un pabalsti ir ļoti lieli,

–  ņemot vērā ANO Palīdzības misijas Afganistānā (UNAMA) 2010. gada augusta ziņojumu par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotā konfliktā,

–  ņemot vērā Miera dividenžu trasta ieteikumus, ar kuriem atbalsta politiku “vispirms afgāņi”, mudinot rīkot vietējus Afganistānas preču un pakalpojumu iepirkumu konkursus, nevis tos importēt, lai galvenie labumguvēji būtu Afganistānas iedzīvotāji,

–  ņemot vērā NATO/ SDUS pretnemieru stratēģiju Afganistānai un tās īstenošanu ģenerāļa D. Petraeus vadībā, un ņemot vērā prezidenta B. Obamas 2010. gada decembra paziņojumu par stratēģijas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā ASV Kongresa vairākuma ziņojumu Warlord, Inc: izspiešana un korupcija ASV apgādes ķēdē Afganistānā“ (Uzraudzības un valdības reformas komiteja, ASV Pārstāvju palāta, 2010. gada jūnijs),

–  ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja (UNODC) darbu un jo īpaši 2009. gada oktobra ziņojumu “Narkomānija, noziedzība un nemieri ‐ Afganistānas opija pārrobežu apdraudējums” un 2010. gada ziņojumu par narkotiku izplatību pasaulē,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0333/2010),

A.  tā kā starptautiskā sabiedrība vairākkārt ir apliecinājusi atbalstu attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām, atbalstot visu Afganistānas iedzīvotāju drošību, labklājību un cilvēktiesības; taču tā kā starptautiskā sabiedrība nepārprotami ir atzinusi, ka deviņi kara gadi un starptautiska iejaukšanās nav izskaudusi Taleban kaujinieku darbības un nav sekmējusi mieru un stabilitāti valstī; un tā kā kopš 2009. gada tiek ieviesta jauna pretnemieru politika un kā pastiprinājums ir nosūtīti ap 45 000 karavīru;

B.  tā kā ir grūti paredzēt, kad šāda situācija Afganistānā varētu beigties, jo okupētājspēku koalīcija ir izveidota, taču nespēj sakaut Taleban un citus kaujiniekus, un nemiernieku kustība un Taleban nespēj gūt pārsvaru pār šiem militārajiem spēkiem;

C.  tā kā 2009. gadā ģenerālis Stanley McChrystal paziņoja, ka viņš nesaskata lielu Al-Qaeda grupējumu klātbūtni Afganistānā, un vecākās ASV amatpersonas ir apstiprinājušas, ka Al-Qaeda tikpat kā nedarbojas Afganistānā;

D.  tā kā drošība un dzīves apstākļi ir pasliktinājušies, mazinot iedzīvotāju apmierinātību ar koalīcijas klātbūtni, kurai vienā posmā bija atbalsts, un tā kā iedzīvotāji koalīciju aizvien biežāk uzskata par okupētājspēku; tā kā ir vajadzīga jauna, plašāka partnerība ar Afganistānas tautu, miera un saskaņošanas centienos iesaistot nepārstāvētās grupas un pilsonisko sabiedrību;

E.   tā kā ES ir viena no lielākajām attīstības un humānās palīdzības līdzekļu devējām Afganistānai; tā kā ES ir pastāvīga partnere rekonstrukcijas un stabilizācijas centienos;

F.  tā kā saskaņā ar 2006. gada Afganistānas rīcības plānu līdzekļu devēji vienojās palielinātu sniegtās palīdzības daļu (līdz 50 %) izplatīt ar Afganistānas valdības pamatbudžeta starpniecību, vai nu tieši, vai ar trasta fondu mehānismiem, ja vien tas ir iespējams, taču tā kā pašlaik valdības budžetā tiek iepludināti tikai 20 % no attīstības atbalsta;

G.  tā kā pienācīgas koordinēšanas trūkums apdraud Afganistānai sniegtā ES atbalsta līdzekļu efektivitāti;

H.  tā kā laikposmā no 2002. līdz 2009. gadam vairāk nekā 40 miljardi ASV dolāru kā starptautiskā palīdzība tika nosūtīti uz Afganistānu; tā kā šajā periodā ir palielinājies to bērnu skaits, kuri apmeklē skolu, taču tā kā Unicef aplēses rāda, ka 59 % Afganistānas bērnu, kuri nav sasnieguši 5 gadu vecumu, vēl aizvien nesaņem pietiekamu uzturu un 5 miljoniem bērnu nav iespēju apmeklēt skolu;

I.  tā kā sieviešu stāvoklis valstī joprojām raisa lielas bažas; tā kā ANO ziņojumos norādīts, ka Afganistānā māšu mirstības līmenis ir otrais augstākais pasaulē, proti, gandrīz 25 000 gadā, un tā kā tikai 12,6 % sieviešu, kuras vecākas par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt, un 57 % meiteņu tiek izprecinātas pirms oficiālā laulību vecuma, t.i., nesasniedzot 16 gadu vecumu; tā kā joprojām plaši izplatīta ir vardarbība pret sievietēm; tā kā joprojām ir spēkā diskriminējošais šiītu privātās dzīves likums, kas cita starpā paredz kriminālsodu, ja sieviete atsakās stāties dzimumattiecībās ar vīru, un aizliedz sievietēm iziet no mājām, nesaņemot vīra piekrišanu;

J.  tā kā Afganistāna ir puse vairākās starptautiskās konvencijās, kas aizsargā sieviešu un bērnu tiesības, no kurām īpaši jāmin ANO 1979. gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO 1989. gada Konvencija par bērna tiesībām, un tā kā Afganistānas konstitūcijā un jo īpaši tās 22. pantā norādīts, ka “Afganistānas pilsoņiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, likuma priekšā ir vienādas tiesības un pienākumi”; tā kā pašlaik pārskata Afganistānas Ģimenes kodeksu, lai to saskaņotu ar konstitūciju;

K.  tā kā 2010. gada jūlijā ASV Kongress aicināja veikt Afganistānai piešķirtā miljardiem ASV dolāru lielā finansējuma revīziju un balsoja par pagaidu kārtību, ar ko gandrīz par četriem miljardiem ASV dolāru samazina atbalstu Afganistānas valdībai;

L.  tā kā Afganistānas finanšu ministrs Omar Zakhilwal ir kritizējis, pirmkārt, NATO/ SDUS līgumslēgšanas praksi, no kuras neiegūst Afganistānas ekonomika, un, otrkārt, SDUS vienpusīgā noteikumu par beznodokļu piegādēm interpretāciju SDUS un Adganistānas valdības nolīgumā, un tā kā ministrs vainoja ārvalstu līgumslēdzējus, ka tie ir sagrābuši lielāko daļu no SDUS finansētajiem līgumiem, kuru kopsumma sasniedza četrus miljardus ASV dolāru, un ziņots, ka šāda prakse radījusi pastāvīgu līdzekļu aizplūšanu no valsts; tā kā Afganistānas valdība aicina sākt starptautisku izmeklēšanu;

M.  tā kā ir skaidri redzams, ka Adganistānā nav iespējams panākt militāru atrisinājumu, un tā kā ASV ir paziņojušas, ka 2011. gada vasarā tās sāks karaspēka izvešanu no Afganistānas, citas valstis vai nu jau ir izvedušas karaspēku, vai arī paziņojušas par nodomu to darīt, savukārt citas ‐ joprojām nav paudušas gatavību izvest karaspēku; tomēr tā kā karaspēka izvešanai jānotiek pakāpeniski un saskaņotā procesā, ņemot vērā politiskās sistēmas projektu, kas garantē netraucētu pilnvaru nodošanu Afganistānas drošības spēkiem;

N.  tā kā Kabulas konferencē nolēma, ka Afganistānas nacionālās armijas sastāvā līdz 2011. gada oktobrim ir jābūt 171 600 karavīru un Afganistānas nacionālajā policijā 134 000 darbinieku, saņemot vajadzīgo finanšu un tehnisko atbalstu no starptautiskās sabiedrības;

O.  tā kā galvenais EUPOL misijas Afganistānā mērķis ir sekmēt Afganistānas policijas sistēmas izveidi saskaņā ar starptautiskiem standartiem;

P.  tā kā saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja (UNODC) neseno ziņojumu Afganistāna ir ne tikai lielākā opija ražotāja pasaulē un galvenā piegādātāja ES un Krievijas Federācijas heroīna tirgiem, bet arī viena no pasaulē vadošajām marihuānas ražotājām; taču tā kā opija ražošana Afganistānā divos iepriekšējos gados ir samazinājusies par 23 % un par trešdaļu kopš ražošanas maksimālā apjoma 2007. gadā; tā kā UNODC ir konstatējis, ka pastāv skaidra saikne starp opija audzēšanu un nemiernieku kontrolētajām teritorijām un ka tajās Afganistānas daļās, kurās valdība spēj īstenot likuma varu, gandrīz divas trešdaļas lauksaimnieku ir paziņojuši, ka aizlieguma dēļ viņi opiju neaudzē, savukārt valsts dienvidaustrumdaļā, kurā varas iestāžu darbība ir vājāka, tikai 40 % lauksaimnieku kā iemeslu tam, ka viņi neaudzē opija magones, ir minējuši aizliegumu;

Q.  tā kā nesenajā UNODC ziņojumā norādīts, ka iepriekšējos gados ir strauji pieaudzis to Afganistānas iedzīvotāju skaits, kuri ir atkarīgi no narkotikām, un šāda tendence nākotnē ļoti nelabvēlīgi ietekmēs sociālo stāvokli valstī;

R.  tā kā ES jau no rekonstrukcijas procesa sākuma ir aktīvi atbalstījusi narkotiku apkarošanas centienus, taču līdzšinējie rezultāti nav ļāvuši efektīvi ierobežot narkotiku nozares postošo ietekmi uz ekonomiku, politisko sistēmu, valsts iestādēm un sabiedrību;

S.  tā kā Afganistānā ir veikta atsevišķu magoņu lauku iznīcināšana, izmantojot ķīmiskos herbicīdus, un tā kā šāda prakse ir ievērojami kaitējusi iedzīvotājiem un videi, piesārņojot augsni un ūdeni; tomēr tā kā pašlaik ir panākta vienošanās, ka ar represīviem pasākumiem jāvēršas pret narkotiku tirdzniecību un heroīna ražošanas laboratorijām, nevis pret lauksaimniekiem; tā kā pašlaik lielākie centieni ir vērsti uz alternatīva dzīvesveida nodrošināšanu lauksaimniekiem;

T.  tā kā Afganistānai ir ievērojami dabas resursi, tostarp lielas izrakteņu rezerves, piemēram, gāze un nafta trīs triljonu ASV dolāru vērtībā, un tā kā Afganistānas valdība rēķinās ar šiem resursiem, kas var sekmēt ekonomikas izaugsmi pēc tam, kad valstī būs atjaunots miers un drošība,

Jauna ES stratēģija

1.  pārzina faktorus, kas kavē Afganistānas attīstību, taču šajā ziņojumā galveno uzmanību vēlas pievērst šādām četrām pamatjomām, kurās, kā uzskata Parlaments, izvēršot centienus, varētu gūt uzlabojumus: starptautiskais atbalsts un koordinēšana; miera procesa sekas; policijas apmācības ietekme; un opija industrijas likvidēšana, īstenojot alternatīvu izaugsmi;

2.  pauž atbalstu jaunajai pretnemieru stratēģijas koncepcijai, kuras mērķis ir aizsargāt vietējos iedzīvotājus un pārveidot rajonus, kuros ir nostiprināta drošība, kā arī atbalsta ES rīcības plānu Afganistānai un Pakistānai;

3.  tādēļ uzskata, ka, sākot ES stratēģijas Afganistānai īstenošanu, ir jāņem vērā divi priekšnoteikumi: jāatzīst, ka Afganistānā aizvien pasliktinās drošība un sociālekonomiskie rādītāji, lai gan gandrīz desmit gadus ilgusi starptautiskās sabiedrības līdzdalība un veikti ieguldījumi; un ir jāturpina mudināt starptautisko sabiedrību ‐ kura pagātnē un jo īpaši pirms pretnemieru stratēģijas pārāk bieži ir kalusi plānus un pieņēmusi lēmumus, visai maz rūpējoties par afgāņu iesaistīšanu ‐, mainīt uzskatus lai turpmāk tās plāni un lēmumi tiktu veidoti ciešā sadarbībā ar afgāņiem; norāda, ka Londonas un Kabulas konferences bija būtiski pasākumi šīs situācijas uzlabošanai;

4.  atzinīgi vērtē un atbalsta Padomes 2009. gada oktobra secinājumus “Stiprinot ES rīcības plānu Afganistānai un Pakistānai”, kurā izklāstīta konsekventāka un saskaņotāka ES pieeja reģionam un uzsvērts, cik svarīga ir reģionālā sadarbība un pilsoniskāks skatījums uz Afganistānā īstenoto politiku;

5.  uzsver, ka jebkuram Afganistānas krīzes ilgtermiņa risinājumam jāizriet no Afganistānas iedzīvotāju ieinteresētības iekšējā drošībā, civilajā aizsardzībā un ekonomiskajā un sociālajā izaugsmē un jāietver konkrēti pasākumi nabadzības, atpalicības un sieviešu diskriminācijas izskaušanai, pasākumi cilvēktiesību un tiesikuma ievērošanai, jānostiprina samierināšanas mehānismi, jāpārtrauc opija ražošana, jāsāk visaptveroša valsts atjaunošana un Afganistāna pilnībā jāintegrē starptautiskajā sabiedrībā, kā arī jāizliedz Al–Quaeda klātbūtne valstī;

6.  atzinīgi vērtē Kabulas Starptautiskās konferences par Afganistānu secinājumus; uzsver, ka ir jāievēro Afganistānas valdības apņemšanās uzlabot drošību, pārvaldi un Afganistānas iedzīvotāju ekonomiskās iespējas, kā arī jāņem vērā starptautiskās sabiedrības apņemšanās atbalstīt pārejas procesu un kopīgos mērķus;

7.  atkārtoti pauž uzskatu, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāpalīdz Afganistānai rekonstruēt savu valsti ar spēcīgākām demokrātiskām institūcijām, kas spēj nodrošināt nacionālo suverenitāti, drošību, pamatojoties uz demokrātiski pārraudzītu armiju un policiju, kompetentas un neatkarīgas tiesu iestādes, valsts vienotību, teritoriālo integritāti, sieviešu un vīriešu līdztiesību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, sevišķu uzmanību izglītībai un veselībai, ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un Afganistānas tautas labklājību, kā arī Afganistānas teritorijā ievērot visu etnisko un reliģisko kopienu vēsturiskās, reliģiskās, garīgās un kultūras tradīcijas, vienlaikus atzīstot, ka fundamentāli ir jāmaina attieksme pret sievietēm; aicina lielāku atbalstu piešķirt vietējo iestāžu attīstības projektiem tajās provincēs, kurās konstatēta laba pārvalde;

8.  norāda, ka 80 % iedzīvotāju mīt lauku rajonos un ka aramzemes platība no 0,55 ha uz vienu iedzīvotāju 1980. gadā ir sarukusi līdz 0,25 ha 2007. gadā; uzsver to, ka Afganistāna joprojām ir ļoti neaizsargāta pret nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem un pārtikas cenu celšanos pasaules tirgū, savukārt plaši izplatītā un nesodītā sauszemes mīnu izmantošana ievērojami apdraud lauku rajonu sekmīgu attīstību; šajā ziņā uzskata, ka sevišķi būtiski ir turpināt un paplašināt finansējuma piešķiršanu lauku attīstībai un vietējo produktu ražošanai, lai nodrošinātos ar pārtiku;

9.  norāda, ka Afganistānas valdība ir apņēmusies nākamajos 12 mēnešos pakāpeniskā un fiskāli ilgtspējīgā veidā īstenot nacionālās pārvaldības politiku, nostiprinot vietējo iestāžu ietekmi un institucionālo veiktspēju un izstrādājot subnacionālas normatīvās, finanšu un budžeta plānošanas sistēmas;

10.  norāda, ka Afganistānas iedzīvotāju būtiskāku iesaistīšanos pārbūves procesā var apgrūtināt vāja valsts pārvalde un zema civildienesta veiktspēja; tāpēc ir pārliecināts, ka šīm svarīgajām jomām ir jāvelta lielāka uzmanība; atzinīgi vērtē ieceri, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāizstrādā īpaša ilgtermiņa pamatprogramma, ar ko risināt valsts pārvaldes nostiprināšanas jautājumu, izstrādājot rīcības plānu, palīdzot ierīkot vai izmantot pašreizējās telpas, izveidojot saikni ar ES valsts pārvaldes institūtiem, kā arī konsultējot civildienesta institūtus vairākās Afganistānas lielpilsētās, tādās kā Kabula, Herata un Mazārišerifa;

11.  atgādina, ka attīstības centieni jākoncentrē uz Afganistānas valdības struktūru veiktspējas palielināšanu un ka Afganistānas iedzīvotāji ir cieši jāiesaista gan prioritāšu noteikšanā, gan īstenošanas posmos, lai veicinātu līdzdalības procesu un atbildības uzņemšanos valsts un vietējās kopienas līmenī; tāpēc vērš uzmanību uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurām ir būtiska ietekme, lai nodrošinātu Afganistānas iedzīvotāju iesaistīšanu demokratizācijas un atjaunošanas procesā un novērstu korupcijas risku;

12.  lai gan kopš Taleban režīma krišanas 2001. gadā sieviešu stāvoklis ir uzlabojies, joprojām ir ļoti nobažījies par cilvēktiesību vispārējo situāciju Afganistānā un jo īpaši par sieviešu pamattiesību, politisko, pilsonisko un sociālo tiesību mazināšanos dažos iepriekšējos gados un pauž bažas par nelabvēlīgajām norisēm, piemēram, to, ka Afganistānā lielākā daļa no ieslodzītajiem ir sievietes, kuras bēgušas no despotiskiem radiniekiem, un par nesenajām vēlēšanu kodeksa izmaiņām, ar kurām samazina sieviešu pārstāvības kvotas parlamentā;

13.  uzskata, ka sieviešu tiesības ir daļa no drošības risinājuma un ka nav iespējams panākt stabilitāti Afganistānā, ja pilnībā netiek ievērotas sieviešu tiesības politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē; tāpēc aicina Afganistānas varas iestādes un starptautiskās sabiedrības pārstāvjus ikvienā miera sarunu posmā un samierināšanas/ reintegrācijas centienos iesaistīt sievietes atbilstīgi ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 1325; aicina īpaši aizsargāt sievietes, kuras aktīvi darbojas sabiedriskajā vai politiskajā dzīvē un kuras līdz ar to apdraud fundamentālisti; norāda, ka miera sarunu gaitā nekādā gadījumā nedrīkst mazināt tiesības, ko iepriekšējos gados ieguvušas sievietes; aicina Afganistānas valdību uzlabot sieviešu tiesību aizsardzību, grozot spēkā esošos tiesību aktus, piemēram, kriminālkodeksu, lai novērstu diskriminējošu praksi;

14.  aicina Komisiju, Padomi un ES dalībvalstis arī turpmāk jautājumu par sieviešu un bērnu diskriminēšanu, kā arī par cilvēktiesībām kā tādām iekļaut divpusējās attiecībās ar Afganistānu saskaņā ar Savienības ilgtermiņa apņemšanos palīdzēt Afganistānai miera un rekonstrukcijas centienos;

15.  aicina ES un starptautisko sabiedrību palielināt finansējumu un politisko un tehnisko atbalstu, ko piešķir, lai īstenotu politiku Afganistānas sieviešu situācijas uzlabošanai un sieviešu nevalstiskajām organizācijām, tostarp sieviešu tiesību aizstāvjiem;

16.  norāda ‐ lai gan kopš Taleban režīma krišanas ir panākti uzlabojumi, iepriekšējos gados ir pasliktinājusies situācija vārda un preses brīvības jomā; norāda, ka bruņotas grupas un Taleban uzbrūk un draud žurnālistiem, lai neļautu viņiem veidot reportāžas par kaujinieku kontrolētajām teritorijām; aicina šajā jomā veikt pasākumus, lai žurnālistiem ļautu veikt viņu profesionālo darbību un lai viņiem sniegtu zināmas drošības garantijas;

17.  ar bažām atzīmē, ka Afganistānā 2010. gada 18. septembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās, kurās, neraugoties uz drošības situāciju valstī, piedalījās ap 40 % vēlētāju, kārtējo reizi tika konstatēta krāpšana un vardarbība, un ‐ kā norāda NATO ‐ tajā dzīvību zaudēja 25 cilvēki; pauž nožēlu, ka daudziem afgāņiem tika liegta iespēja izmantot savas vēlētāja pamattiesības;

18.  norāda, ka valsts tiesvedības procesos pastāv trūkumi, kas neatbilst starptautiskajiem tiesvedības standartiem; nosoda to, ka 2008. gadā 16 cilvēkiem piesprieda nāvessodu; aicina ES censties, lai apstiprina moratoriju nāvessodam atbilstīgi ANO 2007. gada rezolūcijai Nr. 62/149 nolūkā nākotnē to atcelt;

Starptautiskais atbalsts ‐ došana un ņemšana

19.  atgādina, ka kopīgais ES (Eiropas Kopienas un dalībvalstu) Afganistānai piešķirtā atbalsta budžets laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam bija ap astoņiem miljardiem euro;

20.  uzsver, cik svarīgi ir Afganistānā nostiprināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un pilsonisko sabiedrību, kas valstī sekmētu demokratizācijas procesu; atzinīgi vērtē arī 2009. gada ES vēlēšanu novērošanas misijas secinājumus;

21.  norāda ‐ lai gan saņemts milzīgs ārvalstu atbalsts, situācija Afganistānā joprojām raisa bažas, jo humānā un medicīniskā palīdzība nesasniedz neaizsargātāko iedzīvotāju slāņus, salīdzinoši vairāk afgāņu iet bojā nabadzības, nevis bruņotā konflikta dēļ, un šokējoši šķiet tas, ka kopš 2002. gada ir palielinājusies bērnu mirstība, turklāt būtiski krities jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums un rakstpratības līmenis, un kopš 2004. gada par 130 % pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa;

22.  uzsver, cik svarīgi ir īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus, un pauž nožēlu, ka, neraugoties uz panākto uzlabojumu atsevišķās jomās, Afganistāna ANO Attīstības programmas Tautas attīstības indeksa tabulā no 173. vietas 2003. gadā ir noslīdējusi uz 181. vietu (no 182 valstīm), turklāt Afganistānā par pieciem gadiem jaunāku bērnu mirstības līmenis un dzemdībās mirušo sieviešu skaits joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē; uzskata, ka nedrīkst aizmirst šo jomu konkrētos mērķus, kā arī veselības aprūpes un izglītības pieejamību, un mudina īpašu uzmanību pievērst ienākumu ieguves uzlabošanai un funkcionējošas tiesu sistēmas izveidei;

23.  uzsver, ka UNODC 2010. gada janvāra pētījumā norādīts, ka korupcija ir smagākā iedzīvotāju problēma un ka kukuļi veido gandrīz vienu ceturtdaļu (23 %) no Afganistānas IKP;

24.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Afganistānas valdībai, starptautiskām organizācijām un vietējām NVO sniegtais finanšu atbalsts ir pārredzams un par to iesniedz pārskatus, lai nodrošinātu atbalsta konsekvenci un panākumus Afganistānas rekonstrukcijā un attīstībā;

25.  aicina panākt ģeogrāfiskā ziņā vienmērīgāku humānās palīdzības sadali, pamatojoties uz vajadzību analīzi un ņemot vērā neatliekamās prasības;

26.  tomēr norāda uz infrastruktūras, telekomunikāciju un pamatizglītības jomā panākto ierobežoto attīstību, ko parasti kā sasniegumu min palīdzības sniedzēji un Afganistānas valdība;

27.  vērš uzmanību uz milzīgajām karadarbības izmaksām Afganistānā laikposmā no 2001. līdz 2009. gadam, kuras pēc aplēsēm pārsniedz 300 miljardus ASV dolāru, vairāk nekā 20 reizes ‐ Afganistānas IKP un kopā ar plānoto militārā finansējuma palielinājumu pārsniedz 50 miljardus ASV dolāru gadā;

28.  piekrīt vispārpieņemtajam uzskatam, ka iedzīvotājiem sniedzamo pamatpakalpojumu trūkumā vainojama vienīgi Afganistānas valdības korumpētība, taču norāda arī, ka lielāko daļu no sociālekonomiskās attīstības resursiem ir apgrozījušas starptautiskās organizācijas, reģionālās attīstības bankas, NVO, starptautiskie līgumslēdzēji, konsultanti utt., nevis valdības centrālais aparāts; mudina Afganistānas valdību un starptautisko sabiedrību pastiprināt kontroli, lai izskaustu korupciju un nodrošinātu, ka atbalsts sasniedz tam paredzēto mērķi;

29.  uzskata, ka cīņa pret korupciju ir jānosaka par Afganistānas miera procesa prioritāti, jo kukuļi rada resursu nepareizu sadali, apgrūtina piekļuvi tādiem publiskiem pamatpakalpojumiem kā veselība un izglītība un ievērojami kavē valsts sociālekonomisko izaugsmi; turklāt uzsver, ka korupcija mazina uzticību publiskajam sektoram un valdībai un līdz ar to būtiski apdraud valsts stabilitāti; tāpēc mudina ES, sniedzot atbalstu Afganistānai, īpašu uzmanību pievērst cīņai pret korupciju;

30.  norāda, ka Afganistānas finanšu ministrs ir minējis ‐ un to apstiprinājuši arī citi neatkarīgi avoti ‐, ka laikposmā no 2002. līdz 2009. gadam no 40 miljardu ASV dolāru lielā atbalsta Afganistānas valdības rīcībā faktiski nonākuši tikai 6 miljardi ASV dolāru (jeb 15 %) un ka atlikušos 34 miljardus ASV dolāru apgrozījušas starptautiskās organizācijas, reģionālās attīstības bankas, NVO, starptautiskie līgumslēdzēji utt., un ka 70 –80 % līdzekļu nekad nav nonākuši pie saņēmējiem, kam tie paredzēti, proti, pie Afganistānas tautas; norāda, ka Kabulas konferencē pieņēma lēmumu, ar ko līdz 2012. gadam 50 % no starptautiskā atbalsta novirza uz Afganistānas valsts budžetu, kas atbilst Afganistānas prasībai;

31.  norāda, ka steidzami ir jāizveido starptautisko līdzekļu devējvalstu koordinēšanas mehānismi un detalizēti jānovērtē Eiropas un starptautiskā atbalsta ietekme, lai nepieļautu, ka pārredzamība ir nepietiekama un līdzekļu devēju pārskatatbildības mehānismi ir ierobežoti;

32.  nosoda to, ka ievērojama daļa Eiropas un cita starptautiskā atbalsta naudas ir zudusi izplatīšanas ķēdē ‐ kā tika uzsvērts nesenajā ar Kabulas banku saistītajā skandālā ‐, un norāda, ka šai situācijai ir četri galvenie cēloņi, proti, izšķērdēšana, pārmērīgas starpniecības un drošības izmaksas, pārmaksāšana un korupcija;

33.  tomēr norāda, ka ES zaudējumus mazina tas, ka 50 % no Savienības atbalsta izplatīti ar daudzpusēju trasta fondu starpniecību (ASV tikai 10 % atbalsta piešķirts šādā veidā), un šo fondu efektivitātes rādītājs ir ļoti augsts (ap 80 %);

34.  aicina ES izveidot centralizētu datubāzi, kurā apkopoti dati par visa tā atbalsta izmaksām un ietekmi, ko ES sniegusi Afganistānai, kā arī aicina šos datus analizēt, jo, trūkstot visaptverošiem, atjauninātiem un pārredzamiem datiem, tiek apdraudēta atbalsta efektivitāte;

35.  turklāt aicina visas galvenās humanitārās palīdzības un attīstības struktūras, kuras darbojas Afganistānā, tostarp ES dalībvalstis, ASV, ANO Attīstības programmu, ANO Projektu apkalpošanas biroju, Pasaules Banku un būtiskākās NVO, krasi samazināt darbības izmaksas, piešķirot līdzekļus konkrētiem projektiem, kurus realizē īstenā un līdzsvarotā partnerībā ar Afganistānas iestādēm, un aicina nodrošināt, ka atbalsts sasniedz paredzēto mērķi; šajā ziņā uzver, ka Afganistānas iestādes ir tiesīgas lemt par līdzekļu izlietojumu, vienlaikus nodrošinot pārredzamību un pārskatatbildību;

36.  uzsver, cik svarīgi ir koordinēt atjaunošanas un attīstības centienus reģionālā līmenī, lai veicinātu pārrobežu attīstību reģionā, kurā etniskās un cilšu saites bieži vien sniedzas ārpus valsts robežām;

37.  norāda, ka ir jāveicina aizvien dziļāka Afganistānas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana, un uzsver ‐ lai līdzekļi tiktu pareizi izlietoti, šajā līmenī obligāti jāievēro lojalitāte, tiesiskums un demokrātija; atzīmē, ka līdzekļu piešķiršana vietējā un reģionālā mērogā ir jāapstiprina centrālajam valdības aparātam, tādējādi nostiprinot tā funkciju un atbildību;

38.  aicina augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomi un Komisiju izveidot kopīgu izpētes grupu, lai reizi gadā izvērtētu visus ES un dalībvalstu pasākumus un misijas Afganistānā, izmantojot skaidrus kvalitatīvos un kvantitatīvos rādītājus, jo īpaši attiecībā uz attīstības palīdzību (ietverot sabiedrības veselību un lauksaimniecību), labu pārvaldi (ietverot tieslietu sektoru un cilvēktiesību ievērošanu) un drošību (jo īpaši Afganistānas policijas apmācību); šajā sakarībā aicina arī izvērtēt ES pasākumu relatīvo ietekmi uz vispārējo situāciju valstī un līmeni, kādā notiek ES struktūru un citu starptautisko misiju un pasākumu koordinēšana un sadarbība, un aicina publicēt šādu izvērtējumu rezultātus un ieteikumus;

39.  uzsver, ka drošības situācija un palīdzības ģeogrāfiskā izplatība ir savstarpēji atkarīgi faktori, un tāpēc aicina palīdzību nepastarpināti nosūtīt tieši skartajiem Afganistānas iedzīvotājiem;

40.  uzsver, ka korupcijas apkarošana Afganistānā ir jānosaka par prioritāti; atzīst, ka vietējā korupcija pastāv, taču cer, ka to atsvērs Afganistānas valsts iestāžu leģitimitātes nostiprināšana, tām kļūstot atbildīgām par piešķirtā finansējuma apstiprināšanu un atbalsta efektivitātes nodrošināšanu;

41.  iestājas par tādu politiku, ar ko preces un pakalpojumus nevis importē, bet gan, kur vien iespējams, atbalsta iepirkumu rīkošanu Afganistānā;

42.  uzskata, ka par atbalsta sadali valstī ir jāatbild neatkarīgām humānās palīdzības struktūrām un ka militārpersonām ir jāiesaistās vienīgi ārkārtas apstākļos, atzīstot humānās palīdzības struktūru darbības neitralitāti, objektivitāti un neatkarību un ievērojot pilnīgu atbilstību attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem, kas kodificēti Pamatnostādnēs par militārās un civilās aizsardzības līdzekļu (MCAL) izmantošanu humānās krīzes apstākļos un ko atbalsta Eiropas konsenss par humāno palīdzību;

43.  norāda, ka visi minēto struktūru konstatētie pārkāpumi attiecībā uz neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principiem palielina to neaizsargātību valsts teritorijā, jo īpaši tāpēc, ka tās uzturēsies valstī ilgi pēc militāro spēku aiziešanas;

44.  norāda ‐ kā tas plaši izziņots presē un ASV Pārstāvju palātas ziņojumā Warlord, Inc ‐, ka ASV militārie spēki Afganistānā lielāko daļu no loģistikas pakalpojumiem, slēdzot apakšlīgumus, ir uzticējuši privātiem līgumslēdzējiem, kuri savukārt slēguši apakšlīgumus ar Afganistānas drošības struktūrām, uzticot tām militāro konvoju nodrošināšanu, kam sekas ir gluži katastrofālas;

45.  norāda, ka lēmums ASV militāro apgādi nodot privātās rokās, neizvirzot nekādus uzticamus kritērijus, kas varētu nodrošināt pārskatatbildību, pārredzamību un likumību, rada izspiešanu un korupciju, jo militārā kliķe, vietējās mafijas vadoņi un galu galā Taleban komandieri Afganistānā iegūst ievērojamu daļu no militārās loģistikas tirgus, kura apgrozījums ir 2,2–3 miljardi ASV dolāru;

46.  ir sašutis, ka rekets un izspiešana visos militārās apgādes ķēdes līmeņos ir ievērojamākais nemiernieku finansējuma avots, kā to atzinusi ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, 2009. gada decembrī sniedzot liecību Senāta Ārējo attiecību komitejai;

47.  tikpat sašutis ir par faktu, ka ‐ tā kā ASV un NATO/ SDUS militārā loģistika ir savstarpēji saistīta ‐, iespējams, ka visos gadījumos netiek nodrošināta pilnīga ES finanšu iemaksu izsekojamība;

48.  pilnībā atbalsta 2010. gada septembrī NATO militārās vadības Afganistānā pieņemtās jaunās pamatnostādnes par līgumslēgšanu ‐ tiek lēsts, ka tās apmērs ir ap 14 miljardiem ASV dolāru gadā ‐, un šo pamatnostādņu mērķis ir samazināt korupciju un līdzekļus, kas netieši aizplūst pie nemierniekiem un Taleban; cer, ka šāda līgumslēgšanas politikas maiņa tiks strauji ieviesta;

49.  šajā ziņā atzinīgi vērtē prezidenta H. Karzai neseno dekrētu, ar ko visām vietējām un ārvalstu privātajām drošības firmām nosaka četru mēnešu termiņu darbības pārtraukšanai;

Miera process

50.  uzsver, ka laba pārvalde, tiesiskums un cilvēktiesības ir stabilas un labklājīgas Afganistānas pamats; tāpēc uzsver, ka uzticami tiesiskie procesi ir galvenais miera procesa aspekts un ka cilvēktiesību ievērošanai un plaši izplatītās nesodāmības novēršanai jābūt neatņemamiem jautājumiem ikvienā miera procesa posmā; šajā sakarībā aicina Afganistānas valdību prioritārā kārtā īstenot tiesiskās reformas stratēģiju;

51.  uzskata, ka pašreizējā Afganistānas bezizejas situācijā lielā mērā vainojami koalīcijas spēku nepareizie aprēķini pirms jaunas pretnemieru stratēģijas uzsākšanas, paredzot strauju militāru uzvaru pār Taleban un vieglu pāreju uz stabilu valsts pārvaldi, kuras priekšgalā ir leģitīma valdība ar spēcīgu rietumvalstu atbalstu;

52.  līdz ar to uzskata, ka pietiekami netika novērtēta Taleban klātbūtne, tika pārvērtēta H. Karzai valdības valsts pārvaldes spēja un līdz ar to pārāk maza uzmanība tika pievērsta valsts pārbūves un attīstības uzdevumam;

53.  ir nobažījies, ka šīs kļūdas ir sekmējušas Taleban nostiprināšanos valsts lielākajā daļā, saasinot drošības mazināšanās problēmu visā reģionā un apdraudot cilvēktiesību, jo īpaši sieviešu tiesību ievērošanu;

54.  norāda, ka iepriekš īstenotā militārā pieeja nav sniegusi vēlamos rezultātus, un līdz ar to stingri atbalsta tādu pieeju, kuras centrā būtu civiliedzīvotāji;

55.  atzīst, ka vienīgais iespējamais risinājums ir politiska rīcība un ka tai jāietver sarunas, kurām noteikti jānotiek pamiera apstākļos un kurās jāiesaista Taleban un citas kaujinieku grupas, kā arī citi politiskie spēki valstī, kas ir gatavi piedalīties nacionālās vienotības valdībā, kura spēj izbeigt gandrīz 30 gadus ilgušo pilsoņu karu valstī un pilnībā nodrošināt tiesiskuma un cilvēka pamattiesību ievērošanu; uzskata ‐ lai panāktu politisku risinājumu, ir jāatvēl pietiekams laiks, kādā jaunā pretnemieru politika varētu vainagoties rezultātiem, ievērojot prezidenta B. Obamas paziņoto grafiku;

56.  ir pārliecināts, ka Eiropas Savienībai par šāda miera procesa un Taleban grupu iesaistīšanas trim galvenajiem priekšnoteikumiem ir jāizvirza visu sarunās iesaistīto pušu apņemšanās aizliegt Al Qaeda un tās popularizēto starptautisko terorismu, kā arī no valsts jāizraida visas citas teroristu grupas; pasākumu veikšana, lai izbeigtu opija magoņu audzēšanu, un tādas politikas ieviešana, kas veicina un ievēro cilvēka pamattiesības un Afganistānas konstitūciju;

57.  uzskata arī, ka visi pārējie jautājumi jārisina saskaņā ar Afganistānas tautas gribu un iespējām;

58.  atzīst, ka Taleban nav viena viendabīga struktūra un ka to veido vismaz 33 galvenie vadītāji, 820 vidējā līmeņa/ jaunākie vadītāji un 25 000–36 000 kaujinieku, tie darbojas ap 220 kopienās un daļa no viņiem cīnās ideoloģijas vārdā, citi ‐ naudas dēļ; tāpēc uzskata, ka no šā brīža sarunas jāmudina risināt vietējā līmenī, iesaistot demokrātiski ievēlētu vietējo valdību un bruņotās opozīcijas pārstāvjus, kuri saskaņā ar 2010. gada 20. jūlija Kabulas komunikē 13. un 14. punktu “atsakās no vardarbības, kuriem nav sakaru ar starptautiskām teroristu organizācijām, kuri ievēro konstitūciju un vēlas kopīgi veidot mieru Afganistānā”;

59.  atzinīgi vērtē Afganistānas valdības miera un reintegrācijas programmu, kurā var piedalīties visi Afganistānas bruņotās opozīcijas dalībnieki un to kopienas, pamatojoties uz iepriekš minētā Kabulas komunikē 13. un 14. punktu;

60.  norāda, ka, īstenojot ikvienu atbruņošanās un reintegrācijas stratēģiju, vērā jāņem problēmas saistībā ar bijušo karavīru un bēgļu atgriešanos savos ciematos;

61.  uzsver, cik svarīgi ir palielināt Afganistānas valdības un administrācijas uzticamību, atbildību un kompetenci, lai uzlabotu tās reputāciju valsts pilsoņu uztverē;

62.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir Pakistānai, jo Taleban nav nekāda stimula sākt nopietnas sarunas, kamēr viņiem ir atvērta Pakistānas robeža; iesaka panākt plašāku starptautisko koordinēšanu un iesaistīšanu procesā, ietverot kaimiņvalstis un vadošos reģionālos dalībniekus, jo īpaši Irānu, Turciju, Ķīnu, Indiju un Krievijas Federāciju;

63.  aicina Komisiju izvērtēt neseno postošo Pakistānas plūdu stratēģisko un politisko ietekmi uz Afganistānu un robežreģionu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu skartajiem iedzīvotājiem valstī un afgāņu bēgļiem, kuru apmetnes nopostīja plūdi;

64.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt labu ūdenssaimniecības pārvaldi Afganistānā un tās apkaimē, un uzsver ieguvumus, ko šajā jomā sniedz reģionālā un pārrobežu sadarbība, inter alia tādā ziņā, ka tiek veidota uzticība starp kaimiņvalstīm Dienvidrietumāzijā;

65.  norāda, ka nemiernieku darbībās iesaistās Pakistānas izlūkdienests, kura nodoms ir panākt, ka arī Pakistāna gūst sev vēlamu iznākumu no ikviena miera procesa risinājuma;

66.  tomēr uzsver ‐ lai Afganistāna nostātos uz miera ceļa, būs vajadzīga politiska vienošanās starp galvenajiem reģiona spēkiem, ietverot Indiju, Pakistānu, Irānu un Centrālāzijas valstis, Krieviju, Ķīnu un Turciju, kā arī būs jāpieņem kopīga nostāja par neiejaukšanos un atbalstu neatkarīgai Afganistānai; aicina arī normalizēt Afganistānas un Pakistānas attiecības, proti, panākt galīgo risinājumu jautājumā par abu valstu starptautisko robežu;

67.  aicina ES arī turpmāk atbalstīt miera un saskaņošanas procesu Afganistānā, kā arī afgāņu centienus reintegrēt tās puses, kuras ir gatavas atteikties no vardarbības, ļaujot H. Karzai valdībai pietiekami elastīgi izvēlēties dialoga partnerus, taču prasa, lai kopējais miera procesa tiesiskais un politiskais satvars atbilst Afganistānas konstitūcijai un tiek ievērotas cilvēka pamattiesības;

68.  atzinīgi vērtē nacionālo prioritāšu programmas, ko Afganistānas valdība izstrādājusi saskaņā ar Afganistānas valsts attīstības stratēģiju un ko atbalsta Kabulas konference, un prasa tās pilnībā un efektīvi īstenot;

69.  jo īpaši uzsver, ka ES daudz aktīvāk ir jāiesaistās Afganistānas rekonstrukcijā un attīstībā, jo pašā valstī vai visā reģionā nav iespējams panākt ilgstošu mieru, ja būtiski nesamazina nabadzību un nenodrošina ilgtspējīgu attīstību; atzīst, ka attīstība nav iedomājama bez drošības, tāpat kā nevar pastāvēt drošība, ja nenotiek attīstība;

70.  prasa ES un tās dalībvalstīm sadarboties ar ASV, lai lielāku starptautiskā atbalsta daļu apgūtu ar vietējo iestāžu un Kabulas valdības starpniecību, un nodrošināt, lai bezpilota lidmašīnas, īpašie spēki un vietējās policijas vienības pret Taleban līderiem tiktu izmantotas saskaņā ar ģenerāļa D. Petraeus pavēlēm nekādā gadījumā nepieļaut civiliedzīvotāju upurus;

71.  godina visus sabiedroto spēku dienestā nosūtītos vīriešus un sievietes, kas krituši, aizstāvot brīvību, un izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm, kā arī visu to nevainīgo afgāņu ģimenēm, kuri zaudējuši dzīvību;

72.  norāda, ka atsevišķu ES dalībvalstu un to sabiedroto militārā klātbūtne Afganistānā ir daļa no NATO/ SDUS operācijas un tās mērķiem novērst starptautiskā terorisma draudus un cīnīties pret narkotiku ražošanu un tirdzniecību;

73.  uzsver, ka šī klātbūtne var palīdzēt radīt drošības apstākļus, kas ļautu īstenot Afganistānas valdības nesenos plānus izpētīt valsts, iespējams, lielos kalnrūpniecības un minerālvielu ieguves resursus nolūkā tos izmantot un tādējādi valsts budžetā nodrošināt tik nepieciešamos pašu resursus;

74.  uzsver, ka šie, iespējams, lielie kalnrūpniecības un minerālvielu resursi Afganistānas teritorijā pieder tikai un vienīgi Afganistānas tautai un ka šo resursu “aizsardzība” nevar būt iegansts, lai Afganistānas zemē pastāvīgi uzturētos ārvalsts militārie spēki;

Policija un tiesiskums

75.  norāda, ka Afganistānā nav iespējams panākt stabilitāti vai mieru, ja vispirms netiek garantēta iedzīvotāju drošība, par ko atbildīga ir pati valsts;

76.  atzinīgi vērtē prezidenta H. Karzai mērķi, proti, līdz 2014. gada beigām panākt, ka visās provincēs militārās operācijas vada tikai Afganistānas nacionālie drošības spēki, kā arī atzinīgi vērtē Afganistānas valdības apņemšanos drošības jomu pakāpeniski pārņemt pilnīgi savā pārziņā;

77.  uzsver, ka Afganistānā jābūt efektīvam policijas spēkam un autonomai armijai, kas spēj garantēt drošību, un līdz ar to no valsts varētu izvest ārvalstu militāros spēkus;

78.  uzskata par konstruktīvu ģenerāļa D. Petraeus nodomu, ka vietējo, demokrātiski ievēlēto iestāžu pārziņā varētu nodot vietējos drošības spēkus nolūkā uzturēt tiesiskumu un kārtību un aizsargāt vietējos iedzīvotājus;

79.  tomēr atzīst, ka pašpietiekamu drošības spēku izveide ir ilgtermiņa mērķis, un tāpēc īpašu uzmanību vērš uz to, ka policijas apmācībā ir jāizmanto saskaņotāka un integrētāka pieeja, kā arī atsevišķa pieeja ir jāpiemēro armijas amatpersonu apmācībā, un norāda, ka policijas apmācībā tiek ieguldīti finanšu līdzekļi, taču rezultāti tikai daļēji ir sekmīgi; aicina visas iesaistītās personas rūpīgi saskaņot darbību, lai novērstu darba nevajadzīgu dubultošanu un izpildītu stratēģiskajā un operatīvajā jomā izvirzītos papildu uzdevumus;

80.  uzsver, ka ir jāveic visaptveroša reforma Iekšlietu ministrijā, jo citādi var neizdoties centieni reformēt un izveidot jaunu policijas spēku, un šajā sakarībā norāda, cik svarīgi ir Iekšlietu ministrijas, reģionālā un provinču līmenī īstenot uzraudzību, atbalstu, konsultēšanu un apmācību atbilstīgi turpmākajam EUPOL mērķim;

81.  uzskata, ka EUPOL acīmredzami vājās pilnvaras un līdzšinējie nepārliecinošie rezultāti ir šķērslis, lai to uzskatītu par vadošo ES spēku, lai gan tam pienāktos šāda ietekme; nosoda to, ka trīs gadus pēc EUPOL darbības sākšanas joprojām nav sasniegtas ¾ no atļautā limita; un atkārtoti aicina Padomi un dalībvalstis pilnībā izpildīt saistības, kas attiecas uz šo misiju;

82.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota EUPOL misijas Afganistānā Korupcijas novēršanas prokuratūra, kuras mērķis ir izmeklēt lietas saistībā ar valsts amatpersonu un citu ierēdņu apsūdzību korupcijā;

83.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar SDUS datiem no Afganistānas Nacionālās policijas 94 000 ierindnieku gandrīz 90 % ir analfabēti, 20 % lieto narkotikas un vairāk nekā 30 % pēc gada dezertē, kā arī ap 1000 policistiem gadā iet bojā, pildot dienesta pienākumus;

84.  uzskata, ka galvenie faktori, kādēļ apmācība kopumā ir bijusi neefektīva, ir tādi, ka dažādie policijas apmācības aspekti nav bijuši saskaņoti un ka pienākumi tikuši deleģēti privātiem militāriem un drošības uzņēmumiem (PMDU);

85.  norāda, ka ES un tās dalībvalstu apņemšanās izveidot profesionālu Afganistānas policijas spēku var neizdoties, ja tiek piekopta šāda “operatīvā” prakse (vāja jauniesaukto pārbaude, sešu nedēļu apmācība, neizmantojot drukātus mācību līdzekļus, jo apmācāmie ir analfabēti, minimāls praktiskais darbs, jauniesaucamajiem izsniedz žetonu, formas tērpu un ieroci un sūta patrulēt), ko īsteno dažas lielas ASV drošības kompānijas; uzsver, ka policijas apmācībai ir jābūt saskaņotākai un ilgtspējīgākai, lai dažādi Afganistānas policijas spēki varētu sastrādāties; uzsver, ka policijas apmācības misijās uzmanība jāpievērš ne tikai tehniskajiem aspektiem, bet jānodrošina, ka iesauktie prot lasīt un rakstīt, un jāsniedz viņiem valsts un starptautisko tiesību pamatzināšanas;

86.  ir nobažījies par šo privāto struktūru vājo finanšu kontroli un atsaucas uz ASV Aizsardzības departamenta un ASV Valsts departamenta 2006. gada kopīgo ziņojumu, kurā minētie dati joprojām ir aktuāli, secinot, ka Afganistānas policijas spēki nespēja īstenot tiesībaizsardzības ikdienas darbu un nepastāvēja efektīva praktiskā darba programma; atzīst atbildīgā ģenerāļa mēģinājumus saskaņā ar pretnemieru politiku zināmā mērā kontrolēt privāto ārvalsts policijas vienību darbu, kas Afganistānā netika pakļauts nekādam regulējumam;

87.  iesaka pēc iespējas drīz pārtraukt policijas apmācības uzticēšanu privātiem līgumslēdzējiem;

88.  aicina uzlabot starptautisko sadarbību un koordinēšanu, lai būtiski palielinātu policijas apmācības veiktspēju un padziļinātu mācību programmu efektivitāti; ierosina sākt vērienīgu policijas apmācības programmu kopīgā EUPOL un NATO/ SDUS vadībā un saskaņā ar vienošanos ar Afganistānas valdību iesaistīt valsts policijas vienības, tādējādi novēršot dubultdarbu, līdzekļu izšķērdēšanu un fragmentāciju;

89.  mudina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES dalībvalstis pastiprināt policijas apmācību Afganistānā un būtiski palielināt policijas mācību pasniedzēju skaitu uz vietas, lai varētu realizēt Londonas konferencē izvirzīto mērķi, proti, panākt, ka līdz 2011. gada beigām Afganistānas policijā ir 134 000 apmācītu policijas darbinieku; mudina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izdarīt izmaiņas EUPOL misijas Afganistānā darbībā, piešķirot pilnvaras arī apmācīt zemas kvalifikācijas personālu visās provincēs, palielinot pamatapmācībai atvēlēto nedēļu skaitu un nodrošinot, ka patrulēšana un citas policijas darbības tiek kopīgi veiktas uz vietas; mudina ES dalībvalstis ne tikai apvienot divpusējās policijas apmācības misiju ar EUPOL, bet arī necelt iebildumus par nacionālās policijas spēku iesaistīšanu EUPOL;

90.  iesaka palielināt Afganistānas policistu algas un pārskatīt visu rekrutēšanas procesu, priekšroku dodot rakstpratīgiem iesaucamajiem, kuri nelieto narkotikas un psiholoģiski un fiziski ir piemērotāki nekā pašreizējais personāls;

91.  uzsver, ka policijas apmācību nav iespējams īstenot, ja nepastāv pienācīgi funkcionējoša tieslietu sistēma, un tāpēc aicina starptautisko sabiedrību piešķirt papildu finanšu un tehnisko atbalstu, lai nostiprinātu tieslietu sistēmu, tostarp palielinot tiesnešu atalgojumu visos līmeņos; turklāt prasa Padomei sadarbībā ar ANO īstenot īpašu misiju tiesnešu, kā arī valsts ierēdņu apmācībai Afganistānas Iekšlietu ministrijā un sankciju sistēmā;

92.  atzinīgi vērtē to, ka Afganistānas valdība Kabulas konferencē apņēmās ar starptautisko partneru atbalstu uzlabot piekļuvi tiesu iestādēm visā valstī, nākamajos 12 mēnešos īstenojot konkrētus pasākumus, kā arī uzlabot tiesu iestāžu veiktspēju, tostarp izstrādājot un īstenojot arī visaptverošu cilvēkresursu stratēģiju;

Narkotikas

93.  norāda, ka Afganistānā tiek saražoti 90 % no pasaules nelegālā opija un ka, 2001. gadā koalīcijas spēkiem ienākot Kabulā, Afganistānā netika audzētas opija magones, jo ANO panāca to audzēšanas aizliegumu;

94.  uzskata, ka lielam, labi apgādātam militārspēkam nevajadzēja būt problemātiski saglabāt šo bezopija situāciju, īstenojot vietējus lauksaimniecības attīstības projektus, kuru realizāciju šis militārspēks aizsargātu no Taleban un vietējiem militāristiem;

95.  tomēr norāda, ka opija ražošana joprojām ir lielākā sociālā, ekonomiskā un drošības problēma, un aicina ES savā Afganistānas politikā to noteikt par stratēģisku prioritāti;

96.  atgādina, ka Afganistāna saražo vairāk nekā 90 % no Eiropā nonākušā kopējā heroīna daudzuma un ka sabiedrības veselības izmaksas Eiropas valstīs ir mērāmas miljardos ASV dolāru; atgādina, ka problēmas, ko Afganistānai rada narkotiku ekonomika, jārisina ne tikai valsts, bet arī starptautiskā mērogā, vēršoties pret visiem narkotiku ķēdes posmiem, un šajā ziņā jo īpaši jāsniedz atbalsts lauksaimniekiem, lai samazinātu piegādi, kā arī jāīsteno narkomānijas novēršana un ārstēšana, lai samazinātu pieprasījumu, un jānostiprina tiesībaizsardzība nolūkā vērsties pret starpniekiem; jo īpaši ierosina ieguldīt ievērojamus līdzekļus, lai īstenotu vispārēju lauksaimniecības un lauku attīstības politiku, ar ko opija ražotājiem piedāvā reālistisku un ilgtspējīgu alternatīvu; turklāt prasa lauksaimniecības un lauku stratēģijā iekļaut vides jomu, jo vides degradācija, ko rada, piemēram, slikta ūdens resursu pārvaldība vai dabisko mežu izciršana, ir viens no lielākajiem šķēršļiem lauksaimniecības ekonomikas attīstībai;

97.  norāda ‐ tā kā opija magoņu audzētāju un tirgotāju darbības netika uzskatītas par noziedzīgām, divos gados audzēšanas apmērs bija tāds pats kā pirms 2001. gada un neliels skaits ietekmīgu militāristu pārvaldīja milzīgu karteli;

98.  pauž dziļas bažas par to, ka saskaņā ar UNODC neseno ziņojumu Afganistānā aizvien pieaug narkomānu skaits; aicina nekavējoties veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai samazinātu no narkotikām atkarīgo skaitu un sniegtu viņiem medicīnisko aprūpi; šajā ziņā uzsver, ka ir jāfinansē programmas, ar kurām valstī izveido rehabilitācijas centrus, jo īpaši tajos apgabalos, kuros nav piekļuves medicīniskai aprūpei;

99.  norāda ‐ lai gan sākotnēji pārprodukcijas dēļ cenas nedaudz kritās, 2009. gadā narkotiku tirdzniecība ienesa 3,4 miljardus ASV dolāru, opija eksporta īpatsvara bruto vērtība bija 26 % no Afganistānas IKP un ap 3,4 miljoniem afgāņu (12 % iedzīvotāju) bija iesaistīti nelegālajā narkotiku industrijā;

100.  tomēr vērš uzmanību uz UNODC nesenajā ziņojumā iekļautajiem datiem, ka Taleban saņem tikai 4 % no narkotiku tirdzniecības gada peļņas un vietējie lauksaimnieki ‐ 21 %, savukārt 75 % saņem valdības ierēdņi, policija, vietējie un reģionālie narkotiku dīleri un tirgotāji; īsi sakot, NATO sabiedrotie Afganistānā faktiski saņem lauvas tiesu no narkotiku tirdzniecībā gūtās peļņas;

101.  norāda, ka laikposmā no 2001. līdz 2009. gadam ASV un starptautiskā sabiedrība iztērēja 1,61 miljardu ASV dolāru cīņā pret narkotikām, kas visai maz ietekmēja narkotiku ražošanu un tirdzniecību, un atgādina, ka ASV īpašais sūtnis Afganistānā un Pakistānā Richard Holbrooke ASV cīņu pret narkotikām Afganistānā vērtēja kā “pašu izšķērdīgāko un neefektīvāko programmu, ko valdība jelkad īstenojusi”;

102.  norāda, ka drošības un stabilitātes mērķi reģionā būs sasniegti tikai tad, kad uz visiem laikiem būs izbeigta Afganistānas ekonomikas atkarība no narkotikām un būs atrasts dzīvotspējīgs alternatīvas ekonomikas izaugsmes modelis;

103.  uzsver, cik svarīgi ir centieni izskaust opija magoņu audzēšanu Afganistānā, kas līdz šim nav izdevies, un šajā sakarībā aicina īstenot ekonomiski ilgtspējīgas alternatīvas, kas būtu piemērotas 3,4 miljoniem afgāņu, kuri pārtiek no opija ražošanas, kā arī aicina uzlabot pārējo Afganistānas lauku iedzīvotāju stāvokli;

104.  norāda, ka Pakistānā, Laosā un Taizemē ir īstenoti sekmīgi mēģinājumi izskaust opija magoņu audzēšanu, to aizstājot ar alternatīviem kultūraugiem; norāda arī, ka Afganistānā tiek sākta tādu jaunu perspektīvu kultūraugu audzēšana kā safrāns, kas var būt ienesīgāks par opija magonēm;

105.  norāda, ka līdzīgu plānu opija magoņu plantāciju izskaušanai varētu izstrādāt Afganistānai, kas izmaksātu 100 miljonus euro gadā, īpaši piešķirot 10 % no Eiropas Savienības ik gadu sniegtā atbalsta valstij piecu gadu periodā;

106.  norāda, ka nesen parakstītais Afganistānas un Pakistānas Tirdzniecības un tranzīta nolīgums atvērs tirgu granātābolu audzētājiem, kas ir reģiona nozīmīgākais legālais kultūraugs un ko ārvalstu atbalsta sniedzēji vairākkārt minējuši kā produktu, kas var nodrošināt pienācīgu alternatīvu dzīvesveidu opija magoņu audzētājiem Afganistānas dienviddaļā;

107.  atzinīgi vērtē UNODC aktīvo darbu, atbalstot Afganistānas valdību cīņā pret nelegālajām narkotikām, un aicina Afganistānā nostiprināt UNODC darbību un tā īstenotās programmas;

108.  aicina izstrādāt piecgades valsts plānu, paredzot konkrētus termiņus un kritērijus, lai iznīcinātu nelegālās opija magoņu plantācijas, un šis plāns jāīsteno profesionālam birojam, kuram ir savs personāls un budžets;

109.  uzsver, ka šis plāns jāīsteno sadarbībā ar Eiropas Savienību un Krievijas Federāciju, kuru visvairāk skārusi Afganistānas heroīna ietekme un kura pēc opiātu tirgus lieluma pasaulē ieņem otro vietu aiz ES;

110.  aicina Afganistānas valdību un parlamentu ierosināt īpašu tiesību aktu, ar ko aizliedz visas iznīcināšanas metodes, kas var būt saistītas ar tādu līdzekļu pielietošanu, kas neprasa roku darbu un kas nav mehāniski;

111.  aicina Padomi un Komisiju šo ierosināto stratēģiju pilnībā integrēt pašreizējās stratēģijās un mudina ES dalībvalstis šo priekšlikumu pilnībā ņemt vērā savos valsts plānos;

112.  mudina Padomi un Komisiju pilnībā ņemt vērā visu šajā ziņojumā ietverto priekšlikumu ietekmi uz budžetu;

o
o   o

113.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Afganistānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 294 E, 3.12.2009., 11. lpp. (2) OV C 46 E, 24.2.2010., 87. lpp. (3) OV C 184 E, 8.7.2010., 57. lpp..

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par pastāvīga krīzes pārvaldības mehānisma izveidi, lai saglabātu euro zonas finansiālo stabilitāti

P7_TA(2010)0491 B7-0733/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121., 122., 126., 136. un 148. pantu,

–  ņemot vērā 2010. gada 7. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē(1) (J. Ferreira ziņojums),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. jūlija rezolūciju par Eiropas finanšu stabilitātes instrumentu, Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu un turpmākām darbībām(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 24. jūnija jautājumu Komisijai par Eiropas finanšu stabilitātes instrumentu, Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu un turpmākām darbībām(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 479/2009 attiecībā uz statistikas datu kvalitāti pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras kontekstā(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 22. septembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi (J. Garcia-Margallo ziņojums)(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā(6) (D. Feio ziņojums),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐ ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums) (7) (P. Berès ziņojums),

–  ņemot vērā euro zonas valstu un valdību vadītāju 2010. gada 25. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2010. gada 9. un 10. maija ārkārtas sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija Regulu (ES) Nr. 407/2010, ar ko izveido Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. maija paziņojumu “Pastiprināta ekonomikas politikas koordinēšana” (COM(2010)0250),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2010. gada 10. jūnija dokumentu “Ekonomikas pārvaldības pastiprināšana euro zonā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu “Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai ‐ instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai” (COM(2010)0367),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 29. septembra sešus tiesību aktu priekšlikumus par ES ekonomikas pārvaldību (COM(2010)0522, COM(2010)0523, COM(2010)0524, COM(2010)0525, COM(2010)0526 un COM(2010)0527) (turpmāk “ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopums”),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2010. gada 14. oktobra Lēmumu 2010/624/ES par Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma ietvaros veikto Savienības aizņemšanās un aizdošanas darbību pārvaldību(9),

–  ņemot vērā Ekonomikas pārvaldības darba grupas 2010. gada 21. oktobra ziņojumu Eiropadomei “Ekonomikas pārvaldības stiprināšana ES”,

–  ņemot vērā 2010. gada 28. un 29. oktobra Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā Eurogrupas 2010. gada 28. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā jautājumu B7–0199/2010 Komisijai par pastāvīgu krīzes pārvaldības mehānisma izveidi, lai saglabātu euro zonas finansiālo stabilitāti,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā euro zonas parādu krīzes novēršanai ir nepieciešams vispusīgs un integrēts risinājums, jo fragmentāra pieeja līdz šim nav sniegusi rezultātus;

B.  tā kā Ekonomikas un finanšu padomes 2010. gada 9. un 10. maija ārkārtas sanāksmē Padome un dalībvalstis vienojās par pagaidu mehānismu finansiālās stabilitātes saglabāšanai, kura kopējais finansējuma apmērs ir EUR 750 miljardi un kurā ir ietverts Ātrās reaģēšanas stabilizācijas fonds (Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms (EFSM)) ar kopējo finansējuma apmēru līdz EUR 60 miljardiem un Eiropas Finanšu stabilitātes fonds (EFSF) ar kopējo finansējuma apmēru līdz EUR 440 miljardiem, ko papildina SVF finansējums līdz pat EUR 250 miljardu apmērā;

C.  tā kā EFSM ir izveidots, pamatojoties uz LESD 122. panta 2. punktu un dalībvalstu valdību vienošanos; tā kā EFSM aktivizēšana ir pakļauta stingrai nosacītībai, kas saistīta ar ES/SVF kopīgu atbalstu, un noteikumiem un nosacījumiem, kuri līdzinās tiem, ko nosaka SVF, pielāgojot to sociālajām un ekonomikas iezīmēm valstīs, kurās tas tiek īstenots, kā arī šo valstu attīstības darba kārtībai;

D.  tā kā EFSF izveidoja kā īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību, kuras finansējumu garantē proporcionāli un koordinēti saskaņā ar samaksātā kapitāla apmēru, ko EFSF iesaistītās dalībvalstis iemaksājušas ECB, un atbilstīgi šo valstu konstitucionālajām prasībām un kuras darbība beigsies pēc trim gadiem;

E.  tā kā Komisija 2010. gada 12. maija paziņojumā minēja, ka krīze ir parādījusi, ka papildus pastiprināta Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanai ir nepieciešama noturīga sistēma krīzes pārvarēšanai, kā arī jauns makroekonomikas uzraudzības mehānisms, kas būtu paredzēts nelabvēlīgas attīstības novēršanai budžeta nostāju un konkurētspējas jomā;

F.  tā kā ECB 2010. gada 10. jūnija dokumentā ir iekļāvusi priekšlikumus attiecībā uz parādu krīzes pārvarēšanas sistēmu, ar ko tiktu sniegts finansiāls atbalsts euro zonas dalībvalstīm, kurās ir apgrūtināta privāto kredītu pieejamība;

G.  tā kā Eiropadomes 2010. gada 28. un 29. oktobra sanāksmē valstu un valdību vadītāji vienojās par to, ka dalībvalstīm ir jāizveido pārvaldības mehānisms (Eiropas stabilitātes mehānisms (ESM)), lai saglabātu euro zonas kā vienota veseluma finansiālo stabilitāti;

H.  tā kā ar ESM ir paredzēts papildināt pastiprinātas ekonomikas pārvaldības jauno sistēmu, kuras uzdevums ir nodrošināt efektīvu un stingru ekonomikas uzraudzību un koordināciju un kura koncentrēsies uz negatīvu tendenču novēršanu un būtiski samazinās turpmāku krīžu rašanās varbūtību;

I.  tā kā Parlaments ir pārliecināts par to, ka euro stabilitātes saglabāšanai ir nepieciešams pastāvīgs krīzes pārvaldības mehānisms, un D. Feio ziņojumā aicināja izveidot Eiropas Monetāro fondu (EMF);

J.  tā kā Parlaments J. Ferreira un J. Garcia-Margallo ziņojumos ir arī konstatējis nepieciešamību izveidot krīzes pārvarēšanas mehānismu banku nozarei, ar ko papildinātu jaunajām iestādēm (EUI) piešķirtās uzraudzības pilnvaras, lai nodrošinātu Savienības finanšu sistēmas uzraudzību;

K.  tā kā Eurogrupas 2010. gada 6. decembra sanāksmē tās priekšsēdētājs ierosināja izveidot Eiropas obligācijas, lai atbalstītu finanšu grūtībās nonākušas valstis, bet šis ierosinājums netika apspriests, jo dažas valstis iebilda pret šo ideju;

L.  tā kā kopš 2010. gada 29. septembra, kad Komisija iesniedza Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus par ekonomikas pārvaldību, tirgus ir piedzīvojis vairākas krīzes, tai skaitā Īrijas parādu krīzi, un Parlamentam un Padomei tas ir jāņem vērā;

M.  tā kā ir būtiski svarīgi racionalizēt pašreizējos ekonomikas politikas saskaņošanas procesus un likvidēt pārklāšanos, lai nodrošinātu, ka ES stratēģija ir saprotama tirgus dalībniekiem un pilsoņiem, kā arī pievērsties integrētāku pieeju izmantošanai un izmainīt lēmumu pieņemšanas procesu;

N.  tā kā Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) ir atbildīga par finanšu sistēmas makrouzraudzību, lai palīdzētu novērst sistēmiskus riskus finansiālai stabilitātei ES nolūkā izvairīties no periodiem, kuros ir vērojamas plašas finanšu grūtības, un sekmēt iekšējā tirgus nevainojamu darbību, tādējādi nodrošinot finanšu sektora noturīgu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē,

1.  aicina Padomi pēc iespējas ātrāk precizēt, kādas izmaiņas nepieciešams izdarīt Līgumā, lai izveidotu pastāvīgu ESM;

2.  uzsver, ka no racionāla, praktiska un demokrātijas viedokļa ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopuma izskatīšanu nevar nesaistīt ar Padomes lēmumu izveidot pastāvīgu pārvaldības mehānismu;

3.  vēlas kā viens no likumdevējiem uzsvērt nepieciešamību izveidot pastāvīgu krīzes pārvaldības mehānismu, kas būtu ticams, stabils, ilgstošs un veidots, ņemot vērā būtiskus reālās situācijas tehniskos aspektus, un kas būtu jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, iedvesmojoties no Kopienas metodes, lai, no vienas puses, stiprinātu Eiropas Parlamenta iesaisti un uzlabotu demokrātisku pārskatatbildību un, no otras puses, izmantotu Komisijas specializētās zināšanas, neatkarību un objektivitāti; tādēļ mudina Padomi nodrošināt pienācīgu juridisko pamatu, šajā nolūkā pārskatot LESD;

4.  norāda, ka jebkurā gadījumā ESM / EMF pamatā vajadzētu būt solidaritātei, tam vajadzētu piemērot stingrus nosacītības noteikumus un tā finansēšanā kā viens no avotiem būtu jāizmanto arī novatoriski finansēšanas instrumenti un/vai soda naudas, kas dalībvalstīm tiktu piemērotas pārmērīga deficīta procedūras rezultātā vai saistībā ar pasākumiem, kas tiktu piemēroti pārmērīgu parādu vai pārmērīgas bilances nelīdzsvarotības gadījumā, ja pašreiz apspriesto ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopumā tiks iekļauti attiecīgi noteikumi un tādā veidā, kas būs paredzēts šajos noteikumos;

5.  aicina Komisiju iesniegt ziņojumu, kurā būtu apvienotas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (LESD 121. panta 2. punkts) un nodarbinātības politikas pamatnostādnes (LESD 148. panta 2. punkts), izvērtēšanai apspriedē par “Eiropas pusgadu”, lai samazinātu bezjēdzīgu un nebeidzamu apspriešanu; mudina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Parlaments tiek vairāk iesaistīts katrā šīs apspriešanas posmā, lai palielinātu demokrātisko pārskatatbildību un veicinātu sabiedrības informētību par šo jautājumu;

6.  uzskata, ka, īstenojot pašlaik Parlamentā un Padomē apspriestos tiesību aktu priekšlikumus ekonomikas pārvaldības jomā, būtu īpaši jāņem vērā pasākumi, kas politikas jomā veikti, reaģējot uz dalībvalstīm adresētiem konkrētiem ieteikumiem saistībā ar “Eiropas pusgadu”;

7.  norāda, ka ESRK būtu cieši jāsadarbojas ar Komisiju, Padomi un Parlamentu, konstatējot sistēmisku risku un nodrošinot ESM pareizu darbību, jo īpaši attiecībā uz attiecīgās valsts maksātspējas izvērtēšanu;

8.  aicina Komisiju pēc apspriešanās ar ECB iesniegt ziņojumu, kurā būtu iekļauts ESM vispusīgs apraksts, precizēta ieguldītāju, noguldītāju un tirgus dalībnieku loma un skaidri noteikts, ka ESM pilnīgi ievēros SVF politiku un praksi attiecībā uz privātā sektora iesaisti tirgus bažu kliedēšanā;

9.  norāda, ka pastāvīgais krīzes pārvaldības mehānisms būtu jāievieš pēc iespējas ātrāk, lai nodrošinātu stabilitāti tirgos pastiprinātu noteiktību attiecībā uz obligācijām, kas ir izdotas pirms pastāvīgā krīzes pārvaldības mehānisma izveides;

10.  atzīst, ka, lai gan funkcionējoša krīzes pārvaldības mehānisma izveide ir visu dalībvalstu interesēs, līdz brīdim, kad šāds mehānisms tiks izveidots, ne visas dalībvalstis būs pievienojušās vai kandidēs uz pievienošanos euro zonai, un norāda, ka būtu jāprecizē konkrētā situācija šajās valstīs, jo īpaši tajās, kas atrodas virzībā uz pievienošanos euro zonai un kurās valsts parāds ir noteikts euro; atgādina, ka dalībvalstis, kas nav pievienojušās euro zonai, gūst priekšrocības no LESD 143. pantā noteiktā maksājumu bilances stabilizācijas instrumenta;

11.  tādēļ norāda, ka dalībvalstis, kas nav pievienojušās euro zonai, būtu jāiesaista šāda mehānisma izveidē un ka tām dalībvalstīm, kas to vēlas, būtu jādod iespēja iesaistīties šādā mehānismā;

12.  aicina Eiropas Padomi dot nepieciešamo politisko signālu, lai Komisija uzsāktu izmeklēšanu nākotnes Eiroobligāciju sistēmā, skaidri norādot nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda sistēma dotu labumu visām tajā ietilpstošajām dalībvalstīm, kā arī euro zonai kopumā;

13.  uzsver, ka šiem stingrajiem un proporcionālajiem nosacījumiem būtu jākalpo ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai un to īstenošana nebūtu jāpanāk uz visneaizsargātāko iedzīvotāju rēķina, tādēļ tai nevajadzētu izpausties kā minimālo ienākumu samazināšanai un nabadzības un nevienlīdzības saasināšanai;

14.  mudina Komisiju paātrināt tāda tiesību akta priekšlikuma izstrādi, kurā būtu definēta kopīga konsolidēta uzņēmumu ienākumu nodokļa bāze;

15.  uzstāj, ka noteikumi būtu jāpielāgo tā, lai, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi un nodrošinot pilnīgu atbilstību SVF politikas pamatnostādnēm, ļautu piedalīties privātā sektora kreditoriem;

16.  uzsver nepieciešamību nodrošināt augsta līmeņa pārredzamību attiecībā uz informāciju par nacionālajiem kontiem, tai skaitā visiem ārpusbilances datiem; norāda, ka tam jābalstās uz ārējām revīzijām, ticamiem statistikas datiem un pārskatatbildību; atzinīgi vērtē Statistikas biroja pastiprinātās pilnvaras un atgādina, ka Parlaments jau agrāk ir lūdzis nodrošināt Statistikas birojam iespēju veikt dalībvalsts grāmatvedības nepieteiktas inspekcijas, lai pastiprinātu fiskālo uzraudzību;

17.  aicina Komisiju iesniegt paziņojumu, kurā būtu ietverts vispusīgs tādu noteikumu un nosacījumu apraksts, kuri attiecas uz EFSM, kā arī citiem ES finanšu palīdzības instrumentiem un pasākumu kopumiem, kas tiek piemēroti, lai novērstu krīzi;

18.  prasa Komisijai informēt Eiropas Parlamentu par to, kā ES kredītreitingu varētu ietekmēt a) finanšu stabilizācijas mehānisma izveide un b) minētās kredītlīnijas pilnīga izmantošana;

19.  prasa Komisijai ES budžetā katram no EFSM darbības gadiem noteikt prioritāros izdevumus, lai paredzētu kārtību, kādā tiks samazināts budžets, ja būs jāatmaksā parāds EUR 60 miljardu apjomā;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Eurogrupas priekšsēdētājam, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0276. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0277. (3) Mutiski atbildams jautājums Nr. 0095/2010. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0253. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0337. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0377. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0376. (8) OV L 118, 12.5.2010., 1. lpp. (9) OV L 275, 20.10.2010., 10. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par situāciju Kotdivuārā

P7_TA(2010)0492 RC-B7-0707/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kotdivuāru,

–  ņemot vērā Kotdivuāras Vēlēšanu kodeksa noteikumus, it īpaši Likumu Nr. 2001-303 un Rīkojumu Nr. 2008-133 un it īpaši tā 64. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas starpposma ziņojumu,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības priekšsēdētāja paziņojumu, Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes paziņojumu un 2010. gada 7. decembrī Abudžā (Nigērijā) notikušajā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) Komisijas Valstu un valdību vadītāju iestādes ārkārtas sesijā par Kotdivuāru pieņemto galīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2010. gada 3. decembrī Kinšasā pieņemto deklarāciju,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Katrīnas Eštones paziņojumus par vēlēšanu procesu un it īpaši 2010. gada 3. decembra paziņojumu par vēlēšanu rezultātiem Kotdivuārā un 2010. gada 1. decembra paziņojumu par valsts prezidenta vēlēšanu otro kārtu Kotdivuārā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Kotdivuārā Young-Jin Choi 2010. gada 3. decembra paziņojumu par 2010. gada 28. novembrī notikušās valsts prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultātu apstiprināšanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2010. gada 8. decembra deklarāciju,

–  ņemot vērā 2010. gada 13. decembrī notikušajā ES Ārlietu padomes 3058. sanāksmē pieņemtos secinājumus par Kotdivuāru,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  ņemot vērā prezidenta vēlēšanu norisi Kotdivuārā un nopietno politisko un institucionālo krīzi, kas pārņēmusi valsti pēc 2010. gada 28. novembrī notikušās vēlēšanu otrās kārtas; tā kā otrās kārtas vēlēšanu kampaņa notika saspīlējuma un vardarbības gaisotnē, kas izraisīja savainojumus un vairākus nāves gadījumus;

B.  tā kā saskaņā ar neatkarīgu novērotāju, it īpaši ANO un Eiropas Savienības novērotāju, ziņojumiem vēlēšanas, kuru rīkošana izmaksāja USD 400 miljonus, kopumā noritēja apmierinoši;

C.  tā kā Kotdivuāras Neatkarīgā vēlēšanu komisija ir pasludinājusi A. Ouattara uzvaru, bet valsts Konstitucionālā padome vēlēšanu rezultātus anulēja, apgalvojot, ka dažos apgabalos ir notikusi krāpšana, un par uzvarētāju pasludināja L. Gbagbo;

D.  tā kā Konstitucionālās padomes pienākums Kotdivuāras iedzīvotāju priekšā ir objektīvi piemērot likumus un tā kā Konstitūcija, Likums Nr. 2001-303 un 2008. gada Rīkojuma 64. pants tai piešķir pilnvaras tikai attiecībā uz prezidenta vēlēšanu anulēšanu, nevis tādu rezultātu izsludināšanu, kuri atšķiras no Neatkarīgās vēlēšanu komisijas rezultātiem;

E.  tā kā divas pēc 2005. gada miera līguma pieņemtas ANO rezolūcijas ANO paredz pienākumu apstiprināt vēlēšanu rezultātus, kas ir pirmais tāds gadījums Āfrikā;

F.  tā kā ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis apliecināja Kotdivuāras vēlēšanu procesa kvalitāti un to, ka Neatkarīgās vēlēšanu komisijas apkopotie rezultāti atspoguļo Kotdivuāras pilsoņu pausto gribu, un par vēlēšanu uzvarētāju pasludināja A. Ouattara;

G.  tā kā ANO Drošības padome atzinīgi novērtēja Kotdivuāras Neatkarīgās vēlēšanu komisijas paziņojumu par provizoriskajiem rezultātiem un atkārtoti apliecināja gatavību veikt atbilstīgus pasākumus pret tiem, kas traucē miera procesu un it īpaši Neatkarīgās vēlēšanu komisijas darbu, kā noteikts 2010. gada Rezolūcijas Nr. 1946 6. punktā;

H.  tā kā vispārējas vēlēšanas, kuru rezultātus apstiprina ANO, ir demokrātiskas leģitimitātes vienīgais avots;

I.  tā kā ECOWAS savā 2010. gada 7. decembra ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmē izteica aicinājumu L. Gbagbo nekavējoties atteikties no varas un lika Kotdivuārai atturēties no jebkādas rīcības līdz turpmākam paziņojumam;

J.  tā kā Āfrikas Savienības (ĀS) priekšsēdētājs Bingu Wa Mutharika savā 2010. gada 8. decembra oficiālajā paziņojumā pauda viedokli, ka L. Gbagbo ir jārespektē tautas griba, ko tā paudusi ar nodotajām balsīm, un jāatsakās no varas miermīlīgā ceļā, lai Āfrikā novērstu vēl vienu asinsizliešanu, un ka ĀS pauž atbalstu ECOWAS un starptautiskajiem novērotājiem, kuri ir apstiprinājuši A. Ouattara uzvaru šajās vēlēšanās;

K.  ņemot vērā ekonomikas dalībnieku bažas par to, ka pašreizējā situācija var pasliktināt valsts un līdz ar to arī tās iedzīvotāju ekonomisko stāvokli, izraisot arī visas Rietumāfrikas ekonomikas lejupslīdi, jo Kotdivuāras IKP veido 40 % no Rietumāfrikas Ekonomikas un monetārās savienības IKP;

L.  tā kā, lai novērstu jaunu tautas ciešanu izraisīšanu reģionā, amatu atstājošā valsts prezidenta pienākums ir dot iespēju nākamajam prezidentam pārņemt amatu miermīlīgā ceļā, saglabājot mieru pilsoņu vidū, kas tik ļoti nepieciešams Kotdivuāras nākotnei,

1.  uzskata, ka vispārējas vēlēšanas, kuru rezultātus apstiprina ANO, ir demokrātiskas leģitimitātes vienīgais avots, un tādēļ prasa L. Gbagbo atkāpties no amata un nodot varu A. Ouattara;

2.  mudina visus Kotdivuāras politiskos un bruņotos spēkus respektēt tautas gribu, ko atspoguļo Neatkarīgās vēlēšanu komisijas pasludinātie un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja apstiprinātie 2010. gada 28. novembra balsojuma rezultāti;

3.  pauž nožēlu par vardarbīgajām sadursmēm, kas sekoja Kotdivuāras valsts prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultātu pasludināšanai, un izsaka dziļāko solidaritāti no vardarbības cietušajiem un viņu ģimenēm; turklāt pauž nožēlu par politisko blokādi un mēģinājumiem iebiedēt Neatkarīgās vēlēšanu komisijas locekļus, kuri galu galā ar novēlošanos izsludināja provizoriskos rezultātus, tādējādi apgrūtinot demokrātiskā vēlēšanu procesa pienācīgu norisi;

4.  pauž dziļu nožēlu par Kotdivuāras Konstitucionālās padomes, kuras visus locekļus iecēla amatu atstājošais prezidents, lēmumu grozīt Vēlēšanu komitejas izsludinātos rezultātus, tādējādi pārkāpjot likumu, lai gan viņa pienākums bija šo likumu īstenot, un uzskata, ka šis lēmums ir pretrunā gribai, ko Kotdivuāras iedzīvotāji pauduši ar nodotajām balsīm;

5.  uzsver, cik nozīmīgs ir ANO lēmums pārtraukt Kotdivuāras līdzdalību šīs organizācijas darbībās, kamēr pie varas nebūs tās demokrātiski ievēlētais prezidents A. Ouattara;

6.  atzinīgi vērtē dažādo starptautiskās sabiedrības pārstāvju paziņojumus, kuros pausts atbalsts vēlēšanu procesam Kotdivuārā un par vēlēšanu likumīgo uzvarētāju atzīts A. Ouattara;

7.  stingri atbalsta ĀS un ECOWAS centienus nepieļaut vardarbību un nodrošināt likumīgas valdības atzīšanu;

8.  pauž pilnīgu uzticību ANO ģenerālsekretāra īpašajam pārstāvim, kas atbild par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu;

9.  ir ļoti nobažījies par pašreizējo politisko strupceļu, kurā valsts nonākusi pēc vēlēšanām, kā arī par vardarbības aktiem, par kuriem tiek ziņots un kuros atsevišķos gadījumos ir iesaistīti Kotdivuāras drošības spēki; uzsver nepieciešamību rūpīgi uzraudzīt situāciju valstī un vardarbības aktus, par kuriem tiek ziņots;

10.  pauž nožēlu par notikušo vardarbību un uzskata, ka civiliedzīvotāju aizsardzība jānosaka par prioritāti; aicina visas Kotdivuāras iesaistītās puses izvairīties no saspīlējuma eskalācijas riska un novērst konfrontāciju; tādēļ prasa Kotdivuāras iedzīvotāju interesēs un miera saglabāšanas nolūkā atjaunot institūciju demokrātisku darbību;

11.  atzinīgi vērtē visus starpniecības mēģinājumus un aicina visus Kotdivuāras politiskos spēkus aktīvi atbalstīt miermīlīgu varas pāreju, tādējādi novēršot valsts sašķelšanos;

12.  stingri nosoda pret Eiropas Savienības novērotājiem Kotdivuārā vērsto iebiedēšanu, kuras rezultātā drošības apsvērumu dēļ šo misiju nācās atsaukt;

13.  pauž nožēlu par Kotdivuāras nevalstisko plašsaziņas līdzekļu darbības pārtraukšanu; atgādina, ka ir ļoti svarīgi, lai visiem Kotdivuāras iedzīvotājiem tiktu nodrošināta pilnīga piekļuve plurālai un dažādai informācijai plašsaziņas līdzekļos, un aicina Kotdivuāras varas iestādes nekavējoties atjaunot taisnīgu piekļuvi valsts plašsaziņas līdzekļiem;

14.  atbalsta ES lēmumu noteikt sankcijas L. Gbagbo un atzinīgi vērtē ES Padomes lēmumu pieņemt konkrētus pasākumus pret tiem, kas traucē miera procesu un tautas samierināšanu, un it īpaši tiem, kas apdraud vēlēšanu procesa iznākumu; aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci Katrīnu Eštoni pēc iespējas drīz nākt klajā ar iniciatīvām, lai atbalstītu demokrātiski ievēlētās varas iestādes Kotdivuārā;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei Katrīnai Eštonei, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Miera uzturēšanas misijai Kotdivuārā, Āfrikas Savienības institūcijām, ECOWAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, kā arī ES dalībvalstīm.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par ES dējējvistu nozari ‐ daudznodalījumu būru izmantošanas aizliegums no 2012. gada

P7_TA(2010)0493 RC-B7-0705/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes Direktīvu Nr. 1999/74/EK, ar ko paredz minimālos standartus dējējvistu aizsardzībai(1) un kas stājās spēkā 1999. gada 3. augustā, un ar ko tika ieviests aizliegums dējējvistu audzēšanai izmantot daudznodalījumu būrus, nosakot vairāk nekā 12 gadu pārejas periodu, kura laikā ražotājiem jāpārveido audzēšanas sistēmas,

–  ņemot vērā Komisijas Regulu (EK) Nr. 589/2008, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 īstenošanai attiecībā uz olu tirdzniecības standartiem(2),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula)(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 8. janvāra paziņojumu COM(2007)0865 par dējējvistu audzēšanas dažādajām sistēmām un jo īpaši par tām sistēmām, uz kurām attiecas Direktīva 1999/74/EK (SEC(2007)1750),

–  ņemot vērā Komisijas Regulu (EK) Nr. 798/2008, kas grozīta ar Regulām (EK) Nr. 1291/2008, (EK) Nr. 411/2009, (ES) Nr. 215/2010, (ES) Nr. 241/2010, (ES) Nr. 254/2010, (ES) Nr. 332/2010, (ES) Nr. 925/2010 un (ES) Nr. 955/2010, par to trešo valstu, teritoriju, zonu un nodalījumu saraksta izveidošanu, no kuriem atļauts importēt un tranzītā caur Kopienu pārvadāt mājputnus un mājputnu produktus, un par veterinārās sertifikācijas noteikumiem (kopš 2009. gada 1. janvāra aizstājot Komisijas Lēmumu Nr. 2006/696/EK)(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par krīzi ES lopkopības nozarē(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.  tā kā Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas 2010. gada 30. augusta un 29. septembra sanāksmēs Komisija sniedza informāciju par šo jautājumu, taču nespēja sniegt apmierinošas atbildes komitejas locekļiem, piemēram, tādēļ, ka nebija izstrādāts rīcības plāns;

B.  tā kā Direktīva par dējējvistu labturību (1999/74/EK) no 2012. gada 1. janvāra aizliedz audzēt vistas neuzlabotu būru sistēmās un tā kā ES-15 dalībvalstu un ražotāju rīcībā līdz tam brīdim būs bijuši 12 gadi, lai nodrošinātu atbilsmi šo tiesību aktu noteikumiem, un tā kā ES-10 un ES-2 valstu rīcībā kopš pievienošanās būs bijuši attiecīgi astoņi un pieci gadi, lai nodrošinātu atbilsmi;

C.  tā kā pēdējos gados nozare ir saskārusies ar nopietnām epizootijām, kā arī būtisku tirgus krīzi daļēji augsto ražošanas izmaksu dēļ, ko radīja barības cenu kāpums, kurš aptver līdz pat 50 % no ražotāju kopējām izmaksām spekulāciju dēļ graudaugu tirgū;

D.  tā kā daudzi ražotāji Savienībā jau ir sākuši nomainīt savas ražošanas sistēmas, lai ievērotu Padomes Direktīvas 1999/74/EK prasības, bet līdz noteiktajam beigu termiņam ‐ 2012. gada 1. janvārim ‐ šo procesu vēl nebūs pabeiguši;

E.  tā kā Komisija 2008. gadā pieņēma paziņojumu par dējējvistu audzēšanas dažādajām sistēmām un jo īpaši par tām sistēmām, uz kurām attiecas Direktīva 1999/74/EK, apstiprinot, ka lēmums līdz 2012. gada 1. janvārim pārtraukt daudznodalījumu būru izmantošanu ir pamatots un ka grozījumi šajā direktīvā nav vajadzīgi; tā kā Komisija vairākkārt atkārtoti pauda šo nostāju Lauksaimniecības Padomes 2010. gada 22. februāra sanāksmē;

F.  tā kā olas, kas nav ražotas saskaņā ar Direktīvu 1999/74/EK, nav likumīgi tirgojamas ES;

G.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai ieviestu samērīgas, efektīvas un preventīvas sodu sistēmas ar mērķi nodrošināt šīs direktīvas īstenošanu, bet Komisijai kā Līguma pārraudzītājai ir pienākums uzraudzīt tās īstenošanu visā ES un vajadzības gadījumā veikt pasākumus;

H.  tā kā Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta ziņojumi par pašreizējo situāciju un pašas nozares veiktās aplēses par nākamajiem gadiem liecina ‐ ir sagaidāms, ka ievērojams skaits dalībvalstu un 30 % olu ražotāju neievēros daudznodalījumu būru izmantošanas aizliegumu no 2012. gada 1. janvāra;

I.  tā kā Direktīva 1999/74/EK neparedz īpašu mehānismu, kas sniegtu dalībvalstīm iespēju nepieļaut to teritorijā olu vai olu produktu tirdzniecību no citas dalībvalsts, kura neveic vajadzīgos pasākumus, lai apturētu olu nonākšanu tirgū no uzņēmumiem, kas neievēro Direktīvu 1999/74/EK;

J.   tā kā putnkopības un olu ražošanas nozare nesaņem ES subsīdijas no KLP pirmā pīlāra un dažu pēdējo gadu laikā to ir smagi skārusi tirgus krīze, tostarp nesen notikušie būtiskie putnu barības cenas pieauguma gadījumi, bet šīm nozarēm ir jāievēro ES dzīvnieku veselības un labturības standarti, kas ir vieni no augstākajiem pasaulē;

K.  tā kā olu ražošanas izmaksas ražotājiem, kuri izmanto uzlabotus būrus, ir par 8 –13 % augstākas salīdzinājumā ar tiem ražotājiem, kuri izmanto parastos būrus, un attiecīgās ienākumu atšķirības ir 3 – 4 %;

1.  aicina Komisiju saglabāt prasību no 2012. gada 1. janvāra aizliegt izmantot daudznodalījumu būrus, kā noteikts Direktīvā par dējējvistu labturību (1999/74/EK), un stingri iestāties pret jebkādiem dalībvalstu mēģinājumiem panākt šā termiņa pagarinājumu;

2.  uzsver, ka principā jebkura aizlieguma atlikšana vai atkāpe no tā nodarīs būtisku kaitējumu dējējvistu labturībai, izkropļos tirgu un nostādīs neizdevīgākā situācijā tos ražotājus, kuri jau ir ieguldījuši līdzekļus bezbūru vai uzlabotu būru sistēmās; tomēr uzskata, ka būtu jāatrod risinājums saskaņā ar skaidri noteiktiem nosacījumiem tiem ražotājiem, kuri ir sākuši mainīt savas audzēšanas sistēmas, ieviešot jaunus būrus vai alternatīvas audzēšanas metodes, bet šo procesu nav pabeiguši līdz 2012. gada 1. janvārim;

3.  pauž nopietnas bažas par ievērojamo to dalībvalstu un olu ražotāju skaitu, kuri nespēs ievērot 2012. gada termiņu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2011. gada janvārī tikties ar galvenajām ieinteresētajām personām un kompetentajām iestādēm, lai novērtētu šīs direktīvas īstenošanas gaitu, taču uzsver, ka šādu pasākumu vajadzēja veikt jau krietni agrāk;

5.  aicina Komisiju nekavējoties nodrošināt skaidrību par pašreizējo situāciju dalībvalstīs un ne vēlāk kā līdz 2011. gada 1. martam atklāt pasākumus, ko tā plāno veikt, lai nodrošinātu atbilsmi šai direktīvai;

6.  uzsver, ka šādiem pasākumiem būtu vispirms un galvenokārt jāsaglabā vienlīdzīgi konkurences apstākļi un jāaizsargā ražotāji, kuri līdz 2012. gada 1. janvārim ir nodrošinājuši atbilsmi, pret ražotājiem ES un ārpus tās, kuri negodīgi konkurē, turpinot nelikumīgi izmantot daudznodalījumu būrus pēc šā termiņa;

7.   aicina Komisiju bieži uzraudzīt progresu un veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka to olu ražotāji ievēro šo aizliegumu no 2012. gada 1. janvāra, un prasīt tām izstrādāt valsts rīcības plānus, tostarp preventīvus sodus, lai nodrošinātu, ka tiek pārtraukta daudznodalījumu būru izmantošana to teritorijā līdz 2012. gada 1. janvārim;

8.   uzskata, ka olu ražotāji un valstis, kuras ir centušās ievērot Direktīvu Nr. 1999/74/EK, nevajadzētu nostādīt nelabvēlīgā situācijā, ko rada negodīga un nelegāla konkurence, jo īpaši olu un olu produktu imports no trešām valstīm; uzsver, ka olas, kuras nav ražotas saskaņā ar Direktīvu 1999/74/EK, nevar likumīgi tirgot un nevar laist iekšējā tirdzniecībā ES; tādēļ prasa Komisijai veikt pasākumus, lai nepieļautu tirdzniecības izkropļojumus un neļautu ražotājiem, kuri neievēro attiecīgās prasības, eksportēt ārpus to valsts teritorijas;

9.  uzsver, ka Komisijai nevajadzētu veikt pasākumus pret dalībvalsti, kas nepieļauj tādu olu laišanu tirdzniecībā un importu, kuras nav ražotas saskaņā ar ES tiesību aktiem;

10.  norāda, ka dažas, taču ne visas dalībvalstis ir izmantojušas iespēju sniegt finansējumu ražotājiem, lai atbalstītu pāreju uz uzlabotiem būriem; tomēr uzsver, ka pašreizējie finanšu šķēršļi dažās dalībvalstīs un ES lauksaimnieku grūtības saņemt bankas aizdevumu, lai finansētu ieguldījumus saimniecībā, var apgrūtināt pārejas procesu uz uzlabotiem būriem līdz 2012. gada 1. janvārim;

11.   prasa visām dalībvalstīm savās lauku attīstības programmās iekļaut pasākumus, lai palīdzētu mājputnu audzēšanas nozarei nodrošināt atbilsmi šai direktīvai;

12.  uzsver nepieciešamību palielināt patērētāju izpratni par šo jautājumu un to, kā atbilsmes neievērošana ietekmē dējējvistu labturību un rada negodīgu konkurenci lauksaimnieku vidū;

13.  norāda, ka olas būtu jāuzskata par pamata pārtikas produktu un ka Direktīvas 1999/74/EK neievērošana var novest pie olu nepietiekamības un izraisīt būtisku olu cenu kāpumu patērētājiem; turklāt uzsver, ka šāda nepietiekamība un cenu pieaugums var palielināt olu vai olu produktu importu no trešām valstīm, kurās neievēro ES dzīvnieku labturības standartus;

14.  prasa Komisijai pastiprināt šīs direktīvas piemērošanas uzraudzību, palielinot Pārtikas un veterinārā biroja veikto pārbaužu skaitu;

15.  prasa Komisijai ne vēlāk kā līdz 2011. gada 31. decembrim iesniegt to olu un olu produktu ražotāju, pārstrādes uzņēmumu un mazumtirgotāju sarakstu, kuri neievēro Direktīvas 1999/74/EK noteikumus;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 203, 3.8.1999., 53. lpp. (2) OV L 163, 24.6.2008., 6. lpp. (3) OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp. (4) OV L 226, 23.8.2008., 1. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0402.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par Malaiziju ‐ sitienu ar nūju kā soda veida piemērošana

P7_TA(2010)0494 RC-B7-0708/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā to, ka spīdzināšana un cita veida cietsirdīga, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sods ir pilnībā aizliegti, un šis aizliegums attiecas uz visiem apstākļiem un, kā starptautisko tiesību aktu kategoriska norma, uz visām valstīm,

–  ņemot vērā to, ka šis aizliegums ir iekļauts vairākos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos un dokumentos, tostarp arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (Konvencija pret spīdzināšanu),

–  ņemot vērā ANO Standarta noteikumu minimumu attieksmei pret ieslodzītajiem,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bēgļu statusu,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) hartu saistībā ar cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību, kas stājās spēka 2008. gada 15. decembrī, un ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijas izveidi 2009. gada 23. oktobrī,

–  ņemot vērā ASEAN 2007. gada 13. janvāra Deklarāciju par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā ES politiskās pamatnostādnes attiecībām ar trešām valstīm saistībā ar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu, ko pieņēma 2001. gadā, bet pārskatīja 2008. gadā,

–  ņemot vērā ES un Malaizijas stratēģijas dokumentu laika posma no 2007. līdz 2013. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā starptautiskajos tiesību aktos ir aizliegts jebkādos apstākļos piespriest un piemērot jebkāda veida miesas sodu;

B.  tā kā Malaizijas tiesību aktos vismaz 66 konkrētu nodarīju gadījumos kā sods ir paredzēti sitieni ar nūju (ko pazīst ar nosaukumu “sišana ar rīksti”) un tā kā atbilstīgi Amnesty International datiem katru gadu Malaizijas cietumos ar nūju tiek sisti vismaz 10 000 Malaizijas iedzīvotāju un arvien lielāks skaits bēgļu un migrantu;

C.  tā kā Malaizijas varas iestādes pēdējos gados ir palielinājušas to nodarījumu sarakstu, par kuriem paredzētais sods ir sitieni ar nūju, tajā skaitā nelikumīga ieceļošana valstī un narkotiku ļaunprātīga izmantošana;

D.  tā kā ANO Cilvēktiesību padome, kuras locekle ir arī Malaizija, ir pieņēmusi Rezolūciju 8/8, kurā teikts, ka “miesas sods var būt līdzvērtīgs spīdzināšanai”, un tā kā sitieni ar nūju rada ārkārtīgas sāpes un ciešanas, kā arī ilgstošu fizisku un psiholoģisku traumu;

E.  tā kā, lai gan sitienus ar nūju ‐ mantojumu no koloniālajiem laikiem ‐ vēl arvien izmanto nedaudzās valstīs, Malaizija ir vienīgā valsts ar ievērojamu iedzīvotāju skaitu un augstu cilvēciskās attīstības līmeni, kurā ir saglabāts šis soda veids;

F.  tā kā ārvalstnieki, kuri izcietuši sitienus ar nūju, bieži vien nav informēti par izvirzītajām apsūdzībām, un viņiem tiek liegti tulka pakalpojumi un piekļuve juridiskajai palīdzībai, tādējādi pārkāpjot šo cilvēku tiesības uz objektīvu un taisnīgu tiesas prāvu;

G.  tā kā šajā procesā iesaistītie ārsti ‐ kuru uzdevums ir tikai apliecināt, ka ieslodzīto veselības stāvoklis ļauj viņus sist ar nūju, un atdzīvināt viņus samaņas zaudēšanas gadījumā ‐ pārkāpj medicīnas ētikas principus;

H.  tā kā Malaizijas Advokātu asociācija, kas pārstāv 8000 advokātus, ir aicinājusi aizliegt šo soda viedu, apgalvojot, ka tas ir pretrunā visām starptautiskajām cilvēktiesību normām un daudzajām konvencijām pret spīdzināšanu;

1.  stingri nosoda sitienus ar nūju un visa veida miesas sodus un vardarbību pret ieslodzītajiem; ir cieši pārliecināts, ka Malaizija nevar atsaukties uz valsts tiesību aktiem, lai attaisnotu soda veidu, kas noved pie spīdzināšanas un kas starptautiskajās tiesību normās nepārprotami tiek atzīts par prettiesīgu;

2.  mudina Malaiziju noteikt moratoriju attiecībā uz sitieniem ar nūju un visiem citiem miesas sodu veidiem, attiecinot to uz visiem gadījumiem, ar mērķi atcelt šos soda veidus gan tiesību aktos, gan praksē;

3.  aicina Malaizijas varas iestādes nekavējoties apturēt piekopto praksi, kad cietumu darbiniekus un mediķus spiež piedalīties vardarbībās pret ieslodzītajiem gadījumos, kad piespriestais soda veids ir sitieni ar nūju;

4.  aicina Malaizijas parlamentu ratificēt ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un tās fakultatīvos protokolus, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā protokolus un grozīt Malaizijas tiesību aktus tā, lai ar imigrāciju saistītie pārkāpumi tiktu uzskatīti par administratīvajiem pārkāpumiem, nevis kriminālpārkāpumiem, par kuriem paredzēts kriminālsods vai miesas sods, un ka par pārkāpumiem, kas saistīti ar narkotikām, vairs nevar piespriest sitienus ar nūju;

5.  aicina Malaizijas Cilvēktiesību komisiju (SUHAKAM) un Malaizijas Tiesību aktu reformu komiteju sagatavot valdībai piemērotus ieteikumus par miesas sodu atcelšanu valsts tiesību aktos;

6.  aicina Malaizijas varas iestādes īstenot starptautiskos standartus attiecībā uz migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzību, tostarp pret viņiem ierosinātajos kriminālprocesos, lai šiem cilvēkiem nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret spīdzināšanu un vardarbību;

7.  aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisiju un Padomi, tiekoties ar šīs valsts varas pārstāvjiem, sistemātiski ierosināt izskatīšanai jautājumu par cilvēktiesību stāvokli Malaizijā, un jo īpaši pieņēmumus par dažādajiem pret migrantiem un patvēruma meklētājiem vērstajiem ļaunprātīgas izturēšanās un vardarbības gadījumiem;

8.  mudina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisiju un Padomi turpināt paust savus iebildumus visiem Eiropas Savienības starptautiskajiem partneriem, aicinot tos ratificēt un īstenot starptautiskās konvencijas, kas aizliedz spīdzināšanas un vardarbības pielietošanu; aicina Eiropas Savienību uzskatīt cīņu pret spīdzināšanu un vardarbību par vienu no tās cilvēktiesību politikas galvenajām prioritātēm, jo īpaši plašāk īstenojot Eiropas Savienības pamatnostādnes un citus Eiropas Savienības instrumentus, piemēram, Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

9.  uzskata ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijas izveidošanu par nozīmīgu soli, lai šajā reģionā veicinātu vispusīgāku pieeju cilvēktiesību standartiem un nodrošinātu to īstenošanu; uzskata, ka jautājumu par sitienu ar nūju kā soda izmantošanu Malaizijā, ko bieži piemēro migrantiem un patvēruma meklētājiem, kuri ierodas no ASEAN kaimiņvalstīm, varētu izskatīt tieši šī komisija;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Malaizijas valdībai un parlamentam, ASEAN dalībvalstu valdībām, ANO īpašajam referentam jautājumos par spīdzināšanu un ANO ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par Ugandu ‐ Bahati likums un homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu diskriminācija

P7_TA(2010)0495 RC-B7-0709/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību saistības un instrumentus, ieskaitot tos, ko satur ANO konvencijas par cilvēktiesībām un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, garantējot cilvēktiesības un pamatbrīvības un aizliedzot diskrimināciju,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Kotonū nolīgums), un tā noteikumu punktus par cilvēktiesībām, jo īpaši 9. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. un 7. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 19. pantu, kas uzliek par pienākumu Eiropas Savienībai un dalībvalstīm aizstāvēt cilvēktiesības un pamatbrīvības un nodrošināt līdzekļus ES līmenī cīņai pret diskrimināciju un cilvēktiesību pārkāpumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21. pantu, ar kuru tiek aizliegta diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ,

–  ņemot vērā visas ES darbības, kas attiecas uz cīņu pret homofobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par homofobiju, minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku,

–  ņemot vērā 2009. gada 17  decembra rezolūciju par Ugandu: pret homoseksualitāti vērsts likumprojekts(1),

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton 2010. gada 17. maija deklarāciju par Starptautisko dienu pret homofobiju,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2009. gada 3. decembra rezolūciju par jauniešu sociālo un kultūras integrāciju un iesaistīšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā “Prethomoseksualitātes likumprojekts”, ko 2009. gada 25. septembrī Ugandas parlamentam iesniedza individuālais deputāts David Bahati, paredz sodīt homoseksuālas darbības, piespriežot cietumsodu no septiņiem gadiem līdz mūža ieslodzījumam, kā arī nāvessodu; tā kā šis likumprojekts paredz sodīt par bērna vai pacienta homoseksualitātes neizpaušanu, piespriežot cietumsodu līdz trijiem gadiem; tā kā šis likumprojekts vēl tiek izskatīts;

B.  tā kā plaša starptautiskā sabiedrība ir paudusi stingru nosodījumu ierosinātajam likumam, dažām ES dalībvalstīm draudot atsaukt savu attīstības palīdzību Ugandai, ja šis likumprojekts tiks pieņemts;

C.  tā kā 2010. gada 9. oktobrī un 15. novembrī vietējais laikraksts “Rolling Stone” uzskaitīja to cilvēku vārdus un personas datus, kurus tur aizdomās par homoseksualitāti, kūdot lasītājus uzbrukt šīm personām vai tās pakārt; tā kā Ugandas Augstākā tiesa lika laikrakstam uz laiku pārtraukt publikāciju;

D.  tā kā Āfrikā homoseksualitāte ir likumīga tikai 13 valstīs, bet 38 valstīs to kvalificē kā kriminālpārkāpumu; tā kā Mauritānijā, Sudānā un ziemeļu Nigērijā par homoseksualitāti piespriež nāvessodu,

1.  atkārtoti norāda, ka seksuālā orientācija ietilpst personas tiesību uz privāto dzīvi jomā, kā to garantē starptautiskais cilvēktiesību likums, kurā teikts, ka ir jāaizsargā līdztiesība un diskriminācijas aizliegums un vienlaikus jāgarantē vārda brīvība;

2.  atgādina Ugandas iestādēm to pienākumus atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem un Kotonū nolīgumam, kurā tiek aicināts ievērot cilvēktiesības;

3.  atkārtoti pauž savu apņemšanos attiecībā uz vispārējām cilvēktiesībām, šajā sakarībā norāda, ka lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu pamattiesību aizstāvību nevar kvalificēt kā Eiropas vērtību uzspiešanu, bet gan kā kopējo vispārējo cilvēktiesību aizstāvību un veicināšanu, kas ir viens no ES mērķiem visās tās ārējās darbībās;

4.  nosoda jebkādus centienus kūdīt uz naidu un atbalstīt vardarbību pret jebkādu minoritāšu grupu, ieskaitot ‐ dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; šajā saistībā nosoda “Prethomoseksualitātes likumprojekta” iesniegšanu parlamentā un mudina Ugandas iestādes neapstiprināt šo likumprojektu, bet gan pārskatīt savus likumus tā, lai atceltu normas, kas krimināli nosoda homoseksualitāti un atstumtās grupas, ieskaitot lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu aktīvistus; uzsver, ka pret homoseksualitāti vērsta likuma pieņemšanai būtu ārkārtīgi postoša ietekme uz cīņu pret HIV/AIDS;

5.  vēlreiz pauž stingru nosodījumu jebkādiem centieniem ieviest nāvessodu jebkādos apstākļos un izdošanas procedūras tiem Ugandas pilsoņiem, kuri ārvalstīs veic homoseksuālas darbības;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Ugandas Augstākā tiesa lika laikrakstam “Rolling Stone” pārtraukt publikāciju; tomēr saglabā bažas par to, ka daudzi ugandieši cieta uzbrukumos, kuru tiešais iemesls bija šis raksts (un daudzi joprojām baidās, ka viņiem varētu uzbrukt), un aicina varasiestādes viņus aizsargāt;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei/ priekšsēdētāja vietniecei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ugandas Republikas prezidentam, Ugandas parlamenta priekšsēdētājam, Austrumāfrikas Likumdošanas asamblejai un Āfrikas Savienības Komisijai un tās iestādēm.

(1) OV C 286 E, 22.10.2010., 25. lpp.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūcija par Eritrejas bēgļiem, kas kā ķīlnieki tiek turēti gūstā Sinajā

P7_TA(2010)0496 B7-0728/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1995. gada novembrī pieņemto Barselonas deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona cilvēktiesību tīkla pirmo konferenci, kas 2006. gada 26.-27. janvārī notika Kairā,

A.  tā kā Ēģiptes drošības iestādes meklē simtiem Eritrejas bēgļu, kurus pēc UNHCR ziņām tur ķīlā beduīnu kontrabandisti Sinajā pēc tam, kad bēgļi nav spējuši samaksāt nodevas, kuras kontrabandisti pieprasa, lai palīdzētu bēgļiem iekļūt Izraēlā;

B.  tā kā otrdien, 2010. gada 7. decembrī ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs pauda bažas par 250 Eritrejas migrantiem, kurus, domājams, kā ķīlniekus tur Sinajas tuksnesī;

C.  tā kā tiek apgalvots, ka cilvēku tirgotāji prasa maksāt USD 8 000 par katra cilvēka atbrīvošanu, ka cilvēki tiek turēti konteineros un pakļauti ļaunprātībām;

D.  tā kā 2010. gada 1. decembrī publicētā kopīgā paziņojumā nevalstiskās organizācijas norādīja, ka simtiem nelegālo bēgļu no Āfrikas raga mēnešiem tiek aizturēti Sinajas priekšpilsētās;

E.  tā kā pēc nevalstisko organizāciju ziņām ķīlnieki jau samaksājuši USD 2 000 par iekļūšanu Izraēlā, tā kā šīs organizācijas apgalvo, ka kontrabandisti pret bēgļiem izturas ārkārtīgi pazemojošā un necilvēcīgā veidā;

F.  tā kā Ziemeļsinajas vietējās amatpersonas apgalvo, ka drošības iestādes aktīvi meklē eritrejiešus, kurus turot izkliedētās grupās,

1.  mudina Ēģiptes varasiestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atbrīvotu eritrejiešus, kas tiek turēti kā ķīlnieki; mudina izvairīties no nāvējoša spēka lietošanas pret valsts robežu šķērsojošiem nelegāliem migrantiem, aizstāvēt viņu cieņu un fizisko un garīgo neaizskaramību, nodrošināt aizturētajiem migrantiem iespēju sazināties ar UNHCR, kā arī ļaut UNHCR piekļūt visiem patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas atrodas valsts uzraudzībā;

2.  atzinīgi vērtē Ēģiptes iestāžu aktīvos centienus pārbaudīt informāciju, kas minēta UNHCR ziņojumos un attiecas uz aptuveni 250 cilvēku lielu eritrejiešu grupu, kurus cilvēku tirgotāji kā ķīlniekus tur Sinajā, tādējādi pārkāpjot valstu tiesību aktus un cilvēktiesību principus;

3.  uzsver, ka Sinaja tuksneša robeža kļuvusi par cilvēku tirdzniecības ceļu tiem Āfrikas migrantiem, kuri meklē darbu; tūkstošiem eritrejiešu ik gadu bēg no valsts, turklāt daudzi no viņiem dodas uz Izraēlu;

4.  atgādina, ka augustā pie robežas ar Izraēlu septiņi cilvēki tika nogalināti sadursmēs ar kontrabandistiem pēc tam, kad cilvēku tirgotāju aizturēti Āfrikas migranti atņēma saviem sagūstītājiem ieročus un centās izbēgt;

5.  atzīmē, ka Izraēla novembrī uzsāka darbu pie 250 kilometru gara žoga būvniecības gar valsts robežu, lai apturētu nelegālo migrantu pieplūdumu;

6.  atzinīgi vērtē Ēģiptes centienus apkarot cilvēku tirdzniecību, 2007. gadā izveidojot īpašu Valsts koordinācijas komiteju cilvēku tirdzniecības apkarošanai un novēršanai, kā arī aicina visas valstis turpināt centienus, novēršot cilvēku tirdzniecības noziegumus visā pasaulē un nodrošinot attiecīgo valstu tiesību aktu ievērošanu;

7.  atzinīgi vērtē Ēģiptes noturīgo apņemšanos pildīt savas saistības saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, jo īpaši saskaņā ar 1951. gada Bēgļu konvenciju;

8.  atzīst, ka ikviens pavēruma meklētājs, kurš iesaistās tādās darbības, kas tieši vai netieši apdraud uzņēmējas valsts drošību un neatkarību, uzskatāms par draudu valsts drošībai saskaņā ar UNHCR noteikumiem;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/ priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ēģiptes valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra deklarācija par atbalstu, lai pastiprinātu Eiropas Savienības aizliegumu veikt haizivs spuru atdalīšanu

P7_TA(2010)0497 P7_DCL(2010)0071

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā haizivs spuru atdalīšana ir izšķērdīga prakse, kurā atdala haizivs spuras un iemet ķermeni atpakaļ jūrā un kuru veicina lielais pieprasījums pēc haizivs spuru zupas, ko uzskata par delikatesi;

B.  tā kā praktizētās haizivs spuru atdalīšanas dēļ ir vērojama pārmērīga haizivju populāciju samazināšanās, jo haizivis aug lēni;

C.  tā kā vienai trešdaļai Eiropas haizivju sugu draud izzušana;

D.  tā kā ES aizliegums praktizēt haizivs spuru atdalīšanu ir pasaulē visvājākais un tajā paredzētas atkāpes attiecībā uz spuru un ķermeņu atsevišķu izcelšanu krastā un pārmērīgi liela spuru svara pret ķermeņu svaru attiecība;

E.  tā kā Komisija apsver vairākas iespējas grozīt haizivs spuru atdalīšanas aizliegumu (Regula (EK) Nr. 1185/2003);

F.  tā kā Parlaments 2006. gadā lūdza Komisijai novērst trūkumus, kas ir haizivs spuru atdalīšanas aizliegumā;

G.  tā kā vairums zinātnieku un Starptautiskā Dabas un dabas resursu saglabāšanas savienība (IUCN) iesaka izcelt krastā haizivis ar neatdalītām spurām;

H.  tā kā Kostarika Apvienoto Nāciju Organizācijā ir aizstāvējusi metodi neatdalīt spuras, ko daudzviet praktizē Centrālamerikas un Ziemeļamerikas zvejniecībā,

1.  aicina Komisiju līdz Kopienas rīcības plāna attiecībā uz haizivīm otrajai gadadienai (2011. gada februāris) izstrādāt priekšlikumu par aizliegumu uz kuģiem atdalīt haizivs spuras;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2010. gada 16. decembra protokola 1. pielikumā (P7_PV(2010)12-16(ANN1)).

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra deklarācija par lielāku Eiropas Savienības atbalstu tautas sportam

P7_TA(2010)0498 P7_DCL(2010)0062

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā LESD 165. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā sports ir kļuvis par jaunu ES kompetences jomu;

B.  tā kā sports ir nozīmīgs sociālajā kohēzijā un tas palīdz daudzu politikas virzienu mērķu sasniegšanā, piemēram, veselības veicināšanā, izglītībā, sociālajā integrācijā, cīņā pret diskrimināciju, kultūras jomā, kā arī likumpārkāpumu skaita samazināšanā un cīņā pret narkomāniju;

C.  tā kā lielākā daļa eiropiešu, kas nodarbojas ar sportu un fiziskām izklaides aktivitātēm ir līdzdalīgi tautas sportā;

D.  tā kā ekonomikas krīze un nepieciešamība valdībām samazināt izdevumus var smagi ietekmēt tautas sporta finansēšanu,

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tautas sportu, kurā var iesaistīties ikviens, nostiprināt tā nozīmi izglītībā un integrācijā, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekami pārstāvētām grupām, piemēram, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai tautas sportu krīzes laikā neskartu būtiska budžeta samazināšana;

3.  aicina Komisiju nākamajā ziņojumā par sportu pievērst nepieciešamo uzmanību tautas sportam, kā arī nodrošināt pietiekamu finansējumu ES Sporta programmai laikā no 2012. gada;

4.  aicina Komisiju pietiekami ņemt vērā pētījumu par tautas sporta finansēšanu saistībā ar ES iespējamo iniciatīvu attiecībā uz azartspēlēm;

5.  uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2010. gada 16. decembra protokola 2. pielikumā (P7_PV(2010)12-16(ANN2)).

Eiropas Parlamenta 2010. gada 16. decembra deklarācija par ES stratēģiju bezpajumtniecības izskaušanai

P7_TA(2010)0499 P7_DCL(2010)0061

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā bezpajumtniecības problēma joprojām ietekmē iedzīvotājus visās ES dalībvalstīs un tā kā tas ir nepieņemams cilvēku pamattiesību pārkāpums;

B.  tā kā 2010. gads ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību,

1.  atkārtoti aicina Padomi līdz 2010. gada beigām uzņemties saistības, lai līdz 2015. gadam izbeigtu bezpajumtniecību uz ielām;

2.  aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vērienīgu ES stratēģiju bezpajumtniecības izskaušanai un atbalstīt dalībvalstis efektīvu valsts stratēģiju izstrādē, izmantojot pamatnostādnes, kuras paustas 2010. martā pieņemtajā kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju, kā arī stratēģijā “Eiropa 2020”;

3.  aicina Statistikas biroju apkopot datus par bezpajumtniecību ES;

4.  atbalsta šādas rīcības prioritātes, lai panāktu, ka: ikvienam ir naktsmītne pārnakšņošanai; neviens neuzturas ārkārtas pajumtē ilgāk, nekā paredzēts ārkārtas situācijā; neviens neuzturas pagaidu pajumtē ilgāk, nekā tas vajadzīgs sekmīgam turpinājumam; neviens neatstāj valsts dibinātu iestādi bez mājokļa iespējas; neviens jaunietis nekļūst par bezpajumtnieku tādēļ, ka uzsāk patstāvīgu dzīvi;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(2) Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 259 E, 29.10.2009, 19. lpp. (2) Parakstītāju saraksts publicēts 2010. gada 16. decembra protokola 3. pielikumā (P7_PV(2010)12-16(ANN3)).