Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija Eiropadomes secinājumus un 2009. gada 11. decembra Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā ECOFIN 2010. gada 19. oktobra sanāksmes protokolu un tajā citēto ziņojumu Eiropadomei,

–  ņemot vērā Beļģijas prezidentūras programmu, jo īpaši priekšlikumu par novatorisku finansēšanu,

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem ‐ efektivitātes nodrošināšana(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Uzraudzības iestādēm(3) un jo īpaši 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestādi(4), 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Banku iestādi(5), 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi(6) un 2010. gada 22. septembra rezolūciju par finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu(7),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par novatorisku finansēšanu starptautiskā un Eiropas līmenī (SEC(2010)0409) un Komisijas paziņojumu par nodokļiem finanšu sektorā (COM(2010)0549/5), ar tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2010)1166),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem (COM(2010)0484/5),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par banku noregulējuma fondiem (COM(2010)0254),

–  ņemot vērā 2008. gada 15. novembrī Vašingtonā pieņemto G20 paziņojumu, 2009. gada 2. aprīlī Londonā pieņemto G20 paziņojumu un 2009. gada 25. septembrī Pitsburgas G20 valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto paziņojumu,

–  ņemot vērā SVF 2010. gada ziņojumu G20 par nodokļu piemērošanu finanšu nozarē,

–  ņemot vērā ESAO Arodbiedrību padomdevējas komitejas 2010. gada 15. februāra dokumentu “Finanšu darījumu nodokļa parametri un ESAO pasaulē pieejamo preču resursu nepietiekamība, 2010.–2020. gads”,

–  ņemot vērā ESAO 2010. gada ziņojumu “Zilonis istabā ‐ nepieciešamība tikt galā ar to, ko dara bankas”,

–  ņemot vērā Austrijas Ekonomikas izpētes institūta (WIFO) pētījumu “Vispārējais finanšu darījumu nodoklis ‐ motīvi, budžeta ieņēmumi, piemērojamība un ietekme”, kas tapis 2008. gada martā,

–  ņemot vērā Eiropas Progresīvo pētījumu fonda 2010. gada marta dokumentu “Finanšu darījumu nodokļi ‐ vajadzīgi, piemērojami un vēlami”,

–  ņemot vērā Ekonomikas politikas pētījumu centra 2008. gada decembra pētījumu “Finanšu darījumu nodokļa priekšrocības”,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par jaunākajiem attīstības virzieniem saistībā ar atbalstu finanšu nozarei krīzes apstākļos (COM(2010)0255),

–  ņemot vērā Notre Europe veikto pētījumu “Ar oglekļa emisijām aizvien mazāk piesārņota Savienība? Ceļā uz labāku Eiropas nodokļu sistēmu cīņai pret klimata pārmaiņām”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas augstākā līmeņa plenārsēdē 2010. gada septembrī pieņemto dokumentu “Ievērot solījumu: vienoti, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus”,

–  ņemot vērā deklarāciju, ko 2010. gada janvārī Santjago pieņēma Novatoriska attīstības finansējuma vadības grupas septītajā plenārsēdē,

–  ņemot vērā Starptautisko attīstības finanšu darījumu darba grupas ekspertu komitejas 2010. gada ziņojumu “Solidaritātes globalizēšana: finanšu nodevas”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0036/2011),

A.  tā kā līdz šim nepieredzēta globālā finanšu un ekonomikas krīze, kas sākās 2007. gadā, ir atklājusi ievērojamus globālās finanšu sistēmas regulācijas un uzraudzības trūkumus, kurus var raksturot kā neregulētu finanšu tirgu, pārāk sarežģītu produktu un nepārredzamas jurisdikcijas kopumu; tā kā Eiropā ir vajadzīgi pārredzamāki un efektīvāki finanšu tirgi;

B.  tā kā brīvie tirgi ir pamats labklājības radīšanai visā pasaulē un tā kā tirgus ekonomikas un brīvā tirdzniecība vairo labklājību un palīdz izkļūt no nabadzības;

C.  tā kā pēdējā desmitgadē pasaules ekonomikā novērotais ievērojamais finanšu darījumu skaita kāpums, kad 2007. gadā darījumu līmenis bija 73,5 reizes lielāks nekā pasaules nominālais IKP, galvenokārt radies saistībā ar “burbuli” atvasināto finanšu instrumentu tirgū un liecina par pieaugošo līdzsvara trūkumu starp finanšu darījumiem un reālās ekonomikas vajadzībām;

D.  tā kā finanšu nozare ir ļoti atkarīga no tādām tirdzniecības tendencēm kā automatizētā ātrā datorizētā tirdzniecība, kas galvenokārt orientētas uz īstermiņa peļņu un lielā mērā balstās uz aizņemtiem līdzekļiem, un kas bija viens no galvenajiem finanšu krīzes cēloņiem; tā kā tas radīja ievērojamu cenu nestabilitāti un noveda pie tā, ka vērtspapīru un preču cenas ilgstoši atšķīrās no to pamatvērtības;

E.  tā kā viens no izšķirošajiem faktoriem pasaules ekonomikā ir uzņēmumu, valdību un individuālu personu spēja savstarpēji aizņemties un aizdot; tā kā šī finanšu krīze ir sniegusi neveiksmīgas starptautiskā kapitāla tirgus darbības piemērus; tā kā šā iemesla dēļ ir jāpanāk līdzsvars starp vajadzību īstenot pasākumus finanšu stabilitātes saglabāšanai un vajadzību uzturēt banku spēju kreditēt ekonomiku;

F.  tā kā G20 augstākā līmeņa sanāksmēs 2008. gadā Vašingtonā un 2009. gadā Pitsburgā tika panākta vienošanās īstenot reformas, lai stiprinātu finanšu tirgu regulācijas režīmus un šo tirgu uzraudzību un tādējādi liktu finanšu iestādēm uzņemties taisnīgu daļu atbildības par krīzi;

G.  tā kā krīzes izmaksu segšana līdz šim galvenokārt gūlusies uz nodokļu maksātājiem, jo daudzviet pasaulē valdības izmantoja nodokļu maksātāju naudu, lai glābtu privātbankas un citas finanšu iestādes; tā kā aizvien vairāk tiek prasīts, lai finanšu iestādes un ieinteresētās personas, kas gadiem ilgi guvušas labumu no pārmērīga kapitāla ienesīguma un nesamērīgi augstām ikgadējām pēmiju izmaksām un guvušas lielāko daļu no visas pasaules uzņēmumu peļņas, godīgi piedalītos izmaksu segšanā;

H.  tā kā Eiropas Savienībā jo īpaši izmaksas, kas saistītas ar finanšu palīdzības sniegšanu grūtībās nonākušām finanšu iestādēm, ir saasinājušas un paātrinājušas fiskālo un valsts parādu krīzi un radījušas valstu budžetiem neparedzētu slogu, kā arī nopietni apdraudējušas darbavietu radīšanu, ar iedzīvotāju labklājību saistīto pakalpojumu sniegšanu un ar klimatu un vidi saistīto mērķu sasniegšanu;

I.  tā kā īstermiņa domāšana un spekulācijas Eiropas valstu obligāciju tirgos ievērojami padziļināja eiro zonas 2009.–2010. gada budžeta deficīta krīzi, kurā atklājās cieša saikne starp finanšu nozares trūkumiem un problēmām, kas saistītas ar valstu budžetu ilgtspējas nodrošināšanu apstākļos, kad valda pārmērīgs budžeta deficīts un pieaug valsts un privātā sektora parādi;

J.  tā kā Stabilitātes un izaugsmes pakts savā pašreizējā veidolā ir neefektīvs, un dalībvalstīm ir atšķirīgs konkurētspējas līmenis, tas ir veicinājis pašreizējās diskusijas par Eiropas ekonomikas pārvaldību, kuras pamatelementam vajadzētu būt pasākumiem, ar kuriem tiktu nostiprināts Stabilitātes un izaugsmes pakts, galvenokārt tā preventīvie noteikumi, nekavējoties uzsāktas strukturālās reformas, no kurām nevarēs izvairīties, un koordinēta nodokļu politika un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, krāpšanos nodokļu jomā un nodokļu nemaksāšanu, lai aizsargātu godīgu nodokļu maksāšanas principu, vienlaikus pakāpeniski pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitālu un darbībām, kurām ir spēcīga negatīva ārējā ietekme;

K.  tā kā krīze ir pierādījusi, ka ir jārod jauni, vispusīgi, godīgi un ilgtermiņa budžeta ieņēmumi, jāpiemēro spēka esošie tiesību akti par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī jāuzlabo to efektivitāte, lai nodrošinātu, ka fiskālā konsolidācija tiek efektīvi savienota ar ilgtermiņa ekonomikas atveseļošanu un valstu budžeta ilgtspēju, darbavietu radīšanu un sociālo integrāciju ‐ stratēģijas “Eiropa 2020” darba programmas svarīgākajām prioritātēm;

L.  tā kā ar neseno krīzi saistītie nopietnie budžeta ierobežojumi ir radušies brīdī, kad ES ir starptautiskā līmenī uzņēmusies ārkārtīgi svarīgas saistības, galvenokārt attiecībā uz klimata pārmaiņu mērķiem, Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un attīstības palīdzību, īpaši attiecībā uz palīdzību, ko sniedz jaunattīstības valstīm, lai tās varētu pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt to ietekmi;

M.  tā kā 2010. gada 17. jūnijā Eiropadome paziņoja, ka ES ir jāsakopo spēki, lai izveidotu globālu pieeju finanšu iestāžu nodevu un nodokļu sistēmu ieviešanai, un aicināja turpināt pētīt un izstrādāt jautājumu par globāla finanšu darījumu nodokļa ieviešanu;

N.  tā kā Parlaments jau ir Komisijai prasījis veikt ietekmes novērtējumu un sniegt analīzi par finanšu darījumu nodokļa priekšrocībām; tādēļ ir nolēmis sagaidīt šīs analīzes rezultātus, pirms veikt turpmākās darbības,

1.   ņem vērā darbu, ko līdz šim ir paveikusi Komisija, atsaucoties uz Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcijā pausto aicinājumu (plānotā ietekmes novērtējuma ietvaros) veikt pētījumu par iespējām ieviest finanšu darījumu nodokli pasaule un ES līmenī; uzsver nepieciešamību pēc vispusīga ietekmes novērtējuma un prasa līdz 2011. gada vasarai iesniegt šā ietekmes novērtējuma rezultātus un iespējamos konkrētos priekšlikumus, kā solīts Komisijas paziņojumā par nodokļiem finanšu nozarē; uzsver, ka līdzsvarotam un rūpīgi veiktam pētījumam par ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanas iespējamību jābūt par pamatu šāda nodokļa ieviešanas procedūrai;

2.   uzsver, ka esošo nodokļu instrumentu likmju un darbības jomas palielināšana, kā arī vēl lielāki valsts sektora izdevumu samazinājumi nav nedz pietiekams, nedz ilgtspējīgs risinājums, ar kuru cīnīties pret sagaidāmajām problēmām Eiropas un starptautiskā līmenī; uzsver, ka, risinot šīs problēmas un apspriežot jaunas finansēšanas sistēmas, vienai no prioritātēm jābūt līdzekļu rašanai Eiropas konkurētspējas nostiprināšanai un ekonomiskās izaugsmes veicināšanai;

3.  uzsver, ka pareizi funkcionējošs vienotais tirgus ir Eiropas Savienības vērtīgākais instruments globalizētajā, savstarpēji konkurējošā pasaulē un galvenais Eiropas izaugsmes virzītājspēks; uzsver, ka galvenā uzmanība jāpievērš iekšējā tirgus nostiprināšanai un jācenšas meklēt veidus, kā saprātīgāk tērēt valstu un Eiropas resursus, perspektīvā domājot par visaptverošu budžeta reformu, kas skartu gan budžeta ieņēmumu, gan izdevumu daļu; norāda, ka, plānojot izdevumus, jārīkojas tā, lai tie būtu rezultatīvi, un jauniem budžeta izpildes finanšu instrumentiem jābūt saprātīgiem, integrētiem un elastīgiem;

4.  uzsver, ka atlikušo šķēršļu likvidēšana iekšējā tirgū ir labākais veids, kā veicināt uz patiesu izaugsmi vērstu politiku, kas dotu sekmīgus rezultātus; konstatē, ka saskaņā ar veiktajiem pētījumiem, likvidējot visus šķēršļus, kas patlaban vēl ierobežo iekšējā tirgus četras brīvības, ik gadu būtu iespējams ietaupīt EUR 200–300 miljardus;

5.  uzsver, cik svarīgi ir “atdzīvināt” vienoto tirgu, un uzsver, ka Eiropas Savienībai jāizstrādā un efektīvi jāievieš kopīgi noteikumi, lai panāktu, ka iekšējais tirgus veicina strukturālo izaugsmi; uzsver, ka centieni jākoncentrē uz Eiropas ekonomikas virzītājspēku, proti, 20 miljoniem Eiropas uzņēmumu, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ko vada uzņēmēji un citi ar radošu garu apveltīti cilvēki;

6.  uzsver, ka viena no Eiropas Savienības priekšrocībām ir tās lielums un ka šī priekšrocība ir pilnībā jāliek lietā, izmantojot vienotā tirgus piedāvāto potenciālu un ES budžeta līdzekļus izlietojot tā, lai palielinātu pievienoto vērtību publiskā sektora centienos stimulēt izaugsmi veicinošos faktorus;

7.  uzsver, ka Komisijai ir jāpieņem kopīgas stratēģiskās pamatnostādnes, ieskicējot vispusīgu ieguldījumu stratēģiju, kurā, pamatojoties stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, būtu formulētas ieguldījumu prioritātes un apzinātas ieguldījumu vajadzības, kas izriet no pamatmērķiem, galvenajiem projektiem un nepieciešamajām reformām, lai panāktu kohēzijas politikas atbalstīto ieguldījumu optimālu ietekmi;

8.  uzsver, ka viena no galvenajām novatorisku finansēšanas instrumentu priekšrocībām ir iespēja gūt no tiem divkāršu labumu, jo tie vienlaikus ļauj sniegt ieguldījumu tādu svarīgu politisku mērķu sasniegšanā kā finanšu tirgu stabilitāte un pārredzamība un piedāvā lielas iespējas gūt budžeta ieņēmumus; šajā sakarībā uzsver, ka vērā jāņem arī šādu instrumentu ietekme uz finanšu sektora radītajām nelabvēlīgajām ārējām sekām;

Nodokļu piemērošana finanšu nozarē

9.  atgādina, ka saskaņā ar aplēsēm izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšanās ar nodokļiem Eiropā ik gadu rada finansiālus zaudējumus EUR 200–250 miljardu apmērā; tādēļ uzskata, ka, samazinot krāpšanos ar nodokļiem, budžeta deficītu būtu iespējams mazināt, nepaceļot nodokļus; ņemot to vērā, norāda, ka ar novatorisku finansēšanu ir “jāatdzīvina” dalībvalstu, Eiropas Savienības un starptautiskie centieni apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanos ar nodokļiem, kā arī citus nelegālas kapitāla aizplūšanas veidus;

10.  uzsver, ka krīzes rezultātā Eiropas Savienībai ir jāpārliecina iedzīvotāji par to, ka tai ir gan griba, gan instrumenti, lai sabalansētā veidā turpinātu īstenot fiskālās konsolidācijas stratēģiju un stimulējošus pasākumus, kas garantētu ekonomikas ilgtermiņa atveseļošanos;

11.  uzskata, ka, kaut arī pēdējā laikā ir panākts būtisks progress regulatīvajā un uzraudzības jomā, tomēr Eiropas Savienības pieeja finanšu sektoram ir nepilnīga ‐ tajā trūkst nodokļu politikas pasākumu;

12.  pozitīvi vērtē to, ka Komisija ir atzinusi, ka finanšu sektors ir nepietiekami aplikts ar nodokļiem, jo īpaši tāpēc, ka lielākajai daļai finanšu pakalpojumu netiek piemērots PVN, un prasa novatoriskus finansēšanas pasākumus, lai no šā sektora gūtu vairāk ieņēmumu, vienlaikus veicinot nodokļu sloga mazināšanu strādājošiem iedzīvotājiem;

13.  uzskata, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešana varētu palīdzēt kontrolēt tādas aizvien biežāk finanšu tirgos sastopamas un ārkārtīgi postošas tirdzniecības tendences kā daži īstermiņa un automatizētās ātrās datorizētās tirdzniecības darījumi un ierobežot spekulēšanu; uzsver, ka tādējādi ar finanšu darījumu nodokli varētu uzlabot tirgus efektivitāti, palielināt pārredzamību, samazināt pārmērīgo cenu nestabilitāti un radīt stimulus finanšu nozarei veikt tādas ilgtermiņa investīcijas, kas dod pievienotu vērtību reālajai ekonomikai;

14.  uzsver, ka saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem no zemas likmes finanšu darījumu nodokļa gūstamie ieņēmumi, pateicoties plašajai nodokļa bāzei, varētu sasniegt gandrīz EUR 200 miljardus gadā ES un USD 650 miljardus pasaules līmenī; uzskata, ka tas varētu būt nozīmīgs finanšu nozares ieguldījums krīzes izdevumu segšanā un valstu finansiālajā stabilitātē;

15.  ņem vērā debašu gaitu par finanšu darījumu nodokli un atšķirīgos uzskatus par šāda nodokļa ieviešanas īstenojamību, efektivitāti un lietderību, kā arī aizvien dzīvāko diskusiju par finanšu darbības nodokli, tomēr norāda, ka līdz šim G20 nav spējis veicināt jēgpilnas kopējas iniciatīvas saistībā ar šo jautājumu; aicina G20 valstu vadītājus paātrināt sarunas, lai panāktu vienošanos par obligātajiem kopīgajiem vispārējā finanšu darījumu nodokļa elementiem un sniegt norādījumus par šāda nodokļa dažādo piemērošanas veidu vēlamo nākotni;

16.  atbalsta finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, jo tas uzlabotu tirgus darbību, samazinot spekulācijas, un palīdzētu finansēt vispasaules publiskos ieguvumus, kā arī samazinātu budžeta deficītu; uzskata, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešanai jābūt pēc iespējas plašākai un ka ES ir jāveicina šā nodokļa ieviešana pasaules līmenī; ja tas neizdodas, ES finanšu darījuma nodoklis vispirms ir jāievieš ES līmenī; aicina Komisiju īsā laikā veikt piemērotības pētījumu, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus visā pasaulē, un nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

17.  norāda, ka, apsverot iespējamos variantus nodokļiem, ko piemērot finanšu nozarei pasaules un ES līmenī, ir jāņem vērā pieredze, kas gūta no nozaru darījumu nodokļu ieviešanas dalībvalstu līmenī;

18.  turklāt uzsver, ka spekulatīvu darījumu aizplūšanai uz citām valstīm būtu zināmas negatīvas sekas, tomēr tā varētu arī uzlabot tirgus efektivitāti; uzsver arī to, ka ne visas par spekulatīvām uzskatamās darbības ir jāsoda, jo daži riska uzņemšanās veidi var palielināt ES finanšu tirgu stabilitāti;

19.  uzsver, ka centralizētajā Eiropas tirgū centralizēti klīringa un norēķinu pakalpojumi varētu atvieglot ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, pazeminot administratīvās izmaksas un vienkāršojot tā īstenošanu; tomēr atgādina, ka, izstrādājot finanšu darījumu nodokļa tehniskos aspektus, jāpatur prātā tas, ka finanšu nozare ir globāla un iekšēji savstarpēji saistīta;

20.  ņem vērā Komisijas neseno paziņojumu kā pirmo soli šā jautājuma risināšanā; uzskata, ka pierādījumi par iespējamajām priekšrocībām, ko varētu dot finanšu darījumu nodokļa ieviešana ES līmenī, un/vai par tās iespējamajiem trūkumiem, ir jāvāc Komisijai, veicot ietekmes novērtējumu;

21.  norāda, ka Komisija nesenajā paziņojumā pauda nepieciešamību veikt ietekmes novērtējumu attiecībā uz dažādiem variantiem finanšu nozares aplikšanai ar nodokli, un aicina Komisiju savā priekšizpētē pievērst uzmanību arī darījumu un budžeta ieņēmumu ģeogrāfiskajai asimetrijai un iespējai noteikt atšķirīgas nodokļa kategorijas vai likmes atkarībā no aktīvu veida, nodokļa piemērošanas biežuma, iesaistītā uzņēmuma veida vai dažu darījumu veidu īstermiņa un spekulatīva rakstura; prasa Komisijai izmantot visus pieejamos pētījumus;

22.  aicina Komisiju priekšizpētē analizēt dažādos iespējamos ES finanšu darījumu nodokļa variantus un to ietekmi, tostarp ekonomikas un sabiedrības ieguvumus, samazinot spekulatīvu finanšu darījumu apjomus, kuri pašlaik nopietni izkropļo tirgu;

23.  uzsver, ka finanšu darījumu nodoklim ir jābūt pēc iespējas visaptverošākam, lai nodrošinātu godīgas konkurences apstākļus finanšu tirgos un darījumi neaizplūstu uz mazāk pārredzamiem instrumentiem; tādēļ uzskata, ka Komisijas priekšizpētē būtu jāpievērš uzmanība visiem finanšu aktīvu darījumiem, tādiem kā tūlītējie valūtas darījumi un darījumi ar atvasinātajiem instrumentiem tirgos, kā arī ārpusbiržas finanšu instrumentiem; norāda, ka finanšu darījumu nodokļa diferencētu likmju piemērošana dažādās tirdzniecības vietās varētu vēl vairāk nostiprināt tirgus stabilitāti, radot pozitīvu stimulu finanšu tirgu dalībniekiem darījumus no ārpusbiržas nodibinājumiem pārvietot uz pārredzamākām un labāk regulētām vietām;

24.  tādēļ atzinīgi vērtē neseno Komisijas priekšlikumu par ārpusbiržas tirgotajiem finanšu instrumentiem un pārdošanu īsajā pozīcijā, kas paredz skaidras centralizētas tīrvērtes (klīringa) un tirdzniecības reģistra prasības visiem ārpusbiržas darījumiem ar atvasinātājiem instrumentiem, tādējādi padarot šā visaptverošā ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanu par tehniski īstenojamu;

25.  uzstāj, ka ir jānosaka, kas galu galā maksās šo nodokli, jo slogu parasti nākas uzņemties patērētājiem, kuri šajā gadījumā būtu privātie ieguldītāji un iedzīvotāji; uzsver, ka, lai to novērstu, ir nepieciešami visaptveroši noteikumi par atbrīvošanu no šā nodokļa un sliekšņiem;

26.  atzinīgi vērtē neseno SVF priekšlikumu, ko atbalstīja Komisija, ieviest nodokli banku aktīviem, kas valstīm ļautu iekasēt budžeta ieņēmumus 2 līdz 4 % apmērā no IKP, ar kuriem turpmāk varētu finansēt krīzes pārvarēšanas mehānismus; uzskata, ka banku nodevām jābūt proporcionālām attiecīgās kredītiestādes sistēmiskajai nozīmei un ar tās darbību saistītajam riska līmenim;

27.  atzīmē, ka banku nodevām, finanšu darbības nodoklim un finanšu darījumu nodoklim ir dažādi ekonomiskie mērķi un atšķirīgs ieņēmumu gūšanas potenciāls; uzsver, ka tā kā banku nodevas ir balstītas uz bilances rādītājiem, ar tām nebūs iespējams ierobežot finanšu spekulācijas un regulēt ēnu darījumus banku nozarē; tādēļ šajā sakarībā uzsver finanšu uzraudzības mehānismu un pārredzamības nozīmi finanšu sistēmas elastīguma un stabilitātes palielināšanā;

28.  norāda uz SVF priekšlikumu ieviest finanšu darbību nodokli un Komisijas neseno apņemšanos veikt vispusīgu šāda nodokļa ietekmes novērtējumu; uzsver, ka finanšu darbību nodoklis ir galvenokārt tikai uz ieņēmumiem orientēts nodokļu instruments, kas paredzēts tiešai piemērošanai finanšu nozarē un kas ļauj aplikt ar nodokli ekonomikas nomu un peļņu, kura gūta no pārmērīgas riska uzņemšanās, un kā tāds tas varētu sniegt risinājumu pašreizējai problēmai attiecībā uz PVN nepiemērošanu finanšu sektoram;

29.  apzinās, ka ir dažādas iespējas valstu un Eiropas līmenī apsaimniekot papildu budžeta ieņēmumus, kas gūti no nodokļiem, kurus piemēro finanšu nozarē; uzsver, ka jāatrisina jautājums par to, kādam mērķim būtu jāizmanto finanšu darījumu nodokļa radītie ieņēmumi, un ka, lai nodokļu maksātājiem sniegtu atbilstīgu priekšstatu par loģisko pamatu finanšu nozares aplikšanai ar papildu nodokli, izvēles iespēju novērtēšana un atlase ir jāuzskata par būtisku elementu vispārējās debatēs par novatorisku finansēšanu; uzsver ‐ ņemot vērā šā nodokļa globālo būtību, ka finanšu darījumu nodokļa ieņēmumi būtu jāizmanto, lai finansētu tādus globālus politikas mērķus kā nabadzības mazināšana jaunattīstības valstīs un šo valstu attīstība, kā arī klimata pārmaiņu apkarošana; norāda, ka Komisijas mērķis ir palielināt ES budžeta apjomu ar novatorisku finanšu instrumentu palīdzību; pauž pārliecību ‐ lai nosargātu Eiropas pievienoto vērtību no minētajiem novatoriskajiem finanšu instrumentiem, daļu no to radītajiem ieņēmumiem budžetā varētu novirzīt ES projektu un politikas virzienu finansēšanai; atgādina, ka nesenajā Komisijas paziņojumā par ES budžeta pārskatīšanu ES nodokli finanšu nozarē uzskata par iespējamo avotu pašu līdzekļiem; aicina rīkot plašas debates, iesaistot ES institūcijas, dalībvalstu parlamentus, ES ieinteresētās aprindas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, par iespējām šo politiku virzienu īstenošanā, ES un dalībvalstu līmenī piešķiramās ieņēmumu daļas apmēru un dažādajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai; attiecībā uz dalībvalstu līmenī piešķiramo ieņēmumu daļu apsaimniekošanu norāda, ka ir jāizvērtē visi iespējamie varianti, tostarp iespēja piešķirt ieņēmumus valsts finanšu konsolidēšanai;

30.  uzsver, ka šo jauno nodokļu iespējamā ieviešana finanšu nozarē būtu jāanalizē nozarei piemērojamo pašreizējo nodokļu kontekstā, ņemot vērā to sekundāro ietekmi un īpašu uzmanību veltot nepieciešamībai noskaidrot veco un jauno nodokļu sinerģiju;

31.  norāda, ka Komisijas mērķis ir palielināt ES budžeta apjomu, izmantojot novatoriskus finanšu instrumentus, un atzīst iespējamo ieguvumu no publisko līdzekļu izmantošanas privātā sektora ieguldījumu atdeves palielināšanai; tomēr apzinās, ka īpašam nolūkam izveidotu nodibinājumu izmantošana projektu finansēšanā var palielināt iespējamās saistības; tādēļ uzskata, ka līdz ar šādu pasākumu īstenošanu būtu jānodrošina pilnībā pārredzama informācijas atklāšana, kā arī atbilstīgas ieguldīšanas pamatnostādnes, riska pārvaldība, iedarbības robežvērtības, kā arī kontroles un uzraudzības procedūras un ka tas viss jānosaka demokrātiski atbildīgā veidā;

Eiroobligācijas un Eiropas projektu obligācijas

32.  norāda, ka arvien biežāk par eiroobligācijām runā kā par kopēju parāda pārvaldības instrumentu; ņem vērā visus šajā sakarībā pēdējā laikā iesniegtos priekšlikumus un iniciatīvas; aicina Eiropadomi un Komisiju nekavējoties reaģēt uz aicinājumu, ko Parlaments izteica 2010. gada 16. decembra rezolūcijā par pastāvīga krīzes pārvaldības mehānisma izveidi(8), ka ir jādod politisks signāls, lai Komisija veiktu pētījumu par eiroobligāciju turpmāko sistēmu, ar mērķi noskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda sistēma būtu izdevīga visām iesaistītajām dalībvalstīm un eiro zonai kopumā;

33.  atbalsta ieceri izlaist kopējas “Eiropas projektu obligācijas”, lai finansētu svarīgas Eiropas infrastruktūras vajadzības un strukturālus projektus saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” darbības programmu, gaidāmās jaunās ES stratēģijas, piemēram, jauno enerģijas infrastruktūras attīstības stratēģiju, un citus plašus projektus; uzskata, ka ES projektu obligācijas nodrošinātu nepieciešamās investīcijas un radītu pietiekamu uzticību, lai svarīgākajiem investīciju projektiem piesaistītu vajadzīgo atbalstu un tādējādi kļūtu par nozīmīgu mehānismu publiskā atbalsta maksimālai palielināšana; atgādina ‐ lai Eiropā nodrošinātu ilgtspējīgu stabilitāti, šiem projektiem jāsniedz ieguldījums mūsu ekonomikas ekoloģiskajā pārveidē, bruģējot ceļu no oglekļa dioksīda emisijām brīvai ekonomikai;

34.  uzsver, ka ES budžets lielākā mērā jāizmanto investīciju veicināšanai; uzsver, ka projektus ar ilgtermiņa komerciālo potenciālu principā būtu jāveido tā, lai ES līdzekļi tiktu izmantoti sadarbībā ar privātajām bankām, jo īpaši ar Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) starpniecību;

35.  aicina Komisiju un Eiropas Centrālo banku izpētīt, kādu iespējamo morālo kaitējumu dalībvalstīm varētu nodarīt izšķiroši svarīgu infrastruktūras projektu finansēšana, izmantojot ES projektu obligācijas vai eiroobligācijas, it īpaši gadījumos, kad šādi infrastruktūras projekti ir starptautiski;

Oglekļa emisiju nodoklis

36.  uzsver, ka pašreizējā nodokļu sistēmā būtu pilnībā jāintegrē “piesārņotājs maksā” princips, izmantojot atbilstīgus novatoriskus finansēšanas instrumentus, lai pakāpeniski novirzītu nodokļu slogu uz darbībām, kuras piesārņo vidi, rada būtiskas siltumnīcefekta gāzu emisijas vai kuru veikšanai tiek izmantots būtisks daudzums resursu;

37.  tādēļ atbalsta Emisiju tirdzniecības sistēmas pastiprināšanu, kā arī enerģijas nodokļu direktīvas visaptverošu pārskatīšanu, izvirzot CO2 emisijas un enerģijas un enerģētisko vērtību par svarīgākajiem kritērijiem, pamatojoties uz kuriem tiek piemēroti nodokļi enerģijas produktiem;

38.  uzsver, ka abiem instrumentiem ir spēcīga divkārša ietekme ‐ , no vienas puses, tie sniedz ievērojamu stimulu pāriet uz bezoglekļa, ilgtspējīgiem un atjaunojamiem enerģijas avotiem un sniedz lielus papildu ienākumus, bet , no otras puses; tomēr atgādina, ka oglekļa dioksīda emisiju nodokļa ieviešanas galvenais mērķis ir mainīt uzvedību un ražošanas struktūru, jo, ražošanas modeļiem pārejot uz ilgtspējīgu un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu, samazināsies paredzētie ienākumi;

39.  uzskata, ka, paredzot oglekļa dioksīda nodokli un pārskatot enerģijas nodokļu direktīvu, būtu jānosaka visām dalībvalstīm minimālās obligātās prasības, katras dalībvalsts pašas ziņā atstājot iespēju pieņemt lēmumu par augstāku saistību uzņemšanos, ja tā uzskata, ka spēj tās ievērot;

40.  uzsver ‐ lai izvairītos no oglekļa emisiju pārvirzēm un novērstu milzīgā sloga pārvietošanu uz patērētajiem ar zemiem ienākumiem, jānosaka atbilstīgi pārejas periodi; turklāt uzskata par lietderīgu paredzēt īpašiem mērķiem domātus pasākumus zemu ienākumu mājsaimniecību atbalstam un palielināt ieguldījumus publiskā sektora infrastruktūrā un mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanā;

41.  tomēr uzskata, ka pirms šāda nodokļa noteikšanas attiecībā uz ES importētajām precēm būtu pilnībā jāizpēta iespēja panāk vispārēju vienošanos G20 vai PTO līmenī, lai novērstu to, ka šis robežšķērsošanas nodokļu politikas pielāgošanas instruments, no vienas puses, rada izejvielu trūkumu, bet, no otras puses, noved pie trešo valstu īstenotiem pretpasākumiem attiecībā uz ES eksportu;

42.  ņemot vērā, ka jaunās tirgus ekonomikas valstīs pieaug energoproduktu pieprasījums, vērš uzmanību uz ES kategorisko vajadzību veikt atbilstīgus ieguldījumus energoapgādē un energoefektivitātē, kas nostiprinās enerģētikas infrastruktūru un pēc iespējas samazinās neaizsargātību pret tirgus svārstībām, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt ES ekonomiku un stratēģijā “Eiropa 2020” mērķus;

43.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju klimata pārmaiņu nodokļa ieņēmumus piešķirt, lai finansētu pētniecību un izstrādi nolūkā samazināt oglekļa emisijas un novērst globālo sasilšanu, stimulēt energoefektivitāti, risināt energoresursu trūkuma problēmu un uzlabot enerģētikas infrastruktūru ES un jaunattīstības valstīs; šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar Emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) direktīvu vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti no ES ETS izsolītajām oglekļa dioksīda emisijām, jāpiešķir klimata pārmaiņu novēršanas pasākumiem, tostarp jaunattīstības valstīs;

44.  norāda, ka energoefektivitātes pasākumu finansēšanas instrumentu pārstrukturēšana ir novatorisks veids, kā finansēt klimatam labvēlīgus projektus; atzinīgi vērtē speciāla finanšu mehānisma izveidi, ar ko varētu piesaistīt arī privātus ieguldītājus (saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerībām (PPP)), nolūkā līdzekļus, kas piešķirti, lai īstenotu regulu par Eiropas enerģētikas programmu ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), bet nav izlietoti, izmantot energoefektivitātes un atjaunīgās enerģijas iniciatīvu atbalstam; prasa Komisijai rūpīgi izvērtēt šā instrumenta efektivitāti un analizēt iespēju līdzīgu pieeju neizlietotiem ES budžeta līdzekļiem piemērot arī turpmāk, tostarp attiecībā uz enerģētikas, energoefektivitātes un izejmateriālu iniciatīvām;

45.  norāda, cik svarīga ir energoefektivitāte, un tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis efektīvi izmantot struktūrfondus, lai palielinātu ēku un jo īpaši dzīvojamo ēku energoefektivitāti; aicina efektīvi izmantot EIB un citu publiskā finansējuma iestāžu piešķirto finansējumu, kā arī nodrošināt koordinēšanu starp ES un valstu fondiem un citām palīdzības struktūrām, kas ieguldījumus varētu novirzīt energoefektivitātes jomā nolūkā sasniegt ES mērķus;

46.  atgādina dalībvalstīm par iespēju piemērot samazinātas PVN likmes pakalpojumiem, ar kuriem piedāvā uzlabot mājokļus un veicināt energoefektivitāti;

47.  turklāt uzskata, ka resursu taupīgs izlietojums un inovācija ekoloģisko tehnoloģiju jomā ir ļoti svarīga no konkurētspējas viedokļa;

48.  tā kā tiek izstrādāta un galu galā tiks ieviesta jauna novatoriska nodokļu politika, uzsver, ka ir jāveic vispārējs pārrobežu un starpnozaru novērtējums attiecībā uz dažāda veida pašreizējo un plānoto finansējumu, nodokļu un videi un darbībām klimata jomā paredzētajām subsīdijām, un ka to varētu nosaukt par “de Larosière procesu vides finansēšanas jomā”, lai efektīvāk izmantotu šos jaunos instrumentus un novērstu politikas virzienu iespējamo pārklāšanos un/vai pretrunas;

49.  atzīst, ka oglekļa dioksīda emisiju nodoklis būtu emisiju samazināšanas instruments, nevis ieņēmumu avots ilgākā laikposmā, jo šī instrumenta neefektīvas izmantošanas gadījumā šis avots, iespējams, izsīktu;

Attīstības finansēšana

50.  aicina dalībvalstis atkārtoti apstiprināt apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP); pauž nožēlu, ka, lai gan visas ES dalībvalstis ir apstiprinājušas šo 0,7 % izdevumu mērķi, 2008. gadā to izpildīja vai pārsniedza tikai Zviedrija, Luksemburga, Dānija un Nīderlande;

51.  atgādina, ka ‐ neraugoties uz globālo krīzi ‐ Eiropas Savienība kopumā, tostarp tās dalībvalstis, vēl aizvien ir vadošā līdzekļu devēja attīstības palīdzībai, 2009. gadā atvēlot 56 % no pasaules kopējā līdzekļu piešķīruma jeb EUR 49 miljardus, ko apstiprina ES dalībvalstu valdību kopīgā apņemšanās panākt, ka OAP līdz 2010. un līdz 2015. gadam veido attiecīgi 0,56 % un 0,70 % no NKI;

52.  uzsver pareizas finanšu pārvaldības sevišķi svarīgo lomu attiecībā uz visu ES attīstības un humāno palīdzību, it īpaši tādēļ, ka ar šo palīdzību saistīto lēmumu pieņemšanā un tās īstenošanā iesaistītajām Eiropas iestādēm par to pilnībā jāuzņemas pārskatatbildība Eiropas pilsoņu un nodokļu maksātāju priekšā;

53.  uzsver, ka novatoriska attīstības finansēšana var papildināt tradicionālos attīstības palīdzības mehānismus, tādējādi palīdzot tiem laikus sasniegt nospraustos mērķus; atgādina, ka novatoriskajiem finansēšanas instrumentiem būtu jāpapildina ANO mērķis ‐ attīstības sadarbībai veltīt 0,7 % no IKP; uzsver, ka novatoriskai attīstības finansēšanai jāsastāv no dažādiem finansējuma avotiem, lai būtu iespējams piesaistīt pēc iespējas vairāk līdzekļu, turklāt tai jābūt pilnībā piemērotai katras atsevišķas valsts prioritātēm, liekot spēcīgu uzsvaru uz pašu valstu iesaistīšanos šajā procesā; tajā pašā laikā uzsver, ka jaunattīstības valstīm pašām ir jāpastiprina centieni nodokļu politikas jomā, galvenokārt attiecībā uz nodokļu iekasēšanu un cīņu pret nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kas ir sevišķi svarīgas, lai ieviestu pareizu fiskālo politiku;

54.  uzsver, ka efektīvas augstas kvalitātes attīstības palīdzības sniegšanai nepieciešami īpaši centieni tās sniedzēju koordinācijas un pārvaldības pasākumu ziņā; uzskata, ka, atrisinot Eiropas attīstības palīdzības fragmentācijas problēmu, kas samazina efektivitāti un rada gan finanšu, gan politiskas sekas, dalībvalstis ieguvums būtu vērtējams līdz pat EUR 6 miljardu apmērā gadā un papildus tiktu atvieglots arī partnervalstu administrāciju darbs;

55.  atgādina ‐ lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM mērķus, būs vajadzīgi USD 300 miljardi; pauž nožēlu, ka vairākums attīstīto valstu, neraugoties uz to nesenajiem paziņojumiem ANO 2010. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē par TAM, līdz šim nav izpildījušas savas 2005. gada saistības palielināt attīstības palīdzību, un norāda, ka centieniem ir jābūt saskaņotākiem; uzsver ‐ nav pieļaujams, ka dažas valstis novatoriskos finansēšanas mehānismus (NFM) varētu uztvert kā pamudinājumu atteikties no oficiālās attīstības palīdzības (OAP); uzsver, ka OAP saistības un novatoriski finansēšanas mehānismi jāuzskata par būtiskiem un papildinošiem nabadzības izskaušanas līdzekļiem;

56.  uzsver, ka novatorisku finansēšanas sistēmu publiska pārraudzība un pārredzamība ir sine qua non nosacījums to ieviešanai, ņemot vērā nesenajās finanšu un pārtikas krīzēs gūto pieredzi;

57.  uzsver, ka steidzami jāuzlabo ES koordinācija saistībā ar labklājības nodrošināšanas pasākumiem vietējos tirgos un ka novatoriska finansēšana attīstības jomā jāveicina ne tikai ar nodokļu palielināšanu, bet arī jāizpēta citas iespējas, piemēram, iekšzemes ieņēmumu papildināšana, ko vislabāk var panākt, atzīstot un aizsargājot īpašuma tiesības, veicot zemes kartēšanu un uzlabojot uzņēmējdarbības un ieguldījumu vidi jaunattīstības valstīs;

58.  atgādina, ka smagas pandēmiskas slimības ‐ AIDS, tuberkuloze un malārija ‐, kas plosās jaunattīstības valstīs un jo īpaši Subsahāras Āfrikā, ir viens no lielākajiem šķēršļiem Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai; šajā saistībā atgādina, ka par aviobiļetēm iekasētās solidaritātes iemaksas ir nozīmīgs finanšu instruments, ar ko risināt veselības aprūpes problēmas un kas jāattīsta arī turpmāk; jo īpaši aicina Komisiju apsvērt papildu finansēšanas mehānismus, ar kuriem risināt globālus veselības aprūpes jautājumus, un aicina nabadzīgajās valstīs atvieglot piekļuvi zālēm;

59.  norāda, ka klimata pārmaiņas jo īpaši ietekmēs jaunattīstības valstis, un uzskata, ka, finansējot pasākumus klimata pārmaiņu seku un energoresursu trūkuma mazināšanai, tiks sekmēta TAM sasniegšana;

60.  atzinīgi vērtē to, ka ANO augstākā līmeņa sanāksmes par Tūkstošgades attīstības mērķiem galīgajā deklarācijā, ko pieņēma 2010. gada 22. septembrī, pirmo reizi konkrēti norādīta novatorisku finansēšanas veidu nozīme TAM sasniegšanā;

61.  norāda uz līdz šim sekmīgi īstenotajiem novatoriskas finansēšanas mehānismiem, jo īpaši uz UNITAID starptautisko mehānismu zāļu iegādei, starptautisko finanšu mehānismu imunizācijai (IFFIm) un tirgus garantiju (AMC) vakcinēšanai pret pneimokoku izraisītām slimībām, un norāda, ka līdz šim šie mehānismi ir nodrošinājuši vairāk nekā divus miljardus ASV dolāru; atzīmē, ka arī citi novatoriskas finansēšanas veidi ir bijuši efektīvi, piemēram, mijmaiņas darījumi, ar kuriem parādu saistības dzēš, ja tiek īstenoti dabas vai veselības aizsardzības pasākumi, un katlu kurināmās degvielas nodokļi;

62.  atgādina, ka vairāki Eiropas valstu un valdību vadītāji ANO 2010. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē par TAM ir pauduši stingru atbalstu finanšu darījumu nodokļa ieviešanai, un sagaida no viņiem izšķirošu rīcību, lai atbalstītu šo apņemšanos;

63.  aicina dalībvalstis, kuras līdz šim vēl nav pievienojušās 2006. gadā izveidotajai eksperimentālajai grupai jautājumos par novatoriskiem finansēšanas mehānismiem, tai pievienoties, kā arī piedalīties visos pašreizējos mehānismos, tostarp veikt solidaritātes iemaksas no aviobiļešu tirdzniecības;

64.  mudina Komisiju ierosināt, lai ES mērogā tiktu ieviesti novatoriski mehānismi attīstības finansēšanai;

65.  aicina iestādes un ES valdības detalizēti izpētīt iespēju radīt pasaules mēroga loteriju nolūkā finansēt bada izskaušanas pasākumus, kā ierosināts Pasaules Pārtikas programmā un ko īstenotu kā pārtikas projektu;

66.  uzskata, ka ar OAP neizdosies apkarot nabadzību, ja G20 valstis, ES un finanšu iestādes neieņems striktu nostāju pret saņēmējvalstu korumpētajām administrācijām; tāpēc uzsver, ka ir jāmodernizē ES palīdzība attiecībā uz nodokļu iestāžu, tiesu iestāžu un korupcijas novēršanas aģentūru nostiprināšanu jaunattīstības valstīs; mudina ES dalībvalstis apkarot kukuļdošanu uzņēmumos, kuri ir reģistrēti dalībvalstu jurisdikcijās, taču darbojas jaunattīstības valstīs;

67.  atgādina, ka katru gadu jaunattīstības valstīs ar tādiem nelikumīgiem līdzekļiem kā nelegāla kapitāla plūsmas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiek zaudēti aptuveni EUR 800 miljardi, t.i., summa, kas desmitkārt pārsniedz OAP apmēru, un šādas situācijas novēršanai un izskaušanai varētu būt izšķiroša nozīme TAM sasniegšanā; mudina ES un dalībvalstis par galveno darba kārtības prioritāti visos starptautiskajos forumos noteikt cīņu pret nodokļu oāzēm, korupciju un ļaunprātīgām nodokļu struktūrām, lai jaunattīstības valstis varētu palielināt iekšzemes ieņēmumus;

68.  atgādina, ka G20 valstīm ir kolektīvas saistības mazināt krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm, kuras smagi skāra šīs krīzes netiešās sekas;

69.  lai nodrošinātu OAP pārredzamību, mudina, ka ir jāpanāk pārskatatbildība, palīdzības jomā nostiprinot valstu kontroles mehānismus un parlamentārās pārbaudes; aicina ES un G20 valstis ievērot noteikto darba kārtību, lai izskaustu nodokļu oāzes un nodokļu slepenību, veicinot ziņojumu sniegšanu par katru valsti;

70.  aicina Padomi un Komisiju popularizēt un censties attīstības jomā ieviest novatoriskus finanšu instrumentus, tādus kā starptautisko finanšu darījumu nodoklis, transporta nodevas, pasākumi nelikumīga kapitāla plūsmu apkarošanai un pārvedumu izmaksu samazināšana vai atvieglošana;

71.  norāda, ka ekonomikas un finanšu krīze daudzas jaunattīstības valstis iedzīs jaunā parādu krīzē, un aicina Komisiju un dalībvalstis no jauna censties atvieglināt jaunattīstības valstu parādu slogu;

72.  atgādina, ka jaunattīstības valstis ir vissliktāk sagatavotas klimata pārmaiņu novēršanai un kopumā, šķiet, visvairāk cieš no šīs parādības; aicina īstenot ES finansiālās saistības, kuras uzņēmās, noslēdzot Kopenhāgenas vienošanos un izveidojot Pasaules klimata pārmaiņu aliansi; mudina ES uzņemties rūpnieciski attīstīto valstu kopīgo iniciatīvu vadību, lai dotu lielāku un mērķtiecīgāku ieguldījumu to trešās pasaules valstu attīstības atbalstīšanā, par kurām ES ir vēsturiski atbildīga;

o
o   o

73.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Parlamenta Politikas uzdevumu komitejai, Komisijai, Eiropadomei, EIB, ECB, SVF un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 349 E, 22.12.2010., 40. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0376. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0336. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0334. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0337. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0339. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0335. (8) P7_TA(2010)0491.