Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. novembra paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (COM(2010)0672),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. jūlija paziņojumu “Otrā TSE ceļa karte. Stratēģijas dokuments attiecībā uz transmisīvo sūkļveida encefalopātiju 2010.–2015. gadam.” (COM(2010)0384),

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 8. jūnija Lēmumu 93/355/EEK(1) par Eiropas Ekonomikas kopienas un Amerikas Savienoto Valstu saprašanās memoranda noslēgšanu attiecībā uz dažu eļļas augu sēklām GATT ietvaros, ar kuru apstiprināja Blair House nolīgumu, kurā noteikts eļļas augu un proteīnaugu ražošanas maksimālais apjoms Eiropas Savienībā, un īpašiem tarifiem šādiem kultūraugiem,

–  ņemot vērā LMC International sagatavoto ziņojumu “Novērtējums par saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku piemērotajiem pasākumiem proteīnaugu nozarē”, kas 2009. gada novembrī iesniegts Komisijai(2),

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1431/82(3) un Regulu (EK) Nr. 1251/ 1999(4), ar kurām noteikti īpaši pasākumi proteīnaugu nozarē un ieviesta maksimālā garantētā platība, Padomes Regulu (EK) Nr. 1782/ 2003(5) un Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 76. līdz 78. pantu(6), kur paredzēts pakāpeniski atteikties no īpaša atbalsta proteīnaugu nozarei, kā arī Komisijas Regulu (EK) Nr. 1121/2009(7), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz piemaksu par proteīnaugiem,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 767/2009(8) par barības laišanu tirgū un lietošanu,

–  ņemot vērā Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 68. pantu, ar kuru dalībvalstīm atļauts sniegt atbalstu proteīnaugu nozarei savā teritorijā un ko, piemēram, izmantojusi Francija, Spānija, Polija un Somija,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta 2007. gada pētījumu “Neatļautu ĢMO ietekme uz lopbarības importu un lopkopību Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā ieteikumus attiecībā uz pētniecības un vietējo zināšanu nozīmi, cita starpā proteīnpākšaugu nozīmi, kas iekļauti Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskajā novērtējuma (IAASTD) ziņojumā par pasaules apgādi ar pārtiku, kuru veikusi ANO Attīstības programma, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) un Pasaules Banka,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasītos pētījumus, ar kuriem iepazīstināja 2010. gada 11. oktobrī notikušajā darbseminārā,

–  ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par ilgtspējīgu lauksaimniecību un biogāzi ‐ nepieciešamība pārskatīt ES tiesību aktus(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0026/2011),

Galvenie fakti par olbaltumvielu deficītu ‐ piedāvājums, pieprasījums un starptautiskā tirdzniecība

A.  tā kā kopējās proteīnaugu platības Eiropas Savienībā pašlaik aizņem tikai 3 % no visas aramzemes un šī nozare nodrošina tikai 30 % proteīnaugu, ko patērē Eiropas Savienībā kā dzīvnieku barību, pēdējā desmitgadē pastāvot deficīta palielināšanās tendencei;

B.  tā kā dažās dalībvalstīs lielas aramzemes platības gadu no gada stāv atmatā un tādējādi netiek izmantots to ražošanas potenciāls;

C.  tā kā vēsturiski šis ievērojamais proteīnaugu produkcijas deficīts, no vienas puses, ir izskaidrojams ar jau agrāk, jo īpaši ar ASV, noslēgtajiem starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, kas ļāva Eiropas Savienībai aizsargāt savu graudaugu ražošanu, bet vienlaikus arī ļāva Eiropas Savienībā bez muitas nodokļa ievest proteīnaugus un eļļas augu sēklas (GATT un 1992. gada Blair House nolīgums); tā kā tas bija saistīts ar proteīnaugu audzēšanas efektivitātes ievērojamu uzlabošanos un jaunu tehnisko paņēmienu izmantošanu ārpus ES, tādējādi radot neizdevīgus konkurences apstākļus ES lauksaimniekiem, kuri uzskatīja, ka proteīnaugu audzēšana viņiem nav ekonomiski izdevīga;

D.  tā kā 70 % (42 milj. tonnu 2009. gadā) proteīnaugu, jo īpaši sojas miltu, ieved galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un ASV un tā kā ap 60 % šo ievedumu (26 milj. tonnu) ir augu eļļas ražošanas blakusprodukti un tos izmanto kā rupja maluma miltus, lielākoties sojas rupja maluma miltus, dzīvnieku barībai;

E.  tā kā mazā saražotā daudzuma dēļ Eiropas pārtikas maisījumu rūpniecībā katru gadu izmanto tikai 2 milj. tonnu proteīnaugu, lai gan aplēses rāda, ka tā varētu izmantot gandrīz 20 milj. tonnu gadā;

F.  tā kā šis imports ir pielīdzināms 20 milj. hektāru zemes, kuru apstrādā ārpus ES, jeb vairāk nekā 10 % ES aramzemes un uz šo produkciju neattiecas tādi paši normatīvie ierobežojumi vides, veselības un ĢMO jomā, kas attiecas uz ES produkciju;

G.  tā kā Dienvidamerikas piegādātājiem tagad ir jauni pircēji, piemēram, Ķīnā, kam nav tik augstas prasības kā Eiropas Savienībai attiecībā uz ražošanas apstākļiem, un viņu piegādes stratēģija ir visai necaurredzama, tas var ar laiku vājināt tirgu stabilitāti un ES piegādes ķēdi;

H.  tā kā ES lopkopības nozare ir neaizsargāta pret cenu svārstībām un tirdzniecības traucējumiem un tā ir atkarīga no kvalitatīvu olbaltumvielu importa par pieņemamu cenu; tā kā šīs nozares konkurētspēju ierobežo papildu izmaksas saistībā ar olbaltumvielu importu lopbarībai, jo Eiropas Savienībā nav tehniski atrisināts jautājums par absolūtās neiecietības politiku attiecībā uz neatļautu ĢMO klātbūtni nelielā daudzumā;

I.  tā kā nepietiekams sojas pupu un kukurūzas ievedums rada papildu izmaksas ES lopkopības un lopbarības nozarē un apdraud vietējo gaļas ražotāju ekonomisko dzīvotspēju;

J.  tā kā Eiropas Savienībā ražoto lopbarības pākšaugu (sējas lucerna, āboliņš, esparsetes) un sēklaugu (zirņi, soja, lupīnas, pupas, vīķi u. c.) nelielā īpatsvara dēļ proteīnaugiem veltīto pētniecības programmu skaits ES ir samazinājies no 50 (1980. gadā) līdz 15 (2010. gadā) un apmācība un vietējās proteīnaugu audzēšanas praktiskās pieredzes apgūšana ir atstāta novārtā, par ko liecina zemais inovāciju un reģionāli pielāgoto sēklu audzēšanas līmenis Eiropas Savienībā;

K.  tā kā ES ir ļoti atkarīga no sojas pupu un kukurūzas importa no trešām valstīm un šo ražojumu piegādes pārtraukšana, ja tie nelielā daudzumā satur neatļautus ĢMO, rada lielus zaudējumus Eiropas lopbarības ražotājiem;

L.  tā kā pētniecības politika var gūt panākumus tikai tad, ja to ņem vērā vidējā termiņa un ilgtermiņa saistībās, kas pašlaik nenotiek attiecībā uz proteīnaugiem;

M.  tā kā lauksaimniekiem var zust ilgtspējīgas praktiskās iemaņas, kas ļauj apvienot kultūraugu un lopu audzēšanu, izmantojot līdzsvarotu augseku un zālaugu platību pienācīgu lietošanu, un tā kā turklāt vietējo proteīnaugu kvalitāte nenodrošina vajadzīgo barības maisījumu kvalitāti dažādās dzīvnieku audzēšanas nozarēs;

N.  tā kā proteīnaugi kļūs par pastāvīgu augseku sistēmas elementu tikai tad, ja tuvākajā laikā palielināsies ieņēmumi no šo augu audzēšanas, piemēram, izmantojot īpašu atbalstu KLP ietvaros;

Galvenās olbaltumvielu deficīta samazināšanas priekšrocības

O.  tā kā, līdzsvarojot graudaugu, proteīnaugu un eļļas augu piedāvājumu un patēriņu Eiropas Savienībā, varētu radīt ievērojamu saimniecisku labumu lauksaimniekiem un pārtikas un dzīvnieku barības ražotājiem, kā arī uzlabot veselīgas un kvalitatīvas pārtikas daudzveidību patērētājiem, ja gaidāmās KLP reformas politiskajās pamatnostādnēs pilnībā ņems vērā Komisijas paziņojumā iezīmētās problēmas;

P.  tā kā ir jāizmanto visas iespējas, ko rada dažādi veicināšanas pasākumi, lai sekmētu graudaugu, proteīnaugu un eļļas augu lietošanu uzturā, un jānodrošina papildu aizsardzība, izmantojot lauksaimniecības produktu kvalitātes shēmu vietējo vai tradicionālo ražojumu aizsardzībai, tādējādi palīdzot saglabāt vietējos vai reģionālos pārtikas produktus, kuri izgatavoti no šiem izstrādājumiem;

Q.  tā kā, runājot par klimata pārmaiņām, proteīnaugu audzēšana var ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, proti, augiem uzņemot un saistot augsnes slāpekli (līdz 100 kg N/ha mēnesī) un tādējādi samazinot sintētisko slāpekļa mēslojumu izmantošanu, kas satur slāpekļa(I) oksīdu, kura spējas radīt siltumefektu ir 310 reizes lielākas nekā oglekļa dioksīdam;

R.  tā kā ar ES programmas “GL-pro” palīdzību ir pierādīts, ka proteīnaugu izmantošana augsekā ik pēc četriem gadiem ievērojami samazina CO2 emisiju (aptuveni par 10 %–15 %) un kavē ozona veidošanos;

S.  tā kā attiecībā uz augsnes auglību, pieaugot uz aramzemes audzētu proteīnaugu procentuālajam īpatsvaram un izmantojot plašākas augseku sistēmas, līdzsvarojas barības vielu uzkrāšana, aizkavējas augsnes acidifikācija, uzlabojas izturība pret slimībām un augsnes struktūra (cita starpā uzlabojas augsnes apstrādes energoatdeve), samazinās herbicīdu lietošana un palielinās bioloģiskā daudzveidība, kas veicina apputeksnēšanu;

T.  tā kā augsekā iesaistīto kultūraugu skaits ir faktors, kas samazina saslimšanas varbūtību un nezāļu izplatīšanos, līdz ar to samazinot vajadzību pēc augu aizsardzības līdzekļiem, un tā kā, pieaugot uz aramzemes audzētu proteīnaugu procentuālajam īpatsvaram un izmantojot plašāku augsekas sistēmu, enerģijas patēriņš var samazināties par 10 %;

U.  tā kā attiecībā uz ūdens apsaimniekošanu, jo īpaši tā izmantošanu, ražojot dzīvnieku barību no pākšaugiem, piemēram, noteikta sastāva zālaugu un āboliņa maisījumus vai graudaugu un proteīnaugu maisījumus, pastāvīga augsnes apsēšana var ievērojami samazināt barības vielu, jo īpaši nitrātu un fosfātu, nonākšanu gruntsūdeņos;

V.  tā kā attiecībā uz lauksaimniecības bioloģisko daudzveidību tādu Eiropas klimatiskajiem apstākļiem piemērotu proteīnaugu plašāka audzēšana kā pupas un pupiņas, soja, zirņi, lēcas, lupīnas, aunazirņi, sējas lucerna/ zilā lucerna,, āboliņš, Phacelia spp., ragainie vanagnadziņi un esparsetes ievērojami nostiprinās un uzlabos ražošanas sistēmas daudzveidību;

W.  tā kā attiecībā uz proteīnaugu ražošanu un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku pasaulē ir jāuzlabo līdzsvars starp kultūraugu un dzīvnieku olbaltumvielu ražošanu, jo īpaši ņemot vērā energoresursu, ūdens un ārējo resursu daudzumu, ko pašlaik patērē intensīvajā dzīvnieku olbaltumvielu ražošanā atšķirībā no proteīnaugu ražošanas lietošanai uzturā, un galveno uzsvaru vienmēr liekot uz pārtikas produktu līdzsvaru pasaulē;

X.  tā kā olbaltumvielu deficītu Eiropas Savienībā ietekmē ES politika dažādās jomās un tā kā Komisijai turklāt ir jāanalizē jautājumi saistībā ar ĢMO ražošanu ES teritorijā un ārpus tās un biodegvielas pilnveidošanu, kā arī jāizvērtē vispārējais aizliegums izmantot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas lopbarībā;

Y.  tā kā vietējo barības maisījumu kvalitāti papildus tam, ka izmanto pašmāju proteīnaugus, vēl vairāk var uzlabot, izmantojot eļļas augu, piemēram, sojas, saulespuķu un rapšu, blakusproduktus;

Z.  tā kā pākšaugu vai sēklaugu izmantošana barībā ievesto proteīnaugu ‐ galvenokārt sojas raušu ‐ vietā var ievērojami izmainīt dzīvnieku audzēšanas metodes un tādējādi palīdzēt uzlabot lauksaimniecības ražojumu kvalitāti (pāreja no standartražojumiem un sertificētiem ražojumiem ar citu specifikāciju) un ražotāju ieņēmumus;

AA.  tā kā aizliegumu izmantot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas dzīvnieku barībā ieviesa tūlīt pēc GSE izraisītās krīzes, lai novērstu inficēšanos ar transmisīvo sūkļveida encefalopātiju; tā kā šo aizliegumu drīkst atcelt, tikai pamatojoties uz zinātniskiem atzinumiem un veicot pienācīgus piesardzības un kontroles pasākumus; tā kā, ievērojot minētos nosacījumus, vajadzētu apsvērt iespēju izmantot pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas no lopkautuvju subproduktiem tādu dzīvnieku barošanai, kas nav atgremotāji (cūkas un mājputni), ja šīs barības sastāvdaļas ir iegūtas no gaļas, kura atļauta lietošanai uzturā, un pilnībā ievēro un kontrolē aizliegumu izmantot pārstrādātus produktus vienas sugas ietvaros, kā arī nepieļauj piespiedu kanibālismu;

Galvenie apsvērumi saistībā ar Komisijas paziņojumu ‐ gatavošanās ieteikumu un pieprasījumu izstrādei

AB.  tā kā Komisijas 2010. gada 17. novembra paziņojumā ir skaidri uzsvērta vajadzība veicināt proteīnaugu ražošanu, izmantojot integrētāku augsekas sistēmu;

AC.  tā kā vairākos PLO, Komisijas un dalībvalstu kompetento iestāžu veiktajos pētījumos ir norādīts, ka uzlabota proteīnaugu izmantošana ES lauksaimniecībā var labāk nodrošināt dzīvnieku barības piedāvājumu, piemēram, izmantojot pasākumus agrovides jomā;

AD.  tā kā ir vairākas nozares, kurās lauksaimniekiem ir izdevīgi audzēt proteīnaugus ‐ tas attiecas uz dzīvnieku barības ražošanu lauku saimniecībās, izmantojot jauktos kultūraugus, piemēram, graudaugus un pupas un pupiņas, olbaltumvielu ražošanu lietošanai uzturā un jebkādu citu ilgtspējīgu lauksaimniecības produktu ražošanu;

AE.  tā kā pašlaik dalībvalstis var sniegt īpašu atbalstu proteīnaugu audzētājiem, piedaloties agrovides programmās un veicot “68. pantā paredzētos pasākumus”, lai uzlabotu ražošanas sistēmu un pārtikas kvalitāti;

AF.  tā kā līdzās graudaugu un kukurūzas audzēšanai barības un enerģijas ražošanai ir jānodrošina lielāks labums agrovidei, izmantojot plašākas augsekas sistēmas, jauktu kultūraugu audzēšanu lauku saimniecībās, kā arī zālaugu un āboliņa maisījumus, jo pākšaugu izmantošana augsekas sistēmā ļauj novērst slimības un uzlabot augsni, tā atstāj labvēlīgu ietekmi uz apputeksnētāju populāciju un var pasargāt pret klimata pārmaiņām;

AG.  tā kā, pieaugot graudaugu ražai Viduseiropā, visā Eiropā atbrīvosies aramzeme un būs iespējams visā Eiropas teritorijā izmantot papildu platības dažādu augu, jo īpaši proteīnaugu, audzēšanai;

AH.  tā kā nesen piedzīvotās lauksaimniecības ražojumu cenu svārstības raisa lielas bažas par Eiropas lopkopības nozares konkurētspēju un tās atkarību no proteīnaugu importa; tā kā ES ir vajadzīgs patiesi stratēģisks attīstības plāns attiecībā uz augu olbaltumvielām un to īpašo nozīmi, risinot jaunās KLP problēmas (klimata pārmaiņas, labāka dabas resursu pārvaldība); tā kā olbaltumvielu deficītu var samazināt tikai tad, ja tiks ievērojami uzlabota pētniecība un selekcija, kā arī tiks veikti pasākumi, lai pilnveidotu vajadzīgo infrastruktūru proteīnaugu audzēšanai, glabāšanai un pārstrādei; tā kā dzīvnieku barībā varētu arī izmantot eļļas augu sēklu un agrodegvielas ražošanas blakusproduktus, ja vien ir ievēroti stingri noteikumi, kas paredz pilnībā piemērot piesardzības principu, un netiek apdraudēta dzīvnieku un cilvēku veselība;

AI.  tā kā ir jāturpina apspriest absolūtās neiecietības problēmas saistībā ar lopbarības importu un tā kā ir jāizstrādā pieejas, lai panāktu praktiski realizējamus risinājumus;

AJ.  tā kā lauksaimniecības un rūpniecības ražojumu aprites ceļi daudzējādā ziņā ir savstarpēji saistīti un daži biodegvielas ražošanas blakusprodukti ir izmantojami kā lopbarība,

1.  aicina Komisiju, pārskatot politiku proteīnaugu jomā, ņemt vērā vidējā termiņa un ilgtermiņa perspektīvu, lai tās tiesību aktu priekšlikumos par KLP reformu tiktu iekļauti piemēroti un uzticami jauni pasākumi un instrumenti, kas palīdz lauksaimniekiem uzlabot augsekas sistēmas, tādējādi ievērojami mazinot pašreizējo olbaltumvielu deficītu un cenu svārstības;

2.  aicina Komisiju steidzami iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par iespējām palielināt vietējo proteīnaugu ražošanu Eiropas Savienībā, izmantojot jaunus politikas instrumentus (kā arī ņemot vērā eļļas augu blakusproduktu izmantošanu un iespējamo importa aizstāšanu), tās potenciālo ietekmi uz lauksaimnieku ieņēmumiem, iespējamo klimata pārmaiņu apturēšanu, ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un augsnes auglību, kā arī par iespējām samazināt vajadzīgo ārējo minerālmēslojumu un pesticīdu lietošanu;

3.  aicina Komisiju ziņot par absolūtās neiecietības noteikumu ietekmi saistībā ar Eiropā neatļautu ĢMO klātbūtni ievestā lopbarībā, īpašu uzmanību pievēršot iespējai noteikt pieļaujamās robežvērtības un pārbaudīt to piemērošanu praksē;

4.  aicina Komisiju līdz 2013. gadam nodrošināt žāvētas rupjās lopbarības kopīgā tirgus organizāciju, lai arī turpmāk izdzīvotu šī svarīgā nozare, kam ir ārkārtīgi būtiska nozīme lopbarības olbaltumvielu ražošanā lopkopībai;

5.  aicina Komisiju atbalstīt pētījumus par proteīnaugu sēklu selekciju un to piegādi ES, kā arī noskaidrot to nozīmi slimību apkarošanā un iesniegt priekšlikumus, kā uzlabot konsultāciju dienestus, bet izdevumu kategorijas “Lauku attīstība” ietvaros ‐ kā uzlabot dienestus, kas lauksaimniekiem rīko apmācību saistībā ar augsekas, jauktu kultūraugu un tehnisko iekārtu izmantošanu barības ražošanā lauku saimniecībās;

6.  aicina Komisiju, veicinot lauku attīstību, nākt klajā ar pasākumiem, kas ļautu lopkopības nozarē palielināt to dzīvnieku skaitu, kuriem piemīt augstvērtīgas bioloģiskas īpašības un augsts ražošanas potenciāls, un veicinātu labas prakses izplatīšanu saistībā ar optimāla barošanas režīma ieviešanu ar mērķi nodrošināt pienācīgu ražu proteīnaugiem, kurus izmanto lopbarībā;

7.  aicina Komisiju nākt klajā ar lauku attīstības pasākumu shēmu, ieviešot uzlabotas decentralizētas dzīvnieku barības ražotnes, kas izmanto vietējas un reģionālas kultūraugu šķirnes, nodrošina to saglabāšanu, sēklu selekciju un jaunu šķirņu izveidi;

8.  aicina Komisiju izvērtēt, kā spēkā esošie importa tarifi un tirdzniecības nolīgumi ietekmē dažādu eļļas augu un proteīnaugu audzēšanu, un iesniegt Parlamentam un Padomei detalizētu pētījumu par Blair House nolīgumu darbības jomas juridiskajiem aspektiem saistībā ar proteīnaugu audzēšanu Eiropā;

9.  aicina Komisiju nodrošināt netraucētu sojas pupu piegādi ES tirgū, atrisinot tehnisko problēmu, kas rodas saistībā ar ĢMO klātbūtni nelielā daudzumā proteīnaugos, kurus ieved ES izmantošanai uzturā un lopbarībā; atgādina, ka nepietiekams sojas pupu ievedums rada papildu izmaksas ES lopkopības un lopbarības nozarē un apdraud vietējo gaļas ražotāju ekonomisko dzīvotspēju;

10.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm apsvērt iespēju paredzēt likumdošanas priekšlikumos saistībā ar KLP reformu augsekas izmantošanas veicināšanu, audzējot proteīnaugus, kā piesardzības pasākumu pret kultūraugu slimībām un lai sekmētu labu lauksaimniecības praksi un risinātu tādus jaunus uzdevumus kā nodrošinātība ar pārtiku, klimata pārmaiņas, resursu apsaimniekošana u. c.;

11.  aicina Komisiju apstiprināt piemērotus pasākumus, lai radītu tirgus apstākļus, kas ir labvēlīgi vietējiem ražojumiem, nevis ievestajiem, un atbilst lopbarības nozares prasībām, cita starpā ieviešot paraugus īsākām piegādes ķēdēm bez ĢMO un sertificētai ražošanai; atzīst, ka vietējie un tuvējie lauksaimniecības ražojumi nodrošina lielāku labumu videi;

12.  aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu Parlamentam un Padomei, lai atļautu izmantot pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas no lopkautuvju subproduktiem tādu dzīvnieku barošanai, kas nav atgremotāji (cūkas un mājputni), ja vien šīs barības sastāvdaļas ir iegūtas no gaļas, kura atļauta lietošanai uzturā, un pilnībā ievēro un kontrolē aizliegumu izmantot pārstrādātus produktus vienas sugas ietvaros, kā arī nepieļauj piespiedu kanibālismu;

13.  aicina Komisiju ieviest īpašu pētījumu pamatprogrammu decentralizētas lauksaimniecības un lauku attīstības jomā un uzlabot sadarbību Eiropā un ārpus tās, cita starpā paredzot mācību programmas lauku saimniecībām, kuru mērķis ir uzlabot vietējiem apstākļiem piemērotu proteīnaugu selekciju, lai šī joma kļūtu par inovācijas jomu dažādās dalībvalstīs;

14.   aicina Komisiju izstrādāt saskanīgu vispārējo politisko pieeju agroekoloģisko noteikumu piemērošanai Eiropas Savienībā tirgotiem pārtikas produktiem saistībā ar ģenētiski modificētu proteīnaugu ražošanu un ievešanu;

15.   aicina Eiropas Komisiju izveidot uzraudzības mehānismu attiecībā uz Eiropas Savienībā ievedamo proteīnaugu izcelsmi, jo īpaši pievēršot uzmanību izcelsmes valstī izmantojamās lauksaimniecības prakses ilgtspējai, piemēram, zemes lietojuma izmaiņām, ūdens izmantošanas ilgtspējai un lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanai; tālab uzsver nepieciešamību regulāri veikt pārbaudes uz vietas;

16.  aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt likumdošanas priekšlikumā par KLP reformu atbalsta sniegšanu lauksaimniekiem, kuri audzē proteīnaugus, izmantojot augsekas sistēmas, kas palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un proteīnaugu deficītu Eiropas Savienībā, kā arī uzlabot slimību apkarošanu un augsnes auglību;

17.  aicina Komisiju nākt klajā ar pasākumiem, radot stimulus, lai veicinātu atmatā atstātas aramzemes izmantošanu, jo tas palīdzētu ievērojami samazināt olbaltumvielu deficītu Eiropas Savienībā;

o
o   o

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 147, 18.6.1993., 25. lpp. (2) http://ec.europa.eu/agriculture/eval/reports/protein_crops/index_en.htm (3) OV L 162, 12.6.1982., 28. lpp. (4) OV L 160, 26.6.1999., 1. lpp. (5) OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp. (6) OV L 30, 31.1.2009., 16. lpp. (7) OV L 316, 2.12.2009., 27. lpp. (8) OV L 229, 1.9.2009., 1. lpp. (9) OV C 66 E, 20.3.2009., 29. lpp.